PATRUĻA

Kārbiņas dibenā atradās mājiņa ar sarkanu jumtu, dakstiņi to darīja līdzīgu avenei, gribējās gandrīz vai nolaizīt. Ja kārbiņu sa­kratīja, no krūmiem mājiņas priekšā gluži kā rožainas pērlītes izvēlās trīs sivēntiņi. Un tūlīt pat no alas mežā — mežs bija tikai uzzīmēts kārbiņas iekšpusē, bet izskatījās gluži kā dzīvs — izlēca melns vilks un, pie katras kustības šņakstinādams zobus un vār­stīdams sarkano rīkli, skrēja virsū sivēnti­ņiem, lai tos aprītu. Droši vien iekšpusē vil­kam bija magnētiņš. Bija vajadzīga liela veiklība, lai to nepieļautu. Dauzot ar mazā pirkstiņa nagu pa kārbiņas dibenu, bija labi ātri jāieved visi sivēntiņi pa durtiņām, kas

turklāt ne vienmēr plaši atvērās. Šī rotaļlieta nebija lielāka par pūdernīcu, bet ar to varēja noņemties stundām ilgi. Diemžēl ta­gad šis prieks bija liegts: bezsvara stāvoklī rotaļlieta nedarbojās. Pilots Pirkss skumīgi vēroja paātrinātāju sviras. Niecīga kus­tība — un dzinēja vilkme, pat visvājākā, radīs smagumu, un tad varēs parūpēties par sivēntiņiem, nevis truli blenzt melnajā tuk­šumā.

Reglamentā diemžēl nebija paredzēts iedarbināt atomdzinēju, lai glābtu no vilka trīs rožainus sivēnus. Vēl vairāk — bija ka­tegoriski aizliegts izdarīt izplatījumā liekus manevrus. It kā tas būtu lieks manevrs!

Pirkss lēni iebāza kārbiņu kabatā. Piloti ņēma līdzi vēl ērmīgākas lietiņas, it īpaši, ja bija jādodas ilgstošā patruļā — tādā kā šī. Agrāk Bāzes vadība skatījās caur pirkstiem uz to, kā tiek izlietots urāns, uzlaižot debesīs bez raķetēm un to pilotiem dažādus nepa­rastus priekšmetus, piemēram, uzvelkamos putniņus, kas knābā maizes drupačas, mehā­niskos sirseņus, kas trenkā mehāniskās lap­senes, ķīniešu āķīgās rotaļlietas no niķeļa un ziloņkaula, un neviens pat lāgā neatcerē­jās, ka pirmais šo sērgu Bāzē bija ievazājis mazais Armenss, kurš, dodoties patruļlido- jumā, vienkārši atņēma rotaļlietas savam sešgadīgajam dēlēnam.

Šāda idile turpinājās samērā ilgi — gan­drīz gadu, līdz tam laikam, kamēr dažas ra­ķetes neatgriezās no lidojumiem.

Tajos mierīgajos laikos daudzi pat kurnēja par patruļlidojumiem, bet norīkojums uz «tukšuma ķemmētāju» grupu tika uzskatīts par Šefa personiskās nepatikas izpaudumu. Pirkšu šis norīkojums nemaz nepārsteidza—• patruļa bija kaut kas līdzīgs masalām: agri vai vēlu katram vajadzēja izslimot.

Bet reiz neatgriezās Tomass, lielais, resnais Tomass, kurš valkāja četrdesmit piektā lie­luma zābakus, kuram patika dzīt jokus un kurš audzināja pūdeļus —• protams, visgud­rākos pūdeļus pasaulē. Pat viņa kombinezona kabatās varēja atrast desu ādiņas un cukura graudiņus, bet Šefam bija aizdomas, ka To­mass šad tad pamanās ievilkt pūdeļus ra­ķetē, lai gan Tomass apzvērēja, ka nekas tamlīdzīgs viņam nekad pat prātā neesot nācis. Iespējams. Neviens vairs to neuzzinās, jo kādā jūlija pēcpusdienā Tomass startēja, paņēmis līdzi divus termosus ar kafiju — viņš vienmēr ārkārtīgi daudz dzēra — un katram gadījumam atstājis trešo termosu pilotu kopkajītē, lai pēc atgriešanās varētu iedzert tādu kafiju, kāda viņam patika, ar biezumiem sajauktu un ar cukuru uzvārītu. Kafija gaidīja ļoti ilgi. Trešajā dienā pulk­sten septiņos izbeidzās «pieļaujamās aizkavē­šanās» laiks un navigācijas zālē uz dēļa kā vienīgais ar krītu tika uzrakstīts Tomasa vārds. Līdz šim kaut kas tamlīdzīgs nebija gadījies — tikai visvecākie piloti atcerējās tos laikus, kad ar raķetēm notika avārijas, un viņiem patika stāstīt jaunajiem šausmu stāstus par tām dienām, kad brīdinājumu par meteorītu briesmām saņēma piecpadsmit se­kundes pirms trieciena — pilnīgi pietiekami, lai pagūtu atvadīties no ģimenes. Pa radio, protams. Bet tie patiešām bija veci stāsti. Dēlis navigācijas zālē vienmēr stāvēja tukšs, un vienīgi ieraduma dēļ to nenoņēma no sienas.

Pulksten deviņos vēl bija samērā gaišs — visi dežurējošie piloti izgāja no radiokabīnes un, nostājušies uz zālāja, kas ietvēra milzīgo betonēto nosēšanās laukumu, vēroja debesis. Navigācijas zālē nevienu nelaida. Šefs, kas atradās pilsētā, atbrauca vakarā, noņēma no spolēm visas reģistrācijas lentes ar Tomasa automātiskā raidītāja signālu ierakstiem un uzkāpa augšā — stiklotajā observatorijas tornī, kas griezās kā neprātīgs, raudzīdamies uz visām pusēm ar melnajām radara glie­menēm.

Tomass lidoja ar mazo AMU; atomkuri- nāmā viņam būtu pieticis, lai aplidotu pusi Piena Ceļa, tā pilotus mierināja tankeru gru­pas jaunākais virsnieks, taču visi uzskatīja viņu par pēdējo idiotu un kāds pat izsmejoši aizrādīja, ka skābekļa uz AMU bijis nožē­lojami maz — piecu diennakšu deva ar astoņu stundu neaizskaramo rezervi. Četras dienas astoņdesmit stacijas pilotu, neskaitot daudzus citus, — kopskaitā gandrīz pieci tūkstoši raķešu — pārmeklēja sektoru, kurā bija pazudis Tomass. Neatrada neko — viņš bija it kā izkūpējis tukšumā.

Otrs bija Vilmers. Viņu, taisnību sakot, reti kāds mīlēja; šādai nepatikai pret viņu nebija nekāda nopietna iemesla, toties sīku iemeslu netrūka. Vienmēr viņš visus pār­trauca — mūžīgi centās iemest kādu vārdu starpā. Viņš muļķīgi smējās visnepiemērotā­kajos apstākļos, un, jo vairāk krita kādam uz nerviem, jo skaļāk viņš smējās. Kad viņam negribējās sevi apgrūtināt ar precīzu nosē­šanos, viņš mierīgi nosēdās uz zālāja blakus nosēšanās laukumam un izdedzināja zāli ar visām saknēm un zemi metra dziļumā. Bet, ja kāds kaut par ceturtdaļmiliparseku ieli­doja viņa patrulējamajā rajonā, viņš tūlīt rakstīja ziņojumu, pat tad, ja tas bija viņa Bāzes biedrs. Bija arī citi, pavisam nenozī­mīgi iemesli, par kuriem pat kauns runāt: viņš, piemēram, slaucījās citu dvieļos, lai viņa dvielis ilgāk paliktu tīrs. Bet, kad Vil­mers neatgriezās no patruļas, visi pēkšņi atklāja, ka viņš bijis lielisks puisis un biedrs. Atkal kā neprātīgs griezās radars, piloti lidoja ārpus kārtas bez nomainīšanas, radisti vispār neatstāja Bāzi, gulēja pārmaiņus, pie sienas uz sola — viņiem pat pusdienas uz­nesa augšā. Šefs, kas jau bija aizbraucis at­vaļinājumā, atgriezās ar speciālu lidmašīnu. Piloti pārmeklēja sektoru četras dienas. Garastāvoklis visiem bija tāds, ka viena līdz galam neaizskrūvēta uzgriežņa dēļ viņi bija gatavi mehāniķim vai galvu noraut. Ieradās divas ekspertu komisijas. AMU-116, Vilmera raķetes dvīņubrālis, tika izjaukts burtiski pa skrūvītei, kā pulkstenis, bet ari tas itin neko nedeva.

