Princis Kaspians

Otra nodaļa Senā dārgumu krātuve

— Te nav bijis dārzs, — drīz vien secināja Sjūzena. — Tā bijusi pils, un šis droši vien ir pagalms.

— Sapratu, ko tu domā, — Pīters attrauca. —Jā. Šīs ir torņa krāsmatas. Un tur ir kādu kāpņu posms, tas sniecas līdz sienu augšmalai. Un paskaties tur uz tiem pakāpie­niem — tiem platajiem, lēzenajiem, kas ved augšup līdz kādām durvīm! Tās katrā ziņā vērušās uz lielo zāli.

— Izskatās, ka tas bijis senos laikos, — secināja Ed­munds.

— Jā, senos gan, — Pīters piebalsoja. — Kaut mēs varētu uzzināt, kas bijuši pils iemītnieki un cik sen viņi te dzīvojuši!

— Man ir tāda jocīga jušana, — sacīja Lūsija.

— Vai patiešām, Lū?… —ierunājās Pīters, pagriezda­mies un cieši raudzīdamies māsā. — Redzi, man tāpat. Tas ir vissavādākais, kas šajā savādajā dienā noticis. Gribētos zināt, kur mēs esam un ko tas viss nozīmē.

Tā runādamies, viņi bija šķērsojuši pagalmu un iegājuši pa otrām durvīm tur, kur reiz atradusies zāle. Tagad te izskatījās gandrīz kā pagalmā, jo jumts bija sen pazudis un te pletās tikai otrs klajums ar zāli un pīpenēm, vienīgi tas bija īsāks un šaurāks un sienas — augstākas. Viņā galā apmēram trīs pēdas virs pārējā līmeņa pacēlās kaut kas līdzīgs terasei.

— Es nu gan šaubos, vai tā patiešām bijusi zāle, — ierunājās Sjūzena. — Kas tā par tādu terasi?

— Vai dieniņ, muļķīt, — teica Pīters (viņš bija savādi satraucies),—vai tad tu neredzi? Tas bijis paaugstinājums, kur pie Augstā Galda sēdējis karalis un dižciltīgie lordi. Varētu domāt, ka tu esi piemirsusi, ka mēs paši reiz bijām karaļi un karalienes un sēdējām savā lielajā zālē tieši uz tāda paaugstinājuma kā šis.

— Mūsu Kēras Paravelas pilī, — sapņainā, dziedošā balsī piebalsoja Sjūzena, — pie Nārnijas Lielās Upes grīvas. Kā gan es spētu to aizmirst?

— Cik skaidri tas viss ataust atmiņā! — piebilda Lūsija. — Mēs varētu iztēloties, ka padaban esam Kērā Paravelā. Šī zāle, bez šaubām, ir ļoti līdzīga lielajai hallei, kurā dzīrojām mēs.

— Tikai patlaban diemžēl dzīru nav, — Edmunds piezīmēja. — Ziniet, ir jau vēls. Paskatieties uz garajām ēnām! Un vai ievērojāt, ka vairs nav tik karsts?

—Ja mums jāpavada te nakts, vajadzēs iekurt ugunsku­ru, — Pīters teica. — Man ir sērkociņi. Ejam palūkoties, vai varam salasīt sausus zarus.

Visi saprata, ka tas ir prātīgs aicinājums, un nākamajā pusstundā ļoti čakli darbojās. Izrādījās, ka augļu dārzā, caur kuru bērni pirms brīža bija iekļuvuši drupās, neko prātīgu kurināšanai nevar salasīt. Tapa nospriests, ka jāmēģina kaut ko sameklēt pils otrā pusē, un pa nelielām sānu durtiņām visi iegāja veselā akmens uzkalniņu un dobumu labirintā, kas reiz laikam bijuši gaiteņi un mazā­kas istabas, taču tagad pārvērtušies par nātru un mežro­zīšu klājieniem. Aiz tiem bērni atrada lielu caurumu pils sienā un izrāpās pa to mežā, kur auga kuplāki un lielāki koki: tur varēja atrast papilnam nokaltušu zaru, sausu stumbru, vecu lapu un egļu čiekuru. Visi staigāja ar nastiņām turp un atpakaļ, līdz uz paaugstinājuma pacēlās krietna kaudze kurināmā. Ejot piekto reizi, viņi turpat ārā pie halles atrada zālē paslēpušos dziļu aku, kas, notīrīta no, nezālēm, iepriecēja ar dzidru, svaigu ūdeni. Aku puslokā iejoza akmens plākšņu paliekas. Pēc tam meitenes devās noplūkt vēl kādu ābolu un zēni uz pa­augstinājuma netālu no stūra, ko veidoja divas sienas, sakrāva ugunskuru. Viņuprāt, te vajadzēja būt visomulīgākai un siltākai vietai. Iekurt uguni izrādījās ļoti grūti, un viņi izlietoja daudz sērkociņu, tomēr galu galā zari iedegās. Beidzot visi četri apsēdās, atsliedamies ar mugu­rām pret sienu un pievērsdami sejas liesmām. Uzsprau­duši dažus ābolus nūjas galā, viņi mēģināja augļus izcept. Taču cepti āboli bez cukura nav pārāk garšīgi un ēdot svilina pirkstus, bet, kamēr atdziest, nav vairs ēšanas vērti. Tā nu vajadzēja apmierināties ar zaļiem āboliem, kas, pēc Edmunda vārdiem, piespieda nākt pie atziņas, ka skolas vakariņas galu galā nav tik sliktas.

