Tiobas pareģojums

6. Septiņi meistari un aura

Dega milzīga zila liesma, tai apkārt - oranži dzeltenas un sarkanas. Briesmīga melna čūska izslīdēja no gaismām un virzījās tieši uz mani. No nekurienes parādījās milži, kas skrēja un centās rāpuli noķert. Bija vajadzīgi veseli septiņi, lai čūsku apturētu, pirms tā sasniedz mani. Bet tad rāpulis pagriezās un norija liesmas, lai tās, līdzīgi pūķim, izspļautu uz milžiem. Tādi, kā bija - uzkāpuši čūskai uz astes -, viņi tika pārvērsti par gigantiskām statujām. Rāpulis kļuva par komētu un aiznesa statuju projām uz Lieldienu salu.⁵ Pēc tam tās, cepurēm galvās, sveicināja mani. Viena no statujām, līdzīga Tao, saņēma mani aiz pleca.

„ Mišel! MišelL. Mosties!"

Tao purināja mani un smaidīja.

„Ak dievs!" verot vaļā acis, iesaucos. „Es sapņoju, ka tu esi Lieldienu salu statuja un satver mani aiz pleca..."

„Es esmu Lieldienu salu statuja, un es satvēru tevi aiz pleca.”

„Es taču tagad nesapņoju, vai ne?"

„Nē, bet tavs sapnis patiešām bija savāds, jo uz Lieldienu salas ir statuja, kas tika veidota ļoti sen, lai iemūžinātu mani, un tai tika dots mans vārds."

„Ko tu stāsti!"

„Patiesību, Mišel. Bet mēs tev to paskaidrosim, kad pienāks laiks. Tagad uzlaiko drēbes, ko tev atnesu."

Tao man pasniedza bagātīgas krāsu gammas talāru. Pēc siltas un smaržīgas vannas es to uzvilku. Mani atkal pārņēma pacilātība.

Pateicu to Tao, kas mani gaidīja ar glāzi piena un mazliet mannas.

„Tava talāra krāsas tika izraudzītas saskaņā ar tavu auru, tādēļ arī tu tik labi jūties,” viņa paskaidroja. „Ja cilvēki uz Zemes spētu redzēt auras, arī viņi sev izvēlētos piemērotas krāsas, tā uzlabojot savu labsajūtu. Un tad viņi labāk gribētu izmantot krāsas, nevis aspirīnu."

„Kā tu to domā?”

„Vai atceries, ka par kādu cilvēku kādreiz esi teicis: „Šīs krāsas viņam nepiestāv! Viņam galīgi nav gaumes!”?

„Jā, atceros... Es tā bieži saku.”

„Tie cilvēki izvēlējās drēbes nemākulīgāk par citiem vai neveiksmīgi tās sakombinēja. Kā jūs, franči, sakāt, viņi jurent -neharmonē, taču vairāk citu, nevis savās acīs. Un, paši nesaprotot, kādēļ, nejūtas labi. ļa tu ieminētos, ka pie vainas ir krāsas, ko šie cilvēki nēsā, viņi tevi uzskatītu par dīvaini. Tu varētu skaidrot, ka krāsu vibrācijas disonē ar viņu auru vibrācijām, bet arī tas neliktu viņiem tev noticēt. Uz jūsu planētas cilvēki tic tikai tam, ko redz vai kam pieskaras. Tomēr auru var redzēt."

„Vai tā ir krāsaina?”

„Protams. Aura nepārtraukti vibrē ar mainīgām krāsām. Tev virs galvas ir īsta krāsu buķete, kurā ir gandrīz visas tev zināmās krāsas. Ap galvu ir arī zeltains oreols, bet tas ir acīm redzams tikai ārkārtīgi apgarotiem cilvēkiem un tiem, kas ziedojuši sevi kāda cita labā. Oreols atgādina zeltainu dūmaku, līdzīgi tam, kā gleznotāji uz Zemes attēlo svēto un Kristus oreolu. Viņu gleznās atrodami oreoli tādēļ, ka tajos laikos daži no māksliniekiem patiešām tos redzēja."

„Jā, esmu par to dzirdējis, bet, lūdzu, paskaidro sīkāk.”

„Aurām ir visas krāsas, dažu spīdums ir spēcīgāks, citu - blāvāks. Piemēram, cilvēkiem ar sliktu veselību vai ar sliktiem nodomiem...”

„...es ļoti gribētu redzēt auru!" iesaucos. „ Ir cilvēki, kuri to var.”

„Pirms daudziem gadiem uz Zemes ne mazums cilvēku redzēja auras, bet tagad tādu ir tikai daži. Nomierinies, Mišel! Tu auru redzēsi, pat vairākas, arī savu, bet tagad, lūdzu, seko man, jo mums vēl ir daudz, ko tev rādīt, bet laika atlicis maz.”

Tao uzlika man masku un vadīja uz lidojošo platformu, ko bijām izmantojuši iepriekšējā dienā. Apsēdāmies, un viņa sāka manevrēt aparātu zem koku zariem.

