Tuvu kritiskajam

V

— Tēti! Doktor Reker! Minam taisnība, tas ir Niks! — Izija gandrīz vai histēriski sauca.

Vīrieši sadruvējušies saskatījās. Ričs pamāja, lai atbild Rekers. Biologs piekrītoši palocīja galvu un ieslēdza mikrofonu.

— Vai jūs esat pārliecināta, ka tas ir Niks, Izij? — viņš jautāja pēc iespējas lietišķi. — Zināt, mēs do­mājam, ka viņš ir palicis nometnē. Ir vēl seši citi, kas, sadalījušies pa pāriem, meklē jūs. Vai viņi ne­bija divi?

— Nē, — Izija daudz mierīgākā balsī atbildēja.

Meitenes tēvs pateicīgs atslīga atpakaļ krēslā.

— Bija viens pats, es viņu redzēju tikai kādu se­kundi. Re, tur jau atkal ir! Viņš lielākoties slēpjas krūmos, redzama tikai galva un pleci, ja tos tā var nosaukt. Tagad viņš nāk tuvāk. Droši vien ir pama­nījis «skafu», kaut gan es nevaru pateikt, kur viņš skatās un ar ko skatās. Neesmu pārliecināta, vai viņš ir tikpat liels kā Niks, bet izskatās gan tāds pats. Nesaprotu, kā jūs spējat viņus atšķirt citu no citai

— Pastāstiet, vai viņam nav kaut kas rokā vai uz muguras! — doktors pamudināja Iziju.

— Viņam ir tāda kā mugursoma labajā pusē uz tā, ko mēs saucam par gūžu, ja viņam vispār tāda ir; soma ir iekārta siksnā, kas apmesta ap viņa ķer­meni augšpus kreisajām rokām. Somai priekšpusē karājas nazis, un man šķiet, ka otrā pusē pie kaut kāda sarežģīta siksnu pinuma karājas otrs. Viņam ir četri šķēpi; izskatās gluži tādi paši kā Nikam un viņa draugiem, un, jo ilgāk es viņu apskatu, jo vai­rāk viņš man to atgādina.

— Vai viņam ir cirvis vai kaut kas tamlīdzīgs?. <— Rekers pavaicāja. .

— Ja ir, tad tas karājas pie siksnām kreisajā pusē uz muguras un mēs nevaram to redzēt.

— Nu jums būs jāpierāda, ka spējat tikt galā ar Ātro un aliniekiern. Manējie nēsā tikai divus šķēpus, un meklētāji paņēma līdzi arī cirvjus. Tātad plāni būs mazliet jāgroza. Bijām cerējuši, ka mūsējie pir­mie atradīs jūs. Liktenis lēmis citādi man šķiet, šis ir kāds no Ātrā medniekiem.

—- Vai nepaies ilgs laiks, kamēr kāda no jūsu mek­lētāju grupām nokļūs atpakaļ nometnē?,pāris se­kunžu padomājusi, Izija jautāja.

— Tā ir. Droši vien ne ātrāk kā pēc nedēļas. Tomēr Atrā atbildi Nikam vajadzētu saņemt jau pirms tam.

— Es gribētu, lai šajā nolādētajā četrreiz ilgāko dienu pasaulē laiks nevilktos tik lēnām. Vai jūs neteicāt, ka esot mazliet ielauzījušies Atrā valodā, kamēr robots bija pie aliniekiern?

— So to mēs iemācījāmies, kaut gan ne visai! daudz. Cilvēkam ir ārkārtīgi grūti izrunāt viņu valo­das skaņas, tomēr mums ir daudz ierakstu, un mēs varam jums tos noraidīt kopā ar nozīmēm, cik nu mums to ir, ja tikai jūs domājat, ka tas noderētu. Katrā ziņā tas palīdzētu ātrāk pavadīt laiku.

Izijas draiskulīgā sejiņa parādījās uz ekrāna.

— Esmu pārliecināta, ka palīdzēs gan. Vai ne, tēti?

Pat Ričs pasmaidīja.

— Tā ir, meitiņ. Izija, doktor, ātri vien iemācīsies jebkuru valodu ar izrunājamām skaņām.

— Tiešām? Ar savu jauno draugu, cik esmu dzir­dējis, viņa runā tikai angliski.

— Kurš cilvēks gan spētu tikt galā ar dromiešu valodas izrunul Tomēr Tzija to saprot tikpat labi kā es.

— Es nu gan uz sevišķi lielu summu vis nederētu, ka viņa spēs izrunāt tenebriešu vārdus.

— Varbūt jums taisnība. Vai labāk neatgriezīsi- mies pie lietas? Ko iedzimtais pašlaik dara, meitiņ?

— Viņš staigā apkārt jardu trīsdesmit vai četr­desmit no «skafa» un, kā man šķiet, aplūko to. Ja pa iluminatoriem viņš mūs ir ieraudzījis, tad tomēr ne­kādi to neizrāda. Vēl joprojām viņš ir viens pats. Doktor Reker, jums laikam ir taisnība,

— Esmu pārliecināts, ka tas ir viens no Ātrā ļau­dīm, — Rekers apstiprināja. — Pasakiet mums, ja viņš kaut ko uzsāk.

— Viņš nozūd tai pašā virzienā, no kura ieradās. Viņam nav cirvja — tagad mēs viņu redzējām no vi­sām pusēm. Kļūst grūti viņu saskatīt; vairs tik tikko pavīd virs krūmiem, nu jau viņš atstāj «skafa» gais­mas loku. Tagad viņš ir projām.

Rekers paskatījās^ pulkstenī un ātri galvā izrēķi­nāja:

— Ir vēl apmēram četras stundas līdz lietus sāku­mam. Izij, vai viņš nesa aizdedzinātu lāpu vai kādu citu degošu priekšmetu?

— Nē. Varbūt viņš aizdedzinās lāpu vēlāk.

— Alinieki nepazīst uguni. Nika Jaudis to iegūst ar berzi. Ja tam, kuru jūs redzējāt, nebija lāpas, tad jāpieņem, ka līdz Atrā galvenajai grupai viņam ir kādu četru stundu gājiens. Un viņiem jāuzturas vai nu savu alu tuvumā, vai arī kādā vietā starp alām un punktu, kur Niks un robots vakarvakarā šķērsoja upi. Protams, varbūt viņš ir pat tuvāk. Labāk turiet acis vaļā un nekavējoties ziņojiet, ja parādās gal­venā grupa. Tad mēs attālumu varēsim aprēķināt vēl precīzāk.

— Saprotu. Mēs raudzīsimies, vai viņi neparā­dās, — Izija atbildēja. — Kā būtu, ja gaidīdami mēs ķertos pie lentēm ar valodas pierakstiem? Jo ātrāk mēs tās sāksim klausīties, jo ticamāk, ka no tām tiks kāds labums.

