Tuvu kritiskajam

PROLOGS

No sešpadsmit gaismas gadu attāluma skatoties, Sola ir mazliet blāvākā nekā zvaigzne Oriona šķēpa smailē, tāpēc diez vai tieši tās stari bija tie, kas lika iedzirkstīties dīvainās iekārtas dimanta lēcām. Taču ne vienam vien novērotājam radās pārliecība, ka ro­bots uzmetis pēdējo atvadu skatienu planētu sistē­mai, kurā radīts. Tas būtu bijis gluži dabiski jūtīgai un sentimentālai būtnei, kad tā jau sākusi krist uz milzīgu tumšu ķermeni dažus tūkstošus jūdžu lejā.

Jebkura parasta planēta no šāda attāluma izskatī­tos apžilbinoši spoža, jo ļoti spēcīgais gaismas avots — Altairs tieši tagad staroja visstiprāk. Tā gan nav maiņzvaigzne, toties rotē pietiekami ātri, lai iegūtu saplacinātu formu, un pati planēta pašlaik atradās tai savas orbītas posmā, kurā saņem visvai­rāk gaismas no karstākajiem un spožākajiem Altaira polārajiem apgabaliem. Par spīti tam, milzīgā pla­nēta izskatījās pēc duļķaina plankuma, tikai nedaudz spilgtāka par savu fonu — Piena Ceļu. Šķita, ka tā uzsūc un apslāpē Altaira balto spožumu, nevis ļauj tam kaut ko apgaismot.

Taču aparāta acis bija projektētas, domājot tieši par Tenebras atmosfēru. Robots gandrīz acīm re­dzami pārslēdza savu uzmanību, un bālganais sintē­tiskā materiāla ķermenis lēni pagriezās. Metāla ske­lets, kas to aptvēra, precīzi piedalījās šai operācijā, un strupu cilindru komplekts pavērsās nosēšanās vir­zienā. No tiem neizplūda nekas saskatāms, jo atmo­sfēra šeit bija vēl pārāk retināta, lai sāktu mirdzēt no jonu trieciena; bet metāla un plastmasas ķermeņa tonnu paātrinājums jau bija mainījies. Starta dzinēji sākā cīņu ar šīs diametrā par Zemi trīsreiz lielākās planētas spēcīgo pievilkšanas spēku un veica to tik sekmīgi, ka ažūrā konstrukcija, kas to saturēja, vēl bija saglabājusies pilnīgi nebojāta, kad beidzot bija sasniegti atmosfēras blīvie slāņi.

Aparātam pamazām ieslīdot planētas gāzu ap­valkā, mirdzums robota acīs lēnām dzisa. Tagad tas laidās lejā lēni un vienmērīgi, varētu pat teikt — piesardzīgi. Augšā vēl aizvien mirdzēja Altairs, to­mēr, aparātam turpinot nosēšanos, zvaigžņu gaismu vairs neuztvēra pat pārjutīgie receptori, kas atradās aiz aparāta dimanta lēcām.

Tad aina mainījās. Līdz šim robots bija izskatījies pēc neparastas konstrukcijas raķetes, kas ar piekari­nāto reaktīvo dzinēju palīdzību izdara vertikālu no­sēšanos. Tas, ka no reaktīvajiem dzinējiem izplūsto­šās strūklas liesmoja aizvien žilbinošāk, pats par sevi vēl nebija nekas būtisks, tas bija gluži dabiski, jo atmosfēra kļuva blīvāka. Taču paši dzinēji mirdzēt nedrīkstēja.

Un tomēr tie sāka mirdzēt. Izplūstošās reaktīvās strūklas gluži kā aiz piepūles kvēloja spilgtāk un spilgtāk, visiem spēkiem cenzdamās palēnināt kri­šanu, kas, par spīti to pūlēm, arvien vairāk paātrinā- jās, un blāvā sarkanumā sāka kvēlot pat dzinēju ap­šuvums. Ar to tālajiem lidojuma' vadītājiem pietika: izšāvās spilgtas liesmas, tomēr šoreiz nevis no pa­šiem dzinējiem, bet gan no vairākām vietām metāla sijās, pie kurām tie bija piestiprināti. Sijas momen­tāni pazuda, un aparāts sāka brīvu kritienu.

Taču tas krita tikai īsu mirkli. Pie tā ārējā apvalka bija piestiprināta vēl viena nosēšanās iekārta; nebija pagājusi ne pussekunde, kad virs krītošā metāla un plastmasas blāķa atvērās milzīgs izpletnis. Varētu gaidīt, ka varenais pievilkšanas spēks to tūlīt noraus, tomēr ne — to taču bija konstruējuši sava aroda liet­pratēji —, izpletnis izturēja. Tā milzīgo virsmu stūr­galvīgi balstīja neticami blīvā atmosfēra, kura pat šai augstumā bija vairākas reizes blīvāka par Zemes atmosfēru. Kad aparāts beidzot atsitās pret cietu pa­matu, pat gravitācijai, kas trīsreiz pārsniedz gravitā­ciju uz Zemes, nebija izdevies to sabojāt.

