Sieviete smiltīs

5

— Ei, jūs tur, mēs atvedām lāpstu un kannas vēl vie­nam. — Skaidri saklausāmā balss, kaut arī bija dzirdams, ka runā no tālienes — laikam ar rupora palīdzību, — iz­kliedēja neveiklību, kas bija radusies starp viņiem. Atska­nēja lejup lidojošu skārda priekšmetu šķinda. Sieviete pie­cēlās, lai atbildētu. Vīrietim sanāca dusmas: viņam aiz muguras notika kaut kas neizprotams.

— Ko tas nozīmē? Tātad šeit ir vēl kāds!

— Nevajag, es jūs lūdzu… — Sieviete sarāvās čo­kurā, it kā viņu kāds kutinātu.

— Bet tikko taču teica — «vēl vienam».

— A-a-ā. To … To viņš zīmēja uz jums.

— Uz mani? … Kāds tad man sakars ar lāpstu? …

— Nekas, nekas, neliecieties ne zinis! Mūždien viņi jaucas citu darīšanās …

— Laikam būs kļūdījušies?

Sieviete neatbildēja un, uz ceļgaliem pagriezusies, no­laida kājas zemē.

— Vai lampa jums vēl vajadzīga?

— Laikam gan ne, iztikšu… Bet vai jums tā neno­derētu?

— Ai nē, šis darbs man ierasts.

Uzlikusi galvā lielu salmu cepuri, kādas parasti nēsā, strādājot uz lauka, sieviete izslīdēja tumsā.

Vīrietis aizpīpēja jaunu cigareti. Te notiek kaut kas tāds, ko grūti izskaidrot. Viņš piecēlās un ielūkojās aiz mašas. Tur patiešām bija istaba, bet gultas vietā slējās smilšu kalniņš, kas radies, smiltīm pa šķirbaino sienu iekļūstot telpā. Viņš pārsteigts sastinga. Arī šī māja gan­drīz jau mirusi. Tās iekšieni pa pusei aprijušas ar saviem taustekļiem visur iekļūstošās, mūžam plūstošās smiltis…

Smiltis, kam nav pašām sava veida, bet ir diametrs — viena astotdaļa milimetra. Taču nekas nevar turēties pretī šim graujošajam bezveida spēkam … Bet varbūt pašam sava veida trūkums tieši ir spēka augstākā izpausme…

Tomēr vīrietis drīz atgriezās dzīves īstenībā. Pag, ja šajā istabā nevar, kur tad gulēs sieviete? Klau, kur viņa staigā turp un atpakaļ aiz dēļu sienas. Rokas pulkstenis rādīja divas minūtes pāri astoņiem. Ko viņa tur dara tik vēlu?

Vīrietis nokāpa uz smilšu klona un meklēja ūdeni. Ti­kai pašā tvertnes dibenā bija palikusi lāsīte, un tajā pel­dēja rūsa. Tomēr pat tāds labāks nekā smiltis mutē. Atli­kušo ūdeni viņš uzšļakstīja uz sejas, noberza kaklu un manāmi atspirga.

Gar klonu vilka auksts vējš. Ārā to droši vien var vieglāk paciest. Ar pūlēm viņš atvēra smilšu aizbērtās durvis un izgāja laukā. Vējš, kas pūta no ceļa puses, pa­tiesi bija kļuvis svaigāks. Tas nesa sev līdzi vieglā kravas automobiļa rūkoņu. Labi ieklausoties, varēja atšķirt cil­vēku balsis. Varbūt tikai tā likās, bet tagad tur bija lie­lāka rosība nekā dienā. Taču iespējams, ka tur šalca jūra. Debess bija zvaigznēm nosēta.

Pamanījusi lampas gaismu, sieviete pagriezās. Veikli rīkodamās ar lāpstu, viņa bēra smiltis lielās petrolejas kannās. Viņai aiz muguras draudīgi slējās melna smilšu nokare. Tepat augšā viņš dienā bija ķēris kukaiņus. Pie­grābusi kannas pilnas, sieviete tās abas uzreiz pacēla un nesa tuvāk sienai. Iedama garām vīrietim, uzmeta tam acis un piesmakušā balsī izmeta: «Smiltis…» Viņa iz­bēra kannas tajā vietā, kur karājās virvju kāpnes, bet tur augšā vijās taciņa, kas veda uz šo bedri. Ar plaukstas malu sieviete notrausa sviedrus. No sanestajām smiltīm jau bija izaudzis krietns kalns.

