Tiobas pareģojums

10. citāds svešinieks un manas iepriekšējās dzīves

Nebija ne jausmas, cik ilgs laiks pagājis, kad instinktīvi pagriezu galvu. Esmu pārliecināts, ka man pavērās mute un tā ari palika vaļā. Viens no abiem agrāk satiktajiem cilvēkiem pienāca mums klāt. Turot aiz pleca, viņš veda kādu dīvaina izskata personu. Uz mirkli man likās, ka tas ir filmās redzētais sarkano indiāņu virsaitis.

Mēģināšu viņu aprakstīt, cik vien labi spēju.

Cilvēks bija mazs, varbūt 150 centimetru garš. Vissatriecošākais -viņš bija arī tikpat plats, gluži kvadrātveidīgs. Apaļā galva balstījās uz pleciem. Tie bija mati, kas sākumā man atsauca atmiņā indiāņu virsaiti, jo izskatījās pēc dzeltenām, sarkanām un zilām spalvām. Acis bija sarkanas, seja saplacināta kā mongoloīdiem, uzacu nebija, bet skropstas - četrreiz garākas par manējām. Viņš bija ģērbies tādā pašā talārā kā es, tikai tas bija atšķirīgās krāsās. Gan sejas, gan talāra piedurkņu neapsegto roku āda bija gaiši brūna. Aura, šur tur sudrabaina, spīdēja spoži, ap galvu bija zelta oreols. Krāsu plūsma virs galvas - tā bija daudz mazāka nekā Tao - virmoja tikai pāris centimetru augstumā.

Cilvēku telepātiski aicināja apsēsties pa kreisi, aptuveni desmit soļu no mums. Centrālā figūra atkal pacēlās gaisā, tuvojās viņam, uzlika rokas uz galvas - tāpat kā man. Tad svarīgā persona mūs uzrunāja Tiobas valodā. Apmulsu, jo visu sapratu - it kā viņš runātu manā dzimtajā valodā! Redzot manu uztraukumu, Tao telepātiski sacīja:

„Jā, Mišel, tev ir jauna spēja. To paskaidros vēlāk."

„Arki," ierunājās Taora, „tas ir Mišels no planētas Zeme. Esi sveicināts Tiobā, Arki! Lai Gars tevi izglīto!"

Pievērsies man, viņš paskaidroja:

„Arki ir ieradies mūs apciemot no planētas X. (Nedrīkstu atklāt planētas vārdu, ne arī iemeslu, kādēļ tas ir aizliegts.) Mēs pateicamies viņam Gara un Visuma vārdā un arī tev, Misei, par gatavību mūsu misijā sadarboties ar mums. Pēc mūsu lūguma Arki ir ieradies savā agourā¹⁸, lai satiktu tevi. Gribējām, lai tu pats savām acīm redzi un ar savām rokām sajūti starpplanētieti, kas pilnībā atšķiras no mums. Arki dzīvo uz tādas pašas kategorijas planētas kā Zeme, taču vairākos aspektos tās ir atšķirīgas. Starpība galvenokārt ir fiziska. Laika gaitā tas ir iespaidojis šo cilvēku ārējo izskatu. Arki un viņa līdzcilvēki ir augsti attīstīti gan tehnoloģiski, gan garīgi, kas varētu tevi izbrīnīt, ņemot vērā viņa izskata nenormūlību, pat kroplību. Tomēr no auras tu jūti, ka viņš ir apgarots un labs. Vēl mēs gribējām tev parādīt, ka uz laiku varam tev piešķirt spēju ne vien redzēt auras, bet arī saprast visas valodas, neizmantojot telepātiju.”

Tātad tā tas notika, pie sevis nodomāju.

„Jā, tā," Tao apstiprināja. „Tagad virzieties viens otram tuvāk, runājiet un, ja vēlaties, pieskarieties viens otram. Vārdu sakot, iepazīstieties."

Piecēlos, un Arki darīja tāpat. Nu rokas viņam gandrīz skārās pie grīdas. Katrai, tāpat kā mums, bija pieci pirksti, bet mazā pirkstiņa vietā - otrs īkšķis. Mēs tuvojāmies viens otram. Arki izstiepa roku sveicienam - locītava uz priekšu, dūre sakļauta - un smaidīja, atklādams taisnus, līdzenus zobus, tādus pašus kā mums, tikai zaļā krāsā. Nezinādams, ko darīt, pastiepu roku pretī.

Arki uzrunāja mani savā, tagad man saprotamā valodā.

„Mišel, es ļoti priecājos tevi satikt un būtu gribējis sveikt tevi kā viesi pašam uz savas planētas.”

Es viņam silti pateicos un, emociju pārņemts, sāku teikumu franču, bet beidzu angļu valodā. Viņš tās saprata bez grūtībām.

„Pēc Lielā Taoras lūguma esmu ieradies Tiobā no planētas X,” Arki turpināja. „Tā ir divreiz lielāka par Zemi, ar 15 miljoniem iedzīvotāju, bet, tāpat kā Zeme un citas pirmās kategorijas planētas, tā ir bēdu planēta. Mūsu problēmas ir tādas pašas kā jums. Mūsu laikā uz planētas ir bijušas divas kodolkatastrofas, esam pieredzējuši diktatūras, noziegumus, epidēmijas, naudas sistēmu un visu, kas ar to saistīts, reliģijas, kultus un tā tālāk. Pirms astoņdesmit gadiem

(mūsu gads ilgst četrsimt gadu un divas dienas, kas savukārt katra ir divdesmit vienu stundu gara) uzsākām reformu, ko rosināja četri cilvēki - trīs vīrieši un sieviete - no maza ciemata pie viena no mūsu lielākajiem okeāniem. Viņi sludināja mieru, mīlestību un vārda brīvību. Tad šī domubiedru grupiņa devās uz savas valsts galvaspilsētu un lūdza audienci pie tās vadītājiem. Lūgums tika noraidīts, jo valdīja diktatūra un militārais režīms. Sešas dienas un piecas naktis pārmaiņu rosinātāji gulēja pils priekšā, neko neēda un tikai mazliet padzērās. Viņu neatlaidība un pārliecība piesaistīja sabiedrības uzmanību, un sestajā dienā pils priekšā jau stāvēja divi tūkstoši cilvēku. Četrinieks pūlim sludināja apvienošanos mīlestībā, lai tiktu mainīts režīms, bet sargi viņus nošāva un piedraudēja šaut arī pūlī, ja tas neizklīdīs. Cilvēki bailēs paklausīja, tomēr sēkla viņu prātos bija iesēta. Apdomājušies ļaudis saprata, ka bez mierīgas saprašanās gara viņi ir bezspēcīgi. Ziņa ātri izplatījās starp bagātiem un nabagiem, uzņēmējiem un kalpotājiem, strādniekiem un meistariem. Pēc sešām nedēļām visa nācija apstājās.”

„Pag, Arki! Ko tu domā ar apstājās?"

