Malaszemes hronikas. Trešā grāmata. Pusnakts pār Sanktafraksu

TREŠĀ NODAĻA LOFTUSA OBSERVATORIJA

Tālu projām lidojošā Sanktafraksas pilsēta mētājās un raustījās briesmīgā vētrā. Enkura ķēde, kas stipri­nāja to pie cietzemes, tika pārbaudīta līdz pēdējai robe­žai. Grezno celtņu iekšpusē tās pilsoņi akadēmiķi un mācekļi, kalpotāji un sargi spiedās kopā klusējošās savu nozaru grupiņās, šausmu pārņemti no domas, ka ķēde varētu pārtrūkt.

Tikai Tumsas profesors palika viens. Viņam kā Sankta­fraksas Visaugstākajam Akadēmam bija pienākums tur­pināt strādāt, kamēr pārējie meklēja patvērumu. Kad bija uzbrukusi spēcīgā vētra, viņš bija steidzies augšā pa vītņu kāpnēm uz Loftusa observatoriju, cik ātri vien viņa vecās, vārās kājas spēja nest. Dažādās mērierīces, kas pārstāvēja visas Sanktafraksas akadēmiskās discip­līnas, gaidīja viņa pārbaudi. Ieradies viņš tās atrada neprātīgi trakojam.

Augstās Debesis! viņš iesaucās, ienākdams gaisa pilnajā istabā. Viņš pakasīja savu kuplo bārdu un

uzbīdīja brilles metāla rāmjos augs­tāk uz deguna, lai ciešāk aplūkotu instrumentus. Bet šādi rādījumi ir nedzirdēti. Viņš palūkojās laukā pa augstā torņa logu. Un nav nekāds brīnums.

Tās nakts vētra bija lielāka, nekā viņš jebkad agrāk bija pie­dzīvojis. Orkāna stipruma vēji un spēcīgas lietus šaltis brāzās šurp no Malaszemes ārpuses, dauzot izvirzīto zemes radzi ar nebijušu spēku.

Nu tad tā, profesors nomur­mināja pie sevis. Rādījumi ir jānolasa. Aprēķini jāgraduē. Fakti un skaitļi jāpieraksta. Viņš cieši satvēra savu zizli, stīvi šķērsodams šūpoto observatoriju no vienas puses uz otru. Bet ar ko lai es sāku?

Misiņa anemometrs mežo­nīgi griezās, reģistrēdams vēja ātrumu, kas tālu pārsniedza jeb­kuru agrāk atzīmēto. Lietusmērs gāja pāri malām un skaļi signa­lizēja par antimagnētisko skābmiglas daļiņu koncentrētu klāt­būtni.

Profesors papurināja galvu. Neticami, viņš nomurmi­nāja. Gluži ne… Viņš uz brīdi apklusa. Bet lai nu paliek

anemometrs un lietusmērs! viņš iesaucās. Ko gan, Debesu vārdā, dara noskaņu sijātājs?

Profesora pēkšņās, dedzīgās intereses objekts bija maza sudraba kastīte, kas atradās uz trijkāja, pagriezta leņķī. Katra no tās sešām plaknēm bija inkrustēta ar mazu kvadrātveida paneli, kurš bija gatavots no maiga, mirgojoša materiāla, kas iegūts no meža naktstaureņu spārniem. Tapat kā paši radījumi, šis materiāls bija jutīgs pret emocijām, mainot savu krāsu atkarībā no noskaņo­juma, kas to aptvēra. Dusmas tam liktu kļūt sarkanam, skumjas zilam, bailes dzeltenam un tā tālāk.

Sanktafraksā bija divi noskaņu sijātāji: viens atradās te, Loftusa tornī, otrs panīkušajā Psihoklimatisko pētījumu nodaļā. Parasti laika apstākļu jutīgais aparāts kvēloja neitrāli balts. īpaši nomācoša lietusgāze varēja to iekrāsot bāli zilu; ilgstošs liegu vēsmu un saulainu debesu periods spēja tam piešķirt maigi sārtu toni. Bet tās vienmēr bija pasteļa krāsas. Nekas galējs nekad nebija reģistrēts. Nekas vairāk par ko tādu, kas radītu vieglu vilšanās izjūtu vai paaugstinātu tendenci smaidīt. Jo, lai gan laika apstākļi neapšaubāmi ietekmēja visus Malaszemes iemītniekus, sekas vienmēr bija maigas.

Līdz šim brīdim!

