Jezgas zeme

5

Bum!

"Au!" iekliedzās Randalfs, kurš bija atgriezies uz Norberta pleca un mēģināja (neveiksmīgi) izvairīties no priekšā esošā zara.

Bum!

"AU!" Randalfs iegaudojās, piesardzīgi berzēdams pieri. "Skaties, kur tu ej, Norbert! Tas tiešām sāpēja!"

"Piedod, kungs," sacīja Norberts. Viņš pieliecās, cik zemu vien varēdams. "Vai tā ir labāk?"

Bum!

"Kaut kas traks!" Randalfs iesaucās, kad viņam no smai­lās cepures gala tika norauts mazais lietussargs. "Norbert, nocel mani zemē. Tur nekas neiznāks. Man vienkārši būs jāiet kājām."

Norberts darīja, kā viņam bija likts.

"Tā jau ir labāk," sacīja Randalfs, aiziedams tālāk pa mežu. "Neatpalieciet, jūs tur," viņš sauca atpakaļ. "Ne­kādas slaistīšanās! Galu galā mēs esam devušies svarīgā misijā."

Veronika noplivinājās lejā un nosēdās uz viņa smailās cepures malas. "Kas par steigu, Resnīt?" viņa jautāja. "Nē,

nesaki man. Vai gadījumā tam nevarētu būt kāds sakars ar faktu, ka tevi balsta karotājprincese uz kaujas kaķa?"

"Viņa ir brīnišķīga, vai ne?" izdvesa Randalfs, sapņai­nam smaidam rotājoties uz lūpām.

Viņiem aiz muguras Džo parāva Henriju aiz pavadas. "Nāc, draudziņ," viņš teica. "Ja tu apstāsies apostīt katru koku, mēs necik tālu netiksim."

Džo paskatījās apkārt. Ar saviem garajiem, spīdošajiem koku stumbriem, kas mirdzēja krēslā, ar ziedošajiem ka­zenāju mudžekļiem un kuplajiem paparžu puduriem Elfu mežs tiešām izskatījās skaists. Bet kaut kas tajā lika viņam justies mazliet neveikli, it kā viņu kāds novērotu. Viņš pagriezās un paskatījās uz Brendu, kas vēl aizvien kavējās pie meža malas.

"Kas noticis, Brenda?" Džo jautāja. Viņš pagāja atpakaļ un maigi satvēra viņu aiz elkoņa. "Vai kaut kas nav kārtībā?"

"Nu, tā," Brenda iesāka.

"Jā?" Džo viņu mudināja.

"Nelaime ir tā… es īsti nezinu, kā lai to pasaka." Brenda kaunīgi nodūra acis.

"Tu vari man teikt," klusi ierunājās Džo. "Kas tev nedod miera?"

"Tas ir Elfu mežs," paskaidroja Brenda. "Elfu mežs."

"Jā," piekrita Džo.

"Mežs pilns ar elfiem," asarainā balsī sacīja Brenda.

"Kas ir, Brenda?" atskanēja balss. Tas bija Randalfs, kas, palicis viens pats, bija atnācis atpakaļ, lai noskaidrotu, kas kavē pārējos. "Elfu mežs? Pilns ar elfiem?" viņš pārjautāja. "Ja tu ceri ieraudzīt elfus Elfu mežā, baidos, ka būsi vīlu­sies. Elfu mežā jau gadiem ilgi nav bijuši elfi."

"Nav bijuši?" jautāja Brenda, sārtumam atgriežoties vaigos.

"Es piemirsu, ka tu esi bijusi projām," teica Randalfs. "Redzi, Brenda, tik liels ir pieprasījums pēc cītīgi strādājošiem

maziem puišiem, ka pēdējā vieta, kur viņus var atrast, patla­ban ir Elfu mežs."

"Vai tiešām?" smaidot jautāja Brenda.