Tiesa, sektorā bija tūkstoš seši simti bil­jonu kubikkilometru, taču to vienmēr uzska­tīja par mierīgu rajonu — tur nebija nedz meteorītu briesmu, nedz pastāvīgu meteorītu plūsmu, to nekrustoja pat vecu, jau simtiem gadu nenovērotu komētu ceļi, lai gan ir zi­nāms, ka šādas komētas dažreiz sašķīst vis­sīkākajās daļiņās kaut kur Jupitera tuvumā, tā «perturbācijas dzirnavās», un pēc tam laiku pa laikam izmet vecajā orbītā sava sašķeltā kodola gabalus. Bet šajā sektorā vis­pār nekā nebija — to nešķērsoja neviens pavadonis, neviens asteroīds, nemaz jau ne­runājot par Joslu, un tieši tādēļ, ka starp- telpa te bija tik «tīra», nevienam nepatika šeit patrulēt.

Tomēr Vilmers bija pazudis tieši šeit otrais pēc kārtas, un viņa reģistrācijas lente, kas tika desmitiem reižu noklausīta, pārfotogra­fēta, pavairota un aizsūtīta uz Institūtu, ra­dīja tādu pašu skaidrību kā Tomasa lente, tas ir — nekādu. Kādu laiku pienāca signāli, bet tad pārtrauca pienākt. Automātiskais raidītājs tos raidīja samērā reti — ik pēc stundas. Tomass bija noraidījis vienpadsmit, bet Vilmers četrpadsmit šādu signālu. Un tas bija viss.

Pēc otrā negadījuma vadība sāka enerģiski rīkoties. Sākumā pārbaudīja visas raķetes — atomreaktorus, vadības iekārtu, katru skrū­vīti. Par skrambiņu uz aparāta stikla varēja pazaudēt atvaļinājumu. Pēc tam nomainīja visu raidītāju pulksteņmehānismus — it kā tie būtu bijuši vainīgi! Tagad signālus no raķetēm raidīja ik pēc astoņpadsmit minū­tēm. Šais pārkārtojumos nebija nekā noso­dāma, gluži otrādi; nepatīkamākais bija tas, ka pie starta laukuma stāvēja divi vecākie virsnieki, kuri bez žēlastības atņēma pilotiem visu: knābājošos un dziedošos putniņus, tau­riņus, bitītes, dažnedažādas rotaļlietas. Drīz vien Šefa kabinetā sakrājās vesela kaudze konfiscētu mantu. Ļaunas mēles melsa: kabi­neta durvis esot mūžīgi aizslēgtas tāpēc, ka Šefs pats ar tām rotaļājoties.

Vienīgi šo notikumu gaismā varēja pienā­cīgi novērtēt nepārspējamo veiklību, kādu bija parādījis pilots Pirkss, par spīti visam ienesdams savā AMU mājiņu ar sivēntiņiem. Tiesa, viņš no tā neguva nekāda labuma, izņemot morālu gandarījumu.

Patruļlidojums ilga jau deviņas stundas. «Ilga» ir ļoti trāpīgs apzīmējums. Pilots Pirkss sēdēja savā krēslā, apsiets un notīts ar jostām kā mūmija — tikai rokas un kājas viņam bija brīvas — un apātiski vēroja ekrā­nus. Sešas nedēļas viņi bija lidojuši pa pāriem — trīssimt kilometru attālumā viens no otra, — bet vēlāk Bāze atgriezās pie ve­cās taktikas: sektors bija tukšs, pilnīgi tukšs, pat vienas patruļraķetes tam bija par daudz, bet zvaigžņu kartēs nedrīkst būt «caurumu», tādēļ lidojumus turpināja, taču sūtīja tikai Vienu raķeti. Kopš pāru lidojumu atcelšanas» Pirkss startēja astoņpadsmitais.

Aiz gara laika viņš pārdomāja, kas būtu varējis notikt ar Tomasu un Vilmeru. Bāzē gandrīz neviens viņus vairs nepieminēja, taču lidojuma laikā cilvēks jūtas pietiekami vientuļš, lai ļautos visneauglīgākajām pārdo­mām. Pirkss jau lidoja turpat trīs gadus (pre­cīzāk izsakoties, divus gadus un četrus mē­nešus) un uzskatīja sevi par vecu profesio­nāli. Astrogarlaicība beidza viņu vai nost, lai gan viņš nepiederēja pie tiem, kas iz­liekas.

Patruļlidojumus salīdzināja — un tam bija savs pamats — ar gaidīšanu zobārsta pieņe­mamajā istabā, starpība bija tikai tāda, ka ārsts nenāca. Zvaigznes, protams, nekustējās, Zeme vispār nebija saskatāma vai arī, ja sevišķi palaimējās, tā parādījās kā maza, sa- zilējuša nadziņa mala, un arī tad vienīgi pir­majās divās lidojuma stundās, pēc tam tā pārvērtās par tādu pašu zvaigzni kā citas, tikai tā lēni kustējās. Uz Sauli, kā zināms, skatīties vispār nevar. Šādā situācijā āķīgās ķīniešu rotaļlietas un citas spēles kļuva se­višķi nepieciešamas. Taču pilota pienākums bija karāties jostu kokonā, kontrolēt paras­tos un radara ekrānus, laiku pa laikam pazi­ņot Bāzei, ka nekas nav atgadījies, pārbaudīt reaktora tukšgaitas rādījumus, un dažreiz — tas gan atgadījās ļoti reti — no sektora pie­nāca signāls, kas sauca palīgā, vai pat SOS, un tad vajadzēja traukties pa galvu pa kaklu, taču tā jau bija veiksme, kas negadījās bie­žāk kā reizi vai divas reizes gadā.

Tikai ņemot to visu vērā, kļūst saprotams, ka pilotu murgainās domas, kas no Zemes iedzīvotāju un parasto pasažieru viedokļa šķiet gluži vai noziedzīgas, patiesībā ir ļoti cilvēcīgas. Kad visapkārt ir pusotra triljona kubikkilometru tukšuma, kurā nevar atrast ne saujiņas cigaretes pelnu, tad vēlēšanās, lai kaut kas notiktu, pat visbriesmīgākā ka­tastrofa, pārvēršas par īstu māniju.

Simt astoņdesmit divos patruļlidojumos Pirkss bija izbaudījis visas psihiskās fāzes: viņš bija miegains, ieslīga pesimismā, jutās vecs, kļuva jocīgs, bija tuvu klusam ārprā­tam un galu galā tāpat kā mācību laikā sāka sacerēt dažādus piedzīvojumu stāstus, daž­reiz tik sarežģītus, ka nepaguva tos pabeigt pat līdz lidojuma beigām. Taču garlaikojās tāpat kā agrāk.

Aizmaldīdamies vientulīgo pārdomu labi­rintā, Pirkss skaidri zināja, ka viņš droši vien neko neizdomās un ka viņa biedru nozušana paliks noslēpums. Vai tad labākie Bāzes un Institūta eksperti vairākus mēnešus nebija par to lauzījuši galvas? Tādēļ viņš labprātāk noņemtos ar siventiņiem un vilku, jo šī no­darbošanās, būdama tikpat neauglīga, bija vismaz nevainīgāka. Taču dzinēji klusēja, nebija ne vismazākās vajadzības tos iedar­bināt, raķete lidoja pa stipri izstieptas elipses posmu, kuras vienā fokusā atradās Saule, un sivēntiņiem vajadzēja gaidīt labākus laikus.

Tātad — kas noticis ar Tomasu un Vil- meru?

