Petaura medības

PĀRBAUDĪJUMS

— Kursant Pirks!

Ēzeļu Pļaviņas balss izrāva viņu no sapņu dzelmes. Tieši tobrīd Pirkss iztēlojās, ka skapja dziļumā viņa veco civiltērpa bikšu pulksteņkabatiņā atrodas divas kronas. Ska­noša, aizmirsta sudraba monēta. Vēl pirms mirkļa viņš bija pārliecināts, ka tur nekā nav, — varbūt vienīgi kāda veca pasta kvīts, — taču pamazām sāka ticēt, ka mo­nēta tur ir, un, kad Ēzeļu Pļaviņa nosauca viņa vārdu, Pirkss bija par to pilnīgi pārlie­cināts. Var teikt, viņš skaidri sajuta tās apa­ļumu un redzēja, kā tā izspiežas kabatiņā. Viņš varētu aiziet uz kino, un viņam vēl

paliktu pāri puskrona. Bet, ja noskatītos tikai hroniku, tad paliktu pāri pusotras, no šīs summas vienu kronu viņš pataupītu, bet pārējo naudu nospēlētu automātos. Ja auto­mātā kaut kas aizķertos un tas sāktu birdi­nāt monētas — tieši atvērtā plaukstā, — bet Pirkss tikko spētu tās bāzt kabatās un atkal pastiept roku… Smigam taču tā ga­dījās! Pirkss jau liecās zem negaidītās bagā­tības smaguma, kad Ēzeļu Pļaviņas balss izgaisināja viņa sapņus.

Pasniedzējs kā parasti salika rokas aiz mu­guras un, pārnesis ķermeņa svaru uz veselo kāju, jautāja:

— Ko jūs darītu, ja, atrazdamies patruļā, sastaptu kuģi no citas planētas?

Kursants Pirkss pavēra muti, it kā gribē­dams izgrūst no tās atbildi. Viņš izskatījās pēc cilvēka, kuram nav ne vismazākās no­jausmas, kas jādara, sastopot raķetes no citām planētām.

— Es tuvinātos… — viņš sacīja dobjā, neparasti rupjā balsī.

Kursanti saspringa. Visi sajuta, ka gai­dāms kaut kas interesantāks par lekciju.

— Ļoti labi, — tēvišķīgā tonī noteica Ēzeļu Pļaviņa. — Un tālāk?

— Piebremzētu… — izgrūda kursants Pirkss, juzdams, ka jau sen pārkāpis savu zināšanu robežas. Viņš drudžaini meklēja tukšajā galvā kaut kādus paragrāfus no grā­matas «Kā uzvesties Kosmosā». Viņam likās, ka šo grāmatu viņš savu mūžu nav redzējis.

Pirkss kautrīgi nodūra acis un tad pamanīja, ka Smiga viņam kaut ko saka — tikai ar lū­pām. Pirms priekšā teiktā jēga nonāca līdz Pirksa apziņai, viņš skaļi atkārtoja:

— Es stādītos viņiem priekšā.

Viss kurss iesmējās kā viens cilvēks. Ēzeļu Pļaviņa kādu mirkli valdījās, bet tad arī viņš sāka smieties. Taču drīz vien viņš atkal kļuva nopietns.

— Rīt jūs ieradīsieties pie manis ar kuģa žurnālu … Kursant Berst!

Pirkss apsēdās tā, it kā krēsls būtu paga­tavots no stikla, kas nav vēl pilnīgi atdzisis. Viņš pat sevišķi neļaunojās uz Smigu — tāds jau viņš bija, šis Smiga, nekad nevarēja pa­laist garām izdevību. Pirkss nedzirdēja ne vārda no tā, ko sacīja Bersts, — tas vilka uz tāfeles līknes, bet Ēzeļu Pļaviņa kā parasti klusināja elektronu skaitļojamās mašīnas at­bildes, tā ka kursants, kas atbildēja, galu galā kļūdījās aprēķinos. Reglaments atļāva lietot skaitļojamās mašīnas, taču Ēzeļu Pļa­viņai šai ziņā bija pašam savi uzskati: «Skaitļojamā mašīna arī ir cilvēks,» viņš mēdza sacīt, «un var sabojāties.» Pirkss ne­ļaunojās arī uz Ēzeļu Pļaviņu. Viņš vispār ne uz vienu neļaunojās. Gandrīz nekad. Pēc piecām minūtēm viņš jau stāvēja pie veikala Daierhofa ielā un aplūkoja skatlogā gāzes pistoles, no kurām varēja šaut ar tukšām lodes vai gāzes patronām — vesels kom­plekts ar simt patronām maksāja sešas kronas. Protams, Daeirhofa ielā viņš atradās sapņos.

Pēc zvana kursanti atstāja zāli, ne jau kliegdami vai klaudzinādami kājām kā pir­mais vai otrais kurss — galu galā viņi nebija nekādi bērni! Turpat puse kursantu devās uz ēdnīcu — šai laikā tur nebija ko ēst, to­ties varēja sastapt jauno oficianti. Kā runā, esot skaista. Pirkss nesteidzīgi gāja gar stik­lotiem skapjiem, kas bija bāztin piebāzti ar zvaigžņu globusiem, un ar katru soli aizvien vairāk zaudēja cerības atrast kabatiņā divas kronas. Uz pēdējā pakāpiena viņš saprata, ka monēta tur nekad nav bijusi.

Pie vārtiem stāvēja Bersts, Smiga un Paiarcs, ar kuru kosmodēzijas lekcijās Pirkss bija pusgadu sēdējis pie viena galda. Paiarcs bija aizsmērējis ar tušu visas zvaigznes Pirksa atlantā.

— Rīt tev izmēģinājuma lidojums, — sa­cīja Bersts, kad viņš gāja garām.

— Skaidrs, — flegmātiski atbildēja Pirkss. Viņš nebija tik viegli izjokojams.

— Ja netici, tad izlasi! — Bersts piesita ar pirkstu pie pavēļu dēļa stikla.

Pirkss gribēja iet tālāk, bet galva pati pa­griezās. Sarakstā bija tikai trīs uzvārdi. Pašā augšā melns uz balta bija rakstīts: «Kursants Pirkss».

Kādu brīdi viņš neko neredzēja.

Pēc tam no tālienes izdzirda savu balsi:

— Nu un tad? Es taču teicu — skaidrs!

Pirkss pagāja viņiem garām un aizsoļoja pa aleju starp puķu dobēm. Šogad te auga milzum daudz neaizmirstuļu, kas bija tā iestādītas, ka izveidoja raķeti, kas nolaižas. Gundegas attēloja izplūdes liesmu, bet tās jau sāka noziedēt. Pirkss neredzēja nedz puķu dobes, nedz celiņus, nedz neaizmirstu­les, nedz arī Ēzeļu Pļaviņu, kurš steidzīgi iznāca no Institūta sānu korpusa. Vārtos Pirkss tik tikko neuzskrēja virsū pasniedzē­jam. Nosalutēja viņam pašā degungalā.

— A, Pirkss! — sacīja Ēzeļu Pļaviņa. — Jūs rīt lidojat? Laimīgu startu! Varbūt jums lai­mēsies satikt tos — no citām planētām.

Internāts atradās parka pretējā pusē, aiz lieliem sēru vītoliem. Tas bija uzcelts dīķa malā, bet sānu korpuss, balstīdamies uz ak­mens kolonām, slējās virs paša ūdens. Kāds bija palaidis baumas, ka šīs kolonas atvestas no Mēness, — tīrās muļķības, taču pirmā kursa audzēkņi, svētsvinīgu jūtu pārņemti, bija iegriezuši tajās savus iniciāļus. Arī Pirksa vārda tur netrūka: viņš bija to rūpīgi iegravējis pirms četriem gadiem.

Nokļuvis savā istabā, — tā bija tik maza, ka Pirkss tajā dzīvoja viens pats, — viņš ilgi domāja, vai ir vērts taisīt vaļā skapi. Skaidri atcerējās, kur atrodas vecās bikses. Turēt civildrēbes šeit nebija atļauts, tāpēc viņš tās bija atstājis. Nekāda cita labuma no biksēm nebija. Pirkss piemiedza acis, notupās pie skapja, pavēra durvis, pastiepa roku un sa­taustīja kabatiņu. Protams, to jau varēja domāt. Kabata bija tukša.

Viņš stāvēja ietērpts vēl nepiepūstā kom­binezonā uz platformas tērauda dēļa zem pašas angāra velves un pieturējās ar elkoni pie troses, kas bija izvilkta margu vietā, jo abas rokas bija aizņemtas: vienā viņš turēja kuģa žurnālu, otrā — briku. Briks bija špi­keris, ko viņam bija aizdevis Smiga. Stāstīja, ka lidojumos to ņēmuši līdzi visi kursanti. Tiesa, nebija skaidrs, kādā veidā tas atgrie­zās atpakaļ: pēc izmēģinājuma lidojuma kur­santi atstāja Institūtu un devās uz Zieme­ļiem, uz Bāzi, kur sākās gatavošanās gala eksāmeniem. Bet, kā redzams, tas tomēr at­griezās, — varbūt ka to nometa ar izpletni? Protams, tas jau bija tikai joks.

Viņš stāvēja uz atsperīgā dēļa virs četr­desmit metru dziļa bezdibeņa un centās īsināt laiku, prātodams, vai viņu pārmek­lēs, — diemžēl tas gadījās. Izmēģinājuma lidojumos kursanti ņēma līdzi visneiedomā­jamākos un stingri aizliegtos priekšmetus — sākot ar degvīna blašķēm un beidzot ar koš­ļājamo tabaku un pazīstamu meiteņu fotogrā­fijām. Nemaz jau nerunājot par brikiem. Pirkss ilgi meklēja vietu, kur varētu paslēpt briku. Viņš bija slēpis to kādas piecpadsmit reizes — zābakā zem papēža, starp divām zeķēm, aiz zābakstulma, kombinezona iekš­kabatā, mazajā zvaigžņu atlantā — tādus at­lantus atļāva ņemt līdzi; nebūtu slikti, ja viņam būtu bijis briļļu futrālis, bet, pirmkārt,

tam vajadzētu būt milzīgam futrālim un, otr­kārt, Pirkss brilles nenēsāja. Brīdi vēlāk viņš aptvēra, ka, ja viņš tās nēsātu, viņu nebūtu uzņēmuši Institūtā.

Tātad viņš stāvēja uz tērauda dēļa, gaidī­dams abus instruktorus un Šefu, taču visi trīs nez kāpēc kavējās, lai gan starts bija nolikts deviņpadsmitos četrdesmit, bet tagad jau bija deviņpadsmit divdesmit septiņas. Viņam ienāca prātā, ja atrastos kāds gabaliņš leiko­plasta, briku varētu pielīmēt padusē. Stās­tīja, ka tā izdarījis mazais Džerkess; kad instruktors viņam pieskāries, viņš iepīkstē­jies, ka viņam briesmīgi kutot, un viss bei­dzies laimīgi. Bet Pirkss neizskatījās pēc tāda, kam varētu kutēt. Viņš to zināja, un tādēļ šai ziņā viņam nebija nekādu ilūziju. Viņš turēja špikeri labajā rokā un, vienīgi aptvē­ris, ka vajadzēs sarokoties ar visiem trim pavadītājiem, pārlika to kreisajā rokā, bet kuģa žurnālu — no kreisās labajā. Šādi ma­nipulējot, viņš neviļus sašūpoja tērauda plat­formu, un tā sāka līgoties kā tramplīns. Pēkšņi pretējā pusē atskanēja soļi. Pirkss uzreiz nevarēja ieraudzīt instruktorus: zem angāra velves bija tumšs.

