Asteroīda gūstekņi

15

Parastais optiskais teleskops domāts gaismas staru sakopošanai no liela laukuma. Fokusā stari summējas, zvaigžņu gaisma kļūst spožāka.

Radioteleskops domāts radioviļņu sakopošanai no liela laukuma un to ievirzīšanai vienā punktā — fokusā. Fokusā viļņi summējas, radioskaņa kļūst skaļāka.

Teleskops sakopo gaismu ar paraboliskā spoguļa

(vai lēcas) palīdzību. Radioteleskops savāc radioviļņus ar paraboliskās antenas palīdzību./

Asteroīda gūstekņiem grūti bija uzbūvēt precīzu parabolu, bet palīgā nāca smaguma spēks. Parastā aukla, kas nokarājas aiz pašas smaguma, veido ķēdes līniju. Ja izliekums nav liels, tad ķēdes līnija maz atšķiras no parabolas.

Kā teleskopam, tā radioteleskopam ir viens un tas pats likums: izliekums nedrīkst atšķirties no parabolas vairāk par vienu astoto daļu no viļņa garuma. Optiskais teleskops domāts gaismas viļņiem, kuru garums ir mazāks par mikronu. Pagatavot teleskopa spoguli ir neiedomājams darbs, tādus spoguļus slīpē gadiem. Radioteleskops uztver metru garus viļņus, novirzes nedrīkst būt pāri desmit centimetriem. Te nekas nav slīpējams, teleskopu var uztaisīt no stiepļu tīkla, lai tikai tīkla acs nebūtu lielāka par desmit centimetriem |

'Nevajag pat katrā ziņā gatavot stiepli. Reniss ierosināja pagatavot teleskopu no zelta sloksnēm, novietojot tās ik pa desmit centimetriem/

No diviem virtuves nažiem Roberts uztaisīja milzīgas šķēres, ar ko zelta loksnes sagriezt sloksnītēs. Darbs bija nogurdinošs. Zelts te svēra mazāk nekā uz Zemes, bet mīkstāks nebija it nemaz. Sloksnītes tika savienotas diezgan vienkārši — galus atlieca un saplacināja ar parastu āmuriņu. Tad milzīgi garo sloksni salocīja un nogādāja vietā. Sloksni nostiprināja … un gāja pēc nākamās.

Radioteleskopu cēla sešu kilometru attālumā no Melnās Sirds pilsētas. Tur uzgāja vajadzīgu apaļu bedri, kas laikam bija kādreizējā vulkāna parazitārais krāteris. Protams, sloksnes nostiprināt un pielāgot varēja tikai dienā. Četras sloksnes pa īso dienu — tāda izveidojās norma. Pa nakti visi trīs devās uz seno laiku «bankas» pagrabu, kur lukturīšu gaismā grieza un savienoja sloksnes. Bet nevarēja taču mēnešiem dzīvot skafandrā. Vajadzēja nomazgāties, atpūsties, pagatavot ēdienu, no jauna uzpildīt baterijas — un tādēļ bija jāatgriežas mājās — jāveic deviņdesmit kilometri un jāaizkavē jau tā nešķirīgais darbs.

Tāpēc nolēma uzsākt kaut ko grandiozu — pārcelties uz zelta krājumu pagrabu, pārvietot uz Melnās Sirds pilsētu hermētisko kabīni, ūdens tvertnes, heliostaciju un siltumnīcu.

Uz Zemes tas būtu neiespējami, uz asteroīda bija iespējami, gan ar ļoti lielām grūtībām. Trīstonnu smagās ūdenstvertnes te svēra tikai trīsdesmit kilogramu, bet to masa palika agrākā — trīs tonnas. Iedomājieties, ka jums pa ūdeni jāvelk plosts, uz kura atrodas piekrauta automašīna. Kosmosa robinsoni pārvērtās strūdziniekos. Tvertnes viņi apsēja ar zelta sloksnēm, ap kaklu apmeta zelta lences («Jūs, Nadježda Petrovna, nu esat zelta važās,» līksmoja Reniss). Par lēcieniem vairs nebija ko domāt. Krava saīsināja lēcienus, pārvērzdama tos parastajos soļos. Nu vajadzēja iet normālā Zemes ātrumā, vienmērīgi, rāmi, neapstājoties. Triju tonnu inerce neļāva mainīt ātrumu. Deviņdesmit kilometru ar vienu tvertni, deviņdesmit kilometru ar otru, deviņdesmit kilometru ar dzīvojamo telpu. . . Varat iedomāties, cik daudz laika prasīja pārvietošanās. Lai gan laika nebija ko žēlot. Cietumnieki zaudē gaismu, brīvību, darbu, bet laika viņiem atliku likām. Tie var uzsākt visgausākos darbus. Morozova biedri varēja sacerēt garu garos dzejoļus un klauvējot tos darīt zināmus citiem, ar naglu drupināt mūri un restes vīlēt ar nagu vīli. Bet asteroīda gūstekņi varēja stiept ūdens tvertnes apkārt savai planētai. Laika tiem pietika.

Apmēram trīs (Zemes) mēneši pagāja, līdz viņi nopina zelta tīklu radioviļņu uztveršanai.

Beidzot teleskops bija gatavs. Sloksnēs sagrieztas divsimt piecdesmit zelta loksnes, uzbūvēta antena sešu miljonu dolāru vērtībā, pēc Renisa aprēķiniem — visdārgākā cilvēces vēsturē. Un Saule, zenītā kāpdama, atspoguļojās sloksnēs. Spīdēja zelta pinums, vizēja žilbinoši mirguļi…

Uz Zemes pie radioteleskopiem ceļ īpašus torņus, lai uztvērējs būtu fokusā.ļ Uz asteroīda iztika bez torņa, pa daļai tāpēc, ka nebija droši, kur varētu atrasties fokuss. No blakus klints vienkārši nokarināja vēl vienu zelta sloksni, kurā Roberts ieķērās ar rokām

un palika karājamies virs teleskopa. Nav grūti būt akrobātam, ja sver ceturtdaļu kilograma, jļ

Saule tomēr kāpa zenītā, un tai līdzi augšup droši virzījās visspožākie debess spīdekļi — baltā Venēra un zilganā Zeme.

