Princis Kaspians

Desmitā nodaļa Lauvas atgriešanās

Ejot turēties aizas malā nebija tik viegli, kā varētu domāt. Nosoļojuši nelielu ceļa gabalu, viņi sadūrās ar egļu jaunaudzi, kas bija iesējusies pašā malā, un, desmit minūtes mēģinājuši, līzdami pa apakšu vai šķirdami zarus, tikt tai cauri, gājēji saprata, ka stundas laikā nespēs pieveiktvairāk par pusjūdzi. Tā nu visi griezās atpakaļ, izlīda ārā un nolēma egļu mežu apiet. Tas ceļiniekus aizveda daudz tālāk uz labo pusi, nekā viņi būtu gribējuši, klintis izgaisa skatieniem, un ausis nesadzirdēja straumes šalkoņu, līdz beidzot visus pārņēma bailes, ka viņi pazaudējuši ceļu pavisam. Neviens nezināja, cik ir pulkstenis, taču juta, ka iestājies pats karstākais dienas laiks.

Kad pulciņš beidzot atkal nokļuva aizas malā (gandrīz jūdzi zemāk par vietu, no kuras bija sākuši iet), viņi secināja, ka klintis viņā pusē ir nodrupušas un krietni zemākas. Drīz vien atradās celiņš, pa kuru varēja nokāpt zemāk un turpināt iešanu pa upes krastu. Taču vispirms visi atpūtās un remdēja slāpes. Neviens vairs nerunāja par brokastīm vai par pusdienām kopā ar Kaspianu.

Iespējams, ka viņi bija rīkojušies saprātīgi, turēdamies pie Straujās, nevis soļodami pa augšu. Tā varēja turēties pareizajā virzienā: kopš iespraukšanās egļu mežā visi bai­ļojās, ka būs spiesti aiziet pārāk tālu sānis un mežā aizmal­dīties nezin kur. Tas bija izrādījies vecs biezoknis bez ceļiem, tā ka iet uz priekšu drīkstēja tikai taisnā virzienā. Ceļu ik brīdi aizšķērsoja necaurejamas kazenāju biežņas,

krituši koki, čūkslāji un kopā sapinušies krūmi. Taču arī Straujās aiza nebūt neizrādījās ērta soļošanai — proti, tā nebija nekas jauks ļaudīm, kuri steidzās. Pēcpusdienas pastaigai, kas noslēgtos ar tējas dzeršanu svaigā gaisā, tā būtu bijusi brīnišķīga. Tai piemistu viss, kas vēlams tādām ekskursijām — dārdoši ūdenskritumi, sudrabotas gāzmas, dziļi dzintarkrāsas atvari, sūnām apauguši akmeņi un mīk­sti sūnu laukumiņi krastmalā -— tajos varēja iegrimt līdz potītēm —, visvisādas papardes, dārgakmeņiem līdzīgas spāres, dažreiz virs galvas kāds vanags un reiz (tā šķita gan Pīteram, gan Trampkinam) — ērglis. Taču gan bērniem, gan Rūķim visvairāk gribējās iespējami drīzāk ieraudzīt Lielo Upi, Berunu un ceļu uz Aslana Pakalnu.

Soļojot tālāk, Straujās kritumi kļuva arvien stāvāki un stāvāki. Ceļojums arvien vairāk un vairāk pārvērtās kāpša­nā un arvien mazāk un mazāk atgādināja iešanu — vietām tā bija bīstama rāpšanās pa glumām klintīm, no kurām

varēja iegāzties baisā bezdibenī, kur lejā dzirdēja nikni dārdam straumi.

Varat nešaubīties, ka visi dedzīgi lūkojās uz kreisās puses klintīm—vai tur neparādīsies kāda plaisma vai vieta, kur būtu iespējams uzkāpt augšā, taču klintis nežēlīgi klusēja. Tas tracināja, jo ikkatrs zināja, ka, reiz izkļuvuši no aizas otrā pusē, viņi atradīsies lēzenā nogāzē samērā nelie­lā attālumā no Kaspiana štāba.

