Tiobas pareģojums

9. Mūsu tā sauktā civilizācija

Apliecinājis cieņu, atvadījos no Lationusi un viņa biedriem. Iesēdāmies lidojošajā platformā, lai dotos uz manu doko. Šoreiz izvēlējāmies citu ceļu un lidojām pāri plašiem apstrādātiem laukiem, uz brīdi apstājoties, lai es varētu apbrīnot bagātīgo kviešu ražu no ļoti garām vārpām. Kādā neparastā pilsētā visas ēkas - no pašas lielākās līdz vismazākajai - bija dokos, bet nebija ielu, kas tos savienotu. Sapratu, ka cilvēki pārvietojas, no vienas vietas uz otru lidojot ar vai bez lativoka, tāpēc ielas nebija vajadzīgas.

Paslīdējām cieši garām cilvēkiem, kuri gāja iekšā un nāca laukā no milzīgiem doko, kas līdzinājās tiem, ko biju redzējis kosmodromā.

„Tās ir fabrikas, kur gatavo ēdienu,” paskaidroja Tao. „Manna un dārzeņi, ko vakar ēdi savā doko, bija gatavoti šeit."

Lidojām pāri pilsētai un tad okeānam. Drīz sasniedzām salu, kur atradās mans doko. Atstājuši braucamo parastajā vietā, iegājām iekšā.

„Kopš vakardienas tu neko neesi ēdis! Tā tu zaudēsi svaru. Vai negribi ēst?”

„Pats brīnos, ka nejūtos pārāk izsalcis. Uz Zemes ieturējos četras reizes dienā...”

„Mans draugs, tas itin nemaz nav pārsteidzoši. Pārtiku šeit gatavo tā, ka kalorijas tiek atbrīvotas regulāros starplaikos divu dienu laikā. Mēs turpinām uzņemt barību, nepārslogojot kuņģi, tāpēc prāts ir skaidrs un modrs. Tas arī ir galvenais, vai ne?”

Es piekrītoši pamāju.

Mēs mielojāmies ar dažādu krāsu ēdieniem un nedaudz mannas. Dzerot hidromelu, Tao jautāja:

„Mišel, ko tu domā par savu uzturēšanos Tiobā?”

„Nu, ko es domāju... Pēc šorīt pieredzētā tev vajadzētu vaicāt, ko es domāju par planētu Zeme. Man likās, ka tajās piecpadsmit minūtēs paskrēja gadi! Daži momenti bija briesmīgi, bet citi - patīkami. Vai drīkstu jautāt, kādēļ tu vedi mani tādā ceļojumā laikā?"

„Ļoti labs jautājums, Mišel!"Taopaslavēja.„Gribējām tev parādīt, ka pirms jūsu tā sauktās civilizācijas uz Zemes ir pastāvējusi īsta civilizācija. Mēs tevi nenolaupījām, kā tu teiktu, un neaizvedām vairākus miljardus kilometru tālu, lai tikai parādītu mūsu skaisto planētu. Tu esi šeit, jo piederi civilizācijai, kas aizgājusi pa nepareizo ceļu. Vairums nāciju uz Zemes tic, ka ir augsti attīstīti, bet tā tas nav. Viņu kultūras drīzāk ir pagrimušas, sākot ar līderiem un tā saukto eliti. Visa sistēma ir izkropļota. Mēs to zinām, jo esam novērojuši planētu, īpaši pēdējos gados, kā tev paskaidroja Lielais Taora. Mēs zinām, kas notiek visā darbības diapazonā, varam dzīvot starp jums fiziskajā ķermenī vai astrāli klātesot. Jums par laimi, mēs varam ietekmēt jūsu līderu uzvedību. Piemēram, mūsu iejaukšanās atturēja Vāciju kā pirmajai nācijai pielietot atombumbu, jo pārējām Eiropas tautām tā būtu katastrofa, ja Otrā pasaules kara beigās triumfētu nacisms. Katrs totalitārais režīms civilizācijai nozīmē lielu soli atpakaļ. Kad miljoniem cilvēku tiek nosūtīti uz gāzes kamerām tikai tādēļ, ka ir ebreji, viņu slepkavas nevar lepoties ar augsti attīstītu civilizācijas līmeni. Vēl mazāk vācieši varēja noticēt, ka ir izredzēta nācija, jo, darot to, ko viņi darīja, tiem vajadzēja krist zemāk par jebkuru kanibālu cilti. Krievi, kuri tūkstošiem cilvēku sūta darbos uz koncentrācijas nometnēm un vēl tūkstošus iznīcina, aizbildinoties, ka tie rada briesmas režīmam, nav labāki.