Pēc brīža olveidīgais, lejasgalā saplacinātais ķer­menis, atbrīvojies no vieglajām fermām, uz gandrīz nepamanāmajām kāpurķēdēm atvirzījās nedaudz nost no metāla drazu jūkļa un atkal apstājās, gluži kā gribēdams palūkoties apkārt.

Tomēr tas neredzēja, jo šobrīd to vēl nespēja. Acīm, kas bija tik skaidri redzējušas vakuumā, bija jāpielāgojas, lai dimanta un jaunās ārējās vides lau­šanas koeficienta starpība neglābjami neizkropļotu attēlu. Tas neprasīja pārāk daudz laika, jo notika automātiski, atmosfērai pa visšaurākajām spraudzi- ņām iesūcoties dobumos starp atsevišķiem lēcu ele­mentiem.

Pēc optiskās sistēmas adaptācijas šīm acīm vairs neko nenozīmēja pat gandrīz pilnīga tumsa, jo pa­stiprinātāji aiz lēcām uztvēra katru starojuma kvantu, kas spēj lūzt dimantā. Bezgala tālu no pla­nētas cilvēku skatieni bija kā piekalti pie ekrāniem, uz kuriem atainojās iekārtas redzētais.

Apvidus bija nelīdzens un pirmajā acu uzmetienā pat pārāk neatšķīrās no Zemei raksturīgajām aina­vām. Tālumā vīdēja lieli plankumi — iespējams, ap­auguši ar mežu, jo to kontūras bija mazliet izplūdu­šas. Tuvākajā apkārtnē zemi pilnīgi klāja Zemes zā­lei vairāk vai mazāk līdzīgs augājs, kas gan, spriežot pēc pēdām, kuras bija paspējis atstāt robsts, bija daudz trauslāks. Izklaidus slējās garāku augu pu­duri, lielākoties augstākajās vietās, šķita, ka šai pa­saulē nekas nekustas, kaut arī plastmasas korpusā iemontētie skaņu receptori laiku pa laikam reģistrēja dunoņu un blīkšķus. Ja nebūtu šo trokšņu, ainavu bez vēja un bez dzīvniekiem varētu uzskatīt par kluso dabu.

Vairākas minūtes robots domīgi raudzījās apkārt. Tālie operatori varbūt cerēja, ka no savām paslēptu­vēm varētu atgriezties robota nosēšanās izbaidītās dzīvās būtnes. Ja tā, tad šobrīd viņi vīlās. Pēc kāda laika robots atgriezās pie izpletņa fermu paliekām un, ieslēdzis vairākus starmešus, rūpīgi visos sīkumos iz­pētīja metāla siju, vadu un trošu kaudzi. Tad tas devās atkal projām, šoreiz visai mērķtiecīgi.

Turpmākajās desmit stundās tas centīgi pārbaudīja nosēšanās rajonu, brīžiem apstājoties un pavēršot prožektora starus uz kādu augu, brīžiem bez redzama iemesla ilgi vērojot apkārtni*. Dažkārt robots lika at­skanēt 'dažāda augstuma un stipruma skaņām. Vis­biežāk tas notika ieplakās, bet nekad pauguru vir­sotnēs. Šķita, ka robots kaut kāda iemesla dēļ pēta atbalsi.

Laiku pa laikam tas atgriezās pie pamestajām iz­pletņa fermām un atkārtoja rūpīgo apskati, gluži kā paredzot, ka ar tām kaut kas notiks. Un, protams, vidē, kurā valda tik ārkārtēji apstākļi, nebija ilgi jāgaida. Robots ar dziļu interesi novēroja, kā koro­zija saārda metālu, un nepameta nosēšanās rajonu, pirms nebija pazudis beidzamais metāla gabaliņš.

Daudz interesantāks notikums bija dzīvu būtņu pa­rādīšanās. Vairums bija augumā nelielas, bet tāpēc ne mazāk aizraujošas — ja pēc robota izturēšanās vispār varēja par to spriest. Robots pēc iespējas tu­vāk pamatīgi izpētīja katru no tām. Šķita, ka lielākā daļa radījumu ir zvīņaini, ar astoņām ekstremitātēm un daļa pārtiek no vietējiem augiem, bet pārējie — no citiem dzīvniekiem.

