Lilita

Odams sapiens

… Un sāka viņš kā bērns

Ar pirkstiem aptaustīt un izsvērt dabu.

Maksimilians Vološins

Tabundas cilts ilgi dzīvoja bagātīgajās priekškalnēs, kamēr reizi naktī ziemeļaus­trumos sāka ducināt pērkons. Tā grāvieni kļuva aizvien skaļāki, un tai pašā pusē ap­vārsni iekrāsoja bāls blāzmojums. Tumsā tūkstošiem putnu traucās prom no savām ligzdām un kliegdami šaudījās virs zemes. Vējš, kas sākumā tikai maigi glauda zāli, sāka dūkt, nesdams līdzi deguma smaku.

Cilts atstāja apmetni un metās koku aiz­segā. Stepes ugunsgrēks sasniedza mež­malu. Veselu nedēļu debesis bija aizvilku- šās ar dūmiem un tik tikko laida cauri sa­vādas brūnas gaismas starus. Virpujvētra trenca liesmu, un putekļainajā pusgaismā, kas atgādināja saules aptumsumu, skanēja patāli sprakšķi. Smiltis lidoja kopā ar dū­miem un degošu zāli. Vējš bija tik spēcīgs, ka zāle sadega gaisā un uguns nepaspēja iemesties valgajā lapotnē, tikai uz koku stumbriem palika zīmes, miza pārogjojās kā apdegusi āda.

Piecas dienas tabundas ļaudis bēga no uguns, tomēr tā rēkdama panāca viņus un, apsvilinājusi matus un apģērbu, aizdrāzās tālāk, atstājot nule ziedošās ielejas vietā dī­vainu, pelniem klātu lauku.

Sievietes klimta pa siltajiem pelniem, la­sīdamas izcepušās ķirzakas, peles un put­nus. Bērni mielojās ar ceptām saknēm. Taču vīrieši bija drūmi.

Bagātie medību lauki bija zuduši. Vaja­dzēja meklēt citu mājvietu.

Tad neatdzisušajai zemei uzbruka posto­šas lietus gāzes. Veseli iežu slāņi slīdēja lejup no kalniem; strautus pildīja māli un akmeņi.

Cilts sāka rāpties kalnā, lai paglābtos no plūdiem. Aizelsušies, pārbijušies, viņi bei­dzot aizsniedza no magmatiskiem iežiem vei­dotu masīvu, ko tik viegli nevarēja sagraut. Pamazām apvārsnis sāka skaidroties, saule zaudēja baismo brūngano nokrāsu. Lauku špata prizmās zvīļoja mierīgas zilas dzirk­stis. Dažkārt akmens plākšņu gludajā vir­smā uzliesmoja sārta granāta graudiņi. To­mēr tas viss nesaistīja cilvēkus; viņi bija izsalkuši, izmocītie bērni slimoja. Tur, kur satikās smilšainā zeme un ledus, auga tikai plankumaina sūna, veidojot daudzkrāsainus rakstus.

Cilts tagad' laidās lejup, šķērsojot kalnu aizas, kur allaž auroja vējš. Tabundas ļaužu ceļš gāja netālu no Sālsezera. Šeit jaunava Geva, kas vēl nebija iesvētīta pieaugušo kārtā, uzdūrās Odama pēdām …

Viņa noklusēja savu atklājumu, neviens taču vairs nepieminēja pazudušos. Visi do­māja, ka Odams jau sen kopā ar Lilitu aiz­gājis uz pasaules viņu pusi. Bet pusaudzei Gevai viņš vēl arvien bija dzīvs. Domās viņa pastāvīgi atgriezās pie Odama tēla, starp cilts jaunekļiem viņa nevarēja saskatīt vi­ņam līdzīgu.

Gevai bija apaļi, saulē nosārtuši vaigi; tā vien likās, ka tie izdveš tādu pašu saldu, medainu smaržu kā nobrieduša augļa miza. Viņa neko neizcēlās starp savas cilts mei­tenēm: bija vientiesīga un viltīga, tomēr ne tik vientiesīga, lai savas domas izklāstītu katram, un pietiekami viltīga, lai to, ko gri­bēja, noslēptu no citiem.