Visi trīs kā vienmēr bija švītīgos formas tērpos, it īpaši Šefs. Bet viņam, kursantam Pirksam, mugurā bija kombinezons, kas arī nepiepūsts izskatījās kā divdesmit kopā sa­likti regbija vārtsarga tērpi, turklāt aug­stās apkakles abās pusēs nokarājās gari

interkoma [1] un ārējā radiofona vadu gali, pie kakla kūļājās skābekļa šļūtene ar uzgriezni, muguru spieda rezerves balons; Pirksam bija velnišķīgi karsti dubultajā pretsviedru veļā, bet visvairāk traucēja ierīce, kas ļāva lido­juma laikā nokārtot savas vajadzības uz vie­tas, neizejot laukā (starp citu, vienpakāpes raķetēs, ar kurām dodas izmēģinājuma lido­jumos, nav kur iziet laukā).

Pēkšņi visa platforma sāka lēkāt. Kāds tuvojās no mugurpuses. Tas bija Bersts tādā pašā kombinezonā. Viņš braši nosalutēja, paceldams milzīgā cimdā ietērptu roku, un apstājās tā, it kā gribētu nogrūst Pirkšu lejā.

Kad instruktori iznāca priekšā, Pirkss izbrī­nējies jautāja:

— Tu arī lido? Tavs vārds taču nebija sa­rakstā.

— Brendans saslimis. Es lidoju viņa vietā, — atbildēja Bersts.

Uz mirkli Pirksam kļuva mazliet neomu­līgi. Šī galu galā bija vienīgā iespēja pacel­ties kaut milimetru tuvāk tai nesasniedza­majai augstienei, kur mita Bersts, lai gan viņš, liekas, nemaz necentās. Viņš bija ne vien spējīgākais kursā, ko Pirkss viņam sa­mērā viegli piedeva, sajuzdams pat zināmu cieņu pret Bersta matemātiķa spējām kopš tās dienas, kad viņš kļuva aculiecinieks Bersta varonīgajai divkaujai ar elektronu skaitļojamo mašīnu, — tikai velkot ceturtās pakāpes saknes, Bersts palēnināja tempu; viņam bija ne tikai turīgi vecāki, un viņam nepavisam nevajadzēja nodoties sapņiem par divkronu monētām, kas patvērušās ve­cajās biksēs, bet arī spoži panākumi viegl­atlētikā, viņš lēca kā velns, lieliski dejoja un — ko gan tur runāt! — bija ļoti skaists, bet to nekādi nevarēja sacīt par Pirkšu.

Viņi gāja pa garo platformu starp spraišļo- tiem velvju nostiprinājumiem, garām rindās nostatītām raķetēm, līdz viņus apžilbināja spilgta gaisma, jo šeit velve bija atbīdīta uz abām pusēm divsimt metru garā posmā. Virs milzīgām, betonētām piltuvēm, kas iesūca un novadīja izplūdes liesmu, stāvēja viens otram blakus divi konusveidīgi milži — vis­maz Pirksa acīs tie bija milži — katrs no tiem bija četrdesmit astoņus metrus augsts un vienpadsmit metru diametrā pie apakšē­jiem paātrinājuma dzinējiem.

Uz vaļā atskrūvētām lūkām bija pārmesti nelieli tiltiņi, bet pārejas aizsprostoja vidū nostādīti svina paliktņi ar mazu sarkanu karodziņu lokanā kātā. Pirkss zināja, ka viņš pats noliks malā šo karodziņu, kad uz jautā­jumu, vai viņš ir gatavs veikt uzdevumu, at­bildēs apstiprinoši, un ka viņš izdarīs to pirmoreiz mūžā. Un pēkšņi viņam ienāca prātā, ka, atbīdot karodziņu, viņš no­teikti aizķersies aiz troses un nostiepsies visā garumā uz platformas, — tā mēdza gadīties. Un ja jau citiem tā mēdza gadīties, tad ar viņu tas notiks katrā ziņā, viņam taču vien­mēr nelaimējas. Pasniedzēji atrada tam citu izskaidrojumu: viņš esot tūļa, lempis un vienmēr domājot par visu citu, izņemot to, par ko jādomā. Tiesa, Pirksam bija daudz vieglāk rīkoties nekā runāt. Starp viņa rīcību un vārdos ietērptām domām rēgojās ja nu ne bezdibenis… tad katrā ziņā bija kāds šķērslis, kas sarežģīja viņa dzīvi. Pasniedzēji nezināja, ka Pirkss ir sapņotājs. To neviens nezināja. Visi uzskatīja, ka viņš vispār ne par ko nedomā. Bet tā nebija taisnība.

Viņš pašķielēja un ieraudzīja, ka Bersts jau nostājies kā nākas, viena soļa atstatumā no tiltiņa, kas bija pārmests uz raķetes lūku, izstiepies un piespiedis rokas pie vēl nepie- pūstām kombinezona gumijas bandāžām.

Pirkss nodomāja, ka Berstam piestāv pat šis jocīgais tērps, kas, liekas, bija pašūts no simtiem futbola bumbu, un ka Bersta kombi­nezons patiešām nav piepūsts, turpretī viņa kombinezonā šur tur palicis gaiss, un tādēļ tajā tik neērti staigāt, tik plati jāliek kājas. Viņš mēģināja sabīdīt tās iespējami tuvāk vienu pie otras, bet papēži nekādi nesaskā- rās. Kāpēc tad Berstam tie saskārās? Tas bija nesaprotami. Starp citu, ja nebūtu bijis Bersta, Pirksam pat neienāktu prātā, ka jā­nostājas attiecīgā pozīcijā ar muguru pret raķeti un ar seju pret trim cilvēkiem formas tērpos. Vispirms viņi piegāja pie Bersta — pieļausim, ka tas bija tādēļ, ka viņa vārds sākās ar burtu «B», — bet arī tā nebija ne­jaušība vai, pareizāk sakot, bija nejaušība, kas nenāca Pirksam par labu: viņam mūžīgi bija ilgi jāgaida, kamēr viņu «uzraus augšā», un viņš nervozēja, jo uzskatīja, ka ir daudz labāk, ja ļaunais notiek pēc iespējas ātrāk.

Pirkss pa ausu galam dzirdēja, ko teica Berstam, un Bersts, nostiepies kā stīga, ātri atbildēja, tik ātri, ka Pirkss neko nesaprata. Pēc tam instruktori pienāca pie viņa, un, kad ierunājās Šefs, Pirkss pēkštfi atcerējās, ka šodien vajadzēja lidot trim, nevis diviem un kur tad palicis šis trešais? Par laimi, viņš izdzirda Šefa vārdus un pēdējā brīdī paguva noskaldīt:

— Kursants Pirkss lidojumam gatavs!

— M … jā … — noteica Šefs. — Un kursants Pirkss apgalvo, ka viņš ir miesīgi un garīgi vesels … hm … savu iespēju ro­bežās?

Šefam patika izpušķot ar šādiem daiļru­nības ziediem stereotipus jautājumus, un viņš varēja to atjauties, jo bija Šefs.

Pirkss atbildēja, ka viņš ir vesels.

— Lidojuma laikā ieceļu jūs, kursant Pirks, par pilotu, — Šefs izteica sakramen- tālo formulu un turpināja: — Uzdevums: startēt vertikāli, paātrinātājiem strādājot ar pusjaudu. Ieiet elipsē B-68. Elipsē izdarīt ko­rekciju un ieiet pastāvīgā orbītā ar apriņķo­juma laiku 4 stundas 26 minūtes. Gaidīt orbītā divus JO-2 tipa tiešo sakaru kuģus. Radara kontakta paredzamā zona — 3. sek­tors, pavadonis PAL ar pieļaujamo novirzi līdz 6 ieņķa sekundēm. Nodibināt radiotele- foniskus sakarus manevra saskaņošanai. Ma­nevrs: iziet no pastāvīgās orbītas kursā zie­meļu platuma 60 grādi 24 minūtes, austrumu garuma 115 grādi 3 minūtes un 11 sekundes. Sākuma paātrinājums 2,2 g. Beigu paātrinā­jums pēc 83 minūtēm — 0. Neiziet no radio- telefonisko sakaru darbības rādiusa, pilotēt ierindā abus JO-2 Mēness virzienā, ieiet pa­gaidu orbītā tās ekvatoriālā zonā saskaņā ar Luna PELENG norādījumiem, pārliecinā­ties, ka abi pilotētie kuģi atrodas orbītā, un, izejot no tās ar paātrinājumu un kursu pēc paša ieskatiem, atgriezties pastāvīgā orbītā pavadoņa PAL zonā. Tur gaidīt tālākus no­rādījumus.

Institūtā runāja, ka pašreizējo špikeru vietā drīz parādīšoties elektronu briki, tas ir, mikrosmadzenes ķiršu kauliņa lielumā, šos brikus varēšot nēsāt ausī vai zem mēles, un tie vienmēr un visur pateikšot priekšā visu nepieciešamo. Bet Pirkss tam neticēja, uz­skatīdams — un tam bija savs pamats — ka, parādoties šādam aparātam, varēs iztikt bez kursantiem. Bet pagaidām viņam vaja­dzēja pašam atkārtot uzdevuma saturu, un viņš izdarīja to, kļūdīdamies tikai vienreiz, toties pamatīgi: viņš sajauca laika minūtes un sekundes ar garuma un platuma minūtēm un sekundēm. Pēc tam, slapjš kā žurka pret­sviedru veļā zem kombinezona biezā ap­valka, Pirkss gaidīja, kas būs tālāk. Uzde­vumu viņš gan atkārtoja, bet tā jēga vēl nebija nonākusi līdz viņa apziņai. Smadzenes urdīja viena vienīga doma: «Sadeva gan viņi man sutu!»

Kreisajā rokā sažņaudzis špikeri, ar labo Pirkss pasniedza kuģa žurnālu. Uzdevuma mutiskais atstāstījums bija visparastākā pie­siešanās — tik un tā tika saņemts rakstisks uzdevums ar sākotnējā kursa shēmu. Šefs ielika aploksni ar uzdevumu kabatiņā zem žurnāla vāka, atdeva žurnālu Pirksam atpa­kaļ un pajautāja:

— Pilot Pirks, vai esat gatavs startam?

— Gatavs! — pilots Pirkss atbildēja.

