Japānas nogrimšana

PIEKTĀ NODAĻA GRIMSTOŠĀ VALSTS

1.

Kādā premjerministra kancelejas istabā, kas pēc zemestrīces vēl nebija pilnīgi izremontēta, pie galda sēdēja premjers, kancelejas priekšnieks un lietu pārvaldnieks, izmocīti, daudzo bezmiega nakšu dēļ novājējuši. Uz galda gulēja papīra lapa.

— Ko darīsim ar šo jautājumu? — premjers gurdi vaicāja. — Man ir ziņots, ka tālāku pētījumu veikšanai būs nepieciešami papildasignējumi viena līdz desmit miljardu jenu apmērā…

— Laikam neatliks nekas cits kā nodot šo lietu Aizsardzības pārvaldei… — kancelejas priekšnieks atbildēja. — Fundamentālie pētījumi saskaņā ar plānu D jau uzsākti… Tālāk nepieciešams steidzīgi paplašināt tā operatīvo štābu, palielināt štatus, iekārtu un budžetu …

— Bet ir gluži skaidrs, ka Aizsardzības pārvalde viena pati saviem spēkiem ar šo plānu netiks galā, — lietu pārvaldnieks iebilda. — Arī budžets, ja tas pārsniegs slepenā fonda limitu, kļūs par problēmu. Un pats galvenais — ar evakuācijas plāna sastādīšanu vien nekas nebūs līdzēts, nepieciešams precīzi noteikt, kad un kādā veidā TAS notiks. Tādam darbam vajadzīga daudzu zinātnieku sadarbība, bet kā viņus sadabūt kopā?

— Neko darīt, būs jāsazinās ar Zinātnes un tehnikas pārvaldi, — premjers sakrustoja rokas uz krūtīm.

— Vajadzēs līdz zināmai robežai informēt priekšsēdētāju un padomes locekļus par lietas būtību un lūgt viņus sadarboties. Bet man liekas, ka Meteoroloģijas pārvaldē, Ģeogrāfijas institūtā, Seismoloģijas institūtā, tāpat arī Institūtā cīņai pret dabas katastrofām droši vien ir cilvēki, kas sākuši jau kaut ko nojaust…

— Kas to lai zina… Zinātnieki galvenokārt aizņemti ar neseno zemestrīci, — lietu pārvaldnieks domīgi sacīja. — Bet šī parādība būs grandioza un nebijusi. Ja tur arī atrodas, piemēram, divi vai trīs, kas ir spējīgi to nojaust, tad viņi paši sev neticēs. Vismaz citiem nesāks stāstīt. Negribēs, lai viņus notur par plānprātiņiem …

Premjers cieši lūkojās uz galda noliktajā papīra lapā.

— Es arī šaubos … Taisnību sakot, nespēju noticēt… — viņš murmināja. — Liekas pārāk nejēdzīgi. Kaut arī mēs esam zemestrīču un vulkānu valsts, bet lai tāda milzīga teritorija tik īsā laika …

Abi pārējie arī pievērsās papīra lapai. Pašā vidū tai bija uzrakstīta viena vienīga rindiņa:

D

— Tik tiešām … pilnīgi neticami… — lietu pārvaldnieks bažīgi novilka pār zodu ar tuklo delnu. — Ja tā ir taisnība, tad mūs sagaida tīrais ārprāts… bet,ja neiedomājama kļūda jeb, pareizāk sakot, šī apsēstā zinātnieka Tadokoro pārrēķināšanās vai tīra fantāzija, tad gan …

Kancelejas priekšnieks uzmeta premjeram asu skatienu.. Viņš arī bez mitas domāja to pašu — ja nu tā tiešām ir kļūda, maldīšanās, fantāzija … Kancelejas priekšnieks jau sen gāja kopsolī ar premjeru pa politisko arēnu. Viņš absolvēja to pašu skolu, ko premjers, un bija tam lielu pateicību parādā. Bet nupat viņš nekādi nespēja atbrīvoties no domas, ka viņa patrons — visatbildīgākā persona valsts pārvaldē — vājuma brīdī pakļāvies milzīgai afērai… Kamēr viss notiek tikai aizkulisēs, vēl ir laiks no tā atteikties. Bet turpmāk, ja tiks palielināti asignējumi un paplašināsies pētījumos iesaistīto personu loks, kad viss pieņems oficiālu raksturu, tad atkāpties būs daudz grūtāk. Iespējams pat, ka viņus sauks pie atbildības, bet tādā gadījumā paša premjera un visas vadošās partijas politiskā nāve būs neizbēgama.

Ko tad labāk upurēt? … Kancelejas priekšnieks aiz ilggadīga ieraduma jau sāka domās meklēt piemērotu kandidatūru. Kas jaunākā gadījumā uzņemsies atbildību? Kuru izvēlēties par grēkāzi, lai glābtu premjeru? Viņš gatavs ziedot pats savu galvu … Labi, ja ar to varētu glābt situāciju…

Bet, ja TAS tomēr notiks, ko tad …

— Līdzšinējie pētījumi vēl nevar būt par pamatu kādam noteiktam secinājumam … — premjers pacēla galvu. — Lai kā tas būtu, pētījumi jāturpina. Mēs varbūt tiešām varam mazliet palielināt budžetu un štatu?

Premjers kā vienmēr bija piesardzīgs, bet kancelejas priekšnieks tomēr juta, ka šefs ir sasparojies un nolēmis rīkoties pietiekoši drosmīgi, neraugoties uz politiskām briesmām un risku.

— Ļoti labi! — pamāja ar galvu lietu pārvaldnieks, sašūpojot visu savu smago ķermeni. - Bet tagad par partijas sekretariāta rītdienas sēdi…

— Es vispirms tomēr gribētu … — premjers pēkšņi kļuva domīgs. — Saistiet mani ar vicepremjeru un partijas ģenerālsekretāru …

— Vicepremjers laikam jau guļ, — palūkojies pulkstenī, atbildēja kancelejas priekšnieks. — Vai neizsaukt viņa sekretāru?

— Nē, varbūt vēlāk …

Premjers piecēlās un pats izņēma no skapja konjaka pudeli.

— Esmu mazliet noguris… — viņš salēja konjaku glāzītēs. — Vai neatliksim sarunu līdz rītdienai?

— Tiešām, parunāsim labāk rīt, — piekrita lietu pārvaldnieks, ķeroties pie glāzītes. — Jums būtu vēlams atpūsties. Bet mana jautājuma iztirzāšanu var mierīgi atlikt līdz rītdienai…

Visi trīs klusēdami iztukšoja mēriņus. Milzīgs kā profesionāls cīkstonis, lietu pārvaldnieks vienā rāvienā izdzēra savu konjaku, piecēlās un devās uz durvīm. Brīdi vēlāk viņam sekoja kancelejas priekšnieks, bet aiz viņa premjers.

Kancelejas priekšnieks, gaitenī atpalicis no lietu pārvaldnieka, čukstēja premjeram:

— Taisāties reorganizēt kabinetu?

Premjers pārsteigts palūkojās uz savu tuvāko palīgu, kas allaž izcēlās ar sevišķi precīzu nojautu.

— Jā, tiklīdz norims pašreizējā kņada … — premjera seja saspringa. — Man tomēr liekas, ka savā ziņā arī tagad ir ļoti piemērots moments. Rīt tikšos ar vicepremjeru un partijas ģenerālsekretāru un tad jau…

Kad abi kabineta locekļi aizgāja, premjers viens pats atgriezās atpakaļ un izdzēra vēl vienu glāzīti konjaka. Plašā māja bija tukša. Pēc zemestrīces viņa ģimene bija aizbraukusi, palika tikai veca kalpone un komandants, kas reizē izpildīja arī sulaiņa un sarga pienākumus. Viņiem dots rīkojums nerādīties citiem acīs. Likās, ka visā rezidencē ir tikai viņš viens pats. Klusums.

Cik viss savādi… Jūtot, ka alkohols vel pastiprina nogurumu, premjers aizvēra acis un ar pirkstiem izberzēja plakstiņus. Nespēks veļas virsu, uzbruka no muguras un pakauša, it kā mēģinādams iegrūst viņu uz galvas bezdibenī. Atgāzies pret krēsla atzveltni, viņš padevās šim kritienam. Svinaini duļķainajā miglā kaut kas sāka neskaidri iezīmēties.

Tās bija viņa mīklainās «izvēles» pelēkās kontūras.

«Izvēlēties pilnīgā vientulībā» — lūk, kas bija profesionāla politiķa īstā specialitāte. Vismaz tā tam jābūt. Jo tieši no šī brīža sākās vara. Samērā jaunais premjerministrs — viņš vēl nebija sasniedzis sestā gadu desmita pusi — pieturējās pie seno laiku pārliecības, ka politiķim jābūt sava veida brīnumdarim. Acīmredzot politikā nekad neizdosies ieviest nekādu racionalizāciju. Lai cik augstu līmeni sasniegtu skaitļotāji, tomēr īpaša cilvēku nojauta un viņu pieņemtie lēmumi dažos gadījumos pārsniegs visu automatizēto sistēmu iespējas. Jo politiskā izvēle var veikt lēcienu tik tumšā nākotnē, kuru nespēj paredzēt pat skaitļotājs. Šī mašīna, pamatojoties uz apkārtnes un pagātnes datiem, relatīvi precīzi modelē nākotni. Bet dažos gadījumos cilvēku nojauta vienā lēcienā atrod «īsāku ceļu», nekā skaitļotājs spēj izrēķināt. Pamatojoties uz datiem, kurus sniedzis skaitļotājs, cilvēks pieņem lēmumu un izmaina situācijas attīstības procesu, līdz ar to izmainot arī varbūtību sadalījumu. Tad tiek veikti jauni aprēķini un rodas jaunas prognozes, kas iesaka jaunu izvēles virzienu … Pareizo virzienu izdodas noteikt, summējot zigzagveida kustības pēc «Brauna kustības» modeļa. Tādējādi galu galā var aplēst situāciju, kas ir «vislabākā no visām iespējamām». Bet reizēm cilvēks bez aprēķiniem spējīgs saskatīt vispiemērotāko ceļu un izdarīt pareizo izvēli._ Šādā gadījumā zaudējumi, kā likums, ir minimāli. īstenība sastāv no neskaitāmām lielām un sīkām parādībām, kas cita no citas atšķiras ar savu amplitūdu, bet, savstarpēji ietekmējoties, tās izveido milzīgu un ārkārtīgi sarežģītu sistēmu. Pašreizējā attīstības fāzē vēl nav iespējams ielaist skaitļotājā visus iespējamos un iedomājamos realitātes komponentus. Skaitļotājs vēl ir zīdainis, viņam vēl nav nekādu sevišķu nopelnu vēstures priekšā. Un, ja tajā ielaistu zināmos datus, tas tik un tā nespētu paredzēt pilnīgu nākotnes ainu, tajā tomēr paliktu neprognozējami tumši plankumi, kā to norāda «Laplasa dēmons»… «Cik viegli būtu,» premjers nodomāja, «ja rastos tāds skaitļotājs, kam varētu pilnīgi uzticēt visu nākotnes prognozēšanu … Tad cilvēkam nevajadzētu nodarboties ar to, ko tagad sauc par politiku, un tad laikam pienāktu gaidītie laimīgie laiki. Interesanti, vai tiešām kādreiz atausis diena, kad cilvēks tiks atbrīvots no politiskās atbildības morāli smagās nastas gluži tāpat, kā viņš kādreiz, pateicoties mašīnai, atbrīvojies no grūtā fiziskā darba.

Nē, tādi laiki droši vien nekad nepienāks …

Bet pašreiz skaitļotāji un vesela armija spējīgu darbinieku, kas kalpo birokrātiskajā aparātā, tikai palielina komplicētību situācijās, kad nepieciešams izvēlēties, un uzveļ vēl smagāku nastu tiem, kas pieņem lēmumus.» Premjerministrs, kas ārzemju braucienu laikā bija ticies ar dažādu valstu vadītājiem, atcerējās, kā viņš sirds dziļumos bija nodrebējis, ieraugot ASV prezidenta sejā traģiskas atsvešināšanās ēnu un drūmas, vārdos neizsakāmas vientulības izteiksmi, kas tika slēpta aiz žilbinoša smaida. Bet šī cilvēka rīcībā bija vispilnīgākā informācijas sistēma un spējīgu darbinieku augsti organizēts personālais sastāvs. Tas notika Baltajā namā pēc vakariņām tērzēšanas laikā. Prezidents, apveltījis katru klātesošo ar smaidu, uz īsu brīdi novērsās no sarunu biedra. Premjers, pārmijis dažus vārdus ar prezidenta palīgu, atskatījās atpakaļ un ieraudzīja, ka prezidents smaida tukšumam, vietai, kur neviena nebija. Tajā mirklī premjeram atklājās kaut kāda nežēlība, kas bija sastingusi pusceļā starp šī cilvēka ierasto lūpu smaidu un acu stindzinošo saltumu … Bet aiz saltuma — traģiska vientulība, kas pēkšņi izslīdējusi ārpusē gluži kā netīra apakškrekla piedurkne no sniegbaltas, stīvinātas aproces. Negribējās to redzēt. Premjeram sāpīgi iedzēla ne ar ko neizskaidrojama vainas sajūta, it kā viņš būtu nejauši ieraudzījis prezidentu kārtojam dabiskās vajadzības.

Premjeram likās, ka ieraudzījis pats sevi — jau ilgi un nepārtraukti sirgstošu ar tādu pašu atbaidoši kroplīgu vientulību, kuru saskatīt spēj tikai līdzīga stāvokļa cilvēki, pie tam tikai tad, ja lieto īpašu atslēgu…

Premjers, ērti iekārtojies atzveltnes krēslā, domāja, ka patlaban viņam tāda pati sejas izteiksme kā toreiz amerikānim. Vecas burves neglītā seja ar skarbiem, ne visai skaidri iezīmētiem vaibstiem… Tajā laikā japāņu premjeram bija daudz vieglāk nekā Amerikas prezidentam. Toreiz ASV bija iestigušas pretīgā kara muklājā, un no prezidenta lēmuma bija atkarīgas gan viņa tautiešu, gan pretinieka karavīru desmittūkstošu dzīvības.

Toties šoreiz premjers bija nonācis daudz sarežģītākā situācijā.. Viņš ar delnu pārvilka ne visai svaigi skūtajam, taukainajam zodam. Tātad zeme, ko sauc par Japānu, tiks iznīcināta. Valsts teritorija fiziski būs pazaudēta, lielākā daļa tautas aizies bojā, bet tie, kas izglābsies, paliks bez dzimtenes… Viņi būs spiesti klaiņot pa svešām valstīm, pa trimdiniekiem allaž tik šaurām citu tautu zemēm …

Tādas varbūtības iespēja arvien pieaug, bet tikpat liela bija varbūtība, ka nekas tam līdzīgs neizcelsies. Taču patlaban nebija īstais laiks prātošanai — būs vai nebūs nepieciešams gatavoties iespējamai katastrofai. Ņemot vērā, ka D = 2, sagatavošanās varbūt jau bija nokavēta, Japāna varēja nonākt neapskaužamā stāvoklī, un viņam bija jāuzņemas visa atbildība par to.

«Šāda lēmuma pieņemšana vienam cilvēkam ir pārāk smaga nasta,» premjers domāja, grozīdams rokā konjaka glāzīti. «Nepanesama normālam cilvēkam. Tādēļ jau laikam, lai kā tiktu pilnīgoti skaitļotāji un birokrātiskā sistēma, «vara» vēl joprojām ir un paliek kaut kas brīnumains, iracionāls un pārcilvēcisks, kas balstās uz aukstasinīgu prātu. Normālam cilvēkam trūkst drosmes, lai pieņemtu lēmumu tik cietsirdīgā jautājumā. Un, jo skaidrāka kļūs situācija, jo vairāk izzudīs drosme. Man vienam pašam jāizlemj par visiem. Notēlot dieva pārcilvēcisko lomu spēj tikai tas, kas apveltīts ar milzīgu, žēlastību nezinošu garīgo spēku un neizsmeļamu enerģiju. Vienīgi tāds cilvēks spējīgs iedvest apkārtējiem iracionālas bailes varas «svētuma» priekšā. Bet, ja situācija pierims un lēmums izrādīsies ačgārns, tad «svēta» lomas tēlotājs itin viegli pārvērtīsies grēkāzī, kļūs par upuri likteņa dievietes dusmu remdēšanai. Un, ja cilvēks, skaidri to apzinoties, tomēr stājas uz šāda ceļa, tad jau viņš ir kungs un pavēlnieks…»

Premjers allaž bija uzskatījis sevi par visparastāko cilvēku. Viņa aprēķini vienmēr bija stingri, precīzi un racionāli. Klusībā viņš pat lepojās ar to. Pēc uznākša- nas politiskajā arēnā viņam šķita, ka sen tālā pagātnē nogrimis gan imperatora Meidzi laikmets, gan tālaika politiskie darbinieki kas izcēlās ar plašu domāšanu un tālrcdzību. Viņš uzskatīja, ka politika mūsdienās vadāma kā rūpniecības uzņēmums — racionāli, pamatojoties uz attiecīgi apstradatiem stingriem un precīziem datiem, un publiski spriedelēja par šo tematu. Bet, kad viņš, sev par pārsteigumu, izvirzījās — vēlēšanās uzvarēja valdošās partijas veterānus un pats kļuva tās priekšsēdētājs, bet vēlāk valsts premjers — tad, vēl nepaguvis uztvert savu augšupeju kā notikušu realitāti, viņš pēkšņi sāka apsvērt savas spējas, kuras, pēc viņa paša domām, nedarīja viņam godu. Savējie dēvēja viņu par «bezbailīgu un drosmīgu», politiskie pretinieki uzskatīja, ka viņš ir «auksts, cietsirdīgs un apdomīgs kalkulators», bet tautas masas sāka paust viņam uzticību, kurai bija piejauktas godbijīgas bailes. Apkārt stāvošās personas pamazām, gandrīz nemanot, uzspieda viņam cietsirdīga «likteņa lēmēja» lomu, kuras tēlošanai citiem nebija spēju, un nu viņš to beidzot saprata. Nojauta reti kad viņu vīla, pieņemtie lēmumi pa lielākai daļai bija pareizi, un, ja viņš kādreiz arī pieļāva kļūdu, tad nezaudēja apbrīnojamu aukstasinību, nesvārstījās kā citi un galu galā izkļuva no sarežģītajām situācijām ar minimāliem zaudējumiem. Reizēm izdevās pat sagrāvi pārvērst uzvarā.

Pašam nereti likās, ka viņš nav «bezbailīgs un drosmīgs», bet gan cilvēks, kam vienkārši trūkst dažu emociju, piemēram, baiļu izjūtas. Pie tam viņam piemita zināma garīga pievilcība, kas saistīja cilvēkus un kopā ar viņa izcilo bezbailību veidoja ap viņu noslēpumainības oreolu.

Iespējams, ka viņš nekad nebija sevišķi tiecies pēc varas un ieņēma savu augsto posteni ne tādēļ, ka pats būtu centies to panākt, bet gan tāpēc, ka, pašam nemanot, bija citu izvirzīts. Tāda sajūta nešķīrās no viņa divus termiņus. Zināmā veidā tas bija «upura» ceļš. Viņš pats nesaprata, kāpēc viss noticis tieši tā. Cēlonis varēja būt vai nu gēni, vai arī audzināšana. Vēlāk viņš uzzināja, ka viņa kandidatūru izvirzījis un aizkulisēs atbalstījis tas pats vecis, bet nepiešķīra tam lielu nozīmi. Viņš, protams, neignorēja veci apciemoja viņu, klausījās viņa nostāstos par veciem laikiem, tērzēja par mākslu, bet nekādā gadījumā neuzskatīja, ka atrodas viņa aizbildniecībā. Jo veča pasaule bija pārāk tālu no tās pasaules, kurā viņš darbojās ik dienu. Sīs pasaules pastāvēja it kā dažādās dimensijās, un šķita neticami, ka tās spētu kaut kādā veidā ietekmēt viena otru. Premjera biogrāfija bija diezgan pieticīga. Risinot valstiskas problēmas, viņš rīkojās ārkārtīgi piesardzīgi — kā iedams pa jaunuzceltu tiltu — pirms spēra nākošo soli, izklauvēja un izpētīja tā konstrukciju, lai pārbaudītu stiprību. Valsts politiskajā vēsturē viņš bija pārāk neievērojams kanclers. Tiesa gan, viņš atrisināja vairākas grūtas problēmas un godam izkūlās no politiskajām krīzēm, bet pats nepiešķīra tam sevišķi lielu nozīmi. «Japāna ir mierīga valsts,» viņš domāja, «tādēļ arī mana politiskā biogrāfija noslēgsies tikpat mierīgi.»

Bet nupat situācijā bija krasi izmainījusies. Milzīga zemestrīce, kas sakropļoja galvaspilsētu, izraisīja arī lielu politisku katastrofu. Tomēr ar visu to vēl kaut kā varētu tikt galā, ja nebūtu TĀ, kas apdraudēja nākotni ne tikai valstij, bet arī zemei, uz kuras atradās šī valsts. Ja TAS tiešām notiks, Japānai un tās vadītājiem būs jārisina valstu vēsturē vēl nepieredzēta politiska problēma. Vai var fiziski izzust liela un ekonomiski varena valsts, kas lepojas ar savu gadsimtiem ilgo vēsturi un kultūru? Vai pasaules vēsturē ir bijuši analoģiski gadījumi? Kuram politiskajam darbiniekam vajadzējis risināt tik milzīgu problēmu?

Iespējams, ka šāda mezgla atšķetināšana viņam tomēr nebūs pa spēkam… Premjers raudzījās tukšumā, vēl arvien lēni grozīdams konjaka glāzīti. Vai viņam pietiks enerģijas? Protams, rokas klēpī salicis viņš nesēdēs. Bet vai pratīs novest lietu līdz galam? Jeb, notikumiem attīstoties, kaut kur pusceļā būs spiests palūgt kādu stiprāku personu pārņemt viņa pilnvaras?

Bet kur viņam zināmās sfērās ir tāds cilvēks? Prātā nenāca neviena kandidatūra… Ja nu vienīgi skaitliski mazās opozīcijas partijas līderis, kas pamazām gūst arvien lielāku ietekmi. Kara gados šis cilvēks bijis ieslodzīts cietumā, bet pēckara laikā viņam izdevies nostiprināt partijas rindas un, pārvarot smagu partijas iekšējo cīņu periodu, atvairīt visus uzbrukumus gan no labējā, gan no kreisā spārna. Un tomēr, kas viņš tāds ir? Viņā slēpjas kaut kas neizprotams.. «Jā, tā arī neatrodu neviena piemērota kandidāta,» sprieda premjers, tukšojot glāzīti. Iespējams, ka, situācijai saasinoties, sāksies nemieri un tad kāds pacels galvu. Bet, kamēr tāds mantinieks neuzradīsies, viņam pašam vien būs jātēlo «likteņu lēmēja» loma… Bet tas nozīmēja, ka turpmāk būs jāpieņem vesela virkne grūtu, cietsirdīgu lēmumu.

Premjers turpināja prātot. Dīvaini, bet viņš pats nejuta nekādu «heroisku» pacēlumu. Viņam nebija arī ne mazākās vēlēšanās kļūt varonim. Vienkārši neatlika nekas cits kā uzņemties šo lomu. Pašreiz pat neradās jautājums, vai viņš pratīs to izpildīt. Pagaidām «liktenis» lika tieši viņam, tagadējam premjerministram, uzņemties šo smago nastu… Līdzīgi visiem japāņu politiķiem viņš bija pārliecināts, ka darbus «neveic», bet tie paši «veicas», lai gan par to neviens skaļi nerunāja… Izrādījās, ka «griba» un «centieni» ieņem ļoti mazu vietu likteņa varenajā spēlē, sevišķi tādos gadījumos, kad tuvojas neatvairāmi notikumi…

Premjers nāca pie atziņas, ka drosme ir nepastāvīgs lielums un ir vajadzīgs tikai tādēļ, lai nekļūdītos spriedumos. Jā, nebūtu slikti izbrīvēt sev pāris dienu, aizbraukt uz kādu klusāku vietu un nodoties «dzen» budisma meditācijai, sprieda premjers, lūkodamies iztukšotajā glāzītē. Jā … ar veci arī vajadzētu tikties …

2.

Kanto otrā lielā zemestrīce — tautā to iesauca par Tokijas lielo zemestrīci — kādu laiku bija pasaules valstu uzmanības centrā. Dabas katastrofa, kas gandrīz vienā mirklī izpostīja lielāko da|u maksimāli modernizētas galvaspilsētas ar vislielāko iedzīvotāju skaitu un blīvumu pasaulē, jau pati par sevi bija īsta sensācija. Kādā Rietumu laikrakstā parādījās traģisks virsraksts: «Tokija pārvērsta par otru Hirosimu!».

Speciālisti pārsprieda jautājumu, cik bīstama ir sti- permoderna, nedabīgi uzpūsta pilsēta, kaut gan nolikusi nelaime tika uzskatīta par «ekskluzīvi japanisku». Visa pasaule nodrebēja, uzzinājusi milzīgo daudzumu upuru.

No visu pasaules valstu vadītājiem birtin bira līdzjūtības telegrammas. Amerikas laikrakstu redakcijas un telegrāfa aģentūras, kurām tā patīk sniegt dažadas «palīdzības», uzsāka kampaņu, lai «jebkurā veidā» atbalstītu Japānu. Ārzemēs dzīvojošiem japāņiem nācās ik dienu noklausīties līdzjūtības vārdos, starp kuriem reizēm ieskanējās gandrīz neslēpts, ļauns prieks. Dienām ritot, līdzjūtību nomainīja ziņkārība — kas turpmāk notiks ar Japānu, kā milzīgā katastrofa ietekmēs šīs valsts nākotni? Lūk, kas tagad interesēja pasaules sabiedrību.

Visur tagad runāja par Japānu. Par šo vienīgo Tālo Austrumu zemi, kas guvusi tik lielus panākumus savas saimniecības modernizēšanā. Divos karos uzvarējusi, pēdējā pasaules karā pilnīgi sagrauta, tomēr atjaunojusi savu ekonomiku pietiekoši straujā tempā, lai ar nacionālo bruto produkciju ieņemtu trešo vietu pasaulē. Vispārēju uzmanību piesaistīja šī pārmērīgi strādājošā, pārmērīgi ražojošā, pasaules ekonomiku ietekmējošā un vispār kaut kā pārāk «uzmācīgā» valsts … Bija arī tādi, kas ne bez prieka saņēma ziņu par lielajām bēdām, kuras bija piemeklējušas Japānu. Kāds angļu laikraksts klaji rakstīja: «Sliktas dzīves sliktās sekas.»

Un vēl:

«Japāna, turpinot attīstīt savu ekonomiku nāvinieku «kamikadžu» stilā un pašnāvības «harakiri» tradīcijās, citiem vārdiem sakot, ignorējot cilvēkus un nerēķinoties ar viņu dzīvībām, izveidojusi milzīgu, nedabīgu, cilvēkam pretīgu, karakuģim līdzīgu pilsētu un, liekot visas cerības uz kaujas saucienu «bandzai», devusies uzbrukumā pasaules tirgum. Bet avantūra beigusies ar krahu, novedot pie nesaskaitāmiem zaudējumiem un cilvēku upuriem. Tā tas reiz jau notika ar milzīgo karakuģi «Jamato», kas, ignorēdams kara taktiku, devās kaujā, lai gan to nesedza iznīcinātāji. Nacionālais raksturs nemainās arī pēc pieļautām kļūdām. Japāna pat divdesmitajā gadsimta atkarto savas «tipveida kļūdas», ko pielaidusi cietokšņu sturmēšanā, sākot jau no krievu-japaņu kara, un turpina līdz pat šai dienai. Acīmredzot būs vajadzīgi vēl daudzi gadi un daudzas kļūdas, iekams Japāna izdarīs pareizus secinājumus no šīs visai sāpīgās mācības.»

Tomēr ārēji visa pasaule it kā juta līdzi Japānai. Palīdzības sniegšanas fondā ienāca gan dažādi materiāli, gan naudas ziedojumi. Amerikas valdība paziņoja, ka bez atlīdzības piegādās divtūkstoš pārvietojamu māju un dažādus medikamentus. Padomju Savienība atsūtīja divdesmittūkstoštonnīgu pasažieru kuģi tiem, kas palikuši bez pajumtes.

Japāņu valdība gan savas valsts, gan ārzemju firmām steidzami pasūtīja izgatavot piecpadsmit tūkstošus pārvietojamo un piecus tūkstošus saliekamo māju. Noliktavās glabājās trīs tūkstoši tā saucamo kapsulmā- jiņu, bet mēnesī no jauna varēja saražot ne vairāk kā septiņus astoņus simtus. Par nelaimi, gandrīz puse uzņēmumu, ka s tas ražoja, bija gājuši bojā Kanto apgabalā. Amerikā, Kanādā un Eiropā šīs mājiņas izgatavoja pēc J'apānas patenta. Tur krājumā atradās pieci tūkstoši jau gatavu. Lielā steigā tika noslēgts līgums par to iepirkšanu. Lai gan kapsulu un pārvietojamās mājas jau agrāk bija kļuvušas par starptautiskās tirdzniecības objektu, taču tādos masveida apmēros tās importēja pirmo reizi.

Tajā pašā laikā Japānas va'ldība sāka uzpirkt lietotus pasažieru kuģus. Vairākus desmitus šādu kuģu bez kādas tielēšanās pārdeva Brazīlija, Austrālija un Skandināvijas valstis. Ažiotāžā bija tik liela, ka tūdaļ — ili iinļl cēlās kuģu būvētavu akciju cenas.

Naritas lidostu, kas bija cietusi daudz nia/.ak u

Atbraukušo ārzemnieku vidū bija divi maz ievērojami cilvēki. Abi gara auguma, ar «diplomāta» portfeļiem pie rokas, visiem gadalaikiem noderīgos mēteļos ar paceltām apkaklēm, uz acīm uzvilktās platmalēs un saules brillēs. Pēc izskata viņi ne ar ko neatšķīrās no biznesmeņiem. Bet automašīnai «Lincoln Continental», kurā viņi iesēdās kopā ar trim acīgiem jauniem cilvēkiem, bija diplomātu numurs. «Lincoln» traucās uz priekšu pa pārpildīto Tokijas—Čibas šoseju, pusceļā strauji nogriezās uz ziemeļiem, Adači rajonā pārbrauca pāri pagaidu tiltam un Čijodas rajonā, kas bija samērā maz cietis, ieslīdēja kādas ārzemju vēstniecības pagalma vārtos. Brauciens ilga pusotras stundas, un pēc desmit minūtēm abi atbraucēji jau tērzēja ar vēstnieku un vēstniecības sekretāru vienā no savrupmājas tālīnākajām istabām.

— Vajag pamatīgi izpētīt, kādā veidā un cik lielos apmēros Tokijas zemestrīce ietekmēs Japānas sabiedrības attīstību… — griežoties pie vēstnieka, pavēlošā tonī runāja cilvēks pusmūža gados ar pliku galvvidu. — Mūsu departamentā, protams, ir vesela grupa, kas pēta šo problēmu, bet attiecīgu apsekojumu veikšanai es vēlētos atstāt šeit vienu no grupas spējīgākajiem locekļiem …

Viņš norādīja uz līdzatbraukušo gadus trīsdesmit veco gaišmati.

— Zaudējumi, bez šaubām, ir diezgan ievērojami, — vēstnieks teica, piepildot glāzītes ar vīnu no karafes, kas stāvēja uz kamīna malas. — Vai dzersi? Tokajs…

Bet Japāna ir ekonomiski varena valsts. Tā ātri atgūs spēkus. Iespējams pat, ka notikusi katastrofa kļūs par sava veida stimulu tālākai attīstībai.

