Malaszemes hronikas. Trešā grāmata. Pusnakts pār Sanktafraksu

SESTĀ NODAĻA iekŠĀ un ĀRĀ

Ēdnīcas tornī mehāniski nošķindēja lielais pusdienu gongs. Sanktafraksas skolu un koledžu durvis visas kā viena atsprāga vaļā, un liels pūlis pļāpājošu profesoru, mācekļu un palīgu izsalkuši plūda uz torņa pusi. Ar noliektu galvu un pukstošu sirdi Kapuckvaps viņiem pievienojās. Viņš ielavījās trokšņainajā ēdnīcā, paņēma no plaukta misiņa bļodiņu un šķīvi un iejuka mutuļojo­šajā pūlī, kas gaidīja maltīti.

Bija pagājušas desmit dienas, kopš Tumsas profesors bija lūdzis viņa palīdzību. Visu šo laiku Kapuckvaps bija slapstījies, ieritinādamies Lielās bibliotēkas putekļainajos kaktos ar saviem iemīļotajiem mizu ruļļiem, iejucis fan­tastiskajos stāstos un leģendās, kas tajos bija atrodami. Neviens viņu nebija traucējis, un viņš bija uzdrīkstējies iziet ārā vienīgi tāpēc, lai atrastu ēdamo ateju tīrītāju pīrāgu vai nevērīgi nomestu mācekļu tildera desiņu.

Bet bija pagājusi vismaz diena, kopš viņš pēdējo reizi kaut ko bija ēdis. Kad viņš bija sadzirdējis pusdienu gongu, bada sajūta bija ņēmusi virsroku. Viņš bija tik izbadējies, ka bija gatavs riskam, ka viņu noķers kāds no Mākoņu koledžas un garda, karsta, vircota tildera sautējuma bļodiņas dēļ uz visiem laikiem izslēgs no Sanktafraksas.

Pie garajiem, augstajiem galdiem vecākie profesori tika apkalpoti. Galerijās gar sienām akadēmiķi un vecākie mācekļi ar troksni grūstījās ap lieliem kopējiem sautējuma katliem. Tikmēr "bedrē", lejasdaļā, liels pūlis kalpotāju grūstījās un klaigāja ap sautējuma caurulēm, kas izlocījās lejup no milzu centrālā katla. Ejot cauri skaļajam baram, Kapuckvaps nevarēja nesaklausīt sarunu fragmentus.

Psihoklimatisko pētījumu nodaļa apstiprināja, ka tonakt tā noteikti bija prāta vētra, teica kāds mācek­lis. Un mēs vēl joprojām jūtam tās sekas.

Viņa kolēģis piekrītoši pamāja. Ta ir, viņš sacīja. Gribētos zināt, vai debesis jebkad noskaidrosies.

Ilgstošajā tumsā, kas bija sekojusi tai liktenīgajai naktij, no Malaszemes ārpuses vēl aizvien tika atpūsts nejauks laiks. Reģistrējot vistumšāko indigo krāsu uz noskaņu sijātājiem gan Loftusa torņa augšā, gan Psihoklimatisko pētījumu nodaļas jumtistabā, lietus bija licis domāt par vispārēja posta uzplūdiem visā apkārtnē. Bieza un eļļaina migla uz laiku bija padarījusi Lejaspilsētas dažu ziemeļu rajonu iemītniekus kurlmēmus. Turklāt iepriekšējā naktī baļķu dokos spēcīga lietusgāze noveda pie briesmīgām vardarbības izpausmēm starp alu lempjiem.

Pēkšņā laika apstākļu maiņa iecēla līdz šim nenozī­mīgo Psihoklimatisko pētījumu nodaļu uzmanības cen­trā. Tas dekāns, tukls kantorists, vārdā Lads Skvīmikss, tagad svarīgi sēdēja pie augstākā no garajiem galdiem, strēbdams sautējumu caur zobiem, apstādamies vienīgi, lai skaļi atraugātos.

- Es esmu nodomājis pieteikties uz vietu nodaļā, teica trešais māceklis. Sajās dienās visa darbība risinās tur. Viņš slepus paskatījās apkārt. Es dzirdēju, ka vējskārēji un mākoņvērotāji veidošot aliansi.

