BZRK

DIVDESMIT SEPTIŅI

Kltss bija lieliski dzirdējis Vinsenta pamācību par to, cik muļķīgi un bezjēdzīgi ir sūtīt biotus aklā skrējienā kaut kur.

Biotiem nepiemita ne vajadzīgais ātrums, ne maņas, lai paši kaut kur mētātos apkārt. Vajadzēja maršrutu.

Viņš bija uz suņa deguna. Telpā, kurā gandrīz noteikti bija dvīņi Ārmstrongi, bet arī citi cilvēki. Viņš redzēja vienīgi apveidus, kas bija tik lieli un tāli kā mākoņi.

Viņš dzirdēja neskaidras balsis kā tālīnus pērkona dārdus.

Ar to vajadzēja iztikt. Visapkārt mākoņi un pērkons, bet viņš pats vizinājās uz suņa deguna, kas izskatījās pēc svešādas izžuvuša ezera gultnes, ko klāja izkaltuši dubļi.

Viņš nevarēja paveikt neko noderīgu. Nevarēja izglābt ne sevi, ne Sediju.

Tad viņš pamanīja blusu. Grabošo, bruņās kalto briesmoni ar “Transformera” acīm. Nebija laika domāt.

Viņš dzina abus biotus tai pretim, joņodams atpakaļ pa suņa purnu pilnā gaitā, cik ātri vien jaudāja. Blusa viņu neievēroja. Blusai bija pie kājas. Blusai nekad neviens nebija uzbrucis, ja neņem vērā reto sastapšanos ar kakla siksnu. Tā bija nolēmusi atrast asinis jeb koši sarkano krovvy , kā teica tēli stāstā “Mehāniskais apelsīns”. Tikai asinis. Bet biotiem tādu nebija.

Viņš pieskrēja blusai klāt no sāniem brīdī, kad tā bija atradusi lēnu sarkano asinsķermenīšu plūsmu, ko uzsūca ar muti, un bioti lēca.

Viņi atdūrās pret dzeloņainām kājām un neprātīgi rāpās augšup, paši izmisīgi spirinādami kājas. Pēkšņi atspere savilkās un - blaukt!

Blusas kājas šāvās uz augšu, un kustība bija tik spēcīga, ka norāva K1 vienu kāju, bet K2 uzdūrās uz blusas dzelkšņa.

Kītss sāpēs iebrēcās, sajuzdams gandrīz to pašu, ko viņa bioti.

“Kas notika?” Plata čukstēja.

“Krampis muskulī,” Kītss meloja, un, ak dievs, viņš tik tikko valdījās, jo lēciens bija neaptverami spēcīgs. Blusa šāvās uz priekšu kā no šautenes izsviesta lode. Lidojumā tā griezās gaisā, kūleņoja ar reaktīvās iznīcinātāj lidmašīnas ātrumu, bet gandrīz acumirklī to apturēja kā tornado garām svelpjošais gaiss. Tā piezemējās kūleņu kūleņiem, krītot cauri mežam, un atsitās pret raupjo suņa ādu.

Lēciens bija ildzis ne vairāk kā sekundi. To bija gandrīz neiespējami aptvert.

Kītss zināja, ka viņam jātiek nost no suņa. Viņš zināja arī to, ka blusa dosies turp, kur saodīs vēl vairāk asiņu.

Ja vien neatradīsies līdzeklis, kā piespiest to lēkt citur.

Āķis noteikti bija dzeloņainie maņu matiņi.

Katrs biots sagrāba divus dzeloņus un rāva.

Sekoja otrs sprādziens, un blusa uzvirpuļoja gaisā, kūleņus mezdama, bet šoreiz piezemējoties nenometās ceļos, lai barotos. Tā mazliet drebēja. To bija satraukusi matiņu stimulācija.

Kītss juta, kā tā trīc, jau sakopodama spēkus nākamajam lēcienam.

Viņš mežonīgi rāva matiņus, un arī šoreiz blusa šāvās gaisā tāpat kā iepriekš, tikai piezemējoties zaudēja saķēri. Blusa ripoja pa suņa sānu kā mazītiņš laukakmens.

