Sieviete smiltīs

3

Nodūris galvu, cilvēks gāja tālāk pa kāpu, kas, gluži kā mēness sirpim līdzīgs aizsargvalnis, ietvēra ciemu. Viņš nelikās zinis par to, kas notiek tālumā. Entomologam svarīgi koncentrēt visu uzmanību triju metru rādiusā sev apkārt. Bet viens no galvenajiem noteikumiem — neno­stāties ar muguru pret sauli. Ja saule spīd no mugurpu­ses, cilvēks ar savu ēnu var aizbiedēt kukaiņus. Tādēļ ku­kaiņu medniekam deguns un piere nodeg gluži melni.

Cilvēks lēnā, vienmērīgā gaitā virzījās uz priekšu. Ik solī viņa zābakus apšļāca smiltis. Visapkārt — ne dzīvī­bas zīmes, ja neņem vērā dažus pavisam sekli smiltīs augošus zāles cerus, kas gatavi vai tūdaļ saplaukt ziedos, ja vien bijis mazlietiņ valgmes. Vienīgie lidoņi, kas šeit parādījās, bija cilvēka sviedru smakas atvilinātās spā­niešu mušas, raibas kā bruņurupuča mugura. Bet tieši tādā vietā cerības bieži vien piepildās. Tiesa, spāniešu mu­šām netīk dzīvot baros, un mēdz būt gadījumi, kad viena muša sagrābj savā varā vairākus kvadrātkilometrus lielu apvidu. Nu, ko lai dara, cītīgi jāturpina meklējumi.

Te uzreiz viņš apstājās. Zālē kaut kas kustējās. Tas bija zirneklis. Ko gan viņš iesāks ar zirnekli? Cilvēks ap­sēdās, lai izpīpētu cigareti. No jūras aizvien vēl pūta vējš, lejā balti, saplosīti viļņi grauzās kāpas pamatnē. Tur, kur kāpas rietumu gals apsīka, jūrā pacēlās neliels klinšains paugurs. Virs tā, līdzīgi smailu adatu kūlim, šķilās saules stari.

Sērkociņš neparko negribēja aizdegties. Izniekoja des­mit sērkociņus — un viss velti. Gar nomesto sērkociņu gandrīz vai sekunžu rādītāja ātrumā irdza smilšu strūk­liņas. Viņš iezīmēja nelielu smilšu vilni un, līdzko tas bija sasniedzis viņa zābaka papēdi, piecēlās. No bikšu vīlēm izbira smiltis. Viņš nospļāvās — mute bija it kā ar rīvi izbraucīta.

Vai tomēr šeit na'v gaužām maz kukaiņu? Varbūt smilšu plūsma pārlieku strauja? Nē, krist izmisumā vēl par agru. Teorētiski šeit jābūt kukaiņiem.

Kāpas mugura kļuva līdzenāka, vietumis tā atkāpās tālu prom no jūras. Cerību spārnots, ka krietns guvums vēl priekšā, viņš piecēlās un sāka iet lejup pa nolaideno nogāzi. Retumis rēgojās smilšu aizturei darinātu bam- busniedru aizsargrežģu paliekas, un nedaudz zemāk bija redzama terase. Vīrietis gāja tālāk, šķērsodams smilšu rakstus, ko vējš bija iezīmējis ar tādu precizitāti, it kā tas būtu mašīnas darbs.

Te piepeši viss izzuda no viņa redzeslauka un viņš pamanīja, ka stāv dziļas bedres malā.

Bedre bija nepareizas ovālas formas un vairāk nekā divdesmit metrus plata. Tās pretējā siena šķita samērā lēzena, bet tā, kur stāvēja viņš, veda lejup gandrīz stā­vus. Sienas izliektā mala, līdzena kā porcelāna tasei, likās ļoti nedroša. Uzmanīgi, nostājies ar vienu kāju uz malas, viņš palūkojās lejup. Un tikai tad saprata: lai gan vis­apkārt gaišs, jau tuvojas vakars.

