Lilita

No Laolas- Lialas

Katras izziņas nozares pakāpienam Atbilst gluži tāds pats Pašatteikšanās pakāpiens.

Maksimllians Vološins

Planēta Laola-Liala atradās nelielas ga­laktikas piektā ārējā loka astotajā vertikālē, violetās novirzes zonā. Pa gaismas staru ne ar vienu Zemes mēru nevarētu noteikt šo attālumu — tik liels tas ir!

Violetās novirzes zonā gravitācijas spēki ir varenāki: galaktikas «saplūst kopā»; no­teiktā izplatījuma daļā koncentrējas vairāk matērijas, un tās iekšējās saites ir stabilā­kas; jauno, attālinošos galaktiku zonā — tieši otrādi. Tas arī bija pirmais gaismas signālu vēstījums, ko Laolas-Lialas zināt­nieki saņēma no kosmosa un atšifrēja. Pēc turpmākajiem atšifrējumiem vajadzēja pār­skatīt visus nākotnes aprēķinus …

Izrādījās, ka galaktiku, kurā ietilpa pla­nēta Laola-Liala, bija mākslīgi radījusi cita, izmirstoša civilizācija. Beidzot savu eksis­tences ciklu, šī civilizācija bija izpildījusi ik­vienas dzīvības pienākumu — radījusi sev līdzīgu. Lai to pašu pienākumu nodotu man­tojumā nākamajai saprātīgajai dzīvībai, ku­rai neizbēgami vajadzēja attīstīties jaundzi­mušajā galaktikā, tika palaists sarežģīts pa­vadonis — signāls. Tā orbīta bija aprēķi­nāta tā, lai tieši tajā laikā, kad jaunā galak­tika iekļūs violetās novirzes zonā, pavado­nis — signāls nonāktu tās pievilkšanas sfē­rā un sāktu riņķot, piesaistot saprātīgo būtņu uzmanību.

Gaismas impulsiem, kas dibinājās uz skait­ļu sistēmu, vajadzēja izskaidrot, kā šīs ga­laktikas izcelšanās noslēpumu, tā arī tās drīzā gala neizbēgamību, tātad arī iespēju atkārtot eksperimentu — palaist nākamās mākslīgās sistēmas enerģētisko kodolu.

Bojā gājušās svešplanētas zinātnieki bija atklājuši, ka viņu galaktika jau sen ir iegā­jusi violetās novirzes zonā, t. i., kompresijas zonā un nenovēršami virzās uz savu bojā eju — uz to milzīgo koncentrētās primārās matērijas centru, kura kā grandiozs katls vienlaicīgi izšauj izplatījumā jaundzimušās galaktikas un ierauj sevī pārkausēšanai ga­laktikas, kas ir nogājušas savu trajektoriju.

Tāds ir riņķojums vienā zvaigžņotā Visuma nostūrī.

To visu atšifrēja vairākas Laolas-Lialas zinātnieku paaudzes. Un tad dzima pārdroša, fantastiska doma: ne tikai atstāt nākamībai mantojumā mākslīgās galaktikas dīgli, bet arī izglābt visu savu civilizāciju, evakuēt to uz piemērotām sarkanās novirzes zonas, jau­nības zonas planētām. Ne tikai atkārtot mūž­seno attīstības loku, bet arī mēģināt pacel­ties par vienu pakāpi augstāk. Pārvietota uz jaunu planētu, Laolas-Lialas civilizācija tur­pinātos laika plūdumā — un varbūt tieši tad beidzot izdotos pārmest tiltu uz antipasauli?

Laolieši varētu iemācīt sarkanās gaismas galaktiku apdzīvojošajai jaunajai cilvēcei to, ko paši bija sasnieguši, un saīsināt tās iz­ziņas ceļus. Kādas jaunas perspektīvas tad varētu pavērties smadzeņoto apvienotajam saprātam, būtnēm, kuru domāšanas attīs­tības avots ir kopīgs neatkarīgi no tā ārējā veidola!

Taču apmēram simt gadu šī ideja palika tikai skaists sapnis, jo nebija reālu līdzekļu; gaismas stara ātrums pārceļošanai acīmre­dzot bija nepietiekams — visi ātrumi, tāpat kā gaismas ātrums, ir pakļauti laiktelpas lieku­mam. Tā izpausmē — sarežģītu gravitācijas spēku pasaulē — starp diviem punktiem ne­var novilkt taisni;, tā neizbēgami izliecas. Uz Laolas-Lialas, tāpat kā uz Zemes, augšup mests akmens krīt atpakaļ. Taču, lai pārva­rētu Zemes pievilkšanas spēku, nepieciešams vienīgi pirmais kosmiskais ātrums: tikai as­toņi kilometri sekundē. Jādomā, ka uz mil­zīgā Jupitera tas būs lielāks, bet uz Mer- kurija — mazāks.

Varbūt noteicošā ir paša ķermeņa «masa»? Izplatījumā mestam akmenim lidojuma tra­jektorija ir izliekta. Pat gaismas ātrums ne­var pārvarēt Visuma gravitāciju… Visuma? Vai tikai savas Metagalaktikas gravitāciju vien? Varbūt starp Lielajām Zvaigžņu Sa­lām jau valda citas fizikas citi likumi?

Tā radās ideja, ko nosacīti nosauca par «kustību pa hordu». Tika pierādīts, ka «kus­tība pa hordu» ir pretrunā ar laiktelpas ne­lineāro struktūru un izved kuģi citos plašu­mos, kur ātrums praktiski ir bezgalīgs.

Taču šāda «izvadīšana» kuģim varēja maksāt dārgi. Metagalaktikas ietvaros āt­rums, kas pārsniedz gaismas stara ātrumu, iznīcina, anihilē matēriju. Bet… sirmā se­natnē laolieši taču iemācījās vadīt ķēdes reakcijas un atomu sairšanas un sintēzes gaitu!

Tad viens no Laolas-Lialas zinātniekiem izvirzīja galvu reibinošu ķēdes anihilācijas teoriju.

Pat pie visa kā pieradušie laolieši izbrīnā noelsās. Notika kas neparasts: viņos pamo­dās atavistiskas bailes no jaunā. Uzskatu brīvība, kas sen bija kļuvusi par likumu, sa­šķobījās: visi uzklupa vienam.

Grandiozā pārceļošanas plāna īstenošana nebija pa spēkam normālai ekonomikai. Pie

pārpilnības pieradušajai planētai vajadzēja labprātīgi sākt badoties un gadu tūkstoša laikā atdot visus savas enerģētikas spēkus tālai nākotnei. Tas būtu ārkārtējs upuris! Laolieši svārstījās. Viņi bija sasnieguši tik daudz, bet līdz iespējamai civilizācijas bojā ejai bija gandrīz pusmiljona gadu!…

Un tomēr, ieaugot vairāku paaudžu ap­ziņā, pārceļošanas ideja uzvarēja. «Kustība pa hordu» kļuva par visu laikmetu lielāko atklājumu, ko varēja kā stafeti nodot citām pasaulēm. Cik revolucionāri tā pārvērta ap­ziņu! Cik lielā mērā tai vajadzēja tuvināt, apvienot dažādu zvaigžņu sistēmu saprātī­gās būtnes!

Gandrīz visi Laolas-Lialas resursi bija pa­redzēti ekspedīciju sūtīšanai uz dažādām visuma malām, taču vektors bija obligāts — sarkanās novirzes jauno galaktiku zonā. Šis neiedomājami tālais ceļš — pagaidām uz labu laimi — varēja aizvest laoliešus uz pla­nētām ar citādu saprātīgās dzīvības uzbūvi: kristālisku vai arī enerģijas sabiezinājumu veidā. Taču viņiem nebija ļauts tērēt laiku pētījumiem, viņu uzdevums bija meklēt tikai planētas ar koloidālu struktūru un piemē­rotu skābekļa režīmu, kuru ar laiku varētu daļēji pārveidot un piemērot.

Vajadzēja ne tikai sūtīt pētniekus kosmosa dzīlēs, bet arī savlaicīgi pārraidīt viņu informāciju atpakaļ uz planētu. Pretējā ga­dījumā, ievērojot milzīgo laika atstarpi, zustu meklējumu jēga: astronauts un planēta sāktu dzīvot nesaistītu, savstarpēji neaug­līgu dzīvi.