Pēc brīža atradāmies pludmalē. Saule bija tikko uzlēkusi un izgaismoja okeānu un apkārtējās salas. Skats bija burvīgs. Cauri lapotnei starp ziedošiem krūmiem redzēju citus doko. Pludmalē to iemītnieki peldējās dzidrajos ūdeņos vai pastaigājās pa smiltīm. Acīm redzami pārsteigti par mūsu lidojošo platformu, viņi sekoja tai ar acīm. Šķita, ka šis nav salinieku parastais pārvietošanās veids.

Vēl man jāpaskaidro, ka Tiobas iemītnieki vienmēr peldas un sauļojas kaili, bet pastaigājas vai pārvietojas lielākā attālumā apģērbti. Uz šīs planētas nav ne liekulības, ne ekshibicionisma, ne samākslotas kautrības (tas tiks paskaidrots vēlāk).

Tao, Mišels un gaisakuģis paralēlajā Visumā.

Drīz nonācām salas otrā malā. Paātrinājusi ātrumu, Tao vadīja braucamo virs paša ūdens. Pie horizonta parādījās liela sala. Apbrīnoju, ar kādu veiklību Tao pilotēja lidaparātu, it sevišķi pie krasta.

Tuvojoties salai, atpazinu milzīgos doko. Kā allaž, tie bija ar smailajiem galiem debesīs. Saskaitīju grupu no deviņiem doko, bet salā to bija papilnam - mazākas un ieslēpušās augu valstībā.

Tao pacēla braucamo augstāk, un mēs lidojām virs (kā viņa to nosauca) Kotra quo doj Doko - Deviņu doko pilsētu. Tad lidaparāts nolaidās skaistā parkā starp doko. Lai gan man bija maska, jutu, ka Tiobu apņemošā zeltainā dūmaka šeit bija blīvāka nekā citur. Tao apstiprināja, ka nekļūdos, bet nevarēja šo parādību izskaidrot, jo mūs jau gaidīja. Viņa ieveda mani zem lapotas arkas un vadīja pa taku gar nelieliem dīķiem, kuros draiskojās brīnišķīgi ūdensputni un čaloja mazi ūdenskritumi. Man gandrīz vajadzēja skriet, lai tiktu līdzi Tao, bet negribējās viņu lūgt palēnināt soli, jo mana pavadone šķita sev neraksturīgi domīga. Lai viņu panāktu un arī izklaidētu sevi, mēģināju lēkt, taču gravitācijas atšķirību dēļ nebiju novērtējis lēcienu. Lai neiekristu ūdenī, nācās pieķerties pie koka, kas auga pašā ūdens malā.

Beidzot sasniedzām centrālo doko un apstājāmies zem ieejas gaismas. Tao pāris sekundes koncentrējās, tad saņēma mani aiz pleca, un mēs izgājām cauri sienai. Viņa uzreiz noņēma man masku, iesakot pievērt acis. Paklausīju. Gaisma plūda caur apakšējiem plakstiņiem, un pēc laika varēju acis atvērt. Sākumā spilgtums, kas bija zeltaināks nekā manā doko, likās diezgan nepatīkams. Tad mani pārņēma ziņkāre, sevišķi tādēļ, ka Tao, kura parasti ar visiem izturējās brīvi, piepeši bija kļuvusi citāda. Kādēļ?

Šī doko diametrs varēja būt simt metru. Centrā puslokā atradās septiņi sēdekļi - visi aizņemti. Sēdētāji likās kā sastinguši, un sākumā es pat domāju, ka tās ir statujas. Viņi bija līdzīgi Tao, tikai ar garākiem matiem un nopietnāku sejas izteiksmi, tāpēc izskatījās vecāki. Viņu acīs atspīdēja iekšēja gaisma, un tas manī radīja nemieru. Visvairāk iespaidoja zeltainā dūmaka - tā bija pat spēcīgāka nekā ārā un kā oreols koncentrējās ap galvām.

Kopš piecpadsmit gadu vecuma es neatceros ne reizi, kad pret kādu esmu jutis godbijību. Man nav svarīgi, cik ievērojams vai

m

ietekmīgs ir cilvēks, mani neiespaido viņa statuss, un man nav problēmu paust savu viedokli jebkuram. Arī valsts prezidents ir tikai cilvēks, un mani uzjautrina tie, kuri sevi uzskata par VIP.⁶ īsi sakot, sabiedriskais stāvoklis mani neietekmē.

