Asteroīda gūstekņi

MĒS — NO TĀLĀS PASAULES

Tēt, vienu es nesaprotu: kā cilvēki visu to Zemi tādu izveidoja?

No dēla jautājumiem

1

— Sārteni mākoņi uz tumša fona! — iesaucās režisors. — Mūza, tas nu par daudz! Jūs vienmēr tiecaties uz nosacītību!

Viņš izteica šaubas, sašuta un errojās uz maziņo radioaproci. Dusmas sīkajā sejiņā šķita mazliet smieklīgas. Jaunā māksliniece, iecietīga kā pret bērnu, atbildēja attēlam:

— Mākslā vienmēr valda nosacītība, jūs pats man to mācījāt. Kad televīzijas ekrānā plakani augumiņi jūsu klātbūtnē izskaidrojas mīlestībā, tad tā ir nosacītība. Bet mēs kopš bērnības esam ar to apraduši un to neievērojam. Nosacītajās ēnās raugoties, mēs uztraucamies un pārdzīvojam. Nosacīti ir sārtenie mākoni. Bet sarkanā krāsa satrauc prātus, melnā — rosina skumjas. Makbets ir melni sarkans, tādu es to redzu.

Mēmā sašutumā režisors pacēla rokas pret debesi. Māksliniece apskaitās un izslēdza aproci. Viņas sarunu biedrs pazuda, kā zemē ielīdis. Satumsis ekrāns atgādināja neredzīga cilvēka tukšās acis.

— Nosacītība! — attrauca māksliniece. — Tev vajadzētu redzēt Poēziju …

Viņa atsāka darbu, pieskārās krāsas rokturim, mainīja toni, pavairoja krāsu košumu, bet glezna vērtās arvien nepatīkamāka.

— Un tu, nemākule, jau gribēji pierakstīt! — iesaucās māksliniece un strauji parāva izslēdzēju.

Gaisma nodzisa, krāsas nozuda visas uzreiz. Baltais audekls pie sienas stulbi raudzījās viņā.

Veselu mēnesi viņa nojēdzās, darinot šo gaismas gleznu. Grozīja visādus rokturus, jauca krāsu starus, meklēja nokrāsas un pārejas. Darbs likās jau pabeigts, atlika dot pavēli mašīnai pierakstīt plankumus, gaismas frekvenci un spilgtumu. Bet nu viss pagalam. Vai tas nav velti? Vai labāk nevajadzēja nogaidīt līdz rītam un apvērtēt skaidrām acīm?

Viņai kļuva tik žēl sevis, sava ilgā darba, ka iekņudējās pat deguns un acīs saskrēja asaras.

Bet tad plaši atvērās durvis. Mīkstajām kāpurķēdēm švīkstot, istabā ienāca apteksne, kiba-apteksne, protams, tas bija labais mājas gnoms, kas uzraudzīja kārtību mākslinieces šaurajā dzīvoklī.

— Vēstule, — noņurdēja kiba. Platajās plaukstās tai bija neliels melnā papīrā ietīts disks.

— Kas atnesa? — noprasīja māksliniece.

— Ciemiņš, — kiba atņurdēja un, pieres kvadrātu iegaismojusi, parādīja momentuzņēmumu: uz tā bija redzams jauns cilvēks ar tikko dīgstošām ūsiņām, aizsargcepuri galvā un ciešā, sudrabainā kombinezonā.

Tā ģērbās tālo pasauļu — neiedzTvoto planētu iemītnieki.

— Kā tad, tas ir no tālās pasaules, — māksliniece nosmīnēja. — Tikai tiem tur aizmirsies, ka pasaulē ir arī fotopasts. Nēsā vēstules kājām, kā pagājušajā gadu tūkstotī.

Ar nepatiku viņa raudzījās uz disku melnajā papīrā.

Tālā pasaule piederēja pagātnei, atstumtajai pagātnei, vairs negribējās to cilāt. Ja darbs šodien veiktos, viņa pamestu vēstuli un censtos par to nedomāt. Bet diena tā kā tā bija vējā.

— Labi, izlasi! — viņa noteica un iegrūda disku platajā, šķiet, smīnīgajā gnoma mutē.

Noknikšķēja slēdzītis, lente iešvīkstējās, un atskanēja balss, kādreiz mīļa balss.

2

— Es raugos tevī, Mūza, diktēju un raugos. Tu uzkop istabu, pārvieto atzveltņus, piesūcini pie sienas gleznas un plauktiņus. Tava gaita ir brīnišķīga — it kā tavas kurpes būtu uz atsperēm. Tu atvilki aizkariņu, īgni uzmeti deguntiņu, mīlīgi un koķetīgi pameti acis uz mani. Tad, dziesmiņu par varonīgajiem neskarto pasauļu apguvējiem dudinādama, tu sakārtoji galdautu, pārcilāji plauktiņā grāmatas. Tu vēlreiz pabīdīji atzveltni, piesūcināji gleznu pie sienas, atvilki vaļā aizkariņu … tu nenogurdināmi rosīgā kā mājas kiba, tu jautrā un bezbēdīgā dzīvā Mūza.