Informāciju pārraidīja uz Laolu-Lialu ar īpašu automātisku nesējstaciju palīdzību. Tās attīstīja virsgaismas ātrumu, kad matē­rijas atomu struktūra pilnīgi mainās. Pēc laoliešu aplēsēm tādā ārkārtīgi saspiestā stāvoklī atradās arī Metagalaktikas centrs — mūžīgi dzemdējošais Visuma klēpis…

Tuvodamies Laolai-Lialai, — laiks bija iepriekš nosacīts un aprēķināts: ik pēc seš­desmit gadiem pēc planētas etalona, — ku­ģis samazināja ātrumu, kamēr sasniedza normālo — zemgaismas ātrumu. Atomu redukciju veicināja īpašs spēcīgs galak­tisks ģenerators, ko bija izveidojuši lao­lieši.

Ap to laiku, kad piedzima Bezvārdis — laolietis, kurš kā otrais izkāpa no lidaparāta pie Sālsezera un kuru Lilita, skaitīdama uz pirkstiem, bija tā nosaukusi, — Laolas-Lia- las dzīve jau trīs gadsimtus bija pakļauta vajadzībām, kādas izvirzīja plāns «kustība pa hordu».

Pagaidām darba kārtībā bija tikai Lielais meklējums: starpgalaktiku izlūkošanas sē­rija. Veselas planētas iemītnieku pārceļošanu nevarēja paveikt ar Laolas-Lialas spēkiem vien. Tā varēja izdoties tikai tad, ja arī citu galaktiku apdzīvotās planētas sniegtu savu palīdzību. To uzdevums būtu nodrošināt astronautu kuģus ceļojuma laikā ar enerģē­tisko izejvielu.

Kad Bezvārdis nonāca uz Zemes, viņš vairs nebija jauns.

Kuģis ilgi ceļoja pa Visuma lokiem — pie­tiekami ilgi, lai būtu iespējams domās pār­cilāt daudzu zvaigžņu pasauļu attīstības vēs­turi.

Kad Bezvārdis sāka domāt pats par sevi?

Agrā jaunībā viņš kādu laiku bija dzīvo­jis uz mākslīga laukumiņa divisimttūkstoš kilometru attālumā no planētas.

Tur viņi bija četri, ik pēc pusgada viņi mainījās. Sakari ar planētu bija labi, un laiks aizritēja diezgan ātri. Katrs veica savus no­vērojumus. Pamazām ierasta, kaut arī ne pa­tīkama kļuva atbaidoši melnā debess sfēra ar pinkaino sauli, kurai trūka rožainās no­krāsas, un neskaitāmajiem spīdekļiem, kas nekad nenorietēja un nenodzisa.

Bezvārdis bija izaudzis uz labi organizē­tas planētas tās civilizācijas uzplauksmes un varenības laikā. Viņa pasaulē valdīja mērķtiecība un zināšanu kāre. Cilvēks bija atbrīvots no visām ar ikdienas vajadzībām un personīgo drošību saistītām rūpēm. Kul­tūra vairs nebija tikai prasību palielināša­nās: tās jau sen bija reducētas līdz minimu­mam; vienīgi iespēja attīstīt savas dotības palika neierobežota. Uz planētas valdīja vis­pilnīgākā disciplīna — izpratnes disciplīna. Tādi jēdzieni kā dumpīgums, individuālisms, personīgā vara gluži vienkārši vairs neek­sistēja.

Tajā pašā laikā laolietis ikvieņā savas dzī­ves mirklī juta ciešu saistību ar pārējiem; viņš zināja savu stingri noteikto vietu sa­biedrībā; viņš uzskatāmi redzēja, cik lietde­rīgs ir viņa darbs. Viņš bija pārliecināts, ka jebkurā brīdī visa Laola-Liala, visi tās varenie resursi nāks viņam palīgā.

Tas nebija nekāds upuris, jo ikviens bija aktīva sabiedrības daļa un neviens neeksis­tēja pats par sevi.

Ilgi pirms noteiktā termiņa Bezvārdis ar negaidītu starugrammu tika izsaukts uz pla­nētu.

Biedri atdzīvojās, viņi Bezvārdi mazliet apskauda: viņš taču atgriezīsies dienas gais­mas pasaulē! Tomēr viņu skaudība bija lab­vēlīga. Citām jūtām nebija nekāda pamata: katrs pildīja savu pienākumu un neviens ne­tika īpaši izcelts.

Bezvārdis saņēma visprecīzākās laika ko­ordinātes; viņš nedrīkstēja nokavēt pat se­kundes daļu, jo tad nenolaistos tur, kur bija paredzēts.

Visa kolektīva darbs uz kosmiskā lauku­miņa bija veltīts gravitācijas jautājumiem, tādēļ bija izraudzīts arī attiecīgs pārvieto­šanās veids — tas gan bija palēns, toties nodrošināja vielu pētniecības aparātu dar­bību.

Gravitolidotāja tualete sākās ilgi pirms izlidošanas. Biedri pārbaudīja visas sistē­mas, pieslēdza sakaru un regulēšanas ierī­cēm enerģijas avotus, un, paskat, — Bezvār­dis, ietērpts izturīgā, masīvā skafandrā ar uzskrūvējamu galvas daļu, kas priekšpusē bija caurspīdīga, stāvēja laukumiņa malā, nolicis piepūstā cimdā tērpto roku uz mar­gām. Viņam vajadzēja tikai palaist tās vaļā un spert soli kosmosā, melnajā bezgalībā.

Nevar teikt, ka tā būtu patīkama sajūta. Kādā apziņas šūniņā bija palikušas atavis­tiskas bailes no bezdibeņa. Taču Bezvārža uzmanības centrā bija laika signāls. Tikko saņēmis to, viņš atlaida margas un spēra soli tukšumā. Mākslīgais pievilkšanas spēks pārstāja darboties, un viņš nonāca pilnīgā planētas gravitācijas spēku varā.

Bezvārdis bija to labi izpētījis no šejie­nes — prāvais planētas disks taču aizsedza ievērojamu izplatījuma daļu. Tagad viņš lēni tuvojās Laolai-Lialai — tik lēni, ka pir­majās stundās biedriem šķita: viņš nekustīgi peld kosmosā. Viņi varēja labi saredzēt lido­tāja seju aiz caurspīdīgās galvassegas. Viņš smaidīja.

Biedri vēl pastāvēja laukumiņa malā, pa­māja viņam un izklīda: katram bija darbs, bet Bezvārdis, saņēmis savu, atšķirīgu uzde­vumu, vairs nebija grupas sastāvdaļa.

Apmēram pēc divām stundām kāds atkal parādījās pie margām, kas iežogoja lauku­miņu, un laikam bija mazliet izbrīnījies, jo likās, ka Bezvārdis vēl ir tik tuvu. Biedri vēlreiz pamāja, un arī viņš atbildēja.

Stacijā iestājās nosacītā nakts. Arī Bez­vārdis savā čaulā iesnaudās. Aparāti rādīja, ka gravitācijas spēki aizvien paātrina viņa kustību — viņš ticēja aparātiem, bet pats nekā nemanīja. Var jau būt, ka planētas milzīgais disks diennakts laikā bija izau­dzis, — viņam tā šķita tāda pati. Viņš tikai mazliet skaidrāk varēja saredzēt kontinen­tus; dažādās pusēs mainījās mākoņu sega, un plaknes vērtās reljefas — tas bija viss. īstenībā viņš lidoja diezgan ātri. Bija aprē­ķināts, ka visam ceļojumam jāilgst astoņas planētas diennaktis. Protams, gaismas lid­aparāts būtu veicis šo ceļu vienā minūtē, taču šis paņēmiens deva iespēju iegūt dažā­dus datus: gravitācijas lidojumiem patlaban bija sevišķi liela nozīme. Diemžēl tikai pats gravitolidotājs it kā palika malā — darbo­jās automāti; viņš pats kļuva par skafandra pildījumu.

Nebija labi tā domāt, bet tukšums un mel­nā tumsa kaitināja. Bez tam pirmoreiz mūžā kaut kas palika apslēpts: viņam nebija pa­ziņots izsaukuma iemesls.

