Petaura medības

«ALBATROSS»

Pusdienās bija seši ēdieni — neskaitot pie­devas. Vīna ratiņi nedzirdami ripoja pa stik­lotiem celiņiem. Augstu pie griestiem virs katra galdiņa dega punktveida spuldze. Bru­ņurupuču zupu pasniedza citronkrāsas gaismā. Zivis — gandrīz baltā ar zilganu zai- gojumu. Cāļus apspīdēja sārtums ar maigu, zīdaini pelēcīgu nokrāsu. Kad dzēra melno kafiju, par laimi, nekļuva tumšs — Pirkss bija sagatavojies visļaunākajam. Šīs pusdie­nas viņu nogurdināja. Viņš nosolījās, ka no šīs dienas ēdīs tikai apakšējā klāja bārā. Zāles svinīgums viņu nomāca. Visu laiku bija jādomā par elkoņiem. Turklāt — tuale­tes! Zāle bija ieliekta — malas atradās aug­stāk, centrs gandrīz pusstāvu zemāk. Tā

izskatījās kā gigantisks zeltains, krēmkrāsas šķīvis, pilns ar pasaulē košākajām sviest­maizēm. Stīvas, puscaurspīdīgas kleitas čauk­stēja Pirksam aiz muguras. Šeit lieliski pa­vadīja laiku. Spēlēja mūzika. Skraidīja oficianti — īsti oficianti, katrs izskatījās kā filharmonijas diriģents. «Transgalaktika» garantē: nekādu automātu, intīma atmosfēra, smalkjūtība, sirsnīga, cilvēciska labvēlība, viss apkalpojošais personāls dzīvi cilvēki, īsti sava aroda virtuozi.

Pirkss dzēra melno kafiju, smēķēja ciga­reti un centās atrast zālē kādu vietu, kas veldzētu skatienu. Mierīgu stūrīti, kur va­rētu atpūsties. Galda biedre viņam patika. Uz viņas dekoltētā kakla melnēja plakans, raupjš akmentiņš. Ne jau kaut kāds hrizo- prass vai halcedons. Nekas no Zemes — droši vien no Marsa. Šis akmentiņš, jādomā, bija vesela bagātība, taču izskatījās pēc bruģakmeņa šķembas. Sievietēm nedrīkst būt tik daudz naudas.

Pirkss nebija sašutis. Nebrīnījās. Viņš vē­roja. Pamazām viņam radās vēlēšanās izkus­tēties. Vai neaiziet pastaigāties uz klāja?

Viņš piecēlās, viegli palocījās un aizgāja. Iedams starp šķautnainām kolonām, kas bija noklātas ar spoguļmasu, Pirkss ieraudzīja savu attēlu — zem kaklasaites mezgla bija redzama poga. Kurš gan, starp citu, vēl nēsā šādas kaklasaites? Pirkss sakārtoja apkaklīti jau gaitenī. Iekāpa liftā. Uzbrauca pašā augšā, uz skatu klāja. Lifts nedzirdami at­vērās. Šeit nebija nevienas dzīvas dvēseles. Pirkšu tas iepriecināja. Trešdaļa padziļināto griestu virs klāja, kur stāvēja atpūtas krēsli, izskatījās kā melns, gigantisks, pret zvaig­znēm pavērts logs. Atpūtas krēsli ar pledu kaudzēm bija tukši. Tikai vienā no malējiem kāds gulēja, apsedzies līdz zodam, — dī­vains vecis, kas nāca pusdienot stundu vēlāk par citiem un ēda viens pats tukšajā zālē, aizsegdams seju ar servjeti, kad juta sev pievērstu skatienu.

Pirkss apgūlās. Apslēpti klimatizatori rai­dīja uz klāja galeriju brāzmainas vēja plūsmas; likās, ka pūš tieši no melnajām debesu dzīlēm. Konstruktori, kuru pakalpo­jumus izmantoja «Transgalaktika», bija sava aroda lietpratēji. Atpūtas krēsli bija ērti — pat ērtāki par pilota krēslu, lai gan tas bija konstruēts, pamatojoties uz visprecīzāka­jiem matemātiskiem aprēķiniem. Pirksam kļuva vēsi. Tāpēc bija vajadzīgi pledi. Viņš ietinās tajos, it kā iegrima dūnās.

Kāds nāca augšā. Pa kāpnēm, nevis liftā. Galda biedre. Cik gadu viņai varētu būt? Mugurā viņai bija pavisam cita kleita. Bet varbūt tā vispār bija cita sieviete? Viņa at­gūlās trīs atpūtas krēslus tālāk. Atšķīra grā­matu. Vējš šalca grāmatas lapās. Pirkss ska­tījās tagad taisni uz priekšu. Varēja lieliski redzēt Dienvidu Krustu. Loga ietvara no­šķelts, spīdēja MazāMagelāna mākoņa gaba­liņš — gaišāks punktiņš uz melnā fona. Pirkss nodomāja, ka lidojums ilgs septiņas dienas.

