Jezgas zeme

6

Nākamā diena uzausa dzidra un agri nevis kā iepriekšējā, kad tā bija par stundu novēlojusies, vai pa­gājušā trešdiena, kas nebija uzaususi līdz vieniem divdesmit pēcpusdienā. Visapkārt riņķoja neapstiprinātas baumas, ka par to atbildīgs doktors Kampiens. Lai vai kā, šajā rītā saule uzlēca, kad tai pienācās lēkt, un labi, ka tā, citādi Randalfam un pārējiem nebūtu iespējams sa­sniegt Milžu kalnus vienā dienā.

"Esiet mundri," Randalfs vairākas reizes atkārtoja, mudi­nādams visus tikt gatavībā. Beidzot viņi devās ceļā.

Šūpodamies šurp un turp uz Norberta kreisā pleca, Džo nemaz nejutās laimīgs. Pat neņemot vērā jūras slimību no milžiem, kas, dodoties ceļā, ar uzviju bija atgriezusies, viņš noteikti jutās satraukts par gaidāmo misiju.

"Visas tās runas par milžiem un saspiestajām aitām…" viņš runāja. "Man tas nemaz nepatīk. Es neesmu karotājva­ronis, es esmu vienkāršs skolnieks, un es gribu iet mājās."

Randalfs, sēdēdams uz Norberta labā pleca, paliecās uz priekšu un mierinoši paplikšķināja Džo pa roku. "Neuz­traucies," viņš teica. "Viss būs lieliski! Tici man, es esmu burvis."

"Tev viegli teikt," iebilda Džo. "Bet paskaties uz Nor­berta apmēriem, un viņš ir Norberts Ne-Ļoti-Lielais! Kāds gan būs šis… šis Engelberts Milzīgais?"

"Milzīgs," paskaidroja Veronika. "Es domāju, tu atradīsi pavedienu viņa vārdā."

"Nešaubos, ka viņš ir milzīgs," sacīja Norberts. "Gluži masīvs! Divreiz garāks par mani un varbūt trīs reizes platāks. īstenībā Engelbertam vajadzētu būt pat lielākam par manu vectēvu Umberto Neticami Dižo, nemaz neru­nājot par tēvoci Malkolmu Deviņvēderi…"

"Jā, jā, Norbert," iejaucās Randalfs. "Tas ir aizraujoši." Viņš atkal pievērsās Džo. "Patiesībā es nemaz negaidu no tevis, lai tu pa īstam cīnītos ar Engelbertu."

"Tu negaidi?" Džo brīnījās.

"Protams, ne," teica Randalfs, daudznozīmīgi sizdams pie galvas ar pirkstu. "Tam visam ir sakars ar psiholoģiju."

"Ak tā?" Džo jautāja.

"Saproti," Randalfs turpināja, apspiezdams žāvas, "kā

visiem zināms, milži ir tikai lieli muļķi. Vai tā nav, Norbert?"

Džo cieši turējās, kad Norberts apstiprinoši pamāja ar galvu.

"Vai tiešām?" neticēja Džo.

"Tiešām," miegaini apstiprināja Randalfs. "Tev tikai jāpiesoļo viņam klāt savos Spēka stulmzābakos, jāpavicina viņam sejā Viltības trejzaris, cieši jāuzlūko viņš no Sarkas­ma bruņucepures apakšas un jāsaka viņam, lai izbeidz būt nerātns, citādi…"

"Citādi ko?" jautāja Džo.

"Citādi tu sadosi viņam pa dibenu. Tad tu vari izteikt patiesi dzēlīgu piezīmi par viņa izskatu, un viņš sāks pinkšķēt kā mazs bērns. Vienkārši."

"Ja tas ir tik vienkārši," taujāja Džo, "tad kāpēc es jums esmu vajadzīgs?"

"Psiholoģija," nožāvājās Randalfs. "Tu esi karotājvaronis. Milži baidās no karotājvaroņiem. Viņi ir citu milžu galētāji, pūķu kāvēji, troļļu pieveicēji, tomēr nevienam nav izredžu pret karotājvaroni. Tā ir labi zināma patiesība!"

"Bet es neesmu karotājvaronis," uzstāja Džo. "Es tev atkārtoju, es nekad mūžā neesmu nogalinājis milzi vai pieveicis trolli. Goda vārds!"