Kamēr profesors skatījās uz noskaņu sijātāju, viņam atkārās žoklis un sirds stipri sitās. Aparāts pulsēja ar daudzkrāsainu intensitāti. Uzliesmodams, dzirksteļo­dams, kūsādams. Te žilbinoši sarkans, te koši zils, te mirgojoši smaragda zaļš. Un violets — piesātināti, tumši, neprātīgi violets.

Prāta vētra! Viņam aizrāvās elpa. Viņš bija lasī­jis par tādām parādībām Pamata traktāta apputējušajos sējumos. Nav nekāds brīnums, ka mans paša prāts ir bijis tik nemierīgs.

Tajā brīdī mutuļojošajās debesīs ziemeļu pusē uzplaik­snīja līkloču zibens. Uz brīdi nakts pārvērtās par dienu. Gaismas mērītāja adata pārlēca pāri visai skalai un iestrēga, bet skaņas uztvērējs sašķīda druskās no pēr­kona grāviena, kas nekavējoties sekoja.

Profesors skatījās uz saplīsušajiem instrumentiem. Kas mēs par krāpniekiem, izliekoties, ka saprotam laika apstākļus, viņš nomurmināja, tad slepus atskatījās

pār plecu, vai kāds nenoklausās. Sanktafraksā bija daudz godkāres dzīto, kas nelaistu garām iespēju izmantot Vis­augstākā Akadēma ļaunās nojautas. Laimīgā kārtā nebija neviena, kas dzirdētu viņa zaimojošos vārdus.

Nopūties Tumsas profesors parāva uz augšu savu melno mantiju un uzkāpa pa kāpnēm, kas veda uz bēni­ņiem zem stikla kupola. Viņš piespieda aci pie telpas centrā novietotā lielā teleskopa skatu meklētāja.

Iestādīdams fokusu, viņš dziļāk un dziļāk ielūkojās tumšajā tukšumā viņpus Malaszemes. Ja vien viņš varētu redzēt kaut vai mazliet tālāk…

Kādi gan noslēpumi slēpjas tur laukā? viņš balsī minēja. K… kas, Debesu vārdā, ir tas? Maza, tumša pūciņa bija šķērsojusi viņa redzeslauku.

Ar drebošiem pirkstiem viņš pielaboja fokusu. Izplū­dušais objekts kļuva stingrs. Tas izskatījās pēc debesu kuģa. Bet ko gan debesu kuģis darīja tur laukā nepiesiets un tik tālu no zemes? Tik tikko spēdams noticēt tam, kam viņš bija aculiecinieks, profesors atliecās atpakaļ, izņēma kabatlakatu un noslaucīja acis.

- Par to nav šaubu, viņš satraukti murmināja. Tas bija debesu kuģis. Es zinu, ka bija. Ja vien…

Viņš atskatījās uz noskaņu sijātāju. Tas pulsēja piesā­tinātā violetā krāsā.

- Nē, viņš nodrebinājās. Nav iespējams, ka es to būtu iztēlojies. Es neesmu traks.

Viņš pagriezās atpakaļ, satvēra teleskopu un nemier­pilns atkal ieskatījās tajā. Mutuļojošajos dziļumos nekā

nebija. Drebošiem pirkstiem viņš aizskāra fokusu. Aiz­vien nekas. Un tad… Profesoram aizrāvās elpa. No vie­tas, kur debesu kuģis bija atradies, vismaz no turienes, kur viņam šķita, ka tas bija atradies, vairākas spožas gaismas lodes aizdrāzās projām tumšajās debesīs.

Apjucis viņš palaida vaļā teleskopu un piesteidzās pie loga.

- Krītošās zvaigznes! viņš iekliedzās.

Cits pēc cita gaismas punkti uzlidoja augšup un plašos, mirgojošos lokos aizbrāzās pāri naksnīgajām debesīm uz Malaszemes pusi. Profesors ievēroja, ka pavisam to bija septiņi. Nē, astoņi; divi lidoja cieši kopā. Neskaitot šo pāri, tie visi devās katrs savā virzienā, savā ātrumā un iezīmēja katrs savu neatkārtojamu parabolu.

Profesors nopūtās. Gaismas īpašības bija ārpus viņa pētījumu loka, tomēr viņš labprāt iegūtu vienu no krī­tošajām zvaigznēm savā pārziņā, lai izpētītu tās uzbūvi; lai vienreiz par visām reizēm pierādītu, ka visas gaismas pamatā atrodas tumsa. Grūtības sagādāja atrast kādu no tām, kur tā nokrita.

Dažas no zvaigznēm jau bija nokritušas, dažas pavi­sam tuvu. Citas turpināja traukties pāri Dumbrājam un tālāk uz Dziļo mežu aiz tā. Viena, kas spīdēja spožāk par pārējām, lidoja tālāk, nekā profesors pat varēja saska­tīt.