Roberts šūpojās savā zelta sloksnē kā zirneklis pavedienā. Pieaugušie, galvas pacēluši, vēroja viņu. Renisa un Ņečajevas uztvērēji bija noskaņoti uz Roberta viļņa. Arī viņi klausījās, tā bija retranslācija no otrējā avota. Viņi uztvēra kaut kādu čaukstoņu, sprakšķus, dūkoņu, kaut kādas elektriskas norises telpā: it kā lidojošu elektronu svilpienus, it kā sadursmju dārdus.

Vai tiešām nekas neiznāks? Vai tiešām veltas pūles? Lai gan pūļu nav žēl. Zēl satriekto cerību.

Ņečajeva skatās uz Renisu. Ja tas pateiks ko dzēlīgu, viņa neizturēs . . . viņa sitīs . . . vai arī sāks raudāt . . . vai izplūdis histēriskos smieklos.

«Nevajag palaisties, nevajag . . .» viņa sevi mierina.

Piepeši Roberts iekliedzās visā balsī:

— Dzirdu … es dzirdu. .. Vilnis astoņdesmit divi centimetri!

Nu dzirdēja arī Nadježda Petrovna. Svilpoņai, dūkoņai un sprakšķiem cauri lauzās vienkāršs motīvs, līksma bērna dziesmiņa:

Sākam, sākam, sākam Bērniem pārraidi. . .

Nadježdai Petrovnai kņudēja deguns.

— Tā ir Maskava … — viņa čukstēja. — Vadiks pašlaik klausās.

Nadježda allaž aizmirsa, ka viņas Vadiks sen jau liels, bet viņai tas arvien vēl šķita tikai bērns.

Tā ir Maskava! . .. Mūsējie!

Ņečajeva, laimes asaras rīdama, raudāja, šņukstēja, šņaukājās. Viņa tak astoņus gadus nav bijusi mājā, divus gadus nav dzirdējusi dzimto valodu . ..

Visi, kas mūs dzirdēt vēlas,

Tie pie televizoriem lai steidzas ..,

Maskava bija dzirdama trīs minūtes: dziesmiņa, pulksteņa sitieni, padoms veidošanā vismazākajiem … Tad Zeme izgāja no zenīta, balss apklusa.

Lugu fragmenti, mūzikas darbu gabaliņi (par katru pieaugušie strīdējās — kas ir komponists?). Rakstu fragmenti bez sākuma un beigām — par lauksaimniecību, par mākslu, par starptautisko stāvokli un pieklājības audzināšanu . . . Vientuļniekiem viss bija mīļš, visu viņi pierakstīja žurnālā, daudzkārt pārrunāja. Zeme bija sākusi runāt, bija uzvēdījis Dzimtenes gaiss. Šaurās pasaulītes dzīve kļuva saturīgāka, bagātāka, pat vieglāka. Nevajadzēja sevi ar varu iesaistīt sadomātos darbos.

piemžēl nekā viņiem neizdevās dzirdēt par kosmosa pētījumiem, neviena vārda, ka viņus meklē un cer atrast.

Protams, viņiem tūlīt iešāvās prātā apgriežamības princips. Šis princips izsakāms tā: ja vāja stacija dzird spēcīgo, tad arī spēcīgā dzirdēs vājās stacijas raidījumus. Vārdu sakot — Maskavas televīzijas stacija, ja tā klausītos, varētu viņus uztvert.

Bet tam nolūkam bija vajadzīgs, lai Zemes radiostaciju uzmanība būtu pievērsta asteroīdam tieši tobrīd, kad Zeme atrodas zenītā virs zelta teleskopa, un lai Roberts visu laiku karātos fokusā un sauktu: «Glābiet!», un lai Zemes stacijas būtu noskaņotas taisni uz šo vilni.

Taisnību sakot, nemaz nevajadzēja karāties virs teleskopa un piecas minūtes no vietas saukt «palīgā». Izdevīgāk un prātīgāk bija pievadīt fokusam strāvu, novietot tur pārsprieguma novadītāju ar strāvas pārtraucēju un raidīt visā pasaulē un kosmosā pazīstamos signālus: trīs īsus, trīs garus, trīs īsus:

SOS! Glābiet mūsu dvēseles!

Strāvu viņi nežēloja. Pārsprieguma novadltāja darbības laikā izslēdza visas spuldzes, visus akumulatorus, pat apkures un gaisa attīrīšanas aparātus. Zelts netika taupīts. Vadu arī vajadzēja gatavot no zelta,

izvilkt to veselus sešus kilometrus no saules stacijas līdz teleskopam.

Tad viņi uztaisīja otru teleskopu, divdesmit kilometrus no vulkāna, lai varētu nelaimes signālus noraidīt arī citās stundās. Vadu izvilka arī uz turieni.

