LILITA

Lidija OBUHOVA

IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGĀ 1967

Zvaigzne tuvojas, kaut arī bija vēl talu — vairāku planētu paaudžu attālumā.

… Iesnaudusies, Lilita piepeši uztrūkās. Viņai šķita, ka starp šiem diviem mirkļiem nav pagājis ilgāks laiks kā nepieciešams ro­kas vēzienam; īstenībā viņa bija gulējusi tik ilgi, kamēr izdega divi ugunskuri. Saule sen bija norietējusi, un melnā debess bija sa­mudžinājusi zarus.

Viņu pamodināja bungu rīboņa. Lilita pa­cēla galvu. Iepriekšējā dienā ciltij bija vei­cies medībās; tikai vienam dzinējam bija gadījusies nelaime — mirstoša zvēra ķetna bija norāvusi gabalu ādas no viņa pleca. Taču asinis drīz vien apturēja, un tagad viņš līdz ar citiem līksmojās pie kopējā ugunskura.

Lilita ziņkārē izstiepa kaklu. Tāpat kā visi bērni, viņa gulēja aiz mietu žoga, pār kuru zvērs nevarētu pārlēkt. No zāles klēp­jiem, uz kuriem viņa gulēja, plūda skurbs vītuma aromāts, kas pārspēja visas citas smaržas. Iekāms stiebri un lapas nebija pār­vērtušies par dzeltenu plēksnīšu kaudzi, tie izdvesa valgmi; lapas vēl bija dzīvas, bet ziedi kā krastā izmestas zivis vārstīja mu­tes — to ziedlapiņas pirmoreiz nebija aiz­vērušās vakara gaidās.

Lilita mēģināja ar plaukstu atgaiņāt ko­dīgo smaržu, viņas acis kāri tvēra uguns­kura atspīdumu. Iesarkanajā dūmainajā miglā dimdēja tabundas skaņas — pareti sitieni, kas bija līdzīgi asins grūdieniem. Pa Lilitas dzīslām tie plūda kā ugunīgas strūklas, vi­ņai metās te auksti, te karsti.

Viņa apjukusi pagrūda vienu, otru, trešu gulētāju. Pagrūda rupji, kā būtne, kas pati radusi ciest sāpes un sagādāt sāpes citiem, neuzskatot tās par ko svarīgu — nav jau bads!

Taču neviens nepamodās. Viņas vienau­džiem atliku likām pietika dienas, viņi aiz­miga pirms rieta; viņiem likās, ka saules ritums nekad nepārtrūkst. Ja arī viņus mo­dināja nakts trauksmes, tad viņi tikai akli blisināja acis: kņada un satraukums šķita kā sapnis.

Tomēr Lilita jau no mazotnes zināja, ka ir nakts — pasaules otra puse. Par to viņai stāstīja māte, kas bija viņu dzemdējusi īsi pirms pusnakts. Pats vārds «Lilita» nozī­mēja krēslu, tumsu, kad pat retās zvaigznes slēpj mākoņi, — tāpēc visi brīnījās, kādēļ meitenei izraudzīts tāds šausminošs vārds. Citas sievietes taču uzticēja savus bērnus gaismas spēkiem. Bet Lilitas māte gribēja, lai viņas meita būtu nakts meita. Varbūt slimīgās sievietes dīvainajā stūrgalvībā slēpās cerība, ka tieši viņas bērns ar laiku pārvarēs bailes no tumsas, tāpat kā dros­mīgie pārkāpj maģisko apli.

Māte par to nekad nerunāja ar Lilitu, un viņas jau arī satikās reti: no krūts atšķirtie bērni auga veceņu uzraudzībā, bet vīrieši un sievietes bija vienādā mērā nodarbināti ar barības sagādi.

Tabundas cilts ļaudis (tas nozīmēja — tie, kas radījuši bungas) jau sen klīda pa mežiem, apstādamies tikai tāpēc, lai sarī­kotu medības. Viņi visiem spēkiem centās iz­kļūt zālainā klajumā, no kāda bija atnākuši. Aklajā mežā viņi jutās kā aprakti, tā nai­dīgais sasprindzinājums nomāca: nekādu taku, tikai zvēru iemītas stigas! Ja gadījās nejauši sastapt sev līdzīgus, pāri palika ti­kai neizpratne: meža cilvēki bija bikli un tramīgi, katru, kas tuvojās, viņi uzskatīja par ienaidnieku un pazuda, iekāms bija iespējams viņus uzrunāt. Un cilts gāja un gāja starp milzu kokiem, pa kuru stum­briem tecēja dzintaram līdzīgi stiklveida sveķi. Lilita nevarēja zināt, kad sākās lielais gājiens un kas to izraisīja. Viņa bija dzi­musi ceļā. Mežs viņai bija dzimtene, grau­zēju saēstie zemē gulošie stumbri — viņas šūpulis un mājvieta. Lilitai māte stāstīja, ka atceroties nakts debesis ar daudzām ugunīm. Līdz pēdējai stundai, līdz pat sa­vai pāragrajai nāvei, — viņa nomira, čūs­kas sakosta, — māte skuma zem koku zema­jām velvēm, caur kurām tikai retumis pavī­dēja izķēmots, iegarens zvaigznes vaigs.

Diez vai arī māte savām acīm bija redzē­jusi tās bezgalīgās debesis: viņa taču bija tik jauna, bet mežs tik liels! Varēja būt, ka viņa tikai aiz naivuma, neprazdama atšķirt sevi no pārējiem cilvēkiem, gluži vienkārši bija uzglabājusi savā atmiņā citu nostāstus: laika skaitīšanā cilts bija nevarīga; dzīve līdzenumā šķita kā vakarējā diena.

Kurp devās tabundas ļaudis? Kurp vis­pār plūda visas cilvēku ciltis? Līdzīgi ūde­nim tās piepildīja planētas ieplakas.

Kaut kur ziemeļos ganījās mošus vērši, biezokņos bija sastopami meža ziloņi, plan­kumainais zirgs ar lielu galvu, prāviem zo­biem un šauru purnu nikni zviedza, aulek­šojot pa līdzenumiem, — taču tā bija aiz­ejošā pasaule.

Pēc tam kad zeme bija trīsreiz dziļi no­pūtusies, te aizdarot aizsalušās kontinentu acis, te plaši atverot tās, — kūstošo ledāju veidotie ezeri lielā paļāvībā saplūda kopā ar debesīm; tad atkal tuvojās apledojums, auksti vēji izkaltēja augsni, tā plaisāja, morēnas saira un dzeltenīgi putekļi vēlās tūkstošiem kilometru, kamēr kaut kur no­sēdās kā auglīga lesa slāņi, — pēc visa tā vispirms ēnainajos mežos, bet vēlāk zaļajos līdzenumos parādījās cilvēks.

Viņš bija nemanāms, taču nebija bezpa­līdzīgs. Viņa ierocis bija viņa jaunība!

Tabundas cilts vēsture sākās ar bungu iz­gatavošanu. Dzīvnieku ādu uzstiepa uz apaļiski sapītiem zariem. Kad no tiem pa­zuda pēdējie sulas pilieni un zari izkalta, tad bungas kļuva stingras un vieglas. Vaja­dzētu tikai mazliet pieskarties, lai to āda ietrīcētos un izdvestu dīvainas skaņas — vēl gan bezgala tālas no mūzikas, taču jau rit­miskas un saviļņojošas.

Tabunda — bungas — nepiederēja nevie­nam. Tās saudzīgi pārnesa no vienas vietas uz citu un sargāja no lietus. Tās bija ik­viena īpašums. Pat vismazākajiem bērneļiem dažkārt atļāva ar nosmulētām melnīgsnē­jām plaukstiņām skart to skanīgo ādu.

Atdarinot bungu skaņas, cilts sāka saukties par tabundu. Kad pēc veiksmīgām medī­bām visi pieēdusies atstāja ugunskurus un siltajā mēness naktī nevarēja aizmigt, tad sākās bungu vara. Katrs steidzās pastāstīt par savu drosmi, kaut ko piemelot klāt un palielīties, bet, tā kā vārdu bija maz, vajadzēja griezties kā virpulim un palēk­ties, lai izskatītos lielāks, un, protams, sist bungas, jo, kur liels troksnis, tur daudz spēka!

… Tabundas skaņu pamodināta, Lilita sākumā nemaz nedomāja pārkāpt aizliegu­mu, kas bija pietiekami skaidrs: kad metās krēsla, bērni nedrīkst atstāt nožogoto nakts­guļas vietu. Taču bungas dunēja un dunēja; to atsevišķajām aprautajām taktīm piemita liels pievilcības spēks, tās it kā pulsēja — tas izklausījās kā mostošās būtnes pirmais sauciens.

Lilita izkustināja mietus, izbāza caur spraugu galvu un pēc tam šauros plecus. Nejuzdama skrambas, viņa izrāvās brīvē kā zvērēns no cilpas.

Viņas acis drīz aprada ar tumsu; viņa ar izbrīnu pārliecinājās, ka visapkārt visu var samanīt gandrīz tikpat skaidri kā dienā.

Neizmērojamo mežu plašumā, kas pletās ap viņu, ņudzēt ņudzēja nakts kaislības, spēcīgākais gūstīja vājāko. Ugunskura liesma atgādināja vaļēju brūci.

Sajutusi rasas vēsumu, Lilita atģidās. Ugunskurs gailēja tuvāk, žogs bija pali­cis aiz muguras. Viņai likās, ka tai pievēr­sušās daudzas acis: koku acis, zāles acis, liesmu acis… Viņa aizturēja elpu — tūlīt nāks sods — pakausi skars zvēra ķetna. Meitene gaidīja atmaksu. Trīsas pārskrēja pār viņas ādu kā izbiedētam vilcēnam.

Un tomēr Lilita rīkojās tā, kā miljoniem cilvēku pirms un pēc viņas: viņa neļāvās bailēm. Pašaizsardzības instinkts vienādā mērā vairo gļēvuļus un drosmīgos: no bries­mām taču var paglābties divējādi — bēgot vai arī tām ejot pretī, lai pārliecinātos par to realitāti.

Lilita līda uz priekšu.

Bet tabunda dunēja un dunēja, un ceptas gaļas smarža mierīgi vēdījās pār pļavu — pieaugušie ieturēja maltīti pēc labām me­dībām.

Kad Lilita bija sasniegusi to vecumu, pēc kura ieiet pieaugušu cilvēku kārtā, ikvienu viņas soli ierobežoja visapgrūtinošākie aiz­liegumi. Viņa vairs negulēja kopā ar bērniem aiz mietu žoga. Zināmā attālumā no apmet­nes it kā bija novilkts neredzams loks, kuru viņa nedrīkstēja pārkāpt. Tiesa, ar katru pār­gājienu šis loks kļuva aizvien plašāks un plašāks.

Tabundas ļaudis atradās ceļā jau tik ilgi, ka viņu āda no nepārtrauktas uzturēšanās miklajā krēslā bija kļuvusi bāla. Toties viņi jau no mazotnes labi pazina mežacūku un meža antilopju pēdas, nekļūdīgi atšķīra ko­kus ar mīkstu un metamajiem šķēpiem derīgo cieto koksni; viņi aplauzīja jaunos dzinu­mus, izveicīgi ķēra ēdamos kukaiņus un prata atrast putnu olas. Viņi dzīvoja tāpat kā visi cilvēki tajos tālajos laikos: meklēja barību un vienaldzīgi gāja garām dzelzsrū­dai.

Vasaras sākumā cilts sievietes devās uz tālu, niedrēm aizaugušu upes līci. Viņām vajadzēja izrakņāt veselus staignu dūņu laukus, meklējot ēdamās saknes un sīpolus. Viņu prombūtnes laikā par bērniem rūpējās pusaudži. Lilita, visvecākā no viņiem, rīt­ausmā sāka klaiņāt pa apkārtni un atgrie­zās ap pusdienas laiku. Viņas pītais maiss gandrīz vienmēr bija piebāzts ar sīkiem, gaišu miziņu klātiem augļiem; tos cepa uz oglēm, apliekot ar koka mizu. Viņa nesa arī melnas, šķiedrainas saknes, kuras tūlīt izcepa, un bērni, tās pamatīgi sakošļājuši, sūca lipīgo sulu. Dažreiz viņai veicās: viņa nosita kādu ķirzaku vai atrada lielus, bal­tus kāpurus. Kamēr nebija atgriezušās sak­ņu vācējas un izcepušas plāceņus un kamēr vīriešu šķēpi nebija sasnieguši mērķi, viņi nevarēja būt izvēlīgi.

