Malaszemes hronikas. Trešā grāmata. Pusnakts pār Sanktafraksu

IEVADS

Kaut kur tālu, tālu, izvirzījusies pāri tukšumam tai apakšā, kā milzīga akmens kuģa priekšgals slejas Malaszeme. Varena ūdens straume reiz plūda pāri šīs pārkarenās klints malai. Tomēr tagad Malūdetis upe ir sekla un gausa. Tās izteka, kas mītos pazīstama kā Upes sākotne, izžūst, un strauti un pietekas, kas mēdza to pildīt, izsīkst.

Upes plato un aizvien purvaināko grīvu no abām pusēm ieskauj Lejaspilsēta, kas sastāv no pussagruvušām būdām un nolaistiem graustiem. Tas iedzīvotāju kopumu veido visas Malaszemes dīvainās tautības, radījumi un ciltis, kas iespiestas pilsētas šaurajās ielās. Ta ir netīra, pārap­dzīvota un bieži vardarbības pilna, toties Lejaspilsēta ir arī visas saimnieciskās darbības centrs gan atklātībā, gan slepenos darījumos. Ta san, tā rosās, tā ir enerģijas pārpilna. Ikvienam, kas tajā dzīvo, ir kāds īpašs arods, kas pakļauts attiecīgai Apvienībai un atrodas noteiktā rajonā. Tas noved pie intrigām, sazvērestībām, skarbas konkurences un nebeidzamiem strīdiem rajons pret rajonu, Apvienība pret sāncensi Apvienību. Tomēr ir kaut kas tāds, kas viņus visus vieno: viņu brīvība.

Ikviens, kas dzīvo Lejaspilsēta, ir brīvs. Dzimusi no otrās Lielās migrācijas, Lejaspilsēta attīstījās kā patvē­ruma vieta tiem, kas bija izglābušies no dzīves kalpībā un tirāniskā verdzībā Dziļajā mežā. Tas dibinātāji tēvi šo principu brīvs sabiedriskais stāvoklis visiem kā dārgumu glabāja konstitūcijā. Šodien šis princips vēl joprojām tiek dedzīgi sargāts. Ikvienam, kas mēģina paverdzināt Lejaspilsētas iedzīvotāju, draud nāvessods.

Lejaspilsētas centrā atrodas liels dzelzs gredzens, no kura augšup pret debesīm stiepjas gara un smaga ķēde. Tas galā ir milzīga lidojoša klints.

Tapat kā visi citi Malaszemes planējošie akmeņi, tā cēlusies Akmeņu dārzos izspraucās no zemes, auga, no apakšas to stūma uz augšu jauni tai apakšā augoši akmeņi, klintij kļūstot aizvien lielākai. Ķēdi tai piestip­rināja tad, kad tā kļuva diezgan liela un viegla, lai pacel­tos debesīs. Uz tās ir uzbūvēta lieliskā, lidojošā Sanktafraksas pilsēta.

Sanktafraksa ar elegantajām skolām un koledžām ir zinību šūpulis, mājvieta akadēmiķiem, alķīmiķiem un to mācekļiem. Apgūstamie priekšmeti ir tikpat neskaidri, cik nenovīdīgi tie netiek atklāti, un, par spīti šķietama­jam veclaiku mācību labsirdības garam, pilsēta ir ver­došs sāncensību un naidīgas kliķu cīņas katls. Tomēr ar visu to Sanktafraksas pilsoņiem ir kopīgs mērķis: izprast meteoroloģisko laiku.

Šim nolūkam akadēmiķi no dūmaku šķirotājiem un miglas zondētājiem līdz vēja skārējiem un mākoņu vēro­tājiem novēro un izpēta, graduē un kataloģizē katru mūždien mainīgo klimatisko apstākļu iezīmi, kuri iero­das no atklātām debesīm tālu aiz Malaszemes.

Tieši tur plašajā, kartēs neiezīmētajā tukšumā, uz kurieni retais ir uzdrīkstējies doties un no kurienes neviens nav atgriezies, laika apstākļus rada pati Vētras māte. Viņa gatavo baltas vētras un prāta vētras: lietusgāzes, kas atnes skumjas, vējus, kas rada vājprātu, un biezas, zaļgandzeltenas miglas, kas laupa sajūtas un izjoko domas.

Pirms ilga laika senais zinātnieks Arhemakss rakstīja ievadā grāmatai Tūkstoš spīdošu aforismu, ka "pazīt laika apstākļus nozīmē pazīt Malaszemi". Pašreizējie Sanktafraksas akadēmiķi rīkotos pareizi, ja ņemtu vērā viņa vārdus, jo, atšķirtiem savā lidojošajā pilsētā, viņiem draud briesmas aizmirst saistību starp tām abām.

Dziļais mežs, Akmeņu dārzi, Malūdens upe. Lejaspil­sēta un Sanktafraksa. Vārdi kartē.

Tomēr aiz katra no šiem nosaukumiem ir tūkstošiem stāstu stāsti, kas iemūžināti senajos ruļļos, stāsti, kas nodoti no paaudzes paaudzē mutvārdos, stāsti, ko stāsta pat vēl tagad.

Tas, kas seko turpmāk, ir tikai viens no šiem stāstiem.