Šai brīdī viņš vēlējās tikai vienu — atras­ties vadības kabīnē. Viņš sapņoja par to, ka varēs atlaist vaļīgāk kombinezonu, kaut vai apkakli.

Šefs soli atkāpās.

— Pa-a raķetēm! — viņš nokliedzās lie­liskā, metāliskā balsī, kura kā zvans pārska­nēja dobjo, nerimtīgo troksni milzīgajā angārā.

Pirkss apgriezās apkārt, paķēra sarkano karodziņu, paklupa uz troses, bet pēdējā brīdī noturēja līdzsvaru un kā Golems aiz- soļoja pa šauro tiltiņu. Kad viņš bija ticis līdz vidum, Bersts (no mugurpuses viņš to­mēr atgādināja futbola bumbu) jau kāpa savā raķetē.

Pirkss nolaida kājas iekšpusē, pieķērās pie masīvajiem lūkas nostiprinājumiem, no­brauca pa elastīgu iedobīti lejā, nepie- skardamies šķērsstieņiem («Stieņi — tikai mirstošiem pilotiem,» mēdza teikt Ēzeļu Pļa­viņa), un sāka aizvērt lūku. Simtiem un tūkstošiem reižu viņš bija vingrinājies ar maketiem un īstu vāku, kas bija izņemts no raķetes un nostiprināts mācību zāles vidū. No visa tā jau sāka mesties nelabi: kreisais rokturis, labais rokturis līdz pusapgriezie- nam, pārbaudīt hermetizāciju, abu rokturu otrais pusapgrieziens, nospiest līdz galam, pārbaudīt hermetizāciju ar spiedienu, blīvi noslēgt lūku ar iekšējo vāku, aizbīdīt pret- meteorītu aizliktni, iziet no lūkas šahtas, aiz­vērt kabīnes durtiņas, nospiest līdz galam, rokturis, otrais rokturis, aizbīdnis. — viss!

Pirkss nodomāja, ka Bersts droši vien jau sen sēž savā stikla lodē, bet viņš vēl tikai aizgriež ciet hermētisko aizvaru, un viņam ienāca prātā, ka viņi taču tik un tā nestartē reizē, bet ar sešu minūšu intervālu, tātad nav ko steigties. Tomēr labāk būtu sēdēt savā vietā ar ieslēgtu radiofonu — vismaz dzirdētu komandas, kuras tiek dotas Berstam. Interesanti, kādu uzdevumu viņš saņēmis?

Tiklīdz Pirkss aizvēra ārējo lūku, automā­tiski iedegās spuldzītes. Noslēdzis visu savu saimniecību, Pirkss pa lēzeniem kāpieniem, kas bija noklāti ar ļoti cietu un tai pašā laikā elastīgu plastmasu, aizgāja uz pilota vietu.

Velns viņu sazin, kādēļ šajās mazajās vien­vietīgajās raķetēs pilotam jāsēž apaļā, trīs- metru diametra stikla burkā. Šī burka, kaut

ari pilnīgi caurspīdīga, protams, nebija no stikla — un turklāt bija elastīga kā bieza, ļoti cieta gumija. Šī lode ar izbīdāmu pilota krēslu centrā bija iemontēta konusveidīgas vadības kabīnes vidū; tādējādi pilots, sēdē­dams savā «zobārsta krēslā» — tā tas bija iesaukts — un varēdams griezties ap tā ver­tikālo asi, redzēja cauri stikla apvalkam, * kurā viņš bija ieslodzīts, visas pulksteņu ci­parnīcas, indikatorus, ekrānus — priekšējos, aizmugures, sānu, — abu skaitļojamo mašīnu un astrogrāfa diskus, kā arī vislielāko svē­tumu — trajektometru, kas ar biezu, spīdošu līniju uz matēta izliekta diska atzīmē raķetes kursu attiecībā pret nekustīgajām zvaigznēm Harelsbergera projekcijā.

Šīs projekcijas elementus vajadzēja zināt no galvas un nolasīt no aparāta jebkurā stā­voklī, pat atrodoties ar kājām gaisā. Kad pilots jau bija iekārtojies krēslā, viņam abās pusēs atradās četri galvenie reaktora un stūres vadības sprauslu rokturi, trīs avārijas rokturi, sešas mazās pilotāžas sviras, starta un tukšgaitas poga, kā arī vilkmes jaudas un sprauslas izplūdes regulators un virs pašas grīdas — liels klimatizācijas un skābekļa iekārtas aparatūras ritenis, ugunsdrošības iekārtas rokturis, reaktora katapultas (gadī­jumam, ja tajā sāktos nevadāma ķēdes reak­cija), tieva trose ar cilpu, kas piestiprināta pie skapīša, kur atrodas termosi un ēdiens, bet zem kājām — mīksti bremžu pedāļi, kas atgādina seglu kāpšļus, un katapultas droši- hātajs: ja to nospiež (vispirms ar kāju ja- pārsit un jāpabīda uz priekšu vāciņš), tas izsviež stikla lodi kopā ar krēslu un pilotu, kam seko gredzenlenšu izpletņa stropes.

Līdztekus šim galvenajam mērķim — pi­lota glābšanai nenovēršamas avārijas gadī­jumā — bija vēl astoņi citi ārkārtīgi svarīgi iemesli, kuru dēļ bija konstruēta stikla lode, un labvēlīgākos apstākļos Pirkss varētu tos visus noskaitīt, taču viņam (tāpat kā citiem kursantiem) neviens no tiem nelikās pietie­kami svarīgs.

Iekārtojies kā nākas, ar milzīgām grūtībām saliecies viduklī, lai ieskrūvētu krēslā iestip­rinātajos uzgaļos visas caurules, kabeļus un vadus, kas spraucās laukā un nokarājās no viņa tērpa (turklāt ikreiz, kad viņš noliecās uz priekšu, kombinezons mīksti piegrūdās vēderam), Pirkss, pats par sevi saprotams, sajauca radiofona kabeli ar apsildīšanas ka­beli, — par laimi, tiem bija dažādas uzmavas, taču kļūdu viņš pamanīja tikai pēc tam, kad bija nostrādājies vaiga sviedros, un, švīkstot saspiestajam gaisam, kas zibens ātrumā pie­pildīja kombinezonu, Pirkss, smagi nopūzda­mies, atlaidās krēslā, uzliekot ar kreiso un labo roku abas gurnu un plecu siksnas.

Labā aizsprādzēj ās uzreiz, bet kreisā nez kāpēc niķojās. Apkakle, kas bija piepūsta kā automobiļa riepa, traucēja atskatīties, un Pirkss mocījās, uz labu laimi raustīdams plato siksnas aizdari. Pēkšņi radioaustiņās atskanēja apslāpētas balsis:

— Pilot Berst no AMU-18! Starts pēc ra- diokomandas nulle! Uzmanību — gatavs?

— Pilots Bersts no AMU-18 gatavs star­tam pēc radiokomandas nulle! — kā šā­viens sekoja atbilde.

Pirkss nolamājās — aizdare noklikšķēja. Viņš iekrita mīkstajā, dziļajā krēslā tik ļoti noguris, it kā nupat būtu atgriezies no ilg­stoša starpzvaigžņu lidojuma.

— Līdz startam divdesmit trīs … Līdz startam divdesmit divas … Div … — mur­mināja balss radioaustiņās.

Reiz it kā esot gadījies, ka, izdzirduši pēr- kondimdošo nulle, vienlaicīgi startējuši divi kursanti — tas, kuram bijis jāstartē, un tas, kurš tikai gaidījis savu kārtu. Viņi lido­juši pa vertikāli divsimt metru attālumā viens no otra un kuru katru mirkli varējuši sadur­ties; tā vismaz runāja Institūtā. Kā stāsta, kopš tā laika detonācijas kabeli ieslēdza pēdējā brīdī, to darīja pats kosmodroma ko­mandants no savas stiklotās vadības kabī­nes — un visa šī sekunžu skaitīšana bija tīrā niekošanās. Tomēr neviens nezināja, kā tas īsti notiek.

— Nulle! — atskanēja radioaustiņās.

Tai pašā mirklī Pirkss izdzirda apslāpētu

dārdoņu. Viņa krēsls viegli nodrebēja, tikko manāmi sakustējās uguņu atspīdumi uz stikla kupola, zem kura atlaidies viņš gulēja, vērdamies griestos, tas ir, uz astrogrāfu, uz dzesināšanas cirkulācijas, uz galveno un palīgdīzu vilkmes, uz neitronu plūsmas blīvuma, uz izotopu piesārņojuma un vēl uz astoņpadsmit citiem indikatoriem, no kuriem puse kontrolēja vienīgi paātrinātāju stāvokli. Vibrācija kļuva vājāka, dobjā trokšņa vilnis aizvēlās kaut kur sānis un it kā izplūda pa­debešos. Likās, augšup uzvirmoja kāds nere­dzams aizkars, pērkons attālinājās un, kā parasti, aizvien vairāk izklausījās pēc vētras atbalsīm, līdz beidzot viss noklusa.

Kaut kas iešņācās, iedžinkstējās, — Pirkss pat nepaguva nobīties. Automātiskais dro­šinātājs bija ieslēdzis līdz šim tumšos ekrā­nus: ja tuvumā kāds startēja, tie bija no ārpuses aizklāti, lai apžilbinošā atomizplūdes liesma nesabojātu objektīvus.

Pirkss nodomāja, ka šādas automātiskas ierīces ir ļoti derīgas, — un, tā šo to pārdo­mādams, viņš pēkšņi sajuta, ka mati viņam saceļas stāvus zem apaļās ķiveres.

«Ak dievs, es lidoju, es, es tūlīt lidošu!» pazibēja viņam galvā.

Viņš sāka drudžaini sagatavot sviras star­tam, tas ir, pēc kārtas pieskārās tām ar pirkstiem un skaitīja: viens … divi… trīs… bet kur tad ir ceturtā? Pēc tam šis… šis in­dikators … un pedālis… nē, nevis pedālis, ak tā, ir … sarkanais … zaļais rokturis … tad automāts … tā … vai arī vispirms zaļais un pēc tam sarkanais?!

— Pilot Pirks no AMU-27! — viņa šaubas pārtrauca skaļa balss, kas cirta tieši ausī.

— Starts pēc radiokomandas nulle! Uz­manību — pilots gatavs?

«Vēl nē!!!» pilots Pirkss gandrīz vai ieklie­dzās, tomēr savaldījās un sacīja:

— Pilots Ber… pilots Pirkss no AMU-27 gatavs … ē … startam pēc radiokomandas nulle!

Pirkss gribēja sacīt «pilots Bersts», jo viņš bija lieliski iegaumējis, kā atbildēja Bersts. «Idiots!» viņš norāja pats sevi pēkšņajā klu­sumā. Automāts (vai tiešām visiem automā­tiem ir jābūt ar unteroficiera balsi?) rēja ausī:

— Līdz startam sešpadsmit… piecpa­dsmit … četrpadsmit…

Pilots Pirkss mirka sviedros. Viņš pūlējās atcerēties kaut ko ārkārtīgi svarīgu — viņš zināja, ka tas ir dzīvības un nāves jautā­jums, taču bez panākumiem.