Šai laikā daudz kas var notikt. Viņš tīšām sa­kustējās. Biezais, četrkārtīgi salocītais papīrs iečaukstējās krūšu iekškabatā. Pirksam klājās labi — otrā navigatora vieta viņu jau gaidīja, viņš precīzi zināja maršrutu: no Se- vernajas Zemļas ar lidmašīnu līdz Eirāzijai un tālāk uz Indiju. Viņam bija vesela biļešu grāmatiņa — to varēja lasīt, katra blanka citādā krāsā, dubulta, noplēšamie taloni, zelta apmalītes, — viss, ko «Transgalaktika» deva pasažieriem rokās, laistījās sudrabā vai zeltā. Pasažiere trešajā atpūtas krēslā ir ļoti skaista. Droši vien tā pati. Vajadzētu kaut ko pateikt, bet varbūt labāk nevajag? Viņš taču, šķiet, stādījās viņai priekšā. Tīrā ne­laime, ja tik īss uzvārds — neesi paguvis iesākt, kad tas jau beidzas. «Pirkss» skan tāpat kā «ikss». Visvairāk neērtību tas sa­gādā, sarunājoties pa telefonu. Pateikt kaut ko? Bet ko tad?

Pirkss atkal nodevās mokošām pārdomām. Uz Marsa viņš iztēlojās šo ceļojumu pavisam savādāk. Kuģu īpašnieki no Zemes apmak­sāja viņam pārlidojumu — tiem, liekas, bija kaut kādi darījumi ar «Transgalaktiku», un no viņu puses tas nebija tikai skaists žests vien. Bet viņš, lai gan nolidojis jau gandrīz trīs miljardus, nekad vēl nebija ceļojis «Ti­tānam» līdzīgā kuģī. Kravas kuģi izskatījās pavisam citādi! Simt astoņdesmit tūkstošu tonnu miera stāvokļa masas, četri galvenās vilkmes reaktori, kustības ātrums 65 kilo­metri sekundē, tūkstots divi simti pasažieru vienvietīgajās un divvietīgajās kajītēs ar vannām, luksus numuri, garantēta pastāvīga gravitācija, izņemot starta un nosēšanās brīžus,-vislielākais komforts, nekādu avāriju, komanda — četrdesmit divi cilvēki, apkalpo­jošais personāls — divsimt sešdesmit cil­vēku. Keramīts, tērauds, zelts, palādi js, hroms, niķelis, irīdijs, plastmasas, Kararas marmors, ozols, sarkankoks, sudrabs, kristāls. Divi baseini. Četras kinozāles. Astoņpadsmit stacijas tiešajiem sakariem ar Zemi — vie­nīgi pasažieru vajadzībām. Koncertzāle. Seši galvenie klāji, četri skatu klāji; automātiskie lifti; iespēja pasūtīt biļetes gadu uz priekšu uz visām raķetēm Saules sistēmas ietvaros. Bāri. Spēļu zāles. Universālveikals. Amat­nieku ieliņa — kādas Zemes vecpilsētas šķērsieliņas precīza kopija ar vīna pagra­biņu, ar gāzes laternām, mēnesi, aklu mūri un kaķiem, kas pastaigājas pa šo mūri. Oran­žērija. Un velns zina kas vēl. Ceļojumam jāilgst veselu mēnesi, lai apstaigātu to visu vismaz vienu reizi.

Pasažiere aizvien vēl lasīja. Vai tiešām sievietēm jākrāso mati tādā krāsā? Normā­lam cilvēkam, redzot tādus matus, kļūst… Bet viņai — viņai šī krāsa gandrīz vai pie­stāv. Pirkss nodomāja, ja viņam būtu degoša cigarete, vajadzīgie vārdi atrastos uzreiz. Un iebāza roku kabatā.

Cigarešu etvija — viņam nekad nav bijusi — šo viņam uzdāvinājis Bomans un viņš to nēsāja kā piemiņu — liekas, bija kļuvusi mazliet smagāka. Tikai mazdrusciņ. Par to viņš bija pārliecināts. Vai palielinājies paātrinājums?

Pirkss ieklausījās. Tad, lūk, kas.

Dzinēji strādāja ar lielāku jaudu. Parasts pasažieris to nemaz nesaklausītu: «Titāna» mašīntelpu no pasažieru telpām atdalīja četras izolācijas starpsienas.

Pirkss izvēlējās bālu zvaigznīti pašā loga stūrī un nenovērsa no tās skatienu. Ja viņi tikai palielina ātrumu, zvaigznīte nekustē­sies no vietas. Bet, ja tā notrīcēs …

Zvaigznīte notrīcēja. Lēni — ārkārtīgi lēni — aizpeldēja sānis.

«Pagrieziens ap lielo asi,» Pirkss nodo­māja.