Dzīve ieguva jēgu un krāsainību, pie apvāršņa iemirdzējās gaisma. Brīvajos brīžos visi apsvēra atgriešanās izredzes. Protams, ar cilvēkiem viņi tik drīz vēl netiksies: no Zemes līdz šejienei ir gandrīz vienu gadu ilgs ceļš, mēneši divi vajadzīgi ekspedīcijas sarīkošanai. Svarīgi, lai viņus uztvertu. Viņi labprāt kavējās atmiņās par daudzajiem Zemes radioteleskopiem: Padomju Savienībā, Anglijā, Amerikā, Čehoslovakijā, Itālijā. Radioteleskops ir arī uz Mēness. Bet vai uz Marsa ir? Kad priekš septiņiem gadiem viņi atstāja Zemi, Marsa observatoriju jau projektēja. Pagājuši tik daudz gadu, varbūt tā jau darbojas? Varbūt ir nozīme raidīt SOS signālus uz Marsu? Vēl viena cerība uz veiksmi. Un Marss ir zenītā taisni citās stundās nekā Zeme.

Par Marsu iedomājās Reniss. Viņš dzīvi piedalījās visos darbos, uzņēmās pat signālu noraidīšanu. Bet zeltu no savas daļas viņš gan nedeva.

— Kam jums vajadzīgs zelts? — viņš jautāja Ņečajevai. — Jums tas ir vienkāršs metāls. Jūs to nodosit Arējās tirdzniecības fondā vai arī elektrotehnisko laboratoriju vajadzībām. Bet es no katras loksnes iegūšu vissmalkākās, jums nesaprotamas baudas.

— Nesaprotamas vai nevajadzīgas? — noprasīja Ņečajeva.

— Es uzcelšu sev pili, — skaļi fantazēja Reniss. — Viena istaba būs no dzintara, otra — no ziloņkaula, trešajā istabā gar sienām tapešu vietā būs manas zelta loksnes. Pats sev ierīkošu gleznu galeriju, tikai sev. Reiz dzīvojuši pasaulē gudrais Leonardo, dzīvespriecīgais Rubenss, sentimentālais Grēzs, sapņainais Gogēns, kuri gleznoja, pauda savu dvēseli audeklos un cieta. . . Bet es nopirkšu viņu dvēseles un sakāršu pie sienām, lai kutina manus nervus. . . Tad atnāks zinību vīri un stāstīs man par visinteresantākajiem atklājumiem, lūgs palīdzību. Un tad es pa

teikšu: «Te jums būs miljons Fermī teorēmai, kuru atrisināt tā kā tā neviens nevar. Bet cīņai ar vēzi nelūdziet, cilvēku tāpat jau par daudz.»

— Kāds barbarisms! Kāds stūrgalvīgs stulbums! — sašuta Ņečajeva.

Reniss paraustīja plecus:

— Sauciet mani, kā gribat, jums to nesaprast. Jūs esat vidusmēra sieviete, bet es no izredzēto sugas. Dievs zināja, kam uzticēt bagātību, un es jau nu to pratīšu izmantot. Pasaukšu visslavenākās dziedātājas, lai kliedē manu garlaicību. Korespondenti skries jautāt manas domas par Zemi un kosmosu. Es viņiem pateikšu: «Pēc maniem novērojumiem kosmoss ir plašāks.» Visas avīzes to pārdrukās un mācību grāmatās citēs: «Kosmoss ir plašāks, kā zīmīgi izteicies mūsu slavenais Renisa kungs, kura vārdiem zelta skaņa.»

Ņečajeva brīnījās. Kāpēc Reniss to visu saka viņai skaļi? Viņš taču zina, ka tas viņu uztrauc un rada sašutumu. Varbūt Reniss viņu kaitina? Vai varbūt katram cilvēkam vajag izteikties, atklāt savu sirdi kaut vai ienaidniekam?

— Jūs drāžat iesmu, kad putns vēl mežā, — viņa sacīja, lai izbeigtu šo nepatīkamo pašatklāsmi. — Neviens nezina, kad pēc mums atlidos raķete. Varbūt jūs tad jau būsit simtgadīgs vecītis.

Un tūlīt Ņečajeva dabūja uzklausīt vispatiesāko atzīšanos:

— Jums to nesaprast. Jūs esat reāliste, tuvredzīgs cilvēks, jūs redzat lietas, bet netverat to sakarības. Tāda nejaušību virkne: iet bojā divdesmit divi cilvēki, dzīvi paliek trīs, es — vienīgais vīrietis. Ir simtiem tūkstošu asteroīdu, mēs nonākam uz tā, kur glabājas Faetona zelta krājumi. Pilsēta izpostīta līdz pamatiem, pat desmit metru zem pamatiem, bet zelts saglabājies. Un nejaušs meteorīts tieši mums atklāj pagrabu. Tātad tā nav nejaušība. Tā ir dieva gādība. Zelts man piešķirts kaut kādiem lieliem mērķiem. Man vēl tie nav zināmi, ar tiem es iepazīšos uz Zemes. Un, protams, dieva gādība mūs novedīs uz Zemi… vistuvākajā laikā.

Bet pagāja gads… un vēl viens gads. Bet dieva gādība kavējās.

Cilvēki pūlējās tai palīdzēt, kā vien varēdami. Katras četras stundas raidīja SOS uz Zemi, katras četras stundas — uz Marsu. Šo darbu uzņēmās Reniss, veica to labprāt un kārtīgi. Ņečajeva un Roberts (kas jau bija izaudzis par dūšīgu jaunekli) pabeidza aprakstīt un fotografēt asteroīdu. Arī viņi gaidīja raķetes no Zemes, negribēja tās saņemt tukšām rokām.

Pa to laiku asteroīds bija veicis pusapli, atkal ievirzījies mazo planētu joslā un šķērsojis to no ziemeļiem uz dienvidiem. Arī šoreiz cilvēki pārlaida bombardēšanu savā pagrabā . . . Diemžēl pagrabā nevarēja paglābt siltumnīcu un elektrostaciju. Zaudējumi bija paprāvi.

Meteorīti sadauzīja visas aļģu vanniņas, iznīcināja divas trešdaļas no pusvadītāju aizsargplātnēm. Tās atjaunot nebija nekādu iespēju.