Pašā bedres dibenā, tumšā dziļumā, mēma un kurla stāvēja būda. Viens jumta gals bija iestrēdzis lēzenajā smilšu sienā. «Nu gluži kā austeres vāciņš,» viņš nodo­māja. «Neko darīt! Smiltīm savi likumi, tos neviens ne­grozīs …»

Tikko viņš pielika pie acīm fotoaparātu, smiltis zem kājām zuzēdamas sāka strūklot lejup. Izbailēs viņš at­rāva kāju no bedres malas, taču smiltis vēl labu brīdi te­cēja lejup. Cik mānīgs ir šis šķietamais smilšu miers! Aiz satraukuma smagi elpodams, viņš noslaucīja nosvīdušās delnas pie biksēm.

Cilvēkam aiz muguras kāds ieklepojās. Blakus, gan­drīz skardams viņa plecu, stāvēja nez no kurienes uzra­dies večuks, pēc visa spriežot — ciema zvejnieks. Pametis skatienu uz fotoaparātu, pēc tam ielūkojies bedres dibenā, viņš sarauca smaidā vēju un lietu izmiecēto seju. Iekai­sušo acu kaktiņos krājās kas lipīgs.

— Kas tad nu? Vai izmeklēšana?

Vējš nesa vārdus prom, balss skanēja dobji, vienmuļi, it kā no pārnēsājamā radiouztvērēja. Tomēr izruna bija skaidra un saprast varēja labi.

— Izmeklēšana? — Cilvēks samulsis piesedza ar delnu objektīvu un iegrozīja ērtāk kukaiņu ķeramo tīkliņu, lai vecais tam pievērstu uzmanību. — Ko jūs ar to gribat teikt? Man nav skaidrs… Es, vai redzat, kolekcionēju kukaiņus. Mana specialitāte — kukaiņi, kas dzīvo tādās te smiltīs.

— Ko? — vecais it kā nesaprata.

— Ko-lek-cio-nē-ju ku-kai-ņus! — cilvēks atkārtoja skaļā balsī. — Ku-kai-ņus, saprotiet, kukaiņus! Es tos ķeru!

— Kukaiņus? — Vecais neticīgi novērsa skatienu un nospļāvās. Vai, pareizāk sakot, viņam pār lūpu pārkārās siekala. Vēja satverta, tā izstiepās garā pavedienā. Kas tad īsti viņu tā uztrauc?

— Vai šajā rajonā notiek kāda izmeklēšana?

— Nu nē jau, nē, ja neesat izmeklētājs, dariet, ko sirds kāro. Man viens pīpis.

— Nē, nē, es neesmu no inspekcijas.

Vecais, pat nepamājis ar galvu, uzgrieza viņam mu­guru un devās prom pa kāpas virsotni, ar salmu sandaļu purngaliem ardams smiltis.

Metrus piecdesmit tālāk, redzams, gaidot veco, tupēja trīs vienādi ģērbušies vīri. Kur tie te radušies? Vienam, šķiet, bija binoklis, ko tas visu laiku grozīja sev uz ce­ļiem. Vecais piegāja vīriem klāt, un visi četri par kaut ko apspriedās, nikni kašādami smiltis cits citam zem kā­jām: kā likās, starp viņiem bija iededzies sīvs strīds.

Cilvēks jau grasījās atsākt savas mušas meklējumus, kad atkal, pavisam aizelsies, atsteidzās vecais.

— Pag, vai tas tiesa, ka neesat no prefektūras?

— No prefektūras?… Nu nē taču, jūs esat pārskatī­jušies.

«Diezgan,» cilvēks nolēma un pasniedza uzbāzīgajam večukam vizītkarti; tas, kustinādams lūpas, ilgi burtoja.

— Ā! Jūs esat skolotājs?

— Kā redzat, man nav nekā kopīga ar prefektūru.