«Titāns» lidoja pa «kosmisko tuneli», kur nekā nebija — nedz putekļu, nedz meteorītu, nekā, izņemot tukšumu. Priekšā, tūkstots deviņsimt kilometru attālumā no viņa, jo­ņoja «Titāna» locis, kura uzdevums bija no­drošināt gigantam brīvu ceļu. Kādēļ? Katram gadījumam, lai gan ceļš tāpat bija brīvs. Raķetes stingri ievēroja kustības grafiku. «Transgalaktikai» bija garantēts lidojums bez traucējumiem pa noteiktu parabolas posmu, pamatojoties uz apvienotās astrona- vigācijas kompānijas noslēgto vienošanos. Neviens nevarēja aizņemt tās trasi. Ziņas par meteorītiem pienāca tagad sešas stundas uz priekšu; kopš tūkstošiem automātisko zondubija sākušas patrulēt sektorus aiz Urāna orbītas, raķetēm praktiski nekādas briesmas no ārienes nedraudēja. Joslai — miljards meteorītu orbītai starp Zemi un Marsu — bija savs patruļdienests, turklāt raķešu trases gāja ārpus ekliptikas plaknes, kurā ap Sauli griežas dārdošā Josla. Progress — pat kopš tā laika, kad Pirkss lidoja ar patruļraķe- tēm, — bija milzīgs.

Vārdu sakot, «Titānam» nebija ne mazākās vajadzības lavēt, nekādi šķēršļi neaizspros­toja ceļu. Un tomēr kuģis nogriezās. Tagad Pirksam vairs nevajadzēja pat skatīties uz zvaigžņotām debesīm — viņš sajuta to ar visu ķermeni. Zinot kuģa ātrumu, tā masu un zvaigžņu kustības ātrumu, viņš, ja vien vēlētos, būtu varējis aprēķināt trajektorijas līkni.

«Kaut kas ir noticis,» Pirkss nodomāja. «Bet kas?»

Pasažieriem neko neziņoja. Slēpj kaut ko? Kādēļ? Pirkss diezgan vāji orientējās kārtībā, kāda valda uz luksus pasažieru kuģiem. To­ties viņš ļoti labi zināja, kas var notikt ma- šīntelpā, vadības kabīnē… nav jau nemaz tik plaša šī saimniecība. Ja draudētu avārija, kuģis saglabātu sākotnējo ātrumu vai arī sa­mazinātu to. Taču «Titāns» …

Tas turpinājās jau četras minūtes. Tātad — pagrieziens gandrīz par 45 grādiem. Intere­santi.

Zvaigznes nekustējās.

Kuģis lidoja taisnā virzienā. Etvija, ko Pirkss vēl aizvien turēja rokā, kļuva sma­gāka.

Viņi lidoja taisnā virzienā un palielināja ātrumu. Uzreiz viss kļuva skaidrs. Kādu brīdi Pirkss sēdēja nekustīgi, tad piecēlās. Tagad viņš svēra vairāk. Pasažiere ar pelēkajām acīm paskatījās uz viņu.

— Kaut kas noticis?

— Nekas sevišķs.

— Kaut kas ir mainījies. Vai jūs nejūtat?

— Nieki. Mazliet palielinām ātrumu, — Pirkss noteica.

Tagad varētu sākt parasto iepazīšanās sa­runu. Viņš paskatījās uz pasažieri. Matu krāsa nemaz netraucēja. Viņa bija ļoti skaista.

Pirkss devās uz priekšu. Paātrināja soļus. Sieviete laikam nodomāja, ka viņš ir jucis. Līdz pat skatu klāja galam sienas bija klātas ar daudzkrāsainām freskām. Pa durvīm ar uzrakstu «Klāja gals — ieejas nav» Pirkss iegāja garā, tukšā gaitenī, kas spuldžu gaismā metāliski spīdēja. Durvju rindas ar numuriem. Pirkss devās tālāk. Orientējās pēc dzirdes. Pa kāpnītēm uzkāpa pusstāvā un apstājās pie citām durvīm. No tērauda.

«Ieeja tikai zvaigžņu personālam» bija rakstīts uz plāksnītes. Oho! Cik skaistus no­saukumus izdomājusi šī «Transgalaktika»!

Durvis bija bez roktura, tās atvēra ar spe­ciālu slēdzeni, kādas viņam nebija. Pirkss pielika pirkstu pie deguna. Brīdi domāja.

— Tap-tap — ta-ta — tap-tap-tap, — viņš izklauvēja.

Pirkss mirkli gaidīja. Durvis atvērās. Spraugā parādījās drūma, sasarkusi seja.

— Ko jūs vēlaties?

— Es esmu patruļdienesta pilots, — viņš sacīja.

Durvis atvērās plašāk.

Pirkss iegāja iekšā. Šeit atradās rezerves vadības pults — pie vienas sienas bija no­vietota nolieces dīzu vadības dublējošā sistēma. Pretējā pusē — optiskās kontroles ekrāni. Pie aparātiem stāvēja daži krēsli, visi bija tukši. Zems automāts kontrolēja spuldžu mirgošanu. Uz šaura galdiņa pie sienas stāvēja pustukšas glāzes gredzenveida spailēs. Gaisā juta svaigi uzvārītas kafijas aromātu un īpatnēju pārkarsušu plastmasu smaržu ar tikko manāmu ozona piejaukumu. Otrās durvis bija puspievērtas. Aiz tām dzirdēja vājus taisnotāja pīkstienus.