Diemžēl tā neesi tu, tā ir tava kinoģīmetne. Es to uzņēmu, kad bijām vēl kopā. Toreiz man patika strādāt, vērojot tevi kārtojam mājokli, lidojam pa istabām atsperu kurpītēs. Tagad tevis nav, un es raugos, kā šaudās tava kinoģīmetne. Tā šaudas tāpat kā tu, dudina tāpat kā tu, bet pārāk vienmuļi. Tava kinoģīmetne prot tik vienu vienīgu dziesmiņu par varoņiem — neskarto pasauļu apguvējiem, tā prot tik atvilkt aizkariņus.

Mūza, neizslēdz, noklausies līdz galam, man gribas izteikties. Tu zini, ka nevaru tevi izsaukt pa radio,

nevaru piedārdināt ar savām jūtām visu Saules sistēmu, nevaru gaidīt trīs stundas no jautājuma līdz atbildei. Es varētu ierasties uz Zemes, lai patērzētu, bet vai nav savādi: mēs, vaigu vaigā tikušies, nekad nevaram saprasties. Tu mācēji izbeigt strīdu ar joku, zobgalību vai skūpstu, un katrs mēs skūpstu sapratām pēc sava prāta: man likās, piekāpies tu, bet tev šķita, ka piekāpjos es, un nekas netika noskaidrots. Tāpēc lūdzu tevi, Mūza: neizslēdz ekrānu, vienreiz dzīvē uzklausi līdz galam.

Vai atceries mūsu iepazīšanās dienu? Droši vien ne. Bet es varu pastāstīt visus sīkumus, pat to, kāds toreiz bija laiks. Bija agrs pavasaris, ārpus pilsētas kusa sniegs, braucamie ceļi šļakstēja dzeltenā putrā, kupenas dārzos izčākstējušas un samelnējušas, atsegušas ziemas sakrātos netīrumus. Birojā pieteica trīs izsaukumus, visus trīs uz Amūras ielu. Es pierakstīju adreses un lepni pateicu priekšniekam:

— Šodien ir beidzamā diena. Mani pieņēma uz Poēziju.

Priekšnieks paskatījās manī ar skumju skaudību, kā jau padzīvojis cilvēks, kurš vairs nekad nekur neaizbrauks un līdz vecumam paliks Magadanas birojā gnomu noregulēšanai.

— Laimīgu ceļu, — viņš man novēlēja. — Vajadzētu jau tevi laist prom, bet vienā laidā nāk izsaukumi un tikai no sievietēm. Aizej gan šodien.

Sieviešu izsaukumus mēs uzskatījām par smagākajiem. Sievietes dažkārt apgrūtināja gnomus ar tik untumainiem uzdevumiem! Visu mūžu atcerēšos kādu jaunu meiteni, kas lūdza, lai gnoms viņu brīdinot, kad pa ielu iešot zilacains blondīns. Nekā ļauna te nebija: meitene bija iemīlējusies savā kaimiņā. Tad nu es lauzīju galvu, kā noregulēt gnomu, lai tas atšķirtu zilacainos, un es pat lepojos, kad man tas izdevās.

Toreiz man vēl patika risināt āķīgus uzdevumus pašas risināšanas dēļ. Bet tad apnika. Saki, ko gribi: tas nav nekāds īstais darbs.

Mūsu sarežģītajā ērtību laikmetā mēs pārāk ilgi gatavojamies īstam darbam. Visu laiku to vien zinām kā gatavoties, pusi no dzīves gatavojamies. Skola — prakse, tehnikums — prakse, institūts — prakse. Tev jau sirmi pavedieni bārdā, tavi bērni — skolnieki, bet tu vēl arvien mācies, esi aprūpējams, apsargājams, audzinātāju, profilaktiķu un drošības automātu apstāts. Tevi uzmana miljoniem aukļu-, sargā no kļūdām, ka tik tu nepaklūpi, nesaaukstējies, neapmaldies mūsu vecās planētas birzīs. Tu ej uz jūru un jau zini, ka Drošības dienests iededzis sarkano spuldzīti. Tu ieej ūdenī — un gaisā jau lidinās glābšanas helikopters. Bet tu esi vīrs kā ozols, tā gribas tikt ārā no sprosta, atliekt plecus, likt lietā spēku .. .