Tā griezās, un bioti juta spalvas, gaisu, spalvas, gaisu, spalvas, gaisu, līdz pēkšņi bija tikai gaiss, un blusa brīvajā kritienā lidoja zemē no suņa.

Blusa atsitās pret grīdu un atlēca no tās. Viņa nebija pagalam, bet lēnām sakopoja spēkus. Kītss lika biotiem aizlēkt drošā attālumā no mazā briesmonīša un piezemējās bezgalīgā Šveices siera līdzenumā, kas šķita iesprostots zem divas pēdas bieza, viļņaina, caurspīdīga stikla.

Pagāja kāds laiciņš, līdz Kītss saprata, ka viņš ir uz koka grīdas. Koks zem caurspīdīgās aizsargkārtas bija kā medus kāre ar miljoniem mazu taisnstūra formas caurumiņu, starp kuriem kā pārgieztas artērijas šur tur bija lielāki caurumi. Nano vidē tā bija apgānīta kapsēta - dzīvs organisms, kas pārzāģēts pušu un ieslodzīts zem poliure-tāna. Bija grūti noticēt, ka stiklainā kārta nepavērsies un

viņš neiekritīs šajos caurumos.

Blusa slējās stāvus viņam tieši aiz muguras. Attālinājās liels apveids kā grīļīgs kalns. Droši vien suns. Varbūt.

Plata runāja ar viņu. Makro. Uz brīdi viņš bija zaudējis saikni ar realitāti. Aizmirsis meiteni savās rokās.

“Tuvojas cilvēki,” viņa čukstēja.

Pēkšņi turpat blakus atkritumu konteineram atskanēja balsis, gar vāku grabinājās rokas, un skarba balss teica: “Ja atradīsim viņu, dalīsimies, ja?”

Un tajā brīdī Kītss saprata, kas viņam jādara. “Nestrīdies,” viņš teica un, strauji uzvēlies Platai virsū, iegrūda viņu dziļāk atkritumos. Tad ar izliektu muguru viņš cēlās augšā kā atriebīgs purva radījums tieši brīdī, kad atvērās atkritumu konteinera vāks.

“Āāāārrrrr!” Kītss iebļāvās.

Divas iztrūkušās, bārdainas un netīras sejas blenza, kā Kītss pārlec pāri atkritumu konteinera malai un drīzāk uzkrīt, nevis uzlec virsū abiem vīriešiem. Visi trīs smagi nogāzās zemē, bet Kītss pirmais pielēca kājās.

Viņš elsoja un saliecās, jo pēkšņā, straujā kustība bija izsitusi no plaušām elpu. Abi bezpajumtnieki izbrīnā uz viņu raudzījās.

“Meklējat mani?” Kītss elsoja.

“Mums vajag skuķi,” viens teica.

“Viņa ir prom,” Kītss sacīja.

“Sieviete teica, ka viņi esot divi,” viens klaidonis prātīgi sprieda. Otrs acīmredzami nebija sevišķi runīgs. “Ķer viņu!”

Kītss metās bēgt. Tā diena vēl nebija pienākusi, kad viņš nevarēs noskriet divus slimīgus večus nepareizā izmēra krosenēs.

Viņš joņoja pa mazo šķērsielu uz ielas pusi. Viens no vajātājiem stūma iepirkumu ratiņus, kuros augstā kaudzē bija sakrautas tukšas pudeles un citi atkritumi.

No viņiem nebūs grūti atrauties, bija tikai jāraugās, lai viņi nepamet pakaļdzīšanos un negriežas atpakaļ pārmeklēt konteineru. Tajā pašā laikā viņš aplūkoja medus kārei līdzīgo grīdu un pamanīja neaptverami augstu, lielu un tumšu apveidu pie apvāršņa. Tas slējās līdz debesīm.

Kītss izmetās uz ielas, kamēr abi bioti traucās uz augstā, tālīnā stāva pusi. Nonācis uz ietves, viņš saprata, ka kļūdījies. Viņu pamanīja divi vīrieši haki krāsas biksēs un dūnu jakās, apcirtās riņķī un metās pakaļ. Viņi bija daudz spēcīgāki par klaidoņiem.