— SOS? — Pirkss jautāja cilvēkam, kas viņam bija atvēris durvis. Tas bija padrukns vīrietis ar nedaudz uztūkušu vaigu, it kā tam sāpētu zobi. Matos — radioaustiņu loka iespiedums. Mugurā viņam bija pelēka, ne­aizpogāta «Transgalaktikas» uniforma ar daudziem rāvējslēdzējiem. Krekls bija izlīdis no biksēm.

— Jā.

Vīrietis it ka svārstījās.

— Jūs no patruļdienesta? — viņš jautāja.

— No Bāzes. Divus gadus lidoju pa Trans- urāna orbītām. Esmu navigators. Mans uz­vārds Pirkss.

Vīrietis sniedza roku.

— Mindels. Kodolfiziķis.

Nerunādami vairs ne vārda, viņi devās uz otru telpu. Tā bija tiešo sakaru radiokabīne. Ļoti plaša. Kādi desmit cilvēki ielenca gal­veno raidītāju. Divi radiotelegrāfisti ar ra- dioaustiņām kaut ko nepārtraukti rakstīja, aparāti klaudzēja, zem grīdas bija dzirdami pīkstieni. Kontrolspuldzes dega pie visām sienām. Šeit izskatījās kā lielā starppilsētu telefona centrālē. Telegrāfisti gandrīz vai gulēja uz savām pultīm. Viņi bija tikai krek­los un biksēs. Sejas nosvīdušas — viens bija bāls, otrs, vecāks, ar rētu galvā, izskatījās tā, it kā nekas nebūtu noticis. Radioaustiņu loks sadalīja matus, un rēta bija labi redzama. Divi cilvēki sēdēja galdiņu tālāk; Pirkss pa­skatījās uz viņiem un ieraudzīja komandoru.

Pirkss viņu mazliet pazina. «Titāna» ko- mandors bija neliela auguma, iesirms, ar mazu, neizteiksmīgu seju. Pārlicis kāju pār kāju, viņš, liekas, pētīja savas kurpes purn­galu.

Pirkss klusam piegāja klat cilvēkiem, kuri stāvēja blakus telegrāfistiem, paliecās uz priekšu un sāka lasīt pār plecu vīrietim ar rētu:

… «seši astoņpadsmit komats trīs lidoju ar pilnu vilkmi nonākšu galā astoņi nulle divpadsmit beidzu.»

Telegrāfists ar kreiso roku pievilka veid­lapu un turpināja pierakstīt.

«Galvenā Luna izsauc Albatrosu-4 Marss —

Mēness. Vai jums ir bojājumi punkts Atbil­diet pēc Morzes radiofons neaizsniedz punkts Cik stundu varat noturēties ar avārijas vilkmi punkts Nopeilētais dreifs nulle seši komats divdesmit viens punkts Uztveru.»

«Brāzma Marss—Mēness izsauc Galveno Lunu punkts Eju ar pilnu vilkmi pie Alba- trosa 64. sektors punkts Man pārkarsis reak­tors punkts Tomēr eju tālāk punkts Atrodos sešu miliparseku attālumā no nopeilētā SOS punkta Beidzu.»

Pēkšņi otrs radiotelegrāfists, tas bālais, izdvesa kaut kādu neartikulētu skaņu. Visi apkārt stāvošie noliecās pār viņu. Cilvēks, kas ielaida Pirkšu, pasniedza komandoram pilnās veidlapas. Otrs telegrāfists rakstīja:

«Albatross-4 izsauc visus punkts Atrodos dreifā elipse T-341 65. sektors punkts Kor­pusa apšuvums plīst tālāk punkts Pakaļgala rezervuāri laiž ūdeni punkts Reaktora avā­rijas vilkme 0,3 g punkts Reaktors nav kontrolējams punkts Galvenā starpsiena bojāta vairākās vietās punkts Bojājums uz trešā klāja palielinās avārijas vilkmes iedar­bības rezultātā punkts Siltuma noplūde tur­pinās punkts Mēģinu cementēt punkts Pār­vietoju komandu uz priekšgalu Beidzu.»

Rakstot radiotelegrāfistam trīcēja rokas. Viens no blakus stāvošajiem paņēma viņu aiz krekla apkakles, piecēla, izgrūda laukā pa durvīm, izgāja pats, pēc brīža atgriezās un apsēdās viņa vietā.

— Viņam tur ir brālis, — viņš paskaid­roja, nevienu īpaši neuzrunādams.