— Es šobrīd neko neteiktu pret krietni biezu maizes riku ar margarīnu, — viņš sapņaini teica. Taču piedzīvo­jumu gars bija stiprāks, un īstenībā neviens atgriezties skolā nevēlējās.

Drīz pēc pēdējā ābola notiesāšanas Sjūzena aizgāja pie akas padzerties. Atgriezdamās viņa nesa rokā kādu priekš­metu.

— Skatieties, — viņa sacīja aizsmakušā balsī, — to es atradu pie akas! — Meitene pasniedza atradumu Pīteram un apsēdās. Pārējiem likās, ka viņa tūlīt sāks raudāt — un tā skanēja ari viņas balss. Edmunds ar Lūsiju ziņkāri paliecās uz priekšu, lai redzētu, kas Pīteram plaukstā, — un uguns gaismā atmirdzēja maza, spoža lietiņa.

— Nu, ziniet! Velns parāvis! — dīvainā balsī iesaucās arī Pīters un padeva spožo mantiņu citiem.

Visi ieraudzīja, ka tas ir mazs šaha zirdziņš parastajā lielumā, taču neparasti smags, jo bija izliets no tīra zelta. Acu vietā tam bija divi maziņi rubīni — vai, patiesību sakot, tikai viens, jo otrs bija izkritis.

— Paklau! — iesaucās Lūsija. — Tas ir tieši tāds kā viena no zelta figūriņām, ar kurām mēs mēdzām spēlēt šahu, kad bijām karaļi un karalienes Kērā Paravelā.

— Galvu augšā, Sjū! — Pīters uzrunāja otro māsu.

— Ko es tur varu darīt? — taisnojās Sjūzena. — Tas atsauca atmiņā… tos jaukos laikus… Es atcerējos, kā mēs spēlējām šahu ar fauniem un labajiem milžiem un kā jūrā dziedāja nāras un ūdensvīri, un man prātā iešāvās mans skaistais zirgs… un… un…

— Nu, nu, — Pīters ierunājās pavisam citādā tonī, — laiks mums visiem četriem salikt prātus kopā.

— Kādā sakarā? — Edmunds noprasīja.

— Vai tad neviens no jums nav uzminējis, kur mēs esam? — Pīters it kā pārmeta.

— Saki, saki! — Lūsija mudināja. — Es jau vairākas stundas manu, ka šī vieta saistās ar kādu brīnišķīgu noslē­pumu.

— Sper vaļā, Pīter! — Edmunds skubināja. —Mēs visi klausāmies.

— Mēs atrodamies pašas Kēras Paravelas drupās, — Pīters pavēstīja.

— Bet, paklau, — attrauca Edmunds, — kā tu to vari pierādīt? Šitā ēka gulējusi krāsmatās jau nez cik ilgi! Paskaties uz kuplajiem kokiem, kas stiepjas līdz vārtaugšai. Paskaties uz akmeņiem! Katrs muļķis var apjēgt, ka te gadsimtiem ilgi neviens nav dzīvojis.

— Es zinu, — atteica Pīters, — te arī slēpjas grūtības. Tomēr pašreiz noliksim to malā. Es gribu pārskatīt visu pēc kārtas. Pirmkārt, šī zāle ir tāpat būvēta un tikpat liela kā Kēras Paravelas zāle. Iztēlojieties to apjumtu, zāliena vietā krāsainas akmens plāksnes, pie sienām gobelēnus, un jūs ieraudzīsiet mūsu karalisko zāli.

Neviens nebilda ne vārda.

— Otrkārt,—Pīters turpināja, — pils aka ir tieši turpat, kur atradās mūsu aka, — mazliet uz dienvidiem no lielās zāles, un tā ir tieši tikpat liela un tāpat veidota.

