Sieviete smiltīs

14

Taktikas maiņa bija saistīta ar nopietnām pārdomām un prasīja ne mazumu laika. Bija pagājušas jau kādas četras stundas, kopš sieviete raka smiltis. Tātad grozi ar smiltīm uzvilkti augšā jau otro reizi, to pārnēsātāji pabei­guši darbu un aizgājuši pie pikapa. Ieklausījies un pārlie­cinājies, ka tie neatgriezīsies, vīrietis klusām piecēlās un apģērbās. Sieviete bija paņēmusi sev līdzi lampu, tāpēc viņam nācās paļauties uz tausti. Zābaki bija smilšu pilni. Viņš sabāza bikšu galus zeķēs, sameklēja getras un iegrūda tās kabatā. Kukaiņu ķeramos piederumus un citas savas mantas nolēma salikt pie durvīm, lai vēlāk varētu viegli atrast. Zemi, uz kuras viņš spēra kāju, sedza smilšu pārklājs, un tādēļ nevajadzēja lavīties, soļus tik un tā ne­dzirdēja.

Sieviete nogrimusi darbā. Naski cilā lāpstu. Elpo vien­mērīgi, dziļi. Gaismas aplī, kas no lampas krīt viņai pie kājām, dejo gara ēna… Vīrietis paslēpās aiz mājas stūra, aizturēja elpu. Satvēris rokās dvieļa galus, viņš dvieli ar spēcīgu rāvienu izstiepa uz abām pusēm… Izskaitīšu līdz desmit un lēkšu ārā no aizsega … Jāuzbrūk tieši tai mir­klī, kad viņa pieliekusies ceļ lāpstu ar smiltīm.

Nevar, zināms, apgalvot, ka nedraud nekādas bries­mas. Un jāteic, viņu attieksme pēc kādas pusstundas var krasi mainīties. Pasaulē taču ir tas ierēdnis no prefektūras.

Ne jau velti večuks sākumā noturēja viņu par šo ierēdni un kļuva piesardzīgs. Viņi, acīm redzot, gaida kādu, kas jebkuru mirkli var ierasties viņus inspicēt. Bet, ja tā, tad nav izslēgts, ka pārbaudes laikā domas ciemā dalās, noslēpt viņu nebūs iespējams, un viņi beigu beigās atteiksies no sava plāna — turēt viņu gūstā. Tiesa, nav nekādas garantijas, ka šī pusstunda nevelkas pusgadu, gadu vai pat vairāk. Pusstunda vai gads — vienādas iz­redzes. Viņš neslēgtu derības.

Ja varētu cerēt, ka viņam sniegs palīdzīgu roku, tad būtu daudz izdevīgāk arī turpmāk izlikties par slimu. Tieši pie šī jautājuma viņš domās aizvien atgriezās. Tā ka viņš dzīvo zemē, kur valda likums un kārtība, tad, gluži dabiski, cer uz palīdzību. Tie ļaudis, kurus tin noslē­pumainības plīvurs, kuri nav devuši nekādas dzīvības zī­mes un ierindojušies bezvēsts pazudušd skaitā, lielāko tiesu paši to gribējuši. Bez tam, ja nekas nenorāda uz nozie­gumu, pazušana tiek izskatīta nevis kā krimināllieta, bet gan kā civillieta, un policijai tā daudz nerūp. Bet šoreiz ir pavisam citi apstākļi. Viņš alkst palīdzības, viņš sauc pēc tās — viņam vienalga, no kurienes tā nāktu. Pat cil­vēkam, kas ne reizi nav viņu redzējis, kas nav dzirdējis viņa balsi, viss kļūs skaidrs, tiklīdz tas kaut pavirši ielū­kosies viņa mājā, kas palikusi bez saimnieka. Līdz galam neizlasītā grāmata, kas uzšķirta tajā pašā vietā, kā viņš to atstājis… Daži sīkumi tā uzvalka kabatās, ar kuru viņš gāja uz darbu … Ceku grāmatiņa, kaut arī par ļoti pieticīgu summu, — kas neliecina, ka pēdējā laikā būtu ņemta nauda … Kaste ar puskaltētiem, līdz galam neap­strādātiem kukaiņiem. Aizpildīta pasūtījuma blanka — ar visu marku, — kurā pieprasītas jaunas burkas kukaiņiem. Viss pamests nepabeigts un liecina par saimnieka nodomu atgriezties. Apmeklētājs, vienalga, vai viņš to grib vai ne, nevar neuzklausīt lūgumu, kas skan šais istabās.

