Jezgas zeme

2

"Au!" iesaucās Džo, berzēdams roku.

"Vēlreiz, kungs?" apjautājās trejacis milzis, noliekdamies viņam pāri.

"Nē, ar trim reizēm pilnīgi pietiek," skumīgi teica Džo.

Nekas tā nepārliecina, ka tu nesapņo, kā milzis, kas kniebj tev rokā, un Džo tagad bija pilnīgi pārliecināts, ka tas nav sapnis. Bet, ja tas nebija sapnis, tad kur gan viņš atradās? Un kā viņš te bija nokļuvis? Henrijs luncināja asti un nolaizīja milzim roku.

Iekams Džo radās izdevība kaut ko pajautāt, sienas pulkstenis virs pavarda sāka izdot neatlaidīgu troksni. Bija dzirdama klepošana, sīkas rīklītes nokremšļošanās, dūru un zābaku dauzīšana pret nelielajām koka durtiņām, ku­ras pēkšņi atsprāga vaļā. Mazs elfs ar netīra paskata apakšbiksēm kājā un ap vidukli apsietu gumijotas saites gabalu izlēca laukā un uzšāvās gaisā.

"Pulkstenis pieci!" tas spalgi iekliedzās, saitei nostiep­joties, iekams tika parauts atpakaļ, un ar apslāpētu blīkšķi pazuda atpakaļ pulkstenī.

"Pieci?" apnikuma mākts, pārjautāja Randalfs. "Bet ārā ir tumšs."

Durtiņas atsprāga vaļā otrreiz, un elfs pabāza laukā galvu. "Vai uz to pusi," tas teica un atkal pazuda.

"Tas draņķa pulkstenis atkal atpaliek," Randalfs norūca. "Laikam jātīra mehā­nisms."

"Nu, protams," ar ļaunu pieskaņu teica Veronika. "Spriežot pēc tā, kādā stāvoklī ir tās apakšbikses."

"Aizveries, Veronika!" uzsauca Ran­dalfs.

"Aizveries, Veronika!" atkārtoja Vero­nika. "Tā ir tava atbilde uz visu. Bet es neaizvēršos! Sauc vien sevi par burvi. Tev ir tikai viena burvestība, un pat ar to tu nevari kā nākas tikt galā." Viņa pamāja ar spārnu uz Džo pusi. "Saproti, paskaties uz viņu," viņa sacīja. "Vai kaut kas nav īsti kārtībā ar mani vai ar mūsu tā saucamo karotājvaroni? Nemaz nepiemi­not, ka viņš ir sīks un stulbs. Un, kas attiecas uz viņa spalvaino pavadoni…"

"Kšš, Veronika," teica Norberts, noglāstī­dams Henrijam galvu. "Tu aizskarsi viņa jū­tas."

Henrijs luncināja asti.

"Ā, skat, viņa luncināmais vicinās!" Norberts sauca. "Vai viņš grib, lai viņam pakasa vēderu? Viņš grib? Viņš grib?"

Norberts satraukti lēkāja. Istaba draudīgi sasvērās uz priekšu un atpakaļ, un uz grīdas nokrita grāmatas un rīki.

"Norberti" Randalfs viņu stingri apsauca. "Uzvedies, kā nākas! Atceries, kas notika ar pūdeli Mēriju. Tu taču ne­gribi, ka tas atkal gadītos, ko?"

Norberts pārstāja lēkāt un aizšļūca uz istabas kaktu.

"Ļoti nervozi radījumi tie pūdeļi," teica Veronika, uzme­tusies Randalfam uz galvas. "Sagandēja paklāju!"

"Aizveries, Veronika!" uzkliedza Randalfs. "Tas viss pie­der pagātnei. Mums te ir jauns karotājvaronis, un viņš būs lielisks." Burvis uzlika roku Džo uz pleca. "Vai ne, Džo? Jāpaveic darbs Ragainā Barona nolūkiem. Kad viņš būs aprīkots…"

"Aprīkots?" pārjautāja Džo. "Kā tu to domā aprīkots? Es negribu tikt aprīkots. Es tikai gribu zināt, kas te no­tiek," viņš dusmīgi piebilda.

"Mieru, mieru!" iesaucās Veronika.

"Karotājvaroņa ātrā daba," teica Randalfs. "Lieliski!"