- Pfff! Liels gan viņiem no tā labums, nosprauslājās viņa sarunu biedrs. Visi viņi ir izbijušie.

Visā ēdnīcā drudžainās sarunas bija tādas pašas. Sa­zvērestības un pretplāni bija kļuvuši izplatīti. Un, it kā ar to nebūtu gana, apkārt klīda citas tenkas, kuras pat vismierīgākie no akadēmiķiem nespēja neņemt vērā.

Augšā, Lietus koledžas galerijā, kāds vecākais mācek­lis vērsās pie sava kaimiņa. Un es esmu dzirdējis, ka viņam kaut kas esot padomā, viņš apgalvoja. Kaut kas aizdomīgs!

Kapuckvaps saspicēja ausis.

- Kaut kas aizdomīgs? viņa sarunu biedrs pārjautāja.

- Ko, Visaugstākajam Akadēmam?

- Tieši viņam, pirmais vecākais māceklis atbildēja.

- Pēc maniem ziņu avotiem, Gaismas un tumsas skolā viņš tur kādu ieslēgtu. Runā, ka tas ticis atrasts Akmeņu dārzos, un es tam varu noticēt. Viņš izskatās pēc klai­doņa un nekad nerunā kaut gan spēj sastindzināt asi­nis ar vienu ledainu skatienu.

- Pēc tā, kā izklausās, pilnīgs vājprātīgais, mākoņvē­rotāju māceklis no kādas augšējās galerijas sauca lejup.

- Viņš gaudo!

- Gaudo? lietusgaršotāju mācekļi vienā balsī jau­tāja.

- Kā vilks, mākoņvērotājs turpināja. Katru nakti. Protams, jūs to nevarētu dzirdēt no savas fakultātes, bet tas atbalsojas pa visu Mākoņu koledžu. Tas ir spokaini.

Kapuckvaps sarauca pieri. Viņš arī bija dzirdējis savādo gaudošanu naktī no savas slēptuves bibliotēkā,

bet nebija uztvēris saistību starp to un personu ar ieples­tajām acīm, kuru viņš bija sastapis kopā ar Tumsas pro­fesoru tajā vētrainajā rītā.

Kamēr viņš lēni virzījās uz sautējuma cauruļu pusi, domas kavējās pie svešinieka.

Tenkoja, ka noslēpumainais indivīds neesot neviens cits kā Zarēns, jaunais debesu pirātu kapteinis, kas bija atgriezies un sagaidīts Sanktafraksā kā varonis tikai dažas nedēļas iepriekš. Runāja, ka viņš esot izdarījis to, ko neviens iepriekš nebija uzdrošinājies, devies atklā­tās debesīs bez piesaistes. Droši vien viņam kaut kas tur laukā bija noticis, stāsti apgalvoja. Kaut kas pārdabisks, neizprotams; kaut kas tāds, kas viņu bija padarījis gan stulbu, gan ārprātīgu. Savādi bija tas, ka pēc tenkās dzir­dētā Visaugstākais Akadēms bija piešķīris viņam Gais­mas apakšprofesora titulu.

Bars šļūkāja uz cauruļu pusi. Kapuckvapam aiz mugu­ras divi vējskārēju apakšmācekļi apraudāja savu likteni.

- Vēja šķirošana, vēja šķirošana un atkal vēja šķiro­šana, viens no viņiem žēlojās. Un profesors ir tāds tirāns!

- Visļaunākajā veidā, skanēja atbilde.

Kapuckvaps nopūtās. Vismaz jūsu nākotne ir droša,

viņš ar rūgtumu nodomāja. Nevis kā manējā. Viņš nodrebinājās, un misiņa trauks izslīdēja no rokas un nošķindēja uz akmens grīdas. Lietusgaršotāji un mākoņvērotāji viņam apkārt kā izpriecā paskatījās uz tievo zēnu ar izbužinātajiem matiem.

- Bet mēs vismaz neesam apakškalpotāji, viens no vējskārējiem nicīgi komentēja.

- Atnācējs no Lejaspilsētas! nievājoši piebilda otrs.

- Augstās Debesis! kāda balss iekliedzās no aug­stākā garā galda, un visas galvas pagriezās. Tas bija Lads

Skvīmikss, un viņš gandrīz bija aizrijies ar sautējumu.