Bet tad pienāk diena, kad tu uz eksāmeniem aizved savu diplomdarba kibu. Trīs skolotāji, to atskrūvējuši un izjaukuši, tev jautā: «Kā jūs, Jaroslav Serov, domājat, vai jums vajadzētu vēl vienu gadu mācīties vai arī jūs varētu strādāt kā patstāvīgs inženieris?» — «Varu,» tu atbildi ar satraukumu un nepatiku. «Kur jūs gribat strādāt?» — «Protams, tālajā pasaulē, kosmosā, iespējami tālāk. Ļaunākā gadījumā — uz Mēness vai okeāna dzelmē.» Bet izrādās, ka ir brīva vieta uz Poēzijas, tikko mākslīgi izveidotas planētas, kas radusies gabalu gabalos sašķeļot Urānu, un ko iekārto nākamajām paaudzēm. Lien ārā no sprosta, tu spalvainais kāpur, pazūdi, putniņ, no ligzdas. Redzēsim, kas tu tāds esi — ērglis vai slapja vista?

Tu staigā pa brīnum mājīgo Magadanu. Klaudz slīdošo ietvju režģi, gar kājām tev glaužas silts gaiss, ielās saldi un maigi smaržo rozes. Bet uz tām tu skaties nicīgi. Tu jau esi ceļa jūtīs, un tev ne uz ko vairs negribas raudzīties.

Tādā garastāvoklī es aizgāju pie tevis Amūras ielā 122. Tāpēc es noskatīju tevi no augšas. Kā tev vēl vajag, putna bērns? Kādas spalviņas lai pārcilā tavā ligzdiņā? Kāds gruzītis iebiris tavā pēlītī? Saki drīzāk, man nav vaļas, esmu jau izpletis spārnus.

Bet tu stāvēji manā priekšā trausla, kā smalka niedrīte, burvīga un drosmīga kā meža zvēru savaldītāja un cieši lūkojies savām melnajām lielajām acīm, bet pirkstā tev bija uzmaukts plakans daikts, ko jūs par paleti saucat.

Mulsi smaidīdama, taču pati nemaz nemulsdama, tu

pastāstīji, ka tu esot dekorāciju gleznotāja, ka sevis pilnveidošanai gleznojot ne tikai ar gaismu, bet ari vecmodīgi — ar eļļu un ka tu gribētu iemācīt kibu notīrīt eļļu no paletes, uzstiept audeklu uz rāmja un noziest audeklu ar baltumu (tagad jau zinu, ka tā ir gruntēšana).

Es lūdzu tevi parādīt, kā to dara. Lai kibu programmētu, vajag būt skaidram priekšstatam par katru darba kustību. Man nekas nebija zināms par eļļas glezniecību, es vientiesīgi iedomājos, ka tā ir parasta eļļa. Tad tu mani ievedi darbnīcā, parādīji man peizāžu ar ļoti pelēkiem viļņiem, ļoti dzeltenām klintīm un ļoti samudžinātiem mākoņiem.

— Vai patīk? — tu jautāji.

Man ļoti iepatikās tavas acis un atsperīgā gaita, bet peizāža — daudz mazāk. Es iebildu, ka klintis un jūra nav dabiski un tādus nekad neesmu redzējis.

Atceros, kā nozibsnīja tavas acis. Tu izslējies kā viciņa.

— Jūs neprotat skatīties! — tu iesaucies. — Jums glezna ir tikpat kā atskaites lasīšana, jūs domājat par to, bet glezna ir jāizjūt un jāpārdzīvo kā mūzika. Es neuzskaitu klintis, es radu noskaņu. Pelēkās debesis, pelēkais apgaismojums un pelēkā krāsa vien jau par sevi rosina mieru un skumjas.

Tu runāji par kobaltu un karmīnu, par zilu, tumšzilu, brūnu un melnu tumsu, par vakara un rīta blāzmu, par dzidro strautu — Šopēna mūziku, par bangaino okeānu — Bēthovena mūziku, un arī par to, kā tu saproti Šekspīru un kādas dekorācijas tu gleznotu «Makbetam»: sārtus mākoņus pie piķa melnās debess.

Es klausījos ar augošu izbrīnu. Kas to būtu domājis, ka pastāv vesela noskaņu un iespaidu pasaule, kuru es, saprātīgs centīgo kibu tehniķis, tik vāji pazīstu. Un šo pasauli tik labi pazīst šī tieviņā, šķiet, nenopietnā melnace.

— Jums vajadzētu nokļūt uz Poēzijas, — es sacīju. — Tur būs vajadzīgi smalki Šekspīra sapratēji. Vai gribat, es jūs iepazīstināšu ar Lohu, Poēzijas galveno arhitektu?

Kāpēc tu uzreiz biji ar mieru doties pie Loha? Man šķiet — aiz mīlestības pret neparasto. Pazīstami jaunekļi tevi aicināja uz teātri, uz izstādēm, jūras braucienos un meža pastaigās. Bet projektu apspriest nebija aicinājis neviens. «Varbūt tas būs garlaicīgi, taču oriģināli,» tu nodomāji.