Kītss skrēja pa divām virsmām vienlaikus. Pa betonu, kur ceļu aizšķērsoja cilvēku ķermeņi, un pa viļņainu stiklu, kas klāja medus kāri. Viņam šķita, ka lido. Viņam šķita, ka sacenšas pats ar sevi. Viņš mēroja metrus un mikrometrus, redzēja priekšā debesskrāpjus. Viens bija vairāku simtu metru augstumā, bet otrs - ne augstāks par metru.

Viņš izlauzās cauri diviem vīriešiem, kas soļoja līdzās un blenza savos BlackBerry telefonos. Viņš paspēra malā plakātu burta A formā, kas reklamēja ķīniešu ēdienus. Viņš dzirdēja, kā vajātāji elso sakaru mikrofonos: “Atradām puiku, atradām puiku! Skrien pa Četrdesmit trešo ielu uz rietumiem!”

Un tas nebija labi, jo nozīmēja, ka spēli “Noķer Kītsu” spēlē vēl citi.

Viņš pagrūda malā cilvēku pa kreisi un skrēja pāri ielai, lēkdams pāri taksometriem, kas zibēja garām.

Pārbaudījums, viņš šokēts aptvēra. Doktora Paunda pārbaudījums. Tikai viņam nebija ieroču.

Bums!

Kītss ielidoja sienā, atsitās pret to, nokrita zemē ar seju pa priekšu, nobrāza rokas, ceļus un vaigu, un viņu apraka ķermeņi, kuru ceļgali dūrās mugurā. Viņa rokas tika izgrieztas aiz muguras un plastmasas savilcēji roku dzelžu vietā sajoza plaukstu locītavas.

Bremzēm kaucot, uz ietves malas apstājās apvidus automobilis, un tā ritenis bija tikai dažu centimetru attālumā no viņa sejas.

“Laidiet vaļā! Laidiet vaļā! Nost! Policija! Policija!” Kītss brēca, bet viņam mutē iespieda gumijas bumbu. Apkārt galvai aši aptinās līmlente, cieši nofiksējot mutes aizbāzni.

Viņu pacēla un rupji iemeta mašīnas aizmugurējā sēdeklī.

Pūlim pie ANO būs jāiziet drošības pārbaude, tas nu bija skaidrs. Ko nozīmēja teroristu uzbrukums ANO? Tas nozīmēja, ka visus, kas bija laukumā, identificēs un nopētīs aizdomīgi policisti. Ņižinskis jau dzirdēja cilvēkus pieminam 11. septembri.

Ieradās jātnieku policija, gatava dzīties pakaļ jebkuram bēglim. Zirgi klidzināja pakavus un sprauslāja. Augstu sēdoši vīrieši, kuru acis sedza vizieri, vēroja Vinsentu un Ņižinski, dažādos demonstrantus un drošībniekus, kuri izlikās par demonstrantiem.

Tas nebija labi. Abiem berzerkiešiem bija viltoti dokumenti, kas izturētu vienkāršu pārbaudi un pat paviršu pārbaudi ar datoru. Taču rūpīgākā pārbaudē atklātos, ka dokumenti ir viltoti. Un tad būtu nepatikšanas.

Taču tas bija nieks, salīdzinot ar nepatikšanām nano.

ASV prezidente Helēna Folkenhīma Moralesa bija kaujas lauks.

Slepenais dienests, uzzinājis par situāciju ANO ēkā, bija pārvietojis viņu no vestibila drošā istabā tajā pašā viesnīcā. Vesels viesnīcas spārns, kā arī istabas zem un virs prezidentes patvēruma bija evakuētas.

Civildrēbēs ģērbtiem aģentiem ar pistolēm pievienojās aģenti bruņuvestēs ar automātiem. Nervi visiem bija uzvilkti, un lai Dievs apžēlojas par istabeni, kura nejauši ieklīstu šajā perimetrā.

Taču tam nebija nozīmes.

Tieši priekšā bija sagrupēts nanobotu vads. Kukaiņ-cilvēks bija aši aizsūtījis savus vērpējus prom relatīvā drošībā. Ja viņš zaudētu vērpējus, tad zaudētu visu, un punkts.