Tagad Pirkss pārliecās pār plecu vecāka­jam radiotelegrāfistam, kas pēkšņi sāka rakstīt:

«Galvenā Luna izsauc Albatrosu-4 Marss— Mēness punkts Pie jums lido Brāzma no 64. sektora Titāns no 67. sektora Ballistiskais astoņi no 44. sektora Kobolds septiņi nulle divi no 94. sektora punkts Cementējiet starp­sienu skafandros aiz aizsegplāksnēm augst- spiediena gadījumā punkts Paziņojiet avāri­jas dreifu pašreizējā brīdī punkts» …

Tas, kurš bija nomainījis jauno tele­grāfistu, skaļi sacīja: «Albatross!», un visi noliecās pār viņu. Viņš rakstīja:

«Albatross-4 izsauc visus punkts Avārijas dreifs nav noteikts punkts Korpusa španti kūst punkts Nav gaisa punkts Komanda skafandros punkts Mašīntelpa pielijuši ar šķīdumu punkts Aizsegplāksnes pārsistas punkts Temperatūra vadības kabīnē 63 punkts Pirmais caurums kabīnē aizcementēts punkts Šķīdums vārās punkts Applūst galve­nais raidītājs punkts Tagad uzturēšu sakarus tikai pa radiofonu punkts Gaidām jūs Beidzu.»

Pirkss gribēja uzsmēķēt — gandrīz visi smēķēja, un varēja redzēt dūmus kā zilganas lentes kāpjam augšup, kur tos uzsūca venti­lācijas atveres. Viņš meklēja cigaretes pa visām kabatām un nevarēja atrast. Kāds — viņš pat neredzēja, kurš, iespieda viņam rokā attaisītu paciņu. Viņš aizsmēķēja. Ko- mandors sacīja:

— Kolēģi Mindel, — uz mirkli viņš iekoda apakšlūpā. — Pilnu vilkmi!

Sākumā Mindels likās pārsteigts, taču neko nesacīja.

— Brīdināt? — jautāja cilvēks, kas sēdēja blakus komandoram.

— Jā. Es pats. Dodiet!

Viņš pievilka sev klāt mikrofonu un sāka runāt:

— Titāns Marss—Zeme izsauc Alba- trosu-4. Lidojam pie jums ar pilnu vilkmi. Atrodamies uz jūsu sektora robežas. Būsim pēc stundas. Mēģiniet izkļūt pa avārijas lūku. Būsim pie jums pēc stundas. Lidojam ar pilnu vilkmi. Turieties. Turieties. Beidzu.

Viņš atbīdīja mikrofonu un piecēlās. Min­dels runāja pa interkomu pie pretējās sienas:

— Zēni, pēc piecām minūtēm pilnu vilkmi. Jā, jā, -3- viņš atbildēja tam, kurš atradās vada otrā galā. Komandors izgāja. Viņa balsi varēja dzirdēt otrā istabā:

— Uzmanību! Uzmanību! Pasažieri! Uz­manību! Uzmanību! Pasažieri! Pārraidām svarīgu ziņojumu. Pēc četrām minūtēm mūsu kuģis palielinās ātrumu. Mēs saņēmām SOS signālu un steidzamies . ..

Kāds aizvēra durvis. Mindels pieskārās Pirksa plecam.

— Pieķeries pie kaut kā. Tūlīt būs vairāk par diviem.

Pirkss pamāja ar galvu. 2 g viņam neko nenozīmēja, bet viņš saprata, ka tagad nav īstais laiks dižoties ar savu izturību. Paklau­sīgi pieķēries pie krēsla, kurā sēdēja vecāks telegrāfists, viņš lasīja pār tā plecu:

«Albatross-4 izsauc Titānu punkts Stundu nenoturēšos uz klāja punkts Avārijas lūka iespiesta starp plīstošiem špantiem punkts Temperatūra vadības kabīnē 81 punkts Tvaiks ieplūst kabīnē punkts Mēģināšu pār­griezt priekšējās bruņas un izlauzties Beidzu.»

Mindels izrāva viņam no rokām aprakstīto veidlapu un aizskrēja uz otru istabu. Kad viņš vēra vaļā durvis, grīda viegli nodrebēja un visi sajuta, ka ķermeņi pēkšņi kļūst ļoti smagi.

Ienāca komandors, viņš spēra soļus ar ma­nāmu piepūli. Apsēdās savā krēslā. Kāds pasniedza viņam uzkarināmo mikrofonu. Rokās viņš turēja saburzītu lapiņu — pēdējo «Albatrosa» radiogrammu. Komandors izglu­dināja lapiņu un ilgi skatījās uz to.

— Titāns Marss—Zeme izsauc Alba- trosu-4, — viņš beidzot izteica. — Būsim pie jums pēc piecdesmit minūtēm punkts Pie­nāksim pa kursu astoņdesmit četri komats piecpadsmit punkts Astoņdesmit viens ko­mats divi punkts Atstājiet kuģi. Mēs jūs at­radīsim. Noteikti atradīsim. Turieties. Beidzu.

Atpogātos formas svārkos ģērbies cilvēks, kurš bija nomainījis' jauno telegrāfistu, pēkšņi pielēca kājās un paskatījās uz ko- mandoru — tas pienāca viņam klāt. Tele­grāfists noņēma radioaustiņas, atdeva tās ko- mandoram, bet pats sāka regulēt ķērkstošo reproduktoru. Pēkšņi visi sastinga.

Kabīnē stāvēja cilvēki, kuri bija lidojuši gadiem ilgi, bet kaut ko tādu neviens no viņiem nebija dzirdējis. Tas, kura balss, sa­jaukdamās ar šņākoņu, skanēja no repro- duktora, kā ar uguns sienu atdalīta, kliedza:

— Albatross — visiem — šķīdums — va­dības kabīne — temperatūra — neiespē­jami — komanda līdz galam — palieciet sveiki — instalācija …

Balss aprāvās, un bija dzirdama tikai šņākoņa.