Kad viens no sēdošajiem pacēla roku, tā rādīdams, ka Tao un man jāapsēžas viņiem pretī, jutos godbijības pārņemts (un tas vēl ir maz ko izteicošs vārds!]. Nebiju iedomājies, ka varētu būt tik starojošas būtnes - it kā viņos degtu iekšēja liesma un izstarotu uz āru. Viņi sēdēja akmens sēdekļos, apklāti ar audumu, taisnām mugurām. Katra sēdvieta bija citā krāsā, daža mazliet īpatna, bet citas stipri atšķīrās no blakus esošajām. Arī sēdošo apģērbs atšķīrās ar krāsām un lieliski piestāvēja katram nēsātājam. Viņi sēdēja Būdas pozā, rokas uzlikuši uz ceļiem (mēs uz Zemes teiktu - lotosa pozā], veidojot pusapli. Tā kā viņi bija septiņi, sapratu, ka tas, kurš atrodas centrā, ir galvenais, un katrā pusē viņam ir trīs palīgi. Protams, tajā brīdī biju pārāk satraukts, lai ievērotu tādas nianses, - tas man ienāca prātā vēlāk.

Mani uzrunāja centrā esošais. Viņa balss skanēja melodiski un tajā pašā laikā autoritatīvi. Apmulsu, izdzirdot lielisku franču valodu!

„Mišel, esi sveicināts mūsu vidū! Lai Gars palīdz un skolo tevi!"

Pārējie piebalsoja:

„Lai Gars skolo tevi!"

Viņš sāka celties virs sēdekļa, vēl joprojām lotosa pozā, un slīdēja uz manu pusi. Nebrīnījos, jo Tao man jau bija demonstrējusi šo levitācijas prasmi. Gribēju piecelties šīs neapšaubāmi varenās un apgarotās personas priekšā, tā apliecinot cieņu, bet nevarēju pakustēties - biju kā paralizēts.

Viņš apstājās tieši virs manis, uzlikdams abas rokas man uz galvas - īkšķi savienojās uz pieres virs deguna pret epifīzi,⁷ bet pārējie pirksti skāra galvvidu. Kamēr viņa rokas atradās man uz galvas, likās, ka man vairs nav ķermeņa. Manī ieplūda maigs siltums un smalks aromāts, izplatīdamies viļņveidīgi un sajaukdamies ar tikko dzirdamu liegu mūziku. Piepeši es spēju saskatīt apbrīnojamas krāsas, kas ieskāva man pretī sēdošos. Kad līderis lēnām atgriezās savā vietā, redzēju ap viņu lielu daudzumu starojošu krāsu - tādas, ko iepriekš nebiju varējis uztvert. Dominēja gaiši rozā, kas kā mākonī iekļāva septiņus stāvus. Viņiem kustoties, šī mirdzošā krāsa apņēma arī mūs.

Atguvies palūkojos uz Tao - arī viņu ieskāva brīnumainas krāsas, bet ne tik lieliskas kā tās, kas apņēma septiņus stāvus.

Jūs būsiet ievērojuši, ka, runājot par šim izcilajām personām, es instinktīvi saku „viņš". Lai to izskaidrotu, varu vienīgi pateikt, ka šo īpašo būtņu personības jutu tik spēcīgi un viņu izturēšanās bija tik iespaidīga, ka es viņos vairāk apzinājos vīrišķo. Es nevēlos apvainot sievietes - mana reakcija bija instinktīva. Tas būtu, it kā jūs Metuzālu⁸ iedomātos kā sievieti... Lai arī kas šīs būtnes bija, tās mani bija pārveidojušas. Es zināju, ka krāsas, kas neparastās personas ieskāva, ir viņu auras. Es spēju redzēt auras (kas zina, cik tas būs ilgi...), un redzētais mani pārsteidza.

Līderis bija apsēdies savā vietā, un visi pievērsās man, it kā gribētu ielūkoties manī. To viņi patiešām arī darīja. Vēroju, kā vibrē un griežas viņu auru dažādās krāsas, dažreiz pat tālu projām. Pazinu Tao iepriekš pieminēto krāsu buķeti. Skaidri iezīmētie zeltainie oreoli bija gandrīz safrāna krāsā. Ienāca prātā, ka šīs augstās būtnes ne tikai redz manu auru, bet to ari lasa. Piepeši jutos gluži kails viņu priekšā. Jautājums, kas urdīja, - kādēļ viņi atveduši mani šurp?

Līderis beidzot pārtrauca klusumu.