Zēni un Rūķis tagad uzskatīja, ka jāiededzina uguns­kurs un jāizcep lāča gaļa. Sjūzena tam pretojās, vienīgais, ko viņa vēlējās (tādi bija meitenes vārdi) — bija «doties tālāk, tikt ar to galā un izkļūt no šiem drausmīgajiem mežiem». Lūsija jutās pārāk nelaimīga un nogurusi, lai vispār par kaut ko izteiktos. Tomēr, tā kā trūka sausas malkas, šķita visai mazsvarīgi, ko kāds domā. Zēni sāka gudrot, vai jēla gaļa tiešām ir tik pretīga, kā viņiem allažiņ stāstīts. Trampkins apliecināja, ka tā nudien esot.

Ja bērni būtu laidušies tādā pārgājienā pirms dažām dienām Anglijā, viņi, protams, justos pārguruši. Manu­prāt, es jau iepriekš paskaidroju, kādas pārmaiņas viņos izraisīja Nārnijā. Pat Lūsijā patlaban, ja tā var izteikties, bija palikusi tikai viena trešdaļa no mazās meitenes, kas pirmo reizi dodas uz internātskolu, turpretī divas trešdaļas jau sastādīja Nārnijas karaliene Lūsija.

— Beidzot! — iesaucās Sjūzena.

— Urā, urā! — piebalsoja Pīters.

Upes aiza nupat bija metusi līkumu, un gājēju acīm lejā pavērās visa apkārtne. Viņi redzēja klajumu, kas stiepās līdz apvārsnim, taču starp to un viņu atrašanās vietu plūda sudrabotā, platā Lielās Upes straume. Viņi saskatīja īpaši apjomīgo, seklo vietu, kur reiz atradās Berunas brasls, tagad krastus savienoja garš, daudzspraišļots tilts. Otrā pusē raiboja maza pilsētiņa.

— Deviņi pērkoni! — iesaucās Edmunds. — Tieši tur, kur paceļas pilsēta, mēs izcīnījām Berunas kauju!

Zēnus tas ielīksmoja vairāk par visu citu. Cilvēks nekad nejūtas stiprāks kā tad, kad raugās uz vietu, kur pirms gadu simtiem izcīnījis lielisku uzvaru, nemaz jau nerunājot par karaļvalsts iegūšanu. Pīters ar Edmundu drīz vien iegrima tik rosīgās pārrunās par kauju, ka piemirsa noberztās kājas un smagos bruņukreklus, kas spieda plecus. Stāstījums ieinteresēja arī Rūķi.

Nu visi gāja ātrākā solī. Iet kļuva vieglāk. Lai gan pa kreisi joprojām slējās stāvas klintis, labajā pusē pamats zem kājām vērtās nolaidens. Drīz vien tā nebija vairs aiza, bet vienīgi ieleja. Beidzās ūdenskritumi, un sākās atkal diez­gan biezi meži.

Tad pēkšņi —švīks!—un pēc tam skaņa, kas atgādināja dzeņa klauvējienu. Bērni joprojām prātoja, kur (pirms gadsimtiem) viņi dzirdējuši tādu skaņu un kāpēc tā šķiet tik nepatīkama, kad Trampkins iesaucās «Gulties!» un tajā pašā brīdī norāva Lūsiju (viņa tai mirklī pagadījās Rūķim blakus) zemē papardēs. Pīters, kas bija lūkojies apkārt, vai neieraudzīs kādu vāveri, pamanīja, kas tas ir — koka stumbrā tieši virs viņa galvas bija ieurbusies gara, draudīga bulta. Paraudams lejup Sjūzenu un nokrizdams arī pats, viņš manīja, ka pāri plecam griezīgi aizsvilpj vēl viena bulta, kas ietriecas viņam turpat pie sāniem.

