Lilita

Mūžības mirklis

Es pateicīgs par nemierpilnām sāpēm, Kaut tajās sadegšu.

Par zāļu rūgtumu, par sūro zemes sāli — Par visu pateicīgs!

Maksimilians Vološins

Odams, protams, nenoticēja Lilitas stās­tam par briesmoņiem no Sālsezera, tomēr nākamajā dienā pats devās uz turieni.

Viņš atgriezās domīgs un samulsis: ne­viens nebija aizticis skudru apgrauzto tru­sīti, pīteni ar kameņu šūnām un sakaltušos sāls gabalus, tomēr krastā bija palikušas pēdas…

Viņš, kas lieliski saprata, ko nozīmē aiz­lauzts stiebriņš, zāļu slotiņa, kurai no ne­jauša naga piesitiena izbirušas sēklas, viņš,kas bez pūlēm varēja noteikt zvēra augumu un svaru pēc viena pēdas nospieduma, ta­gad nevarēja ne izskaidrot, ne aptvert, par ko liecina šie iegrimumi, šīs smilšu kaudzī­tes un vagas apdegušajā zālē. Gaisā vēl vāri vējoja smarža, kas nebija līdzīga silt­asiņu dzīvnieku smaržai.

Lilita nepacietīgi gaidīja Odamu. Bet vi­ņam it nemaz negribējās runāt. Viņš tikai klusēdams pasniedza viņai pievāktos pārti­kas krājumus, pat sāls viņa acīs bija zau­dējusi vērtību.

Viņš aizgāja pie upes un apsēdās uz akmens. Ūdens un gaiss tinās sudrabotā tīmeklī kā neredzamas elpas dvesmā. Vietu­mis tajā pavērās plaisas, pa kurām neskaidri viedās tuvējo krūmāju zaļums. Virs katra viļņa šūpojās vēl viens tāds pats, no mig­las izausts; saule, to pāršķeldama, neskaidri atvizēja ūdenī.

Visapkārt bija ierastā pasaule, kas ne­izraisīja bažas. Tomēr Odamam likās, ka tā zaudējusi stabilitāti. Kopš šīs dienas viņiem sākās dīvaina dzīve. Viņi nezināja vārdu «mīlestība», kaut gan tā bija aizvedusi vi­ņus projām no cilts. Taču tagad tā sāka iz­sīkt kā upe pēc paliem: viņu abu tieksmes bija pārāk dažādas.

Odams instinktīvi baidījās pārmaiņu: tās sagādāja uztraukumus. Vislabāk drošību garantēja pierastais. Aizbēdzis no cilts, iz­darījis grandiozu, revolucionāru soli, viņš, šķiet, mēģināja tūdaļ to pilnīgi aizmirst un dzīvot pēc iespējas tā, kā bija dzīvojis ag­rāk. Sākumā viņa prāts kļuva pat vēl kūt­rāks nekā pirms tam. Tā lielgabals pēc iz­šaušanas slīd atpakaļ un dažreiz saspiež šāvējus.

Odams joprojām maksāja meslus aizliegu­miem, bet Lilitai vienmēr bija piemitušas brīvības tieksmes. Viņai bija iedzimts īpašs talants — lai kā viņa pūlējās būt pazemīga, viņu nodeva pat nekustīgums. Valdonīgi modās dziņa pēc brīnišķā, kas līdz šim bija snaudis viņas tumšajā dvēselē.

Diendienā viņa pacietīgi, vērīgi meklēja noslēpumaino būtņu pēdas. Viņa riņķoja un riņķoja ap Sālsezeru kā pelēkie ērgļi, kas mita apkārtējās klintīs.

Dažkārt arī sapņi ir visai smagi: cilvēks burtiski salīkst zem to smaguma. Pārdzīvo­jot tos klusībā, citu pēc cita, šķiet, varētu šo nastu atvieglot? Tomēr ne! Iztēlē pār­dzīvots sapnis nebūt nenobāl, neizgaist, ne­remdē slāpes. Tas neatlaidīgi tiecas iemie­soties dzīvē un tikai tad, kad ir tapis par īstenību, atkāpjas un dod vietu nākamajam.

Lilita atvērtu muti kampa gaisu; ar lie­lām pūlēm viņa savaldījās, lai pa galvu pa kaklu nemestos prom. Viņa jau vairākas rei­zes bija redzējusi briesmoņus, bet vienmēr iztālēm, aizslēpusies starp akmeņiem, pie­plakusi zālei. Tagad tie bija viņu pamanī­juši. Tur nebija nekādu šaubu.

Tas, kas pavērās viņas acīm, sniedzās pāri līdzšinējās pieredzes ietvariem. Viņas tumšais prāts darbojās ātri, sasaistot ana­logu gadījumu virkni, stiepjot vienojošus pavedienus starp svešiem priekšmetiem. Viņa sastinga, šajās gaidās reizē bija arī galvu reibinošs skrējiens: viņa tuvojās ne­zināmajam.

Un arī nezināmais tuvojās viņai. Tas spēra soli, vēl vienu. Apaļā acs, kas aiz­ņēma pusi galvas, griezās uz viņas pusi. Tad Lilita ieraudzīja, ka acs ir caurspīdīga un aiz tās redzami svešādi vaibsti ar citā­dām, mazākām acīm, kas līdzīgas cilvēka redzokļiem, kaut arī to forma un šķēlums ir neparasts.

Lilitu neko daudz nemulsināja tas, ka svešinieka āriene atšķiras no ierastajiem ciltsbrāļu vaibstiem. Civilizācijas rītausmā cilvēks bija mazāk saindēts ar aizspriedumu indi. Viņš vēl ieņēma tik sīku vietu pasaulē, ka nejutās kā monopolists, viņam neienāca prātā piedēvēt savas tieksmes visam pastā­vošajam, katru dienu viņš saskārās ar ko jaunu: zvēri un augi, cits par citu savādāki, aizslīdēja garām cilvēka vērīgajam skatie­nam kā pilntiesīgi Zemes iemītnieki.

Kādēļ lai Lilitu satrauktu tas, ka Bez- vārža acis sedza nevis plaksti ar skropstu ēnojumu, bet gan blīvas plēvītes, kas sa- kjāvās? Ka viņa piere bija kaulaina un plata, galva — liela un augums — drukns?"

Tāpat arī vēlāk Lilitu sevišķi nepārsteidza stāsts par to, ka zvaigznes ir apdzīvotas. Mežoņa lētticība spēj vienā rāvienā pārva­rēt jebkādu bezdibeni. Kamēr apziņā sarež­ģītais un vienkāršais ir līdzvērtīgi, nekas to nespēj sevišķi satricināt.

Piesardzīgi, kaut arī bez sevišķas mulsas, Bezvārdis un Lilita tuvojās viens otram; viņš zināja par Visuma iemītniekiem ļoti daudz, viņa nezināja nekā, — tas viņus tu­vināja. Viņi ieurbās viens otrā skatieniem, kas bija intereses pilni.

Lilita mazliet pasmaidīja: svešie bieži un labprāt smējās, to viņa bija noskatījusies no savām slēptuvēm. Taču viņa pirmo reizi juta uz sevi vērsto svešinieka skatienu — tajā bija kas saistošs, gandrīz vai paralizē­jošs. Vēl nesaprazdama, vai tas liecina par briesmām vai sola draudzību, viņa mēģināja no tā atbrīvoties. Viņas lūpas sakniebās kā spēcīgā sasprindzinājumā.

Bezvārža skatiens tūlīt palaida viņu vaļā. Atbrīvojusies no neredzamās cilpas, Lilita izslējās.

— Svešie! Kurp jūs ejat? — viņa skaļi teica, cenzdamās savaldīt neviļus trīcošos pirkstus. — Šeit nav jūsu medību vietas. Kalni un meži negrib jūs!

Bezvārdim Lilitas balss šķita tīra un dzidra. Viņš labi zināja, ka skaņa nav ne­kas cits kā gaisa viļņu svārstības noteiktā frekvencē. Magnētiskā lauka viļņus var uz­tvert kā gaismu vai radiostarojumu. Un to­mēr viņš nebija dzirdējis šādas skaņas.

Viņš apjucis atskatījās — visapkārt bija vientulīgs klajums, kurā auga tikai meža puķes, — ne tās, kas cieši pārklāj noras, kāri un steidzīgi savijot stiebrus un saknēm grūstoties tumsā. Tās bija puķes, kas aug vienatā — katra saskatāma iztālēm. Vējš tās glāsta nevis vienaldzīgi, visu baru reizē, bet gan parotājas ar katru ziediņu atsevišķi. Ja milzīgais mēļais zvaniņš spētu skanēt, tad droši vien viņam būtu Lilitas balss. Tā nebija ne plūstoša, ne samtaina, tā tīri un skaidri skandēja katru zilbi — tāda šķita Lilitas balss Bezvārdim, laolietim, klauso­ties tajā pirmoreiz.

Vajadzēja gūt priekšstatu par Zemes iedzī­votāju valodas kodu. Ātrumā, bez speciālas iekārtas palīdzības, tas nebija iespējams. Kādreiz arī uz Laolas-Lialas valoda bija organizējošs faktors. Domāšanas ābeces posms pagāja: ar laiku radās uzskats, ka runa bremzē kontaktu, tāpēc radās citas sa­zināšanās formas, kas ļāva iztikt bez vār­diem. Bezvārdis saprata, ka sastaptās Ze­mes meitas valoda ir primitīva, taču viņš nezināja tās atslēgu. Vajadzēja viņai kaut kā atbildēt, lai neaizbaidītu viņu un ieka­rotu uzticību.

Viņš jocīgā rīkles balsī izrunāja pirmo vārdkopu, kas neviļus bija iespiedusies at­miņā:

— Svešie kurp …

Sākumā Lilita uzmanīgi raudzījās viņam mutē, Tad nopūtās un neizpratnē palieca galvu sānis. Gurzguļojošā rīkles skaņa at­kārtojās.

— Svešie kurp, — vēl centīgāk sacīja laolietis.

Beidzot viņa pazina izkropļotas tabundas valodas skaņas. Vai, cik tie briesmoņi jo­cīgi! Viņi neprot runāt?! Lilita piemiedza acis un uzmeta gudrajai Visuma būtnei iecietīgu, aizbildniecisku skatienu…

Patiešām, no viņas viedokļa laolieši vēl ilgu laiku bija tālu no pilnības: viņi ne­prata visvienkāršākās lietas. Viņi taču, pie­mēram, nesaprata tabundas valodu: vārdus iemācījās ar grūtībām. Bet Lilitai ne prātā neienāca, ka pastāv arī citas valodas, ne tikai tā vien, ko zināja viņa.