— Bet pēc pērnās Kansajas zemestrīces pagājis pārāk mazs laika sprīdis… — iebilda ne visai jaunais vīrietis, paņemot vēstnieka piedāvāto glāzīti. — Lai gan toreizējā bija lokāla zemestrīce, kurā cieta galvenokārt Kioto pilsēta un rajons no Kioto līdz Osakai un ekonomiskie zaudējumi nebija visai ievērojami, tomēr divas lielas zemestrīces tik īsā periodā — tas ir daudz. Cietuši taču divi lielākie valsts centri, un tas nevar neietekmēt ekonomiku. Par sabiedrisko noskaņojumu nav pat ko runāt…

— Bez šaubām! — vēstnieks pamāja ar galvu. — Satraukums un bažas pieaug. Opozīcija pamazām vēl atturas no pārmetumiem, bet, protams, drīz vien, apvienojusi savus spēkus ar strādnieku arodbiedrībām, dosies uzbrukumā.

— Vai tagadējā valdošā partija būs spējīga pārvarēt krīzi?

— Kad noskaidrosies atjaunošanas darbu perspektīva un galvaspilsētas dzīve zināmā mērā normalizēsies, tad, manuprāt, sāksies liela ofensīva ar lozungu: «Sauksim pie atbildības valdību un valdošo partiju par nepilnībām pasākumu plānā pret dabas katastrofām». Opozīcija droši vien mobilizēs visus spēkus uz nākam- gada rudeni, lai valdības krīzi pieskaņotu zemestrīces gadadienai. Prese arī nesnaudīs, gan jau avīžnieki pacentīsies ar lielu kņadu atzīmēt šo jubileju. Ja es būtu opozīcijā, rīkotos tieši tā. Pašlaik, protams, visi sadarbojas ar valdību, lai varētu ātrāk pārvarēt traģisko situāciju. Kad «ārkārtējais stāvoklis» paliks aiz muguras un tauta atgriezīsies pie savām ikdienas rūpēm, tad varēs atkal nodoties prātošanai, sākt aģitēt un musināt.

«— Nu un pēc tam? Vai valdošā partija noturēsies?

— Nezinu… — vēstnieks Dakratīja galvu. — Grūti teikt.

— Lēš, ka tiešie zaudējumi sasniedzot astoņus, pat desmit triljonus. Bet, pēc mūsu aprēķiniem, šī summa būs vairākkārt lielāka… — vecākais vīrietis izvilka no kabatas cigāru un no abiem galiem apostīja to, — Sajā pilsētā sakoncentrēti visi valsts centrālie mezgli. Lai pēc tik pilnīgas paralīzes varētu atjaunot to funkcijas, būs vajadzīgi vismaz pieci seši gadi. Perspektīvā tas neizbēgami atsauksies uz Japānas ekonomikas attīstību. Iespējama pat inflācija. Un daļēja inflācija ātri var pāraugt vispārējā …

— Arī par šo jautājumu mēs esam domājuši. teica vēstniecības sekretārs, šķirstot piezīmju grāma* tinu. — Par spīti valdības ārkārtējiem pasākumiem, pietiekami strauji jau kāpušas tērauda, cementa, naftas un citu materiālu tirgus cenas. Galvenais ir tas, ka cunami dēļ stipri cietusi lielāko uzņēmumu visjaunākā ražošanas jauda un tādēļ vēl ilgi tie nevarēs normāli funkcionēt. Acīmredzot tuvākā laikā stāsies spēkā efektīva valdības ekonomiskā kontrole, ievērojot tomēr zināmu piesardzību, jo pamatīgi cietis tikai viens Japānas rajons — Toķija. Kas attiecas uz tēraudu, tad importa triecientemps neizdosies, jo visā pasaule vērojamā šī metāla zināms deficīts. Visa valsti krasi dārgākas kļūst plaša patēriņa preces. Vel gribu piebilst, ka japā- ņiem ir savads paradums — gada beigās, it kā atzīmējot kādus lielus svētkus, viņi uzsāk cīņu par naudas prēmijām. Tātad Jaungada priekšvakarā visā valsti bus jūtams skaidras naudas trūkums. Bez tam vēl gandrīz desmit miljoni cilvēku steidz no bankām izņemt savus noguldījumus. Daudzās bankās sabojājušies skaitļotāji. Tas ārkārtīgi sarežģī naudas izmaksas operācijas. Uzņēmēji nespēj pārskaitīt līdzekļus palīdzības sniegšanai cietušajiem, arī gada prēmiju izmaksas aizkavēsies.

— Tātad jaunais gads iezīmēsies ar opozīcijas uzbrukumu valdībai, — rezumēja pusmūža vīrietis. — Un pēc tam?

— Liekas, valdība jau sākusi rīkoties, lai sašķeltu opozīcijas vienoto fronti… — vēstnieks atbildēja, saraucis uzacis. — Bet diez vai tas izdosies… Valdība cenšas dabūt savā pusē divas centristu partijas, bet arī tās jebkurā brīdī var atteikties no sadarbības, tiklīdz saodīs, ka valdības pozīcijas sagrīļojušās. Tagadējais kabinets, protams, pasviedīs ēsmu: piedāvās izveidot koalīcijas valdību un visvalsts kabinetu, bet diez vai opozīcija uzķersies uz šāda āķa.

— Jūs esat tādās domās, ka tagadējās valdošās partijas valdība ir spējīga nospēlēt šādu teātri? Man liekas, ka premjeram pietrūks politiska spēka.

— Jā, mūsdienu Japānā nav personas, kas varētu uzstāties šādā lomā… — vēstnieks paraustīja plecus. — Valsts pārdzīvo grūtu laiku. Japānas sabiedrība sāk jukt un brukt. Arī studenti, izmantojot viņiem labvēlīgo bridi, var sarīkot visādas nekārtības. Pietiek pieļaut visniecīgāko kļūdu, lai Japānas politiskais kurss strauji izmainītos. Gan ekonomika, gan tautas dzīve pietiekoši ilgu laiku attīstījusies, pateicoties maksimālām pūlēm, un iespējams, ka tieši tagad asas adatas gals pieskāries līdz pēdējai iespējai piepūstam gaisa balonam.

— Vai ir vērts tā pārspīlēt? — jaunais eksperts jautāja. — Zaudējumi tiešām milzīgi, netrūks arī «komplikāciju», bet, lai ko jūs sacītu, zemestrīce ir un paliek tikai zemestrīce. Lielākais, kas var notikt — kādu laiku būs vērojama nacionālās bruto produkcijas lejupslīde. Japāna taču ir ekonomiski varena valsts.

— Protams, ka zemestrīce paliek zemestrīce, bet neviens nezina, kas tai var sekot, — vēstnieks atkal ielēja glāzītēs tokaju. — Man vēl atmiņā, kas te notika pirms pusgadsimta… Biju tad pavisam jauns… Strādāju toreiz tepat mūsu vēstniecībā vairāk nekā desmit gadus… Neilgi pirms manas atbraukšanas bija notikusi Kanto lielā zemestrīce. Tolaik Tokija sastāvēja no nožēlojamām koka vai bambusa būdiņām… Jā, tā bija šausmīga nelaime, bojā aizgāja simttūkstoš cilvēku. Nejēdzīgu baumu dēļ tauta nogalināja tūkstošiem korejiešu, imperatora valdība, izmantodama vispārējo apjukumu, noslaktēja ne mazumu sociālistu. Bet šīs zemes tauta, pieradusi pie stihiskām nelaimēm, par spīti katastrofas milzu apmēriem, ar neredzētu sparu ķērās pie atjaunošanas darbiem. Tomēr cilvēkus pārņēma bažas, izveidojās ļoti saspringta situācija. Valdība pastiprināja «Likumu par sabiedriskās kārtības uzturēšanu» — tika aizliegta jebkāda pretvalstiska propaganda, pat atsevišķi izteicieni pret pastāvošo kārtību, lai revolucionāri nevarētu musināt tautu. Finansiālā panika, drausmīga ekonomiska lejupslīde un bailes no starptautiskas krīzes… Kad taupības režīms neattaisnoja sevi un Japāna slīdēja arvien zemāk, valdība mēģināja ar bruņošanās drudzi stimulēt ekonomisko aktivitāti un, uzsākot agresiju kontinentā un okupējot Mandžūriju, cen- i tās mazināt iekšējo krīzi savā zemē. Rezultātā Japāna ne tikai neizkļuva no bīstamās situācijas, bet nonāca līdz traģiskam karam…

— Jūs gribat teikt, ka Kanto pirmā lielā zemestrīce bija Japānas fašizācijas cēlonis?

— Es vienīgi domāju, ka tāda varbūtība nav izslēgta. Vismaz tas ir fakts, ka šī zemestrīce un tai sekojošais sabiedrības apjukums tomēr zināmā mērā izmainīja Japānas vēsturisko kursu.

— Tagadējā Japānas sabiedrība un tās ekonomiskie mērogi ne tuvu nav tādi kā pirms kara, — jaunais eksperts protestēja. — Es nedomāju, ka fašisms varētu pēkšņi atkal pacelt galvu. Arī pašreiz spēkā esošās konstitūcijas revidēšana ir pilnīgi neiespējama. Valsts aparāts ir uzkrājis lielu pieredzi ekonomikas atjaunošanā un attīstīšanā, tas ar to vien nodarbojies visus pēckara gadus. Pieļaujama pat doma, ka šai nelaimei var būt arī pozitīva loma — sekmēt sabiedrības elastīgumu. Vai kaut kas tamlīdzīgs nenotika arī pēc pēdējā kara?

— Starp karu un zemestrīci ir būtiska starpība, — teica gados vecākais vīrs, aizsmēķēdams cigāru. — Sagrāve karā Japānai pārvērtās tādā laimē, par kuru neviens pat sapņot nevarēja. Sakāve noslaucīja visus senlaicīgos uzslāņojumus, zem kuriem japāņu sabiedrība smaka kopš feodālisma laikiem. Japāna pat atteicās no bruņotajiem spēkiem. Bet zemestrīce ir pavisam cita lieta. Tā neizraisa kardinālas izmaiņas valstī un sabiedrībā. Pēc stihiskām nelaimēm sabiedriskās pretrunas ne vien netiek nolīdzinātas, bet, tieši otrādi—1 tās kļūst vēl asākas …

— Ja jau mēs esam spējīgi dot šādu analīzi, tad Japānas valdība un valdošā partija saprot to vēl labāk, — vēstnieks piemetināja. — Tādēļ arī Japānas valdība pacentīsies visās jomās nostabilizēt sabiedrisko sistēmu, lai tikai izkļūtu no kritiskās situācijas. Bet šāda stabilizācija, citiem vārdiem — kontroles un reglamentu pastiprināšana, var izraisīt dažādus pārsteigumus. Pietiek kādas niecīgas kļūdas, lai sociālā krīze paplašinātos. Un tad neviens vairs nespēs noteikt, uz kuru pusi stūrēs Japāna …

— Lūk, tieši šo jautājumu mēs arī gribētu izpētīt pamatīgāk, — paskaidroja gados vecākais. — Jo izmaiņas

Japānas iekšējā stāvokli var stipri atsaukties uz situāciju Tālajos Austrumos. Jādomā, ka jebkurā gadījumā krasi samazināsies Japānas ekonomiskās ekspansijas tempi Dienvidaustrumāzijas rajonā. Sašaurināsies eksports arī uz Ameriku, Eiropu un Āfriku. Kas aizpildīs šo vakuumu? Ķīna, protams, izstieps rokas pēc Dienvidaustrumāzijas. Padomju Savienība nododas savas zemes attīstībai… Atklāti sakot, mums vispirms jāizdibina, ko uzsāks Ķīna … Japānas ekonomikas augšanas tempu palēnināšanās un tās ierobežotā piedalīšanās starptautiskajā tirdzniecībā iepriecinās vienus un sarūgtinās citus. Atsevišķos rajonos dažs labs centīsies atgūt savu agrāko ietekmi. Eiropā un Dienvid- austrumāzijā jau manāmas jenas masveida izpārdošanas pazīmes. Šonedēļ tās kurss strauji krities. Viens dolārs maksā tikai divsimtpiecdesmit jenu.

— Vai jūs_ gaidāt kādas izmaiņas situācijā, kas izveidojusies Āzijā? — vēstniecības sekretārs painteresējās.

— Grūti teikt. Ja kaut kur būs vērojami atklāti un rupji mēģinājumi atjaunot savu zudušo varenību, tas, protams, izraisīs niknumu un novedīs pie prettrieciena. Bet mums jāzina, kādas būs šīs zemestrīces sekas. Savos ilgtermiņa ekonomiskajos plānos un diplomātiskajā stratēģijā mēs rēķinājāmies ar Japānas izvirzīšanos pasaules tirgos… Ja situācija šai zemē mainīsies, mums būs jāizdara attiecīgi labojumi.

— Vai mēs kaut ko vinnēsim, ja atslābs Japānas ietekme ārvalstīs? — taujāja jaunais eksperts.

— Nē, es nevaru apgalvot, ka mūsu valsts gūs tiešu labumu. Tur, no kurienes atķāpsies Japāna, ieradīsies citas valstis. Tomēr jebkurā gadījumā, lai gan tas izklausās cietsirdīgi, nebūt nav slikti, kad pārāk stipra valsts kļūst vājāka. Un šoreiz mūsu valsts interesēs tas būtu vienkārši lieliski.

Vēstnieks ar platu smaidu pacēla glāzīti acu augstumā.

— Ak jā, šodien tieši pusdienlaikā paziņoja par ministru padomes reorganizāciju, — vēstniecības sekretārs teica un, izvilcis no mapes trīs kopā saspraustas papīra lapas, pasniedza tās gados vecākajam vīrietim. — Saskaņā ar jūsu norādījumiem mēs iespēju robežās sīki izpētījām jauno kabineta locekļu biogrāfijas.

— Oho! — uzmetis acis papīriem, iesaucās vecākais.

— Ārlietu ministra krēslā iesēdināta liela figūra. Tas visu labi saprot. Pirms kara darbojies Mandžūrijā, tad bijis sūtnis Brazīlijā un Austrālijā.

— Laikam jau krietni gados, ko? — vēstnieks jautāja. — Savaldīgs, mazrunīgs un labs teorētiķis. Esmu dzirdējis, ka, būdams Kanberā, viņš sakarā ar Āzijas problēmām iesaistījies vētrainā diskusijā vai nu ar Makmilanu, vai kādu citu, kas bijis tur ieradies…

— Tā, tā … celtniecības ministrs, pašpārvaldes … Ho, ho… Bēdīgi slavenajā Tirdzniecības un rūpniecības ministrijā iecelts prātīgs vīrs, bet transports nodots lielākā finansu dūža rokās…

— Es domāju, ka jūs jau esat pievērsis uzmanību tam, — vēstniecības sekretārs piebilda, — ka kabinets reorganizēts, pilnīgi ignorējot frakciju ietekmes īpatsvaru. Rodas iespaids, ka premjers jaunajā «atjaunošanas» kabinetā apvienojis visas frakcijas.

— Paga, paga, — sūkājot pirkstu locītavas, vecākais lūkojās lapās. — Savādi… Ziņojuma vēl nekas nav teikts par darbinieku pārcelšanu ministrijās…

— Baumas jau klīst, — vēstniecības sekretārs teica.

— Domāju, ka pēc nedējas paziņos. Zemestrīces laikā gājuši bojā vai cietuši daudz augstākā ranga ierēdņu.

— Tiklīdz nopublicēs pārcelto sarakstu, nekavējoties un ļoti rūpīgi izpētiet visu to darbinieku biogrāfijas, kas ieņems augstākus amatus nekā nodaļas vadītājs, — vecākais vēl joprojām sūkāja pirkstus. — Tā, ministru kabineta sekretārs un premjerministra kancelejas priekšnieks paliek savās vietās. Interesanti… Bet par Aizsardzības pārvaldes priekšnieku iecelts īsti rūdīts tips!

— Pazīstams? — vēstnieks jautāja, ieskatoties sarakstā.

— Kā lai nepazīstu! Viņš veikli uzdarbojās, kad Jamamoto Isoroku pirms Japānas uzbrukuma Amerikai iepirka Meksikā naftu. Toreiz man neizdevās uzmīt viņam uz astes. Slīpēts vīrs — beidzis jūras karaflotes intendantūras skolu, bet vēlāk grozījies specdienestā vai kur citur …

— Nu, ja sāksim rakņāties — vai valdošajā partijā, vai opozīcijā —, kas ar ko nodarbojies kara laikā, tad no daža laba pacelsies tāds putekļu mākonis… Militārās aprindas ar varu piespieda spējīgos jauniešus, it sevišķi karaflotes virsniekus, nodarboties ar dažādām lietām.

— Vai tu spēlē japāņu šahu sjogi? — vecākais jautāja vietniekam.

— Nē, tikai parasto Šahu. Ja nemaldos, tu man vēl esi parādā par zaudētām partijām…

— Sjogi ir daudz sarežģītāka un interesantāka spēle nekā šahs. Ja sagūsti pretinieka figūru, vari izmantot to kā savējo. Gluži kā Mao Czeduna un Vo Nguen Ziapa partizāņu kara teorijā. Figūru kombinācijas arī ļoti interesantas.

— Nu un tad?

— Skatoties sarakstā, redzu šādas tādas dīvainības… Paklau! Ja tu būtu Japānas premjerministrs, kādu kabinetu tu sev izveidotu, kam pievērstu vislielāko uzmanību?

— Vispirms kārtības uzturēšanai valsts teritorijā,— vēstnieks teica. — Un tās nostiprināšanai. Izvēlētos cilvēku, kam ir liela ietekme preses aprindās. So valsti nevar vadīt bez sadarbības ar masu informācijas orgāniem. Tad, pats par sevi saprotams, pievērstu uzmanību Celtniecības, Transporta un Tautas labklājības ministrijām. Nostiprinātu Finansu ministrijas un Valsts bankas pozīcijas, lai izvairītos no valūtas krīzes. Protams, vajadzētu nostabilizēt arī Tirdzniecības un rūpniecības ministriju, jo līdz rūpniecības atjaunošanai liela loma būs jāierāda importam. Būtu vērīgāk jāielūkojas arī Lauksaimniecības un mežkopības ministrijā…

— Dabiski, — vecākais pamāja ar galvu. — Atjaunošanai nepieciešams tāds figūru izvietojums, kas sekmētu stabilu iekšējo politiku.

— No pirmā acu uzmetiena liekas, ka kabinets tā arī sastādīts, — vēstniecības sekretārs iejaucās. — Visas pozīcijas, kuras nupat minēja vēstnieka kungs, ir nostiprinātas.

— Tas tā ir, ja skatās no japāņa redzes viedokļa, — vecākā vīra seja pauda šaubas. — Bet japāņu tauta nemaz neprot lūkoties uz savām iekšējām lietām ar ārzemju novērotāja acīm. Arī japāņu politiskie komentatori un korespondenti, ar retiem izņēmumiem, ir tādi paši… Bet no ārzemju novērotāja redzes viedokļa reorganizētā kabineta sastāvs liecina par krasi izteiktu orientāciju uz ārieni. Piemēram, jaunais ārlietu ministrs… Es domāju, ka Japānā reti kāds zina viņa vārdu, toties ārzemēs viņu labi pazīst kā vienu no ievērojamākām figūrām…

— Japāņi reizē ar iekšpolitiskās situācijas konsolidēšanu grib nostiprināt arī savu ārpolitiku.

— Nē, lietas būtība nav tik vienkārša. Manuprāt, spēku izvietojums ir tāds, lai galveno uzmanību varētu veltīt ārlietām, tirdzniecībai un rūpniecībai, transportam, aizsardzībai. Visi šie četri jaunie ministri ir ļoti ievērojami speciālisti starptautiskās politikas jautājumos. Ārzemēs viņu autoritāte daudz lielāka nekā dzimtajā zemē. Tātad pievēršanās iekšpolitikas stabilizēšanai ir tikai aizsegs ārpolitikas nostiprināšanai.

Nolicis glāzīti uz galda, vēstnieks kļuva domīgs.

— Vai tev neliekas, — vecākais jautāja vēstniekam, — ka šāds izvietojums liecina par Japānas gatavošanos lielai diplomātiskai ofensīvai? Bet kādēļ? Kādēļ Japānai vajadzīgs tieši tāds figūru kombinējums, kaut gan valsts iekšienē viss iet kūleniski? Lai to izprastu, nevar paļauties tikai uz veselo sapratu …

— Jā, vēl kas, — teica jaunais eksperts. — Tieši pirms mūsu izbraukšanas uz ārzemēm saņēmām diezgan savādu informāciju. Tiesa, tā man nelikās sevišķi svarīga, tādēļ es neiedziļinājos visos sīkumos. Bet mūsu ekonomists domīgi grozīja galvu. Lieta tāda, ka Japānas kapitāla investīciju samazināšanās ārzemēs pēc zemestrīces bija vērojama tikai kādu nedēļu, bet tad atjaunojās līdzšinējais stāvoklis. Izrādās, ka Japānas valdība bez lieka trokšņa piešķir aizdevumus tām privātajām firmām, kas iegulda savus līdzekļus ārvalstu rūpniecībā.

— Sis jautājums acīmredzot ir pelnījis, lai to sīkāk izpētītu … — teica vecākais, košļājot lūpas.

— Ir vēl kaut kas savāds. Noskaidrots pašā pēdējā laikā. Japānas valdība, izmantodama ļoti sarežģītu fiktīvu personu tīklu, iepērk ārzemēs gruntsgabalus. Visā pasaulē sapirktā kopplatība jau sasniegusi ievērojamus apmērus.

— Nekustami īpašumi ārzemēs? — vēstnieks sa- drūma. — Dīvaini! Līdz šim bija zināms, ka japāņi Āfrikā un Austrālijā pērk raktuves, bet gruntsgabalus…

Jā, pērk milzīgus neapgūtus līdzenumus…

— Tātad gatavojas pārcelt savus iedzīvotājus, lai novērstu demogrāfisku sprādzienu. Vai arī cietušos…

— Pagaidiet, — vēstnieku pārtrauca vecākais vīrs. — Japānas iedzīvotāju skaits jau trešo gadu nevis pieaug, bet, tieši otrādi — samazinās. Kaut kā savādi. So jautājumu vajadzēs izpētīt sīki jo sīki.

— Ko tad viņi īsti taisās darīt, šie japāņi… — vēstnieks murmināja. — Kas viņiem aiz ādas?… Es ar viņiem saskaros jau veselu pusgadsimtu, bet ko viņi domā, tā arī ne vienmēr izprotu.

— Jā, viss liekas ļoti sarežģīti… — vecākais domīgi novilka. — Rodas tāds iespaids, ka Japānas valdības rīcībā kaut kas slēpjas. Nē, tā nav nekāda nejaušība.,

3.

Tokijā, kur ik uz soļa vēl bija redzamas nesenās katastrofas pēdas, pienāca ziema.

Gada beigās, it kā dodot papildtriecienu, uzplūda liels aukstuma vilnis. No diviem miljoniem cilvēku, kas bija palikuši bez pajumtes, apmēram pusotra miljona izklīda pa provinci, kur viņi dzīvoja nemiera pilnu dzīvi svešās ģimenēs vai arī īrēja atsevišķas istabas. Pārējos uz laiku izvietoja pārvietojamās vai saliekamās mājiņās. Tikai nedaudzi bargo salu sagaidīja barakās, ko uz ātru roku saslēja krāsmatu vietās. Gandrīz visos pārējos valsts rajonos tika pārtraukti celtniecības un zemes darbi. No dažādām Japānas malām gan pa sauszemi, gan pa jūru uz Tokiju veda celtņus, ekskavatorus un citāda veida tehniku atjaunošanas darbu veikšanai. Cilvēki strādāja dienu un nakti, bet pagaidām vēl lietojama bija tikai ceturtā daļa ātrgaitas šoseju un ne vairāk kā desmit procenti izpostītā metro. Galvenokārt atjaunoja dzīvojamās mājas un ostas. Nesen darbu atsāka TEC-2, bet pagaidām tikai ar pusslodzi. Vēl arvien spēkā bija rīkojums par enerģijas taupīšanu. Naftas trūkuma dēļ mājas apkurināja vāji, un aukstums atsaucās uz cilvēku veselību un labsajūtu. Šķidrās degvielas vietā apkures sistēmās kā senos laikos izmantoja akmeņogles. Cikuho ogļraktuvēs izveidoja akmeņogļu sašķidrināšanas eksperimentālo rūpnīcu, bet tās ražīgums

bija ļoti zems. Lai gan lielākā daļa milzīgo celtņu dūmeņu izvirda melnu dūmu mākoņus, neviens tajā ziemā nekurnēja par sodrējiem.

No aukstajām debesīm sijājās dzeldīgi sniega putekļi. Onodera, veltīgi cenzdamies paslēpt seju augstu paceltā apkaklē, steidzīgi soļoja no premjerministra kancelejas uz Jūras drošības pārvaldi. Viņam neizdevās izmantot īsāko ceļu, jo visu parlamenta apkārtni aizpildīja demonstrantu bari. Pēc zemestrīces tā bija pirmā lielā demonstrācija. Vairākās vietās jau notika sadursmes starp studentiem un policijas mobilajām vienībām, tādēļ viņš nolēma aizslīdēt garām Patentu pārvaldei un caur Toranomona kvartālu sasniegt Ka- sumigaseki rajonu. Augstskolas bija cietušas samērā maz, tādēļ lielākajā daļā lekcijas notika. Tiesa gan, dažos mācību korpusos vēl arvien mitinājās zemestrīce cietušie. Ne mazums pasniedzēju bija gājuši boja, tādēļ bieži vien nodarbības tika atceltas. Daudzi studenti, palikuši bez' pajumtes, aizbrauca uz dzimtajam mājām, tāpēc demonstrantu vidū studentu nebija visai daudz un, neraugoties uz savu tradicionālo ekipējumu — ķi vere, maska un metāla stienis —, viņi neizrādīja necik lielu aktivitāti. Un tomēr, lai gan sākumā sajaukušies ar strādniekiem un kalpotājiem, viņi tagad jau veidoja paši savas grupiņas un uzbruka policijas vienībām. Vairākās vietās parlamenta tuvumā notika kautiņi. Šoreiz studentiem nebija pudeļu ar degošu maisījumu, tādēļ tie apmētāja policistus ar ķieģeļiem un betona gabaliem.

Onodera nepievērsa gandrīz nekādu vērību studentiem. Daudz smagāku iespaidu atstāja pārējie demonstranti. Drūmi un nomākti, ievērojot kapa klusumu, viņi nāca vilnis aiz viļņa. Cilvēki nesa plakātus: «Pieprasām dzīvokļus!», «Atdodiet tautai debesskrāpjus!», «Cietušajiem — ziemas pabalstu!». Viņu pelēkās, salā sastingušās sejas iedvesa nepārvaramu nemieru.

«Varbūt viņi kaut ko nojauš,» Onodera domāja. Viņš zināja, ka japāņu tautai piemīt saasināts jūtīgums. «Jā, zemestrīces radītie zaudējumi milzīgi, bet Japāna ir ekonomiski varena valsts un, kā apgalvo valdība, pēc dažiem gadiem viss atkal nostāsies savā vietā … Tomēr cilvēku sirdīs sāk iezagties nelabas priekšnojautas, ka pasaulē kaut kas nav kārtībā, ka notiek kaut kas tāds, kam nav jānotiek. Un šāds noskaņojums jaušams visā sabiedrībā.»

Arī laikraksti sekmēja šī noskaņojuma iesakņošanos, kā vienmēr rakstot savā iecienītajā brīdinoši pareģojošā tonī. Parasti cilvēki laida gar ausīm skaļos, reizēm klajām rupjībām tuvos avīžu «brīdinājumus». Informācijas plūdu laikmetā tautas masas bija ieguvušas emocionālu imunitāti pret «kliedzošiem virsrakstiem» un uzskatīja, ka žurnālistikai tādai arī jābūt. Lai cik avīzes bija pārpildītas ar drūmiem, indīgiem rakstiem, tauta prata atvairīties no uzmācīgās preses, ja vien intuitīvi juta, ka «pasaule atrodas savā vietā». Vēl vairāk, tā spēja atšķetināt arī to, kas slēpās samudžinātajā informācijas kamolā.

«Nē,» Onodera nodomāja, «šoreiz viņi droši vien sajūt, ka kaut kas nav tā, kā vajag.» Nemiers un bažas, kas dvesa no demonstrantiem, viņu noslēgtajām, salā un skumjās iekritušajām sejām, it kā liecināja, ka cilvēkiem sāk zust ticība rītdienai. Un plakāti ar šīm kategoriskajām prasībām visai valstij tik grūtajā brīdī… Viņi patiešām juta tuvojamies kaut ko nelabu, kādas traģiskas pārmaiņas… Cilvēki tikpat vienaldzīgi kā agrāk izturējās pret pašiem kliedzošākajiem virsrakstiem, kā, piemēram, «Vai pienākusi lielā krīze?» vai «Svaigo pārtikas produktu cenu pieaugums vēl par četrdesmit procentiem — pārtikas krīzes briesmas nākamgad pavasarī», bet bija kļuvuši piesardzīgāki un uzmanīgāki, cenšoties salasīt zem šādiem virsrakstiem slēptu briesmu pazīmes.

«Smalka tauta,» Onodera ar sāpēm domāja, ejot garām demonstrantiem un sirds dziļumos jūtot viņu noskaņojumu. «Nu bet kā būs, ja tauta uzzinās par TO? Varbūtība jau pārsniegusi piecdesmit procentus!.. Vai tas neradīs milzīgu paniku?»

Jūras drošības pārvaldē Onodera sastapa Kataoku, kas šeit bija ieradies nedaudz agrāk. īsā laikā šis jautrais, tumši iedegušais puisis ar zēniski apaļīgo seju bija līdz nepazīšanai izmainījies. Koši žilbinošais smaids izdzisis, vienmēr cieši sakniebtās lūpas nosedza līdzeno zobu baltumu. Acis bālas, āda pelēcīga… It

kā būtu kļuvis desmit gadus vecāks. Kataoka, līdzīgi citiem plāna D grupas darbiniekiem, strādāja dienu un nakti līdz nesamaņai, bet galvenais — visa viņa ģimene bija gājusi bojā Tamači rajonā.

— Vai demonstrāciju redzēji? — Kataoka vienaldzīgi vaicāja. Onodera pamāja ar galvu.

— Kā tu domā, avīžnieki vēl nekā nav uzoduši? — Kataoka raudzījās ar sniegu aplipušajā loga rāmī.

— Šodien viens bija ieradies Aizsardzības pārvaldē. Protams, neviens no plāna D galvenajiem ar viņu netikās, bet šis pabija Galvaspilsētas zonas atjaunošanas padomes sēdē, iebāza savu degunu Seismoloģijas institūtā, bet no turienes aizkūlās uz Aizsardzības pārvaldi un ilgi kvernēja preses nodaļā…

— Aizdomīgs ceļš… — Onodera nobubināja.

— Kādēļ viņam būtu jāvērš savas acis uz Aizsardzības pārvaldi?

— Laikam pamanīja tur Jukinagu un profesoru Tadokoro. Ar Jukinagu šis korespondents iepazinies jau agrāk. Viņam zināms pat tas, ka Jukinaga pēkšņi aizgājis no darba universitātē…

— Pirms ziņas nonāks līdz avīzēm, esmu pārliecināts, tiks veikti attiecīgi pasākumi, — Onodera noteica. — Kuņieda-san pačukstēja man, ka šovakar pie ministru kabineta sekretāra notiks slepena apspriede lielāko laikrakstu vadītājiem. Beidzot norunāta arī pilnīgi slepena opozīcijas vadītāju tikšanās ar premjerministru …

— Cik tad ilgi var slēpt? — Kataoka sacīja tikpat bezkaislīgi. — Man tāda sajūta, ka tūdaļ sāks klīst dažādas baumas. Nemiers arvien pieņemas spēkā. Un vēl nav zināms, vai izmaksās gada prēmiju. Drausmīgās krīzes un plaša patēriņa preču cenu krasā pieauguma dēļ var sākties tā saucamā šķērveida stagflācija.

— Stāsta, ka televizori un radiouztvērēji tiekot nekavējoši izpirkti, — Onodera teica. — Dīvaina lieta. Automobiļus, piemēram, pavisam nepērk.