— A-ā, tātadiņ skolotājs …

Nu beidzot, šķiet, nācis pie prāta; piemiegtām acīm, turēdams kartīti izstieptajā rokā, vecais atgriezās pie pā­rējiem. Vizītkarte arī tos it kā nomierināja. Tie piecēlās un aizgāja.

Tomēr vecais atgriezās vēlreiz.

— Nu, un ko tad laba tagad darīsiet?

— Meklēšu kukaiņus.

— Bet pēdējais autiņš jau prom.

— Vai tad šeit nekur nevar pārnakšņot? '

— Pārgulēt te? Tajā te ciemā? — Vecā sejā ietrīcējās kāds vaibsts.

— Nu, ja nevar šeit, iešu pie jūsu kaimiņiem.

— Jūs iesiet? …

— Patiesību sakot, es nekur sevišķi nesteidzos…

— Nē, nē, kālab lieki pūliņi? — vecais pēkšņi kļuva pakalpīgs un runātnīgi turpināja: — Pats jau redzat — ciems mazrocīgs, nevienas gruntīgas mājas nav, bet, ja ir vēlēšanās, palīdzēšu, aizmetīšu kādu vārdu.

Neizskatās, ka viņam padomā būtu kas ļauns. Viņi, acīm redzot, no kaut kā baidās — varbūt gaida kādu pre­fektūras ierēdni, kuram kaut kas jāizmeklē.* Nu bailes pārgājušas, un viņi atkal ir parasti, laipni zvejnieki.

— Būšu ārkārtīgi pateicīgs… Es jums par to, pro­tams, atlīdzināšu. Man ļoti patīk apmesties tādās te zem­nieku mājās.

No cietspārņiem, ko viņš meklēja, bija patrāpījušies tikai smecernieki un garkāju pastnieces.

No mušām, kuras, patiesību sakot, bija viņa brauciena mērķis, nebija pagadījies neviens eksemplārs. Varbūt rīt viņš iegūs trofejas, kas nesīs prieku.

Aiz noguruma acu priekšā peldēja blāvi gaismas apļi. Pēkšņi viņš neviļus apstājās un sāka vērīgi aplūkot tum­šās kāpas virsmu. Nu ko lai dara: viss, kas vien kustē­jās, šķita esam spāniešu muša.

Vecais, kā jau bija solījis, gaidīja pie arteļa valdes.

— Lūdzu, piedodiet…

— Kas vēl nebūs! Ja tik bijis pa prātam.

Valdē, acīm redzot, par kaut ko apspriedās. Tur pulkā sēdēja četri pieci vīri, dārdēja smiekli. Virs lievenēm ka­rājās gara audekla strēle, uz kuras bija uzrakstīts — «Esi uzticīgs dzimtenes mīlestības jūtām!». Vecais kaut ko no­burkšķēja — smiekli tūdaļ aprāvās. Bez sevišķa prieka viņš devās ceļā, vīrietis viņam sekoja. Ar gliemežvākiem klātais ceļš koši baltoja biezējošā mijkrēslī.

Beidzot viņi nonāca pie kādas bedres, kas atradās gandrīz vai pašā kāpas virsotnē. Seit ciems beidzās.

Viņi nogriezās pa labi, pa šauru taciņu, kas veda lejup, pēc kāda brīža vecais ienira tumsā, sasita plaukstas un skaļi iesaucās:

— Ei, bābišķi, kur tu esi?

Lejā, viņiem zem pašām kājām, aklajā tumsā paspīda lukturis un atskanēja balss:

— Te, te… Kāpnes ir līdzās maisiem.

Patiesi — šī stāvā krauja bez kāpnēm nav pieveicama. Trīs tādas mājas kā tā tur lejā varētu nostatīt citu uz ci­tas; pat ar kāpnēm nav nieka lieta tur nokļūt. Nogāze gandrīz vai svērteniska, bet dienā, viņš labi atceras, tā bija šķitusi gluži lēzena. Kāpnes nav nekādas drošās, sa­saistītas no virvju galiem, un, ja kāpjot zudīs līdzsvars, tās kaut kur pret vidu sapīsies. Te jau dzīve tikpat kā īstā cietoksnī.