Laoliešiem jau sen nevajadzēja rēķināt: viņu vietā visu darīja mašīnas. Uguni viņi pazina tikai teorētiski. Reiz viens no viņiem iebāza roku ugunskurā. Lilita smējās, bet tad pielika pie apdegušās vietas mīkstu lapu, vēsu un miklu — sāpes norima. Laolietis gandrīz vai bērnišķā ziņkārē uzlūkoja savu izdziedināto ādu.

Kā gan tabundas meita varēja zināt, ka viņai nepazīstamā Laola-Liala jau dzīvo foto­nu laikmeta beigu posmā, ar kuru salīdzinot, kodoltermiskais posms varētu likties kā ak­mens laikmets? Savā augstprātībā laolieši arī kustību pa gaismas staru uzskatīja tikai par verdzisku pakļaušanos laiktelpas liekumam. «Bet kur ir eksplozija?» viņi nepacietīgi sauca. «Kur dumpis, kur smadzeņoto mek­lējums?» — «Straume palīdz kuģim, būtu nesaprātīgi atteikties no tās,» sprieda pie­redzējuši debesu stūrmaņi. «Tomēr,» citi iebilda, «nevar taču peldēt ar fotonu plūsmu, kas paklausīgi apliec gravitācijas laukus. Vai nebūtu laiks savaldīt arī no­teiktā virzienā plūstošo laika straumi?» … Tā laoliešu priekšā pavērās vēl viens bezdi­benis: abpusējs makro- un mikropasaules bezdibenis…

Lilita to visu nevarēja zināt. Viņa to uz­tvēra visai pavirši. Un tomēr viņa ne tikai uzkrāja zināšanas, bet arī pati mācīja lao- liešus. Viņi sen bija pieraduši pie mehānismu paklausīgā spēka un pirmoreiz apbrīnoja kailu cilvēka roku veiklību un visvarenību. Viņus aizrāva muskuļu darba pirmatnējais prieks. Viņi, kas spēja ar zibeņātru stara triecienu iznīcināt mērķi jebkurā attālumā, tagad meta akmentiņus kokā vai mēģināja trāpīt lidojošu putnu. Jāatzīst: viņi bija se­višķi neveikli — un tik skaļi smējās paši par sevi!

Pārākuma sajūta, kaut vai sīkumā, atbrī­voja Lilitu no bailēm; spēle starp viņu un laoliešiem bija godīga: viņi mainījās lomām! Viņa jutās līdztiesīga, un tas taču ir pir­mais solis uz uzticēšanos.

Lilita neskaidri jauta, ka Bezvārža va­loda atšķiras no viņas pašas un Odama va­lodas, kaut gan tagad viņi lietoja vienus un tos pašus vārdus. Starp citu, Bezvārdis ar katru reizi vērta savu valodu sarežģītāku, priekšmetu nosaukumi virknējās neparastos savienojumos. Lilitas bezrūpīgā piere sarau- cās — tik ļoti viņai gribējās visu saprast.

Neuzticība gaisa ar katru dienu. Nemanot pienāca laiks, kad viņa pilnīgi atvēra Bez­vārdim savu dvēseli ar to vienīgo uzticēša­nos, ko bērns jūt pret māti, kad vēl nav at­ņemts no krūts …

Sajuzdama, ka aizvien vieglāk un vilino- šāk ir klausīties Bezvārdī, viņa ar īgnumu atskārta, ka Odamam, gluži otrādi — aiz­vien grūtāk ir aptvert, par ko runā viņa pati, Lilita, kaut gan viņi vienmēr lietoja vienā­dus vārdus …

Kad viņa pirmoreiz atveda Bezvārdi pie alas, Odams tā nobālēja, ka izskatījās gluži pelēks.

— Viņi nav mums līdzīgi, — viņš čuk­stēja, — vai viņi ir atnākuši no pasaules viņas puses?

Lilita sāka smieties. Bet Odams kļuva aiz­vien drūmāks. Viņi vēl dzīvoja kopā un lai­ku pa laikam bija tuvi viens otram, kaut gan tai pašā laikā strauji attālinājās kā di­vas no kopējā avota iztecējušas upes, kuras šķir kalnu grēda.

Bezvārdis strādāja kā vīndaris — viņš it kā vēra vaļā tukšas krūkas un pildīja tās. Tas bija darbs ar Lilitas smadzenēm.

Viņš tās piepildīja ar jēdzieniem. Tadpār- vērtās par audēju un drēbnieku; savienoja jēdzienus ar pavedieniem: ciešāk, biežāk… Savija kopā — radās audums. Viņš dros­mīgi graizīja to, veidoja tēlus, izdomu, pie­ļāvumus, — radīja veselu domas Visumu.

Bezvārdis it kā stāvēja pie saprāta šū­puļa. Tomēr viņš vairs nebija tikai labsir­dīgs novērotājs: viņā pašā brieda pārmai­ņas. Aizvien vairāk viņam derdzās laoliešu garīgā augstprātība.

Bezvārža sfēriskās acis, kas laistījās dzel­tenos un smaragdzaļos toņos, uzmanīgi vē­roja Zemes dzīvi. Viņa acis redzēja «ātrāk» nekā Lilitas acis; tas, kas Lilitai šķita ne­pārtraukts stars, Bezvārdim likās sarežģīta pulsācija. Lai viņš ieraudzītu nepārtrauktu gaismas staru, bija nepieciešama simtreiz lielāka uzliesmojuma frekvence — it kā no­teiktā laika vienībā viņam būtu vairāk mir­kļu. Bet viņš atcerējās, ka uz Zaļā Biķera bija baidījies no ūdens, kamēr Elilai piemita «virsējā» un «apakšējā» redze: viena bija piemērota gaisam, otra — ūdenim. Viņa skaidri saskatīja to, kas Bezvārdim šķita ti­kai miglaina ēna.

Tomēr klusībā Bezvārdis bija lepns: viņš, svešinieks Zemes virsū, varēja krēslā saska­tīt smalkas krāsu nianses, kamēr Lilita kļuva kā akla: viņas acu priekšā viss sa­plūda pelēkā miglā. Tikai saules spozme at­deva viņai redzes asumu — saule, kas no rītiem apžilbināja Bezvārdi ne tikai ar to staru plūsmu, ko redzēja Lilita, bet arī ar ultravioleto staru griezīgo gaismu. Sveša saule, sveši stari!

Cik daudz to viņš bija skatījis savos kle­jojumos! Viņam tikai vajadzēja pievērt acis, un viena aina sekoja otrai. Pār robotām, nedz lietus, nedz atmosfēras strāvojumu ne- noslīpētām klintīm nolaidās zaļganbalti sa­biezējušu gāzu mirguļi: galaktikas spirāle, kas likās tik tuva, it kā tā būtu planētas ap­gaismojuma galvenais avots. Bet zem tās — stiklains tuksnesis ar caurspīdīgām zaļga­nām lodēm — kristāliskā pasaule. Ar baltu liesmu deg zvaigzne, kas tuvumā izdveš ne­ciešamu karstumu, bet no šejienes šķiet tāla un auksta.

Vai arī tumša saule ar aveņkrāsas apmali, kas apkārtējās debesis krāso sārti violetas. Gaismas lidaparāts paceldamies atstāj virs planētas dzeltenu caurspīdīgu gāzes strūklu. Mežonīga, nederīga pasaule!

Citām planētām gaismas lidaparāts tuvo­jās strāvas spēklauka aizsarggredzenā. Lok­veidā, kā pa neredzamas lodes virspusi, virs tām klejoja zaraini zibeņi. Dažbrīd tie sa­plūda vienlaidu straumēs, veselās izlādēju­šos lādiņu upēs. Sīs nāvējošās varavīksnes, mānīgi zilas, vilinošas, plūda un plūda gar kuģa bruņām, nedzirdami uzliesmodamas un izdzisdamas.

Arī hermētiski noslēgtajā skafandra gal­vas daļā bija aizbīdnis. Kopš vairāki lao­lieši bija zaudējuši redzi, neuzmanīgi pa­griezdamies pret spīdošu ķermeni, aizbīdnis piederēja pie kosmonauta obligātā tērpa. Pat lidojot prom no gaišzilās saules, viņi tagad piesardzīgi pētīja tās vainaga ceriņ- krāsas rakstus un starus, kas kā izsmidzi- nāta ūdens šalts atspoguļojās gaitu paātri­nošā gaismas lidaparāta rēgainajā astē. Bet pašas oldzeltenās, nokaitētās, mirdzošās zvaigznes dzīlēs peldēja violeti sabiezinā­jumi, ko no divām pusēm apspīdēja drūma gaisma. Gāzes burbuļi plīsa un piepūtās — milzīgi kā veselas planētas! Tie šķita ārkār­tīgi viegli.

Kad Laolas-Lialas milzīgais starpgalak- tiku kuģis, iedziļinoties Piena Ceļā, sasniedza mērķi, galaktikas spirāļu skaits kļuva par vietas apzīmējumu: vairāki gaismas lidapa­rāti atstāja kuģa bortu piektās spirāles plaknē, citi — trešās spirāles vertikālē.

Bezvārža grupai vajadzēja pētīt izplatī­jumu triju zvaigžņu apvidū. Saule bija pē­dējā no tām. Izrādījās, ka pirmajām divām zvaigznēm nav planētu sistēmas.

Viņu lidaparāts kādu laiciņu riņķoja virs Jupitera, bet nenolaidās: radiācijas josla ap to bija simts triljonus reižu spēcīgāka nekā ap Zemi. Viņus nesaistīja arī Saturna gre­dzena bluķis — zaļgarfdzeltena un pelēkvio- leta ledaina planēta, kas traucās pa izstieptu elipsi. Kādu laiku viņi pavadīja ar izkusušu vulkānisku stiklu klātajos Venēras līdzenu­mos. Viņi daudzreiz vēroja, kā kvēlo viltus saules virs Marsa: tā ledus kristāliņiem pie­sātinātā atmosfēra, laužot gaismu, radīja dīvainu, gandrīz baismu krāsu efektu.

Visos aprēķinos laolieši ievēroja «nezinā­šanas koeficientu» — zināmu nolaidi attie­cībā uz tiem spēkiem, kas vēl nav iepazīti. Kā šāds «brīnumu koeficients» reiz viņu priekšā iznira Zeme ar vētraino dzīvi uz tās un blīvo atmosfēru tuksnesīgā kosmosa vidū. Tas bija triumfa brīdis.

Neparasti spēcīga smadzeņotajā ir tiek­sme sasniegt. Bauda, ko dod vara pār zvēru vai mašīnu, spēj sniegt atalgojumu par vi­sām pārdzīvotajām briesmām un ilgajiem pūliņiem. Piepildījuma mirklis ietver sevī tik daudz, ka pats laika jēdziens paplašinās, sasniegums kļūst vienāds ar ilgumu.