— Šodien grupā D2 izcēlās vesels skandāls. Darbinieks, kas piekomandēts no Ārlietu ministrijas, saplūcās ar jaunu puisi no Ģenerālštāba vai sakāvās, — ar abām rokām berzējot vaigus, savā vienaldzīgajā tonī stāstīja Kataoka. — Štatiem pieaugot, šādas sadursmes

ir neizbēgamas. Bet ļoti iespējams, ka domstarpības novedīs pie noslēpuma izpaušanas.

— Arī grupā Dl ne viss iet gludi. Jaunie zinātnieki un tehniskie speciālisti no valsts kalpotāju vidus vēl tā nekas, ar tiem viss kārtībā. Bet, lūk, zinātnieki no Zinātnes un tehnikas padomes noraida profesora Tadokoro viedokli un izturas ļoti augstprātīgi…

— Kāpēc vajadzēja tādus savākt? Tadokoro-san taču ir tik strauja daba.

— Tur jau ir tā lieta, ka viņš ir pavisam kluss un mierīgs. Laikam ne par ko citu ij domāt nespēj…

— Bet kas ar to zinātnieku Fukuharu, kas atvilkts no Kioto?

— Viņš mitinās Hakonē pie vecā Vatari.

— Ko viņš tur dara?

— Skaidri nezinu, — Onodera pasmīnēja. — Ku- ņiedam aizdomas, ka viņš caurām dienām guļ.

Durvis atvērās, un istabā ienāca hidrogrāfijas nodaļas vadītāja vietnieks.

— Piedodiet, ka liku jums gaidīt, — viņš teica, noliekot uz galda dokumentus. — Visas formalitātes nokārtotas. Rīt astoņpadsmitos «Seirjū-maru» ieradīsies Jokosukā.

— Pateicos… — Onodera pievilka sev tuvāk papīrus. — Tātad parīt varēs sakraut aparatūru un uzņemt uz borta speciālistus?

— Mēs esam saistījušies ar pētniecisku grupu, — vietnieks ar zodu norādīja uz dokumentiem. — Radās neliela aizķeršanās. Gribējām no firmas «Deep Co» nomāt dziļūdeņu pētniecības kuģi un jūras laboratoriju, bet viņi mūs noraidīja. Laikam būs iejaukusies amerikāņu jūras kara flote… Kā par laimi, līdzīgs kuģis atbrīvojies kādai japāņu firmai. Mēs to sarunājām. Bija, protams, mazliet jāpastīvējas. Jūras laboratorija arī būs mūsu rīcībā.

— Jūs sakāt, japāņu firma? — Onodera satraucās. — Kas tas par uzņēmumu?

_— Akciju sabiedrība jūras dibena apgūšanai. Iznomāja «Vadacumi-2».

Onodera ievilka gaisu. «Vadacumi»… Akciju sabiedrība… Tā, kurā viņš bija strādājis un pēc tam patvaļīgi pametis.,

— Jūs teicāt, ka dziļūdens zemūdeni pievākuši amerikāņu kara flote? — it kā starp citu pavaicāja Kataoka. — Ja es nemaldos, firmas «Deep Co» kuģi nodarbojās ar naftas izpēti Mariānu salu rajonā. Vai kara- flotei ir nodoms izmantot šos kuģus Klusā okeāna baseinā?

— Domāju, ka jā, — vietnieks paraustīja plecus.

— It kā pirms dažām dienām pēc tiem ieradies ASV septītās flotes karakuģis… Kā teicis «Deep Co» inženieris, viņi gatavojoties steidzīgi apsekot Japānas piekrastes jūras rajonus. Laikam grib pārbaudīt, kādas sekas atstājusi zemestrīce uz zemūdeņu «Polaris» orientieriem?

Onodera un Kataoka neviļus saskatījās.

— Būs nojautuši, vai?… — Onodera klusi nočukstēja, ar papīru žūksni rokās ejot ārā no istabas.

— Viņi jau no laika gala labi pārzinājuši juras dibenu Japānas tuvumā. To viņi veikuši stratēģiskos nolūkos …

.— Nē, tik ātri nenojautīs, — Kataoka iebilda. — Izmaiņas jūras dibenā viņi, protams, pamanīs, bet, lai nojaustu, tad …

— Nu, nerunā. Viņiem arī ir speciālisti. Pie tam viņu rīcībā nodota daudz efektīvāka informācijas un analīžu sistēma nekā mūsējā. Ļoti iespējams, ka viņiem pietiks tikai ar dažām maznozīmīgām pazīmēm, lai izdarītu vajadzīgos secinājumus. Un tad arī pie mums viss kļūs zināms… no aizrobežu informācijas avotiem.

— Neuztraucies. Esmu pārliecināts, ka Nakada ir apsvēris šādu iespēju. Bet ko mēs vispār varam iesākt? Neiesim taču nakts tumsas aizsegā slīcināt amerikāņu pētniecības kuģi!

Kad viņi izgāja no pārvaldes, Onodera saņēma pēkšņu sitienu krūtīs. Viņš apstājās pārsteigts. Ceļu bija aizšķērsojis maza auguma melnīgsnējs vīrietis ar naidā zvērojošām acīm. Un Onodera tūdaļ saņēma vēl vienu sitienu — šoreiz pa kreiso žokli. Nākošais sitiens — degunā no labās puses.

— Ko tu dari? — Kataoka metās virsū vīrietim, cenzdamies sagrābt vainīgo aiz rokas.

— Nē, Kataoka, paliec mierā, nejaucies! — Onodera iekliedzās, ar rokām aizsargājoties no sitienu krusas. — Ej … nogādā papīrus … Gan jau es pats!

Ap viņiem sāka pulcēties ļaudis, un Onodera, vēl un vēl saņemot sitienus, atkāpās aiz ēkas stūra. Ar acs kaktiņu viņš redzēja Kataoku, kas, vēlreiz atskatījies, steigšus devās prom. Dūres triecās acīs, degunā, vēderā. Beidzot Onodera aiz kaut kā aizķērās un nokrita.

— Piecelies, nelieti! — iebrēcās mazais vīriņš.

— Jūki… kur tas laiks… — Onodera teica, guļot uz muguras un šņaukājot asiņojošo degunu. — Kā jums tur visiem klājas?

Sasalusī zeme saldēja muguru. Onodera lūkojās sīkajās sniegputekļu pārsliņās, kas uz pelēkā debess fona pašas izskatījās pelēkas, un viņam likās, ka trulās sāpes acu dobumos un žokļos atdzīvina viņu un atdod viņam agrāko jautrību un možumu.

— Muļķis tāds… — Jūki, smagi elšot, raudzījās lejup uz Onoderu. — Nu īsts stulbenis! Pat man neko neteikdams, ļāvies pārvilināt sevi citā firmā…

Onodera lācīgi piecēlās. Jūki izvilka no bikšu kabatas sagumzītu mutautiņu un pielika to draugam pie deguna. Onodera pašķielēja no uzpampušās uzacs apakšas, uzsmaidīja, paņēma mutautiņu un noslaucīja asiņojošo degunu.

— Ķēms tāds!.. Kaut vai vienu vārdiņu varēji pateikt! Es no sākuma domāju, ka esi pazudis zemestrīces laikā… Uztraucos, vairākas reizes braucu uz Kioto pie tevis. Arī vēlāk, uzzinājis, ka esi uzķēries uz šīs firmas āķa, meklēju tevi. Un kaut vai vienu vārdu … ne ziņas, ne miņas… No dzīvokļa arī aizbraucis… Nu saki pats, vai tu man esi draugs?

— Piedod, — Onodera sirsnīgi atvainojās, uzlicis rokas Jūki uz pleciem. Jūki bija par veselu galvas tiesu īsāks par viņu. — Esmu vainīgs! Lasīju gan tavas vēstules, gan zīmītes, bet apstākļi neļāva uzturēt sakarus ne ar vienu.

— Gatavojies vadīt «Vadacumi»? — Jūki vaicāja, novērsis acis. — Pēdējā laikā tu esot redzēts valsts iestāžu kvartālos… Un tagad stāsta, ka Aizsardzības pārvalde grib nomāt «Vadacumi». Tūlīt nodomāju — «ja jau tā, tad viņš katrā ziņā parādīsies tur.

— Kā Josimuram klājas? Vesels?

— Aizgāja no darba. Sanākušas kaut kādas ziepes.

Aizbraucis strādāt uz ārzemēm. Laikam arī tu biji iejaukts tajā lietā …

Lūk, kā, Onodera nodomāja, atceroties skaisto uh izveicīgo Josimuru. Gan jau tas godkārīgais talants nepazudīs…

— Paklau… — Jūki cieši ielūkojās Onoderā. — Kas noticis? Obligāti kaut kam ir vajadzējis atgadīties. Es tevi labi pazīstu. Citādi tu nebūtu aizgājis no darba tik neglīti. Laikam kaut kas nopietns. Es jau visu laiku biju tādās domās. Un tagad, kā redzu… Sapratu — kaut kas atgadījies. Un kas ar tevi pašu? Esi ļoti izmainījies!

— Tiešām? — Onodera ar piespiešanos pasmaidīja. Seja sāpēja, acs bija pavisam aiztūkusi. — Šaubos, vai kopš tā laika varēju pārāk novecot…

— Iesim pie manis, — Jūki ierosināja. — Lūdzu! Gribas aprunāties tā mierīgi, bez steigas. Māja Go- tandā nodega, tagad esmu apmeties Sugaino. Istabiņa šaura. Bet nu ejam. Un, ja vari, pastasti sīkāk, kas tomēr noticis …

Onodera svārstījās, bet Jūki, novērsis acis, noburkšķēja kā apvainojies zēns:

— Es eju prom no firmas… Arī braukšu ar «Va- dacumi-2».

— Ko? — Onodera aiz pārsteiguma apstājās. — Vai jau esi iesniedzis atlūgumu?

— Rīt iesniegšu. Viss jau izlemts. Vai nav labi? Kas bez mums abiem vēl spēj tikt galā ar «Vadacumi»? Viens paliek uz palīgkuģa un uztur sakarus, otrs iegremdējas…

— Tencinu!..

šajā brīdī Onodera izšķīrās. Jo vajadzēs taču izmantot ari «Kermadec» … Tiks paplašināta Dl grupa. Bet uz Jūki var paļauties …

— Tātad esi ar mieru …

Jūki it kā kaunēdamies atvilka roku, ko Onodera turēja cieši saspiestu, un izplūda gaišā smaidā.

— Strādāsim atkal kopā!

— Atnāc rīt uz Aizsardzības pārvaldi, — Onodera teica, atkal spiežot Jūki roku. — Neminot manu vārdu, palūdz majoru Jagi no operatīvās nodaļas, viņš būs lietas kursā.

— Aizsardzības pārvaldē? — Jūki seja kļuva aiz «domīga. — Tu esi saistījies ar tādu iestādi?

— Ejam pie tevis… — Onodera sacīja, dodoties uz priekšu. — Gribu tikties arī ar tavu kundzi, sen neesam redzējušies…

— Jā, vai tu pazīsti tādu Reiko? — Jūki jautāja.

— Vairākas reizes bija atnākusi uz firmu. Taujāja pēc tevis.

Reiko? Onodera momentā nespēja atcerēties, kas tā tāda. Pamazām atmiņā atausa tumšais slīpais lifts uz pludmali, pussmaidā pavērto zobu baltais košums, karsts ķermenis… Meitene peldkostīmā… Nakts Ha- jamā. Jaukā noskaņojumā rit jaunās elites viesības, bet viņš tās vidū tik vientuļš… Cik tālu ir tā nakts! It kā viss būtu noticis kādā citā dzīvē. Nez vai Reiko savrupmāja Hajamā palikusi neskarta? Sonanas rajons gandrīz nav cietis no cunami, tomēr…

— Kādās attiecībās tu ar viņu? — Jūki jautāja,

— Viņa arī aizvakar bija atnākusi uz firmas pagaidu telpām. Vaicāja, vai no tevis vēl arvien nav ziņu?

— Aizvakar? — Onodera nez kāpēc uztraucās. Un tikai tagad viņa acu priekšā pavisam skaidri uzpeldēja Reiko maigā seja.

Zeme atkal salīgojās. Kājas pēkšņi kļuva vārgas. Kaut kur dzīlēs atskanēja rūkoņa. Nokrakšķēja vēl ne- sabrukušās mājas. Visi reizē nodzisa ielas gaismekļi. Satumsa logi, kuros tikai nupat bija iedegusies gaisma. Visapkārt skanēja kliedzieni. Sevišķi skaudri kādas sievietes balss: «Vai, cik stipra!..»

Onodera dzirdēja, kā blakus stāvošais Jūki noklak- šķina mēli.

— Atkal pēcgrūdieni! Ak, cik tie nomācoši!

4.

— Kaut kā nelāgi sanāca ar Meteoroloģijas pārvaldi, — noburkšķēja Kuņieda, beidzis telefona sarunu. — Tur bija dots rīkojums neizpaust informāciju, bet avīžnieki nosprieduši, ka aiz tā kaut kas slēpjas, un sākuši izošņāt.

— Dabiski, ka viņi neliks mierā seismisko staciju nodaļu, — Nakada piebilda, vērojot «blusu meklētāju» ierīci, kas pirms programmas ievadīšanas skaitļotājā palīdz atklāt un novērst sīkas kļūdas. — Arī Zemestrīču prognozēšanas zinātniskās padomes locekļi acīmredzot nespēj atkauties no skribentiem.

— Vari iedomāties, šajā biedrībā esot diezgan mierīgi. Laikrakstu redakcijās ar tādiem jautājumiem nodarbojas vietējo ziņu nodaļu korespondenti. Bet viņi, kā redzams, ne visai izprot, kādas funkcijas pilda Izglītības ministrijas Ģeodēzijas problēmu padome.

— Nesaki vis! Pēdējā laikā arī viņi sākuši kaut ko sajēgt zinātnes lietās, — Nakada paberza sariem apaugušos vaigus. — Vismaz viņiem zināms, ka pēc lielas zemestrīces jāiestājas atelpai, un, ja arī krata, tad vairs ne pilnā spēkā, bet tikai tā mazdrusciņ padrebina.

— Viņi laikam ir uzoduši, ka iespējama galvaspilsētas pārcelšana uz citu vietu, — Kuņieda teica, šķirstot mapi ar dokumentiem. — Laikam kāds no valdošās partijas būs izpļāpājis. Bet varbūt baumas palaistas apzināti. Brīnumainā kārtā šajā zemestrīcē gandrīz nemaz nav cietusi Zinātnes pilsētiņa Cukubā. Un tur man gadījās dzirdēt, kā Valsts aizsardzības pret dabas katastrofām centra direktors izklāstīja savu personīgo viedokli par šādas pārcelšanas varbūtību …

— Būtu sliktāk, ja viņi sāktu grozīties ap Ģeogrāfijas institūtu… Labi, viss kārtībā, — Nakada pasniedza operatoram pēdējo lapu un viegli noglāstīja sasarkušās acis. — Bet ģeodēzijas laboratorija Kano- jamā stipri cietusi un pašreiz gandrīz nestrādā…

— Gan jau kāds ģeologs nojautīs, — Kuņieda pārstāja šķirstīt mapē saspraustos dokumentus. — Arī starp Meteoroloģijas pārvaldes tehniķiem un vietējo novērošanas staciju darbiniekiem galu galā atradīsies tāds, kas agri vai vēlu pievērsīs uzmanību…

— Vai ir kāda aizdomīga informācija?

Nakada, iestrēbis atdzisušu tēju, paraudzījās uz Ku- ņiedas pusi.

— Kā to lai saka. Kaut kas jau ir. Starptautiskā okeanoloģijas biedrība ierosina kopējiem spēkiem pētīt izmaiņas jūras dibena reljefā pēc zemestrīces Kanto apgabalam tuvākajos rajonos. Vārdu sakot, piedāvā savu palīdzību, jo, lūk, japāņu zinātniekiem tagad darbu līdz acīm.

— Vai šī biedrība nav pakļauta Starptautiskajai ģeodēzijas un ģeofizikas asociācijai? — Nakada, pielicis pie mutes tasīti ar tēju, sarauca pieri. — Tad nu gan ir skaisti! Nebūs nemaz ilgi jāgaida, kad viss kļūs skaidrs no ārzemju ziņām.

— Te visvairāk jāsargājas no Amerikas. Tās karakuģi jau sen pastiprināti pēta jūras dibenu Tālo Austrumu zonā. Arī naftas koncernu pētniecības kuģi siro Tālo Austrumu jūrās, naftu meklēdami.

— Ne tikai Amerika, bet arī Padomju Savienība pēdējā laikā kļuvusi aktīva, — ieminējās tehniķis, kas bija piekomandēts no Aizsardzības pārvaldes. — Austrumos 110 Kuriļu salām kreisera pavadībā braukā padomju pētniecības kuģis. Arī divas vai trīs atomzemūdenes.

— Jā, laikam abas puses cenšas izvietot zemūdens orientierus… — Kuņieda izteica savas domas.

Ieskanējās telefons. Tehniķis pacēla klausuli.

— Zvana no Ģeogrāfijas institūta, — viņš sacīja klausīdamies. — No rūpnīcas saņemts TW tipa gravi- metrs.

— Tikai viens?

— Jā. Pārējos divus piegādās mazliet vēlāk. Saņemto pašreiz pārbauda.

— Pasakiet, lai pēc pārbaudes to nogādā uz Joko- suku. — Nakada piecēlās un nospieda zvana pogu. — Pagaidiet. Vai nebūtu iespējams to no Meguro aizvest uz Jokosuku ar helikopteru? Tad varētu lidot līdzi kāds no mums un transportēšanas laikā izdarīt pārbaudi gaisā.

— Cik tu esi nemierīgs, — Kuņieda iesmējās.

— Kad beigsies pārbaude?

— Šodien pēcpusdienā.

— Lieliski. Pasaki, ka jau pēc pusdienām aizsūtīsim helikopteru.

— Nakada-san, Nakada-san, atnācis premjerministra kancelejas vadītāja vietnieks, — atskanēja pa iekšējo telefonu. — Visi sapulcējušies, varam sākt apspriedi …

— Lūdzam, uzgaidiet piecpadsmit minūtes! — nospiedis atbildes pogu, teica Nakada. — Vai programma jau ievadīta skaitļotājā?, Ļoti labi!…

Istabā ienāca Kataoka. Viņa pelēkie, vēja appūstie vaigi bija iekrituši, acis aiz noguruma it kā ar plēvi pārklātas.

— Kataoka, atvaino, bet tev šodien būs jālido ar helikopteru no Meguro līdz Jokosukai. Piegādāts gra- vimetrs. Būtu vēlams, lai tu to pārbaudītu lidojumā.

— Ar visu steigu agrāk par rītdienu tik un tā uzstādīt nevarēs, — Kataoka rāmi atbildēja.

— Pretzemūdeņu hidroplānam Jokosukā kaut kas nav kārtībā ar rezerves motoru. Mēs lūdzām, lai mums atsūta hidroplānu no Maidzuru.

— Vai magnetometru uzstādīšana jau pabeigta?

— Jā, trīs uzstādījām uz sarglidmašīnām. Demontējot zemūdeņu magnētisko meklētāju, viens no tiem salūza. Dabūjām krietni pa ādu, vajadzēja rakstīt paskaidrojumu.

Atkal iezvanījās telefons uz Kuņiedas galda.

— Zinātnes un tehnikas pārvalde, — Kuņieda no- klakšķināja mēli. — Jūras pētīšanas tehniskā savienība paziņojusi par kontinentālā šelfa neparastu iegrimšanu Boso pussalas rajonā. Ko tu neteiksi! Tagad jūras dzīļu apgūšanas štābs organizēs pētniecisku grupu…

— Nu, un kas par to? Uzsākt pētījumus nemaz nebūs tik viegli. Mēs taču esam sagrābuši visus esošos batiskafus, — Nakada sacīja.

— Tehniskajai savienībai ir zemūdens laboratorija, kas var darboties trīssimt metru dziļumā, — Kataoka atgādināja.

— Bet tā taču nav pašgaitas! Domāju, ka pašreiz nekā briesmīga vēl nav, — Nakada domīgi apstājās pie durvīm. — Man liekas, tā stunda situsi — jāpāriet pie demonstratīvajām operācijām.

— Demonstratīvās operācijas? — Kuņieda pavērsās pret Nakadu. — Kas tās tādas?

— Es jau esmu stāstījis par savu plānu. — Nakada atvēra durvis. — Plāna D dalībnieku skaits pārsniedzis simtu, bet drīz būs vesels tūkstotis. Tad, gribi vai negribi, neko noslēpt vairs nevarēs.

Nakada pazuda aiz durvīm. Tehniķis, kas visu laiku bija klusēdams klausījies citu telefonu, pasniedza Ku- ņiedam zīmīti. Uzmetis tai acis, Kuņieda sadrūma.

«… Sprādzieni Mjodzina un Baioneza rifos un Sumisu klintī. Sācies izvirdums Aogasimas salā.

Izvirduma pazīmes Ņisijamas vulkānā Hačidzjo salā. Uzsākta iedzīvotāju evakuēšana no abām salām.»

Ziņojumu par izvirdumu Hačidzjo salā Onodera noklausījās divtūkstoš metru dziļumā zem ūdens piecdesmit kilometru attālumā no Tori salas. Sazināties ar palīgkuģi «Josino» bija grūti traucējumu dēļ, tomēr Onodera paguva saprast, ka liela daļa no divpadsmit tūkstoš saliniekiem jau gājuši bojā.

Tai pašā brīdī, kad no «Josino» pienāca šis ziņojums, Onodera juta grūdienu un «Kermadec», kuru žņaudza divsimt atmosfēru spiediens, kaut kā savādi noraustījās.

— Paklausieties… — Onodera teica savam palīgam, bālam, pēc izskata studentam līdzīgam puisim. — Vai jūras dibenā nav vērojamas kādas anomālijas?

— Ko?

Jaunais cilvēks, kas nopietni vēroja juras dibena nolaisto automātisko mērinstrumentu rādījumus, pārsteigts atskatījās atpakaļ. Onodera ar galvas mājienu deva signālu, un viņa asistents ieslēdza telemetru.

Mēraparāti, kas bija izvietoti jūras dibenā pieci līdz desmit kilometru attālumā cits no cita, reģistrēja temperatūras izmaiņas, kā arī ģeomagnētiskā un gravitācijas lauka svārstības un pārraidīja augšup attiecīgo informāciju pa diviem sakaru kanāliem — supergaro viļņu diapazonā un ar fononmāzera ierīci. Tehniķis sāka ar telemetru fiksēt vistuvākā mēraparāta rādījumus.

— Bīstami… — viņš murmināja. — Zemes siltums strauji pieaug. Un slīpums kļūst stāvāks. Arī ģeomag- net…

— Vai notiks zemestrīce?

— Nē, drīzāk sprādziens…

«Kermadec», kas bija izgatavots no augstizturīga leģēta tērauda, dobji iedūcās kā budistu tempļa zvans un līgodamies izmainīja kursu.

— Vai nebeigsim novērojumus? — raugoties iluminatorā, Onodera jautāja un ieslēdza starmešus. — Seit arī laikam nebūs droši.

— Vēl mazliet. Vispār esmu jau pabeidzis, bet būtu labi pārbaudīt, kur tieši notikušas izmaiņas — dibenā zem mums vai arī…

— Tagad ar to nodarboties vairs nav laika. — Onodera iedarbināja dzinēju. — Izslēdzu gaismu. Palaidīšu zemūdens raķetes, bet jūs skatieties iluminatoros. Var- but varēsiet kaut ko ieraudzīt.

«Kermadec», velkot aiz sevis pa dibenu enkurķēdi, lēni attālinājās no tikko nolaistā mērinstrumenta. Izvietojis raķetes četros dažādos virzienos, Onodera nospieda palaišanas ierīces pogu. Četri viegli grūdieni atbalsojās «Kermadec» korpusā. Tumšajā gondolā iezai- gojās seši dažāda lieluma iluminatori.

Jaunais cilvēks aiz pārsteiguma skaļi iesaucās.

— Vai kas redzams? — Onodera vaicāja. — Kādā virzienā?

— Četrdesmit grādi pa labi…

Izrēķinājis galvā pacelšanās ātrumu, Onodera palaida norādītajā virzienā četras atlikušās raķetes. Kļuvis vieglāks, «Kermadec» mazliet paceļas uz augšu, tagad ķēdes gals tikai reizēm pieskaras juras dibenam. Pamazām pieauga ari kuģa horizontālais ātrums.

— Skatieties! — tehniķa balsī skanēja izbailes. Ja gondolā būtu degusi gaisma, varētu pamanīt, ka jaunietis kļuvis vēl bālāks.

Atstājis stūres vietu, Onodera piegāja pie tā paša iluminatora, pa kuru lūkojās viņa palīgs. Četru raķešu zilganajā gaismā viņš ieraudzīja jūras dibenu un tumsā grimstošu neliela zemūdens uzkalna nogāzi.Vienā vietā no šīs nogāzes augšup cēlās duļķes. No tumšajiem mutuļiem augšup stiepās neskaitāmu burbulīšu virknes. Reizēm notika burbulīšu sprādzienveida izsviešana, un tajos brīžos «Kermadec» atkal mazliet salīgojās.

— Vai notiks sprādziens? — Onodera atgriezās savā vietā.

— Ceru, ka pašreiz nekas nedraud… — atbildēja tehniķis, aši pārbaudot ūdens un apakšzemes temperatūru. — Ja arī sprāgs, tad ne visai spēcīgi. Bet vai batiskafs izturēs?

Onodera izsvieda ķēdi un steidzīgi uzņēma sakarus ar «Josino», tad citu pēc cita atvēra magnētiskos vārstus un izmeta daļu balasta. «Kermadec» uzsāka pacelšanos. Jūtot krūtīs vieglu vēsmu, Onodera mēģināja aprēķināt izniršanas ātruma drošības robežu un lēsa, kā šo ātrumu ierobežot ar horizontālās gaitas dzinēja palīdzību. Pārāk strauja izniršana varēja izraisīt pludiņa deformāciju. Tad gondolā, kas svēra vairākas tonnas, nogrimtu dibenā un vairs nespētu uzpeldēt. Onodera mēģināja mazināt ātrumu. Tad pēkšņi nolēma kombinēt vertikālo un horizontālo kustību. Sis mēģinājums deva labus rezultātus. Pēc dažiem stūres pagriezieniem «Kermadec», nedaudz sagāzies, turpināja ieslīpi peldēt augšup. Bet šādā stāvoklī gondolā varēja apgāzties, tādēļ reizēm bija nepieciešams pārslēgties tikai uz horizontālo kustību.

— Pieturieties ciešāk pie kaut kā, — Onodera ieteica palīgam. — Var sākt šūpot…

Tūkstoštrīssimt metru dziļumā Onodera atkal izsvieda nedaudz balasta. «Kermadec» kā bulta šāvās augšup. Onodera baidījās, ka tikai spiediena straujā krišanās neizraisa sprādzienu, jo gaiss pludiņā, kas juras dibenā bija atdzisis zem divsimt atmosfēru spiediena, sāka adiabatiski izplesties. I\ad līdz virsmai atlika astoņsimt metru, Onodera nolēma atvērt caur- pūtes vārstu un izlaist gaisu. Mazliet samazinājis izniršanas ātrumu, viņš gribēja novērst benzīna noplūdi caur atveri pludiņa dibenā, kur degviela nonāca ciešā saskarē ar jūras ūdeni, bet vārstu nekādi nevarēja aizvērt. Izplūda gaiss, un tad arī benzīns sāka tecēt ārā.

— Onodera-kun! — satraukti iesaucās tehniķis. — Odens … Ūdens sūcas iekšā!

Dažreiz pacelšanās laikā, kad krasi samazinājās ārējais spiediens uz korpusu, batiskafa šuves atslābst, un tad caur tām gondolā iekļūst ūdens. Pie tam šoreiz «Kermadec» tika pakļauts viņam nepiemērotai pārslodzei.

— Caur iluminatoru?

— Nevaru saprast, bet krietni daudz.

— Nekas, viss būs kārtībā. Drīz pārstās tecēt.

Benzīna noplūdi nevarēja apturēt, izniršanas ātrums

samazinājās līdz astoņdesmit metriem minūtē. Pārbaudījis balasta atlikumu, Onodera domās iztēloja vārsta konstrukciju. Piecsimt metru dziļumā viņš ieslēdza dzinēju uz pilnu gaitu. Bija skaidrs, ka, braucot tādā ātrumā, akumulatora jaudas pietiks tikai trim minūtēm, bet Onoderam gribējās pēc iespējas saglabāt horizontālās kustības ātrumu līdz pat izniršanai virs ūdens. «Kermadec» sāka svaidīt uz augšu. Sākās arī sāniska novirze. Onodera patērēja veselas divas minūtes, kamēr nostabilizēja batiskafu. Akumulators bija gandrīz izlietots. Visā korpusā līdzīgi zvanam skanēja «Josino» eholota ultraskaņas signāli. Pārslēdzis telefonu uz su- pergarajiem viļņiem, Onodera izsauca komandpunktu,

— Pacentieties noķert mūs! Iespējams, ka mēs iz- lēksim no ūdens.

— Sapratu. Nepārtraukti novērojam. Nemainiet virzienu. Ejam atpakaļgaitā uz iespējamo pacelšanās vietu,

— Kā virs jūras? Laika apstākļi?

— Šūpo. Viļņu augstums pusotra metra, ziemeļrietumu vējš. Piesargies, ka neuznāk jūras slimība. Saķersim jūs desmit metru dziļumā.

Kad vairs atlika tikai simtpiecdesmit metru, no tvertnes ar bojāto vārstu izlija pēdējais benzīns. Lai saglabātu līdzsvaru, Onodera sāka izlaist benzīnu ari no abām pārējām tvertnēm. Pacelšanas ātrums samazinājās līdz četrdesmit metriem minūte. Neatlika nekas cits kā regulēt izniršanu, izmantojot trīsarpus mezgla inerces ātrumu un izlaižot ārā gaisa atlikumu. Kļuva jūtama ūdens viļņošanās — «Kermadec» sāka lēkāt un šūpoties.

— Turieties stingrāk! — Onodera iekliedzās.

«Josino» operatori kā brīnumdari veikli saķēra batiskafu. Divpadsmit metru dziļumā to sagaidīja divi ūdenslīdēji zemūdens skuteros. Ar magnētiskā enkura palīdzību viņi piestiprināja korpusam vilkšanas trosi un pieslēdza telefona vadu. Izlaidis visu gaisu, manevrējot vienīgi ar stūri, Onodera samazināja izniršanas ātrumu. Piecu metru dziļumā ūdenslīdēji pabeidza nostiprināt sloga troses un pludiņam pievienoja šļūteni atlikušā benzīna izsūknēšanai.

— Viļņi augsti. Izcelšana būs bīstama, — ziņoja no «Josino» klāja. — Transportratiņus piebrauksim zem ūdens, tādēļ kāpiet ārā caur augšējo lūku. — Celtņa mehāniskās rokas cieši satvēra «Kermadec». Tā apkalpe atvēra lūku un pa līgojošos trapu uzkāpa uz klāja, kur tūdaļ izmirka — tik nemierīgas bija jūras bangas. Kad viņi bija pārcēlušies uz «Josino», mehāniskās rokas atlaida «Kermadec». Pēc tam to pievilka pie kuģa pakaļgala un novietoja uz ratiņiem. Onodera apskatījās apkārt. Jūrā diezgan lielā platībā peldēja pumeka gabali.

— Runā, ka Kosjū rifā esot izvirdums, — teica kāds uz klāja stāvošais. — Tādā vietā, savādi…

— Jā, labāk pēc iespējas ātrāk pazust no šejienes. — Onodera noslaucīja seju dvielī. — Jūs dzirdējāt, ko es ziņoju?

— Jā, tiklīdz novietosim batiskafu, tūdaļ tā arī darīsim.

Kad Onodera, iebaudījis karstu kafiju, iegriezās radiosakaru kabīnē, «Josino», ātri šķeļot viļņus, jau attālinājās no bīstamās zonas.