"Šajā tērpā, manu zēn," sacīja Randalfs, iekārtodamies ērtāk un atbalstīdamies pret Norberta labo ausi, "Engelberts kā-viņu-tur-sauc tikai paskatīsies uz tevi, izplūdis asarās un solīs, ka būs labs milzis, īpaši tad, ja tu teiksi, ka viņam acis ir pārāk tuvu kopā un ka viņš smird kā sārts vepris. Tici man, es esmu…"

"Burvis?" pabeidza Džo. Bet Randalfs bija cieši aizmi­dzis. Klusa, ķērcoša krākšana trīsuļoja gaisā.

"Viņš atkal ir atslēdzies," secināja Veronika. "Nezinu ne­vienu citu, kas tik daudz gulētu. Tomēr tā vismaz viņš ir aizvēries."

"Aizveries, Veronika," Randalfs miegā nomurmināja.

"Tipiski!" iesaucās Veronika.

Viņi atgriezās pa to pašu ceļu, atpakaļ pa līkumoto taku cauri Pelējuma kalniem. Lēni pagāja rīts, un drīz jau bija agra pēcpusdiena.

Dunn.

Tālu viņiem aiz muguras klusi sprāga Dunošais kalns. Pūkainās pīkstkodes nemierīgi laidelējās, meklēdamas pazaudētas zeķes, ko ēst, sušķaputni vāļājās ceļmalā pe­lējuma putekļos, bet bars apaļīgu, ragainu vaboļu lēni aizdūca garām, meklējot kāvējpīpenes, ko apputeksnēt.

"Tās izskatās pēc maziem Ragainajiem Baroniem," Džo iesmējās.

Veronika pamāja ar galvu, noklakšķināja knābi un norija siekalas. "Vienīgi tās labāk garšo," viņa sacīja.

Džo saviebās un novērsās. Pa­griežot galvu, viņš ar acs kaktiņu pamanīja kaut ko mirgojam.

"Kas tas bija?" viņš jautāja, skatī­damies uz leju.

"Kas bija kas, kungs?" atsaucās Norberts.

"Tas," teica Džo, rādīdams lejup uz Norberta kreiso pēdu. "Uzma­nīgi, neuzkāp virsū."

Tiešām, blakus Norberta kreisajai kājai, mirgojot pusgaismā, maza sud­raba tējkarotīte putekļos dejoja kaut ko līdzīgu vientulīgai mazai dejai. Tā gāja riņķī apkārt aizvien mazākos apļos. Beidzot apļi kļuva tik mazi, ka tējkarote apstājās uz vietas, sagrieza pēdējo spīguļojošo pirueti un ar klusu šķindoņu nokrita zemē.

Džo nolēca zemē un uzmanīgi to pacēla. Kad viņš tējkaroti bija saņēmis rokā, tā nopūtās.

"Vai jūs dzirdējāt?" Džo jautāja, paceldams to augstāk. "Man liekas, ka tā klusi nopūtās."

"Tā ir vientuļa," sacīja Norberts. "Tā droši vien ir nošķī­rusies no tā skrejošā galda piederumu bara."

"Apburta tējkarote," drūmi noteica Veronika.

"Vai es to varu paturēt?" apjautājās Džo.

"Kas atrod, tas patur," sacīja Veronika. "Tā labi saderēs ar tavu kastroli un cepeša dakšu." Viņa sabužināja kakla spalvas un pacēla knābi. "Tu vari to saukt par Šausmu tējkaroti un iebiedēt ar to milžus!"

"Kāpēc mēs esam apstājušies?" atskanēja Randalfa balss. "Un vai kāds pieminēja tēju?"

"Es gandrīz uzkāpu uz tējkarotes, kungs," paskaidroja Norberts. "Tas varētu būt ļoti sāpīgi. Mana tante Berta Lielkāje vienmēr kāpa visam kam virsū. Vai, pareizāk sakot, kāpa iekšā. Toreiz, kad viņa iekāpa tādā prāvā…"

"Jā, jā," pārtrauca Randalfs. "Paldies, Norbert. Tagad, kad tu esi pilnībā gatavs, Džo, mums varbūt vajadzētu doties tālāk. Mūsu misija mūs gaida, un mums vēl tāls ceļš ejams."

Džo piekrītoši pamāja un ieslidināja karoti pakaļējā kabatā. Norberts pieliecās, uzvilka viņu augšā un vēlreiz sāka iet. Randalfs sakņupa uz priekšu un atkal iesnaudās.