- Kas to būtu domājis? viņš izgrūda. Aiz pārsteiguma kādam nokrita krūka.

- Goda vārds, kāds cits iesaucās, tas ir viņš. Ikviena acs pievērsās augstākajam garajam galdam.

Tur, kur ēda paši izcilākie akadēmiķi, bija redzams, kā Tumsas profesors pieveda klāt pie brīvas vietas noslēpu­maino indivīdu ar plati ieplestajām acīm. Mācekļi pilnīgi aizmirsa jaunāko apakšpalīgu viņu vidū.

- Es nevaru noticēt, ka tas ir Zarēns. Kapuckvaps dzirdēja vienu no viņiem sakām. Es gribu teikt: paska­tieties uz vinu!

- Kā tāds trakais, cits piekrita.

- Un viņam paredzēts būt par jauno Gaismas apakšprofesoru! teica trešais. Es negribētu iedomāties sevi par viņa mācekli.

- Jā, pirmais lietusgaršotāju māceklis iesmējās.

- Skaidrs, ka tur pietrūkst pāris lāšu, lai iznāktu lietus­gāze. Un viņi skaļi smējās.

Visi, tas ir, izņemot Kapuckvapu. Mācekļi bija pārāk stulbi, lai ievērotu kaut ko aiz Zarēna ārējā izskata,

turpretī Kapuckvaps ielūkojās vēlreiz, jaunajam apakšprofesoram kaut kas piemita tajās spožajās, vērīga­jās acīs kvēloja dedzīgs intelekts. Varbūt Zarēns nemaz nebija zaudējis prātu, Kapuckvaps, pēkšņi sarāvies, iedomājās. Varbūt viņš vienkārši bija pavērsis skatienu uz iekšpusi.

Beidzot ticis zem sautējuma caurules, Kapuckvaps pavilka sviru, sargādamies, lai ne mazumiņš no kūpošā tildera sautējuma nenokristu garām viņa bļodiņai. No groza zem caurulēm viņš paķēra biezu šķēli ozolmaizes, kas bija piemirkusi no sautējuma, kuram pārējie bija ļāvuši nopilēt, un lauza ceļu uz zemu ķebļu rindu, kas rēgojās zem galerijām kā sēnes. Paskatoties augšup, viņš skaidri varēja redzēt Zarēnu.

Jaunieceltais apakšprofesors cieši raudzījās tukšā gaisā, neievērodams apkārtni. Pa brīdim, saņēmis pamudinā­jumu, kad Tumsas profesors piebikstīja ar elkoni, viņš kā putniņš sāka knābāt ēdienu. Bet tikai īsu brīdi un nekad ne pietiekami ilgi, lai kaut ko ieēstu.

Turpinādams vērot nemierīgo jauno indivīdu tikai dažus gadus vecāku par viņu pašu -, Kapuckvaps jau­tāja sev, kādas šausmas Zarēns būtu varējis pārciest, kad Malas dejotājs saņēma pilnu prāta vētras triecienu. Galu galā ja lietusmākonis varēja novest pie tā, ka alu lempji uzbrūk cits citam, tad ko vētra bija nodarījusi debesu pirātu kapteinim, kas bija redzējis savu kuģi iznīcinātu?

Tieši tobrīd melnākā mākoņa sega aizsedza debesis un ēdnīca ieslīga tumsā. Tumsas profesors, kuram pēkšņā krēsla radīja īpašu interesi, no savas mantijas krokām izvilka gaismasmetru.

Uzmanīgi koncentrējies, viņš nepamanīja, ka viņa jau­nais apakšprofesors pieceļas no vietas un nokāpj lejup pa koka kāpnēm.

- Dīvaini, Kapuckvaps nomurmināja.

Smaga roka uzsita viņam pa plecu, gandrīz nogāžot viņu no ķebļa. Ta, tā, tā, atskanēja pazīstama izsme­joša balss. Vai tik tas nav mūsu mazais, iemīļotais Le­jaspilsētas tips?

- Vokss! Kapuckvaps noelsās, paskatīdamies aug­šup garā mākoņvērotāju mācekļa iedomīgajā sejā.