Kaut gan dienā mežam cauri audās sau­les dzīpari, Lilita negāja dziļi biezoknī. Viņa zināja, ka mežs līdzīgi ūdens spogu­lim ir gatavs bez žēlastības aprīt to, kas nav piesardzīgs. Cilvēks vēl nebija saus­zemes valdnieks, tāpat kā vēl līdz šim vi­ņam svešas ir jūras un okeāni: pat parastā stāvošā dīķī dzīve rit pēc saviem likumiem.

Lilita gāja, atsperdamās uz visas pēdas, un tomēr viņas soļi bija klusi, šķita, kājas ir saprātīgas un pašas izvēlas ceļu, kamēr meitene piesardzīgi raugās apkārt.

Pēkšņi viņas priekšā pavīdēja cilvēka ēna. Viens mirklis bija vajadzīgs, lai viņas skatiens no slaidajiem stilbiem un šaurajiem gurniem pārslīdētu uz platajām krūtīm, muskuļoto kaklu, uz kura balstījās galva ar cieši pieglaustām ausīm, — tādēļ viss pie­nācēja izskats pauda gan kaut ko no zvēra piesardzības, gan tai pašā laikā cilvēcisku cēlumu. Uz pieres krita izbalējušas brūngan- rudas matu šķipsnas, kas bija saņemtas kopā ar lūku stīpiņu.

Ena vēl skāra Lilitas basās pēdas, bet saspringums atlaidās. Viņa atviegloti no­pūtās: tas taču Odams, ar kuru viņi bija kopā auguši, tikai pēdējais gads bija viņus izšķīris — Odams bija uzņemts mednieku kopā, bet Lilita palikusi māšu uzraudzībā.

Kādu brīdi viņi samulsuši stāvēja viens otram pretī. Lilitas zāļu maisā uz savāktās barības gulēja divi apaļi augļi ar spīdīgu mizu. Tie vēl nebija ienākušies, šaurais mīkstuma slānis koda mēlē, tomēr de­rēja ēšanai. Lilita bija pamanījusies no­triekt tos no pašas koka galotnes. Saules plankums caur biezajām lapām skāra mizu, kas iedzirkstījās kā uguns atspulgs.

— Dod man tos, — teica Odams, — tava seja ir tīkama un skaista.

Tā bija parastā pieklājības formula. Brī­tiņu vilcinājies, viņš piebilda: — Tu esi izaugusi pavisam liela.

Viņš pastiepa roku uz maisa pusi, Lilita dusmīgi atvirzījās. Vai tiešām viņš aizmir­sis, ka meitenēm viņas vecumā jāklusē?

Odams joprojām smaidīdams uzlūkoja viņu, bet viņa atsprāga atpakaļ kā noliekts kociņš, kas iztaisnojas, un devās prom, ejot aizvilkdama maisa galu ciet ar kārkla klūgu, tad uzmeta maisu sev uz galvas un gāja tā­lāk, ar paceltajām un saliektajām rokām iz­skatīdamās pēc krūzes.

— Heo! — viņš neizpratnē uzsauca. Un nepacietīgāk atkārtoja: — Heo?!

Lilita, nepagriezdamās atpakaļ, aizvainoti atkliedza:

— Es neesmu pilngadīga, vai tad tu to nezini? Mēs nedrīkstam sarunāties!

Aiz muguras iestājās mulss klusums. Odams arī pats tikai nesen bija kļuvis par pieaugušu mednieku; cilts parašas viņam bija svētas, un nu viņš bija pārkāpis vienu no tām. Viņš bija galīgi apjucis, tomēr, galvu nodūris, sekoja meitenei.

— Mēs taču varam iet blakus klusēda­mi, — viņš nomurmināja, raudzīdamies sā­ņus.

Viņa nepavēra lūpas. Vienmēr izvairīgais, pamežonīgais skatiens tagad bija stūrgalvīgi vērsts uz priekšu. Odams gāja, pussoli at- palikdarns, kā jau pieklājas vīrietim, kam jāraugās, lai sievietei no aizmugures neuz­bruktu negaidītas briesmas.

Mežs pašķīrās viņu priekšā un atkal sa- kļāvās. Efeju un liānu stingrās vītnes, tīda- mās starp koku stumbriem, veidoja rakstai­nas sienas. Zaļajās sūnās dzirkstīja saules vizuļi. Ikviens kritušais koks deva pajumti neskaitāmām kukaiņu ciltīm, tekalēdami pa atmirušās mizas virsmu, tie spīdināja savas metāliskās bruņas, sanēja un dūca neremdi­nāmā kārē ātrāk nodzīvot savu īso mūžiņu. Bāli asinskāru puķu čemuri plātīja lipīgās rīkles. Zaļās celtnes augšstāvā sasaucās putni:

— Goral-korl

— Varr!

— Vik-vik!

To balsis bija tik skaļas, ka uz brīdi abi gājēji apstājās, bērnišķā ziņkārē paslējuši galvas augšup. Putni turpināja neganti kla­bināt knābjus. Odams noklakšķināja mēli, atdarinādams putnu balsis. Lilita atzinīgi pašķielēja uz viņu.

— Ņem, — Odams piepeši teica, tverdams šo skatienu un noraudams no pleca sīka me­dījuma saišķi. — Ēd.

— Tava roka ir devīga un laipna, — viņa nočukstēja, nolaižot acis.

Piepeši abus pārņēma tik spēcīga jaunī­bas izsalkuma sajūta, ka viņi tūlīt apstājās un pietupušies iekūra uguni. Odams mīksta koka gabala iedobumā virpināja nūjiņu ar noasinātu galu, bet Lilita aplika tam ap­kārt sausas sūnas kušķīti, kas izskatījās pēc bāli zaļas zvērādas.

Gaidīdami, kamēr ugunskurs izdegs un uz karstajām oglēm varēs likt nodīrāto me­dījumu, Odams un Lilita sēdēja abpus ugu­nij. Viņi visiem spēkiem sargāja to klusē­šanas mazumiņu, kas vēl bija atlicis.

Lai liesma neapsvilinātu matus, Lilita sa­sēja tos ar zāļu saitīti, ko uz ātru roku nopina; tāpat kā visiem cilts ļaudīm, arī viņai bija slaiki, lokani pirksti, kas spēja iemā­cīties jebkuru amatu.

No gaļas, kas bija aplikta ar smiltīm, plūda gardi garaiņi.

Odams valdīja savu nepacietību; viņš ne­gribēja darīt tā, kā darīja citi vīrieši, kad bija izsalkuši: nogrieza un apēda gabalu jēlas gaļas, tikko tas bija apsvilis ugunī. Viņam gribējās sagaidīt un saņemt savu tiesu no Lilitas rokām.

Pēkšņi viņš atcerējās, kā viņi, pavisam mazi būdami, reiz lasīja gliemežus mež­ezera sēklī un, kad pārsita pirmo gliemež­

nīcu, rūgts šķidrums apsvilināja aukslējas: viņiem bija gadījies neēdams molusks.'

Iegrimis atmiņās, Odams jautri iespur­dzās, bet tūlīt nīgri noklakšķināja mēli: Li­lita taču varēja nodomāt, ka viņš uzjaut­rinās par viņu! Paskaidrodams viņš attē­loja indes simbolu — ar rādītāja pirkstu novilka svītru no mutes uz leju. Lilita stei­dzīgi atskatījās, domādama, ka viņš brī­dina par čūskas tuvošanos. Odams mierinā­dams purināja galvu.

— Rūgts gliemezis, — viņš neizturējis sacīja. — Atceries? Sen, pie ezera. Mēs bi­jām kā briedēni.

Viņi atviegloti iesmējās, raudzīdamies viens otrā caur trīsuļojošo, karsto gaisu. Kopīgās atmiņas viesa Lilitā uzticību.

— Vai vīrieši atgriežas? Vai medībās labi veicās? — tagad apjautājās meitene, nosēzdamās ērtāk un atspiezdama zodu pret saliekto ceļgalu.

Odams atsaucās:

— Vīrieši atgriežas, bet viņi vēl ir tālu. Medības bija veiksmīgas.

— Tavas kājas ir straujas un vieglas, — Lilita atzinīgi ieteicās, atkal pašķielēdama uz viņu.

Pēc ēšanas viņi remdēja slāpes ar duļ­ķainu strauta ūdeni. Zeltainā saule no labās puses bija pārgājusi uz kreiso.

Netālu no apmetnes viņi palēnināja so­ļus. Viņus neviens nedrīkstēja redzēt divatā.

Odams piegāja Lilitai cieši klāt un viegli pārlaida plaukstu viņas sejai un pleciem — tā svētkos pateicās tiem, kas labi dejojuši. Viņš pats nezināja, par ko pateicas viņai.

Lilitai bija vēsa un gluda āda kā jaunai vardei. Viņas izvairīgais skatiens, urskulītī sastieptās lūpas, trauksmaini elpojošais ķermenis, slaikās rokas, kuras pie pleciem bija tievākas nekā pie elkoņiem, — tas viss piepeši šķita neatvairāms kā lietus mākonis. Ceļgalos iesitās zemes trīsas. Sis mirklis bija līdzīgs degošas debess saknes — zi­bens — uzliesmojumam: garš un īss. Tas sajauca laika ritumu.

Kad abi atģidās, maiss ar izbirušajiem augļiem gulēja vienā, Odama metamie šķēpi — otrā pusē. Viņi vēl ilgi nevarēja atraisīt skaujas, un tikai pēc laba laika katrs atsevišķi atgriezās apmetnē.

Lilitas un Odama ilgo prombūtni neviens nebija pamanījis. Cilts dūca neparastā sa­traukumā: meža gūstam tuvojās gals! Vajā­dami zvēru, trīs mednieki bija aizklīduši tik tālu, ka piepeši ieraudzījuši starp kokiem gaismas svītru.

Sākumā neviens no viņiem nesaprata, ko nozīmē tas, kas pamazām atklājās viņu acīm. Viņi tikai ievēroja, ka zeme kļūst sau­sāka; augstos kokus ar necaurredzamo la­potni šur tur sāka nomainīt plaši klajumi, koku stumbrus vairs neklāja biezas, miroņ- bālas sūnas, uz kurām trīsuļoja nežūstošas lāses; šķembainā, smilšainā augsne labi uz­sūca lieko valgmi.

Iešana kļuva aizvien vieglāka. Gaisā vē­dīja jaunas smaržas; izzuda ar ūdensrozēm klāto dūksnaino bedru puvešainais drēg­nums. Aklais mežs, pa kuru bija klejojušas vairākas tabundas paaudzes, kļuva retāks, koki atkāpās . ..

Mednieki apstājās saspringti un samul- suši. Vajātais zvērs aizbēga; to viņi atcerē­jās tikai daudz vēlāk. Viņu priekšā vairs ne­bija koku, tikai pazema krūmu siena. Kaut gan vēl tikko ausa rīts, kāds nagainis jau mierīgi ganījās brikšņos, skraukšķinādams lapas un sulīgos zarus. Mednieki stāvēja aizvēja pusē.

Tad viens no viņiem spēra soli uz priekšu. Neredzamais dzīvnieks sprauslādams metās sāņus. Tabundas cilts vīrietis — tas, kurš pirmais izkustējās no vietas, stūrgalvīgi sa­raucis uzacis, kas bija šauras un asas kā akmens naža asmens, — pārdroši metās uz priekšu. Viens mirklis — un viņš pazuda aiz krūmiem.