Jā … Ja vien nebūtu tās vēstules… Ja vien nebūtu tās aplamās vēstules… Bet tā bija… Sapnis liek ieska­tīties īstenībai acīs, bet tagad viņš jau atkal cenšas sevi par kaut ko pārliecināt. Kālab? Diezgan aplinku! Izlietu ūdeni nesasmelsi. Kur tas laiks, kad pats savām rokām sevi nožņaudzis.

Visu, kam bija kāds sakars ar šo atvaļinājumu, viņš turēja dziļā noslēpumā un ar nodomu nevienam no darba biedriem nestāstīja, uz kurieni brauks. Un ne vien klusēja, viņš apzināti centās savam braucienam uzmest noslēpu­mainības plīvuru. Tas bija lielisks paņēmiens — labāku pat neizdomāsi, — kā paķircināt šos cilvēkus, kas savā pelēkajā ikdienas dzīvītē paši kļuvuši no galvas līdz pa­pēžiem pelēki. Tagad viņš sev pārmet: vajadzēja pado­māt, ka visā šajā pelēcīgumā ne jau nu viņš, protams, bet citi var būt arī citās krāsās — sarkani, zili, zaļi…

Vasara žilbas saules pilna ir tikai romānos un kino­filmās. Dzīvē — tas nav nekas cits kā vienkāršā mazā cilvēka svētdienas. Viņš izbraucis zaļumos, kur tā pati in­dīgā dūmu dvaka, un guļ zemē uz avīzes, uzšķīris tajā po­litisko jautājumu apskatu … Termoss ar magnētisku glā­zīti un konservēta sula… pēc ilgas rindā stāvēšanas no­īrēta laiva — piecpadsmit jenu stundā… Krastmala, uz kuras šļācas svina pelēkās bangu putas, kur ņudzēt ņudz beigtas zivis … Pēc tam elektriskais vilciens stāvgrūdām pilns ar ļaudīm, kas noguruši līdz nāvei… To visi lieliski saprot, bet, negribēdami iegūt muļķa slavu, dedzīgi zīmē uz pelēkā audekla kaut ko līdzīgu svētkiem. Nožēlojami bārdas rugājiem apauguši tēvi purina savus čīkstīgos bēr­nus, spiezdami tos apstiprināt, cik lieliski pavadīta svēt­diena … Scēnas, ko katrs vismaz reizi būs vērojis elek­triskā vilciena vagona kaktā. Gandrīz vai aizkustinoša skaudība, ka citu silda saule…

Taču, ja nelaime slēptos tikai te, nebūtu vērts to ņemt pārāk pie sirds. Ja tas cilvēks uz visu nereaģētu tāpat kā pārējie darba biedri, tad diez vai viņš būtu bijis tik stūr­galvīgs.

Šim cilvēkam viņš izrādīja sevišķu uzticību. Tas bija cilvēks ar skaidrām, atklātām acīm, ar seju, kas aizvien šķita tikko nomazgāta. Viņš ļoti aktīvi piedalījās arod­biedrību kustībā. Kādreiz vīrietis pat mēģināja nopietni un vaļsirdīgi pastāstīt šim cilvēkam savas slēptākās do­mas, kurās nedalījās ar citiem.

— Tu tā domā? … Mani, redz, pagalam nomoka tā­das izglītības problēma, kas sakņojas pašā dzīvē.

— Ko tas nozīmē — «kas sakņojas pašā dzīvē»?