Vēlāk vakarā radās sarežģījums, kuru neviens ne­bija paredzējis, kaut arī būtu vajadzējis šādu iespēju paturēt prātā. Kad ap batiskafu izveidojās pietiekami! dzija upe, tas atkal sāka pārvietoties. Bērni nespēja pat uzminēt ātrumu, ar kādu tas kustas, kaut arī re­dzēja augus un citus ainavu fragmentus batiskafa spožās gaismas laukā. Kuģa ātrums bija nevienmē­rīgs. Pat ja viņi būtu varējuši ziņot kaut ko precī­zāku, ne tikai: «Dažbrīd kā ātra sojošana, dažbrīd tikko velkamies uz priekšu, reizēm stāvam uz vie­tas,» — viņi pat nespēja pateikt, kad batiskafs sācis kustēties. Viņu uzmanību bija piesaistījis tikai kāds sevišķi Spēcīgs belziens, un, kad viņi bija paskatīju­šies laukā, raksturīgākās ainavas pazīmes bija citas. Varbūt viņi peldēja tikai minūti, bet varbūt arī pus; stundu. 1

šis notikums mazliet nomierināja Rekeru, kaut ari Izija pirmā mirklī bija tuvu asarām.

— Tagad atkal ir -iespējams, ka mūsējie atradīs jūs agrāk nekā Ātrais ar savējiem, — viņš teica. — Ali­niekiern būs jāsameklē no jauna «skafs», bet pa to laiku mēs varēsim labāk noteikt jūsu atrašanās vietu.

^ Kā tad tā? — Izija diezgan nedroši pajautāja.

Jūs nezināt, kur mēs bijām, pirms sākām kustē­ties, un mēs nezinām, kurp un cik ātri mūs nes, ne ari kad īsti izkustējāmies. Es teiktu, ka mēs zinām mazāk nekā pagājušajā naktī, ja vispār var zināt vēl mazāk nekā neko. ' \ < ' 1 < ļ

— Mēs nezinām, — Rekers piekrita, — taču varam mēģināt pūslīdz saprātīgi uzminēt. Mēs esam pārlie­cināti — cik nu pārliecināti vispār varam būt bez kartēm par visu šo apvidu —, ka jūs atrodaties Nika atklātā okeāna baseinā. Tāpēc jūs nes uz jūras pus?, un es būšu ļoti pārsteigts, ja jūs nebeigsit savu pel­dējumu ja ne šonakt, tad nākamajā vai aiznākamajā naktī. Tas nčzīmē, ka Nikam būs jāpārmeklē tikai! piekraste, fā jūs šonakt nesasniegsit okeānu, vai ari jāfftēklč ijūšu starmešu gMsma jūrā, ja jūs būsit tur nonākuši1 . Es nedomāju, ka jūs aiznesis tik tālu; tikusi līdz jūrai, upe ļoti ātri zaudēs enerģiju, un uz Tenebraš rtav pat pieminēšanas vērta vēja.

Doktorāti! runājot, Izija acīm redzami atplauka,

— Ko Niks ar savējiem vai ari kāds cits varēs da­rīt, ja mūs aiznesīs jūrā? — viņa gribēja zināt. — Mūs nevarēs sasniegt ne Niks, ne Ātrais, un jūs sakāt, ka uz planētas nepavisam nav vēja, kaut arī es nesaprotu, kāpēc.

— To man pagaidām grūti jums paskaidrot. Kad sāksit skolā mācīties fiziku, tūlīt sapratīsit..bet, starp citu… — Un Rekers sāka gari un miglaini skaidrot procesus augstam spiedienam pak|autās gāzēs.

— Pateicos, es to atcerēšos un izlietošu, kad būšu atgriezusies skolā, — Izija teica. — Varbūt jums ir taisnība, tomēr jūs neatbildējāt uz manu jautājumu, kā Niks mūs sasniegs, ja mēs būsim jūrā. Piedodiet, lūdzu, ka ignorēju jūsu mēģinājumu mainīt sarunas tematul

Rekers skaļi smējās, pirmo reizi pēc vairākām ne­dēļām.

— Jūs gan esat gaišs bērns! Nē, es nepūlējos mai­nīt sarunas tematu. Jūs tikai jautājāt to pašu, ko man sešpadsmit gadu laikā jautājis katrs viesis, un es atbildēju, pat nedomādams. Jūs tikai piespiedāt vajadzīgo podziņu. Kas attiecas uz jūsu jautājumu, tad atstājiet to manā ziņā. Par to es runāšu ar Niku jau no paša rīta — pašlaik vēl viņš nevar neko darīt.

— Labi, — Izija atbildēja, — ja jau jūs esat tik pārliecināts, tad es neraizēšos. Bet kā mēs varēsim noteikt, ka būsim sasnieguši jūru?

— Vēlākais no rīta, kad daļa ūdens izgaros, §ūs uzpeldēsit virspusē, tāpat kā toreiz ezerā, Es pat ne­būtu pārsteigts, ja jūs atrautos no jūras dibena jau naktī, kad upe būs sasniegusi jūru, bet neesmu par to pārliecināts. Es nezinu, cik pilnīgi un cik dziļā slānī ūdens atšķaida skābi. Paturiet acīs ainavu, un, ja sākat celties uz augšu, ziņojiet man.

— Nu, tas būs pavisam viegli.

Tomēr, beidzis virzīties uz priekšu, «skafs» vēl aiz­vien atradās uz cieta pamata. Cilvēki abos sakaru kanāla galos pa to laiku bija nolikušies gulēt un at­kal piecēlušies, bet pat tad vēl bija jāgaida vairākas stundas līdz dienas gaismai. Kaut kas straumes plū­dumu bija palēninājis, un tā vairs nespēja nest uz priekšu lielo gliemežvāku; Rekeram bija aizdomas, ka bērni ir sasnieguši okeānu, bet pirms dienas iestā­šanās nebija iespējams to droši noteikt. Šo laiku at­kal izlietoja valodas studijām, jo nebija nekā cita, ko darīt.

Tad kuģis sāka lēni celties uz augšu. Kustība bija tik pakāpeniska, ka pāris minūtes abi bērni nebija pārliecināti, vai «skafs» patiešām uzpeld. Pagāja trīs stundas, iekāms jūras dibens pazuda skatienam. Un pat tad vēl viņi nebija sasnieguši okeāna virsmu, vai! arī — no cita redzcsviedokļa — okeāna virsma nebija sasniegusi viņus. Tomēr šai laikā noteikti jau bija diena, un Rekeram praktiski vairs nebija nekādu šaubu par to, kur atrodas kuģis. Upe bija izžuvusi daudz straujāk nekā vakar. Biologs pastāstīja Izijai; ko darīs, pieteica uzmanīgi klausīties un tad aizsūtīja robotu pēc Nika.

