BZRK

ASTOŅPADSMIT

Plata uzlika pirkstu uz atvērtās silītes zieda.

Tā bija kā Dieva roka, kas nolaidās no debesīm. Milzīga. It kā kāds iebāztu rozā dirižabli rozīgajā barotnē.

Viņa redzēja savu pirkstu gan lielu, gan mazu. Gan kā savas rokas daļu, gan milzīgu stabu, kas izgaist debesīs.

Abi attēli bija viņas galvā.

Viņa noelsās.

“Tagad liec biotam nākt pirksta virzienā,” Vilksa pamācīja.

“Kā?”

Viņas sēdēja uz ļodzīgiem krēsliem, kas bija pavērsti viens pret otru, tāpēc Sedija atradās aci pret aci ar Vilkšu.

Līdzīga aina bija magnētiskās rezonanses aparāta otrā pusē. Sedija redzēja Kītsa acis. Savu galamērķi. Vājprāts.

“Iedomājies,” Vilksa teica, paraustīdama plecus.

Viņa iedomājās. Un, jā, viņa skriedama redzēja zem sevis bedraino, sūkļveidīgo barotnes virsmu.

Ha-hā! Izdevās.

“Tev ir sešas kājas,” Vilksa teica. “Un divas rokas.”

“Aha.” Sedija gandrīz neklausījās. Viņa koncentrējās uz ātrumu, ar kādu lodziņš smadzenēs tuvojās pirkstam. Žvīks.

Tagad viņa redzēja pirksta virsmas virpuļveidīgo faktūru. Priekšmets debesskrāpja lielumā, tikai izliekts un klāts ar apbrīnojamiem vijumiem, kas izliecās līdz debesīm. Savā ziņā virsma līdzinājās ģipša apmetuma sienām, kas pielīdzinātas ar robainu ķelli.

Kamēr viņa skrēja vai, pareizāk sakot, kamēr skrēja viņas biots, kļuva redzamas arvien smalkākas detaļas. Tuvumā pirksta virsma izskatījās pēc laukiem, kas redzami no lidmašīnas. Nospiedumi izskatījās kā arumi, bet katra vaga bija piecas vai sešas pēdas dziļa. Un tur (dīvaini, ka aruma virspusē, nevis dziļumā) bija kaut kas līdzīgs caurumiem, kas izurbti vienādā attālumā.

Āda kļuva nelīdzenāka un sāka izskatīties pēc sausas, sakaltušas tuksneša zemes.

Viņu pārņēma panika. Viņai bija jārāpjas augšup pa šo svešo virsmu. Pirksti sarāvās, mežonīgi pārbrāzdamies pāri barotnes virsmai un gandrīz apgāzdami biotu.

“Āāāā!” Sedija iebļāvās.

“Neuztraucies, to nav iespējams saspiest. Pārāk mazs. Vai zini, cik grūti ir nospiest blusu?”

“Tas… Tas tek! Mans… pirksts!”

Un tiešām no caurumiem sāka sūkties mirguļojošs šķidrums. Tas palika uz virskārtas, neizmērcējot sakaltušo augsni. Mazas lāsītes vienkārši turējās uz virsmas.

“Sviedri. Tu nervozē, tāpēc āda sāk svīst.”

Plata apstājās. Šķita, ka pirksta gala izliekums veido vertikālu sienu, kas sastopas ar nolaidenu izžuvušas, uzartas augsnes jumtu, no kura tagad bez apstājas sūcās mazas šķidruma lāsītes. Tām vajadzētu krist kā lietum, bet tā nenotika. Tās turējās pie saplaisājušās, grambainās virsmas.

“Baisi, ne?” Vilksa smīkņādama jautāja.

“Man jārāpjas tur augšā?”

“Jā. Lec. Tu vari uzlēkt apmēram desmit reižu augstāk par sava ķermeņa garumu. Palecies un pieķeries. Par gravitāciju nedomā. Tādiem kā mēs gravitācija neko nenozīmē!”

Plata aizturēja elpu, cenzdamās nomierināties. Viņa aizvēra acis - makro acis - un lēca.

Biots gaisā prasmīgi apgriezās un piezemējās ar galvu uz leju. Kājas pieķērās virsmai, un viņa karājās kā muša pie griestiem, bet tie vairs nebija griesti - viņas priekšā pletās plaši lauki. Vertikālā un horizontālā jēdziens bija zaudējis parasto, skaidri noteikto jēgu.

“Hā!” Plata iesaucās.

“Jā - hā!” Vilksa piekrita. “Noteikti - hā!”

“Es esmu pati uz sava pirksta.”