— Esiet bez bēdu, atvelciet elpu!

Vecais nekāpa lejā, brīdi pastāvēja un aizgāja.

Vīrietis no galvas līdz kājām bija smilšu lietus ap- šļākts, un pēkšņi viņam likās, ka atgriezusies bērnība. Sie­vieti, kas viņu sagaidīja ar lukturi rokā, vecais bija no­saucis par bābišķi, un vīrietim domās tēlojās vecene, bet īstenībā tā bija patīkama izskata, neliela auguma un vēl pavisam jauna — ap gadu trīsdesmit. Kā šķiet, viņa mē­dza pūderēties — sievietēm, kas dzīvo pie jūras, sejas nav tik baltas. Vispār vīrietis jutās pateicību parādā, ka viņa to sagaidīja laipni, ar neliekuļotu prieku.

Tiešām gan, ja nebijis sirsnīgās uzņemšanas, diez vai viņš būtu varējis sadūšoties un pārkāpt šīs būdas slieksni. Droši vien viņš tūdaļ aizmuktu, domādams, ka viņu grib izāzēt. Sienas aplupušas, fusumas [8] vietā karājās mašas; stabi, kas balstīja jumtu, sašķiebušies, visi logi aiznag­loti ar dēļiem; salmu pīteņi, kas klāja grīdu, ik brīdi draudēja izšķīst un, kad uz tiem spēra kāju, gurkstēja kā slapjš sūklis. Un piedevām vēl — pretīga saķepušu, pūs­tošu smilšu smaka.

Tomēr visu nosaka garastāvoklis. Vīrieti atbruņoja sievietes laipnība. Nekas, viņš sev teica, kaut kas tāds ga­dās tikai reizi mūžā. Turklāt, ja palaimēsies, dabūšu re­dzēt kādu interesantu kukaini. Tiem te zaļa dzīvīte.

Priekšnojauta nepievīla. Nebija viņš vēl paguvis ap­sēsties piedāvātajā vietā pie tieši zemē ieraktā pavarda, kad visapkārt saklausīja tādus kā lietus lāšu pakšķus. Tur lēkāja tūkstošiem blusu. Bet viņu ar to neiebiedēs. Ento­mologs aizvien ir sagatavojies tādiem pārsteigumiem. Vajag tikai drēbju kreiso pusi nokaisīt ar DDT un atseg­tās miesas daļas pirms gulētiešanas ieziest ar insekticīdu.

— Es gatavoju pusdienas un tādēļ… — sieviete no­liecās un paņēma lampu, — pacietieties mazliet tumsā.

— Vai tad jums ir tikai viena lampa?

— Jā, diemžēl…

Sieviete vainīgi pasmaidīja — kreisajā vaigā iegūla bedrīte. Viņai ļoti pievilcīga seja, vīrietis nodomāja. Tikai acu izteiksme dīvaina. Bet varbūt tāds skatiens viņai slimo acu dēļ. Plakstu apsārtumu nespēja noslēpt pat pūderis. Nav jāaizmirst, gulēt ejot, iepilināt acu pi­lienus …

— Pirms ēšanas man gribētos nomazgāties.

— Nomazgāties?

— Nu, kas tad ir, vai nav iespējams?

— Ļoti žēl, bet būs jāpagaida līdz parītam.

— Līdz parītam? Bet parīt te jau manis vairs ne­būs, — viņš iesmējās negribēti skaļi.

— Vai tiešām? …

Sieviete novērsās, viņai iedrebējās pleci. Laikam sa­rūgtināta. Sie lauku ļaudis pat necenšas izlikties. Juzda­mies neveikli, viņš mulsi pakustināja lūpas.