Robinsons savā tropu salā medīja, audzēja kazas, sēja labību. Daba viņu dāsni baroja. Savu naturālo saimniecību viņš kopa divdesmit astoņus gadus un būtu varējis kopt vēl ilgāk.

Neauglīgā, bezgaisa asteroīda robinsoni pārtika no vecajiem krājumiem, tērēja no Zemes atvestās mantas, bet šo mantu kļuva arvien mazāk un mazāk. Izdega elektriskās spuldzes, ne ar ko tās nevarēja aizstāt. Roberts izauga no sava skafandra, tāpēc no kabīnes iziet vajadzēja pēc kārtas. Gaļas konservi bija izbeigušies, vitamīnu krājumā vairs nebija, sabojājās automātiskais temperatūras regulētājs, un Reniss to neprata salabot.

Meteorīti sīkās druskās sasita heliostacijas aizsargplātņu lielāko daļu. Ak vai, uz asteroīda nevarēja pagatavot kristāla silīciju. Arvien vairāk izsīka ūdens, jūtami samazinājās gaisa rezerves. Taisnība, aļģes atjaunoja gaisa rezerves, izdalīdamas skābekli no ogļskābās gāzes, bet šis process nenorisinājās bez zaudējumiem. Katra sasistā vanniņa, katra appelējusī kultūra samazināja gaisa krājumus.

Un Nadježda Petrovna, vismierīgākā no visiem trim, izdarīja aprēķinus. Viņai iznāca, ka gaisa pietiks tikai četrdesmit dienām.

Tikai četrdesmit dienām? Vai tiešām beigas? Velti viņi tērējuši laiku, mocījušies, pielāgojušies, gudrojuši un gaidījuši četrus gadus! Acīm redzot, palīdzība nāks par vēlu!

Nekad vēl tā nebija gribējies redzēt Dzimteni! Aizvērtām acīm Nadježda Petrovna atcerējās Kremli, ķieģeļu mūri un torņus. Viņa iet pa krastmalu ar Vadiku pie rokas. Pirmo reizi viņi tik tālu aizgājuši no mājām. Vadiks noguris, ar grūtībām cilā savas resnās kājeles, bet nerimst jautāt: «Kāpēc mūrim ir zobi? … Kāpēc tilts tāds līks? .. . Kāpēc uz tilta aug sēnītes? (Tā viņš sauc kniedes.) Un kāpēc aiz upes ir skursteņi? … Un kāpēc upe aizgriežas?»

Un viņa balstiņa tik jauki tricina «r» skaņu vārdā «nogriežas»! Vadiks tikko iemācījies izrunāt «r».

Protams, tas nekad vairs neatkārtosies. Tagad Vadiks pa krastmalu pastaigājas nevis ar māti, bet ar nepazīstamu meiteni brūnā kleitā, ar baltu priekšautiņu un runā nevis par tilta «sēnītēm», bet par dzīves aicinājumu, par Ļermontovu un Ciolkovski. Lai nu tā būtu. Māte samierināsies. Katras paaudzes mātes samierinās ar meitenēm baltā priekšautiņā. Mātei daudz nevajag. Tik vienu reizīti palūkoties uz dēlu . . . Kaut vienu reizīti.

Gribas arī pabūt starp savējiem. Viņa ir tā nogurusi no Renisa pašatklāsmes un zobgalībām, tā nogurusi no šīs četru gadu ilgās diskusijas, kas viņai jāiztur, lai neļautu Robertam garīgi izkurtēt. Viņai tā gribas parunāt ar nosvērtiem un kārtīgiem cilvēkiem, kuri nešaubās, ka darbs ir laimes un možuma avots, ka slaveno mākslinieku gleznām jābūt izkārtām muzejā visiem cilvēkiem, bet zelts nododams laboratorijā vispārības labā, ka iemīlēt par zvērādas kažoku ir nekrietni, ka cienīt vajag nevis bagāto, bet čaklo. «Kaut vienu dieniņu pabūt savējo vidū!» viņa domā. «Man ir grūti. Esmu taču tikai sieviete, parasta, vidusmēra sieviete …»

Viena diena pagājusi. Atlikušas trīsdesmit deviņas,

tad trīsdesmit astoņas, tad trīsdesmit septiņas dzīves dienas…

Palīdzība kavējas!

Kartes ir tīri pārzīmētas, savākta minerālu kolekcija, rūpīgi pārrakstīta atskaite par ekspedīciju uz Jupitera pavadoņiem, pieminēti katra nopelni. Zeme nedrīkst aizmirst bojā gājušos karognesējus. Ir uzrakstītas vēstules Padomju valdībai un arī Vadikam — par viņa tēvu. Palīdzība kavējas, bet cilvēki reiz te ieradīsies. Cilvēks ir zinātkārs, tas labprāt neiet garām vietām, kur vēl neviens nav savu kāju spēris. Protams, atbraukušie ievēros zelta teleskopu. Bet vai viņi atradīs pagrabu? Jānorāda tiem ceļš.

Nadježda Petrovna pēdējās dienas strādā ar lāpstu. Vulkāna pelnos viņa rok bultveida bedrītes. Tās ir dziļas un šauras un tūlīt pieplūst ar ēnu piķa melnumā. Melnās bultas ved no teleskopa uz zelta pagrabu — uz viņu mājokli un nākamo kapa vietu.

Roberts palīdz Ņečajevai rakt. Pa radio dzirdama viņa smagā elpa. Roberts noelšas un tad jautā:

— Krustmāt Nadja, pastāsti man, kā tu mīlēji.

Nabadziņš, viņam būs jāmirst nemīlējušam! Viņš to

saprot, tāpēc taujā:

— Krustmāte Nadja, kas ir īsta mīlestība?