Uz Zemes ir skarba nepieciešamība pēc disciplīnas, taču tā nenozīmē diktatūru. Lielais Gars, pats Radītājs, nespiež nevienu -ne cilvēku, ne citu radību - darīt kaut ko pret savu gribu. Mums visiem ir brīvā griba, mūsu atbildība ir disciplinēt pašiem sevi, lai pilnveidotos garīgi. Uzspiest savu gribu citiem, viņiem atņemot iespēju realizēt savu brīvo gribu, ir viens no vissmagākajiem noziegumiem. Tas, kas pašlaik notiek Dienvidāfrikā, ir noziegums pret visu cilvēcīgo. Rasisms pats par sevi ir noziegums..."

„Tao,” es pārtraucu, „ir kaut kas, ko es nesaprotu. Tu saki, ka esat aizkavējuši vāciešus būt pirmajiem, kuriem ir atombumba, bet kādēļ jūs neaizkavējāt visas valstis? Tev jāatzīst, ka situācijā, kādā esam tagad attiecībā uz atomieročiem, mēs sēžam uz pulvermucas. Ko tu saki par Hirosimu un Nagasaki? Vai nejūtaties kaut kādā mērā atbildīgi par tur notikušo?"

„Misei, tu, protams, uztver tādas lietas vienkāršoti, tev viss ir tikai melns vai balts. Taču ir ari daudzas pelēkā nokrāsas. Ja Otrajam pasaules karam nebūtu pielikts punkts, kā tas notika ar šo divu pilsētu bombardēšanu un iznīcināšanu, tad upuru būtu trīs reizes vairāk nekā no atombumbām. Kā jūs sakāt, mēs izvēlējāmies mazāko no diviem ļaunumiem.

Kā esmu jau tev stāstījusi, mēs varam palīdzēt, taču neiesaistāmies sīkumos. Jāievēro stingri noteikumi. Atombumbai vajadzēja būt. Galu galā to atklāj uz visām planētām. Kad tas notiek, mēs varam vai nu noraudzīties, kas sekos, vai nu iejaukties. Ja iesaistāmies, tad tāpēc, lai dotu priekšroku tai pusei, kura ir patiesākā un visvairāk ciena individuālo brīvību. Ja līderi, kuri lasīs tavu grāmatu, neticēs tev vai apšaubīs rakstīto, izaicini viņus paskaidrot miljardiem adatu pazušanu, kas pirms vairākiem gadiem tika palaistas orbītā ap Zemi. Lūdz viņiem atklāt, kā otro reizi pazuda miljardiem adatu, kas vēlreiz tika palaistas orbītā. Nebaidies, viņi zinās, par ko tu runā! Par adatu pazušanu atbildīgi esam mēs, jo uzskatījām tās par potenciālu postu jūsu planētai. Dažreiz mēs neļaujam jūsu ekspertiem spēlēties ar uguni. Bet ir svarīgi, lai uz mūsu palīdzību nepaļautos kļūdu gadījumā. Ja nepieciešams, mēs palīdzam, bet nevaram un negribam automātiski glābt jūs no posta - tas būtu pretrunā ar Universālo likumu.

