Princis Kaspians

Piektā nodaļa Kaspiana piedzīvojums kalnos

Vēlāk Kaspianam ar Audzinātāju bija daudz slepenu sarunu Lielā torņa augšējā platformā, un ik sarunā Kaspians uzzināja aizvien vairāk par Seno Nārniju, tā ka domas un sapņi par senajām dienām, kā arī ilgas, kaut tās atgrieztos, piepildīja gandrīz visu viņa brīvo laiku. Protams, tā viņam nebija pārāk daudz, jo tagad bija sākušās nopietnas mācības. Zēns apguva zobenu cīņu un jāšanas prasmi, peldēšanu un niršanu, šaušanu at­loku, kā arī spēlēja lautu un tiorbu [2] ar astoņiem pirkstu caurumiņiem. Viņš mācījās medīt briežus un nošautos sadalīt gabalos, kā arī Kosmogrāfiju, Retoriku, Heral­diku, Dzejas teoriju u^, bez šaubām, Vēsturi līdz ar nelielu apjomu Likumu Zināšanu, Fiziku, Alķīmiju un Astronomiju. No Maģijas viņš mācījās tikai teoriju, jo doktors Kornēlijs uzskatīja, ka prakse neesot piedienīga prinča izglītībai.

— Turklāt arī es pats, — viņš piebilda, — esmu ļoti slikts mags un protu izdarīt tikai pašus vienkāršākos ekspe­rimentus.

Navigāciju Kaspianam vispār nemācīja (doktors gan sacīja, ka tā esot cildena un varonības pilna māksla, taču karalis Mirazs necieta ne kuģus, ne jūru).

Zēns daudz mācījās, likdams lietā arī paša acis un ausis. Mazotnē viņš bieži bija prātojis par savu nepatiku pret tanti, karalieni Prūnasprizmiju. Tagad viņš saprata: tas ir tāpēc, ka tantei nepatīk viņš. Kaspians saskatīja arī, ka Nārnijā ir nelaimīga zeme. Nodokļi bija augsti, likumi — bargi, bet Mirazs — nežēlīgs.

Pēc dažiem gadiem pienāca laiks, kad karaliene it kā saslima, pilī sacēlās pamatīga kņada un troksnis, un ārsti nāca un gāja, un galminieki sačukstējās. Tas notika vasaras sākumā. Kādu nakti, kad viss šis juceklis joprojām turpinā­jās, Kaspianu tikai pēc pāris miegā pavadītām stundām negaidīti pamodināja doktors Kornēlijs.

— Vai mēs drusku pamācīsimies Astronomiju, dok­tor? — Kaspians vaicāja.

— Kuš! — atčukstēja doktors. — Paļaujieties uz mani un dariet tieši tā, kā es saku. Uzvelciet drēbes — jūs gaida garš ceļojums.

Kaspianu tas stipri pārsteidza, tomēr viņš bija iemācī­jies paļauties uz Audzinātāju un tūdaļ darīja tā, kā viņam lika. Kad viņš bija apģērbies, doktors teica: — Man jādod jums līdzi somiņa. Mums jāieiet blakus istabā un jāpiepilda tā ar pārtiku no jūsu augstības vakariņu galda.

— Tur būs mani galma kungi, — iebilda Kaspians.

— Viņi ir cieši aizmiguši un nepamodīsies, — doktors sacīja. — Es gan esmu ļoti vājš mags, bet pieburt miegu es māku.

Viņi iegāja priekšistabā, un tur patiesi, atgāzušies pret krēslu atzveltnēm, skaļi krāca divi galma kungi. Doktors Kornēlijs aši iebāza somā aukstas cāļa gaļas adiekas, dažas šķēles brieža gaļas, maizi un ābolu, kā arī mazu pudelīti laba vīna un pasniedza visu Kaspianam. Princis uzkāra to aiz siksnas pleca ka skolas somu, kurā jūs parasti stiepjat grāmatas.

— Vai zobens jums ir? — noprasīja doktors.