— Pēc brīža es tev visu paskaidrošu, Nik, — Re­kers atbildēja uz Nika jautājumu, kas noticis. — Vai tu vari aiziet pie ratiem, sadabūt spaini un pēc tam pie dīķa satikties ar mani?

— Protams.

Niks cilpoja atpakaļ augšā pakalnā. Rekers nebija licis robotam atnest spaini, tāpēc ka jau sen bija pie­radinājies nelietot mašīnas kustīgās daļas, piemēram, manipulatorus, vairāk, nekā bija nepieciešams.

Pieminētais dīķis, kā parasti, atradās apaļas iepla­kas dibenā. Un šķidrums — viss, kas palicis pāri no ezera, kurš naktī bija klājis plašu apvidu, bet dienā gandrīz pilnīgi izžuva — sedza tikai mazu ielejas daļu, — arī gluži tāpat, kā parasti. Gadu gaitā Re­kers nepilnīgos novērojumos, ar kuriem pretrunā līdz šim gan nebija neviens fakts, bija ieguvis pārliecību, ka šķidrums ir oleums — galvenokārt atmosfēras gāzu piesātināta sērskābe ar bagātīgu metāla jonu piejaukumu no nakts lietus izšķīdinātajām tuvējām klintīm.

— Vai spainis ir vesels, Nik? Vai šķidrums no tā netecēs laukā?

Par atbildi Niks iegremdēja ādas trauku zem dīķa līmeņa, izvilka laukā pilnu līdz malām un pagaidīja, kamēr notecēja šķidrums no spaiņa ārpuses.

— Manuprāt, tas ir pavisam vesels, — viņš bei­dzot teica. — Kāpēc tas ir tik svarīgi? Mums to ne­kad nevajadzēs nest sevišķi tālu — dīķi ir visur.

— Es negribu spainī turēt šķidrumu, Nik. Izlej to! — Doktora audzēknis paklausīja. — Tagad ieliec spaini sāniski dīķī un palaid vaļā. Nē, nesmel tajā šķidrumu!

Spainis tūlīt sasvērās sāniski, un tajā ieplūda trīs vai četri galoni oleuma. Tas bija pietiekams sma­gums, lai iegremdētu spaini dīķī līdz malai, un tā tas arī palika peldam.

— Paskaties, ko vēl tajā var Ielikt, pirms tas no­grims!

Niks paklausīja, nemaz nejautājot jaunā darbības vārda nozīmi. Viņš neslēpa savu pārsteigumu, kad izrādījās, ka iespējams spaini piepildīt ar trauslajiem augu zariņiem un tas nepazūd šķidrumā, kaut gan pat puscollu augsts vilnītis spētu to nogremdēt. Šo faktu Rekers tūlīt demonstrēja — pēc viņa rīkojuma Niks spēcīgi sakustināja dīķa virsmu; viļņi pāršļācās pāri spaiņa malai, un tas gandrīz tūlīt nogrima.

— Vai tu domā, ka būtu iespējams pēc šā principa pagatavot kaut ko, kas varētu noturēt vairākus tavē­jos virs ūdens, lai viņi nenoslīkst? — Rekers jautāja.

Niks nebija īsti drošs. ' šķiet, ka man jāatbild «jā», — viņš teica. — Bet kā mēs varētu lietot tādu priekšmetu, ja mums tas būtu?

Rekers pastāstīja par Izijas ziņojumiem, pieminē­dams alinieku izlūka acumirklīgo parādīšanos, un pateica, ka batiskafs, iespējams, jau sasniedzis jūru. Niks pārējo saprata pats un, kā tas viņam bija pa­rasts, mazliet par daudz aizrāvās.

— Skaidrs! — viņš iesaucās. — Kuģis ir okeānā, kur neviens nevar tam piekļūt, un tāpēc tu mūs pa­mācīji, kā ceļot pa okeānu. Tu gribi, lai mēs uztaisām lielu spaini, ar kuru nokļūt pie kuģa, un aizvelkam kuģi uz otru pusi, kur Ātrais netiktu klāt. Tā ir laba doma. Tiklīdz ieradīsies pārējie, mēs sāksim taisīt spaini.

— Pagaidi, Nikl Pa okeāniem, kaut ari tie ir ne­lieli kā uz Tenebras, nevar gluži tik vienkārši pa­braukāties. Jāpadomā vēl kas cits. Kas notiktu, ja jūs šai spainī būtu laukā naktī?

. Niks kļuva domīgs.

4tr Sākoties uzplūdiem, okeāna blīvums milzīgi sa­mazinās, un jau diezgan agri vakarā tu piedzīvosi, ka tas sāks plūst pāri spaiņa malām; tu taču redzēji, kas nupat notika mūsu acu priekšā.

— Jā, — domīgi piekrita Niks. Viņš brīdi klusēja, tad atkal sajūsminājās. — Pagaidi! Spainis nogrimst tāpēc, ka tajā iekļūst šķidrums un tas vairs nav vieg­lāks par to, kuru tas izspiež, vai ne?

— Pareizi.

— Un ja nu spaiņa vietā mums būtu noslēgts ar gaisu pilns maiss? Ja tas būs cieši aiztaisīts, lai cik augstu arī paceltos jūra, tā netiks iekšā.

— Bet ja jūras blīvums kļūst tikpat mazs kā gaisa blīvums?

— Vismaz no rīta, kad ūdens izgaros, maiss atkal peldēs.

— Tā būs tikai tad, ja maiss nemaz nelaidīs laukā gaisu. Es labāk gribētu, lai jūs neriskētu ar savām dzīvībām, paliekot pa nakti jūrā, kaut arī tava ideja spaiņu vietā lietot maisus ir laba. Būtu jauki paga­tavot kuģi no daudziem kopā sastiprinātiem maisiem, lai tas peldētu arī vēl tad, ja daži no tiem sāktu laist laukā gaisu.

— Tas ir pavisam skaidrs. Bet kā būs ar Atro?

Par viņu es parūpēšos. Vai tu nedomā turēties

pie vienošanās, kuru mēs piedāvājāmies ar viņu no­slēgt?

Niks brīdi pārdomāja.

— Man šķiet, jā, ja viņš patiešām piekritīs. Ja tas, kas vakar ieraudzīja kuģi, bija viens no Atrā izlū­kiem, varbūt viņš nolēmis atrast kuģi pats.

— Es vēl aizvien domāju, ka tā bijusi nejaušība. Ja izrādīsies, ka taisnība ir tev, mēs šo problēmu atJ risināsim. Izija esot ar mieru sastapt Atro. Vai ne, jaunā dāma?.