„Kā Tao jau tev, Mišel, paskaidroja, mēs izraudzījāmies tevi paviesoties uz mūsu planētas, lai tu nodotu vēstījumu un piedāvātu apgaismību vairākos svarīgos jautājumos, kad būsi atgriezies uz Zemes. Ir pienācis laiks, kad jāīstenojas zināmiem notikumiem. Pēc vairākām tumsības un mežonības tūkstošgadēm uz planētas Zeme parādījās tā sauktā civilizācija un attīstījās tehniskās zinātnes, kas pēdējos 150 gados ir kāpinājušas tempu. Pagājuši 14 500 gadu, kopš uz Zemes sasniegts noteikts tehnoloģiskās attīstības līmenis. Šīs tehniskās zinātnes, kas nav nekas salīdzinājumā ar patiesām zināšanām, tomēr ir pietiekami attīstījušās, lai jau ļoti tuvā nākotnē kļūtu kaitīgas cilvēku rasei uz Zemes. Kaitīgas, jo ir tikai materiālas, nevis garīgas. Tehnoloģijām vajadzētu atbalstīt garīgo attīstību, nevis arvien vairāk saistīt cilvēkus materiālistiskajā pasaulē, kā tas notiek uz jūsu planētas. Lielā mērā cilvēki ir apsēsti ar vienu mērķi - bagātību. Viņu dzīvi aizņem viss, kas saistās ar dzīšanos pēc bagātības: skaudība, greizsirdība, naids pret tiem, kas ir bagātāki, un nicinājums pret nabadzīgākajiem. Citiem vārdiem, jūsu tehnoloģijas, kas salīdzinājumā ar tām, kādas pastāvēja uz Zemes pirms vairāk nekā 14 500 gadiem, nav nekas, bet velk postā jūsu civilizāciju un grūž to arvien tuvāk morālai un garīgai katastrofai."

Ievēroju, ka ik reizi, kad izcilā persona pieminēja materiālismu, viņa un palīgu auras iemirdzējās ar blāvu, netīri sarkanu liesmu, it kā atrastos degošu krūmāju ielenkumā.

„Mums, Tiobas cilvēkiem, uzticēts palīdzēt, vadīt un dažreiz sodīt to planētu iemītniekus, kas atrodas mūsu aizbildniecībā."

Par laimi, mūsu ceļojuma laikā Tao jau bija izstāstījusi Zemes vēsturi, citādi es noteikti noveltos no sēdekļa, klausoties tādu runu.

„Es domāju, ka tu jau zini, ko nozīmē „kaitīgs cilvēku rasei”,” līderis turpināja. „Daudzi uz Zemes tic, ka atomieroči ir galvenās briesmas, bet tā nav. Lielākā bīstamība saistās ar materiālismu. Tavas planētas cilvēki meklē naudu. Dažiem tā nozīmē varas iegūšanu, citiem tā ir narkotiku (vēl viens lāsts) iegāde, un vēl kādam tas ir ceļš, lai viņam piederētu vairāk nekā kaimiņam. Ja rūpniekam pieder liels veikals, viņš grib otru un tad jau nākamo. Ja cilvēks valda pār mazu impēriju, viņš vēlas to paplašināt. Ja kādam pieder māja, kurā viņš var laimīgi dzīvot kopā ar ģimeni, viņš tik un tā alkst pēc lielākas vai grib otru, tad trešo namu... Kādēļ tāda neprātība? Cilvēks taču nomirs, un viss sakrātais būs jāatstāj. Varbūt viņa bērni mantoto izšķērdēs, un mazbērni dzīvos nabadzībā! Visa cilvēka dzīve veltīta tikai materiālām interesēm, bet garīgās tiek atstātas novārtā. Daži, tiecoties pēc neīstās paradīzes, naudu tērē narkotikām un par to maksā dārgāk nekā pārējie."

Līderis piepeši apklusa, tad teica:

„Mišel, es redzu, ka tu nevari izsekot manai domai. Kaut gan tev vajadzētu to spēt, jo Tao tavu izglītošanu uzsāka jau ceļojuma laikā."

Man kļuva kauns. Jutos kā norāts skolnieks un nevarēju samelot, sakot, ka saprotu. Mani varēja lasīt kā atvērtu grāmatu.

Augstā persona pasmaidīja, un viņa aura, kas bija liesmojusi kā uguns, atguva savu sākotnējo nokrāsu.

„Tagad mēs reizi par visām reizēm mācīsim tevi un sniegsim to, ko jūs, franči, saucat par noslēpuma atslēgu.

Kā esi dzirdējis, sākumā bija Gars. Ar milzīgu piepūli viņš radīja visu, kas eksistē materiāli. Viņš izveidoja planētas, saules, augus un dzīvniekus ar vienu mērķi - apmierināt savas garīgās vajadzības. Tas ir loģiski, jo viņš ir vienīgi gars. Es jau redzu, ka tu nesaproti, kādēļ vajadzēja radīt materiālas lietas, lai sasniegtu garīgo piepildījumu. Paskaidroju - Radītājs tiecās pēc garīgās pieredzes caur materiālo pasauli."

Līderis atkal apklusa.

„Redzu, ka tev vēl ir grūti izsekot manai domai, tomēr tu gūsti panākumus,” viņš mani paslavēja un turpināja: „Lai iegūtu šo pieredzi, Radītājs gribēja niecīgu daļu sava Gara kādā fiziskā realitātē. Lai to paveiktu, vajadzēja ceturto spēku. Tao par to tev vēl nav stāstījusi. Šis spēks attiecas tikai uz garīgo pasauli. Arī šajā jomā darbojas Universālais likums. Kā tu zini, Visuma modelis nosaka, ka deviņas planētas riņķo ap savām saulēm', savukārt tās kustas ap lielāku sauli, kas ir šo deviņu sauļu un deviņu planētu kodols. Tā tas turpinās līdz Visuma centram, no kurienes izcēlās lielais sprādziens, kā to dēvē angļi. Nav vajadzības atgādināt, ka atgadās katastrofas, planēta dažreiz pazūd saules sistēmā vai ieiet tajā, bet vēlāk saules sistēma atgriežas un atkal novietojas uz devītā numura.