Neviens nebija pamanījis pārmaiņas viņā, taču ar katru dienu viņa aizgāja tālāk no cilts, pazuda aiz akmeņiem, meklēdama tikai viņai vien saredzamas zīmes. Katrs aiz­lauzts zariņš, piemīta zāle, pazaudēts šķēpa uzgalis, — viss stāstīja, kādā virzienā jā­meklē Odams. Geva atgriezās atpūtas vietā, slēpdama līdz asinīm apdauzītās kājas. Reiz viņa vispār neatgriezās. Viņu izmeklējās tu­vākajā apkārtnē, bet no rīta vajadzēja iet tālāk.

Tā Geva, atpalikusi no cilts, nonāca ar augstu, retu zāli aizaugušā kalnu pļavā un no tās aizas dibenā, pelēkbrūnā, satrūdēju­šām lapām klātā mežā; cieši saaugušos stumbrus, kuriem trūka gaismas, sedza sli­mīgi puni un bālgani uzburbumi.

Apakšējie, nokaltušie zari, kam vairs ne­bija lapu ietērpa, staipījās pār viņas galvu kā melnas skeletu rokas, bet lapotnes, tiek­damās augšup, aizsedza šauro debess sprau- dziņu. Sajā mežā bija mikli un auksti, un tikai augstumā neredzami putni trillināja cerību vēstošās balsīs.

Gevas apaļā seja ar stirnas acīm, kuras, šķiet, tikai kā spogulis atspulgoja apkār­tējo pasauli, bija sakritusies, jautrā mute stūrgalvīgi sakniebta. Viņa gāja neapstāda­mās, pārtika no saknēm un kāpuriem, kurus atrada, izrakņājot zemi ap veciem sakār­ņiem; tie apslāpēti dūca kā tāli negaisa pa­debeši.

Tālumā sadzirdēdama zvēra rūkšanu, Geva māņticīgi pieskārās trim uz vērša cīp­slas uzvērtiem vilka ilkņiem. Kopš agras bērnības viņa tos valkāja ap kaklu, kas bija spēcīgs un īsāks nekā Lilitai. Mati, kas priekšā bija apgriezti lodziņā, nesedza pieri: sviedri bija tos salipinājuši gredzenos. Geva smagi elpoja, kā aizelsusies pēc ilga skrē­jiena — tā viņa reiz nostājās pārsteigtā Odama priekšā.

— Es tevi redzu, — viņa izteica parasto tabundas cilts sveicienu droši un reizē kautri.

īsie, no augu šķiedrām darinātie svārciņi liecināja, ka viņa vēl nav pārsniegusi pus­audzes vecumu, kaut arī bija nolaidusi jostu mazliet zem vidukja, lai izskatītos vairāk pieaugusi. Kailā vēdera āda bija maigi zel­tota.

— Es esmu Geva, tavas cilts sieviete, un atnesu zarus pavardam.

Tā kā Odams klusēja, viņa turpināja.

— Cilts aizgāja tālāk. Es piemīdīju zāli un atstāju matu šķipsnu, visi domā, ka mani aprijusi pantera. Es nejautāju, kur ir Lilita, kuru tu aizvedi no cilts. Vīrietis dara, kā viņam patīk. Es atnācu, lai paliktu kopā ar tevi, ja tu atjausi. Ja ne — steigšos pakaļ tabundas jaudīm. Tikai lūdzu, dod man ne­daudz gaļas ceļam un metamo šķēpu, lai es varētu aizsargāties no zvēriem.

Viņa apklusa un stāvēja, padevīgi nolai­dusi skropstas, it kā ļaudama Odamam ne­traucēti apskatīt sevi.

Palēnām viņš sāka atcerēties: viņu ciltī Geva bija pirmais bērns ar dzelteniem ma­tiem. Visi to uzskatīja par brīnumu. Tagad viņas mati bija gari, viņa tos bija sasējusi ar zāles saiti. Tie sedza lāpstiņas; pleci un krūtis palika kailas.

Geva izskatījās spēcīgāka un vairāk pie­augusi nekā Lilita, kaut gan bija jaunāka par viņu. Spēcīgas bija viņas rokas, kuras viņa bija lēnprātīgi piespiedusi pie sāniem, un kājas, kas līdz potītēm grima kumelītēs un meža dillēs — tās pēc lietus tik reibinoši smaržoja!

Gevas apaļās lūpas tikko manāmi smai­dīja, un, kad viņa pacēla acis, Odams ierau­dzīja, ka tās nav pelēkas un iegarenas kā Lilitai, bet gan apaļas un zilas.