— Jā, — Kaspians apliecināja.

— Tad aplieciet šo apmetni, lai noslēptu zobenu un somu. Jā, tā būs labi. Un nu mums jāuzkāpj Lielajā tornī un jāparunā.

Kad viņi sasniedza torņaugšu (bija mākoņaina nakts, nebūt ne tāda kā toreiz, kad abi redzēja Tarvas un Alambiles pretīstāvēšanu), doktors Kornēlijs sacīja:

— Dārgo princi, jums nekavējoties jāatstāj pils un jāmeklē laime plašajā pasaulē. Te jūsu dzīvībai draud briesmas. -

— Kāpēc? — Kaspians vaicāja.

— Tāpēc, ka jūs esat Nārnijas īstenais karalis: Kaspians Desmitais, Kaspiana Devītā īstenais dēls un mantinieks. Lai jūsu majestātei ilgs mūžs — un pēkšņi Kaspianam par lielu pārsteigumu skolotājs nometās uz viena ceļgala un noskūpstīja zēnam roku.

— Ko tas viss nozīmē? Es neko nesaprotu, — stostījās Kaspians.

— Brīnos, ka neesat to man jautājis jau agrāk, — sacīja doktors, — proti, kāpēc jūs, būdams karaļa Kaspiana dēls, pats neesat karalis Kaspians. Vienīgi jūsu majestāte nezina to, ko zina ikviens cits, — karalis Mirazs ir uzurpators. Sākdams valdīt, viņš nemaz neizlikās, ka ir karalis: viņš sevi dēvēja par lordu protektoru. Bet tad nomira jūsu karaliskā māte, labā valdniece un vienīgā telmarīniete, kas jebkad bijusi laipna pret mani. Un tad cits pēc cita vai nu nomira, vai pazuda visi lielie augstmaņi, kas bija pazinuši jūsu tēvu. Ne jau nu nejauši viņi pazuda. Mirazs tos iznīdēja. Belizaru un Uvilasu medībās ķēra bultas: visi izlikās, ka nejauši. Visus pasarīdu diženās cilts vīrus Mirazs aizsūtīja cīnīties pie ziemeļu robežas ar milžiem, līdz viņi cits pēc cita krita. Arlianu, Erimonu un vēl duci vīru viņš notiesāja uz nāvi, nepatiesi apsūdzot nodevībā. Divus Bebru Dambja brāļus viņš ieslēdza trakonamā. Un visbeidzot viņš pierunāja septiņus cildenus augstmaņus, kas vienīgie no telmarīniem nebaidījās no jūras, doties projām un meklēt jaunas zemes aiz Austrumu okeāna, un, kā jau viņš paredzēja, neviens no viņiem neatgriezās. Un, kad nepalika vairs itin neviena, kas varētu aizlikt par jums labu vārdu, tad lišķi (pēc Miraza norādījuma) lūdza, lai viņš kļūstot par karali. Un viņš, protams, to darīja.

— Vai jums šķiet, ka tagad viņš grib arī mani nogali­nāt? — Kaspians vaicāja.

— Par to gandrīz nav šaubu, — apstiprināja doktors Kornēlijs.

— Bet kāpēc tieši tagad? — taujāja Kaspians. — Es gribu sacīt, kāpēc viņš tā nerīkojās jau sen, ja gribēja? Un ko ļaunu es viņam esmu nodarījis? ^

— Viņš ir mainījis domas par jums, jo pirms divām stundām ir kaut kas noticis — karalienei piedzimis dēls.

— Nesaprotu, kā tas saistās ar mani, — teica Kaspians.

— Jūs nesaprotat? — doktors izsaucās. — Vai visas manas Vēstures un Politikas mācības jums neko nav devu­šas? Paklausieties! Kamēr viņam nebija paša bērnu, Mirazs pilnīgi piekrita, lai pēc viņa nāves par karali kļūstat jūs. Varbūt nekādu siltu jūtu viņam pret jums nebija, taču viņš labāk gribēja, lai tronī sēdētu nevis kāds svešinieks, bet jūs. Tagad, kad Mirazam pašam ir dēls, viņš vēlēsies, lai nākamais karalis būtu viņa atvase. Jūs stāvat ceļā. Viņš jūs novāks.