Ceturtajam spēkam bija ļoti svarīga loma - tam vajadzēja piepildīt visu, ko Gars bija iedomājies. Tas ielika cilvēka ķermenī bezgala niecīgu daļiņu no Gara. Tā veido astrālo ķermeni, kas ir devītā daļa no svarīgākā cilvēka ķermenī un sastāv no devītās daļas Augstākās patības, ko sauc arī par virsējo patību. Tā ir esamība, kas iemitina devīto daļu sevis cilvēka ķermenī, kļūstot par personas astrālo esību. Pārējos fiziskos ķermeņus līdzīgi apdzīvo citas devītās daļas ⁹

Augstākas patības, tomēr katra paliek būtiska galvenajai esamībai⁹.

Augstākā patība ir devītā daļa no pārākās Augstākās patības, kurā savukārt ir devītā daļa no vēl pārākās Augstākās patības. Šis process turpinās tik tālu, līdz sasniedz avotu un pieļauj garīgās pieredzes milzu filtrāciju, kā to noteicis Gars.

Nedrīkst domāt, ka pirmās kategorijas Augstākā patība ir nenozīmīga salīdzinājumā ar pārējām! Tā spēj izārstēt slimības^{10 11} un pat atdzīvināt mirušos. Ir daudz gadījumu ar cilvēkiem, kuri atzīti par klīniski mirušiem, bet kuri ārstu rokās, kas jau atmetuši visas cerības, tiek atgriezti dzīvē. Tādos gadījumos cilvēka astrālais ķermenis sastop Augstāko patību. Šī Augstākās patības daļa nāves periodā ir atstājusi fizisko ķermeni. Cilvēks apakšā redz savu fizisko ķermeni un ārstus, kuri pūlas viņu atdzīvināt, saskata mīļos, kuri apraud mirušo. Savā parastajā stāvoklī astrālais ķermenis jutīsies ļoti labi, pat svētlaimīgi. Parasti tas pamet fizisko ķermeni, kas bieži ir ciešanu avots, un tiek katapultēts lejup pa psihisko kanālu, kura galā spīd brīnumaina gaisma, un tālāk ir svētlaimes stāvoklis, ļa pirms ceļojuma cauri šim kanālam uz svētlaimīgo gaismu, kas ir cilvēka Augstākā patība, viņš jūt kaut vismazāko vēlēšanos nenomirt -ne sevis, bet to dēļ, kuriem viņš ir vajadzīgs, piemēram, maziem bērniem -, viņš lūgs iespēju atgriezties. Noteiktos gadījumos tas tiks atļauts.

Ar smadzeņu kanāla palīdzību tu atrodies nepārtrauktā komunikācijā ar savu Augstāko patību. Kā pārraides un uztveres postenis tā vada īpašas vibrācijas starp astrālo ķermeni un Augstāko patību. Tā nepārtraukti, dienu un nakti, novēro tevi un var iejaukties, lai paglābtu no nelaimes. Piemēram, kādam, kurš steidzas uz lidostu, ceļā salūzt viens taksometrs, tad otrs... Tieši tā... Tieši tā? Vai tādām sakritībām var ticēt? Pusstundu pēc pacelšanās lidmašīna nogāžas, un izdzīvojušo nav. Vai - veca, reimatisma mocīta sieviete, kura tikko spēj paiet, šķērso ielu. Atskan skaļš signāltaures pūtiens un bremžu kaukšana, bet viņa brīnumainā kārtā palec malā un nokļūst drošībā. Kā to izskaidrot? Vienkārši - vēl nebija pienācis šīs sievietes laiks mirt, un iejaucās viņas Augstākā patība. Sekundes simtdaļā tā izraisīja reakciju viņas adrenalīna dziedzerī un uz dažām sekundēm atgrieza muskuļos pietiekami daudz spēka, lai sieviete spētu izdarīt lēcienu, kas viņai izglāba dzīvību. Asinīs atbrīvotais adrenalīns ļauj izvairīties no draudošajām briesmām vai sakaut neuzvaramo caur dusmām vai bailēm. Tomēr pārāk stipra adrenalīna deva kļūst nāvējoša.

Saziņu starp Augstāko patību un astrālo ķermeni vada ne tikai cerebrālais kanāls. Dažreiz sapņos jeb miegā eksistē cits darbības veids. Tad noteiktos laikos Augstākā patība var atsaukt astrālo ķermeni un sniegt norādes vai idejas, vai to atjaunot, uzlabojot garīgo spēku, vai izglītot, lai varētu atrisināt kādu nozīmīgu problēmu. Tāpēc ir svarīgi, lai miegu netraucētu uzbāzīgi trokšņi vai murgi, ko rada dienas gaitā uzņemtie satraucošie iespaidi."