— Tu liec man iet prom! — Geva žēli ieteicās.

— Vari palikt, — Odams novērsās. Viņam kaut kas bija iestrēdzis- kaklā. Tikai tagad viņš skaidri saprata: pagātne ir zudusi. Dēmoni, kas Lilitā bija ielikuši citu, pār­drošu sirdi, nekad vairs neatdos viņam šo sievieti.

Tomēr arī viņš nebūs vientuļš. Viņa priek­šā stāvēja īskājīte Geva, dzimtās cilts meita, caurcaurēm paklausīga tās likumiem.

Odams strupi, kā vīrietim klājas, ar gal­vas mājienu pavēlēja viņai nākt līdzi alā.

Palicis viens, sākumā Odams juta tikai at­vieglojumu. Viņa prāts, ko bija uztraukušas daudzās neizprotamās parādības, tagad va­rēja atpūsties.

Laolieši bija pazuduši; bija izvēdinājusies arī metāla smarža, ko viņi atstāja uz lietām, pieskardamies tām. Jauna zālīte pārklāja iedobumus, ko bija iespiedušas uz visiem laikiem aizlidojušās pelēkās milzu olas. Dzīve ievirzījās agrākajās sliedēs: dienu ne­izbēgami nomainīja nakts tumsa.

Odams drāza savus šķēpus un centīgi iešvīkāja tajos lauzītas svītriņas — veik­smīgu medību simbolu, kaut ari šīs svītriņas nelīdzinājās tiem varenajiem, skaistajiem dzīvniekiem ar sarkaniem ragiem, ko veidoja Lilitas pirksti. Odams dzīvoja klusēdams; gāja medībās, kūra ugunskuru, ar akmens cirvi cirta kokus.

Meklēdams medījumu, viņš aizklīda arvien tālāk un tālāk. Tur nebija nekā savāda; ja jāpārtiek tikai no medībām vien, tad medību nogabalam jābūt milzīgam. Pie tam Odamu alā taču neviens negaidīja, tāpēc viņam ne­gribējās ātrāk atgriezties. Un varēja neat­griezties, cik ilgi vien gribējās …

Vienu laiku viņš bija pasācis dzert dri­ģeņu sulu. Kādēļ cilvēkus aizvien ir saistī­jis reibums? Tādēļ, ka viņiem vajadzēja izklaidēties, aizbēgt pašiem no sevis? Taču biežāk Odams sēdēja ar makšķeri, raudzījās ūdenī un ļāvās sapņiem. Tie bija saistīti nevis ar nākotni, bet ar pagātni; tas, kas cil­vēkam palicis aiz muguras, vai tas, kas gai­dāms, vienādā mērā pieder mūžībai. Upe bija pašaura, koki tajā spoguļojās viscaur — no viena krasta līdz otram. Dienvidus klusumā uz ūdens virsmas ritēja sava dzīve; ap daf- nijām veidojās vilnīšu loki, ūdens blaktis apskraidīja savas zvejas vietas. Tur, kur pel­dēja tāss pludiņš, uzspīdēja saule, kas rnā- konu aizsegā šķita sudrabota. Odens aplis iemirdzējās, sāka starot, pludiņš pazuda — vai nu gaisma bija vainīga, vai arī zivs bija piekodusies. Atģidies Odams parāva mak­šķeres kātu. Iztālēm viņu sauca Gevas dzie­došā balss, kurai nepiemita pazaudētās Lili­tas balss tīrais, skaidrais skanējums.

Gevas ierašanās maz ko pārvērta Odama dzīvē. Protams, viņš redzēja, ka Geva ir saimnieciska, neatlaidīga, mīloša. Tagad no rītiem pie pavarda vienmēr bija salikti sausi kļavu un lazdu zari: tie deg vienmērīgi, ne­met dzirksteles; bet vakaros Geva atgaiņāja knišļu barus ar dūmainajām priedes saknēm. Viņa veikli — kā amatnieks papildinstru- mentu — lika lietā savus spēcīgos zobus — sašķēla kaulus, pārkoda klūgas. Zvaigznes viņu nebaidīja un nepievilka kā Lilitu; kad pie debess velves parādījās pazīstamais zvaigznājs, viņa zināja, ka laiks iet meklēt skudru kāpurus.

Geva bija uzcītīga sieva. Tas, kas Lilitā bija skaistums un godprātība, viņā bija šķelmība un kārdinājums. Odams to redzēja. Cik daudz viņš saredzēja tagad!