— Vārdos tas nav izstāstāms, — saka Nadježda Petrovna. — Tādu vārdu nav.

Spēka viņai pavisam maz. Līdz pārgurumam rakusi, Ņečajeva kabīnē atgriežas viena. Smacīgajā telpā Reniss viņu saņem ar pārmetumiem.

— Tas nav taisnīgi, — viņš sūdzas. — Rakdama jūs pārāk dziļi elpojat. Jūs elpojat biežāk par mani. Sadalīsim skābekli līdzīgās daļās. Esmu ar mieru sadalīt līdzīgi, lai gan plaušu tilpums man lielāks.

Vēl atlikušas trīsdesmit sešas dienas.

Ņečajeva raugās viņā drīzāk ar žēlumu nekā ar nosodījumu. Kā viņš ir novecojis, sabrucis! Sirmi rugāji klāj vaigus, acis asaro un šaudās. Kur palicis staltais vīrietis? Pārbijies skopulis lūdzas viņu:

— Es jūs lūdzu, neelpojiet tik dziļi!

— Ernest, — viņa saka, — kādreiz jūs bijāt cilvēks. Esiet cilvēks arī pēdējā brīdī. Esmu visu jau

pārdomājusi, citas izejas nav. Vienam gaisa pietiks trīsreiz ilgāk nekā trim.

— Vai jālozē? — Reniss pārjautā. Acis viņam iedegas. Viņš tik ļoti tic dieva gādībai!

Nadježdai Petrovnai pat jābrīnās. Nē, lozēt viņa nav domājusi. Gaiss jāatdod Robertam, jāatdod zēnam. Viņš taču nemaz nav dzīvojis.

— Nē! — kliedz Reniss. — Nemēģiniet pierunāt! Es negribu būt augstsirdīgs mironis! Es uzspļauju jums un krustdēlam! Es dzīvošu, es gribu dzīvot!

Kliedzienam pietrūkst gaisa. Reniss atņem elpu un draud ar pirkstu, saprotoši pamirkšķinādams aci:

— Vai jūs, ļoti cienītā, negribat sagrābt zeltu? Nekas neiznāks!

Ko darīt? Ar Renisu strīdēties ir velti un pretīgi. Vai uzupurēties pašai? Negribas dzīvi paildzināt arī šim ārprātīgajam. Varbūt sadalīt gaisu un tad savu daļu atdot Robertam? Kā to lai izdara?

Nakti viņa pamostas no soļiem. Reniss stāv pie viņas guļvietas, smagi nopūšas un tad sapurina viņu:

— Nadja, neguliet, man ir nekrietnas domas. Es gribu jūs nogalināt, lai varētu elpot pilnu krūti.

Ņečajeva skarbi atsaka:

— Ejiet gulēt, Ernest, netraucējiet mani! Tā kā tā jūs mani nenogalināsiet, dūšas pietrūks. Sargieties no Roberta, viņš jums nepiedos.

Vēl atlikušas trīsdesmit piecas dzīves dienas.

Tad trīsdesmit četras dienas . ..

Trīsdesmit trīs . . .

Ko kavējies, mīļā Zeme? Vai tu tiešām nedzirdi mūsu saucienu?

Viņi taupa skābekli, kabīnē ir neciešami smacīgi. Ņečajeva pamostas ar galvas sāpēm, viņa rauc pieri, berzē deniņus. Kad sāp galva, grūti domāt. Bet, kā liekas, pienācis laiks. Atlikt vairs nedrīkst. Šodien viņi sadalīs skābekli un savu daļu atdos Robertam. Viens dzīves mēnesis. Dāvana nav pārāk liela.

Kāpēc viņa iziet no kabīnes? Šķiet, tāpēc, lai visu pienācīgi apsvērtu. Viņa stāv bedrē pie izejas, alkaini vēro asteroīda dzeltenmelnās klintis. Pat no tām žēli šķirties, tik ilgi te nodzīvots, tik daudz pārdzī

vots. Dzīve ir jauka, ļoti gribas dzīvot! Tad viņa paceļ acis pret debesīm, meklē spožo, zilgano spīdekli. Kur tu esi, Zeme? Ardievu, mīļā!

Piepeši pār zvaigznēm pārlaižas smaila ēna. Iegarens, melns siluets šķeļ Lauvas zvaigznāju, uzliesmo sārta atblāzma, apgaismo zvaigzni melnajā pusē.

— Mūsējie! — sauc Ņečajeva. — Mūsējie!!!

Ausis uztver vairākas balsis. «Vai jūs prātu zaudējusi?» jautā Reniss. Roberts lūdzas: «Tēvoc, iedod skafandru, lai paskatos, kas ar viņu noticis.» Bet Nadježda Petrovna nevar abiem nekā paskaidrot, aizmirsušies visi cilvēciskie vārdi, skaļi raudādama, viņa sauc:

— Mūsējie! Mūsējie! Mūsējie!

Viņa sauc un māj ar rokām, it kā viņu varētu ieraudzīt. Kas zin, varbūt arī redz. Dzirdēt katrā ziņā dzird un noskaņojas uz viņu viļņa. Ausīs dārd sveša, neparasti skaidra balss:

— Sveicināti, biedri! Jūsu ciešanas beigušās. Kas jūs tādi esat? Vai neesat «Džordano Bruno» komanda?

— Mūsējie, mūsējie! —čukst Nadježda Petrovna un rij saldas asaras.

Reniss — tas jau ir līdzās un atbild viņas vietā:

— Jā, mēs esam no «Džordano Bruno» komandas. No mums tikai trīs palikuši dzīvi: Ernests Reniss, Nadježda Ņečajeva, Roberts Reniss.