Līderis pasmaidīja.

„Varbūt tagad tu labāk izpratīsi senā franču teiciena „Nakts atnes padomu” svarīgumu," viņš teica un turpināja: „Fiziskais ķermenis, kurā esi pašlaik, jau ir komplekss, bet tas nav nekas salīdzinājumā ar izvērstā procesa sarežģītību, kas notiek ar astrālajiem ķermeņiem un Augstāko patību. Lai cilvēki uz jūsu planētas saprastu, es paskaidrošu - astrālais ķermenis, kas dzīvo katrā normālā cilvēkā, pārvieto uz savu Augstāko patību visas dzīves laikā fiziskajā ķermenī piedzīvoto. Pirms nonākt ēteriskajā okeānā, kas apņem Garu, šīs sajūtas iziet caur milzīgu deviņu Augstāko patību filtru, ja to pamatā ir materiālisms, tad Augstākajai patībai ir grūti attīrīt -tāpat kā ūdens filtri aizsprostojas ātrāk, ja tiek filtrēts netīrs ūdens.

ja caur dzīvē iegūtiem neskaitāmiem pieredzējumiem tu garantē savam astrālajam ķermenim garīgus labumus, tas iegūs arvien vairāk garīgas izpratnes. Ar laiku, kas var būt no 500 līdz pat 15 tūkstošiem jūsu Zemes gadu, tavai Augstākajai patībai vairs nebūs nekā, ko filtrēt. Šī Augstākās patības daļa, kas iemiesojusies Mišela Demarkē astrālajā ķermenī, būs garīgi augsti attīstīta, tā būs sasniegusi nākamo pakāpi, kur vajadzēs sacensties ar pārāko Augstāko patību. Šo procesu var salīdzināt ar deviņpakāpju filtru, kas domāts ūdens attīrīšanai no deviņiem elementiem. Pirmās ļiakāpes beigās tikai viens būs pilnībā likvidēts. Protams, lai padarītu šo informāciju vieglāk uztveramu, es izmantoju iztēli... Astrālais ķermenis būs beidzis savu ciklu ar pirmās kategorijas Augstāko patību un atdalīsies no Augstākās patības numur viens, lai pievienotos otrās kategorijas Augstākajai patībai. Viss process tiks atkārtots. Astrālais ķermenis būs garīgi pietiekami attīstīts, lai pārietu uz nākamās kategorijas planētu.

Redzu, Misei, ka tu mani ne visai labi saproti, bet tev viss ir pilnībā jāizprot - tas ir svarīgi! Gars savā gudrībā ar ceturtā spēka palīdzību nodrošināja planētu deviņas kategorijas. Šobrīd tu atrodies uz Tiobas, kas ir devītās kategorijas planēta, tas ir, skalas augšgalā. Zeme ir pirmās kategorijas planēta, tātad ir skalas apakšā. Ko tas nozīmē? Planētu Zeme var pielīdzināt bērnudārzam, kur akcentēta sabiedrības pamatvērtību apgūšana. Otrās kategorijas planēta ir kā pamatskola, kur apgūst tālākas vērtības. Abās skolās pieaugušo vadība ir obligāta. Trešā kategorija pielīdzināma vidusskolai, kurā vērtību pamats ļauj pilnveidoties. Pēc tam ir universitāte - tur pret tevi izturas kā pret pieaugušo, jo esi ne vien apguvis noteiktas zināšanas, bet arī sācis uzņemties pilsoņa atbildību. Tāds progresa tips notiek ar planētu deviņām kategorijām. Jo tu esi garīgi augstāk attīstīts, jo vairāk labuma gūsi uz pārākās planētas, kurā vide un vispārējais dzīvesveids ir pārāki. Daudz vieglāks ir ceļš, kā sagādāt sev pārtiku, kas savukārt vienkāršo dzīvesveida organizēšanas procesu. Rezultātā - efektīvāka garīgā attīstība. Augstākajās planētās priekšplānā izvirzās pati Daba, lai palīdzētu skolēnam līdz laikam, kad esi sasniedzis sestās, septītās, astotās un devītās kategorijas planētas un ne vien tavs astrālais ķermenis ir augsti attīstījies, bet arī fiziskais ķermenis ir guvis labumu no šīs pilnveidošanās.

Mišel, mēs zinām, ka redzētais uz mūsu planētas tevi ir iespaidojis labvēlīgi. Kad spēsi ieraudzīt vairāk, tu sapratīsi, ka tā ir (kā to sauktu uz Zemes) paradīze, tomēr salīdzinājumā ar patiesu laimi, kad kļūsti par tīru garu, tas nav nekas. Man jāuzmanās, lai šis skaidrojums nekļūst tev nogurdinošs, jo grāmatā, ko rakstīsi, tas tev jāatstāsta vārds vārdā, neko nemainot. Ārkārtīgi svarīgi neļaut iejaukties personīgajam viedoklim. Neuztraucies, Tao tev palīdzēs, kad pienāks laiks rakstīt!