- Dīvaini, viņš nočukstēja. Vējš gaudoja, un tornis čīkstēja. Ļoti dīvaini.

Tālu zem lidojošās pilsētas, ko plosīja vētra, Lejas­pilsētas ielas bija pārvērtušās par muklāju. Nelaimīgie iedzīvotāji slampāja pa staignajiem dubļiem, izmisīgi mēģinādami izglābt kaut ko no postījumu ceļa, ko radīja virpulis.

-Augstās Debesis, kas ar mums visiem notiks! izbie­dēta bara rūķu sieva iekliedzās, kad spožs zibsnis apgais­moja debesis. Kāpēc mums neteica par tik briesmīgas vētras tuvošanos?

Vējš spalgi svilpoja. Jumts rībēja. Krītoša zvaigzne aizšņāca nakts debesīs viņai virs galvas. Paskatījusies augšup par vēlu, lai skaidri to saskatītu, viņa atbīdīja matus no acīm un vērās cauri spēcīgā lietus šaltīm uz peldošo pilsētu. Viņas seja sašķobījās aiz niknuma.

- Kāpēc akadēmiķi mūs nebrīdināja? viņa pra­sīja.

- Akadēmiķi? Nesmīdini mani, Glima! viņas biedrs dusmīgi atkliedza no augšas, cenzdamies ar virvi nostip­rināt vietā plandošo jumtu. Mizas gliemji, lūk, kas viņi visi ir! Lēni, glumi un smirdīgi…

BLĪKŠ!

- TOG? Glima nemierīgi iekliedzās. Vai tev nekas nekaiš?

Atbildes nebija. Ar priekšnojautās drebošu sirdi Glima parāva augšup svārkus un uzkāpa pa kāpnēm. Uz jumta neviena nebija. Rievotajos dzelzskoka paneļos rēgojās robains caurums.

- TOG! viņa iekliedzās vēlreiz.

- Es esmu te, lejā, atskanēja apslāpēta balss.

Cieši turēdamās ar trīcošiem pirkstiem, Glima uzvil­kās tālāk uz jumta un ieskatījās caurumā. Saskatītajā nebija nekā priecīga. Milzīgs koka gabals bija nokritis grīdas vidū. Zem tā gulēja Togs.

- Palīdzi man, viņš nočukstēja. Nevaru pakustē­ties. N… nevaru paelpot.

- Turies, Glima atsaucās. Es tūlīt būšu pie tevis.

Nedroši viņa līda lejup pa jumtu un ar kājām sataus­tīja kāpņu augšējo spraisli. Vējš raustīja viņas pirkstus.

Lietus sitās sejā. Lēni, piesardzīgi viņa nokāpa pa kāp­nēm un ieskrēja iekšā.

Vai manu dieniņ! viņa iesaucās un ar pirkstiem aizskāra veiksmes amuletus sev ap kaklu.

Tuvumā koka gabals izskatījās pat lielāks. Tas bija izliekts un lakots, un uz tā malas lampas gaismā spīdēja zelta burti. MALAS DE… Vārds beidzās pēkšņi pie nolū­zušas malas.

- Izskatās pēc debesu kuģa gabala, Glima teica. Kaut gan kāpēc lai kāds gribētu kuģot debesīs šādā laikā…

- Lai tas viss paliek, Togs sēca. Tikai dabū to nost no manis.

Glima, juzdamās vainīga, atkāpās. Jā, Tog. Piedod, Tog, viņa teica.

Koncentrējoties saraukusi uzacis, viņa vilka koka gabalu ar visu spēku. Tas bija smags daudz smagāks, nekā izskatījās. Par spīti visām viņas pūlēm, tas tik tikko izkustējās. Tomēr tas izkustējās. Un pietiekami daudz, lai Togs atbrīvotu kājas un izlīstu laukā.

- Jā! viņš iekliedzās.

- Uhhh! Glima noelsās, un koka gabals ar blīkšķi nokrita uz grīdas. Ak, Tog, viņa teica. Vai tev nekas nekaiš?

Bara rūķis rūpīgi izpētīja savu ķermeni no galvas līdz kājām. Laikam viss kārtībā, viņš beidzot teica. Vis­maz kauli nav lauzti. Viņš pamāja uz salūzušā debesu kuģa gabala pusi. To gan nevar teikt par šī te komandu, uzdrošinos piebilst.

- Kā tu domā, vai viņi bija Apvienības biedri vai debesu pirāti? Glima jautāja.

Togs pārvilka pirkstus pāri smalkajam kokam un zelta burtiem. Tiešām grūti pateikt, viņš beidzot atbildēja.