Nesen man stāstīja, ka Lohs esot atjauninājies, ka tagad viņš esot kalsns, rudiem matiem un dabā straujš. Mēs visi saprotam, ka tam tā jābūt, nedrīkst taču cilvēks palikt večos, padevīgi ļauties sabrukumam, kā pagājušajā gadu tūkstotī. Taču sirds dziļumos man kaut kā ir žēl. Zēl, ka uz Zemes nekad vairs netikšos ar resno, nesteidzīgo, domīgo, mierīgi laipno, no atzveltnes krēsla, šķiet, nešķiramo večuku. Viņam jau toreiz bija laiks atjaunināties, bet viņš arvien vilcinājās, bija slinkums šķirties no sava vecā ķermeņa, kurā viņš jutās tik ērti kā rītasvārkos.

Kopš tā laika esmu ticies ar daudziem un visādiem kosmosa projektu autoriem, un es zinu, ka lielākajai daļai viņiem piemīt savdabīgs trūkums un reizē vērtība: fanātiska ticība pašam sev. Ļoti iespējams, ka bez šāda fanātisma būtu grūti aizstāvēt savu ierosinājumu. Ja tu savu dzejoli iespied miljona tirāžā, tātad tu tici, ka miljonam cilvēku interesē tavi pārdzīvojumi. Ja jau tu aizstāvi savu planētas pārveidošanas projektu, tātad tu tici, ka visi citi projekti ir sliktāki, ka vienīgi tu sagādāsi miljardiem cilvēku vislabāko dzīvi.

Bet Loham trūka šā «vajadzīgā» fanātisma. Viņš godbijīgi uzklausīja katru, uzklausīja pat mūs, jauniešus. Vai atceries viņu sakām: «Bērniņi, domājiet paši, aprunājieties. Viena galva — laba lieta, bet divas — vēl labāk. Gudrojiet, pārveidojiet. Tik neaizmirstiet galveno. Poēzijas planētai jābūt poētiskai. Kā jūs domājat, kāpēc manu projektu atzina par vispoētiskāko?»

Šķiet, viņš pats nesaprata, par ko viņam piešķīra pirmo godalgu. Toreiz arī mēs pilnībā nesapratām, tagad gan mums viss kļuvis skaidrāks. Loha sāncenši bija projektējuši planētu-paradīzi, planētu-dārzu, kā

glaudīt noglaudītu, nogludinātu, ļoti labiekārtotu un viscaur vienādu. Taču Lohs bija izlēmis citādi: poēzija — tā nav tikai rozes un lakstīgalas, tā ir arī cīņa un uzvara. Uz dzejnieku planētas jābūt arī bangojošiem okeāniem, jābūt kalniem, biezokņiem, ledājiem un tuksnešiem.

Sākotnējais atšķēlums bija konisks bluķis, un visi inženieri lauzīja galvas, kā konusu padarīt līdzenāku, kā nopulēt lodi. Bet Lohs norādīja: «Lai paliek konuss kā bijis. Lai te paliek galvenā kalnotne, Poēzijas visaugstākās kalnu grēdas: Homēra, Šekspīra, Puškina, Dantes grēdas. Lai kalnu grēdu centrā paceļas visdižākā augstiene — Poēzijas Olimps. Lai šī augstiene iesniedzas pat stratosfērā.

Tur virs mākoņiem Ihēļajās debesīs žūrijas locekļi olimpiskā mierā, uz planētu no augšas noraudzīdamies, vērtēs dzejoļus un piešķirs lauru vainagus visizcilākajiem dzejniekiem. Nebūs nekā briesmīga sēdēt skafandros, jo tie taču būs kosmiska vēriena dzejnieki, vislabākie Saules sistēmā.

Mūsu ierašanās dienā nerunāja par Olimpu, bet apsprieda Šekspīra kalnu grēdas projektu. Tu, protams, atceries, ka Lohs sēdēja smaidīgs, labsirdīgs, šķelmīgs un klausījās iekarsušos strīdniekus. Tad tas melnais mirla — neatceros viņa uzvārdu, tāds formālists — ierosināja izveidot kalnu grēdā trīsdesmit sešas augstienes, tikpat, cik Šekspīram lugu, un simt piecdesmit četrus paugurus — katrai sonētai pa vienam. Arī Otello smailē šis gribēja izveidot divas virsotnes: vienu no melnā bazalta, otru no baltā marmora, vienā izkalt mora, otrā skaistules galvu. Jaunie tehniķi, tehniskajās grūtībās aizrāvušies, jau sāka strīdēties, ar ko lai aizstāj marmoru, jo marmors radies no kaļķakmens, bet uz Poēzijas nogulumiežu vēl nevarēja būt. . . Vai atceries, kā tu viņiem uzbruki, kā kliedzi, ka viņi nekā nesaprotot no mākslas, ka mājai jābūtot mājas izskatam, kalnam — kalna, ka Šekspīra grēdai jābūt šekspiriskai pēc gara un ne pēc formas un, ja mēs urbsim Dezdemonas ausī tuneli un naftu iegūsim no Otello kakla, tad tā vis nebūs poētisko tēlu apliecināšana, bet ņirgāšanās. Apkaunots jaunais formālists apklusa, un

tu sāki skaidrot, kādu iedomājies Otello smaili: tai jābūt varenai, tumšai un skarbai. Bet kā lai izteic kaislību? Tas jādara vulkānam. Jaunie tehniķi, tehniskajās grūtībās aizrāvušies, jau uzsāka strīdu, vai maz iespējams izveidot nedziestošu vulkānu, kā panākt, lai vulkāns nedzistu un tomēr būtu drošība. Bet viedais un šķelmīgais Lohs klusām izmeta:

