Tuvu kritiskajam

III

Apklusušais Aminadabarli nenovērsa acu no ekrāna; lai ari cik pretīgi šis radījums bija izturējies, Re­keram bija viņa žēl. Viņš pats šādos apstākļos būtu vismaz tikpat neiecietīgs. Tomēr nedrīkstēja ziedot laiku līdzcietībai, kamēr vēl bija kāda cerība, un jā­padara bija daudz.

— Vellenbah, kāds īr batiskafa izsaukuma sig­nāls? — Rekers uzsauca.

Sardzes sakaru virsnieks pastiepās pārī Rekera plecam.

— Es jūs savienošu, doktor.

Rekers pastūma roku sāņus.

— Pagaidiet! Vai izsaukumu uztvers parastā apa­ratūra?» Es domāju, vai tur ir standarta sakaru iekārta?

— Visparastākā. Kāpēc jūs tā jautājat?

— Tāpēc, ka, ja tā nebūtu, mazie, cenzdamies at­bildēt uz izsaukumu, aiz pārskatīšanās varētu atvērt gaisa slūžas vai izdarīt vēl ko trakāku. Ja ir stan­darta aparatūra, meitene droši vien varēs atbildēt,

— Skaidrs. Viņai nebūs nekādu grūtību. Esmu re­dzējis, ka viņa šeit lieto taustiņu izsaukuma apara­tūru.

— Labi. Izsauciet viņu!

Rekers centās slēpt nedrošību, kuru juta, kad virs­nieks nospieda pogas. Pašlaik vēl nebija iespējams noteikt, kas noticis joslā virs Tenebras atmosfēras; acīmredzot kaut kas izsitis caurumu palīgkuģa gaisa slūžās, un batiskafs no tā varētu būt cietis un varētu arī nebūt cietis. Ja tas ir bojāts, bērni droši~vien ir miruši, kaut gan pavadonis varbūt bija licis viņiem uzvilkt skafandrus.

Beidzot ekrāns atkal kļuva gaišs, un no tā uz vi­ņiem raudzījās cilvēka seja — šaura, bāla, ar augstu matu ērkuli, kas uz ekrāna izskatījās melns, kaut gan īstenībā, kā Rekers zināja, bija ruds; seja, kuras iz­teiksme vēstīja par tik tikko apvaldītām šausmīgām bailēm, bija tomēr dzīva cilvēka seja. Un tas bija vissvarīgākais.

Gandrīz tai pašā acumirklī kāds iebrāzās pa sa­karu telpas durvīm un sastinga ekrāna priekšā bla­kus nekustīgajam dromietim.

— Izij, vai tu esi dzīva un vesela?

Pat ja nebūtu atskanējuši šie vārdi, Rekers zinātu, ka tas ir padomnieks Ričs. Tāpat to zināja Aminada- barli un ari bērns, kura attēls bija uz ekrāna. Pēc divām sekundēm, kas bija nepieciešamas, lai pie­nāktu atbilde, bailes pazuda no vājās sejiņas, un meitene acīmredzot nomierinājās.

— Jā, tēti. Vienu brīdi biju pamatīgi nobijusies, bet tagad viss kārtībā. Vai tu atlidosi pēc mums?

Mirkli valdīja sajukums, jo gan Ričs, gan Rekers, gan dromietis — visi reizē mēģināja runāt. Tad sevi parādīja Aminadabarli fiziskais pārākums, un viņš piegrūda savu gludo galvu pie ekrāna.

— Kur ir otrs — kur ir mans dēls? — viņš spiedza.

Meitenīte tūlīt atbildēja:

— Viņš ir šeit, viņam nekas nav noticis.

— Ļaujiet man parunāt ar viņul

Meitene uz brīdi pazuda no redzes lauka, un bija tikai dzirdama viņas balss, taču teikto nevarēja sa­prast. Kad viņa atkal parādījās, tumšie mati bija briesmīgi izplūkāti, un pār vaigu stiepās pamatīga skramba.

— Viņš ir iesprucis kaktā un negrib nākt laukā. Es uzgriezīšu skaļāk, lai jūs varat ar viņu parunāties.

īzija nepieminēja ievainojumu, un, Rekeram par izbrīnu, aFĪ viņas tēvs to nedarīja. Kā šķita, tad Ami­nadabarli to vispār nebija pamanījis. Viņš sāka runāt savā spiedzīgajā valodā, kuru no klātesošajiem sa­prata tikai Ričs, un buldurēja vairākas minūtes, laiku pa laikam apklusdams, lai noklausītos atbildes.

Sākumā dēls viņam nemaz neatbildēja. Kad Ami­nadabarli kļuva uzstājīgāks, no aparāta atsaucās vārga pīkstoņa. To izdzirdis, dromietis atguva saval­dību un sāka runāt lēnāk; pēc kādas minūtes Amina- dorneldo galva parādījās blakus Izijas galvai. Re- kers prātoja, vai viņš izskatās nokaunējies, taču dro- miešu sejas izteiksme .viņam bija kā grām*ata aiz septiņiem zieģeļiem. Acīmredzot vienam no šīs ģime­nes tomēr bija sirdsapziņa, jo, parunājis vēl brīdi ar tēvu, mazais dromietis pievērsās Izijai un angļu valodā teica:

— Lūdzu, piedodiet, ka es jūs saskrāpēju, mis Riča. Es biju pārbijies un domāju, ka jūs tikai gribat mani izvilināt no kakta. Tēvs teica, ka jūs esot ve­cāka par mani un man jāklausa jums tik ilgi, kamēr atkal nokļūšu pie viņa.

Šķita, ka meitene pilnīgi izprot situāciju.

— Nekas, nekas, Mina, — viņa mīļi sacīja. — īste­nībā jau man nemaz nesāpēja. Es rūpēšos par tevi, un mēs atgriezīsimies pie tava tēva — pēc kāda lai­ciņa.

Pēdējos vārdus sakot, meitene vērās tieši objek­tīvā, un Rekers atkal saspringa. Uzmetis skatienu pa­domniekam Ričam, viņš saprata, ka viņa aizdomas ir dibinātas, — meitene mēģināja likt kaut ko noprast tā, lai nesatrauktu savu nelaimes biedru. Lēnām, bet apņēmīgi Rekers izbīdīja dromieti laukā no telekame- ras redzes lauka. Izija pazina doktoru un pamāja ar galvu — viņi bija tikušies īsu brīdi, kad meitene ne­sen bija apskatījusi

— Mis Riča, — viņš teica, — mēs vēl aizvien lāgā nesaprotam, kas īsti noticis. Vai varat mums to pa­stāstīt? Vai jūsu pavadonis ir pie jums un var sniegt mums ziņojumu?

Uz pēdējo jautājumu meitene atbildēja, noliedzoši papurinot galvu.

— Es nezinu, kur ir misters Flenagens. Laikam viņš palika palīgkuģī, lai uzsmēķētu. Viņš mums pieteica neaiztikt nevienu vadības slēdzi — viņš lai­kam domā, ka mēs esam galīgie dumiķi. Protams, mēs panelim nepieskārāmies — īstenībā kontroles telpai tikai uzmetām aci, pēc tam apskatījām citas telpas un jau grasījāmies uzvilkt skafandrus, lai atgrieztos palīgkuģī, kad izdzirdām pa radio Flenagena balsi; viņš bija atstājis to noregulētu uz skafandru uztvē­rēju frekvenci. Viņš mums uzsauca, ka atrodoties pie ārējām slūžām un atvēršot tās, tiklīdz,būšot aiztaisī­jis palīgkuģa slūžas — abi kuģi bija tik tuvu kopā, ka, pārejot no viena otrā, mēs varētu reizē pieskar­ties abiem —, un lai mēs paliekot mierā un nekā ne­darot, kamēr ieradīšoties viņš. Mina tikko bija paspē­jis atvērt muti, lai atbildētu, kad jutām grūdienu; mūs svieda pret sienu, un mani pie tās piespieda kādu trīs vai četru g paātrinājums. Mina varēja kus­tēties un mēģināja pa radio sasaukt misteru Flena- genu, tomēr nebija nekādas atbildes, un es viņam ne­atļāvu neko citu aiztikt. Man šķiet, paātrinājums ilga kādu pusminūti. Jūs jau varat to noteikt precīzāk nekā mēs. Tas beidzās tieši tad, kad jūs mūs iz­saucāt.

Sai laikā radiosakaru telpa bija jau kā piebāzta ar cilvēkiem. Daži sāka izdarīt aprēķinus ar lineāliem. Un Rekers, novērsies no aparāta, vēroja, kamēr viens bija beidzis.

— Nu, vai kaut kas sanāca, Saki?

Šķiet, ka jā, — inženieris atbildēja. — Protams, mazās ziņojums nav īsti precīzs, bet, spriežot pēc pa­ātrinājuma un laika novērtējuma, kā arī batiskafa masas, kaut kā ir sācis darboties sausās degvielas dzinēju gredzens. Tas dotu tieši mazliet vairāk nekā četrus g četrdesmit sekundes ilgi — rezultātā ātrums

pieaugtu apmēram par jūdzi sekundē. Tomēr nekādi nevaru noteikt, kur atrodas kuģis, iekāms mēs ne­esam uz tā nokļuvuši; mēs nevaram to aprēķināt, jo nezinām paātrinājuma virzienu. Taču man labāk pa­tiktu, ja «skafs» neatrastos tik tuvu pie planētas.

Rekers labi saprata iemeslu un tāpēc vairāk neko nejautāja, bet Aminadabarli tas nebija skaidrs.

— Kāpēc?

Inženieris pavērās viņā, tad otra dromieša attēlā uz ekrāna un acīmredzot izlēma runāt skaidru va­lodu.

— Tāpēc, ka pārāk daudzos virzienos ātruma maiņa par jūdzi sekundē var ievadīt batiskafu orbītā, kas ieiet planētas atmosfērā, — viņš atklāti pateica.

— Cik drīz tas varētu notikt? — iejaucās Ričs.

— Neesmu gaišreģis. Mēs to izrēķināsim, kad bū­sim jau cejā. Tomēr man šķiet, ka tas nenotiks vēl stundām ilgi.

— Kāpēc tad mēs te pļāpājam? — iespiedzās Ami­nadabarli. — Kāpēc negatavo glābšanas operāciju?

— Tas jau tiek darīts, — inženieris mierīgi atteica. — Parasti lietošanā ir tikai viens palīgkuģis, bet mums ir ari vēl citi. Vienu no tiem jau sagatavo, un mēs dosimies ceļā pēc nepilnām desmit minūtēm. Doktor Reker, vai jūs gribat braukt līdzi?

— No manis nekāda labuma nebūtu, tikai lieks svars, — Rekers atbildēja.

— Šķiet, to pašu var teikt ari par mani, — piebilda Ričs, — tomēr es vēlētos braukt, ja tikai pietiktu vie- * tas. Bet es noteikti negribētu kļūt par kavēkli glāb­šanas darbos.

— Labāk būtu, ja jūs nebrauktu līdzi, — Sakiiro piekrita, — Mēs taču uzturēsim sakarus ar kuģi un

«skafu», tātad jūs visu laiku zināsit, kas notiek. — Un viņš izskrēja no telpas.