"Par ko tu runā?" Džo jautāja. "Man jātiek atpakaļ uz tēju. Un man ir tā eseja. Es pat vēl neesmu sācis…"

"Tēja? Eseja?" smaidot atkārtoja Randalfs. "Ā, jā. Karo­tājvaroņa milzu varoņdarbi lielais tējas turnīrs, episkā briesmoņu esejas pieveikšana! Protams, tev jāatgriežas pie šo uzdevumu veikšanas, bet vispirms, ja vien tu varētu piepalīdzēt pie sīka, maza uzdevuma, kas mums te ir…"

"Es nevaru!" Džo uzstāja. "Man rīt ir skola. Man jātiek atpakaļ. Ja tu mani dabūji šurp, tu vari aizsūtīt mani atpakaļ."

"Es uz to nepaļautos," Veronika nomurmināja.

"Man tā šķiet, ka tu nenovērtē, ar kādām grūtībām sais­tīta karotājvaroņa atsaukšana no citas pasaules," Randalfs nopietni sacīja. "Saproti, varoņi tā vienkārši neaug kokos, tas ir, izņemot tos, kuri aug Varoņkoku zemē. Tas ir ilgs un rūpīgs process, tici man; nekādā ziņā ne tik viegls, kā tev varbūt liekas."

"Bet…" Džo iesāka.

"Vispirms, trim Jezgas zemes mēnešiem jābūt pareizi izkārtotiem, un tas nenotiek bieži: Ja mēs būtu palaiduši garām šīvakara trīsstūra konfigurāciju, nav zināms, cik ilgi mums nāktos gaidīt nākamo."

"Bet…"

"Tālāk," Randalfs turpināja, "sīka tehniska kavēkļa dēļ saistībā ar pašiem buramvārdiem…"

"Viņš grib teikt, ka pusi no tiem ir pazaudējis," sacīja Veronika.

Randalfs neņēma viņu vērā. "Tu esi tikai otrais varonis, ko es tiešām esmu veiksmīgi atsaucis. Pirmais bija Kventins…"

"Tas ar pūdeli un kilogramu glazūras cukura," Veronika iejaucās starpā.

Džo saklausīja klusu šņaukāšanos un, pacēlis galvu, re­dzēja trīs lielas, brangas asaras noritam no Norberta asi­nīm pieplūdušajām acīm pāri kunkuļainajiem vaigiem. "Nabaga mīļais Kventins," viņš šņukstēja.

"Pinkšķis!" Veronika viņu izsmēja.

"Jā, bet viņam nebija nevienas izdevības!" Norberts vai­manāja.

"Rimstieties jūs abi," teica Randalfs.

"Piedod, kungs," sacīja Norberts. Viņš ar piedurkni no­slaucīja degunu, bet turpināja šņaukāties.

"Kā jau es teicu," turpināja Randalfs, "vispirms bija Kven­tins, un tagad es esmu atsaucis tevi…"

"Bet tev nebija nekādu tiesību!" kliedza Džo. "Es nelūdzu, lai mani atsauc! Es nelūdzu, lai mani izrauj cauri dzīvžogam, lejā pa tuneli un iekšā šajā, šajā… krāmu istabā!" "Baigā nekaunība," atskanēja apslāpēta balss no pulksteņa.

"Es nelūdzu, lai mani aprīko kāds stulbs burvis! Un apvaino stulbs papagailis! Un knaiba stulbs trejacu mil­zis!" ārdījās Džo.

"Īstenībā," ierunājās Norberts, "tu lūdzi gan, lai tev iekniebj. Tu teici: "Iekniebiet man. Ja tas ir sapnis, tad…""

"AIZVERIES!" kliedza Džo. "AIZVERIES!"

Norberts atlēca atpakaļ, acis šausmās iepletis. "Palīgā!" viņš ieaurojās. "Briesmas! Briesmas!" Un viņš palēcās, cik augstu vien griesti atļāva, pēc brīža uz abām kājām nokrī­tot uz grīdas.

Istaba sasvērās uz vienu pusi. Randalfs pakrita, Vero­nika uzspurdza gaisā, bet Džo tika mests pāri istabai.

"ĀāāāāāāF viņš iebļāvās, lidodams garām Randalfam un Veronikai, un ietriecās pretējā sienā; daudz netrūka, viņš būtu trāpījis atvērtā logā. Apdullis, nevarēdams at­vilkt elpu, viņš noslīdēja uz grīdas. Istaba turpināja šūpo­ties šurp un turp, šurp un turp.

"Norbert, putna smadzenes tev galvā!" uzkliedza Randalfs.

"Kā tu uzdrīksties!" spalgi ieķērcās Veronika. "Putna smadzenes, ko tu neteiksi!"

Randalfs nopūtās, kad istaba pamazām atguva līdzsvaru. Viņš pievērsās milzim. "Lūdz piedošanu," viņš tam teica.