Abi pārējie nesekoja viņam; ne jau visi piedzimst par varoņiem. Kādu laiku aizgā­jušo vēl varēja saredzēt caur krūmiem. Viņš izskatījās smuidrs, kaut bija neliela auguma un kalsnējs, tāpat kā visi cilts vīrieši. Viņa seju ietvēra pašķidra bārdiņa, kas slēpa ne tik daudz smakru, cik iekritušos vaigus. Zem kakla dobītes, kas šobrīd mežonīgi pulsēja, karājās resnā cīpslā uzvērts zivsveida

akmens — caurums tajā bija izurbts ar ūdens strūklu. Vīrietis jau zināja, ka turpmāk ciltī viņu sauks «Tas, kas pirmais izgāja no me­ža» — jo viņš tiešām pirmais bija sasnie­dzis tā malu.

Aiz krūmāja sākās pavisam cita valstība. Apvidus bija līdzens, mazliet viļņots līdz pat pauguru virknei, kas izzuda dūmakā. Rīta miglas vāli vēlās pār visu ieleju, šķita, ka tā elpo. Tālajās biržu saliņās skanēja putnu koris.

— Lū! Lū! — mednieks uzkliedza pārē­jiem.

Prieka sauciens, pirmais cilvēka izteiktais vārds pārskanēja laimīgo ieleju. Atpalikušo mednieku priekšā aiz retajiem koku stum­briem piepeši izslējās augšup traucošām strūklām līdzīgi zāles stiebri. Lielas rasas lāses uz tiem spīguļoja zemajā rīta saulē. Viņu priekšā pavērās apbrīnojamas krāsas, smaržas, plašums — nekad neredzēta aina, kas reibināja un apdullināja. Visi trīs bija jauni mednieki, ne viņi, ne viņu tēvi ne­bija redzējuši stepi, tāpēc tagad trijotne stāvēja ārkārtīgi saviļņota.

Tabundas ļaudis palika ielejā līdz pus­dienai un, kad laiks noskaidrojās, ieraudzī­ja tālumā kalnu grēdu ar milzīgu sniegbaltu virsotni, kas it kā peldēja debesīs. Viņi vēl nezināja, kas tas ir, tāpat kā to nebūtu zi­nājuši arī viņu senči, kas bija atnākuši no plašas zemienes, kura vēlāk pārvērtās jūrā.

Sakņu vācējas, izdzirdušas labo vēsti, steigšus atgriezās apmetnē ar tukšām ro­kām, taču neviens viņām to nepārmeta.

Cilts sāka gatavoties tālam pārgājienam; visiem gribējās jaunu saullēktu sagaidīt jau ceļā. Gandrīz līdz rītausmai dega apsardzes ugunskuri, un sargi laiku pa laikam dimdi­nāja tabundu, it kā atgaiņādami ļaunos spēkus, kas varēja uzmākties apmetnei. Starp citu, iztēle pārāk neapgrūtināja cil­vēka apziņu. Tabundas cilts locekļiem pār­svarā piemita veselīgu cilvēku taisnprātība un bezrūpība. Viņu priekšā vēl bija tik maz pasaules mīklu, ka viņi gāja caur tām tā­pat kā caur rīta dūmaku, kas neaizsedz ska­tienu. Viņu acis bija skaidras, un tās vērsās tikai uz tuvākajiem priekšmetiem.

Tomēr viņi vēl tik drīz nesasniedza ap­solīto zemi — meža malu. Šķita, ka mežs negrib viņus laist ārā: katru nakti trakoja negaiss, plaiksnījās zibens un te viens, te otrs nokaltis koks ar brīkšķi gāzās uz plaši izplestajiem zariem kā nogalināts mednieks. Arī koki, tāpat kā cilvēki, mirst no ievai­nojumiem un slimībām.

Cilts virzījās uz priekšu lēnām, bet dros­minieki aizvien biežāk medīja līdzenumā un pārnesa no turienes nepazīstamus dzīvnie­kus. Viņi atgriezās vēlāk par citiem, nogu­ruši un lielīgi. Tiem, kas bija redzējuši pla­šumu, neizskaidrojama svētlaime bangoja sirdspukstos, it kā viņu varenās krūtis pār­vērstos par dziedošām, dunošām tabun- dām …

Kad Odams pirmo reizi ieraudzīja līdze­numu, to klāja zīdaina, silta lietus sega. Viņš ilgi ieelpoja veselīgo, svaigo vēju, zā­lēm rotāto pļavu un pakalnu smaržu. Ne­ierasta un dīvaina šķita sajūta, ka tu esi sa­skatāms no visām pusēm, tāpēc Odams ne­viļus atkāpās koku pavēnī. Taču viņu jau bija savaldzinājusi ne ar ko nesalīdzināmā dienas gaismas bezgalība — viņš stāvēja, muti pavēris, lai ieelpotu gaismu tā kā gaisu.

Šie atvieglojošie brīvības mirkļi kaut ko apskaidroja arī Odamā pašā, jo kopš tās dienas, kad viņš bija pieskāries Lilitai, viņa dzīve bija kļuvusi grūta un juceklīga. Tagad Odams bija drūms un neizveicīgs, kad viņš, gāja kopā ar medniekiem, ik pa brīdim viņš klupa un sausi zari sprakšķēdami lūza zem viņa soļiem. Noliecies pār meža avotu, viņš .vilcinājās veldzēt slāpes, jo visur viņam rē­gojās Lilitas šaudīgās acis. Agrākā cietā miega vietā bija stājusies saraustīta aizmir­šanās, un naktī, kad jauneklis vairākas rei­zes pamodās, viņam bija ārkārtīgi jāvaldās, lai neuzlēktu kājās un, akli grūstot gulošos, nesteigtos-meklēt meiteni.

Iekāres liesma lika viņam pazaudēt pē­dējās saprāta paliekas. Taču tas nenotika uzreiz.

Reiz Lilita, viņu nepamanījusi, pagāja garām trīs soļu attālumā. Viņas skatiens bija saspringts, vērsts sevī. Un tādās pa­šās, it kā neko neredzošās rokās viņa

nevērīgi turēja liela rieksta čaumalu; sudra* bainas lāses lija no pārpilnā trauka. Tās mir­dzēja saulē un zuzēja kā bišu spiets. Zu- zoņa, protams, skanēja tikai Odama ausīs. Viņš stāvēja nekustīgi, kamēr Lilita pagāja garām kā degošs sauss zars — viņam ap­svila lūpas! Kad meiteni vairs nevarēja sare­dzēt, viņš ar vaidu pieplaka zemei, kur bija nolijušas dažas lāses no viņas trauka, mēģinādams atvēsināt vaigus šajā šķieta­majā valgmē… Dīvains mulsums bija viņa dvēselē.

Tikai šeit līdzenumā Odams beidzot sa­prata, ko grib: viņš gribēja vienīgi Lilitu, gribēja, lai meitene rūpētos par viņa uguni un lasītu viņam saknes, kamēr viņš kopā ar vīriešiem dodas medībās. Pēkšņi viņš gara acīm ieraudzīja saldo atgriešanās mirkli tik spilgti, it kā viņi būtu nodzīvojuši blakus miesīgā tuvībā jau ilgus gadus: divatā kū­ruši ugunskuru, berzuši tikko dīrātu dzīv­nieka ādu un pēc tam aizmiguši uz tās, jū­tot, cik patīkami silda sānus āda un gruz­došo ogļu siltums …

Kaut gan tabundas cilts ļaudis nevienoja laulības saites, tomēr savā izvēlē viņi nebūt nebija brīvi — pastāvēja sarežģītas asins­radniecības attiecības. Ievēroja apsvērumus, ko izteica radinieki, apspriežot līgavaiņa un līgavas vecumu, veselību, nopelnus un spē­jas. Starp visiem šiem zemūdens akmeņiem, ko labi pārzināja pieaugušie, bet kas pagai­dām nebija zināmi Odamam, viņam vaja­dzēja sākt ceļu uz ilgoto mērķi: saņemt Lilitu no cilts vecāko rokām un atdot sevi viņai — ar visām tām ceremonijām, kas pavadīja laulību svinības.

Tiesa, pirms Lilitu varēja bildināt, viņai vēl vajadzēja iziet īpašu rituālu — uzņem­šanu pieaugušo kārtā: kopš seniem laikiem meitenei laupīja jaunavību veiksmīgākais cilts vīrietis, kas pirmais iekļuva pie viņas cauri sieviešu apsardzes lokam.

Tas bija jautrs, draisks, gandrīz sportisks rituāls, kad sacentās ne tikai veiklībā un viltībā, bet arī bārstījās ar asprātībām, iz­cēlās ar dziedāšanas, dejošanas, atjautīgu iesauku došanas un vispār ar līksmošanās prasmi. Pasīva loma bija tikai vienai būt­nei — pašai meitenei, kurai, pirms viņa kļuva par pilntiesīgu sievieti, kas var brīvi piedalīties cilts kopējo lietu izšķiršanā, savas bērnības pēdējās stundas vajadzēja pava­dīt pilnīgā paklausībā. Viņas balss neska­nēja vispārējā kņadā. Viņa sēdēja būdas pus­tumsā un gaidīja to, kas ienāks pie vi­ņas.

Jautra plūkšanās, dažkārt pat kautiņš risinājās pie ieejas, bet līdz viņai tas aiz­skanēja tikai kā bangotnes šalkas ūdeņu dzīlēs.

Viņa nekur nepiedalījās un nevienu neiz­vēlējās. Pat vīrietim, kas pirmais bija iepa­zinis šo jaunavu, nebija uz viņu nekādu īpašu tiesību. Arī tad, ja nakts mistērija ne­pagāja bez sekām, par bērna tēvu uzskatīja nākamo laulāto draugu, bet nevis sacensību uzvarētāju.

Odams nebūt neizjūta nepatiku pret nā­kamo īslaicīgo sāncensi. Taču vai viņš va­rēja mierīgi gaidīt šo rituālu tagad, kad viņi ar Lilitu bija pārkāpuši aizliegumu un slepenībā nogrēkojušies pret cilti? Viņu šausmināja smagais sods, kas pēc ierašas gaida Lilitu. Glābiņš bija tikai viens: tieši viņam vajadzēja pārspēt visus un iekļūt būdā. Tāpat kā vēlāk Lilitas vīrs būs tikai viņš un neviens cits!

No līdzenuma Odams atgriezās ar medī­jumu. Aža asais rags gan pārplēsa viņam muskuļus, bet brūcē iekaisīja pelnus, un ta­gad Odams, kas pēc asiņu zaudējuma jutās mazliet slābans, bija garā pacilāts, gandrīz kā apskurbis — varoņdarbs vienmēr dod cilvēkam neizsmeļama spēka sajūtu! Viņš pirmoreiz bija atgriezies apmetnē nevis kopā ar medniekiem, bet gan to vidū. Odams tūlīt devās meklēt savu māti — nevis tādēļ, ka justu īpašu tuvību ar viņu, bet tādēļ, ka tieši sievietes glabāja cilts radniecības saišu tīrību un zināja visus smalkos radu rakstus.

Māte sēdēja uz smilšu pauguriņa un no kārkla lūkiem pina divkāršas virves tīkliem. Ar to nodarbojās visas sievietes vaļas brī­žos; tīklu vajadzēja ļoti daudz, tie ātri plīsa: sieksta vai liela zivs viegli izrāva caurumus.

Ieraudzījusi Odamu, māte darbu nepār­trauca, tikai saknieba jau mazliet iekritušo muti, gaidīdama, ko viņš teiks. Gadu gaitā viņas seja bija izkaltusi, kopā saaugušo uz­acu dēļ tās izteiksme šķita drūma un daž­kārt pat mežonīga.