— Rokat smiltis?

— Roc vai neroc, ne gala, ne malas.

Nesdama tukšās kannas garām, sieviete viegli iebak­stīja ar brīvo roku vīrietim sānos, it kā pakutināja. Aiž pārsteiguma viņš atlēca nost, tik tikko neizmezdams no rokām lampu. Varbūt nolikt lampu zemē un atbildēt ar to pašu? Viņš stāvēja neziņā. Kā lai izturas? Beidzot no­lēma, ka viņa stāvoklis ir ļoti izdevīgs. Savilcis seju tādā kā smaidā, kura nozīmi arī pats nevarētu izskaidrot, viņš neveiklā gaitā ar lampu rokā tuvojās sievietei. Kad pie­gāja klāt, viņas ēna bija izaugusi pār visu sienu.

— Nevajag, — viņa teica nepagriezdamās, smagi el­podama. — Kamēr nolaidīs grozus, šurp jāatstiepj vēl se­šas kannas.

Vīrietis sadrūma. Cik nelāgi, ka sieviete it kā tīšām aizdzina viņa — kaut arī uzspēlēto — možo omu. Vai nu viņš to gribēja vai ne, kaut kas ievilnīja vēnās. Šķita, smiltis, ar kurām bija aplipuši viņa āda, nu iekļuvušas vē­nās un apdzēsušas uzbudinājumu.

— Varbūt man jums mazliet palīdzēt?

— Nekas… Nevar jau jūs likt pie darba pirmajā dienā — kaut uz brīdi.

— Pirmajā dienā? … Jūs atkal savu … Es šeit pa­likšu tikai vienu nakti!

— Jā?

— Kā tad citādi, mani gaida darbs… Nu dodiet šurp lāpstu!

— Jūsu lāpsta, rau, tur, bet varbūt nevajag? …

Tik tiešām — nojumē netālu no durvīm savrup stāvēja lāpsta un divas tukšas petrolejas kannas ar īpaši piestip­rinātiem rokturiem. Droši vien tās pašas, ko pirmīt no­meta no augšas, kad sauca: «Vēl vienam.» Viss bija sa­gatavots pārlieku rūpīgi, un viņam pat radās iespaids, ka tie uzminējuši viņa nodomu. Bet tad jau viņš pats vēl ne­zināja, ka gribēs palīdzēt. Lai nu kā, viņš jutās pazemots, un labā oma bija vējā. Lāpstas kāts šķita resns, zarains, no daudzo roku pieskāriena nomelnējis — nebija nekādas vēlēšanās just to savā delnā.

— Ai, grozi jau pie kaimiņiem! — sieviete iesaucās, it kā nemanīdama viņa svārstīšanos. Balss bija jautra un paļāvīga, gluži citāda nekā iepriekš. Tajā brīdī ļaužu mun­drās čalas, kas jau labu laiku bija plūdušas no tālienes, skanēja tepat līdzās. Vienā laidā bija dzirdami ritmiski uzsaucieni, ko reizumis pārtrauca klusi čuksti un apslā­pēti smiekli. Darba ritms vīrieti negaidīti uzmundrināja. Šajā primitīvajā pasaulītē tas laikam nav nekas sevišķs, ja ciemiņš, kas palūdzis tikai naktsmājas, tver rokā lāp­stas kātu. Tad jau dīvaina šeit drīzāk liktos vilcināšanās. Lai lampa neapgāztos, viņš ar papēdi izurba tai smiltīs iedobi.

— Rakt laikam var jebkurā vietā, ka tik rok, vai ne tā?

— Nē, nevar vis jebkurā.

— Un šeit?

— Tur var, tikai pielūkojiet, neparocieties zem sienas.

— Vai visā ciemā šai laikā rok smiltis?

— Nu protams. Naktī smiltis ir mitras, tāpēc vieglāk strādāt… Bet, ja tās ir sausas, nekad nevar zināt, kurā vietā un mirklī tās nogrūs uz galvas. — Tiešām pār krau­jas malu, gluži kā sniega sanesa, nokarājās bieza smilšu cepure.