Bezvārdi joprojām pārsteidza dzīvības sīkstums uz Zemes.

Tajos tālajos laikos, kad Saulei bija grūti izlauzties cauri smacīgajai atmosfērai, zili zaļie ūdensaugi varēja uztvert visus redza­mos spektra starus. Sūnai, kas aug alās, pie­mīt spēja gandrīz pilnīgā tumsā savākt iz­kliedētas gaismas kripatas un ar šūnu lēcām vērst staru uz hlorofila graudu. Papardes vispār aug pustumsā, bet senie kukaiņi dziļi augsnē paši veidoja ap sevi mitru, ogļskā­bes piesātinātu atmosfēru — neviena no mūsdienu sugām nevarētu tajā dzīvot.

Bezvārdim šķita, ka dzīvība nekad nav bijusi akla. Protams, radusies uz Zemes, tā meklēja ceļus taustīdamās: ne kokiem, ne zivīm, ne cilvēkiem taču vēl nebija analo­ģijas.

Pētot apkārtējo, Bezvārdis sprieda, ka sā­kumā Zemes būtnēm skatījuma rakurss bijis ierobežots. Tomēr dažas no tām mēģināju­šas it kā «pārraut» telpu: delfīni ienira dzi­jumā un uzpeldēja virspusē, pērtiķi ložņāja pa kokiem no saknēm līdz galotnei — tiem pasaule bija ieguvusi papildu dimensiju. Pēc tam dzīvā būtne pamēģināja «pārvie­tot» pašu telpu ap sevi: nevis tuvoties barī­bai, bet tuvināt to sev — noplūkt augli un pielikt pie mutes.

Lai šī bioloģiskā revolūcija varētu notikt, vajadzēja izveidoties īpašam orgānam.

Daba ilgi eksperimentēja, degunu izstiepa par snuķi, radīja rokastainus pērtiķus, ka­mēr apstājās pie priekšējām ekstremitātēm.

No kurienes tad sākās cilvēks? Vai tas notika tad, kad viņš paņēma rokās akmeni un ar to pārsita riekstu? Vai vēlāk — kad viņš pirmo reizi uzskrāpēja rotājuma grei­zās līnijas? Vai vēl daudz vēlāk, kad viņš tā kā Lilita neskaidri izjuta bailes no nā­ves, žēlumu pret dzīvo, mūžseno sevis iepa­zīšanas traģēdiju?

Un vai Zemes smadzeņotais bija ilgsto­šas evolūcijas kronis? Vai arī tikai senā pērtiķa laimīga mutācija, kurš reiz cīnījās ar kalnu lauvu un ieņēma tā alu ar paaug­stinātu radiāciju Zemes vētraino pirmat­nējo laiku atlieka? Varbūt šī radiācija iz­raisīja nejaušu ģenētisku lēcienu?

Bezvārdim bija pārāk maz laika pētīju­miem. Tā bija lemts, ka Zeme viņam palika kā uz neilgu laiku dabūta grāmata. Tā viņu aizrāva ar pašu pirmo lappusi — viņš lasīja un lasīja, viņa priekšā pacēlās veseli uguns kontinenti… Tomēr viņš* šo grāmatu nepa­beigs. Viņam paliks atmiņas un minējumi: viņš varēs domās šķirstīt lappuses, zīlējot, kas palicis neizlasīts. No kurienes, no kādas tumsas tu, Lilita, atnāci uz savu Zemi?…

— Vai tad tu neredzi un nejūti? — reiz jautāja Lilita, ar baudu ievilkdama nāsīs gaisu.

— Esmu aizmirsis, — Bezvārdis vainīgi atsaucās. — Es tik ilgi lidoju kosmosā. Bet tagad, kopā ar tevi, atceros visu no jauna.

Viņi stāvēja zem koka ar tumšsārtiem za­riem, kas izplatīja agra rudens balzamisko smaržu. Tā bija sūra un izteiksmīga kā ro­ku pieskāriens. Bezvārdis domīgi raudzījās uz Lilitu: viņai šķita, ka no visurienes plūst stari, kamēr viņš redzēja gaismu, bet nejuta prieka. Pārāk vecas planētas bērns, viņš ne­izjūta laimes trīsas — bērnišķas, kā para­dīzē. Tās pārņēma Lilitu, Zemes iemītnieci, līdzko viņa saskārās ar visu esošo. Viņš skatījās un saprata, bet viņa baudīja prieku.

Laolietis dziļi ievilka elpu, aizmirsis, ka pats nav dzimis, lai baudītu šo smaržīgo, blīvo atmosfēru. Ja nelietotu dažus mākslī­gus paņēmienus, viņa plaušas būtu sadedzinājis sabiezinātais skābeklis, kas svili­nāja kā uguns. Viņš allaž pa pusei pievēra savas milzīgās acis — uz Zemes bija pārāk daudz gaismas. Šķita, pat spektra stari šeit lūst spilgtāk.

Bet blakus stāvēja Lilita. Viņus šķīra ve­seli gadu tūkstoši, civilizāciju bezdibenis. Taču viņa nekā nezināja par to. Zināja vie­nīgi viņš.

Viņa basām kājām stāvēja uz savas jau­nās planētas, un acis — pelēkas, iegare­nas — vērīgi lūkojās apkārt. Viņas pasaule bija vienkārša. Tālumā pār rudiem paugu­riem kūpēja zili mākoņi.

— Ak tu, spārnotā būtne! — Bezvārdis nočukstēja.

Šķiet, viņš bija aizmirsis, ka viņa priekšā ir mežone. Sajūsmināts, laimīgs viņš tīksmi izjuta savu nevilšo mazvērtību viņas priekšā. Arī laime ir dramatiska. Līdzīgi baltajai krāsai tā veidojas no veselas nesaderīgu spektra krāsu plūsmas.

Divu ceļš vienam pie otra nav vienkāršs. Tas ir gandrīz tikpat tāls un līkumains kā tukšumā lidojošām zvaigznēm.

Laolietis izdarīja kaut ko Lilitai nesapro­tamu. Viņš tuvināja viņai savu seju. Tas nebija ne ar ko salīdzināms: Bezvārža lūpas piespiedās viņas lūpām! Kādu sekun­des daļu Lilitai likās, ka viņš grib iekost: kādēļ gan citādi vajadzētu tuvināt muti? Tiesa, viņa bija paspējusi pamanīt, ka tajā

nav zobu, toties cietas plāksnītes, kas var saspiest ādu.

Viņa grasījās atkāpties un aizsargāties. Viņai rokas bija spēcīgākas nekā Bezvār­dim — to nu viņa zināja] Ja vien viņš ne­laidīs darbā kādu maģisku lietiņu, kas līdz šim būtu bijusi ļaunprātīgi noslēpta.

Taču viņš nebūt negribēja nodarīt viņai sāpes, tikai nekustīgi stāvēja tai pašā dī­vainajā, nedabiskajā pozā, un, ja Lilita ne­justu, cik strauji pukst Bezvārža sirds, viņa nodomātu, ka viņš ir aizmidzis.

Tiešām, likās, ka Bezvārdis guļ — viņa acis nevērās vajā. Šķita, ka galva viņam tū­līt noripos no pleciem — Lilita pieturēja viņa pakausi. Tā bija viņas pirmā kustība. Bezvārdim izlauzās neskaidra skaņa, līdzīga vaidam, taču viņš tūlīt atmeta galvu, un viņa ieraudzīja pārvērtušos seju. Sajā brīdī viss bija neparasts: silts vilnis applūdināja vi­ņas sirdi.

— Tev nav bailes no manis? — viņš no­čukstēja.

— Man ne 110 viena nav bailes, — Lilita atsaucās, viegli notrīcēdama.

Viņš kaut ko teica savā valodā. Lilita ne­saprata. Viņas valodā tāda vārda laikam nebija. Taču viņš atkārtoja atkal un atkal un izskatījās lēnprātīgs kā cilvēks, kas nav piedalījies kopīgās medībās, bet tagad stāv pie ugunskura, veltīgi gaidīdams, ka viņam atmetīs paliekas.

Ciltī valdīja bargs likums: kas negāja medībās, tas nesaņēma savu daļu. Un tomēr Lilita reiz noslēpa dūmos apkvēpušu gaļas gabalu ar kaulu tādam atstumtajam. Bet viņa skatiens, kas bija līdzīgs notrenkta zvēra skatienam, piepeši pārvērtās: viņš iz­rāva kaulu meitenei no rokām un triumfē­dams aizskrēja prom. Uz Lilitu viņš vairs nepaskatījās; tabundas ļaudis nezināja, kas ir pateicība.

Bet laolieša sejas izteiksme palika laipna un uzticības pilna. Viņš joprojām gaidās uz­lūkoja meiteni.

Piepeši Bezvārdis tvēra ar roku pie krū­tīm. Seja nomelnēja, vaigi iekrita. Viņš dī­vaini raustījās elpas trūkumā un tai pašā laikā ar plaukstu spieda ciet degunu un muti, it kā pats gribētu apgrūtināt elpošanu. Lilitas acu priekšā viņš slīga lejup kā zāle, kas nokalst spēcīgā svelmē. Tas izskatījās kā ļauna burvība. Meitene taču nevarēja zi­nāt, ka gluži vienkārši pārstājis darboties ferments, kas ļāva laoliešiem bez kaitīgām sekām elpot Zemes atmosfēru, neuzģērbjot skafandru.

Cilvēkam dzīvības un nāves robeža vien­mēr šķiet drausmīga. Jebkurā attīstības pa­kāpē ir nepanesami grūti apzināties, ka tey pašam līdzīgā kustīgā un siltā būtne acu priekšā kļūst auksta un nekustīga.

Sākumā Lilita pārbijās, tad pēkšņi iesvē- lās žēlumā. īsi iekliegušies, viņa pacēla Bez­vārdi uz rokām. Milzīgās acis bija pārgriez­tas, lūpas gluži pārogļojušās. Viņa skrēja palēkdamās, nesdama laolieti uz muguras kā zvēru mātīte ievainotu mazuli.

Lielā ola bija netālu. Lilita iegrūda Bez­vārdi iekšā, ielīda pati un aizcirta vāku.

Taču ola palika nekustīga un nedūca, tri­cinot visu ķermeni, kā tas bija ik reizi, kad Lilita iekāpa tajā pēc Bežvārža. Tomēr vāks cieši aizvērās un pats vairākas reizes pagrie­zās. Tūlīt iedegās vāja, iepelēka gaisma, bija jūtams, ka kaut kas notiek ar gaisu: laolie­tis sāka elpot vienmērīgāk, viņa ādas melnā nokrāsa lēnām sāka izzust. Tomēr puspievēr­tajās acīs vēl neatspoguļojās saprāts. Toties Lilita sajuta rīklē kodīgu sausumu. Viņa elpoja aizvien ātrāk un ātrāk kā smiltīs iz­sviesta zivs. Acu priekšā virmoja dzelteni un violeti apļi.