Bija pilnīgi skaidrs, ka Aminadabarli bija gribējis pieprasīt, lai viņu ņem līdzi, tomēr pēc Riča vārdiem viņam bija grūti uz to pastāvēt.

Dromietis atviegloja sirdi, iebilzdamies:

— Neviens cits, tikai stulbie cilvēki ir spējīgi sa­montēt starta dzinējus vēl nepabeigtam kuģim.

— Batiskafs bija gatavs, atlika tikai pēdējo reizi pārbaudīt aparatūru uri savienojumus, — kāds inže­nieris rāmi atbildēja, — un dzinēji vajadzīgi ne tikai, lai startētu, bet ari, lai nolaistos. Patiesību sakot, tiem nevajadzēja būt pievienotiem līdz pašam pēdē­jam mirklim, un, iekāms nebūsim kuģi izglābuši, ne­būs iespējams pateikt, kāpēc tie sākuši darboties. Līdz tam brīdim kādu vainot ir tukšu salmu kulšana.

Inženieris nenovērsa ledainu skatienu no dromieša, un iejaucās Ričs. Rekeram bija jāatzīst, ka Ričs savu amatu prot. Puslīdz droši bija šķitis, ka lielā zebiek­ste grasās izmēzt cilvēkus no telpas, tomēr l Ričs čet­rās piecās minūtēs bija dabūjis viņu vismaz zem vā­rīšanās punkta.

Tagad glābšanas kuģis jau labu brīdi bija ceļā, un, minūtēm paejot, uz visiem trim kuģiem sāka pieaugt cerības. Protams, ja «skafa» orbīta neieietu Tenebras atmosfērā, nekādas briesmas nedraudētu. Batiskafa pārtikas sagatavošanas un gaisa atjaunošanas iekārta bija iedarbināta jau pirms laba laika. Uz glābšanas kuģa skaitļotājs nepārtraukti aprēķināja iespējamās orbītas. Visļaunākajā gadījumā batiskafs ieietu atmosfērā trīsceturtdaļstundas pēc avārijas, bet, ja tas nenotiktu mazliet vēlāk nekā divu stundu laikā, tad šāda iespēja vispār būtu izslēgta,

«Skafam» bija iluminatori, un Izija pazina dažas zvaigznes. Tas ļāva aptuveni noteikt, kurā planētas pusē viņi atrodas, taču precīzu datu trūkuma dēļ šīm ziņām nebija nozīmes.

Sešdesmit septiņas minūtes pēc avārijas Izija zi­ņoja, ka jūtot paātrinājumu. Tagad jau pat Amina­dabarli saprata, ko tas nozīmē. Glābšanas kuģis «te­pat» vien bija — tas ir, atradās Tenebras pusdia- metra attālumā no planētas un attiecībā pret to bija gandrīz nekustīgs, pilnīgi nespējīgs palīdzēt tikpat kā lamatās noķertajiem bērniem. Inženieri varēja uz­tvert «skafa» raidītāju un noteikt tā atrašanās vietu ar dažu jūdžu novirzi, bet viņi nespēja aprēķināt or­bītu «skafa» pārtveršanai Tenebras atmosfērā. Par šīs planētas atmosfēru neviens nezināja pietiekami* daudz. Skaidrs bija viens — par pārtveršanu nav ko domāt, iekāms «skafs» nebūs jau tik zemu, ka pārāk augstā atmosfēras spiediena dēļ vairs nevarēs lietot raķešu dzinējus. Sakiiro to paziņoja uz «Vindemia- trix» minūti pēc Izijas vēsts. Tad, nelaizdams pie vārda Aminadabarli, viņš pievērsās raidītājam, kas bija noregulēts uz batiskafa frekvenci.

— Mis Riča, lūdzu, klausieties uzmanīgi. Nāka­majās minūtēs paātrinājums stipri palielināsies. Lū­dzu, piesprādzējieties sēdeklī pie kontrolpaneļa un palīdziet kā varat savam draugam.

— Viņam neviens krēsls nav piemērots, — meitene atbildēja.

— Viņam normālais gravitācijas spēks ir četri g, — no

— Tagad būs mazliet vairāk, bet viņš droši vien to Izturēs. Pasakiet, lai viņš noguļas uz grīdas. Un tagad, mis Riča

— Sauciet mani par Iziju! Ietaupīsies laiks.

— Pastāstiet man, kādas pogas uz paneļa jums priekšā jūs pazīstat!

— Ne visai daudzas. Pa kreisi — gaismas ieslēg­šanai. Sakaru vadības panelis ir augšā vidū; blakus gaismas slēdžiem zem aizsarga ir gaisa slūžu slē­dzis; tad ir kādas divas kvadrātpēdas divstāvokļu tumbleru ar burtiem, kuri man neko neizsaka'… —- Izija apklusa.

Sakiiro pamāja ar galvu.

— Labi, tagad skatieties uz paneļa augšējo daļu; pa labi no sakaru pogām ir apmēram sešas kvadrāt- collas liels panelis ar uzrakstu «Tēmētājs». Atradāt?

— Jā, es to redzu.

— Pārbaudiet, vai slēdzis pa kreisi apakšējā stūrī ir izslēgts. Tad ieslēdziet trīs tumblerus ar uzrakstu €Aero»\ Tagad pārbaudiet, vai ar burtiem «D-I» ap­zīmētais svirslēdzis izslēgts. Izdarījāt?

— Jā, ser.

— Pārliecinieties, vai esat labi piesprādzējusies. Lūk, ko jūs izdarījāt — jūs pieslēdzāt «skafa» aero­dinamiskās vadības sistēmu radiokompasam, kas no­skaņots uz vilni, kādā darbojas robota raidītājs uz planētas. Es neuzdrošinos atļaut jums lietot kādu dzinēju, bet, ja jums laimēsies, autopilots jūs nosē­dinās kaut kur netālu no robota. Jums nav jābaidās, ka sadegsit atmosfērā; kuģis ir konstruēts tā, lai va­rētu nosēsties ar izslēgtu dzinēju. Planēta ir liela, un, ja mums izdosies samazināt jūsu iespējamās nolai­šanās rajona rādiusu kaut vai līdz piecsimt jūdzēm, tas ļoti palīdzēs jūs atrast. Vai sapratāt?

— Jā. Es esmu piesprādzējusies krēslā, un Mina ir nogūlies uz grīdas.

— Labi. Tagad pasniedzieties līdz «Tēmētājam» un ieslēdziet galveno slēdzi. Ceru, ka jūs nemēdzat sirgt ar jūras slimību. Šķiet, sākumā būs grūti.

Sakiiro no glābšanas kuģa un grupa ļaužu «Vinde- miatrix» radiosakaru telpā saspringti vēroja, kā mei­tenes roķa pastiepās un pazuda no viņu redzes lauka. Viņi neredzēja, kā Tzija ieslēdza slēdzi, un pārsteigti nemanīja arī nekādas būtiskas šīs darbības sekas. Viņi bija'gaidījuši, ka pēkšņs paātrinājums ietrieks meiteni krēslā, bet nebija tik ļauni.

— Es jūtu, — Tzija ziņoja, — ka kuģis'griežas — tagad planēta atrodas pa kreisi no mums… un es esmu iespiesta mazliet dziļāk krēslā… un tagad ba­tiskafs atkal izlīdzinās, un «Uz leju» tagad ir priekšā, ļa vien panelis atrodas kuģa priekšgalā.

— Tā ir, — inženieris atbildēja. — Jūs pašlaik do­daties robota virzienā, tad pamazām palēnināsit gaitu un, ieejot atmosfērā, lidosit ar apmēram piec­simt jūdžu ātrumu stundā. Bremzēšana būs nevien­mērīga, kuģim ir atdalāmie bremzēšanas dzinēji kar­stuma barjeras pārvarēšanai. Palieciet piesprādzē­jusies!

— Labi. Cik ilgi tas vilksies?

— Pāris stundu. Jums nekas ļauns nenotiks.

Sai brīdī iejaucās Ričs.

— Un ja batiskafs, nesamazinājis ātrumu, aizlidos garām robotam, mister Sakiiro? Kā tad rīkosies auto­pilots? Mēģinās tai vietā piķēt?

— Noteikti nē. Batiskafs ir pārvietošanās līdzeklis, nevis šāviņš. Kuģis riņķos tādā attālumā no šā pun­kta, lai nevajadzētu vairāk kā lieku pus g tā noturē­šanai uz vajadzīgās aploces. Ja būs nepieciešams, autopilots mēģinās kuģi nosēdināt. Taču mēs varē­sim izvairīties no tā.

— Kā? Jūs taču neiedomājaties, ka īzija spētu va­dīt batiskafu?

— Parastajā nozīmē ne. Tomēr, kad batiskafs būs sasniedzis to, ko mēs saucam par «lidošanas» āt­rumu, galvenās cēlējtvertnes būs piepildījušās ar vie­tējo atmosfēru. Tad es pastāstīšu Izijai, kā iedarbi­nāt elektrolīzes iekārtas, tvertnes piepildīsies ar ūdeņradi, un kuģis pacelsies tādā augstumā, ka būs iespējams lietot reaktīvos dzinējus. Tad Izija kopā ar savu jauno draugu varēs pagriezt kuģi ar priekšgalu uz augšu un iedarbināt starta dzinējus. Un mēs augšā viņus sagaidīsim.

— Tātad jūs varat viņu izglābt.

Tas skanēja pēc jautājuma. Sakiiro bija godīgs cil­vēks, viņam bija grūti atrast īsto atbildi. Tomēr, mirkli vilcinājies, viņš, skatīdamies baiļu mocītā pus­mūža vīra sejā, kas bija skaidri saredzama uz ek­rānā, atbildēja:

— Mums jāizglābj viņi abi. Neslēpšu jums, ka tas būs grūts un bīstams pasākums; grūtības radīs inže­niera pārvietošana no raķetes, kas «stāv» uz reaktī­vajām strūklām, uz «skafa» virsmu — «skafs» tur lidināsies kā gaisa balons —, lai viņš pabeigtu pie­slēgšanu.

— Kāpēc jūs nevarat pārvietot bērnus uz glābša­nas kuģi?

— Esmu pārliecināts, ka viņu skafandri neizturēs spiedienu «skafa» lidojuma augstumā, — Sakiiro at­bildēja. — Nezinu, kā konstruēti dromiešu skafandri, bet pazīstu mūsējos.

— Mister Sakiiro, — sarunā atkal iejaucās Izija.

— Jā, Izij.

— Vai es nevaru vēl kaut ko izdarīt? Seit nav vi­sai patīkami sēdēt, neko nedarot, un… man pat kļūst mazliet baismi.

Ričs lūdzoši paskatījās uz Inženierī. Būdams pro­fesionāls diplomāts, viņš bija labs psihologs un pa­zina savu meitu; pēc rakstura viņa nebija histēriska, tomēr nebija daudz divpadsmitgadīgo, kam būtu ga­dījies nonākt šādā stresa stāvoklī. Viņš pats šai si­tuācijā nebija pietiekami kompetents, lai izdomātu Izijai saprātīgu nodarbošanos, bet, par laimi, ari Sakiiro saprata tās nepieciešamību.