Prozaiski noskaņots profāns sāktu ar pie­ņēmumu, ka viņu raķetes ar kaut ko sadū­rušās, piemēram, ar meteorītu vai kosmisko putekļu mākoni, ar komētas kodola paliekām vai ar kādu vecu raķetes vraku. Bet šī sa­dursme bija tikpat maz ticama kā iespēja atrast lielu briljantu trokšņainā ielā. Starp citu, aprēķini liecina, ka atrast šādu bril­jantu būtu daudz vieglāk.

Garlaicības dēļ — vienīgi garlaicības dēļ — Pirkss sāka diktēt savai skaitļojamai mašīnai skaitļus, sastādīt vienādojumus, aprēķināt sadursmes varbūtību, taču iznāca tāds skait­lis, ka skaitļojamā mašīna bija spiesta no­šņāpt astoņpadsmit nulles, lai tas varētu ietilpt lodziņos.

Un vispār izplatījums bija tukšs. Nekādu vecu komētu ceļu, nekādu kosmisko pu­tekļu mākoņu — itin nekā. Teorētiski vecas raķetes vraks varētu šeit atrasties tāpat kā jebkurā citā kosmosa punktā, — pēc neiedo­mājami daudziem gadiem. Tomass un Vil­mers būtu ieraudzījuši to jau iztālēm, vismaz no 250 kilometru attāluma; ja arī tas nāktu taisni no Saules puses, meteoradars tik un tā būtu sacēlis trauksmi vismaz trīsdesmit se­kundes pirms sadursmes; turklāt, ja pilots palaistu garām trauksmes signālu, — teiksim, iesnaustos, — automātiskā ierīce pati iz­darītu apiešanas manevru. Un, ja automāts sabojātos, šāds brīnumu brīnums varētu ga­dīties vienreiz, nevis divas reizes pēc kārtas dažu dienu laikā. Lūk, ko apmēram varētu domāt profāns, kas nezina, ka raķetē lido­juma laikā var atgadīties vēl daudz bīstamā­kas lietas nekā sadursme ar meteorītu vai komētas kodolu. Pat tik maza raķete kā AMU sastāv no gandrīz vai simt četrpadsmit tūkstošiem svarīgu daļu: svarīgu — tas no­zīmē, ja kāda no tām sabojājas, tad seko katastrofa. Mazāk svarīgu daļu ir vairāk nekā miljons. Bet, ja arī atgadīsies kaut kas pavisam drausmīgs, raķete pat pēc pilota nāves nesašķīdīs gabaliņos un nekur nepa­zudīs, jo, kā saka veca pilotu paruna, izpla­tījumā nekas nepazūd; ja tur būtu atstāta cigarešu etvija, tad vajadzētu tikai uzzināt tās trajektorijas elementus, ierasties tai pašā vietā noteiktā laikā, un cigarešu etvija, vir­zoties pa savu orbītu, ar astronomisku preci­zitāti nokļūtu sava īpašnieka rokās iepriekš aprēķinātajā sekundē. Katrs ķermenis bez­gala ilgi riņķo pa savu orbītu, tādēļ avārijā cietušo raķešu vrakus gandrīz vienmēr var agri vai vēlu atrast. Lielās Institūta skaitļo­jamās mašīnas ir aprēķinājušas vairāk nekā četrdesmit miljonu iespējamo orbītu, pa ku­rām varētu kustēties bojā gājušo pilotu ra­ķetes, un visas šīs orbītas tika pārbaudītas, tas ir, izzondētas ar koncentrētiem visspēcī­gāko radara izstarotāju staru kūļiem. Rezul­tāti jau zināmi.

Protams, nevar apgalvot, ka būtu izzondēts pilnīgi viss sistēmas izplatījums. Raķetes tajā

ir kaut kas neiedomājami niecīgs, daudz ma­zāks nekā atoms attiecībā pret zemeslodi. Taču meklēja visur, kur vien raķetes varētu atrasties, pieņemot, ka to piloti nebūs ar maksimālo ātrumu atstājuši patrulējamo sek­toru. Un kādēļ tad viņiem būtu jābēg no sava sektora? Viņi taču nebija saņēmuši ne­kādu radiosignālu, nekādu palīgā saucienu, nekas tamlīdzīgs ar viņiem nebija noticis — tas bija pārbaudīts.

Varēja likties, ka Tomass un Vilmers ar savām raķetēm iztvaikojuši kā ūdens pilieni uz nokaitētas plīts vai arī…

Profāns ar dzīvu iztēli pretstatā prozaiska­jam profānam, protams, uzskatītu, ka šīs mīklainās pazušanas vaininieki ir izplatījumā sastopamas noslēpumainas būtnes, kas nāku­šas no citām zvaigznēm, ir apveltītas ar augstu attīstītu un reizē ļaunu intelektu.

Taču astronautika pastāv jau kopš seniem laikiem, un kurš vairs tic šādām būtnēm, ja izpētītajā kosmosā tās nekur nav atrastas? Par «būtnēm» sacerēto anekdošu skaits droši vien pārsniedza izplatījuma sistēmas kubik- kilometru skaitu. Izņemot «viszaļākos» jau­nekļus, kuri pagaidām lidoja pie laboratorijas griestiem piekārtos krēslos, par tām neviens nedotu ne pliku grasi. Iespējams, ka šādas būtnes dzīvo uz tālām zvaigznēm, — bet tikai uz ļoti tālām. Daži primitīvi mīkstmieši, ne­daudz ķērpju, baktēriju, infuzoriju, kādas nav sastopamas uz Zemes, — lūk, patiesību sakot, viss daudzu gadu ekspedīciju rezultāts. Un galu galā, vai tad šiem radīju­miem — ja arī pieņemtu, ka tie pastāv, — tik tiešām nav nekā cita ko darīt, kā uzglū­nēt šai velnišķīgi vientulīgajā izplatījuma nostūrī mazajām patruļraķetēm? Un kā gan tie varēja nemanīti pielavīties tām?

Sādu jautājumu, kas pārvērta hipotēzi ab­solūtā, gigantiskā bezjēdzībā, bija daudz — tik daudz, ka rotaļa tiešām zaudēja jebkuru jēgu. Lai kādam domu lidojumam Pirkss bija noskaņots lidojuma devītajā stundā, tomēr visas šīs skaudri reālās patiesības nedeva viņam ne vismazāko iespēju iedabūt savā iztēlē šīs dēmoniskās zvaigžņu būtnes.

Laiku pa laikam, kad, pat bezsvara stā­voklī atrodoties, Pirksam apnika sēdēt vienā un tai pašā pozā, viņš mainīja krēsla slīpumu, pēc tam paskatījās vispirms pa labi, pēc tam pa kreisi, viņš nemaz neredzēja trīssimt vienpadsmit rādītājus, kontrolspuldzītes, pul­sējošos diskus un ciparnīcas: viņam tas viss bija tikpat kā parastam cilvēkam sen pa­zīstama seja, kurā nepavisam nav jāpēta lūpu izliekums, uzaču loki vai jāmeklē grum­biņas uz pieres, lai saprastu, ko tā izsaka. Ekrāni un kontrolspuldzītes Pirksa uztverē saplūda vienā veselā, kas ziņoja, ka viss ir kārtībā. Bet, skatīdamies taisni uz priekšu, Pirkss redzēja abus priekšējos zvaigžņu ekrānus un starp tiem — pats savu seju, kuru ietvēra apaļa, dzeltena ķivere, kas da­ļēji aizsedza pieri un zodu.

Starp diviem zvaigžņu ekrāniem atradās spogulis, kas nebija sevišķi liels, bet novie­tots tā, lai pilots redzētu tajā tikai sevi — un neko vairāk. Neviens nezināja, kādēļ šeit atrodas spogulis un kam tas vajadzīgs. Tas ir, visi zināja, bet pārgudri argumenti par labu šim spogulim reti kādu pārliecināja. To visu bija izgudrojuši psihologi. Cilvēks, viņi apgalvoja, lai cik dīvaini tas izklausās, bieži vien un īpaši ilgstošas vientulības apstākļos nevar pienācīgi kontrolēt savu domu un emociju stāvokli un var gadīties, ka viņš ne no šā, ne no tā ieslīgst kaut kādā hipnotiskā sastingumā, pat ciešā miegā ar vaļējām acīm, no kura ne vienmēr var laikā pamos­ties. Reizēm daži kļūst par upuri negaidītām halucinācijām vai bailēm, pēkšņam uzbudi­nājumam, un pret visiem tamlīdzīgiem pār­steigumiem lieliski palīdzot kontrole pār savu seju. Tiesa, redzēt sev priekšā kā iemū­rētu savu seju ilgas stundas un gribot ne­gribot novērot katru tās izteiksmi nav visai patīkami. Bet arī par to reti kāds zināja, izņemot patruļraķešu pilotus. Tas sākas pa­visam vienkārši: cilvēks kaut kā sašķoba seju, savelk lūpas vai uzsmaida savam attē­lam, bet pēc tam cita citai seko aizvien rie­bīgākas grimases; tā tas notiek, ja situācija, kas cilvēkam ir tik pretdabiska, turpinās ilgāk, nekā iespējams izturēt.