— Sveicinām jūs, biedri Reniss, — runā kāda cita balss, gan ne krieviski, bet Renisa un viņa krustdēla valodā.

— O, tie ir mani tautieši! — Reniss priecājas. — Atkal jaukta ekspedīcija!

— Te visi ir jūsu tautieši, — viņam atbild. —» Mūsu dzimtene jau priekš trim gadiem uzņemta Komunistisko Valstu Savienībā.

Nadježda Petrovna smaida caur asarām. Diez vai šī ziņa Renisam ir patīkama. Taisnību sakot, par viņu nemaz negribas domāt. Ir ieradušies savi cilvēki, mīļi, īsti cilvēki, kuri saprot, ka labākie sapņi ir komunisms, bet zelts — tikai smags, dzeltenas krāsas metāls, elektrības vadītājs un ķīmiski inerts, kas gaisā neoksidējas.

Viņa pacietīgi vēro, kā manevrē starpplanētu kuģis, pielāgodamies asteroīda ātrumam, kā atveras melna lūka, no kuras izlec skafandros ģērbti cilvēki, kā tie, ai reaktīvām pistolēm ātrumu mazinādami, lidinās virs ieplakas. Nadježda Petrovna pacietīgi vēroja, viņas prieks bija tik bezgala liels, ka lielāks vairs nevarēja būt.

Tad kaut kas noskanēja pret ķiveri. Viņa palūkojās un ieraudzīja smieklīgu ainu. Reniss rāva vada zelta sloksnītes un svieda tās gaisā, it kā gribēdams aizmest pasaules telpā. Lai izput zelts, ja tas uz Zemes nav vajadzīgs! Bet viņam pietrūka spēka. Sloksnīšu gabaliņi, brīdi virpuļojuši, lēni atgriezās uz asteroīda. Reniss ķēra tos rokā, grūda projām un atvēzējies svieda atkal. Visa telpa virs ieplakas piepildījās ar zelta serpentīnu.

Viduseiropā ir kāda senlaiku pilsētiņa ar smailiem gotu torņiem, stāviem kārniņu jumtiem, akmens tiltiem, drupām un ūdenskritumiem parkā. Dzīve vecajās mājās gan nav visai ērta, bet pilsēta tiek saglabāta tikai tūristiem, senatnes cienītājiem. Un ikvienam atbraucējam parāda visu, kas ievērojams, starp citu, arī kādu liela auguma vecu vīru, kurš katru dienas vidu, savu griezumiem izrotāto spieķi klaudzinādams, pastaigājas pa galveno ielu.

— Tas ir slavenais kosmonauts ar zelta raķeti pogcaurumā, — godbijīgi čukst gidi. — Dzimis šejienietis, veselību zaudējis uz Jupitera. Tagad ir atpūtā un pensionārs.

Vecais vīrs cēli māj ar galvu svešajiem tūristiem, viņa skatiens slīd pāri galvām, kavējas pie mājām, pie skatlogu spoguļstikliem. Tūristi skatās viņam nopakaļ. Visilgāk tie, kas bija sapņojuši par Jupiteru, bet nebija tikuši pat līdz Mēnesim. Bet labi, ka viņiem nav līdzi domu lasītāji aparāti, citādi viņi dzirdētu pavisam dīvainas pārdomas.

«Visu šo skatlogu es nopirktu par vienu vienīgu

zelta loksni,» domā vecais vīrs. «Par desmit loksnēm es nopirktu tur to gleznaino pakalnu un uzceltu vasarnīcu. Par divdesmit loksnēm es nopirktu tur to ērmoto tiltu ar akmens margām, es to nojauktu un uzceltu citu. Es nopirktu visu pilsētiņu un nelaistu tajā izlaidīgos un vīpsnīgos jaunekļus. Bet to jauko meitenīti es nopirktu par limuzīnu — un tas maksātu tikai vienu vienīgu zelta loksni.»

Rūgti smaidīdams, viņš soļo stalts, bargs, nepieejams.

Nepārdod! Par zeltu neko nepārdod! Dieva gādība viņu ir piekrāpusi.

Vecais vīrs ir gluži vientuļš, krustdēls nekad pie viņa neatbrauc. Viņš pat mainījis uzvārdu. Jā, jūs esat uzminējuši: viņš ir Roberts Ņečajevs, viens no slavenajiem brāļiem Ņečajeviem, Plutona pētniekiem. Ne jau velti astronauti dēvē Plutonu par «Ņečajevu sakņu dārzu», kur tik daudz izdarījuši izrakumus Vadims un Roberts un tik daudz interesanta atraduši.

Atgriezušies uz Zemes, abi Ņečajevi vispirms steidzas uz Saratovas apgabalu. Tur Volgas krastā, augšpus Voļskas, ir internātskola, parasta internātskola ar 44. kārtas numuru. Abi brāļi internātskolā uzmeklē nopietnu sievieti baltā virsvalkā — bērnu ārsti, injekciju, pošu un tablešu noteicēju, saules un gaisa vannu izrīkotāju.

Arī viņai ir zelta raķete — taču ārste pogcaurumā to nenēsā, labāk glabā to lādītē. Bet vai tad no bērniem kas noslēpjams? Visi redz, ka pie ārstes atbrauc dēli kosmonauti, visi zina, ka Nadježda Petrovna pati desmit gadus pavadījusi kosmosā.

Priekš katriem svētkiem ārstes kabinetā ierodas vecāko klašu skolēnu delegācija.

— Krustmāte Nadja, mums ir svinīga sanāksme, lūdzam jūs piedalīties mūsu sanāksmē. Pastāstiet kaut ko par planētām.