— Nu, vispār izglītība, kas balstās uz ilūziju, kura liek neesošo pieņemt par esošo. Ņemsim kaut vai smil­tis — tā ir cieta viela, bet tajā pašā laikā tām lielā mērā piemīt hidrodinamiskas īpašības. Un tieši tas jau mani tik ļoti ieinteresējis …

Cilvēks apstulba. Gluži kā kaķim kūkumā saliektā mu­gura sakumpa vēl vairāk. Bet sejas izteiksme, kā aiz­vien, palika atklāta. Viņš nekādi neizrādīja, ka šī ideja viņam derdzas. Kāds bija izteicies, ka viņš atgādinot Me- biusa lenti. Mebiusa lente — šī vienreiz apgrieztā un ga­los kopā savienotā papīra strēmele, kas tādējādi pārvēršas plaknē, kam nav ne virspuses, ne apakšpuses. Varbūt šajā iesaukā atspoguļojās doma, ka viņš, gluži kā Mebiusa lente, bija sakausējis vienā veselā savu profesionālo dar­bību un personisko dzīvi? Līdz ar vieglu izsmieklu šai iesaukā jautās arī atzinība.

— Varbūt tu domā reālistisko izglītību?

— Nē, ņemsim manu piemēru ar smiltīm… Vai gan pasaule galu galā nav līdzīga smiltīm? … Šīs pašas smil­tis, kad tās atrodas miera stāvoklī, nekādi neliek manīt savu esību … īstenībā nevis smiltis atrodas mūžīgā kus­tībā, bet gan pati kustība ir smiltis… Labāk es nevaru paskaidrot…

— Es jau sapratu… Mācīšanas prakse taču ietver sevī ļoti svarīgus relatīvisma elementus.

— Nē, tas nav tas. Es arī pats pārvērtīšos smiltīs … Visu redzēšu ar smilšu acīm… Kas reizi miris, tam nav jābaidās, ka būs jāmirst vēlreiz …

— Vai tik tu neesi ideālists, ko?… Tu laikam baidies no saviem skolēniem, vai ne?

— Jā, tādēļ ka arī skolēnos es saskatu kaut kādu līdzību ar smiltīm …

Cilvēks tad skaņi iesmējās, atsegdams baltos zobus, un nekādi nelika manīt, ka šī saruna, kurā viņi tā arī ne­atrada kopīga pieturas punkta, nav viņam pa prātam. Viņa jau tā mazās acis pavisam paslēpās sejas krokās. Es, cik atceros, arī atbildēju ar smaidu. Šis cilvēks tik tiešām bija Mebiusa lente. Gan labā, gan sliktā nozīmē. Viņš pelnīja cieņu kaut vai ar savu labāko pusi.

Bija klaji redzams, ka arī šis «Mebiusa lente», tāpat kā pārējie darba biedri, kļuva zaļš aiz skaudības, uzzinā­jis par viņa atvaļinājumu. Tas jau nemaz vairs neizskatī­jās pēc Mebiusa lentes. Apskauzdams viņš reizē priecā­jās. Staigājoša tikumība nereti iesveļ dusmas. Tāpēc viņu pakaitināt visiem bija liels prieks.

Un tad šī vēstule… Izspēlēta kārts, kuru nepaņemsi atpakaļ. Vakarējie murgi nekādā ziņā nav bijuši murgi vien.

Būtu meli, ja sacītu, ka starp viņu un to otro sievieti nebija nekādas mīlestības. Viņiem bija tādas kā remde­nas un laikam gan neskaidras attiecības, un viņš nekad nezināja, ko no viņas var sagaidīt. Vajadzēja tikai, pie­mēram, ierunāties, ka viņu laulība būtībā līdzinās plē­suma plēšanai, kad viņa kategoriski un nikni iebilda: lau­lība nozīmē paplašināt māju, kurā kļuvis par šauru. Ja viņš sacītu otrādi — sieva arī tad visādā ziņā iebilstu. Tā bija spēle — kurš gūs virsroku, — kas bez rimas tur­pinājās jau divus gadus četrus mēnešus. Pareizāk gan laikam būtu sacīt, ka viņu kaisle bija ne tik daudz apdzi- susi kā nosaldēta, jo viņi visu pārāk idealizēja.

Un, lūk, tieši tad gluži negaidīti nobrieda lēmums at­stāt vēstuli un tajā paziņot, ka viņš uz kādu laiku aiz­brauc, nenorādot vietu. Noslēpumainība, kurā viņš ietina savu atvaļinājumu un kura tik ļoti satrauca darba bied­rus, nevarēja atstāt vienaldzīgu sievu. Bet pēdējā mirklī, jau uzrakstījis adresi un uzlipinājis marku, viņš nolēma, ka tā ir māžošanās, un atstāja vēstuli uz galda.