— Vai var izsaukt «Seirjū-maru», kur tas tagad atrodas? — Onodera jautāja radistam.

— Piecdesmit jūdzes uz ziemeļiem. Pamēģināšu sazināties.

— Kas notiek Hačidzjo salā? — kabīnē pabāza galvu Onoderas līdzbraucējs.

— Ņisijamas izvirduma laikā bojā aizgājuši ap divsimt cilvēku. Bet briesmas vēl nav garām. Pašreiz ar pasažieru un pašaizsardzības kuģiem evakuē visus salas iedzīvotājus… Divpadsmit tūkstoš cilvēku. Sagatavoties ceļam nedod ne minūti… Citās Idzu salās arī nemierīgi. Runā, ka no turienes saliniekus evakuēšot Sidzuokas virzienā …

Divpadsmit tūkstoš cilvēku… Trīs četri luksus pa- sažierkuģi… Onodera labi atcerējās šo biezos zaļumos slīgstošo subtropisko salu. Senlaicīgas akmens sētas, katrā dārzā koši dekoratīvie augi. Viņam aiz sāpēm sažņaudzās sirds. Nevarēja paredzēt, cik spēcīgs būs izvirdums un kad tas norimsies. Iet bojā vesela sala! Pat domāt par to grūti. Nebija svarīgi, ka šī saliņa maza. Tā nebija tikai klints galotne, kas izlīdusi virs jūras. Te savijās daudzu paaudžu iedvesmas pilna darba augļi un mierīgi līdzās pastāvošu cilvēku, koku, zvēru un putnu dzīvā vēsture. Sala bija patvērums visam dzīvajam, kas gribēja un varēja tur apmesties. Tādēļ arī pati sala kļuva «dzīva». Bet tagad tā gruva, un, kad visu dzīvo pilnīgi būs iznīcinājis rupjš, varmācīgs spēks, mirs arī sala …

— Uzņemti sakari ar «Seirjū-maru», — radists pārtrauca Onoderas pārdomas.

— Palūdziet — izsaukt «Vadacumi» stūrmani Jūki, ja vien viņš nav aizņemts.

Tūdaļ atsaucās pats Jūki.

— Kā tur ar «Vadacumi»? — Onodera vaicāja.

— Viss labākajā kārtībā… — Jūki atbildēja. — Jau trīs reizes iegremdējās. 2ēl, ka nestrādājam kopā.

— Iespējams, ka drīz atkal sadarbosimies. «Kermadec» sācis niķoties. Domāju, ka vajadzēs nosūtīt dokā. Bet vispirms jāpārbauda pašiem. Atkal paies kāda nedēļa.

— Tātad pārvāksies šurp? — Jūki balsī ieskanējās cerība. — Kad tad?

Onodera nepaguva atbildēt. Pienāca cits izsaukums. Šoreiz laikam no lidmašīnas.

— Tuvumā atrodas jūras pašaizsardzības speķu hidroplāns, — radists ziņoja sakaru dienesta virsniekam. — Tas pieprasa uzrādīt nolaišanas vietu, lai varētu saņemt datus par juras dibena apsekošanas rezultātiem …

Virsnieks nodeva ziņojumu kapteinim. «Josino»

samazināja ātrumu.

— Onodera-san, — radists vēl arvien uzturēja sakarus ar hidroplānu. — Atbraucis kāds Kataoka, viņš lūdz jūs pārcelties pie viņiem.

— Kataoka? — Onodera, kas jau bija izgājis no kabīnes, atskatījās.

Apaviem klaudzot, garām paskrēja vairāki matroži. Virs galvām atskanēja dūkoņa.

Onodera uzkāpa uz klāja. Vējš.pieņēmās spēkā, visapkārt gaisā slējās vētras sakultie viļņi. Jūras virsmai ātri tuvojās cetrmotoru hidroplāns.

— Vai nav bīstami nosēsties uz tik augstiem viļņiem? … — Onodera interesējās.

— Absolūti droši, — smaidot atbildēja virsnieks. — Šī hidroplāna priekšgalā ir viļņu slāpētājs, tāpēc var pacelties un nolaisties pat tādos gadījumos, kad viļņu augstums sasniedz trīsarpus metrus. Nekur pasaulē nav labāku hidroplānu par japāņu!

Gaisā pacēlās ūdens putekļu stabs. Hidroplāns nosēdās un, pagriezis priekšgalu pret kuģi, sāka slīdēt pa ūdens virsmu.

' — Onodera-san, nolaižam laivu, — ziņoja aizsmakusi balss.

Uz visām pusēm šķīda šļakatas. Onodera uzvilka lietus mēteli un iesēdās gumijas laivā ar piekarināmo motoru. Tā tūdaļ sāka līgoties viļņos. Onodera cieši pieķērās bortam. Apbraukusi hidroplānu no priekšpuses, laiva ar lielām pūlēm piebrauca pie durtiņām. Tiklīdz bija izkrauti impregnētie maisi ar pētījumu materiāliem, ierūcās motori. Hidroplāns pārskrēja tikai pār dažu Viļņu galotnēm, un ūdens triecieni pret fizelāžas dibenu vairs nebija jūtami — lidmašīna jau atradās gaisā virs «Josino».

Pa šauru, aparatūrām piebāztu gaiteni Onodera devās uz radiokabīni. Kataoka bija tur un raudzījās, kā ekipāžas loceklis darbojas ar kādu ierīci. Onodera uzsita draugam uz pleca. Tas atskatījās, noteica tikai «Ahā!» un atkal pievērsās ierīcei.

— Viss pareizi, — apgalvoja ekipāžas loceklis. — Liela zemūdene … Četri tūkstoši tonnu … Varbūt pat vairāk…

— Četri tūkstoši tonnu? Tātad tā ir atomzemūdene, — Kataoka apātiski sprieda. — Seko «Josino», vai? Distance astoņsimt metru… ārkārtīgi tuvu.

— Vai tā nav mūsu «Udzusio»? — Onodera taujāja. — Tai taču arī jāņem līdzdalība plānā D?

— «Udzusio» pašreiz jāatrodas pie Kī pussalas, — Kataoka paskaidroja. — Un tā jau nav arī tik milzīga. Tikai tūkstoš astoņsimt tonnu…

— Ko tad ta te dara? — domīgi nolieca galvu novērotājs. — Varbūt izseko mūs?

— Ļoti iespējams. Jānosūta šifrēts ziņojums «Josino», — Kataoka teica.

— Acīmredzot par mums interesējas kāda valsts, — Onodera piebilda.

— Tik tiešām. Pirms kāda laika zemūdene četrdesmit metru dziļumā sekoja «Josino» divu kilometru distancē. Tu to nepamanīji iegremdējoties?

— Nē … Bet iznirstot bija ar ko noņemties. Draudēja uzsprāgt jūras dibens.

— Signāls no tās tik spēcīgs, ka gandrīz salauza zemūdeņu magnētiskā meklētāja bultu. Palūdzām tevi pārsēsties, lai iegūtu laiku. Materiālus taču varēja pacelt ar trosi. Bet, kamēr nolaida laivu un kamēr tu pārbrauci, mēs paguvām nolaist hidrolokatoru un pārliecināties.

— Es izpildīju aizsega lomu? — Onodera nosmīnēja.

— Ne tikai. Jukinaga-san lūdza, lai tu, ja vien iespējams, šovakar piedalies štāba ārkārtējā apspriedē. «Kermadec» laikam vēdīsit uz doku? Dzirdēju tavu sarunu ar «Seirjū-maru».

— Priekšā pa kreisi no kuģa izvirdums! — atskanēja pastiprinātājā. — Sprādziens…

Visi metās pie iluminatoriem. Virs tumšzaļās jūras peldēja spēcīga rietumu vēja sapluinītu baltu mākoņu gubas. Zem tām no okeāna dzīlēm kā džins no Aladina burvju lampas lauzās ārā dzeltenbrūnu dūmu mutuļi. Vēršoties plašumā un paceļoties arvien augstāk, tie sašķēla gubu mākoņus. Pat šeit, pieci tūkstoši metru augstumā, gaisu satricināja sprādzieni, bet uz ūdens virsmas dūmu vērpešu spraugās dejā vijās sarkanu liesmu mēles. Bija redzams, kā no līganā dūmu staba ūdenī birst kaut kas balts — laikam pel 11 i un pumeks. Dūmu virpuļviesulī, kas likās biezs un lipīgs, zibsnīja savāda rūsa. Zīmēdams koncentriskus ap|us, lēni aizplūda neliels cunami.

— Sumisu klints? — Onodera jautāja.

— Nē. Aogasima, — Kataoka atbildēja. — Jau otrais izvirdums pēc vakardienas. Sala laikam pavisam izzudīs.

— Aogasimas sala? Bet kā ar iedzīvotājiem?

— Tur bija apmēram divi simti septiņdesmit cilvēku: laikam visi aizgāja bojā. Ja nu vienīgi kāds paguva iziet jūrā zvejnieku laivā … Bet tas nav noskaidrots …

— Tātad pamesti likteņa varā?

— Tuvumā nebija kuģu. Burtiski desmit minūtes pēc radiogrammas saņemšanas no salas par izvirduma pazīmēm starptautiskās aviolīnijas lidmašīna jau ziņoja par pirmo eksploziju, — Kataoka paskaidroja bez jebkādas intonācijas balsī. — Aogasima atšķirībā no Hačidzjo atrodas patālu no jūras komunikācijas līnijām …

«Un tālāk tas notiks bez gala,» nodomaja Onodera, jūtot vēderā mocošu aukstumu. «Turpmāko izvirdumu un sprādzienu mērogi būs simtiem tūkstošu, miljons reižu lielāki nekā Aogasimā …»

— Visa Fuctzi vulkāniskā josla reizē sākusi spļaut uguni, — Kataoka drūmi pamāja ar galvu uz iluminatora pusi. — Tiesa, arī agrāk bija manāma aktivitāte, bet ne jau tādā pakāpē.

Hidroplāns, kāpjot arvien augstāk, sasvērās uz sāniem. Acu priekšā pavērās vēl viens izvirdums. Dūmu mākonis, jau atrāvies no jūras virsmas, stiepās pretī debesīm dienvidos no Aogasimas. Ziemeļos no Hačidzjo arī bija redzams dūmu stabs.

— Un kas tur? — Onodera satraukts jautāja.

— Mijakes sala. Pirms divām stundām sācies Aka- bakjo virsotnes izvirdums… Putni visu jūt. Šogad tā arī netika atlidojuši uz salu …

— Tad nu gan… — Onodera norūca, un arī viņa balss kļuva tikpat vienaldzīga kā Kataokam. — Visas Idzu salas reizē. Un kā uz Osirnas?

— Osirnas sala arī. Miharas vulkānā notika trīs nelieli sprādzieni, bet pelni vēl joprojām birst. Kuru katru brīdi var izlauzties daudz pamatīgāka zalve. Iedzīvotājus evakuē, un ir slēgtas pat iekšējās gaisa satiksmes līnijas pāri salai.

Hidroplāns, jau sasniedzis astoņtūkstoš metru augstumu, cēlās vēl arvien augstāk. Tālāk uz ziemeļiem mākoņu vairs nebija visai daudz, un drīz vien acīm pavērās ziemas okeāna tīrā virsma, kas pletās zem pilnīgi skaidrām debesīm. Hidroplāns ieturēja kursu uz ziemeļiem un tikai reizēm veidoja apļus gan pa labi, gan pa kreisi. Kad tas kārtējo reizi sasvērās uz labā spārna, caur iluminatoru varēja saredzēt visā garumā Idzu salu ķēdi. No piecām salām augstu debesīs slējās blāvi tumšu dūmu stabi. Rietumu vējš salauza šos stabus, un šķita, ka uz ziemeļiem virzās milzīga karakuģu armāda.

Bet tie nebija nekādi varonīgie drednauti. Flotile, kuru veidoja šī salu ķēde, krampjaini raustījās pirms nogrimšanas okeāna tumšajā dzelmē. Onodera neviļus aizvēra acis. Atdarījis tās, viņš tālumā ieraudzīja baltam sapņu tēlam līdzīgu Fudzi kalna siluetu ar viegliem mākoņiem', kas liegi slīdēja gar tā nogāzēm. Likās, ka šis kalns, tik fantastiski skaists tīrā sniega košajā baltumā, — lidinās caurspīdīgajā ziemas gaisā. Vai tiešām pasaulē ir tāds spēks, kas spējīgs iedragāt un apgānīt šo burvīgo ainu? Bet eskadra, kas lejā bija nostājusies kaujas ierindā, izverdot melnus dūmus, tur- pinēja savu karagājienu uz ziemeļiem uz šo nKmInIo, cēlo kalnu. Milzīga uguns čūska, kas līdz miii I>I|m *!< pusies zemes dzīlēs zem okeāna, šaudot uguni, dimm», tvaikus un pelnus, ar katru acumirkli lavijas aizvien tuvāk klāt Japānas simbolam — Fudzi kalnam.

— Augstums deviņi tūkstoši metru, — atskanēja skaļrunī. — Pārejam uz horizontālo lidojumu.

— Nu kā? — Kataoka griezās pie elektronikas in/> niera.

— Pašlaik viss iet kā pa diegu, — pašpārliccinali atbildēja vīrietis vidējos gados, kravājoties ap kādu lielu aparātu. — Ja tā turpināsies tālāk, tad varēs dar boties pat piecpadsmit divdesmit tūkstoš metru augstumā.

— TW tipa gravimetrs, — Kataoka paskaidroja Onoderam. — Tokijas universitātes ģeolaboratorijas un Valsts ģeogrāfijas institūta aerorekognoscēšanas nodaļas kopdarbs. Mūsu valsts rada vispilnīgākās šāda veida ierīces. Nav nejaušība, ka tieši Japānā pirmo reizi pasaulē gravitācijas izmaiņas novērotas no šūpojoša kuģa. Esmu pārliecināts, ka tāda aparāta, kas var darboties lidmašīnā desmittūkstoš metru augstumā, pagaidām nav nevienai citai valstij. Tīra elektronika! Bet šī ierīce novērš pat vismazākos trokšņus, kas nāk 110 pašas lidmašīnas. Šodien jauno ierīci pārbaudām pirmo reizi, bet drīz tādas uzstādīs vēl divās lidmašīnās. Varu piebilst, ka ģeomagnētisko anomāliju detektori jau ir iekārtoti divās pretzemūdeņu sarglidmašīnās.

— Iegūtos datus reģistrējam šeit un vienlaicīgi pārraidām uz sauszemes staciju, no kuras tos tālāk ievada štāba skaitļotājā, — pastāstīja tehniķis.

— Nu un kā? — Onodera nedroši jautāja. — Vai gravitācijas svārstības lielas?

— Vienkārši šausmīgas, — Kataoka nez kāpēc pa smaidīja. — Vēlāk štābā varēsi paskatīties uz ekrāna. Negatīvās anomālijas josla Japānas dziļvagas rajona pašreiz drausmīgā ātrumā pārvietojas uz austrumiem Bet austrumos no Fudzi vulkāniskās joslas pārvietoša nās notiek tieši pretējā virzienā — uz rietumiem I ie kas, ka tieši šīs pārvietošanās izraisīja uzliesmojumu'. Idzu un Ogasavaras salās. Kanto apgabala atklala jum negatīvā anomālija palielinās ar katru bridi. Liekas, ka austrumu pusē Japānas dziļvaga kļuvusi vēl par divsimt trīssimt metriem dziļāka … Panāc šurp.

Kataoka aizvilka Onoderu pie labās puses iluminatora un parādīja ar pirkstu:

— Paskaties uz jūru austrumos. Redzi?

— Kāda bieza migla! — Onodera iesaucās. — Ko? Straume tiek bremzēta? Kuriļu straume taču nenonāk tik tālu uz dienvidiem…

— Nē, nē, tas ir kas cits. Paskaties meteoroloģiskajā kartē. Novērotās lielās gravitācijas anomāliju josla gandrīz sakrīt ar rajonu, kur paceļas šī biezā migla.

— Gravitācijas anomālija un migla? — Onodera izbrīnījās. — Kāds tam sakars?

— Šajā iecirknī jūras virsma ir ieliekta tādēļ, ka strauji mazinājusies gravitācija, — Kataoka ierāva galvu plecos. — Odens temperatūra pa vertikāli sadalīta ļoti nevienmērīgi. Mazās gravitācijas dēļ aukstais ūdens no dziļuma pacēlies augšējos slāņos. Iespējams, ka notikusi arī adiabatiska paplašināšanās. Vārdu sakot, gar negatīvo gravitācijas anomālijas joslu uzkrājusies milzīga auksta ūdens masa, ar kuru saduras Kurosio straumes siltais ūdens, un no tā rodas šī migla.

Hidroplāns līkločiem šķērsoja gravitācijas anomālijas joslu, kas stiepās gar Fudzi vulkānisko joslu, un turpināja eksperimentu.

— Kamēr mēs te noņemamies, — klusi ierunājās elektroniķis, — amerikāņi palaiduši trīs ģeodēziskus pavadoņus pēc kārtas, un visas lidojuma trajektorijas dažādos leņķos šķērso Japānas teritoriju.

— Mākslīgie zemes pavadoņi! Jā, mums arī būtu vajadzīgi šādi makromēraparāti… — Kataoka iedegās. — Kaut gan lielmēroga gravitācijas anomālijas novērotas arī agrāk. Bet vēl arvien nav skaidrs, pie kā tās var novest, ko?

— Laika jautājums. Piemēram, amerikāņiem informācijas iegūšana apsteidz tās komplekso analīzi.

— Ņiigatas un Tojamas prefektūrās zemestrīce, — 1 paziņoja skaļrunis. — Tās stiprums septiņas balles, epicentrs atrodas sešdesmit kilometru uz ziemeļiem no Ņiigatas pilsētas, piecdesmit kilometru dziļumā. Pētniecības kuģis ziņo par Jamato klints pacelšanos.

— šoreiz no Japāņu jūras puses… — raugoties skaļrunī, nomurmināja Kataoka. — Esam iekļuvuši spīlēs…

Kanberas piepilsētā Redhilā, kāda Austrālijas valdības locekļa vasarnīcā, satikās Austrālijas premjerministrs, vasarnīcas īpašnieks un melnīgsnējs viesis. Jau piecas minūtes valdīja klusums. Vienīgi gaisa kondicionētājs apslāpēti dūca — februāris bija neparasti karsts.

Premjers, it kā gribēdams atgainīt pēkšņi uzmāku- šās domas, strauji piecēlās no zema klubkrēsla. Milzīgs, divi metri garš, viņš šajā brīdī atgādināja ar saknēm izrautu dižkoku. Salicis rokas uz muguras, premjers sāka staigāt šurp un turp pa istabu.

— Japāna… — viņš piegāja pie kondicionētāja.

— Lūk, arī tas ir «Made in Japan» — Japānas ražojums… — un, griežoties pie mazā viesa, piebilda:

— Grūti pat iedomāties, mister Nodzaki… Ārkārtīgi sarežģīta problēma …

Japānis, kuru premjers uzrunāja, bija sīka auguma, kalsns, pussirms vīrietis ar sīkām krunciņām izvagotu seju. Likās, ka viņa skaidrais skatiens seko katram, lai kur tas nebūtu pagriezies. Šis vecais japānis ar vasarnīcas īpašnieka starpniecību bija lūdzis premjeram konfidenciālu tikšanos. Cilvēkus, kas zināja, ka premjers nekādā gadījumā nenoraidīs tikšanos, ja par to kādu labu vārdu aizrunās vasarnīcas īpašnieks, varēja uz pirkstiem saskaitīt ne tikai Austrālijā, bet arī visā Britu nāciju sadraudzībā. Un premjeram nebija ne mazākās jausmas, kā to uzzinājis vecais Nodzaki un kāpēc tik labvēlīgs pret viņu bija vasarnīcas īpašnieks. Jādomā, ka japānis ieguldījis ne mazumu pūļu un līdzekļu…

Galu galā viņi satikās. Un gluži negaidīti vecis nodeva viņam sava premjera un ārlietu ministra slepenu vēstījumu, paziņodams galīgi neiedomājamas lietas un piedevām vēl griezdamies pie viņa ar apbrīnojamu lūgumu.

— Es domāju, jums ir zināms, ka pēdējo desmit gadu laikā Austrālijas iedzīvotāju skaits pieaudzis gan drīz par vienu miljonu. Tagad tas jau pārsniedz divpadsmit miljonus… — premjers teica, atsācis staigāšanu pa tepiķi.

— Jā, tas man ir zināms… — atbildēja vecais vīrs ar dziļdziļām acīm. — To pašu desmit gadu laikā Japānas iedzīvotāju skaits pieaudzis par astoņiem miljoniem. Tagad tas gandrīz sasniedz simtdesmit miljonus …

— Tātad turpat desmitkārt pārsniedz mūsu valsts iedzīvotāju skaitu… — premjers sadrūma.

— Turklāt iedzīvotāju blīvums gandrīz divsimt reižu lielāks. Bet jūsu valsts teritorijas platība ir septiņi miljoni septiņsimt tūkstoš kvadrātkilometru, tātad divdesmit reižu lielāka nekā Japānai.

— Bet man liekas, jums ir zināms, ka šīs platības septiņdesmit procenti ir neauglīgs tuksnesis… — «Kāda jēga runāt par tādām lietām,» domāja premjers, raudzīdamies logā. Vēl gaišajās zili violetajās debesīs jau kāpa augšup sarkans mēness. — Japāna … — premjers domīgi atkārtoja. — Brīnumu zeme… Industriāls milzenis Klusā okeāna rietumos, augsti attīstīta moderna valsts … Starp citu, mēs esam «kaimiņzemes uz austrumu garuma trīsdesmitpiektā grāda». Jūs droši vien atceraties Austrālijas paviljona tēmu izstādē «Expo-70»? Mēs gribējām sadarboties ar jūsu zemi, gatavojamies izmantot jusu palīdzību — gan rūpniecisku, gan finansiālu… Tagad jūs piedalaties dzelzsrūdas ieguvē pie mums ziemeļos un naftas rūpniecības attīstīšanā valsts iekšējos rajonos… Jūsu automašīnas «Toyota», «Nissan» un «Matsuda» milzīgā skaitā, kā jūs pats redzat, traucas pa visiem mūsu zemes ceļiem. Pašreiz Austrālijā jau dzīvo sešdesmittūkstoš japāņu …

— Zinu, — Nodzaki pamāja ar galvu. — Visus šos divdesmit gadus Austrālija bijusi mums labs sabiedrotais. Mēs ļoti augstu vērtējam jūsu personisko lomu un ieguldījumu mūsu draudzīgo kontaktu attīstībā.

— Esmu centies pārvērst Austrāliju par visai pasaulei pieejamu «iespēju kontinentu», lai gan mans vectēvs un tēvs bija tā saucamās «Baltās Austrālijas» apoloģēti… — teica premjers, izvelkot no krūšu kabatas lielu cigāru. — Sī gadsimta sākumā mūsu valsts ziemeļos uzliesmoja zelta drudzis. Tūliņ pie mums saplūda ķīniešu izcelsmes strādnieki no Dienvidrietumu

Āzijas. Es domāju, ka ne mans vectēvs, ne tēvs nebija klaji rasisti. Bet… padomājiet pats! Austrālija no laika gala bijusi tikai ķenguru, aborigēnu un katordznicku kontinents. Baltie cilvēki, kas tika atsūtīti šajos relatīvi neizmērojamos plašumos, sāka audzēt aitas, liellopus un mazpamazām paplašināja mierīgai dzīvei nepieciešamo teritoriju. Viņi nespēja tikt līdzi allaž steidzīgajiem un kustīgajiem ķīniešu strādniekiem. Baltie sāka uzbudināties. Un tad vēl uzliesmoja mongoloīdu diskriminācijas ugunsgrēks, kas kā starptautiska sērga izplatījās arī mūsu zemē. Rezultātā — likums par imigrācijas ierobežošanu, daudzas traģēdijas… Tādēļ, kad Japāna uzsāka savu straujo ekspansiju Dienvidaustrumu Āzijā un Okeānijas virzienā, mēs ne vienu reizi vien ieteicām gudrajiem Japānas rūpniecības vadītājiem: «Don't rush … slowly … slowly …» — necentieties apdzīt laiku.

Premjers pasmīnēja, jo manīja, ka sāk iestigt šajā problēmā. Viņš juta zināmu antipātiju pret šo japāni, kas, būdams reti mazrunīgs, tomēr spēja ievirzīt sarunu sev vēlamā gultnē. Pie tam premjers visu bērnību un jaunību bija nodzīvojis Austrālijā, nekur neizbraucot, kādēļ viņa angļu valodā bija saklausāma austrāliešu izruna, kas ļoti līdzinājās londoniešu žargonam «cockney». Turpretī mazais japānis runāja nevainojamā angļu valodā, kurā nereti pavīdēja Oksfordas un Kembridžas intonācijas. Un tas dīvainā kārtā nomāca premjerministru.

— Tātad… — viņš jautāja, uzvelkot sērkociņu,

— cik lielos apmēros jūs to vēlētos?

— Sākumā miljonu, — japānis nosauca šo ciparu kā garāmejot. — Bet, ja rastos iespēja, turpmāk skaitu palielināt līdz diviem, pat pieciem miljoniem…

Premjers klusējot aizsmēķēja cigāru. Pieci miljoni! Veseli četrdesmit pieci procenti no tagadējā Austrālijas iedzīvotāju skaita! Tātad viena trešdaļa Austrālijas jāpārvērš dzeltenās rases zemē!

— Miljons… Tas jau ir gandrīz deviņi procenti no tagadējā skaita, — premjers izpūta biezu dūmu strūklu.

— Divos gados?

— Būtu vēlams īsākā laika sprīdī, — veča sejā atspoguļojās smagu pārdzīvojumu pēdas. — Ja ir iespējams, pārcelšanos vajadzētu uzsākt jau šogad. Kaut vai daļēji. Vismaz pirmos simttūkstošus. Piemēram, lai apgūtu neskarto zemju un mūža mežu rajonus …

— To būs diezgan grūti panākt, — sarunā pirmo reizi iejaucās vasarnīcas īpašnieks. — Parlaments var atteikties pieņemt tik lielu imigrantu skaitu, ja neatklāsim īstās kārtis. Bet tam katrā ziņā būs vajadzigs laiks.

— Ir iespējams, ka arī parlaments tam piekrīt, — premjers pastiepa cigāru uz priekšu, it kā rādīdams, ka viņam ienākusi prātā lieliska doma. — Ko jūs teiktu par centrālo transkontinentālo dzelzceļu?

— Tiešām, — vasarnīcas īpašnieks pamāja ar galvu. — Jo vairāk tādēļ, ka projekts vēl nav izstrādāts līdz galam. Sarīkot starptautisku izsoli un uz mums izdevīgiem noteikumiem nodot būvdarbus Japānai.

— Bet pirms tam vajadzēs noslēgt ar Japānu vienošanos par mūsu zemes iekšējo rajonu kopēju apgūšanu vai kaut ko tamlīdzīgu. It kā paplašinot pašreiz spēkā esošo nolīgumu par abu mūsu valstu ekonomisko sadarbību.

— Varam nepagūt, — vecais teica. — Bet kā būtu, ja jūs steidzīgi apstiprinātu būvdarbu projektu ar nosacījumu, ka uz visizdevīgākajiem noteikumiem saņemsit kredītus no Japānas? Visa tehnika un speciālisti, protams, arī tiks atsūtīti no Japānas. Ja vien jūs varētu pusgada laikā panākt šī jautājuma apstiprināšanu parlamentā…

— Tāda steiga un mums pārāk izdevīgi noteikumi var likt saausīties, — namatēvs iejaucās. — Man liekas, ka piemērots iegansts viegli atrodams. Teiksim, biežo zemestrīču dēļ Japāna ir spiesta pārskatīt visus jaunu dzelzceļu būvniecības projektus. Jo vairāk tādēļ, ka būvdarbi uz jaunās superātrgaitas maģistrāles jau faktiski pārtraukti. Tā, lūk, iznāks, ka līdzekļu pārpalikumu mēs uz izdevīgiem noteikumiem varam piešķirt Austrālijai. Protams, tajā pašā laikā uz līdzīgiem noteikumiem mēs ievadīsim sarunas gan Āfrikā, gan Dienvidamerikā. Iespējams, ka mūs apsūdzēs dempingā, bet arī šajā gadījumā var rast izeju. Kompensācijai varētu noslēgt ilgtermiņa vienošanos par Austrālijas vilnas un jēra gaļas iepirkšanu lielā vairumā. Gaļa tiešām būs vajadzīga mūsu cietušajiem. Mums jau ir paredzēta lielas refrižeratora bāzes izveidošana Austrumiriānā., Glabāsim krājumus tur …

Ir vērts parēķināt, premjers nodomāja. Darījums, protams, izdevīgs. Mēs saņemsim augsti kvalificētus, cītīgus strādniekus kopā ar augsti attīstītu tehniku un materiāliem, bet pa to laiku šie cilvēki pazaudēs savu dzimto zemi un mēs — kreditoru. Tomēr rodas daudz satraucošu jautājumu… Ko darīs visi šie cilvēki, kad dzelzceļš būs uzbūvēts? Kā viņi ietekmēs Austrālijas nākotni?

— Nē, es tomēr neesmu pārliecināts, ka iespējams uzreiz pārvietot simttūkstoš cilvēku, — premjers domīgi pakratīja galvu. — Un kur nu vēl veselu miljonu! Man liekas, tam vajadzīga speciāla likumdošana. Ko teiks ANO? Ceru, ka tur jau veikts attiecīgs sagatavošanas darbs?

— Mums ir bijušas trīs privātas apspriedes ar ANO ģenerālsekretāru. Kontakti ar UNESCO tiks nodibināti tuvākajā laikā. Sakari ar Drošības padomes pastāvīgajiem locekļiem acīmredzot arī uzņemti. ANO, protams, aicinās izpildīt starptautisko «morāles pienākumu», bet jāšaubās, vai tai izdosies veikt steidzīgus un efektīvus pasākumus. Pašreiz notiek slepenas sarunas ar ASV prezidentu un vairāku Dienvidamerikas un Āfrikas valstu līderiem. Būtu ļoti vēlams nometināt vismaz simttūkstoš cilvēku, iekams TAS metas mums virsū. Protams, tā ir ļoti vienpusīga vēlēšanās. Un tagad es… nē, visa Japāna, nometusies ceļos, lūdz palīdzību no jums, jūsu valsts, no visas pasaules …

Vecais runāja dedzīgi, un tā vien likās, ka viņš kuru katru brīdi raudot metīsies uz ceļiem premjera priekšā un klanīsies tam līdz zemei.

Tomēr japānis sēdēja pilnīgi taisni, cieši saspiedis ceļgalus, uz kuriem mierīgi gulēja viņa rokas. Uz lūpām rotājās viegls, sastindzis smaids. Un tikai acīs zaigoja traģisks lūgums.

«Mūsu laikmetam apbrīnojama pašsavaldīšanās,» nodomāja premjers. «Laikam tā ir raksturīga šai savādajai tautai… Tā saucamais austrumniecisķais smaids slēpj jebkuru jūtu izpausmi. Nekad nevar saprast, kas un kādā mērā satrauc japāni… Apbrīnojama spēja savaldīties …»

— Un tomēr tas viss ir tik pārāk neticams, — premjers, negribēdams parādīt, ka viņam grūti elpot, smagi nopūtās un pelnu traukā nodzēsa cigāru. — Vai tiešām Japāna līdzīgi Atlantīdai nogrims jūras dzelmē? Vai jūsu valsts zinātnieki apgalvo to ar visu atbildību?

— Pašreiz es nevaru pateikt nekā noteikta, — veča seju izķēmoja dziļas ciešanas. — Šo problēmu pilnīgi slepeni pēta dienu un nakti. Tauta vēl nekā nezina. Jūs, protams, stādāties sev priekšā, pie kādām nekārtībām novedīs vismazākā neuzmanība, it sevišķi tagad, kad pēc lielās zemestrīces ļaudis jau tā satraukti un uzbudināti. Starp citu, tas pat ir labi, ka tauta satrauku- sies — uzmanība novērsta no TĀ izcelšanās iespējas. Vienīgais, ko es varu jums paziņot, — katastrofa ar septiņdesmit procentu varbūtību notiks tuvāko divu gadu laikā. Tas ir viss, kas man zināms. Prognožu precizēšanai vajadzīgs laiks. Bet situācija kļūst arvien ļaunāka. Citiem vārdiem sakot, termiņš saīsinās. Mēs ar savu plānu acīmredzot esam ļoti aizkavējušies. Ar katru dienu vairāk pārliecināmies, ka prognozes ir pareizas.