— Aši! Aši! Atkāpieties! Lieniet pa zāli! — aizelsies dvesa Trampkins.

Bērni pagriezās un, papardēm un riebīgiem dūcošu mušu mākoņiem pa vidu locīdamies, līda augšup pa nogā­zi. Visapkārt švīkstēja bultas. Viena, spīvi nodzinkstēdama, skāra Sjūzenas bruņucepuri, bet pasitās sānis. Viņi rāpās ātrāk. Lija sviedri. Zēni ar rokām pieturēja zobenus, bai­doties pār tiem paklupt.

Tas bija nogurdinošs skrējiens — atkal tikai kalnup, atpakaļ pa vietām, kuras nupat bija pamestas aizmugurē. Kad visi manīja, ka nav vairs spēka paskriet, kaut arī būtu jāglābj dzīvība, viņi elsodami nokrita miklajās sūnās aiz milzīga akmens pie kāda ūdenskrituma, pārsteigti ierau­dzīdami, ka atrodas jau lielā augstumā.

Bēgļi uzmanīgi ieklausījās. Nebija dzirdams, ka viņiem kāds dzītos pakaļ.

— Tas nu būtu kārtībā, — teica Trampkins, dziļi ievilkdams elpu. — Mežu viņi nepārmeklēs. Acīmredzot tie bija vienīgi sargkareivji. Taču tas nozīmē, ka Mirazam lejā ir priekšpostenis. Piķis un zēvele! Tik tikko izgājām ar veselu ādu!

— Es būtu pelnījis krietnu pļauku par to, ka vedu jūs pa šo ceļu, — sacīja Pīters.

— Gluži pretēji, jūsu majestāte, — teica Rūķis. —Pirmkārt, tas nebijāt jūs, bet jūsu karaliskais brālis, karalis Edmunds, kas pirmais ierosināja braukt pa Skaidrupi.

— Diemžēl MMD ir taisnība, — piekrita Edmunds, kas, kopš viss sāka iet grīstē, patiešām bija to piemirsis.

— Bet, ja skatās no cita viedokļa, — Trampkins turpi­nāja, — tad jāpiekrīt, ka, ejot pa manām pēdām, mēs droši vien būtu ieskrējuši tieši rīklē jaunajam priekšpostenim vai vismaz dabūtu mukt tāpat kā tagad. Manuprāt, Skaidrupes virziens izrādījies vislabākais.

— Laime nelaimē, — piebilda Sjūzena.

— Ir nu gan laime! — Edmunds norūca.

— Droši vien tagad būs jāiet atkal pa aizu tieši aug­šup, — teica Lūsija.

— Lūsij, tu esi varone! — iesaucās Pīters. — Tā runādama, tu smalkjūtīgi izvairījies no teiciena: «Es jau teicu…» Dodamies ceļā!

— Un, kolīdz būsim nokļuvuši dziļi mežā, — Tram­pkins turpināja, — tad, sakiet ko gribat, bet es iekuršu uguni un pagatavošu vakariņas. Tikai jātiek labi tālu pro­jām no šīs vietas.

Nav nepieciešams attēlot, ar kādām pūlēm ceļinieki tuntuļoja atpakaļ pa aizu. Tas bija krietni smags darbs, taču dīvainā kārtā visi jutās spriganāki. Viņos ieplūda jauni spēki: lieliski bija iedarbojies vārds «vakariņas».