Odams uz pauguriņa nolika aknu gabalu, kas pienācās veiksmīgam medniekam. Māte laipni pieņēma velti. Viņa nebrīnījās, ka dēls ir pieaudzis un domā par precēšanos. Sākās visu piemēroto meiteņu uzskaite. Li­litas vārdu māte nenosauca. Sākumā Odams domāja, ka tā ir vecuma aizmāršība, un ba­žīgi pārtrauca — nē, viņš negribot kļūt kā­das meitenes vīrs nekavējoties, viņš esot gatavs pagaidīt, kamēr paaugsies… Viņš nosauca vairākas Lilitas vienaudzes. Un at­kal viņas vārds, kas Odamam apdedzināja aukslējas un sastindzināja asinis dzīslās, mātei paslīdēja garām neievērots. Pamatīgi, ar sievietēm piemītošo saprecināšanas kāri, viņa turpināja pārcilāt citu jaunavu labās īpa­šības. Odams nepacietībā dīdījās. Un tad viņu ķēra trieciens, kura nepielūdzamību to­brīd nemaz nevarēja aptvert visā pilnībā: viņa laulības ar Lilitu nav iespējamas! Viņi piederēja pie viena radnieciska nozarojuma.

Viņš vēl kādu laiku klausījās mātes va­lodās, tad piecēlās un aizgāja, kā nastu aiz- nesdams uz muguras viņas caururbjošo skatienu.

Atteikties no sievietes, kad sapņos viņš bija nodzīvojis kopā ar viņu veselus laimes gadus? Kad ikviens sapnis beidzās ar viņu laimīgās savienošanās mirkli — vai tas kādreiz bija izdevies vīrietim pirms vai pēc Odama?!

Vairākas dienas viņš staigāja, drūmi klu­sēdams. Tāds stāvoklis iestājas pirms ak­tīvas rīcības vai arī galīgi nokauj gribas spēku. No Odama miermīlīgā rakstura, kam nepiemita dumpības tieksmes, drīzāk varēja sagaidīt pēdējo, un droši vien galu galā tā arī būtu noticis, ja nebūtu pašas Lilitas.

Viņu bija pārņēmušas nākotnes alkas. Viņa tiecās pēc Odama, it kā viņš būtu magnēts: viņa pieskāriens kvēloja atmiņā kā lapsenes dzēlums. Visas bailes un atbrīvo­šanās no tām, kas viņu bija tā satricināju­šas, pārkāpjot aizliegumu, lika tieši Odama klātbūtni saistīt ar iekšējo spēku pārpilnību. Lilitai likās, ka, piederēdama Odamam, viņa beidzot iegūtu mieru.

Lilita bija pārvērtusies ne tikai iekšēji, bet arī ārēji, un visi to bija ievērojuši. Melnie mati, kurus viņa vairs neiezieda ar māliem un taukiem, tagad plivinājās kā putna spārni, un, kad viņa gāja garām, visi rau­dzījās viņā ar mulsu satraukumu, it kā viņa tiešām nupat nupat varētu pacelties gaisā un aizlidot.

Lilitas, šīs pusaudzes skaistums valdzi­nāja daudzus. Vīrieši noraudzījās viņai pa­kaļ, viņa tos saviļņoja sapņos. Cilts vecākie jau zīmīgi saskatījās aiz viņas muguras. Beidzot viņi nolēma, ka Lilitas uzņemšana pieaugušo kārtā notiks trešajā dienā pēc iz­nākšanas no meža.

Lilita ar strauji pukstošu sirdi sēdēja bū­das tumsā, cenzdamās pa spraugu saskatīt, kam uzsmaida laime. Taču sievietes bija viņu ielenkušas pārāk ciešā lokā. Dažreiz viņas tikai izkliedza uzbrucēju vārdus.

Starp sāncenšiem sevišķi izcēlās Tas, kas pirmais izgāja no meža — viņš nebija kļū­dījies, tagad viņu tā sauca. Ak, kā viņš bija pārvērties kopš tā laika! Viņa skatiens bija auksts kā saules nesasildīts melns akmens. Viņš bija krietni vecāks un spēcīgāks par Odamu — neatlaidība, ar kuru viņš tiecās uz būdu, Odamam lika sakoncentrēt visu savu izveicību.

Sievietes, kas sākumā bija tikai smēju- šās, atgrūžot daudzos tīkotājus, tagad ne­viļus pakļāvās šo divu azartam: stiprās ro­kas sita atvēzeniski, aizvien biežāk pazibēja jauni zilumi, parādījās pirmās asins lā­ses…

Kādu laikmetu tumsā bija radies šis pa­radums — sargāt sievieti no vīrieša? Pat tabundas senmātēm vairs nedraudēja pāri­darījums; viņas bija līdztiesīgas, cik vien tas bija iespējams cilts nabadzīgajā, trūcī­gajā dzīvē.

Jau sen neviena meitene nebija saistījusi tik daudz uzmanības kā Lilita. Vai viņa bija skaista? Skaistuma jēdziens laika gaitā mai­nās. Tabundas cilts vīrieši, gribēdami pateikt savām sievietēm ko patīkamu, sacīja: tavi pleci ir plati un krūtis lielas.

Cilts vecākie ar bažām vēroja cīņas gaitu: saniknojušies vīri varēja nopietni ievainot viens otru. Tiesa, tie gan bija pirmie svētki, kopš viņi bija iznākuši no meža. Viņu priekšā tagad gulēja stepe un pauguru virkne, no kurienes vienmēr varēja pārlaist skatienu apkārtnei, viegli ieraudzīt medī­jumu, gūt skaidru priekšstatu par apvidu. Apmetni viņi bija iekārtojuši mežmalā; ap viņiem vēsmoja priekškaļņu veselīgais gaiss, bet blakus, atstātajos mežos, purvainos eze­ros pārpilnībā auga ēdamas saknes; nepa­zīstamo stepes zāļu saknes pagaidām lie­toja piesardzīgi.

Kā gan nenosvinēt ilgi gaidīto iznākšanu no meža reizē ar tādas meitenes kā Lilitas pilngadību? Tāpēc cilts vecākie neiejaucās, bet piekrītoši klanīja galvas, lepodamies ar tabundas sievietēm, kuras var iegūt tikai ar tādām pūlēm.

Pēc spēles noteikumiem vīrieši nedrīk­stēja sist pretī; viņi drīkstēja lauzties caur sieviešu loku tikai ar sava ķermeņa sma­gumu.

Sievietes pamanīja, cik mērķtiecīgs ir Tas, kas pirmais izgāja no meža, — un viņu sie­na sakļāvās vēl ciešāk. Viņa paša sieva sita viņam, pārmaiņus kliedzot greizsirdībā un žēlumā. Neskaidri atcerēdamās, ka par viņu pašu vīrs nebija cīnījies tik nikni, viņa to­mēr bija uzbudināta un jautra tāpat kā pā­rējie: tā bija sena paraša — jauna sieviete ienāca ciltī.

Odamu drīz atvirzīja no cīņas centra. Sān­censis nepielūdzami, kā taranēdams, atkal un atkal metās zem sitienu krusas, pārrau­dams būdas aizstāvju ķēdi. Pārējie negribot atkāpās, vērodami šo divcīņu. Odamam ne­spēkā nolaidās rokas. Taču viņš stāvēja ne­kustīgi tieši tik ilgi, cik bija vajadzīgs, lai vairs nesaistītu uzmanību, un tad izmisīgā, zibeņātrā lēcienā metās zem kājām tām, kas stāvēja nosāņus, sadauzīdams sev krūtis un seju pret koku saknēm …

Atskanēja vienprātīgs apjukuma un īgnuma sauciens: viņu vēl varēja atraut at­pakaļ no pašas būdas ieejas, tomēr cilts ve­cākie, ieraudzījuši, ka Lilita pastiepj roku, iesita pa bungām, pavēstot, ka rituāls bei­dzies.

Arī sāncensi no Lilitas bija šķīris tikai pussolis! Viņš uzmeta Odamam tumšu, le­dainu, naida pilnu skatienu, bet tūlīt ar mākslotiem smiekliem novērsās. Sieva, ga­tava visu piedot, uzlika roku uz viņa asiņo­jošā pleca, un abi kopā attālinājās. Drīz noklusa arī pārējie. Saule norietēja, iedegās svētku ugunskuri, bija gaidāms bagātīgs mielasts. Nevienam vairs nebija daļas gar Odamu un Lilitu.

Kādu laiku būdā bija dzirdama tikai jau­nekļa smagā, saraustītā elpa. Viņš saskatīja kaktā kaut ko tumšu, tā, protams, bija Li­lita. Bet viņa nepavirzījās uz Odama pusi.

— Runā, — viņš nočukstēja, aplaizīdams sadauzītās lūpas. — Kad es dzirdu tavu balsi iztālēm, tā smaržo kā zars ar ziediem.

Ja tu pievērsies man, tā pieriest ar augļu sulu.

Viņš to sacīja tādēļ, ka rīkle bija izkal­tusi. Odama runa bija vienkārša un priekš­metiska, tāpat kā pati doma.

Lilita saprata un klusēdama pasniedza iz­dobtu trauku. Odams nevarēja vien atrau­ties no tā. Viņa acis bija apradušas ar tumsu, viņš jau varēja atšķirt neskaidru plankumu — Lilitas seju un melnos matus, melnākus par nakti. Kad slāpes bija rem­dētas, viņā atkal sarosījās nomācoša doma: šī nakts taču būs vienīgā viņu dzīvē! Jau nākamais rīts izšķirs viņus ar Lilitu uz visiem laikiem. Odamam mīlestība nozīmēja tikai vienu: viņš steidzās dabūt to, ko gri­bēja. Daudzējādā ziņā viņa prāts vēl bija dzīvnieka prāts, viņš pilnīgi ļāvās instin­ktiem, spriešanas spējas tik tikko modās. Odams pastiepa roku uz meitenes pusi, gri­bēdams piekļaut viņu, bet viņa izvairījās.

— Man ir tikai viena sirds, — viņa ne­skanīgi teica. — Lai arī tev nav divu.

Tas nozīmēja: nemelo, neslēp, neizliecies.

— Tu zini? — Odams nomurmināja vārgā balsī.

— Jā, — Lilita atbildēja.

Piepeši viņa sāka raudāt — nevis tā, kā šņukst bērni, — viņas raudās bija kaut kas no zvēra niknā brēciena. Odamam tūlīt aiz­mirsās īslaicīgie gaidāmās nakts prieki. Viņš juta, ka, zaudēdams Lilitu, zaudē visu. Viņa domas drudžaini šaudījās.

— Lilita, — viņš iesaucās, saņemdams viņu aiz rokas. — Diviem gars ir spēcīgāks nekā vienam!

Tā bija parastā uzmundrinājuma for­mula — viņš taču vēl nezināja, ko darīt. Taču Lilita bija viņu sapratusi citādi.

— Jā, divu gars ir ļoti spēcīgs, — viņa apstiprināja, un tumsā bija redzams, kā viņas acis mežonīgi iekvēlojās. — Kad vī­rietis un sieviete grib viens otru, viņus ne­drīkst šķirt. Mēs aiziesim no cilts.

So lēmumu Lilita pieņēma pēkšņi. Taču tajā pašā brīdī viss viņā it kā nocietinājās, viņa kjuva nelokāma.

Odamam sākumā no šīs briesmīgās, zai­mojošās domas vien aizrāvās elpa; vai gan viņš kādreiz bija dzirdējis, ka cilti kāds at­stātu no laba prāta? Tabundietis kopš dzim­šanas pieder ciltij, dzīvo un mirst pēc tās likumiem. Taču šeit, blakus Lilitai, viņš ju­tās bezgalīgi vīrišķīgs: pat tik briesmīgu upuri viņš ir gatavs nest draudzības dēļ!

— Hag, mēs aiziesim, — viņš apspiestā balsī atbildēja.

Viņi izjauca to būdas sienu, kas bija meža pusē, un izslīdēja laukā. Sākumā viņi līda kā čūskas, tad skrēja pieliekušies, ar rokām gandrīz skardami zemi. Ugunskuru gaisma manāmi attālinājās, bungu dunoņu tik tikko varēja saklausīt. Ap viņiem nerimstoši šalca mežs kā paisums, kas triecas pret akme­ņainu krastu. Aiz muguras ar smagu brīkšķi gāzās nokaltušie vai zibens ķertie stumbri,to zari, ķerdamies aiz blakus augošo koku lapotnes, draudīgi krakšķēja. Necaurredza­majā tumsā ik pa brīdim atskanēja zvēru kaucieni, viešot bēgļu sirdīs izbailes: cilvēks nav radīts naktij, viņš ir dienas bērns! Ko­līdz iestājas tumsa, viņam jānolien slēptuvē.