- Bet vienu gan es tev teikšu. Šis debesu kuģis, kad bija vienā gabalā, droši vien bija īsts skaistulis.

Glima nodrebinājās. Ak, Tog, viņa teica. Vai tu vari iedomāties, kā tas ir augšā debesīs, kad uznāk tik briesmīga vētra? Nekur nevar aizbēgt. Nekur nevar paslēpties… Viņa paskatījās augšup uz caurumu jumtā.

- Tas parāda mūsu ķibeles skaidrā gaismā, vai ne? viņa ieminējās.

- Protams, Togs domīgi piebilda. Man tas jāsa­labo, iekams visa māja nav applūdusi.

Ne jau tikai bara rūķi cieta postījumus. Bija arī citi dažādās Lejaspilsētas vietās, kas zaudēja mājas, īpašumu, pat dzīvību zem krītošajiem gruvešiem.

Galvenajā tirdzniecības centrā plata kuģa korpusa daļa saplacināja vienu pusi putnu mājai, kas piederēja Svīdlēnim, dzīvnieku veikala īpašniekam, uz vietas nogalinot pusi sagūstīto putnu un apstulbinot pārējos, bet dodot tiem iespēju tikt brīvībā. Bugsprits lidoja pa gaisu kā šķēps un, nokrītot zemē, uzdūra kā uz iesma neko nenojautušu aunradzi, kas atradās aplokā, gatavs pārdošanai

nākamajā rītā. Smagais grotmasts krītot sadragāja tirgus kiosku rindu.

Pilsētas rietumu daļai neklājās labāk. Vesela zalve krī­tošu korpusa atsvaru nodarīja ievērojamus postījumus vairāku slavenu Apvienības biedru bagātajiem mitek­ļiem. Un stūres atsvars liela, apaļa akmens plāksne, kas debesu kuģim uztur līdzenu gaitu, iztriecās cauri pašas Apvienības Palātas jumtam. Tas pārlauza gredzen, veida ceremoniju galdu uz pusēm, vienlaikus nogalinot trīs Apvienības vīrus.

Trīs nelaimīgie vēlāk tika identificēti kā Simenons Ksintakss, pašreizējais Apvienības Galva, Fārkvars Rokdaris, neliela auguma nervozs indivīds, kas pārstāvēja Līmes vārītāju un Tauvu pinēju Apvienību, un Ulbuss Pentefraksiss, vērsim līdzīgs Apvienības biedrs, kas

vairāk pazīstams ar nežēlību kaujās pret debesu pirātiem nekā ar asumu darījumos: nevienam no viņiem nebija radusies nekāda iespēja izglābties.

Pat Sanktafraksa pati cieta postījumus no debesu kuģa vraka. Vispirms liela daļa no tā pakaļgala klāja bija pilnīgi iznīcinājusi visus sarežģītos aparātus uz Mākoņvērotāju koledžas augstā balkona. Mirkli vēlāk smaga priekšgala harpūna iedūrās Lietusgaršotāju pussagruvušā un lai­mīgā kārtā pamestā torņa sānā un palika tur, bīstami šūpojoties drūpošajā sienā pusceļā līdz augšai.

Troksnis no trieciena bija milzīgs. Tas atbalsojās cauri visai pilsētai un lika viscaur nodrebēt visai lidojošajai klintij.

Tas brīdis ir klāt, Vējskārēju profesors novai­dējās. Mēs visi tagad esam nolemti bojāejai. Viņš

pievērsās Mākoņvērotāju profesoram, kas bija sakņupis viņam blakus zem sava rakstāmgalda. Tas bija gods un prieks pazīt tevi, mans draugs, viņš teica.

- Šis prieks pilnībā bija mans, Mākoņvērotāju pro­fesors atbildēja, plati smaidīdams.

Vējskārēju profesors sarauca pieri. Pilnībā tavs, viņš atkārtoja. Ja tas pilnībā bija tavs, es nebūtu guvis nekādu prieku no mūsu pazīšanās. Bet es to guvu.

Mākoņvērotāju profesors prātīgi pamāja ar galvu.

- Tomēr es guvu lielāku prieku.

- Paklau, tu ietiepīgais aitasgalva…

- Ko tu sauc par aitasgalvu?

Atskanēja otrs un skaļāks rībiens, un, pilsētai nodre­bot, visu plauktu un skapju saturs kabinetā ar blīkšķi izgāzās uz grīdas.

- Tas brīdis ir klāt, Vējskārēju profesors novaidējās.

- Tagad mēs visi noteikti esam nolemti bojāejai.