"Šajos laikos viņi visi ir uz Troļļu tilta, Goblinpilsētā un Ragainā Barona pilī, strādā, vai no ādas laukā līzdami, lai viņiem veiktos," stāstīja Randalfs. Viņš paraustīja plecus. "Piedod, ka man nācās sarūgtināt tevi."

Brenda iesmējās. "Ar to es tikšu galā," viņa teica, sapu­rinādama savas ugunssarkanās bizes. Viņa ar lielo roku uzsita Randalfam pa plecu. "Aiziet, Reimond, parādi man ceļu uz Ņirgu noru."

Mati Randalfam uz pakauša maigi notirpa. "Ar lielāko prieku," viņš sacīja.

Kādas kārtīgas desmit minūtes viņi lieliski virzījās uz priekšu pa mežu, ēnām kļūstot garākām. Elfu mežs izska­tījās īpaši skaists rietošās saules staros, kad krēslas gaiss mainījās no dzeltena līdz zeltainam un tālāk, atgādinot nospodrinātu kaparu. Putni čivināja zaros. Radījumi skrā­pējās un rosījās raibajās ēnās. Silts, maigs vējiņš čukstēja trīsuļojošās lapās.

"Mežs gan izskatās jauks," Džo sacīja.

"Viņš domā, ka mēs izskatāmies jauki," teica kāda balss tieši viņam aiz muguras.

Džo strauji pagriezās apkārt. Tur neviena nebija. Droši vien tā ir mana iztēle, viņš domāja, vai arī vējš zaros. Viņš steidzās pakaļ pārējiem, vilkdams Henriju aiz sevis.

Viņš tos panāca nelielā pļaviņā. Randalfs sēdēja uz veca celma, piesarkušu seju un smagi elsdams.

"Nav nekādas jēgas," viņš žēlojās. "Es nevaru iet tālāk. Esmu galīgi novārdzis… Man jāatpūšas…"

"Nu, no tiesas!" iesaucās Veronika. "Pagājis vairāk par trim soļiem, un Resnītim, paskat, jāgulas gar zemi."

"Pasaki, lai viņa aizveras, Norbert," vārgi izdvesa Ran­dalfs. "Es esmu pārāk noguris."

"Aizveries, Veronika," rāmi teica Norberts.

"Jau tiešām metas tumšs," apkārt skatīdamās, sacīja Brenda, "un šī te šķiet laba vieta nometnei. Mēs apmetīsimies te uz nakti un mundri dosimies atkal tālāk rīt agri no rīta."

"Gluži manas domas," piebalsoja Randalfs, izstiepda­mies uz celma. "Tu uzņemies atbildību par nometnes iz­veidošanu, Brenda, kamēr es mēģinu atgūt spēkus."

"Tas resnais sēž uz nabaga vecās Eteles tantes," Džo aiz muguras atskanēja čuksts.

"Briesmīga nekaunība!"

"Nepievērs viņiem uzmanību, un viņi drīz aizies."

Džo paskatījās apkārt. Vai viņš juka prātā? "Hei!" viņš uzsauca. "Vai te kāds ir?"

"Beidz niekoties, Džo," teica Randalfs, uzmaucis cepuri pār acīm, "un palīdzi Brendai. Āā," viņš novaidējās, "es jūtu, kā man piepampst potītes."

"Noklāj segu, lūk, tur," Brenda izrīkoja Norbertu. "Tad ej un atnes malku. Veronika, tu savāc iekuru. Un, Džo, salasi mazus akmeņus un izliec tos aplī. Te mēs kursim ugunskuru." Viņa atāķēja lielu, melnu katlu Ošņām no muguras. "Es pagādāšu kaut ko mazu vakariņām."

"Tikai ne pārāk ilgi," sacīja Randalfs. "Es jūtu, ka kļūstu aizvien vārgāks."

"Tas vārgums ir galvā!" iesaucās Veronika.

"Iekurs, Veronika," teica Randalfs. "Labas kvalitātes iekurs ir pamatā katram labam ugunskuram. Vai tā nav, Brenda?"