„Kodolstacijas tika slēgtas, transporta sistēma apturēta, ceļi bloķēti. Viss apstājās. Zemnieki nepiegādāja saražoto, radio un televīzija pārtrauca raidījumus, komunikāciju sistēmas nedarbojās. Policija bija bezspēcīga tādas vienotības priekšā, jo pāris stundu laikā miljoniem cilvēku pievienojās akcijai pārtraukt darbu. Viņi bija aizmirsuši naidu, skaudību un uzskatu atšķirības un apvienojās pret netaisnību un tirāniju. Arī policija un armija sastāv no cilvēkiem, un viņiem pūlī atradās radinieki un draugi. Tas vairs nebija jautājums par četru musinātāju nogalināšanu - lai atbrīvotu tikai vienu kodolstaciju, būtu jāatņem dzīvība simtiem tūkstošu. Sastapušies ar tādu apņēmību un vienprātību, policija, armija un diktators kapitulēja. Vienīgie nāves gadījumi šī incidenta laikā bija divdesmit trīs fanātiķi un tirāna personīgā apsardze, kurus kareivjiem nācās nošaut, lai nokļūtu līdz viņam."

„Kas notika ar vadoni? Vai viņu pakāra?"

„Nē, Mišel,” Arki pasmaidīja. „Cilvēkiem vardarbības bija gana. Diktatoru izsūtīja uz vietu, kur viņš nevienam nevarēja kaitēt. Pateicoties tam, šis cilvēks mainījās - sāka novērtēt katra indivīda mīlestību un cieņu pret brīvību. Beidzot diktators nomira nožēlas pilns par visu, ko bija darījis.

Tagad šī tauta ir pati veiksmīgākā uz mūsu planētas. Bet, tāpat kā uz Zemes, citas nācijas vēl atrodas zem varmācīgu totalitāro režīmu jūga. Mēs darām visu iespējamo, lai tām palīdzētu, jo zinām, ka tas, ko šajā dzīvē darām, ir mācekļa gadi pirms pārejas uz augstāku eksistenci un lai pat uz visiem laikiem atbrīvotos no saviem fiziskajiem ķermeņiem.

Tev, Mišel, arī jāzina, ka planētas ir iedalītas kategorijās. Kad tās nokļūst briesmās, visi iedzīvotāji var pārcelties uz citurieni, bet neviens nevar to darīt, ja izraudzītā planēta atrodas citā kategorijā. Mūsu tehniski augsti attīstītā planēta ir pārapdzīvota, tāpēc apmeklējām Zemi ar nolūku izveidot tur apmetni, tomēr nolēmām to nedarīt, jo jūsu evolūcijas pakāpe mums nodarītu vairāk ļaunuma nekā labuma."

Nejutos iepriecināts, to dzirdot, un mana aura to noteikti parādīja Arki, jo viņš pasmaidīja.

„Atvaino, Mišel, es neliekuļoju. Mēs vēl joprojām apmeklējam Zemi, bet tikai kā novērotāji, kas ieinteresēti pētīt un mācīties no jums un jūsu kļūdām. Mēs nekad neiejaucamies, jo tāds nav mūsu uzdevums, un nekad neokupēsim jūsu planētu, jo tas mums būtu solis atpakaļ. Saku, kā ir - jūs nevar apskaust ne materiālā, ne tehnoloģiskā, ne garīgā jomā.

Vēl par mūsu astrālajiem ķermeņiem. Tie nevar pāriet uz pārāku planētu, iekams nav pienācīgi attīstījušies. Protams, tas attiecas uz garīgo, nevis tehnoloģisko evolūciju. Attīstība notiek pateicoties tam, ka fiziskais ķermenis progresa ceļā pilnveidojas, līdz sasniedz šīs planētas līmeni. Tu jau zini par planētu deviņām kategorijām. Mūsējās atrodas skalas apakšā. Šībrīža fiziskajos ķermeņos šeit drīkstam uzturēties deviņas dienas. Pēc Universālā likuma desmitajā dienā tie nomirs. Ne Tao, ne varenais Taora, kuru spēkos ir atdzīvināt mirušos, nespēs ne aizkavēt, ne apturēt šo procesu, jo dabai ir nelokāmi likumi ar labi iedibinātu garantiju."

„Ja es nomirtu šeit, tad varbūt mans astrālais ķermenis varētu palikt te un es iemiesotos uz Tiobas kā bērns?" cerību pilns jautāju, piemirsis savu ģimeni, ko uz Zemes mīlēju.

„Mišel, tu nesaproti. Universālais likums nosaka, lai tu pāriemiesotos uz Zemes, jo vēl neesi tur beidzis savas gaitas. Taču ir iespējams, ka tad, kad tev pienāks laiks nomirt, astrālais ķermenis iemiesosies citā ķermenī uz kādas vairāk attīstītas planētas - otrās vai trešās kategorijas, vai pat uz šīs planētas. Tas atkarīgs no tavas attīstības pašreizējā līmeņa."

„Tātad teorētiski es varētu pāriemiesoties arī uz devītās kategorijas planētas?" gribēju zināt, jo Tiobu uzskatīju par īstu paradīzi.

„Vai var paņemt mazliet dzelzsrūdas un ogli, sakarsēt līdz noteiktai temperatūrai un iegūt tēraudu?" jautāja Arki un pats atbildēja: „Nē. Vispirms no dzelzs attīra piejaukumus, tad atkal liek krāsnī un kausē, pēc tam turpina apstrādāt, cik vien ilgi vajag, lai iegūtu pirmklasīgu tēraudu. Tas pats attiecas uz mums - mūs jākausē vēl un vēl, līdz kļūstam perfekti, jo galu galā mēs pievienosimies Garam, kurš, būdams pilnīgs, nevar pieņemt pat vismazāko nepilnību."

„Tas liekas tik sarežģīti..."

„Gars, kurš ir radījis visu, gribēja tā, un esmu pārliecināts, ka viņam tas ir vienkārši, bet nabaga cilvēka prātam - jā, piekrītu, tas dažreiz ir grūti saprotams. Vēl sarežģītāk, ja cenšamies piekļūt avotam. Šī iemesla dēļ esam mēģinājuši (dažās vietās veiksmīgi) likvidēt reliģijas un sektas, kas pulcina cilvēkus, lai viņiem it kā palīdzētu pielūgt Dievu vai dievus, taču viss kļūst tikai sarežģītāks un neizprotamāks. Rituālus un noteikumus izgudrojuši garīdznieki, kuri drīzāk tiecas pēc personīgā labuma, nevis seko dabai un Universālajam likumam. No tavas auras redzu, ka tu jau kaut ko saproti no šīm lietām."

Pasmaidīju, jo tā bija taisnība.

„Vai uz savas planētas jūs varat redzēt un nolasīt auras?" jautāju.

„Daži no mums, arī es, to ir iemācījušies, bet šajā jomā esam vien nedaudz attīstītāki par jums. Mēs uzcītīgi studējam šo jomu, jo zinām, ka tas nepieciešams mūsu evolūcijai."

Piepeši Arki apklusa. Sapratu, ka viņš saņēmis telepātisku pavēli no varenās personas.