— … sešas, piecas, līdz startam četras …

Pirkss saspieda mitrajos pirkstos starta

rokturi. Par laimi, tam bija raupja virsma. «Vai tiešām visi tā svīst? Acīmredzot…» viņam iešāvās prātā tai brīdī, kad radio­austiņās nodārdēja:

— Nulle!!!

Viņa roka pati — pilnīgi patstāvīgi — pa­vilka sviru, pabīdīja to līdz pusei un ap­stājās. Atskanēja rūkoņa. Šķita, ka viņam uz krūtīm un galvas uzguļas elastīga spiede. «Paātrinājums!» viņš paguva nodomāt, un viņam sametās tumšs gar acīm. Tikai maz­lietiņ un tikai uz mirkli. Kad viņš atkal va­rēja labi redzēt, — lai gan neatvairāmais smagums joprojām stindzināja ķermeni, — ekrāni, vismaz tie trīs tieši acu priekšā, bija balti kā piens, kas līst ārā no miljoniem krūžu.

«A, laužos cauri mākoņiem,» Pirkss no­domāja. Tagad viņš domāja it kā brīvāk, mazliet gausāk, toties pilnīgi mierīgi. Pēc kāda laika Pirksam šķita, ka viņš ir tikai liecinieks šim jocīgajam skatam: guļ puisis atzvēlies «zobārsta krēslā» un nekustina ne roku, ne kāju. Mākoņi izgaisuši, debesis vēl blāvi zilgas kā vāji veļas zilumi, arī zvaig­znes tā kā sāk parādīties — bet vai tās ir zvaigznes?

Jā, tās bija zvaigznes. Rādītāji skraidīja pa griestiem, pa sienām, katrs pēc sava prāta, katrs kaut ko rādīja, viss bija jāredz, bet viņam bija tikai divas acis. Tomēr Pirksa kreisā roka, paklausīdama īsam, atkārtotam svilpienam radioaustiņās, pati — atkal pati — pavilka rokturi, samazinot paātrinā­jumu. Uzreiz kļuva mazliet vieglāk: ātrums 7,1 sekundē, augstums 201 kilometrs, dotā starta līkne beigusies, paātrinājums 1,9 — var apsēsties, un vispār tagad tikai sāksies īstais darbs!

Pirkss lēni slējās sēdus, atbalstīdamies uz krēsla parocēm, kas automātiski pacēla at­zveltni, un pēkšņi sastinga aiz šausmām.

— Kur ir briks?!

Tā bija tā pati ārkārtīgi svarīgā lieta, ko viņš nekādi nebija varējis atcerēties. Pirkss sāka pārlūkot grīdu, it kā pasaulē nemaz ne­būtu neskaitāmo indikatoru, kuri mirkšķi­nāja no visām pusēm. Briks gulēja zem paša krēsla. Pirkss noliecās — siksnas, protams, neļāva, atsprādzēt tās nebija laika — un ar tādu sajūtu, it kā viņš stāvētu uz ļoti augsta torņa smailes un gāztos kopā ar to bezdibenī, viņš atvēra kuģa žurnālu, kas atradās kabatā virs ceļgala, izņēma no aploksnes uzde­vumu … neko nesaprata: kur tad, velns pa­rāvis, orbīta B-68? A, te tā ir! Viņš pārbau­dīja pēc trajektometra un sāka lēnām nogriezties. Un pats brīnījās — kaut kā izdevās.

Elipsē skaitļojamā mašīna labvēlīgi pazi­ņoja korekcijas datus, Pirkss atkal manev­rēja, izgāja no orbītas, pārāk strauji nobrem­zēja — gandrīz desmit sekundēs, paātrinā­jums bija mīnus 3 g, — bet viņam nekas nenotika, jo fiziski viņš bija ļoti izturīgs («Ja tev būtu tādas pašas smadzenes kā muskuļi,» Ēzeļu Pļaviņa viņam mēdza sacīt, «tad, iespē­jams, no tevis kaut kas iznāktu»), izpildījis korekciju, iegāja pastāvīgā orbītā, noraidīja pa radiofonu datus skaitļojamai mašīnai, tā neko neatbildēja, pāri tās diskam pārskrēja tukšgaitas viļņi. Pirkss pārbaudīja savus da­tus vēlreiz, — protams, viņš bija aizmirsis pārslēgties — tagad viņš izlaboja kļūdu, un uz diska tūliņ parādījās mirgojoša vertikāla līnija, bet visi lodziņi kā norunājuši rādīja vieniniekus.

«Esmu orbītā!» Pirkss nopriecājās. Jā, bet apriņķojuma laiks bija 4 stundas 29 minūtes, turpretī vajadzēja būt 4 stundām 26 minūtēm.

Tagad viņš patiešām nezināja, vai šāda no­virze pieļaujama vai ne. Lauzīja galvu, sāka jau gudrot, vai neatsprādzēt siksnas, — briks gulēja zem paša krēsla, — bet velns viņu zina, vai špikerī par to ir rakstīts? Te pēkšņi viņš atcerējās, ka profesors Kāls bija teicis: «Orbītu aprēķinos pieļaujamā kļūda ir līdz 0,3 procentiem.» Drošs paliek drošs, Pirkss nodeva datus skaitļojamai mašīnai: viņš at­radās pieļaujamās kļūdas robežās. «Nu, lie­kas, viss kārtībā,» Pirkss sacīja pats sev un tikai tagad pavērās visapkārt.

Pārslodze izzuda, viņš bija stingri piesprā­dzēts pie krēsla, tikai jutās ļoti viegls. Priek­šējais ekrāns — zvaigznes, zvaigznes un gaiši brūna maliņa pašā apakšā, sānu ekrāns — nekā, tikai melna tumsa un zvaig­znes. Apakšējais ekrāns — jā! Pirkss uzma­nīgi pētīja Zemi — viņš lidoja virs tās 700 līdz 2400 km augstumā, savas orbītas zonā; Zeme bija milzīga, tā aizpildīja visu ekrānu; pašreiz viņš lidoja tieši virs Grenlandes — tā taču, liekas, ir Grenlande? Kamēr viņš gud­roja, kas tā ir, viņš atradās jau virs Ziemeļ- kanādas. Apkārt polam dzirkstīja sniegs, okeāns bija melni violets, izliekts, gluds, kā no čuguna izliets, mākoņu apbrīnojami maz — it kā uz izliektās virsmas kāds būtu izšļakstījis šķidru putriņu. Pirkss paskatījās pulkstenī.

Viņš lidoja jau septiņpadsmit minūtes.

Tagad vajadzēja uztvert pavadoņa PAL radiosignālus un novērot radarus, lidojot

cauri tā zonai. Kā sauc šos divus kuģus? RO? Nē, JO. Bet numuri? Pirkss ieskatījās lapiņā ar uzdevumu, iebāza to kopā ar kuģa žur­nālu kabatā un pataustīja uz krūtīm kontrol- regulatoru. Atskanēja pīkstieni _un sprakšķi. PAL … kāds tam ir signāls? A, Morze … Pirkss sasprindzināja dzirdi, pavērās ekrānos, Zeme lēni griezās zem viņa, zvaigznes ātri pārvietojās uz ekrāniem, bet no pavadoņa PAL nebija ne vēsts.

Pēkšņi Pirkss izdzirda džinkstoņu.

«PAL?» Pirkss nodomāja, bet tūdaļ atkal atmeta šo domu. «Idiotisms! Pavadoņi taču nedžinkst! Kas tad džinkst?» -— «Nekas ne- džinkst,» viņš atbildēja pats sev. «Kas tad tas ir? Avārija?»

Pirkss nemaz nenobijās. Kas gan tā par avāriju, ja viņš lido ar izslēgtu dzinēju? Kārba pati no sevis sāk sabrukt — vai tā? Bet varbūt īssavienojums? A, īssavienojums! Žēlīgais dievs! Ugunsdrošības instrukcija III A: «Ugunsgrēks orbītā» . .. paragrāfs . .. velns viņu parāvis! Džinkst un džinkst, viņš tikko spēja sadzirdēt tālo signālu pīkstienus.

«Gluži kā muša glāzē,» Pirkss nodomāja apdullis, drudžaini skatīdamies te uz vienu ciparnīcu, te uz otru. Un tad viņš to ierau­dzīja.

Tā bija milzīga, zaļgani melna muša no tās pretīgās sugas, kas, šķiet, radīta, lai sa­gandētu cilvēkiem dzīvi, nekaunīga, uzbā­zīga, idiotiska un tai pašā laikā viltīga, izma­nīga muša, kura brīnumainā kārtā (kā gan

savādāk?) ielīdusi raķetē un tagad lidoja caurspīdīgajā kupolā, kā džinkstoša bumbiņa sizdamās pret spīdošajiem ciparnīcu diskiem.

Kad muša tuvojās skaitļojamai mašīnai, tās džinkstēšana skanēja radioaustiņās kā četrmotoru lidmašīna: virs skaitļojamās ma­šīnas atradās rezerves mikrofons, lai to va­rētu izmantot bez laringofona, kad radiofona kabeļi būs izslēgti. Kam tas vajadzīgs? Kat­ram gadījumam. Līdzīgu ierīču bija daudz.

Pirkss nolādēja šo mikrofonu. Viņš bai­dījās, ka nesadzirdēs pavadoņa PAL signālu. Lai mērs būtu pilns, muša sāka sirojumus arī uz citām vietām. Dažas minūtes Pirksa skatiens bija nevilšus tai piesaistīts, līdz bei­dzot viņš stingri noteica sev, ka viņam uz­spļaut uz šo mušu.

žēl, ka nevar uzbērt DDT.

— Pietiek!

Sākās tāda džinkstoņa, ka Pirkss pat sa­viebās. Muša pastaigājās pa skaitļojamo mašīnu. Tad muša apklusa — tīrīja spārni- ņus. Cik riebīga muša!

Radioaustiņās ieskanējās tāla, vienmērīga pīkstoņa — trīs punkti, svītra, divi punkti, divas svītras, trīs punkti, svītra — pavadonis PAL!

— Nu gan jātur acis vaļa! — Pirkss sacīja un nedaudz pacēla krēslu: visi trīs ekrāni atradās viņa acu priekšā. Viņš pārbaudīja vēlreiz, kā darbojas fosforescējošais radara stars, un gaidīja. Uz radara nekā nebija. Bet kāds kliedza:

— A-7 Zeme—Mēness . . . A-7 Zeme— Mēness, 3. sektors, 113. kurss, izsauc pava­doni PAL PELENG. Dodiet peilējumu. Uz­tveru.

— Sasodīts, kā gan es tagad dzirdēšu savus JO! — Pirkss uztraucās.