Pat gaiss virmoja ap Gevu; viņa kustējās izveicīgi un lēmumus pieņēma steigā. Kopš pašas pirmās dienas viņa sajuta naidīgas ēnas klātbūtni un uzsāka cīņu ar to.

Viņai šķita, ka Lilita klaiņā tuvumā; viņa taču nesaprata, ka var gluži vienkārši aiz­iet. Kaut gan viņai kopā ar cilti dažreiz bija vajadzējis pārvarēt lielus attālumus, viņa tos nemanīja. Kopā ar viņu ceļoja viņas mazā pasaule, ieslēgta čaumalā kā auga sēkliņa. Ja Lilita ir dzīva, viņa katrā ziņā grib atgriezties vienīgajā vietā, kur var dzī­vot! Tādēļ dienu un nakti vajadzēja uzma­nīt viņas atgriešanos, tvert brīžus, kad viņa ielauzās ar vēja pūsmu vai apsēdās pie ugunskura izžāvēt matus.

Geva nekļūdīgi atminēja pat acumirklīgu sāncenses klātbūtni — pēc Odama tukšā skatiena, pēc tā, ka viņa kustības pēkšņi kļuva gurdenas. Bet sieviete taču nedrīkst laupīt vīrietim spēku; viņas uzdevums — dot to vīrietim! Protams, ja vien viņa ir īsta sieviete.

Geva ilgi apskatīja koka traukus un citus saimniecības piederumus: rupji tēstus šķīv­jus un paplātes, tāšu vāceles un dzeramās krūzītes. Tajās bija iegrebti raksti. Māla bālganie toņi juku jukām ar ogu spilgto sulu, asu «zīmējošo akmeņu» pēdas uz ik­viena koka vai akmens gabala, kas varēja kaut kādā veidā noderēt saimniecībā — ve­sela kaudze dārgumu, kas bija bezrūpīgi pa­mesti svešām rokām!

Geva cīnījās ar vēlēšanos iemest tos ugunī. Taču iedzimtais prāta asums brīdināja: lieta, tapat kā cilvēks, daudz ilgāk dzīvo atmiņā. Viņa ar saspringtu lūšu mātes skatienu pē­tīja šos rakstus, šīs krāsas — pamazām ienaids asināja viņas redzi un sāncensības trisas pārņēma pirkstus.

Reiz Odams atrada Gevu maisām krāsai­nos mālus ar taukiem. Viņš bija pārsteigts. Tatad Lilitas brīnumu zināja arī cita sie­viete?

Viņš neticīgi piesēda blakus. Geva, nepa­celdama zilgās skropstas, zīmēja rakstus uz krūzes. Viņa bija progresējusi savās slepe­najās mācekles gaitās, jo vairs neatkārtoja zīmējumus. Viņas pirksti veidoja savus rak­stus. Tie bija vienkāršāki un, šķiet, ciešāk pielipa pie trauka.

Par mākslas spēku nevar spriest pēc tām nožēlojamām atliekām, kuras arheologi ga­vilēdami izrok no gadu tūkstošu pīšļiem. Māksla allaž ir modinājusi spēju ieraudzīt apkārtējā vidē kaut ko tādu, kas vieš sirdī neapjaustu svētlaimi. Bet Odama laikabiedrs mācēja uztvert mākslas darbu vēl pilnī­gāk — itin kā ar visiem maņu orgāniem, protams, izņemot garšu — glezna uz alas sienas nepavisam nebija jānolaiza!

— Es zinu, kāda sula jāizspiež, lai iegūtu tādu krāsu, — Odams pieskārās vienam no vecajiem traukiem.

— Tu man parādīsi, — Geva atsaucās, nepārtraukdama darbu. — Bet paskaties: vai šī krāsa nav skaistāka? — Un uz akmens paletes parādījās svaiga karmīnsarkana švīka.

— Skaistāka gan, — Odams atzina, ar šiem diviem vārdiņiem vien atalgodams viņu par visu.

Piepeši Geva ar neapzinātu kustību, sa­springti un reizē viegli pārlaida mazo pirk­stiņu pār augšlūpu, atveidojot tās kontū­ras. Tas bija Lilitas, tikai Lilitas žests! It kā būtu apzagta mirusī!

Taču Odams maldījās, Geva tikai notrausa sviedru lāsi.