- Esmu dzirdējis, ka kāds nav samaksājis savas node­vas, viņš teica. Vai, vai. Tas nu nekam neder.

Kapuckvaps nodrebēja. Lūdzu! viņš lūdzās. Tas ir tā, ka mans tēvs, viņš…

- Pietaupi to Mākoņvērotāju profesoram, mizas tārps! Voksa balss bija stingra, viņa tvēriens uz Kapuckvapa pleca kā skrūvspīles.

Ārā sāka smidzināt nomācošs, nikns lietus. Kapuckvapa acīs uzliesmoja niknums par visu netaisnību. Tā nebija viņa vaina, ka tēvs bija nogalināts!

- Mākoņvērotāju profesoram? viņš pārjautāja. Mākoņvērotāju profesoram? viņa balss pieauga līdz kliedzienam. Vokss pārsteigts uz viņu skatījās. Tu vari iedot šo savam Mākoņvē­rotāju profesoram maksas vietā! Un ar šiem vār­diem Kapuckvaps iegāza bļodiņu kūpošā sautējuma garajam māceklim sejā.

- Āāāāb! Vokss ieklie­dzās, iekrizdams miglas sijātāju barā un izmētājot bļodiņas un sautējumu uz visām pusēm.

Kapuckvaps ņēma kājas pār pleciem, izvairoties un

izlokoties metās uz durvīm, notriekdams no kājām pāris sašutušu kavētāju, un izbrāzās laukā no ēdnīcas.

Ārā bija pat tumšāks nekā iekšā un nostāk no ēdnī­cas trokšņa draudīgāk. Melni mākoņi ar violetu malu vijās un mutuļoja virs galvas kā verdoša koka darva. Vējš oda pēc sēra. Un, lai gan viņš nevarēja zināt, ka noskaņu sijātāji spīdēja oranžā krāsā, Kapuckvaps juta nepazīstamu emocionālu satraukumu: dusmas, līksmību un nervus tricinošas bailes, tikpat haotiskas un mutuļo­jošas kā laika apstākļi viņam apkārt.

Cik-cak-cīīīīš. Tumšsarkans zibens šaudījās uz vienu un otru pusi debesīs, un pērkons, kas sekoja, norībēja visapkārt lidojošajai pilsētai, satricinot to līdz pašai ser­dei.

Ar reibstošu galvu Kapuckvaps devās uz savu patvē­rumu Lielajā bibliotēkā. Klusi steigdamies pa slidenajām flīzēm, viņš turējās ēnā. Sasniedzis stūri, viņš apstājās un paskatījās uz priekšu un atpakaļ. Ceļš bija brīvs. No sar­dzes torņa labajā pusē līdz pat pacēlāja platformai tālu pa kreisi viss bija tukšs.

Kad viņš atkal sāka iet, debesis iegaismojās otru reizi, un Kapuckvaps ar acs kaktiņu saskatīja kustības pazī­mes. Viņš apgriezās apkārt un samiedza acis blāvajā gaismā. Tur bija jaunais apakšprofesors. Viņš stāvēja uz pacēlāja platformas akmens balustrādes, kājas plati, galvu pacēlis, rokas izstiepis un plaukstas pavērsis uz augšu. Viņam visapkārt rībēja un šķīda zibeņi.

Zarēn! Kapuckvaps iekliedzās. Viņš nezināja, vai tas bija viņa paša iekšējais apjukums vai vienkārši laika apstākļu neprāts, kas lika saukt profesora vārdu. Vai viņš tiešām gatavojās lēkt? Apstājieties! Apstājieties!

Neatlaidīgos saucienus apslāpēja otrs pērkona grā­viens.

Zarēns, vēcinot rokas, sagrīļojās uz balustrādes malas.

- NĒ! Kapuckvaps iebrēcās. Viņš metās uz priekšu, sirdij mežonīgi sitoties, un satvēra Zarēna vestes apakš­malu. -Au! viņš iekliedzās, aunradža āda vienā mirklī pārvērtās par asām adatām, kas sadūra viņa roku. Uz pirkstu galiem parādījās asins lāses.