Muša ierūcās radioaustiņās un nozuda. Drīz vien uz Pirkšu no augšas krita ēna — it kā uz spuldzes būtu nosēdies sikspārnis. Tā bija muša. Viņa rāpoja pa stikla spuldzi, kā pētīdama, kas slēpjas tās iekšpusē. Tik­mēr ēterā kļuva par šauru. Pavadonis PAL, kurš jau bija redzams (tas tiešām izskatījās kā milzīgs pālis: 800 metru garš alumīnija cilindrs ar observatorijas kupolu galā), lidoja kādus četrsimt vai vairāk kilometrus aug­stāk par Pirkšu un lēnām apdzina viņu.

— Pavadonis PAL PELENG izsauc A-7 Zeme—Mēness, simt astoņdesmit komats četrpadsmit, simt seši komats seši. Novirzī­šanās pieaug lineāri. Beidzu.

— Albatross-4 Marss—Zeme izsauc Gal­veno PAL. Galvenais PAL, dodos iepildīt degvielu, 2. sektors, dodos iepildīt degvielu, 2. sektors, izmantoju rezerves. Uztveru.

— A-7 Zeme—Mēness izsauc pavadoni PAL PELENG . . .

Pārējo Pirkss nedzirdēja, visas skaņas no­māca mušas džinkstēšana. Beidzot tā apklusa.

— Galvenais izsauc Albatrosu-4 Marss— Zeme, iepildīšana septītajā sektorā, Galvenā Omega, iepildīšana pārcelta uz Galveno Omegu. Beidzu.

«Viņi tīšām šeit sadrūzmējušies, lai es neko nedzirdētu,» Pirkss nodomāja.

Pretsviedru veļa gandrīz vai peldēja uz miesas. Muša, nikni džinkstēdama, griezās virs skaitļojamās mašīnas diska, it kā par katru cenu gribētu panākt pati savu ēnu.

— Albatross-4 Marss — Zeme, Albatross-4 Marss—Zeme izsauc pavadoni Galveno PAL, ieeju 7. sektorā, ieeju 7. sektorā, lūdzu pilotēt saskaņā ar interkorna pavēlēm. Beidzu.

Ieskanējās interkorna pīkstieni, kas no­slāpa pieaugošā džinkstoņā. Šajā troksnī ielauzās vārdi:

— JO-2 Zeme—Mēness, JO-2 Zeme— Mēness izsauc AMU-27, AMU-27. Uztveru.

— Interesanti, ko viņš izsauc? — Pirkss gudroja un pēkšņi salēcās savās siksnās.

«AMU» … viņš gribēja teikt, bet no aiz­smakušās rīkles nenāca ne skaņa. Radio­austiņās džinkstēja. Muša. Viņš aizvēra acis.

— AMU-27 izsauc JO-2 Zeme—Mēness: Atrodos 4. kvadrantā, PAL sektors, ieslēdzu pozīcijas ugunis. Uztveru.

Pirkss ieslēdza savas pozīcijas ugunis — divas sarkanas sānos, divas zaļas priekšgalā, vienu gaiši zilu aizmugurē — un gaidīja. Nekas nebija dzirdams, izņemot mušu.

— JO-2 bis Zeme—Mēness. JO-2 bis Zeme—Mēness, izsaucu… — un atkal džinkstoņā.

«Šoreiz, šķiet, mani?» Pirkss izmisumā nodomāja.

— AMU-27 izsauc JO-2 bis Zeme—Mē­ness. Atrodos 4. kvadrantā, PAL robežsek- tors. Visas pozīcijas ugunis ieslēgtas. Uz­tveru.

Tagad abi JO atsaucās vienlaicīgi — Pirkss ieslēdza secības selektoru, lai apslā­pētu to, kurš atsaucās otrais, bet džinkstoņā turpinājās, — protams, muša!

«Nudien pakāršos!» Pirkss nodomāja. Viņam neienāca prātā, ka bezsvara stāvokļa dēļ pat šāda iespēja viņam ir laupīta.

Pēkšņi uz radara ekrāna Pirkss ieraudzīja abus savus kuģus — tie sekoja viņam para- lēlkursā ne vairāk kā deviņus kilometrus viens no otra, tātad abpusēji aizliegtās zonās. Pirksam kā vadošajam vajadzēja tiem pa­vēlēt atvirzīties pieļautā attālumā — 14 ki­lometrus vienam no otra. Viņš pārbaudīja pēc radara, kādā stāvoklī atrodas punktiņi, kas apzīmēja kuģus, kad muša nosēdās uz viena no tiem. Pirkss svieda mušai ar kuģa žurnālu, bet tas nesasniedza mērķi, atsitās pret lodes stiklu un nevis noslīdēja pa to lejā, bet lidoja atpakaļ, pēc tam uz augšu, atsitās pret stikla lodes kupolu un sāka tur riņķot — bezsvara stāvoklis! Muša pat ne- papūlējās aizlidot — viņa lēnām rāpoja prom. — AMU-27 Zeme—Mēness JO-2, JO-2 bis. Es jūs redzu. Kuģi bīstami tuvu. Pāriet uz paralēlkursu ar korekciju nulle komats nulle viens. Pēc manevra izpildīšanas pāriet uz uztveršanu. Beidzu.

Abi punktiņi sāka lēnām attālināties viens no otra, iespējams, ka tie viņam kaut ko teica, taču Pirkss dzirdēja tikai mušu. Bet muša džinkstēdama pastaigājās pa skaitļo­jamās mašīnas mikrofonu. Nebija vairs nekā, ar ko tai mest. Kuģa žurnāls peldēja virs Pirksa, klusu čaukstinādams lapas.

— Galvenais PAL izsauc AMU-27 Zeme — Mēness. Iziet no robežkvadranta, iziet no robežkvadranta, pieņemu transsolāro kuģi. Uztveru.

«Kāda nekaunība! Arī transsolārais kuģis te vēl uzkūlies! Kāda man daļa gar trans­solāro kuģi?! Ierindā kursējošiem kuģiem tiek dota priekšroka!» Pirkss nodomāja un sāka kliegt, izgāzdams šai kliedzienā visas savas bezspēcīgās dusmas pret mušu:

— AMU-27 Zeme—Mēness izsauc Gal­veno PAL. No kvadranta neizeju, kas man daļas gar transsolāro kuģi, lidoju trīsstūra ierindā. AMU-27, JO-2, JO-2 bis, eskadriļa Zeme—Mēness, vadošais AMU-27. Beidzu.

«Nevajadzēja teikt, ka man nav nekādas daļas gar transsolāro kuģi,» Pirkss nodomāja. «Skaidrs, nopelnīju soda punktus. Kaut velns viņus visus parāvis! Bet kas izpelnīsies soda punktus par mušu? Arī es?»

Pirkss nosprieda, ka šāds piedzīvojums ar mušu varējis atgadīties vienīgi viņam. Muša! Cik muļķīgi! Viņš iztēlojās, kā Smiga ar Berstu locītos smieklos, ja uzzinātu par šo idiotisko mušu. Pirmoreiz pēc starta Pirkss atcerējās Berstu. Nebija jau arī laika, pava­donis PAL aizvien vairāk atpalika. Jau pie­cas minūtes viņi lidoja trijatā.

— AMU-27 izsauc JO-2, JO-2 bis Zeme — Mēness. Pulkstenis divdesmit nulle septiņas minūtes. Iziešanu uz parabolisko kursu Zeme — Mēness sākam pulksten divdesmitos nulle desmit minūtēs. Kurss simt vienpa­dsmit … •— Pirkss lasīja no lapiņas, ko viņam ar akrobāta veiklību izdevās notvert gaisā virs galvas. Viņa kuģi atbildēja. Pa­vadonis PAL vairs nebija redzams, bet Pirkss to aizvien vēl dzirdēja — vai nu viņu, vai mušu. Pēkšņi džinkstoņā it kā dubultojās. Pirksam gribējās izberzēt acis. Patiešām. Mušas bija divas. No kurienes tad izlīdusi otra?

«Tagad tās mani nobeigs,» Pirkss mierīgi, pavisam mierīgi nodomāja.

Bija pat gluži patīkami apzināties, ka ne­vajadzēs vairs te noņemties, bojāt sev ner­vus — mušas tik un tā nobeigs. Tas turpi­nājās tikai acumirkli, tad Pirkss paskatījās pulkstenī — bija pienācis brīdis sākt paša noteikto manevru, bet viņš vēl nebija ne rokas uzlicis uz svirām!

Tūkstoškārtīgos vingrinājumos izciestās mokas, kā redzams, nebija gājušas zudumā: Pirkss bez skatīšanās satvēra abus rokturus, vērodams trajektometru, pabīdīja labo, pēc tam kreiso. Dzinējs dobji atsaucās, pēc tam kaut kas iešņācās, Pirkss dabūja triecienu pa galvu un pat iekliedzās aiz pārsteiguma. Kuģa žurnāla muguriņa iesita viņam pa pieri — pie pašas ķiveres malas! Žurnāls aiz­klāja visu seju, un Pirkss nevarēja to no­mest — abas rokas bija aizņemtas. Radio­austiņās džinkstēja un sprēgāja mušu mīlas spēle uz skaitļojamās mašīnas. «Lidojumā līdzi jādod revolveris,» Pirkss nodomāja, sajuzdams, ka kuģa žurnāls, paātrinājumam aizvien pieaugot, saplacina viņam degunu. Pirkss kā neprātīgs mētāja galvu — viņam taču jāredz trajektometrs! Žurnāls svēra ap­mēram trīs kilogramus; pēkšņi tas ar blīkšķi nokrita uz grīdas — patiešām, gandrīz 4 g. Pirkss nekavējoties samazināja paātrinā­jumu, uzturēdams to manevra robežās, no­stiprināja rokturu sprūdus — tagad paātri­nājums bija 2 g. Vai tiešām mušām tas nekaitē? Nekas tām nenotika. Tās jutās lie­liski. Pirksam bija jālido tā veselas 83 minū­tes. Viņš paskatījās uz radara ekrānu: abi JO sekoja viņam pa pēdām, attālums starp viņu un tiem bija pieaudzis apmēram līdz septiņdesmit kilometriem; tas tādēļ, ka dažas sekundes paātrinājums bija sasniedzis 4 g un viņš bija izrāvies uz priekšu. Nav liela nelaime.

Tagad Pirksam bija nedaudz brīva laika — līdz paātrinātā lidojuma beigām. 2 g nav nekas sevišķs. Viņš tagad svēra pavisam simt četrdesmit divus kilogramus. Ne vien­reiz vien viņš bija sēdējis laboratorijas centrifūgā arī pusstundu ar paātrinājumu 4g.

Protams, tas ir nepatīkami: rokas un kājas

kā ar svinu pielietas. Galvu nav iespējams pat pakustināt — gar acīm metas tumšs.

Pirkss vēlreiz pārbaudīja abu aizmugurē lidojošo kuģu stāvokli un nodomāja: «Ko gan tagad dara Bersts?» Viņš iztēlojās Bersta seju — tā droši vien izskatījās kā kinofilmā. Ir gan tam puisim ģīmis! Deguns taisns, acis pelēkas — tērauda krāsā … un viņš jau nu nekādā ziņā nav ņēmis līdzi briku, lai gan * arī Pirksam pagaidām tas nav bijis vajadzīgs. Džinkstoņā radioaustiņās bija apklususi: abas mušas rāpoja virs viņa pa kupola stikla virsmu, to ēnas pārskrēja pār seju — pirmo reizi Pirkss pat satrūkās. Viņš paska­tījās uz augšu — mušu melnās kājiņas no­beidzās ar plakaniem paplašinājumiem, vēderiņi spuldžu gaismā metāliski spīdēja. Cik pretīgi!