„Misei, man tagad jāiet. Bušu priecīgs, ja mūsu saruna palīdzēs tev un taviem līdzcilvēkiem uz Zemes un Visumā."

Arki sniedza roku, un es darīju tāpat. Par spīti viņa neglītumam, es būtu gribējis šo cilvēku apskaut un noskūpstīt. Kaut es būtu to izdarījis! Vēlāk uzzināju, ka Arki un viņa pieci biedri gājuši bojā -tikai stundu pēc aizlidošanas no Tiobas viņu gaisakuģis eksplodējis. Ceru, ka Arki dzīve tagad turpinās uz kādas viesmīlīgas planētas... Bet varbūt viņš atgriezīsies uz savējās, lai palīdzētu cilvēkiem... Es Visumā sastapu brāli, kurš, tāpat kā es, dzīvoja uz bēdu planētas, mācīdamies tajā pašā skolā, kur es, lai kādu dienu prastu sasniegt mūžīgo laimi.

Kad Arki ar savu pavadoni izgāja no telpas, es apsēdos blakus Tao. Taora, kurš bija man dāvājis spēju saprast visas valodas, mani uzrunāja.

„Mišel, kā Tao jau tev stāstīja, tu tiki izraudzīts apmeklēt Tiobu. Mūsu izvēles galvenais iemesls tev vēl nav atklāts - ne tikai tādēļ, ka tava dvēsele jau ir atmodusies un atvērta, bet galvenokārt tādēļ, ka esi viens no retajiem soukou, kas tagad dzīvo uz Zemes. Soukou ir astrāls ķermenis, kas astoņdesmit vienu dzīvi mitis cilvēka fiziskajā ķermenī un dzīvojis uz dažādām planētām dažādās kategorijās. Vairāku iemeslu dēļ soukou atgriežas, lai dzīvotu uz tādām zemākajām planētām kā Zeme, lai gan viņi varētu turpināt kāpt augšup. Kā zināms, cipars 9 ir Visuma skaitlis. Tu atrodies deviņu doko pilsētā, kas dibināta uz Universālā likuma pamata. Tavam astrālajam ķermenim ir deviņreiz deviņas dzīves, kas noved tevi pie viena lielā cikla beigām."

Samulsu. Protams, biju jau nojautis, ka nedzīvoju savu pirmo dzīvi, īpaši pēc ceļojuma uz Mu kontinentu, bet astoņdesmit viena dzīve! Nemaz nezināju, ka tik daudzas kāds dzīvo...

„Mišel, var dzīvot vēl daudz vairāk," Taora pārtrauca manu domu. „Tao tagad ir savā divsimt sešpadsmitajā dzīvē, bet citi dzīvo daudz mazāk. Kā jau teicu, tevi izvēlējās no ļoti retajiem soukou, kas mīt uz Zemes. Lai tu labāk izprastu atrašanos uz mūsu planētas, esam tev sagatavojuši ceļojumu laikā. Mēs ļaujam tev atgriezties savās iepriekšējās esamībās, lai tu apjaustu, kas ir reinkarnācija un kāds ir tās mērķis. Šis ceļojums laikā tev noderēs, rakstot grāmatu, - tā tu pilnībā sapratīsi tās nolūku."

Tikko viņš beidza runāt, Tao saņēma mani aiz pleca un apgrieza riņķī. Viņa vadīja mani uz atpūtas zonu, kāda laikam bija katrā doko. Trīs Taori levitējot mums sekoja. Tao norādīja, ka man jāapguļas uz liela auduma gabala, kas izskatījās pēc gaiša spilvena. Galvenais Taora nostājās man aiz galvas, abi pārējie katrs turēja manu roku. Tao sakļāva plaukstas man virs saules pinuma, bet vadonis uzlika abu roku rādītājpirkstus man uz epifīzes, telepātiski pavēlēdams cieši vērties uz viņa pirkstiem. Jutu, ka neprātīgā ātrumā slīdu caur tumšu, nebeidzamu tuneli. Kad izniru no tā, atrados tādā kā ogļraktuvju ejā. Vairāki vīrieši ar lampiņām uz pieres stūma vagonetes, mazliet tālāk citi enerģiski darbojās ar cērtēm vai rausa ogles vagonetēs. Pavirzījos uz ejas beigām, kur varēju tuvāk nopētīt vienu no ogļračiem. Likās, ka es viņu pazīstu. Balss, kas šķita nākam no manis paša, teica:

„Mišel, tas ir viens no taviem fiziskajiem ķermeņiem."

Vīrietis bija samērā garš, atlētisks, sviedriem un ogļu putekļiem klāts. Viņš smagi strādāja, raušot ogles vagonetē.

Aina nomainījās tāpat kā Mu, kad iegāju psihosfērā. Uzzināju, ka vīrieti sauc Zigfrīds - tā viņu pie ieejas šahtā vāciski (es neprotu šo valodu) uzrunāja kāds ogļracis, bet cits lika Zigfrīdam iet kopā ar viņu. Abi devās uz vecu būdu, lielāku par pārējām šajā acīmredzot ciemata galvenajā ielā. Sekoju viņiem. Telpā dega eļļas lampas. Zigfrīds pievienojās vīriem, kas sēdēja pie galdiem. Viņi kaut ko uzsauca skarbam vīrietim netīrā priekšautā. Tas atnesa pudeli un dažus alus kausus.

Atkal mainījās dekorācija. Šķita, ka pagājušas vairākas stundas. Būda bija tā pati, tikai tagad Zigfrīds grīļodamies iznāca no tās. Viņš bija piedzēries un devās uz mazāku būdu rindu. Tām bija skursteņi, no kuriem vēlās melni dūmi. Zigfrīds strauji atvēra vienas būdas durvis un iegāja iekšā. Es viņam sekoju. Pie galda sēdēja astoņi bērni vecumā no viena gada, ar divpadsmit mēnešu starpību, iegremdējuši karotes bļodās, kas bija pilnas ar negaršīga paskata auzu tumi. Ienākot tēvam, bērni pacēla galvas un vērās izbaiļu pilnām acīm. Vidēja auguma, bet spēcīga izskata sieviete ar netīriem blondiem matiem asi sacīja:

„Kur tu biji? Kur ir nauda? Bērni jau divas nedēļas nav ēduši pupiņas. Tu atkal esi piedzēries!"

Viņa piecēlās un piegāja pie Zigfrīda. Kad sieviete grasījās iesist viņam pļauku, Zigfrīds sagrāba sievas roku un ar kreiso dūri iesita tik spēcīgi, ka viņa nokrita atmuguriski uz grīdas, atsitot pakausi pret pavarda malu. Bērni kliedza un raudāja. Zigfrīds noliecās pār sievu, kuras plati ieplestās acis nedzīvi vērās griestos.

„Frīda, Frīda, celies!" viņš sauca sāpju pilnā balsī.