Atbilde atkal izpalika.

— Treškārt, Sjūzena tikko atrada vienu no mūsu veca­jiem šaha zirdziņiem — vai arī tas ir mats matā kā viens no mūsējiem.

Joprojām nedzirdēja ne pušplēsta vārda.

— Ceturtkārt—vai atceraties, ka tieši dienu pirms tam, kad ieradās sūtņi no Kelormenas karaļa, — tieši tad mēs stādījām augļu dārzu aiz Kēras Paravelas ziemeļu vārtiem? Visvarenākā no meža gariem — pati Labā Pomona atnāca, lai svētītu to ar savu burvju varu. īstie racēji j au bija tie foršie, mazie kurmīši. Vai jūs tiešām esat aizmirsuši to jocīgo veco Lilijcimdiņu, kurmju priekšnieku, kurš, atspiedies pretlāpstu, sacīja: «Jūsu majestāte, ticiet man, šie augļu koki reiz sniegs jums prieku.» Un viņam nudien bijusi taisnība!

— Atceros! Atceros! — klaigāja Lūsija, sizdama plaukstas.

— Bet, dzi, Pīter, — Edmunds iebilda.—Tas viss droši vien ir nieki. Vispirms — mēs taču nestādījām augļu dārzu tieši vārtos. Tādi stulbeņi mēs nevarējām būt!

— Nē, protams, ne, — attrauca Pīters. — Bet kopš tā laika koks ir iepleties vārtos.

— Nākamais iebildums, — Edmunds turpināja, '

— Kēras Paravela neatradās uz salas.

—Jā, par to es jau lauzīju galvu. Tomēr tā bija — kā viņu sauc — pussala. Gandrīz vai sala. Vai kopš mūsu laikiem tā nebūtu varējusi kļūt par salu? Kāds izracis, piemēram, kanālu.

— Maķenīt lēnāk! — Edmunds iejaucās. — Tu nemi­tīgi skandini — «kopš mūsu laikiem». Pagājis tak tikai gads, kopš mēs atgriezāmies no Nārnijas. Un tu, gribē­dams aizmālēt mums acis, skandini, ka vienā gadā sabru­kušas pilis, izauguši lieli meži, bet mazie kociņi, kurus mēs paši stādījām, pārvērtušies par vecu, milzīgu augļu dārzu, un nez ko vēl. Tas nav iespējams!

— Varētu būt viens pierādījums, — ierunājās Lūsija.

— Ja tā ir Ķēra Paravela, tad paaugstinājuma šajā galā vajadzētu būt durvīm. Patiesībā mums šinī mirklī būtu jāsēž ar mugurām pret tām. Atcerieties — šīs durvis veda lejup uz dārgumu krātuvi!

—Manuprāt, tādu durvju te nav, — pieceldamies teica Pīters.

Azmugures mūri apvija biezs efeju klājums.

— Drīz mēs to uzzināsim, — apgalvoja Edmunds, paņemdams vienu no zariem, ko bērni bija sagatavoju­ši ugunskuram. Viņš ņēmās klauvēt pa efejām apaugu­šo mūri. «Tuk-tuk» un tad pēkšņi «bum-bum» — skaņa bija pavisam citāda: dobja, it kā zars atsistos pret koku.

— Vai tu traks! — Edmunds iesaucās.

— Efejas jānorauj, — teica Pīters.

— Ai, liksimies mierā, — Sjūzena ierosināja. —Varam pamēģināt no rīta. Ja mums te jāpārlaiž nakts, tad man negribas, lai aizmugurē būtu vaļējas durvis — liels, melns caurums, pa kuru varētu nākt ne tikai caurvējš un mitrums, bet vēl nezin kas. Un drīz būs tumšs.

— Sjūzen! Kā tu tā vari runāt? — pārmetot palūkoda­mās māsā, sacīja Lūsija. Taču abi zēni bija pārāk satrauku­šies, lai pievērstu uzmanību S jūzenas padomam. Viņi plēsa nost stīgas gan ar rokām, gan ar Pītera kabatas nazi, līdz tas salūza. Pēc tam tika laists darbā Edmunda duncītis. Drīz vieta, kur visi bija sēdējuši, noklājās ar efejām un atsedzās durvis.

— Protams, aizslēgtas, — norūca Pīters.

— Bet koks ir galīgi satrunējis, — Edmunds secināja. — Mēs to viens divi izdrupināsim un iegūsim papildu kurināmo. Sākam!