Redzi, Mišel, liekas, ka atomieroči rada vislielākās bailes Zemes cilvēku sirdīs, un es atzīstu, ka tas tiešām ir Dāmokla zobens virs jūsu galvām, tomēr tās nav īstās briesmas. Patiesie draudi uz Zemes to svarīguma kārtībā ir šādi: pirmkārt, nauda; otrkārt, politiķi; treškārt, žurnālisti un narkotikas; ceturtkārt, reliģijas. Šīs briesmas nekādā veidā neattiecas uz atomieročiem. Ja atomsprādziens iznīcina cilvēkus uz Zemes, viņu astrālās esības pēc nāves dodas tur, kur tām jādodas, un tiek saglabāta dabiskā nāves un atdzimšanas kārtība. Bīstama nav fiziskā ķermeņa nāve, kā domā miljoniem cilvēku, bet veids, kā katrs dzīvo. Uz jūsu planētas vislielākais ļaunums ir nauda. Pamēģini iedomāties dzīvi bez naudas!”

Uztvērusi manas domas, Tao turpināja:

„Lūk, tu pat nevari iedomāties tādu dzīvi, jo esi sistēmas daļa. Taču pirms divām stundām tu redzēji, ka Mu iedzīvotāji var apmierināt savas vajadzības bez naudas izdošanas, ir priecīgi un augsti attīstīti. Mu civilizācija ir cieši saistīta ar kopienu - gan garīgi, gan materiāli, un tā uzplauka. Protams, nedrīkst sajaukt kopienu ar komunismu, kā tas notiek atsevišķās jūsu valstīs. Komunisms, kā to praktizē uz Zemes, ir vairāk totalitāro režīmu, nevis demokrātijas daļa, un kā tāda tā pazemo Cilvēku.

Nelaime ir tā, ka attiecībā uz naudu jums ir grūti konstruktīvi palīdzēt, jo uz tās balstās visa sistēma. Ja Vācijai vajag piecus tūkstošus tonnu Austrālijas vilnas, tad apmaiņā tā nevar sūtīt trīssimt mersedesu un piecdesmit traktoru. Jūsu ekonomiskā sistēma tā nedarbojas, tāpēc to ir grūti uzlabot. No otras puses, varētu daudz sasniegt attiecībā uz politiķiem un politiskajām partijām, jo jūs visi esat vienā kuģī... Jā, salīdzinājums starp valsti vai planētu un kuģi ir precīzs. Katram kuģim vajadzīgs kapteinis, bet, lai tas labi darbotos, svarīgas jūrnieku prasmes, sadarbība un cieņa pret kapteini. Ja viņš ir zinošs, pieredzējis, apsviedīgs un arī godīgs, tad viņa apkalpe, visticamāk, rīkosies, cik labi vien spēj. Tātad darbības efektivitāti nosaka kapteiņa patiesā vērtība neatkarīgi no viņa politiskajām vai reliģiskajām nosliecēm. Iedomājies, ka apkalpei būtu jāizraugās kapteinis politisku iemeslu, nevis navigācijas prasmju un nosvērtības dēļ. Lai tu varētu labāk iztēloties situāciju, pieņemsim, ka mēs novērojam īstas vēlēšanas. Mēs stāvam uz klāja, kur sapulcējušies simt piecdesmit apkalpes locekļu ar trim kandidātiem kuģa vadīšanai. Pirmais ir demokrāts, otrais - komunists, trešais - konservatīvais. Sešdesmit apkalpes locekļu ir ar komunistisku noslieci, piecdesmit - ar demokrātisku, četrdesmit - ar konservatīvu. Tagad es tev parādīšu, ka šis notikums ir lemts neveiksmei. Komunistu kandidātam ir garantētas vien sešdesmit no visām balsīm. Ja viņš vēlas uzvarēt, tad kaut kas jāapsola demokrātiem un konservatīvajiem un jāpārliecina vismaz sešpadsmit pārējo partiju vīru, ka viņu interesēs būtu ievēlēt tieši šo kandidātu. Bet vai viņš spēs pildīt solījumus? Protams, tas attiecas arī uz abiem pārējiem kandidātiem. Esot jūrā, viņi vienmēr apzināsies, ka daudzi no apkalpes ir gatavi dumpoties.

Par laimi, tā nav metode, ar kuru kapteinis vada. Es tikai ilustrēju draudus, kādi ir raksturīgi, ievēlot līderus, ja balstās uz politisko neobjektivitāti, nevis uz viņu spējām vadīt cilvēkus godīgi.