Trešais skaļais troksnis bija visskaļākais no visiem.

Tas nodunēja un nodārdēja ar tādu spēku, ka abi profe­sori nokrita uz grīdas. Visā Sanktafraksā akadēmiķi un mācekļi, kalpotāji un sargi darīja to pašu.

Tikai Tumsas profesors, Sanktafraksas Visaugstākais Akadēms, zināja, kas ir noticis. Atskanot pirmajam blīkšķim, viņš bija skatījies pa Loftusa observatorijas logu un redzējis netālu torni bīstami sašūpojamies šurp un turp.

- Lietusgaršotāju tornis, viņš nomurmināja un satraukts norija siekalas. Paldies Debesīm, ka es tur nebiju iekšā.

Vēl tikai pirms dažām dienām torņa augšgalā bija izvietots viņa paša kabinets. Bet kas bija licis tam tā sašūpoties? Viņš paskatījās lejup. Un tur, pusceļā līdz augšai, viņš redzēja spīdošu metāla un koka smaili, kas dziļi bija ieurbusies grūstošajā mūrī.

Profesors pakasīja galvu. Izskatās pēc debesu kuģa harpūnas, bet… ūūāā\

Šausmu pārņemts, viņš skatījās, kā lielā harpūna nodrebēja, paslīdēja un, akmeņu un apmetuma apņemta, gāzās lejā, ar skaļu blīkšķi nokrītot uz krusta ejas jumta tālu lejā. Pirmais akmens pīlārs sasvērās; pārējie sagā­zās cits pret citu kā domino kauliņi, līdz visi bija gar zemi.

Tad brīdī, kad gaiss sāka noskaidroties, torņa iedra­gātā siena beidzot atteicās no cīņas palikt stāvus un visa celtne sabruka zemē akmeņu, Šķembu un putekļu pava­dītā sprādzienā.

Profesors palika ar pavērtu muti. Viņa piere savil­kās dziļās grumbās. Viņš atminējās debesu kuģi, kas tik noslēpumaini bija pazudis. Atlūzu savādo gāšanos. Krī­tošās zvaigznes…

Pārdomas pārtrauca neat­laidīga klaudzināšana. Viņš pagriezās apkārt, un tur, uz­meties uz platās palodzes aiz loga, bija redzams balts putns ar dzeltenām acīm un bīstama paskata knābi, ar kuru tas sita pa stiklu.

Kraan! Tumsas profe­sors iesaucās.

Pirms daudziem gadiem viņš bija atradis to sniegavētrā kā netīru, tikko apspalvojušos, pa pusei mirušu putnēnu. Viņš to bija ienesis savā siltajā kabinetā, kur bija kopis, kamēr tas atveseļojās, un iemācījis putnam runas pamatus. Tagad Kraans bija pilnībā pieaudzis un spēka pilns un, par spīti panākumus nesološam dzīves sākumam vai tieši tādēļ -, bija kļuvis par vadoni balto

kraukļu baram, kuri bija apmetušies Akmeņu dārzos Malaszemes pašā galā.

Profesors piesteidzās pie loga un atgrūda to vaļā. Vēt­ras stipruma vējš sabužināja viņa bārdu un lika melnajam tērpam plandīties. Kraan, mans uzticamais draugs, viņš teica. Priecājos tevi redzēt, bet kas tevi atdzinis šurp tik briesmīgā laikā?

Baltais krauklis pielieca galvu uz vienu pusi un rau­dzījās uz viņu ar vienu nemirkšķinošu aci. Savādas gaismas debesīs, tas teica aizsmakušā un griezīgā balsī, cenšoties pārkliegt vētras troksni.

- Krītošās zvaigznes, profesors pamāja ar galvu. Es arī tās redzēju. Es…

- Krītošās zvaigznes, baltais krauklis atkārtoja. Tad pagrieza galvu un raudzījās uz viņu ar otru aci. Viena Akmeņu dārzos.

Profesors aiz pārsteiguma satrūkās. Tu domā… Tu saki… Plats smaids parādījās viņa sejā. Viena no krī­tošajām zvaigznēm ir nokritusi Akmeņu dārzos, ja?

- Akmeņu dārzos, Kraans atkārtoja.

- Bet tā taču ir brīnišķīga ziņa, ko tu esi atnesis, teica profesors.

- Akmeņu dārzos! Kraans nokliedza trešo reizi. Tad savicināja smagos spārnus, pacēlās no palodzes un metās lejup naktī.

- Tieši tā, profesors sacīja, steigdamies uz kāpņu pusi. Man tūlīt pat jāiet un jāizpēta tas pašam.