— Protams.

— Vai tev patīk Ātrais? — Niks mazliet pārsteigts jautāja meitenei. — Es nespēju aizmirst, ka viņš no­galināja divus manus draugus.

— Es neesmu Ātro nemaz redzējusi, — Tzija atbil­dēja. — Atzīstu, viņš rīkojās ļauni, uzbrukdams jūsu ciematam, bet varbūt viņš nezināja cita ceļa, kā iegūt to, ko vēlējās. Varu saderēt, Nik, ja tu būsi gudrs, varēsi panākt, lai viņš dara tieši to, ko tu vēlies, tur­klāt vēl viņš būs pārliecināts, ka dara pēc sava prāta.

— Kaut ko tādu cs vēl nekad neesmu dzirdējis! — Niks iesaucās.

— Nu, noklausies vien, kas notiks, ja Ātrais mūs atkal atradīs, — meitene atbildēja tik pārliecināta, ka pārsteidza pat savu tēvu. — Tu vēl šo to varēsi mācīties.

Ričs lūkojās uz ekrānu, no kura staroja viņa sajūs­minātās meitas seja, kamēr viņa turpināja izklāstīt savu ideju pārsteigtajam un vēl aizvien šaubīgajam Nikam. Kādu brīdi Rekers uzjautrināts klausījās, bet beidzot smalkjūtīgi ieteica viņai pastāstīt Nikam kaut ko par laivu būvēšanu. Par to Niks zinot vēl mazāk hekā par diplomātiju, un šāda informācija viņam droši vien esot nepieciešamāka. Tzija bija ar mieru mainīt sarunas tematu, ja tikai drīkstēja vēl runāt.

Drīz Mina, kas cītīgi bija pildījis savus sarga pie­nākumus pie viena no iluminatoriem, uzsauca Izijai, ka, viņaprāt, esot redzama ūdens virsma. Izija ap­rāva sarunu un izsteidzās no kontroles telpas; pēc brīža viņa ziņoja, ka viņas jaunajam draugam lai­kam esot taisnība.

— Mēs esam tālāk jūrā, nekā jūs bijāt domājis, doktor Reker, — viņa sauca. — Es tikko varu saska­tīt krastu tieši tur, kur beidzas mūsu prožektoru vis­spēcīgākā gaisma. Sīkumus es nevaru atšķirt, tomēr man šķiet, ka tur laikam ir zemesrags vai salas.

— Vai Mina var saredzēt vēl ko citu?

— Viņš saka, ka ne, — Izija pēc īsa klusuma brīža atbildēja. — Manuprāt, viņš neredz tik labi kā es.

— Skaidrs. Man liekas, jus nevarat pateikt, vai virzāties uz priekšu vai ne.

— Okeāna virsma ir pavisam gluda, un mūsu tu­vumā nav manāms ne vilnītis. Nav itin nekā, pēc kā noteikt, vai stāvam uz vietas vai kustamies. Mēs re­dzam vienīgi lielās medūzas, kas peld gaisā. Tās lēni slīd dažādos virzienos, kā šķiet, vairums uz krasta pusi.

— Labi, labi, — Rekers teica. — Tikai laiku pa laikam pametiet acis uz okeānu, lai būtu skaidrs, ka nekas nenotiek, un dodiet padomus Nikam, kamēr viņš jūs uzklausīs. Viņš un Betsija darīs visu, ko spēs, bet, kamēr neatnāks arī pārējie, pārāk daudz tas nebūs. Viņi varbūt būs klāt rītvakar pēc Tenebras laika — pēc piecām sešām Zcines dienām.

— Labi, doktor. Mums ies jauki. Ir tik interesanti vērot lidojošas medūzas.

Rekers palaida vaļā mikrofona slēdzi un diezgan apmierināts domīgi atslīga krēslā. Šķita, ka viss no­tiek, kā nākas, varbūt mazliet lēnāk, nekā viņam pa­tiktu, tomēr tik ātri, cik bija saprātīgi cerēt. Šīs jū­tas laikam atspoguļojās viņa sejā, jo domas tika no­lasītas pavisam pareizi.

— Cilvēk, manuprāt, jūs esat ar sevi apmierināts.

Runātājam nevajadzēja stādīties priekšā. Rekers pūlējās atgūt kontroli gan pār savu sejas izteiksmi, gan jūtām, bet ar apšaubāmiem panākumiem.

— Ne jau nu pilnīgi, padomniek…

— Kāpēc tad ne pilnigi? — Aminadabarli ķērca.

— Kāpēc gan jūs vispār jūtat apmierinājumu, kaut vai visniecīgāko? Vai jūs vispār esat ko izdarījis?

— Es domāju gan, — Rekers mazliet pārsteigts atbildēja. — Mēs gandrīz noteikti zinām, kur atro­das jūsu zēns, un glābšanas komandai vajadzētu tur ierasties.pēc nedēļas vai desmit dienām …

— Pēc nedēļas vai desmit dienām! Un tad jums būs jāpiešķir tenebriešu grupas locekļiem zinātniskie grādi elektrotehnikas jomā, turklāt jūs vēl cerat, ka korozija pa to laiku nebūs pilnīgi noārdījusi tā jo­cīgā braucamrīka instalāciju un to varēs izlabot. Kā jūs domājat, cik ilgu laiku prasīs pati izglābšana?

— Baidos, ka nevaru riskēt un dot jums noteiktu atbildi, — Rekers atbildēja, cik mierīgi vien spēja.

— Kā jūs pats tik skaidri norādījāt, mēs nezinām, cik lieli būs skatlūku atsegtās instalācijas bojājumi. Es saprotu, ka gaidīt ir grūti, bet tagad viņi jau ve­selu mēnesi rūpīgi gatavojas …

— Vai pat cilvēks var kļūt vēl stulbāks? — dro­mietis, it kā vērsdamies pie visa kosmosa, jautāja.

— Jūs nupat runājāt ar Tenebru un tikpat skaidri kā es dzirdējāt cilvēku meitenes teikto — mans dēls ne­redzot tik labi kā viņa.

— Es to dzirdēju gan, tomēr baidos, ka man pa­slīdējis garām, cik tas svarīgi, — cilvēks atzinās.

— Dromiešiem redze ir tikpat laba un asa kā cil­vēkiem, ja pat ne labāka, un mans dēls vienmēr ir bijis normāls sava vecuma bērns. Ja viņš nevar re­dzēt tik labi kā cilvēku meitene, tad kaut kas nav kārtībā. Cik noprotu, viņu ietekmē skābek|a zemā koncentrācija. Un jūsu inženieri droši vien nav neko darījuši* lai kuģī varētu to mainīt.