Bet Nadježda Petrovna kategoriski atsakās:

— Svētkos negribu atcerēties tik drūmus notikumus. Kosmoss, bērni, ir grūts un bīstams, reizēm pat nežēlīgs pret cilvēkiem. Nevienam nevēlu tur nokļūt. Labāk dzīvojiet uz mīļās, jaukās Zemes.

Taču jaunie entuziasti ar briesmām nav iebiedējami.

— Krustmāte Nadja, jūsu dēli taču lido . . .

— Lido, tāpēc ka tā vajag. Ja vajag, tad tā vajag.

«Vajag», tāpat kā agrāk, ir viņas mīļākais vārdiņš.

Nadježda Petrovna to izrunā ar patiku. Tas skan tikpat stingri un pārliecinoši kā uz asteroīda. Vecajai ārstei nav zināms, ka daudzu paaudžu bērni aiz muguras viņu sauc par «krustmāti Vajag». Un pionieru vadītāja nokomandē:

— Zēni un meitenes, stāties! Krustmāte Nadja lika iet uz injekcijām.

— Vai, es nevaru, man zem lāpstiņām sāp!

— Krustmāte Nadja lika. Ja vajag, tad tas nozīmē, ka vajag.

Visus šos sīkumus es izlasīju tikai stāstā. Avīzēs nekā tamlīdzīga nebija. Iespējams, ka Nadježda Petrovna saudzēja Renisu, nesūdzējās par viņa uzvedību. Ne pārskatos, ne protokolos ne vārda par pārdzīvojumiem. Bet desmit sējumu «Kosmosa apgūšanas vēsturē» īsais notikumu izklāsts nobeidzas tā:

«Četru gadu ilgai cilvēku māj ošanai uz asteroīda bija liela nozīme mazo planētu joslas izpētē. Uz Faetona drumstalām tika sūtītas daudzas ekspedīcijas. Pirmo reizi cilvēki guva iespēju novērot planētas dzīļu atsegumus. Tika uzieti jauni materiālās kultūras pieminekļi. Noskaidrot Faetona bojā ejas iemeslu diemžēl neizdevās.

Līdz ar to starpplanētu kuģa «Džordano Bruno» katastrofa atklāja trūkumus starpplanētu dienesta organizācijā. Starptautiskā komisija, kas izmeklēja katastrofas apstākļus, pieņēma šādus lēmumus.

1. Nepieciešams pastiprināt pētniecības darbu tālo radiopārraižu jomā, lai nodrošinātu stingrus radiosakarus kaut vai Saturna orbītas robežās.

2. Nepieciešams sastādīt asteroīdu joslas precīzas kartes, tādēļ pasteidzināt Marsa radioobservatorijas

paplašināšanu. Atzīmēt, ka tieši šī observatorija uztvērusi pirmos SOS signālus no Cerības asteroīda.

3. Paātrināt darbus, lai radītu drošus katalizatorus, kas spētu no jebkura debess ķermeņa kalnu iežiem iegūt skābekli un barības vielas.

4. Kategoriski aizliegt savrupus raķešu lidojumus uz izplatījuma joslām, ar kurām nav stabilu radiosakaru. Tālajos lidojumos sūtīt kosmosa kuģus tikai grupās, lai būtu nodrošināta savstarpēja palīdzība.»

PĒCVĀRDS

Piecus gadsimtus vēlāk uz Cerības asteroīda izkāpa mūsu lidojošā vienība.

Tā bija Visuma asenizatoru vienība.

Par asenizatoriem mūs uzrunā gan parupji, tomēr draudzīgi. Jā, mēs uzkopjam izplatījumu un lepojamies ar savu darbu.

Kosmoss ir konservatīvs, kūtrs, inerts, sastindzis, pēc cilvēku dzīves mērogiem pat nekustīgs. Pārmaiņas te notiek reti, un jauni notikumi nedzēš no atmiņas iepriekšējos notikumus. Desmitajā gadsimtā eksplodēja zvaigzne Vērša zvaigznājā, bet tagad, divdesmit piektajā, mēs pētījam eksplozijas dūmus. Priekš simt miljoniem gadu mūsu Saules sistēmā saira kāda nestabila planēta, tā sabirza, un izplatījums piesērēja ar putekļu mākoņiem, pieblīvējās ar atlūzām, lidojošiem rifiem, kosmiskiem šrapneļiem, meteorītiem, komētām . . . Apritēja simt miljoni gadu. Atlūzas palika Saules sistēmā.

Kosmiskās ēras piecus gadsimtus cilvēki samierinājās ar meteorītu apšaudi. Varēja samierināties, kamēr kosmosā bijām tikai viesi, kamēr katram kuģim varēja izraudzīties puslīdz drošu ceļu. Varēja samierināties, kamēr visi cilvēki dzīvoja uz savas šūpuļplanētas, bet bīstamajā izplatījumā devās tikai atsevišķi pētnieki. Bet nu jau mēs vairs nedzīvojam šūpulī. Četrdesmit četras apdzīvotas planētas ceļo ap Sauli. Zeme, Venēra, Marss, Merkūrijs, Ganimēds, Kalisto, Titāns, Tritons ir no vecajām planētām. Un cik vēl nav mākslīgo planētu: Poēzija, Drāma, Mūzika, Bioloģija, Vēs

ture, Filozofija, Ķīmija… Kuģi trauc katru stundu, šķeļ pasaules telpu visos virzienos. Starpplanētu ceļos vairs nav ciešamas rifu zonas, vairs nevar samierināties ar to, ka priekš simt miljoniem gadu notikusī katastrofa vēl šobaltdien spiež mūs melnā ietvarā atzīmēt gadījumus nodalījumā «Notikumi Kosmosā».

Bija pienācis laiks kosmisko telpu nodrošināt pret avārijām. Tāpēc izveidoja kosmosa asenizatoru vienības.