Vīrietis pacēla sievu uz rokām un centās nostatīt viņu uz grīdas. Pēc Frīdas glāžainā skatiena Zigfrīds saprata, ka viņa ir mirusi. Atžirdzis viņš metās uz durvīm un pazuda naktī, skriedams arvien tālāk, it kā būtu sajucis prātā.

Aina nomainījās. Zigfrīdu cieši turēja divi sargi, viens no kuriem mauca viņam galvā kapuci. Arī bendem galvā bija kapuce ar caurumiem acu vietās. Viņš bija drukns un savā milzīgajā rokā turēja plata cirvja kātu. Sargs lika Zigfrīdam nomesties ceļos un noliekties uz priekšu, lai galva atrastos uz bluķa. Bende iznāca priekšā. Priesteris steidzīgi nolasīja lūgšanu. Nāvessoda izpildītājs lēni pacēla cirvi virs Zigfrīda galvas un ļāva tam krist uz viņa kakla. Galva noripoja zemē, un pūlis atlēca vairākus soļus atpakaļ.

Es nupat biju liecinieks viena mana fiziskā ķermeņa vardarbīgai nāvei... Sajūta bija dīvaina. Līdz Zigfrīda nāves brīdim es jutu dziļu maigumu pret šo vīru, un, lai gan viņš bija nodarījis ļaunumu, man bija viņa ļoti žēl. Taču, kad galva aizripoja, mani pārņēma atvieglojums - viņa un manis paša dēļ.

Uzreiz sekoja cita aina. Ezera mirdzoši zilajos ūdeņos atstarojās pie horizonta pavisam zemu esošo divu sauļu stari. Pāri ūdenskrātuvei slīdēja maza bagātīgi, bet gaumīgi - ar skulptūrām un gleznām - izgreznota laiva. Vidēja auguma vīri ar sarkanīgām sejām to vadīja, izmantojot garas kārtis. Zem tādas kā lapenes izrotātā tronī sēdēja apburoša jauna sieviete ar zeltainu ādu. Ovālo seju izcēla skaistas mandeļveida acis, gaišie mati krita līdz jostasvietai. Sieviete smaidīja. Grupa jauniešu viņu izklaidēja. Es zināju, ka šī jaunā būtne biju es pats citā dzīvē.

Laiva tuvojās piestātnei, no kuras veda ziedošu krūmu norobežots plats gājēju celiņš. Tas pazuda starp kokiem, kas apjoza pili ar vairāku līmeņa jumtiem dažādās krāsās.

Ar ainas maiņu es tiku pārcelts pils iekšienē un atrados bagātīgi izrotātā telpā. Viena siena pavērās uz akurātu, miniatūru, apbrīnojamas varietātes un krāsu dārzu. Kalpotāji ar sarkanīgu ādas krāsu, ģērbušies spilgti zaļos gurnautos, apkalpoja ap simt grezni tērptu viesu. Viņiem bija tāda pati viegli zeltaina āda kā sievietei laivā. Viņa sēdēja goda vietā sēdeklī ar augstu atzveltni. No istabas tālākā gala un dārza skanēja klusa, valdzinoša mūzika.

Viens no kalpotājiem atvēra lielas durvis. Ienāca jauns, 190 centimetru garš vīrietis ar līdzīgu zeltainu ādu. Viņam piemita lepna stāja un atlētisks augums. Vara blondie mati ieskāva seju ar pareiziem vaibstiem. Vīrietis devās pie jaunās sievietes un paklanījās. Kaut ko viņam pačukstējusi, skaistule pamāja kalpotājiem. Viņi atnesa līdzīgu atzveltnes krēslu un novietoja blakus. Vīrietis apsēdās, un sieviete pastiepa viņam roku, ko tas saņēma savējā. Pēkšņi pēc viņas signāla vairākkārt atskanēja gongs un iestājās klusums. Viesi pagriezās pret pāri. Sieviete skaļi un skaidri teica:

„Jums visiem, kas šeit pulcējušies, vēlos paziņot, ka esmu izvēlējusies biedru. Tas ir viņš - Ksinolini. No šī brīža saskaņā ar manu lēmumu viņam pēc manis piederēs visas karaliskās tiesības un privilēģijas, viņš būs otrā vara karalistē pēc manis, Karalienes un Galvas. Jebkuram, kas viņu neklausīs vai darīs ko sliktu, būs jāatbild man. Pirmais bērns, ko dzemdēšu Ksinolini, vīriešu vai sieviešu dzimuma, kļūs par manu mantinieku. Es, Labinola, zemes Karaliene, esmu tā lēmusi.”

Viņa atkal pamāja, un gonga skaņa nozīmēja karalienes runas beigas. Cits pēc cita viesi zemu paklanījās Labinolai, vispirms noskūpstot viņas pēdas un tad, kā iztapības žestu, arī Ksinolini kājas.

Šī aina pazuda miglā, un tās vietā jau bija nākamā - tajā pašā pilī, tikai citā telpā. Karaliskā ģimene sēdēja troņos. Labinola sprieda tiesu. Viņai priekšā cits pēc cita stājās cilvēki, un viņa tos uzmanīgi uzklausīja.

Notika kaut kas neiedomājams! Jutu, ka esmu Labinolas ķermenī. To ir grūti izskaidrot, bet tikmēr, kamēr klausījos un vēroju, es biju Labinola. Sapratu visu sacīto, un, kad viņa pasludināja savu spriedumu, es pilnībā piekritu. Pūlī dzirdēju klusus apbrīnas saucienus par viņas gudrību. Karaliene nekad nepagriezās pret Ksinolini un nelūdza padomu. Mani pārņēma lepnums, zinot, ka citā dzīvē esmu bijis šī sieviete. Šajā brīdī sajutu vieglu tirpoņu.

Iepriekšējā aina pazuda. Nu atrados greznā guļamistabā. Labinola gulēja gultā kaila, apkārt rosījās trīs sievietes un divi vīrieši. Piegājis tuvāk, redzēju viņas seju - sviedriem noplūdušu un dzemdību sāpju izķēmotu. Visas trīs vecmātes un abi karalistē visievērojamākie ārsti izskatījās satraukti, viņu acīs redzēju bailes. Mazulis - Labinolas pirmais bērns - nāca ar kājām pa priekšu. Karaliene jau bija zaudējusi daudz asiņu. Es zināju, ka Labinola saprot, ka drīz mirs.

Bija aizritējušas divas stundas. Labinola tikko bija nomirusi, bērns bija nosmacis vēl pirms nākšanas pasaulē. Divdesmit astoņus gadus vecā sieviete, tik skaista un laba, nupat bija atlaidusi savu astrālo ķermeni - manu astrālo ķermeni, - lai dzīvotu citu dzīvi.

Sekoja nākamās ainas, atklājot manas citas dzīves - kā vīrietim, sievietei un bērnam - uz citām planētām. Divreiz biju ubags un trīs reizes jūrnieks; biju ūdensnesējs Indijā un zeltkalis Japānā, kur nodzīvoju līdz deviņdesmit piecu gadu vecumam; romiešu kareivis; nēģerzēns Čadā, kuru astoņu gadu vecumā aprija lauvas; indiāņu zvejnieks pie Amazones, kas nomira četrdesmit divu gadu vecumā; vairākkārt biju zemnieks uz Zemes un citām planētām, bet divas reizes - askēts Tibetas kalnos un uz citas planētas.