— Iespējams, ka ne, jo batiskafam bija paredzēta cilvēku apkalpe. Man jāatzīstas, padomniek, ka ne­izpratu kritisko stāvokli. Es centīšos atrast līdzekļus, kā paātrināt glābšanas operāciju. Piemēram, varbūt es varētu dabūt no inženieriem skatlūku atsegtās instalācijas shēmas, lai tad informētu Niku, kas vi­ņam jāizpēta, gaidot pārējos. Mana maiņa beigsies pēc pusstundas; mans nomainītājs varbūt būs ar mieru ierasties tūlīt, ja viņu pasauks. Vai esat jau saņēmis mediķu padomu no Dromas? Cik zinu, ārsts no Zemes ieradās pirms pāris stundām un pēta, ko varētu darīt attiecībā uz batiskafā iespējamo diētu.

— Eta Kasiopeja ir pusparseku tālāk, un es savu ziņojumu neaizsūtīju tik ātri, — dromietis atzinās. — Tomēr ārstam drīz jābūt šeit.

Rekers juta, ka viņam izdevies smalks manevrs, piespiežot dromieti atzīt savu aizkavēšanos. Kā par nelaimi, šāda piespiesta savu kļūdu atzīšana neuz­labo cilvēku garastāvokli, un šai ziņā Aminadabarli rase neatšķīrās no cilvēkiem. Šai brīdī viņš nevarēja uzvesties ar aizvainojošu pārākumu, to nepieļāva dromiešu pieklājības normas, bet niknuma apvaldī­šana bija krietni bīstamāka labai saticībai nekā viņa parastā augstprātība. Dromietis aizgāja uz savu istabu — vismaz to «nejēgas» Zemes inženieri bija apgādājuši ar labu gaisu r— un ļāvās drūmām pār­domām.

Līdzko ieradās nomainītājs, Rekers devās uz inže­nieru daļu un pastāstīja dromietim izteikto priekš­likumu. Sakiiro un viņa kolēģi piekrita, ka ir vērts pamēģināt, un iegrima rasējumu kopijās, lai izlemtu, ko teikt Nikam un kā būtu visvieglāk pārraidīt ziņo­jumu.

Ar to viņi noņēmās pāris stundu. Tad Rekers aiz­gāja paēst un pēc tam uz savu istabu kādu stundu nosnausties. Kad doktors atkal parādījās novēroša­nas telpā, viņa aizvietotājs priecīgs piecēlās.

— Izijai esot kaut kas ziņojams, — viņš pavēstīja, — bet viņa gribot to pateikt jums personīgi.

Rekers, uzacis saraucis, ieslēdza mikrofonu.

— Esmu šeit, Izij, — viņš sacīja. — Kas noticis?

— Es domāju, ka labāk pastāstīšu to jums pašam, jo tieši jūs bijāt pārliecināts, ka mēs palikšot uz vie­tas, — meitene tūlīt atbildēja. — Mēs jau piecas vai sešas stundas peldam uz krastu.

Rekers pasmaidīja.

— Vai esat pārliecināta, ka krasts netuvojas jums? — viņš jautāja. — Atcerieties, pēc tam kad uzpeldējāt virspusē, jūras līmenim bija vēl daudz jākrītas.

— Esmu pilnīgi pārliecināta. Mēs visu laiku varē­jām paturēt acīs vienu noteiktu krasta posmu, un jūras līmenis pie tā stāv uz vietas, bet mēs tuvoja­mies krastam. Tur ir kaut kas, pēc kā tas ir viegli nosakāms, kaut gan līdz šim brīdim nespējām skaidri pateikt, kas tas ir.

— Un kas tas ir? — Rekers jautāja, redzēdams, ka Izija to vien gaida.

Izija skatījās uz doktoru ar to sevišķo izteiksmi, kuru bērni pataupa lielu kļūdu pieļāvušiem pieaugu­šajiem.

— Tas ir pūlis — apmēram piecdesmit iedzimto, viņa atbildēja.

Niks saskaities jau vai simto reizi lūkojās uz okeāna pusi. Protams, okeānu pašu viņš nevarēja redzēt — lai nakts nometni neaizsniegtu ūdens, tā bija jāierīko tik tālu, ka dienā okeāns nebija saskatāms. Bet Niks zināja, kur tas ir. Tomēr Niks gribēja to arī redzēt, un nevis tikai redzēt vien, bet arī braukt pa to, pētīt to un uzzīmēt karti. Tā bija problēma, par kuru viņš prātoja visai ilgi, iekāms atmeta to, — gan Fedžins zinās, kas jādara. Pagaidām jābūvē plosts, un tas viņu kaitināja, jo īstenībā pirms meklētāju grupu at­griešanās neko nevarēja uzsākt. Kaut arī ganām­pulka uzraudzība un kurināmā vākšana neaizņēma visu Betsijas un viņa laiku, tomēr tā atlika par maz kaut cik sekmīgām medibām. Un plostam acīmredzot vajadzēs varen daudz ādu.

Nikam nebija skaidrs, cik daudz, un, viņam par pārsteigumu, Fedžins to skaitu bija atteicies pat mi­nēt. Rekers, nebūdams fiziķis, nezināja ne precīzo Tenebras okeānu un atmosfēras blīvumu, ne iecerē­tajam plostam lietojamo ādas maisu vidējo tilpumu, ne pat savu skolēnu svaru. Viņš lika to izpētīt Nikam pašam, kā jau bija darījis visai bieži savu audzēkņu apmācīšanas laikā.

Niks nolēma pagatavot izmēģinājuma maisu. No­kaut vēl kādu dzīvnieku no viņu jau tā sarukušā lopu bariņa viņš negribēja, tāpēc aizsūtīja Betsiju medī­bās. Pēc dažām stundām viņa atgriezās ar diezgan liela zvēra ādu, kura galu galā tika pārvērsta par ūdensnecaurlaidīgu maisu. Niks, rūpīgi meklēdams, pie kā varētu piesieties, apskatīja maisu un bija apmierināts. Viņš aiznesa to uz dīķi, kur no rīta bija peldinājis spaini. Maisa pārbaude sagādāja Nikam maz prieka. Viņš cieta sakāvi cīņā ar piepūsto, kus­tīgo maisu, kas tā vien manījās izsprukt Nikam no apakšas. Lai cik veltīgi viņš pūlējās pieāķēties pie tā ar visām astoņām ekstremitātēm, maiss tik un tā meta kūleņus un iesvieda viņu atkal dīķī.