Un vēl kas. Kad mūsu ievēlētais kapteinis atrodas jūrā, viņš uz kuģa ir vienīgais līderis, bet, kad par valsts galvu tiek ievēlēts partijas līderis, viņam nekavējoties stājas pretī opozīcijas līderis. No vadības sākuma - vienalga, vai viņa lēmumi ir labi vai slikti -, valsts vadītāju sistemātiski kritizē opozīcijas partija, kas vēlas panākt viņa demisiju. Misei, kā tādā sistēmā var vadīt valsti?”

„Vai tev ir risinājums?"

„Protams, un tev jau tas ir izklāstīts. Vienīgais risinājums ir sekot Mu valdības paraugam - iecelt par valsts galvu līderi, kura vienīgais mērķis ir cilvēku labklājība, kuru nevada melīgs lepnums vai partijas un paša naudas kāre; likvidēt politiskās partijas un aizvainojumu, nenovīdību, naidu, kas iet ar tām soli solī; pasniegt roku kaimiņam un strādāt kopā, par spīti viņu iespējamām atšķirībām. Galu galā viņš atrodas tajā pašā laivā, ir daļa no tā paša ciemata vai pilsētas, tās pašas nācijas un planētas.

Misei, no kā celta māja, kas tev dod patvērumu?"

„No ķieģeļiem... no koka, ģipša, naglām..."

„Un no kā ir visi šie materiāli?"

„No atomiem, protams."

„Lieliski! Atomiem, kā tu zini, ir cieši jāsavienojas, lai izveidotu ķieģeli vai jebkuru citu celtniecības materiālu. Kas notiktu, ja šīs daļiņas sāktu atgrūsties?"

„Notiktu sadalīšanās."

„Pareizi. Atgrūžot kaimiņu, savu bērnu, nepalīdzot tiem, kuri tev nepatīk, tu veicini savas civilizācijas sairšanu. Tieši tas arvien biežāk notiek uz Zemes - naids un varmācība. Pārdomā šos divus uz jūsu planētas visiem labi zināmos piemērus, kas pierāda, ka varmācība nav risinājums! Pirmais - Napoleonam Bonapartam ar ieročiem izdevās iekarot visu Eiropu, un par nacionālajiem līderiem viņš iecēla savus brāļus, lai mazinātu nodevības risku. Vispārpieņemts, ka Napoleons bija ģēnijs, kompetents organizators un likumdevējs. Francijā joprojām, pēc divsimt gadiem, ir spēkā daudzi no viņa likumiem. Bet kas notika ar viņa impēriju? Tā drīz vien izira, jo bija dibināta uz ieroču spēku!

Līdzīgi Hitlers gribēja iekarot Eiropu ar spēku, un tu zini, kas notika. Vardarbība nekad neatmaksāsies. Risinājums meklējams mīlestībā un gara izkopšanā. Vai esi ievērojis, ka visā pasaulē un īpaši Eiropā XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā radās daudz vairāk izcilu rakstnieku, mūziķu un filozofu nekā agrāk?"

„Jā, laikam tā tiešām ir...”

„Vai zini, kāpēc?”

„Nē.”

„Jo kopš elektrības, iekšdedzes dzinēja, automašīnas, lidmašīnas un vēl citu līdzekļu izmantošanas sākuma cilvēki uz Zemes atstāja novārtā sava garīguma izkopšanu un galveno uzmanību pievērsa materiālajai pasaulei. Kā jau paskaidroja varenais Taora, materiālisms rada vienu no lielākajiem draudiem jūsu tagadējai un nākotnes dzīvei.