Nepagāja ilgs laiks, kad ceļš izvijās laukā no Pelējuma kalnu augstākajām virsotnēm un sāka līkumot pa to pakā­jes pauguriem. Tie bija tikpat kaili un appelējuši kā kalni un stipri oda pēc vecām zeķēm. Labajā pusē Džo ieraudzīja augstu, ieapaļu pauguru, kurn viņš iesākumā nebija pa­manījis. Atšķirībā no citiem to klāja bieza zāle un milzīgas dzelteni baltas pīpenes, kuru saldā smarža bija jūtama gaisā. Ķekatpeles skraidelēja starp zaļojošiem augiem; virs galvas plivinājās tauriņi. Džo ieelpoja brīnišķīgo, svaigo gaisu. Viņš viegli uzsita Norbertam pa plecu.

"Ne tik ātri, Norbert. Izbaudīsim šo skatu," viņš sacīja. "Cik jauka vieta! Kā to sauc?"

Norberts nemierīgi nodrebinājās, tā ka Džo gandrīz zau­dēja līdzsvaru.

"Uzmanīgāk!" viņš iekliedzās. "Es nupat gandrīz no­kritu! Skaties, Norbert! Re, tur! Cik glīta!"

īpaši pievilcīga ķekatpele ar lielām, zilām acīm uzma­nīgi nāca cauri zālei, kas šūpojās smaržīgajā vējiņā, kurš uzbužināja peles baltās spalviņas.

"Tas ir Nekaitīgais paugurs," paskaidroja Norberts.

"Nekaitīgais paugurs!" Randalfs uztrūkās no miega. "Norbert, mīļo draudziņ," burvis teica, "kāpēc tā gadās, ka pamodies es allaž tevi redzu stāvam uz vietas ar ieplestu muti?"

"Tas bija Džo dēļ," Norberts taisnojās. "Viņš gribēja izbau­dīt šo skatu."

Tieši tobrīd ķekatpele īsi iekliedzās, jo pīpene plaši atvēra žokļus un aprija to veselu. Tad pīpene pretīgi atraugājās.

"Man likās, ka to sauc par Nekaitīgo pauguru!" Džo šausmās iesaucās.

"Jā, paugurs ir gluži nekaitīgs," sacīja Veronika. "Tikai jāpiesargās no kāvējpīpenēm."

Džo papurināja galvu. "Šī ir traka vieta," viņš nomurmināja. Viņš paskatī­jās lejup, lai pārbaudītu, vai Henrijs ir vēl tuvumā. "Pie manis!" viņš uzsauca.

"Nāc te augšā man blakus, ja nu priekšā

ir vēl kāds "pilnīgi drošs" kalns vai ap stūri kāda "nerai­zējies, viss kārtībā" pļava."

"Es nekad neesmu dzirdējis par tādām vietām," teica Norberts. "Bet izklausās šaušalīgi!"

"Vai mēs, lūdzu, varam iet tālāk?" aizkaitināts ierunājās Randalfs. "Pamodiniet mani, kad būsim nonākuši pie Troļļu tilta."

Norberts atkal devās tālāk, šoreiz raitākā solī. Džo pa šo laiku bija sācis pierast pie jāšanas milzim uz pleca, un, tā kā Henrijs droši sēdēja viņam klēpī, Džo nomierinājās. Pamazām acu plakstiņi kļuva smagi un galva sāka klanīties.

Nākamajā mirklī Džo pamodās ar zemēm pilnu muti, un Henrijs laizīja viņam seju. Viņš pacēla acis. Randalfs bija kājās, un Norberts rosījās ap viņu, mēģinādams notīrīt vina drēbes.

"Nē, nestāsti man," Randalfs rājās. "Vēl viena bedre! Tev tiešām jāiemācās skatīties, kur tu ej, Norbert."

"Tā nebija bedre," asarainā balsī taisnojās Norberts.

"Nē," atskanēja maza, dusmīga balstiņa. "Tā īstenībā bija tējkannas bedrīte, un mana tējkanna ir pilnīgi no­rakstāma!"

Elfs, kas stāvēja mazā ceļa bedrītē, nosvieda zemē sapla­cinātu metāla disku ar kaut ko līdzīgu snīpim un saīdzis aizsoļoja. Džo pietrausās kājās, paskatījās apkārt, un viņam aizrāvās elpa. Tur, viņiem priekšā, bija Troļļu tilts.