"Tā ir, Rūdolf," atbildēja karotājprincese, sagriezdama ripiņās vairākus burkānus un sīpolus no Vīpšņa seglu so­mas un iemezdama tos katlā.

Pusbalsī kurnot, Veronika aizlaidās tumstošajās ēnās. Norberts viņai sekoja, lielajās rokās satvēris savu cirvi. Džo sāka vākt akmeņus un veidot ugunskura apli. Kaut kur netālu atskanēja monotona balss.

"Viena maza turku pupa. Jo, ho, ho, un riebīgs vecs slaists!" tā teica.

Džo nolēma to izdibināt līdz galam. Viņš pagāja balss vir­zienā. Tur, kur beidzās pļava, viņš apstājās. Tieši priekšā bija meža strauts, kas plūda starp kokiem un jautri burbuļoja.

"Futbols. Teniss. Elkonis. Ieeļļo tos riteņus un pievelc to buru. Ceriņi ir meitenes labākie draugi…"

"Runājoši strauti!" nodomāja Džo, papurinādams galvu. Tikai Jezgas zemē!

Pēkšņi viņš aptvēra, cik briesmīgi izslāpis jūtas. No­meties ceļos, viņš iesmēla saujās vēso, dzidro ūdeni un jau taisījās padzerties, kad stingra roka uzsita viņam pa plecu.

"Nē!" noteikti sacīja kāda balss.

Džo pacēla acis. Tā bija Brenda. "Nekad nedzer no ča­lojoša strauta, iepriekš nenovārījis ūdeni. Katram gadīju­mam," viņa teica, piepildīdama katlu.

"Kādam gadījumam?" jautāja Džo.

Tajā mirklī gaisu pildīja sāpjpilni kliedzieni.

"Vai!" "Āā!" "Au!"

"Viņš par to samaksās!" atskanēja balss. "Pagaidi tikai!"

Brenda un Džo steidzās atpakaļ uz pļavu, tur uzejot Randalfu, kas vēl aizvien bija izstiepies uz celma.

"Vai tas biji tu?" jautāja Džo.

Randalfs sarauca pieri. "Es domāju, ka tas biji tu" viņš teica.

Viņi paskatījās viens uz otru. "Norberts?" viņi iesaucās abi reizē.

Tobrīd pieminētais milzis izbrāzās no kokiem, lielajās rokās turēdams lielu klēpi malkas. Viņš piegāja pie Džo veidotā akmeņu apļa un nometa nešļavu tam blakus.

"Smags darbs," viņš sacīja, noslaucīdams sviedrus no pieres.

"Vai tev vajadzēja sacelt tādu troksni, Norbert?" Randalfs apjautājās. "Es tevis dēļ kādu brīdi raizējos."

"MJJllmm blmmnflk!" Veronika murmināja, parādīda­mās no kokiem, knābī turot zariņus, salmus un sausas mizas gabalus. Viņa nolidinājās lejā, uzmetās uz viena no akmeņiem un atvēra knābi. Iekurs nokrita zemē. Vero­nika pievērsās Brendai. "Un no kā nomira tavs pēdējais vergs?" viņa jautāja.

"Pietiek, Veronika," sacīja Randalfs.

"Tik tiešām!" sacīja Veronika, sabužinājusi visas kakla spalvas. "Es tikai esmu maza. Nevis kā tā lielā, lempīgā sarkanmatu…"

"Veronika!" asi uzsauca Randalfs. "Tā nevar runāt ar karotājprincesi." Viņš vērsās pie Brendas. "Piedod, augstība," viņš teica. "Viņa to nebija tā domājusi."

"Biju gan!" Veronika dedzīgi uzstāja. "Es…

"Aizveries, Veronika!" viņu skaļi apsauca Randalfs.

"Hmmm!" viņa sašutusi nokliedzās un uzspurdza no­karenā zarā.