— Pa kreisi no jums atrodas spiediena mērītājs, — viņš skaidroja. — Ja jūs varētu mums visu laiku nolasīt rādījumus un jūsu draugs paziņotu, kad pa­manīs pirmās pazīmes, ka zvaigznes sāk kļūt blāvā­kas, tas mums palīdzētu. Turpiniet nolasīšanu, kamēr paātrinājums pieaugs tā, ka kļūs grūti to darīt, — ilgi nebūs jāgaida.

Ričs izskatījās pateicīgs; vai tāds bija ari Amina­dabarli, to neviens nevarēja pateikt. Kādu laiku klu­sumu pārtrauca tikai bērnu balsis, kad viņi nolasīja rādījumus un raksturoja zvaigznes.

Tad Izija ziņoja, ka kuģis atkal sasveroties.

— Labi, — Sakiiro teica. — Tas nozīmē, ka jūs esat virs robota. No šā brīža līdz bremzēšanas bei­gām jums būs jāiztur vairāk nekā trīsarpus g. Jūsu sēdeklis ar atsperēm automātiski novietos jūs visiz­devīgākajā stāvoklī, tā, lai jums būtu visvieglāk iz­turēt, tomēr labi jūs nejutīsities. Jūsu draugam tas nesagādās lielas grūtības, tomēr brīdiniet viņu, laE nestaigā apkārt. Kuģis strauji drāžas atmosfērā, un pāreja no vienas gaisa strāvas otrā ar vairāku tūk­stošu jūdžu ātrumu var jūs krietni sakratīt.

— Labi.

— Zvaigznes kļūst nespodras, — ziņoja Amina- dorneldo.

— Pateicos. Vai varat nolasīt, ko tagad rāda mē­rītājs?

Meitene paklausīja, un viņas balsī jautās piepūle. Līdz pēdējam pagriezienam «skafs» atradās relatīvi brīvā kritienā, bet tad situāciju stipri mainīja tas, ka tā rudimentārie spārni iecirtās atmosfērā — kaut arī ļoti retinātā —, pūloties noturēt kuģi pagriezienā.

Pēkšņi batiskafu satricināja vesela sērija grū­dienu. Meiteni krēslā turēja siksnas, bet viņas galva, rokas un kājas mētājās kā putnubiedēklim stiprā vējā. Mazais dromietis pirmo reizi nespēja noturēties uz vietas. Grūdieni turpinājās, un pēc katra varēja dzirdēt meitenes šņukstus un tik tikko saklausāmos Aininadorneldo smilkstus. Vecākais dromietis atkal uzslējās stāvus un izbijies skatījās uz ekrānu.

Inženieri bija apstulbuši. Tikai Rekeram šķita, ka viņš zina izskaidrojumu.

— Batiskafs atsitas pret lietus lāsēm, — viņš iesaucās.

Vēlāk visi nosprieda, ka viņam laikam gan bijusi taisnība, taču labuma no tā bija maz.

Naktij iestājoties, ūdens tvaiki atmosfērā konden­sējas un Tenebras īpatnējā gravitācijas laukā izveido milzīgas ūdens lodes — vairākus desmitus pēdu dia­metrā —, kuras krīt uz planētas virsu, šīs lodes tad arī tika nosauktas par lietus lāsēm, jo piemērotāks vārds neatradās. Starp citu, tajās ir izšķīdušas gā­zes, kas ir indīgas pat ļoti izturīgajiem Tenebras iedzimtajiem.

Batiskafs lēkāja un svaidījās. Autopilots darīja, ko spēja, lai noturētu «skafu» vienmērīgā lidojumā, to­mēr aerodinamiskā vadības sistēma bija nožēlojami nepiemērota šim uzdevumam. Vismaz divas reizes batiskafs apmeta īstu kūleni, cik Rekers varēja spriest, redzot, kā dromietis tika katapultēts pāri vi­sai telpai. Tikai laimīga nejaušība pasargāja no viņa vadības slēdžus. Ierīces uz laiku vispār bija kļuvušas nederīgas pārslodzes dēļ — ar stūri, kas cenšas no­turēt kreiso pagriezienu, nekur tālu netiksi, ja pret labo spārnu tai pašā brīdī triecas ūdens lode ar piec­desmit pēdu diametru, kaut arī tā nav daudz blīvāka par gaisu. Tagad kuģis, protams, krita — lietojot šo vārdu tā vissenākajā un visvienkāršākajā nozīmē.

Krišanas ātrums bija pārsteidzoši mazs triju g gravitācijas laukam. Iemesls bija pavisam vien­kāršs — kaut arī gandrīz visu kuģa korpusu piepil­dīja ārējā atmosfēra, tam bija zems īpatsvars. «Skafu» veidoja divsimt pēdu gara cigāram līdzīga aptvere, un smaga bija tikai tā četrdesmit pēdu lielā, apaļā centrālā daļa, kurā atradās dzīvojamās telpas. Iespējams, ka batiskafs pat neciestu sevišķi smagus bojājumus, ja nolaistos uz cietzemes, tomēr tā kri­tiens beidzās šķidrumā.

īstā šķidrumā, nevis vielā tai robežstāvoklī, kas raksturīgs lielākajai daļai Tenebras atmosfēras.

Batiskafs nokrita augšpēdus, tomēr ieplestie spārni darbojās kā bremzes un smaguma centrs atradās pie­tiekami zemu, lai pārvietotu kuģi ērtākā stāvoklī. Galu galā grīda beidza šūpoties vai vismaz mazais dromietis beidza to darīt, jo tālajiem novērotājiem visu laiku bija izskatījies, ka grīda nekustas. Viņi re­dzēja, kā bebram līdzīgais milzis piesardzīgi uzslē­jās kājās, lēnām piegāja pie meitenes krēsla un viegli pieskārās viņas plecam. Izija sakustējās un mēģināja piecelties sēdus.

— Vai jūs esat dzīvi un veseli? — abi vecāki gan­drīz kliegšus izkliedza savu jautājumu.

Aminadorneldo,_ atcerēdamies tēva norādījumus, gaidīja, lai atbild Izija.

— Man šķiet, jā, — viņa pēc brīža atbildēja. — Piedod, tētiņ, ka es kliedzu, es biju nobijusies, to­mēr nemaz negribēju nobaidīt arī Minu.

— Viss kārtībā, meitiņ. Esmu pārliecināts, ka ne­viens tev nevar pārmest, un, manuprāt, jūs abi ar draugu reaģējāt gluži vienādi. Galvenais, ka esat dzīvi un veseli un arī kuģa korpuss nav bqjāts. Man šķiet, ja tā nebūtu, tad jūs abi vairs nebūtu dzīvi.

— Tā ir, — Sakiiro apliecināja.

. — Jums bija grūts lidojums, taču tagad tas ir bei­dzies. Jūs varētu paskatīties laukā pa logiem — jūs esat pirmie, izņemot pašus tenebriešus, kas tieši redz planētu. Kad esat apskatījuši visu, ko varat un gri­bat redzēt, pastāstiet par to misteram Sakiiro, un yiņš jums pateiks, kā tikt atkal augšā.

Labi, tēt.

.. Izija pārvilka ar delnas virspusi pār asaraino se­jiņu, atsprādzējās no krēsla un beidzot ar pūlēm no­stājās uz kājām.

— Nu kad viņi beidzot izslēgs dzinējus? Man ne­maz nepatīk visi šie daudzie g.

— No tiem jūs netiksit vaļā, iekāms mēs nebūsim dabūjuši jūs projām.

— Zinu jau, zinu. Es tikai pajokojos. Ai, šķiet, ka laukā ir nakts. Es nevaru nekā saredzēt.

— Ja jūs atrodaties kaut kur robota tuvumā, tad tiešām ir nakts, — atbildēja Rekers. — Bet arī tad, ja būtu pats dienas vidus, jūsu acis nemanītu nekādu starpību. Pat Altaira gaisma nespēj izspiesties cauri atmosfērai cilvēka acij pietiekamā daudzumā. Jums būs jālieto starmeši.

— Labi.

Meitene paskatījās uz paneli; viņa bija jau ievē­rojusi, kur ir gaismas 'slēdži; tad, lai pārliecinātos, vai tie ir īstie, apjautājās par tiem Sakiiro, tā ieman­tojot pārsteigto inženieru atzinību. Saki vēlāk atzi­nās, ka šai brīdī viņa cerības izglābt bērnus palieli­nājušās vairāku simtu reižu.

Ieslēguši starmešus, abi bērni piegāja pie ilumina­toriem.

— Nav nekā daudz, ko redzēt, — Izija iesaucās. — Šķiet, ka mēs esam iekrituši ezerā vai okeānā. Līmenis ir gluds kā stikls, nav ne vissīkākā vilnīša. Ja kuģis nebūtu daļēji iegrimis, es domātu, ka tas ir kaut kas ciets. Virs tā krīt lejup lielas miglas lodes, bet tās kaut kā izgaist, nesasniegušas virsmu. Tas ir viss, ko varu redzēt.

— Līst, — Rekers vienkārši pateica. — Ezerā var būt sērskābe; man šķiet, ka šai nakts stundā tā ir krietni atšķaidīta un pietiekami siltāka par gaisu, lai ūdens lāses iztvaikotu, nesasniegušas ezera virsmu. Nekādu viļņu nebūs, vēja nav. Trīs mezglus stiprs vējš uz Tenebras ir jau viesuļvētra.

— Neraugoties uz milzīgajiem siltuma enerģijas krājumiem, kas ir apkārt planētai? — Ričs pārsteigts izsaucās.

t Jā. Nav nekā, uz ko tā varētu iedarboties — es lietoju šo vārdu tā fizikālajā nozīmē. Mainoties atmo­sfēras temperatūrai vai pat tās agregātstāvoklim, til­pums izmainās pārāk maz un nav spiedienu starpī­bas, kas nepieciešama, lai rastos stiprs vējš. Tenebra ir vismierīgākā atmosfēras apņemtā vieta Galaktikā.

— Vai tas saskan ar jūsu neseno piezīmi par ze­mestrīcēm?

Jautājums pierādīja, cik lielā mērā Aminadabarli atguvis pašpaļāvību, ja spēj jau runāt ne tikai par cilvēku stulbumu, bet arī par ko citu.

— Nē, — Rekers atbildēja, — un jāatzīstas, Tzij, pastāv iespēja, ka jūs sastapsit arī viļņus, ja peldēsit pietiekami ilgi. Tomēr tos jūs nevarēsit nosaukt par īstu viļņošanos, un tie neaiznesīs jūs ne uz vienu in­teresantāku vietu. Jaunā dāma, es baidos, ka jūs jau esat redzējusi visu; tikpat labi jūs tūlīt varētu pacel­ties augšup un ļaut, lai jūs pieklājīgi izglābj.

— Tas ir jauki. Tikai es gribētu zināt, kas liks šim krāmam lidot un vai ceļojums augšup būs tikpat grūts kā lejup.

— Nebūs vis. Jūs pacelsities uz augšu vertikāli un daudz lēnāk. Jūs lidosit kā ar gaisa balonu. ^Lielākā daļa batiskafa korpusa ir sadalīta nodalījumos, un katrs nodalījums savukārt pārdalīts divās daļās ar elastīgu starpsienu — membrānu. Pašlaik atmosfē­ras spiediens šīs membrānas visos nodalījumos ir piespiedis pie vienas, sienas. Kad jūs iedarbināsit elektrolīzes iekārtu, daļa ūdens tiks sadalīta, skābek­lis no korpusa tiks izsūknēts, bet otrā pusē membrā­nai tiks atbrīvots ūdeņradis, kas pamazām izspiedīs no nodalījumiem atmosfēru. Senajā batiskafā tika lietota tā pati metode, tikai nevajadzēja membrānu.