Duelis ar maisu Niku padarīja vai traku, taču ik reizes, kad viņš atkal centās uzrāpties uz tā stāva­jiem sāniem, viņš bija pilns apņēmības noturēties līdzsvarā. Galu galā Niks noskaidroja, ka maiss spēj viņu noturēt. Noguris un aizelsies viņš stiepa maisu atpakaļ uz krastu, „

Es vēl nezinu, cik maisu mums vajadzēs, bet acīmredzot daudz gan, — Niks stāstīja. — Manuprāt, sešiem no mums būs jāiet un diviem jāpaliek pie ga­nāmpulka. Es domāju, ka, gaidot pārējos, vislabāk būtu pamedīt un uztaisīt vairāk maisu.

— Labi, — piekrita Betsija. — Mums vēl jāmācās arī noturēties uz šiem pūšļiem»

Tiesa gan, — Niks teica. — Varbūt tagad, kad esam vienu Jzmēģinājuši, Skolotājs būs ar mieru pa­stāstīt mums kaut ko vairāk. Atceries, nesen Skolo­tājs izskaidroja, kā ar mašīnām var pārraidīt balsis no vienas vietas uz otru. Varbūt Fedžina nemaz nav šeit pie mums, varbūt tā ir tikai mašīna, kas atnes viņa balsi līdz mums. Ko tu par to domā?

— Tas ir interesanti un, manuprāt, ari iespējams, bet kāda tam nozīme?

— Fedžins pats vienmēr saka — jo vairāk kāds zina, jo labāk.

— Varbūt tagad, kad esi to izdomājis, viņš mums pastāstīs, ja tikai pajautāsim, — Betsija norādīja.

— Viņš parasti atbild uz jautājumiem, ja vien ne­domā,' ka mēs kļūtu gudrāki, paši atrodot uz tiem atbildes. >",

— Tā jau ir tā lieta. Tomēr pašreiz vissvarīgākais ir izprātot, kā uzbūvēt plostu. Domāsim kādu laiku tikai par to, pārējo varēsim noskaidrot arī tad, kad nebūs jābaidās no lekcijas, ka nezin ko fantazējam,

— Labi.

Sarunādamies viņi bija uzkāpuši pakalna virsotnē, kur viņu grupiņas mantības vidū stāvēja Fedžins. Viņi sīki izklāstīja sava eksperimenta rezultātus. Fe­džins klusēdams klausījās.

— Labi strādāts, — viņš beigās piebilda. — Ja ne visu, tad kaut ko tomēr esat iemācījušies. Iesaku jums uztaisīt koka rāmi: — paraugam varētu noderat būdas siena. Ja rāmja stūros piestiprinās maisus, plostam vajadzētu būt diezgan stabilam. Strādājot varēsit pārdomāt citu problēmu — batiskafs nestāv uz vietas, tas peld uz krastu, un Ātrais ar vairumu savu ciltsbrāļu acīmredzot stāv krastā un gaida. Tiesa, Izija gan nepazīst Ātro, tomēr grūti iedomā­ties, ka tas varētu būt kāds cits. Nav skaidrs, vai Ātrais pieņems mūsu priekšlikumu, vai arī labāk gri­bēs izmantot batiskafu ar visiem pasažieriem saviem mērķiem. Man šķiet, ka vēl ir par agru gaidīt viņa at­bildi, bet, ja šodien mēs to nesaņemsim, tad laikam būs jārīkojas vieniem pašiem.

— Kā?

— Tieši par to es jums iesaku padomat. Man aiz­domas, ka plosts būs nepieciešams, vienalga, par ko jūs izšķirtos, tāpēc dariet, ko varat.

Skolotājs apklusa, un viņa audzēkņi ķērās pie darba, Pa pāris stundām tas tika pabeigts, Gatavais plosts bija divdesmit pēdas garš un piecpadsmit pē­das plats taisnstūris; tas bija taisīts no kādiem trim dučiem koku stumbriņu, kurus uz Zemes sauktu par kārtīm; taisnā leņķī krusteniski sastiprinātas cita ar citu, tās veidoja samērā ciešu režģi. Iedomājoties, ka tā būs grīda, ne Niks, ne arī Betsija nebija sevišķi laimīgi — caurumi bija tik lieli, ka tajos varēja iemukt kājas, un tenebriešu pēda ir vēl mazāk piemē­rota priekšmetu satveršanai nekā cilvēka pēda. Tomēr abi nosprieda, ka tā ir tikai neērtība, nevis nopietns trūkums.

Visu paziņoja Skolotājam, kas atzina viņu darbu, kaut arī atzinība bija daudz paviršāka, nekā abiem varēja likties, jo tai brīdī Rekera uzmanība bija pie­vērsta kam citam. Tagad straumes nestais batiskafs bija nopeldējis jau tik tālu, ka līdz krastam atlika vairs tikai! piecpadsmit jardu, un, kā apgalvoja Izija, tas esot uzskrējis uz sēkļa. Viņa pati nelikās noba­žījusies — viņa bija iegrimusi iedzimto valodas vin­grinājumos un pāri šaurajai ūdens strēlei, kas neļāva Ātrajam piekļūt pie batiskafa, sarunājās ar viņu un karotājiem. Rekeram bija atņemts pat vienīgais mierinājums — šīs sarunas noklausīšanās. Ārējo skaļruņu mikrofoni — gluži saprātīgi — bija novie­toti pie iluminatoriem, tā ka meitene bija nostājusies tādā vietā, ka viņai būtu jākliedz, lai kaut ko varētu dzirdēt arī uz «Vindemiatrix». Un Izija nemaz nepū­lējās kliegt/. Lielākoties viņa pat nedomāja par Re- keru un, ja būsim nepieklājīgi atklāti, arī par savu tēvu ne. Viņu neinteresēja ne Tenebras bioloģija, ne ģeoloģija, ne arī planētas faktiski neesošā klimatolo- ģija — viņas dziļā personiskā interese par glābšanas operāciju bija sasniegusi lūzuma punktu, jo no kuģa varēja gaidīt tikai allaž vienu un to pasu, bet šeit bija dzīvas būtnes, ar kurām — vismaz zināmā mērā — varēja sarunāties. Un viņa sarunājās, tāpēc tikai paretam kādam no augšas izdevās piesaistīt vi­ņas uzmanību, lai kaut ko uzzinātu, j Izija bija noskaidrojusi, ka viens no tiem, kas at­rodas tuvējā krastā, ir Ātrais, un Rekers šo ziņu tūlīt pārraidīja Nikam. Taču uz jautājumu, vai Ātrais no­lēmis rīkoties saskaņā ar priekšlikumu, kuru viņam tagad vajadzētu būt saņēmušam no Nika bijušā gūs­tekņa, no Izijas skaidru atbildi izvilināt nevarēja. Re­keram nebija saprotams, vai tāpēc, ka meitene pilnīgi nepārvalda valodu, vai arī tāpēc, ka Ātrais ar no­domu izsakās nenoteikti.