Pēc tam kad pilnīgi bija pazudušas fermu atliekas, robota operatori ilgu laiku nodevās tikai dzīvnieku pētīšanai. Novērojumi tika daudzkārt pārtraukti, to­mēr tas drīzāk bija izskaidrojams ar traucējumiem robota vadībā nekā ar intereses zudumu. Uz Teneb- ras virsmas trūka vizuālu orientieru, tāpēc cilvēki nevarēja pietiekami precīzi izmērīt tās griešanās pe­riodu un vairākas reizes kosmosa kuģis atvirzījās tik tālu no operatorus interesējošā planētas apvidus, ka tika pārtraukti sakari. Tomēr drīz vien kļūdās gūtā pieredze palīdzēja precizēt Tenebras dienas garumu un pārtraukumi robota vadīšanā beidzās.

Projekts, kas paredz ar vienu vienīgu pētniecības iekārtu izpētīt planētu, kuras diametrs trīsreiz pār­sniedz Zemes diametru, varētu likties taisni smiek­līgs, ja tiešām to paredzētu. Viens robots — tas nav daudz; bet robots, kuram palīdz apkalpe, kas turklāt ir kosmosā vairāk vai mazāk izplatījušās civilizācijas dajiņa, ir jau gluži kas cits. Turklāt operatori pavi­sam noteikti — par spīti ārkārtējiem apstākļiem, kā­dos bija nosēdināts robots — cerēja atrast vietējos palīgus. Viņi bija pieredzes bagāti ļaudis, kas šo to zināja par dzīvības attīstību kosmosā.

Tomēr pagāja nedēļas un mēneši, bet no būtnēm, kurām piemistu kas vairāk par rudimentāru nervu sistēmu, nebija ne vēsts. Ja operatori būtu izpratuši principu, pēc kura darbojas vietējo dzīvo būtņu fasct- acis bez lēcām, varbūt viņi raudzītos nākotnē opti­mistiskāk. Tomēr, pētnieki par tām neko nezināja, tā­pēc daudzi no viņiem sāka samierināties ar domu, ka planētas izpētei būs jāveltī vairāku paaudžu darbs. Domājošas būtnes atklāšana bija tikai nejaušība.

Ieraudzītais radījums bija liels — tā garums bija pilnas deviņas pēdas, un svaram uz šīs planētas va­jadzētu krietni pārsniegt tonnu. Zvīņu un locekļu skaita ziņā tas pilnīgi atbilda vietējām bioloģiska­jām tradīcijām, tomēr pārvietojās stāvus uz divām apakšējām ekstremitātēm, nākamās divas, šķiet, ne­izmantoja, bet četras augšējās lietoja priekšmetu sa­tveršanai. Būtnes saprātīgumu apliecināja fakts, ka tā nesa divus garus un divus īsākus šķēpus ar ak­mens uzgaļiem, gatava tos momentāni likt lietā.

Iespējams, ka akmens uzgaļi lika vilties no Zemes atbraukušajiem novērotājiem, bet var arī būt, ka viņi atcerējās, kas uz šīs planētas notiek ar metālu, un atturējās pārsteidzīgi spriest par tenebriešu kultūras līmeni, vadoties tikai pēc viņu izmantotā materiāla vien. Tā vai citādi, tomēr cilvēki rūpīgi novēroja iedzimto.

Viņš gāja lēnām un nepārprotami centās atstāt pēc iespējas maz pēdu. Taču viņš ņēma vērā, ka pārvie­toties, neatstājot pēdas vispār, praktiski nav iespē­jams; laiku pa laikam viņš apstājās, lai uzrīkotu pa dīvainai ietaisei no kāda auga elastīgajiem zariem un akmens asmeņiem, kurus šķietami neizsmeļamā daudzumā nesa līdzi lielā pār zvīņaino muguru pār­mestā ādas maisā.

So ietaišu uzdevums noskaidrojās, kad tenebrietis bija aizgājis pietiekami tālu uz priekšu un robots va­rēja tās tuvāk izpētīt. Tās bija lamatas, kurām vaja­dzēja ietriekt akmens asmeni jebkurā radījumā, kas nāktu pa pēdām; tās drīzāk bija domātas dzīvnie­kiem nekā citiem iedzimtajiem, jo jebkura saprātīga būtne spētu no lamatām izvairīties, gluži vienkārši ejot nevis tieši pa pēdām, bet līdztekus tām.

Tomēr pats fakts, ka vispār tiek ievērota piesar­dzība, vērta situāciju ārkārtīgi interesantu, un ro­botam pavēlēja cik iespējams nemanāmi sekot iedzim­tajam, kurš, nemainot savu izturēšanos, nogāja kā­das piecas vai sešas jūdzes un pa šo laiku izlika ap­mēram četrdesmit lamatu. Robots bez grūtībām iz­vairījās no tām, taču vairākkārt iekļuva citās, kuras acīmredzot bija izliktas jau agrāk. Asmeņi nenodarīja aparātam nekādu ļaunumu, daži pat nolūza, atdūru- šies pret plastmasas korpusu. Tomēr izskatījās, ka visa apkārtne «mīnēta» ar šīm lamatām.