— Saprotu. Cik ilgs laiks paies, līdz būs iegūts pietiekami daudz gāzes mūsu pacelšanai?

— Nevar pateikt; mēs nezinām, kāda ir šīs atmo­sfēras vadītspēja. Virs atsevišķo nodalījumu slēdžiem ir mēraparātu bloks — ja jūs nolasīsit man rādīju­mus, es mēģināšu to aprēķināt.

— Labi. Kur ir… ai, tepat; jūs esat tos labi ap­zīmējuši. Augšā pa labi ir bloks ar stienīti divpa­dsmit pogu fiksēšanai un galveno slēdzi.

— Tie paši ir īstie. Virs tiem ir ampermetri. Ieslē- dziet tos, tad paraujiet galveno slēdzi un nolasiet rā­dījumus.

— Labi.

Tieva roķele pastiepās uz augšu ārpus redzes lauka, un visi varēja dzirdēt, kā noklikšķ slēdži. Izija nolaida roku klēpī, atslīga atpakaļ krēslā ar visu savu trīssimt mārciņu smagumu, paskatījās pēc kār­tas uz visām skalām un teica:

— Visi rāda nulli. Kas man tagad jādara?

Bērniem draudošās briesmas uz ilgu laiku novērsa Rekera uzmanību no nelaimes, kura bija uzbrukusi viņa ar pūlēm izaudzinātajiem tenebriešiem un robo­tam Fedžinam. Sakaru punktā, kas saistīja kuģi ar robotu, tagad nepārtraukti dežurēja Rekera kolēģis, ar kuru viņi parasti mainījās, lai būtu pastāvīgs kon­takts ar audzēkņiem.

Bet notikumi gāja savu gaitu. Niks, nemanot kļu­vis par visas grupas vadoni, nespēja samierināties ar domu, ka viņa mīļais Skolotājs, viņa Fedžins viens pats dodas uz ienaidnieka nometni. Tiesa, viņš saprata, ka akmens naži diez vai spēs kaitēt izturīgajam baltaj-am materiālam, kurā tērpts Fe­džins, tomēr raizes par Skolotāju nedeva viņam miera,

Niks uz savu galvu nolēma izdarīt viltīgu ma­nevru, kas, kā viņš sprieda, varētu pārsteigt Atro un viņa karapulku. No iztvaikojumiem, kurus nesa sev līdzi Tenebras nakts milzīgās lietus lāses, aliniekus pagaidām pasargāja ugunskuri, kurus Fedžina audzēkņi bija sakūruši vēl pirms uzbrukuma. Malkas krājumi bija sakrauti lielā grēdā netālu no būdas, kurā bija atradis patvērumu Niks ar saviem drau­giem. Niks, kas bija mazāk cietis,kaujā ar Ātrā cīnī­tājiem, sanesa būdā pēc iespējas vairāk zaru un tad aizdedzināja palikušos malkas krājumus. Plāns bija vienkāršs — ugunskuri drīz izdzisīs, malkas, ko pie­mest, vairs nebūs, un Ātrais ar saviem ciltsbrāļiem noslāps lietus izgarojumos, no kuriem viņi parasti paslēpās alās. *

Tomēr izrādījās, ka Ātrais nebūt nav muļķis. At­klājis, ka kurināmā vairs nav, viņš devās uzbrukumā Nika būdai, lai iegūtu tur sanestos zarus. Un, kaut gan spēki bija nevienādi, Nika «pozīcijas» bija»izde- vīgākas un deva iespēju ne tikai atsist ienaidnieku uzbrukumu, bet pat sagādāt tiem zināmus zaudēju­mus. Nikam lieti noderēja akmens cirvis un degošie zari. Kvēlojošās ogles, kuras viņš izkaisīja būdas priekšā, kļuva par sava veida šķērsli — apakšējo ekstremitāšu pēdu āda tenebriešiem bija pietiekami jutīga.

Trīcēdams aiz niknuma, Ātrais bija gatavs ietriekt Nikā visus četrus šķēpus, kurus turēja rokās, vai arī mesties pāri kvēlojošajām oglēm uz būdas durvīm un sākt tuvcīņu ar Niku un pārējiem būdas aizstāvjiem. Taču viņš neizpildīja nevienu no šiem nodomiem.

Mierīgi nolaidis šķēpus, viņš atgāja sāņus. Tad, gluži kā pēkšņi butu kaut ko atcerējies, pagriezās pret Niku un sacīja:

— Nu, Malkascirtēj, paldies, ka palīdzēji. Un at­vadies no sava Skolotājā.

Niks apjuka.

— Kā tā? … Jūs taču naktī nevarat…

— Kāpēc ne? Tu varēji?

— Un Fedžins?

— Tu taču pats teici, ka viņš var visu to pašu, ko tu… Bet, ja viņš negribēs nākt mums līdzi, mēs to izcepsim uz ugunskura.

— Skolotāj! Fedžin! Vai tu dzirdi?! — Niks šaus­mās iesaucās. Viņš sauca un sauca, aizmirsis, ka Skolotājs nekad neatbild tūlīt.

— Kas noticis, Nik? — beidzot ierunājās Rekera kolēģis.

— Ātrais teica, ka izcepšot tevi uz ugunskura, ja tu neiešot viņam līdzi. Vai tu to izturēsi?

Klusuma brīdis bija ilgāks nekā parasti. Bija grūti izšķirties par atbildi — uz kuģa neviens lāgā nezi­nāja, kāda ir liesmas temperatūra uz Tenebras. Un robots tomēr bija dārga rotaļlieta …

— N-nē… Es iešu līdzi Ātrajam, — beidzot ar robota muti atbildēja dežurants.

— Un kas jādara mums?

Rekers bija aizmirsis pateikt dežurantam, ka licis visai grupai turēties kopā, tāpēc dežurants centas izkļūt no stāvokļa kā mācēdams.

— Izlemiet paši! Par mani neuztraucieties, mani viņi neaiztiks, bet ar jums es atjaunošu sakarus vēlāk.

Niks bija pilnīgi apmierināts ar Skolotāja jaurio lēmumu, tāpēc par nākotni nemaz neieminējās. Viņš klusēdams noraudzījās, kā Atrā cīnītāji, turēdami ro­kās degošus zarus, puslokā ielenc Fedžinu un proce­sija lēnām dodas prom.

Septiņi Fedžina audzēkņi, kaut arī krietni cietuši un ievainoti, bija palikuši dzīvi, bet bez sava Sko­lotāja. Nonīkuši līdz rītam pie vārgi kvēlojoša uguns­kura, viņi sāka spriest, ko darīt.

Palikt būdās nebija jēgas — malkas nebija, un visi krūmi vairākas jūdzes ap ciematu jau sen bija izcir­sti; bija skaidrs, ka nav vērts tērēt spēkus, vācot za­rus tālāk no būdām un vedot tos šurp primitīvajos ratejos, kurus viņi bija sameistarojuši Fedžina uz­raudzībā. Labāk būtu doties uz mežu, kur Ātrais ne­varētu viņus tik viegli atrast.

Viņi ilgi strīdējās, kurp doties. Un ne reizi vien Nikam iešāvās prātā, ka būtu labi, ja viņam būtu tik­pat neapstrīdama autoritāte šeit kā Ātrajam viņa ciltī. Uzvarēja Ncnsijas priekšlikums, kuru atbalstīja Džims, Dorotija, Betsija un Olivers. Arī pats Niks, lai gan ne bez īgnuma, atzina, ka tas ir saprātīgā­kais. Nēnsija ieteica doties uz jūras krastu ne sevišķi tālu no viņu apmetnes. Sai jūrā, kā viņiem bija stās­tījis Fedžins, ūdens vietā esot sērskābe, tāpēc tā ne- iztvaikoja, dienai iestājoties, kā visas ūdenskrātuves un upes- uz Tenebras. Un arī Fedžinam būtu viegli viņus atrast — vajadzētu tikai aizlavīties līdz alām un pačukstēt: «Jūras krastā!», gan tad viņš ceļu zi­nātu.

Viņi sakrāva savu pieticīgo mantību un ieročus ra- teļos, sapulcināja lopu baru, kuru nedaudz bija pa­plucinājuši nakts lidoņi, un devās prom. Ceļš nebija

sevišķi tāls, bet nogurdinošs gan, jo augsni gandrīz no vienas vietas klāja kvarca kristāli. Tuvāk krastam viņiem ceļā aizvien biežāk gadījās dīvaini smaga un eļļaina šķidruma peļķes un ezeriņi. Tāds pats šķid­rums bija arī jūrā, kuras krastā viņi apmetās. Līdz naktij un lietus sākumam viņi paspēja sagādāt pie­tiekami daudz malkas, paēst vakariņas, un, uguns­kuru pasargāti, iekārtojās naktsguļai.

Niks bija ņēmis vērā visu, tikai vienu ne — ka lietus lāses krīt arī jūrā. Drīz viņam nācās par to pārliecināties. Ar lietus ūdeni atšķaidītās sērskābes jūra izkāpa no krasta, un itin drīz viņi ugunskuru gaismā ieraudzīja, ka paugurs, uz kura atradās no­metne, pārvērties par saliņu.

Nakts bija grūta un briesmīga. Viņi visi palika dzīvi, toties lopu bars bija sarucis vēl vairāk. Bija jāmeklē jauna vieta apmetnei.

Apspriedušies viņi nolēma pārceļot uz augstāku vietu, tomēr palikt jūras krastā, bet Niks nekavējo­ties devās uz alinieku ciematu atbrīvot Skolotāju.

Līdz alu klints kraujai Niks nokļuva vēl gaismā, taču uzskatīja par labāku neko neuzsākt pirms tum­sas iestāšanās. Viņš bija pārliecināts, ka Ātrais liks sakurt ugunskurus. Tomēr, kad viņš jau dziļā krēslā piesardzīgi pavērās lejup pāri kraujai, nekādu uguns­kuru nebija. Iespējams, ka alinieki pa ceļam bija iz­laiduši uguni, bet to iegūt vēl neviens no viņiem neprata. >U

Niks ilgi prātoja, kā vislabāk nodibināt sakarus ar Fedžinu; plāns, kas radās pārdomu rezultātā, bija gan viltīgs, gan drosmīgs.

Savācis tik daudz zaru, cik vien spēja, viņš sada­būja savus vienkāršos uguns iegūšanas rīkus un sa­kūra ugunskuru netālu no kraujas. Vienu degošu zaru viņš nometa lejā klints piekājē. Fedžins viņu tūlīt ieraudzīja. Tālākie notikumi risinājās tieši tā, kā Niks bija paredzējis.