— Redziet, tādas galviņas vajadzīgas uz Poēzijas. Jūs diemžēl aicināt nevaram. Meitenēm nav vietas tālajā pasaulē.

Tā izšķīrās tavs liktenis. Protams, tu uzliesmoji kā benzīns. «Kā tad tā — meitenēm nav vietas? Mūžīgā vīriešu augstprātība! Vārdos vienlīdzība, bet, kā nonāk līdz darbiem, — meitenēm nav vietas. Labi, es pierādīšu, kur mana vieta.»

Pēc desmit dienām, kad iesēdos Magadanas—Mēness reisa raķetes atzveltnī, man iepretī ar siksnām piesprādzējās tieviņa meitenīte lielām, melnām acīm. Es jutos laimīgs un lepns. Man šķita, ka tas biju es, kas tevi aizvilināja briesmu pilnajā kosmosā. Es visu laiku tramīgi raudzījos: «Kur te varētu draudēt briesmas? No kā man tevi vajadzētu pasargāt?» Bet tu, zobgalīgi smaidīdama, vēroji mani: «Vai domājat nobiedēt? Neredzu nekā briesmīga.»

4

Es lidoju uz Mēnesi pirmo reizi. Mēs abi redzējām, kā tuvojas šī misiņkrāsas bumba izraibināta ar krāteriem. Mēs abi mācījāmies lēkāt pa Mēness dārziem starp izstīdzējušu zāli un milzīgiem, vārgulīgiem krūmiem. Divatā gājām tālā ekskursijā, apmaldījāmies un pazudām līdz vakaram, trīs stundas nosēdējām Mēness aklajā tumsā, līdz mūs sameklēja ar prožektoriem. Taču tev nebija nekādu baiļu, tu mani pat uzmundrināji: «Protams, mūs atradīs.»

Abi mēs vērojām kosmosa vienmuļības krāšņumu. Spīdēja nemirgojošas zvaigznes, starp kurām slīdēja ķiršsarkanais Marss.

Atceros, kā lidojām cauri asteroīdu joslai — vienī

gai mūsu ceļā bīstamai vietai. «Mums priekšā netīrs ceļš,» noteica kapteinis un lika ieslēgt saspiestā vakuuma aizsegu. Mēs abi stāvējām uz klāja tūristu caurspīdīgajā telpā un vērojām, kā dzirksteļojot, liesmojot, radot pat veselas žilbinošas uguns gāzmas, pret aizsegu eksplodēja asteroīdu daļiņas. Ātrums kļuva jūtams, fotonraķete klusi ietriecās varavīksnainā uguns jūrā. Reizēm gaismas strūklas apskāva telpu, un viss korpuss likās uguns pārņemts un degam. Tik uz mirkli tava seja saspringa, bet tad, bailes pārvarējusi, tu smaidīdama noteici: «Kad tā padomā, es visu savu mūžu būtu nosēdējusi Magadanas siltumnīcā, nekad šādu krāšņumu neredzējusi!»

Tad mēs padrāzām garām apaļajam Saturnam ar tādu kā dīvainu cepuri platām malām, bet bez virsas. Vēl dažas dienas vēlāk pusi no debess aizklāja jaunradīta pasaule, vēl gan stūraina kā pusaudzis, tumša, ar zilgansārtu lavas dzīslojumu, brūniem dūmiem virs uguns jūrām.

Pa apdzīvojamā pavadoņa logu mēs vērojām mūsu nākamo dzīves vietu, un sirmais, grumbainais Poēzijas komandants Ļū (atjaunināšanās viņam itin neko nelīdz, acīm redzot, reiz tam vajadzēs nomirt), ar pirkstu uz plankumiem rādīdams, stāstīja:

— Te būs Epikas okeāns. Tālāk ir Liriķu salas, kam pamati jau sagatavoti. Tas te ir Jūrlīcis — labākais rajons, tur jau izsētas baktērijas. Bet tur tas tumšais virs mākoņiem — ir Olimps. Līdzās tam tie dzeguļi pie apvāršņa — Šekspīra grēda. Jūsu stacija ir pakalnē, lavaskrituma tuvumā. Vai jūs redzat to dzeltensārto stīdziņu?

Atzīstos, uz dzeltensārto stīdziņu brūnajās ciklonu grīstēs es raudzījos ar zināmām bailēm. Bet tu smaidīji. Vai tad es, tevi aizvilinājis kosmosā, drīkstēju baiļoties?