Celts uz četrām arkām pāri upei, tilts bija stingra, tomēr bagātīgi rotāta akmens konstrukcija ar augstiem smailiem tornīšiem un krāšņiem vārtu torņiem. Tikai tad, kad Džo ieskatījās vērīgāk, viņš pamanīja, cik nolaists īstenībā Troļļu tilts bija.

"Tas ir mazliet nokvēpis," viņš sacīja. "Un tas tornis izskatās tā, it kā tas tūlīt sabruks," viņš piebilda, rādīdams uz augšu.

Randalfs paraustīja plecus. "Troļļu tiltam ir īpaša "apdzīvotības" pievilcība," viņš teica. "Troļļiem ir daudz labu īpašību, bet tīrība un kārtība nav starp tām. Un ietiepība ir vēl viena padarīšana. Troļļi var būt ļoti ietie­pīgi, kā tu zinātu, ja jebkad būtu centies piedabūt trolli pie savas guļamistabas uzkopšanas…"

"Un viņi nekad neko nemet projām," piebilda Veronika, pamādama ar spārnu uz grabažu kaudzi vārtu torņu pakājē. "Paskat vien uz to jucekli!"

"Labdien," no kaudzes vidus atskanēja skarba, tomēr līksma balss. "Vai varu jums palīdzēt?"

Čupā sakrauti bija velosipēdu riteņi, krāni, dēļu gali, skrūves un naglas, uzgriežņi un bultas, stieples rituļi, ve­ļas rullis, putnu būris, trauku mazgājamā bļoda… un tur, uzmeties uz trejkāju soliņa, sēdēja drukns, līkkājains radī­jums ar kušķainiem matiem, un no viņa izvirzītā žokļa uz augšu slējās visai briesmīga paskata zobi.

"Protams, vari," atbildēja Randalfs, paiedams uz priekšu. "Mēs vēlamies šķērsot jūsu lielisko tiltu."

"Par to es prasīšu vienu runkuli," sacīja trollis.

"Runkuli?" pārjautāja Randalfs un izrādīja, ka meklē pa drēbēm. "Diemžēl man nupat beigušies runkuļi."

"Tad rāceni," neatlaidās trollis. "Tev noteikti jābūt kā­dam rācenim."

"Nav gan," teica Randalfs.

"Nu tad burkānu," sacīja trollis. "Derēs jebkura no saknēm."

"Piedod," taisnojās Randalfs.

"Kartupeli?" viņš vedināja. "Nekāda vaina, ja tas būs mazliet iepelējis."

"Diemžēl nav," teica Randalfs.

Trollis nopūtās. "Sīpolu? Redīsu? Jaunu kukurūzas vālīti? Labi, es samierināšos ar mazu zirnīti."

Randalfs skumji pašūpoja galvu.

"Kas jūs par ceļotājiem?" trollis bija neizpratnē. "Jums pa visiem nav ne pupiņu pāksts. Es nezinu," viņš noklakšķināja mēli. "Un kas tad jums ir?"

Randalfs vērsās pie Džo. "Es esmu nonācis mulsinošā situācijā," viņš sacīja. "Saproti, man ir mana karotājvaroņa atsaukšanas burvestība un kareivīga papagailiene, bet vai­rāk nekā…"

"Mani tu noteikti neiztirgosi!" sašutusi iekliedzās Veronika.

"Kas tad tevi ņems?" atcirta Randalfs. "Tagad tā, Džo. Laikam jau tev…"

Džo parakņājās bikšu kabatās, tad izvilka vecu auto­busa biļeti un saldējuma kociņu. Viņš tos pasniedza Randalfam.

"Kaujas ratu ceļazīme no tālas zemes," sacīja Randalfs, turēdams rokā autobusa biļeti.

Trollis izskatījās domīgs. "Tas ir vilinoši," viņš atzinās. "No tālas zemes, tu saki? Nelaime ir tā, ka es tā īpaši nekur netieku…"

"Tu mani pārsteidz," ierunājās Veronika.

"Aizveries, Veronika," noteica Randalfs un atkal pie­vērsās trollim. "Nē? Labi. Tad kā būtu ar šo? Ar miniatūru airīti?"

"Miniatūrs airītis," atkārtoja trollis, aplūkodams saldēju­ma kociņu. "Ļoti jauks, ļoti jauks. Lielisks darinājums, bet mazliet kā lai to pasaka? Mazliet tāds kā pamazs."

