DIVDESMIT DIVI

Kukaiņcilvēkam bija jālido uz Vašingtonu, lai izvietotu savu karaspēku F1B direktora vietniekā. Tas bija viegli. FIB vecis bija savējais.

Viņš jau bija iekārtojis Džesiku viesnīcā Sofitel, kur viņa sēdēja, piemīlīgi uzmetusi lūpiņu, pasūtīja apkalpošanu numurā un skatījās filmas. Kā “pieaugušais” Kukaiņcilvēkam līdzi bija atsūtīts TND. Lai gan pārmijvisumā Kukaiņcilvēks bija karalis, tomēr sešpadsmit gadus vecs melnādains puika, pat ja viņam bija angļu akcents, nevarēja iekārtoties viesnīcā kopā ar satriecoši skaistu jaunu sievieti bez pieaugušā uzraudzības.

Nākamais solis bija diezgan vienkāršs. FIB cilvēkam (Kukaiņcilvēks nespēja atcerēties viņa vārdu, bet, iespējams, viņu sauca Patriks) bija jāievēro norādījumi. Tas notika skvoša spēles laikā Universitātes klubā. Nejauša saskriešanās, kritiens uz pulētās grīdas, dūriens ar pirksta kauliņu ausī, trīs sekundes un darīts!

Kukaiņcilvēks nolēma ieiet caur ausi, redzēdams, ka mērķim jeb slepenā dienesta aģentam, kura vārds, viņaprāt, bija pilnīgi neticami parasts - Džons Smits bija mīkstās kontaktlēcas. Parasti lēcas nebija nekāds nopietnais šķērslis, bet cilvēki, kuri tās valkāja, mūždien šķiedās ar acu pilieniem vai pēkšņi gribēja izņemt salocījušos lēcu. Ku-kaiņcilvēks negribēja, lai viņa puiši paliek iesprostoti tumšā kontaktlēcu konteinerā.

Tātad ieeja caur ausi.

Ausis bija šaubīga vieta. Ja cilvēks bija peldējies vai mazgājies dušā vai, vēl ļaunāk, ja kādam bija vidusauss iekaisums, tikt cauri nebija iespējams. Taču, ja zināja ceļu un auss kanāls bija tukšs, tas bija viegli izdarāms.

Auss kanāls līdzinājās alai, kura pilna ar stalaktītiem un stalagmītiem, un vēl kaut ko, kas aug horizontāli. Matiņi slējās no visām pusēm: no augšas, apakšas un vidus. Salīdzinot ar skropstām, tie bija ļoti sīki.

Nano vidē ala šķita diezgan liela. Grūtības mūždien sagādāja ausu sērs, kura pikas mētājās pa “grīdu” un daži gabali karājās arī no augšas. Visu alu izraibināja caurumiņi kā niecīgi, palēninājumā garojoši geizeri. Kā caurumi zemē Jeloustounas nacionālajā parkā, kas reizēm izvemj karstu dubļu piku. Tikai šajā gadījumā karsto dubļu vietā bija ausu sērs.

Makro pasaulē Kukaiņcilvēks sēdēja busiņā turpat aiz stūra M ielā. Retranslators nebija nepieciešams, jo tiešais signāls bija gana labs.

Viņš veda divdesmit četrus kaujas nanobotus un četrus vērpējus pa auss kanālu, liekot tiem soļot cauri ausu

sēram bungādiņas virzienā. Nano vidē skats uz bungādiņu bija satriecošs. Tā bija kā basbungas āda, tikai m-subā tā bija piecu stāvu augstumā, un to nesaturēja stīpa, bet sīks kauliņš.

Kukaiņcilvēks nogaidīja līdz skvoša partijas beigām, jo bumbiņas atsišanās pret sienu, šis blīkš!, triecās pret bungādiņu kā rokbundzinieka vālīte pret bungām.

Visa tā draņķība, disks piecu stāvu augstumā, kas mazliet līdzinājās izbalējušai, caurspīdīgai aknai, vibrēja, un nano vidē šīs vibrācijas bija milzīgas.

Tāpēc viņš nogaidīja, līdz Džons Smits - vai tas varēja būt viņa īstais vārds? - beidza dauzīt cietās gumijas bumbas. Bet vēlāk būs duša, un tas jau bija bīstami. Viņš izvēlējās relatīvi klusu brīdi un lika saviem nanobotiem steidzīgi palīst zem mēreni vibrējošās membrānas.

Šeit vismaz viņi bija drošībā.

Nākamajā ceļa posmā būs jārāpjas augšup pa bungādiņas aizmuguri, un to labāk darīt, kamēr aģents gulēs.

Busiņš piebrauks pie slepenā dienesta aģenta mājas Fēr-faksā. Un pa nakti Kukaiņcilvēks ielīdīs viņa smadzenēs* un liks vērpējus pie darba.