Reproduktors iečerkstējās. Bija grūti no­turēties kājās, tomēr visi stāvēja, saliekušies un pret metāla sienām atbalstījušies.

— Ballistiskais astoņi izsauc Galveno Lunu, — atsaucās spēcīga balss. — Dodos pie Albatrosa-4. Atbrīvojiet man ceļu caur 67. sektoru, lidoju ar pilnu vilkmi, manevrēt apejot nevaru. Uztveru.

Klusums ilga vairākas minūtes.

— Galvenā Luna izsauc visus 66., 67., 68., 46., 47., 48. un 96. sektorā. Pasludinu sekto­rus par slēgtiem. Visiem kuģiem, kas neiet ar pilnu vilkmi pie Albatrosa-4, nekavējoties jānobremzē, jāieslēdz tukšgaita un jāiededz pozīcijas ugunis. Uzmanību, Brāzma! Uzma­nību, Titāns Marss—Zeme! Uzmanību, Bal­listiskais astoņi! Uzmanību, Kobolds septiņi nulle divi! Ar jums runā Galvenā Luna. At­brīvoju jums ceļu pie Albatrosa-4. Jebkura kustība SOS punkta vadošā rādiusa sektoros tiek pārtraukta. Sāciet bremzēšanu milipar- sekā no SOS punkta. Gādājiet, lai tiktu ieslēgtas bremzes Albatrosa optiskajā rā­diusā, jo tā komanda, iespējams, jau pame­tusi klāju. Vēlu sekmes. Vēlu sekmes. Beidzu.

Tagad atsaucās «Brāzma» pēc Morzes. Pirkss ieklausījās signālu pīkstienos.

«Brāzma Marss—Zeme izsauc visus, kas dodas palīgā Albatrosam-4 punkts Esmu iegājis Albatrosa sektorā pēc 18 minūtēm būšu tam blakus punkts Man pārkarsis reak­tors dzesināšanas iekārta bojāta punkts Pēc glābšanas darbiem man būs vajadzīga ārsta palīdzība punkts Sāku bremzēšanu ar pilnu atpakaļ vilkmi Beidzu.»

— Ārprātīgais, — kāds noteica, un visi, kas līdz šim bija stāvējuši kā statujas, sāka ar acīm meklēt to, kurš bija to teicis. Sākās ne­apmierināta murmināšana.

— «Brāzma» būs pirmā, — Mindels no­teica un paskatījās uz komandoru.

— Tai pašai būs vajadzīga palīdzība. Pēc četrdesmit minūtēm ..,

Viņš apklusa. Reproduktors arvien vēl čerkstēja un čerkstēja, te pēkšņi cauri sprakšķiem varēja sadzirdēt:

— Brāzma Marss—Mēness izsauc visus, kas dodas palīgā Albatrosam-4. Atrodos Al­batrosa optiskajā rādiusā. Albatross dreifē aptuveni pa elipsi T-348. Pakaļgals sakarsis līdz ķiršsarkanai kvēlei. Signāluguņu nav* Uz aicinājuma signāliem Albatross neatbild.

Bremzēju un saku glābšanas operācijas. Beidzu.

Otrā istabā atsaucās zumeri. Mindels un vēl viens vīrietis izgāja laukā. Pirksam aiz sasprindzinājuma visi muskuļi bija kā no koka. Ak dievs! Kā viņam gribētos būt tur! Mindels atgriezās.

— Kā tur ir? — komandors jautāja.

— Pasažieri jautā, kad viņi varēs dejot, — Mindels atbildēja. Pirkss pat nedzirdēja šos vārdus. Viņš skatījās uz reproduktoru.

— Tagad jau drīz, — komandors mierīgi atbildēja. — Ieslēdziet optiskos sakarus. Mēs tuvojamies. Pēc dažām minūtēm mums vajag viņus ieraudzīt. Kolēģi Mindel, brīdiniet otr­reiz — mēs bremzēsim.

— Klausos, — Mindels atbildēja un iz­gāja.

Reproduktors iedūcās, un atskanēja balss:

— Galvenā Luna izsauc Titānu Marss — Zeme, Koboldu septiņi nulle divi! Uzmanību! Uzmanību! Uzmanību! Ballistiskais astoņi pamanījis 65. sektora centrā spīdumu ar gaismasspēju mīnus četri. Brāzma un Alba­tross neatbild uz aicinājumu signāliem. Iespējams reaktora sprādziens uz Albatrosa. Pasažieru drošības labad Titānam Marss — Zeme jānobremzē un nekavējoties jāatsau­cas. Ballistiskais astoņi un Kobolds septiņi nulle divi rīkojas tālāk pēc pašu ieskatiem. Atkārtoju: Titānam Marss — Zeme …

Visi skatījās uz komandoru.

— Kolēģi Mindel, — viņš sacīja. — Brem­zēsim miliparsekā?