— Brāzma-8 Marss—Zeme izsauc trīs­stūri Zeme—Mēness, 16. kvadrants, kurss simt vienpadsmit komats seši. Redzu jūs uz tuvināšanas kursa vienpadsmit minūtes, trīs­desmit divas sekundes, lūdzu mainīt kursu. Uztveru.

— Ir gan liktenis! — Pirkss ievaidējās. — Stulbenis, drāžas man taisni virsū … redz taču, ka lidoju ierindā!

— AMU-27, vadošais trīsstūrī Zeme— Mēness, JO-2, JO-2 bis izsauc Brāzmu-8 Marss—Zeme. Lidoju ierindā, kursu nemai­nīšu, izdariet apiešanas manevru. Beidzu.

Izrunājot šos vārdus, Pirkss meklēja uz radara nekaunīgo «Brāzmu» un atrada to.

Ne vairāk par pusotra tūkstoša kilometru attālumā!

—r Brāzma-8 izsauc AMU-27 Zeme—Mē­ness. Man radies caurums gravimetriskajā sadalē, nekavējoties izdariet apiešanas ma­nevru, kursu šķērsošanas punkts četrdesmit četri nulle astoņi, kvadrants Mēness četri, robežzona. Uztveru.

— AMU-27 izsauc Brāzmu-8 Marss— Zeme, JO-2, JO-2 bis Zeme—Mēness, izdaru apiešanas manevru pulksten divdesmitos trīsdesmit deviņās minūtēs, vienlaicīgs pa­grieziens aiz vadošā redzamības robežās, novirze uz ziemeļiem, sektors Mēness viens nulle komats seši, ieslēdzu mazjaudas dzi­nējus. Uztveru.

To sacīdams, Pirkss vienlaicīgi ieslēdza abas apakšējās sprauslas. Abi JO tūlīt rea­ģēja, pagriezās, zvaigznes sāka slīdēt uz ekrāniem. «Brāzma» pateicās, tā lidoja uz Galveno Lunu. Pirkss pēkšņi sasparojās un novēlēja «Brāzmai» laimīgu nosēšanos sa­skaņā ar visiem labā toņa noteikumiem, vēl jo vairāk tāpēc, ka tai bija gadījusies avā­rija. Tagad viņš redzēja «Brāzmu» tūkstoš kilometru attālumā ar ieslēgtām pozīcijas ugunīm. Pēc tam Pirkss izsauca savus JO un atkal sāka uzņemt iepriekšējo kursu — ak šausmas! Kā zināms, nav nekā vieglāka par novirzīšanos no kursa, bet uziet pēc tam to pašu parabolas posmu šķiet gandrīz neiespē­jami. Paātrinājums bija cits, Pirkss nejau­dāja pietiekami ātri nodiktēt koordinātes skaitļojamai mašīnai, pa kuru rāpoja mušas, bet pēc tam sāka dzenāt viena otru — to ēnas šaudījās pa ekrānu. Un no kurienes gan šiem kukaiņiem tik daudz spēka? Pagāja minūtes divdesmit, kamēr kuģi beidzot ievir­zījās sākotnējā kursā.

«Bet Berstam ceļš droši vien kā ar putekļ- sūcēju nosūkts,» Pirkss nodomāja. «Viņam tas viss ir tīrais nieks! Viņš ar vienu roku tiek galā.»

Pirkss ieslēdza paātrinājuma reduktora automātu, lai astoņdesmit trešajā minūtē iegūtu nulles paātrinājumu saskaņā ar in­strukciju, un pēkšņi ieraudzīja kaut ko tādu, ka viņa slapjā pretsviedru veļa kļuva kā no ledus pašūta.

No sadales dēļa — milimetru pēc mili­metra — slīdēja nost baltais vāks. Kā re­dzams, tas bija vāji nostiprināts un pēc grū­dieniem kuģa manevrēšanas laikā (viņš tiešām ļoti strauji manevrēja) aizbīdņi atnā­kuši vaļā. Paātrinājums aizvien vēl bija 1,7 g; vāks lēni lēni slīdēja, it kā to kāds vilktu no apakšas aiz neredzama diega, bei­dzot nolidoja nost. Vāks atsitās pret kupola stiklu un noslīdēja pa to uz grīdas. Iespī- dējās četri atkailināti vara augstsprieguma vadi, bet zem tiem drošinātāji.

«Kādēļ gan es tā nobijos?» Pirkss nodo­māja. «Nokrita vāks, lai krīt — liela muiža! Vai nav vienalga, ar vāku vai bez vāka?»

Tomēr viņš uztraucās: tādas lietas nedrīkst notikt. Ja var nokrist vāks no drošinātājiem, var atdalīties arī raķetes pakaļgals.

Lidot ar paātrinājumu vajadzēja vēl tikai divdesmit septiņas minūtes, kad Pirkss iedo­mājās, ka pēc dzinēju izslēgšanas vāks zaudēs svaru un sāks lidot. Vai tas var no­darīt ko ļaunu? Laikam gan nē. Tas ir pārāk viegls. Nesadauzīs pat nevienu stikliņu. E, nekas!

Pirkss uzmeklēja ar skatienu mušas: viena otru dzenādamas, griezdamās un džinkstē­damas, tās riņķoja pa kabīni un beidzot pa­līda zem drošinātājiem. Pirkss tās vairs neredzēja.

Uz ekrāna viņš sameklēja abus JO — tie lidoja pa kursu. Uz priekšējā ekrāna bija redzams milzīgs Mēness disks, kas aizņēma pusi no debesīm. Reiz viņiem bija notikušas selenogrāfiskās mācības Tiho krāterī — to­reiz Bersts vēl izdarīja aprēķinus ar vispa­rastākā pārnēsājamā teodolīta palīdzību… Ek, velns parāvis, ko gan visu viņš neprata! Pirkss mēģināja sameklēt Galveno Lunu Arhimēda ārējā nogāzē. Tas bija tikko sare­dzams, gandrīz viss paslēpies klintīs, varēja saskatīt vienīgi kosmodroma gludo virsmu ar signālugunīm — un, protams, tikai tad, kad tas nonāca ēnas zonā, bet tagad tur spīdēja saule. Tiesa, pati stacija atradās krā­tera ēnā, bet kontrasts ar žilbinoši mirdzošo disku bija tik ass, ka vājās signalizācijas ugunis vispār nebija samanāmas.

Mēness izskatījās tā, it kā cilvēks uz tā nekad nebūtu spēris kāju, no Mēness Alpiem pāri Lietus Jūras līdzenumam stiepās bez­gala garas ēnas. Pirkss atcerējās, kā pirms izlidošanas uz Mēnesi — toreiz viņi lidoja lielā grupā kā parasti pasažieri — Ēzeļu Pļaviņa palūdza viņu noskaidrot, vai no Mē­ness ir saredzamas septītā lieluma zvaigznes, bet viņš, ēzelis, ķērās pie šī uzdevuma ar vislielāko entuziasmu. Viņš bija galīgi aiz­mirsis, ka dienā no Mēness vispār nav redza­mas nekādas zvaigznes — acis pārāk žilbina saules gaisma, kas atstarojas no tā virsmas. Ēzeļu Pļaviņa vēl ilgi zobojās par šīm no Mēness saredzamajām zvaigznēm.

Disks uz ekrāniem lēni auga — drīz tas pilnīgi izspiedīs melnās debesis no priekšējā ekrāna.

Savādi — nekas nedžinkstēja. Pirkss pa­skatījās sānis un sastinga aiz šausmām: viena muša sēdēja uz drošinātāja izliektās virsmas un tīrīja spārniņus, bet otra lidoja tai apkārt. Turpat blakus, dažus milimetrus tālāk spīdēja tuvākais kabelis. Izolācija beidzās nedaudz augstāk, visi četri kabeļi gandrīz zīmuļa resnumā bija kaili. Spriegums jau vairs nebija tik augsts, 1000 voltu, un tādēļ atstarpes starp tiem nebija lielas — septiņi milimetri. Pirkss droši zināja, ka septiņi. Reiz viņi demontēja visu elektroinstalāciju, un par to, ka Pirkss nezināja, kādiem jābūt attālumiem starp vadiem, viņš dabūja dzirdēt no asistenta ne visai patīkamus vār­dus. Muša beidza aplidot, otru un tagad rāpoja pa kailo vadu. Acīmredzot tas viņai nekaitēja. Bet ja viņai sagribēsies uzrāpties uz otru … Kā redzams, mušai tieši tas bija prātā: tā iedžinkstējās un nosēdās uz pašas malējās vara dzīslas. It kā visā kabīnē nebūtu citas vietas! Bet ja nu pēkšņi tā nostāsies ar priekšējām kājiņām uz viena vada, bet ar pakaļējām uz otra …

Nu un kas par to? Sliktākā gadījumā no­tiks īssavienojums. Lai gan muša, šķiet, nav tik liela. Un, ja ari notiks īssavienojums, tad uz īsu brīdi, automātiskais drošinātājs izslēgs strāvu, muša sadegs, automāts atkal ieslēgs strāvu, un viss būs kārtībā —• toties no mušas viņš būs ticis vaļā! Kā hipnotizēts Pirkss skatījās uz augstsprieguma skapīti. Viņam tomēr negribējās, lai šis draņķa radījums taisītu eksperimentus. īssavienojums — velns viņu zina, kas no tā var iznākt. . . Šķiet, nekas, bet kādēļ tas vajadzīgs?

Pulkstenis: vēl astoņas minūtes jālido, dzi­nēju vilkmei pakāpeniski samazinoties. Pirkss tieši tobrīd skatījās šajā pulkstenī, kad kaut kas iezibsnījās un — gaisma no­dzisa. Tas ilga kādu sekundes trešdaļu. «Muša!» Pirkss nodomāja un, elpu aizturējis, gaidīja, kamēr automāts ieslēgs strāvu. Ieslēdza.

Iedegās gaisma, bet ta bija oranža, vāja, un tūlīt pat noklikšķēja drošinātājs. Tumšs. Automāts atkal ieslēdza gaismu. Izslēdza. Ieslēdza. Un tā visu laiku, bez apstājas. Spul­dzes dega ar pusgaismu. Kas noticis? Vien­mērīgi mirgojošā gaismā Pirkss tik tikko saskatīja: no mušas — šī draņķe tomēr bija iespiedusies starp diviem vadiem — bija palicis pāri līķītis, garena oglīte, kas vēl ar­vien savienoja vadus.