Un tomēr viņi bēga uz mežu, prom no uguns un patvēruma. Tas laikam bija viens no pirmajiem dumpjiem pret to, ko pie­ņemts uzskatīļ par tikumību. Kopš senatnes tabundas cilts tikums bija paklausība tās parašām: tieši tās taču bija saliedējušas cilvēkus, palīdzējušas viņiem saglabāt sevi cīņā ar dabu. Likumi ir tāds mehānisms, kas nepieciešams visos laikos, kaut arī tas ir bargs. Tikai vēlāk noskaidrojās, ka tikpat nepieciešami ir nepaklausības uzliesmo­jumi — tajos iezīmējas nākamības likumi, kas ir taisnīgāki pret nākamības cilvēkiem.

Odams un Lilita devās iekšā naksnīgajā mežā, pilnīgi atraisījušies no jebkādas ap­domības; viņi ļāvās instinktam. Saprāts ne­spēj aizstāt visu: kad tas neatrod izeju un atstāj cilvēku uz bojā ejas robežas, tad pa­mostas instinkts un diktē pēdējo izmisīgo mēģinājumu panākt neiespējamo.

Odams un Lilita skrēja bez apstājas, vai­rīdamies no biezokņa, bet neiznākot arī kla­jā vietā. Rītausma viņus pārsteidza akme­ņainas grēdas piekājē. Koki auga puduros gan platās terasēs, gari stāvās nogāzēs — un tad šķita, ka tie turas ar saknēm gaisā.Pirmie saulstari pieskārās kailajām klintīm un nokrāsoja tās sarkanbrūnas. Snieg­baltais, gandrīz četrstūrainais kalns, kas bija saskatāms no apmetnes vietas līdze­numā, arī šeit pacēlās pār tālo kalnu grēdu, izriezdams otru vareno plecu. Tā aizsegā mazās upes ieleja svētlaimīgi gozējās bez­vējā, kas atgādināja siltumnīcas gaisu. Bet, tikko straumes pagrieziens to novirzīja sā­ņus no sargājošām kraujām, augsne kļuva liesa un tajā neauga nekas, vienīgi rūgtas zāles un vārgi akāciju puduri, bet nogā­zēs — sausi sarkanīgi krūmi.

Nemaz lāgā nepaskatījušies apkārt, tikai uzmeklējuši kaut ko līdzīgu pajumtei, Odams un Lilita atviegloti nopūtās: tagad bija mi­teklis, kur slēpties no plēsoņām un glābties no lietus. Viņi bija izbadējušies, taču no­gurums ņēma virsroku: iegājuši alā, kas bija sausa un neoda pēc zvēra, viņi tūlīt aizmiga, kā bērni sabāzuši galvas kopā.

Pār viņiem plandījās dienas zilgme; zālē strinkšķināja un čirkstināja neskaitāmi ku­kaiņi, neiebaidītas ķirzaciņas sildījās saulē, putni un zālēdāji turpināja savu parasto dienas dzīvi, bet Lilita un Odams pievakarē uzcēlās tikai tādēļ, lai aizžogotu alas ieeju.

Viņi padzērās no tuvīnās upes, uzmeklē­juši to pēc valgā gaisa un piekrastes leknās zāles. Tad viņi steidzīgi atgriezās slēp­tuvē — tuvojās mijkrēslis, visbīstamākais laiks, kad bez ieroča un uguns baismi spert kaut soli!

Viņi pacietīgi panesa izsalkumu, kaut gan

vairak nekā veselu dienu nebija ēduši ne kumosa. Abi atkal klusēdami apgūlās uz svaigas zāles klēpja, pirkstiem kautri skar­dami viens otru. Īsā laika sprīdī bija tik daudz atgadījies, ka viņi nemaz nezināja, kā un par ko tagad runāt. Viņu sapņi bija trūcīgi, bet, kad viņi saķērās rokās vai skāra viens otru ar pleciem un ceļgaliem, siltā āda it kā pārraidīja arī viņu iekšējos strāvojumus — tas bija draudzības signāls, kas papildināja nabadzīgo vārdu krājumu.

Virs aizžogojuma iedegās lielo zvaigžņu siltais mirdzums. Visu apkārtni atkal piepil­dīja rūcieni un šņākoņa, vajāšanas trokšņi. Tā bija parastā meža traģēdiju nakts — baiļu, nevis mīlas laiks. Odams un Lilita pa­mira aiz sava nožēlojamā aizžogojuma. Tā viņi pavadīja vairākas bezmiega stundas, tramīgi ieklausīdamies, kad tuvojās čaboņa. Tikai pirms ausmas, kad nojauta apgal­voja, ka briesmas pagājušas, viņi tūlīt aiz­miga un nogulēja gandrīz līdz saullēktam.

Rīts nāca ar savām rūpēm: vajadzēja pa­domāt par ieročiem un ēdienu, jo bēgšana bija beigusies. Seit viņi bija pilnīgi vieni, bez jebkādas palīdzības un atbalsta, kā pirmie cilvēki zemes virsū.

Tie bija Zemes bērnības gadi. Visas trīs tās sejas vēl bija gludas: arkls nebija iz­vagojis augsni, veidojot pirmās grumbas,

kuģa ķīlis nebija šķēlis ūdens bezrūpību un lidmašīnas skrūve nebija uzšķērdusi gaisu. Tomēr arī toreiz meklējumu prieks bija viens no cilvēka dzīvinošākajiem spēkiem. Tas iz­raisīja esamības pilnvērtības sajūtu. Pirmais solis iedvesmoja nākamo.

Cilvēks ir bezbailīga un izturīga būtne. Cīņa par dzīvību, kas mutuļoja ap viņu, bija viņa dzimtā stihija. Tuvība vienkāršiem likumiem, kad nogalina barības dēļ, nevis aiz naida, veidoja viņa prātu atjautīgu, bet ne viltīgu. Zvēru neuzskatīja par ienaid­nieku, drīzāk tas bija līdzbiedrs, kas grūtos laikos var paglābt no bada; kad vēderi bija pilni, viņi gāja katrs savu ceļu, neaiztikdami viens otru. Pirmie totēmi droši vien radās kā pateicības zīme, nevis tādēļ, ka cilvēks vēlējās pielabināties briesmīgajiem dabas spēkiem. Toreiz cilvēki jau labi pazina ap­kārtējo pasauli. Pēc dzīvnieku pēdām viņi atrada ūdeni, līdzīgi putniem viņi ierīkojās uz naktsguļu kokos. Starp saprātīgo un ne­saprātīgo būtņu pasauli vēl nebija pārāk kra­sas atšķirības.

Jau toreiz cilvēki veidoja sabiedrību, kura mūsu priekšstatā šķiet bijusi primitīva un aizzibējusi tik ātri kā dzirkstele pelēkā rīt­ausmas miglā, taču īstenībā tā aptvēra vis­garāko vēstures laikmetu. Tikko piedzimusī cilvēce savu pirmo soli taču spēra tieši uz komunismu; toreiz tika likti pamati visiem nākotnes institūtiem, attīstījās runa un do­māšana, iezīmējās kultūras, tehnikas, medi- cīnās un mākslas pirmsākumi. Tas viss nāca par labu cilvēcei kā tādai. Nav svarīgi, ka skaitliski tā vēl bija tik neliela.

No rīta sākās negaiss. Duļķaini strauti, rībinādami akmeņus, traucās šurp no tuvīna­jiem kalniem. Viss dzīvais paslēpās, pār zemi klājās ūdeņainas debesis, mazas lietus lāses krita bieži un ātri un to šalkoņa at­gādināja sienāžu sisināšanu. Tad mākonis aizpeldēja, sāka skaidroties. Tumsa un skumjas, kas bija pārņēmušas visu dabu, šķiet, aizplūda pa spraugu debess velvē: tajā parādījās aizvien vairāk un vairāk baltu un gaišzilu plankumu. Beidzot slīps nomazgātās saules stars aizslīdēja pār no­sūnojušajiem akmeņiem, tie sāka kūpēt, vis­apkārt spīguļoja sīkas lāmas. Koki kā zvēri nopurināja ūdeni.

Lilita un Odams stāvēja pie alas izejas: jaunā pasaule bija posusies viņus sagaidīt! Viņi bija laimīgi.

Piepeši abi ieklausījās: atskanēja viegla švīkoņa. Zem koka ganījās neliels mežāžu bars, kas rakņājās nesenās vētras notrauk­tajos zaros. Tēviņa blāvais smilšbrūnais ka­žoks gandrīz saplūda ar pelēcīgo stumbru. Šķiet, mežāzis nejuta, cik smagi ir varenie, platie ragi, kas kā divi pusmēneši liecās gar skaustu, — tā galva tramīgi grozījās pa vējam, tvarstot naidīgas smakas. Mātītes un kazlēni ganījās mierīgi.

Odams sažņaudza rokā zarainu milnu — cita ieroča viņam pagaidām nebija — un ar kareivīgu kliedzienu izlēca no slēptuves.

— Uhr! Uhr!

Mežāži metas sāņus, akmeņi noderēja viņiem par patvērumu. Sākās nevienlīdzīgas skriešanās sacensības: cilvēks nepazina ap­kaimi, tāpēc dzīvnieki attālinājās.

Odams tos vajāja pacietīgi, kā visi tabun­das cilts mednieki, līdz krauklis, viedīgais putns, kas bija līdzīgs nodegulim, ar zilgu baltumu ap lepno tumšbrūno aci, staipīdams smailo spārnu, pusbalsī aprauti noķērcās virs viņa galvas, kā trallinādams kraukļu valodā: medību laiks beidzies. Sākās dien­vidus karstums.

Dodamies atpakaļceļā lejup pa nogāzi, neveiksmes saērcinātais Odams piepeši sa­stinga: trīs soļu attālumā no viņa, durstīgā, biezā zālē, atspiedis purnu pret akmeni un paslējis gaisā vienu līku, ilknim līdzīgu ragu, gulēja tveices nogurdināts mežāzis — vien­tuļnieks.

Odama muskuļu spēle atgādināja vijīgu čūsku kamolu. Viņš stiepa pirmo medījumu, ko bija pievārējis bez ciltsbrāļu palīdzības. To viņš nesa Lilitai.

Bet, kad viņa palēkdamās atskrēja pretī un viņas skaļie, atklātie smiekli, kuri Oda­mam patika kopš bērnības, gaisā trīsuļoja, kad viņa ar galvu iebadīja viņam plecā, it kā aicinādama padraiskuļoties un kopā pa- līksmot par laimīgo guvumu, — viņš sa- bozās un atkāpās. Tas, kas derēja mīlas ro­taļām, tie glāsti un vaļības, ko viņi atļāvās tumsā, nebūt nepiedienēja nopietnajam ba­rības sagādes darbam.

Raudzīdamies viņai garām, viņš piegāja pie ugunskura vietas; uguns — tas ir sie­viešu darbs. Odams sāka dīrāt āzi, it kā būtu viens pats. Kopš bērnības viņš bija re­dzējis tā darām visus medniekus, lai kādas uzslavas un cildinājumi skanētu visapkārt. Lilita stāvēja neizpratnē. Tas, ka Odams pirmo reizi atstūma viņu, vēl nelikās aiz­vainojoši. Viņa vilcinājās tikai mirkli, iekāms ķērās pie sievietes mūžsenajiem pie­nākumiem. Taču kāda daļiņa prieka bija iz­gaisusi no viņas sirds.

Todien viņi bija paēduši tā, kā vēl nekad. Viņiem piederēja viss dzīvnieks — šeit ne­bija sirmgalvju un bērnu, kuriem ciltī at­deva labākos gabalus.