Mindels skatījās uz sava rokas pulksteņa ciparnīcu.

— Nē, komandor. Mēs ieejam optiskajā zonā. Būtu vajadzīgi 6 g.

— Tad mainīsim kursu.

— Tik un tā būs vismaz trīs, — Mindels sacīja.

— Neko darīt.

Komandors piecēlās, piegāja pie mikro­fona un ierunājās:

— Titāns Marss — Zeme izsauc Galveno Lunu. Nevaru nobremzēt, man ir pārāk liels ātrums. Mainu kursu, izdarot apiešanas ma­nevru, dzinējiem strādājot ar pusjaudu, un no 65. sektora izeju kursā divsimt divi 66. sektorā. Lūdzu atbrīvot man ceļu. Uz­tveru.

— Saņemiet apstiprinājumu, — viņš uzru­nāja vīrieti, kurš agrāk bija sēdējis viņam blakus. Mindels kliedza kaut ko interkomā. Nepārtraukti dūca zumeri. Uz sienas tablo iedegās uguntiņas. Pēkšņi kļuva it kā tum­šāks — asinis atplūda no acīm. Pirkss plati iepleta kājas. Kuģis bremzēja, izdarot pa­griezienu. «Titāns» tikko manāmi vibrēja, spalgi gaudoja dzinēji.

— Sēsties! — komandors iekliedzās. — Man šeit nav vajadzīgi varoņi! Tagad ir trīs!

Visi apsēdās uz grīdas, pareizāk sakot, no­krita uz tās. Grīda bija noklāta ar biezu putuplasta kārtu.

— Nu! Tagad tur viss ir salauzts un sa­dauzīts! — norūca cilvēks, kas sēdēja blakus Pirksam. Komandors to dzirdēja.

— Apdrošināšanas sabiedrība samaksās,— viņš atbildēja no sava krēsla. Liekas, bija vairāk nekā trīs — Pirkss ar pūlēm pielika roku pie sejas. Pasažieri droši vien visi gu­lēja kajītēs, bet kas notika virtuvēs, ēdam­istabās! Viņš iztēlojās oranžēriju. To taču neviens koks neizturēs. Bet lejāl Veseli va­goni sadauzīta porcelāna! Jauks skats!

Ieskanējās reproduktors:

— Ballistiskais astoņi izsauc visus. Atro­dos Albatrosa optiskajā zonā. Albatross — mākonī. Pakaļgals sakarsis. Pārtraucu brem­zēšanu un izsūtu izplatījumā nodaļas Albatrosa komandas meklēšanai. Brāzma neatbild uz aicinājuma signāliem. Beidzu.

Paātrinājums samazinājās. Kāds parādījās otrās durvīs un kaut ko nokliedza. Varēja jau piecelties. Visi devās uz durvīm. Pirkss izgāja pēdējais. Tā bija galvenā vadības ka­bīne. Visu priekšējo sienu aizņēma astoņreiz sešpadsmit metru liels ekrāns — ieliekts, gi­gantisks kā milžu kinoteātri. Visas ugunis kabīnē bija nodzēstas. Izplatījumā uz melna, zvaigžņota fona, zemāk par «Titāna» galveno asi, kreisajā kvadrantā plēnēja tieva svītriņa, kas beidzās ar nokaitētu, ķiršsarkanu ciga­retes uguntiņai līdzīgu oglīti. Šī svītriņa bija kodols bālganam, nedaudz saspiestam pūslim, no kura uz visām pusēm stiepās atzari ar smailiem galiem; cauri šim lodveidīgajam mākonim aizvien skaidrāk izlauzās spožāko zvaigžņu gaisma. Pēkšņi visi sasvērās uz priekšu, it kā gribētu ieiet ekrānā. Pavisam zemu, apakšējā labajā stūrī starp zvaigznēm iemirdzējās un sāka ātri mirgot balts punk­tiņš. Tā bija «Brāzma».

«Albatrosa reaktorā sākusies nevadāma ķēdes reakcija punkts Ir cilvēku upuri punkts Daži apdeguši punkts Lūdzu ārstus punkts Raidītājs bojāts sprādziena laikā punkts Reaktoram ir sūce punkts Esmu ga­tavs katapultēt reaktoru komats ja neaptu­rēšu sūci punkts,» Pirkss atšifrēja mirgojošo punktiņu.

«Albatross» vairs nebija redzams. Starp zvaigznēm pletās smags, dzintarbaltbrūns dūmu mākonis ar kuplām krēpēm. Tas lēnām nosēdās, pārvietojoties uz ekrāna apakšējo kreiso stūri. «Titāns» virzījās virs tā, iziedams jaunā kursā no katastrofas sektora.

Tumšās vadības kabīnes dziļumā no radio- kabīnes durvīm krita gara gaismas strēle.