Kad ugunskurs bija sakrauts, iekurts un liesmoja, Brenda uzlika ūdens pilno katlu uz uguns, un drīz vien viņi visi sasēdās uz Norberta lielās, biezās segas, ēzdami Brendas visai ūdeņaino burkānu un sīpolu sautējumu. Vējš pierima. Atmirdzēja zvaigznes. Viņiem virs galvas pilns mēness zal­goja pār meža zaru kupolu.

Veronika ugunskura gaismā knābāja putnu barības sēk­liņas. Džo sēdēja blakus Henrijam, ar vienu roku apskāvis sunim kaklu. Ošņa bija saritinājies pie uguns un apmieri­nāts murrāja. Brenda sēdēja, kājas sakrustojusi, un spo­drināja zobenu, liesmu gaisma apmirdzēja viņas daiļi vei­dotos vaibstus.

Randalfs nolika zemē savu bļodiņu ar sautējumu. Viņu acis satikās. Randalfs pasmaidīja. "Pastāsti mums vēl par saviem piedzīvojumiem, Brenda," viņš teica, izstiepda­mies uz segas. "Vai tu re, te gan ir ērtāk nekā tajā kara­liskajā liela izmēra gultā," viņš laimīgi nopūtās.

"Vēl par piedzīvojumiem," atkārtoja Brenda, pētīdama robus asmenī. "Pag, pag…"

"Par vēlu," sacīja Veronika. "Viņš jau ir iesnaudies."

Gaisu pildīja zema, griezīga krākšana. Brenda pasmai­dīja. "Viņam patīk atpūsties, vai ne? Bet mēs visi varētu kārtīgi izgulēties pa nakti," viņa teica. "Mūs gaida liela diena. Ošņa paliks sargāt, labi, Ošņa?"

Lielais svītraini rozā kaķis piecēlās no vietas pie uguns un pamatīgi izstaipījās. Henrijs ierējās un pieskrēja tam klāt, lai biedriski pakavētu laiku.

Džo atgūlās uz biezās segas, rokas salicis aiz galvas, un skatījās mēnesnīcas debesīs. Tā bija gara diena bijusi. Beidzot viņi bija devušies ceļā. Beidzot viņš bija uzsācis savu misiju.

Tepat līdzās Randalfa zemajiem, griezīgajiem krācie­niem drīz pievienojās Norberta dārdošie krācieni un Veronikas klusinātie svilpieni. Džo aizvēra acis. No tālie­nes viņš varēja saklausīt neskaidras čalas.

"Aizver durvis. Atver kāmi. Rabarbers, rabarbers. Piedod man, augstība…"

Džo klusībā pasmaidīja. Pat balsis bija izrādījušās nepa­visam ne draudīgākas par čalojošu strautu, "jezgas zeme!" viņš miegaini domāja. "Kas tā par vietu!"

Brenda iebāza makstī zobenu un, piemetuši vēl vienu pagali ugunskurā, iekārtojās uz guļu.

"Tagad viņi dedzina gabalu no vectantes Lavīnijas," nomurmināja sašutusi balss.

"Un visapkārt lido dzirksteles!" čukstēja cita.

"Pagaidiet vien, un jūs redzēsiet," trešā drūmi piebilda. "Mēs viņiem parādīsim!"

Ja Džo būtu dzirdējis šīs balsis, viņš būtu aptvēris, ka tās nepieder čalojošai urdziņai, runīgam strautam vai pļāpīgai upei. Bet viņš tās nedzirdēja, tāpat kā dīvaino čaboņu un šļūkājošo troksni, kas sāka atbalsoties gaisā, jo Džo bija cieši aizmidzis.

Pār Ņirgu noru spīdēja pilns mēness, spoži apgaismo­dams meža pļavu, kur bija sapulcējušies simtiem mazu, izkāmējušu elfu, kas satraukti plātījās, pļāpāja un smējās. Viņi gaidīja, sastājušies rindās paaugstinājuma priekšā, uz kura atradās aiigsta pults un septiņu krēslu rinda.

"Mēness ir uzlēcis," viens teica. "Es esmu tā uztraucies!"

"Nevaru vien sagaidīt," teica cits.