Viņi paši baudīja aknas un nieru maigos taukus, izsūca smadzenes no kauliem, grauza skrimšļus. Viņi apreiba no ēdiena un, do­damies. aiz savas alas nožogojuma, atstāja ārpusē kvēlojošas ogles, kas vēl ilgi baidīja cilvēka pēdu un zemē notecējušo asiņu sma­kas pievilinātos nakts plēsoņas.

Tumsā pie Lilitas atgriezās agrākais Odams: gana remdinājuši savu izsalkumu ar gaļu, viņi nespēja remdināt izsalkumu viens pēc otra tuvuma. Odams atcerējās me­dības, tās valdīja viņa apziņā, un viņš jutās lepns. Lilita teica priekšā vārdus, kad viņam lo pietrūka. Viņa uzminēja pat to, ko viņš nevarēja atcerēties, it kā pati būtu uzglū­nējusi zvēram, metusi milnu un dzirdējusi dzīvnieka pirmsnāves krācienu, kurā ska­nēja izbrīns un sāpes.

Viņi aizmiga svētlaimē. Sapņu valstība maz atšķīrās no viņu nomoda pasaules. Viņi tāpat medīja, gatavoja ēdienu, meklēja naktsguļas vietu. Nekas neizprotams neno­tika nedz īstenībā, nedz sapņos.

Viņi bija nonākuši zālainajās priekškal­nēs ar koku puduriem un tuvīno upi visra­ženākajā laikā: brieda augļi, krūmāji bija ogu pilni, dzīvnieki vadāja paaugušos ma­zuļus uz dzeršanas vietu. Tiesa, vairs nebija saldo pavasara stiebru, toties brieda miltai­nas saknes, bet zem kokiem bija saglabājies daudz pērno riekstu un zīļu. Vasara solījās būt laimīga un ar barību bagāta.

Pirmā Lilitas pirkstu kustība šķita gan­drīz neapzināta: zilgie māli mīksti stiepās un noapaļojās — kā mākonis, kura apveidus maina vējš. Lilita atmeta galvu. Viņas ska­tiens lēnām slīga lejup gar kalna korēm — māls viņas pirkstos kļuva par kalnu smaili. Taču tūlīt tā pārvērtās par koka stumbru. Tad radās mežāzis ar atpakaļ atliektiem ra­giem. Viņas skatiens vairs neklīda apkārt, tas koncentrējās pie smagnējā rumpja, sa­liektajām pakaļkājām. Tas bija dzīvā veidols, bet tik nejēdzīgs! Viņai gribējās to tūlīt iz­postīt.

Taču dzīvnieks jau kustējās, ošņāja gaisu, draudēja. .Sāni lāsmoja krāsu un muskuļu rotaļā… Piepeši viss sastinga: zvērs sa­springa, bet nepazuda, tas skrēja — un to­mēr bija nekustīgs!

Odams viņai pār plecu vērās uz valgo, plakano pinkuli, uz aso akmeni viņas no­trieptajās rokās. Līnija iezīmējās māla pikā, un Odams izbrīnījies ieraudzīja galvas, mu­guras, uz priekšu vērsto nagu kontūras; viņš taču pazina šo kvarca šķembu, ko, taisot uz­gaļus, bija aizmetis kā nevajadzīgu. Bet ta­gad atklājās, ka akmenim piemīt dīvainas spējas: tas bija notvēris vēl vienu zvēru!

Māls izžuva, zīmējums sacietēja. Odams sabozās un novērsās. Lilita nolieca galvu, viņas melno matu spārns, krizdams lejup, piesedza seju. Odams lēnām devās prom; veltīgā, sievietei nevajadzīgā nodarboša­nās — skrāpēt mālu ar akmeni — nez kā­pēc viņu aizskāra un apvainoja.

Lilita neskatījās viņam pakaļ. Viņas lūpas bija puspavērtas, nāsis trīcēja, viņa turpi­nāja ieelpot valgā māla smaržu. Viņa ne­iedrošinājās aizskart skrejošo līniju — zvērs bija dzīvs. Viņa baidījās to iztraucēt. Bei­dzot viņa atmeta galvu, lai dziļāk ievilktu elpu, un ieraudzīja aizlidojoša putna trauk­smaino siluetu — līniju, ko veidoja izstieptā galva, asais knābis un smailā aste.

Acumirklī kā dzirkstele viņā uzliesmoja visvarenības sajūta. Viņa izdzēsa skrejošā zvēra attēlu, nolīdzināja virsmu un ar to pašu akmeni, pati nezinādama kā, ar da­žām līnijām atveidoja aizlidojušā putna vei­dolu. To nevarēja nepazīt: knābis, spārni, aste… Lilita iesmējās. Odams, iedams prom, dzirdēja viņas smieklus, bet neatskatījās.

No mīkstās māla pikas, kura atkal bija zaudējusi formu, Lilita izveidoja cilvēka figūriņu. Iegrimusi domās, viņa sāka iezī­mēt seju, rokas… Gara acu priekšā stāvēja māte, kas tik tikko bija nodzīvojusi līdz div­desmit četru gadu vecumam. Visi tabundas cilvēki mira agri; viņi piedzima izturīgi, bet, ja kādreiz saslima, tad radinieki veltīgi lēja va}ējā brūcē verdošu ūdeni, caurām dienām lika slimajam elpot ugunskura dūmus, dzir­dīja ar skudrskābes uzlējumu …

Lilitas māte bija aizgājusi uz pasaules otru pusi rītausmā, kad pie debesīm vairs tikko vīdēja pēdējā zvaigzne, kas tādēļ bija nosaukta par Dienas sirdi. Mirušās ķermeni piesēja pie baļķa, kuru palaida meža upes straumē. Sievietes to pavadīja, raudādamas un izkliegdamas bēru dziesmas vārdus.

Ar nāvi reizē Mēdz atnākt vēji Un mūsu pēdas No pasaules dzēst, —

dziedāja sievietes.

Ja šādas pārmaiņas nebūtu, Liktos, ka vēl aizvien Esam mēs dzīvi.

Tādēļ arī atnāk vēji

Mūsu pēdas no pasaules dzēst.

Mātes šaurā seja, uz priekšu izvirzītais zods un pilnīgās lūpas — tās pašas uz priekšu pastieptās lūpas, kādas bija viņas meitas sejā, atgādināja iekostu augli! — šī sen mirusī mātes seja un viņas mati, kas galvvidū sadalījās divos viļņos, nekad ne­izzuda no Lilitas atmiņas. Iekritušie vaigi, augstie vaigu kauli, uz priekšu vērstais ska­tiens — dīvaini, cik daudz un cik maz no visa tā bija saņēmusi meita!

Vakaros, atcerēdamās māti, Lilita raudzī­jās zvaigznēs. Viņa nekādi nevarēja aprast ar to pārpilnību, jo bija izaugusi mežā, un pacietīgi, klusi vēroja to ritumu tā, kā iegremdē skatienu ūdens strūklās.

Odamu debesis atstāja vienaldzīgu. Pir­mās zvaigznes iedegšanās bija tikai zīme, ka drīz nakts zvēri izies medībās, bet cilvē­kam diena ir beigusies. Snaudiens lipināja ciet viņa plakstus, viņš iegrozījās ērtāk un aizmiga.

Lilita ieklausījās mīkstajos zvēru soļos, augļa Jcritienā, pūču kliedzienos.

— Uā, — viņa klusi sauca.

Viņas jaunais vīrs nekustējās. No daudza­jām zvaigznēm viena, kas ar katru vakaru kļuva lielāka un. lielāka, it kā tajā kāds pie­mestu žagarus, raudzījās viņam sejā. Taču jauneklis nepievērsa tai uzmanību.

Viss bija neskaidrs. Iekšā dega kādas ne­izprotamas slāpes — tik nenosakāma un dīvaina sajūta, ka galu galā tā nogurdināja Lilitu, un viņa arī aizmiga.

— Kādi sapņi aizķērušies tavās skrop­stās? — no rīta Odams smiedamies vai­cāja.

Lilita zināja, ka vīrs viņai netic un tikai zobojas, taču nevarēja atturēties: viņā dega vēlēšanās neskaidros sapņus ietērpt vār­dos.

— Viena no zvaigznēm, vislielākā, kāda vien ir debesīs, vakar raudzījās tev sejā, — viņa iesāka un tūlīt pamanīja, ka pār Odama lūpām pārslīd nepatika: viņam netikās, ka Lilita iepin viņu savos izdomājumos. — Tu gulēji, bet man sagribējās uzkāpt augstāk. Debesis taču ir cietas kā akmens, ja jau ta­jās deg tik daudz ugunskuru! Tad zvaigzne nolaida lejup savu staru, un es pie tā pie­ķēros kā pie virves…

Odams neviļus uzmeta bažīgu skatienu viņas tievajai rokai, it kā uz tās vēl arvien glabātos sudrabotā zvaigznes asmeņa pē­das, taču tūlīt saskaitās uz sevi un uz Lilitu. Viņš šķiroja visas lietas un parādības di­vās grupās: tādās, kuras pazina — un pa­zina ļoti labi: vai tās ir ēdamas, naidīgas, bīstamas, derīgas, — un tādās, kuras ne­pazina, kuras nebija vajadzīgas un neap­draudēja viņu. Par tām viņš gluži vienkārši nekad nedomāja. Nē, viņš netaisījās klausī­ties Lilitas pasaciņas, baidīdamies viņai iekšēji piekāpties kaut mazākajā sīkumā, jo juta, ka tad pašam vairs nebūtu pamata — viņu aizrautu savādaku domu un priekšstatu plūsma, taču viņš nevarēja tos paredzēt un nesaprata un tāpēc instinktīvi vairījās no tiem.

No rīta viņš devās meklēt akmeni cirvim un bultu uzgaļiem. Bija vajadzīgs neskarts, saulē neapžuvis akmens. Odams zināja, ka tādus akmeņus rok ārā no zemes, bet var­būt varēja arī atšķelt gabalu no iežu slāņa un salasīt asās šķēpeles.

Lilita visu dienu palika pie alas. Viņa bija iztaisījusi iedobumu pavardam un velvi pār to noziedusi ar māliem. Tad viņa bija pirmo­reiz pamanījusi, ka māla pikai var piešķirt dažādu formu. Tas bija viņas pašas atklā­jums: tabundas cilts ļaudis netaisīja podus, par traukiem izmantoja vēršu pūšļus, čau­malas, izdobtus koka gabalus, ādas maisus, smalka pinuma grozus. Pamazām Lilitai sa­krājās pilns mājas iedzīves komplekts. Odams viņai uzdāvināja no platas slā­nekļa plāksnītes taisītu nazi, kurā, lai to varētu piekārt pie jostas, bija izurbts cau­rums.

Alas tuvumā viņa izlika cilpas sīkiem dzīvnieciņiem, lasīja zīles, kuras pēc tam sa­grūda ar akmens stampu. Lai varētu izcept plāceņus, izraka apaļu bedri, tās dibenā no­kaitēja akmeņus un pārklāja tos ar biezu lapu kārtu. Sagatavoto mīklu atkal apbēra ar lapām un zemes kārtu, bet virsū sakūra uguni. No rīta bija gatava labi izcepusies svaiga maize, dažreiz ar ogu, zivju vai zemes tārpu pildījumu. Viņi to apēda visu, neatstājot ne gabaliņa.

Pirmoreiz Odamam un Lilitai nebija ne­kādu pienākumu pret citiem. Piepeši viņi bija kļuvuši brīvi, pilnīgi brīvi no visa, it kā atrastos tuksnesī.

Odamā tas izraisīja raizes. Instinktīvi viņš vēl arvien raudzījās apkārt: ja tuvumā nav cilvēku, tad varbūt atradīsies vismaz totēms — ērmīgs akmens, koks, nepazīstams zvērs, kam dvēsele varētu pieķerties? Lilita aika, kaut pār viņiem tagad iedegtos jauna saule, cita, nevis tā, kas apspīd tabundas ļaudis! Karstāka vai blāvāka? Kā nu viņi to būs pelnījuši.