Visu, ko darīja Laolas-Lialas cilvēki, viņi darīja apzinīgi un labprātīgi. Jēdziena «pa­klausība» nemaz nebija. Tāpēc izsaukums bez paskaidrojuma gluži neviļus aizvainoja.

Tam, kas lido kosmosā, šķiet, ka tieši viņš ir Visuma centrs; no visām pusēm vienādi attālināta ap viņu plūsmo debess sfēra, it kā viņš atrastos milzīgas melnas lodes vidū.

Tā viņš lidoja tukšumā, dažbrīd pievēr­dams sejas aizsegu, lai atpūstos no kosmosa uguņu ņirbas, vai, nekā nedomādams, rau­dzījās uz savu planētu, sapņodams par tik­šanos ar sievieti, kurai tieši ap viņa atgrie­šanās laiku vajadzēja kļūt par viņa bērna māti.

Bet nu Bezvārdis atgriezīsies daudz ag­rāk. Interesanti, vai viņa to jau zina? Viņai nepatika pārsteigumi.

No trim sievietēm, kuras Bezvārdis bija mīlējis, vissvešākā viņam bija palikusi pir­mā — laoliete Lihē. Tomēr dažreiz viņam šķita, ka nāves stundā gribētos turēt tieši viņas uzticamo roku, kas nekad neietrīcē- jās.

Viņa nekad nebija piederejusi viņam pil­nīgi, viņa nepiederēja nevienam. Mīlestībai viņas dzīvē bija tik maza vieta, ka Bezvār­dis brīžiem jutās neērti, domādams, ka at­rauj Lihē no kaut kā daudz svarīgāka. Viņa nebija sarūgtināta par to, ka viņiem bija bieži jāšķiras, un ne visai dedzīgi alka tik­šanās. Viņa nolēma dzemdēt bērnu saskaņā ar lietišķiem apsvērumiem, kad embriologa ģenētiķa pētījumi bija apstiprinājuši, ka vi­ņas fiziskajai attīstībai visbeidzot nepiecie­šams šāds stimuls.

Viņa bija labi trenēta, absolūti vesela un nosvērta. Mierīga kā ceļš, uz kura negadās nedz avārijas, nedz nejaušas tikšanās.

Un tomēr viņš mīlēja Lihē kautri un iz­misīgi. Viņam visu laiku vajadzēja kontrolēt sevi, lai nejauši neizlauztos apslēptais mai­gums, — viņš negribēja izpelnīties viņas izsmieklu. Lihē lūpās smiekli — dieva dāva­na — pārvērtās par šaustošu pātagu. Viņa visur saskatīja tikai smieklīgo un nekad — skumjo. Vai viņa bija gudra? — Jā, ļoti! — Laba? — Kas tas ir?

Viņi iepazinās agrā pavasarī studentu sa­lidojumā. Seminārus rīkoja paši jaunieši bez vecāko biedru līdzdalības. Tā bija it kā pē­dējā spēku pārbaude pirms došanās dzīvē un vienlaikus arī klubs, kur satikties un izklai­dēties.

Jau toreiz Lihē aizrāvās ar kibernētiskās nemirstības teoriju. Lai cik dīvaini tas iz­klausītos, viņa bija ideāliste, ļoti lietišķa, ļoti apdomīga, tomēr ideāliste.

Praktiski samērā senu atklājumu men­tālo lauku — ikvienas saprātīgas būtnes psi­hiskās darbības izstarojumu lauku vajadzēja teorētiski pamatot. Kas notiek ar cilvēka psi­hes enerģiju pēc nāves, matērijai sairstot? Smadzenes, informācijas glabātājas, ir pil­nīgi materiālas. Arī smadzeņu izstarojumos nav nekādas mistikas: tie ir zināmas frek­vences viļņi. Kā ikvieniem viļņiem, tiem pie­mīt spēja pārvietoties telpā neatkarīgi no avota, kas tos raidījis. Tātad tiem piemīt neatkarīgas eksistēšanas spēja?

— Vai tad nevar iztēloties, — Lihē runāja, un viņas balss skanēja hipnotizējoši vien­muļi, — ka Visums… nē, ne mūsu Galak­tika, bet visa pasaule, kas pagaidām nav pie­ejama mūsu pētniecības ierīcēm, — ka tā ir veidota pēc vienota saprātīga plāna? Tad domājošu būtņu esamībai būtu zināms mēr­ķis: viņas būtu Visuma perifēriju izlūki, viņu dzīves jēga būtu informācijas uzkrāšana par apkārtējo pasauli. Bet kam jānāk tālāk? Vai tiešām tikai jārada pēcnācējs un jāmirst? Ievēro: pēcnācējs, kas tikai bioloģiski ir lī­dzīgs savam radītājam, intelektu manto ne­pietiekamā pakāpē, bet uzkrātais zināšanu potenciāls vispār iet zudumā! Vai tev nelie­kas, ka tā ir neracionāla dabas spēku izšķie­šana?

Bezvārdim tā nelikās. Viņš bija cita no­virziena piekritējs, kas dabu uzskatīja par nejaušību arēnu. Tikai daudzu izmēģinājumu rezultātā — tie var notikt, bet var arī ne­notikt — kā mazas saliņas izkristalizējas dzīvība.

Taču viņš nepārtrauca Lihē — ka aiz smalkjūtības, tā arī aiz vēlēšanās klausīties viņas balsī.

Viņi sēdēja zālē, tālā rezervāta nostūrītī. Diena slīdēja uz vakara pusi. Caur kokveida krūmāju biezo lapotni bija saskatāmas de­besis. Blāzma zaigoja zilgā purpurā. Zilās krāsas tajā bija vairāk nekā sārtās. Varenu enerģiju liesma plauka un ziedēja kā milzu puķe.

Lihē zvilnēja, atspiedusi galvu rokā. Vi­ņas plaukstu pamati bija kalsni, kustības straujas un aprautas, acis dīvainas — tajās bija kaut kas dzeļošs kā lode: tās durstīja un caururba, nebūt nevēloties nodarīt sāpes. Skatiens kā signāls no citas planētas, kas pārvar milzīgus attālumus. Tas lido. To gan­drīz var sataustīt… Bet tas vēl nav sasnie­dzis mērķi.

Bezvārdim Lihē aizvien palika neatminēta būtne, kaut gan tovakar viņš kļuva par vi­ņas vīru.

Kad sabiezēja īslaicīgā krēsla un cits pēc cita uzlēca mēneši — katrs savā fāzē, — viņi neviļus pievirzījās viens otram tuvāk. Varbūt tādēļ, ka kļuva vēsāks. Sākumā viņš nejuta nekādu saviļņojumu. Viņas galva pa­ļāvīgi piekļāvās Bezvārža plecam. Viens no mēnešiem iemeta sudraboti mēļu gaismas kūli Lihē sejā, pievērtajos plakstos, un abos uzliesmoja senie spēki.

Viņi pamira, it kā ieklausīdamies paši sevī. Tas bija burvības pilns mirklis, kad raisās papardes pumpuri…

Mežā kļuva aizvien gaišāks. Krāsaino mē­nešu stari krustojās kā starmešu kūļi. Pa­gāja stunda. Abi nekustējās. Varbūt viņi bija samulsuši vai laimīgi? Grūti pateikt.

Beidzot viņš, ar pūlēm pavēris lūpas, teica:

— Es tevi tik ļoti mīlu, Lihē!

Viņa atsaucās:

— Es arī.

Visnegaidītākais sākās pēc tam. Pretēji parašām un veselam saprātam viņi negri­bēja šķirties. Tādēļ viņiem vajadzēja šo to upurēt, lai gan upura smagākā daļa bija jā­nes Bezvārdim — viņš palika pie Lihē. No savām divām profesijām viņam vajadzēja pagaidām izvēlēties mazāk iemīļoto — ārsta profesiju, jo vairāk tādēļ, ka tad viņš varēja strādāt vienā laboratorijā ar Lihē.