Pēc dažām stundām pie mums atlidoja Gena, mūsu mīļais Gena, strupdegunis un mūsainis, kurš ar savu čerkstošo dobjo balsi centās slēpt, cik viņš vēl jauniņš. Viņš mūs kritiski noskatīja un izteica komandantam savu neapmierinātību.

— Atkal jūs paņēmāt prom inženieri un vietā dodat

zaļus iesācējus! Mūsu staciju esat pārvērtis par kosmosa pirmziemnieku skolu! Tik vien zinām, kā mācīt un atdot, mācīt un atdot!

Tad viņš piesējās mūsu bagāžai:

— Kāpēc ceļa somas tik maziņas? Jūs braucāt uz tālo pasauli un zinājāt, ka veikalu te nav!

Mēs plātījām rokas ūn bikli taisnojāmies šā viszinīgā jaunekļa priekšā. Toreiz vēl nezinājām, ka tālajās stacijās cieņā un godā ir atbraucēji ar lielu bagāžu. Tādās ceļa somās var gadīties jaunumi: kinoaparāti, grāmatas, spēles, gnomi ar negaidītu programmu, pat jaunākās modes apģērbi, par ko pārrunāt garajos vakaros. Bet jauniņais bez ceļa somām ierodas sabiedrībā tikai ar savu atmiņu. Kas zina, vai tas paguvis tajā uzkrāt interesantus iespaidus.

Un tā purpinādams un pamācīdams Gena izveda mūs uz pavadoņa plakano platformu. Te, atšķirībā no tālo lidojupiu fotonraķetēm, kustība bija ļoti sajūtama. Viņpus margām slīdēja garām zvaigznes, šķita, ka grīda zem kājām sakustas, drusciņ pat reiba galva. Mēs atkal iesēdāmies atzveltņos un piesprādzējāmies ar siksnām… un pavadonis ar visām savām piebūvēm — kupoliem, antenām, caurulēm, tvertnēm un platformām — drīz vien pārvērtās spīdošā punktā. Toreiz mēs vēl nesapratām, ka šī kosmosā pamestā saliņa ar četrdesmit iemītniekiem kļūs mums par zinātnes un kultūras centru, ka uz turieni trauksim gan darīšanās, gan vaļas brīžos, ka lidosim turp kā uz centru, kā no Kolimas lidojām uz Magadanu un no Magadanas — uz Maskavu.

Mēs laidāmies lejup. Poēzija auga acīm redzami, auga un sakustējās. Stingās grīstes sāka mutuļot, pārvērtās lavas un zibeņu apgaismotos pelēkos, brūnos un sārtos ciklonos, putekļu un ūdens virpuļos. No kosmosa varenā klusuma vairs ne vēsts, mēs bijām ietriekušies jaunās planētas dārdošajā atmosfērā. Kā nostiepts audekls tirkšķēdami plīsa mākoņi, zibšņi meta zilganus tiltus starp debesīm un kalniem, spīdoša putra dzinās laukā no pārsprāgušām ielejām. Vesels līdzenums kā sagāzies plosts grima uguns jūrā. Redzējām, kā no ugunssārta pret stratosfēru cēlās biezi dūmu

mutuļi. Tuvuma gan izrādījās, ka tie nav vis dūmi, bet vulkāna pelni.

— Tas ir Līras plato! — Gena skaļi mums skaidroja. — Noslogots pāri normai un tāpēc grimst lavā. Agrāk te bija trīs stacijas, lava pārplūdināja visas trīs. Šīs stacijas peldēja lavā kā korķi. Viena peldēja apsviesta otrādi. Veselu nedēļu cilvēki staigāja pa griestiem, kamēr atlidoja helikopters un izsita grīdā caurumu. Labi, ka izturēja siltuma izolācija. . . Trojas stacija (dažas minūtes vēlāk). Tas ir visnemierīgākais Poēzijas apvidus, kur katru otro dienu notiek zemestrīces. Te ir vienlējuma mājiņas, kas kūleņo un nesagrūst. Jāguļ ar visām bruņucepurēm, pret sienām var sadauzīt galvu . . . Ugunsjūra. Tā ir pēdējā vieta, kur var vēl manīt spīdam gaisu. Kad mēs pirmoreiz atlidojām, gaiss vēl spīdēja visās malās. Beidza degt metāns . . . Majakovska smaile. Te iznāca aplami. Gribējām uztaisīt patīkamu kalnu, bet izveidojās vulkāns. Pērn aizgāja bojā trīs eksperti. Bija atbraukuši kritizēt formu un iegāzās vulkāna krāterī. . .