Pēc politiķiem nākamā jūsu problēma ir saistīta ar žurnālistiem. Viņu vidū diemžēl ir tikai daži, kas savu darbu informācijas izplatīšanā veic patiešām godīgi, rūpīgi analizējot savus avotus. Mūs ļoti uztrauc, ka lielākā daļa žurnālistu meklē vienīgi sensacionālo. Arī televīzijas kanāli demonstrē arvien vairāk vardarbības ainu. Ja par to atbildīgajām personām pirms tam būtu vajadzējis studēt psiholoģiju, tad viņi neko tādu nepieļautu. Jūsu reportieri burtiski ķer vardarbības, slepkavības, traģēdiju un citu nelaimju skatus. Tas mūsos izraisa riebumu! Valstu līderi, žurnālisti - faktiski ikviens, kas pēc sava stāvokļa var ietekmēt cilvēkus - ir atbildīgi par miljoniem cilvēku, saviem līdzpilsoņiem. Diemžēl pat tie, kurus amatos ievēlējusi tauta, nepilda savus pienākumus; tikai tuvojoties jaunām vēlēšanām, viņi sāk rosīties, lai netiktu izbalsoti. Uz žurnālistiem tas neattiecas, jo viņiem nav vajadzība iedvest uzticību, lai iegūtu savus posteņus, taču viņiem ir līdzīgs ietekmes spēks gan uz labo, gan slikto. Viņi varētu darīt daudz laba, pievēršot cilvēku uzmanību briesmām un netaisnībai, l.ūk, tam vajadzētu būt viņu galvenajam uzdevumam!

Atgriežoties pie nepieciešamības tādiem augsta profila cilvēkiem saprast un pielietot psiholoģiju, minēšu piemēru. Televīzijā ziņo, ka jauns vīrietis nošāvis septiņus cilvēkus, tai skaitā divas sievietes un divus bērnus. Operators rāda asiņainus skatus, bet reportieris stāsta, ka slepkava esot atdarinājis aktieri, kurš pazīstams ar savām vardarbīgajām kinolomām. Rezultāts? Slepkava var justies lepnš par sevi, jo ne vien kļuvis bēdīgi slavens valsts mērogā, bet arī salīdzināts ar vienu no vispopulārākajiem aktieriem. Vēl cits tāds trakais, kurš noskatījies reportāžu, jūtas iedvesmots savai zvaigžņu stundai. Parasti viņš ir neveiksminieks, apspiests, sarūgtināts, iebaidīts vai neievērots, bet pēc uzmanības alkstošs cilvēks. Nu viņš redz, ka vardarbību plaši atspoguļo televīzijā, cer, ka viņa fotogrāfija tiks publicēta visu laikrakstu titullapās, un maldīgi domā, ka tad vairs nebūs parasts mirstīgais, bet slavenība kā Džeks Uzšķērdējs vai žņaudzējs velveta cimdos. Ļaunums, ko nodara tāda vieglprātīga reportāža, ir neiedomājams! Neapdomība un bezatbildība nav civilizētu nāciju kvalitāte. Cilvēki uz Zemes vārdā civilizācija vēl nav apguvuši pat pirmo burtu!”

„Kas mums būtu jādara?”

„Mišel, kādēļ tu tā vaicā?” Tao nopūtās. „Tu esi izraudzīts, jo mēs zinām, kā tu domā, un es jūtu, ka atbilde uz šo jautājumu tev ir skaidra. Bet, ja tu uzstāj, es pateikšu. Žurnālistiem un pārējiem, kuru pienākumos ietilpst informācijas izplatīšana, tāda veida slepkavībai jāvelta minimāla uzmanība. Viņiem jāsaka: „ Mēs tikko esam uzzinājuši par septiņu cilvēku slepkavību no bezatbildīga vājprātīgā rokas. Ļaunprātīgā nonāvēšana notika (notikuma vieta). Tas ir satriecošs atgadījums valstī, kuru uzskata par civilizētu." Punkts. Tie, kuri tiecas pēc tādas slavas, noteikti izvairīsies no slepkavības kā tās sasniegšanas līdzekļa, ja to neatspoguļos kā kaut ko izcilu. Vai tu piekrīti?”

„Par ko žurnālistiem būtu jāziņo?”

„Ir tik daudz nozīmīga! Piemēram, ja kāds ir riskējis ar dzīvību, lai glābtu slīkstošu bērnu, vai palīdzējis nabadzīgajiem atvieglot viņu likteni. Tas ne tikai iedvesmo, bet arī uzlabo Zemes cilvēku psihi, nevis skalo viņiem smadzenes."

„Protams, es tev pilnībā piekrītu," sacīju, „bet esmu pārliecināts, ka laikrakstu tirāža ir atkarīga no tajos publicētajām sensacionālajām ziņām."