Nevainīgajam jokam tagad bija tāda pati loma, kāda ir automātiskajai atslēgai ar šifru, atslēgai, ko var at­slēgt vienīgi seifa īpašnieks. Vēstule katrā ziņā patrāpījās kādam acīs. To, zināms, uzskatīja par tīšuprāt atstātu pie­rādījumu, ka viņš nozudis pats pēc sava brīva prāta. Viņš bija pielīdzināms ne visai gudram noziedzniekam, kurš trulā neatlaidībā iznīcina pirkstu nospiedumus, kaut gan viņu redzējuši nozieguma vietā un viņš ar šādu rīcību tikai lieku reizi apliecina savu vainu.

Iespēja izkļūt no gūsta attālinājās. Un cerība, kaut gan viņš to vēl nebija pavisam zaudējis, dzisa, viņa paša noindēta. Tagad viņam ir tikai viens ceļš — negaidot, ka­mēr atvērs durvis, pašam tās atvērt un izlauzties no še­jienes kaut vai ar varu. Ilgām pārdomām nav vairs vietas.

Pārnesdams visu auguma svaru uz kāju pirkstiem, tā ka tie sāpīgi iegrima smiltīs, viņš nolēma: izskaitīšu līdz desmit un lēkšu ārā no aizsega… Taču aizskaitīja līdz trīspadsmit — un vēl aizvien nevarēja izšķirties. Beidzot, nogaidījis vēl četrus elpas vilcienus, iznāca no paslēp­tuves.

Lai paveiktu to, kas viņam bija padomā, nederēja tik gausas kustības. Smiltis atņēma visus spēkus. Pa to laiku sieviete pagriezās un, atbalstījusies pret lāpstu, izbrīnā viņu cieši uzlūkoja.

Ja sieviete būtu pretojusies, iznākums būtu bijis pavi­sam citāds. Tomēr viņa cerības uz pēkšņumu attaisnojās. Tiesa, viņš rīkojās ļoti nervozi, taču arī sieviete bija tik ļoti pārsteigta, ka šķita it kā paralizēta. Viņai pat prātā neienāca atvairīties ar lāpstu, kas bija rokā.

— Necel brēku!… Neko es tev nedarīšu!… Klusu!… — viņš čukstēja apslāpētā balsī, pa roku galam grūzdams viņai dvieli mutē. Bet viņa ir netaisījās preto­ties šai neveiklajai, aklajai rīcībai.

Juzdams viņas pasivitāti, vīrietis beidzot saņēma sevi grožos. Viņš izrāva dvieļa galu sievietei no mutes, cieši aptina dvieli viņai ap galvu un aizmugurē savilka stingrā mezglā. Pēc tam ar iepriekš sagatavotu getru pamatīgi sasēja uz muguras rokas. — Un nu žigli mājā iekšā!

Sieviete, gluži vai pamirusi, pazemīgi pakļāvās ne vien viņa darbiem, bet arī vārdiem. Kāds gan tur naids! Pat ne miņas no pretestības. Redzams, viņa nonākusi tādā kā hipnozē. Vīrietis daudz nedomāja par to, ko dara, un ne­zināja, vai dara to, kas vajadzīgs, bet, acīm redzot, rupjā vardarbība bija tieši tā, kas laupīja viņai spējas pretoties. Viņš piespieda sievieti pakāpties augstāk. Ar otru getru sasēja kājas pie potītēm. Viņš visu darīja aklā tumsā, ar taustes palīdzību, un pāri palikušo getras galu aptina, drošs paliek drošs, vēlreiz ap kāju.