"Es arī ne," iečiepstējās trešais, tad ceturtais un piektais.

Drīz vien viss elfu pūlis cits caur citu piekrītoši čaloja, ja bija kāds grūts darbs darāms, tad viņi gribēja to sākt.

Tajā brīdī izstīdzējis stāvs cieši piegulošās garajās zeķēs un mirguļojošā sarkanā žaketē uzlēca uz skatuves un sa­sita plaukstas.

"Laipni lūdzu!" viņš iesaucās. Vienā mirklī plātīšanās, pļāpāšana un smiešanās norima. "Laipni lūdzu Ņirgu norā un sveicināti brīvdienās, kuras neviens no jums neaiz­mirsīs!"

"Urā!" elfi iekliedzās, pīkstošajām balsīm atbalsojoties gaisā.

"Kaulus lauzējs darbs!" viņš paziņoja.

"Urā!"

"Nebeidzama piepūle!"

"Urā!"

"Grūti uzdevumi cits citam galā!"

"Urā!" elfi uzgavilēja skaļāk nekā iepriekš.

"Un kurš ir tas, kas padarījis to visu iespējamu? Tas, kam jāpateicas par šo sirsnīgo ielūgumu? Tas, ko jūs ar nepacietību vēlaties satikt. Tas ir viens… vienīgais… dok­tors Kampiens no Ņirgu noras!"

Atskanēja trokšņains atzinības rēciens, kad parādījās doktors Kampiens, cieši ietinies savā tumšajā mantijā ar kapuci. Viņš uzkāpa pa glītiem virpojumiem rotātām kāp­nēm paaugstinājuma malā, pakāpās uz sarkankoka pults ar rožkoka inkrustāciju un pacēla galvu. Divas caururbjoši zilas acis nikni zalgoja no pārkarenās kapuces apakšas, nopētot sapulcējušos. Elfi apklusa.

"Paldies, Kventin," doktors Kampiens sacīja, pamādams ar galvu mirguļojošam stāvam, kurš kautrīgi piesarka.

Doktora Kampiena skatiens, veroties uz elfiem, kļuva saspringtāks. "Es solīju jums grūtu darbu, un tieši to jūs dabūsiet!" viņš paziņoja.

Elfi atkal atguva balsi. "Urā!" viņi iekliedzās unisonā.

"Jūs tiksiet iesaistīti pasākumā, kuram līdzīgs nekad agrāk nav redzēts Jezgas zemē," viņš turpināja skaļā un skaidrā balsī. "Jums būs jāuzceļ augsta konstrukcija no paša sākuma, gāžot kokus…"

"Jau atkal sākas," no pļavas malas atskanēja pagurusi balss.

"Viņam vajadzīga mācība," īgni nomurmināja cita.

"…sagatavojot kokmateriālus un samontējot celtni no ārkārtīgi slepeniem plāniem." Viņš uz mirkli apklusa. "Ār­kārtīgi slepeniem plāniem," viņš atkārtoja. "Kventin," viņš uzsauca. "Kur ir ārkārtīgi slepenie plāni?"

"Piedod, kungs," skanīgi atsaucās Kventins. "Nāciet, jūs visi," viņš teica. "Te, uz paaugstinājuma."

Pusbalsī kurnēdami, septiņi burvji rindā katrs tērpies garā mantijā un smailā cepurē, ar sarullētiem uzmetu-

miem rokā uzkāpa pa kāpnēm un, pieklusinātai šķin­doņai skanot, kolonnā aizgāja pa paaugstinājumu. Katrs no viņiem ieņēma savu vietu. Viņiem apsēžoties, mēness gaismā mirdzēja ķēde, kas visus saistīja.

Kreisajā pusē atradās Rodžers Grumbainais. Blakus vi­ņam Bertrams Neticami Matainais un vina brālis Boriss Plikpauris. Tad sekoja Ēriks Lāsumainais, Ērnijs Sarauktais, Melvins Gaišsārtais un pēdējais arī mazāk svarīgais Kolins Nenoteiktais.