Zaudējis interesi par glezniecību, viņš pie­cēlās uz slābanajām kājām, un Geva atkal sajuta ēnas klātbūtni…

Tā turpinājās ilgu laiku, cik ilgu, to viņi neprata saskaitīt.

Reiz aiz krūmiem pazibēja kaut kas zili melns kā karsti kvēpi. Odams stipri notrī­cēja. Mirkli viņam šķita, ka tie ir Lilitas mati. Viņš pat nedomāja, ko tagad iesāktu, ja Lilita būtu atgriezusies, — viņam taču jau bija Geva un bērni. Viņa sirds nodre­bēja kā jaunībā; debess un zeme ieguva ag­rākās krāsas; piepeši viss pārvērtās — un tikai tādēļ, ka atvējoja jaunības un mīlas dvesma, —kaut vai tik īsas un trūcīgas, kāda tā bija Odamam.

Viņš stāvēja sastindzis, it kā vēl arvien gaidīdams. Bet nosāņus parādījās dzelten- matainā Geva. Viņa pārlaida aizdomīgu ska­tienu nekustīgajiem krūmiem.

— Ko tu tur ieraudzīji? — viņa griezīgi iekliedzās.

— Man izlikās… melni mati, — kā at­mozdamies nomurmināja Odams. Un tūlīt apķērās, ka to nevajadzēja teikt.

Gevas seja raudulīgi saviebās, tikai acīs parādījās sauss spīdums. Viņa metās pie krūmiem un trakās dusmās sita pašā bie­zumā. Spraugā pazibēja viņas pieradinātā pāva ieapaļais ķermenis. Aste pletās kā tumša zvaigžņota debess. Majestātiskais putns muka, ko kājas nesa.

Geva stāvēja, rokas sānos iespiedusi, un ļauni smējās. Šeit nav Lilitas! Un nav viņas nolādēto matu, kas apbur svešus vīriešus un pēc tam rādās viņiem visu mūžu. Nav un nebūs!

Odams salīcis gāja prom. Geva neatsauca viņu. Tagad, kad viņa bija palikusi viena, uzbudinājums pārgāja. Viņa bija nelaimīga, juta savādu tukšumu. Tātad vēl arvien jā­baidās, ka šis tumsas gars varētu atgriez­ties?! Viņu pārņēma rūgtums, bet viņa sa­knieba lūpas — un gāja pie saviem darbiem: gatavot ēdienu un auklēt bērnus. Par ko var domāt tabundas mednieka sieva? Viņas lik­tenis ir pacietība.

Bet Odams gāja dziļāk saules pielietajā retajā mežiņā, kas bija izaudzis agrākā iz- deguma vietā. Tīra, sausa zāle klājās zem kājām, to šķērsoja stumbru slaikās ēnas. Odams kāpa pāri šķietamajam žogam ar tādu piepūli, it kā ietu kalnā, kaut gan ap­vidus bija līdzens.

Viņu bija pārņēmis dīvains noskaņojums.

Itin kā viņš būtu aizmirsis visus ar Gevu kopā nodzīvotos gadus, aizmirsis arī Gevu, kas atradās no viņa tikai divsimt soļu attā­lumā, toties spilgti un skaidri atcerējās Li­litu. It īpaši to, kā viņš iekaroja meiteni, atņēma visai ciltij, un pēc tam abi aizgāja, jaunības bezbailības pārņemti, un dzīvoja divatā akmeņainajās priekškalnēs, alā, kuru viņš jau sen bija atstājis. Viņi bija kā pir­mie cilvēki Zemes virsū. Nebija neviena, kas dotu padomu. Tagad Odamam šķita, ka viņš bijis tikpat drošs un apņēmīgs kā Lilita; pat pacēlies gaisā kopā ar viņu lielajās, pelēka­jās laoliešu olās — un viņa acīs nav bijis baiļu.

Jā! Toreiz viņš elpoja brīvi un laiks ri­tēja ātri. Bet tagad viņa liktenis ir dzīvot nedzīvojot un mirt nemirstot…

Taču pamazām skumjas par Lilitu ieguva citu veidu — nevis pārgāja asās sāpēs, kad viņš nezināja, kur likties un ko iesākt, lai aizmirstos, bet gan otrādi — tās kļuva par sava veida iekšēju siltumu. Odams bija sa­sniedzis to vecumu, kad viskvēlākās jūtas vairs nav noteicošās. Viņam bija pienācis radošas darbošanās laiks. Darba griba aiz­ēnoja visu! Viņš kļuva nosvērtāks un laip­nāks pret Gevu. Tālā malduguntiņa vairs nesvelmēja, bet apgaismoja iekšēji, pakāpe­niski apskaidrojot prātu. Viņš arī gribēja zināt! Un netikai zināt, bet arī iemiesot.