Par laimi, atšķirībā no citiem pilotiem Pirkss ne sevišķi interesējās par savu seju. To, protams, neviens nepārbaudīja un nebija ari iespējams pārbaudīt, taču stāsta, ka daži aiz garlaicības vai arī garīga truluma dēļ sākuši darīt kaut ko tādu, par ko grūti stāstīt, piemēram, spļāvuši savā attēlā, bet pēc tam nokaunējušies, dabiski, bijuši spiesti darīt to, kas ir stingri noliegts — atsprādzēt siksnas, piecelties un bezsvara stāvoklī iet, pareizāk sakot, peldēt pie spoguļa, lai kaut kā notīrītu to pirms nosēšanās. Daži pat spī­tīgi apgalvoja, ka Vurcs, kas ietriecās trīs­desmit trīs metrus dziļi betona nosēšanās laukumā, pārāk vēlu atcerējies, ka jāno­slauka spogulis, un sācis šo darbu brīdī, kad raķete iegājusi atmosfērā.

Pilots Pirkss tādus numurus nekad neiz­strādāja un, galvenais, neizjūta ne mazāko vēlēšanos spļaut spogulī, bet cīņa ar šo vēlē­šanos, kā stāsta, dažu labu novedusi līdz nervu sabrukumam; smieties par to varētu vienīgi tas, kas nekad nav bijis viens patruļā. Pirkss vienmēr, pat visbriesmīgākās garlai­cības brīžos, galu galā kaut ko izgudroja un apvija ap to visas pārējās, juceklīgās un ne­skaidrās jūtas un domas kā ļoti garu un sarežģītu diegu ap cietu serdeni.

Pulkstenis — parastais pulkstenis, kas mērīja laiku — rādīja vienpadsmit naktī. Pēc trīspadsmit minūtēm Pirksa AMU vaja­dzēja atrasties no Saules visattālākajā orbī­tas posmā. Pirkss ieklepojās pāris reižu, lai pārbaudītu mikrofonu, uz labu laimi piedā­vāja skaitļojamai mašīnai izvilkt ceturtās pakāpes sakni no 8 769 983 410 567 396, pat nepaskatījās uz rezultātu, ko skaitļojamā mašīna paziņoja ar vislielāko steigu, pārmal- dama ciparus savos lodziņos un nervozi sa­kratīdama tos, it kā no šī rezultāta būtu atkarīgs diezin kas. Pirkss nodomāja, ka, no­laidies zemē, viņš vispirms izmetīs no raķetes pa lūku cimdus, vienkārši tāpat, pēc tam uzsmēķēs cigareti un ies uz ēdnīcu, kur liks tūlīt pasniegt kaut ko ceptu, vircotu, ar sar­kanajiem pipariem un klāt pie visa tā liela alus kausu — viņam garšoja alus. Te pēkšņi viņš ieraudzīja spīdošu punktu.

Pirkss skatījās uz kreiso priekšējo ekrānu it kā ar neko neredzošu skatienu un domās atradās jau ēdnīcā, sajuta pat brūni saceptu kartupeļu smaržu — tos gatavoja speciāli viņam, — bet, tiklīdz ekrāna dziļumā parā­dījās spīdošais punkts, viņš saspringa tik ļoti, ka droši vien uzlidotu gaisā, ja viņu nesa­turētu siksnas.

Ekrāns bija apmēram metru diametrā un atgādināja melnu aku; gandrīz pašā centrā spīdēja Cūskneša Ro, bet Piena Ceļu divreiz pāršķēla bezdibenīgs tukšums, kas stiepās līdz pašai ekrāna malai; tukšuma abās pusēs mu­džēt mudžēja spīdoši zvaigžņu putekļi. Šajā nekustīgajā ainavā lēni iepeldēja mazs spī­došs punkts, mazs, bet daudz skaidrāks nekā jebkura no zvaigznēm. Tas nebūt nespīdēja sevišķi spilgti — nē, bet Pirkss to uzreiz pa­manīja, tāpēc ka tas kustējās.

Izplatījumā var sastapt spīdošus, kustīgus punktus. Tās ir raķešu pozīcijas ugunis. Pa- fasti raķetes neiededz savas ugunis, bet dara to tikai pēc radiosignāla, lai varētu tās iden­tificēt. Ir dažādas ugunis: pasažieru raķetēm vienas, preču raķetēm — citas, savas ātrajām ballistiskajām, patruļas, kosmiskajām, die­nesta, smagajām un visām pārējām. Šīs ugunis ir dažādi izvietotas, un tās var būt visādās krāsās, izņemot vienu — balto. Raķe­tēm nav balto uguņu, lai tās vienmēr varētu atšķirt no zvaigznēm.

Kad viena raķete lido tieši aiz otras, pir­mās raķetes baltā uguns šķiet pilnīgi nekus-, tīga, bet no tā jāizvairās, lai aizmugurē lido­jošais pilots netiktu maldināts.

Uguntiņa, kas slinki slīdēja pa ekrānu, tomēr bija pilnīgi balta, — Pirkss juta, ka acis viņam pamazām iziet no orbītām. Viņš pat nemirkšķināja plakstiņus — tik ļoti bai­dījās, ka pazaudēs uguntiņu no redzesloka. Beidzot, kad acis sāka sāpēt, viņš pamirkšķi­nāja, taču nekas nemainījās. Baltais punktiņš mierīgi virzījās uz priekšu — vairs tikai daži centimetri to šķīra no ekrāna pretējās malas. Vēl minūte, un tas izzudīs no redzesloka.

Pilota Pirksa rokas automātiski satvēra vajadzīgās sviras. No reaktora, kas līdz šim bija strādājis tukšgaitā, zibenīgi izšāvās izplūdes liesma. Paātrinājums iespieda Pirkšu mīkstajā polsterētajā krēslā, uz ekrāniem sakustējās zvaigznes. Piena Ceļš plūda šķēr­sām lejup, it kā tā tiešām būtu piena upe, toties kustīgā uguntiņa beidza kustēties — raķetes priekšgals tagad sekoja tai pa pēdām, bija nomērķēts uz to kā medību suņa deguns uz brikšņos paslēpušos irbi. Lūk, ko nozīmē treniņš!

Viss manevrs ilga nepilnas desmit se­kundes.

Līdz šim brīdim pilots Pirkss vispār nebija paguvis padomāt — tagad viņam pirmoreiz ienāca prātā, ka tas viss droši vien ir halu­cinācija, jo kaut kas tamlīdzīgs nemēdz atga­dīties. Šāda doma darīja viņam godu. Cilvēki parasti pārāk paļaujas uz savām sajūtām un, ieraudzījuši uz ielas mirušo paziņu, drīzāk gatavi pieļaut, ka viņš ir augšāmcēlies, nekā nodomāt, ka paši sajukuši prātā.

Pilots Pirkss iebāza roku krēsla polsterē- juma iekškabatā, izvilka no turienes mazu pudelīti, ievadīja sev degunā divus stikla stobriņus, iešņauca, un acīs viņam sariesās asaras. Psihrāns, kā stāstīja, varot pārtraukt pat jogu kataleptisko stāvokli un eņģeļu kontemplāciju. Uguntiņa tomēr turpināja kustēties kreisā ekrāna centrā. Izdarījis visu, kas jādara, Pirkss nolika pudelīti savā vietā, mazliet pamanevrēja ar stūrēm un, pārlieci­nājies, ka seko uguntiņai cieši pa pēdām, paskatījās uz radaru, lai noteiktu attālumu līdz šim spīdošajam priekšmetam.