Doktora Kampiena acis liesmoja. "Paldies, Kventin," viņš atkārtoja, balsī skanot neizteiktiem draudiem. "Šie ārkārtīgi slepenie plāni ir sadalīti septiņās daļās," viņš turpināja. "Katrs no jums tiks norīkots pie viena burvja, kurš pārraudzīs jūsu atsevišķās sekcijas tapšanu. Kad visas septiņas sekcijas būs pabeigtas, tās tiks apvienotas manas pieredzējušās rokas vadībā." Doktors Kampiens izslējās visā augumā un pacēla galvu. "Munis ir darbarīki!" viņš paziņoja.

Elfi uzgavilēja.

"Mums ir prasme!"

Gaviles pieņēmās spēkā. Pēkšņi, pārspējot satraukto elfu rēkoņu, atskanēja skaļa un griezīga balss. "Kampien!"

Gaisma doktora Kampiena acīs kļuva manāmi vājāka. "Ingrida," viņš nomurmināja. Viņš pievērsās Kventinam. "Aizej tu," viņš teica. "Tu viņai patīc."

"Bet viņa sauca tevi," iebilda Kventins. "Baidos, ka es sagādāšu šausmīgu vilšanos."

Burvji ķiķināja bārdā.

"Es gaidu, Kampien!" Ingrida valdonīgi sauca, balsī dīvaini sajaucoties dedzībai un nepacietībai. "Vai eļļas ir gatavas? Vai ūdens ir diezgan karsts? Es tik ļoti gaidu savu jauko vannu!"

Doktors Kampiens novaidējās. Pievēršoties elfiem, viņa skatiens kļuva stingrs. "Pie darba!" viņš iekliedzās. "Pie darba! Tūlīt!"

"Mostieties, visi, mēs esam ielenkti!" neatlaidīgā balsī uzsauca Brenda.

Pamodusies no Ošņas spalgā kauciena un Henrija izmi­sīgās riešanas, viņa bija atvērusi acis un atklājusi, ka no­metne kļuvusi par cietumu, ko ieskāva koku siena. Pa nakti koki bija pulcējušies viņiem apkārt, līdz viņi bija iesprostoti Norberta segas lieluma laukumā.

Brenda pielēca kājās. Norberta trīs acis atsprāga vaļā. Veronika nopūtās un izvilka galvu no spārna apakšas. Džo sakustējās, piecēlās sēdus un paskatījās apkārt.

"Kas notiek?" viņš iesaucās.

"Šķiet, ka mūsu kaujas dzīvnieki bijuši mazāk modri, • nekā mēs cerējām," purinādama galvu, teica Brenda.

Džo lūkojās apkārt uz necaurejamo rupjas mizas sienu, kas viņu ietvēra. "Koki!" viņš noelsās. "Tie ir kustējušies!"

"Mazais tagad ir pamodies," atskanēja kāda balss.

Džo satrūkās. Norberts pārsteigts paskatījās apkārt. "Tas koks," viņš sacīja. "Tas runāja!"

"Āā, tas ir tas lielais briesmonis, kas nocirta man zaru," teica cits.

"Un man!" "Un man!" "Un man!" atskanēja sašutušu balsu koris.

"Man nepatīk, kā tas izskatās," drūmi sacīja Brenda. "Varbūt burvis Roberts varēs piesaukt kādu spēcīgu bur­vestību, lai dabūtu kokus nost no ceļa."

"Es ar to nerēķinātos," nomurmināja Veronika, uzspurgdama gaisā. "Jums visiem ir vajadzīgi spārni."

"Eu, viens no viņiem zūd projām," teica garš dižskābardis.

"Tas ir tikai papagailis," viņa kaimiņš atsaucās. "Pilnīgi nesvarīgs."

"Nesvarīgs!" ieķērcās Veronika, pagriezdamās gaisā un nomezdamās Norbertam uz galvas. "Daru jums zināmu, ka es esmu visas šīs operācijas galvenais objekts!"