Viņam vēl arvien nebija nekādas cieņas pret pētījumiem, kuru objekts bija vienotais mentālais lauks, kurp it kā plūstot cilvēku smadzeņu izstarojumi pēc viņu nāves. Priekš­stats par nemirstību kā par milzīgu infor­mācijas krātuvi, kurā tikai viena vienīga šūniņa esi tu pats, pareizāk sakot, tas, ko pasaules kibernētiskais zirneklis ir izsūcis, izzīdis no tevis, Bezvārdim šķita pretīgs. Protestu izraisīja arī tas, kam tiešām varēja būt objektīva vērtība Lielajā kibernētikā. Protams, ne jau viņa šaubas, ne jau nemier­pilnā mīlestība pret Lihē, ne jau tā nepa­rastā smeldzošā radniecības sajūta ar aug­sni, augiem un nedaudzajiem uz Laolas-Lia­las palikušajiem zvēriem. Tieši zemapziņā mītošais viņam bija vērtīgākā paša «es» daļa. Tajā viņš smēlās iekšējo pārliecību par savu turpmāko attīstību.

«Kibermentāliķi», kā Bezvārdis tos klusībā nievājoši dēvēja, viņam bija tā apnikuši, ka apmēram pēc gada viņš sadumpojās un nolēma mainīt darbu. Tagad viņš ar Lihē varēja redzēties tikai laiku pa laikam. Starp citu, uz Laolas-Lialas tāda situācija vairu­mam vīriešu un sieviešu bija parasta. Jau sen laulības nepiesaistīja viņus kopējai mā­jai. Lihē — aizrautīga, lietišķa, gatava iz­zobot jebkuru sentimenta izpausmi, bet al­laž patiesa un uzticama, — joprojām bija viņa sieva, noslēpumaina būtne aiz septiņiem zieģeļiem!

Naktī, kad uz viņas aizvērtajiem plakstiem krita sudraboti mējā «viņu mēness» gaisma (tā Bezvārdis to dēvēja, protams, klusībā), viņš domās atkārtoja: «Mana mīļā Lihē, gudrā Lihē, lūdzu, nesaki nekā un nesmaidi. Lai man paliek jel mazākā ilūzija, ka esmu tev vajadzīgs. Cilvēki taču var būt ne tikai sarunu un domu biedri vien: viņiem vaja­dzīgs arī patvērums. Mans plecs ir tavs pa­tvērums!»

Savu vēlēšanos laist pasaulē bērnu viņa paziņoja vienkārši: šajā aktā viņa nesaska­tīja nekādu dzīves noslēpumu. Dzimumjau- tājumi tika apskatīti jau skolā, jaunekļi un meitenes zināja pietiekami daudz, lai ne­justu ne īpašu ziņkāri, ne kaunu. Bezvārdis, būdams ārsts, pats varēja izmeklēt sevi un viņu. Iedzimtības nesēju pārbaude laborato­rijā prasīja kādu nedēļu. Abi skaidri zināja ieņemšanas laiku. Tonakt neatlika vietas ne­kam, kas kaut daļēji atgādinātu mīlestību.

Lihē grūtniecības laikā visi apstākļi saga­dījās ļoti labvēlīgi: mentālā centra meklē­jumi pakāpeniski tika sašaurināti, jo bija nepieciešams taupīt enerģiju starpgalaktiku ekspedīciju vajadzībām. Viņa atbrīvojās no darba un varēja iznēsāt bērnu, nepārkāpjot medicīnas noteikumus.

Bezvārdis bija cerējis nodzīvot visu šo laiku viņas tuvumā, bet negaidīti viņam pie­dāvāja vietu kārtējā maiņā, kas devās strā­dāt uz gravitācijas laukumiņu kosmosā. Tā bija it kā pārbaude pirms atlases Lielajiem lidojumiem.

Lihē nopriecājās par šo braucienu, iekams viņš bija paspējis izšķirties, vai ir ar mieru vai ne. Ja viņš atteiktos, viņa būtu ļoti pār­steigta. Bezvārdis vairījās sagādāt viņai pārsteigumus: viņam likās, ka pēc ikviena tāda gadījuma sievas skatienā vērojams aiz­vien lielāks jūtu atskurbums ..,

Tā nu iznāca, ka tieši no gravitācijas lau­kumiņa viņš tika ieskaitīts ekspedīcijas ap­kalpē, kuras maršruts bija Piena Ceļš. Sa­gatavošanās aizņēma tikai divus gadus. Meita vēl bija auklējama, kad viņi visi trīs kopā brauca uz kosmodromu. Visu ceļu Bez- vārdi plosīja doma, ka, iekāms kuģis sa­sniegs pirmo objektu, viņa meita būs izau­gusi, novecojusi un varbūt jau mirusi. Bet viņam būs tikai divdesmit četri gadil

Bezvārdim šķita, ka sievai pēdējās stun­das kosmodromā bija nomācošas, it kā viņa garā jau būtu no viņa atvadījusies. Gaisa kuģis vēl nebija pacēlies, bet viņi jau bija tālu viens no otra. Kaut gan viņam bija lemts nodzīvot neiedomājami ilgāk ne tikai par Lihē, bet arī par saviem attālajiem pēc­nācējiem — tās mazās meitenītes mazmaz­bērniem, kura rosījās mātes rokās un kuras zīdaiņa smaržu viņš vēl juta uz lūpām, — tomēr Lihē gaidīja daudz pilnvērtīgāka dzīve nekā viņu. Bezvārdis nešaubījās, ka viņa drīz atradīs citu vīrieti un būs laimīga.

Bezvārdi gaidīja gandrīz nemirstīga mī­lestība — atmiņas, kam sulīga augsne būs vientulība.

Kad viņš īsu laiku mīlēja citu sievieti — Elilu, ko sastapa uz vienas no tālajām sve­šajām planētām, viņam likās, ka tikai atdod viņai neiztērēto mīlestību pret Lihē. Šķita, ka arī meita, kas tur piedzima, bija manto­jusi atstātā bērna vaibstus. Tikai tad, kad arī viņas bija atstātas un pazaudētas neno­vēršamajā laika bezdibenī, viņš pamazām saprata, ka Elila un meitiņa tam bijušas dārgas pašas par sevi, ka viņš mīlējis tieši viņas, nevis tās, aizmirstās… Mocīdamies novēlotā nožēlā, jo izlīdzināt vainu un pa­raudzīties viņās vēlreiz citām, atvērtām acīm nebija iespējams, viņš no jauna atmiņās pār­dzīvoja savu zudušo laimi.

Viņa ilgais mūžs ritēja klusā briešanā, kaislībās, kas krājās un krājās kā strāva spēka laukos.

Planēta Zaļais Biķeris ietilpa Ekvinokci­jas galaktikā un bija sasniegusi pašu viole­tās novirzes robežu, bet vēl neizvirzījās ār­pus tās. Zaļais Biķeris — skaists ezers, kas mirdzēja no kosmiskās tāles kā pulēts spo-, gūlis, — nebūt nebija labklājības kalngals. Visus tā cilvēces pūliņus saistīja planētas nosusināšana un atdzesēšana: pirms gadu tūkstoša klejojoša krītošā zvaigzne, domā­jams, no antivielas, bija sadūrusies ar pla­nētu, izkausējusi polu ledus cepures, izrai­sījusi vispasaules plūdus, kas aptvēra visus kontinentus, un — galvenais — radījusi traucējumus biogenosfēras režīmā. Zem ūdens bija pazuduši meži, pārstājot izelpot skābekli. Ogļskābās gāzes pārpilnība kā va­tes oderējums karsēja planētas miesu, tā svīda un suta.

Spēcīgās radiācijas dēļ lielum liela daļa dzīvnieku bija gājusi bojā, bet dažus —gluži pretēji — tā bija stimulējusi attīstīties mil- zenīgās formās. Sēklēs izrāpās atdzīvojušies reptiļi; tritoni un ķirzakas pārvērtās par brontozauriem, kas bija stulbi kā zābaki, mie­gaini un labsirdīgi. Tos plosīja tiranozauri ar pusmetru gariem zobiem. No visām pusēm skanēja čāpstināšana, kas mijās ar viļņu šal­kām.