“He-he-he,” Vilksa ķiķināja. “Labāk nekā uz sēnes.”

Plata nebija īsti droša, ko tas nozīmē, bet beidzot viņa izjuta piedzīvojuma skurbumu. Viņa bija sasodīts Zimekļ-cilvēks.

“Un ko tālāk?” Plata vaicāja.

“Tagad nano paliec, kur esi, bet makro pieej un iebaksti savam puisim ar pirkstu acī.”

“Viņš nav mans puisis,” Plata automātiski iebilda.

“Ļoti labi, jo tas, kādu tu viņu ieraudzīsi, droši vien uz ilgu laiku sasaldēs tavas meiteņu būšanas. Ja saproti, ko ar to domāju.”

Vilksa bija dīvaina meitene ar savu baiso pilošās acs tetovējumu un apģērbu, kas nojauc robežu starp bargo kundzi un krāmu bodes emo. Bet šajā ceļojumā Vilksa bija viņas meistars Joda, tāpēc Plata bija nolēmusi izturēties iecietīgi.

Plata koncentrējās uz uzdevumu - pieiet pie Kītsa. Zēna sejā bija lasāma reizē apbrīna un bailes, kas droši vien atspoguļojās arī viņas pašas sejā.

Viņi satikās magnētiskās rezonanses aparāta kājgalī. Ofēlija stāvēja viņam blakus. Viņas smaids vēstīja par noslēpumiem un atmiņām. Sieviete atcerējās laiku, kad pati bija darījusi to pašu un jutusi tās pašas baiļu trīsas.

“Tu pirmais, Kīts,” Ofēlija pavēlēja. “Pieliec pirksta galu iespējami tuvu acs ābolam, tam nepieskaroties. Pēc tam nolec.”

Kītsa pirksts drebēja tuvu pie Platas acs. Viņa nespēja noturēties nesamirkšķinājusi brīdī, kad pirksts pieskārās acij.

“Ā!” viņš iekliedzās un parāvās atpakaļ.

“Acis!” Vilksa teica un atkal nodārdināja savus he-he-he smieklus. “Tas ir labs ceļojums.”

Platas kārta. Viņa centās pieskarties Kītsa acij. Redzēja plašo, balto lodi zem sevis, it kā būtu svešas planētas orbītā virs sarkanu upju izvagota ledus un tāla…

Viņa lēca.

Bet acs, šī planēta, kas bija aizpildījusi visu apvārsni, pēkšņi parāvās tālāk.

“Piedod!” Kītss iesaucās.

Zem Platas biota kājām nekā nebija. Viņa krita.

“Nekusties, kretīn!” Vilksa Kītsam uzbrēca.

Plata krita, izlocīdamās gaisā. “Zeme” pašāvās viņai garām. It kā viņa lidotu ar virsskaņas ātruma lidmašīnu tikai dažus centimetrus virs zemes. Viņa nespēja saskatīt detaļas, ne jau šādā ātrumā un ne jau tik neprātīgi griežoties.

Uzmācās briesmīgas bailes.

“Ķeries, pie kā vien vari!” Vilksa kliedza. “Velns!”

Zeme attālinājās, it kā viņa lidotu zemu virs plakankalnes un zeme pēkšņi iegrimtu.

Tad viņa pie apvāršņa pamanīja kaut ko milzīgu. Sākumā tā izskatījās pēc kalnu kores vai paugura, no kura slējās koku stumbri bez lapām, un katram no tiem bija rupji nocirsta galotne. It kā kāds būtu apcirpis retu sarkankoku mežu.

Nu jau viņa lidoja pāri šiem kokiem un redzēja milzīgu aizu, it kā zem viņas biota vai blakus tam būtu atvēries Lielais kanjons. Un šajā šausminošajā, tumšajā kanjonā bija masīvi, graudaini perlamutra bluķi…

“Es lidoju garām viņa mutei!” Plata iekliedzās.

Tad viņa atsitās pret kaut ko tādu, ko nemaz nebija pamanījusi. Apbrīnojami garš koks, kas spraucās laukā no plēkšņainās ādas ainavas. Tas slējās augstu gaisā un pēc tam aizliecās prom uz leju vai uz priekšu.

Biots atlēca no tā un tagad krita cauri daudzu līdzīgu koku mežam, cauri neiedomājami garām palmām. Viena no tām skrēja taisni pretī, un viņš izliecās, izstiepa visas sešas kājas, atsitās pret to un cieši tai pieķērās. Trieciens bija pārsteidzoši maigs.

Makro pasaulē viņa elsoja un gandrīz sakņupa zemē no nelabumu uzdzenošās sajūtas, ka vairākas jūdzes kritusi gaisā.