“BanzaiT Vinsents sacīja pietiekami skaļi, lai Ņižinskis sadzirdētu, un sūtīja savus biotus uzbrukumā nanobotiem.

Nanoboti izklīda pa kreisi un pa labi plašajā redzes nervu krustmijas kambarī. Šķidrais pamats mazliet kavēja VI un V2, it kā viņi skrietu pretvējā. Taču arī Kukaiņcilvēks tāpēc nevarēja izlaist riteņus un palielināt ātrumu, tāpēc bioti joprojām bija ātrāki.

Kukaiņcilvēks izmēģinās taktiku “knaibles”. Viņš atvilks atpakaļ centru un sūtīs flangus uz priekšu kā krabja spīles.

Vinsents negrasījās to pieļaut. Viņš traucās uz priekšu, līdz bija nokļuvis starp abiem skrienošajiem flangiem, un pagriezās pret tiem. Viņš ievēroja, ka nanoboti labajā pusē slīdēja un šļūca, nespēdami panākt saķēri ar nospriegoto, glumo pamatu.

VI un V2 katrs iedūra vienam nanobotam sakaru kanālā. Tā bija labāk un ātrāk nekā pāršķelt tos uz pusēm, un Kukaiņcilvēks veltīgi tērēs laiku, pūlēdamies atjaunot vizuālo kontaktu.

Bioti uzrāpās uz abiem aklajiem nanobotiem un uzsēdās tiem virsū. Bioti bija garāki, tāpēc to astes un galvas priekšā un aizmugurē karājās pāri, un tas bija izdevīgi divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, Kukaiņcilvēkam būs jārāpjas pāri savu aklo nanobotu kājām, lai tiktu klāt Vinsentam, - un tas ir izslavēti sarežģīts manevrs, sevišķi ar sagrupētiem nanobotiem.

Otrkārt, rāpjoties pāri nederīgajiem nanobotiem, Kukaiņcilvēkam sajuks vizuālie signāli. Nanobotu sensoriem būs grūti sašķirot augsto roku un torsu kaudzi.

Taču tas nespēja aizkavēt Kukaiņcilvēku. Viņam bija savs viltīgais gājiens. Divi nanoboti pieskrēja un apstājās tur, kur Vinsenta dūrienus un griezienus dāļājošās rokas nespēja viņiem piekļūt. Tad divi citi nanoboti izmantoja apstājušos nanobotus, tāpat kā vingrotāji lēcienam izmanto tramplīnu.

Abi nanoboti lidoja virsū VI un V2, žebērkļus izstiepuši.

“Hē,” Vinsents noteica, nevērsdamies ne pie viena konkrēti. “Skaisti.”

Policija bija izveidojusi kordonu un laida cilvēkus cauri šaurai spraugai. Izņemiet personas dokumentus. Sagatavojiet sakāmo.

Protams, trīs šķietamie demonstranti novicināja Ņujorkas policijas vai FIB apliecības un tika izlaisti cauri kordonam pie pārējiem policistiem, no kurienes norādīja uz aizdomīgajiem.

Viens norādīja uz Ņižinski.

“Sasodīts,” Ņižinskis teica.

Vinsents salocīja VI kreisās puses kājas un V2 labās puses kājas un pārvēla biotus pāri aklo nanobotu kājām.

Kukaiņcilvēka uzbrukums no gaisa netrāpīja, un viņš ietriecās aklajos nanobotos, sadurdams pats savējos.

Bilance: divi Kukaiņcilvēka puiši pagalam, bet bija izšķiests laiks, un laiks šoreiz nebija viņu pusē.

Būs jāpeld.

Viņš iegrima caurspīdīgajā šķidrumā. Bioti nebija labi peldētāji. Viņu kājas spēja kustēties uz priekšu, bet tā drīzāk bija kulšanās nekā peldēšana. Ar katru vēzienu pagriežot spīles, varēja iegūt papildu paātrinājumu, bet tas nebija daudz. Vienīgais mierinājums - nanoboti bija vēl neveiklāki.

Bioti peldēja mazliet virs sapulcinātās nanobotu armijas.