Rekers, protams, nervozēja — neziņa viņu gan uz­trauca, gan kaitināja.

Dienas otrajā pusē atgriezās Džims un Džeina. Viņi izstāstīja savus piedzīvojumus, tomēr pašlaik viņu ziņojums Rekeru lāgā neinteresēja pat no planē­tas ģeoloģijas izpētes viedokļa. Viņu nodarbināja pavisam citas problēmas.

Vēl diviem medniekiem piedaloties darbā, plosta gatavošana virzījās uz priekšu ātrāk, nekā visi bija domājuši. Jaunās nometnes apkaimē, protams, bija vairāk dzīvnieku, jo medības nebija to vēl iztukšoju­šas tā kā vecā ciemata apkārtni, un ādas piegādāja tik žigli, ka tās tik tikko spēja apstrādāt. Pludiņš pēc pludiņa tika piestiprināts savā vietā — tā, lai ik stūris labi palīdzētu noturēt plostu līdzsvarā — par to Niks un Betsija jo sevišķi rūpējās. Vēlu pēcpus­dienā rāmim bija piestiprināti jau tik daudzi pludiņi, ka nevajadzēja vairs uzmanīt, lai kāds stūris nepa­liktu tukšā, bet bija pat jāmeklē brīva vieta katram jaunam pludiņam — plosts bija ar tiem gluži kā no­bruģēts. Neviens nemēģināja aprēķināt tā stabilitāti1 . Ja kāds par šo problēmu ari iedomājās, tad, bez šau­bām, tā tika atlikta uz vēlāku laiku kā kaut kas tāds, kas vieglāk nosakāms izmēģinot. i

Darbs, protams, neritēja gluži bez pārtraukumiem. Viņiem bija jāpaēd, jāsavāc kurināmais naktij, jā­pieskata ganāmpulks. Visiem par pārsteigumu, ga­nāmpulkam vairākkārt uzbruka lidoņi.

Sie radījumi bija samērā saprātīgi vai vismaz ātri iemanījās izvairīties no draudošām briesmām. Vēlu pēcpusdienā ganāmpulka uzraugiem kādas stundas laikā bija jācīnās ar veseliem četriem lidoņiem. Si­tuācija bija ne tikai neparasta, bet arī nepatīkama: ja piedzīvojis mednieks ar šķēpu varēja būt puslīdz drošs, ka pienaglos šo radījumu pie zemes, viņš to­mēr nespēja izvairīties no taustekļiem, kuru garums un indīgums atsvēra dzīvnieka lēno lidojumu.

Visu grupas dalībnieku uzmanība, dabiski, bija pievērsta šai dīvainajai parādībai, tomēr vieglā gaisa strāva dienvidrietumu virzienā vēl aizvien bija tik vāja, ka to nemaz nejuta, kur nu vēl lai varētu sa­skatīt tās sekas šādā attālumā no vulkāna. Ka pūš vējš, netika atklāts līdz brīdim, kad sāka līt.

Ap šo laiku plosts, kā šķita, bija gatavs, jo bija grūti atrast vietu, kur vēl varētu piestiprināt kādu plū'diņui Protams, neviens nezināja, cik daudz kuģo­tāju tas spēs noturēt virs ūdens; tika nolemts, kad atgriezīsiet pārējie, aiznest plostu uz okeānu un iz­lemt šo jautājumu pēc izmēģināšanas.

Tomēr- kad bija aizdedzināti nakts ugunskuri, visS drīz vien pamanīja, ka lietus nelīst stāvus. Tā bija tā pati parādība, ko Džons un Nensija bija novērojuši iepriekšējā naktī, tikai tagad stāvokli vēl yairāk sa­režģīja tas, ka šeit tai nebija nekāda "redzama iemesla. Niks par to paziņoja Fedžinam.

— Es zinu, — Skolotājs atbildēja. — Izija stāsta, ka tas pats notiekot arī pie batiskafa. Ļi^us lāses krītot slīpi uz krasta pusi. Zēl, ka meitene ņ^var pre­cīzi noteikt vēja virzienu. Tas viss ir ļoti interesanti.

— Kā liekas, viņa nespēj sajust vēju? — Niks jau­tāja.

— Kuģa iekšienē ne. Vai tu jūti?

— Tagad, kad lietus lāšu krišanas virziens pie­rāda, ka vajadzētu būt vējam, es to mazliet sajūtu. Manuprāt, tas kļūst stiprāks.

— Paziņo man, kad būsi par to pārliecinājies, — Rekers atbildēja. — Mēs savukārt ^iņosim tev visu, ko par šo parādību uzzināsim no batiskafa. — Rekers īstajā brīdī lietoja vārdiņu «mēs» novērošanas un sakaru telpas pildījās ar ģeologiem, citiem zinātnie­kiem un inženieriem. Ziņa, ka uz Tenebras novēro­jama pirmā patiešām noslēpumainā parādība piec­padsmit gadu laikā, bija ātri izplatījusies pa lielo kuģi, un tagad par to bija radies dučiem hipotēžu.

Sajūsminātā Izija sniedza ne mazāk jūsmīgu ap­rakstu par to, kas notiek batiskafa tuvumā; lai gan viņa ar savu draugu bija jau daudzkārt recļzējusi nakts lietu, tomēr tagad viņi pirmo reizi bija vietā, kur īsti varēja novērot lietus ietekmi uz jūras līmeni. Mala bija saskatāma, un viņi redzēja, kā jūra, ūde­nim atšķaidot oleumu, pārplūdina krastu; tas bija skats, kādu vēl neviens no abiem bērniem nebija re­dzējis. Nolūkoties uz tuvējo krastu kā no kalna ga­lotnes bija diezgan ērmīgi; un aina kļuva aizvien mulsinošāka, jo uzmilzusī jūra, kuras līmenim bati­skafs cēlās līdzi, pamazām nesa to uz sauszemi. Tas turpinājās tik ilgi, kamēr jūras blīvums tā samazi­nājās, ka batiskafs nogrima; un arī tad laiku pa lai­kam kāds grūdiens lika manīt, ka kustība nav pilnīgi! izbeigusies.

— Tēti, es vairs neko neredzu, — īzija beidzot iesaucās. — Mēs varam beigt ziņojumu. Un miegs arī mums sāk nākt. Ja vajadzēs, pamodiniet mūs!

— Labi, īzij, — Ričs atbildēja arī Rekera un pā­rējo klausītāju vārdā. — Arī Nika nometnē tagad nekas sevišķs nenotiek, tikai pūš vējš, un šķiet, ka tas nav tik bīstami, cik pārsteidzoši.