Odamam nevarēja daudz pārmest viņa pieķeršanos ierastajam. Viņš turējās pie tā, kas bija labi zināms. Viņam vēl nebija sa­līdzināšanai nepieciešamo piemēru, nebija nekādas iepriekšējos gadsimtos uzkrātas pieredzes, pēc kuras vadīties. Viņš turējās pie savu līdzšinējo zināšanu drumslām tik­pat dabiski, cik dabiski Lilita soļoja pāri vecajam.

Kad Odams nāca mājās, viņa pa galvu pa kaklu skrēja pēc svaiga ūdens uz silto, paseklo upi. Piepeši meitene sāka vērot zil­ganu zivju baru, iekāpa ūdenī, gāja tām pakaļ, līdz vilnis skāra lūpas vai Odams, veltīgi izgaidījies viņu pie alas, sāka saukt un meklēt.

Lilita samulsusi izkāpa krastā, ūdens te­cēja no matiem, rokas bija tukšas. Viņa taču nebija ķērusi zivis, viņa tikai bija skatījusies uz tām.

Kā lieli un mazi viļņi izdzisdami aizvēlās ziemas un vasaras mēneši. Protams, Oda­mam un Lilitai bija laika izjūta, bet tā precīza skaitīšana sākās daudz vēlāk, tas jau bija domas iekarojums. Bet doma virzās pakāpeniski, soli pa solirn kā cilvēks.

Kaut gan tabundas cilts valoda bija na­badzīga, cilvēki jau bija devuši vārdus dau­dzām lietām un parādībām savā apkārtnē: debesis sauca par debesīm, ūdeni — par ūdeni. Tomēr bija lietas, ko no pasaules daudzveidības vēl atsevišķi neizdalīja. Daudzi plēsoņas krēslas stundā pamodās mežā un rēkdami izgāja meklēt laupījumu. Ja tie neapdraudēja cilvēku, kas tad par tiem domāja? Ēdamās saknes, kas Lilitai paretam gadījās, viņa nesauca nekā, prātā palika tikai tas, ar ko nācās saskarties bieži: skābenes, saldās saknes, rūgtās lapas.

Tas bija rosīgs jaunvārdu darināšanas laiks. Gandrīz katru dienu atgadījās kas jauns. Lilita un Odams sekoja savu bērniš­ķīgo asociāciju gaitai. Daži vārdi aizķērās atmiņā, bet biežāk gan uzliesmoja un iz­dzisa kā dzirksteles. Jau pēc dažām dienām atklājās, ka pazīstamajai lietai ir vēl kāda cita, līdz šim nezināma īpašība, un atkal radās jauna iesauka. Tā, piemēram, debesis varēja būt gaišas, lietus laikā — ūdeņainas, briesmīgas — kad grandīja pērkons. Mums arī tās šķiet dažādas, taču aizvien ir un pa­liek «debesis». Bet Lilitas laikabiedriem li­kās, ka pastāv atsevišķas, bieži vien cita citai naidīgas stihijas: briesmīgās debesis kā neaptverama rīkle aprija gaišās, taču ne­spēja pretoties ūdeņainajām un, lietus gāzes noskalotas, atdeva atpakaļ cilvēkiem skaid­rās un zilās.

Lilita un Odams lietoja daudz darbības vārdu, kas bija saistīti ar ikdienas vajadzī­bām. Taču nebija tādu vārdu, kas apzīmētu vienkārši «ēst», «dzert», «slēpties», «saost». Katru reizi tas bija konkrēts darbības vārds: «dzert aukstā avota ūdeni», «slēpties no pin­kainā zvēra», «saost kaut ko, stāvot aiz vien­tuļi augošā koka».

Lilita un Odams dzīvoja drīzāk smaržu nekā krāsu un skaņu pasaulē. Viņi bija ne tikai ļoti jutīgi pret smaržām, bet arī de­dzīgi tām pieķērās: Lilita ierīvēja miesu ar meža dillēm, lasīja vērmeles, kaltēja bal- zamaugu saknes.

Tabundas cilts valodā nebija vārda «mī­lēt». Tieksmi pēc pretējā dzimuma izteica ar īpašiem vārdiem, kuriem līdzīgus nav sagla­bājusi neviena mūsdienu valoda. Nāves ap­zīmēšanai biežāk lietoja alegorisku tēlu: «aiziet uz pasaules otru pusi», «aiziet ar ūdeni». Nāve it kā bija rada miegam un sap­ņiem. Sapņi taču mazliet pavēra noslēpumu sagšu. Tie ir kā vēstis no kalnu viņas puses; cilvēku apziņā vienmēr ir pastāvējis priekš­

stats par daiļo, kas atrodas kaut kur loti tālu…

Taču velti būtu meklēt tabundas cilts va­lodā morāles jēdzienus. Labo un ļauno no­teica spēks. Skumjas, žēlums, atmiņas — protams, tas viss eksistēja, tikai cilvēki vēl neprata to saukt vārdā.

Odams posās medībās. Vairākas dienas viņus bija vajājušas neveiksmes: slazdi pa­lika tukši, Lilitas savāktie krājumi bija izsī­kuši, un bez tam tuvumā bija parādījušās liela plēsoņas pēdas, — vai tikai tas nebija aizbaidījis visu medījumu? Odams pirms rītausmas paslēpās netālu no taciņas, kas veda uz dzeramo vietu, un tiešām, ar pirma­jiem saulstariem violeto akmeņu kaudzi ap­lieca tīģera rūsganā mugura. Viņš nāca viegli, klusi, ošņādams zemi, un beidzot, pār­liecinājies, ka briesmas nedraud, noslīga pie akmeņainās upes gultnes, ko bija atkailinā­jis sausums. Priekšķepas tam bija platas, spēcīgas, rūsganzeltainas, pakaļējās tievā­kas, ar šaurām šķērssvītrām. Pielacies ūdeni, plēsoņa nožāvājās un noskrapstināja nagus gar akmeņiem. Viņš laiski uzslējās un devās prom gar upi. Vairākas dienas Odams un Lilita baidījās atstāt alu, bet tīģera pēdas apkārtnē vairs nemanīja.

Tagad Odams steidzīgi papildināja bruņo­jumu. No krama gabala ar akmens āmurīša palīdzību viņš atšķēla šauras, asas šķēpeles. Viņš iemācījās to izdarīt ar vienu sitienu; blakus jau gulēja vesela kaudze pusgatavu plāksnīšu, no kurām varēja izgatavot nažus, duramos, žebērkļus un uzgaļus. Lilita savu­kārt metamā šķēpa virsmā ieskrāpēja mir­stoša vērša attēlu, kas bija laimīgu medību simbols. Ornaments, kas mums liktos tikai slīpu svītriņu sakopojums, īstenībā simboli­zēja mednieka spēku un veiksmi: viņa gara­jiem un īsajiem šķēpiem vajadzēja lidot tik bieži kā lietus lāsēm! Kur gan zvērs lai glābtos no tiem? Izbadojusies Lilita ielika savā mākslā visu savu neatlaidību un visla­bākos novēlējumus Odaņiam.

Taču drīz vien viņai piemirsās darba prak­tiskā nozīme. Viņas zvērs bija varens! Tas gāja pa līdzenumu, mazliet noliecis ragaino galvu. Vēja nestas, tam pretī plūda dažādas smaržas — pat Lilitas nāsis pēkšņi iedrebē­jās. Asais akmens grieznis neviļus noslīga klēpī. Meitene pārlaida apkārtnei aizmiglotu skatienu. Tuvumā šūpojās zieds. Tā lielajā kausā lodāja bites, zieda iekšpuse sanēja — Lilita aizrautīgi klausījās, atglaudusi matus no ausīm. Viņa nemanīja, kā aizrit laiks — saulains, vasarīgs …

Lilita ticēja savam zvēram — mazajam, ar okeru krāsotajam vērsim. To vajadzēja tēlot mirstošu, bet tas gāja un gāja pa lī­dzenumu, nejauzdams briesmas — piepeši Lilita sāka veidot ap to lauztas svītriņas: tur šalca zāles stiebri. Tie smaržoja pēc medus un sātības, tie dāvāja dzīvību rudspalvaina- jam …

Lilita nodrebēja — viņu uzrunāja Odams, kaut ari nelabprāt: viņam vispār nevaja­dzēja sarunāties ar sievieti pirms medībām. Nē, viņa nebija kļuvusi par čaklu sievu, šī Lilita, kuru viņš tā bija kārojis! Viņa ne­sniedza klusēdama metamo šķēpu, bet sēdēja un sapņoja, stingi vērdamās savā priekšā. Odamu aizvien vairāk kaitināja šis dīkais miers un it īpaši tas, ka viņš bija spiests iz­mantot Lilitas palīdzību: viņš jau neprata ar kramu ieskrāpēt ierocī pat neko līdzīgu visvārgākajam dzīvniekam!

Neskatīdamies viņš paņēma no Lilitas īso šķēpu un iebāza to makstī pie pārējiem. Li­lita zināja, ka šis apvārdotais šķēps lidos izšķirošajā brīdī, un jutās vainīga, paredzē­dama neveiksmi: viņa taču uzzīmēja izglā­bušos, nevis pieveiktu zvēru! Tātad tā arī notiks.

Viņa ar ilgu skatienu pavadīja Odamu, klusībā lēnprātīgi solīdamās, ka tūlīt dosies patālāk kalnos, lai savāktu kalnu bišu medu, vairākās vietās izliktu lamatas grauzējiem vai uzmeklētu ligzdu ar maziem putnē­niem.

Mežs, kas auga pie alas, stiepās pāri pau­guram. Lilita aizkavējās pie gravas sākuma: šeit to vēl varēja apiet. Mālainā krauja sā­kās kā nevainīga bedrīte, koku saknes bija pārmetušas tiltu pār to. Bet līkumā tieši no zemes sūcās ārā gaiša tērcīte. Lilita noliecās un padzērās. Ūdens bija šķērms un koda mēlē. Sīciņš kritums pazuda zem saknēm un tikai desmit soļus zemāk atkal parādījās kā strauts. Tas nešņāca un neburbuļoja — tas vēl bija tik mazs!

Lilita aizmirsa, pēc kā bija gājusi. Bads vairs nemocīja. Viņu kremta ziņkāre. Kāp­dama lejup, Lilita atkal padzērās. Grava pa­dziļinājās, viņai vajadzēja turēties pie za­riem un zāles ceriem. Ūdens straume pieņē­mās spēkā, tajā jau varēja samērcēt pēdas, vēl tālāk ūdens sniedzās līdz potītēm. Lilita gāja un gāja kā apburta. Viņu satrieca pēk­šņa nojauta — tā taču bija upe, tā upe, kas plūst pa līdzenumu! Bet šeit bija tās izteka. Viņa, Lilita, Nakts meita, redzēja upes dzim­šanu!

Mulsinošas domas pārņēma viņu. Ja upei ir sākums, tad taču tā kaut kur arī bei­dzas — kā mežs? Bet kur beidzas baltais kalns, kas iesniedzas debesīs?… Ar to do­mas pavediens aprāvās. Viņa jutās nogu­rusi. Viņai atkal gribējās ēst.

Lilita kāpa aizvien augstāk, garām lipī­giem, smaržīgiem kokiem, kas bija tērpti adatās kā eži. Zem kājām ložņāja pelēcīgi dzeltenas ķirzakas ar brūnu, rakstainu mu­guru. Viņai izdevās vienu nosist un izcept uz sausiem rododendroniem. Visapkārt līgoja tūtenes, kas izskatījās pēc milzīgiem mēļiem zvaniņiem. Ziemeļu nogāzē šur tur bija ma­nāmas arī violetas kumelītes.

Gaiss kļuva sausāks un vēsāks, bet zem kokiem bija saglabājušās siltas vietiņas. Lilita laiku pa laikam apstājās zem tiem, lai sasildītos. Tālumā viņa ieraudzīja nelīdzenu baltu plankumu. Kā vienmēr, kad nācās sa­stapties ar kaut ko negaidītu, viņa mazliet vilcinājās, taču neatkāpās. Plankums nekus­tējās, diez vai tā bija dzīva būtne? Tās krāsā viedās kas nomierinošs.