Vēlāk gan attapām, ka Gena tīšām izvēlējies bīstamāku maršrutu. Nē, viņš nebija gribējis jauniņos baidīt, tik mazliet padižoties: vai redzat, tā teikt, kādos apstākļos mēs te dzīvojam tālās pasaules malā. Te jums nav Magadana ar apsildītajām ietvēm. Bet vēlāk, viņam negribot, iekļuvām negaisā, zilpelēkā, no iekšpuses apblāzmbtā putrā. Pats Gena sāka uztraukties.

— Kur ir radiobāka? — viņš kliedza. — Negaisa traucējumi! Es nespēju vizuāli orientēties, nedrīkstu taču nolaisties uz labu laimi… Es slikti dzirdu, pavisam slikti! Pastipriniet skaļumu, novērsiet traucējumus! . . . Nē, gaisā ilgāk gaidīt nevaru, degviela iet uz beigām. Es taču nedrīkstu akli nolaisties ar pasažieriem . . .

Mēs saskatījāmies.

Nezinu, ko toreiz domāji tu, bet es domāju, ka nekādi nevaru palīdzēt, ka atliek mierīgi sēdēt un paļauties uz lidotāju.

Kad mašīna sāka slīdēt lejup, es sapratu: tā ir piespiesta nolaišanās. Tad pēkšņi iestājās kapa klusums. Izrādās, ka Gena, mašīnas spārnus ievilcis, pilnā gaitā

ielidinājās angārā. Es pat nemanīju, kā viņš bija atradis vārtus…

Pēc trim minūtēm nokļuvām patukšā istabā ar parastām un nevis kaučuka sienām, un Gena, līksmi mūsos raudzīdamies, laipni apjautājās:

— Nu, kā patika mūsu Poēzija?

Tu izskatījies gauži izmocīta, manuprāt, tev bija nelabi, taču tu saņēmies un atbildēji:

— Poēzija ir trokšņaina. Nav ne ritma, ne atskaņu, kaut kāds bungu stils. Bet par ritmiem diskutēsim vēlāk. Man gribētos nomazgāt ceļa putekļus. Vai jums ir duša, jeb varbūt jūs mazgājaties karstā ezerā? Ja tā, tad neizslēdziet dzinēju, pirms vakariņām gribu uz turieni aizlidot.

Tavu drosmi novērtējis, Gena pasmaidīja.

— Peldēšanās labu labā, — viņš apliecināja. — Redziet, kur baseina durvis, rītos taisni no gultas Ieciet iekšā. Ar vakariņām arī kaunā nepaliksim.

Un, durvīs nozuzdams, viņš vēl izmeta:

— Tev ir lieliska sieva! Taisni dzimusi tālajai pasaulei . . .

Viņš bija sajūsmā par tevi, bet es jūsmoju visu ceļu. Kad viņš .aizgāja, es, kā nirējs elpu krūtīs ievilcis un acis piemiedzis, izgrūdu:

— Man šķiet, Mūza, ka mūs te uzskata par jauno pāri. Varbūt lai biedri domā vien un neliksim viņiem vilties .. .

Tu kļuvi nopietna un vērīga.

— Jar, tā rīkoties nedrīkst, —• tu sacīji. — Pašreiz esmu nogurusi un nespēju strīdēties. Bet man tomēr šķiet, ka nedrīkst precēties tikai par prieku draugiem. Galveno tu esi aizmirsis.

— Galvenais ir «es mīlu», — es atteicu.

5

Es visu laiku jūtu, ka stāstu tev zināmus notikumus. Acīm redzot, tukšā istabā cilvēks kļūst pļāpīgs. Mani nepārtrauc arī tavs dubultnieks uz ekrāna — tas skatās no aizkariņiem un atzinīgi smaida. Turklāt, es

nerakstu tikai tev. Man pašam gribas apjēgt, kas ar mums noticis: kāpēc tu mani iemīlēji un kādēļ pēcāk vairs nemīlēji?

Kāpēc tu mani iemīlēji, tas, šķiet, man skaidrs. Tu mani iemīlēji kosmosa dēļ, iemīlēji par to, ka es tevi atvedu uz mēmo zvaigžņu un grandošo izvirdumu valstību, par to, ka es tevi aizvedu uz kosmiska plašuma skatuvi, kuras podestiem ir planētas mērogi, par to, ka tevi aizvedu uz spēcīgu pārdzīvojumu valstību, kur var gan nobīties, bet savas bailes arī uzvarēt. Zvaigžņotā bezgalība, bailes un baiļu pārvarēšana lika tev mani iemīlēt, tu mani iemīlēji Loha gudrās galvas un Genas naivās bramanības dēļ. Bet tas viss taču palicis:

kā Gena, tā Lohs un arī kosmoss.

* * *

Olimpa stacijā mēs bijām seši, seši cilvēki tādā platībā, kas tikpat liela kā četras Magadanas. Protams, pēc nedēļas mēs zinājām, ko katrs sevī glabā, par ko kurš interesējas un ko, zobus sakodis, klusēdams domā, un ko sacīs, muti vaļā vēris.