Ieraudzījuši uguni, alu iemītnieki metās vākt za­rus, taču pieredzes trūkuma dēļ uzsvieda tos ugunij virsū tik daudz, ka tā noslāpa. Redzēdami uguns blāzmu uz klints, visi ar Ātro priekšgalā skriešus de­vās augšā pa līkumoto taciņu. Niks nebija pārlieci­nāts, ka viņi brāžas pēc uguns vien, nevis arī pēc tās iekūrēja. Pagaidām viss atbilda viņa iecerei. Niks devās lejup pa apkārtceļu — citu, garāku taku, ejot aizdedzinādams visus augus, lai apgrūtinātu seko­šanu. Kad alinieki un viņu vadonis bija nokļuvuši vēl tikai līdz ugunskuram, Niks jau bija līdzās Fe­džinam.

— Skolotāj, tas esmu es, Niks! Vai tu mani dzirdi?

— Jā, dzirdu labi. Kā tu šeit nokļuvi? Tātad tu esj visa šā jūkļa iemesls?

— Jā! — kā uzvarētājs iesaucās Niks. — Es at­nācu pēc tevis!

Viņš aizgūtnēm izstāstīja Skolotājam visu, kas no­ticis bezgalīgi ilgajās divās Tenebras diennaktīs, ku­ras bija pagājušas kopš viņu šķiršanās brīža, un aicināja Fedžinu nekavējoties doties ceļā.

Skolotājs klusēja neparasti ilgi. Nikam, protams, ne prātā nevarēja ienākt, ka kaut kur pusotra tūk­stoša jūdžu tālumā pie robota vadības pults risinās dedzīga diskusija, kurā jau iesaistījies arī Rekers.

Tika lemts, vai robotam alinieki jāpamet vai jāap­māca …

Beidzot Skolotājs sacīja:

— Tu zini, Nik, ka es nevaru paiet tik ātri kā tu. Alinieki jāaizkavē ilgāk. Vai uz klints virsotni ved tikai viena taka?

— Jā, ja neskaita apkārtceju, pa kuru atskrēju es. Bet tas ir daudz garāks. Mums jādodas ceļā tūlīt. Ej uz ziemeļaustrumiem līdz jūrai un tad gar tās krastu — protams, krasta dienas līniju —, bet es centīšos aizkavēt Atro.

Bez liekiem vārdiem Fedžins uz savām kāpurķēdēm devās projām, bet Niks, pa ceļam pagrābis zarus, kri- tujus un sausus augus, skriešus metās uz dziļo gravu, kurā sākās taka, lai sakurtu tur ugunskuru. Pēc tam vēl sanesa pie ugunskura visus tuvumā at­rodamos zarus. Tā viņam izdevās noslēgt gravu ar uguns aizsprostu. Lāses, kas ritēja lejup pa klinšu kraujām no augšas, iztvaikoja, netikušas līdz milzī­gajam ugunskuram, tāpēc visu gravu piepildīja blīvi tvaiki, kuros tenebrieši nespēj elpot.

Niks ātri panāca Fedžinu, pa ceļam aizdedzinā­dams visu, kas vien deg.

Robots uzslavēja uzticamā audzēkņa rīcību, tomēr piebilda:

— Starp citu, diez vai tas mums palīdzēs. Līdz rītam viņi tik un tā mūs panāks …

Taču aizritēja vairākas stundas, bet no vajātājiem vēl nebija ne vēsts.

Iet kļuva aizvien grūtāk. Lietus ūdens peļķes un ezeriņi trāpījās ceļā arvien biežāk un kļuva aizvien lielāki. Fedžins virzījās uz priekšu pa taisni, bet Nikam bija jāiet apkārt peļķēm, citādi viņš jau sen būtu zaudējis samaņu.

— Acīmredzot tagad viņiem nepalīdzētu vairs arī ugunskuri. Man tas patīk, — Fedžins apmierināts no­teica.

— Bet man gan ne, — Niks sarūgtināts atbildēja. — Priekšā ir dziļas gravas, un tagad pa tām tek pla­tas upes tieši uz jūru. Mēs noteikti iestrēgsim, un alinieki mūs panāks.

— Upes? Tas taču ir lieliski! Ātrais nemūžam ne­spēs tikt pāri nevienai upei, turpretī mēs abi šķērso­sim tās bez jebkādām grūtībām.

— Bet kā es to varēšu? — Niks neizpratnē vaicāja.

— Tad jau redzēsi.

Tomēr, kā par spīti, ceļā negadījās neviena upe. Viņi gāja pa jūras krastu, aiz muguras jau bija sa­skatāma vajātāju lāpu trīcošā gaisma, kad beidzot priekšā parādījās plata, ar ūdeni pilna grava. Tas bija glābiņš īstajā reizē.

— Sagatavojies, Nik! Es tevi tūlīt pacelšu. Neuz­traucieties, viss būs labil

— Esmu gatavs.

Robots pievirzījās blakus Nikam. No nelielām lū­kām viņa baltajos sānos izslīdēja četri uz šarnīriern uzmontēti manipulatori. Fedžins stingri, tomēr sau­dzīgi satvēra Niku un uzcēla uz sava korpusa aug­šējās plāksnes.

Robots turpināja ceļu pa upes gultni. Niks tūlīt zaudēja samaņu, tomēr tas nebija bīstami.

Pēc piecpadsmit minūtēm Ātrais ar saviem pava­doņiem sasniedza vietu, kur robota pēdas pazuda upē.

— Cik daudz laika jūs ar to iegūsit, doktor?

Rekers, neatraujot acis no robota ekrāna, atbil­dēja:

— Domājams, visu atlikušo nakti un vēl mazliet — tik ilgi, karnēr upe pēc saullēkta izžūs. Saule lēks pēc kādām divdesmit stundām.

— Varbūt līdz tam laikam augi izaugs pietiekami lieli, lai noslēptu robota pēdas?

— Baidos, ka to nezinu.

— Pēc tam kad esat sešpadsmit gadu pētījis dzī­vību uz šīs planētas? Patiešām, doktor, es biju iedo­mājies, ka pa šo laiku jus būsit uzzinājis kaut ko par Tenebru!

— Visos šais sešpadsmit gados man ne reizi nav gadījies novērot, kādi augi aug šīs upes ziemeļu krastā, — Rekers mazliet nepacietīgi atcirta, — un viss, ko es no Nika esmu uzzinājis par Atro, ir tas, ka viņš ir izcils pēddzinis. Es pat lāgā nezinu, ko īsti nozīmē «izcils». Patiešām, padomniek, es saprotu, ka pēdējās trīs nedēļās jūs dzīvojat tikpat kā ellē, tomēr, ja jūs visu tikai iznicinoši kritizēsit, varu teikt, ka neko daudz vis nepalīdzēsit meitenei. Jūs jau sākat vilkt to pašu meldiņu ko Aminadabarli.

— Priecājos, ka pieminējāt viņu. — Nemaz neiz­klausījās, ka Ričs būtu apvainojies. — Es zinu, dok­tor, ka jums ir grūti paciest dromieša uzvešanos. Dromieši ir diezgan impulsīva rase, un šķiet mums tāda pat tad, kad uzvedas ļoti pieklājīgi pēc savām uzvedības normām, jo tās nebūt nesaskan ar mūsē­jām. Aminadabarli ir neparasti savaldīgs savas rases pārstāvis — ne velti viņš ir tādā amatā; bet es jūs nopietni lūdzu apvaldīt savus gluži dabiskos impul­sus, kas liek jums atbildēt asi, kā tas reizēm gadās, kad viņš kļūst aizvainojošs. Nav nekādas vajadzības pārbaudīt viņa iecietību. Es jums pavisam nopietni apgalvoju — ja Aminadabarli zaudēs savaldīšanos tiktāl, lai aizsūtītu uz Dromu visai emocionālu ziņo­jumu, piepildīsies burtiski katrs viņa teiktais vārds par paredzamajiem notikumiem uz Zemes; kara, pro­tams, nebūs, bet, ja Zemes starpplanētu tirdzniecība samazināsies par deviņdesmit vai pat tikai par piec­desmit procentiem, sekas būs tikpat postošas. Jums jāatceras, ka vairumam rasu, kuras pazīstam, zemieši un dromieši ir vienlīdz sveši; abu rasu piederīgie ir «radījumi no zvaigznēm», un tam, ko viena rase sa­cīs par otru, būs milzīga nozīme. Jums tas varbūt izklausās mazliet pārspīlēti, bet šis niecīgais starp­gadījums var kļūt par viskutelīgāko politisko un diplomātisko sarežģījumu manā mūžā.

Teiktais patiešām uz mirkli atrāva Rekera acis no ekrāna.

— To es nebiju iedomājies, — doktors sacīja. — Tomēr tas ne palielinās, ne samazinās manas pūles glābt Iziju un Minu; es arī līdz šim esmu darī­jis visu, ko spēju.

— Es jums ticu un esmu pateicīgs, tomēr man bija jums tas jāpasaka. Pacentieties izturēties iecietīgāk pret Aminadabarli rakstura īpatnībām, tad viņš re­spektēs jūs vēl vairāk — gluži tāpat arī es.

— Darīšu, ko varēšu, — Rekers apsolīja, — bet tieši tagad es būtu laimīgs, ja viņš pāris stundu ne­rādītos šeit. Noņēmos, lai pārblēdītu Niku pāri upei, un, ja jums rastos priekšstats, ka Niks ir tikpat kā mans bērns, jūs daudz nekļudītos. Man nav iebil­dumu pret sarunu, kamēr viss noris gludi, tomēr ne­esiet pārsteigts, ja es to pārtraucu pusvārdā. Vai jūs runājāties ar abiem bērniem?

— Jā. Viņi turas puslīdz braši. Tīrā laime, ka tur ir mazais dromietis. Baidos, ka Izija būtu zaudējusi savaldību, ja nejustos atbildīga par savu Minu. Šķiet, viņš jūt meitenes pārākumu, tā ka acumirkli nav ne­kādu psiholoģiska rakstura problēmu. Vai es jums stāstīju — misters Sakiiro atklājis, ka dažas bati- skafa skatlūkas, kā rādās, palikušas vaļā un tāpēc elektrolīzes iekārtas ārējās atmosfēras iespaidā droši vien cietušas no korozijas? Sakiiro radusies ideja par jūsu audzēkņu nogādāšanu uz batiskafu, lai viņi iz­labotu bojājumus.

— Es zinu. Tas arī ir vienīgais, kas man pašreiz stāv prātā; bet tas nozīmē — lai mani audzēkņi va­rētu izlabot batiskafu, man jāatrod viņi un viņiem jāatrod «skafs». Neliels mierinājums ir tas, ka bērni lejā var dzīvot gandriz bezgalīgi ilgi: iekārta apgā­dās viņus ar pārtiku, ūdeni un gaisu.

— Jums taisnība, tomēr Izija jau mūžīgi nevarēs izturēt trīs g. .

Rekers sarauca pieri.

— To es nebiju iedomājies. Vai jums ir kādi medi­cīniski dati par to, cik ilgi viņa spētu izturēt?

— Nekādu. Sī problēma attiecībā uz tīk mazu bērnu vēl nekad nav cilāta. Es zinu, ka pieaugušie ir izturējuši mēnešiem ilgi.

— Skaidrs. Nu, manuprāt, jums katrā ziņā ir pie­tiekams iegansts būt nejaukākam nekā Aminadabarli;, Viņa dēlam gravitācija nekādas nepatikšanas nesa­gādās.