— Nodzaki-san, es jūs labi saprotu, — premjers uzlika savu milzīgo spalvaino roku vecītim uz tievā, kalsnā pleca. — Mēs darīsim visu, kas ir mūsu spēkos. Es jums apsolu. Pamēģināšu aprunāties ar Nāciju sadraudzības valstu vadītājiem. Katrā gadījumā ieteikšu šīm valstīm sniegt palīdzību Japānai. Bet mēs kā sadraudzības vislielākā un jums vistuvākā valsts centīsimies darīt visu, kas ir mūsu iespēju robežās.

— Pateicos jums, — večuks paklanījās, un viņa acīs saskrēja asaras. — Es vēl kādu laiku palikšu Japānas vēstniecībā. Ļoti ceru uz augstsirdību un dziļo humānismu, ko jūsu ekselence konsekventi izrāda visas pasaules priekšā.

— Vai sarunas ar Padomju Savienību vēl nav sākušās? — jautāja vasarnīcas īpašnieks. — Šai valstij pieder plaša teritorija Āzijā.

— Domāju, ka jau sākušās, — Nodzaki pamāja ar galvu. — Atklāti sakot, mēs daudz ko nesaprotam šajā lielajā zemē. Bet liekam cerības uz tās vēsturiskajiem nopelniem, risinot nacionālo minoritāšu problēmas.

— Uz Ķīnu laikam nav ko cerēt, — namatēvs piebilda. — tai pašai ir astoņsimt miljoni iedzīvotāju…

Pie tam vēsturiski izveidojušās attiecības starp jūsu valstīm neļauj cerēt uz pozitīvu risinājumu …

— Jūsu ekselence, atļausit pasniegt jums mūsu premjera vārdā, — Nodzaki piecēlās kājās, — Pareizāk sakot, visas japāņu tautas vārdā…

Vecis paņēma no galda istabas kaktā apmēram pusmetru augstu koka kasti un lēni atvēra tās vāku.

— Tas taču ir… — premjeram, kas labi orientējās seno Austrumu mākslā, uz īsu brīdi aizrāvās elpa, bet tad viņš izvilka no krūšu kabatas brilles. — Lieliska! Trīspadsmitais gadsimts, ja nemaldos.

— Jums pilnīga taisnība. Agrīnais Kamakuras periods. Kaut gan šī Būdas statuete nav reģistrēta kā nacionāla dārglieta, tomēr tai ir visas tiesības tādai būt… — vecais klusi paskaidroja. — Mēs to iegādājāmies kādā provinces templī. Tādas lietas vēl var sameklēt attālākās prefektūrās. Lūdzu pieņemt to kā piemiņas velti.

Kad Nodzaki, sarunājis nākošo tikšanos pēc divām dienām premjerministra oficialajā rezidencē, aizgāja prom, premjers ar neslēptu baudu sāka sīki aplūkot nelielo, trīsdesmit pieci centimetri augsto Būdas tēlu.

— Pamazām sāk pārvietot savas kultūras bagātības, — teica namatēvs, jaucot kokteili. — Šogad Eiropā un Amerikā notiks trīs lielas Japānas senās mākslas izstādes. Tiks izvestas milzīgas raritātes. Šādas tādas vērtības pavisam neuzkrītošā veidā jau pārdotas vai pasniegtas kā veltes. Pēdējā brīdī vairs neatliks laika to glābšanai.

— Bet vai nevarētu jau tagad iepirkt divus trīs seno laiku tempļus? — premjers iegrima pārdomās. — Japānā ir daudz celtņu, kurām nedrīkst ļaut aiziet bojā.

— Ar tādiem darījumiem būtu jāpasteidzas. Šajās lietās amerikāņu muzeji un dažādi fondi rīkojas ļoti operatīvi.

— Cik labi būtu pieņemt tikai statuetes… — premjers smagi nopūtās, noņemot brilles. — Bet miljons, divi miljoni japāņu… Ko ar viņiem darīt? Un, ja nu visi pieci miljoni, tad izveidosies valsts valstī. Būs vajadzīgas mītnes, pārtikas produkti… Viņu skaits sāks pieaugt… Pie tam viņu ierastais dzīves līmenis nav no zemajiem…

• — Nezinu, kādā veidā to visu nokārtot… Bēgļu novietnes, koncentrācijas nometnes, geto?… Grūti teikt. Skaidra ir tikai viena lieta — mēs uzņemamies ļoti smagu nastu… — namatēvs nolika premjeram priekšā glāzīti. — Vislabākais būtu izolācija. Valsts iekšējos fajonos mums ir milzīgas neskartas teritorijas. Izklīdināt visus piecus miljonus dažādos tās iecirkņos, un lai viņi uzsāk tuksneša apgūšanu …

— Un tomēr, vai ir iespējams pārvietot simtdesmit miljonus? Kas pasaulē var pieņemt tādu ļaužu masu? — premjers pārsteigts vērsa skatienu tālumā. — Iedomājieties sevi šīs zemes vadītāja un par savas dzimtenes likteni atbildīga cilvēka vietā. Ko tu varētu darīt? Kuģu vien nez cik būs vajadzīgs…

— Liekas, vairāk nekā pusi nevarēs izglābt. Būs jāpieņem ļoti cietsirdīgi lēmumi, — teica namatēvs, it kā pārliecinādams pats sevi. — Bet tie, kam izdosies pārcelties, kļūs par lieku nastu visai pasaulei… Vai, kā viņi cietīs… Vajāšanas, apspiešanas, naids… Ari savstarpējās attiecības sarežģīsies, un paši viņi cits citam uzbruks… Bet savas dzimtenes uz Zemes vairs nebūs. Jā, šai tautai, kas palēnām, ar lielu gaumi veidojusi savu vēsturi uz necilām, stipri nošķirtām austrumu salām, tagad būs jāizbauda tāds pats dzīves rūgtums, kādam jau vairākus gadu tūkstošus visā pasaulē esam pakļauti mēs — ebreji.

— Mani vairāk interesē, kādā veidā tik milzīgas perturbācijas Zemes garozā atsauksies uz Austrāliju? — premjers pacēla glāzīti. — Vajag uzdot mūsu zinātniekiem izpētīt šo jautājumu…

5.

Iegājis štāba vispārējā nodaļā, Onodera uzreiz saprata, ka noticis kaut kas nelabs. Darbinieki, sapulcējušies bariņos, satraukti un īgni kaut ko pārsprieda.

Velkot nost jaku, Onodera pajautāja blakus stāvošajam:

— Kas viņiem lēcies?

— Vai tad jūs vēl nezināt? — tas brīnījās un pastiepa roku līdz galdiņam. — Lūk, laists pārdošanā vakar vakarā.

Tas bija masu nedēļas žurnāls, ko publicēja kāda visai respektabla izdevniecība. Burtnīca bija jau diezgan noplukuši — acīmredzot gājusi caur daudzām rokām. Acīs tūdaļ krita trekns virsraksts kādā atvērumā:

«Japānas salas nogrims?! Lielākā eksperta jūras vulkanoloģijas jautājumos profesora Tadokoro pareģojums.»

Onoderas pirksti, kas turēja žurnālu, neviļus sažņaudzās dūrē. Viņš pais juta, ka pārvēršas arī seja. Viņš sāka aizgūtnēm lasīt rakstu, bet satraukums neļāva sākumā izprast tā galveno jēgu. Rakstā gandrīz pilnīgi, tikai ar dažiem grozījumiem, bija atstāstīta profesora teorija par «anomālijām mantijas pretplūsmās» — protams, ne bez sensacionālām piedevām, kā jau tas mēdz būt lētajos masu izdevumos.

— Tā ir svarīgu valsts noslēpumu izpaušana! — teica kāds puisis. — Viņš varbūt ir liels zinātnieks, bet reizē arī īsts mežonis. Stāsta, ka bijis krietni sameties un izpļāpājies.

Profesors Tadokoro piedzēries? Pusgada laikā, kas pagājuši kopējā darbā, Onodera ne reizi nebija redzējis skolotāju lietojam reibinošus dzērienus…

Uzmanīgi pārlasījis rakstu, Onodera ievēroja, ka profesors ne vārda nav minējis, pat ne mazāko mājienu nav devis par plānu D un tā štābu. Rakstam bija pievienots Meteoroloģijas pārvaldes komentārs, kurš galvenokārt pauda sekojošu domu:

… Japānas salās tiešām koncentrējušās zemestrīces un ievērojami aktivizējušies kalnu veidošanās procesi, kā arī notiek Zemes garozas novirzes salām tuvos rajonos. Pašreiz visas pūles tiek veltītas tam, lai izpētītu, kādas dabas katastrofas iespējamas nākotnē. Bet mūsdienu zinātne neuzskata, ka Japānas nogrimšana okeānā būtu kaut cik reāla …

Raksta noslēgumā bija sniegta intervija ar ievērojamu zinātnieku Oidzumi. «Profesora Tadokoro pētījumi un teorijas,» viņš uzsvēra, «nekad nav baudījušas Japānas zinātnieku uzticību. Tādēļ arī viņš bija spiests salīgt darbu militāro pētījumu grupā, kas pilda ASV jūras karaflotes pasūtījumus. Vārdu sakot, viņš ir cilvēks, kam ļoti patīk lēti efekti. Rakstā publicētie izteicieni liek šaubīties par viņa mentālajām spējām. Bet, ja viņš tomēr ir pie skaidra prāta, tad viņa rīcība jāvērtē kā tieksme pēc lētas popularitātes mūsu valstij tik grūtā brīdī. Cilvēkus, kas, izplatīdami no zinātnes viedokļa galīgi aplamas teorijas, sekmē satraukuma kāpināšanu tautas masās, sabiedriskās drošības labad nekavējoties būtu jāņem stingrā uzraudzībā …»

Tālāk sekoja bezatbildīgas pārrunas ar nekustamu īpašumu atkalpārdošanas firmas īpašnieku, namamāti, populāru aktieri un rakstnieku — fantastisko romānu autoru. Viss materiāls bija pasniegts tā, lai lasītājam rastos iespaids, ka profesora teorija nav nekas cits kā absurds un tīrie murgi.

— Senāk par valsts noslēpuma izpaušanu viņu bez liekām runām paņemtu ciet un ieliktu aiz restēm, — teica jauns, bet smagnējs majors no sauszemes spēku štāba.

— Bet ko pats profesors? — pārvarējis īgnumu, Onodera vaicāja.

— Vakar pēcpusdienā pilns kā mārks ieradās Meteoroloģijas pārvaldē un ar plāna D dalībnieku starpniecību iesniedza štābam lūgumu atbrīvot viņu no darba, — smagnējais majors sakrustoja rokas uz krūtīm. — Acīmredzot bija kauns pašam nākt šurp.

Bijis Meteoroloģijas pārvaldē? Onodera neizpratnē paraustīja plecus.

— Ja viņš aizies no mums, viņu neviens vairs nesavaldīs, — piebilda Aizsardzības pārvaldes zinātniskās pētniecības institūta līdzstrādnieks.

— Ar civilistiem nav iespējams sadarboties. Tikai viena vienīga ķēpa! — majors augstprātīgi noteica, iz- riezis krūtis un raudzīdamies Onoderam tieši sejā. — Viņiem absolūti trūkst atbildības sajūtas pat tad, kad dzimtenei draud briesmas. Viņš ir nekavējoši izolējams!

— Stāsta, ka kāds no valdības devies pierunāt viņu…

— Vai ar pierunāšanu pietiks, lai iegrožotu šo lauku mežoni? Tādi tipi, kad ar viņiem pārāk daudz noņemas, sāk vēl vairāk māžoties. Ticiet man, viņš vēl īstas ziepes savārīs!

— Pagaidiet, — Onodera iejaucās. — Sajā rakstā Tadokoro-san izklāsta savu personisko viedokli, ne ar vārdu nepieminot nedz plānu, nedz štābu.

— Nu, un kas par to? Gan jau skribenti uzošņās!

— Viņi jau tā ir sasparojušies, — teica jauns puisis. — Profesoram pa pēdām seko drošības orgānu aģenti, bet viņam tas bijis nebijis. Pēcpusdien uzstāsies televīzijā.

— Televīzijā? — majors draudīgi sacēla uzacis.

— Kādā programmā?

— Pēcpusdienas raidījumā «Šis un tas».

— Lops! — majors nolamājās un uzsita ar dūri pa galdu. — Viņš jāsavalda! Vajadzētu to uzdot pretizlūkošanas dienestam!

— Mums neatliek nekas cits kā, rokas klēpī salikušiem, mierīgi novērot turpmāko, — pasmīnēja cits līdzstrādnieks, kas bija piekomandēts no Ārlietu ministrijas. — Nemākulīga kņada ap profesoru var izraisīt tikai pretējus rezultātus. Lai peld tālāk, kā peldējis. Ne mūsu cūka, ne mūsu druva. Bet, ja kas notiks — ne mēs ko redzējām, ne mēs ko zinām.

— Man tomēr nav skaidrs, — Onodera ierunājās,

— kāpēc profesors sadūšojās publicēt savu teoriju… un pie tam tik negaidīti…

Visi četri, kas atradās ap Onoderu, reizē pievērsās viņarn. Likās, ka viņi tikai tagad atskārta, ka Onodera taču strādājis kopā ar profesoru jau tad, kad vēl nebija nekāda plāna D.

— Iespējams, ka iemesls ir aizvainota patmīlība, — izteicās Ārlietu ministrijas darbinieks. — Nevar neatzīt, ka šoreiz Tadokoro izrādījies īsts gaišreģis. Tieši viņš bija tas, kas atvēra valdībai acis. Bet, kad viņa atklājums tika atzīts par valsts mēroga lietu un ar to sāka nodarboties organizētā veidā, profesors zaudēja vadošo lomu. Pēc grupas D nodibināšanas profesoram būtībā vairs nebija ar ko nodarboties. Man liekas, ka viņa kvēlākā vēlēšanās bija pierādīt savas prognozes pareizību. Prognozējamo parādību viņš aplūkoja no tīri zinātniskām pozīcijām, nemaz neraizējoties par Japānas likteni. Vispār profesors Tadokoro ir galīgi atpalicis, tipisks «mācīts muļķis», kas nespēj kā nākas tikt galā pat ar skaitļotāju un neorientējas sistēmu kompleksā tehnikā. Viņš, dabiski, pārstāja būt plāna centrālā ass, bet viņam acīmredzot gribējās turpināt galveno lomu. Darbu saskaņā ar šo milzu plānu viņš laikam iztēlojās kā

«dabas lielās drāmas» novērošanu… Bet runa taču nav par saules aptumšošanos! Kad lieta ievirzījās pavisam konkrētās sliedēs, uzliesmoja viņa neapmierinātās ambīcijas.

— Iespējams, viņu satracināja tas, ka jaunatnācējs Nakada laupīja viņam vadošo lomu? — teica jaunais puisis. — Istabā bieži bija dzirdams, kā profesors bārās ar viņu.

— Šie mežonīgie zinātnieki visi vienā maisā bāžami… — majors noklakšķināja mēli. — Viņiem nav ne mazāko bremzēšanas centru. Izdara kādu atklājumu un tūdaļ paliek ka bez jēgas, par valsts interesēm ne domāt nedomā …

«Nē! Tas viss ir blēņas!» Onodera nespēja piekrist viņiem. «Tadokoro-san nav tāds cilvēks. Viņš ir īsts zinātnieks. Nevis «mācīts muļķis» vai «dulls viszinis». Tā ir persona ar plašu dvēseli, kas labi pazīst dabu, cilvēkus, visu pasauli. Nekādā gadījumā viņš nav no tiem akadēmiskā tipa augstskolu zinātņu doktoriem, kas izauklēti ziloņkaula tornī. Un tomēr… Kāpēc viņš sācis uzvesties tik dīvaini?»

— Nāciet žiglāk šurp! — kāds sauca no blakus istabas. — Tadokoro-san saplūcies ar savu sarunu biedru! Pašreiz to rāda pa televizoru!

— Kas? — visi satraucās. — Ar ko?

— Ar profesoru Jamasiro. Bet tagad metas virsū pārraides vadītājam, kas centās viņus izšķirt.

— Nekā cita jau arī nevarēja gaidīt! — kāds noteica.

Onodera iesvilis atskatījās atpakaļ, bet tā arī nesaprata, kurš bija tas vērtētājs. Viņš negāja skatīties pārraidi un palika viens stāvot pie galda. «Kas te tagad notiek?» viņš klusi čukstēja. Acu priekšā uzpeldēja profesora Tadokoro seja. Plata, neglīta, bezgala skumja. Tāda var būt tikai cilvēkam, kas pieradis vērot dabu un atminējis ne mazumu tās uzstādīto mīklu. Onodera pēkšņi smeldzoši skaidri atcerējās, ko profesors bija teicis viņam par Jukinagu: «šim vīram var uzticēties.» Un Onoderu pašu pārņēma bezgalīga ticība profesoram… Viņi bija bijuši kopā desmittūkstoš metru dziļumā, kopā redzējuši to, ko nav redzējis neviens* «Profesors vispār ir daudz ko redzējis,» Onodera do;» māja. «Un daudz ko zina… Viņš dziļi ieskatījies ne

tikai dabas, bet arī cilvēka dvēselē. Viņš lieliski izprot, kas ir cilvēks, sabiedrība, organizācija. Bet cīņa par varu viņam sveša. Godkāre, slava viņu nevilina. Viņam ir «lielā daba» un dvēseles plašums. Viņš gatavs bez cīņas atdot savu vietu citam. Kas tad īsti noticis ar viņu? Jeb viņš tiešām ir «mežonis», kas nespēj sadzīvot ar «organizēto sabiedrību», kura ir tikpat nesaticīga un kašķīga kā vīramāte?»

— Profesors Tadokoro laikam arestēts! — paziņoja no gaiteņa ieskrējis vīrietis.

— Ko, ko tu teici? — Onodera lieliem soļiem metās nācējam klāt, no mugurpuses sagrābdams aiz pleca.

— Kāpēc arestēts? Par ko?

— Pēc pārraides atkal sakāvies televīzijas centra vestibilā. Detektīvs, kas nejauši tur gadījies, apcietinājis viņu nozieguma vietā, — skanēja atbilde. — Laikam arī detektīvs pamatīgi dabūjis. Runā, ka profesors ieradies studijā galīgi pilnā.

Istabā visi reizē ierunājās uzbudināti, pat priecīgi. Onodera nespēja vairs palikt iekšā, izskrēja gaitenī. Tur sadūrās ar Jukinagu.

— Ejam! — kolēģis satvēra viņa roku. Onoderam vēl nekad nebija gadījies redzēt Jukinagu tādā izskatā: bālu, ar raustošos seju, zvērojošām acīm. — Ejam, es tev saku! Sis nelietis Nakada jāpiekauj!

— Kas jums lēcies, Jukinaga-san?

Onodera pārsteigts lūkojās Jukinagā, kas ar visu spēku stiepa viņu aiz rokas sev līdzi. Viņš pirmo reizi redzēja šo mierīgo, allaž izturēto, labvēlīgo, reizēm pat ne visai drošo zinātnieku tik uzbudinātu.

— Lūdzu, nomierinieties! — Onodera neskanīgi izdvesa, cenzdamies atbrīvoties no Jukinagas rokas.

— Jūs sakāt, ka jāpiekauj Nakada-san? Bet profesoru Takodoro nupat apcietināja par kautiņu ar televīzijas darbinieku…

— Tur jau ir tā lieta! Es to Nakadam nekad nepiedošu! Novedis skolotāju tik tālu …

Strauji atgrūdis istabas durvis, Jukinaga devās Nakadam tieši virsū. Darbinieks, kas sarunājās ar Nakadu, bailīgi atskatījās. Onodera uzlika roku viņam uz pleca un izgrūda no istabas. Bet Jukinaga jau bija sagrābis Nakadu aiz žaketes atlokiem. Viņain trīcēja rokas.

«Tādā stāvoklī cilvēks nav spējīgs kauties,» nodomāja Onodera, raugoties Jukinagas krampjainajā sejā.

— Kāpēc … Tadokoro-san … — Jukinaga teica un aizrijās. — Tu … nelietis …

— Es neesmu viņam to lūdzis, — Nakada kā parasti mierīgi atbildēja. — Viņš pats uz savu galvu uzņēmās to lietu. Tā ir tiesa. Aprunājās ar veco Vatari un pēkšņi…

— Tev vajadzēja viņu aizkavēt! — Jukinaga iekliedzās. — Tu tikai padomā, cik daudz viņš darījis mūsu visu labā! Un pie tam viņš ir mans skolotājs! Kā tu drīkstēji man nepaziņot…

— Nu, zini! Ja es tev pateiktu, vai tu būtu viņu atrunājis, — Nakada uzmeta skatienu Onoderam. Jukinaga vēl arvien turēja viņu aiz žaketes atlokiem.

— Atklāti sakot, neviens nebija tik piemērots šai lomai kā profesors Tadokoro. Rezultāts pārspēja visu gaidīto. Neslēpšu, es biju ļoti priecīgs, uzzinot no profesora par viņa nodomu. Bet vēlreiz atkārtoju: es neesmu viņu lūdzis. Viņš, pa ausu galam padzirdējis, ka tiek gatavots kaut kāds plāns, pats uzņēmās.

— Tu domā, es nesaprotu, ka tīšām izspēlēji šo joku…

— Vai tu tiešām uzskati, ka viņš spētu uzķerties uz tāda āķa? Un esi pārliecināts, ka es esmu spējīgs nodot profesoru? — Tagad Nakada jau kliedza. — Varbūt tu domā, ka ir kāds cits, kas varētu notēlot šādu lomu? Varbūt, piemēram, tu pats?

Jukinagas pirksti, kas visu laiku žņaudzīja žaketes atlokus, atlaidās. Viņš kļuva vēl bālāks, nodrebēja no galvas līdz kājām un ar delnām aizsedza seju. Tikai tagad Onodera varēja nostāties starp viņiem.

— Tadokoro-san … — Nakada nostostījās. — Viņš pats izlēma uzsākt šādas «demonstratīvās operācijas».

— Demonstrēt pļāpas lomu, kas izpauž noslēpumus un piegādā žurnāliņiem informāciju?

— Ari televīzijai___ — Nakada samulsis novērsās

no Onoderas. — Es nekad nebiju domājis, ka viņš tā iejutīsies lomā… Drīz vairs nebūs iespējams noslēpt, ar ko mēs te nodarbojamies.. Tādēļ nolēmām izmantot visai nodrāztu paņēmienu. Tā sakot, palaist izmēģinājuma balonu, dot mājienu par noslēpuma esamību, lai izpētītu tautas masu reakciju. Mana ideja bija — sniegt informāciju skandalozā veidā … Piemēram, izvēlēties šim nolūkam kādu lielu laikrakstu vai žurnālu… Bet es vēl nebiju paguvis izstrādāt kādu konkrētu rīcības plānu, kad …

— Tadokoro-san pats piedāvājās uzstāties skandālista lomā?

— Jā, un tikai viņš… — Nakada sastomījās un pat ieklepojās. — Efekts tiešām tālu pārsniedza visas mūsu cerības. Bet es nebiju iedomājies, ka viņš tā aizrau- sies…

Onoderam rīklē iestrēdza rūgts kamols. Lūk, kā! Kad noslēpums vairs nekādi nav saglabājams, tad zinātnieks vienpatis, kuru uzskata par savādnieku vai pat par plānprātiņu un kuram zinātnieku aprindās ir diezgan apšaubāma reputācija, «masu žurnālā», kas nav ne zinātnisks, nedz arī autoritatīvs, sensacionālā veidā publicē savas «satriecošās» domas. Gūts divpusējs efekts. No vienas puses, lasītāji uztver informāciju ar zināmu neuzticību kā nedēļas žurnālos ierasto dziņu pēc sensācijas. Te viss labi pārdomāts: gan trieciena mazināšana ar oficiālo orgānu izvairīgu fakta noliegšanu, gan akadēmiski autoritatīvu personu zobgalīga attieksme pret zinātnieku ar «dīvainībām». Lai gan informācija vienreizēja, to tālab uztvers bez sevišķa satraukuma, kā savādnieka viedokli. Profesora izlēciens televīzijas studijā — šī raksta spīdošs noslēgums. No otras puses, cilvēki tomēr būs saskārušies ar viņiem vēl nezināmu faktu un sāks pierast pie domas, «ka tas tomēr var notikt…». Pamazām izstrādāsies imunitāte — kā pēc potes, kas satur kaitīgas, bet novājinātas baktērijas…

— Tātad skolotājs pats pieteicies… — Onodera teica. — Liekas, es sāku kaut ko saprast.

— Tam ciivēkam, protams, ir dīvainības. Bet viņš ir liels cilvēks, — Nakada ieslīdēja krēslā. — Viņam nav ģimenes, tas arī daudz ko nozīmē. Viņam nav ne mazākās tieksmes pēc sabiedriskā stāvokļa un slavas.

— Ne tikai tas vien! — Onodera kategoriski noteica, — Viņš tiešām nekad nav domājis par posteņiem un prestižu. Tādi jēdzieni viņam neeksistēja… Bet man liekas, ka galvenais ir rūgtums, kas viņu mocīja.

— Rūgtums? — Jukinaga, kas stāvēja pie loga, atskatījās pār plecu. — Par ko?

— Par to, ka tieši viņš bija TO izmaiņu atklājējs,

Jukinaga un Nakada satriekti vērās Onoderā. Klusumā bija dzirdama logu stiklu drebēšana. Tagad sīkām zemestrīcēm vairs neviens nepievērsa uzmanību.

Tadokoro-san policijas iecirknī, Onodera nespēja tam noticēt. Šis lielais cilvēks. Viņu, protams, drīz atbrīvos pret galvojumu. Ņems taču vērā, ka bijis iereibis. Bet ko viņš iesāks tālāk?

— Pieņemsim, ka profesors uz laiku novērsis sabiedrības uzmanību no mūsu plāna un tā štāba… Bet vai viņš tiešām neatgriezīsies pie mums? Jeb uzskata, ka savu darbu izdarījis?

— Viņš pats aizšķērsojis sev ceļu. Manos aprēķinos nemaz nebija paredzēts, ka viņš uzsāks kautiņu televīzijas studijā, — Nakada skumji sacīja. — Bet ļoti gribas, lai mūsu saites nepārtrūktu. Domāju, ka tās saglabāsies. Ceru, — vecais Vatari visu nokārtos.

— Vecais vēl arvien Hakonē? — Onodera jautāja. — Vai uz turieni paziņots, ka Fudzi vulkāniskā josla no dienvidiem …

— Ak, jā! Pavisam aizmirsu… — Nakada izbijies paskatījās Onoderā. — Atnesa man pirms stundas… Neesi vēl redzējis?

Nakada izņēma no galda atvilktnes četrkārtīgi salocītu avīzi un pasniedza to Onoderam. Sludinājumu nodaļā viens bija apvilkts ar sarkanu tinti:

«Onoderam Tosio.

Māte mirusi. Nekavējoši atgriezies.

Brālis.»

Tas bija negaidīts milzīgs trieciens, bet Onodera nebrīnījās, ka šādā mirklī neizjūt skaudras sāpes.

— Cik veca bija tava māmuļa? — Nakada jautāja, neskatoties uz Onoderu. — Tu laikam sen nebiji ticies ar viņu?

— Sešdesmit astoņi, nē, laikam sešdesmit deviņi, — Onodera klusi atbildēja. — Pēc tēva nāves viņa kļuva vārga … Laikam sirds uzdeva …

— Aizbrauc, — Jukinaga ierosināja. — Tavas mājas Kansajā, vai ne? Hanedas lidosta atkal atvērta…

— Bet visas lidmašīnas pārpildītas. Dabūt biļeti nav iespējams, — Nakadas roka jau pastiepās pēc telefona klausules. — No Acugi uz Itami katru dienu dodas pašaizsardzības transporta lidmašīna. Sēdies tajā.

— Fudzi rajonā izsludināts ārkārtējs stāvoklis, — nobālis teica Kuņieda. — Atsevišķās vietas virszemē izlauzies tvaiks. No meteostacijas kalna virsotnē evakuēts viss personāls. Katram gadījumam atstāti tikai daži cilvēki.

— No šejienes izvirdums laikam nebūs redzams? — vecais iesmējās. — Bet Komagatakes vai kādas citas Hakones virsotnes izvirdums gan būtu labi novērojams.

— Braukšanas kārtībā gaida trīs automašīnas. Ļoti lūdzu jūs — atgriezieties Tokijā. Premjers stingri pavēlēja jūs atvest. Pat nestādos priekšā, kas būs, ja jums kaut kas atgadīsies …

— Neraizējies, es vēl netaisos mirt, — vecis pavīpsnāja. — Divu trīs dienu laika nekas vel nenotiks. Es to nojaušu. Arī tie materiāli būs gatavi tikai uz vakara pusi.

— Vai tad te kāds strādā? — Kuņieda sakaitināts vaicāja. — Viņi tik vien zina, kā caur|pi dienām pastaigāties un slaistīties …

— Nu jā, staigā, domā… — vecais vīrs pārlaida acis Kuņiedam. — Tas jau arī liek man uztraukties. Pēdējās trijās dienās viņi nemaz nav gulējuši. Tādu slodzi neviens organisms nevar izturēt…

«Viņi» — tā šajā mājā sauca zinātnieku grupu no Kioto. Bez Fukuharas tās sastāvā bija vēl bāls, nenosakāma vecuma cilvēks ar plakanu seju, ģērbies parastā japāņu nacionālajā tērpā, ļoti līdzīgs budistu mūkam, un gluži sirms, padzīvojis vīrietis. Materiālu apstrādei, tehniskajiem darbiem un sakaru uzturēšanai viņu rīcībā no štāba bija atsūtīti trīs palīgi. Dažreiz šeit ieradās arī pats premjers, kaut gan pārslogots ar citiem darbiem, bet nosēdēja ar zinātniekiem līdz pat rīta ausmai. Šādos gadījumos Kuņiedam vajadzēja viņu apkalpot. Pienesot tēju ar cepumiem, radās iespaids, ka vecā Vatari mājā sanākuši ciemiņi — sēž, mierīgi tērzē par dārzu, kokiem un tējas ceremonijas tasītēm. Bet reiz pat premjers un vecis skaļi smējās, jo kāds jautri stāstīja savus piedzīvojumus ārzemju ceļojuma laikā.

Ar ko nodarbojās šie cilvēki? — Kuņieda ne vienu reizi vien par to domāja. Nemaz nelikās, ka viņi būtu nodevušies nopietnām pārdomām par Japānas likteni, valsts un tautas nākotni…

Galerijas pretējā galā parādījās gracioza meitene koši sārtā kimono. Viņa piegāja pie ratiņiem, kuros sēdēja večuks, tīksminādamies par savu skaisto dārzu. Nometušies ceļos, viņa kaut ko iečukstēja viņam ausī. Vecais piekrītoši pamāja ar galvu. Meitene nostājās aiz ratiņiem un sāka tos stumt pa galeriju uz priekšu.

— Nāc man līdz, — vecais teica Kuņiedam.

Aiz pagrieziena parādījās apstādījumos slīgstoša mājiņa. Šķērsojuši segtu galeriju, viņi nonāca priekštelpā, no kuras durvis veda uz divām palielām istabām.