Kaut kur šā cilvēka smadzenēs bija viņa darbaudzinā-tājas un draudzenes Frensīnas Petrašas tēls. Savukārt viņa bija saistīta ar prezidentes apsardzi. Šis būs sarežģīts tīklojums. Kukaiņcilvēkam jāpanāk, lai Džons Smits pieskaras aģentes Petrašas sejai. Viņam bija dažas idejas. Bet tas nozīmēja, ka jāstrādā visu nakti.

Tapec Kukaiņcilveks atgriežas viesnīca, lai mazliet pagulētu.

Apmēram piecsimt kilometru attālumā doktore Aņa Vaioleta uzlūkoja Vinsentu un teica: “Es zinu, ka tu ar mani kaut ko dari.”

Vinsents tobrīd sēdēja, sacēlis kājas uz palodzes. Viņš vēroja pelēko, apmākušos Atlantijas okeāna ainavu. Pludmalē pļāpādami pastaigājās abi viņa jaunie “rekrūši”. Acīmredzami juzdamies brīvi viens otra sabiedrībā. Atstādami pēdu nospiedumus neskartajās, mitrajās smiltīs.

“Es tikai vēroju viļņus,” Vinsents sacīja.

“Manas jūtas pret tevi ir mainījušās.”

“Ak tā?”

“Nolādēts, Vinsent. Es tevi nenodevu. Mani izmantoja. Viņi droši vien nojauta, ka tu mēģināsi iekļūt laboratorijā ar manu palīdzību. Zināja, ka tev tas būs nepieciešams.” “Pareizi,” Vinsents teica. Viņš klausījās tikai daļēji. Vēroja Platu un Kītsu liedagā. Domāja par to, ka Ņižinskis izstāstījis viņam tikai daļu patiesības. Žins neuzticējās Vin-sentam vai arī negribēja viņu apgrūtināt ar ko vairāk.

Vinsents, Vilksa un Ofēlija, visi trīs, bija pārmeklējuši Žina smadzenes. No nanobotiem nebija ne miņas. Neviena vada. Viņi bija pārmeklējuši acis, ausis, pat degunu. Bioti bija rāpojuši pa viņa ādu, ielīduši dziļi smadzenēs, bet neko nebija atraduši.

Ņižinskis bija tīrs.

Taču viņš nebija izstāstījis visu par tikšanos ar Šugeru Lebovsku. Viņš teica tikai to, kas jāsaka. Viņš kaut ko slēpa.

Tikmēr divi ievainotie Vinsenta bioti vilka vadus dziļi Aņas smadzenēs. Paies labs laiciņš, līdz viņi atkal būs gatavi cīnīties. Abi veselie bioti bija viņa paša galvā. Gaidīja.

“Es zinu, ka tu mani tīklo,” Aņa teica. Viņas balss iedūra sirdī, jo tā bija viņas balss, taču tā vairs nebija viņas intonācija vai emocijas. Viņa runāja kā ar mīļoto. Bija jaušams aizvainojums. Nodevība. Kā justos cilvēks, pret kuru slikti izturas kāds, ko viņš mīl.

Vadi. Tie stiepās no viņas atmiņām par Vinsentu uz visu, kas viņai bija dārgs, kam viņa ticēja, ko apbrīnoja. Mīlēja. Vinsents jau bija sasaistīts ar viņas māti, māsu, mīļāko suši restorānu, bērnības skolotāju, kura bija teikusi, ka viņai ir īpašas spējas, un viņas mīļākajām smaržām.

Viņa tika satīklota, lai uzticētos Vinsentam.

Un varbūt pat vairāk nekā uzticētos.

Taču viņa joprojām šaubījās. Juta aizdomas, jo bija ļoti gudra un pašapzinīga sieviete, un viņam tas patika. Drīz vien viņš aiztīklos prom visas šīs aizdomas.

“Es to daru, jo nav citas izejas,” Vinsents čukstēja.

Es neesmu Scīpions. Es neslaktēju sievietes un bērnus un nelielos ar to Romas Senātā.

Es glābšu tev dzīvību, Aņa , viņš domāja. Tu nesaproti: Līrs sūtīs vēsti “Kartāga”, ja nepadarīšu tevi par mūsējo.

Es glābšu tev dzīvību, Aņa, iznīcinot tavu gribu.

“Mīlējies ar mani,” Aņa teica. Viņas balss aizlūza.

“Nav piemērots vakars…”

Aņa piecēlās, piegāja pie viņa, noņēma viņa kājas no palodzes un pieskārās viņam.

Vinsents viņu atgrūda maigi, bet apņēmīgi. “Nē, Aņa. Es darīšu visu, lai glābtu tev dzīvību. Bet neļaušu tev pazemoties.”