Pulciņš pienāca pie egļu meža, kas dienā bija radījis tādas grūtības, un apmetās kādā ieplakā. Sameklēt kurinā­mo nogurušajiem ceļiniekiem bija tīrās mokas, toties kāds bija skats, kad gaisā uzšāvās liesmas! Visi vilka ārā no kabatām mitros, notraipītos lāča gaļas, vīstokļus, kuri ik­vienam cilvēkam, kas būtu pavadījis dienu telpās, šķistu atbaidoši. Rūķim bija lieliskas idejas, kā gatavot ēdienu. Katru ābolu (viņiem vēl krājumā daži atradās) ietina lāča gaļā, it kā tie būtu nevis kā parastā mīklā, bet daudz biezākā apvalkā uz asa koka uzdurami un tā cepami ķiļķeni. Ābolu sula iesūcās gaļā — iznāca gluži kā cepta cūkgaļa ar ābolu mērci. Lācis, kas pārtiek galvenokārt no citiem dzīvnie­kiem, nav garšīgs, turpretī lācis, kas savā mūžā notiesājis lielu vairumu medus un augļu, ir lielisks, un šis izrādījās tieši tāds lutausis. Izdevās patiesi karaliska maltīte! Un pēc tās, protams, nebija jamazgā trauki — varēja atgulties, vērot Trampkina pīpes dūmus, izstaipīt nogurušās kājas un papļāpāt. Tagad visi loloja lielas cerības, ka rīt atradīs karali Kaspianu un dažu dienu laikā sakaus Mirazu. Varbūt tā cerēt nebija prātīgi, bet tā nu viņiem šķita.

Cits pēc cita visi ātri vien iemiga.

Lūsija atmodās no visdziļākā miega, ko vien var iedo­māties, ar sajūtu, ka nez kāda balss, jaukāka par it visu pasaulē, saukusi viņu vārdā. Sākumā meitenei likās, ka tā ir tēva balss, un tomēr ne gluži tāda pati. Tad viņai šķita, ka saucējs ir Pīters, bet arī šis minējums nebija īstais. Lūsijai negribējās celties: ne tāpēc, ka viņa vēl justos nogurusi, — gluži pretēji — viņa manīja, ka ir brīnišķīgi atpūtusies un ka visos kaulos sāpes pagaisušas; nē, Lūsijai negribējās slieties kājās tāpēc, ka viņa jutās bezgala laimīga un omulīga. Meitene lūkojās tieši augšup uz Nārnijas mēnesi, kas ir lielāks par mūsējo, un uz zvaigžņotajām debesīm, jo apmetne atradās samērā klajā vietā.

— Lūsij, — atkal atskanēja sauciens, taču saucējs nebija nedz tēvs, nedz Pīters. Meitene uzslējās sēdus, satraukumā trīcēdama — tomēr ne aiz bailēm. Mēness bija tik spožs, ka visa apkārtējā sila ainava šķita gandrīz gaiša kā dienā, lai gan izskatījās mežonīgāka. Lūsijas aizmugurē tumsa egļu mežs, viņai pa labi aizas viņā pusē pacēlās robainas klinšu smailes; tieši priekšā līdzens zāliens pletās līdz kokiem apaugušai pļavai apmēram bultas šāviena attālumā. Lūsija ļoti vērīgi ieurbās ar skatienu šajā skupsnā.

— Hm, man nudien šķiet, ka tie kustas, — viņa sev sacīja. — Staigā.

Sirdij strauji pukstot, viņa piecēlās un devās turp. No pļavas neapšaubāmi adidoja troksnis — šalkoņa, kāda kokos saceļas stiprā vējā, lai gan šonaktvēja nebija. Tomēr tā nebija arī gluži parasta lapu šalkoņa. Lūsija sadzirdēja tajā kādu melodiju, bet nespēja to uztvert, tāpat kā ie­priekšējā naktī nebija spējusi saprast vārdus, kad koki gandrīz vai bija sākuši ar viņu runāt. Tomēr patlaban vismaz varēja saklausīt tādu kā ritmu; Lūsija manīja, ka, pieejot tuvāk, arī viņas pašas kājas grib dejot. Un nu koki neapšaubāmi kustējās, kustējās turp un atpakaļ, cits caur citu kā sarežģītākā kantridejā. («Un man šķiet,» Lūsija domāja, «ja koki dejo, tad noteikti ļoti, ļoti raksturīgā kantrisolī.») Tagad meitene atradās gandrīz dejotāju vidū.