Par spīti bargajam salam, kas bija iestājies februāra beigās, bīdāmās sienas un stikla durvis stāvēja atvērtas. Tālumā pletās Asinoko ezers. Uz liela lakota galda istabas vidū bija izmētāta vesela kaudze papīru. Turpat stāvēja izrakstīta lakota kastīte ar tušas otām. Tumši zaļš atvērts tušas trauks atgādināja sastingušu atvaru. Kuņieda atcerējās, ka reiz jau redzējis šādu rakstāmlietu, tušu un tušas trauku izstādē. Sī atvara dibenā cauri sacietējušas tušas plēvītei spridzēja brīnišķīga zelta zvaigznīte. Ķīniešu Cinu dinastijas galma gaumē veidots, bet, pēc visa spriežot, Japānā ražots tušas stienītis bija izgreznots ar zelta bambusa lapiņām. Kastītes malā gulēja resna slapja ota, nupat kā iemērkta tušā. Istabā sakrauts daudz grāmatu un dokumentu. Šeit varēja redzēt gan izdevumus svešvalodās, gan arī futrāļos ievietotus seno laiku ķīniešu rokrakstus. Visapkārt bija izmētātas dažādas gadagrāmatas, vārdnīcas un neskaitāmas kartes, kartes …

Istabā atradās trīs personas. Kaktā sēdēja izvārdzis un noguris vidēja vecuma vīrietis, acīmredzot palīgs, pie galda — neliela auguma cilvēks, tērpies tēraudkrā- sas kimono, uz krūtīm sakrustotām rokām un raudzījās laukā pa atbīdīto sienu, bet viņam blakus — zilpelēkā vatētā kimono tas, kurš atgādināja mūku. Viņa acis bija pusaizvērtas, delnas saliktas uz vēdera. Abiem priekšā uz galda trīs milzīgas ar otu sanumurētas aploksnes.

— Vispārējos vilcienos darbs pabeigts… — teica tas, kas raudzījās ārā. Viņš nolaida rokas uz leju un viegli paklanījās.

— Ak gatavs? — vecais ar meitenes palīdzību no ratiņiem pārsēdās uz grīdas un, atņemot sveicienu, arī nolieca galvu. — Tātad viņa majestātes ģimene tomēr uz Sveici…

— Tieši tā, — atbildēja neliela auguma vīrietis. — Bet imperatora ģimenes jaunā paaudze uz citām zemēm. Viens uz Ameriku, otrs — uz Ķīnu, trešais, ja izdosies, uz Āfriku…

Sīkais cilvēks pavērās uz Kuņiedas pusi, un viņa seja burtiski satrieca Kuņiedu. Nedēļas laikā profesors Fukuhara bija izmainījies līdz nepazīšanai. Viņa vēl tik nesen bērnišķīgi apaļie vaigi bija iekrituši, acis dziļi iegrimušas dobumos, sejas svina pelēkumu vēl vairāk pastiprināja sen neskūtie sari. Viņš atgādināja kaheksi- jas slimnieku, kura dienas jau skaitītas. Un tikai viņa acis spilgti kvēloja — divas oglītes garīgās enerģijas krāsmatā.

— Bojā aizies vairāk nekā puse… — klusā, indiferentā balsī teica profesors. — Bet arī tiem, kas izglābsies, būs rūgta dzīve …

— Sadalījāt trijās daļās… — vecais paskatījās uz aploksnēm. — Lūk, kā …

— Nē, tās nav trīs daļas, bet trīs varianti, — profesors Fukuhara atklepojies sāka skaidrot. — Viens — tam gadījumam, ja daļai japāņu tautas izdosies kaut kur izveidot sev jaunu valsti, otrais — japāņiem, kas, izvietojušies citās valstīs, asimilēsies tajās, bet trešais — tiem cilvēkiem, kurus negribēs pieņemt neviena pasaules valsts …

— Trešajā aploksnē ievietota vēl viena aploksne. Tajā — ceturtais variants, kurā izklāstīts galējs viedoklis, — mūks klusi nočuķstēja. — Atklāti sakot, mēs visi trīs gribējām palikt pie tā, bet tad mūsu darbs absolūti neatbilstu mūsu uzdevumam. Tādēļ izklāstījām to atsevišķi kā īpatnēju viedokli.

— Tā galvenā jēga — neko neuzsākt, — profesors paskaidroja. — Lai viss paliek tā, kā ir, — pat pirkstu nepakustināt, r

— Ko jūs? — Kuņieda gandrīz vai iekliedzās. — Tas nozīmē, ka jūs esat ar mieru pieļaut, lai visa simtdes- mit miljonu lielā japāņu nācija izmirst, aiziet bojā? Ar ko tie zinātnieki īsti nodarbojas?

— Lūk, kā, — vecais Vatari nenovērsa acis no trešās aploksnes. — Tātad radies ari tāds viedoklis…

— Varbūt tieši tajā izpaužas japāņu tautas atšķirība no citām tautām. Japāņi var nonākt ari pie tādas domas … — Mūks atvēra acis. Likās, ka viņš sarunājies pats ar sevi.

— Vai jūs visi trīs, pirms nonācāt pie šāda sle- dziena, padomājāt par savu vecumu? — vecais vīrs pārlaida asu skatienu pār sarunu biedru sejām.

— Kā to lai saka … — profesors Fukuhara atkal pavērās uz izbīdītās sienas pusi.

— Hanae, panāc šurp, — vecais deva zīmi meitenei, kas sēdēja istabas kaktā. — Viņai divdesmit trīs. Vēl nav pazinusi mīlestību. Visa nākotne priekšā. Vai jūs esat padomājuši par tādām skaistām meitenēm? Vai arī par bērniem?

— Kā to lai saka … — Fukuhara atkārtoja.

Kuņieda pat nepamanīja, pa kuru laiku viņa klēpī

saliktās rokas bija kļuvušas miklas un neviļus sažņau- gušās dūrēs. Viņu kratīja drudzis. Cik šausmīgi ir šie cilvēki …

— Lai kā tas būtu, šis viedoklis ir galējais… — mūks atkal pievēra acis. — Mums tā ir pamatpozīcija, uz kuras balstoties mēs varam pārdomāt dažādus variantus …

— Jā, pamatpozīcija … Tās galvenā jēga — nekā nelūgt, neko nemeklēt citās pasaules valstīs … — profesora balss izskanēja pavisam bezspēcīgi. — Pasaule vēl nav tā izveidota, lai Japāna varētu tai kaut ko prasīt. Cilvēku sabiedrība uz mūsu zemeslodes vēl nenodrošina jebkuras valsts pilsonim tiesības dzīvot jebkurā valstī. Jādomā, ka šāds stāvoklis saglabāsies vēl ilgu laiku. Tāda ir pamatatziņa. Japāņu tautai, zaudējot savu teritoriju, būs jālūdz citas tautas, lai tās aiz žēlastības ielaiž japāņus kādā kaktā. Bet, ja lūgums tiks noraidīts, japāņiem nevajadzētu uzstāt. Un, ja viņiem arī izdosies kaut kur iekārtoties, tad būs jādzīvo, paļaujoties tikai uz saviem spēkiem …

— Cilvēka tiesību deklarācijā … — Kuņieda nesavaldījies iejaucās sarunā — jebkurai valdībai… cilvēkam tiesības uz dzīvību…

— Deklarācija paliek deklarācija… — Fukuhara tik tikko dzirdami čukstēja. — Tādas tiesības, uz kurām balstoties viens cilvēks varētu uzstādīt savas prasības visai cilvēku sabiedrībai, diemžēl vēl nav un nav pat vēl formulētas. Arī kopš tā brīža, kad katrā valstī ar likumu tika apstiprinātas pilsoņu un valdības tiesības un pienākumi, pagājis pavisam īss laiks…

— Ja arī mums izdosies izdzīvot, tad mūsu pēctečiem tomēr būs jācieš … — teica vecis, lēni mājot ar galvu. — Vienalga, vai viņi gribēs vai negribēs palikt japāņi. Japāņu dzīves veida noteicēja vairs nebūs Japāna, bet ārpasaule. Būtu vieglāk, ja izzustu pats jēdziens «Japāna» … Tad japāņi pārvērstos vienkārši cilvēkos… Bet tas nevar notikt… Jo kultūra un valoda ir vēsturiska «karma»[23]… būtu labi, ja kopā ar teritoriju reiz pa visām reizēm aizietu bojā gan Japānas valsts, gan tās tauta, kultūra un vēsture… Bet japāņi vēl ir jauna tauta ar lielu gribasspēku un tās «karma» dzīvot vēl nav beigusies …

— Piedodiet… — teica palīgs, kas visu laiku bija klusējis. — Vai nevarētu jaut zinātnieku kungiem mazliet atpūsties? Viņi taču visu šo laiku nemaz nedabūja pagulēt…

— Kuņieda, šīs aploksnes… — Vecais pamāja meitenei ar galvu. — Sirsnīgi pateicos. Novēlu labu atpūtu.

Meitene ar Kuņiedu palīdzēja vecajam pārsēsties ratiņos. Pārējie trīs pat nepakustējās.

— Vai tūdaļ dosities uz Tokiju? — Kuņieda jautāja, stumjot ratiņus. — Būtu labi paņemt līdzi arī zinātnieku kungus. Mašīnas ir. Es domāju, ka šeit palikt bīstami…

— Hanae, — vecis pavēloši teica, vēršoties pie meitenes. — Nekavējoties izsauc ārstu. Lai apskata zinātniekus.

Vatari, divas mašīnas atstājis, nolēma tūdaļ ar Kuņiedu un dokumentiem braukt uz Tokiju. Kad Kuņieda piestūma pie mašīnas ratiņus ar veci, no debesīm sāka krist dzeļošas sniegpārslas. Atvēris pēc speciāla pasūtījuma uzbūvētā «Benz-600» durtiņas un nolaidis trapu, viņš sāka grūst ratiņus mašīnā. Šajā brīdī atskanēja apdullinošs sprādziens. Kuņieda atskatījās. Fudzi kalna nogāzē, gandrīz pie pašas virsotnes, pacēlās balti dūmi.

— Tas ir Hoei krāteris, — vecis mierīgi konstatēja.

— Spriežot pēc dūmiem, nekādas briesmas nedraud, vismaz pašreiz …

Atskanēja steidzīgi soļi. Pie mašīnas pieskrēja gluži bālā Hanae.

— Vectētiņ… — viņa ar rokām aizsedza seju.

— Skolotājs Fukuhara …

— Ko?

Kuņieda izbijies pagriežas uz majas pusi. No tās lēni iznāca mūks. Izvilcis no piedurknes lūgšanu krelles, viņš svētsvinīgi salika kopā delnas.

— Rīkojies, — vecais uzsauca Kuņiedam, kas vēl nebija ievietojis ratiņus mašīnā. — Hanae, tūdaļ paziņo skolotāja ģimenei. Tacuno-san, lūdzu parūpējieties par visu.

Mūks, kuru sauca par Tacuno, vēl arvien delnas salicis, lēni paklanījās.

No Fudzi puses atkal atskanēja dārdoņa. Uz mašīnas jumta, viegli švīkstot, krita pelnainas sniegpārslas.

6.

Kansajā Onodera ieradās pēc ilgas prombūtnes. Tur bija daudz mierīgāk nekā Tokijā. Pirms nosēšanās Itami pašaizsardzības transporta lidmašīna apmeta loku virs Osakas. Raugoties lejup pilsētas panorāmā, Onodera tajā juta kaut ko neparastu. Cēloni viņam izskaidroja brālis atceļā no Nadas krematorijas, kur viņi bija nogādājuši šķirstu ar mātes mirstīgajām atliekām.

— Tu zini, es laikam mainīšu darbu … — brālis viņam teica. — Kansajā gandrīz visi projektēšanas darbi apturēti vai pavisam pārtraukti. Varu palikt tukšā.

— Bet kādēļ? — Onodera brīnījās. — Kā tad tā? Zemestrīce Tokijā, bet darbus pārtrauc Kansajā?

— Vai tad tu nezini? Pēdējā laikā šeit notiek ļoti stipra grunts nosēšanās, — brālis sakrustoja rokas uz krūtīm. — Tā, protams, sākusies ne jau tikai šodien, bet pēdējā laikā vairs patiesi nav nekādi joki. Vietumis zeme nosēžas pat pa divi centimetri dienā.

— Tiešām? — Onodera izklaidīgi nomurmināja un domāja, ka, aizraudamies ar Japānas dziļvagas pētīšanu, atstājis novārtā informāciju par Japānu kopumā.

— Jā. Gandrīz jau veselu gadu. Pie tam šī parādība vērojama ne tikai atsevišķās vietās, bet itin visur. Liekas, ka sēžas visa zeme. Rietumjapāna sākusi it kā lēni grimt. Briesmas draud uzbērumiem jūrā starp Osaku un Kobi, kā arī Osakas līča piekrastei. Steidzoši tiek veikta krasta dambju nostiprināšana, bet nosēšanās process tur rit straujāk — tā ātrums ir desmit centimetri dienā. Desmit dienu laikā vesels metrs! Vari iedomāties, kas notiek! Zinātnieki gan apgalvo, ka ilgi tā turpināties nevar …

Onodera sažņaudza dūres. Pamatnes struktūras Japānas rietumu un austrumu daļās ir dažādas. Tātad dažādam jābūt arī izmaiņu raksturam. Bet tas, ka arī Rietumjapāna …

— Brauciet uz lidostu, — brālis teica šoferim. — Tur firmai ir helikopters. Parādīšu tev no augšas, kas notiek.

— Paklausies, — iebilda Onoderas svaine, kas sēdēja blakus šoferim. — Varbūt šodien nevajadzētu? Tu taču vadīsi sēru ceremoniju …

— Tas nekas. Pīšļu saņemšana rīt no rīta. Tu brauc mājās un sagatavo visu, kas vēl vajadzīgs. Mēs drīz atgriezīsimies.

Osakas — Kobes, Nagojas — Kobes un pašas Osakas pilsētas ātrgaitas šosejas vēl bija braukšanas kārtībā. Ceļā uz lidostu brālis pa radiotelefonu palūdza sagatavot helikopteru, un pēc ceturtdaļstundas viņi jau atradās gaisā.

No augšas varēja labi redzēt, kā jūra uzbrūk Osakas līča piekrastei. Krasta rajoni un nosusinātie zemes gabali starp Osaku un Kobi bija ūdens apņemti. Pa* glābušies vienīgi tie posmi, kurus aizsargāja viļņlauži un steigā uzbērtie dambji. Sakai kvartāls, kas visciešāk piekļāvās jūrai, arī bija daļēji applūdināts. Pazudis zem ūdens un pārvērties purvā arī lielais grunts gabals, ko nesen nosusināja nolūkā paplašināt jauno Kansajas starptautisko lidostu. No tā tagad dziļi selgā iestiepās duļķaina straume.

Jūra centās ar savu plato mēli nolaizīt un atgūt visu, ko viņai ar tehnikas spēku bija nolaupījis cilvēks.

Upju grīvās bija pacēlies paisuma līmenis. Palēnām sagrūstot, ūdenī mirka pamestas rūpnīcas, noliktavas, dzīvojamās mājas. Taisjo, Ņisijodogava un Amagasaki — visi rajoni, kas atradās zemāk par jūras līmeni, stāvēja neapdzīvoti. Sevišķi drausmīgs skats pavērās Ņisijodogavā, kur virs ūdens rēgojās vienīgi melni ēku karkasi.

— Vai nu pārliecinājies? — brālis jautāja. — Ja te arī iespējams kaut ko darīt, tad būs vajadzīgi kolosāli līdzekļi. Bet vai tagad kāds sāks ar to nodarboties, ja visi līdzekļi atvēlēti Kanto atjaunošanai? Arī. mūsu firma atrodas bankrota priekšvakarā …

— Tu teici, ka gribi mainīt darbu. Ko tad iesāksi? — Onodera drūmi vēroja zemi.

— Mammas vairs nav. Saņemšos un došos uz Kanādu. Manitobas naftas atradnēs ir brīva tehnologa vieta. Gribu braukt ar visu ģimeni, bet sieva vēl svārstās …

— Tā ir lieliska doma! — Onodera neviļus skaļi iekliedzās un uzlika roku uz brāļa rokas. — Kad taisies doties ceļā?

— No Kanādas steidzina … Kamēr sataisīšos, kamēr nokārtošu visas vietējās darīšanas, kādi divi mēneši paies. Iespējams, ka jau nākamnedēļ viens pats aizbraukšu uz turieni un visu tuvāk apskatīšu.

— Jo ātrāk, jo labāk, — Onodera cieši sažņaudza brāļa roku. — Ilgi negudro, met visu pie malas. Laidies tūdaļ uz Kanādu, jo neko labāku neizdomāsi… Lai sieva paburkšķ, ņem uzreiz līdz visu ģimeni un pārvācies …

— Tev viegli runāt! Četrdesmit gadu vecumā mainīt darbu…, — brālis pasmaidīja, bet tad nesaprašanā palūkojās Onoderā. — Bet kāpēc tu tik centīgi dzen mani prom?

— Japāna taču… — Onodera sastomījās. Viņš gandrīz vai izpļāpājās aiz prieka, dzirdot, ka viņa radi grasās bēgt no nelaimes, paši to nemaz nenojaušot. Bet viņam nebija tiesību atvērt brālim acis …

Onodera atkal paskatījās uz leju … «Bēdz, brāl, tūlīt bēdz!» … sita viņa sirds. Viņam bija liela vēlēšanās kliegt pilnā balsī: bēdz, kāds tu- esi… Japāna grimst… Nē, ne tikai grimst… Pirms tā pazudīs zem ūdens, notiks vel drausmīgas kataklizmas. Izglābsies tikai retais, kam sevišķi palaimēsies …

Onodera bija pārsteigts, atklājot sevī šādus «radnieciska egoisma» uzplūdus… Jau pēc iestāšanās augstskolā viņš atrāvās no visiem radiem, bet, kad uzsāka darba gaitas, attālums palielinājās vēl vairāk kā tiešā, tā pārnestā nozīmē. Tokijā radu viņam nebija. Draugi nāca, gāja, mainījās. Jaunībā cilvēku pārsteidz apvāršņu plašums, kas paveras viņa priekšā, bet trīsdesmit gadu vecumā viņš arvien meklē pārmaiņas. Onoderu vēl pie visa tā ierāva sevī straujš dzīves virpulis. Viņa dzīvē tālab nebija vietas pat ģimenei. Visā šajā laikā viņš bija ticies ar radiem tikai vienu reizi — tēva bērēs. Septiņdesmit piecas dienas vēlāk brālis atsūtīja mantojuma da|u — simts tūkstoš jenu. So naudu Onodera nekavējoties aizsūtīja atpakaļ mātei, uzrakstījis, ka viņš strādā un viņam nekā netrūkst. Viņš tiešām strādāja. Ik dienu iegremdējās aukstajā, tumšajā jūrā, cēlās debesīs vai devās divcīņā ar aparātiem un mehānismiem un saskaņā ar pētījumu programmu aizpildīja neskaitāmu veidlapu ailes. Viņam bija darīšanas ar milzīgu klints gabalu, kura platība pārsniedza trīssimt septiņdesmit tūkstoš kvadrātkilometru, ar bezgalīgu okeānu un fantastiski spēcīgu uguns čūsku zem tā dibena. Nodevies darbam, viņš aizmirsa ne tikai savus radus, bet arī pats sevi…

Tagad, aprunājies ar brāli, viņš juta, ka radnieciskās saites nav galīgi pārtrūkušas. Onodera nekad neatcerējās kādu ķildu vai kautiņu ar viņu, toties allaž nāca prātā, kā brālis viņam bija palīdzējis un aizsargājis, jo bija desmit gadus vecāks. Māsa, otrais bērns ģimenē, nomira ļoti sen … Atmiņa daudz ko saglabā … Brālis velk ārā no grāvja resnuli, kas tikko iemācījies tipināt ar savām kājām … Vēls vakars pēc tempļa svētkiem, brālis uz muguras nes viņu aizmigušu … Toreiz nesējs pats gāja basām kājām, jo bija notrūkušas getu[24]saitītes… Vēlāk brālis ķēra viņam vaboles, mācīja makšķerēt, peldēt, būvēt modeļus, sportot un vēl daudz ko … Tad brālis kļuva students … Ar kādu neviltotu godbijību viņš raudzījās brāļa grāmatās, kas bija sarakstītas svešvalodās… Atmiņu plūdi parņema Onoderu savā varā.

Grūti bija klusēt. Cik šausmīgi — nedrīkstēt ne vārdu par to ieminēties pat savam brālim, kura siltumu viņš atcerējās ar visu savu būtni.

Bet varbūt tomēr pateikt to vienu vienīgo teikumu? «Bēdz, brāl, ar Japānu ir cauri…» Brālis satrauksies, sāks steigšus gatavoties ceļam. Svaine pieprasīs paskaidrojumu. Brālis uzbudinājumā noteikti izpļāpāsies. Pirms izbraukšanas pastāstīs savam tuvākajam draugam vai visuzticamākajam viesim, kas piedalīsies atvadu mielastā … Tad vēl iedomāsies pierunāt braukt līdzi kādu padoto, ar kuru kopā nostrādāts ne jau viens vien gads … «Noslēpums» ies no mutes mutē … Varbūt nebūtu nemaz tik ļauni? Tādā gadījumā cilvēki paši brauktu prom, un vismaz da ļa izglābtos … Kāpēc viņš nedrīkst nekā sacīt? …

Bet tas nebija tikai viņa viena noslēpums. Izpaušana var izjaukt liela svarīga plāna īstenošanu … Lūk, kur slēpās klusēšanas iemesls …

Onoderam pat prātā nenāca, ka viņš rīkojas pēc seno laiku tradīcijas — pienākuma dēļ upurēt piederīgos.

Helikopters sāka nolaisties lidostas austrumu sektorā tālāk prom no starptautisko reisu trases. Onodera, vairīdamies skatīties brālim sejā, lūkojās uz zemi. Sarkani, zaļi, pelēki jumti. Ielu pāriet jaunāko klašu skolēni dzeltenās cepurītēs. Kas viņus ved? Varbūt māte? Mājas … Dienvidu logos izkārta sniegbalta veļa, vēdinās segas. Spīd spilgta saule. Kāda sieviete ar pirkstu rāda mazulim helikopteru. Lūk, namamātes ar lakatiņiem un priekšautiem iet iepirkties … Sirds smeldz. Viņš laikam vēl tā īsti nemaz nesaprot, cik smaga ir ģimenes un dzīves nasta. Brāļa ģimene… Kādu vietu viņa dzīvē ieņem sieva un divi bērni? … Svaine spītīga, ar raksturu, tagad sākusi pieņemties svarā un līdz izmisumam nododas skaistumkopšanas vingrošanai… Dēls vidusskolas pirmās klases skolnieks, meita mācās pamatskolas ceturtajā klasē… Brālis lielā sajūsmā par viņu. Tik vien dzird kā: «… meitene ieņēmusi pirmo vietu skolas klavierspēles konkursā, bet Cerņi piemiņai veltītās prefektūras sacensībās apbalvota ar otrās pakāpes godalgu., Vajadzēs nopirkt koncertklavie- res …» Vispār ģimenē viņš ieņem mātes lomu … Un tas viss gulstas uz brāļa pleciem kā laimes nasta.

Un tādu ģimeņu, kas jau nostājušās uz bojāejas sliekšņa, ir vairāk nekā divdesmit miljonu … Onodera pacēlās no sēdekļa, lai pēdējo reizi pirms nosēšanās pārlaistu skatienu panorāmai, kas pletās lejā. Mazu mājiņu ciešas rindas, kooperatīvo maju masīvi, lēto dzīvokļu nami, vietām atsvaidzināti ar birztalu un uzkalniņu zaļajiem plankumiem, stiepās līdz pašam apvārsnim, kur savienojās ar brūnu dūmu aizsegto Osaku. Katrā šajā kastītē ritēja kāda cilvēka dzīve, kuru reizēm izdaiļoja pieticīgas cerības un izpriecas. Bet radniecības 'saites, ikdienā gluži nemanāmas, pie mazākās novirzes no normas — kā, piemēram, lauiāto draugu ķildas, bērna slimības, ienākumu samazināšanās vai radinieku nāves gadījumos — pēkšņi kļuva smagas kā svins …

Un nu vajadzēs izglābt, pārcelt, izmitināt vairāk nekā divdesmit miljonus šādu ģimeņu, kas līkst zem sūrā ikdienas dzīves sloga. Piespiest šos cilvēkus pamest māju, par kuru beidzot izmaksāta puse aizņēmuma, atstāt klavieres, kas ar lielām grūtībām iegādātas meitai… Visu pamest un doties svešatnē, nezināmā rītdienā …

— Ieslīgi pārdomās? Laiks kāpt ārā, — atsprādzē- jies brālis uzsita Onoderam uz pleca. — Vēl agrs, varbūt uzkodīsim? Ko tu teiktu par kādu zivju ēdienu?

— Vai gavēni jau drīkst beigt? — Onodera izklaidīgi atjautāja.

— Kāpēc gan ne? Esmu gavējis vakar visu dienu un šodien līdz divpadsmitiem. Šķirsts taču izvadīts … — brālis veikli nolēca zemē. — Tikai sievai nestāsti. Pēdējā laikā viņa šādos jautājumos ir ļoti pie- kasīga. Vecums nāk, vai.

Maltīti ieturēja Hokusinči kvartāla restorāniņā, kur gatavoja garšīgus zivju ēdienus, bet galvenais — pasniedza labākas markas rīsa degvīnu — sakē. Onodera dzēra daudz, taču nemaz nenoreiba. Izgājuši uz ielas, viņi iegrima gaismas jūrā, lai gan apgaismojums bija daudz vājāks nekā parasti, jo visur taupīja enerģiju. Vajadzēja apgādāt zemestrīcē cietušo Kanto apgabalu, un arī pašā Osakā grunts grimšanas dēļ vietējā TEC bija samazinājusi elektroenerģijas padevi. Tomēr pie bāru durvīm kā allaž čaloja sieviešu skanīgās balsis, jautri sagaidot un pavadot apmeklētājus.

Brālis piedāvāja pastaigāt pa bāriem un pārnakšņot pie viņa, bet Onodera atteicās, jo agri no rīta vajadzēja izlidot uz Tokiju. Istaba viņam bija rezervēta lidostas viesnīcā un arī biļete jau pasūtīta.

— Iztiec bez manis rītdienas ceremonijā … — viņš teica brālim. — Lai gan tiešām grūti šķirties. Radi arī pārmetīs …

— Neraizējies. Paļaujies uz mani, — brālis mierināja, maksājot tēriņu. — Kad ieradīsies pie mums? Jeb atkal pazudīsi uz ilgu laiku?

— Ā-ā, — Onodera izdvesa nenoteiktu skaņu, bet domās jau atradās pie bezgalīgā un savādā darba, ko vajadzēja atsākt ar rītdienu. — Nevaru pateikt. Gan paziņošu, kas un kā …

Uz brīdi apstājies, brālis izvilka no žaketes iekšējās kabatas garenu aploksni un pasniedza to Onoderam.

— Lūdzu, paņem, — viņš teica. — Par piemiņu no mātes …

Onodera ilgi turēja aploksni rokā. Rīklē iestrēdza rūgts kamols, un viņš pateica pavisam ne to, ko bija domājis.

— Brāl, brauc uz Kanādu, tā būs labāk. Tā būs labāk… — Viņš atkārtoja dedzīgi un satraukti. — Tev katrā ziņā jābrauc!

— Kāds tu jocīgs! — brālis iesmējās un devās uz priekšu.

— Ko pats darīsi, kādi tev pašam nodomi? Vai nebūtu laiks sākt ģimenes dzīvi? Vecpuisis pēc trīsdes- mitiem vairs ne pēc kā neizskatās …

Viņi šķīrās pie kāda restorāna durvīm. Brālis devās uz vienu pusi, Onodera uz pretējo… Uz augstas ēkas jumta skrēja laikraksta ziņu gaismas hieroglifi: «Fudzi kalna Hoei krātera izvirdums».

Pilsēta grima februāra beigu stindzinošajā aukstumā, no debesim sijājās retas, dzeļošas sniega pārslas, bet centrālajās ielās valdīja ierastā vakarstundu rosība. Tā pati automašīnu straume. Tādi pat banketi restorānos. Uzdzīvoja uzņēmēji un firmu kalpotāji. Skaļi lalinot karalaika dziesmu, aizsoļoja iereibuši kompānija. Jauniņas oficiantes garās kleitās ar atsegtiem pleciem, aukstumā trīcot, spiedzošiem smiekliem reaģēja uz kāda apmeklētāja jokiem. Vienmērīgā gaitā aizso- ļoja nopietns kungs dārgā kažokā. Uzmanīgi pieturot kimono apakšmalu, skriešus šķērsoja ielu nosalusi viesnīcas kalpone. Meitene puķu pārdevēja, ietinusies lakatā, piedāvāja garāmgājējiem ziedu buķetītes. Lēnām aizvilkās klejojošs ielas dziedonis ar ģitāru un akordeonu. Stāvēdami pie pārvietojamām letēm, pārdevēji — acīmredzot cerot iegūt peļņu no bāru oficiantēm — piedāvāja cepta astoņkāja šķēlītes. Šīs ielas vienīgās tautas ēdnīcas durvis bija plaši atvērtas, un pa tām varēja skaidri redzēt, kā kūp tikko no katla izņemtas nūdeles.

Savilcies no auksta sānu vēja, Onodera soļoja raibajā burzmā un nez kāpēc atcerējās, ka tuvojas Naras pilsētas Februāra tempļa svētā ūdens smelšanas svētki, šī doma lika viņam nodrebēt.

Dzīve rit savā ritējumā. Viss dzīvais gaidīt gaida pavasara iestāšanos. Šajā virpulī katrs cilvēks domā par savu nākotni. Pēc bargas ziemas atnāk ziedonis, uzplaukst sakūra, paaugas bērni, pienāk jauns mācību gads, ierindas rakstveži kļūst par nodaļas vadītājiem, oficiantes atrod aizbildņus un atver savus veikalus vai apprecas. Laika neapturamajā plūdumā cilvēki lolo savus pieticīgos sapņus, gaida gadalaiku miju, vada savu mūža gājumu, kuru rotā mazi prieciņi un saduļķo dažādas bēdas un likstas. Onodera atkal sadrūma kā pirmīt helikopterā. Viņu no šīs dzīves šķir caurspīdīga siena. Nē, tā nav vienkārša siena, bet nāves ekrāns. Ja uz dzīvi raugās no Onoderas puses, tad ikkatrā, pat visjautrākajā skatā var ieraudzīt nāves vaibstus. Bet ar gaismu pielietajās ielās skan neskaitāmu kurpju pāru klaudzieni, un katrs pāris nes uz priekšu cilvēka dzīvību … Onoderam atkal rīklē iespiedās karsts kamols.

— Bēdziet visi! — viņam gribējās skaļi kliegt. — Pavasaris vairs nav aiz kalniem! Bet vai jums atnāks vasara? Rudens? Vai sagaidīsit nākamo gadu?… Šī zeme, pa kuru jūs pašreiz soļojat, acīmredzot to nesagaidīs. Jūs esat pārliecināti, ka nokļūsit rītdienā, ja vienkārši iesit tikai uz priekšu … Bet rītdiena, tieši jūsu rītdiena, nebūs tāda, kā jūs to iztēlojaties. Milzīga dabas katastrofa apgāzīs šo rītdienu. Un kas nāks pēc tam? Neviens vēl nekā nezina. Bēdziet, glābieties!

Pametiet visu, bēdziet kaut vai pliki no šīs bojāejai no* lemtās zemes, glābiet savas dzīvības!

Onodera pēkšņi juta reibumu. Viņš nobijās, ka tiešām var nostāties ļaužu pūlī un sākt klaigāt. Ķersies visiem pēc kārtas pie krūtīm, grābs aiz pleciem un bie-,dēs: «Bēdziet! Glābieties!»

Nomākts no bailēm un reibinošas tieksmes, Onodera satvēra galvu. Nedrošiem soļiem lauzdamies cauri pretī plūstošai ļaužu straumei, uzskrēja virsū kādai garāmgājējai un izsita tai no rokām somu, no kuras izbira dažādi sīkumi.

— Piedodiet… — Onodera samulsis murmināja. — Tā ir mana vaina.