Pagāja ilgāks laiks, nekā bija gaidīts, un, pirms zēni darbu pabeidza, lielo zāli jau tina krēsla un virs galvām iespulgojās pirmās zvaigznes. Sjūzena nebija vienīgā, ku­rai pārskrēja viegli drebuļi. Zēni stāvēja pie izlauzto koku kaudzes, berzēdami no rokām netīrumus un, acis iepletuši, lūkodamies uz salto, tumšo caurumu.

— Nu ir vajadzīga lāpa, — ierunājās Pīters.

— Ko tas dos? — Sjūzena pretojās. — Un, kā Edmunds sacīja…

—Tagad es nesaku,—Edmunds pārtrauca māsu. — Es joprojām nesaprotu, bet to mēs varam noskaidrot vēlāk. Tu tak laikam nāksi lejā, vai ne, Pīter?

— Būs jau jāiet, — atteica Pīters. — Nebēdājies, Sjūzen! Tagad, kad esam atgriezušies Nārnijā, nav ko uzves­ties kā sīkajiem. Tu te esi karaliene. Un tik un tā neviens nespētu gulēt, ja prātu nospiestu tāds neatrisināts jautā­jums.

Viņi mēģināja izmantot apgaismošanai garus zarus, tomēr tas neizdevās — ja turēja ar degošo galu uz augšu,

uguns izdzisa, turpretī, ja turēja otrādi, uguns svilināja rokas un dūmi kāpa acīs. Galu galā vajadzēja ķerties pie Edmunda elektriskā kabatas lukturīša; laimīgā kārtā viņš to bija saņēmis kā dāvanu savā dzimšanas dienā pirms nepilnas nedējas, tāpēc baterija bija gandrīz jauna. Apgais­modams ceļu, viņš devās pa priekšu. Sekoja Lūsija, pēc tās Sjūzena, un gājienu noslēdza Pīters.

— Stāvu kāpņu augšgalā, — Edmunds paziņoja.

— Skaiti pakāpienus, — brālim uzdeva Pīters.

— Viens… divi… trīs, — sacīja Edmunds, piesardzīgi kāpdams lejup, līdz aizskaitīja līdz sešpadsmit. — Te kāpnes beidzas, — viņš sauca uz aizmuguri.

— Tad tai patiešām jābūt Kērai Paravelai, — teica Lūsija. — Tur bija sešpadsmit.

Neviens neko vairs nesacīja, līdz sanāca kopā bariņā kāpņu pakājē. Edmunds lēni ļāva lukturīša gaismai slīdēt apkārt.

— Ū-ū-ū-ū! — visi bērni reizē izdvesa.

Nu ikviens saprata, ka tā patiešām ir senā dārgumu krātuve Kērā Paravelā, kurā reiz viņi bija valdījuši, būdami karaļi un karalienes. Telpas vidū stiepās tāds kā celiņš (to varētu salīdzināt ar siltumnīcas taciņu), un abās pusēs cits no cita atstatu rindojās bagātīgi izrotāti bruņukrekli, atgā­dinādami bruņiniekus, kas sargā dārgumus.

Abpus celiņam starp bruņām bija novietoti plaukti ar dārglietām—kaklarotām, rokassprādzēm un gredzeniem, zelta kausiem un bļodām, gariem ziloņu ilkņiem, saktām, zelta kroņiem un ķēdēm, kā ari milzum daudz neapstrādā­tu dārgakmeņu, kas bija sakrauti kaudzēs, it kā būtu oļi vai kartupeļi, — dimanti, rubīni, karbunkuli, smaragdi, topāzi un ametisti. Zem plauktiem atradās lielas ozolkoka lādes, cieši aizbultētas ar dzelzs aizšaujamiem. Telpa bija visai dzestra, pat auksta, un tajā valdīja tāds klusums, ka bērni sadzirdēja savu elpu. Dārgumus klāja tik bieza putekļu kārta, ka, nebūtu viņi aptvēruši, kur atrodas, un atsaukuši prātā senos notikumus, diez vai atģistu, ka tie ir dārgumi. Pagrabam piemita kaut kas sērīgs un mazliet draudīgs, jo šķita, ka pamestība te valda jau sen. Labu brīdi neviens neizrunāja ne vārda.

Tad, protams, visi sāka staigāt un šo to cilāt un apskatīt. Bērniem likās, it kā viņi sastaptu vecus draugus. Ja jūs tur būtu bijuši, tad dzirdētu izteicienus: — Ei, skatieties! Mūsu kronēšanas gredzeni! Vai atceries, kad mēs pirmo­reiz tos uzvilkām pirkstos? — Re, tā ir mazā saktiņa, ko mēs visi uzskatījām par pazudušu! — Skat, vai tās nav bruņas, ko tu valkāji lielajā turnīrā Vientuļajās Salās? — Vai atceries rūķīti, kas man to darināja? —Vai atceries, kā dzēri no šī raga? — Vai atceries, vai atceries?