Atkal uzplaiksnīja zibens. Norībēja pērkons. Un, vējam pieņemoties spēkā, sāka līt viegls, dzirkstošs lietus. Visā Sanktafraksā noskaņojums mainījās uz pacilātību. No ēdnīcas atskanēja gaviles. Kapuckvaps, pēkšņi sajutis skurbinošu spēku, satvēra Zarēnu aiz rokas un norāva no balustrādes. Zarēns nokrita zemē.

- Piedodiet man, profesor, Kapuckvaps nočukstēja. Man likās, ka jūs lēksiet.

Zarēns pieslējās kājās. Vai tu runāji? viņš jautāja.

Kapuckvapam atkārās žoklis. Jūs runājāt! viņš iesaucās. Visi teica, ka jūs esot mēms…

Zarēns sarauca pieri un ar pirkstiem pieskārās sev pie lūpām. Es runāju, viņš domīgi nočukstēja, tad paskatījās apkārt, it kā tikai tagad ieraudzījis, kur atro­das. Bet… ko es šeit daru? viņš jautāja. Un kas esi tu?

- Kapuckvaps, profesor, skanēja atbilde. Jaunākais apakšpalīgs, ja jums tā tīk.

- Man tas tīk visai labi, Zarēns teica, uzjautrināts par jaunā puiša izteiksmi. Tad viņš sarauca pieri. Vai tu teici… profesor?

- Es teicu, Kapuckvaps atbildēja, kaut gan "apakš­profesors" būtu bijis precīzāk. Jūs esat jaunais Gaismas apakšprofesors vismaz, ja tenkām var ticēt.

Zarēnam sejā parādījās apmulsums. To laikam pavei­cis Tumsas profesors, viņš teica.

- Viņš bija tas, kas atveda jūs uz Sanktafraksu, Kapuckvaps paskaidroja. Ta runā, ka no Akmeņu dār­ziem. Viņš…

- No Akmeņu dārziem, Zarēns klusi atkārtoja. Tatad es to nebiju izdomājis. Izskatīdamies apmal­dījies un apjucis, viņš vērsās pie Kapuckvapa. Un tomēr… Viņš koncentrēdamies sarauca pieri. Kāpēc es nevaru atcerēties? Viņš lēni pakasīja galvu. Sajūta tāda, it kā es būtu bijis sapnī. Es atminos savu komandu, ceļojumu, iebraukšanu vētras viesulī un tad… Neko! Viņš apklusa. Līdz šim brīdim, kad tu acīmredzot attu­rēji mani no mešanās pretī pašiznīcībai. Viņš pasmai­dīja. Paldies. Ko tu teici, kā tevi sauc?

- Kapuckvaps, zēns atbildēja, un es nezinu, kas man uznāca. Man nemaz nebūtu vajadzējis jūs glābt. Viņš nelaimīgi skatījās zemē. Man būtu vajadzējis jums pie­vienoties. Man nav nekādas jēgas dzīvot!

- Būs labi, būs labi,.jaunais profesors maigi teica. Viņš uzlika roku Kapuckvapam uz pleca. Nevar būt, ka tu to domā nopietni.

- Domāju gan, Kapuckvaps iebilda, nokārdams galvu. Es esmu no Lejaspilsētas. Mans tēvs ir miris, un man nav naudas, ar ko samaksāt nodevas par mācekļa vietu. Kad tie mani atradīs, tie izmetīs mani no Sankta­fraksas. Kāda jēga man dzīvot?

Zarēns paskatījās uz mācīto jauno palīgu. Tu izglābi mani, viņš vienkārši pateica. Es domāju, ka man vajadzētu atmaksāt parādu. Tu saki, ka es esot Gaismas apakšprofesors.

Kapuckvaps pamāja ar galvu.

- Tadā gadījumā es tevi līdz ar šo ieceļu par savu mācekli, Kapuckvip.

- Kapuckvaps, zēns satraukti teica. Vai jūs tiešām to domājat nopietni?

- Protams, Zarēns smaidot atbildēja. Man būs vajadzīgs gudrs, jauns māceklis, kas mani pieskatītu, kad nu tagad esmu pilnībā pamodies. Man ir daudz darāmā.

- Es pieskatīšu jūs, profesor, Kapuckvaps apsolīja. Varat man ticēt.