Randalfs jautājoši paskatījās uz Džo.

Džo izgrieza uz āru priekšējās kabatas. "Tukšas," viņš nočukstēja. "Man nekā cita nav…" Runājot viņš pārbau­dīja pakaļējās kabatas, un tur, iespiedusies stūrī un valdī­dama šņukstus, bija mazā sudraba tējkarotīte.

"Te ir šī," viņš nenoteikti teica, paceldams to rokā. "Šī te… Šausmu… tējkarote!"

"Šausmu tējkarote!" iesaucās Randalfs, ar plašu vēzienu paņemdams karoti. Karote bikli iepīkstējās.

Randalfs to neņēma vērā. "Elfu izkalta. Maģijas pilna…"

"Šausmu tējkarote," bijīgi atkārtoja trollis, kad Randalfs ielika to viņa lielajā, netīrajā rokā. Tējkarote nopūtās. "Protams, parastā samaksa ir runkulis vai rācenis. Bet tev ir godīgs paskats… Nu tad ejiet. Tā ir Šausmu tējkarote! Laipni lūgti uz Troļļu tilta."

"Beidzot," Randalfs nomurmināja. "Un vēlreiz paldies," viņš sacīja, kad trollis atvēra vārtus un ar rokas mājienu aicināja viņus iekšā. "Bija prieks ar tevi sadarboties."

"Kamēr vien tu atceries: nākamreiz es prasīšu runkuli un neko citu," teica trollis, iedams atpakaļ pie sava soliņa.

Džo paņēma Henriju pie saites un sekoja Randalfam un pārējiem. Uz Troļļu tilta bija tirgus diena, un visapkārt valdīja drudžaina darbošanās, jo, lai gan troļļi dzīvoja patiltē, viņu trokšņainā kaulēšanās, preču maiņa un tir­gošanās notika virspusē. Virkne lūku nemitīgi atvērās un aizcirtās, kamēr troļļi rosījās starp tām. Gar margām abās tilta pusēs rindojās apjumti stendi un steķu galdi, apkrauti ar visādu drazu, ko tirgoja aizrautīgi troļļi, pieklājīgi iz­kliegdami, kādas preces viņi pārdod.

"Vecas auklas! Te nāciet un pērciet vecas auklas! Pie­ejamas visādos garumos."

"Labākās dažādu pāru zeķes uz Troļļu tilta, ja vēlaties apskatīt! īpaši nemazgātas un novecinātas ar pīkstkodēm!"

"Runkuļi! Lūdzu, nāciet un aplūkojiet manus jaukos runkuļus!"

Visur stāvēja kastes un maisi, katrs pildīts ar visāda ap­veida un lieluma grabažām un dažādām ēdamām saknēm.

"Troļļi ir pazīstami visā Jezgas zemē ar savām ēdamām saknēm," Randalfs paskaidroja. "īpaši ar runkuļiem. Viņiem piemīt kaisle uz runkuļiem."

"Nevar būt," sacīja Džo, ejot garām ļodzīgai letei, uz kuras bija sakrauta vesela runkuļu piramīda.

Lēnām viņi gāja pāri lielajam Troļļu tiltam, un ausīs viņiem skanēja kaulēšanās un tirgošanās.

"Es tev došu ievārījuma burciņu ar kāju nagu atgriezu­miem un cauru spaini."

"Piesvied klāt vēl zirņu miltu sausiņu, un darījums būs noslēgts."

"Kas pirks manus saldos, sarkanos cukurgailīšus? Trīs­reiz pasūkāti un nomesti uz paklāja…"

"Pudeļu kakliņi! Pudeļu kakliņi!"

"Pudeļu dibeni! Pudeļu dibeni!"

Pilnīgi apmulsis, Džo apstājās. Te bija tik daudz ko re­dzēt un dzirdēt.

"Visi turieties līdzi!" pagriezies atpakaļ, no tilta gala ne­pacietīgi kliedza Randalfs. "Norbert, liec nost to rāceni. Nav īstais ēšanas laiks. Nāc taču, Džo. Mēs te nevaram pavadīt visu dienu."

"Piedod," Džo atsaucās un, aizvilcis Henriju projām no iz­stādītiem jocīga izskata burkāniem, steidzās panākt pārējos.

"Kur tu tik ilgi biji?" nerimās Randalfs.