— Bet tas taču bīstami!

— E-ē, nekas, — viņa attrauca zobgalīgi un mazliet koķeti. — Palūk, sāk celties migla.

— Migla?

Kamēr viņi runājās, pie debesīm pamazām bālēja un dzisa zvaigznes. Tur, kur debesis piekļāvās smilšu sienai, plandīja palss auts.

— Tas tādēļ, ka pašas smiltis iesūc sevī ļoti daudz miglas… Savilgušās sāļās smiltis kļūst blīvas kā stēr­ķele.

— Tavu brīnumu!

— Tiesa, tiesa. Tās kļūst tādas kā jūras krastā, no kura nupat aizplūdis vilnis, — pa tām pat tanks var droši braukt.

— Tas tik ir joks!

— Es runāju patiesību… Tāpēc jau pa nakti karnīze uzaug… Bet dienā, kad vējš pūš no nelāgās puses, tā nojūk, gluži kā sēnes cepure, tā ir… Smiltis izžūst, un viss šis pārjums nogrūst lejā. Un, ja tas nogāžas ne­vietā — nu tur, kur jumta balsti ir tievi vai vēl kāda vaina, — beigas ir.

Tavu šauru redzes loku. Bet, līdzko sievišķis tiek savas personiskās dzīves sfērā, tā atplaukst līdz nepazīšanai. Tur tad laikam arī meklējams ceļš uz viņas sirdi. Un, kaut gan šis ceļš nebija viņam īsti pa prātam, sievietes saspringtās balss intonācija iekveldēja vīrietī vēlēšanos sajust viņas augumu, ko slēpa rupjās darba drānas.

Vīrietis no visa spēka reizi pēc reizes iedūra nodeldēto lāpstu smiltīs.

Kad viņš petrolejas kannas aizstiepa otro reizi, atska­nēja balsis un augšā, virs ceļa, iezvārojās lukturis.

Tonī, kas varēja likties gandrīz vai ass, sieviete teica:

— Grozus! Te diezgan, nāciet man talkā!

Vīrietis tikai tagad apjauta, kādai vajadzībai domāti ar smiltīm piebērtie maisi augšā pie kāpnēm. Pa tiem slī­dēja virve, kad vilka augšā un laida lejā grozus. Ar katru grozu tika galā četri vīri, bet tādas grupas, acīm redzot, bija divas vai trīs. Tur galvenokārt, kā viņam likās, bija jaunieši, kuriem darbs šķirtin šķīrās. Vēl nebija piebērts vienas grupas grozs, kad otrs jau gaidīja savu kārtu. Se­šos paņēmienos smilšu kaudze pazuda no bedres, kā ne­bijusi.

— Nu ir gan puiši, īsti zibeņzeļļi.

Ar krekla piedurkni viņš noslaucīja sviedrus, balsī ska­nēja labsirdība. Vīrietis izjuta simpātijas pret šiem zē­niem, kuri, šķiet, ar visu sirdi un dvēseli nodevās darbam un neizmeta neviena zobgalīga vārda par viņa palīdzību.

— Jā, pie mums stingri tiek godā turēts bauslis: «Esi uzticīgs mīlestības jūtām pret dzimteni.»

— Bet kāpēc jūtām?

— Nu jājūt mīlestība pret to vietu, kur dzīvo.

— Tas ir ļoti labi! ^

Vīrietis iesmējās. Viņam piebalsoja ar sieviete. Taču

diez vai viņa pati īsti zināja, kāpēc smejas.

Tālumā dzirdēja aizbraucošā pikapa rūkoņu.

— Nu, ko, uzpīpēsim?

— Nedrīkst, līdzko būs visus apbraukājuši, tūdaļ būs atkal klāt ar saviem groziem …

— Nekas, pārējo var arī rīt.

Viņš atmeta ar roku, piecēlās un devās uz māju, bet sieviete pat nedomāja viņam sekot.

— Tā nu nevar. Vajag kaut vienu reizi apiet ar lāp­stu apkārt mājai.

— Apkārt mājai?

— Kā tad. Vai gan drīkst pieļaut, ka māja sagrūst?… Smiltis taču birst no visām pusēm …

— Bet tā jau mēs noņemsimies līdz rīta gaismai.