Izņemot laiku, kad biju Labinola - karaliene, kas valdīja pār trešo daļu planētas -, vairums manu dzīvju bijušas ļoti vienkāršas. Es redzēju ainas no visām astoņdesmit savām iepriekšējām dzīvēm, no kurām dažas uz mani atstāja lielu iespaidu. Tagad man nav laika tās aprakstīt - tās aizņemtu veselu sējumu, bet varbūt kādreiz es to izdarīšu.

Izrādes beigās jutu, ka pa tuneli atgriežos atpakaļ. Atvēru acis. Tao un trīs Taori laipni smaidīja.

Kad atkal biju savā pašreizējā ķermenī, vadonis sacīja:

„Mēs parādījām tavas pagātnes dzīves, lai tu ievērotu, ka tās mainās, it kā būtu piestiprinātas pie rata, kas griežas. Jebkurš tā punkts, kurš atrodas augšā, jau nākamajā brīdī būs apakšā. Tas ir neizbēgami, vai saproti? Vienu dienu tu esi ubags un tad vari būt karaliene, tāda kā Labinola, kura bija ne tikai rata virspusē, bet arī daudz mācījās un palīdzēja citiem. Tomēr ubags nereti iemācās tikpat daudz kā karalis vai pat vēl vairāk.

Būdams askēts kalnos, tu cilvēkiem palīdzēji daudz vairāk nekā citās savās dzīvēs. Vislielākā nozīme ir nevis ārienei, bet gan tam, kas ir aiz tās. Kad tavs astrālais ķermenis pieņem citu fizisku ķermeni, tas notiek, lai mācītos. Kā esam jau tev skaidrojuši, tas notiek tavas Augstākās patības dēļ. Tas ir nepārtrauktas uzlabošanās process, kas vienlīdz iedarbīgi var notikt gan ubaga, gan karaļa vai ogļrača ķermeņos. Fiziskais ķermenis nav nekas cits kā instruments. Tēlnieka kalts un āmurs ir instrumenti; paši par sevi tie nav skaisti, bet mākslinieka rokās palīdz radīt daiļumu. Brīnišķīgu statuju nevar izveidot tikai ar tēlnieka rokām. Ielāgo - astrālajam ķermenim vienmēr jāpakļaujas Universālajam likumam! Cieši sekojot dabai, tas var visātrāk sasniegt mērķi."

Taori apsēdās, un mēs arī. Saule bija norietējusi, tomēr viņi neuzskatīja par vajadzīgu paskaidrot, kur atrodas gaismas avots, kas ļauj redzēt vismaz piecpadsmit metru doko iekšienē.

Mana uzmanība vēl joprojām bija pievērsta Taori. Viņi raudzījās uz mani laipni, zeltainas dūmakas ieskauti. Tā kļuva arvien biezāka, un viņi tajā nozuda - tieši tā, kā mana pirmā apciemojuma laikā.

Tao viegli uzlika roku man uz pleca un lūdza sekot. Viņa vadīja mani uz izeju no doko. Ārā bija pilnīgi tumšs, gaisma apspīdēja tikai ieeju. Neredzēju tālāk par trijiem metriem un raizējos, kā atradīsim lidojošo platformu, bet tad atcerējos, ka Tao labi redz gan dienā, gan naktī. Mani māca ziņkāre pēc pierādījuma, un viņa man to tūlīt sagādāja, bez piepūles paceļot mani un uzsēdinot sev uz pleciem -tāpat kā mēs uz Zemes nesam savus bērnus.

„Tu varētu paklupt," Tao paskaidroja, ejot pa taku. Nudien, likās, ka viņa zina, kur iet, itin kā būtu gaiša diena.

Nolikusi mani lativoka sēdeklī, Tao apsēdās blakus. Uzliku masku, un mēs pacēlāmies. Lai gan uzticējos savai pavadonei, nejutos omulīgi, lidojot akli. Starp parka milzīgajiem kokiem nevarēju saskatīt pat zvaigznes, kas parasti mirdzēja spoži. Pēc saulrieta bija sablīvējušies biezi mākoņi, un apkārtne grima absolūtā tumsā. Sev blakus redzēju Tao auru un buķeti viņai virs galvas, kas bija īpaši spilgta.

Uzņēmām ātrumu un ceļojām tikpat ātri kā dienā. Uz sejas jutu pāris lietus lāses. Tao tuvināja roku kādam punktam aparātā, un lietu es vairs nejutu. Tajā pašā mirklī šķita, ka apstājamies. Nesapratu, kas notiek, jo zināju, ka atrodamies virs okeāna. Tālumā uzplaiksnīja krāsainas, kustīgas gaismas.

„Kas tas ir?"

„Krasta doko ieejas gaismas,” Tao atbildēja.

Pūlējos saprast, kādēļ doko ir kustīgs, kad cauri tumsai, kas likās pat blīvāka, mums virsū nāca gaisma un apstājās blakus.

„Esam pie tavām mājām. Nāc!"

Tao mani atkal pacēla. Jutu nelielu spiedienu un lietus lāses uz sejas. Lija stipri, bet pēc pāris soļiem Tao jau bija zem gaismas. Iegājām doko.

„Esam tieši laikā!" iesaucos.

„Vai lietus dēļ? Nē, līst stipri. Vai nemanīji, ka es aktivizēju spēka lauku? Tu vairs nejuti vēju, vai ne?"

„Es domāju, ka esam apstājušies... Neko nesaprotu,” samulsis taisnojos.

Tao izplūda smieklos, kas mani nomierināja un deva mājienu, ka šīs mistērijas skaidrojums sekos.

„Spēka lauks attur ne vien lietu, bet arī vēju, tāpēc tev nebija neviena atskaites punkta, lai saprastu, vai mēs pārvietojamies," Tao skaidroja. „Redzi, nedrīkst paļauties uz uztveri!"

„Bet kā tu pilnīgā tumsā spēji atrast šo vietu?”

„Es jau tev teicu, ka mēs vienlīdz labi redzam gan dienā, gan naktī, tādēļ mums nav nepieciešams apgaismojums. Es saprotu, ka tev tas nav ērti un tu mani nevari redzēt. Tomēr mums šī bija ārkārtīgi piepildīta diena. Tagad tev vajadzētu atpūsties. Ļauj, palīdzēšu."

Tao aizveda mani līdz atpūtas zonai. Vaicāju, vai viņa paliks tepat. Mana pavadone sacīja, ka dzīvo netālu, novēlēja arlabunakti un devās prom. Es izstaipījos un drīz aizmigu.

Biju gulējis dziļā miegā, ne reizi nepamostoties, un no rīta jutos labi atpūties. Pamodos no Tao balss - viņa, pārliekusies man pāri, čukstēja ausī. Tāpat kā pirmoreiz, novērtēju, ka atpūtas zona attaisno savu nosaukumu. Skaņas šeit bija ļoti slāpētas, un es nebūtu dzirdējis Tao, ja viņa nebūtu pārliekusies man pāri.