— Vai tad patiešām ir tik ļauni? — Kaspians iejautājās.

— Vai viņš patiešām būtu gatavs mani nonāvēt?

—Viņš nogalināja jūsu tēvu, — teica doktors Kornēlijs. Kaspians jutās ļoti savādi un nebilda ne vārda.

— Es jums varu to visu izstāstīt, — sacīja doktors,

— taču ne tagad. Nav laika. Jums jābēg bez kavēšanās.

— Vai jūs dosieties man līdzi? — Kaspians vaicāja.

— Es neuzdrīkstos, — doktors atzinās. — Tas jums būtu vēl bīstamāk. Divus var izsekot vieglāk nekā vienu. Dārgo princi, dārgo karali Kaspian, jums jābūt ļoti dros­mīgam. Jums jādodas projām vienam un tūlīt pat! Mēģi­niet tikt pāri dienvidu robežai uz Arčenlendas karaļa Naina galmu. Viņš izturēsies pret jums labi.

— Vai es jūs nekad vairs neredzēšu? — drebošā balsī jautāja Kaspians.

— Ceru, ka redzēsiet, mīļo karali, — sacīja doktors, — man taču visā plašajā pasaulē nav neviena cita drauga kā vienīgi jūsu majestāte. Un es protu mazliet burt. Taču padaban var palīdzēt tikai ātra rīcība. Pirms jūs ejat — te ir divas dāvanas. Viena ir mazs maciņš ar zeltu — ak die's, pēc tiesas un taisnības visiem pils dārgumiem būtu jāpie­der jums! Un te ir kaut kas krietni vērtīgāks.

Viņš iespieda Kaspiana plaukstās kaut ko tādu, ko zēns lāgā nevarēja saskatīt, bet aptaustīdams manīja, ka tas ir rags.

— Tas, — paskaidroja doktors Kornēlijs, — ir pats lielākais un svētākais Nārnijas dārgums. Es pārcietu lielas briesmas, noskaitīju daudz burvju vārdu, lai to atrastu, kad biju vēl jauns. Tas ir pašas karalienes Sjūzenas burvju rags, ko viņa atstāja, kad Zelta laikmeta beigās nozuda no Nārnijas. Stāsta, ka tas, kas tanī iepūšot, saņemot neparas­tu palīdzību — neviens gan nevar pateikt, cik neparastu. Iespējams, ka tā spēkos ir atsaukt atpakaļ no pagātnes karalieni Lūsiju, karali Edmundu, karalieni Sjūzenu un Visaugstāko karali Pīteru, lai tie visu nokārtotu. Iespē­jams, ka tas izsauks pašu Aslanu. Ņemiet to, karali Kas­pian, taču lietojiet vienīgi vislielākās nepieciešamības ga­dījumā. Un tagad steidzieties, steidzieties, steidzieties! Mazās durtiņas pašā torņa pakājē, durvis uz dārzu, ir atslēgtas. Tur mums jāšķiras.

— Vai es drīkstu ņemt savu Kararumaku? — Kaspians vaicāja.

— Tas ir jau apseglots un gaida tepat, augļu dārza stūrī.

Dodoties garajā ceļā lejup pa vītņu kāpnēm, Kornēlijs

čukstēja Kaspianam ausī neskaitāmus padomus, kā rīko­ties. Zēnam saplaka dūša, taču viņš mēģināja visu teikto iegaumēt. Atverot dārza vārtiņus, sejā iesitās spirgts gaiss, doktors dedzīgi paspieda viņam roku, zēns pārskrēja pāri zālienam, Kararumaks apsveikdams iezviedzās, un tā nu karalis Kaspians Desmitais atstāja savu sentēvu pili. Paska­tīdamies atpakaļ, viņš redzēja debesīs atmirdzam krāšņas ugunis par godu jaunā prinča piedzimšanai.