„Atgriežamies pie visa ļaunuma saknes - naudas. Šis lāsts grauj jūsu civilizāciju, tomēr šajā īpašajā gadījumā situācija varētu mainīties, ja atbildīgie būtu motivēti pārveidoties. Nav svarīgi, uz kuras planētas, taču vislielākās briesmas drīzāk ir psiholoģiskas, nevis materiālas dabas.

Tāpat psihi ietekmē narkotikas. Tās ne vien grauj fizisko veselību, bet ari aptur indivīda vispārējo evolūciju. Turklāt, radot eiforiju vai mākslīgo paradīzi, narkotikas vistiešākajā veidā uzbrūk astrālajam ķermenim. Pastāstīšu par to sīkāk, jo tas ir ļoti svarīgi," Tao uzsvēra. „Astrālajam ķermenim kaitē tikai divas lietas - narkotikas un vibrācijas, ko rada atsevišķi trokšņi. Narkotikas darbojas pilnīgi pretēji Dabai, tās pārvieto astrālo ķermeni citā fāzē, kultam nevajadzētu būt. Tam jāatrodas vai nu fiziskajā ķermenī, vai nu Augstākajā patībā, kuras daļa tas ir. Sazāļots indivīda astrālais ķermenis ir it kā miegā un piedzīvo mākslīgas sajūtas, kas izkropļo viņa spriestspējas. Tas ir tādā pašā situācijā kā fiziskais ķermenis sarežģītas operācijas laikā. Tas ir kā darbarīks, kuru loka un lauž, nepareizi lietojot vai izmantojot tam, kam tas nav paredzēts. Atkarībā no tā, cik ilgi cilvēks atrodas narkotiku iespaidā, viņa astrālais ķermenis nolieksies vai, precīzāk, kļūs piesātināts ar nepareiziem datiem. Atlabšana var prasīt vairākas dzīves, tāpēc, Mišel, no narkotikām jāatturas par katru cenu!"

„Es atkal kaut ko nesaprotu... Tu divas reizes man devi zāles, lai atbrīvotu manu astrālo ķermeni no fiziskā ķermeņa. Vai tas nebija lāča pakalpojums?"

„Nē, nepavisam. Mēs lietojam zāles, kas nav halucinogēnas, lai veicinātu procesu, kas varētu notikt dabiski, ar atbilstošu treniņu. Tās nav zāles, kas padara aklu, tādēļ astrālajam ķermenim nav bīstamas. Turklāt šo zāļu iedarbība ir ļoti īslaicīga.

Atgriežoties pie jūsu planētas problēmām, vēlos akcentēt -risinājums atkarīgs no mīlestības, nevis no naudas. Tiek prasīts, lai cilvēki stāv pāri naidam, aizvainojumam, skaudībai un nenovīdībai un lai katrs, - sētnieks vai komūnas līderis - pieņem savu kaimiņu augstāk par sevi, piedāvājot palīdzību ikvienam, kam tas vajadzīgs. Patiešām, jebkuram gan fiziski, gan garīgi nepieciešama kaimiņu draudzība - ne tikai uz jūsu, bet uz visām planētām. Kā Jēzus, kad nosūtījām viņu pie jums, teica: „Mīliet cits citu, bet, protams..."

„Tao!" es gandrīz rupji pārtraucu. „ Ko tu tikko teici par Jēzu?"

„Jā, Mišel, gandrīz pirms diviem tūkstošiem gadu viņš tika nosūtīts uz Zemi no Tiobas, tāpat kā Lationusi, kurš arī devās turp un ir atgriezies."

No visa, ko biju dzirdējis, šī negaidītā ziņa mani satricināja.

Ievēroju, ka Tao aura ātri maina krāsu - maigi zeltainā dūmaka ap viņas galvu kļuva gandrīz dzeltena. Maigā krāsu buķete kvēloja ar jaunu enerģiju.

„Mišel, mūs sauc Lielais Taora. Mums jādodas tūlīt.”