Sākumā viņa paskatījās uz koku, kas pirmajā acu uzme­tienā vispār neatgādināja koku, bet milzīga auguma cilvē­ku ar pinkainu bārdu un ķerainu, biezu matu mežu. Lūsija nenobijās: tādus viņa bija redzējusi jau agrāk, taču, palūko­jusies vēlreiz, ieraudzīja vienīgi koku, lai gan tas joprojām kustējās. Protams, nevarēja saskatīt, vai tam ir kājas vai saknes, jo, kad koki kustas, tie soļo nevis pa zemes virsu, bet tai pa vidu, brizdami pa to tāpat, kā mēs brienam pa ūdeni. Līdzīgi notika ar katru koku, kam meitene pievērsa acis. Kādu mirkli tie šķita draudzīgi, jauki milži un milze­nes, kuru apveidu šie Koku Cilvēki pieņem, kad kāda burvība atsauc tos pilnestīgā dzīvē. Nākamajā mirklī viņi atkal līdzinājās kokiem. Tomēr pat tādā izskatā visi likās dīvaini cilvēciski un savukārt, iegūstot cilvēku apveidus, likās dīvaini zaraini un lapaini ļaudis — un visu laiku bija dzirdama savādā, ritmiskā dziesmiņa, šalkoņa, spirgti, līksmi troksnīši.

— Koki gandrīz pamodušies, tomēr vēl ne gluži, — teica Lūsija. Viņa apzinājās, ka pati ir pilnīgi pamodusies un jūtas modrāka nekā parasti.

Bez kādām bailēm meitene dejoja kokiem pa vidu, lēkādama šurp un turp, lai nesadurtos ar lielajiem partne­riem. Taču tie viņu interesēja tikai pa pusei. Gribējās nokļūt cauri baram pie kaut kā cita: tieši no turienes bija atskanējusi mīļā balss.

Drīz viņa izgāja dejotāju pulkam cauri (prātodama, vai ar rokām pašķīrusi zarus vai arī saķērusies rokās ar liela­jiem rotaļniekiem plašā aplī, tiem noliecoties un pieņemot viņu pulkā), jo koki patiešām auga lielā lokā ap klaju zālienu. Tagad Lūsija atraisījās un izgāja no brīnišķīgā, mainīgā gaismu un ēnu savijuma.

Skatiens pievērsās apaļajam laukumiņam, līdzenam kā mauram, ap kuru dejoja tumšie koki. Un tad — ak, prieks un laimība! Jo tur bija viņš— lielais Lauva, kam kažoks mēnesnīcā vizēja balts, bet zālē viļņojās viņa melnā ēna.

Ja Lauva nekustinātu asti, varētu domāt, ka tas ir akmens tēls, taču Lūsijai tādas domas nenāca ne prātā. Viņa ne mirkli neapstājās, lai apsvērtu, vai šis lauva ir draudzīgs vai ne, bet pieskrēja tam klāt. Likās—ja nedarīs to tūlīt, tad sirds pārplīsīs pušu. Nākamajā brīdī viņa aiz lielas laimes Lauvu nobučoja, apsita rokas, cik tālu tās sniedza, viņam ap kaklu un iespieda seju skaistajās, bieza­jās, zīdainajās krēpēs.

— Aslan, Aslan! Mīļo Aslan! — meitene elsoja. — Beidzot!

Lielais zvērs nogūlās uz sāniem, tā ka Lūsija pussēdus, pusguļus ievēlās viņam starp priekšķepām. Aslans paliecās uz priekšu un viegli pārlaida mēli meitenes degunam. Mazo pilnīgi ietina zvēra siltā elpa. Viņa pavērās augšup Lauvas lielajā, gudrajā vaigā.

— Esi sveicināta, bērns, — viņš sacīja.

— Aslan, — ieminējās Lūsija, — tu esi lielāks.

— Tas ir tāpēc, ka tu esi vecāka, mazulīt,—viņš atteica.