Un te nu viņš dabūja otru triecienu: me- teoradara ekrāns bija tukšs, zaļganais, taus­tošais stars, kas spīdēja kā ļoti stipri fosforizēta strēle, griezās uz ekrāna pa apli, visu laiku pa apli, un neuzrādīja nekādu spī­dumu — neko, pilnīgi neko.

Pilotam Pirksam, protams, prātā nenāca, ka viņa priekšā varētu būt gars spožā oreolā. Viņš vispār neticēja gariem, lai gan zināmos apstākļos stāstīja par tiem sievietēm, bet šādās reizēs sarunu temats nebija spiritisms.

Pirkss tikai nosprieda, ka tas, aiz kā viņš lido, nav nedzīvs kosmisks ķermenis, jo tie vienmēr atstaro radara staru kūli. Vie­nīgi priekšmeti, kas darināti mākslīgi un no­klāti ar speciālu vielu, kura absorbē, dzēš un izkliedē centimetrviļņus, nedod nekādu optisku efektu.

Pilots Pirkss noklepojās un rāmā balsī sa­cīja, juzdams, kā viņa gāmurs mīksti pie­skaras pie kakla piestiprinātajam laringo- fonam:

— Patrulējošais AMU simt vienpadsmit izsauc objektu, kas lido sektorā tūkstoš simt divi komats divi ar aptuvenu kursu uz sek­toru tūkstoš četri simti četri un vienu baltu pozīcijas uguni. Lūdzu paziņot savus pazīša- šanas signālus. Uztveru.

Un gaidīja, kas notiks tālāk. . Pagāja sekundes, minūtes — nekādas at­bildes. Toties pilots Pirkss pamanīja, ka uguntiņa kļūst bālāka, tātad attālinās no ra­ķetes. Radara telemetrs nespēja viņam neko pateikt, bet katram gadījumam viņam re­zervē vēl bija optiskais telemetrs. Pirkss iz­stiepa kāju tālu uz priekšu un nospieda pedāli. Telemetrs noslīdēja no augšas, tas bija līdzīgs binoklim. Pirkss pievilka to ar kreiso roku pie acīm un sāka iestādīt asumu.

Viņam izdevās gandrīz uzreiz uztvert uguntiņu objektīvos un saskatīt vēl kaut ko. Punktiņš tagad izauga redzeslokā un bija tik liels kā no piecu metru attāluma aplūkots zirnis, tas ir, no izplatījuma korelācijas vie­dokļa tas bija milzīgs. Turklāt pār tā apaļo, it kā mazliet saplacināto virsmu no labās uz kreiso pusi lēni slīdēja sīciņi aptumšojumi — it kā kāds ar resnu, melnu matu vilktu tieši gar telemetra objektīvu. Šie aptumšojumi bija miglaini un neskaidri, taču to kustības virziens palika nemainīgs: tie visu laiku pār­vietojās no labās uz kreiso pusi.

Pirkss sāka grozīt regulatoru, bet izrādījās, ka spīdošais punktiņš negrib kļūt skaidri sa­redzams; tad viņš ar otru prizmu, kas bija speciāli tam domāta, sadalīja attēlu uz pusēm un sāka tuvināt abas pusītes, un, kad viņam tas izdevās, paskatījās uz skalu — un ap­stulba trešo reizi.

Spīdošais objekts lidoja četru kilometru attālumā no raķetes!

Tas bija tā, it kā kāds, traucoties sacīkšu automašīnā, pēkšņi atrastos piecu milimetru attālumā no otras automašīnas: četri kilo­metri izplatījumā ir tikpat bīstams un nepie­ļaujams attālums. Pirkss vairs neko daudz nevarēja darīt. Viņš pavērsa ārējā termo- pāra rādītāju uz uguntiņu, ar tālvadības sviru bīdīja tēmēkli, kamēr precīzi nosedza pienbalto spīdošo punktu, un ar vienu aci uztvēra rezultātu: 24 Kelvina grādi.

Tas nozīmēja, ka punktiņam ir apkārtējā izplatījuma temperatūra — tikai 24 grādi virs absolūtās nulles.

Tagad Pirkss jau bija pilnīgi pārliecināts, ka šī uguntiņa nevar eksistēt, spīdēt, un vēl jo vairāk kustēties, bet, tā kā uguntiņa atradās viņam degungalā, Pirkss turpināja dzīties tai pakaļ.

Uguntiņa dzisa aizvien manāmāk — un aizvien ātrāk. Pēc minūtes Pirkss pārlieci­nājās, ka tā attālinājusies par simt kilo­metriem, un viņš palielināja ātrumu.

Tad notika kaut kas pavisam pārsteidzošs.

Uguntiņa sākumā ļāva sevi panākt. Tā at­radās 80—70—50—30 kilometru attālumā no raķetes priekšgala. Pēc tam tā atkal izrāvās uz priekšu. Pirkss palielināja ātrumu līdz 75 kilometriem sekundē. Uguntiņas ātrums bija 76. Pirkss atkal palielināja ātrumu, bet šoreiz pamatīgi: viņš uzreiz ieslēdza pusi dīzu jaudas, un raķeti izšāva uz priekšu. Trīs­kāršā pārslodze iespieda Pirkšu krēsla spil­venos. Raķetei AMU bija maza miera stā­vokļa masa, tādēļ tā uzņēma ātrumu sacīkšu automašīnas tempā. Pēc minūtes tās ātrums jau bija 140.

Punktiņa ātrums bija 140,5.

Pilots Pirkss juta, ka viņam kļūst karsti. Viņš ieslēdza pilnu vilkmi. AMU-111 ietrī­sējās kā uzvilkta stīga. Ātruma rādītājs, kas izdarīja mērījumus attiecībā pret nekustī­gajām zvaigznēm, naski kāpa uz augšu: 155—168—177—190—200.

Kad bija sasniegti divi simti, Pirkss parau­dzījās uz telemetru, un tas bija īsts desmit- cīņnieka cienīgs varoņdarbs, jo paātrinājums sasniedza 4 g.

Uguntiņa acīmredzami tuvojās, auga augumā: sākumā tā bija desmit, pēc tam sešu kilometru attālumā, vēl mirklis — un līdz tai bija atlikuši vairs tikai trīs kilometri. Tagad tā bija lielāka par zirni, ko aplūko izstieptas rokas attālumā. Miglainie aptum­šojumi joprojām pārvietojās pa uguntiņas disku. Tās spīdumu varēja pielīdzināt otrā lieluma zvaigznei, taču tas bija disks un ne­vis punkts kā zvaigzne.

AMU-111 parādīja, ko spēj. Pirkss lepojās ar to. Mazajā vadības kabīnē nekas neno­drebēja, pat pārejot uz pilnu vilkmi — no vibrācijas nebija ne miņas! Reakcija noritēja precīzi pa asi, dīzu slīpējums bija lielisks, reaktors vilka pēc nelabā.

Uguntiņa nāca tuvāk un tuvāk — tagad pavisam lēni. Līdz tai bija palikuši divi kilo­metri, kad Pirkss sāka ļoti ātri domāt.

Tas viss bija gaužām savādi. Uguntiņa ne­piederēja nevienam Zemes kuģim. Kosmosa pirāti? Smieklīgi. Nekādu kosmosa pirātu nav, un ko viņi iesāktu šai sektorā, kas ir vēl tukšāks nekā veca muca? Uguntiņa pār­vietojās ar lielu ātrumu plašās robežās, pa­ātrinājums tai bija tikpat straujš kā bremzē­šana. Kad tai iegribējās, tā aizbēga no raķe­tes, bet tagad ļāva sevi pamazām panākt. Un tas Pirksam nepatika visvairāk. Viņam ienāca prātā, ka tā izturas . . . ēsma. Piemē­ram, tārps uz āķa zivij pie paša degungala.

Un viņš, protams, tūdaļ iedomājās āķi.