Meitene īsu mirkli parādījās uz ekrāna, smaidot novēlēja labu nakti un pazuda; pēc tam pavīdēja Aminadorneldo šaurā seja, ūn šis sakaru punkts bija atvadījies.

Dabiski, ka tagad visa uzmanība pārslēdzās uz no­vērošanas telpu, no kuras varēja tieši redzēt Teneb­ras virsmu. Tomēr tur patiešām nekas sevišķs neno­tika. Robots, kā parasti, stāvēja visai nepareiza ugunskuru apļa vidū, un četri iedzimtie bija novie­tojušies ap to šonakt nevienādā attālumā: trīs no vi­ņiem atradās diezgan cieši kopā ziemeļaustrumu pusē, un ceturtais apstaigāja atlikušās trīs ceturt­daļas apļa. Pēc dažu minūšu novērošanas bija viegli noteikt iemeslu — kamēr nodzisa viens ugunskurs vientuļnieka pusē, ziemeļaustrumos paspēja nodzist vai vesels ducis. Tai pusē kādam nepārtraukti bija jāsteidzas ar lāpu no jauna aizdedzināt vienu vai di­vus ugunskurus ārējā malā. Lāgu lāgiem, ja lāses sekoja cita citai pārāk ātri un pirmā bija atstājusi robu uguns aizsargsienā, nodzisa arī kāds no iekšē- pem ugunskuriem. Tomēr šķita, ka tiešas briesmas nedraud.

Kamēr Rekers paēda, viņa asistents, uzdevis vie­nam audzēknim izmērīt ar soļiem attālumu, kas at­bilst robota garumam, aprēķināja laiku, cik ilgi lietus Jāse lido virs šīs līnijas, un tā noteica vēja stip­rumu — gandrīz divas jūdzes stundā, kas, kā visi lināja, bija rekords; to paziņoja zinātniekiem, bet neviens nespēja ne izskaidrot šo parādību, ne arī pa­redzēt tās sekas. Toties kāds apkalpes loceklis, kurš pašreiz nedežurēja, brīdi pastāvējis pie novērošanas telpas durvīm, apvaicājās:

— Cik tālu no jūras ir nometne?

— Savas divas jūdzes no dienas krasta līnijas.

— Cik tālu naktī?

— Jūra sasniedz ieleju tieši pie kalna.

— Kā vējš izmainīs krasta līniju? Tā kā jūra vēlu naktī nav daudz blīvāka par gaisu, man liekas ka pat šī niecīgā viesuļvētriņa — divas jūdzes stundā — var radīt pamatīgas pārvērtības.

Rekers vienu mirkli izskatījās satrūcies; tad viņš pārlaida skatienu visiem pārējiem, kas atradās telpā. Viņu sejas liecināja, ka nevienam šī doma nebija iešāvusies prātā, bet, kā doktors pamanīja, vai­rums — un tieši tie, kuru domām varētu būt vislie­lākā nozīme — juta, ka tā ir pamatota. Tāpat do­māja arī Rekers pats, un, jo vairāk viņš par to lau­zīja galvu, jo vairāk raizējās. Ričam, kas pēdējos rūpju pilnajos mēnešos nebija zaudējis neko no sava vērīguma, doktora sejas izteiksme bija pilnīgi skaidra.

— Vai jūs nedomājat, ka būtu labāk viņus dabūt tālāk no jūras, kamēr vēl ir laiks? — viņš jautāja.

^ Neesmu par to pārliecināts. Tikai četri vien viņi nespēj pārvietot atpakaļ visu nometni, un man ārkār-^ līgi negribas pamest kaut ko no viņu mantām, lai to aizskalo ūdens. Galu galā viņi uz pakalna ir piec­desmit pēdu augstāk par vietu, līdz kurai jūra pacē­lās agrāk.

— Vai šai jūrai piecdesmit pēdu ir daudz?

— Es nezinu. Es to nevaru noteikt.

— Manuprāt, kaut kas jums būs jādara, — Ričs teica. — Jūs pazaudēsit visu, ja jūra viņus pārsteigsi

— Jā, bet • •

— Kādi tur vēl «bet»! Paskatieties!

Viņu sarunā bija iejaucis tas pats apkalpes locek­lis, kas bija ieminējies par vēju. Viņa acis bija pie­vērstas ekrānam, uz kura bija redzama jūra, un abi — Rekers un Ričs īsajā mirklī, pirms paši paska­tījās uz ekrānu, jau nojauta, ko ieraudzīs.

Vairākas stundas pirms parastā laika eļļainās jūras mēles laizījās ap austrumu pakalnu pakājēm. Pāris sekunžu neviens neteica ne vārda; tad Rekers rīkojās tā, ka izgaisināja lēni1 domājoša un lēmumos svār-> stīgaj visai nepraktiska «tipiska zinātnieka» iespaidu, kāds droši vien bija par viņu radies diplomātam. Ieraudzījis, ka viņa projektam un audzēkņiem draud tūlītējas briesmas, viņš lēma un rīkojās pietiekami' ātri:

^ Nik! Jūs visi! Vienu mirkli pametiet acis uz austrumierri"un tūlīt sāciet rīkoties! Pārliecinieties, ka visi dokumenti1 / 5t sevišķi kartes, tiek droši ietīti un piestiprināti pie plosta! Piesieniet tās cieši, tomēr at«f stājiet tik daudz virves, lai arī paši varat piestipnV nāties pie plosta! Jūs uii kartes esat vissvarīgākais, un to rieaizmirstietl Kad kartes ir novietotas pēq

iespējas droši, dariet, ko varat, lai saglabātu ieročus; piestipriniet tos vai nu pie sevis, vai pie plosta! Bē­dziet ar plostu!

— Kā ar ganāmpulku? Bez tā… — ieminējās Niks.

Rekers, nenogaidījis teikuma beigas, partrauca viņu:

— Nedomājiet par ganāmpulku! Rūpējieties paši par sevi! Par kartēm un ieročiem!

Trīs Nika biedri bija ķērušies pie darba bez jeb­kādām ierunām.

Tālie novērotāji, elpu aizturējuši, nolūkojās, kā tenebrieši pūlas aizsteigties priekšā draudīgajam okeā­nam.

Jūra, kuru lietus bija stipri atšķaidījis, jau applū­dināja pauguru un vienlaikus nodzēsa visus uguns­kurus, tāpēc nometnes panorāma uz ekrāniem nobā­lēja. Pēc mirkļa novērotāji ieraudzīja četrus pielieku- šos tenebriešus. Plosts vēl nebija uzpeldējis, bet kus­tējās rāvieniem, ar pludiņiem vilkdamies pa zemi, kura tagad bija kļuvusi par okeāna dibenu. Rekers deva rīkojumu, lai robots seko plostam.