Sī pusmirusī smokošā planēta saņēma ne tikai vietējās cilvēces atlieku enerģiju, bet arī divu citu saprātīgu galaktikas planētu palīdzību. Vairāku gadsimtu laikā kalnu no­gāzes bija pārklājušās ar vareniem mežiem. Tie milzīgā ātrumā rija ogļskābi un auga nevis dienām, bet stundām. Okeānam un smacīgajai atmosfērai ar varu atņēma pār­mērīgo siltumu, ko pārvērta enerģijā. Šīs enerģijas bija tik daudz, ka Zaļais Biķeris labprāt gribēja dalīties tajā ar nākamajiem pārceļotājiem; jau tagad rūpniecība sāka pārkārtoties, lai no gadsimta gadsimtā uz­krātu izejvielas, kas vajadzīgas anihilācijai. Šādas izejvielas ieguva, sadalot ūdeni.

Tādējādi nosusināšana deva papildu la­bumu.

Izrādījās, ka ari okeāna «rūdu lauks» ir ārkārtīgi bagāts: moluski uzkrāja varu, me­dūzas — cinku un alvu. Tā Zaļā Biķera «ūdens civilizācija», apvēršot visu līdzšinējo vēsturi, pavēra planētas iemītniekiem arī ārkārtējas perspektīvas, rosināja oriģinālu problēmu izstrādāšanu: ūdens bagātība pil­nībā spēja aizstāt zemes dzīļu bagātību.

Augsni, ko agrāk barbariski izpostīja ar­šana, tagad atbrīvoja no «pārtikas nodokļa». Rūpes par cilvēces paēdināšanu tika uzlik­tas vienīgi ūdensaugu druvām.

Jūras ūdens, kas kā mātes piens baroja planktonu, saturēja visu, kas bija vajadzīgs arī dzīviem organismiem, to bruņu un kaulu, muskuļu un asiņu veidošanai. Ar fosforu, kalciju un olbaltumvielām piesātinātais ēdiens bagātināja planētas iemītnieku sma­dzenes, arī tikumiski pārvēršot viņus.

Tā bija apbrīnojama planēta, ko klāja bez­galīgas, bangojošas jūras. To sauca par Zaļo Biķeri. Vārds «zaļš» bija kļuvis par sino­nīmu visam skaistajam.

Bezvārdis ilgi nevarēja pierast pie tās mirdzuma, plašuma, kailuma un ari pie tās neparasti ciešās brālības, kas vienoja visas dzīvās būtnes klusējošo ūdeņu un debesu bezgalības priekšā.

Šķita, šeit, viņa acu priekšā, top Radības grāmata. — Lai aizpildās tukšums! — skan tās pirmais bauslis. — Lai ūdeņi atkāpjas,

lai rodas zeme un lai tā ir cieta. Līdzīga dūmakai, māko, im vai putekļiem bija zeme savas rašanās Lrīdi, sava ķermeniskuma sā­kumā. Pēc tam kalni, kalni un ielejas parā­dījās no ūdens, ciprešu un priežu birzis dzina atvases.

Nekad vairs Bezvārdi tik spēcīgi nepār­ņēma tāds miers un sajūta, ka ik mirklis ir piepildīts, kā toreiz, kad viņš dažus gadus dzīvoja uz Zaļā Biķera, blakus sievietei, ku­ras vārds bija Elila.

Vienmēr viņam bija jārod ciešāks kon­takts ar citu pasauļu iedzīvotājiem un vai­rāk jāiedziļinās viņu dzīvē. Bezvārža biedri nodarbojās ar enerģētiku, spēka lauku mate­mātisko analīzi. Viņi kārtoja informācijas apmaiņu ar zinātniekiem un inženieriem — skaitļu valoda tiešām bija visuresoša! Bet Bezvārdis pētīja biogenosfēru atšķirības, etnogrāfiju un intelekta attīstības īpatnības vai veica izrakumus uz planētām, kur nebija dzīvības.

Sirds dziļumos viņš aizvien mazāk juta sevi kā tikai Laolas-Lialas dēlu vien. Viņa priekšā izplauka Visuma zvaigžņu koks: no ēras, kad okeāni kūpēja nokaitētā magmas gultnē, viņš nonāca klusajās, mirušajās po­rainā pumeka pasaulēs. Dzīvības atklāsmei bija visnegaidītākās izpausmes — no koloi­dālas skābekļa struktūras līdz kristāliska­jai, kuru vēl nebija izzinājis neviens no sev līdzīgajiem. Un pēc tam — drīzāk uzminamas — bija formas, kas parādījās enerģijas ložu, spēka sabiezinājumu ve dā.

Tas viss bija tikai vienā bezgalības daļā! Otra — noslēpumainās antipasaules — pa­gaidām palika apslēpta.

…Ak alkatīgā dvēsele! Pārlēkusi pāri lai­ku bezdibenim, radījusi pati savu laiku, uz­varējusi telpu, vai tu beidzot sasniegsi to absolūto gudrību, par kuru sapņoja alķī­miķi un filozofi? Vai tiešām tu esi visva­rens, smadzeņotais?!

Ārēji Elila nebija līdzīga Lihē, tāpat kā at­šķirīgas bija arī viņu planētas. Ne uzreiz Bezvārdis aptvēra, ka Elila ir skaista.

Viņa bija vairāku zvaigžņu rasu meita. Pēc kosmiskas katastrofas, kas bija saistī­jusi citu Ekvinokcijas galaktikas iemītnieku uzmanību, panīkusi cilvēce labprāt radojās ar atnācējiem. Jaunas strāvas ieplūda ūdens uzvarētāju dzīslās. Pārvērtās viņu izskats, paplašinājās jaunumu uztveres spēja. Kul­tūra attīstījās pa iekšējās bagātināšanās ceļu.

Bezvārdim Elilā patika īpaša līniju un vaibstu muzikalitāte, viņa kustējās un ru­nāja tā, kā citi dzied. Fantāzija guva pār­svaru pār saprātu: viņa un viņas ciltsbrāļi jutās izdomas pasaulē tikpat brīvi kā lao­lieši starp skaitļiem. Tas valdzināja un at­bruņoja; pirmo reizi sapnis — vajātais un izzobotais saprāta bērns — bija atradis tē­viju. Bezvārdi, kurš kādreiz tik rūpīgi slēpa maiguma uzplūdus no Lihē vērīgajām, ne­žēlīgajām acīm, blakus Elilai šausmināja paša nejīītīgums. Šķita, ka puse no vilino­šās Zaļā Biķera pasaules viņam paliek ap­slēpta. Viņš manīja kontūras, skaņas… bet viss izplūda.

Elila bija pacietīga. Siltās, zvaigžņotās naktīs, kuras nebija melnas kā kosmosa tā­les, bet dzīvas un siltas — zvaigznāju at­spulgs mita ūdens dzīlē kā dīvainu zivju bars, bet galaktiku briljantu rasa apgais­moja sejas, — šajās naktīs Elilas balss klās­tīja viņam planētas vēsturi.

Viņš lāga nevarēja saskatīt viņas vaib­stus: varēja apjaust tikai augsto, sudraboto pieri un acu šautras, kas bija gandrīz sunis- kas savā iejūtībā un uzticībā. Viņa dzimtajā galaktikā taču nebija nevienas citas apdzī­votas planētas kā tikai Laola-Liala, tādēļ laolieši ilgi uzskatīja, ka saprātīgā dzīvība ir dižs brīnums, kas dāvāts tikai viņiem vien. Viņi neviļus meklēja kosmosā naidīgus spē­kus.

Turpretim Elila bija labvēlības pilna. Vi­ņas acis ar vērīgu laipnību ielūkojās apkār­tējā. Viņa neuzskatīja, ka saprāts būtu tikai cilvēkveidīgo privilēģija vien.

— Kādēļ tev liekas, — viņa sacīja, — ka pasaule sastāv no atomiem, kam nav apzi­ņas, un ka tikai tavā domā viss rod sā­kumu? Kamēr mēs nonācām pie skrūves principa, dažām puķēm jau bija šāda ierīce. To sēklas vieglās spirālēs gatavojās tāliem ceļojumiem. Cik varonīgi, cik pašaizliedzīgi

atraujas zemūdens augi, lai apaugļotu at­vērtu zieda kausiņu gara kāta galā ūdens virspusē.

— Tāda «gudrība» piemīt visai sugai ko­pumā, — Bezvārdis nīgri iebilda. — Daba tikai nejauši sasniedz mērķi: tās uzvaras ķīla ir kvantitāte.

— Protams, — Elila maigi piekrita. — Taču smadzeņotie nav dabas sāncenši, bet gan sacensību biedri.