"Tas bija tik aizraujoši," taisnojās Džo. "Visi te šķiet tik draudzīgi un pieklājīgi." Viņš sarauca pieri. "Bet ko viņi iesāk ar visiem tiem mēsliem?"

"Troļļu paradumi," Randalfs paskaidroja, "ir tikpat no­slēpumaini, cik tie ir dīvaini…"

"Vārdu sakot," Veronika iejaucās starpā, "viņš nezina. Bet tev vajadzētu redzēt, kādas ir viņu guļamistabas!"

"Ne tik skaļi," aizrādīja Randalfs, ejot garām otram nodevu savācējam šajā tilta galā. "Troļļu jūtas var viegli aizskart."

Šis trollis bija visādā ziņā tāds pats kā nodevu savācējs otrajā galā, izņemot viņa balsi, kas bija augsta un spalga.

"Man jau sāk jūsu pietrūkt," viņš nopīkstēja.

Randalfam un Džo atkal sēžot Norbertam uz pleciem, Veronikai Randalfam uz galvas un Henrijam rikšojot nopa­kaļ, viņi turpināja ceļu. Džo paskatījās apkārt un nopūtās, kad Troļļu tilts pazuda viņam aiz muguras. Kreisajā pusē bija plašs un neauglīgs līdzenums; labajā purvains muklājs.

Piepeši Veronika iekliedzās. "Priekšā Milžu kalni!" viņa sauca, ar spārnu aizsegdama acis no saules, kas tuvojās apvārsnim.

"Lieliska ziņa!" nožāvājies teica Randalfs. "Mēs pat ne­manīsim, kad būsim jau tur." Viņš vērsās pie Džo. "Un tu, Džo Barbariskais, reizi par visām reizēm varēsi pierādīt savu karotājvaroņa bezbailību."

"Fantastiski," Džo nomurmināja. "Nevaru vien sagaidīt. Īstenībā…" Pēkšņi viņš savieba seju. "Fūūūū!" viņš no­stenējās. "Kas tā par šausmīgu smirdoņu?"

"Piedod," sacīja Norberts. "Droši vien es kaut ko būšu ieēdis uz Trollu tilta."

"Ne jau tu," teica Džo. "Es runāju par to salkano, šķebīgo smaku." Tas bija tēta skūšanās losjona, māmiņas aromterapijas eļļu un māsas lēto smaržu sīvs sajaukums kopā ar pūstošām augu valsts paliekām. Viņš aizspieda degunu. "Tā ir vēl briesmīgāka nekā Pelējuma kalnos!"

Veronika knābja priekšā vēcināja spārnus. Henrijs briesmīgi smilkstēja un berzēja purnu pret zemi.

"Tas ii' Smaržu purvs," paskaidroja Randalfs. "Man pa­šam tas aromāts tīri labi patīk."

"Tev patiktu gan," teica Veronika.

"Tas man atgādina manu mīļoto Morvennu," viņš sap­ņaini sacīja. "Morvennu Daiļo, kā viņu dēvēja…"

"Tikai viņai aiz muguras gan ne," Veronika nomurmi­nāja. "Vismaz tad ne, kad viņai izauga tā bārda."

"Tas bija nelaimīgs gadījums," Randalfs aizstāvējās. "Es vin­grinājos. Morvenna saprata pat tad, ja viņas tēvs nesaprata."

"Morvenna! Morvenna! Nolaid leja savu zeltaino bardu!" ķiķināja Veronika.

' "AIZVERIES, VERONIKA!" uzkliedza Randalfs ar stipri piesarkušu seju.

Jo tālāk viņi gāja, jo tuvāk ceļam pienāca Smaržu purvs, līdz tie bija gluži blakus un tos atdalīja tikai šaura akmeņu rinda. Džo skatījās pāri purvam. Tīts sārtā miglā, tas bija plašs un līdzens ar milzu lēpju lapu audzēm un zāles kušķiem, un ar tumšām spīdīgu, violetu dubļu lāmām, kuras plunkšķēja un šņāca, no apakšas uzburbuļojot smar­žīgām gāzēm.

"Nāc šurp, Henrij," viņš sauca, vicinādams pavadu, kad suns apstājās ceļmalā. Galvu noliecis un pacēlis asti, viņš visapkārt sāka aizrautīgi ostīt zemi. "Henrij!" Džo kliedza. "Henrij, nāc šurp!"

