Asteroīda gūstekņi

10

Melnās Sirds pilsēta tā arī palika tikai kā pasakaina mirāža, apburta rēgu pilsēta. Tā parādījās uz mirkli pirms Saules rieta un mirkli pēc lēkta, kad Saule bija zemu un meta sevišķi garas ēnas. Tikai uz brītiņu! Tad apburtā pilsēta atkal pagaisa, kļuva neredzama, paslēpās no ziņkāro acīm.

Kad cilvēki nokāpa kalderā, tiem uzreiz neizdevās atrast sirdsveida līča klinšu strēli. Vienam no viņiem vajadzēja — un to uzticēja Robertam — kāpt atpakaļ kalna korē un no turienes parādīt virzienu.

Tāds pats paradokss gadās arī Zemes tuksnešos. Gaisā ļoti labi saredzami cietokšņa apveidi — vaļņi, kvartāli, ielas. Bet, kad cilvēks nonācis zemē, nekas

nav atrodams. Ielu līnijas pazudušas, tās apslēpj pauguri, barhani, sālskoku krūmi un visvisādu krāsu māls. Un aiz kokiem neredz meža.

Ar Roberta palīdzību pieaugušie uzgāja «pilsētu», bet arī tas neko nelīdzēja . . .

Lēzeni paaugstinājumi, garenas ieplakas, šķietami grāvji bija viss, ko izdevās saskatīt. Vulkāniskie pelni klāja kvartālus, vulkāniskie pelni uz braucamajiem ceļiem. Nekādu drupu, nekādu pazīmju, ka te varējuši būt kādi pagrabi, pamati var ūdens notekas. Nekā nedeva arī izrakumi — pelni un tufs, tufs un pelni, nekādu dzīvības zīmju, pat nekādu atkritumu . . .

— Varbūt pilsēta ir tikai šķitums? — prātoja Nadježda Petrovna. — Varbūt visas šīs līnijas un pauguri — tikai dabas rotaļa?

Bet Reniss apgalvoja: «Te notikusi meteorītiska sadēdēšana.» Šādu terminu viņš bija izdomājis pats. Zemes ģeologi par sadēdēšanu sauc iežu sadrupšanu vēja, ūdens, aukstuma un karstuma, augu un dzīvnieku iedarbībā. Uz asteroīda nebija ne vēja, ne ūdens, ne dzīvības, bet to nepārtraukti knābāja meteorīti. Uz Mēness katrs meteorīts drupina akmeņus, tos pārvērsdams putekļos. Mākonītis lēnām nosēžas uz virsmas. Lai aizbēgtu no Mēness izplatījumā, jāattīsta 2,4 kilometri liels ātrums sekundē. Retam puteklītim tas var izdoties. Turpretī atraušanās ātrums no asteroīda bija tikai 60 metru sekundē. Te pēc trieciena palika rets puteklītis, vairums aizlidoja. Tādējādi sīkie meteorīti pamazām sakapājuši asteroīda virsmu. Jau kopš senseniem laikiem sīkie meteorīti aprijuši pilsētas drupas, visu augsni un augsnes apakškārtu, pat pazemes būves. Bet, tā kā iznīcināšana notikusi vienmērīgi, tad kvartālu vietā izveidojušies pakalni. Meteorīti noskrapstījuši mājas līdz ar pagrabiem, pilsēta pazudusi, bet pēdas palikušas.

— Es neticu, ka tā bijusi pilsēta, — pretojās Ņečajeva. — Tas šķiet pat dīvaini. Vai var tik neticami sagadīties: reiz bijusi civilizācija, cilvēki uzcēluši pilsētas, un taisni tai brīdī centrbēdzes spēks saraustījis planētu gabalos?

— Bet varbūt sagadīšanās nav nejauša, — iebilda

Reniss, — un Faetona iedzīvotāji paši saraustīja savu planētu, kad prata to izdarīt.

Nadježda Petrovna sašuta:

— Kāpēc? Kas par muļķībām! Tik augstas tehnikas laikmetā cilvēkiem jābūt gudrākiem. Un tad, ja jau nu kaut kas tāds bija sācies, viņi varēja pārcelties uz Marsu vai Zemi.. .

Reniss mīklaini nosmīnēja:

— Mīļā Nadja, par Visumu jūs spriežat kā īsta mežone. Varbūt viņi — Faetona iemītnieki — nedomāja, ka tiem jāglābjas? Varbūt Visumu viņi jau bija izdibinājuši, atminējuši visus noslēpumus, īstenojuši visas vēlēšanās, un viņi varēja secināt, ka dzīvei nav jēgas, ka nav nekā cita, kā vien pārmērības un garlaicība. Vai nesaprotat? Vai jums nekad nav garlaicīgi, nekad nav gribējies aizmigt un nepamosties?

Ņečajeva paraustīja plecus. «Pozē!» viņa sevī nodomāja. Bet skaļi sacīja:

— Tādām noskaņām nevajag ļauties. Nevajag!