— Nē, bet kaut kas cits gan. Batiskafa sintezatori gatavo barības vielas cilvēkiem.

— Nu, un tad? Vai dromiešu vielmaiņa nav līdzīga mūsējai? Viņi elpo skābekli, un šeit uz «Vinde- miatrix» esmu novērojis, ka viņi ēd to pašu, ko mēs.

— Visumā jā, taču ne pilnīgi. Dromiešiem ir lie­lāka nepieciešamība pēc vitamīniem, kaut arī viņi lieto pārtikā taukus, ogļhidrātus un olbaltumvielas tāpat kā mēs. Ja Mina paliks tur pārāk ilgi, viņš cie­tīs no vitamīnu trūkuma radītām slimībām. Un viņa tēvam, tāpat kā man, trūkst precīzu medicīnisku datu.

Rekers iesvilpās, un viņa seja sadrūma. Vienu brīdi Ričs domāja, ka doktoru satraucis kāds pēkšņs no­tikumu pavērsiens uz Tenebras, tomēr ekrāni rādīja tikai upes gultni. Spriežot pēc upes šķērsošanai ne­pieciešamā laika, tai būtu bijis jābūt vai veselu jū­dzi platai. Diplomāts klusēja un vēroja, kā robots virzās uz priekšu un beidzot izkāpj plašās ūdens straumes viņā krastā.

Protams, vēl aizvien lija, un, tā kā Nika lāpas vairs nebija, vajadzēja lietot starmeti, lai laikus ieraudzītu krītošās ūdens lāses un varētu izvairīties no tām. Pēc desmit minūtēm normālā gaisā Niks sāka atdzīvoties; un, kad viņš bija atkal pilnīgi atgu­vies, sameklējis un aizdedzinājis lāpu, ceļojums tur­pinājās tāpat kā iepriekš, tikai vairs nebija jābaidās no Ātrā.

Drīz pēc tam ieradās operators, kuram bija jāno­maina Rekers. Doktors negribēja pamest vadības pulti, jo situācija lejā vēl aizvien bija diezgan sarež­ģīta, tomēr viņš zināja, ka izvēles nav. Neviens cil­vēks nespētu visu Tenebras nakti saglabāt vajadzīgo modrību. Doktors pastāstīja operatoram, kas noticis līdz šim, un, vairākkārt atskatījies, atstāja novēro­šanas telpu.

— Domāju, ka tūlīt nevarēšu aizmigt, — viņš teica Ričam. — Iegriezīsimies radio sakaru telpā un paskatīsimies, kā klājas Izijai.

— Pirms pāris stundām viņa aizmiga, — meitenes tēvs stāstīja. — Tāpēc es atnācu paskatīties, ko da­rāt jūs. Tomēr nenāks par ļaunu lieku reizi parau­dzīties, ko viņi dara. — Pēc klusuma brīža viņš vēl piemetināja: — Man patīk būt tur, kad Izija mostas.

Rekers neko neatbildēja.

Pēc dežurējošā sakaru virsnieka izteicieniem, nekas vairs neesot noticis, tomēr abi apsēdās tā, lai būtu redzami uz batiskafa ekrāna. Abi klusēja, jo nebija, ko runāt.

Rekers bija gandrīz aizsnaudies, kad no aparāta atskanēja Izijas balss:

— Tēti! Vai tu esi tur?

Ričs varbūt arī bija tikpat samiegojies kā Rekers, tomēr momentāni atbildēja:

— Jā, mīļā. Kas ir?

— Mēs virzāmies uz priekšu. Mina vēl ir aizmi­dzis, un man negribas viņu modināt, bet es domāju, būs labāk, ja es tev to pateikšu.

— Pastāsti visu, ko vari, doktoram Rekeram; viņš arī ir šeit un pazīst Tenebru tik labi kā neviens cits.

— Labi. Vai jūs atceraties — pirmajā naktī pēc nolaišanās es domāju, ka atrodamies uz cieta pamata un ezers kļūst dziļāks?

— Jā, Izij. Mēs nospriedām, ka lietus atšķaida skābi, kurā jūs bijāt iekrituši, tās blīvums samazinās un jūs grimstat dziļāk.

— Tā bija. Pēc brīža mēs pa sānu iluminatoriem vairs nevarējām redzēt neko, pat lietu ne, un katru nakti pirms rītausmas arī pa griestu iluminatoru neko nevarēja saskatīt; mēs esam pilnīgi zem ūdens.

— Jūs lietojat šo vārdu diezgan plašā nozīmē, bet es saprotu, ko jūs domājat. Man šķiet, ka tādā gadī­jumā jūs neredzat itin neko ārpus batiskafa; kā tad jūs šonakt zināt, ka kustaties?

— Kad prožektori ieslēgti, mēs varam redzēt, ka esam šā ezera vai okeāna, vai kā nu lai to nosauc — dibenā un starmešu gaismā rēgojas klintis un kaut kas jocīgs, man šķiet, tie ir augi. Mēs virzāmies lē­nām, it kā lēkādami, tiem garām, un kuģis laiku pa laikam mazliet sašūpojas. Es dzirdu berzēšanos un blīkšķēšanu, kad atsitamies pret dibenu.

— Labi. Man šķiet, ka nav sevišķa iemesla raizē­ties, kaut gan es labprāt uzzinātu, kāpēc radusies tāda pārmaiņa pēc piecām pēdējām naktīm. Kad at­ausis diena, liekais ūdens izgaros un jūs atkal pel­dēsit virspusē tāpat kā parasti, ja tikai vēl atrādīsi­ties ezerā vai jūrā. Jā, visdrīzāk gan šķiet, ka jūs nes pa upi, un var gadīties, ka, tai izžūstot, jūs būsit uz sauszemes. Tad jūs rīt varēsit vismaz vērot intere­santāku ainavu.

Vienīgā problēma — kā noteikt jūsu atrašanās vietu. Ja jūs sāksit katru nakti pārvietoties, mūsē­jiem būs grūti — lai neteiktu vairāk — jūs uziet. Jums būs jāziņo par katru vismazāko sīkumu ap- kārtņēr lai mēs savukārt varētu to pateikt Nikam un viņa draugiem. Tas bija ļoti prātīgi, ka jūs tūlīt, kā pamanījāt pārvietošanos, ziņojāt mums.

— Paldies, doktor. Mēs turēsim acis vaļā. Es gribu sastapt jūsu draugu Niku.

— Mēs darīsim visu iespējamo, lai jūs ar viņu satiktos.

— Varbūt būtu labāk, ja es kādu laiku paliktu no­modā un jums paziņotu, tiklīdz atgadītos kas se­višķs, un pēc tam, kamēr pati gulēšu, likšu dežurēt Minam?

— Tas būtu lieliski. Mums šeit visu laiku būs kāds, kas klausīsies.

Rekers izslēdza mikrofonu un pievērsās Ričam. Diplomāts cieši vērās viņā.

— Cik daudz no tā bija domāts, lai īzija nezau­dētu dūšu, un cik daudz, lai es neuztrauktos? — viņš jautāja.

— Es runāju, cik uzmundrinoši vien mācēju, gal­venokārt mazo dēļ, — Rekers atzinās. — Tomēr es nemeloju. Esmu gandrīz pārliecināts, ka savu «ko­mandu» nogādāšu pie «skafa» pavisam drīz. Jāatzīs­tas, neesmu visai drošs, cik daudz manējie varēs veikt, to atraduši. Atcerieties, ka mums nav ne ma­zākās nojausmas par apstākļiem ārpus kuģa; mums būs jāgaida Nika ziņojums, iekāms varēsim izšķirties, kādas instrukcijas viņam dot.

Vienu brīdi Ričs saspringti vēroja biologu, tad mazliet nomierinājās.

— Tas izklausās saprātīgi, — viņš noteica.

Un Ričam nebija iespējas vēl ko piebilst, ja arī viņš būtu domājis to darīt.

— Man tas nemaz neliekas saprātīgi! — Spalgā balss neļāva kļūdīties, kas varētu būt runātājs.—Visi cilvēki šeit ir šausmīgi uztraukušies par galīgām blēņām — kaut kādu mežoņu bariņu, kuriem grib iemācīt salabot batiskafu divus tūkstošus gadu agrāk, nekā to ļautu viņu attīstības līmenis, un riskē ne tikai ar cilvēka, bet arī ar dromieša dzīvību, paļau­joties, ka viņi patiešām to izdarīsi Tās ir vislielākās blēņas, kādas es jebkad esmu dzirdējis! Taisni neti­cami, ka kāds, kuram ir vairāk par trim gadiem, ne­spētu saprast — tikai otram batiskafam būtu kaut vai visniecīgākā iespēja izglābt bērnus, tomēr par to es neesmu dzirdējis ne vārda. Man šķiet, ka cilvēki pirmām kārtām domā par izdevumiem un tikai pēc tam par apdraudētajām dzīvībām.

— Es neesmu arī manījis, ka priekšlikums par ba- tiskafa būvi būtu sūtīts uz Dromu, — Rekers atcirta. — Cik man zināms, tur industriālās iespējas ir vis­maz tādas pašas kā uz Zemes, turklāt Droma nav ne parseku tālāk no Altaira. Liekas, ka dromieši nepū­las glābt stāvokli, ja par tā vaininiekiem uzskata ci­tus, neatkarīgi no tā, vai kāda dzīvība ir apdraudēta, vai ne.

Neviens no klātesošajiem cilvēkiem tā ari neuzzi­nāja, kā būtu reaģējis Aminadabarli; Ričs nedeva vi­ņam iespēju atbildēt.

— Doktor Reker, jūs aizmirstaties, — viņš asi teica. — Ja padomnieks Aminadabarli ir ar mieru man sekot, es ar viņu iztirzāšu visu noderīgo, kas varētu slēpties jūsu vārdos, kā ari viņa vērtīgo priekšlikumu. Ja jums ir vēl kādas idejas, ko spējat ietērpt pieklājīgos vārdos, dalieties tajās ar mani! Lūdzu, nāciet, ser!

Diplomāti izsojoja no telpas, un sardzes virsnieks uzmeta nemierīgu skatienu Rekeram.

—• Ar dromiešiem tā nemēdz runāt, — viņš beidzot uzdrošinājās piebilst.

— Zinu, — Rekers atbildēja. — Ričs pirms brīža man to pateica. Man nemaz nepatika tā rīkoties, to­mēr, šķiet, bija nepieciešams novērst Riča uzmanību no meitas likteņa. Varbūt es tiešām mazliet pārstei­dzos, taču gan Ričs, gan arī dromietis kādu laiku būs aizņemti. Turpmāk es vairs nebāzīšu savu degunu starpplanētu diplomātijā.

— Atklāti sakot, man tas ir zināms mierinājums. Kā jums patīk priekšlikums būvēt jaunu «skafu»?

— Es neesmu inženieris, — Rekers atteica, — bet gluži labi nojaušu, cik daudz laika tas prasītu pat ar visu pirmā batiskafa būvēšanā iegūto pieredzi. Es esmu biologs un esmu pārliecināts, ka abu mazo vairs nebūtu starp dzīvajiem, iekāms paspētu uzbūvēt otru batiskafu. Ja Ričs un dromietis grib to izmēģi­nāt, es viņus neatrunāšu; jauna mašīna noderēs, un var jau būt, ka man nav taisnība par darbu ilgumu. Tomēr es nopietni ticu, ka glābšanas operācija būs jāveic tā, kā plānots.