"Piedod, kungs," bēdīgi sacīja Norberts. "Man ļoti, ļoti žēl."

"Ne jau man, Norbert," Randalfs teica. Norberts apjucis sarauca pieri. "Mūsu viesim, mūsu karotājvaronim," Ran­dalfs paskaidroja. "Lūdz piedošanu Džo," viņš sacīja, rādī­dams uz viņa pusi.

"Džo!" Norberts šausmās iekliedzās, ieraudzījis viņu gu­ļam uz grīdas. "Vai es to izdarīju?" milzis jautāja. "Ak pie­dod. Man tik loti, loti žēl." Acīs viņam atkal sariesās asa? ' ) >

ras. "Vienīgi es krītu panikā, kad uz mani kāds kliedz. Man ir liela nosliece uz nervozumu. Faktiski mani gandrīz

nosauca nevis par Norbertu Ne-Ļoti-Lielo, bet par Nor­bertu Slapjās-Bikses, jo…"

"Jā, jā," teica Randalfs. "Piecel viņu, Norbert. Notrauc viņam putekļus."

"Jā, kungs. Tūlīt, kungs." Un viņš aizsteidzās pāri istabai.

Pa šo laiku Džo pats jau tīri veiksmīgi slējās kājās. Kad Norberts pieslampāja viņam klāt, Džo aizstreipuļoja pie atvērtā loga.

"Ak tu pasaulīt!" viņš iesaucās.

Randalfs paspraucās garām Norbertam un uzlika roku Džo uz pleca. "Ne gluži," viņš sacīja. "Esi sveicināts Jezgas zemē."

Džo stāvēja pilnīgi nekustīgi un skatījās laukā pa logu. Viņš tik tikko spēja noticēt savām acīm. Vispirms, ierastā viena baltā mēness vietā debesīs bija trīs: viens violets, viens dzeltens, viens zaļš. Un ainava! Neko tamlīdzīgu viņš nekad nebija redzējis: plašs, mirdzoši zaļš mežs un spīguļojoša akmeņaina tukšaine, un tālumā augsti, kūpoši kalni.

Visdīvaināk tomēr bija aptvert, ka viņš nemaz neatradās pazemē, bet gan kaut kādā laivā. Un bija vēl citas. Piecas… sešas citas, visas šūpodamās ezerā, kurš… Bet nē, tam nebija nekādas jēgas. Viņš aizvēra acis, tad atkal tās atvēra.

Par to nebija šaubu. Ezers karājās augstu gaisā bez jeb­kāda redzama atbalsta.

Džo pievērsās Randalfam. "Ezers," viņš noelsās. "Tas… tas lido."

"Protams," svinīgi teica burvis. "Apburto ezeru pacēla gaisā Jezgas zemes burvji pirms daudziem mēnešiem un kāda svarīga iemesla dēļ, tikai neviens nevar atcerēties, kāds bija šis iemesls. Šā vai tā, viņi to pacēla…"

Džo sarauca pieri. "Bet kādā veidā?"

"Ar stipru maģiju," Randalfs svinīgi teica.

"Un tas ir kaut kas tāds, ko pēdējā laikā tuvākā apkārt­nē nemana," Veronika iespraucās starpā.

"Ar maģiju?" Džo klusi pārjautāja. Viņš papurināja galvu. "Bet…"

"Neraizējies par to, jaunais karotājvaroni no tālienes," sacīja Randalfs. Tev daudz jāmācās. Laimīgā kārtā, es esmu lielisks skolotājs."

"Jā, un es esmu sprāgstošā gāzes varde!" atcirta Veronika.

"Aizveries, Veronika!" uzsauca Randalfs.

"Atkal jau sākas," sapīkusi sacīja Veronika un uzgrieza muguru visam notiekošajam.

"Kā jau es teicu," Randalfs turpināja, "es tev iemācīšu visu, ko nepieciešams zināt, lai veiktu mazo uzdevumu, kas tevi gaida." Viņš pasmaidīja. "Šoreiz viss izdosies, es to jūtu savos kaulos. Džo redzēs mūs lepnus."

Veronika pavīpsnāja. "Un tomēr man nešķiet, ka viņš diez ko izskatās pēc karotājvaroņa," viņa teica.

"Drīz izskatīsies," sacīja Randalfs. "Mēs dosimies ceļā uz Goblinpilsētu, tiklīdz uzausīs diena."

Tajā brīdī no pulksteņa izlēca elfs. "Pus divdesmit sep­tiņi, un tas ir mans pēdējais piedāvājums!" viņš iekliedzās.

.