“Jūs izskatāties redzēts,” policiste teica Ņižinskim. Un pēdējā brīdī Ņižinska pirksti mēteļa iekškabatā no viltotās pases pārslīdēja pie īstās.

“Es reizēm strādāju par modeli,” viņš atbildēja policistei - druknai, maza auguma sievietei.

Viņas vīriešu kārtas kolēģi drūmi uz viņu lūkojās.

“Kur esmu jūs redzējusi?”

Ņižinskis paraustīja plecus. Viņa bioti steidzās pievienoties kaujai, kas plosījās dziļi prezidentes smadzenēs. Viņš nebija Vinsents - notikumi vairākos līmeņos reizē palēnināja reakciju, un viņš šķita izklaidīgs.

“Jūs domājat…” viņš teica, vienlaikus likdams saviem biotiem izvairīties no lipīga makrofāgu čemura.

“Kur esat piedalījies kā modelis?” viņa jautāja, un runasveids ar katru brīdi kļuva arvien nedraudzīgāks. Viņa atšķīra Ņižinska pasi, kamēr Vinsents ar šķietami rāmu un viegli mulsu sejas izteiksmi gaidīja viņam tieši aiz muguras. “Vienkāršs jautājums, Hvana kungs. Ko demonstrējat kā modelis?”

“Hmm. Domāju, vairums mani pazīst no Mountain Dew plakātiem.”

Policiste nogrozīja galvu. “Nē, esmu jūs redzējusi kaut kur citur.”

“Armani apakšveļa?”

Viņa sarauca pieri, salīdzinādama seju ar fotogrāfiju. “Vai esat kādreiz filmējies?”

Jā, viņš bija aktieris kādā filmā. Taču nebija ar to apmierināts. Un policiste tikai rotaļājās ar viņu, jo viņa smaidīja, un viņš redzēja, cik ļoti viņa alkst apgaismot savus kolēģus. “Jā, policistes kundze,” viņš atbildēja. “Es…”

“Esmu seržante,” viņa izlaboja, norādīdama uz svītrām, kas rotāja piedurkni.

“Seržante,” viņš strupi pārlaboja. “Es piedalījos pēdējā “Zāģa” filmā.”

“Kas ar jums tajā filmā notika?” Nu jau smaidīja arī pārējie policisti, saprazdami, ka tūliņ būs joki.

Ņižinskis nopūtās. “Mani izkastrēja ar ķēdes motorzā-ģi”

“Vai,” viens no vīriešiem novaidējās.

“Droši vien pēc piedalīšanās apakšveļas reklāmā, vai ne?” sieviete jautāja, izbaudīdama šo mirkli, lai gan atklāti zirgoties atturējās.

“Priecājos, ka varu jūs uzjautrināt. Seržante,” Ņižinskis teica, kamēr viņa bioti urbās cauri prezidentes smadzeņu apvalkiem un ielīda smadzenēs.

“Vai neredzējāt neko aizdomīgu, Hvana kungs?”

Viņš paraustīja plecus. “Dzirdēju dažas sirēnas, mēs paskatījāmies apkārt, un kāds teica, ka izcēlies ugunsgrēks.”

“Kāpēc jūs šodien nācāt uz ANO?”

Laiks iesaistīt arī Vinsentu. “Man bija tikšanās. Mans draugs,” viņš norādīja uz Vinsentu, “ir liels prezidentes Moralesas piekritējs. Es jau viņam teicu, ka mēs neko neredzēsim. Bet…” Ņižinskis paraustīja plecus.

Vinsents uzmanīgi pietuvojās peldošam nanobotam un izšāva šautriņu ieroci, ar kuru biots bija apgādāts. Šautriņu lidojums bija ievērojami palēnināts, bet, ja ļoti paveiksies, tās varbūt trāpīs kādā nanobota locītavā.

Policisti pārbaudīja Vinsenta dokumentus un uzdeva to pašu jautājumu, bet tad seržante teica: “Ejiet nu, Hvana kungs. Esat diezgan cietis.”

“Vai,” bilda otrs policists.

Vinsents pāršķēla neveiksmīgi nostājušos nanobotu un kaunīgi pasmaidīja, it kā atbalstīdams Ņižinski neveiklajā situācijā.