Beidzot pēdas noveda pie apaļa pakalna. Tenebrie­tis ātri uzkāpa tajā un apstājās ieplakas malā ne­tālu no virsotnes. Novērotājiem šķita, ka viņš skatās apkārt, vai kāds neseko, lai gan cilvēki vēl nebija atklājuši iedzimtā redzes orgānus. Acīmredzot apmie­rināts ar apskati, iedzimtais izvilka no sava maisa kādu elipsoidālu priekšmetu un, aptaustījis to ar tie­vajiem pirkstiem, nozuda ieplakā.

Pēc divām vai trim minūtēm viņš atkal iznira no tās bez sava greipfrūta lieluma nesamā. Kāpjot lejā no pakalna, viņš rūpīgi izvairījās gan no paša izlik­tajām, gan pārējām lamatām un devās nevis atpakaļ, bet uz citu pusi.

Nu robota operatoriem bija ātri jāizšķiras, vai jā­seko iedzimtajam vai arī jānoskaidro, ko viņš darījis pakalna virsotnē. Pirmais variants šķita loģiskāks — iedzimtais taču devās projām, bet paugurs noteikti paliks savā vietā —, tomēr novērotāji izvēlējās otro variantu. Galu galā, nevienam nav iespējams ceļot, neatstājot nekādas pēdas, turklāt tuvojās nakts un diez vai iedzimtais tālu tiks. Pārliecinošs šķita arī pieņēmums, ka viņam, tāpat kā citām Tenebras dzī­vajām būtnēm, raksturīga īpatnība dažas stundas pēc nakts iestāšanās kļūt pilnīgi nevarīgam.

Robots, nogaidījis, kamēr tenebrietis pilnīgi no­zuda skatienam, devās uz ieplaku pakalna virsotnē. Kā izrādījās, tā noveda seklā krāterī, kura dibenā gulēja apmēram simt tādu pašu elipsoīdu, kādu nu­pat bija atstājis iedzimtais. Tie bija sevišķi kārtīgi salikti vienā rindā. Šo priekšmetu īstā daba bija tik acīm redzama, ka nebija pat jāpūlas kādu no tiem pāršķelt.

Šai momentā droši vien izraisījās ilga un dzīva diskusija, tāpēc robots krietnu brīdi stāvēja dīkā. Tad tas pameta krāteri, nokāpa no paugura, ļoti uzmanīgi! pa iedzimtā pēdām šķērsoja akmens asmeņu «mīnu lauku» un devās savās gaitās.

Tas nebija gluži tik viegli kā dienā, jo bija sācis līt un lietus lāses bieži traucēja redzamību. Pētnieki no Zemes vēl nebija izlēmuši, kā robotam naktī labāk pārvietoties — pa ielejām un gravām, paliekot slēp­tam, vai arī turēties pauguru virsotnēs un uz pakalnu korēm, lai kaut ko redzētu —, bet šoreiz problēma izrādījās vienkārša. Tenebrietis savā ceļā bija tik maz novirzījies no taisnes, cik pratis. Pēc kādām desmit jūdzēm pēdas noveda klajumā pie alu izrobotas klints.

Varēja redzēt iedzimtos stāvam pie alu ieejām, to­mēr viņi nekā nereaģēja uz robota starmešu gaismu. Vai nu viņi bija aizmiguši vairāk vai mazāk līdzīgi cilvēkiem, vai arī pakļauti visām Tenebras dzīvajām būtnēm raksturīgajam nakts sastingumam.

Visapkārt nekas neliecināja, ka būtu pārsniegts akmens laikmeta kultūras līmenis, un pēc dažām mi­nūtēm, izslēdzis lielāko daļu starmešu, robots devās atpakaļ uz pakalnu ar krāteri.

Robots virzījās uz priekšu mērķtiecīgi un neapstā­damies. Kad tas bija nokļuvis pakalna virsotnē, kor­pusa sānos pavērās vairākas spraugas un no dažām izvirzījās rokām līdzīgas konstrukcijas. Ar tām ro­bots uzmanīgi pēc kārtas paņēma desmit olas no rindas viena gala, lai tajā nepaliktu robi, un noslēpa korpusā. Pēc tam devās atkal lejā no pakalna, lai piesardzīgi uzmeklētu lamatas. Robots ņēma no tām laukā akmens asmeņus un tos, kas bija labāk saglabājušies, novietoja citos sava plastmasas ķer­meņa dobumos.

Pabeidzis savu uzdevumu, robots maksimālā āt­rumā devās prom. Ap to laiku, kad uzlēca Altairs, robots, akmens ieroči un «nolaupītās» olas bija jau tālu no krātera un vēl tālāk no alu ciemata.