Nevarētu sacīt, ka Pirkss būtu ļoti pār­bijies. Viņš bija satraukts, bet vai tad kopš starta brīža viņš kaut mirkli bija juties mie­rīgs? Pulksteni redzēja slikti. Aparātu dēļiem bija pašiem savs apgaismojums, radaram arī. Strāvas bija tieši tik daudz, lai neizslēgtos avārijas ugunis un rezerves ķēde, bet pilnam apgaismojumam tas acīmredzot nepietika. Līdz dzinēju izslēgšanas brīdim bija atliku­šas četras minūtes.

Par to viņam nebija jārūpējas: automāta reduktoram pašam jāizslēdz dzinēji. Ledaina strūkliņa pārskrēja viņam pār muguru — kā gan automāts izslēgs, ja noticis īssavieno­jums?

Kādu mirkli Pirkss šaubījās, vai tā ir tā pati ķēde vai cita. Tad viņš aptvēra, ka tie ir galvenie drošinātāji. Visai raķetei un visām ķēdēm. Bet katls, tas taču darbojas pats par sevi? …

Katls — jā. Bet ne jau automāts. Tu taču pats to iepriekš noregulēji. Tātad vajag iz­slēgt. Bet varbūt labāk neaiztikt? Varbūt tomēr darbosies?

Konstruktori nebija paredzējuši, ka vadī­bas kabīnē varētu iekļūt muša, ka vāks va­rētu nokrist un notikt īssavienojums — un kāds vēl!

Gaisma nepārtraukti mirgoja. Vajadzēja kaut ko darīt. Bet ko?

Gluži vienkārši: jāpārslēdz galvenais slē­dzis, kas atrodas zem grīdas aiz krēsla. Tas izslēgs galvenās ķēdes un iedarbinās avārijas ķēdes. Un viss būs kārtībā. Raķete nav ne­maz tik slikti konstruēta, viss ir paredzēts nepieciešamās drošības garantēšanai.

Interesanti, vai Berstam tas būtu tā uzreiz ienācis prātā? Jādomā, ka būtu. Varbūt pat… Taču bija atlikušas tikai divas minū­tes!!! Viņš nepagūs izdarīt manevru! Pirkss palēcās krēslā. Viņš bija pilnīgi piemirsis tos divus! Pievēris acis, viņš mirkli domāja.

— AMU-27, vadošais, Zeme—Mēness iz­sauc JO-2, JO-2 bis. Man vadības kabīnē noticis īssavienojums. Manevru ieiešanai pagaidu pastāvīgajā orbītā virs Mēness ekvatoriālās zonas izpildīšu ar nokavēša­nos .. . nenoteiktā laikā. Izpildiet manevru patstāvīgi norādītajā laikā. Uztveru.

— JO-2 bis izsauc vadošo AMU-27 Zeme—Mēness. Izpildu manevru vienlai­cīgi ar JO-2, ieeju pagaidu pastāvīgajā or­bītā virs ekvatoriālās zonas. Līdz nosēšanās brīdim tev paliek deviņpadsmit minūtes. Vēlu sekmes. Vēlu sekmes. Beidzu.

Noklausījies ziņojumu, Pirkss tūdaļ at- skrūvēja radiofona kabeli, skābekļa šļūteni, otru kabeli — siksnas viņš bija atsprādzējis jau iepriekš. Kad viņš piecēlās no krēsla, reduktora automāts iekvēlojās rubīnsārtā gaismā — visa kabīne brīžiem iznira no tum­

sas, brīžiem iegrima blāvi oranžā pusgaismā. Dzinējs neizslēdzās. Kā prasīdama padomu, no pustumsas uz Pirkšu raudzījās sarkanā uguntiņa. Atskanēja vienmērīga dūkoņa — brīdinājuma signāls. Reduktors nespēja auto­mātiski izslēgt dzinējus. Pūlēdamies notu­rēties līdzsvarā, Pirkss metās aiz krēsla.

Slēdzis atradās grīdā iemontētā kasetē. Kasete bija aizslēgta. Nu, protams, aizslēgta. Pirkss paraustīja vāku — nepadodas! Kur gan ir atslēga?

Atslēgas nebija. Viņš paraustīja vēlreiz — tas pats.

Pirkss pielēca kājās. Viņš skatījās ar neko neredzošu skatienu: uz priekšējiem ekrā­niem kvēloja gigantisks Mēness, tas vairs nebija sudrabots, bet balts kā kalnu sniegs. Krāteru robotās ēnas pārvietojās pa Mēness disku.

Pirkss pēkšņi saklausīja radara altimetru — diez vai tas jau sen sācis darboties? Alti­metrs rāmi tikšķēja, no pustumsas izlēca mazi zaļi cipariņi. Attālums — divdesmit viens tūkstotis kilometru.

Gaisma mirgoja bez apstājas, drošinātājs regulāri izslēdza strāvu. Taču, gaismai no­dziestot, kabīnē vairs nekļuva tumšs: spo­kainā Mēness gaisma iespīdēja kabīnē un tikai nedaudz pavājinājās, kad iedegās blā­vās spuldzes.

Kuģis lidoja taisni uz priekšu, visu laiku uz priekšu un aizvien palielināja ātrumu, turklāt saglabādams pastāvīgo paātrinājumu

0,2 g. Mēness pievilka kuģi arvien spēcīgāk. Ko darīt? Ko darīt? Pirkss vēlreiz metās pie kasetes, iespēra ar kāju pa vāku — tērauds pat nenodrebēja.

Tūlīt! Ak dievs! Kā viņš varēja būt tik stulbs! Vajag . .. vajag tikai nokļūt tur, ap­valka otrā pusē! Tas taču ir iespējams! Pie pašas izejas, kur stikla kupols sašaurinoties pāriet piltuvē, pie aizslēga atrodas speciāla sarkani lakota svira ar uzrakstu «Vienīgi vadības sistēmas avārijas gadījumā». Vajag tikai to pabīdīt, un stikla kupols pacelsies gandrīz par metru — varēs palīst zem tā apakšējās malas un nokļūt otrā pusē! Ar kādu izolācijas lentes gabaliņu jānotīra vadi un …

Ar vienu lēcienu Pirkss atradās pie sar­kanās sviras.

«Idiots!» Pirkss domās sevi nolamāja, sa­tvēra tērauda rokturi un parāva tā, ka pleca locītava noknikšķēja. Rokturis izlēca visa eļļainā tērauda stieņa garumā, bet kupols pat nenodrebēja. Apstulbis Pirkss skatījās uz kupolu — un dziļumā redzēja ekrānus, kurus aizpildīja kvēlojošais Mēness. Gaisma nepār­traukti mirgoja virs viņa galvas — viņš vēl­reiz paraustīja rokturi, lai gan tas jau bija izvilkts līdz galam … Nekā.

Atslēga! Slēdža kasetes atslēga! Viņš no­metās guļus uz grīdas, paskatījās zem krēsla. Tur gulēja vienīgi briks …

Gaisma joprojām mirgoja, drošinātājs re­gulāri izslēdza strāvu. Kad gaisma nodzisa.

apkārt viss kļuva balts, kā no skeleta kau­liem izgriezts.

«Beigas»! Pirkss nodomāja. «Katapultēties krēslā ar visu kupolu? Nevar — izpletnis nenobremzēs, uz Mēness taču nav atmosfē­ras. «Palīgā!!!» Pirksam gribējās kliegt, bet nebija neviena, kas viņu uzklausītu — viņš bija viens. Ko darīt?! Kādam glābiņam taču jābūt!!

Pirkss vēlreiz metās pie roktura, parāva — roka gandrīz izlēca no locītavas. Pirkss bija gatavs vai raudāt aiz izmisuma. Tik muļķīgi, tik muļķīgi .. . Kur ir atslēga? Kādēļ mehā­nisms nedarbojas? Altimetrs . .. Viņš ātri pārskatīja ciparnīcas: deviņi ar pusi tūkstoši kilometru. Uz kvēlojošā fona skaidri iezī­mējās Timoharisa robotās malas. Pirksam likās, ka viņš jau skaidri redz vietu, kur viņš ietrieksies ar pumeku klātajā klintī. Grā­viens, uguns un . ..

Pēkšņi kārtējā gaismas uzliesmojuma brīdī Pirksa drudžainais skatiens apstājās pie čet­rām vara dzīslām. Tur skaidri melnēja no sadegušās mušas pāri palikusī oglīte, kas sa­vienoja kabeļus. Kā vārtsargs straujā lēcienā Pirkss metās ar plecu uz priekšu; trieciens bija drausmīgs, no satricinājuma viņš gan­drīz zaudēja samaņu. Kupola siena atsvieda viņu atpakaļ kā piepūsta autoriepa, Pirkss nokrita uz grīdas. Siena pat nenodrebēja. Viņš pielēca kājās, smagi elpodams, ar asi­ņainām lūpām, gatavs atkal mesties virsū stikla mūrim.

Un tad viņš paskatījās lejup.

Mazās pilotāžas svira. Lieliem, īslaicīgiem paātrinājumiem līdz 10 g, bet tikai vienu sekundes daļu. Tā darbojās tieši, ar mehā­nisko pievadu. Nekavējoties iedarbināja avārijas vilkmi.

Bet šādi viņš varēja vienīgi palielināt pa­ātrinājumu, tas ir, vēl ātrāk aizlidot līdz Mēnesim. Nē, ir jābremzē. Efekts bija pārāk īslaicīgs. Bremzēšanai jābūt nepārtrauktai. Vai tiešām mazā pilotāža nekam neder?

Pirkss metās virsū svirai, krītot saķēra to, parāva un, palicis bez krēsla amortizējošās aizsardzības, sajuta, ka viņam burtiski visi kauli nobrakšķ — tik stipri viņš atsitās pret grīdu. Pirkss pavilka sviru vēlreiz. Tikpat drausmīgs, acumirklīgs raķetes izrāviens! Pirkss apdauzīja galvu pret grīdu, — ja ne­būtu putuplasta, tā sašķīstu gabalos.

Drošinātājs noklikšķēja — mirgošana pēkšņi izbeidzās. Kabīne pielija ar vienmē­rīgu normālu spuldžu gaismu.

Divkārtējais zibeņātro paātrinājumu grū­diens bija izsviedis starp vadiem iestrēgušo pārogļoto mušas līķīti. īssavienojums bija likvidēts. Sajuzdams uz lūpām sāļo asins garšu, Pirkss metās krēslā, it kā lēkdams no tramplīna, taču netrāpīja tajā, pārlidoja augstu virs tā atzveltnes — briesmīgs trie­ciens pret griestiem, ko nedaudz mazināja ķivere.

Tai brīdī, kad Pirkss gatavojās lēcienam, reduktora automāts, kas bija sācis darboties, izslēdza dzinēju. Pēdējais pievilkšanas spēks bija zudis. Kuģis tagad tikai pēc inerces kā akmens krita uz Timoharisa klinšu robiem.

Pirkss atgrūdās no griestiem. Asiņainās siekalas, kuras viņš bija izspļāvis, peldēja viņam apkārt kā sarkansudraboti pūslīši. Pirkss izmisīgi locījās gaisā, stiepdams rokas uz krēsla atzveltnes pusi. Izvilka no kabatām visu, kas tajās bija, un aizsvieda aiz mu­guras.