Lilita piegāja tuvāk, pietupās un pieskā­rās baltajam. Pirksts juta aukstumu. Viņa uzkāpa ar kāju: plankums ielūza kā čau­mala. Lūzuma vietā bija saskatāmi sastin­gušas zāles stiebri. Viņa sarausa pilnu sauju šīs trauslās čaumalas, bet ar izbrīnu manīja, ka tā ir mīksta, viegla un pie tam izzūd acu priekšā — Lilitas rokas kļuva mitras, bet tajās vairs nekā nebija.

Taču zemē čaumala bija palikusi. Lilita atkāpās, apgāja apkārt drupanajam, balta­jam plankumam un vēl ilgi raudzījās atpa­kaļ uz to. Pa ceļam viņa sastapa aizvien vairāk šādu plankumu. Tie gulēja saulē tik bezrūpīgi un mirdzoši. Kājas grima tajos aizvien dziļāk. Lilitas prātā pavīdēja ne­skaidra nojausma, ka arī augstais kalns, kas izskatās kā nekustīgs mākonis virs ielejas, sastāv no tādas cietas, pūkainas vielas. Taču viņai bija nosalušas kāju pēdas un pietika saprāta nekāpt augstāk.

Tā patiesi bija brīnumaina diena: ik brīdi viņa atklāja kaut ko jaunu un laimīgi izvai­rījās no briesmām.

Tā pļaviņā viņa piepeši ieraudzīja dzel- tenmelnu žņaudzējčūsku, kas bija devusies medībās. Tabundas cilts ļaudis augstu vēr­tēja čūskas ādu: tā derēja mednieku bultu makstīm, un greznoties kārās sievietes iešuva šauras čūskādas strēmeles svētku tērpos.

Tikšanās ar milzu čūsku varēja nest nāvi. Lilita paslēpās aiz durstīga kadiķu krū­ma.

Čūska šaudīja šauro mēlīti, celdama aug­šup savu mazo, graciozo galviņu, kas ļoti atgādināja ziedu kāta galā. Tās priekšā sē­dēja paralizēts zvēriņš. Žņaudzēja līda aiz­vien tuvāk tam. Abpus čūskas galvai dega sarkanas acis — nezin, ko tās šajā brīdī sa­skatīja ap sevi, nezin, ko atstāja bez ievērī­bas …

Piepeši notika kas neparedzēts: čūskai uz­bruka ienaidnieks — mazs, sīks plēsoņa ar kareivīgi izslietu asti. Rāpulis sāka svaidī­ties, mēģinādams to nopurināt. Bet aso zobu tvēriens kumbrā neatlaidās.

Lilita nenogaidīja cīņas beigas. Viņa pie­līda pie sastingušā trusīša, kas nebija pa­guvis attapties no pirmsnāves hipnozes, ar akmeni nosita to un, pārmetuši pār mu­guru kā likumīgi iegūtu medījumu, laidās prom.

Atgriezdamās viņa nomaldījās no ceļa, pa kuru bija nākusi šurp.

Tuvojās dienas beigas, Lilitu pārņēma ba­žas, un viņa gāja elastīgiem, gandrīz lido­jošiem soļiem. Apvidus, šķiet, kļuva zemāks;

no kalna šķautnes rēgojās ārā klinšakmens, spurojās kazeņu krūmi ar briestošām ogām.

Pēkšņi ceļu aizšķērsoja ķepīga dzeltena strūkliņa, kas vijās gar skudru pūžņiem pa sauso zemi. Viņa iemērca tajā nūjas galu un pielika pie mēles. Tas bija kameņu me­dus, kas plūda pāri dobuma malai. Lilita no­metās uz ceļiem un ar muti pieplaka pie ne­jauši atrastā garduma. Tikai tad, kad izsal­kums bija remdēts, viņa uzmeklēja dobumu un ar aso slānekļa nazi izgrieza šūnas — tik daudz, cik līda plecos uzkarināmajā grozā, i

Diena ātri dzisa. Lilita atkal pakāpās aug­stāk, drošā vietā pie kailiem akmeņiem. Kalnā šalkoja priede, zema kā kuprītis. Tā bija nerimstoša, skumja šalkoņa, Lilita sa­vāca sausas lapas, zarus, sastūma smiltis valnītī un ierīkojās pie koka saknēm uz naktsguļu. Pat beigtā trusīša kažociņš sildīja viņu. Kurt ugunskuru viņa bai­dījās.

Stundu pēc stundas, te iesnauzdamās, te pamozdamās, viņa gaidīja ausmu. Virs kal­niem kā sabužināts ērkulis jau mutuļodami vēlās pelēki mākoņi. Paši kalni vēl nebija redzami, tie nule šķilās ārā no pirmsausmas miglas.

Slāņainie akmeņi un mīkstā zeme zem kā­jām šķita vienīgā realitāte; mākoņi augstu virs galvas peldēja kā lietus gāze, debess velve kā apreibusi zvēlās sānis. Un tapa iz­platījums ūdeņu starpā.

Nāvējošs aukstums spiedās iidz kauliem. Vējš taustīja lūpas. Taču Lilita elpoja viegli un lepni: zem viņas kājām gulēja visa pa­saule! Patlaban tā bija maza, ar nelīdze­niem mežu un klajumu plankumiem.

Mozdamies dziedāja putni. Kalna virsot­nes divcīņa ar tumsu bija beigusies.

Piepeši caur pelēcīgi pelnainajām debe­sīm kā ugunīgs zobs izlauzās saule. Tā bija vienkārša un vientuļa, neviena stara ap to, it kā vakardienas ugunskura plēnēs būtu iz­augusi mušmire. Lilita pielēca kājās, stiep­dama augšup notirpušās rokas.

— Lū! Es tevi redzu, saule!

Seit viņa agrāk nebija bijusi. Meža kla­jumā zvilnēja šaurs kalnu ezers. Vakarā tas bija dūmakā tīts un saplūda ar krasta ne­skaidro apveidu. No rīta ūdens bija gluds, zaļganpelēks. Krastmalā mētājās simtiem beigtu tauriņu dažādās krāsās, ezerā ne- plunkšķinājās neviena zivs. Lilita nolie­cās — viņai šķita, ka ezera dibens ir asi­ņains. Viņa iekāpa ūdenī, kas nesniedzās augstāk par ceļgaliem, un izvilka piku ar raupjām, cietām, iesarkanām šķautnēm. Tā taču bija sāls!

Atrast kaut ko tik vērtīgu!

Tagad viņa vairs nesteidzās mājup: viņai vispirms vajadzēja nopīt maisu. Kamēr viņa kravāja tajā bagātīgo guvumu, notika kaut kas neparasts.

Gaisā atskanēja dīvaina vienmērīga tark­šķēšana, savāda dūkoņa. Lilita pacēla galvu. Debesīs bija sabiruši balti gliemežvāki: sīki mākonīši šūpojās kā atspīdums viļņu ņirbā, taisni no debesīm krita zemē lielas, pelēkas olas. Tuvodamās zemei, tās kļuva milzī­gas.

Lilita metās krūmu un akmeņu aizsegā; maiss, sāls gabali, grozs ar kameņu šūnām palika krastmalā. Izšķirošā brīdī instinkts darbojas ātrāk par prātu — instinktam jāpa­līdz cilvēkam par katru cenu palikt dzī­vam.

Pelēkie milži mīksti nolaidās ūdenī un cieši pievirzījās krastam. Viena milža gludā čaumala nevis saplīsa, kā tas mēdz būt ar īstām putnu olām, bet it kā pavērās un iz­laida no sava klēpja dīvainu būtni…

Ar otro un trešo olu notika tas pats.

Lilita mehāniski skaitīja iznākošos pēc divdesmitpieczīmju sistēmas, kas bija pie­ņemta tabundā: mazais pirkstiņš, tas, ko viņi dēvēja par bezvārdi, vidējais, rādītājs, īk­šķis… Ja viņa būtu turpinājusi, tad sekotu plaukstas pamats, plecs, atslēgas kauls, auss ļipiņa, deniņi, galvvidus un no jauna: de­niņi, auss ļipiņa, atslēgas kauls… Ciltī pie­ņemtā sistēma ļāva sasniegt visai lielus skaitļus.

Taču olas bija tikai piecas, tāpat kā pieci izkāpa ārā no tām. Lilita ne mirkli nešaubī­jās, ka viņas priekšā jr dzīvas būtnes. Tās taču nolaidās no augšas, nevis iznāca no biezokņa, kurp pa ūdeni aizpeld mirušo dvē­seles. Tiesa, viņa nekad nebija domājusi par to, bet kādēļ gan ari tur starp zvaigznēm un mākoņiem nevarētu dzīvot cilvēki un zvēri?

Tomēr viņai bija baisi, viņa baidījās atklāt sevi ar visniecīgāko kustību un kā ķirzaka pamirusi gulēja starp akme­ņiem.

Lilitas vērīgās acis nebija visredzīgas. Viņas skatiens bezrūpīgi slīdēja garām ze­mes virspusē esošajām rūdām; ūdens kri­tums nerosināja domu par kustību; graud­zāles velti vārpoja mežlejās. Cilvēks vēl staigāja tik vieglu un piesardzīgu soli, ka daba nemanīja viņa esamību.

Cilvēki nekā nezināja par gluži reāliem spēkiem — gravitācijas spēku, atomu sair­šanu, elektrību. Cilvēka plaši ieplesto acu skatiens spēja ilgi kavēties pie lietām, tik tikko skarot to virspusi. Un piepeši uzlies­moja dzirkstele: skatiens uzdūrās kaut kam tādam, kas modināja domu.

Lilita pa galvu pa kaklu skrēja tikmēr, ka­mēr izdzirdēja skaņus sitienus, ko tūkstoš­kārtīgi atkārtoja atbalss: Odams vaiga sviedros strādāja ar cirvi.

Plīstoša koka skaņa šķita ļoti ikdienišķa, cilvēciska, un Lilita atvilka elpu. Savādā tarkšķēšana, žvadzoņa un šķindoņa, kas pie ezera viņu bija pārsteigusi ne mazāk kā dī­vainās būtnes, kuras kustējās varbūt pat saprātīgi, pavērsdamas uz viņas pusi bries­mīgas sejas ar izvalbītām acīm — tas viss pamazām izbālēja pazīstamā meža mierīgajā ainavā un Odama lieliskā akmens cirvja skaņās, kura izgatavošana bija aizņēmusi piecas rītausmas.

Lilitai dega vaigi, viņa smagi elsa. Pirms tuvoties Odamam, kura salīkušo stāvu jau varēja saredzēt aiz kokiem, viņa apstājās, lai sakopotu spēkus. Meitene nezināja, kā pastāstīt par redzēto. Šīs būtnes nebija ne putni, ne zvēri. Tās nelikās līdzīgas viņai un Odamam, kaut gan zemapziņā Lilitai tās šķita tuvākas pašai nekā dzīv­niekiem.

Sasprindzinājums lika viņai apjēgt noti­kušo ar tēlu palīdzību, salīdzinot ar parā­dībām, kas būtu līdzīgas pēc izskata vai bū­tības. Dzeja ir pirmais mēģinājums atbrīvot mēmo domu. Taču Lilita bija saskārusies ar neattēlojamo.

— Odam, — viņa teica, — aiz kalna no­laidās lielas olas ar debess cilvēkiem. Viņu ķermenis tērpts tādās kā bruņurupuču bru­ņās, tikai vēl cietākās. Viņiem ir spīdīga, apaļa galva līdzīgi zivij, galvvidū ūsas kā skudrām, un viņi lido kā putni.

Odamam vajadzēja daudz laika, lai aptvertu viņas vārdu jēgu. Tad viņš izslē­jās un pavirzījās uz to pusi, kurp Lilita rādīja. Viņa roka nevilšus sniedzas pēc lin­gas.

Bet kalni bija tālu, un meži bezrūpīgi du­sēja. Viņš atviegloti nopūtās un noteica: — Zivis nelido.

Загрузка...