—'Nu pagaidi, draudziņ! — Pirkss sacīja pats sev un pēkšņi tā nobremzēja, it kā viņg priekšā būtu parādījies vismaz asteroīds, lai gan radars aizvien vēl bija tukšs un ekrāni neko nerādīja. Kaut arī Pirkss instinktīvi no­lieca galvu un no visa spēka piespieda zodu pie krūtīm, vienlaicīgi sajuzdams, kā auto­māts zibensātrumā piepilda viņa kombine­zonu ar saspiestā gaisa papilddevu, lai varētu pretoties bremzēšanas šokam, uz kādu brīdi viņš zaudēja samaņu.

Gravimetra rādītājs uzšāvās līdz mīnus 7 g, notrīcēja un lēnām nokrita līdz mīnus 4. AMUtIII zaudēja gandrīz trešdaļu sava ātruma — tagad tas veica vairs tikai 145 ki­lometrus sekundē.

Kur palikusi uguntiņa? Mirkli Pirkss uz­traucās, ka vispār to pazaudējis. Nē, ugun­tiņa bija. Tikai tālu. Optiskais tēmēklis rādīja 240 kilometru. Divu sekunžu laikā viņš būtu varējis nolidot lielāku attālumu. Tātad tūlīt pēc Pirksa manevra arī uguntiņa zibenīgi samazinājusi ātrumu!

Un tad — vēlāk viņš pats brīnījās, ka tikai tad, — Pirksam ienāca prātā, ka tas droši vien ir noslēpumainais kaut kas, kuru savos patruļlidojumos sastapuši Tomass un Vilmers.

Līdz šim brīdim viņš vispār nebija domājis par briesmām. Tagad viņu pēkšņi pārņēma bailes. Tas turpinājās īsu brīdi. Protams, nekas tamlīdzīgs nevar atgadīties — bet, j a n u tā tomēr bija svešas, citas pasaules ra­ķetes uguntiņa?

Uguntiņa acīmredzami tuvojās, samazināja ātrumu, atradās jau 60—50—30 kilometru at­tālumā. Arī Pirkss pats nedaudz tuvinājās un bija pat pārsteigts, cik ātri izaugusi uguntiņa: tagad tā spīdēja jau divu kilometru attālumā no raķetes priekšgala, atkal bija blakus!

Krēsla otrā pusē kabatā atradās binoklis, divdesmitčetrkārtīgs nakts binoklis, — to lie­toja tikai izņēmuma gadījumos, kad, piemē­ram, sabojājies radars un jāpielido pie kāda pavadoņa no ēnas puses. Tagad šis binoklis ļoti noderēja. Tas deva tādu palielinājumu, ka uguntiņa tagad it kā atradās nepilnus simt metrus no raķetes. Tas bija neliels disks, balts kā atšķaidīts piens, pēc izmēriem mazāks par Mēnesi, kādu to redz no Zemes. Pāri šim diskam slīdēja vertikālas aptumšo­jumu svītras. Zvaigznes, kad tās aizsedza disks, neizzuda uzreiz, bet tikai pēc kāda brīža, it kā baltā diska maliņa būtu nedaudz vairāk retināta un caurspīdīgāka nekā tā vidus.

Bet apkārt pienbaltajam diskam nekas ne­aizsedza zvaigznes. No simt metru attā­luma — binoklī — varētu ieraudzīt kuģi atvilktnes lielumā. Bet tur nekā nebija. Ne­kāda kuģa. Uguntiņa nebija nedz kāda kuģa pozīcijas uguns, nedz izplūdes liesma. Tas bija skaidrs.

Vienkārši — patstāvīga, lidojoša balta uguntiņa.

Prātu varēja zaudēt!

Pirkss sajuta milzīgu vēlēšanos izšaut uz pienbalto disku. Tas nebija viegli, jo raķetei nebija nekādu ieroču. Reglamentā to lieto­šana nebija paredzēta. Pirksam bija tikai divi priekšmeti, kurus varēja izšaut no kabīnes: viņš pats un zondes balons. Patruļkuģi ir tā konstruēti, ka pilots var katapultēties hermē­tiskā apvalkā ar izpletni. To dara tikai ārkār­tējas nepieciešamības gadījumā, un atgriez­ties raķetē atpakaļ, protams, vairs nav iespē­jams. Tātad atlika vienīgi zondes balons. Tā ir ļoti vienkārša ierīce — gumijas balons ar plānām sieniņām, tukšs un satīts tik cieši, ka atgādina šķēpu. Tas pārklāts ar alumīniju, lai varētu labāk saredzēt. Bieži uz aerodina- mometra rādījumiem vien paļauties nevar — vai raķete jau ieiet planētas atmosfērā vai vēl ne. Un galu galā pilots grib zināt — un tas ir galvenais — vai ap viņu neatrodas reti­nāta gāze. Tad pilots izmet balonu, kas auto­mātiski piepūšas un lido ar nedaudz lielāku ātrumu nekā kuģis. Balons redzams kā gaišs plankumiņš pat piecu sešu kilometru attā­lumā. Ja balons iekļūst retinātā gāzē, pat ļoti retinātā, tas sasilst no berzes un pārplīst. Tad pilots zina, ka laiks sākt bremzēšanu. Pirkss mēģināja pavērst priekšgalu tieši pret miglaino disku. Viņš nevarēja tēmēt ar ra­daru, tādēļ izmantoja optisko tēmēkli. Trāpīt tik mazam priekšmetam gandrīz no divu kilo­metru attāluma ir neiedomājami grūti. To­mēr Pirkss mēģināja izšaut, bet disks neļāva paņemt sevi uz grauda. Tiklīdz Pirkss, uzma­nīgi manevrējot ar nolieces dīzēm, sāka griezt AMU priekšgalu, disks mierīgi atvir­zījās sānis un atkal joņoja viņam pa priekšu kreisā zvaigžņu ekrāna centrā. Šis manevrs atkārtojās četras reizes pēc kārtas, katru nākamo reizi nedaudz ātrāk, it kā disks aiz­vien labāk orientētos pilota nodomos. Tas acīmredzot nevēlējās, lai AMU priekšgals būtu pavērsts tieši pret viņu, un lidoja ar ne­lielu sānu novirzi.

Tas bija fantastiski. Lai pamanītu raķetes priekšgala niecīgo kustību divu kilometru attālumā, diska rīcībā vajadzēja būt kādam gigantiskam teleskopam, ko Pirkss nemaz ne­redzēja. Un tomēr disks izdarīja aiziešanas manevru, nokavēdamies ne vairāk par pus- sekundi.

Pirksa nemiers auga augumā. Viņš jau bija izdarījis visu iespējamo, lai identificētu šo sasodīto lidojošo objektu, bet nebija ticis ne par soli tuvāk. Un tad — sēdēdams nekustīgi, ar pamazām stingstošām rokām — viņš pēkšņi iedomājās, ka ar tiem diviem droši vien noticis tieši tas pats. Ieraudzījuši ugun­tiņu, viņi centās uzzināt tās pazīšanas signā­lus, domādami, ka tas ir kāds dīvains kos­mosa kuģis; kad tiem neatbildēja, viņi sāka dzīties tam pakaļ aizvien ātrāk; droši vien tāpat bija pētījuši uguntiņu ar binokli un pa­manījuši tumšās svītras, kas to šķērsoja;

Varbūt viņi šāva uz to ar zondes balonu, bet pēc tam . . . izdarīja kaut ko tādu, ka vairs neatgriezās.

Sapratis, cik tuvu viņš ir tādam pašam galam, Pirkss ne vien sajuta bailes, bet viņu pārņēma arī izmisums. Tas bija gluži kā mur­gainā sapnī: kādu brīdi viņš neapjauta, kas viņš ir — Pirkss, Tomass vai Vilmers. Tādēļ ka toreiz viss norisinājās tieši tāpat kā ta­gad, — tur nebija nekādu šaubu. Viņš sēdēja kā paralizēts, pilnīgi pārliecināts, ka glābiņa vairs nav. Visbriesmīgākais bija tas, ka viņš pat nevarēja aptvert, kur slēpjas briesmas,— izplatījums bija tukšs …

Tukšs?

Jā, sektors bija tukšs, bet viņš taču vairāk nekā stundu dzinās pakaļ uguntiņai ar ātrumu līdz 230 kilometriem sekundē. Iespē­jams, nē, pilnīgi skaidrs, ka viņš atradās uz sava sektora robežas vai pat bija pārlidojis tai pāri. Kas atrodas tālāk? Nākamais sek­tors, 1009., nākamie pusotra triljona kilo­metru tukšuma. Tukšums, no visām pusēm miljoniem kilometru itin nekā, tikai tukšums, bet divu kilometru attālumā no raķetes priekšgala dejoja balta uguntiņa.