— Nu, ja jau nav kur nomazgāties, pietiktu, ja varētu noskaloties. Citādi esmu vienās smiltīs.

— Ūdens, neņemiet nu ļaunā, palicis viens vienīgs spainītis … Līdz akai taču ļoti tālu …

Kāds viņai nomākts izskats! Labi, vairs neteikšu ne vārda. Bet drīz vien vīrietis pārliecinājās, ka mazgāšanās šeit gluži veltīgs darbs.

Sieviete atnesa vārītu zivi un molusku zupu. Jūras piekrastes ēdiens, vispār tas nebija slikti. Līdzko viņš ķē­rās tam klāt, sieviete viņam virs galvas atvēra lielu pa­pīra saulessargu.

— Kam tad tas vajadzīgs? («Laikam tāda ir šejieniešu paraša.»)

— Citādi ēdiens piebirs ar smiltīm.

— Kā tad tā? — viņš pārsteigts pacēla acis pret griestiem un, sev par izbrīnu, tur nemanīja nevienas spraugas.

— Smiltis… — arī sieviete paraudzījās griestos, — tās sijājas visās malās … Ja kaut vienu dienu neiz­slaucīs, sakrāsies kārta triju pirkstu biezumā.

— Varbūt jumts caurs?

— Nē jau, arī tad, kad tas bija jauns, smiltis te bira tā kā tā … Jā, nav nekā briesmīgāka par smiltīm. Tās ir līdzīgas slīpētājam.

— Slīpētājam?

— Ir tāds ķirmis, kas izgrauž kokā caurumus.

— Tie laikam ir termīti?

— Nē, ziniet, tādi cieti.

— A-ā, tad tie ir ūsaiņi-malkcirši.

■— Malkcirši?

— Iesarkani, ar garām ūsām. Jā?

— Nē, nē, šie ir kā rīsa graudi un brūni.

— Ak tā! Tad jau tās ir vabolītes.

— Ja atmestu ar roku un neliktos ne zinis, to te siju viens divi sapūdētu.

— Kas, vai šīs vabolītes?

— Ne, smiltis.

— Kā tad tā?

— Tās izspiežas cauri visam. Bet, kad iegriežas nelā­dzīgs vējš, piedzen pilnus bēniņus, un, ja smiltis neaiz- vāktu prom, to drīz vien sakrātos tik daudz, ka neizturētu griestu dēļi.

— Jā, to nedrīkst pieļaut, ka bēniņos krājas smiltis … Bet vai jums neliekas mazliet dīvaini apgalvot, ka smiltis var sapūdēt siju?

— Kādēļ gan ne, sapūdē.

— Bet smiltis taču atšķiras tieši ar to, ka tās ir ļoti sausas.

— Tik un tā sapūdē… Es jums saku, nolieciet jaunus geta [9] un ļaujiet uz tiem krāties smiltīm — pēc pāris ne­dēļām no tiem nekas nepaliks pāri.

— Nesaprotu, kādēļ.

— Koks pūst, un līdz ar to pūst arī smiltis… Pamē­ģiniet atrakt griestu dēļus smilšu apbērtā mājā, tur būs lekna zeme — audzējiet kaut vai gurķus.

— Blēņas! — vīrietis nicīgi saviebās. Viņam likās, ka sievietes neizpratne apgāna viņa priekšstatu par smiltīm. — Es taču pats šo to sajēdzu no smiltīm… Vai redzat — šīs pašas smiltis kustas visu gadu… To mūžs aizrit kus­tībā. Tās nekur neapstājas — ne ūdenī, ne gaisā, — kus­tība ir to stihija … Lūk, tādēļ kura katra dzīva būtne ne­var mitināties smiltīs. Tas attiecas arī uz baktērijām, kas rada pūšanu … Smiltis var nosaukt par tīrības simbolu, iespējams, ka tās pat aizkavē pūšanu, bet uzskats, ka tās pūdē, ir gluži vienkārši nejēdzība… Un jūs vēl sakāt, ka tās pašas pūst. Sāksim kaut vai ar to, ka smiltis ir vērā ņemams minerāls.