No šīs planētas iespējams vai nu palikt fiziskajā ķermenī, vai nu tikt atkal savienotam ar Lielo Garu ēterā."

Tiklīdz atskanēja šie vārdi, aura, kas apņēma līderi, iemirdzējās spilgtāk nekā iepriekš. Pārsteidzoši - viņš gandrīz pazuda zeltainā dūmakā un pēc sekundes atkal parādījās!

„Tu esi sapratis, ka astrālais ķermenis apdzīvo tavu fizisko ķermeni, pamanot un atceroties visu tā dažādo dzīvju laikā iegūto izpratni. To bagātināt var tikai garīgi, ne materiāli. Fiziskais ķermenis ir vien izpausmes līdzeklis, kuru vairumā gadījumu mēs pametam mirstot. Paskaidrošu sīkāk, jo redzu, ka vārdi „vairumā gadījumu" tevi mulsina. Ar tiem es domāju, ka daži no mums - un visi uz mūsu planētas - spēj pēc vēlēšanās atjaunot sava ķermeņa šūnas. Kā tu jau zini, vairums no mums šķiet viena vecuma. Mēs esam viena no trim planētām, kas šajā galaktikā ir visaugstāk attīstītas. Daži no mums var, to dara un pievienojas, kā mēs sakām, lielajam ēteram. Uz šīs planētas mēs visi esam nonākuši gandrīz līdz pilnībai materiāli un garīgi. Bet mums jāpilda savi uzdevumi - kā ikvienai radībai Visumā. Itin visam, sīku oli ieskaitot, ir sava loma. Mūsu uzdevums kā pārākās planētas būtnēm ir vadīt, palīdzēt attīstīties garīgi un dažreiz arī materiāli. Mēs spējam sniegt materiālu palīdzību, jo esam tehnoloģiski visattīstītākie cilvēki. Kā gan tēvs varētu garīgi vadīt savu bērnu, ja nebūtu vecāks, izglītotāks un prasmīgāks diplomātijā? Ja bērns fiziski jāsoda, kas, par nelaimi, dažreiz gadās, vai nav svarīgi, ka tēvs ir fiziski spēcīgāks par bērnu? Ir pieaugušie, kuri atsakās klausīt, ir ārkārtīgi stūrgalvīgi, un tad jālabo ar fiziskiem līdzekļiem.

Tu, Mišel, esi no Zemes, kuru dažkārt dēvē par bēdu planētu. Tāds apzīmējums tai ir atbilstošs konkrēta iemesla dēļ - specifiskas mācību vides nodrošināšanai. Ne tādēļ, ka dzīve tur ir tik grūta, ka jāiejaucas. Nav iespējams iet pret Dabu, drīzāk graujot, nevis saglabājot to, ko Radītājs nodevis jūsu rīcībā, tas ir, iejaukties sarežģītās ekoloģiskās sistēmās. Dažas valstis, piemēram, Austrālija, no kurienes tu esi, sāk izrādīt lielu cieņu ekoloģijai. Tas ir solis pareizā virzienā, tomēr kā šajā zemē ir ar ūdens un gaisa piesārņošanu? Kas tiek darīts sakarā ar vienu no visļaunākajām piesārņotības formām - troksni? Es saku „visļaunākajām”, jo, piemēram, austrālieši tam pat nepievērš uzmanību. Pajautā kādam, vai satiksmes troksnis viņu uztrauc, un atbilde tevi pārsteigs -85 procenti cilvēku brīnīsies: „Kāds troksnis? Par ko jūs runājat? Troksnis? Mēs esam pie tā pieraduši!" Lūk, tādēļ, ka viņi „pie tā ir pieraduši", pastāv draudi."

Taora - tā sauca šo cēlo personu - pamāja, lai apgriežos apkārt. Viņš atbildēja uz jautājumu, ko domās biju uzdevis: „Kā viņš var runāt par procentiem un tik daudz zināt par mūsu planētu, turklāt ar tādu precizitāti?" Pagriezies no pārsteiguma gandrīz iekliedzos, jo man aiz muguras stāvēja Baiestra un Letoli. Pats par sevi tas nebija nekas īpašs, bet abi mani draugi, kuri, kā es zināju, bija 810 un 280 centimetru gari, tagad bija samazināti, lai atbilstu manam augumam. Laikam mute no izbrīna man bija palikusi vaļā, jo Taora smaidīja.

„Vai saproti, ka dažreiz - un šajās dienās ļoti bieži - daži no mums dzīvo starp jūsu cilvēkiem uz Zemes? Tā arī ir mana atbilde uz tavu jautājumu.