“Es esmu… kaut kādos kokos.”

“īsos, strupos kokos vai lielos, garos?”

“Ļoti garos!” viņa nez kāpēc kliedza. Vilksa, Kītss un Ofēlija taču stāvēja turpat blakus. “Tie izskatās sārti.” “Krāsas pastiprinājums. Ja piedomāsi par to, vari mainīt krāsu.” Vilksa iesmēja savu he-he-he un piebilda: “Protams, varbūt labāk citu reizi. Tagad atgriezīsimies tur, kur tev bija jābūt.”

“Es turos pie koka. Izskatās, ka zemē ir sakaltušas lapas.” “Atmirušās ādas šūnas. Daži domā, ka tās ir līdzīgas kritušām lapām. Citi domā, ka līdzīgas sasmalcinātam kartonam. Bet tam nav nozīmes. Tu esi sava puiša muļķīgajā pseidobārdelē. Neapvainojies, Kīts.”

Kītss instinktīvi pabraucīja retos rugājus uz zoda. “Kļuva tumšs!” Plata iebrēcās. “Izbeidz,” viņa uzšņāca Kītsam.

“Labi, tas ir pārāk negaidīti,” Vilksa paziņoja. “Mums vajadzēs kafiju, tēju vai ko citu.”

“Kafiju?”

“Jā, dārgumiņ, tev priekšā tāls ceļš. Augšā pa zodu, apkārt mutei, garām nāsīm, kur iekšā labāk nelīst… Satiksimies pie acs. Ņemot vērā tavu lēno pārvietošanos, droši vien paies krietna pusstunda, līdz varēsim nodarboties ar slidošanu pa aci.”

Vilksa plati smaidīja. Taču Plata tikai truli blenza uz viņu, tāpēc viņa paskaidroja: “Slidošana pa aci. Acs virsma ir ļoti slidena. Skaidrs?” Pēc tam viņa nopūtās. “Mēs esam BZRK, bet tas nenozīmē, ka mums nedrīkst būt humora izjūta.”

Tā nu viņas malkoja kafiju.

Arī Kītss un Ofēlija.

Reizēm Kītss paskatījās uz Platu tā, it kā viņa būtu briesmonis. Viņš bija viņā. Ofēlija bija ielaidusi viņu caur aci viņas smadzenēs.

Reizēm Plata paskatījās uz Kītsu, kā pārliecinādamās, ka viņš joprojām ir cilvēks.

Vienubrīd Vilksa paķēra lupu un nopētīja Kītsa seju. Gaismiņa, ko viņa izmantoja, bija kā plaisa mākoņos, caur kuru izlaužas saules stari. “Redz, kur tu esi. Tā esi tu vai klaiņojoša ērcīte? Nē, tu. Mazliet zem viņa kreisās acs.” Plata zināja par ādas ērcēm. Viņa bija brīdināta par ādas ērcēm. Bet tik un tā iekliedzās.

Briesmīgs krokodils, kas sapārojies ar dinozauru. Tā bija mazāka par viņu, bet ne pietiekami maza. Tā bija gara ar smailu priekšgalu, no kura spraucās laukā sešas kājas. Kājas tai bija strupas un drīzāk līdzīgas pleznām.

Plata aizturēja elpu.

Tad atsāka elpot pārāk smagi un pārāk strauji. Ādas ērce pārvietojās. Izskatījās, ka insekta mazā mutīte, meklēdama barību, lien tuvāk.

Viņa parāvās atpakaļ.

“Vai tu droši zini, ka tā… Tā izskatās pēc…” Viņa nepateica, pēc kā tā izskatās. Jo nelīdzinājās nekam, ko viņa agrāk bija redzējusi vai izjutusi. Dzīva būtne, kas ar savām kroplīgajām kājelēm lēni un nemākulīgi rāpās uz priekšu. Tā košļāja nokritušu lapu. Nē, atmirušu ādas šūnu. Kāri to ēda.

Un tomēr nebija iespējams neiztēloties to kā plēsoņu. Rāpuli vai briesmoni no citas planētas.

Tā bija pārāk maza, lai cilvēka acs to saskatītu. Pārāk maza pat lupai, mazāka nekā putekļu ērce un mazāka nekā viņas biots.

Bet lielums vien neko neizšķīra. Mežakuilis arī ir mazs, un traks suns ir mazs.

“Vaīī, vai viņš nav piemīlīgs?”

Viņa dzirdēja Vilksas balsi un saprata, ka dīvainā meitene kaut kā redz to pašu, ko Plata. Kas varēja nozīmēt tikai…

Plata pacēla biota acis un ieraudzīja par ādas ērci daudz šausmīgāku radījumu.