Piecēlos un sekoju viņai uz baseinu. Tur viņa man bija pavēstījusi par nelaimes gadījumu ar Arki, un ziņa mani tik ļoti apbēdināja, ka nespēju novaldīt asaras. Mana pavadone toreiz sacīja:

„Atcerēsimies viņu kā draugu, kurš mūs ir atstājis, lai dotos citā eksistencē. Jā, tas ir skumji, taču mēs nedrīkstam būt savtīgi. Arki gaida citi piedzīvojumi un prieki.”

Nomazgājos un kopā ar Tao ieturējām vieglu maltīti, iedzērām mazliet hidromela.

Debesis bija pelēkas, līņāja. Bija interesanti vērot, kā lietus lāses neplūst lejā pa doko kā pāri stikla kupolam, bet, sasniegušas tā spēka lauku, izgaist.

Ievērojusi manu izbrīnu, Tao pasmaidīja.

„Lietus lāses tiek izjauktas spēka lauka ietekmē," viņa paskaidroja. „Tā ir elementāra fizika... vismaz mums. Un ir vēl interesantākas lietas, ko pētīt, bet tev, Mišel, ir maz laika. Lai, izlasot tavu grāmatu, cilvēki uz Zemes būtu informēti, man jāatklāj arī Kristus noslēpums, par kuru ieminējos jau vakar pirms Arki ierašanās. Bet vispirms pastāstīšu tev par Ēģipti, Izraēlu un Atlantīdu - kontinentu, par kuru bieži runā uz Zemes. Tas ir pretrunīgs temats...

Atlantīda, tāpat kā Mu kontinents, atradās ziemeļu puslodē Atlantijas okeāna vidū. Tā bija piesaistīta Eiropai, ar vienu zemesšaurumu savienota ar Ameriku, bet ar citu - ar Āfriku, apmēram Kanāriju salu platuma grādos. Atlantīda bija mazliet lielāka nekā Austrālija. Pirms 30 tūkstošiem gadu to apdzīvoja Mu cilvēki. Faktiski tā bija Mu kolonija. Tur dzīvoja arī baltā rase - gara auguma blondi cilvēki ar zilām acīm. Tie bija maiji - ļoti izglītoti kolonisti no Mu, kas pārvaldīja salu. Viņi tur uzcēla Savanasas piramīdas modeli.

Pirms 17 tūkstošiem gadu viņi veica rūpīgu izpēti Vidusjūrā, dodoties caur Ziemeļāfriku, kur iepazīstināja arābus - dzelteno un melno bakaratiniešu krosbrīdinga¹⁹ pēctečus - ar materiālām un garīgām zināšanām. Piemēram, skaitļu raksts, ko vēl tagad lieto arābi, nāk no Atlantīdas un, protams, no Mu. Viņi devās uz Grieķiju, kur izveidoja mazu koloniju. Grieķu alfabēts gandrīz atbilst Mu alfabētam. Visbeidzot viņi ieradās zemē, ko iedzimtie sauca par Aranku un kuru jūs pazīstat kā Ēģipti. Tur viņi izveidoja lielu koloniju. Tās vadonis bija Tots. Tika pieņemti likumi, kas ietvēra Mu ticējumus un Atlantīdas organizatoriskos principus, tika uzlaboti augi, ieviesti jauni paņēmieni liellopu audzēšanā, zemes apstrādē, keramikā un aušanā.

Tots bija Atlantīdas lielais cilvēks, ārkārtīgi zinošs un garīgs. Viņš dibināja ciematus un būvēja tempļus. Tieši pirms savas nāves viņš uzcēla, kā jūs to dēvējat, Lielo piramīdu. Katru reizi, kad šie varenie kolonisti apstiprināja, ka jaunajai kolonijai piemīt potenciāls kļūt ietekmīgai materiāli un garīgi, viņi būvēja īpašu piramīdu -instrumentu, kā tu pats pārliecinājies Mu kontinentā. Ēģiptē tā bija Lielā piramīda - pēc Savanasas piramīdas modeļa, tikai trīs reizes mazāka. Tās visas ir unikālas un, lai paveiktu savu instrumenta lomu, to dimensijām un instrukcijām precīzi jāsakrit."

„Cik daudz laika tas prasīja?”

„Tikai deviņus gadus, jo Tots un viņa lietpratīgie arhitekti no Mu zināja noslēpumus par antigravitāciju un to, kā skaldīt akmeni un lietot elektroaltraskaņas."

„Uz Zemes eksperti domā, ka to būvējis faraons Heopss."

„Tā nav tiesa, Mišel. Un tā, protams, nav vienīgā kļūda, ko pieļauj Zemes eksperti. Bet es varu apliecināt, ka Heopss izmantoja šo piramīdu tā, kā tas bija paredzēts.

Maiju atlantīdieši nebija vienīgie, kas pētīja un kolonizēja. Nerādījušies tūkstošiem gadu, nagas ciltis bija pakļāvušas Birmu, Indiju un beidzot sasniedza Ēģiptes krastus apmēram Vēža tropa platuma grādos. Arī viņi izveidoja veiksmīgu koloniju un okupēja augšējo Ēģipti. Abas kolonizētāju grupas iedibināja līdzīgus uzlabojumus. Nagas Sarkanās jūras krastos uzcēla lielu pilsētu Maijū. Vietējie bērni apmeklēja skolas, pamazām saplūstot ar kolonistiem un radot ēģiptiešu rasi. Taču aptuveni pirms pieciem tūkstošiem gadu nagas Ēģiptes ziemeļos un maiju atlantīdieši sāka karot smieklīga iemesla dēļ. Atlantīdieši, kuru reliģija ievērojami atšķīrās no Mu reliģijas, ticēja dvēseles reinkarnācijai savā senču zemē, uzskatīja, ka dvēsele ceļo rietumu virzienā, no kurienes viņi nākuši. Nagas ticība bija līdzīga, tikai viņu dvēseles ceļoja uz austrumiem, jo viņi bija no austrumiem. Tādas nesaprašanās dēļ kara stāvoklis ilga divus gadus. Tomēr, tā kā abās grupās galvenokārt bija miermīlīgi ļaudis, viņiem izdevās rast kompromisu un izveidot vienotu Ēģipti.

Pirmo Apvienotās Ēģiptes karali sauca Mena. Viņš nodibināja Memfisas pilsētu. Menu ievēlēja tāpat kā Mu karali. Šis princips Ēģiptē neiedzīvojās, jo spēcīgā garīdzniecība pamazām faraonu palika zem savas tupeles. Izņēmums bija faraons Etnatons, kuru priesteri noindēja. Pirms nāves viņš pavēstīja: „Laikā, ko esmu pavadījis uz Zemes, Patiesības vienkāršība netika izprasta un daudzi to noraidīja.” Kā bieži gadās reliģiskās sektās, ēģiptiešu garīdznieki izkropļoja Patiesību, lai pakļautu citus, liekot noticēt velnam, dažādām dievišķām radībām un tamlīdzīgām muļķībām.