Turpinot par ļoti svarīgo tematu - troksni: tie ir tik lieli draudi, ka, ja nekas netiks darīts, katastrofa būs neizbēgama. Piemēram, diskotēkā mūzika parasti ir trīs reizes par skaļu - tāds troksnis pakļauj cilvēka smadzenes, fizioloģisko un astrālo ķermeni vibrācijām, kas ir ļoti kaitīgas. Ja viņi redzētu, kādu bojājumu tās nodara, tad pamestu diskotēku ātrāk nekā ugunsgrēka gadījumā!

Vibrācijas rodas arī no krāsām. Tas ir pārsteidzoši, ka uz jūsu planētas šajā jomā vēl nav sākti eksperimenti! Mūsu aģenti ziņoja par kādu izmēģinājumu, kurā bija iesaistīts cilvēks, kurš spēja pacelt noteiktu svaru. Atklājās, ka pēc mirkļa ciešas vēršanās rozā krāsas ekrānā, viņš zaudēja 30 procentu spēka. Jūsu civilizācija tādiem eksperimentiem nepievērš uzmanību, taču krāsas var ārkārtīgi ietekmēt cilvēku uzvedību! Tāpēc svarīgi ņemt vērā indivīda auru. Ja tu gribi, piemēram, krāsot sienas vai guļamistabā līmēt tapetes ar sev piemērotām krāsām, tev jāzina savas auras noteiktu galveno punktu krāsas. Saskaņojot sienu un savas auras krāsas, var uzlabot un saglabāt veselību. Krāsu vibrācijas ir svarīgas arī garīgajam līdzsvaram. Turklāt to iedarbība turpinās tad, kad cilvēks guļ.”

Prātoju - interesanti, kā gan mēs varētu zināt šīs svarīgās krāsas savā aurā, ja uz Zemes nemaz nespējam uztvert auras? Taora atbildēja nekavējoties - man pat nevajadzēja skaļi izteikt jautājumu.

„Misei, tagad ir ārkārtīgi svarīgi, lai jūsu eksperti radītu speciālu aprīkojumu, kas nepieciešams auru uztveršanai. Tas nodrošinās, ka priekšā stāvošajās kritiskajās krustcelēs jūs izdarīsiet pareizās izvēles.

Krievi jau ir nofotografējuši auru. Tas ir sākums, bet iegūtie rezultāti pagaidām ļauj viņiem tikai izlasīt alfabēta pirmos divus burtus salīdzinājumā ar to, ko varam atšifrēt mēs. Auras nolasīšana, lai dziedinātu fizisko ķermeni, nav nekas, ja salīdzina ar to, ko varētu dot psihiskajam vai fizioloģiskajam ķermenim. Jūsu lielākās problēmas uz Zemes ir psihes jomā. Pašlaik galvenā atbildība ir par fizisko ķermeni, taču tā ir nopietna kļūda. Ja psihe ir slima, tā iespaidos fizisko izskatu, bet fiziskais ķermenis novecos un kādu dienu mirs, turpretim psihe kā daļa astrālā ķermeņa nemirst nekad. Jo vairāk tiek izkopts prāts, jo mazāk apgrūtina fiziskais ķermenis, un cilvēks var ātrāk iziet cauri dzīves cikliem.

Mēs varētu tevi atvest uz mūsu planētu astrālajā ķermenī, bet esam to izdarījuši fiziskajā ķermenī - un svarīga iemesla dēļ! Redzu, ka tu jau saproti, kāpēc. Tas mūs iepriecina, un mēs tev pateicamies par gatavību palīdzēt veikt savu pienākumu."

Taora apklusa. Šķita, ka viņš iegrimst domās, lai gan nenovērsa no manis savas mirdzošās acis. Nevaru pateikt, cik ilgi tas turpinājās. Mani arvien vairāk pārņēma eiforija, un es redzēju, ka septiņu izcilo personu auras pamazām izmainās. Krāsas vietām kļuva dzīvākas, citur maigākas, bet ārējās malas ietinās dūmakā. Tā kļuva zeltaināka un rozā un pamazām ietina septiņas figūras.

Uz pleca jutu Tao roku.

„Nē, Mišel, tu nesapņo. Viss notiek pa īstam."

Viņa runāja ļoti skaļi un, it kā lai to pierādītu, ieknieba man plecā tik stipri, ka zilumu varēja redzēt vēl vairākas nedēļas.

„Tao, kādēļ tu tā darīji? Nebiju domājis, ka esi spējīga uz vardarbību."

„Atvaino Mišel, bet dažreiz tiek izmantoti neparasti līdzekļi. Taori vienmēr pazūd un dažreiz parādās šādā manierē, bet tu varēji domāt, ka tas ir sapnis. Mans uzdevums ir gādāt, lai tu apzinātos, kas ir īstenība."

To teikdama, Tao apgrieza mani riņķī, un es sekoju viņai. Mēs devāmies prom pa to pašu ceļu, pa kuru bijām ieradušies.