Kā ikvienam mežonim, viņai bija panis­kas bailes no jebkura nespēka. — Ja es ta­gad aiziešu uz pasaules viņu pusi, — Lili­tas galvā pavīdēja neskaidra doma, — ne­viens nevarēs Bezvārdi glābt.

Lilita sasprindzināja — nē, ne jau at­miņu — tā viņai bija lieliska: viss, ko mei­tene reiz bija redzējusi, palika prātā uz vi­siem laikiem, — bet gribu — gribu, kas ir rīcības svira.

Ar drebošu roku Lilita pieskārās vadības pultij. Viņa, protams, nesaprata, ko īsti dara, bet precīzi atkārtoja svešas kustības tajā secībā, kādā tās bija iespiedušās viņas smadzenēs.

Ola nodrebēja, arī uz Lilitas stāvu pār­gāja tās trīsas. Atskanēja vienmērīga dū­koņa: viņi pacēlās gaisā. Lilita grozīja rok­turi tikmēr, kamēr šaudīgā bultiņa uz baltā diska nebija nostājusies tieši tādā stāvoklī, kādā bija nesen, kad Bezvārdis veda viņu pie «visas rokas» (tā viņa klusībā vēl arvien sauca piecus laoliešus).

Ola traucās ātri, bet Lilita jau ar nagiem plosīja vaigus un locījās elpas trūkumā, jo iekšā viņai kaut kas spieda. Pelēkā gaisma, kas kabīnē kļuva aizvien spilgtāka, šķita dziestam.

Tikai griba un apbrīnojamā dzīvnieciskā atmiņa neļāva kļūdīties: viņa aizvadīja olu līdz gaismas lidaparātam!

Laolieši — tolaik pie kuģa bija divi no viņiem — ieraudzīja, ka lidošanas kapsula met kūleņus, kā piedzērusi streipuļodama neredzamās grambās, un tūlīt ieslēdza tāl­vadības sistēmu. Pakļāvusies saprātīgai gri­bai, olas gaita izlīdzinājās, un tā laimīgi nolaidās. Atskrūvējuši vāku, laolieši izvilka abus nesamaņā esošos ārā. Lilitu viņi at­stāja zemē, bet Bezvārdi steigšus ienesa kuģī: viņš tiešām bija stipri saindējies ar Zemes gaisu.

Ja Lilita nekavējoties nebūtu ienesusi viņu olā, kur bija Laolas-Lialas atmosfēra, Bez­vārdis jau būtu miris.

Un otrādi — Lilita kabīnes gaisā, kas sa­turēja maz skābekļa, bija saindējusies ar tvanu, vēl mazliet — un arī viņa būtu varē­jusi nomirt elpas trūkuma dēļ.

Starp citu, laolieši ilgi nezināja, kas īste­nībā bija noticis. Viņi domāja, ka olu vadījis pats Bezvārdis, un sākumā uzskatīja viņa stāstu par murgiem. Kā gan viņš varēja zaudēt samaņu uz Zemes, ja lidaparāts bija pacēlies gaisā un lidojis precīzi, nenovirzī­damies no kursa?

Kad viņi gribēja iztaujāt Lilitu, mei­tenes vairs nebija. Viņa bija atguvusies un aizgājusi — ar smagu galvu, neskaidru rūg­tumu sirdī, nervu sasprindzinājuma izmo­cīta. Kurp? Vai tad viņa zināja — ola bija aiznesusi viņu uz citu pasaules daļu.

—1 Jūs Lilitu bezpalīdzīgu pamētāt zemē? — Bezvārdis iesaucās, tikko atģidies.

Pārējie neizpratnē skatījās viņā.

— Tavu dzīvi izšķīra minūtes. Mēs neva­rējām domāt par citu.

Neapšaubāmi, viņi bija taisnīgi radījumi, pat pašaizliedzīgi, kad prasīja darbs, un, protams, bezbailīgi un uzticami līdz galam. Bet viņiem galīgi trūka līdzcietības. Bezvār­dis, ielūkodamies viņu skaidrajās, stingra­jās sejās, sajuta krūtīs saltumu.

Laolieši uz pirkstgaliem atkāpās, cenzda­mies netrokšņot un saskatīdamies. Viņš vēl bija tik vārgs! Tā arī nevarēja saprast: kā­dēļ Bezvārdim ievajadzējās iebāzt lidaparātā šo iedzimto, kā viņš pabeidza lidojumu, at­razdamies gandrīz šoka stāvoklī, un kādēļ noliedza, ka sēdējis pie vadības pults?

Saule svilināja pārāk stipri. Lilita piecē­lās no zāles. Tālumā balsnēja lidaparāta milzīgais ķermenis, neciešami spīdēdams ver­tikāli krītošajos saules staros. Otrā pusē vilinoši zaļoja mežs.

Viņa klimta pa pusdienas svelmē nokaitušo savannu, saule smagi kā svins spieda pakausi. Miesu pārklāja lipīgi sviedri, nāsis, šķiet, ne­spēja ievilkt ne malciņu gaisa. Noļukušās plaušu plēšas strādāja ar milzīgu piepūli.

Tālumā veseliem bariem skrēja dīvaini dzīvnieki — kupraini, ar sagrieztiem ragiem vai arī plankumaini, ar nesamērīgi izstiep­tiem kakliem un mazām galvām — tie mek­lēja patvērumu biezoknī.

Lilita uzdūrās takai, kas veda uz zvēru dzeršanas vietu, un, aizmirsusi piesardzību, gāja uz priekšu, jo slāpes bija negantākas nekā bailes. Viņa gandrīz nepamanīja, ka ir nonākusi meža dziļajā, zaļajā krēslā, ko rotā spilgti puķu dārgakmeņi; no tieviem, līkiem stiebriem kā zelta lietus krita lejup zied- pumpuru virknes, siltos iztvaikojumos dega koši sarkani orhideju kausiņi; tauriņi un putni, tāpat kā augi, šeit neatzina citas krāsas kā tikai purpursārtu, zeltītu un smaragdzaļu.

Upes līcis veidoja niedrēm aizaugušu la­gūnu, un gurdā lapotne valgi virmoja ūdens atspulgā. Ūdens putni, kas izskatījās pēc saulē balojošām spožām sniega pikām, ne­kustīgi blenza lejup: sīkas zivteles, zivju mazuļi, ūdens dzīvnieciņi bezbailīgi šaudī­jās starp viņu koraļļkrāsas kājām. Pelēks gārnis ar puķainiem, gar sāniem nolaistiem spārniem slēpās ogulāju krūmā; ogas sārto­jās, gārnis, laikam pārēdies, laiski bikstīja tās ar knābi, dažreiz bez ziņkāres pievērsa apaļo aci saules mirdzā vizuļojošā, ogām piebērtā krūma atspulgam, ūdenī.

Lilita pieplaka pie ūdens un dzēra, dzēra bezgalīgi, kā dzer izmocīti dzīvnieki, nejū­tot garšu, tikai valgmē spirdzinot apkaltu­šās lūpas, rīkli un barības vadu. Nespēdama atrauties, viņa gāja ūdenī aizvien dziļāk, kamēr nodriskātie zāles svārciņi piepūtās kā bura un, vēja rauti, klusi aizpeldēja pa straumi.

Pēkšņi kaut kas it kā iebelza pa Lilitas miklo pakausi: cilvēka skatiena noslēpumai­nais spēks piespieda viņu pagriezties. Viņa vēl juta sev pievērstu neredzamo skatienu, tas bija pilnīgi taustāms, it kā viņa kaut ko turētu plaukstās — no viņas krūtīm tūliņ izlauzās šausmu kliedziens.

Desmit soļu attālumā melns, plankumains zvērs kāri laka ūdeni — vai nu tas bija tikko pienācis, vai arī viņa to nebija agrāk pama­nījusi. Ķermenis gorījās, kaķa galva spraus­lādama pagriezās — un reizē ar Lilitas kliedzienu zvērs pieleca kājās. Tās bija ga­ras, taisnas, spēcīgas kā atsperes. Zvērs gatavojās lēcienam. Bet cits ķermenis, lī­dzīgs melnam zibenim, izspraucās no brik- snāja, nošvīkstēja lidojoša šķēpa svilpienam līdzīgs troksnis — un zvērs pazuda aiz zaļās sienas.

Tas viss notika ātrāk, nekā krītošs akmens paspēj atsisties pret zemi. Seklajā ūdenī jopro­jām šaudījās sarkangalvainas zivis, bet laiskie pelēkie gārņi tik tikko kustināja knābjus.

Pārsteigtā Lilita apjukusi raudzījās vis­apkārt: šis mežs nebija līdzīgs nekam, ko viņa līdz šim bija pazinusi! Vai tad viņa tikko nebija redzējusi slaiku, ar biezu spalvu klātu zvēru; melnie plankumi uz viņa mugu­ras veidoja pārtrauktas svītras? Vai gan desmit so|u attālumā no viņas nestāvēja melnādains cilvēks, turēdams rokā saliektu, ar stiegru savilktu zaru — ieroci, kas tabun­das ciltij nebija pazīstams? Viņam bija plata seja ar lieliem vaigu kauliem, apaļš zods un uz priekšu izvirzīta apakšlūpa. Uz platajām krūtīm karājās pusmēnessveida akmens, kam viens rags bija nogludināts. Izspiedušies uz­acu kauli vienādā mērā sejā viesa skarbuma un augstsirdības izteiksmi.

Tas viss bija noslēpumaini, neparasti, — ne no zvēra, ne no cilvēka nebija palikušas ne mazākās pēdas!

Glābjoša instinkta skubināta, Lilita metās meklēt izeju no šīs noslēgtās zaļās paradī­zes — vai elles! — atpakaļ uz līdzenumu, vientuļi augošo koku pavēnī, pie zāles stieb­riem, kas vējā dzied kā saspriegtas vēršu cīpslas …

Ceļu aizšķēršļoja liānu stīgrie taustekļi, milzu papardes ar cietām, vaskainām lapām, sēnes, sūnas, orhidejas, koki — nebija ne­viena zemes gabaliņa, ko nebūtu pārņēmis

alkatīgs, bezcerīgi samudžināts zaļš tīkls!

Dažbrīd viņa pieplaka ar ausi pie zemes un saklausīja tālu dunoņu, kas līdzinājās zemestrīcei, — tuvojās ziloņi, tāpēc vajadzēja nogriezties sāņus, lai pelēkie milži nesa­bradātu. Taču dzirde uztyēra arī bifeļu bara nagu skrapšķus — savanna bija kaut kur tuvumā.