— Nu tā, sēdi mierīgi, skaidrs?… Ja uzvedīsies, kā pieklājas, neko tev nedarīšu… Bet pielūko — jokus ar mani nedzen …

Raudzīdamies uz to pusi, kur bija saklausāma sievie­tes elpa, viņš lavījās uz durvīm, tad žigli izmetās ārā, pagrāba lampu un lāpstu un atgriezās istabā. Sieviete bija apvēlusies uz sāniem. Viņa ātri un smagi elpoja, el­pas ritmā te paceldama, te nolaizdama galvu. Ieelpojot viņa pastiepa uz priekšu zodu, redzams tāpēc, lai neierautu degunā smiltis, kas krājās uz mašas. Bet izelpojot — ot­rādi, lai spēcīgā gaisa strūkla, plūzdama no nāsīm, no­trauktu smiltis no sejas.

— Labi, būs mazliet jāpaciešas. Jānogaida, kamēr at­griezīsies tie ar groziem. Pēc visa tā, ko esmu pārcietis, tev labāk klusēt. Turklāt es jau atlīdzināšu par to laiku, ko šeit nodzīvoju. Nu, bet visādus tur izdevumus tu pati sarēķināsi… Vai iebildumu nav? … Ir? Patiesību sakot, nevajadzētu neko maksāt, bet man patīk, lai viss būtu gods godam. Tādēļ — gribi to vai ne — es šo naudu tik un tā atdošu.

Aptvēris ar rokām kaklu, it kā palīdzēdams sev elpot, vīrietis saspringti un satraukti ieklausījās troksnī ārpusē. Jā, lampu labāk nodzēst. Viņš pacēla cilindru un jau dzī­rās liesmu nopūst… Nē, pārbaudīšu vēlreiz, ko tur dara sieviete. Kājas sasietas diezgan stingri — ne pirkstu ne­var aizbāzt. Ar rokām arī viss kārtībā — delnu locītavas satvīkušas, līdz dzīnadžiem aizlauztie nagi vecas, sabiezē­jušas tintes krāsā.

Vīšķis mutē pamatīgs. Aizvien bālās lūpas tā izples­tas, ka tajās ne asins lāsītes, — nu īsts rēgs. Siekalas, kas sūcās no mutes, izplūda melnā plankumā uz mašas, tieši zem paša vaiga. Lampas šaudīgajā gaismā no turie­nes, kur bija sieviete, likās, atskanēja apslāpētas gaudas.

— Nu, ko lai dara. Pati ievārījusi šo putru… — Viņa steigā izmestajos vārdos bija manāma nervozitāte. — Tu mēģināji apvest ap stūri mani, es — tevi. Nu esam līdzīgi. Es tomēr esmu cilvēks, mani nevar tik vienkārši piesiet važā kā suni… Jautā, kam gribi, ikviens teiks — tā ir godīga, atļauta pašaizsargāšanās.

Pēkšņi sieviete pagrieza galvu, tiekdamās ar puspie­vērtās acs kaktiņu notvert viņa skatienu.

— Nu, kas ir? … Vai gribi ko sacīt?

Sieviete nedabiski pašūpoja galvu. Kā apstiprinādama vai arī noliegdama. Viņš piebīdīja lampu tuvāk tās sejai, cenzdamies nolasīt atbildi no acīm. Pirmajā mirklī viņš pat neticēja. Tajās nebija ne dusmu, ne naida, tikai ne­remdināmas skumjas un, šķita, vēl tāds kā lūgums.

Tas nevar būt… Droši vien izliekas …

«Acu izteiksme» — gluži vienkārši skaista to izgro­zīšana. Vai gan acīm var būt kāda izteiksme, ja acs ābo­lam nav muskuļu? Un tomēr vīrietis sāka svārstīties un bija jau pastiepis roku, lai palaistu vaļīgāk dvieli, kas žņaudza viņai muti.

Un tūdaļ roku atrāva. Steigšus nodzēsa lampu. Tuvojās smilšu grozu pārnēsātāju balsis. Lai apdzēsto lampu vaiētu vieglāk atrast, viņš nostatīja to uz pašas slīpā klona maliņas, izņēma no mazgājamās ierīces apakšas katliņu ar ūdeni, pieplaka pie tā ar lūpām un kāri dzēra. Tad, satvēris lāpstu, paslēpās pie durvīm. Viņš mirka sviedros. Tūlīt būs darīts… Vēl jāpaciešas piecas, des­mit minūtes… Apņēmīgi pievilka sev klāt kasti ar ku­kaiņu kolekciju.