No šī atgrūdiena Pirksa ķermenis sāka lēni un līgani nolaisties aizvien zemāk, pirksti, kas bija tā izstiepti, ka cīpslas plīsa vai pušu, vispirms ar nagiem aizskāra niķe­lēto cauruli, pēc tam cieši satvēra to. Tagad jau viņš to vairs nelaidīs vaļā. Pirkss kā uz rokām nostājies akrobāts pievilkās ar galvu uz leju, satvēra siksnu, nošļūca pa to lejā, aptina to sev apkārt, aizdare .. . Viņš neka­vēja laiku, lai aizsprādzētos, sakoda siksnas galu zobos — turas! Tagad jāuzliek rokas uz rokturiem, kājas uz pedāļiem!

Altimetrs: tūkstoš astoņi simti kilometru līdz Mēnesim. Vai viņš pagūs nobremzēt? Izslēgts! Četrdesmit pieci kilometri sekundē! Jāpagriež, jāiziet no piķējošā lidojuma — tikai tā!

Pirkss ieslēdza sprauslas — 2, 3, 4 g. Maz! Maz!!

Viņš ieslēdza pilnu vilkmi. Uz ekrāna kā dzīvsudrabs mirdzošais Mēness, kas šķita kā iemūrēts tur no ārpuses, tagad nodrebēja un sāka aizvien ātrāk slīdēt lejup. Krēsls čīkstēja zem Pirksa pieaugošā svara. Kuģis iegāja lokā ar lielu rādiusu virs pašas Mē­ness virsmas — šāds rādiuss bija nepiecie­šams milzīgā ātruma dēļ. Rokturis atradās nekustīgā stāvoklī, nospiests līdz galam. Ķer­menis iespiedās krēsla porainajā polsterē- jumā, Pirkss slāpa nost — kombinezons ne­bija savienots ar skābekļa aparātu, viņš juta, kā ieliecas viņa ribas, gar acīm ņirbēja pelēki plankumi. Pirkss gaidīja uznākam aklumu, nenovērsdams skatienu no radara altimetra ietvariņa, kura lodziņos zibēja mazi cipariņi, rindiņa pēc rindiņas: 990 … 900 … 840 … 760 kilometru .. .

Lai gan Pirkss zināja, ka lido ar pilnu jaudu, viņš joprojām spieda rokturi. Viņš izdarīja visasāko pagriezienu, kāds vien bija iespējams, un — tomēr turpināja zaudēt augstumu, cipari samazinājās — kaut arī lēnāk, — viņš vēl aizvien atradās lielā loka lejupejošajā daļā. Pirkss paskatījās uz tra- jektometru — viņš tik tikko spēja pagriezt redzokļus.

Kā parasti bīstamā debess ķermeņu zonā, aparāta disks rādīja ne tikai raķetes vilkto līkni un vāji mirdzošu trajektorijas pare­dzamo turpinājumu, bet arī Mēness virsmas profilu, virs kura notika šis manevrs.

Abas šīs līknes — lidojuma un Mēness vir­smas — gandrīz saskārās. Vai tās krustojās?

Nē. Bet viņa loks bija gandrīz pieskare. Nav zināms, vai viņam izdosies noslīdēt gar pašu Mēness virsmu vai arī viņš ietrieksies tajā. Trajektometrs strādāja ar precizitāti līdz septiņiem astoņiem kilometriem, un Pirkss nevarēja zināt, vai līkne iet trīs kilo­metrus virs klintīm vai arī zem tām.

Sametās tumšs gar acīm — 5 g lika sevi manīt. Taču samaņu Pirkss nezaudēja. Viņš gulēja akls, stingri sažņaudzis sviras, un juta, kā pamazām padodas krēsla amortiza­tori. Pirkss neticēja, ka viņš aizies bojā. Kaut kā nespēja tam ticēt. Viņš vairs nespēja pa­kustināt lūpas un tumsā, kas bija viņu apņē­musi, vairs tikai lēni skaitīja: divdesmit viens, divdesmit divi, divdesmit trīs, div­desmit četri.. .

Nonācis pie piecdesmit, Pirkss nodomāja: tūlīt notiks sadursme, ja tai vispār jānotiek. Un tomēr viņš neizlaida no rokām sviras. Pamazām Pirkss sāka zaudēt samaņu: sma­cējošs karstums, džinkstoņā ausīs, kakls pilns asinīm, acu priekšā — asiņaina tumsa …

Pirksti paši atlaidās, rokturis lēnām no­slīdēja, Pirkss vairs neko nedzirdēja un ne­redzēja. Pamazām gļuva gaišāks — kļuva aizvien vieglāk elpot. Viņš gribēja atvērt acis, bet tās taču jau bija visu laiku atvērtas un tagad degoši smeldza: bija izžuvusi acs ābolu gļotādiņa!

Pirkss apsēdās.

Gravimetrs rādīja 2g. Priekšējais ekrāns — tukšs. Zvaigžņota debess. No Mēness ne vēsts. Kur palicis Mēness?

Tas atradās lejā, zem Pirksa. Pirkss bija izrāvies no nāves pikējuma un tagad attā- linā jās no Mēness ar ātrumu, kas aizvien samazinājās. Kādā augstumā viņš bija nodrā­zies gar Mēness virsmu? To, protams, reģis­trējis altimetrs, taču Pirksam šo datu izpēte nebija prātā. Tikai tagad viņš pamanīja, ka nepārtraukti dūcošais trauksmes signāls ap­klusis. Kam gan vajadzīgs tāds signāls! Pie­kāruši labāk zvanu pie griestiem. Ja reiz kapsēta, tad kapsēta. Kaut kas klusu iedžink- stējās. Muša! Otra muša! Dzīva, draņķe tāda! Tā lidinājās zem paša kupola. Mutē Pirksam bija kaut kas pretīgs, ciets, ar auduma garšu — drošības jostas gals! Viņš visu laiku bija to turējis zobos, pats to neapjauz- dams.

Pirkss piesprādzēja siksnas un uzlika ro­kas uz svirām — vajadzēja ievadīt raķeti paredzētajā orbītā. Skaidrs, no abiem JO vairs nav ne miņas, bet viņam jāaizvelkas, kur pienākas, un jānodod ziņojums Navigā­cijas Lunai. Bet varbūt Galvenajai Lunai, jo viņam gadījusies avārija? Velns viņu sazin! Varbūt neteikt neko? Nē, izslēgts! Viņš atgriezīsies — visi ieraudzīs asinis, pat griesti nošļakstīti (tagad viņš to pamanīja), turklāt reģistrators bija ierakstījis lentē visu, kas šeit norisinājies: gan drošinātāju stiķus, gan cīņu ar avārijas sviru. Ir gan šie AMU — neko teikt! Un ko lai saka par tiem, kas iesmērē cilvēkam šādu zārku!

Bija laiks noraidīt ziņojumu, taču Pirkss aizvien vēl nezināja, kam īsti jāziņo. Viņš pieliecās un atlaida vaļīgāk plecu siksnu.

Pasniedzās zem krēsla pēc brika. «Galu galā kāpēc gan neieskatīties tajā? Vismaz tagad noderēs.»

Te pēkšņi kaut kas iečīkstējās — it kā at­vērtos kādas durvis.

Taču nekādu durvju aiz viņa muguras ne­bija — Pirkss to lieliski zināja. Piesaistīts ar siksnām pie krēsla, Pirkss nevarēja atskatī­ties. Bet uz ekrāniem parādījās gaismas strēle, zvaigznes kļuva bālākas, un Pirkss izdzirda tajās klusinātu Šefa balsi:

— Pilot Pirks!

Pirkss gribēja pielēkt kājās, taču kavēja siksnas, viņš atkrita atpakaļ krēslā, — viņam likās, ka viņš sajucis prātā. Ejā starp kabīnes sienu un caurspīdīgo apvalku parādījās Šefs. Viņš nostājās Pirksa priekšā savā pelēkajā formas tērpā, skatījās ar savām pelēkajām acīm — un smaidīja. Pirkss nesaprata, kas ar viņu notiek.

Caurspīdīgais apvalks pacēlās augšup, Pirkss instinktīvi atsprādzēja siksnas un pie­cēlās. Ekrāni aiz Šefa muguras pēkšņi no­dzisa, it kā tos kāds būtu nopūtis.

— Ļoti labi, pilot Pirks, — Šefs sacīja. — Ļoti labi.

Pirkss arvien vēl neaptvēra, kas ar viņu notiek. Viņš nostājās Šefa priekšā pamat­stājā un izdarīja kaut ko drausmīgu — pa­grieza galvu, cik to atļāva mīksti piepūstā apkakle.

Visa eja kopā ar lūku bija atvērta — it kā raķete šai vietā būtu pāršķēlusies uz pusēm.

Vakara saules staros redzēja angara plat­formu, uz tās stāvošos cilvēkus, troses, rež- ģotās fermas. Pirkss ar pavērtu muti paska­tījās uz Šefu.

— Nāc, zēn, — Šefs sacīja. Un lēni sniedza viņam roku, kuru Pirkss satvēra. Cieši sa­spiezdams viņa pirkstus, Šefs piemetināja:

— Lidojumu institūta vārdā izsaku tev pa­teicību, bet pats savā vārdā lūdzu piedošanu. Tas… tas ir nepieciešami. Bet tagad ejam, ienāksi pie manis. Varēsi nomazgāties.

Šefs devās uz izeju. Pirkss sekoja_ viņam, smagi un neveikli sperdams soļus. Arā bija auksts, pūta vējiņš — tas ielauzās angārā caur atbīdīto velves daļu. Abas raķetes stā­vēja tais pašās vietās, kur agrāk, un tikai daži gari, resni vaļīgi nokārušies kabeļi bija pievienoti to priekšgaliem. Agrāk šādu ka­beļu nebija.

Instruktors, kas stāvēja uz platformas, Pirksam kaut ko sacīja. Cauri ķiverei viņš slikti dzirdēja.

— Ko? — Pirkss automātiski jautāja.

— Gaisu! Izlaid gaisu no kombinezona!

— A, gaisu …

Pirkss nospieda vārstuli — atskanēja šņā­koņa. Pirkss stāvēja uz platformas. Divi cil­vēki baltos virsvalkos gaidīja pie barjeras. Viņa raķete izskatījās tā it kā tai būtu pār­sprādzis priekšgals. Pamazām Pirkšu pār­ņēma savāds nespēks … pārsteigums … vil­šanās … kas aizvien vairāk pārauga dusmās.

Pašlaik skrūvēja vaļā otras raķetes lūku. Šefs stāvēja uz platformas, cilvēki baltajos virsvalkos kaut ko sacīja viņam. Raķetes iekšpusē dobji nobrīkšķēja …

No turienes izvēlās brūns kamols, kā neskaidrs plankums kūļājās galva bez ķive­res, bija dzirdami gārdzoši vaidi…

Pirksam saļodzījās ceļi.

Šis cilvēks . ..

Bersts bija iedrāzies Mēnesī.