— Un vai dromietim bija taisnība?

— Jūs domājat mūsu ieceri, ka Nikam ar draugiem jāsalabo batiskafs? Jā, bet tas nemaz nav tik smiek­līgi, kā iztēlojas Aminadabarli. Es viņus audzinu gandrīz sešpadsmit gadu; spriežot pēc zināšanu ap­gūšanas tempa, viņi ir tikpat inteliģenti kā cilvēki un noteikti spēs savienot dažas stieples.

Izskatījās, ka virsnieks gan par to šaubītos.

— Ja tikai viņi savienotu pareizās stieples, — viņš nomurmināja. — Ko viņi lietos izolācijai?

— Viņi taisa līmi no dzīvnieku zvīņām, es viņiem to iemācīju. Mums jānoskaidro, vai tai piemīt izola­tora īpašības, bet par to es daudz neraizējos.

— Kaut gan domājat, ka šķidrās vielas viņu ķer­menī satur sērskābi?

— Es teicu, ka es daudz neraizējos, — Rekers at­zinās. — Pašreiz galvenā problēma ir panākt, lai abas grupas sastopas. Vai esat pārliecināts, ka ne­varat dabūt tuvākus datus par robota un «skafa» at­rašanās vietām?

— Pilnīgi pārliecināts. Viņu raidītājiem ir dažādi viļņu garumi, un man arī nav nekādas iespējas no­teikt, kāds planētas atmosfērā šajā spektra daļā ir dispersijas koeficients, nemaz nerunājot par to, ka varētu uzzināt, cik blīva ir pati atmosfēra, vai arī izslēgt radiolokācijai raksturīgās neprecizitātes. Kā jau es jums teicu, varbūtība, ka abas grupas atrodas četrdesmit jūdžu viena no otras, ir apmēram piecdes­mit procentu, un varbūtība, ka tās nav tālāk viena no otras par simt jūdzēm, ir apmēram deviņdesmit pro­centu. Nekā vairāk es nevaru pateikt, kamēr uz abām mašīnām nav citu elektromagnētiskā starojuma avotu.

— Labi. Tad man jādabū informācija no Izijas un jāmēģina salīdzināt tā ar Nika karti. Vismaz mums nav vajadzības savest viņus pilnīgi kopā, jo Niks spēs saskatīt «skafa» gaismu jau jūdzēm tālu.

Virsnieks piekrītoši pamāja ar galvu un apklusis pievērsās ekrānam. Tajā nekas nebija redzams; ja Izija, kā solījusi, bija nomodā, vadības telpā tomēr viņas nebija.- Laiku pa laikam vīrieši izdzirda pa­klusu blīkšķi vai berzēšanos; acīmredzot straume vēl aizvien nesa batiskafu uz priekšu, tomēr, kā redzams, meitenes uzmanību nebija piesaistījis neviens uzma­nības vērts orientieris.

Rekers savā krēslā beidzot iemiga. Virsnieks pa­lika nomodā, bet vienīgais viņa saņemtais ziņojums vēstīja, ka Izija iešot gulēt un sardzi pārņemšot Ami- nadorneldo. Kā šķiet, ari viņu nekas nesatrauca; kopš meitenes ziņojuma skaļrunis klusēja.

Stundu pēc stundas, jautri atsizdamies pret di­benu, batiskafs turpināja ceļot. Dažreiz tas uz mirkli vai dažām minūtēm apstājās; tomēr vienmēr, kad straumes untumi to atbrīvoja no nezināmā šķēršļa, devās atkal tālāk. īzija pamodās un sagādāja bro­kastis. Vēlāk viņa pagatavoja diezgan nepievilcīgas pusdienas — tā vismaz viņa pati sacīja. Pieklājības pēc Aminadorneldo par to vainoja sintezatoru. Ne­viens nevarētu veikt brīnumu, gatavojot maltīti no aminoskābēm, taukiem un glikozes pat tad, ja piede­vām var izmantot vitamīnu pulveri. Turpinājās garā Tenebras nakts; Rekers nosēdēja vēl vienu sardzes maiņu robota vadības telpā un aizvadīja Niku un Fedžinu līdz vietai, kas, pēc viņa domām, bija diez­gan tuvu pārējo ciemata iedzīvotāju apmetnei. Viena pati nakts uz planētas, kurai nepieciešamas gandrīz simt stundas, lai apgrieztos ap savu asi, var kļūt diezgan apnicīga — kaut gan ne vienmēr, kā Rekers ironiski nodomāja, atcerēdamies Atrā uzbrukumu cie­matam.

Stāvoklis sāka uzlaboties īsi pirms saules lēkta, kad, kā par nelaimi, Rekers kļuva miegains. Niks no­teikti pazina apkaimi, pa kuru viņi gāja, un droši apgalvoja, ka draugus viņi sastapšot tuvāko divu stundu laikā; atnāca Rekera nomainītājs, un dokto­ram bija ārkārtīgi sīki viņam jāizstāsta visi nakts notikumi; no sakaru telpas pienāca ziņa, ka bati­skafs, jādomā, esot apstājies.

— Lūdzu, pajautājiet leitnantam Vellenbaham, vai viņš var steigšus nodibināt vizuālus sakarus starp savu un šo telpu, — Rekers uzdeva šīs vēsts atnesējam. — Kā rādās, drīz vien būs jārunā reizē ar batiskafu un maniem audzēkņiem. ,

— Protams, ser, — skanēja atbilde. — Esmu pār­liecināts, ka to izdarīt nebūs sevišķi grūti. :

— Labi. Es tagad iešu uz sakaru telpu noklausīties Tzijas ziņojumu; atgriezīšos šeit, kad sakari būs kār­tībā. j

— Bet vai jums nevajadzētu mazliet pagulē­ties? — iebilda doktora nomainītājs.

— Vajadzētu gan, taču vēl kādu brīdi es nevaru to atļauties. Jūs paliksit sardzē, kad es atgriezīšos, un varēsit mani aizkavēt, ja sākšu rīkoties pavisam ap­lami.

— Labi.

Rekers pats zināja, ka nerīkojas visausaprātīgi, to­mēr viņš nespēja sevi piespiest pašreizējā brīdī at­stāt neredzētu to, kas notiek abās vietās uz planētas. Cik ātri spēdams, viņš steidzās uz sakaru telpu.

Tur jau bija Ričs un Aminadabarli. Zemes diplo­mātam acīmredzot bija izdevies nomierināt savu ko­lēģi no Dromas, vismaz pagaidām, jo Rekera ieraša­nās neizraisīja, eksploziju. Kad biologs ienāca, Izija pašlaik runāja, un Rekers viņu nepārtrauca, kamēr viņa bija beigusi.

— …minūtes, kopš mēs pēdējo reizi pavirzījā­mies uz priekšu. Arā nav gaišāks, tomēr mēs vairs tik stipri nekratāmies; man šķiet, ka straume vairs nav tik spēcīga. Saule jau ir uzlēkusi, ja tikai es pa­reizi esmu ievērojusi laiku, un man šķiet, ka tāpēc ūdens izgaro.

Izija apklusa, un Rekers darīja zināmu savu klāt­būtni.

— Manuprāt, īzij, laikam ne jūs, ne Mina, kamēr peldējāt, neesat redzējuši nevienu dzīvu būtni1 .

— Nemanījām neko citu kā tikai augus vai to, kas man šķiet esam augi.

— Kā ir tieši šobrīd?

— Vēl aizvien nav nekā.

— Liekas, jūs vēl neesat sasnieguši okeānu. Tur noteikti ir dzīvnieki, protams, pēc Nika ziņām. Jā­domā, ka tos varbūt ir aizbaidījuši jūsu starmeši. Vai jūs varētu tos izslēgt uz apmēram piecām minūtēm un tad pēkšņi atkal ieslēgt, lai varbūt ieraudzītu kādu būtni, kas varētu būt parādījusies?

— Labi, ja tikai jūs nerunājat par gaismu vadības telpā. Seit nav neviena iluminatora, tā ka gaisma ne­traucēs; pa tumsu es varētu ieslēgt nepareizo slēdzi, kad būs atkal jāiededz gaisma.

— Jums taisnība. Man tas nemaz neienāca prātā.

— Pēdējās trīs nedēļās šeit lejā man daudz kas ir ienācis prātā.

Uz mirkli bezrūpības maska, aiz kuras viņa bija slēpusies sava jaunā drauga dēļ, paslīdēja sāņus, un visi vīrieši ieraudzīja nožēlojamu, nobijušos divpa­dsmitgadīgu meitēnu, kas gandrīz zaudējis savaldī­šanos. Ričs iekoda lūpā un savilka rokas dūrēs; pā­rējie novērsa no viņa acis. Aminadabarli neizrādīja nekādas emocijas; Rekers nebrīnītos, ja atklātos, ka dromietis vispār neko nejūt. Tad maska bija atkal atpakaļ vietā un jautrā meitene, kuru viņi bija pazi­nuši pirms šā starpgadījuma, atkal pievērsās dromiešu bērnam.

— Mina, vai tu nepieietu pie iluminatora lielajā laboratorijā? Kad esi tur, uzsauc man, un es iz­slēgšu āra apgaismojumu.

— Labi, Izij. — Garais ķermenis šķērsoja cilvē­kiem redzamo ekrānu un atkal pazuda. Tad no blakus telpas atskanēja viņa pīkstiens, un meitenes pirksti noklikšķināja vieglos slēdžus.

— Vai ārā tagad ir tumšs, Mina?

— Jā, Izij. Es neko nevaru saredzēt.

— Labi, ja ko ieraugi, pasauc mani; mēs kādu brīdi paliksim tumsā. Doktor Reker, vai Minas tēvs arī ir pie jums?

— Jā, mis Riča, — Aminadabarli pats atbildēja.

— Varbūt jūs varētu pateikt man un doktoram Rekeram, cik ilgs laiks paiet, kamēr dromiešu acis pierod pie tumsas?

Nebija pirmā reize, kad Rekers nobrīnījās, kāda iedzimtības faktoru un audzināšanas metodes sa­skaņa gan dāvājusi Ričam šādu bērnu. Viņš pazina ne vienu vien gadus desmit par īziju vecāku jaunieti, kura prāts salīdzinājumā liktos krietni atpalicis. Mei­tene svarīgos momentos domāja un izšķīrās ātrāk nekā viņš pats, un nepatikšanās jau nebija nokļuvis viņš…

Kad Izija pasauca doktoru vārdā, viņš atguvās no pārdomām.

— Doktor Reker, Mina neko neredz. Protams, var būt, ka jūsu jūras dzīvniekiem nepietika ar piecām minūtēm, lai pārvarētu bailes.

— Varbūt gan, — Rekers piekrita. — Bet iespē­jams, ka batiskafs viņus neinteresē. Tomēr man šķiet, mēs pagaidām, varētu uzskatīt, ka vēl neesat sasnie­guši jūru. No rīta, kad lietus ūdens būs izgarojis, būs interesanti apskatīties, vai esat strandējuši ezerā vai augstā un sausā vietā. Lai kā arī būtu, aprakstiet mums apkārtni tik pilnīgi, cik vien spējat.