Visu nakti Kaspians jāja uz dienvidiem un, kamēr vēl pazina apkārtni, izvēlējās sānceliņus un jājamceļus cauri mežiem, tomēr pēc tam viņš jāja tikai pa lielceļiem. Rumaku šis neparastais ceļojums satrauca tāpat kā viņa kungu. Kaspians, par spīti asarām, kas bija ieriesušās acīs, ardievo­joties no doktora Kornēlija, juta sirdī drosmi un bija pat laimīgs — viņš taču ir karalis Kaspians, kas ar zobenu pie kreisā sāna un karalienes Sjūzenas burvju ragu pie labā auļo pretī piedzīvojumiem. Taču, kad svīda gaisma un sāka smidzināt lietus, zēns palūkojās apkārt un ieraudzīja abās pusēs nepazīstamu mežu biežņu, bet tālāk pletās mežonīgi tīreļi un slējās zilgani kalni. Viņš iegrima pārdomās, cik liela un svešatnīga ir pasaule, un sajutās mazs un nobijies.

Kad atausa pavisam liela diena, Kaspians nogriezās no

ceļa un atrada zālainu klajumu meža vidū, kur varēja atpūsties. Noseglojis Kararumaku, notiesājis mazliet no aukstās cāļa gaļas un iedzēris malku vīna, viņš drīz vien iemiga. Atmodies vēlā pēcpusdienā un kādu kumosu ie­ēdis, Kaspians pa nomaļām takām turpināja ceļojumu joprojām uz dienvidiem. Tagad viņš bija sasniedzis pakal­nus, kas slējās augšup un slīga lejup — taču arvien vairāk augšup nekā lejup. No katras virsotnes varēja saskatīt, ka kalnu grēdas kļūst lielākas un tumšākas. Vakaram pienā­kot, viņš jāja pāri zemākajām nogāzēm. Vējš pieņēmās spēkā. Drīz vien straumēm sāka gāzt lietus. Kararumaks kļuva nemierīgs: gaisā jautās pērkona tuvums. Nu viņi iejāja naksnīgā un šķietami nebeidzamā priežu mežā, un Kaspiana prātus jauca visi stāsti, kas apgalvoja, ka koki esot cilvēkam naidīgi. Zēns atcerējās, ka tomēr ir telmarīns — viens no tās rases, kas cirtuši kokus, kur vien tikusi tiem klāt, un karojusi pret ikvienu meža zvēru. Tāpēc, kaut arī pats varbūt nav līdzīgs citiem telmarīniem, nevar gaidīt, lai to zinātu arī koki.

Un nezināja arī. Vējš pārgāja vētrā, meži šņāca un krakšķēja. Pēkšņi kaut kas lūza. Pār ceļu turpat aiz Kaspia­na nogāzās koks.

— Mieru, zirdziņ, mieru! — klusi teica Kaspians, pliķēdams zirga kaklu, taču pats drebēja, jo saprata, ka par mata tiesu izbēdzis no nāves. Nošķīda zibens, un atskanēja skaļš pērkona grāviens, kas turpat virs galvas šķita pāršķe­ļam debesis uz pusēm. Kararumaks šāvās kā bulta. Kas­pians bija labs jātnieks, tomēr nejaudāja dzīvnieku valdīt. Viņš turējās seglos, bet aptvēra, ka dzīvība šajā trakajā jājienā karājas mata galā. Mijkrēslī priekšā arvien biežāk pagadījās koki, un no katra vajadzēja vairīties. Tad tik pēkšņi, ka pat nesāpēja (lai gan patiesībā sāpēja gan), kaut kas ietriecās Kaspianam pierē un viņš zaudēja samaņu.

Kad zēns atguvās, viņš ieraudzīja, ka ar saskrambātiem locekļiem un sāpošu galvu guļ ugunskura apgaismotā telpā. Turpat netālu bija dzirdamas klusas balsis.