— Vai nevis tāpēc, ka tu tāds esi?

— Es neesmu. Bet, ik gadu paaugoties, tu redzēsi arī mani lielāku.

Kādu brīdi meitene jutās tik laimīga, ka negribējās nemaz runāt. Taču ierunājās Aslans.

—Lūsij,—viņš teica,—mēs nedrīkstam te ilgi vāļāties. Tev ir darbs darāms, un šodien zaudēts krietni daudz laika.

—Jā, vai tā nav tīrā nelaime? — Lūsija žēlojās. —Es tevi redzēju pilnīgi skaidri, bet citi negribēja man ticēt. Visi viņi ir tik…

Kaut kur dziļi Aslana krūtīs atskanēja pavisam kluss rūciens.

— Piedod, — teica Lūsija, kas pazina dažus zvēra noskaņojumus. — Es negribēju" citus aprunāt. Bet mana vaina tā nebija, vai ne?

Lauva ieskatījās meitenei cieši acīs.

— Vai, Aslan, — Lūsija iesaucās. — Tev šķiet, ka bija? Kā es varētu… es taču nevarētu pamest citus un nākt pie tevis viena, vai es tā varētu? Neskaties uz mani ar tādām acīm… nu labi, laikam jau varētu gan. Jā, un es jau nebūtu viena, es zinu — ja būtu kopā ar tevi. Bet kāds no tā būtu labums?

Aslans neko neteica.

— Tev šķiet, — Lūsija gaužām vārgi nošļupstēja, — ka viss — nez kā — izdotos labi? Bet kā? Lūdzu, Aslan! Vai man tas nav jāzina?

— Jāzina, kas būtu noticis, bērns? — vaicāja Aslans. — Nē. To neviens nekad neuzzina.

— Vai dieniņ! — Lūsija iesaucās.

— Taču ikviens var uzzināt, kas notiks, — Aslans turpināja. —Ja tu tagad aiziesi atpakaļ pie citiem un viņus pamodināsi, un pateiksi, ka esi mani atkal redzējusi un ka jums visiem tagad jāceļas un man jāseko — kas notiks? Ir tikai viena iespēja, kā to uzzināt.

— Vai tu gribi teikt, ka vēlies, lai es tieši tā izdaru? — Lūsija, elpai aizraujoties, jautāja.

— Jā, mazulīt, — teica Aslans.

— Vai citi arī tevi redzēs? — Lūsija taujāja tālāk.

— Sākumā noteikti ne, — Aslans paskaidroja. — Vē­lāk— tad jau redzēs.

— Bet viņi man neticēs! — Lūsija sacīja.

— Tas nekas, — teica Aslans.

—Vai, vai, — Lūsija dīca, — un es tā priecājos, ka esmu tevi atkal atradusi, un domāju, ka tu ļausi man palikt kopā ar tevi. Un cerēju, ka tu nāksi rēkdams un aizbiedēsi visus ienaidniekus — kā pagājušajā reizē. Un tagad notiks tādas šausmas…

— Tev būs grūti, mazulīt, — teica Aslans, — bet divas reizes viens un tas pats neatkārtojas. Līdz šim brīdim mums visiem Nārnijā klājās grūti.

Lūsija iebāza galvu Lauvas krēpēs, lai paslēptos no viņa skatiena. Taču droši vien viņa krēpēs slēpās kāda burves­tība — Lūsija juta, ka viņā ieplūst Lauvas spēks. Pavisam negaidot meitene uzslējās sēdus.

— Piedod, Aslan, — viņa teica, — esmu gatava.

— Tagad tu esi lauvene, — Aslans meiteni uzmundri­nāja. — Un tagad Nārnijā viss tiks atjaunots. Nāc nu! Nedrīkst šķiest laiku.