Stundām ilgi viņš koncentrēti, domīgi grozīja rokās koka vai akmens gabalu, at­cerēdamies, ko Lilita viņam stāstīja par lao­liešu ierīcēm, iepretim uz pirkstgaliem tupēja viņa puisēni, katru kustību tverot apaļajām Gevas acīm. Četri no viņiem bija tumšma­taini.

Sirmojošais Odams izskatījās gaišāks par savu vecāko dēlu: tam mati bija spīdīgi un melni kā antracīts. Saulē tie dzirkstīja kā sniegota kalnu smaile; ir tāda gaismas kvēle, kad pretstati it kā saplūst.

Sajā jauneklī kaut kas atgādināja jaunu, modru suni, kas it kā meklē pazaudētās pē­das … Acis, pelēkas un dziļi iekritušas kā pūcei, vērīgi raudzījās uz priekšu. Paies pavisam neilgs laiks, un tajās atspoguļosies pārveidojusies pasaule. Vienu reizi tajās mirdzēja sajūsmas asaras: tēvs stāstīja par lidojošām debesu olām.

— Vidū, — Odams sacīja, — bija smaga kaste, un tā bija spēka avots. No šīs kastes spēks gāja uz diviem lieliem, kustīgiem stob­riem kastes pretējos galos. Tajos no augšas uz leju bija divas rindas caurumu. Spēks atsitās pret zemi, un ola kustējās no šiem grūdieniem.

Dēli klausījās, mutes atvēruši, gatavi jeb­kuru mirkli pielēkt kājās un doties noslē­pumu meklējumos. Pasaulē nekad nezudīs meklējumu prieks. Lai kā sargātos Geva, viņas bērnus aizvedīs līdzi Lilita. Un tā būs vienmēr. Mazdūšīgie no pusceļa atgriezīsies mātes paspārnē un aizbildniecībā, mēģinot sevi attaisnot… Bet viņu bērnu bērni jau izlauzīsies no kūniņas.

Odams ar visu baru aizgāja uz veselu dienu patālāk prom no mājām, un tur — vai nu seklajā upē, kur viņi nolaida ūdenī izdobtu laivu, ar koka naglām piesituši tai malu (kuģu būves pirmsākums), vai augstu kalnos, kur bezgalīgās debesis vēdīja zilas dzirkstis, bet kalnu robos zaigoja ēna — viņš visiem atrada, kur pielikt roku. Tagad viņš vairs nekad nejuta vientulību: allaž blakus bija viņa darbs.

Pienāca diena, kad Odams ar Gevu un dē­liem, kas bija labi paaugušies, atgriezās ciltī; viņi varēja šo to iemācīt tabundas ļau­dīm. Vienīgais, ko Odams bija saglabājis no Lilitas, — zilā māla raksti uz viņa lin­gas, kaut gan tos bija veidojusi Geva. Zo­bus sakodusi, viņa kasīja un skrāpēja dzel­tenu kaulu vai baltu akmeni — šo māku pārņēma daudzi. Vai nav vienalga, kurš bija pirmais? To atcerējās tikai vecais Odams. Vakaros viņš bija pasācis vērot zvaigznes. Klusumā viņš sekoja, kā tās uzlec un virzās pa debess velvi. Slīgdams snaudā, viņš dzir­dēja pats savu tālo balsi no tiem laikiem, kad puķes ziedēja košāk, bet ūdens čaloja skaņāk. «Kādēļ tu stāvi tik klusi, ak, Lilita?» — «Es gribu saprast nakts balsi.» — «Kā­lab tev nakts? Mums ir pavards ar siltām oglēm, mēs tikko kā apēdām gaļu un ceptus augļus. Ko tu redzi, Lilita?» — «Es redzu, kā elpo miglas blāķi, to baltās astes stiep­jas pa zāli. Diena ir nogurusi, tā iet gulēt. Bet kas notiek tur, aiz miglas plīvura, kad pienāk nakts? Es pieiešu klāt un pa­šķiršu to ar rokām …»