Sieviete, it kā mezdama izaicinājumu, apsviedās un aizskrēja. Laikam grasās atgriezties pie kraujas un turpināt darbu. Nu īsta spāniešu muša, viņš nodomāja. Viss skaidrs, tikai tagad viņš uz to vairs neuzķersies.

— Šausmas! Un tā katru nakti?

— Smiltīm pašām svešs miers, un tās nedod miera arī citiem. Gan grozi, gan pikaps augu nakti ir kustībā.

— Jā, kā redzams.

— Tā tas ir. Smiltīm pašām svešs miers, un tās ne­mūžam nedod miera citiem. — Vīrietis samulsa. Bija tāda sajūta, it kā pēkšņi būtu atklājies, ka čūska, kurai viņš savā vieglprātībā uzminis uz astes, uzskatīdams šo rā­puli par mazu un nekaitīgu, īstenībā ir milzum liela un tās indīgā galva viņam aiz muguras jau šauda mēli dzē- lienam.

— Kā tad nu iznāk? Jūs dzīvojat tikai tālab, lai raktu smiltis?

— Nu, nevar jau ņemt un nakti aizbēgt.

Vīrietis jutās satriekts. Viņam nebija ne mazākās vē­lēšanās tikt ierautam šādā dzīvē.

— Nē, var!… Vai tad tas tik grūti?… Jūs varat visu, j^vien īsti gribat.

— Nē, tā nedrīkst… — Sieviete, elpodama lāpstas cirtienu ritmā, rāmi turpināja. — Ciems tādēļ vien vēl velk garu, ka mēs, muguru neatliekdami, rokam smiltis un tā paglābjam tam dzīvību… Bet, tiklīdz pārstāsim rakt, ciemu tūdaļ aizputinās, nepaies ne desmit dienas, un no tā nebūs ne miņas. Nu un tad… Ai, šķiet, jau pie­nākusi kaimiņu kārta.

— Esmu jums pateicīgs par interesanto stāstu. Vai tā paša iemesla dēļ arī grozu pārnēsātāji pūlas tik cītīgi?

— Jā, bet viņiem, tiesa gan, arteļa valde kaut cik maksā par katru nostrādāto dienu.

— Ja ciemam ir tādi līdzekļi, tad kāpēc netiek stādī­tas mežu joslas, lai pasargātos no smiltīm?

— Ja parēķina, droši vien iznāk, ka mūsu paņēmiens krietni lētāks.

— Paņēmiens? … Vai tad tas ir paņēmiens? — Vīrie­tis noskaitās. Noskaitās uz tiem, kas bija piekaluši sie­vieti pie šīs vietas, un uz pašu sievieti, kas to pieļāvusi. — Ja tā, kāpēc gan jāturas pie šī ciema? Es nesaprotu iemeslus… Smiltis nav bērnu spēle. Aplam domāt, ka tā, kā rīkojaties jūs, var uzveikt smiltis. Nejēdzība!… Vajag

izbeigt šis muļķības… izbeigt reizi par visām reizēm. Es pat nevaru just jums līdzi!

Aizmetis lāpstu prom pie kannām, kas vāļājās turpat netālu, un nelikdamies ne zinis par to, kādu seju taisa sieviete, viņš iegāja istabā.

Miegs bēga. Viņš ieklausījās, ko dara sieviete. Bija mazliet kauns: šāda izturēšanās taču galu galā nav ne­kas cits kā greizsirdība uz to, kas sievieti aizkavē tur augšā, mudināšana pamest darbu un paslepus ielīst pie viņa gultā. Tik tiešām tas, kas kveldēja viņa izjūtas, ne­bija tikai sašutums par sievietes muļķību. Viss slēpās daudz dziļāk. Sega savilga ar katru mirkli vairāk, smiltis lēkšķēm vien lipa pie miesas. Cik tas netaisnīgi, cik ne­krietni! Un tādēļ nav ko sevi vainot, ka nometa lāpstu un iegāja atpakaļ mājā. Tādu atbildību viņš neuzņemsies. Jau tā visādu saistību pāri galvai. Arī aizraušanās ar smiltīm un kukaiņiem galu galā ir tikai mēģinājums kaut vai uz laiku aizbēgt no mokošajiem pienākumiem, ko uz­krauj pelēcīgā eksistence.