Mēs uzzinājām, ka Gena, jauns lidotājs, «meklē sevi», ka viņš jau mainījis desmit specialitātes un pabijis uz desmit planētām. Mēs uzzinājām, ka viņš grib būt gan lidotājs, gan dzejnieks un, ja ne visizcilākais Poēzijas dzejnieks, tad pirmais kaut vai laika ziņā. Jau pirmajā vakarā mēs noklausījāmies šādas dzejas rindas:

Mēs esam teiksmu varoņi Ar tehnikas laikmeta vērienu. Mēs kosmosā dodamies drosmīgi, Lai svešas planētas uzartu!

Protams, mēs zinājām arī to, ka Gena tevī iemīlējies tai pašā vakarā un sāka rakstīt poēmu divpadsmit dziedājumos par Mūzu —• poēzijas iedvesmotāju. Cik bieži tu savā mūžā esi dzirdējusi savu vārdu apspēlētu?

Mēs zinājām, ka vecāko operatoru Hozē, melnmatainu skaistuli ar Mefistofeļa profilu, pametusi līgava Argentīnā un tāpēc viņš uz visu cilvēci raugās

ar neuzticību; mēs zinājām, ka viņš zobojas par Genas aizraušanos, bet pats aizraujas ar vēsturi, viņš visiem cenšas iestāstīt, ka mūsu priekšteči bijuši godīgāki, varonīgāki par mums un visādi arī krietnāki: tie esot spēcīgāk mīlējuši un atklāti ienīduši. Mēs zinājām arī to, ka, neuzticīgo līgavu aizmirsis, Hozē arī tevī iemīlējās, tādēļ savukārt cieta Gena — viņa dzejoļi un sapņi tika izsmieti vēl nežēlīgāk.

Varbūt arī Ditmars, vecākais ģeologs, prasīgais, stingrais, mazrunīgais un noteiktais priekšnieks būtu iemīlējies tevī. Bet Ditmaram līdzās bija sieva — jauniņā pļāpa Kira. Jau stundu pēc atbraukšanas mēs no Kiras dabūjām zināt, ka viņiem ar Ditmaru esot pieci bērni: divi zēni uz Marsa, divas meitenes uz Venēras, vecākā meita aizprecēta Klusā okeāna dzelmē; dabūjām zināt, ka Kiras slepenās ilgas ir dabūt visu savu ģimeni kopā, bet bērni esot jau lieli un negribot atstāt savus internāta biedrus, kamēr Ditmaram patīkot pirmatnējā daba un pilsētās viņš jūtoties iesprostots un bez elpas. Dīvains dzīves paradokss: patīk pirmatnējā daba, bet atdod visus spēkus, lai džungļos paceltos pilsētas.

Tā nu tad ir visa mūsu Magadana, visa mūsu pasaule: biedri, sāncenši, draugi, pretinieki, padomdevēji, skolotāji, stāstnieki, klausītāji, kaimiņi un viesi. Un, kad mēs ar tevi nosvinējām kāzas, kas bija mūsu kāzinieki? Ditmars ar Kiru, Hozē un Gena.

Tikai četri viesi. Toties viņi pūlējās, lai kāzas godam. izdotos! Veselu mēnesi gāja kā pa gaisu. Kira šūdināja sev un tev tērpus, ar pavadoni lidoja pēc kādiem retiem konserviem, sausām tortēm un puķu sēklām. Pašai viņai kāzu nebija bijis. Padrūmais Ditmars toreiz pateicis: «Mēs ar tevi dzīvosim divatā, un nevienam gar to nav nekādas daļas.» Kira tagad nožēloja, ka nebija ar svinībām atzīmējusi savas dzīves vissvarīgāko notikumu, un no šīs aplamības viņa brīdināja tevi.

Savukārt Gena steidzīgi pārrakstīja Mūzai veltītās poēmas ceturto dziedājumu. Bet Hozē smīnēdams garāžā slepus audzēja tev redīsus — uz Poēzijas neredzētu delikatesi.

Vai atceries svētku galdu? Simt divdesmit šķīvju. Par apēšanu nebija ko domāt — pat nogaršot visu nemaz nevarēja. Ābolu, ķiršu, piena un šokolādes dzērieni . . . pat pārrūgusi vīnogu sula, ar ko senatnē savas galvas skurbināja mūsu senči. Ditmars teica oficiālu runu, Gena — jūsmīgu, Hozē — ironisku, bet Kira vienkārši apraudājās. Tad, kausus saskandinājuši, visi baudīja rūgtenu sulu, galvās iesitās dvindziņa, krūtīs siltums. Tad Gena cēla priekšā savu vinjetēm greznoto poēmu, bet Hozē teatrāli nokrita ceļos un lūdza nelasīt, bet pats daiļskanīgā dobjā balsī sāka dziedāt tā paša Genas sacerēto tālās pasaules himnu:

Tālajā pasaulē spraigi rit darbs — Tur, kur skan dziesmas un planētas ka