Sieviete samulsusi klusēja. Vīrietis zem saulessarga, ko viņa aizvien vēl turēja tam virs galvas, ar skubu no­tiesāja atlikušās pusdienas, nebilzdams vairs ne vārda. Saulessargu klāja tāda smilšu kārta, ka uz tā varēja rak­stīt ar pirkstu.

Neciešams mitrums. Nē, smiltis nav valgas, paša au­gums ir mikls. Virs jumta iegaudojās vējš. Vīrietis bāza roku kabatā pēc cigaretēm — arī tā pilna smilšu. Vēl ne- aizsmēķējis, viņš jau sajuta mutē tabakas rūgto garšu.

Izņemšu kukaiņus no burkas ar ciānkāliju. Kamēr vēl tie nav sakaltuši, uzduršu uz kniepadatas un izstiepšu tiem kājas. Bija dzirdams, kā sieviete mājas nojume mazgā traukus. Laikam gan te neviena cita nav.

Sieviete atgriezās un klusēdama istabas kaktā klāja gultu. Ja šeit gulēšu es, kur tad viņa pati paliks pa nakti? Nu, protams, tur tālākajā istabā aiz mašām. Vairāk telpu, šķiet, nav. Tomēr kaut kā dīvaini ciemiņu guldināt caur­staigājamā istabā, kam durvis ved uz āru, un pašai nak­šņot dibenējā. Bet varbūt tur mitinās smags slimnieks, kas nevar kustēties… Jā, tā ir pareiza doma. Katrā ziņā loģiski būtu domāt tieši tā. Vai nu vientuļa sieviete ies dāvāt savu laipnību pirmajam garāmgājējam.

— Vai šeit vēl kāds ir?

— Kas?

— Nu, kads no jusu ģimenes.

— Nav, esmu gluži viena. — Sieviete, šķiet, bija uz­minējusi viņa domas un mulsi iesmējās. — No šīm smil­tīm viss savildzis, pat sega …

— Bet kur ir jūsu vīrs?

— Pērnējā taifūnā… — Viņa atkal un atkal līdzi­nāja un bužināja jau uzklāto gultu, darīja ko gluži lieku. — Bet taifūni mums šeit briesmīgi. Smiltis gāžas dārdē­damas, kā ūdenskritums. Neesi lāgā ne apskatījies — vienā vakarā pieputina dzjo vai pat divus.

— Bet divi dzjo — taču ir seši metri…

— Tādā laikā grāb, cik gribi, tik un tā ar tām netiksi galā. Nu un tā — vīrs man uzsauc: «Vistu kūts paga­lam,» — un kopā ar meitu, viņa jau gāja vidusskolā, iz­drāžas laukā no mājas… Bet es pati nevarēju pamest māju — raudzīju, lai kaut tā noturētos… Pēdīgi sāka aust gaisma, vējš pieklusa, un es izgāju ārā. No vistu kūts ne zīmes. Arī viņus neatradu.

— Smiltis apraka?

— Jā, bez pēdām.

— Tas ir šausmīgi… Baigi. Smiltis un kaut kas tāds … Drausmīgi…

Te piepeši satumsa lampa.

— Atkal šīs smiltis.

Sieviete nometās četrrāpus, pastiepa roku un iesmēju- sies satvēra ar pirkstiem dakti. Lampa tūdaļ uzmeta spožu gaismas vilni. Aizvien vēl tajā pašā pozā sieviete vērīgi lūkojās ugunī, sejā viņai bija sastindzis nedabisks smaids. Laikam viņa tā izdarās tīšām, lai parādītu bedrīti vaigā. Vīrietis nevilšus saspringa. Tas nu par daudz ciniski — tikko taču bija stāstījusi par savu vistuvāko cilvēku bojā eju.