Daudzreiz Lilita nespēkā apstājās. Cilvē­kam jau nevajag nemitīgi dižoties ar drosmi. Kamēr viss rit ierastajā gaitā, viņš var dzīvot ar pusi spēka. Bet tad uzbrūk kaut kas agrāk nebijis, un ir nepieciešama drosmīga sirds, lai neapjuktu un uzvarētu.

Kad Lilita izkļuva no biezokņa, gaisma, gaiss, zeme — viss bija iedzeltens. Saule gan vēl nebija pilnīgi norietējusi, bet, aiz­slēpusies aiz vientuļa koka, veidoja mirdzošu putekļu vainagu ap tā plakanajiem, kārtai­najiem zariem. Mākoņi lēnām peldēja uz ap­vāršņa pusi, uzsūcot šo gaismu, un paši it kā sakarsdami sāka trīsuļot. Neciešama spī­duma cauraustas zilganpelēkas plēnes aiz­sedza gaismekli — zeme kļuva vēl dzelte­nāka. Plēnes pamazām atvēsa, kamēr bei­dzot vakaros stājās sardzē blīvs rieta māko­nis ar nevienādi apgrieztu malu, kas pēdējo reizi iedzirkstījās kā asmens.

Zālēdāju bari steidza uzmeklēt drošu atdu­sas vietu; to ēnas aizziba krūmājos, nagu dipoņa skanēja visās malās kā sienāžu sisi- nāšana. Savanna pamazām noklusa, gata­vodamās miegam un aizsardzībai.

Arī Lilita uzrāpās kokā un pamirusi sēdēja starp tā zariem. Tikai klusi, cik klusi vien varēja, pukstēja viņas sirds. Mežā taču kustības nodod! Visapkārt jau modās nakts dzīve. Sprauslāšana, ņaudēšana, rēkoņa, zag­līgi mīkstu ķepu soļi draudīgi ielenca Lilitu no visām pusēm.

Piepeši savannas tumsu pāršķēla tievs gaišzils stars. Tas kā milzu tausteklis kle­joja pa zāli un kokiem, un zvēri šausmās bēga no tā.

Tad kaut kur debesīs nodārdēja pērkon- dimdoša skaņa, kurā gandrīz nevarēja pazīt Bezvārža balsi.

— Lilita! Kur tu esi? Es tevi meklēju. Nāc šurp gaismā, Lilita!

Balss riņķoja pār savannu kā putns, kam pazudis mazulis, te tuvodamās, te attālinā­damās, un kopā ar to, saplosīdams tumsu, svaidījās mirdzošais gaišzilais stars.

Bet Lilita sēdēja nekustīgi, acis piemie­gusi; viņai, tāpat kā zvēriem, naktī bija bai­les no apgaismojuma.

Bezvārdis atrada viņu rītausmā. Viņa stā­vēja zem koka pilnīgi kaila un kā apburta vērās uz ķirbi, kas bija pilns ar ūdeni, un uz saišķi augļu ar mīkstu mizu.

— Lilita! Beidzot! — priecīgi iesaucās Bezvārdis, pastiepdams viņai pretī roku.

Meitene apgriezās, taču tūlīt viņas ska­tiens atgriezās pie barības, kas tik noslēpu­maini bija uzradusies.

Viņš redzēja, ka viņas lūpas no sasprin­dzinājuma puspavērtas, uzacis sarauktas kopā kā divi līkloču tekoši strauti. Šķiet, viņa pūlējās ieklausīties kādās tālās skaņās.

— Kas ar tevi notiek? — Bezvārdis bažīgi jautāja.

Lilita izklaidīgi un nepacietīgi pasmaidīja. Viņa patlaban nespēja runāt, tāpat kā to ne­spētu mežs, kurš tomēr nekad nepaliek mierā, tādēļ ka vējš laiku pa laikam pāršķirsta tā zaļās cirtas, bet pāri lidojošie mākoņi uz- vējo tam valgmi un vēsumu.

Lilita klusēja, kā klusē zāle, kaut gan arī zāle izslienas vienā ritmā ar zemes elpu, aug, kustas, atver un aizver savu vaina­dziņu. Un pavisam mēms, nenoteikts var lik­ties ūdens, kas aizplūst caur pirkstiem. Bet kur gan vēl rodas vētraināki saviļņojumi? Tā jau ir: cilvēka sirds ir stihijas kopija miniatūrā.

Neko nesapratis, Bezvārdis nepacietīgi pa­ņēma Lilitu pie rokas un veda uz lidapa­rātu. Viņa nepretojās, tikai visu laiku grieza galvu atpakaļ, lai pavērtos uz vientuļo koku ar pelēko, taisno stumbru. Pirmajos saul­staros tā miza šķita rožaina. Saule kāpa pār savannu, visas dzīvās būtnes bija laimīgas, Lilita klusībā smaidīja.

Krasas un skaņas! Atklājās, ka tā ir ve­sela pasaule, kuru Lilita līdz šim bija redzējusi nesaredzēdama un dzirdējusi ne­ieklausīdamās. Līdz šim viņu saviļņoja tikai smaržas — sīvās un asās. Bet ko viņa zināja par krāsu? Par gaišzilo, kas miglā ne­izzuda? Par violeto, kas viņu tik ātri iemi­dzināja tajā vienīgajā naktī, ko viņa pava­dīja uz lidaparāta — toreiz, kad Bezvārdis bija viņu uzmeklējis mežā? Par palso, kas padarīja laoliešu mājas tērpus tik tīkamus acij? Par nomācoši pelēko — krēslas krāsu, kas sedz glūnīgo slepkavības stundu mežā?

Skaņās Lilita parasti samanīja tikai vib­rāciju, toņa paaugstināšanos un pazeminā­šanos, sitiena mehāniskā spēka pieaugumu. Jēgu viņa nemeklēja, protams, ja vien tas nebija kāds signāls.

Tā viņa tagad stāvēja, pamirusi, nepazīs­tamā skanējuma satricināta, pārakmeņoju- sies; viņas acu zīlītes bija izpletušās, iekšē­jie orgāni saspringuši. Smagums krūtīs nomāca un tai pašā laikā paplašināja asins­vadus; neredzamas asinis aizplūda no Lili­tas kā viegls, spārnots mākonītis, ko viņa nenojauzdama bija nēsājusi sevī.

Mūzika plūda kā putnu koris, trillināja kā svilpīte, lika saspriegties cīnītāja mus­kuļiem, rībēja un smējās kā bungas. Melo­dijā mijās spēks un grācija.

Zeme zern Lilitas kājām aizvien vairāk zaudēja realitāti, smeldzoša sajūsma piepil­dīja viņas ķermeni, vaigi un lūpas nobālēja, un galu galā, viegli nopūtusies, viņa mīksti novēlās zālē.

Vēl izskanēja dažas taktis, Bezvārdis strauji izslēdza stereofona spoli. Pirmā mū­zikas stunda bija beigusies.

… Tajā agrajā rītā, kad viņš atveda Li­litu pie lidaparāta, viņa diezgan ātri sāka orientēties sprādzēs un piedurknēs. Pēc brī­tiņa viņa parādījās sudrabotā kosmonauta kombinezonā ar augstu sarkanu apkakli, sar­kanām aprocēm un kabatām — un mežones vairs nebija! Tur stāvēja kalsns zēns, viņa pelēkās, iegarenās acis šķielēja gudri un mulsi.

Bezvārdis klusībā zūdījās, ka jau agrāk nebija padomājis, cik lielā mērā apģērbs iz­skaistina smadzeņotā kustības un visu iz­skatu. Atturīgo laoliešu acu priekšā bija noticis brīnums: viņi neviļus sajuta, ka Li­lita ir vienāda ar viņiem.

Kaut gan Bezvārža ceļabiedriem vaja­dzēja īstenot lielu mērķi, viņi bija palikuši tādi paši kā agrāk: viņi domāja Laolas-Lia­las mērogos. Tikai Bezvārdī sāka mosties vispasaules solidaritātes alkas. Tagad viņš bieži vien domāja kā dzejnieks: laikmetā, kad uz Laolas-Lialas bija sākušies ārpus- valodas sakari, tas šķita dīvaini, arhaiski. Tomēr tieši domāšanas tēlainība noveda viņu pie jaunu dzīves normu izpratnes sliekšņa, tāpat kā, piemēram, māksla vienmēr ir izzi­ņas sākums un zinātnes pirmierosinātāja.

Kopā ar Lilitu Bezvārdī atdzīvojās runas instinkts, viņam gribējās izplūst atvieglo­jošā vārdu straumē. (Kādreiz to veltīgi gai­dīja pacietīgā Elila …)

— Nabaga tukšās šūniņas! — runāja Bez« vārdis, viegli pieskardamies Lilitas pierei. — Klausies un nebrīnies ne par ko. Es zinu, ka tas viss nogulsies tavā apziņā kā sap­nis. Lai tas arī paliek sapnis — kaut tikai paliktu!

Pārdomu klusums, klusums lidojumā … tu to nesapratīsi, Lilita. Tu gluži vienkārši nezini, kāda ir Visuma un kāda ir smadzeņu uzbūve. Tu taču esi pārliecināta, ka roka kustas pati no sevis …

Pēc kāda veca priekšstata doma ir ātrāka par visu. Tātad doma — mentālā lauka sta­rojums — pārvietojas telpā ar kaut kādu savu ātrumu? Un ja nu tā pie tam nav pa­kļauta gravitācijai? Ja nu tieši tā ir pirmais vēstnesis no ultragalaktisko ātrumu pasau­les! Ja tev kaut uz mirkli pavērtos šī iespēju bezgalība! Ķermeņu pārvietošanās telpā kļūst gandrīz nevajadzīga, arhaiska. Ceļo tikai doma. Tā ir saprāta acis un ausis, visu pārdzīvojumu sakopojums. Tā signalizē, di­bina kontaktus un apmainās ar informāciju. Domu uztvers teleskopi, tāpat kā tagad tie uztver gaismu. Miljoniem reižu pastiprinātu, mēs to kā aicinājuma signālu sūtīsim uz vi­sām galaktikām. Bet varbūt tas, kas man patlaban šķiet tik fantastisks, jau sen kļuvis par īstenību — vai vēl vairāk: varbūt tas vienmēr ir bijis likums Visuma viņā pusē, noslēpumainajā antivielas pasaulē? Ja nu

antipasauļu cilvēki nekad nav pazinuši citus sakaru uzturēšanas līdzekļus? Lilita, Lilita, es taču esmu tikai parasts smadzeņotais no violetās zonas vecās galaktikas, taču reizēm es jūtu, ka mana doma patiešām ir nemir­stīga un visvarena!…