"Šķiet, ka tas resnais, kurš sēdēja uz Eteles tantes, ir at­bildīgs par visu," atskanēja kāda balss. "Protams, kad viņš neguļ."

"Es drīz par to parūpēšos," norūca milzu zirgkastaņa, palaizdama zalvi kastaņu to cietajās, durstīgajās čaulās. Tie nokrita Randalfam uz galvas, liekot viņam pārsteigumā satrūkties. "Ūū! Vai! Au!"

"Nu viņš zinās, kā vazāties apkārt pa Elfu mežu," koks līksmi nomurmināja.

Randalfs pietrausās kājās un cēli iztaisnoja savu smailo cepuri. "Šķiet, ka gadījies kāds pārpratums," viņš iesāka. "Mēs esam devušies svarīgā misijā un te tikai pārlaidām nakti." "Pārlaida nakti, viņš saka. Ak, kas tam tipam par ne­kaunību!" iesaucās kāda apvainota balss. "Kā viņam būtu paticis, ja mēs ielauztos viņa mājā un aizdedzinātu viņam bārdu?"

"Un sēdētu uz viņa Eteles tantes!" piebilda cita.

"Viņam tas nepatiktu," no dziļuma atskanēja balss. "Ne­maz ari ne. Aiziet, Bert, uzmet viņam zaru!"

"Ko tu vēl gaidi, Ronald?" jautāja Brenda. "Raidi burves­tību!"

"Ja vien," ieteicās Veronika.

"Aizveries, Veronika," sacīja Randalfs. Kāpēc tu nedari kaut ko derīgu, bet tikai sēdi te? Dabū kādu palīdzību!"

"Kādu palīdzību?" vaicāja Veronika. "Draudzīgus meža cirtējus? Vai varbūt baru apmācītu dzeņu?"

Brenda izvilka zobenu. Norberts drudžaini aptaustīja cirvi. Džo satvēra savu zobenu un atkāpās līdz Randal­fam. Laukums ar katru mirkli šķita saraucamies mazāks.

"Un ko gan viņi ar tiem domā darīt?" kāds vecs plūškoks pavīpsnāja. "Mūsu ir pārāk daudz, un viņu ir pārāk maz."

"Ak, kāpēc es ļāvu jums sevi pierunāt, lai dodos šajā neprātīgajā misijā?" vaimanāja Randalfs. "Kāpēc es biju iedomājies, ka mēs jebkad varēsim nonākt līdz Ņirgu no­rai un iznīcināt doktoru Kampienu? Kas par muļķi es esmu bijis!" Viņš iešņukstēdamies noslīga uz ceļiem.

"Vai viņš teica iznīcināt doktoru Kampienu?" viens no kokiem pārsteigts jautāja. "Vai teica? Ko tu dzirdēji, Enid?"

"Ak, Ešlij, tu taču nekad neklausies!"

"Tā viņš teica," atskanēja skarba balss. "Viņš noteikti teica izn īcināt."

"Bet tas būtu brīnišķīgi," sacīja kāda cita. "Varbūt mums galu galā vajadzētu laist viņus vaļā."

Randalfs pārstāja vārtīties pa zemi, vaimanāt un paskatījās augšup. Ar tādu kā šļūcošu, čabošu, ņurdošu troksni koki

lēnām atbrīvoja ceļu. Pamazām pavērās šaura aleja, pa kuru, kad tā bija pietiekami plata, Randalfs un pārējie varēja iziet. Randalfs pacēla savu cepuri un zizli un izrieza krūtis.

"Es tev teicu, ka tas bija tikai pārpratums," viņš sacīja Brendai. Veronika nolaidās lejā un apsēdās viņam uz cepures. "Man jāatzīst tavs pārākums, Randalf," viņa teica, "tu noteikti savērpi kādu burvestību tiem kokiem."

"Nāciet, Norbert, Džo," uzsauca Randalfs, soļodams uz priekšu. "Netūļājieties. Mums ir svarīgs uzdevums veicams Ņirgu norā!"

.