Vēlēdamies pacelt lūpu krāsu, pūdernīcu un mutautiņu, viņš zaudēja līdzsvaru un gandrīz ietriecās ar seju asfaltā. Par laimi, viņam izdevās noturēties un, lai neizstieptos visā garumā, viņš pietupās.

— Onodera-san! — atskanēja vinain virs galvas.

— Ko?!

Tieši sev priekšā uz asfalta viņš ieraudzīja melnas laka kurpes, bet virs tām melnas samta bikses. Viņa acis slīdēja arvien augstāk, un pēkšņi viņa plecam uz- gūla maiga roka.

— Cik ilgi es esmu jūs meklējusi, Onodera-san! Man vajag ar jums aprunāties …

Jūtot smagu reiboni, kas draudēja sašķelt gabalos viņa galvaskausu, Onodera ar pūlēm pacēla galvu. Ar stīpu apjozti mati, melnīgsnēja, nopietna seja. Kaut kur redzēts smaids …

Tā bija Abe Reiko!

7.

Plāna D štābam bija iedalītas vienpadsmit istabas trijos Aizsardzības pārvaldes ēkas stāvos. Lielākajā istabā nesen uzstādīja trīsdimensiju indikatoru, daudz apjomīgāku nekā uz «Josino». Šajā ekrānā ļoti uzskatāmi atspoguļojās visas enerģijas izmaiņas Japānas salu apakšzemes struktūrā. Indikatoru jau pirms pieciem gadiem bija konstruējusi firma, kas specializējās fotoelektronisko instrumentu izlaidē. Bet, tā kā šī ierīce bija grūti pieslēdzama skaitļotājam un dārgi izmaksāja, tā līdz šim laikam gandrīz netika izmantota. Jau plāna D īstenošanas pašā sākumā Nakada uzstāja, ka jāpasūta šāds trīsdimensiju indikators. Pirmo modeli aizveda uz «Josino», bet otrs, jau krietni pilnīgotāks, tagad bija uzstādīts štābā.

Neskaitāmi automātiskie indikatori, izvietoti jūras dibenā ap visu Japānas arhipelāgu, pa diviem kanāliem, kas darbojās supergaro un ultraskaņas viļņu diapazonos, raidīja informāciju par apakšzemes grūdieniem, siltuma plūsmu svārstībām, kontinenta nogāzes reljefu un gravitācijas lauka iedarbību. Informāciju ievāca divdesmit gan lieli, gan mazi ātrgaitas kuģi un desmit lidmašīnas un ar virszemes stacijas starpniecību ievadīja štāba skaitļotājā. Bez tam štābā ienāca ziņas par ģeomagnētiskajāin svārstībām, kuras gaisā reģistrēja trīspadsmit lidmašīnas un divi helikopteri, bet divas speciālas lidmašīnas pārraidīja informāciju par gravitārajām anomālijām. Vienlaicīgi štābs saņēma arī datus no Meteoroloģijas pārvaldes, kas saskaņā ar zemestrīču prognozēšanas plānu visā Japānas teritorijā bija izvietojusi virs zemes automātiskās reģistrācijas aparatūras.

Analizēt visu šo informāciju, uz tās pamata veidot trīsdimensiju modeļus un tad tos pārvērst indikatora signālos nebija pa spēkam Aizsardzības pārvaldes vienīgajam skaitļotājam. Tādēļ darbā iesaistīja Telegrāfa un telefona sakaru korporācijas zinātniskās pētniecības institūtu. Tas izveidoja lieljaudas skaitļotāju ar hologrāfisku atmiņu un savienoja to ar Aizsardzības pārvaldes skaitļotāju. Šim nolūkam izmantoja īpatnēju koaksiālo kabeli ar sešdesmit megahercu superdaudz- kanālu kontūru. Visi darbi, kas deva iespēju abus skaitļotājus izmantot vienlaicīgi, tika veikti neredzēti ātros tempos.

Štāba pārziņā nodeva arī piekto laboratoriju, kas atradās Jokosukā. Bez «Takacuki» tā rīcībā atradās vēl divi sargkuģi — «Jamagumo» un «Iiarukadze», kā arī jūras pašaizsardzības spēku visjaunākais un vislielākais kuģis «Haruna», kura koptilpums bija četri tūkstoši septiņsimt tonnu. Mēneša laikā štābam vajadzēja vēl saņemt ledlauzi «Fudzi», kas pašreiz atradās ziemeļu platuma grādos, un zemūdeni «Kairjū». To jau pirms pusgada Kobē ielaida ūdenī, kur tā vēl arvien atradās izmēģinājumu stadijā. Tātad tagad plāna D štāba rīcībā bija trešā daļa no visiem jūras pašaizsardzības spēku kuģiem.

Indikators darbojās, bet no visiem kontūriem bija pieslēgta tikai trešā daļa. Ieslēgto mēraparātu komplektam paplašinoties, pieauga arī datu un to veida skaits. Ienākošās informācijas apjoms nemitīgi pieauga ģeometriskā progresijā, tādējādi dodot iespēju arvien labāk izprast parādības, kas aizvien plašāk izvērsās zem Japānas salām. Pieaugošās skaidrības dēļ Nakadu dienu un nakti kratīja savāds drudzis un arvien biežāk nomāca atsvešināšanās sajūta.

— Stipri palielinājies spiediens no Japāņu jūras puses … — Nakada teica, aplūkojot ekrāna blokā Japānas salu trīsdimensiju attēlu, ko ieskāva mirgojošas daudzkrāsainas līnijas un punktiņi. — To es nemaz nebiju gaidījis …

— Pēdējās nedēļas laikā uz Jamato klints trīskārtīgi pieaugusi ģeotermiskā plūsma, — atsaucās jauns darbinieks no Meteoroloģijas pārvaldes. — Iespējams izvirdums.

— Bet Noto pussalā tuvākajā laikā var notikt zemestrīce, — piebilda Seismoloģijas institūta docents Masita.

— Mani vairāk satrauc enerģijas uzkrāšanās gar Itoigavas — Sidzuokas struktūrliniju, — sarunā iejaucās Valsts ģeogrāfijas institūta līdzstrādnieks. — Aprēķini pierāda, ka uzkrātās enerģijas daudzums jau sen pārsniedzis Zemes garozas elastīguma robežu. Bet šī enerģija ne tikai neizdalās, bet, tieši otrādi — arvien vairāk uzkrājas, kāpjot pāri teorētiskajam līmenim. Pašreiz notiek tikai maznozīmīgas kustības — vājas zemestrīces gar Macumoto lielā grābena[25] joslu un neliela grunts pacelšanās starp Omači un Takadu.

— Nakada-san, kā jūs domājat, — Masita jautāja. — Vai zem Japānas salām nenotiek kāda vēl pavisam nezināma paradība? Rodas iespaids, ka mantijas grimstošā plūsma daļēji ieplūdusi zem Japānas arhipelāga un izrāvusies Japāņu jūrā.

— Nevarētu teikt, ka gluži nezināma … — Nakada paņēma krīta gabaliņu un uzzīmēja uz tāfeles shēmu. — Mēs pastāvīgi vērojam šādus procesus.

— Saslēgtā ciklona fronte! — iesaucās Meteoroloģijas pārvaldes līdzstrādnieks. — Vai tas ir iespējams septiņsimt kilometru dziļumā zem zemes?

— Iespējams, ka daudz mazākā dziļumā izveidojusies horizontālā aile, — Nakada minēja. — Iesaku šovakar nopietnāk padarboties ar modelēšanu.

Piecu darbinieku vidū, kas bija sapulcējušies indikatora istabā, atradās arī Jukinaga. Visus sarežģītos aprēķinus viņi veica nakts laikā, kad atbrīvojās Aizsardzības pārvaldes skaitļotājs, tādēļ itin bieži vajadzēja būt nomodā līdz pašam rītam. Blakus iekārtoja pagaidu guļamistabu, kurā Jukinaga jau pirms pāris dienām bija ievācies ar guļammaisu.

Šoreiz viss vakars pagāja priekšdarbos un modelēšanu uzsāka tikai ap diviem naktī. Katrs darbojās ar divām datu ievadīšanas ierīcēm. Jukinagam bija vēl viens uzdevums — rīkoties ar videokameru, kas fotografēja katru indikatora koordināti. Nakada novēroja trīsdimensiju ekrānu. Nepagāja ne divas minūtes, kad viņš izbrīnījies skaļi iesaucās:

— Stop! Nāciet visi šurp!

Visi sapulcējās ap Nakadu. Jukinaga uzmeta skatienu ekrānam, kas atgādināja lielu, garenu ūdenstilpi, un viņam uzreiz aizrāvās elpa.

Ar zilu fosforescējošu līniju apvilktais Japānas ar- hipelāga modelis tieši ekrāna centrā bija pāršķelts uz pusēm un sasvēries uz sāniem. Spīdīgs, oranžsarkans aizsegs, kas bija apņēmis salas, kļuva gan bālāks, gan atkal uzliesmoja, tādējādi rādot, kā izvietojas enerģija.

— Vai jau grimst? — Jukinaga vaicāja trīcošā balsī.

— Pilnīgi grimst! — Nakada cietsirdīgi atbildēja.

— Pirms nogrimšanas vēl pāršķeļas vidū pušu …

— Pārāk ātri! — Masita palūkojās pulkstenī. — Vai nav pielaista kļūda laika mērogā?

— Itin nemaz, — iebilda Meteoroloģijas pārvaldes darbinieks, ieskatījies savā ievadā.

— Mērogs tas pats, kas parasti — trīs komā seši reiz desmit piektajā pakāpē, tas ir trīssimtsešdesrnit- tūkstoškārtīgs… Viena sekunde atbilst simt stundām …

— Aprēķiniet laiku, kas paies līdz tam brīdim.

— Simt divpadsmit komā trīsdesmit divas sekundes, — atbildēja jaunietis. — Reālajā mērogā tas ir vienpadsmit tūkstoš divi simti trīsdesmit divas stundas.

— Vienpadsmit tūkstoš divsimt stundas … — Jukinaga klusi nočukstēja. — Tas nozīmē, ka …

— Gads, trīs mēneši un vēl mazliet… — Nakada ar plaukstu uzsita pa indikatoru. — Pārbaudīsim vēlreiz joti rūpīgi. Ar mazāku laika mērogu — nulle komā deviņi reiz desmit piektajā pakāpē. Viena sekunde — divdesmit piecas stundas.

Visi metās uz savām vietām. Spīdošais attēls trīsdimensiju ekrānā nodzisa. Mērinstrumentu bultas atgriezās nulles pozīcijā. Kataklizmas modelēšana sākās no gala.

Vienaldzīgi skaitot sekundes, pāri spīdošai ciparnīcai slīdēja pulksteņa rādītājs, klakšķēja taustiņi, trokšņaini ieslēdzās elektroniskais iespiedaparāts. Šoreiz fosforescējošais stereoattēls kustējās daudz lēnāk. Pulsēdami liegi griezās sarkani, oranži un dzelteni gaismas punktiņi, starp tiem parādījās kustīgs daudzkrāsains plīvurs, kas ļoti atgādināja ziemeļblāzmu. Izstarodams gaismu, tas līgodamies lēnām tuvojās lokveidīgi izliektajam arhipelāga attēlam. Likās, ka skaisti zaigojoša, bet indīga raja gatavojas uzbrukt ar zilām svītrām konturētajai sauszemei…

Sākumā spulgojošajā attēlā nebija manāmas nekādas izmaiņas. Tad dzeltenie un oranžie plankumiņi, iezīmējuši punktētas līnijas, palēnām izdzisa, bet sarkanie punktiņi un spīdošais plīvurs pamazām palielinājās un kļuva arvien spilgtāki.

— Stop! — Nakada iekliedzās. — Laiks?

— Tieši trīssimt divas sekundes …

— Jukinaga-san, tālāko ne tikai fiksējiet videolentē, bet arī fotografējiet. Laika mērogu samazināsim uz pusi. Nulle komā četri reiz desmit ceturtajā pakāpē…

— Vai tā būs labi? — kāds vaicāja. — Varbūt samazināt četrkārtīgi?

— Domāju, ka tādā gadījumā detaļas nebūs skaidri redzamas. Sanāksim atkal kopā, kad modelis būs gatavs. Starts!

Noklakšķēja slēdzis, un sekunžu rādītājs atkal slīdēja apkārt ciparnīcai. Šoreiz cilvēki tuvojās ekrānam bez steigas, it kā nobijušies.

Spilgtie punkti pulsēja lēnāk, bet zaigojošais aizkars šūpojās laiski un miegaini. Ikkatras divas sekundes nosprakšķēja sešu fotokameru ieslēgi. Sarkanie punktiņi iezaigojās spēcīgāk un kā stikla bumbiņas nostājās rindā gar Japāņu jūras krastu un apkārt Idzu un Ogasavaras salām. No Klusā okeāna puses gar Japānas dziļvagu parādījās mirdzošs mākonis — augšdaļā piestrāvots zaļiem, bet apakšdaļā — sarkaniem toņiem. Ar katru sekundi tas spīdēja arvien spožāk un spožāk.

— Kas tas? — Ģeogrāfijas institūta darbinieks jautāja. — Iepriekšējā reizē es tādu nemanīju …

— Skatieties! — Nakada klusi iesaucās. — Skatieties zem Japānas salām!

Divsimt kilometru dziļumā no mirdzošā mākoņa sarkanās apakšdaļas pēkšņi atdalījās gaiša svītra, kas panira zem Japānas salu grēdas. Sasniegusi Japāņu jūru, šī svītra iezīmējās vēl intensīvāk, bet tad pārvērtās miglainā plankumā.

— Ko nozīmē šī svītra? — Masita nomurmināja.

— Kāpēc divsimt kilometru dziļumā enerģija tādā ātrumā tiecas uz Japāņu jūras pusi?

— Kāpēc? — Nakada pakratīja galvu. — Kurš var precīzi pateikt, kas notiek zemes dzīlēs? Pamatojoties uz indikatora sniegtajiem datiem, skaitļotājs izrēķinājis mums nepazīstamu procesu un izveidojis attiecīgu modeli.

— Tomēr, kāpēc enerģija uzkrājas tik dziļi zemē? — Masita īgni tincināja. — Teorētiski tas nav iespējams. Enerģija pārsniegusi Zemes garozas elastīguma robežu …

— Sākas … — meteorologs teica stingstošā balsī.

— Japānas salas … lūst…

Tomijamas līcī pie Japānas arhipelāga centrālās daļas pēkšņi izšāvās draudīga, sarkana zigzagveidīga šautra, vēršoties gan uz ziemeļiem, gan dienvidiem. Reizē ar šo šautru salās parādījās neskaitāmi daudz sīkāku līniju. Arhipelāga attēls izmainījās. Klusā okeāna pusē zaļi vizošais mākonis grima arvien dziļāk, pārvietojoties uz austrumiem. Sarkanmiglainais lāsums, kas bija izveidojies zem Japāņu jūras, pletās arvien plašāks un sāka pulsēt kā dzīvs. Arhipelāga gaišzilais attēls sasvērās — austrumdaļa uz austrumu pusi, rietumdaļa uz rietumu pusi. Pulkstenis precīzi skaitīja sekundes, klikšķēja slēdži un taustiņi, bet uz ekrāna grima Japānas salu grēda — mazliet sasvēru- sies, it kā gaisa trūkuma dēļ, tā slīdēja arvien zemāk un zemāk… Un tad salas sastinga. Zaļā mirgošana zem Klusā okeāna izdzisa reizē ar rozā blāzmu zem Japāņu jūras. Sarkano punktu rindas pamazām kļuva oranžas, tad dzeltenas, manāmi izretinājās, līdz beidzot pavisam izdzisa.

— Laiks?

— Pēc otrā starta sešdesmit divas sekundes … — kāds atbildēja. — Pārrēķinot dienās — trīsdesmit divas dienas un vēl dažas stundas.

— Un tāda kataklizma iespējama mēneša laikā… — atskanēja Masitas balss.

— Kādā virzienā un cik tālu pārvietosies salas? — Jukinaga jautāja.

— Pa horizontāli maksimums trīsdesmit pieci kilometri un mīnus divi kilometri pa vertikāli. Japānas austrumdaļa pagriezīsies uz dienvidrietumiem, rietumdaļa — uz dienvidiem, bet Kjūsjū sala pa kreisi, ar dienviddaļu pret austrumiem.

— Pārvietošanās pa vertikāli, mīnus divi kilometri … Tādā gadījumā pat kalnu virsotnes nepaliks virs ūdens.

— Palikt jau paliks. Bet vai jūs domājat, ka būs apdzīvojamas? — Nakada iesmējās. — Tur notiks nogruvumi, izvirdumi. Ar to vien izmaiņas nebeigsies. Arhipelāgs grims arvien dziļāk …

— Jā, — apliecināja Meteoroloģijas pārvaldes darbinieks, raugoties mērpaneļa rādītājos. — Pārvietošanās turpināsies ar vairāku centimetru ātrumu diennaktī kā pa horizontāli, tā arī pa vertikāli.

— Vai šis modelis ir pareizs? — Masita strupi jautāja. — Es nespēju tam ticēt! Kas tā par enerģiju, kas no Klusā okeāna pārvietojas uz Japāņu jūru tieši zem Japānas salām? Grūti pieļaut, ka tāds enerģijas daudzums tik lielā ātrumā tiktu cauri klinšu iežiem vairāku simtu kilometru dziļumā… Pie tam es vēlreiz atkārtoju: tāda enerģija tālu pārsniedz Zemes garozas elastīgumu…

— Pagaidiet… neuztraucieties, — Nakada pārtrauca viņu. — Iespējams, ka modelis ir nepilnīgs. Mēs taču nekā nezinām, kas notiek simts kilometru dziļumā … Bet šāda enerģijas pārvietošanās ir pieļaujama. Vai jums ir zināms tuneļefekts?

— Nakada-kun! Es, protams, atzīstu jūsu ģenialitāti, bet nedrīkst taču visu bāzt vienā maisā! — docents uztraucās. — Tuneļefektu izmanto atomkodola modelēšanā. Bet jūs uzskatāt, ka šis modelis noderīgs arī tik grandiozu parādību kā Zemes garozas procesu izskaidrošanā.

— Es nemaz nedomāju atsaukties tieši uz tuneļefektu! Neviens arī neuzskata, ka enerģijas pārvietošanās tik cietā ķermenī, kādi ir klinšu ieži, notiek vienīgi tādēļ, ka siltumu pārnes kristāliskā režģa svārstības. Bet ir zināma ļoti interesanta parādība, kas vērojama blīvos cietos ķermeņos un atgādina tuneļefektu.

— Kas par parādību?

— Enerģijas pārvietošanās divfāzu — šķidrās un cietās — matērijas robežjoslā.

— Jūs domājat ledu?

— Sļūdoni, — Nakada teica. — Runā, ka milzīgu šļūdoņu bloku iekšpusē rodas ūdens ailas un cauruļ- veidojumi, pa kuriem tek ūdens. Šis ūdens, protams, satur sīkus ledus gabaliņus, un pietiek jau ar niecīgām temperatūras vai spiediena svārstībām, lai ūdens atkal pārvērstos cietvielā un alas izzustu. Tomēr šļūdoņos acīmredzot paliek pietiekoši gari tuneļi, pa kuriem tek ūdens…

— Jūs gribat teikt, ka līdzīga parādība notiek zem Japānas salām? — Masita ironiski jautāja. — Bet kur pierādījumi?

— Vai tādi vispār pastāv? Tas taču ir modelis! — Nakada sakrustoja rokas uz krūtīm. — Bet vai jūs nekad neesat domājis, kāpēc magma izverd pa tuneļveida ailām? Uzskata, ka Fudzi kalna akas izveidojusi lava. Kā tas tai izdevās?

Jukinaga ar aizrautu elpu klausījās strīdā.

— Jā … — pēc īsa brīža teica Masita. — Iespējams. Klinšu iezī ar augstu temperatūru zem liela spiediena veidojas tunelis, pa kuru šķidra straume ar lielu ātrumu pārvieto siltumu. Labi, piekrītu… Bet sakiet, kā ar enerģiju, kas pārvietojusies Japāņu jūrā un tur sakrājusies …

— Šī problēma itin nemaz nav pretrunā ar slavenā profesora Cuboi Tadao «seismiskā tilpuma modeli» … — Nakada atvairīja uzbrukumu. — Enerģijas uzkrāšanās Zemes garozā pēc Cuboi modeļa notiek zināmos ietvaros. Zemes garoza nevar bezgalīgi uzkrāt enerģiju. Izrēķinājis Zemes garozas elastīguma koeficientu un jau notikušo zemestrīču enerģiju, Cuboi nonāca pie slēdziena, ka «seismiska tilpuma» vienība ir lode ar simtpiecdesmit kilometru rādiusu. Labi! Bet, ja «seismiska tilpuma» vienībai ir uzkrājamās enerģijas robeža, tas nevar traucēt enerģijai uzkrāties blokā, kas līdzinās vairākiem «seismiskiem tilpumiem», un tādā gadījumā enerģija var daudzkārt pārsniegt to daudzumu, ko spēj uzkrāt tilpuma vienība. Vai nav tiesa? Pie tam katrā vienībā enerģijas masa var būt daudz mazāka nekā tās pieļaujamā robeža. Ja vēl pieņem, ka enerģijas uzkrāšanā piedalās mantija …

— Atkal par mantijas zemestrīci? — Masita vēl arvien ironizēja.

— Es to neesmu teicis… — Nakada ar galvu pamāja uz ekrānu. — Liekas, ka enerģija, kas siltumplūs- mas veidā lielā ātrumā pārvietojas uz Japāņu jūru, laikam gan uzkrājusies lielā Zemes garozas platībā un izdaloties atstums Japānas salas uz dienvidaustrumiem.

— Bet zemestrīces?

— Tās, protams, notiks, jo sāks atbrīvoties enerģija, kas uzkrājusies katrā seismiskajā vienībā… Kopumā atbrīvosies ļoti liela enerģijas masa.

— Vārdu sakot, visas lietas būtība slēpjas šajā enerģijas tunelī, — Jukinaga atviegloti uzelpoja, atgāja no indikatora un paņēma krīta gabaliņu. — Okeānis- kās litosfēras iegrimšanu gar Japānas Klusā okeāna piekrasti, ja ņem vērā to, kā uzbūvēta fokālā zona, kurā sakoncentrēti visi hipocentri, var uzskatīt par milzīgas nogāzes iespiešanos mantijā. Sākumā tās nosvere nepārsniedz divdesmit trīs grādus, bet simt kilometru dziļumā pieaug līdz sešdesmit grādiem. Iegrimšanas trase virzās zem Japānas arhipelāga, Japāņu jūras un izbeidzas kaut kur zem kontinenta piekrastes…

Jukinaga shēmas centrā uzvilka lielu bultu.

— Okeāniskās plātnes iegrimšanai sākoties, vērojama temperatūras un spiediena strauja krišanās, kas izraisa mantijas vielas sablīvēšanos. Tādēļ grimstošās plaknes slīpums sākumā nolaidens. Japānas salas iegrims tik daudz, cik slīpa būs šī plakne. Līdz šim laikam es nekādi nespēju saprast, kāpēc Japānas dziļvaga nepaceļas austrumu pusē, bet tagad šis jautājums kļuvis mazliet skaidrāks …

— Japāna grims, nedaudz pagriezdamās ap savu asi… — Nakada teica, ievelkot Jukinagas shēmā vēl vienu līkni. — Visticamāk, ka lūzums izveidosies arhi- pelāgā gar enerģētisko tuneli Japāņu jūras pusē, un tad Japānas salu grēda, uzkrājušās enerģijas grūsta, ieslīdēs Japānas dziļvagā …

— Pēc jūsu vārdiem viss iznāk ļoti vienkārši… — Masita šaubīgi pakratīja galvu. — Tātad Japanns salas slīdēs lejup, neizraisot enerģijas sprādzienveida izdalīšanos, kas radītu neredzētus zaudējumus. Vai nav pārāk gludi un skaisti?

— Bet vai tad dabā nekad nekas nenotiek gludi? — Nakada jautāja. — Un tomēr, Japānas salām lūstot, atbrīvosies tik milzīga enerģija, ka virs zemes nepaliks vesela neviena celtne.

— Kāda tur starpība! Japānas salas tik un tā nogrims … — Jukinaga bezcerīgi nosēca. — Bet kad? Kad sāksies lielā kataklizma?

— Pēc šīsdienas modeļa — trīssimtotrajā sekundē… — trīcošā balsī paziņoja Meteoroloģijas pārvaldes darbinieks. — Tas nozīmē, ka līdz sākumam atliek trīssimtdivpadsmit komā piecdesmit četras dienas …

— Mazāk nekā gads … — ar mokām izspieda Ģeogrāfijas institūta pārstāvis. — Desmit mēneši un vēl dažas dieniņas …

Visi sastinga ap indikatoru.

Vēl tikai desmit mēneši!

Jukinagam uznāca reibonis. Likās, ka zem kājām jau grimst grīda. Pēc desmit mēnešiem … Protams, ja modelis pareizs … Bet ko var izdarīt desmit mēnešu laikā?

Nakada joprojām stāvēja, rokas sakrustojis. Pēkšņi viņš apņēmīgi nocēla telefona klausuli.

— Gribi izcelt no gultas ministru kabineta kancelejas priekšnieku? — Jukinaga vaicāja.

— Premjeru! — Nakada izmeta, nospiežot taustiņu.

— Ko jūs? — Masita pārbijies izdvesa. — Vajag

taču ievērot subordināciju! Un vispirms nepieciešams rūpīgi pārbaudīt modeli…

— Vai tagad laiks par tādām lietām domāt! Jāgatavojas visjaunākajam variantam! — Nakada apklusa, ieklausoties telefona klausules signālos.

— Diez vai kāds sauks viņu pie aparāta tik vēlā stundā … — Jukinaga noburkšķēja.

— Es zvanu uz speciālu numuru. Šis telefons novietots blakus premjera gultai… — Nakada teica, raugoties tukšumā.

Jukinaga, nezinādams kur likties, piegāja pie istabas vienīgā loga. Atgrūda biezos aizkarus. Ledaini naksnīgajās debesīs parādījās gaiši pelēka svītra. Ausa rīts …

Pulksten septiņos no rīta «Hilton Hotel» foajē pulcējās lielāko laikrakstu, telegrāfa aģentūru un televīzijas kompāniju direktori, galvenie redaktori un komentētāji. Visi ieradās neuzkrītoši, it kā brokastīs, cenzdamies nepievērst sev ļaužu uzmanību.

Speciālajā telpā, kas pēc zemestrīces bija jau gandrīz pilnīgi atjaunota, atnācējus sagaidīja jauniņi sekretāri un ministru kabineta kancelejas priekšnieka vietnieks.

— Premjers un kancelejas priekšnieks drīz ieradīsies, — teica kāds no sekretāriem. — Kabineta sēde nedaudz ieilgusi…

— Kabineta sēde? — pārjautāja kāds direktors.»— Tik agrā stundā?

— Jā … — sekretārs atbildēja, uzmetis acis kancelejas priekšnieka vietniekam. — Tika sasaukta pulksten piecos …

Visi saskatījās.

— Tanaka-san, — komentētājs griezās pie kancelejas priekšnieka vietnieka. — Acīmredzot situācija ir Joti saspringta?

— Jā-ā … — vietnieks, allaž jautrs un plaši pazīstams ar saviem asprātīgajiem jokiem, tagad bija sa- drūmis kā mākonis. — Pat mums tas nāca gluži negaidīti …

— Es vēlreiz gribu pajautāt… — premjers pārlaida acis pār kabineta locekļiem, kas bija sapulcējušies viņa rezidencē. — Vai jūs piekrītat, lai oficiāls paziņojums tiek publicēts pēc divām nedēļām, bet nepieciešamības gadījumā pat ātrāk?

Ministri sastinga traģiskā klusumā.

— Šausmas, — izmeta finansu ministrs. — Laika sprīdis līdz nāves slieksnim pēkšņi saīsinājies uz pusi…

— Vai nevarētu atlikt vēl uz kādu mēnesi… kaut vai uz trim nedēļām? — jautāja tirdzniecības un rūpniecības ministrs. — Man bija privātsaruna ar dažiem rūpniecības un finansu aprindu pārstāvjiem. Skaidrs, ka divas nedēļas ir pārāk īss laiks, lai varētu izstrādāt konkrētus pasākumus un pieņemt galīgu lēmumu … Jo pēc oficiāla paziņojuma sāksies panika …

— Jā, izvairīties no satraukuma nekādi neizdosies. Bet visvairāk jābaidās, lai mūs šajā ziņā neapsteidz ārvalstis, — brīdināja kancelejas priekšnieks.

— Vai tāda varbūtība pastāv? — painteresējās transporta ministrs. — Jūs domājat, ka kāda ārzemju zinātniskā biedrība šajā sakarībā var uzstāties ar paziņojumu?

— Štābā apgalvo, ka tas esot pilnīgi iespējams, — kancelejas priekšnieks atbildēja. — Tiesa gan, mums vēl nav zināms, kas un kādā mērā informēts. Pēdējā laikā vērojama izteikta tendence veikt zinātniskus pētījumus ap Japānas salām: palielinājies ārzemju kuģu, lidmašīnu, mākslīgo pavadoņu skaits. Esam nosūtījuši uz dažām valstīm slepenas misijas, lai izpētītu pārceļošanas iespējas. Tātad valdību galvām tai lietai jābūt skaidrai, lai gan viss tiek turēts slepenībā.

— Manuprāt, oficiāls paziņojums jāaizkavē līdz pēdējam brīdim. Līdz tam brīdim, kad vairs nekas nebūs noslēpjams, — teica Aizsardzības pārvaldes priekšnieks. — Tā domā arī štābs. Neizpaust līdz pēdējam un gatavoties visiem spēkiem…

— Uzskatu, ka divas nedēļas ir ļoti piemērots termiņš … — beidzot, it kā atbrīvojies no sastinguma, savu viedokli izteica finansu ministrs. — Starptautiskie spekulanti jau sākuši lielā vairumā pārdot jenas. Ir arī pazīmes, ka par dempinga cenām tiks pārdoti mūsu aizņēmumi, kas piešķirti dažādām ārvalstīm. Sākumā mēs domājām, ka tās ir lielās zemestrīces sekas, tomēr gada beigās mūsu vērtspapīru kurss nostabilizējās, bet tagad, pēc slepeno misiju aizbraukšanas, tas atkal sācis kristies. Vairākas Eiropas bankas uz laiku atlikušas finansiālos norēķinus ar Japānas uzņēmumiem. Jādomā, ka kaut kāda informācija noplūdusi. Ja tas tiešām tā, tad labāk pašiem spert pirmo soli. Divas nedēļas ir piemērots termiņš.

— Korejai, Taivanai un kontinentālajai Ķīnai acīmredzot būs jāpaziņo savlaicīgi, — ierosināja ārlietu ministrs. — Sevišķi Korejai. Tā laikam cietīs būtiskus zaudējumus. Pie tam šāds paziņojums nepieciešams arī no starptautiskas uzticības viedokļa.

— Kā jūs domājat, kad notiks ANO Mandātu padomes sēde? — premjers griezās pie ārlietu ministra.

— Vajadzētu sanākt tuvāko trīs nedēļu laikā. Pateicoties ANO sekretariāta gādībai, Padomes dalībnieki ir mazliet sagatavoti. Visgrūtāk būs ar Austrāliju un Ķīnu. Iebildumi gaidāmi arī no Indonēzijas — tās intereses arī tiks skartas… Jā, situācija ir pārāk neparasta … Ja arī Mandātu padomē viss noritēs gludi, iebildumi var rasties Drošības padomē vai pat Ģenerālajā Asamblejā … Jo, stingri ņemot, mandāts tiek piešķirts, lai nodrošinātu aizbilstamās teritorijas neatkarību, bet te ir runa par sava veida iebrukumu un okupāciju.

— īstenībā tā arī būs … — tirdzniecības un rūpniecības ministrs nomurmināja. — Iedomājieties paši. Jaungvinejas ziemeļrietumu daļā, kurā ir tikai mazliet vairāk nekā simttūkstoš iedzīvotāju, ieplūdīs veseli desmit miljoni japāņu bēgļu …

— Tada-kun, vai tu kara laikā gadījumā neesi bijis Rabaulas vienībā? — aizsardzības ministrs zobgalīgi vaicāja. — Ilgojies pēc Bismarka arhipelāga un Jaun- britānijas salas?