Viņš satvēra Lilitu aiz rokas. Viņa sma­ragdzaļās acis saviļņojumā plaši iepletās — un tūlīt atkal aizvērās: gaisma kā pātaga iesita pa redzokļiem. Piemiedzis acis, Bez­vārdis pamanīja, ka pār Lilitas ādu pār­skrien trīsas: sveš.a pieskāriena sabiedētas pirmatnējās būtnes muskuļu neapjausta kus­tība! Tomēr viņa neatrāva roku, viņa pār­varēja sevī seno norobežotības instinktu, un, kad Bezvārdis pavēra acis, tad sastapa Lili­tas plato acu smago skatienu, kas mokoši pūlējās pārvarēt gadu tūkstošus …

Piepeši dīvaina, neskaidra doma pavīdēja, šķiet, nevis Bezvārža apziņā, bet pašā sirdī, dzeļoša doma, kas pauda žēlumu un labvē­lību: vai beidzot nevajadzēja noslēgties viņa ceļojumam Laikā? Vai tagad pienākums pret Laolu-Lialu neatkāpsies, atdodot vietu pie­nākumam pret jauno, mežonīgo Zemi? Un ko vēl Laolai-Lialai var dot viņš, viens no tās lieliski noregulētās mašīnas skrūvīšu mil­jardiem? Savu gandrīz nemanāmo informā­cijas kripatu? Ak, to tik viegli var aizstāt! Vai tad viņš varēs ar savas valodas spēku vien pārliecināt bezkaislīgos, viszinošos lao- liešus, ka viņu ideālā civilizācija ir kropla? Vēlāk to izdarīs pati dzīve, lielā kultūru un jēdzienu sadursme Visumā. Viņš tik un tā nenodzīvos līdz tam laikam. Viņa laiks ir ierobežots, un uz Zemes viņš sadegs vēl ātrāk. Un tomēr viņš paspēs kaut ko izdarīt Zemes bērnu labā. Izskaidros vienkāršākos mehānikas principus, ierādīs, kā savaldīt uguni, galu galā, vismaz sameistaros ratus ar diviem riteņiem! Lai ko viņš paspētu — viņa dzīve nebūs veltīgi gājusi zudībā, tāpat kā veltīgi nebija dzīvojuši tie alpīnisti uz Zaļā Biķera: viņu meita bija Elila. Bet viņa lolojums būs Lilita.

Tikai tagad viņš saprata, ka bezgalīgi mīl viņu, ka dvēsele mūžsenis alkst ziedot sevi.

— Bet kāda atbildība! Par katru soli, pat par katru domu es būšu atbildīgs jūsu nā­kotnes priekšā, — Bezvārdis nočukstēja, sku­mīgi vērodams zāles zaļuma skartos rudos paugurus, kuru krāsas viņam šķita mazliet savādākas nekā Lilitai. — Pastāvīgi sajust laiku ķēdi, saistību ar daudzām dzīvēm. Kopš šā brīža manī nekas nemirs; pavediens vērpsies uz priekšu taču kurp?!

— Bet es negribu! — Lilita piepeši teica.

Dažreiz Bezvārdis piemirsa, ka viņa spīvi

un kāri ieklausās viņa pārdomās un šis tas sasniedz viņas tumšo apziņu.

— Es gribu būt brīva, — Lilita atkār­toja, — lai varētu iet, kurp man gribas, un nedomāt ne par ko. Es negribu baidīties dzī­vot, tā kā tu baidies saraut nezin kādu sais­tību ķēdi! Es stāvēšu meža vidū un kliegšu visiem zvēriem: atņirdziet, atņirdziet savas sarkanās rīkles! Tik un tā es esmu stiprāka un gudrāka par jums. Es uzkāpšu kalnā un būšu lielāka par visiem kokiem!

— Kādēļ tā, Lilita? — Bezvārdis apjucis jautāja. Lilitas mežonīgais sauciens kā asi trīts asmens pāršķēla viņa pārdomu vien­mērīgo plūdumu. — Kādēļ? — viņš jautāja.

— Tādēļ, ka es tā gribu, — viņa stūrgal­vīgi atkārtoja, izplezdama rokas.

Viņš pašķielēja uz Lilitas pusi: dīvaini — cik daudzas pasaules viņš jau ir izstaigā­jis, bet viņa mācekļa laiks vēl arvien nav beidzies! Doma … tā izsēta izplatījumā kā zvaigžņu putekļi. Tā ir vispārēja. Ja kāds nespēj to atrisināt līdz galam, tā neizbēgami atdzimst cita smadzenēs. Laikam gan doma ir Brīvības iezīme? Tās baso kāju pēdas smiltīs? …

Saule jau bija zemu, un okeāna rietumu mala salti bangoja. Austrumu pusē stiepās zilganmelns ūdens klajš ar baltām, piekras­tes kāpām līdzīgām krēpēm. Viļņu vāli ne­mitēdamies skarbi šalca. Svina krāsas ap­male atdalīja ūdeni no pelēkajām debesīm.

Spilgtas ēnas krājās pēdu nospiedumos: smagie, gandrīz kvadrātveidīgie piederēja laoliešiem, šaurie, trauksmainie Lilitai. Zāles stiebri, no kuriem viņa tagad pina savas san­dales, atstāja rakstainu nospiedumu gluda­jās smiltīs.

Bet, tuvojoties ūdens klajam un attālino­ties no pazīstamās savannas, viņas soļi kļu­va arvien lēnāki. Jūra baidīja Lilitu. Tai bija sava balss, tās elpa bija tik varena, ka pār­spēja visas pārējās smaržas. Lilita gāja, muti pavērusi; viņa aizrijās ar sāļo vēju — tas reizē šausmināja un reibināja. Piepeši kāds manīgs vilnis šņākdams nolaizīja viņas kājas. Tās apsvilināja svaigums. Lilita at­lēca atpakaļ.

Taču pēc mirkļa viņa jau plaukšķināja pa ūdeni, laida putas kā matu cirtas caur pirk­stiem un smējās, pavērsusi pret laoliešiem šauro seju ar pelēkajām acīm, kas tagad iz­skatījās zilas.

Bezvārdim vajadzēja apsaukt Lilitu, jo viņa gāja aizvien dziļāk, ūdens putas pār­klāja viņas plecus.

Bezvārža sirdī modās skaudība un skum­jas: viņi, atnācēji, taču nevarēja kaili doties Zemes ūdeņos; viņiem vajadzēja palikt ieslēgtiem savos apģērbos ar gravitācijas oderi, kas sildīja vai atvēsināja atkarībā no Zemes temperatūras svārstībām. Viņš mē­ģināja atdzīvināt atmiņā Laolas-Lialas dzīvo vēju, bet āda atsacījās uztvert atmiņas, tās palika abstrakcija.

Mūžības mirklis — tā bija visa Bezvārža dzīve un viņa ceļš no Laolas-Lialas!

Viņš ilgi sēdēja klusēdams. Smiltis vēl glabāja Lilitas baso pēdu nospiedumus.

«Bet, ja nu tā Visuma daļa, ko mēs pa­zīstam,» viņš prātoja, «ir tikai zvaigžņotais Visums, kāda vieta tad tajā paredzēta cilvē­kam? Kādēļ tālās, nošķirtās saliņās iedegas reta dzīvības dzirkstele? Ko tā sniedz pasau­lei? Matērija ir izšķērdīga, — lai radītu kādu nieciņu, tiek patērēts milzīgs enerģijas dau­dzums. Lai cik plašs būtu zvaigžņu pulks un lai cik satricinoši liela liktos to masa, tās noasiņo fotonu plūsmās! Visumā zvaig­žņu viela mūžīgi pārveidojas. Saraujoties zvaigznes turpina izstarot dažādas frekven­ces viļņus, it kā spīdeklis joprojām nevarētu nomest savu tērpu … Vai domāšanu nav radījis pašaizsardzības instinkts? Ja nu ma­tērija aizsargā sevi ar domas palīdzību? Varbūt smadzeņotie ir tikai viena forma or­ganizētās vielas cīņā ar entropiju? Neapšau­bāmi, saprāts pilnveidosies aizvien vairāk un vairāk. Vai nav iespējams apturēt zvaig­žņu vielas izkliedēšanos, veltīgu siltumener­ģijas aizplūšanu Visumā? Pagaidām nav iespējams! Bet mēs atradīsim šādas iespējas. Vajadzīgs tikai otrs Visums — cilvēku un viņu radīto mašīnu Visums — karaspēks, kas aizsargā zvaigznes, patiešām, debesu karaspēks! …»

— Atpakaļ! Bezvārdis pēkšņi ieklie­dzās.

Lilitas galva pazuda zem ūdens. Balts putu kalns izauga tur, kur bija atradušās viņas starojošās acis un melnie mati, ko ūdens plūsma bija izsvaidījusi kā medūzas taustek­ļus.

Kliedziena iztraucēti, laolieši tikai mirkli vienaldzīgi uzlūkoja bangojošo okeānu un drosmīgo peldētāju. Ja Bezvārdis gribētu, arī viņš varētu iesaistīties viņu klusajā, bet dzīvajā domu apmaiņā par piemaisījumiem baltajās kāpu smiltīs un sāļu koncentrāciju.

Laolieši steidzās: viņu uzturēšanās uz Zemes bija ierobežota. Ārkārtīgi precīzs kvantu pulkstenis rādīja Atgriešanās pun­ktu, un rādītājs nepielūdzami tuvojās tam. Piena Ceļa dzīlēs, dubultzvaigznes sistēmā, kas ietilpa galaktikas kodola kopā, viņus gaidīja milzīgais starpgalaktiku kuģis, kurā viņi pirms tūkstoš gadiem bija atstājuši Laolu-Lialu. Visiem manevrējošajiem gais­mas lidaparātiem, kas jau trešo gadsimtu klejoja pa planētu sistēmām, tagad vaja­dzēja atgriezties ar savu informāciju. Tā tiks kodēta un pārraidīta uz violeto zonu ar ultraātro «telpas caurtveres» paņēmienu. Tā nonāks uz Laolas-Lialas, iekāms kuģis būs devies atpakaļceļā.

Ko viņi atradīs un uzzinās, kad atkal visi būs sapulcējušies? Kā trūks? …

Bezvārdis bezpalīdzīgi stāvēja pašā ūdens malā; Lilitu nesa aizvien tālāk. Okeāna viļņu rēkoņā viņa nebija sadzirdējusi brīdinošo, kliedzienu. Meitenei draudēja nāve — bezjē­dzīga, muļķīga; visa Laolas-Lialas varenība šeit bija bezspēcīga!

Un piepeši — tāpat kā Lilita džungļos — viņš ieraudzīja melnu ķermeni, kas metās no kāpas virsotnes putojošās bangās. Vai tas bija cilvēks? Pārsteidza tā locekļu propor­cionalitāte un smuidrums viņš atgādināja lidojošu putnu. Uz mirkli viņš pilnīgi pa­zuda baltajās piekrastes bangās un iznira nākamā viļņa galotnē, krietni tālāk. Jūra brāzās viņam pakaļ kā ārprātīga; visa tās virsma ņirbēja saules spozmē.