Viņš piecēlās un nedzirdamiem soļiem cienīgi devās atpakaļ pie dejojošo koku rindas, caur kuru Lūsija nupat bija atnākusi, un meitene gāja viņam līdzi, uzlikusi krietni vien trīsošo roķeli Aslanam uz krēpēm. Koki pašķīrās, lai izlaistu gājējus cauri, un uz pavisam īsu mirkli ieguva patiesi cilvē­cisku būtņu izskatu. Lūsijai gar acīm pazibēja slaidi, skaisti meža dievi un dievietes — it visi klanījās Lauvas priek­šā —, nākamajā mirklī tie atkal kļuva par kokiem, tomēr joprojām locījās, tik graciozi vēcinot zarus un liecot stum­brus, ka šīs kustības pašas par sevi izskatījās pēc dejas.

— Nu, bērns, — teica Aslans, kad koki palika aizmugu­rē. — Es pagaidīšu šeit. Ej pamodini citus un liec, lai seko tev. Ja viņi to nedarīs, tad jāseko vismaz tev vienai pašai.

Ir briesmīgi, ja vajag modināt četrus cilvēkus, kas visi ir vecāki par pašu modinātāju un visi ļoti noguruši, — turklāt lai pateiktu viņiem kaut ko tādu, kam laikam gan neviens neticēs, un piespiestu viņus darīt kaut ko, kas, protams, nevienam nepavisam nepatiks. «Es nedrīkstu par to prā­tot, man gluži vienkārši tas jādara,» Lūsija domās nolēma.

Vispirms meitene piegāja pie Pītera un sapurināja viņu.

— Pīter,—viņa iečukstēja brālim ausī. — Mosties! Ātri! Aslans ir šeit. Viņš teic, ka mums tūlīt viņam jāsekojot.

— Protams, Lū. Darīšu, ko vien tu vēlies, — negaidot piekrita Pīters. Tas iedrošināja, taču, tā kā Pīters tūlīt atkal aizmiga, liela labuma no tā nebija.

Tad meitene mēģināja piecelt Sjūzenu. Tā patiešām pamodās, bet tikai lai pieauguša cilvēka aizvainotajā balsi pateiktu: —Tu esi sasapņojusies, Lūsij. Liecies gulēt!

Nu Lūsija ķērās pie Edmunda. Viņu uzmodināt vedās ļoti grūti, taču beidzot, kad Lūsija bija to paveikusi, brālis patiesi pamodās un uztrausās sēdus.

— Ko? — viņš īdzīgi noprasīja. — Ko tu tur runā? Lūsija nobēra visu vēlreiz. Tas šai pienākumā bija

visnelāgākais, jo ikreiz, kad viņa atkārtoja vienu un to pašu, tas skanēja arvien nepārliecinošāk.

— Aslans! — pielēkdams kājās, iesaucās Edmunds.

— Urā! Kur viņš ir?

Lūsija pagriezās uz to pusi, kur varēja saskatīt Lauvu gaidām. Aslans bija pievērsis savas pacietīgās acis viņai.

— Tur, — Lūsija teica, norādīdama ar roku.

— Kur? — vēlreiz noprasīja Edmunds.

— Tur! Tur! Vai tu neredzi? Simpus kokiem. Edmunds brītiņu cieši urbās naktī un tad noteica:—Nē.

Tur nekā nav. Mēnesnīca sajaukusi tev prātus. Zini, tā kādreiz gadās. Kādu mirkli man arī likās, ka es kaut ko redzu. Bet tas ir tikai redzes māns — vai kā nu viņu tur sauc.

— Es viņu varu saskatīt visu laiku, — teica Lūsija.

— Viņš skatās tieši uz mums.

— Kāpēc tad es viņu neredzu?

— Viņš sacīja, ka jūs varbūt to nespēsiet.

— Kāpēc?

— Es nezinu. Tā viņš teica.

— Ak, pie velna! — Edmunds sodījās. — Kaut jel tu beigtu redzēt visādas parādības! Tomēr, manuprāt, būs jāceļ augšā citi.