Ar ko mēs sākām? Protams, ar pašiem pamatiem — ar asteroīdu zonu, šo meteorītu perēkli, no kurienes nāk lādiņi.

Te vajadzēja izšķirties, kas sadedzināms un kas var būt noderīgs.

Tā mēs sākām šķirot kosmosa mēslaini.

Vispirms izlasījām prāvākās drumstalas. Tā rīkojas visi asenizatori.

Starp lidojošiem kalniem bija tīras dzelzs un niķeļa kalni, pirmšķirīgas dzelzs, kas uz mūsu Zemes paslēpusies 3000 kilometru dziļumā. Aprakta manta. Cik izdevīgāks, vajadzīgāks un noderīgāks šāds kalns ir virspusē! Zeme vien pieteikusies uz divdesmit diviem šādiem kalniem, kam vietu izraudzījusies Klusajā un Atlantijas okeānā . . .

Par planētu pavadoņiem vajadzēja kļūt prāvākajiem asteroīdiem. Merkūrijam un Venērai nav savu mēnešu, tie trūkst arī mākslīgajām planētām. Bet starpplanētu stacija vajadzīga katrai planētai, vajadzīgi mēneši radiosakariem, novērojumiem, katras planētas apgaismei. Katrai planētai vajadzīgs mēness — laboratorija diezgan bīstamiem mēģinājumiem. Pat večiņa Zeme pieprasījusi četrus mēnešus. Uz vecā Mēness tagad ir sanatorijas, atmosfēra un dārzi. Tur nav vairs vietas, kur nodoties elektronu uzbūves pētījumiem.

Cerēra, Pallāda, Junona, Palma, Niobe un citas prāvākās no mazajām planētām tā arī palika kā mazākās planētas, tikai jaunās orbītās — tukšajā un aukstajā kosmosa telpā viņpus Jupitera un Saturna; tās izveidojās par planētām-bākām, degvielu stacijām, cilvēku priekšposteņiem tālu no Saules. Bet Vesta, Ikars un

Ganimēds kļuva par priekšposteņiem Saules tuvumā, tuvāk par Merkūriju, paša Saules vainaga malā.

Mēs izvadījām tālā ceļā Atlantīdu, pašreiz izvadām Sirēnu un Olimpiju. Miljards tonnu vielas, kas spēj pārvērsties enerģijā, — tikai ar tādu daudzumu var tuvināties gaismas ātrumam. Simt un tūkstoš reižu saīsināt sekundes, nolidot simt un tūkstoš gaismas gadu viena cilvēka mūžā. Šie asteroīdi kļuvuši par starpzvaigžņu kuģiem, to akmeņi — par bruņām un kurināmo. Asteroīdu dzīlēs izurbtas pilsētas. Savus biedrus esam aizvadījuši nākotnē. Pēc tūkstoš gadiem atgriezušies, viņi paši pastāstīs par tālajām zvaigznēm.

īpašs liktenis bija lemts Cerības asteroīdam. To izvēlējās puslīdz ieapaļās formas dēļ, kā arī aiz pietiekamā lieluma, bet varbūt arī vārda dēļ. Tāpēc, ka tas jauki skan: Cerības mirdzums, Cerības saule.

Cerībai vajadzēja kļūt par Plutona mākslīgo sauli.

Tās masa ir trīspadsmitās kārtas — apmēram 30 triljonu tonnu, katrā gramā — 25 miljoni kilovatstundu enerģijas.

Zeme saņem no Saules 7 tonnas enerģijas minūtē, jāņem vērā arī zudumi. Cerība apspīdēs Plutonu miljonu gadu.

Mūsu lidojošajai vienībai tad nu vajadzēja apsekot Cerību, precizēt lielumu, iezīmēt urbšanas punktus, likt pamatus atomkatlam un tad pavadīt Cerību uz Plutonu.

Un pēkšņi uzraksts: «Te gājusi bojā «Džordano Bruno» ekspedīcija . . .»

Vai jūs, ar «Džordano» bojā gājušie, domājāt, vai jūs, asteroīda robinsoni, domājāt, ka esat atklājuši cilvēkiem jaunu sauli?

Vai to domāja Nadježda Ņečajeva?

Mēs, XXV gadsimta cilvēki, dzīvojam ilgi — dzīvojam gadsimtus, mēs domājam mūsu dzīves tempos, mēs pagūstam skatīt savu darbu augļus. Mēs esam satuvinājušies ar nākotni, mēs domājam par to, mēs to skaidri saskatām, sākumā gan sapņos, bet vēlāk īstenībā.

Ar mūsu senčiem bija citādāk: cilvēks dzīvoja gadus piecdesmit un piedzīvoja daudz mazāk notikumu

nekā mēs piecos gados. Nākamais gadsimts šķita svešs, tas nestāvēja prātā. Cilvēki, likdami pamatus, ne vienmēr domāja par jumtu.

Bet gribētos viņiem parādīt gatavu pili. Gribētos uzaicināt tādu Ņečajevu un pateikt viņai: «Skatieties, Nadježda Petrovna, kas izaudzis no jūsu darbiem. Vai redzat asteroīdu, kur jūs cietāt un cerējāt? Vai redzat, saule-Cerība spīd pār ledaino planētu, gaisma iespiedusies krēslainajās aizās, sākuši burbuļot strauti, upes izraugās gultni… un vai redzat arī bērnus sauļojamies smiltīs un šīs planētas mātes stāstām viņiem leģendu par teiksmaino sievieti, kas dzīvojusi uz šīs saules, kad tā vēl nespīdēja?

«Ja vajag, tad tas nozīmē, ka vajag,» jums patika atkārtot. Tā vajadzēja, Nadježda Petrovna!»