ļāpiebilst, ka pirms kara un tam sekojošā miera pakta, kad Ēģiptes karalis bija Mena, iedzīvotāji - gan maiju atlantīdieši, gan nagas - nostiprināja izsmalcinātu civilizāciju gan Augšēģiptē, gan Lejasēģiptē. Valsts bija turīga, attīstījās zemkopība un lopkopība. Tā bija attīstības kulminācija.

Bet nu atgriezīsimies atpakaļ laikā. Arki stāstīja, ka Zemi joprojām apciemo starpplanētieši. Paskaidrošu sīkāk.

Tāpat kā daudzas Visumā apdzīvotās planētas, arī Zeme tiek apmeklēta. Dažreiz iedzīvotājiem jāevakuējas, jo viņu planēta iet bojā. Bet, kā jau Arki skaidroja, planētas nevar mainīt kā mājas - jāpakļaujas iedibinātajam ciklam, citādi sekas var būt nenovēršamas.

Pirms 12 tūkstošiem gadu cilvēki no Hebras lūkojās pēc jaunas tādas pašas kategorijas mājvietas, jo zināja, ka nākamajā tūkstošgadē viņu planēta kļūs neapdzīvojama. Gaisakuģim, kas spēja attīstīt ārkārtīgi lielu ātrumu, pētnieciskā lidojuma laikā radās nopietnas problēmas, un tas bija spiests nolaisties uz jūsu planētas.

Lidaparāts piezemējās Rietumkrievijas pilsētas Krasnodaras apkārtnē. Man nav tev jāatgādina, ka tolaik nebija ne pilsētu, ne cilvēku, ne arī Krievijas. Uz kuģa borta atradās astoņi astronauti -trīs sievietes un pieci vīrieši. Viņi bija aptuveni 170 centimetru gari, melnām acīm un gariem, brūniem matiem. Nolaidušies astronauti sāka labot kuģi, bet atklāja, ka gravitācijas spēks ir lielāks nekā uz Hebras, tādēļ pārvietoties ir grūti. Netālu no lidaparāta viņi ierīkoja nometni.

Kādu dienu, labojot gaisakuģi, notika milzīgs sprādziens, kurā tika iznīcināta puse lidaparāta un gāja bojā pieci astronauti. Izdzīvoja Robanans, Levia un Dina, jo tobrīd atradās patālu no notikuma vietas. Taču viņi apzinājās, kas uz Zemes sagaida augstākas kategorijas planētas iemītniekus - viņi te neiederējās, un likstas bija visapkārt.

Kamēr vēl bija siltā sezona, trijotne palika turpat. Viņiem bija ieroči, tāpēc varēja sagādāt medījumu. Mannas un citas pārtikas krājumi bija iznīcināti sprādzienā. Kad iestājās aukstums, astronauti devās uz dienvidiem. Gravitācijas spēks ārkārtīgi apgrūtināja pārvietošanos. Viņi pagāja garām Melnajai jūrai un turpināja ceļu mūsdienu Izraēlas virzienā. Gājiens ilga vairākus mēnešus, tomēr jaunie cilvēki pārsteidzošā kārtā to izturēja. Laiks kļuva maigāks, sasniedzot zemāk platuma grādus, pat ļoti silts. Pie kādas upes viņi nolēma uzcelt pastāvīgu nometni. Dina jau vairākus mēnešus bija stāvoklī. Noteiktā laikā viņa dzemdēja dēlu, ko nosauca par Rananu. Arī Levia pēc kāda laika dzemdēja dēlu Rabionu.

Hebras iemītnieki aklimatizējās šajā ar medījumu, medu un ēdamiem augiem bagātajā vietā un uzsāka savus radurakstus. Krietni vēlāk viņi sastapās ar garāmejošiem desmit nomadiem. Tas bija viņu pirmais kontakts ar Zemes cilvēkiem. Nomadi bija agresīvi - viņi gribēja nogalināt Robananu un paņemt visu, kas viņam piederēja, ieskaitot sievietes. Miermīlīgajam Robananam nekas cits neatlika kā pielietot ieročus. Viņš nogalināja četrus uzbrucējus, bet pārējie aizbēga. Hebras cilvēki pārdzīvoja, ka biji spiesti rīkoties tik nežēlīgi, un saskatīja tajā vēl vienu zīmi, ka atrodas uz planētas, ko viņiem liedz Universālais likums."

„Nebija iespējams pārlēkt kategorijas virzienā uz priekšu, bet uz zemākajām planētām taču drīkst doties?"

„Nē, Misei, ne viens, ne otrs. Ja, ignorējot Universālo likumu, iesi uz priekšu, tu mirsi; ja iesi atpakaļ, tu pakļausi sevi sliktākiem apstākļiem, jo tavs attīstītais garīgums nevar eksistēt materiālistiskā vidē. Paskaidrošu ar vienkāršu salīdzinājumu. Iedomājies vīrieti nospodrinātās kurpēs, baltās zeķēs un izgludinātā uzvalkā. Viņam jāiziet cauri fermas pagalmam, kur dubļi ir līdz potītēm, un ar rokām tie jāliek ķerrā. Skaidrs, kāds izskatīsies šis vīrs pēc tam.

Starpplanētieši, par kuriem stāstīju, bija mūsdienu ebreju senči. Bībele tika uzrakstīta vēlāk. Rakstītāji izsekoja šo cilvēku gaitām un patiesību izkropļoja ar izdomājumiem. Varu apgalvot, ka Bībeles Ādams ne vien nebija pirmais cilvēks uz Zemes, bet tālu no tā - viņu sauca Robanans. Viņa sieva nebija Ieva, bet gan Levia un Dina. Ebreju rase attīstījās no šiem trim cilvēkiem, kas bija pārāki. Tiesa, oriģinālā Bībele nav rakstītāju fantāzijas produkts vai izpušķojums - tajā bija daudz patiesības. Es saku „bija", jo dažādās katoļu baznīcas sinodēs Bībeli stipri pārstrādāja, lai tā kalpotu kristiānisma vajadzībām. Tādēļ es vakar tev teicu, ka reliģijas ir viens no Zemes lāstiem.

Iepazīstināšu tevi ar vēl dažām Bībeles tēmām.

Pēc ebreju rašanās uz Zemes mēs viņiem vairākkārt palīdzējām. Arī sodījām. Piemēram, Sodomu un Gomoru sagrāva viens no mūsu gaisakuģiem. Cilvēki tajās divās pilsētās rādīja sliktu piemēru un bija bīstami visiem, kas nokļuva viņu tuvumā. Mēs izmēģinājām dažādus līdzekļus, pūloties cilvēkus vest pie prāta, taču velti. Nācās būt nežēlīgiem.

Kad tu Bībelē lasi: „Kungs teica...", tev būtu jāsaprot: „Tiobas iedzīvotāji teica..."