Taču Edmunds pēkšņi apķērās: — Paklausieties! Ne­drīkst tik ilgi dedzināt lukturīti: die's vien zina, cik bieži tas mums būs vajadzīgs. Vai nebūtu prātīgāk paņemt, kas vajadzīgs, un iet augšā?

—Jāpaņem dāvanas, — teica Pīters. Jo sensenos laikos Ziemassvētkos Nārnijā viņš, Sjūzena un Lūsija bija saņē­muši dažas dāvanas, kas šķita dārgākas par veselu ķēniņvalsti. Edmunds dāvanu nebija dabūjis, jo toreiz neatradās kopā ar pārējiem bērniem. (Tā bija viņa paša vaina, un par to jūs varat izlasīt citā grāmatā.)

Visi Pīteram piekrita un aizsoļoja pa dārgumu krātuves celiņu uz viņu galu, kur, protams, joprojām karājās dāva­nas. Lūsijas dāvana bija vismazākā — tikai neliela pudelīte. Taču tā bija nevis no stikla, bet dimanta un vēl arvien vairāk par pusi pilna ar burvju zālēm, kas spēja sadziedēt jebkuru ievainojumu un ārstēt jebkuru slimību. Lūsija neteica neko, bet izskatījās ļoti svinīga, kad nocēla dāvanu no āķa, uzsvieda siksnu plecā un atkal sajuta pudeli pie sāniem, kur tā mēdza karāties senajās dienās. Sjūzenai toreiz tika uzdāvināts loks, bultas un rags. Loks joprojām karājās turpat, tāpat kā ziloņkaula bultu maks, pilns spalvu pušķotām bultām, taču…

— Sjūzen, — iesaucās Lūsija, — bet kur ir rags?

—Ak, tu neraža, neraža, neraža, — brītiņu padomājusi, nobēra Sjūzena. — Tagad atceros. Paņēmu to līdzi pašā pēdējā dienā — dienā, kad medījām Balto Briedi. Laikam gan pazaudēju to, kamēr mēs tināmies atpakaļ uz to otra vietu — nu… Angliju.

Edmunds iesvilpās. Tāds zaudējums patiesi varēja sa­tricināt, jo rags bija apburts un, kad vien to pūta, ikreiz nāca palīdzība, lai kur īpašniece atrastos.

— Tieši tas, kas noderētu tādā vietā kā šī, — Edmunds novilka.

— Nekas, — mierināja Sjūzena. — Man joprojām ir loks. — Un meitene paņēma dāvanu.

— Sjū, vai stiegra nebūs sabojājusies? — Pīters ievaicā­jās.

Taču vai nu dārgumu krātuves gaisā virmoja kāda burvība, vai arī aiz cita iemesla loks vēl aizvien derēja

šaušanai. Sjūzenai labi padevās gan šaušana ar loku, gan peldēšana. Vienā mirklī viņa salieca loku un tad mazliet pastrinkšķināja stiegru. Tā iedūcās: skanīgā dūkoņa pār­skrēja pāri visai telpai. Šis nelielais troksnis atsauca bērnu atmiņā senās dienas skaidrāk par jebko citu. Prātā atausa visas cīņas, medības un dzīres.

Tad viņa stiegru atkal atlaida vaļīgāk un uzmeta plecā • arī bultu maku.

Savas dāvanas paņēma arī Pīters — vairogu ar lielās, sarkanīgās lauvas atveidu un karaļa zobenu. Viņš paklaudzināja tos pret grīdu un tad papūta nost atlikušos putek­ļus. Zēns uzmauca vairoga turekli uz rokas, apjoztais zobens karājās pie sāniem. Sākumā Pīters baidījās, ka ierocis varētu būt sarūsējis un to nevarēs izvilkt no maksts. Tomēr tā nenotika — ar vienu ātru tvērienu viņš izrāva zobenu un pacēla gaisā, tā ka tas lukturīša apgaismojumā iezibējās.

— Tas ir mans zobens, vārdā Rindons, ar to es nogali­nāju Vilku, — viņš sacīja. Balss ieskanējās citādi, un visi apzinājās, ka brālis ir atkal Visaugstākais karalis. Pēc īsa klusuma brīža bērni attapās, ka jātaupa baterija.

Viņi uzkāpa atpakaļ, sakūra pamatīgu uguni un apgūlās cieši līdzās, lai būtu siltāk. Pamats gan bija ciets un neērts, taču beigu beigās visi iemiga.