Vinsents zināja par Kukaiņcilvēku un Džesiku - skaistuli, kas bija pārvērsta verdzenē. Viņš nebija Kukaiņcilvēks.

Aņas acis nikni nozibsnīja. “Tu liec alkt pēc tevis, bet pēc tam man to liedz? Tāda ir tava žēlsirdība, Vinsent? Sa-tīklot tā, lai es justu izsalkumu, un likt man badoties?”

“Man jābūt mierā pašam ar sevi.” Viņš piecēlās, un viņa cēlās reizē ar viņu, joprojām palikdama tuvumā - tik tuvu, ka viņu augumi saskārās un vēlējās saskarties arī tur, kur nesaskārās.

“Tu mani gribi,” viņa teica. “Varbūt tu negūsti no tā nekādu baudu, bet tu mani gribi: tavs ķermenis tevi nodod. Un vai tās ir īstas jūtas vai ne, Vinsent, vai es iekāroju tevi pa īstam vai tāpēc, ka esi ar mani kaut ko izdarījis, atšķirības galu galā nav nekādas.”

“Man ir,” viņš teica.

Viņš aizspraucās viņai garām aizžņaugtu kaklu, asinīm pulsējot visā ķermenī.

Es neesmu Scīpions. Un neesmu Kukaiņcilvēks.

Es daudz kas neesmu, viņš rūgti domāja. Un tik maz kas esmu.

Vēlāk Kītss un Plata vārīja pastu. Tā nebija sena ģimenes recepte, bet vienkārši mērce no burkas. Plata izmantoja lielo katlu, kurā māte savulaik bija vārījusi krabjus. Šeit, tieši šeit, šajā virtuvē, bet pilnīgi citā pasaulē.

Un viņi vakariņoja. Visi kopā - Vinsents un Aņa, Ņi-žinskis, Ofēlija, Vilksa, Kītss un Plata. Viņi dzēra labu Barolo vīnu. Pasniedza cits citam svaigi rīvēto Parmas sieru. Viss bija pavisam normāli, ja par normālu var uzskatīt briesmīgo normālības parodiju.

Ņižinskim bija izdevies Platas tēva skapī atrast pietiekami daudz drēbju, lai atkal izskatītos stilīgi. Un Vilksa centās apvaldīt savas pēkšņās naidīguma lēkmes. Un Aņa uzlūkoja Vinsentu ar mīlestības pilnu skatienu, kamēr viņš mehāniski ēda. Bet Ofēlijai izdevās atrast savu smaidu repertuāru, kas visiem uzlaboja omu.

Un tomēr šī bija nožēlojamākā maltīte, kādā Plata jebkad piedalījusies.

Kītss pārtrauca klusumu ar jautājumu Vinsentam: “Kad tas sāksies?”

“Rīt,” Vinsents atbildēja. “Mūsu brālēni no Lielbritānijas ieradušies pilsētā. Viņi mēģinās aizstāvēt savu premjerministru. Mums jāņem sava prezidente. Un…” Viņš apklusa un palūkojās uz Aņu, it kā nebūdams pārliecināts, vai viņas klātbūtnē var brīvi runāt. Kaut kas viņu iedrošināja, un Plata nodomāja, ka, pieņemot šo iedrošinājumu, kaut kas mazliet notrīsēja arī Vinsentā pašā, un viņš teica: “Un mums ir mazs pārsteigums dvīņiem Ārmstrongiem.”

Visas dakšiņas, izņemot Vilksas, apstājās.

“Es nemelošu: mēs no viņiem saņēmām diezgan smagu triecienu. Mēs domājam, ka ĀSD mērķis ir mūsu prezidente, Kītsa premjerministrs, Ķīnas prezidents, Japānas un Indijas premjerministri. Pieci mērķi. Bet dvīņi Ārmstrongi smagi iedragājuši mūsu Ķīnas un Indijas šūniņas. Tāpēc droši vien nāksies no tām atteikties. Un tas ir ļoti slikti.”

“Japānas šūniņa ir ļoti cieša, un izskatās, ka viņi nav cietuši. Tāpēc Japānas premjerministri atstāsim viņu ziņā. Tas pats attiecas uz mūsu brālēniem no Lielbritānijas.”

“Dievs, sargi karali, ko?” Vilksa uzrunāja Kītsu.

“Vismaz premjerministru. Pat ja viņš ir torijs,” Kītss atbildēja.

“Mēs ar Ņižinski būsim prezidentes Moralesas pirmā vienība. Vilksa un Ofēlija nodrošinās atbalstu,” Vinsents turpināja.

“Kas ir atbalsts?” Plata jautāja.

“Pārmijnieku var apturēt trijos veidos,” Ofēlija paskaidroja. “Var viņu uzveikt nano vidē. Neitralizēt makro pasaulē, citiem vārdiem sakot, nogalināt. Vai arī satīklot. Mēs ar Vilkšu meklēsim pārmijniekus. Viņi uzturēsies dažādās vietās ANO ēkas tuvumā, lai nebūtu jāizmanto signāla pastiprinātāji.”