Tas slējās pāri ādas ēdājam briesmonim. Žuburaina antena spraucās laukā no gludas, zaļas galvas. Garš, tievs ķermenis ar trim garām kājām katrā pusē. Divas saliktas

kukaiņa acis ieskāva galvu no abām pusēm kā princeses Leijas matu mezgli.

Mutes vietā bija tāds kā smeceris vai caurulīte, no kuras pilēja kaut kas staipīgs - kā gļotas no iesnaina cilvēka deguna.

Tam bija rokas kā dievlūdzējam. Bīstamas un spēcīgas. Roku galos bija mazas, asimetriskas spīles ar vienu īsu un vienu garu spīļu daļu.

Bet acis…

Cilvēka acis, it kā nevērīgi uzsmērētas uz kukaiņa sejas, bezdvēseliski blenza no salikto kukaiņa acu apakšas. Tas iznīcināja pēdējās Platas pašsavaldīšanās paliekas, un viņa kliedza.

Un kliedza.

Pēkšņi viņa sajuta roku uz pleca. Aiz muguras stāvēja Ņižinskis.

Viņš paskatījās uz Vilkšu. “Vai viņa redz tevi?”

Vilksa pamāja ar galvu.

“Vajadzēja viņu brīdināt.”

“Vai tāds izskatās arī mans biots?” Plata elsa. “Vai tam… vai tam ir manas acis?”

Vilksa plati smaidīja. “Uzmanies, Plata,” viņa izsmējīgi teica, bet tonis vairs nebija tik rotaļīgs kā iepriekš. Tajā bija jaušama agresija un dusmas. “Pasaule tur, dziļi gaļā, ir ļoti dīvaina. Un visdīvainākie esam mēs paši.”

“Tas nebiju es,” Bēmovskis teica. Tie bija viņa pirmie vārdi, ieraugot Kukaiņcilvēku. Viņš sagrāba puiku un ierāva viņu tuvākajā istabā, lai neviens neredz un nedzird, ieskatījās viņam acīs un sacīja: “Tu man nepatīc, Entonij, bet tas nebiju es.”

Viņš smirdēja pēc alkohola. Zīlītes bija kniepadatas galviņas lielumā. Galīgi piedzēries un sanarkojies. Vecais riebeklis.

“Dvīņiem šī nav nekāda spēlīte, puika,” viņš šļupstēja. “Kamēr vien viņi tevi apgādā ar mantu, vai ne?” Bēmovskis ieķiķinājās. Pēc tam pieliecās tuvāk, pārāk tuvu, un sacīja: “Jā. Pareizi. Tā ir mana cena. Bet tavējā -iedomas, ka esi liels vīrs, un vēl tā padauza, pie kuras ik vakaru atgriezies. Bet Džindals? Viņš ir īsts ticīgais, īsts kolektīvais saprāts, Nexus Humānus nelga. Papilddzīvība? Līdzīga tev. Patmīlīga. Mums katram ir sava narkotika.” “Un Divi vienā? Viņi laikam ir dīleri.”

“Nu re, tu nemaz neesi tāds muļķis,” Bēmovskis sacīja. Kukaiņcilvēkam sāpēja kāju lielu aizmugure. Zilumu dēļ neklibojot bija grūti paiet. Viņš bija raudājis, pirmo reizi kopš… cik sen? Ļoti ilga laika. Jā, viņš bija raudājis. Entonijs Elders bija raudājis spilvenā un pateicis Džesikai, lai netuvojas.

Viņi bija nopēruši viņu kā tādu sīku palaidni.

Tagad viņš gatavojās likvidēt svarīgāko mērķi pasaulē. Pēdējā sapulce. Pēdējie sagatavošanās darbi. Bet tā vietā, lai saņemtu to, ko bija pelnījis, lai varētu iesoļot iekšā varens kā ziloņa pauti un visi bučotu viņam pēcpusi, viņam vajadzēja klibot kā tādam kroplim.

“Tev ir tikai divas iespējas, Entonij,” Bēmovskis teica. “Sacelies pret viņiem vai parādi, uz ko esi spējīgs.”

“Ko tu tur muldi?”

“Nostājies pret viņiem. Vai parādi, ko patiešām esi vērts.”

“Sacelties? Tas gan tev patiktu, ko? “Spēcīgās Amerikas" rīkļurāvēji mani kārtīgi piekautu. Varbūt pat nogalinātu.” “Nav nekāda “varbūt”, Entonij.”