— Un nu, pirms šis radījums pamostas, mums jāizlemj, ko ar to darīt, — kāds teica.

— Tas ir jānožmiedz, — sacīja otrs. — Tam nevar ļaut dzīvot. Ņems un nodos mūs!

— Vai nu mums vajadzēja nogalināt viņu uz vietas, vai arī tagad viņš jāatlaiž, lai iet, — atskanēja trešā balss. — Tagad mēs viņu nevaram vairs galināt. Pēc tam, kad esam atgādājuši viņu šurp, apsaitējuši galvu un vēl šo to, tak nevar žmiegt. Tas nozīmētu nomaitāt viesi.

—Kungi, —vārgā balsī ierunājās Kaspians, — lai ko jūs arī darītu ar mani, ceru, ka jūs izturēsieties labi pret manu nabaga zirgu.

— Jūsu zirgs bija aizbēdzis jau krietnu laika sprīdi, pirms mēs jūs atradām, — teica pirmā balss, un Kaspians ievēroja, ka tā ir dīvaini aizsmakusi, it kā nāktu no zemes.

—Neļaujieties,laijūs apmuļķo ar skaistiem vārdiem, — mudināja otrā. — Es joprojām saku…

— Astes un aunragi! — izsaucās trešā. — Protams, ka mēs viņu negalināsim. Kaunies, Nikabrik! Kā tev šķiet, Trifeļraci? Ko mēs ar šo radījumu darīsim?

— Es tam iedošu padzerties, — sacīja pirmā balss, kas acīmredzot piederēja Trifeļracim. Guļvietai tuvojās kaut kas tumšs. Kaspians manīja, ka viņam saudzīgi pabāž zem pleciem roku — ja tā patiešām bija roka. Tās apveids īsti pareizs nelikās. Seja, kas noliecās pār Kaspianu, arī nelikās īsti pareiza. Zēnam palika iespaids, ka šī seja ir pārāk noaugusi ar matiem, bet deguns pārāk garš un uz abiem vaigiem — jocīgi balti plankumi. «Tā ir kāda maska,» — nodomāja Kaspians. «Vai varbūt man ir drudzis, un tas viss rādās iedomās?» Viņam pie lūpām pielika trauciņu ar kaut ko karstu un saldu. Viņš dzēra. Šajā mirklī kāds no abiem pārējiem sabikstīja pagales. Liesmas uzšāvās augstāk, un Kaspians gandrīz iebrēcās aiz pārsteiguma, kad gaisma pēkšņi apspīdēja seju, kas bija pievērsta viņējai. Tā bija nevis cilvēka seja, bet āpša purns, kaut arī lielāks, draudzī­gāks un gudrāks nekā visiem tiem āpšiem, ko Kaspians jebkad bija redzējis. Un šī būtne taču neapšaubāmi bija runājusi! Princis redzēja, ka guļ kādā alā viršu guļvietā. Pie ugunskura sēdēja divi bārdaini vīriņi, mežonīgāki, ar bie­zāku matu cekulu, īsāki un resnāki par doktoru Kornēliju, tā ka Kaspians tūliņ noprata, ka tie ir īsti Rūķi — seni Rūķi, kuru dzīslās nerit ne pile cilvēku asiņu. Un zēns noprata, ka beidzot atradis senos nārniešus. Tad galva atkal sāka griezties.

Dažās nākamajās dienās Kaspians uzzināja visu triju vārdus. Apsi sauca par Trifeļraci, viņš bija vecākais un labsirdīgākais no šīs trijotnes. Rūķis, kas bija gribējis Kaspianu nožmiegt, izrādījās īgns Melnais Rūķis (proti, viņa mati un bārda bija melni un biezi, un cieti kā zirgu astri). Viņu sauca par Nikabriku. Otrais bija Rudais Rūķis, viņa mati atgādināja lapsas spalvu, un viņu sauca par Trampkinu.