Jā, viņā nebija nekādas valdonības, tikai pašatdošanās — labsirdība, kurā jau sen vairs nebija skarbuma. Daudzas paaudzes bija auklējušas savu slimo planētu un pa­mazām to atdzīvinājušas. Cieņa pret jebkuru dzīvības izpausmi ikvienam bija kļuvusi par iekšēju likumu.

Bezvārdis apkaunots sajuta, ka viņi — violetās zonas gudrās planētas iedzīvotāji — gan ir bezgala daudz sasnieguši pasaules izzināšanā, sadalot to pēc svara un dau­dzuma, noliedzot, ka brīnumam vēl varētu būt kāda vara pār viņu apziņu, bet tai pašā laikā padarījuši nabadzīgu un atstājuši novārtā savu jūtu pasauli.

— Aizver acis un prātam ļauj dusēt, — Elila dziedošā balsī skaitīja senus burvju vārdus. — Es runāju tikai ar zemapziņu, to «es», kas valda pār mūsu miesu naktī. Ra­dītājs nav vis griba, bet gan iztēle. Visa pasaule ir tāda, kādu mēs to izveidojam. Pietiek, ja tu iegalvo sev, ka tas ir pavisam viegli, — un tu bez piepūles radīsi pasaules un pārvietosi kalnus …

Viņš klausījās Elilas balsī, kā klausās senas rūnas, kas bijušas paglabātas vistālā­kajā apziņas nostūrī, bet tagad arvien skaid­rāk un skaidrāk ataust atmiņā … Un viņš jau pazīst tās vaigu vaigā.

Elila stāstīja, ka pirms gadu tūkstoša Zaļo Biķeri plosīja kari un rasu antagonisms. Reiz planētu apciemoja viesi no kosmosa, taču sakaru formas vēl bija nepilnīgas. At­lidojušie nespēja startēt atpakaļ un pat ne­varēja dzimtajai planētai nosūtīt kādu ziņu par sevi, tāpēc palika šeit uz visiem laikiem. Viņu pēcteči, kam bija plašas zināšanas, iz­lietoja tās ļauniem nolūkiem. Viņi kļuva par valdošās rases dibinātājiem, kaut gan pēc dažiem gadsimtiem pilnīgi sajaucās ar abo­rigēniem. Rasu atšķirība drīzāk bija simbo­liska.

Apspiestības laikmets ilga daudzus gad­simtus. Cilvēki piedzima un auga bailēs un verdziskā padevībā. Augstā tehnikas attīstība sagādāja tikai vilšanos.

Dumpji un kurnēšana pārauga revolūci­jās, taču tikai pēdējā no tām vainagojās pa­nākumiem. No varmācības sistēmas uzreiz atraisījās ceturtā daļa planētas. Jaundzimu­šajai pasaulei, kur vairs nebija vergu, vaja­dzēja cīnīties ar zobiem un nagiem — kā vilku mātei savā alā. Zaļais Biķeris — tolaik uz tā pārsvarā bija sauszeme un aug­sti, neapdzīvoti kalnu masīvi — aizvien vai­rāk līdzinājās bojā ejošai salai.

Zinātnieki atklāja, ka no pasaules telpas dzīlēm uz Zaļā Biķera saules sistēmu vir­zās klejojošs bolīds. Ilgi nebija iespējams konstatēt, kāda ir tā daba. Izvirzījās bries­mīga hipotēze: tas ir kosmisks ķermenis no antivielas. Bojā eja apēnoja visu dzīvo kā akls zobens. Dzīve kļuva nepanesama. Pār­biedētā cilvēce meklēja glābiņu māņticībā, no dieva atbrīvotajā pasaulē atkal rada mi­tekli tumši spēki, kas neredzami draudēja no visām pusēm.

Šajos juceklīgajos gadu desmitos izplatī­jās sensacionāla vēsts par jaunu — jau tre­šo — rasi, kas dzīvojot augstu kalnos. Tās attīstība atrodoties akmens laikmeta līmenī; līdz šim tā nebija saskārusies ar saprātīgo pasauli. Uzliesmoja vispārējs satraukums: visiem gribējās par katru cenu ieraudzīt no­slēpumaino «ledus cilvēku».

Gandrīz vienlaikus uz augsto kalnu ra­jonu devās abu naidīgo pušu ekspedīcijas. Tās steidzināja ne vien zinātniskās intere­ses, bet arī konkurence. Ekspedīcijas sati­kās pie mūžīgajiem sniegiem — tas bija vienīgais ceļš augšup! — un, dažas dienas pavadījušas strīdos, tālāko ceļu turpināja diezgan miermīlīgi: abas vienības taču ne­bija lielas, bet alpīnistu dzīve ir skarba un prasa savstarpēju atbalstu.

Tomēr katrā atpūtas vietā uzliesmoja vēt­rainas diskusijas par morāles, socioloģijas un rasu problēmām. Šķita, ka patiesība kā putnēns jau šķiļas ārā no čaumalas. Arī fanātisms bija mazliet pierimis. Kad vakar­dienas ienaidnieki nostājās cits cita priekšā kā vienkārši puiši, kas spējīgi palīdzēt grūtā brīdī, cenšanos uzvarēt pamazām aizēnoja vēlēšanās pārliecināt.

Pirmā atkrišanas bumba eksplodēja ne­gaidīti. Cienījams ekspedīcijas loceklis, aris­tokrāts un tiešs valdošās dinastijas pēctecis, strīdā nostājās savu pretinieku pusē. Apjuka kā vieni, tā otri. Ar loģiku un bagātu kultū­ras mantojumu bruņotais atkritējs it kā sa­trieca pats sevi. Visi klusēdami izklīda. Četrtūkstoš metru augstumā nav trimdā iz­raidīšanas. vai obstrukcijas iespēju. Viņi tur­pināja ceļu, jo vairāk tādēļ, ka parādījās ne­pārprotamas «ledus cilvēku» pēdas, viņu maltīšu atliekas — putnu un grauzēju ķidas (tās neatstāj neviens dzīvnieks!). Pie­auga iespējamība sastapties ar «ledus cil­vēku».

Reiz atkritējam tomēr pajautāja zem čet­rām acīm, ievērojot iespējamo piesardzību: Godājamais, nerunāsim par pārliecību, tomēr sakiet, kā jūs, būdams tik labi audzi­nāts, varat atbalstīt mūsu ceļabiedrus, šos aprobežotos sektantus, neiecietīgos dumpi­niekus, kuriem nav ne ēnas no iekšējā skais­tuma?

Atkritējs satriekts papurināja galvu. Uz mirkli taisnu skropstu loks piesedza viņa rombveida redzokļus ar zilganām noguruma dzīsliņām. — Ak, jā, jā. Tādi viņi ir, jūs pilnīgi pareizi raksturojāt viņu sliktās pu­ses: neglīti, neaptēsti, neizglītoti. Bet man nebija izvēles: attiecībā uz pārējo viņiem taču ir taisnība!

Kad aiz klints bluķa pazibēja gluži reāls pinkains stāvs, radās jaunas grūtības: kā rīkoties tālāk? Notvert un sasiet? Nošaut? Bet ja nu tiešām tā arī ir saprātīga būtne?

Viņi neizpratnē uzlūkoja cits citu; vaja­dzēja izstrādāt kopēju rīcības plānu, tātad arī kopēju morāles kodeksu, pie tam nekavē­joties. Tagad gadsimtu naids varēja vai nu sabrukt, vai saasināties… Taču viss bei­dzās daudz baismīgāk.

Kādu rītu, tikko pamodušies, viņi ierau­dzīja, ka debesis zem viņiem (viņi jau atra­dās ļoti augstu) kvēlo drausmīgā, klusā gais­mā. Vēlāk senā episkā grāmatā šis notikums bija aprakstīts šādi: «Bieza darva lija no debesīm. Zemes vaigs satumsa, sāka līt melns lietus; gāza dienu un nakti…»

Pārbiedētie cilvēki metās lejup. Bet pēc puskilometra aparāti rādīja bīstamu atmo­sfēras retinājumu. Acīmredzot bija noticis negaidītais: bolīdam ietriecoties atmosfēras joslā, gaiss nevis «nosēdies», bet gan pacē­lies augšup un zināms tā daudzums aizķē­ries tikai augsto kalnu rajonā. Vai uz ilgu laiku? Atlika cerēt, ka, bolīdam attālinoties, beigsies arī perturbācijas.