“Viņu pastiprinātāji ir mēsls,” Ņižinskis iestarpināja.

“Līrs mums sniedzis informāciju, kas, iespējams, nākusi no slepenā aģenta ĀSD iekšienē, ka viena dislokācijas vieta būs pašā ANO ēkā.”

“Pašā ēkā? Tieši pašā ANO?” Plata vaicāja. “Korporācija “Ārmstronga stilīgās dāvanas”,” Ofēlija atbildēja. “Viņiem joprojām ir vairāk nekā četrsimt dāvanu veikalu lidostās, Eiropas dzelzceļa stacijās un muzejos. Kā arī ANO pagrabstāvā.”

“Tas nevar būt,” Kītss teica.

“Mēs tā domājam,” Vinsents apstiprināja. “Tāpēc Ofēlija ar Vilkšu mēģinās iztraucēt viņu darbošanos. Varbūt atklāt viņus, piespiežot atkāpties.”

“Un mēs ar Kītsu?” Plata jautāja.

Vinsents uzmeta vainīgu skatienu Ņižinskim.

Ņižinskis sarauca pieri, juzdams, ka sekos kas nelāgs. Viņš teica: “Viņi vēl nav gatavi…”

Bet Vinsents viņu pārtrauca.

“Līrs pavēlēja… un es piekrītu… ka vajadzīgs prettrieciens. Lai izsistu viņus no līdzsvara. Tam jābūt īstam, ar reālām izredzēm uz veiksmi. Otra puse nav dumja; mums neizdosies novērst viņu uzmanību, tikai pavēcinot rokas.” Ņižinskis nolika vīna glāzi uz galda smagāk, nekā pienāktos. “Kur tu viņus sūtīsi?” Viņš sēdēja tieši pretī Vin-sentam.

Vinsents vilcinādamies iemalkoja vīnu. Tad, tikpat bezkaislīgi kā paziņojot, ka rīt līs, viņš sacīja: “Mēs uzbruksim tieši dvīņiem.”

“Vai varam aprunāties zem četrām acīm, Vinsent?” Ņi-žinskis teica caur sakostiem zobiem.

“Mans draugs Žins domā, ka sūtu jūs abus pašnāvībā,” Vinsents sacīja, cieši skatīdamies uz Ņižinski, kas nikni blenza pretī.

“Vai tā ir?” Plata vaicāja.

Vinsents viegli pamāja ar galvu. “Iespējams.”

“Un ja mēs atteiksimies?” Plata prasīja.

Vinsents novērsās no Ņižinska un ielūkojās viņai acīs. “Neatteiksieties.”

“Kāpēc tu esi tik pārliecināts?” Plata jautāja. “Vai tu esi man kaut ko izdarījis?”

“Es tev teicu, ka es nemūžam…”

“Tad kā tu vari būt tik sasodīti pārliecināts, ka mēs piekritīsim pašnāvnieku uzdevumam?”

“Jo viņi noslepkavoja tavu tēvu un brāli. Un gandrīz nogalināja arī tevi,” Vinsents atbildēja. “Un, kad es par to ieminos, tev sāk kvēlot acis un tu niknumā sakod zobus. Tu nepiederi pie cilvēkiem, kas ļauj iznīcināt savu ģimeni, necenšoties atriebties.”

“Tā mēs atlīdzināsim viņas tēvam?” Ņižinskis prasīja. “Iegrūžot viņu nāvē?”

Vinsents trieca dūri pret galdu. Visi šķīvji palēcās. Neviens neelpoja. “Domā, man tas patīk, Šein?”

Gandrīz tikpat šokējošs kā jebkāda Vinsenta emociju izpausme bija fakts, ka viņš lietoja vārdu “Šeins”, nevis “Ņižinskis”.

“Nav nekā, kas tev patiktu, Vinsent. Tāpēc Līrs ļauj tev vadīt šo šūnu. Cilvēks, kurš nejūt baudu, nesaprot, kas ir dzīve.” Ņižinskis norādīja uz Platu. “Dieva dēļ, viņai taču ir sešpadsmit gadu. Gandrīz nemaz nav trenēta. Un viņš, jaunais misters Hormons, jau ir iemīlējies viņā. Ja aizies viņa, tad viņš arī.”

Ņižinskis trīcēja emociju uzplūdā. Vinsents jau bija savaldījies.

“Jā. To es esmu sapratis,” Vinsents piekrita. Viņš uzmanīgi piecēlās, atstūma krēslu un teica: “Man pietiek. Turpiniet baudīt savas vakariņas.” Un viņš aiznesa savu šķīvi uz virtuvi.

Загрузка...