— Un tagad, — teica Nikabriks pirmajā vakarā, kad Kaspians bija tiktāl atveseļojies, ka spēja piecelties sēdus un runāt, — mums vēl jāizlemj, ko darīt ar šo Cilvēkveidī­go. Jums abiem šķiet, ka esat tam izrādījuši lielu laipnību, nejaudami man to nokaut. Taču man liekas, ka beigu beigās mēs būsim spiesti turēt viņu gūstā visu mūžu. Es nekādā ziņā neļaušu viņam aiziet dzīvam — atgriezties atpakaļ pie savējiem un mūs visus nodot.

— Suķi un sīpoli! Nikabrik! — Trampkins pārmeta. — Kāpēc tik neglīta valoda? Šis radījums taču nav vainīgs, ka sadauzīja pauri pret koku pie mūsu alas. Un, pēc manas saprašanas, viņš nemaz neizskatās pēc nodevēja.

— Paklausieties, — Kaspians teica, — jūs vēl neesat uzzinājuši, vai es gribu atgriezties. Gribu palikt pie jums — ja jūs man ļausiet. Tādus cilvēkus kā jūs esmu meklējis mūždien.

— Tā ir tīri smuka pasaciņa, — rūca Nikabriks. — Tu esi telmarīns un cilvēks, vai ne? Skaidrs, ka tev gribas atgriezties pie paša sugas.

— Pat ja es to gribētu, tad tomēr nevarētu, — iebilda Kaspians. — Nelaimes gadījums notika tad, kad es bēgu, lai glābtu savu dzīvību. Karalis vēlas mani nogalināt. Ja jūs nonāvētu mani, tad izdarītu tieši to, kas viņu iepriecētu.

— Ej nu, — brīnījās Trifeļracis, — ko tu saki!

— Ko? — iesaucās Trampkins. — Kas tad tas? Cilvēk­veidīgais, ko tu esi nodarījis, lai tavā vecumā jau tā sanīstos ar Mirazu?

— Viņš ir mans tēvocis, — tik vien Kaspians paspēja izteikt, kad Nikabriks, uzlicis roku uz dunča spala, pielēca kājās.

— Nu, redziet! — viņš iekliedzās. — Viņš ir ne vien

telmarīns, bet arī mūsu lielākā ienaidnieka tuvs radinieks un mantinieks. Vai vēl neesat nākuši pie prāta un neļausiet šo radījumu piebeigt? — Nikabriks būtu uz līdzenas vietas Kaspianu nodūris, ja Āpsis ar Trampkinu neaizšķērsotu viņam ceļu, nepiespiestu atgriezties vietā un nesaturētu ciet. ^

— Vienu par visām reizēm, Nikabrik, — sacīja Tram­pkins, — vai nu tu savaldīsies, vai arī mums ar Trifeļraci vajadzēs tev aizbāzt muti!

Nikabriks sapīcis solījās uzvesties pieklājīgāk, un pārē­jie divi lūdza Kaspianu pārstāstīt savu likteni. Kad princis to pabeidza, uz brīdi iestājās klusums.

— Kaut ko dīvaināku es nekad neesmu dzirdējis, — Trampkins atzinās.

— Man tas nepatīk, — burkšķēja Nikabriks. — Es nezināju, ka Cilvēkveidīgo vidū par mums joprojām klīst valodas. Jo mazāk viņi par mums zina, jo labāk. Pavei, tā vecā Aukle. Būtu labāk turējusi mēli aiz zobiem! Un tas viss saistās ar šo Audzinātāju — viņš ir Rūķis renegāts. Es tos ienīstu! Ienīstu vairāk par Cilvēkveidīgajiem. Piemi­niet manus vārdus — tas neko labu nesola.