Bezvārdis neskaidri, kā caur zilu kris­tālu, redzēja, ka divi ķermeņi slīd kā divas zivis, lidinās ūdens masā, paceļas pār to, at­kal iegrimst saulē un sālī un pazūd pavisam. Tas vilkās bezgala ilgi. Tūkstošiem reižu viņi gāja bojā Bezvārža acu priekšā un at­kal iznira, kamēr paisums izmeta abus krastā un aiztraucās atpakaļ, atstājot aiz sevis mit­rajās smiltīs trakojošas, šņācošas putas …

Vīrietis atģidās sekundi ātrāk nekā Lilita. Viņš paslējās uz ceļiem un ieskatījās viņai sejā, cieši aptvēris meiteni abām rokām. Šajā mirklī Lilitas plaksti nodrebēja: viņa to pa­zina.

… Kad viena seja piespiesta pie otras, kad četras acis saplūst vienā, tad dziļa un melna raugās šī noslēpumainā acs ar di­manta dzirksti baltumā …

Bezvārdis berzēja Lilitas aukstās rokas, kaut ko dedzīgi čukstēja viņas glābējam lao- Iiešu valodā. Beidzot abi paskatījās uz svešo. Bezvārdis ieslēdza automātisko tulku: cilvēks atbildēja. No viņa platajām krūtīm balss plūda skaņi un brīvi.

īsie, sprogainie mati gandrīz aizsniedza krunku, kas šķērsoja pieri — tā bija gudra un negaidīta krunka skaidrajā, jauneklīgajā pierē. Viņš pieliecās, lai paceltu smiltīs nomesto kreklu — tas bija darināts no plā­nas ādiņas, gandrīz vai švītīgs, mīksts un lieliski izstrādāts, — un savilka kakla ap­malē ievērto cīpslu auklu.

— Ko viņš teica? — Lilita kāri prasīja.

— Viņu sauc par Smaragdu. Viņš ir no šīs zemes. Viņš jautā, vai tu neesi atnākusi no Mēness.

— Lai viņa sapņi piepildās un vēlēšanās gūst apmierinājumu, — steidzīgi ieteicās Li­lita, piespiezdama rokas pie krūtīm. — Nē, no Mēness gan ne.

Griezīga signāla skaņa atbalsojās kāpās: laolieši bija beiguši darbu un atgriezās lido­jošajās kapsulās. Smaragds bažīgi pameta galvu atpaka], meklēdams debesīs dziedošo bultu. Taču Lilita pat nepagriezās.

—< Es esmu Lilita, tabundas meita. Pa­saki viņam.

— Mums jāiet prom, Lilita, — Bezvārdis teica, vilkdams viņu aiz piedurknes. — At­ceries, tava dzimtene ir tālu.

Signāla skaņa uzstājīgi atkārtojās, un Li­litas tievais kakls, ko neaptvēra amuleti, no­liecās. Viņas nāsis drebēja raudās. Pēdējo reizi pagriezusies, viņa skumji, kā no dzi­ļas aizas, paskatījās uz cilvēku, ko apspīdēja slīpie saules stari.

Smaragds joprojām nekustīgi stāvēja kāpās.

— Atgriezies! — iztālēm atskanēja viņa balss.

… Jā, Bezvārdis vairs nejutās kā Laolas-Lialas atoms: viņš bija ieguvis pats savu esamību, viņā pašā ietilpa vesels Visums. Kur viņš to tagad liks?

Lēmums palikt uz Zemes prasīja vīriš­ķību, viņš to saprata un labprāt būtu aizņē­mies kādu daļiņu tās no Zemes iemītnie­kiem.

Kaut gan — vīrišķību var saprast dažadi. Odams un Smaragds to izprata pilnīgi re­āli: būt vīrišķīgam nozīmēja rīkoties pretēji baiļu sajūtai.

Bezvārdim šis jautājums vairs nebija risi­nāms tik vienkārši — ar vienu dūres sitienu. Viņš zināja, cik relatīva ir rīcības redzamā puse: var jau arī nekustoties virzīties uz priekšu galvu reibinošā ātrumā. Odamam jebkāda divdabība bija neizprotama: viņam skrējiens bija skrējiens. Kad atpūšas mus­kuļi, arī prāts var dusēt; tāda ir lietu dabis­kā kārtība, tāpat kā dienas un nakts maiņa.

Bet Lilita? … Bezvārdim kaismi gribējās, pārlecot pāri gadu tūkstošiem, novirzīt viņas domāšanu no ierastās orbītas, kā gaismas kūlis novirza elektronu. Viņš vēroja tabundas meitas mežonīgo, noslēpumaino, saistošo gara dzīvi ar īgnumu un maigumu. Dažbrīd viņam gribējās pasmieties par savu neatlai­dību: viņš taču sen vairs nebija jauneklis! Nu jau būtu laiks kā vecam, stiegrām kokam, kas dzīvo klusuma pasaulē, sniegt citiem pacietīgas vienaldzības mācību. Tomēr koka stumbrā dzimst skaņas — spalgas, jauneklī- •v gas, līdzīgas jēlmateriāla raudzei, — viņš ar izbrīnu ieklausījās pats sevī. Tagad viņam šķita, ka ikviens viņa līdzšinējais solis kosmosā bijis tikai kādā āķīgā spēlē izkai­sīto riņķu savienošana. Zaļā Biķera harmo­niskajā pasaulē un Saturna gredzena bluķu virpulī — visur viņš salīdzināja un pētīja. Vīrišķības vektors bija noteikts pietiekami skaidri: tiekties uz priekšu bez cerības uz at­griešanos! Spēles riņķi nu ir savienoti cits ar citu. Atrast tam visam jēgu — jā, tas prasīja desmitkārt lielāku vīrišķību salīdzi­nājumā ar iepriekšējiem pūliņiem un upu­riem. Jo viņa pienākums bija nesalīdzināmi palielinājies salīdzinājumā ar šauro, kā vi­ņam tagad šķita, laoliešu pienākumu.

Pirms izlidošanas viņš paziņoja savu lē­mumu. Likās, ka pārējie to bija gaidījuši, jo vienprātīgi protestēja.

—- Tas nav iespējams! — atbildēja visi četri.

— Kas var man aizliegt? Es esmu brīvs laolietis.

— Jā, — viņi teica, — bet tikai uz savas planētas. Ārpus tās tu esi bezpalīdzīgs. El­pošanas ferments ir nestabils, mēs varam atstāt tikai pavisam niecīgu rezervi. Lai to papildinātu, būtu vajadzīga vesela labora­torija ar fotonu enerģiju. Tu esi Laolas-Lia­las daļa un nevari eksistēt bez tās, tāpat kā mēs visi.

Bezvārdis stūrgalvīgi klusēja. Laolieši sa­skatījās.

— Padomā, cik ilgi tu varēsi izturēt, kad mēs būsim aizlidojuši? Tu nosmaksi, skā­bekļa pārpilnība sadedzinās tevi.

— Droši vien. Bet es vismaz kaut ko pa­spēšu izdarīt Zemes labā!

— Cilvēku tumšās smadzenes nespēj daudz uztvert. Viss būs velti, vai tad tu to nere­dzi? Un Lilita? Pazaudējusi tevi tik bries­mīgā veidā, viņa būs vēl nelaimīgāka, zinā­dama, ka tas noticis viņas dēļ.

•— Varbūt viņa neiedomāsies.

— Viņa jau zina. Mēs viņai pateicām.

Bezvārdis atmeta galvu, viņa acīs nozibsnīja niknums. Viņš gribēja asi attraukt, ka nevienam nav tiesības ierobežot otra brīvību vai izvēlēties viņa vietā, taču tikai smagi nopūtās. Tālās planētas jaukajai sabiedrībai bija savas važas, varbūt vēl spēcīgākas nekā mežonīgajai tabundas ciltij: tās bija nevis ārpus laolieša, bet gan viņā pašā.

— Mēs visi piederam Lielajam mērķim, — atkārtoja kosmonauti. — Kas mūs var atbrī­vot no tā? Tu pats esi sev iedzinis galvā pasaciņu par galaktiešu vienlīdzību, — viņi pacietīgi turpināja, — un tikai tādēļ, ka ne­jauši atklājās — Zaļā Biķera sievietes hro­mosomu aparāts ir savienojams ar mūsu hromosomām. Iespēja dot dzīvību bērnam nav nopietni ņemams pamats veselai filozo­fijai. Laolas-Lialas saprāts jau sen ir ticis pāri patvaļīgu secinājumu slieksnim.

>— Ja mēs esam tik viszinoši, — Bezvār­dis nomurmināja, — kādēļ tad visos aprē­ķinos tiek saglabāts «nezināšanas koefi­cients», atlaide sakarā ar tiem spēkiem, kas vel nav izzināti?

— Lai izsargātos no tehniskām kļūmēm. Struktūras dabā ir iepriekšējo kustību pēdas. Lai varētu valdīt, jāzina pirmsākums. Novē­rošana arī ir tas process, ar kura palīdzību tiek saistīta telpa un laiks. Visuma mehā­nisms ir sarežģīts.

— Bet dvēseles mehānisms?! — Bezvārdis iesaucās.

Viņi neatbildēja. Bezvārdis jutās kā tuk­šumā.

— Forma ir interesanta tikai kā kustības rezultāts, -— pēc ilgstošas klusēšanas teica viens no Iaoliešiem.

— Katra novērotāja asociāciju loks var būt citāds, — gurdi iebilda Bezvārdis. Dusmas bija rimušas; strīdoties ar viņiem, Bezvār­dim vairs nevajadzēja valdīties. — Viss ir atkarīgs no paša novērotāja potenciāla, no viņa uzkrātās informācijas. Vai tad jūs ne­pieļaujat, ka citi smadzeņotie no tiem pa­šiem faktiem varētu izdarīt nopietnākus se­cinājumus nekā mēs?

— Mēs neesam sastapuši tādus smadze- ņotos, — augstprātīgi atsaucās laolieši.

Protams, arī mūsu maņu orgāni ir aprobe­žoti, taču tā ir saprātīga, atlases ceļā no­teikta aprobežotība — tā ir barjera, kas pa­sargā no skaņu un krāsu lavīnas, kura ci­tādi draudētu mūs aprakt.

— Nu, labi, — Bezvārdis pārtrauca, — apskatīsim jautājuma otru pusi. Ņemsim vis­vienkāršāko: ēdiena sagremošanas laiku. Kurš, pēc jūsu domām, uzvarēs, ja intelekta līmenis ir vienāds? Tas, kuram laiks rit lē­nāk, vai tas, kuram ātrāk? Vai jūs nejūtat, cik nepamatots ir pats jautājums? Jo lie­lāka atšķirība starp civflizācijām, jo dziļā­kai jābūt to mijiedarbībai!