Viņš bija tik pārliecināts, ka Kukaiņcilvēks pakāpās soli atpakaļ. Tā bija taisnība. Viņš to redzēja vecā vīra ūdeņainajās acīs. Dvīņi viņu nogalinātu. Un Bēmovskis to droši zināja.

Kā?

Jo viņš bija redzējis, kā tas notiek.

“Ko viņi nogalināja?” Kukaiņcilvēks gribēja zināt. “Kāds pret viņiem sacēlās? Kas? Pasaki. Pasaki, kurš tas bija.” “Viņa bija tikpat laba kā tu.”

“Kas ir viņa?”

“Tādu talantu, kāds ir mums, manto ģimenē, Entonij. Bija tāda meitene vārdā Karla. Jā, draņķīgs vārds meitenei. Viņu nosauca tēva vārdā.”

Bēmovska bālā seja ar vaigubārdu izskatījās spokaini. Jā, tieši tajā brīdī, kad zinātnieks bija piebāzis seju pārāk tuvu un no viņa plūda alkohola un sviedru smaka, un viņš urbās Entonijā ar savām kniepadatas galviņas lieluma zīlītēm, jā, tieši tad Kukaiņcilvēks atcerējās, ka Bēmovski sauca Karls.

“Sacēlās pret viņiem, kad saprata, kas notiek un kāds ir viņu īstais nolūks.” No Bēmovska acīm sūcās asaras. “Apmēram tavā vecumā. Kā vairums pārmijnieku. Aizrāvusies ar datorspēlēm. Dvīņi lika viņai transportēt kaut kādas uzlabotas baktērijas. Viņiem bija zobs uz psihiatri vārdā Hei-dija Zalle. Esi dzirdējis baumas par “Leļļu kuģi”?”

“Kaut kāds..Kukaiņcilvēks nevarēja atrast īsto vārdu.

“Peldoša šausmu māja, un Zalle bija atbildīga par medikamentu ievadīšanu un tā saukto terapiju, lai savaldītu upurus. Viņa pārdomāja, kad Dvīņi bija ar viņu… teiksim tā, izdarījuši ko daudz ļaunāku nekā ar tevi, puika. Viņa mēģināja atklāt “Leļļu kuģa” atrašanās vietu izlūkdienesta aģentam. Viņai tas neizdevās, un viņa mēģināja bēgt, tāpēc Heidijas Zalles vairs nav.”

“Dvīņi viņu likvidēja?”

“Pavēlēja Karlai to nokārtot. Bet neizstāstīja, ko viņa patiesībā dara un ko transportē. Es arī tur biju un neko nezināju. Tās bija miesu saēdošas baktērijas, vesels maiss. Karla to neizturēja.”

“Ak kungs!”

“Tu domā, ka esi redzējis gaļā visādas šausmas, Ku-kaiņcilvēk? Neko tādu tu neesi redzējis, pat ne tuvu.” Bēr-novskis nodrebinājās. “Karla bija pārmijniece. Tāpat kā tu. Bet, redzi, Entonij, viņa joprojām bija cilvēks. Atšķirībā no tevis. Tu? Tu nemaz nezini, cik cilvēku gāja bojā stadionā, vai ne? Tas tev nav svarīgi, jo tu esi aukstasinīgs, amorāls sūdabrālis. Tev rūp tikai tas, ka tevi nopēra.”

Kukaiņcilvēks pamazām apjauta patiesību. Patiesību par to, ko Bēmovskis stāstīja. Un kāpēc.

“Viņi gribēja, lai tu man to izstāsti,” Kukaiņcilvēks teica, un viņa balss aizlūza. “Tu man draudi.”

Bēmovskis priecīgi iesmējās. “Es jau teicu - tu esi gudrs puika.”

“Viņi nogalināja tavu meitu. Bet tu joprojām esi viņu pakalpiņš?”

“Visi reiz mirst,” Bēmovskis sacīja. “Daži mirst, agonijā plēšot laukā acis, kamēr baktērijas sagrauž smadzenes un acis no iekšpuses. Citi… citi mirst laimīgi, peldēdamies maigos siltas baudas viļņos. Tieši šāda nāve bija Karlai. Tā bija mana cena. To viņai izlūdzās mīlošais tēvs.”

“Un tu lasi man morāli par mirušajiem? Tev pašam vajadzētu nonāvēties, vecais. Tev vajadzētu nonāvēties .” “Kāpēc tu domā, ka es to jau nedaru?” Bēmovskis neizteiksmīgi vaicāja.

Viņi cieši raudzījās viens uz otru, līdz Kukaiņcilvēks vairs nespēja skatīties viņa acīs.

“Un tagad, man šķiet, mums jāiet uz sapulci, Entonij.”