— Beidz runāt par to, ko pats nesaproti, Nikabrik, — uzsauca Trifeļracis. —Jūs, Rūķi, esat tādi paši aizmāršas un vējaslotas kā paši Cilvēkveidīgie. Es esmu dzīvnieks, tas es esmu, turklāt Āpsis, un tas ir vēl svarīgāk. Mēs nemai­nāmies. Mēs turamies. Es saku — no tā visa nāks liels labums. Tas te, kas sēž mums līdzās, ir Nārnijas īstais karalis, proti, īsts karalis, kas atgriežas īstajā Nārnijā. Un, pat ja Rūķi ir aizmirsuši, mēs, m.eža zvēri, atceramies, ka

Nārnijā labi klājies tikai tad, kad karalis bijis kāds Ādama dēls.

— Seski un sumpurņi! Trifeļraci, — uzsauca Tram­pkins. — Vai tas jāsaprot tā, ka tu gribi atdot valsti Cilvēkveidīgajiem?

— Neko tādu es neteicu, — skanēja Āpša atbilde. — Šī nav Cilvēku zeme (kas gan to zina labāk par mani?), bet tā ir zeme, kur karalim jābūt Cilvēkam. Mums, āpšiem, ir pietiekami laba atmiņa, lai to atcerētos. Ak tu tētīt, vai tad Visaugstākais karalis Pīters nebija Cilvēks?

— Vai tu tici visām tām vecajām pasakām? — Tram­pkins noprasīja.

— Es jums saku: mēs neaizmirstam. Mēs ticam, ka bijis Visaugstākais karalis Pīters un pārējie, kas valdīja Kērā Paravelā, un mēs viņiem ticam tikpat nesatricināmi, kā ticu pašam Aslanam.

— Es iedrošinos teikt: tikpat nesatricināmi kā tam, — piebilda Trampkins. — Bet kas tad mūsdienās tic Aslanam?

— Es ticu, — Kaspians sacīja. — Un, pat ja agrāk nebūtu ticējis, tagad to darītu. Tur, dzīvojot Cilvēkveidīgo vidū, ļaudis, kas ņirgājās par Aslanu, būtu ņirgājušies arī tad, ja stāstītu par Runājošiem Zvēriem un Rūķiem. Rei­zēm es patiešām prātoju, vai īstenībā nudien ir tāda būtne kā Aslans, bet reizēm prātoju arī, vai ir tādi cilvēki kā jūs. Tomēr te nu jūs esat!

— Tiesa, — piekrita Trifeļracis. — Jums taisnība, karali Kaspian. Un, kamēr jūs būsiet uzticīgs Senajai

' Nārnijai, jūs būsiet mans karalis, lai viņi saka, ko grib. Lai jūsu majestātei ilgs mūžsl

— Āpsi, tu uzdzen man nelabumu, — kurnēja Nikab­riks. — Iespējams, ka Visaugstākais karalis Pīters un pārē­jie bija Cilvēki, taču viņi bija citādi Cilvēki. Šis ir viens no sasodītajiem telmarīniem, kas ir medījis zvērus sev par prieku. Vai ne, ko? —viņš piebilda, pēkšņi apsūdzēdams Kaspianu.

— Taisnību sakot — jā, es esmu to darījis, — apstipri­nāja Kaspians. — Bet tie nebija Runājoši Zvēri.

— Tas ir gluži tas pats, — Nikabriks neatlaidās.

— Nē, nē, nē, — noliedza Trifeļracis. — Tu zini, ka tā nav. Tu ļoti labi zini, ka tagadējie Nārnijas zvēri ir atšķirīgi un nav vairs nekas cits kā mēmi, nesaprātīgi radījumi, kādi atrodami Kalormenā un Telmarā. Tie ir arī mazāki. Tie ir daudz atšķirīgāki no mums nekā Pusrūķi no jums.

Tika runāts vēl krietni vairāk, taču viss beidzās ar vienošanos, ka princim Kaspianam jāpaliek. Viņš saņēma pat solījumu, ka, tiklīdz spēs iet ārā, viņu aizvedīs palūko­ties uz tiem, ko Trampkins dēvēja par «Citiem», jo acīm­redzot šajos mežonīgajos apgabalos joprojām paslepšus mita visvisādi radījumi no Nārnijas senajiem laikiem.