Tao piecēlās. Es sakārtoju masku un sekoju viņai, ieintriģēts par pēkšņo ziņu un neierasto steigu. Iesēdāmies lidojošajā platformā un vertikāli pacēlāmies virs koku galotnēm. Drīz jau lidojām virs okeāna - ar daudz lielāku ātrumu nekā citkārt. Saule jau bija zemu. Ja man ļauts aprakstīt krāsas Zemes valodā, mēs slīdējām pāri smaragdzaļiem vai perfekti debesziliem ūdeņiem. Milzu putni -viņu spārnu atvērums sasniedza četrus metrus - šķērsoja taku tieši mums priekšā, saules stari apspīdēja viņu spārnu spilgti rozā un astes spoži zaļās spalvas.

Kad sasniedzām salu, Tao nosēdināja platformu parkā, šķiet, turpat, kur iepriekš. Viņa pamāja, lai sekoju, un es pusskriešus centos tikt līdzi. Šoreiz mēs negājām uz centrālo doko, bet pa citu taku, un nokļuvām pie tikpat milzīga doko. Zem ieejas gaismas mūs gaidīja divi cilvēki, garāki par Tao. Viņa tiem kaut ko klusi teica, tad pavirzījās tuvāk un īsi apspriedās. Abi stāvēja mierīgi, uzmetot man pa ziņkāram skatienam, bet nesmaidīja. Viņu auras nebija tik spožas kā Tao - tātad garīgi viņi nebija tik augsti attīstīti.

Kādu laiku nekustēdamies gaidījām. No parka, mūs vērojot, tuvojās putni. Neviens, izņemot mani, viņiem nepievērsa uzmanību. Skaidri atceros, ka putns, kas atgādināja paradīzes putnu, nostājās starp Tao un mani, it kā vēlētos, lai to apbrīno. Vēroju rietu - saules pēdējie stari koku galotnēs meta purpursarkanas un zeltainas dzirksteles. Putni trokšņaini laidelējās lapotnē, pārtraucot klusumu. It kā tas būtu signāls, Tao lūdza mani noņemt masku, aizvērt acis un pasniegt viņai roku. Ieinteresēts darīju, kā teikts.

Ieejot doko, jutu jau pierastu pretestību. Telepātiski man tika pavēlēts turēt acis puspievērtas un sekot Tao. Nogāju soļus trīsdesmit, tad viņa apstājās un telepātiski teica, ka varu atvērt acis un paskatīties apkārt. Paklausīju. Priekšā atradās trīs stāvi, ko biju saticis jau iepriekš. Viņi sēdēja sakrustotām kājām un taisnām mugurām uz klučiem, kas bija apklāti ar audumu. Katrs sēdeklis bija tīrā krāsā, it kā papildinot sēdētāju. Mēs ar Tao stāvējām pie diviem līdzīgiem sēdekļiem, līdz telepātiski un bez žestikulēšanas mūs aicināja apsēsties. Slepus palūkojos visapkārt, taču no abiem tipiem, kuri mūs sagaidīja pie ieejas, nebija ne miņas. Varbūt viņi bija man aiz muguras...?

Tāpat kā iepriekš radās iespaids, ka Taori acis ir iekšējas spozmes izgaismotas. Šoreiz es uzreiz saskatīju viņu auras -krāšņas savās spilgtajās krāsās, acīm ļoti patīkamas. Centrālā figūra, pozu nemainot, pacēlās gaisā un lēni slīdēja uz manu pusi, tad apstājās man priekšā nedaudz virs manis, vienu roku man uzlika uz smadzenīšu pamatnes, bet otru - galvas kreisajā pusē. Atkal augumu pārņēma labsajūta, bet šoreiz es gandrīz zaudēju samaņu.

Noņēmis rokas, viņš atgriezās savā vietā. Varbūt jāpasaka, ka viņa roku pozīciju uz manas galvas vēlāk izskaidroja Tao, bet tobrīd neko tādu nespēju uztvert. Tikai atceros, ka, viņam atkal ieņemot savu vietu, iedomājos (gluži nepiemērota laikā un vietā), ka es laikam tā arī neieraudzīšu, kā viena no šīm figūrām, tāpat kā citi, izmantos savas kājas...