Džo pamanīja, ko Henrijs tur bija saodis. Tas bija mazs, sārts, kārpainai mežacūkai līdzīgs radījums ar nokarenām ausīm un saskrullējušos asti, kas nekustīgi stāvēja uz kāda zāles kušķa, ko ieskāva lēpju lapas un burbuļojoši dubļi. Nemirkšķinādams acis, tas blenza uz suni.

"HENRIJ!" Džo iebļāvās.

Skaļi un satraukti ievaukšķējies, Henrijs pēkšņi metās uz priekšu un lēca uz zāles kušķi. "Ak vai! Viņš domā, ka tā ir vāvere," sauca Džo, nolēkdams no Norberta pleca un dzīdamies viņam pakaļ.

"Nāc atpakaļ!" kliedza Randalfs. "Nekad nedzenies pakaļ sārtajai smirdcūkai!"

"Kāpēc ne?" jautāja Norberts.

"Gadījumam, ja tu to noķer, muļķi!" paskaidroja Veronika.

"Henrij!" sauca Džo, lēkdams no zāles kušķa uz kušķi un mēģinādams panākt Henriju. Jo vairāk viņš tika ap­pūsts, jo grūtāk bija noturēt līdzsvaru. "Henrij, šurp…

Āāāā!"

PLUNKŠ!

Džo uz sejas nogāzās violetajos dubļos. Tālu priekšā Henrijs panāca sārto smirdcūku un klupa tai pie astes. Ar augstu spiedzienu cūka pacēla dibenu un ar pārsteidzošu spēku nolaida gaisu. Troksnis it kā būtu sprādzis mazs lielgabals atbalsojās visapkārt Smaržu purvā. Un kas par smaku!.'..

"Kāds ir noķēris sārto smird­cūku," sacīja Randalfs.

Smaržu purvā Džo pie­cēlās kājās. Smaka bija tik šausmīga, ka no tās asaroja acis. Šķita, ka Henrijs ir šokā. Sārtā smirdcūka uzvaroši stāvēja uz sava mazā zāles kušķīša, asti paslējusi gaisā. Aiz tās no violetajiem dubļiem pacēlās neliels pau­gurs.

Tam bija divas cūkas sārtas acis, kas nemirk» šķinot nopētīja Henriju un Džo. Tam bija cūkas sārts šņukurs, kas sakrunkojās, ostot gaisu un dusmās cūciski sprauslājot. Tam bija divi milzīgi ilkņi, kas zalgoja Smaržu purva sārtajā gaismā.

"Henrij," klusi ierunājās Džo. "Laiks iet, Henrij."

Iesmilkstējies Henrijs parāvās atpakaļ.

Milzu sārtā smirdcūka uzrāpās uz zāles kušķa blakus sārtajam smirdcūkas sivēnam, lēni pagriezās ar pakaļpusi pret Džo un Henriju un augstu pacēla gaisā savu lielo dibenu.

"Henrij!" uzkliedza Džo. "Skrien, ko vari!"

Milzīga lielgabala sprādzienam līdzīga skaņa atbalsojās visapkārt Smaržu purvā. Un kas par smaku!…

"Kāds ir noķēris sārto smirdcūku māti," sacīja Randalfs.

Tajā brīdī Henrijs izdrāzās no mutuļojošās sārtās miglas uz takas. Mirkli vēlāk viņam sekoja Džo.

"Visiem sakāpt," sauca Norberts, paceldams viņus abus.

"Uz Milžu kalniem, Norbert!" uzkliedza Randalfs. "Un atcerieties, pirms būsim nonākuši tur, elpojiet caur muti!"

Saule rietēja, kad viņi tuvojās Milžu kalniem. Randalfa krācieni un Norberta soļu maigie būkšķi bija vienīgās skaņas klusajā gaisā, vismaz bija vienīgās, līdz tām pie­vienojās cita skaņa, tikpat neskanīga.

"La, la, la…"

Skaņa slīdēja pa vakara debesīm. Džo pacēla acis, un tur, pa ceļu viņu virzienā no Elfu meža puses soļoja sa­kumpis, ēnains stāvs apmetnī ar uzvilktu kapuci. Padusē tas turēja vīstokli, kas izskatījās pēc audekla vai paklāja.

Neskanīgā dziesma kļuva skaļāka.

"La, la, la, la-la."

Džo nodrebinājās, un pakausī viņam saslējās stāvus mati.

.