Pirkss sāka saspringti domāt, ko gan ta­gad — tieši tagad — būtu varējuši darīt Vil­mers vai Tomass. Vilmers un Tomass. Tādēļ ka viņam jādara pavisam kas cits. Citādi viņš neatgriezīsies.

Pirkss vēlreiz nospieda bremzes. Rādītājs nodrebēja. Viņš lidoja aizvien lēnāk. Vairs

tikai 30—22—13—5 kilometri sekundē. Lūk, jau 0,9. Vairs tikai daži simti metru se­kundē — rādītājs tikko manāmi drebēja virs nulles. No reglamenta viedokļa viņš bija ap­stājies. Izplatījumā raķetei vienmēr ir kaut kāds ātrums attiecībā pret kaut ko. Stāvēt kā zemē iedzītam mietam nav iespējams.

Uguntiņa kļuva mazāka. Tā aizvirzījās ar­vien tālāk un tālāk … kļuva aizvien bālāka, pēc tam vairs nekļuva mazāka. Sāka augt… atkal kļuva lielāka, kamēr apstājās tāpat kā viņš. Divus kilometrus no raķetes priekšgala.

Ko nebūtu darījuši Vilmers un Tomass? Ko viņi noteikti nebūtu darījuši? Viņi nebūtu bēguši no šādas maziņas, draņķīgas, idiotiskas uguntiņas, no muļķīga miglaina punktiņa!

Pirkss negribēja pagriezties: pagriežoties, viņš pazaudētu punktiņu no redzesloka — tas paliktu aiz muguras, bet to, kas notiek aiz muguras, ir grūtāk novērot, galva jāpa­griež uz sānu ekrāna pusi, un vispār Pirkss nevēlējās, lai šī uguntiņa būtu viņam aiz­mugurē -— viņš gribēja to skaidri un nepār­traukti redzēt. Tādēļ Pirkss ieslēdza atpakaļ­gaitu, izmantodams bremzes dīzes kā paātri­nājuma dīzes. Arī tas ir jāprot, tā ir elementāra pilotāža. Sākumā bija mīnus 1 g, vēlāk mīnus 1,6, mīnus 2. Atpakaļgaitā ra­ķete nelidoja tik ideāli kā ar parasto vilkmi. Priekšgals nedaudz zvārojās — bremzes to­mēr domātas bremzēšanai, nevis paātrinā­jumam.

Uguntiņa it kā ietrīsējās. Dažās sekundēs tā samazinājās izplatījumā, uz mirkli aiz- sedza Eridāna Alfu, noslīdēja no tās, pade­joja starp mazām bezvārda zvaigznēm — un sekoja raķetei.

Negribēja atkāpties.

«Tikai mierīgi,» Pirkss nodomāja. «Ko gan tā galu galā var man nodarīt? Tāds mazs, spīdošs mēsliņš? Un kāda man par to visu daļa? Mans uzdevums — patrulēt sektoru. Velns lai parauj šo uguntiņu!»

Tā Pirkss domāja, bet, protams, ne mirkli nenovērsa skatienu no uguntiņas. No nepa­rastās satikšanās brīža bija pagājušas gan­drīz divas stundas. Reizēm dedzināja acis un tās pieplūda ar asarām. Pirkss izvalbītām acīm turpināja kāpties atpakaļ. Kāpjoties atpakaļ, nedrīkst lidot pārāk ātri, bremzes nav paredzēts darbināt ilgi. Tādēļ viņš lidoja ar astoņu kilometru ātrumu sekundē — un sviedri viņam plūda aumaļām.

Jau labu brīdi Pirkss juta: kaut kas notiek ar viņa kaklu; it kā kāds būtu ar knaiblītēm atvilcis ādu no tā lejup uz krūtīm, un mute kļuva sausa. Pirkss nepievērsa tam uzma­nību, jo viņam bija svarīgākas rūpes par sausu muti un ādas kņudēšanu uz kakla. Pēc tam viņam kļuva kaut kā savādi — viņš vairs nejuta savas rokas. Kājas viņš juta. Labā spieda bremzes dzinēja pedāli. Pirkss mēģināja pakustināt rokas, jo ne­gribēja izlaist no acīm uguntiņu: tā nāca itkā tuvāk — apmēram 1,9 vai 1,8 kilometri no priekšgala. Dzenas viņam pakaļ, vai?

Viņš gribēja pacelt roku, bet nevarēja. Otru — ne tikai nevarēja! Viņš nejuta savas rokas, it kā to vispār nebūtu. Gribēja paska­tīties uz tām -— kakls pat nepakustējās, tas bija saspringts, ciets kā koks.

Pirkšu pārņēma panika. Kāpēc viņš līdz šim brīdim nebija izdarījis to, kas bija viņa tiešais pienākums? Kādēļ, ieraudzījis ugun­tiņu, nekavējoties neizsauca pa radio Bāzi un nepaziņoja par to?

Tādēļ ka viņam bija kauns. Vilmeram un Tomasam droši vien arī bija kauns. Viņš iztēlojās, kā smietos radistu kabīnē. Ugun­tiņa! Balta uguntiņa, kas sākumā bēg no ra­ķetes, bet pēc tam vajā to! Patiešām! Pa­teiktu viņam, lai iekniebj sev un pamostas.

Tagad Pirksam bija vienalga — viņš vēl­reiz paskatījās uz ekrānu un teica:

— Patrulējošais AMU-111 izsauc Bāzi…

Pareizāk sakot — gribēja teikt. Bet ne­varēja. No rīkles izlauzās kaut kāda neartiku­lēta murmināšana. Pirkss sasprindzināj a visus spēkus — atskanēja rēciens. Un tad — pirmo reizi — viņa skatiens atrāvās no zvaigžņu ekrāna un pievērsās spogulim. Viņa priekšā, pilota krēslā, apaļā, dzeltenā ķiverē sēdēja briesmonis.

Tam bija milzīgas, izvalbītas acis, elles šausmu pilnas, plati ieplesta vardes mute, tajā kūļājās tumša mēle. Kakla vietā trīcēja kaut kādas savilktas dzīslas, kas nepārtraukti

raustījās, tā ka apakšējais žoklis pazuda tajās. Un šis briesmonis ar pelēku, strauji pietūkstošu seju rēca.

Pirkss pūlējās aizvērt acis — nevarēja. Gribēja atkal paskatīties uz ekrānu — ne­varēja. Pie krēsla piesaistītais briesmonis raustījās aizvien negantāk, kā gribēdams saraut siksnas. Pirkss skatījās uz to — neko citu viņš nespēja darīt. Pats viņš nejuta ne­kādu krampju, neko. Juta tikai, ka sāk slāpt, ka nevar ievilkt gaisu.

Viņš dzirdēja kaut kur blakus pretīgu zobu šņirkstoņu. Viņš vispār vairs nebija Pirkss — neko nezināja, viņam nebija ne roku, ne ķermeņa, bija palikusi tikai kāja, kas spieda bremzes pedāli. Viņš juta, ka viņam paliek tikai skatiens, kas kļūst aizvien miglaināks, ka acu priekšā sāk ņirbēt mazi balti punk­tiņi. Viņš pakustināja kāju. Tā sāka raustī­ties. Pacēla to. Nolaida. Briesmonis spogulī izskatījās pelnu pelēks, uz lūpām tam parā­dījās putas. Acis pavisam izspiedās no orbī­tām. Briesmonis raustījās.

Tad Pirkss izdarīja to, ko vēl spēja. Viņš savēcināja kāju, parāva to uz augšu un no visa spēka iesita sev ar celi pa seju. Viņš sajuta drausmīgas, griezīgas sāpes pār­sistajās lūpās, asinis sāka plūst, uz zoda, viņš vairs neko neredzēja.

— Ā-ā-ā-ā … — viņš sēca. •— Ā- -ā-ā-ā …

Tā bija viņa balss.