— Es saprotu. Mēs darīsim, kas būs mūsu spēkos.

— Mēs šeit saslēgsim aparatūru, lai jūs varētu, cik nu tas iespējams, tieši sarunāties ar Niku, kad iz­veidosies situācija, kurā vajadzēs dot viņam norādī­jumus; tad jums nenāksies paļauties uz mani kā jūsu ziņojumu atstāstītāju. Sakari drīz būs kārtībā.

— Tas ir labi. Es jau visu laiku, kopš ieraudzīju jūs robota vadības telpā, gribu pati ar viņu parunā­ties. Tas būtu interesanti. Bet vai es nevaru ar viņu sazināties bez «Vindemiatrix» starpniecības? Vai ba- tiskafam nav ārējo mikrofonu un skaļruņu?

— Ir gan. Misters Sakiiro jums pastāstīs, kā tos ieslēgt. Tie noderēs, kad Niks būs jūs atradis.

— Labi. Tiklīdz ūdens būs krities, mēs atkal pie­slēgsimies jums. Mina ir izsalcis, un es arī.

Rekers atzvēlās krēslā un pāris minūšu pasnauda, tad atjēdzās, ka arī grib ēst, un ieturējās. Tagad vi­ņam patiešām nāca miegs, bet pa kuģa iekšējo sa­karu līniju tika saņemts ziņojums, ka viņa pieprasītā sakaru sistēma ir gatava lietošanai. Vai nu miegai­nam, vai ne, Rekeram tā bija jāizmēģina, tāpēc viņš aizgāja atpakaļ uz robota vadības telpu. Pagāja krietni daudz stundu, iekāms viņš atkal to atstāja.

Niks un Fedžins nupat bija piebiedrojušies savē­jiem jaunajā apmetnes vietā, un Niks pārējiem pa­stāstīja pēdējos notikumus. Rekeram, protams, bija uzmanīgi jāklausās; vienmēr bija iespējams, ka Niks redzējis kādu notikumu citā gaismā nekā cilvēks, kas arī to vērojis. Tādi gadījumi nebija nekāds retums — cilvēku sniegtā izglītība nebūt nebija iepotējusi te- nebriešiem arī cilvēku domāšanas veidu.

Šoreiz Nika ziņojumā nekas neliecināja par šādu uztveres starpību, tomēr Rekeram vēl bija jāuzzina,

ko izdarījuši pārējie. Tā kā Nika plānos bija ietilpusi plaša kartēšana, pagāja vairākas stundas, noklauso­ties ziņojumus. Parasti kartes, pirms tās tika fotogra­fētas no «Vindemiatrix», parādīja robotam un katru karti vftos sīkumos izskaidroja tās zīmētājs. Patla­ban kartografējamais apvidus bija sevišķi specifisks, jo atradās tuvu pie jūras un ik nakti tika applūdināts, tādēļ bija jāpatērē daudz laika, lai kartes saskaņotu ar pašreizējo stāvokli dabā.

īstenībā tika izlietots pārāk daudz laika …

Aizraušanās ar planētas topogrāfiju varēja dārgi maksāt Rekera skolēniem, un, ja arī tā neizjauktu batiskafa meklēšanu, tad vismaz krietni aizkavētu gan. Taču laimīgas nejaušības dēļ viss beidzās labi.

Kamēr visi darbojās ar kartēm, Betsija, pārlaidusi skatienu tuvējiem pauguriem, pamanīja starp krū­miem pazibam kādu stāvu. Viņa tūlīt aptvēra, ka tas var būt tikai kāds no Ātrā karotājiem, — visi viņas draugi bija tepat līdzās. Viņa par to pačukstēja Ni­kam tā, lai pārējie nemanītu. Briesmas bija lielas: tas nozīmēja, ka Ātrā karotāji paspējuši pārcelties pāri gandrīz jūdzi platajai upei un kuru katru brīdi negaidīti ieradīsies šeit. Nika attapība un apņēmība iepriecinātu Rekeru, tomēr tai brīdī viņš neko nema­nīja. Lai neaizbaidītu izlūku, Niks nolēma rīkoties patstāvīgi, bez Skolotāja palīdzības. Atrā karotāju notvēra dzīvu. Tiesa, pirms nolikt ieroci, viņš piepra­sīja, lai1 Fedžins garantē viņam drošību. Šie alinieki nemaz nebija tik dumji! Ar robota muti Rekeram iz­devās pārliecināt karotāju, ka viņam nekas ļauns ne­notiks. Un tad Rekeram iešāvās prātā jauna ideja — viņš nolēma batiskafa meklējumos iesaistīt visu Atrā cilti.

Rekers runāja ilgi, izskaidrojums radīja grūtības. Viņa skolēni vēl neko nezināja par batiskafu. Nebija nemaz tik vienkārši izskaidrot, kas ir kosmiskais ku­ģis, pat relatīvi civilizētajiem Fedžina biedriem, ne­maz nerunājot par Atrā okšķeri. Par vienīgo kaut cik tuvāko analogu varēja noderēt tikai nožēlojamie ro­bota skolēnu sameistarotie rateļi. Viss bija jāpasaka tādos vārdos, kādus Niks ne tikvien saprastu, bet arī spētu pārtulkot primitīvajā tenebriešu valodā.

— Kaut kur netālu no jums atrodas «ratiņi» ar maniem ciltsbrāļiem. Tie atlidoja no augšas un netiek vairs projām. Kaut kas ir salūzis — arī jums dažkārt kas salūst, piemēram, šķēpa uzgalis. Tie ir jāatrod un.; jāsalabo. Kas un kā būs jādara, to pastāstīšu vēlāk.'

Rekeram-Fedžinam izdevās pārliecināt alinieku ka­rotāju, ka par atlīdzību viņš iemācīs ciltij daudz ko vērtīgu, arī to, kā iegūst uguni, pēc tam ieradīsies citi «ratiņi», kuros tenebriešiem atvedīs dažādas vēr­tīgas lietas.

Šo neparasto dialogu uzmanīgi noklausījās ari bērni un abi diplomāti.

Neiztika arī bez kārtējā Aminadabarli dusmu uz­liesmojuma, tomēr stāvokli glāba Izijas iejaukšanās.

— Lūdzu, nedusmojieties uz doktoru Rekeru, ja? Mēs ar Minu redzam, ka viņš dara visu, lai mums palīdzētu. Un, ja Atrā karotāji mūs atradīs, viņi ne­spēs mums nodarīt neko ļaunu …

Gara spalgu skaņu sērija, kuru nospiedza «ma­zulis» Mina, acīmredzot apstiprināja Izijas teikto, jo vecākais dromietis ievērojami nomierinājās.

Rekers varēja sākt instruēt robota «komandu». Viņš lika doties ceļā trim meklēšanas grupām, norā­dot tām virzienu un aptuvenos izlūkošanas rajonus.

Niks un Betsija kopā ar robotu palika nometnē ap­sargāt lopu baru.

Šī bija divdesmit septītā Zemes diena (un tikai septītā Tenebras diena) kopš traģiskā notikuma ar batiskafu.

Abi tēvi nespēra ne soli projām no ekrāna, lai uz­mundrinātu savas vēl aizvien lietišķi noskaņotās at­vases. Bērni gandrīz vai nemaz neatrāva skatienus no iluminatoriem un pētīja apkārtni, ik pa brīdim lū­dzot atļauju ieslēgt starmešus, lai viņus vieglāk va­rētu atrast.

Rekers ilgi tam nepiekrita. Viņš tomēr negribēja, ka Ātrais atrastu batiskafu pirms Nika. Bet, kad bija devušās ceļā viņa tenebriešu grupas, biologam nez kāpēc radās pārliecība, ka viņi pirmie atradīs bati­skafu, tādēļ bērniem beidzot tika atļauts starmešus ieslēgt. Kaut gan līdz naktij bija vēl tālu, blīvajā krēslā, kuru uz Tenebras dēvēja par dienu, tie node­rētu par lielisku bāku.

Sākās ilgas gaidu stundas. Trīs meklētāju pāri bija devušies dažādos virzienos, un nekādu sakaru ar vi­ņiem nebija.

Kā vēlāk kļuva zināms, viens no pāriem — Džons un Nensija visai drīz ieraudzīja blāvu gaismas avotu, bet, nonākuši pie tā, atklāja, ka tas ir vulkāns. Viņi jau gandrīz bija nolēmuši pie vulkāna pārlaist nakti, kad atlūza milzīgs klints bluķis un ievēlās uguns pilnajā bezdibenī; abi bija tik prātīgi, ka atteicās no sava nodoma.

Atceļā viņi atkal ieraudzīja gaismu. Šoreiz tas bija visparastākais ugunskurs. Pēc brīža viņus apsveica Olivera un Dorotijas balsis. Arī viņi no tāluma bija pamanījuši uguns blāzmu, tomēr nakts bija viņus pārsteigusi pusceļā. Uz šo pauguru viņi bija atbē- guši, redzēdami Džona lāpu, jo nolēma, ka ir sasta­pušies ar aliniekiern. Abi izlūku pāri iekārtojās naktsguļai pie ugunskura, tā ari neizpildījuši savu uzdevumu…

Kosmiskajā kuģī tikmēr turpinājās nepārtrauktās dežūras pie sakaru kanāliem ar robotu un batiskafu. Neatraujot acis no ekrāniem un neizslēdzot mikro­fonus, zinātnieki sprieda par vienīgo, kas viņus tagad satrauca, — par bērniem batiskafā un viņu likteni. Rekeram radīja bažas nakts tuvošanās — batiskafs taču atkal vai nu nogrims, vai arī to aiznesīs citur, un no jauna būs jāiztaujā Izija, jāpaļaujas uz nedro­šiem orientieriem un jāsūta izlūki citā virzienā. Un visus šausmināja doma, ka mazajai Izijai var pie­trūkt izturības un savaldības …

Viņu drūmās pārdomas pārtrauca spalgs kliedziens no batiskafa reproduktora:

— šai pusē kaut kas ir redzams, Izij! Nāc pa­skaties!

— Labi, Mina. Eju.

Uz ekrāna mirkli pazibēja Izijas mazais augumiņš, kad viņa cauri vadības telpai devās no vi< īs kuģa puses uz otru, iesaukdamās:

— Varbūt tas ir vēl kāds no zālēdājiem, kuri augumā ir tikpat lieli kā Nika draugi.

— Šis ir tāds. Paskaties!

— Kur?

Aminadorneldo laikam viņai radīja neparasto ra­dījumu.

Pēc brīža atkal atskanēja meitenes balss:

— Es vēl aizvien neredzu neko citu kā tikai nebei­dzamu biežņu.

—- Tas Izskatījās tieši līdzīgs Nikam. Viņš brīdi pastāvēja tur pie tā krūma, skatījās uz mums un pēc tam aizgāja. Es viņu redzējul

— Nu, ja tev 3r taisnība, tad viņš nāks atkal at­pakaļ. Stāvēsim šeit un novērosim viņu!

Ričs paskatījās uz Rekeru un bezcerīgi papurināja galvu: ;

— Tas būs …

Tālāk viņš netika. No skaļruņa atskanēja tik grie­zīgs kliedziens, ka mirkli ne viens, ne otrs nespēja noteikt, kas kliedzis.