Laolieši pašūpoja galvas.

— Kā lai mēs to zinām? Mums ir Laola- Liala, pēc kuras mēs ilgojamies. Tās labad mēs esam gatavi upurēt visu — bet tikai tās labad! Mēs devāmies kosmosā nepiecie­šamības spiesti.

— Nē taču! — Bezvārdis gandrīz sāka kliegt. — Dzīvās, domājošās dabas pienā­kums ir pakļaut inerto un nedzīvo! Tas ir tās vienīgais uzdevums. Mēs neizbēgami ar laiku sāksim izprast jēdzienu «dzimtene» ne­vis kā globālu, bet gan kā galaktisku. Civi­lizāciju difūzijai jāattīstās visas saprātīgās dzīvības robežās. Esmu dziļi pārliecināts, ka morāles principi Visumā ir vienādi un nevar būt ne runas par naidu vai pakļaušanos. Jautājums ir tāds: kādu vietu ieņemsim mēs? Dodamies kosmosā, mēs taču domājām tikai par vienu: ko varēsim gūt sev? Taču pro­blēma ir citāda: ko Laolas-Lialas domājošā pasaule var dot citiem? Tas, ka galaktikas ir reti apdzīvotas, pamazām nostiprināja mūsu -galvās ideju par savu izņēmuma stā­vokli, savu iedomāto pārākumu. Vienaldzība pret citām dzīvības izpausmēm kļuva par iedzimtu. Mēs jau sen vairs neesam zināt­kāri un ziņkārīgi, bet tikai uzpūtīgi. Un ne­viens to nemana! Es baidos izdomāt šo domu līdz galam, bet mūsu lieliskā civilizācija ir noslēgusies pati sevī un varbūt draud izvēr­sties par kaut ko briesmīgu! Pakļaušanās lietderībai un noteiktām normām pamazām ir izspiedusi drosmi un risku. Vai tikai tā nav sācies ceļš uz norietu, no kā mēs tik ļoti baidījāmies? Nē, ja Laola-Liala grib dzīvot, tai jāiemācās domāt citādi. Šeit no­teicošais būs nevis tas, ka es nejauši atguvu redzi, bet gan pats ceļš pa kosmosu.

— To lai izšķir Laola-Liala, — kosmo­nauti viņam nepacietīgi atbildēja. — Mūsu lidaparātu gaida orbitālajā kosmodromā. Pašlaik mūsu galvenais uzdevums — startēt no Zemes un pārvarēt spēka laukus, lai bez traucējumiem varētu dzēst ātrumu starpību sakabināšanas laikā. Pēc trim dienām mēs lidosim prom.

— Es aizeju, Lilita, — Bezvārdis teica. — Es nekad vairs neredzēšu tevi, un tu ne­redzēsi mani. Jau tūkstoš gadu pagājis, kopš mēs atstājām savu zemi, un vēl tūkstoti mēs pavadīsim atpakaļceļā. Tos, kas būs pali­kuši dzīvi, uz Laolas-Lialas sagaidīs tās stingrā, disciplinētā tauta. Visi vienādi ve­seli, spēcīgi, gudri, skaisti… Nē, tu nekā nesapratīsi, mana nabaga Lilita, tā ir tava laime, ka cilvēci gaida miljons meklējumu gadu. Ja tu zinātu, kā es mīlu tevi un tavu Zemi!

Vārdu «mīlu» viņš izrunāja nevis tabundas cilts valodā, kur tam bija vienpusīga un primitīva nozīme, un pat ne savā valodā, kā to kādreiz teica mūžam šrnaidošā Lihē, bet Elilas valodā, kur šim vārdam bija dziļa jēga, tas bija izteiksmīgs, iekšēja mirdzuma apgaismots.

— Jā, es tevi mīlu, — viņš atkārtoja vien­kārši un brīvi, tā, kā izelpo gaisu. — Esmu bezgala pateicīgs, tu man palīdzēji saprast, ka mana sirds nav mirusi. Sis atklājums nav mazāk svarīgs kā jauna zvaigzne. Varbūt es vēl kaut ko paspēšu izdarīt savā mūžā, jo cilvēks, kurš pārtraucis darboties, īstenībā jau ir miris.

— Kā — nekad neredzēšu? — Lilita plaši iepleta acis. — Vai tad es neiešu prom kopā ar tevi?

Bezvārdis pakratīja galvu.

— Atceries, lidojošā olā tev trūka elpas. Un pie mums ir tikai tāds gaiss.

— Tātad es palikšu viena? Mēs vairs ne­kad nenolaidīsimies pie Lielā ūdens? Tu man nerādīsi Baltā sniega laukus? Nestāstīsi par debesīm? Jūsu lidaparāts pacelsies gaisā, un tu aiziesi arvien tālāk? Uz visiem laikiem?

— Jā. Mēs lidosim pa melno izplatījumu nedz ilgi, nedz arī īsu laiku, bet īstenībā bez­galīgi! Varbūt man paies tikai divas trīs de­žūras, bet tu, Lilita, jau būsi mirusi. Man pat nebūs par ko sapņot. Ilgi pirms tam, kad mēs sasniegsim savu planētu, uz Zemes cita citu būs nomainījušas neskaitāmas paau­dzes. Bet mēs dzīvosim un dzīvosim, lido­sim un lidosim …

Lilitas seja saviebās un nodrebēja. Viņa iekliegdamās nogāzās zemē; mati izrisa zālē, it kā koks būtu uzreiz nometis visas lapas.

Bezvārdis skumji raudzījās uz viņu. Cik skaļi bēdājas jaunība! Nelaime tai šķiet ne­panesama. Tomēr tikai nobriedis cilvēks zina, kas ir patiess izmisums, — asaru ne- atmaidzināts, tas spiež kā kapakmens. Nā­kotne bez cerībām …

—• Nē, — Lilita piepeši iesaucās, apņē­mīgi atmezdama galvu un noslaucīdama asa­ras. — Es te nepalikšu! Ja tu negribi mani ņemt līdzi, tad aizved uz Smaragda zemi, uz tā zaļā meža malu, kur tu mani atradi no rīta, kad pie koka bija nolikts ķirbis ar ūdeni. Es atkal gribu redzēt plankumainos zvērus. Smaragds man iemācīs palaist gaisā lidojošu šķēpu no saliekta zara. Es vairs nebaidīšos sāļās jūras! Un mācēšu dzīvot zem saules, kas izkausē iekšas.

— Labi, — Bezvārdis laipni piekrita. — Notiks tā, kā tu vēlies. Ej, atvadies no Odama!

Lilita novērsās.

— Es vairs nenakšņoju alā, — viņa no­čukstēja. — Odams pats iekur savu uguns­kuru.

Bezvārdis juta nepatiku un mulsumu. Tā­tad viņš, būdams visu šo laiku pārāk aiz­ņemts ar personīgajiem pārdzīvojumiem, Li­litas dzīvē daudz ko bija palaidis garām. Viņš zināja, cik ļoti Odamu bija satriekusi viņu ierašanās. Odams, kas nebaidījās no visstiprākā zvēra, atkāpās nezināmā priekšā: mēģināja iežēlināt, pat upurējot. Lao­lieši nekā nevarēja iesākt ar viņu. Viņu acu priekšā dzima māņticība, gandrīz reliģija, bet viņi bija bezspēcīgi.

Pamazām Odams savu baiļpilno neiz­pratni daļēji pārnesa arī uz Lilitu. Viņam tā sāka likties briesmīga. Odams vairs nepie- skārās sievai.

— Labi, — Bezvārdis īsi noteica, pārlaiz­dams atvadu skatienu pauguriem, tālajam kalnam, dzeltējošiem kokiem — tas bija ozolzīļu ievākšanas mēnesis. — Iesim, pirms aizlidošanas es vēl gribu tev šo to parādīt. Mums nav daudz laika.

Visu dienu viņš skaidroja viņai sviras teh­niku, meistaroja vienkāršus darba rīkus. Ko­ciņa vietā, ko atspieda pret krūtīm un tad krusteniski berzēja ar nūju, lai iegūtu uguni, Bezvārdis izgatavoja ierīci ar vidū izurbtu bedrīti. Mazliet saraucis pieri, viņš nolauza zaru un saliecis savilka to ar savu auklu no sintētiskām šķiedrām. Kad zars bija no­tīts ar auklu un nostiprināts vertikāli, to varēja griezt — tas vairs nebija grūti. Jau agrāk viņš bija parādījis Lilitai, kā plos­tam var piebūvēt malas un ķīli — tādējādi laivas pirrnparaugs ūdenī kļuva daudz stabilaks.

… Pēc tam gaismas lidaparāts vienmērīgi pacēlās un apmeta atvadu loku ap Zemi. Uz brīdi tas apstājās tikai virs Āfrikas sa­vannas, tur, kur tā aizsniedz okeāna pie­krasti.

Lilita kā sudrabots zirneklītis neilona diegā bezbailīgi nolaidās no augstuma un pēdējoreiz sveicinot pacēla roku — tas bija no laoliešiem pārņemts žests. Tūlīt viņai bla­kus kā no zemes izauga Smaragds — lun­kana, muskujaina būtne, kurai joprojām vī­rišķības mēraukla bija veiksmīgs lēciens.

Viņi šķērsoja saules pielijušo pļavu.

Bezvārdis nopūtās, kaut gan sajuta arī atvieglojumu. Lilitas, sudrabpelēkais kombi­nezons izgaisa starp koku stumbriem.

Laolieša acis aizklāja plēve.

Pēc tam Bezvārdis vēroja, kā uz ekrāna parādījās miglains piepildīta biķera ap­veids, tajā mirdzēja sirdsveida pile, kas izskatījās kā kaķa acs tumsā. Dežurējošā kos­monauta milzīgā roka pārslīdēja pāri ekrā­nam. Kad tas noskaidrojās, piliens bija pa­zudis, iejucis starp daudziem citiem.

Laoliešu kuģis bija pacēlies ierastajās iz­liektās telpas robežās. Lilita un Smaragds bija palikuši uz plakanās zemes. Gadu tūk­stošiem planēta cilvēku priekšstatā būs tieši tāda: plakana, nekustīga, neelpojoša.

Bet viena no cilvēces jau bija redzējusi zilo atmosfēras apvalku ap zemeslodi. Savā klēpī viņa nesa neiznīcināmo meklējumu graudu. Nākotnes ciltsmāte! Viņas bērnu bērni gribēs izplest pasaules robežas. Un mēs vislabāk zinām, vai viņiem tas ir izde­vies.