Sāpes kaut kur izgaisa, viņš atkal nekā ne­juta. Kas notiek? Kur viņš atrodas? Viņa nekur nebija. Nebija nekā …

Pirkss dauzīja, dragāja ar celi savu seju, raustoties kā ārprātīgais, bet rēkoņas vairs nebija. Viņš izdzirda savu elsojošo, asinīs slāpstošo balsi.

Viņš atkal atguva savas rokas. Tās bija kā no koka un tik briesmīgi sāpēja pie katras kustības, ka visi muskuļi likās pārtrūkuši, bet viņš varēja tās kustināt. Taustoties ar notirpušiem pirkstiem, Pirkss sāka atsprā­dzēt siksnas. Ieķērās krēsla parocēs. Piecēlās. Kājas viņam trīcēja, viss ķermenis bija kā ar āmuru sadauzīts. Viņš pieķērās pie troses, kas bija izvilkta šķērsām pār vadības kabīni, un piegāja pie spoguļa. Atspiedās ar abām rokām pret tā ietvaru.

Spogulī stāvēja pilots Pirkss.

Viņš vairs nebija pelēks — seja bija vie­nās asinīs, deguns sadauzīts, pietūcis. No pāršķeltajām lūpām tecēja asinis. Vaigi vēl bija zilgani, sapampuši, zem acīm melni mai­siņi, zem ādas uz kakla kaut kas vēl raus­tījās, taču aizvien mazāk, mazāk — un tas bija viņš, Pirkss. Viņš ilgi slaucīja asinis no zoda, spļāva, klepoja, dziļi elpoja, vārgs kā bērns.

Tad viņš soli atkāpās. Paskatījās uz ekrānu. .Raķete aizvien vēl tāpat lidoja atpakaļgaitā, jau bez vilkmes, tikai ar ieskrējienu. Baltais disks lidoja tai pakaļ, aiz priekšgala, divu kilometru attālumā.

Turēdamies pie troses, Pirkss aizgāja līdz krēslam. Domāt viņš vispār nespēja. Rokas viņam sāka trīcēt tikai tagad, bet tas bija parastais efekts, kas radās pēc šoka, — to viņš zināja un nebaidījās no tā. Kaut kas krēsla priekšā bija mainījies …

Automātiskā raidītāja kasetes virsma bija ieliekta. Pirkss pagrūda vāku — tas nokrita. Kasete bija pilna ar sadauzītām detaļām. Kā tas noticis? Acīmredzot viņš pats iespēris pa raidītāju. Kad?

Viņš apsēdās krēslā, ieslēdza nolieces dīzes un sāka pagriezienu.

Baltais disks sasvārstījās, pārslīdēja pār ekrānu, nonāca līdz tā malai, taču nenozuda, bet atlēca no malas kā bumbiņa! Atgriezās centrā!

— Maita! — Pirkss iekliedzās naidā un riebumā.

Šī draņķa dēļ viņš tik tikko neiegāja «mū­žīgajā orbītā»! Ja uguntiņa pagriežoties ne­aizvirzījās aiz ekrāna, tad skaidrs, ka tās vispār nav, ka tā rodas pašā ekrānā. Ekrāns taču nav logs, raķetei nekādu logu nav. Tajā ir televīzijas iekārta — ārpusē, apšuvumā, atrodas objektīvi, bet iekšpusē — apara­tūra, kas pārvērš to elektriskos impulsus at­tēlā uz katoda ekrāna. Vai iekārta sabojā­jusies? Tik dīvainā veidā? Un Vilmeram un Tomasam arī? Kā tas iespējams? Un kas ar viņiem pēc tam notika?

Tagad Pirksam nebija laika par to prātot, Viņš ieslēdza avārijas raidītāju.

— Patrulējošais AMU-111 izsauc Bāzi, —< viņš sacīja. — Patrulējošais AMU-111 izsauc Bāzi. Atrodos uz 1009. un 1010. sektora ro­bežas, ekvatoriālā zona, atgriežos, atklājis defektu…

Kad pēc sešām stundām Pirkss nosēdās, sākās rūpīga izmeklēšana, kas turpinājās veselu mēnesi. Vispirms speciālisti ķērās pie televīzijas aparatūras. Tā bija jauna, uzla­bota aparatūra — tāda ir visām patruļdie­nesta AMU raķetēm. To iemontēja pirms gada, un tā strādāja lieliski. Nekad nebija atklāts ne mazākais defekts.

Pēc ilgām pūlēm elektroniķi beidzot at­klāja uguntiņas rašanās mehānismu. Ekrāna katodcaurulēs pēc vairāku tūkstošu stundu darba tika bojāts vakuums, uz ekrāna iek­šējās virsmas radās klejojošs lādiņš, kas uz ekrāna izskatījās pēc pienbalta punktiņa. Šis lādiņš kustējās, paklausot diezgan sarežģītām likumībām. Kad raķetes paātrinājums pēkšņi pieauga, lādiņš izplūda nedaudz plašāk, it kā tas tiktu saplacināts uz ekrāna iekšējā stikla, — tad likās, ka punktiņš tuvojas raķe­tei. Kad ieslēdza atpakaļvilkmi, lādiņš aiz­peldēja caurules dziļumā, bet, kad paātrinā­jums nostabilizējās un palika nemainīgs, klejojošais lādiņš lēnām atgriezās ekrāna centrā. Tas varēja arī pārvietoties pa to visos virzienos, bet visbiežāk koncentrējās pašā vidū — kad raķete lidoja bez vilkmes pa pastāvīgu orbītu. Un tā tālāk, un tā tā­lāk — lādiņa pētīšana turpinājās, bet tā dinamiku attēloja sešstāvīgas formulas.

Atklājās ari tas, ka spēcīgākie gaismas avoti — caurules iekšienē elektriskie — lā­diņu izkliedē. Tas koncentrējās vienīgi tad, kad katodcaurulēs saņemto impulsu intensi­tāte bija ļoti vāja, kāda tā ir kosmiskā telpā tālu no Saules. Vajadzēja tikai saules staram kaut reizi pārslīdēt pār ekrānu, lādiņš izplūda un nozuda uz vairākām stundām.

Apmēram to bija konstatējuši elektroniķi. Radās pat vesela grāmata, kas bija bāztin piebāzta ar matemātiku. Pēc tam darbu sāka ārsti, psihologi, astroneirozes un astropsiho- zes speciālisti. Pēc vairākām nedēļām at­klājās, ka klejojošais lādiņš pulsē (neapbru­ņota acs to uztvēra kā sīkus aptumšojumus, kas slīdēja pār gaišo disku), bet mirgojumu frekvence, pārāk īslaicīga, lai acs varētu uz­tvert tos katru atsevišķi, iedarbojas uz tā saucamo smadzeņu garozas tetaritmu un pa­lielina garozas potenciālu svārstības, kamēr sākas pēkšņa epilepsijai līdzīga lēkme. Ap­stākļi, kas papildus sekmēja šīs lēkmes raša­nos, bija pilnīgs miers, jebkādu kairinātāju trūkums, izņemot gaismu, un ilgstoša, nepār­traukta skatīšanās uz mirgojošu uguntiņu.

Speciālisti, kas visu to atklāja, protams, kļuva slaveni. Visā pasaulē elektroniķi tagad pazīst Ledjū-Harpera efektu — klejojošu lādiņu rašanos katodcaurulēs vakuumā; astro- biologi toties zina ataktiski — katatoniski — klonisko Nugelheimera sindromu.

Pirksa personība zinātnes pasaulei palika sveša, un tikai ļoti cītīgi avīžu lasītāji no petitā saliktiem rakstiņiem dažos vakara izdevumos varēja uzzināt, ka, pateicoties Pirksam, vairs nevienam pilotam nedraud liktenis, kāds piemeklējis Vilmeru un To­masu, kuri, palielinājuši līdz pēdējai iespējai savu raķešu ātrumu un zaudējuši samaņu, dzenoties pēc malduguntiņas, gāja bojā Kos­mosa dzīlēs.

Tā slava pagāja Pirksam garām, bet viņš par to nemaz nenoskuma. Pat par mākslīgo zobu, kas viņam bija jāieliek tā vietā, kuru viņš bija izsitis ar celi, viņš samaksāja no savas kabatas.

Загрузка...