Bija dzirdama «Ballistiskā» balss:

— Ballistiskais astoņi izsauc Galveno Lunu. Nobremzēju 65. sektora centrālajā daļā. Brāzma miliparsekā zem manis optiski signalizē par cilvēku upuriem un reaktora sūci, ir gatava katapultēt reaktoru, prasa ārsta palīdzību, ko tai sniegšu. Albatrosa ko­mandas meklēšanu apgrūtina izplatījuma infi­cēšanās ar radioaktīvo mākoni, kura virsmas temperatūra pārsniedz 1200 grādu. Atrodos Titāna Marss — Zeme optiskajā zonā, tas lido-man garām ar pilnu vilkmi, ieiedams 66. sektorā. Gaidu Kobolda pienākšanu sep­tiņos nulle divi, lai veiktu kopīgus glābšanas darbus. Beidzu.

— Visi vietās! — atskanēja skaļa balss. Vienlaikus iedegās vadības kabīnes signāl- ugunis. Sākās kustība, cilvēki izklīda gar sienām trijos virzienos, Mindels deva pavē­les, stāvot pie sadales pults, vienlaicīgi dūca vairāki zumeri; beidzot zāle bija tukša, izņe­mot komandoru, Mindelu un Pirkšu; tur bija palicis tikai jaunais telegrāfists, kurš stāvēja kaktā ekrāna priekšā un skatījās uz dūmu mākoni, kas pakāpeniski izkliedējās, izplūda un kļuva bālāks.

— A, tas esat jūs, — «Titāna» komandors sacīja, it kā tikai nupat būtu ieraudzījis Pirkšu, un pasniedza viņam roku. — «Ko- bolds» atsaucas? — viņš jautāja pāri Pirksa galvai kādam radiokabīnes durvīs.

— Jā, komandor, lido atpakaļ.

— Labi.

Kādu brīdi viņi stāvēja, vērodami ekrānu. Pēdējais netīrā mākoņa kušķis bija izzudis. Ekrānu atkal aizpildīja tīra zvaigžņota tumsa.

— Vai kāds ir izglābies? — Pirkss jautāja, it kā «Titāna» komandors varētu zināt vairāk par viņu pašu. Taču viņš bija komandors, un komandoram jāzina viss.

— Droši vien viņam droseles iesprūdu­šas, — komandors atbildēja. Viņš bija galvas tiesu mazāks par Pirkšu. Mati alvas krāsā — vai nu nosirmojis, vai arī vienmēr tādi bijuši.

— Mindel, — komandors uzrunāja garām ejošo inženieri, — esiet tik laipns, atsauciet trauksmi. Lai dejo. Jūs redzējāt «Alba- trosu»? — viņš jautāja, uzrunādams klusē­jošo Pirkšu.

— Nē.

-— Rietumu kompānija. Divdesmit trīs tūk­stoši tonnu. Kas tur ir?

Pienāca radiotelegrāfists un pasniedza viņam aprakstītu veidlapu. Pirkss izlasīja pirmos vārdus: «Ballistiskais izsauc…» — un atkāpās. Taču tagad viņš traucēja cilvē­kiem, kuri vienā laidā gāja cauri vadības kabīnei, un tādēļ nostājās kaktā pie pašas sienas. Ieskrēja Mindels.

— Kā «Brāzma»? — Pirkss viņam jautāja. Mindels bija nosvīdis un slaucīja ar mutau­tiņu pieri. Pirksam likās, ka viņš pazīst Min- delu jau veselu mūžību.

— Nav jau tik ļauni, — Mindels norūca. — Dabūjuši trūkties. No satricinājuma sabo­jājusies reaktora dzesēšanas sistēma — šis draņķis vienmēr pirmais iziet no ierindas. Ir pirmās un otrās pakāpes apdegumi. Ārsts jau ir tur.

— No «Ballistiskā»?

— Jā.

— Komandor! Galvenā Luna! — kāds sauca no radiokabīnes, un komandors izgāja laukā, Pirkss stāvēja pretī Mindelam, kas mehāniski pieskārās savam uztūkuša jam vaigam un iebāza mutautiņu kabatā.

Pirksam gribējās izprašņāt viņu sīkāk, bet Mindels vairs neko neteica, tikai atmeta ar roku un aizgāja uz radiokabīni. Reproduktors runāja desmit balsīs, kuģi no pieciem sektoriem jautāja par «Albatrosu», par «Brāzmu». Galvenā Luna beidzot pavēlēja visiem apklust un mēģināja atšķetināt sa­tiksmes samezglo jumu, kas bija radies ap 65. sektoru, kad tika nobloķēts apkārtējais izplatījums. Komandors sēdēja blakus tele­grāfistam un kaut ko rakstīja. Pēkšņi telegrā­fists noņēma radioaustiņas un nolika malā, it kā tās viņam vairs nebūtu vajadzīgas. Vis­maz Pirksam tā šķita. Viņš piegāja telegrā­fistam klāt no mugurpuses. Gribēja pajautāt, kas noticis ar «Albatrosa» ļaudīm — vai viņiem izdevies izglābties. Telegrāfists sajuta viņa klātbūtni, pacēla galvu un ielūkojās viņam sejā. Pirkss viņam vairs neko nejau­tāja. Viņš izgāja pa durvīm ar uzrakstu «Ieeja tikai zvaigžņu personālam».