Nevar aizmigt.

Sieviete bez atpūtas staigā uz priekšu un atpakaļ. Trok­snis, kas rodas, nolaižot un velkot augšā grozus, gan tu­vojas, gan atkal attālinās. Ja tā ilgi turpināsies, viņš ne­spēs rīt strādāt. Jāceļas līdz ar gaismu un diena jāpavada lietderīgi. Viņš cenšas aizmigt, bet jūtas aizvien možāks. Sūrstēja acis, tās asaroja, mirkšķinājās, tomēr nevarēja tikt galā ar vienā laidā birstošajām smiltīm. Viņš izpleta dvieli un pārklāja to pāri sejai. Trūka elpas. Tomēr tā labāk.

Domāšu par ko citu. Līdzko viņš aizver acis, viļņodami sāk peldēt gari pavedieni. Tie ir smilšu raksti, kas izrotā kāpu. Pusi dienas blenzis uz tiem, un tie droši vien atstā­juši savas pēdas tīklenē. Šādas smilšu jūras aprakušas, aprijušas ziedošas pilsētas un lielas impērijas… Bet pil­sētas, ko apdziedājis Omārs Heijams… Tajās bija drēb­nieku darbnīcas, skārņi, tirgi. Cits ar citu krustodamies, tās cieši apjoza ceļi, kurus, kā šķita, nekas nevarēs izkus­tināt no vietas. Cik gadu nebija jācīkstas ar varas iestā­dēm, lai mainītu virzienu kaut vienam no tiem. Senās pil­sētas, par kuru pastāvību nešaubījās neviens… Taču galu galā arī tās nevarēja turēties pretī plūstošajām smil­tīm ar vienu astotdaļu milimetra lielo diametru.

Smiltis…

Ja skatās caur smilšu prizmu, visi priekšmeti, kam ir savs veids, šķiet nereāli. Reāla ir tikai šo smilšu plūsma, kuras noliedz jebkuru veidu un formu. Bet tur aiz plānās dēļu sienas sieviete aizvien vēl rok un rok. Taču ko gan viņa var iespēt ar tik trauslām, vārām rokām. Tas jau tikpat kā mēģināt izsmelt jūru, lai tās vietā uzceltu namu. Laižot kuģi ūdenī, jāzina, kas tas ir — ūdens.

Šī doma negaidīti aizdzina nomāktības sajūtu, ko bija radījušas čirkstošās smiltis, kuras raka sieviete. Ja kuģis gana labs ūdenī, tam jābūt derīgam arī smiltīs. Ja varētu tikt vaļā no nekustīgā nama idejas, kas turēja viņu savā varā, atkristu nepieciešamība cīnīties ar smiltīm… Brīvs kuģis, kas peld pa smiltīm… Peldošas mājas. Bezveidīgi ciemi un pilsētas.

Smiltis, bez šaubām, nav šķidrums. Tādēļ uz to vir­smas nekas neturas. Ja uz tām uzliks kaut vai korķi, kam ir mazāks īpatnējais svars nekā smiltīm, pēc kāda laika tas nogrims. Lai peldētu pa smiltīm, kuģim jāpiešķir gluži citas īpašības nekā parasti. Tā, piemēram, māja, kas būtu apaļa kā muca, varētu pārvietoties veļoties… Pat pa- mazītiņām griežoties no vieniem sāniem uz otriem, tā no­kratīs smiltis, kas gāžas pāri, un atkal izkļūs virspusē … Protams, mājā, kura vienā laidā griežas, tās iemītnieki nejutīsies visai stabili… Droši vien vajadzēs likt lietā iz­gudrotāja spējas — nu kaut vai iebāzt mucas vienu otrā. Izdarīt tā, lai iekšējās mucas smaguma centrs paliktu ne­mainīgs un grīda vienmēr būtu apakšā … Iekšējā muca aizvien stāvēs mierā, tikai ārējā — griezīsies… Māja, kas šūposies kā milzīga pulksteņa vēzēklis… Māja — šū­pulis … Smilšu kuģis …

Ciemi un pilsētas, kas sastāv no šādiem kuģiem un atrodas nemitīgā kustībā.

Pašam nemanot, viņš iesnaudās.