„Kādēļ sākumā viņus neglāba un neveda atpakaļ uz savu planētu vai uz citu tādas pašas kategorijas planētu?"

„Prātīgs jautājums, Mišel, taču mēs nevaram paredzēt nākotni vairāk kā simt gadu uz priekšu. Toreiz domājām, ka viņi, tik maza grupa, varētu neizdzīvot un, ja izdzīvotu, tad sajauktos ar citām rasēm, kas viņus uzsūktu, un viņi kļūtu netīri. Mēs spriedām, ka tas varētu notikt gadsimta laikā, tomēr tā nenotika. Kā zināms, arī tagad šī rase ir gandrīz tikpat tīra kā pirms divpadsmit tūkstošiem gadu.

Kā jau teicu, ar reliģisko sinožu palīdzību garīdznieki izdzēsa vai mainīja Bībelē attēlotās lietas, bet citas saglabāja. To viegli izskaidrot. Piemēram, Vecās Derības 1. Mozus grāmatā 18. nodaļas

1. pantā rakstītājs atsaucas uz mūsu tālaika izskatu, teikdams: „Un Kungs viņam parādījās pie Mamres ozoliem - viņš sēdēja telts ejā kā jau dienas karstumā." Tas ir teikts par Ābramu.

2. pantā: „Viņš pacēla savas acis, paskatījās, un, redzi, tur priekšā stāvēja trīs vīri, un viņš tos ieraudzīja, skrēja tiem pretī no telts ejas un klanījās līdz zemei."

3. pantā: „Viņš sacīja: „Mans Kungs, kaut jel es gūtu tavu vēlību! Nepaej garām savam kalpam!"

Ābrams lūdz trīs vīrus palikt. Rakstītājs par viņiem saka „vīri", bet vienu no tiem nosauc „Kungs". Ābrams runā ar visiem trijiem, bet vienmēr atbild par „Kungu" nosauktais.

Tālāk. Katoļu priesteri uzskata to par šķietamu pretrunu, gluži tāpat kā daudzas citas reliģijas, jo neviens nevar iedomāties Dieva seju; tam, kurš to varētu, tūdaļ tiktu laupīta acugaisma. Savā ziņā viņiem ir taisnība - Radītājam, kas ir šķīsts gars, sejas nav. Saskaņā ar rakstītāju Ābrams sarunājas ar Dievu tā, kā ar augsti stāvošu kungu uz Zemes, Dievs atbild, un viņu pavada divi citi vīri. Rakstītājs nerunā par eņģeļiem.

Vai nav savādi, ka Dievs nolaižas uz Zemes kā vīrs, kuru pavada nevis eņģeļi, bet cilvēki?

Šeit un citviet Bībelē patiesi ticīgajam ir viegli saprast, ka Dievs nekad nav runājis ar kādu cilvēcisku būtni²⁰. Viņš to nevar, jo astrālie ķermeņi tiecas uz viņu, nevis Dievs noliecas pie viņiem. Tas būtu kā atpakaļ plūstoša upe; tu taču nekad neesi redzējis upi, kas no jūras plūst uz kalna virsotni, vai ne?

Rindkopa divas lappuses tālāk no minētās, arī ir amizanta. 19. nodaļas 1. pants: „Un divi eņģeļi nonāca vakarā Sodomā, bet Lats dzīvoja Sodomas pievārtē. Un, tos ieraudzījis, Lats cēlās viņu priekšā un palocījās ar savu vaigu līdz zemei."

Tālāk viņam izdodas piedabūt tos iet uz viņa mājām, kad pēkšņi 5. pantā: „Un tie aicināja Latu ārā un sacīja: „Kur ir tie vīri, kas pie tevis iegriezās naktī?'"' Rakstītājs sauc viņus „vīri".

Tālāk 10. pants: „..tie vīri izstiepa savas rokas un ievilka Latu pie sevis namā, un durvis tie aizbultēja."

11. pants: „..tie, kas atradās nama vārtos, tika sisti ar aklumu, gan mazie, gan lielie, tā ka tie nevarēja vārtus pat atrast."

Fragmentā, kur rakstītājs sākumā runā par diviem eņģeļiem, pēc tam par diviem vīriem un beidzot par diviem vīriem, kuri nolaupa cilvēkiem acugaismu, trūkst precizitātes. Pēc Bībeles - lai paveiktu tādu brīnumu, vajadzīgs vismaz viens eņģelis. Lūk, dārgais Misei, vēl viens piemērs par sajukumu Zemes rakstos. Šie vīri bija no Tio-bas. Tā mēs vadījām un palīdzējām ebrejiem, jo būtu negods ļaut tik garīgi attīstītai tautai nogrimt atpakaļ neziņā un mežonībā tikai tādēļ, ka tā nejauši pieļāvusi kļūdu, ierodoties uz planētas, kas nebija viņiem piemērota. Mēs palīdzējām arī nākamajos gadsimtos, un rakstītāji to ir centušies izskaidrot aprakstos, no kuriem veidojusies Bībele. Parasti viņi to darīja godprātīgi, bet dažkārt sagrozīja faktus, lai arī ne ar ļaunu nolūku. Vienīgās reizes, kad izkropļojumi tika radīti ar nodomu un ļoti īpašiem iemesliem, bija, kā jau minēju, katoļu baznīcas sinodēs - Nicā mūsu ēras 325. gadā, Konstantino-polē 381. gadā, Efīzē 431. gadā un Šalkedonā 451. gadā.

Bībele nav Dieva grāmata, kā daudzi uz Zemes tic. Tā ir senās vēstures dokuments, ļoti pārveidots un pilns ar izpušķojumiem, ko pievienojuši no sākotnējiem atšķirīgi rakstītāji. Piemēram, atgriezīsimies pie Ēģiptes un eksoda²¹ laikiem, kas interesē Zemes cilvēkus. Pirms doties tālāk, es tev un citiem atjaunošu patiesību par to.

Starpplanētiešu pēcteči Ēģiptē ir kļuvuši par ebrejiem (šis vārds nāk no viņu planētas nosaukuma - Hebra). Kopš ierašanās uz jūsu planētas šī rase pieredz lielas grūtības - toreiz un tagad. Salīdzinājumā ar citām rasēm ebreji ir inteliģenti, viņiem ir atšķirīga reliģija, un viņi nesajaucas ar citām rasēm - laulības gandrīz vienmēr notiek starp savas rases cilvēkiem. Nežēlīgā Universālā likuma dēļ ebreji vienmēr ir cietuši no vajāšanas, sevišķi pēdējos laikos. Tāpēc viņu astrālie ķermeņi tika atbrīvoti un spēja doties uz augstāk attīstītajām planētām, kurām viņi arī pieder.

Kā zināms, grupa ebreju ar Jāzepu, Jēkaba dēlu, gāja uz Ēģipti, kur uzsāka darboties, bet tas beidzās ar ēģiptiešu naidu. Un vienmēr viens un tas pats iemesls - inteliģences un it īpaši solidaritātes trūkums nelaimē. Tāpēc bija vajadzīga rīcība!'¹