Viņi atkal pakāpās augstāk un drudžaini sāka meklēt apkārtcejus. Apejot apledojušu virsotni, viņu pārdrošība robežojās ar brī­numu. Bet arī tur aparāti liecināja par bries­mām. Iebaidīti kā peles plūdu laikā, viņi sa­spiedās nožēlojamā kaudzītē. Kāds, neiztu­rējis sasprindzinājumu, nošāvās. Vairāki cilvēki nogāzās bezdibenī. Visi bija demora­lizēti. Apkārt klejoja «ledus cilvēku» bariņi, bet tie vairs neizraisīja nekādu interesi.

Droši vien neganta sniega auka būtu ap­rakusi arī šīs nožēlojamās cilvēces paliekas, ja kāda līdzcietīga ledus sieva, mātes in­stinkta vadīta, nebūtu viņus kā kucēnus ievilkusi savā alā. Tur viņi gulēja, slimi un truli, līdz ugunskura liesmas un ādu sil­tums pamazām palīdzēja viņiem atgūt ap­ziņu.

Un šeit, senās labdarīgās uguns dūmos un tvanā, viņi pirmoreiz atrada sevī spēku va­ļējām acīm uzlūkot notikušo. Pasaule bija gājusi bojā — viņu nelaimīgā, neprātīgu nesaskaņu plosītā pasaule, viņu skaistā pa­saule ar dāsno augsni, augiem un dziedoša­jiem putniem, visa civilizācija, visa zinātne, visas viņu sievietes un bērni!…

Likās, vairs nebija nekādas dzīvības, ti­kai viņi paši un «ledus cilvēku» cilts. Viņi gulēja pie ugunskura mokošās pārdomās. Nekādu strīdu nebija. Pats par sevi bija at­klājies, ka vienai pusei nav taisnība, bet otras puses patiesībai vairs nebija vajadzīgs apstiprinājums: katastrofa visus bija pilnīgi pārliecinājusi. Cilvēce nebija spējusi savlai­cīgi apvienoties un atvairīt briesmas. Turp­māk vajadzēja dzīvot citādi.

Tieši tad kā prickšausmas mirdzums ak­lajā izmisuma tumsā sāka raisīties pirmie nākamās iekārtas un nākamās morāles ap­veidi.

Tika izstrādāti četri principi, četri likumi, ko pieņēma brīvprātīgi.

Pirmais likums aizliedza pašnāvību kā smagāko noziegumu pret nākotni. Otraja bija ieteikts atsaukt atmiņā un uzrakstīt visu, ko katrs zināja, sākot ar reizrēķinu. Trešais skanēja — pievienoties «ledus cil­vēku» ciltij un savus nākamos pēctečus au­dzināt tā, lai viņi spētu pārvarēt visu vēs­turisko attālumu, kas šķir viņu vecākus, un kļūt par tēvu kultūras mantiniekiem. Visbei­dzot, pēdējais likums bija šāds: likt pama­tus sabiedrībai, kurā kopš tās pirmajiem so­ļiem valdītu taisnība un līdztiesīgums. To viņi zvērēja izpildīt un izpildīja.

Vecākie jaunās sabiedrības dibinātāji vēl bija dzīvi, kad uz Zaļā Biķera nolaidās kai­miņi no tās pašas Galaktikas. Uztvēris katas­trofas pazīmes, to zvaigžņu kuģis bija nolē­mis apmest līkumu un apmeklēt izpostīto planētu. Laimīga nejaušība — kaimiņu ak­tīvā palīdzība — izglāba cilvēces atliekas, citādi varēja gadīties, ka viņu vēlā atmoda kļūtu par pašnāvnieku testamentu. Sugai ir savi statistikas likumi: sīkas vienības neiz­dzīvo. Tikai viesu ierašanās palīdzēja «ledus cilvēku» ciltij pārvērsties par tās saprātīgās cilvēces senčiem, ko sastapa Bezvārdis un citi Laolas-Lialas argonauti.

Bezvārdis prātoja, vai tagadējā harmo­niskā Zaļā Biķera pasaule nav visu sma- dzeņoto nākotnes etalons. Jaunā, gandrīz pirmatnējā «ledus cilvēku» rase bija pārlē- kusi pāri mokošiem attīstības posmiem, sa­vai spirgtajai pasaules uztverei tā bija pie­vienojusi augstu kultūru un sociālo iekārtu, kurā bija izslēgta varmācība. Tehniskā doma nebija paspējusi nomākt iztēli. Šīs divas strāvas nebija izstūmušas viena otru, bet it kā saplūdušas. Tā bija leģendu un skaitļu sadraudzība! Vai tad katrā ziņā brālim jā­nogalina brālis?!

Laolas-Lialas mentogrāfi jau sen kori­ģēja ne tikai valodu, bet arī domas — tie atrada visprecīzākos, visekonomiskākos domu izteikšanas paņēmienus. Taču Elilai vārdi raisījās un pildījās ar dzīvu gaismu atkarībā no acumirkļa. Vārds radīja jēdzienu, kļuva par jūtām. Dažreiz tas bija daudz­nozīmīgāks nekā pati doma …

Bezvārdis daudz laika pavadīja kopā ar Elilu. Pirms izlidošanas uz neapdzīvotajiem Zaļā Biķera pavadoņiem viņš lauza kāju, un pārtrūkušā nerva vietā vajadzēja ieau­dzēt elektrodus. Viņu atstāja veseļoties.

Kopā ar laoliešiem aizlidoja vairāki izcili Zaļā Biķera speciālisti. Tieši tur, uz viena no tuksnesīgajiem asteroīdiem, vajadzēja.

meklēt vietu nākamajam enerģētiskās vie­las ražošanas centram.

Sākumā, kad Bezvārdis palika pavisam viens un viņam vajadzēja gulēt nekustīgi, viņš droši vien šai svešajā pasaulē būtu juties nomākts, ja neatnāktu Elila.

Uz visiem laikiem viņa atmiņā bija iespie­dušās šīs garās dienas starp jūru un debe­sīm — lielā plosta šūpošanās, uz kura viņš dzīvoja, un saules ņirboņa uz audekla sie­nām. Kaut gan ik rītus pie viņa ieradās jau­neklis ar aparātu, kas pierakstīja viņa stāstī­jumu par Laolas-Lialas vēsturi un tās kos- mogoniskajiem uzskatiem, visvairāk atmiņā bija iespiedusies vientulība.

Visapkārt bija tik daudz gaismas un sau­les, ka viņš burtiski bija tās pārpilns. Māk­slīgā apstarošana kosmosa kuģī gan nodro­šināja šūniņu barošanos, taču nespēja glās­tīt un priecēt tā, kā dzīvais siltums. Stars ir daudznozīmīga parādība. Ada ir ska­fandrs, kas ne tikai aizsargā no kosmosa iedarbības, bet kam ir ari sarežģīta saka­rība ar to. Šķiet, ādas virskārta sāk «kūsāt», saskaroties ar staru, tā laiž cauri tikai ne­pieciešamos viļņus.

Sākumā Bezvārdis domāja, ka Elila ir ārste vai kopēja tajā peldošajā slimnīcā,kur viņš bija nonācis. Viņa ieradās, saņēma viņa roku, ar pirkstiem pieskārās pierei. Viņš zi­nāja, ka tā ir ārstēšana ar hipnozi, un lab­prāt pakļāvās tai.

Elila pārbaudīja viņa muskuļu radiostaro- juma pierakstus; ieelpošanas brīdī krūšu kurvja sīko muskuļu starojums bija spēcī­gāks nekā lielo. Galvas muskuļi vispār ne­raidīja signālus.

Viņi mēdza ilgi sarunāties par medicīnu. Tā viņš uzzināja, ka uz Zaļā Biķera nākamā planētas iedzīvotāja programmu nepakļauj pārmaiņām, neiejaucas evolūcijā, atļaujoties tikai nelielu korektīvu. Kā apmierināt mūžse­nās nemirstības alkas? Esamība ir vienota. Vienlaicīgi pastāv gan pagātne, gan ta­gadne, gan nākotne. Smadzeņotais ir pro­grammēts tā, ka pārredz tikai savu dzīves posmu. Viņa psiholoģiskais laiks ir ierobe­žots. Kaut gan šeit valdīja uzskats, ka laika vispār nav — laiks ir pašas telpas struk­tūra.

Zaļā Biķera ģenētiķi bija pratuši atrast un atmodinājuši emocionālās atmiņas šūni­ņas. Tagad katrs zināja, ka viņa bērni ska­tīs pasauli ne tikai savām, bet it kā arī viņa acīm, juta, ka ir milzīgas laikmetu virknes posms.

Uz Laolas-Lialas viss bija pakļauts ma­temātiskai programmai: bērns gluži vien­kārši nevarētu piedzimt citāds.

Uz Zaļā Biķera bija izveidojusies īpaša saudzība pret personību: nesaraut ķēdi! Pla­nētas iemītnieki cienīja paši sevi kā pagāt­nes zinību glabātājus un nākamības nesējus.

Laolieši saskatīja attīstības jēgu absolūta ideāla — veselības, prāta, skaistuma ideāla sasniegšanā un tā rezultātā bija nonākuši pie vienveidības, turpretim uz Zaļa Biķera pilnības jēdziens nozīmēja individuālo iezīmju bagātību, spēju izjust neparasto un nodot šo spēju tālāk. Sakarā ar augsti attīs­tīto kolektīvismu katram cilvēkam kā domā­šanas iespēja bija nepieciešama iekšēja ne­atkarība un savrupība. Planētas iedzīvotāji nebūt nenostājās pret mašīnām, bet gan pret visu to, kas cilvēku pazemo un ierobežo tehniskā ziņā augsti attīstītos civilizācijas apstākļos. Nav taču tādas idejas, kas hiper- trofizēta nenonāktu pie sava pretpola.

Bezvārdis sajuta sāpju uzplūdu un brītiņu iesvēlās nepatikā pret Elilu: tā taču bija viņa planēta, viņa laiks! Kaut arī tai bija vēsa sirds, taču viņš bija atdevis tai savu jaunību! Un jaunība nedrīkstēja liesmot vel­tīgi, citādi nav vērts dzīvot. Un tā jau arī nekad nav. Nākotne izkristalizējas no dau­dziem slāņiem.

Viņš uzzināja, ka Elila veikusi izmēģinā­jumus ar planētas otru saprātīgo rasi — jūras dzīvniekiem, kam piemīt valodas un domāšanas iedīgļi. Rūpes par Bezvārdi viņa uzņēmusies tādēļ, ka …

Viņš pārstāja klausīties. Viņa piepeši ieguva nozīmi pati par sevi, it kā atdaloties no pārējiem Zaļā Biķera iemītniekiem, kas viņam tik ilgi bija šķituši pilnīgi vienādi.

Sis mirklis — iekšējās būtības atklāsme ārējā izpausmē — vienmēr nozīmē pirmo soli cilvēku tuvināšanās procesā. Bezvārdi vairs neatbaidīja ārējā izskata dažādība.

Viņš zināja: Elilas dīvaini veidotas acis, maigas un sirsnīgas kā gudra zvēra re­dzokļi, pievēršas viņam ne tikai ar ziņkāri, bet arī ar siltumu. Tās mirdzēja viņam vēl ilgi pēc Elilas aiziešanas.

Ar laiku viņš iemācījās atšķirt viņas lai­vas šļakstus, lai cik tālu arī Elila piestāja. Tur nebija nekā dīvaina: starp viņiem bija izveidojies vārs biostrāvu pavediens. Tomēr tas nebija parastais kontakts. Var jau būt, ka viņam gribējās, lai tas nebūtu parasts…

Aizvien vairāk Bezvārdi ieinteresēja tas, ko viņš Elilā vēl nepazina; ko viņa varētu teikt vai darīt, kāda atskaņa raisīsies viņas būtnes dziļumos, ja viņš noskūpstīs viņu, kaut vai vienu vienīgu reizi?

Un tomēr tā nebija mīlestība. Tās bija ilgas, kas kā gaismas kūlis izklīst uz visām pusēm.

Mīlestība ir tad, kad abu iekšējā pasaule stingri noskaņota uz tuvības vilni, kad var saprasties gandrīz bez vārdiem, kad aizkustina vienādas lietas; tas, ko jūt viens, jau atskan otra krūtīs.

Taču daba vērīgi seko, lai nebūtu identi­tātes. Lai cik tuvas būtu divas dvēseles, aiz­vien katrā paliek kāda vietiņa noslēpumiem. Dabai netīk asinsgrēks …

… Bezvārdis vērās sev priekšā stingu skatienu. Uz ekrāna vāji mirguļoja sarkanas un violeti baltas uguntiņas: ātrums bija sajaucis visas krāsas, zvaigznes gandrīz ne­bija redzamas. Pasaules, pasaules …

Paldies tev, Elila, ka tu biji ar savu maigo smaidu un uzticības pilnajām acīm, kuras šķiršanās brīdī bija asaru pilnas!

Paldies tev, Elila, kas glabājas tikai ma­nos sapņos, kamēr īstenībā tevis sen vairs nav, nežēlīgajos Laika staros tu esi izgai­susi ka lāsteka …

Ikvienai dzīvai būtnei eksistence noteiktā laika posmā ir tāda pati laime kā tiesības uz barību un gaisu. Varam iedomāties dino­zaura traģēdiju, kurš pēkšņi nokļuvis snie­gotā līdzenumā! Laiks pārvietojās, un pasaule tūliņ kļuva naidīga un nesa­protama.

Apkārtējā pasaule balstās uz mūsu paš­reizējām zināšanām, aizspriedumiem, ticēju­miem. Rītdienas ideāls iet pussoli pa priekšu. Mēs tikai velti pūlamies to pa­nākt …

Bezvārdis — ceļinieks Laikā — gribot negribot bija spiests tiekties pēc ideāla, kas aptvēra patiešām grandiozu morālisko iezīmju kopumu. Tajā bija sakopotas daž­dažādu cilvēces attīstības pakāpju labākās īpašības: mežoņa fetišs taču nemaz nav līdzīgs izglītota cilvēka ideālam. Nežēlīga drosme — un iecietība; sīksta pieķeršanās dzīvei — un žēlsirdība!

Ceļojot pa pasaulēm, vajadzēja atraisīties no savas personīgās pasaules aprobežotības, lai cik pilnīga tā liktos paša apziņā. Pat visattīstītākā civilizācija nav tik augstu attīstīta, ka tai vairs nevajadzētu neko mācīties no citām, — nu, kaut vai iz­pratni!

Taču, aizejot no sava laika, mēs nolem­jam sevi mokām. Tikai lidojošā kuģa šau­rajā čaumalā cilvēks var palikt viņš pats, paturēt savu pasauli sev blakus.

Jebkura saskarsme ar svešatnējo ir eksplo­zija, katastrofa. Nekad nevar zināt, kāds tu iznāksi no tās — ar apsvilušu seju vai pār­vērstu dvēseli.

Tomēr cilvēka daba ir elastīga. Tik tiešām, tā var būt gan putns gaisā, gan salamandra ugunī. Atraisīties pašam no sevis, lai at­rastu sevi tādu, kāds tu būsi rīt! Vai mikro­skopiskos mērogos mēs to nedarām ik dienas? Pēc noteikta laika posma organisma šūni­ņas pilnīgi atjaunojas; neviens asins piliens vairs nav tāds kā iepriekš. Grāmata, tikša­nās ar svešinieku, politisks notikums — vai tad tas nepārvērš mūs, nespēj pārveidot?

Ceļojums Laikā nav pretrunā ar dzīvo, tas tikai pārslēdz sviru no «lēni» un «maz» uz «ļoti ātri» un «ļoti daudz». Vai cilvēks spēs tam piemēroties? Droši vien — jā, tā­pat kā viņš spēja piemēroties, kad uguns­kura liesmu aizstāja tvaiks, tvaiku — elek­trība, bet pa vadiem plūstošu strāvu —atomreaktoru jauda. Tomēr cilvēki ne tikai

«pieslīpē» savu domāšanu, pielāgo to jau­niem spēkiem, — domāšana pati neizbēgami kvalitatīvi mainās.