— Ja ilgosities pēc šīm vietām, tad jūs atkal sāks saukt par militāristu, — pasmīnēja ārlietu ministrs.

— Jo vairāk nervozēs citi, jo murns pašiem jābūt piesardzīgākiem …

Ienāca sekretārs un kaut ko iečukstēja premjeram ausī.

— Tātad uzskatīsim, ka oficiāls paziņojums tiks sniegts pēc divām nedēļām un ka neviens pret to neiebilst … — premjers teica, ceļoties kājās. — Bet turpmāk labi jāuzmana korespondentu kungi. Es tūdaļ braucu tikties ar viņu bosiem.

— Mūsu pašu valstī, protams, vajadzēs izvērst attiecīgu kampaņu, bet galvenais šajā lietā tomēr ir starptautiskā sabiedriskā doma, — teica laikraksta «A» galvenais komentētājs, ar karoti maisīdams kukurūzas pārslas.

— Šaubu nav, — viņam piekrita kancelejas priekšnieks. — Ārlietu ministram ļoti rūp tieši šis jautājums.

— Vai nevajadzētu apspriesties ar kādu ievērojamu ārzemju žurnālistu, piemēram, ar Greiemu no «New York Times» vai Kovaļski no «Le Monde»? — ierosināja laikraksta «M» direktors.

— Divas nedēļas ir galīgā robeža, — teica laik- sta «Y» galvenais redaktors. — Pēc Tokijas lielās zemestrīces ārzemju laikrakstu un telegrāfa aģentūru speciālie korespondenti apsēduši Japānu. Situācija tagad izveidojusies tāda, ka pat vienošanās ar ārzemju korespondentiem neizslēdz nejaušības, kuru rezultātā presē var parādīties priekšlaicīga informācija. Atceraties, kas notika pēc tam, kad masu žurnāls bija publicējis savās slejās piedzērušā zinātnieka prātojumus? Ārzemju korespondenti vēl arvien meklē viņu, vai bez kājām noskrējušies.

— Šis zinātnieks, — televīzijas kompānijas «X» direktors paskaidroja, — laikam tiešām saistīts ar šo problēmu … Klīst baumas, ka viņš pēc izgalvošanas esot pazudis bez vēsts … Ja parādīsies pats vai kāds viņam līdzīgs, atkal sāksies liela jezga …

— Bet vai nevarētu šo paziņojumu kā sensāciju nodot kādai ārzemju aģentūrai vai redakcijai? — premjers nedroši jautāja. — Bija taču tāds gadījums, kad amerikāņu laikraksts pasniedza sensacionālu ziņu par

defektlvajām japāņu automašīnām? Varbūt ari šoreiz varētu rīkoties tādā pašā veidā. Pastāv uzskats, ka šāds ceļš būtu daudz efektīvāks.

Iestājās īsa pauze. Tad ar neslēptu īgnumu sāka runāt laikraksta «S» galvenais redaktors:

— Kāda tam jēga, premjera kungs? Vislabāk būtu, ja valdības paziņojums parādītos reizē gan pie mums, gan aiz robežām. Šajā gadījumā sīkām viltībām būtu pārāk īss mūžs.

— Mūs vairāk interesē, kad tiks sniegta sīkāka informācija par evakuācijas plānu, — televīzijas kompānijas «H» direktors rīkotājs uzstāja.

— M-jā, kādu laiku visas pasaules uzmanība tiks pievērsta Japānai kā savā laikā Vjetnamai, arābu valstīm un Bangladešai, — lēni runāja tās pašas televīzijas kompānijas galvenais redaktors, cītīgi maisot kafiju, kurai viņš nebija pat pieskāries.

Galvenā redaktora acis raudzījās sienā. Kad karadarbība Vjetnamā un Tuvajos Austrumos bija sasniegusi savu apogeju, viņš vadīja informācijas nodaļu. Tagad viņam atmiņā atausa to dienu pēdējo ziņu kadri. Vjetnamieši kara liesmās, Palestīnas un Bangiadešas bēgļu nometnes. Ceļi ar gurdi klīstošiem nezināmiem cilvēkiem. Aiz muguras — trūcīga mājas iedzīve, sejās — bezgalīgs nogurums… Bēgļi, kas bez mazākās cerības uz nākotni velk dzīvību nožēlojamās nometnēs … Un šo cilvēku drūmās, bezcerības pilnās acis … Tagad viņa domās šie cilvēki iznira ar japāņu sejām …

— Bet… — klusi klepodams, ierunājās kādas telegrāfa aģentūras direktors, no klātesošajiem gados visvecākais. — Vai ir iespējams… tikai kādu desmit mēnešu laikā … izglābt mūsu tautu … izglābt simts desmit miljonu cilvēku dzīvības? Izvest visus kaut vai tikai ar to, kas viņiem tajā brīdī mugurā?

— Jamasita-san, — premjers mierīgi sacīja, — tādu jautājumu nevajag uzdot. Mēs nedrīkstam, mums nav tiesību teikt, ka tas ir neiespējami. Es ceru, jūs pats labi saprotat, ka atbilde var būt tikai viena — tam jāveltī visas mūsu pūles …

Atkal ienāca sekretārs un kaut ko iečukstēja premjeram ausī.

'— Nu ko… — teica kancelejas priekšnieks. — Apakšpalātas oficiālajā rezidencē paredzēta tikšanās ar četru opozīcijas partiju vadītājiem…

— Kad jūs vispārējos vilcienos iepazīstināsit mūs ar evakuācijas plānu? — jautāja K partijas galva. — Jādomā, ka uzmetums jau gatavs. Ja reizē ar oficiālo paziņojumu tautai netiks darīts zināms darbības plāns, panika būs neizbēgama.

— Ņemot vērā ārkārtējos apstākļus, nodibināsim parlamentā ārpuspartiju komisiju, tas pats par sevi saprotams … — pirmās opozīcijas partijas galva drūmi sarauca uzacis. — Bet mums ir ienākušas nepatīkamas ziņas. Izrādās, ka valdošā partija jau labu laiku bez mūsu ziņas slepeni informējusi finansistu un rūpnieku aprindas. Daļa uzņēmēju tūdaļ sākusi izvest kapitālus uz ārzemēm. Vai būtu taisnīgi atbalstīt tikai šis divas grupas? Valdībai vienlīdz jāatbild visas tautas priekšā. Šāda neglīta valdošās partijas rīcība izpaužas ik uz soļa. Tādēļ mums ir radušās šaubas, vai evakuācijas plāns tiešām paredz glābt ikviena Japānas pilsoņa dzīvību. Pirms sākt šī plāna īstenošanas pārbaudi, mums, premjera kungs, gribētos dzirdēt no jums tā galveno ideju.

— Mūsu mērķis ir bez šķirošanas glābt visu pilsoņu dzīvības … — premjers teica. — Tam tiek veltītas visas pūles. Pie tam valdībai ir jāuzņemas atbildība par visas simtdesmit miljonu lielās tautas eksistenci arī pēc katastrofas …

— Bet, — iebilda M partijas līderis, — lai gan valdības partija visu laiku sludina cieņu pret ikkatras personas tiesībām, taču līdz šim rūpējusies galvenokārt tikai par finansistu un rūpnieku aprindu interesēm. Tas vēl nav viss. Valdības pūles tiek veltītas valsts un tās struktūras saglabāšanai. Mums liekas, jūs pats saprotat, ka tāda rīcība ļoti atgādina pirmskara birokrātiskās valdības politiku, kuras pamatā bija pastāvošās valsts struktūras saglabāšana, ignorējot atsevišķu personu dzīvības. Rezultātā valsts struktūras un autoritātes saglabāšanas vārdā tika upurēti miljoniem japāņu. Acīmredzot šādas politikas gars tik ātri

neizgaist. Jāšaubās, vai tagadējā valdība ir gatava upurēt savu autoritāti un visas birokrātiskās formalitātes, lai ar visu sparu mestos glābt tautu no bojāejas …

— Atklāti runājot, valsts struktūra ir ļoti sarežģīta problēma, — premjers nosvērti runāja. — Protams, ir gadījumi, kad upuru skaits mazinās, ja valdība rīkojas, atmetot savu patmīlību … Taču, balstoties uz savu pieticīgo pieredzi, varu teikt, ka gan kara laikā, gan ari pēckara gados kā uz kontinenta, tā mūsu valstī kārtības un miera traucējumi izraisīja ilgstošus un ļoti lielus zaudējumus. Jūs, Kono-san, varbūt teiksit, ka mums ir atšķirīgi viedokļi, bet es esmu pārliecināts, ka politiķis ir tas pats, kas skatuves strādnieks … Man skaidra tikai viena lieta: jārīkojas, sevi nesaudzējot, bet patmīlība un autoritāte jāaizmirst. Mēs esam sadūrušies ar sevišķi neparastu gadījumu … Tālāk ārkārtīgi liela nozīme būs attiecībām ar dažādām ārvalstīm. Lai nodrošinātu japāņu tautai nākotni, kādam, sevi nesaudzējot un aizmirstot savu pašcieņu, būs jādodas lūgties pie tām. Nedrīkst pārlieku ticēt, ka viss iecerētais izdosies simtprocentīgi. Mums no visām pusēm bruks virsū, nicinās, bārs, lamās un sauks pie atbildības. Bet es uzskatu, ka mums, kā jau skatuves strādniekiem, jādara viss, kas ir mūsu spēkos. Es lūdzu jūsu palīdzību, jo pašreiz mēs visi atrodamies vienā teātrī …

— Morokata-kun… — trešās opozīcijas partijas vadītājs ierunājās zemā, dobjā basā. Tā bija veca politiska darbinieka un oratora balss, kas strīdos spēja pārvērsties lauvas rēcienos. — Tu saki, ka politiķi dara to pašu, ko skatuves strādnieki… Pēckara birokrātiskā valdība allaž uzskatīja, ka, rīkojoties pēc skatuves strādnieku principa, ir iespējams nokārtot jebkuru problēmu. Manuprāt, tā ir valdības galvenā kļūda un cēlonis tam, ka tauta uzskata politiku par kaut ko tumšu un viltīgu. Protams, arī politikā vajadzīgi savi skatuves strādnieki. Kādam taču jāseko, lai visi ārējie efekti, kas tik nepieciešami sabiedrībai, būtu mūsdienīgi. It sevišķi tādā gadījumā, kā pašreiz, kad dzimtenei draud briesmas. Te vajadzīgs varonis, «tēvzemes glābējs», stiprs cilvēks ar nelokāmu gribasspēku un stingru raksturu, persona, kas spējīga iedvest apjukušajai tautai cerības uguntiņu, norādīt tai ejamo ceļu, piecelt to un izglābt no bēdas. Bet vai valdošajā partijā, ieskaitot arī tevi pašu, ir šāda personība? Vai tev ir tāda apņēmība un popularitāte, kas |autu nostāties priekšgalā vienībai, kas uzsāks cīņu ar nepieredzētu dabas katastrofu? Vai tu spēsi to izdarīt, kad tev pašam būs jāuzņemas Ašuras — kareivīgā dēmona — loma? Mēs ar tevi kādreiz mācījāmies kopā, tādēļ atļauj man būt vaļsirdīgam. Tu esi spējīgs ierēdnis, kas, protams, māk izlocīties. Bet tev trūkst tās apņēmības, kas absolūti nepieciešama, lai pārvarētu šādu milzīgu postu…

— Ar to jāsaprot, ka tu pats uzņemsies varoņa lomu? — premjers jautāja ar mākslotu smīnu. — Acumi-san, man vienalga, kas tieši — tu vai kāds cits — tiks iecelts par nākotnē iespējamās ārpuspartiju koalīcijas ministru kabineta priekšsēdētāju. Es neuzskatu, ka pats būtu ļoti piemērots šādam postenim. Bet, kamēr «tēvzemes glābējs» nav atrasts, mans pienākums strādāt, cik to atļauj spējas. Bet «varoni», ja viņš vispār būs vajadzīgs, tauta sameklēs pati. Taču man liekas, ka ļaudīm, kas vēl labi atceras kara gadus, līdz riebumam apnikuši šie «tēvzemi glābjošie varoņi». Viņi uz savas ādas izbaudīja, cik tālu var novest Japānu «varoņi» un viņu «varoņgājieni» …

— Lai nu kā, — teica galvenās opozīcijas partijas līderis, — bet mēs lūdzam steidzīgi iepazīstināt mūsu pārstāvjus ar plānu D un tiem evakuēšanas pasākumiem, kas jau izstrādāti. Nevar taču gaidīt līdz parlamenta sesijai, kas sāksies tikai pēc divām nedēļām!

— Protams. Mēs esam sagatavojušies, — kancelejas priekšnieks paziņoja. — Tiklīdz jūs nozīmēsit pārstāvjus, tūdaļ iepazīstināsim viņus ar visiem datiem.

— Vai ar divām dienām pietiks? — premjers vaicāja. — Lai gan esam nolēmuši nogaidīt divas nedēļas, tomēr apstākļi ir tādi, ka informācija var noplūst jebkurā brīdī. Šajā ziņā sevišķi bīstamas ārvalstis. Ja no turienes sāks ienākt kādas ziņas, mēs būsim spiesti nekavējoties sniegt oficiālu paziņojumu. Ceru uz sadarbību ar jums.

Premjers paklanījās, visi reizē piecēlās kājās. Kad opozicionāri atstāja istabu, kāds garāmejot pačukstēja kancelejas priekšniekam: «Vai viņa majestātei vēl nav ziņots?» Priekšnieks aši atskatījās, bet tā arī nesaprata, kurš bija uzdevis šo jautājumu.

— Liekas, ka Eiropas investitori ir kaut ko saoduši… — teica Finansu ministrijas Starptautiskās valūtas pārvaldes priekšnieks. — Šorīt sākusies masveidīga japāņu obligāciju pārdošana. Ar fiktīvu personu starpniecību mēs iepērkam tās, bet, ja tā turpināsies, mums krasi samazināsies līdzekļi, kas asignēti zelta iepirkšanai.

— Es domāju, ka labāk būtu pakļauties notikumu gaitai, — kādas valūtas bankas direktors ierosināja. — Pazemināsim kursu, lai izpārdošanu sāk parastie obligāciju un akciju īpašnieki. Vairs nav jēgas uzturēt kursu, lai saglabātu noslēpumu … Uzpirksim tad, kad vērtspapīru tirgus cenas būs kritušās vēl vairāk.

— Par kādu cenu mēs tās tagad uzpērkam? — vaicāja finansu ministrs.

— Drīz dabūsim par piecdesmit procentiem no nominālās vērtības.

— Varbūt labāk pārtraukt cenas uzturēšanu pie piecdesmit pieciem procentiem, — finansu ministrs nomurmināja. — Pēc tam pavērosim, līdz kādam līmenim turpināsies lejupslīde …

— Vai informācija par zelta iepirkšanu nav noplūdusi? — painteresējās Japānas Valsts bankas direktors.

— Kā to lai saka, — Valūtas pārvaldes priekšnieks paraustīja plecus. — Mēs uzskatījām, ka rīkojamies ļoti piesardzīgi, bez steigas, lai neizraisītu aizdomas, bet iepirkšanas gaitā, lai gan darījām to lēnā tempā, tomēr diezgan ievērojami pacēlām zelta cenu. Neuzdrošinos apgalvot, ka cēlonis japāņu obligāciju un akciju masveida izsviešanai biržās neslēpjas sakarībā starp zelta un Eiropas valūtu kursa celšanos un jenas zemo kursu attiecībā pret dolāru.

— Ja pavērojam, kā Amerikas un Eiropas biržās rīkojas mākleru firmas, uzreiz kļūst skaidrs, ka mūsu centieni atpirkt atpakaļ mūsu pašu vērtspapīrus ļoti atgādina aitas pielabināšanos vilkam, — norūca Valūtas bankas direktors. — Es nesaku, ka tā ir mantas sviešana pakaļ zaglim, bet tomēr vajadzētu izmantot kādu labvēlīgu gadījumu un tā kārtīgi viņus pārmācīt.

— Jā, varētu jau gan, ja tik mēs nebūtu nokļuvuši pašreizējā situācijā, — izmeta Valsts bankas direktors. — Tagadējos apstākļos, man šķiet, ar visu nopietnību jāizturas pret starptautiskās uzticības jautājumu, allaž turot prātā, kāda nākotne sagaida japāņus, kas zaudēs savu teritoriju. Lai iedzīvojas blēži un krāpnieki. Bet mēs nedrīkstam nodarīt zaudējumus starptautiskajiem investīcijas uzņēmumiem, nemaz nerunājot par mūsu akciju sīkajiem turētājiem ārzemēs. Mēs vienkārši nevaram atļauties padarīt viņus par saviem ienaidniekiem. Lai cik rūgts būtu šis kumoss, bet mums pašiem vajadzēs uzņemties zaudējumu lielāko daļu un pacensties, lai Japānas nogrimšanas dēļ citas valstis neciestu materiālus zaudējumus. Tas, protams, nenozīmē, ka mēs varam atmest visam ar roku un atļauties kļūt par ubagiem. Nē, vajag censties saglabāt to, kas mums ir. Tādas pūles uz laiku palielinās mūsu grūtības, bet nākotnē tās atmaksāsies simtkārtīgi… Mūsu priekšteci Meidzi laikmetā1 ar tukšām rokām un kabatām rīkojās tāpat un tieši ar to iekaroja sev starptautisku uzticību …

— Nezinu, nezinu… Šaubos, vai šāda smalkjūtība atstās kādu iespaidu uz starptautiskajām finansu aprindām … — Valūtas pārvaldes priekšnieks pakratīja galvu.

— Protams, ka atstās! — pārliecināti teica Valsts bankas direktors, cilvēks ar kupliem sirmiem matiem. — Bez tādas pārliecības, manuprāt, — nezinu, ko par to domā politiķi — nav iespējams dibināt starptautiskas uzņēmēju apvienības… It sevišķi tādos gadījumos, kad runa ir par ilgtermiņa pasākumiem… Tādas ir manas domas …

— Par nelaimi, — Ekonomisko apvienību federācijas priekšsēdētājs smagi nopūtās, — tik īsā laikā uz ārzemēm varēs izvest tikai piecus procentus nekustamā īpašuma, kas pieder tautai. Pēc Japānas nogrimšanas tās kapitāls aiz robežām nebūs lielāks par desmit procentiem no tagadējā nacionālā kapitāla, ieskaitot arī to daļu, kas līdz šim laikam tika izvesta slepeni.

« Meidzi laikmets — 1867.—1912. g.

— Piedodiet! Ir paredzēts ieviest stingru kontroli kuģu sadalē, — trīcošā balsī ierunājās kāds federācijas loceklis. — Skaitļi, ko nupat nosauca priekšsēdētājs, būs reāli tikai tādā gadījumā, ja mums būs atļauts pēc saviem ieskatiem izmantot daļu kuģu. Citādi mums neizdosies izvest pat trīs procentus īpašuma. Mēs pieprasām, lai, sadalot transporta līdzekļus, tiktu uzklausīts arī mūsu viedoklis.

— Tagadējos apstākļos, — premjers sausi atcirta, — visupirmās tiesības izmantot transporta līdzekļus pieder tautai. Pie tam cilvēkus nedrīkst bāzt kuģos tikai ar to, kas viņiem mugurā, kā vergus sešpadsmitajā gadsimtā. Cilvēkiem jāļauj paņemt līdzi visnepieciešamākās mantas, kas spētu nodrošināt viņu eksistenci kaut vai pirmajā laikā. Tas attiecas uz visiem simtdes- mit miljoniem!

— Bet cilvēkus var pārvadāt arī ar lidmašīnām.

— Sāda iespēja ir ļoti ierobežota. Mēs esam uzsākuši sarunas par ASV un PSRS gaisa karaspēka milzīgo transportlidmašīnu izmantošanu šim nolūkam. Bet arī tās mūsu vajadzībām būs tikai piliens jūrā. Neaizmirstiet, ka Japāna nelemj visas pasaules likteņus. Mums nav tiesību mobilizēt uz samērā ilgstošu laiku visas pasaules lidmašīnas, līdz ar to paralizējot starptautisko ekonomiku. Tas pats jāsaka arī par kuģiem. Pie tam Tokijas un Jokohamas ostas pēc zemestrīces atjaunotas tikai par četrdesmit procentiem …

— Parīt es dodos uz Londonu, — transporta ministrs paziņoja. — Šodien uz turieni izlidoja mans vietnieks. Viņš jau uzsācis sarunas ar Starptautisko kuģu īpašnieku apvienību. Pēc mūsu aplēsēm, nav lielu cerību, ka varētu izdoties nofraktēt kuģus mūsu īpašumu izvešanai. Tirgus konjunktūra Eiropā un Amerikā ir ļoti labvēlīga. Āfrikas valstu attīstība iegājusi normālās sliedēs. Visā pasaulē jūtams kuģu trūkums. Tiek rīkotas īstas medības, lai jau iepriekš nofraktētu ne vien tos kuģus, kas vēl atrodas kuģu būvētavās, bet arī tos, kas veic neregulārus reisus, un pat tādus, kuriem iznomāšanas termiņš beigsies vēl tikai pēc pusgada.

— Jādomā, — premjers piebilda, — ka evakuēšanu nāksies veikt diezgan bīstamos apstākļos un ne bez haosa … Mēs orientējamies uz desmit mēnešiem, bet zinātnieki saka, ka nav paredzams, kas var notikt vēl līdz tam laikam …

Glāzes uz galda visas reizē iedrebējās, dzidri iešķindoties, sakustējās kūstošie ledus gabaliņi. Pēdējā laikā vairs neviens nereaģēja uz viegliem grūdieniem. Premjera tikšanās ar finansistu aprindu pārstāvjiem notika galvaspilsētas centrā, zemestrīces laikā maz cietušas superaugstceltnes augšējā stāva restorāna konferenču zālē. Apspriedes dalībnieki bija sapulcējušies neoficiālās pusdienās, bet neviens pat nepieskārās pasniegtajiem ēdieniem.

— Kad tiks publicēts likums par kuģu sadales kontroli? — jautāja kāds no klātesošajiem, cieši vērojot valdības pārstāvju sejas izteiksmes.

— Pēc divām nedēļām, reizē ar valdības oficiālo paziņojumu, — transporta ministrs atbildēja.

Biznesmeņu aprindu pārstāvju vidū izcēlās neslēpts satraukums, atskanēja steidzīga sačukstēšanās.

— Lūdzu nepārprast, — premjers bargi piekodināja. — Divu nedēļu termiņš nebūt nenozīmē, ka šajā laikā jums tiek dota rīcības brīvība. Nekas labs neiznāks, ja šajās divās nedēļās lieluzņēmēji ies uz sacensībām, lai katrs sev nofraktētu pēc iespējas vairāk kuģu, tā izdarot starta šāvienu, kas pacels starptautiskās cenas kuģu nomai un jūras pārvadājumiem. Es ceru, ka jūs pieturēsities pie «reglamentētas rīcības», kā mēs jau bijām norunājuši pirms gada. Apstākļi mainījušies, jo termiņš «divi gadi plus mīnus alfa», kas bija minēts agrāk, sarucis līdz desmit mēnešiem. Jums tiek atvēlētas divas nedēļas — pietiekoši ilgs laiks, lai saskaņotu jūsu pasākumus. Valsts iekšienē varat sākt gatavoties izvešanai, bet tikai tā, lai nekas nekļūtu zināms ārzemēs. Pēdējā gadā maksimāli samazinājušies jauni kapitālieguldījumi mūsu pašu valstī. Lai slēptu ekonomisko lejupeju, jūs ar valdības klusu piekrišanu veikli manipulējāt biržās un no valsts budžeta saņēmāt līdzekļus ražošanas uzturēšanai un darba algu garantēšanai. Pa to laiku pieaudzis mūsu ārzemju kapitālieguldījumu koeficients, un tas zināmā mērā ļauj segt tos zaudējumus, kas radušies zemestrīces rezultātā. Es pilnīgi pamatoti apgalvoju, ka japāņu biznesmeņu aprindas, kas sevī iekļāvušas izcili spējīgus cilvēkus, veido vienotu, lieliski saskaņotu organismu, kas funkcionē precīzāk nekā jebkurš cits līdzīgs organisms pasaulē. Valdība allaž sekmējusi finansu un rūpniecības attīstību, tomēr tai jāatbild ne tikai finansistu un rūpnieku aprindu, bet visas japāņu tautas priekšā. Tādēļ aicinu visus uzņēmējus kā japāņu sabiedrības sastāvdaļu cieši un pilnīgi sadarboties ar valdību.

— Jā, nacionālā katastrofa … — teica federācijas priekšsēdētājs, pieceļoties no galda. — Atkal sākas bargs ekonomiskās kontroles laikmets.

— Panākumi neizpaliks tikai tad, ja jūs paši labprātīgi nāksit pretim. To jūs ņemiet vērā, — premjers nosmīnēja. — Šodien valdībai nav tādas varas, kādu tā iegūst kara laikā. Bet, kad zudumā iet visa valsts teritorija, arī valdības kontrole zaudē jebkādu jēgu. Biznesmeņu aprindu pārstāvjiem vēl ir iespēja brīvi peldēt starptautiskā biznesa jūrā. Bet kāda jēga no valdības ir tautai, kas zaudējusi gan teritoriju, gan nacionālās bagātības …

Premjers piegāja pie federācijas priekšsēdētāja, kas pa logu lūkojās lejup.

— Morokata-san, man liekas, ka vairāk jāpaļaujas uz civilajām aprindām… — priekšsēdētājs teica, neatskatoties atpakaļ.

šim brīvās konkurences piekritējam un kontrolējamas ekonomikas pretiniekam, kas bija dzimis vēl Meidzi laikmetā, bet kara gados nav varējis atrast kopēju valodu ar militāristiem un tādēļ ieslodzīts cietumā, bija plata mugura, un tā lieku reizi apliecināja viņa stūrgalvību un nelokāmību.

— Manuprāt, — viņš turpināja, — Japānas birokrātija nav spējīga saprast nedz pašu tautu, nedz tos, kas viņai kalpo. Es domāju, ka šajā gadījumā stingra valdības kontrole novedīs tikai pie sliktas kancelejiskas vienlīdzības un pildīs bremžu lomu. Vajag panākt, lai tauta, mobilizējot savus spēkus, rīkotos patstāvīgi. Tikai tad varēs īstenot pilnasinīgus pasākumus …

— Es esmu pārliecināts par klātesošo absolūto godīgumu, — viņam atbildēja premjers. — Bet vai jūs būsit spējīgs savaldīt biznesa pasauli, kad tā, dzenoties pēc peļņas, sāks pielietot visu savu enerģiju?

— Dūmi virs Fudzi… — priekšsēdētājs čukstēja, raugoties logā. — Jeb varbūt tas ir mākonis?.,

Pie viņa piegāja vēl kāds apspriedes dalībnieks. Pacēlis brilles uz pieres, vērīgi palūkojās uz to pusi:

— Nē, tas nav mākonis … Hoei krāteris … Ho- ho., cik spēcīgs dūmu mutulis. Hakonē, Gotembas rajonā no debesīm laikam atkal krīt pelni…

Visi sadrūzmējās pie loga.

Tā bija reti skaidra marta diena. Rietumos pie apvāršņa peldēja vientuļš padebesis, bet augstu virs tā slējās Fudzi kalna sniegbaltais siluets. Pie pašas virsotnes vērpās apaļīgi pelēcīgu dūmu mutuļi. No super- augstceltnes augšējā stāva Tokijas ielas izskatījās kā uz visām pusēm plūstoši stari. Agrā pavasara saule jau bija uzsākusi savu darbību. Viss dzīvais, kas vēl nebija galīgi atžirdzis no zemestrīces nežēlīgo nagu cirstajām rētām, alkatīgi gaidīja atmošanās brīdi.

— Un šī pilsēta … — kāds nopūtās, — pēc desmit mēnešiem tiks pilnīgi sagrauta un nogrims jūras dibenā … Neticami…

. — Jādomā, ka Fudzi eksplodēs agrāk, nekā mēs bijām rēķinājuši, — teica Jukinaga, nenovērsdams no ekrāna bezmiega naktīs sasarkušās acis. — Ieplakā starp Kofu un Sidzuoku krasi pieaudzis lokālo zemestrīču skaits. Sidzuokas — Itoigavas struktūrjoslas dienvidu daļā krājas diezgan liela enerģija. Atkal pastiprinās ģeotermiskā anomālija. Struktūrjoslas rietumu malas horizontāla nobīde uz dienviddienvidaustrumiem …

Istabā ne brīdi neapklusa teletaips.

— Paredzamais laiks? — Nakada jautāja.

— Divsimtčetrdesmit stundas plus mīnus desmit.. «Pašreiz vērojama plusa tendence. Ļoti iespējams sprādziens starp Hoei krāteri un Asitakas kalnu. Skaidrības nav, bet vēl joprojām iespējams liels izvirdums.

— Ja uz līnijas Hoei — Asitaka, tad aizies bojā visa Numadzu pilsēta… — Nakada sāka spiest telefona taustiņus. — Asigatakes smailē, kas atrodas ziemeļos no Kofu, sākušies tvaika izvirdumi, ceļas apakšzemes temperatūra, bet Asamas kalnu grēdā nerimstas samērā spēcīgi izvirdumi. Ja Fudzi vulkāniskā josla sāks trakot pa īstam, pārtrūks sauszemes satiksme starp Aus- trumjapānu un Rietumjapānu.

Istabā ienāca Onodera, aiz noguruma kļuvis pavisam pelēks.

— Ohol — viņu sveica Jukinaga. — Tik ātri? Es domāju, ka tu tur pabūsi vismaz divas trīs dienas…

Onodera, nebilstot ne vārda, smagi nosēdās uz krēsla.

— Desmit mēneši? — viņš jautāja, ar abām rokām aizspiedis acis.

— Tātad tev jau zināms? — Jukinaga pievērsās viņam. — Valdības paziņojums būs tikai pēc divām nedēļām.

— Jukinaga-san, ar ko man turpmāk nodarboties? — vēl arvien slēpjot seju delnās, Onodera vaicāja nevarīgā balsī. — Pēc plāna jūras dibenā vēl nolaižami vairāki mēraparāti, bet kāda tagad tam jēga? Jā, es esmu inženieris, speciālists batiskafu izmantošanas jautājumos … Bet tas viss palicis pagātnē … Kam es varu būt noderīgs šeit štābā?

Izslēdzis aparātu, Jukinaga centās aizdedzināt cigareti. Viņam trīcēja rokas. Onodera pasniedza viņam degošas šķiltavas.

— Drīz izsludinās ārkārtējo stāvokli, parlamentā nodibinās ārpuspartiju komisiju evakuēšanas plāna īstenošanai … — Jukinaga aizrijās ar dūmiem. — Komisijas priekšgalā būs pats premjers, tajā piedalīsies visu partiju priekšsēdētāji, ģenerālsekretāri un sekretāri. Arī visi ministri. Faktiski tā būs ārpuspartiju nacionālās vienotības koalīcijas valdība.

— Un kas notiks ar mūsu štābu?

— Domāju, ka to iekļaus komisijā kā zemāku posmu. Ministru kabineta kancelejas priekšnieks devis norādījumu, lai Nakada-san un mani pārceltu uz zinātnisko brigādi, kas darbosies kopā ar evakuēšanas plāna īstenošanas štābu… Būtu labi, ja arī tu strādātu kopā ar mums …

— Es neesmu valsts ierēdnis … — Onodera iesmējās. — Pat ne ārštata darbinieks. Nebija taču nekādas pavēles. Esmu sadarbojies ar jums tikai uz draudzības pamatiem … Un vispār ņemot, kas tad es īsti esmu? Bēglis, kas slepeni aizmucis no privātas firmas… Seit štābā man nav nekādu tiesību… Iedomājies — uz laiku salīgts batiskafa vadītājs …

Jukinagam roka ar visu cigareti sastinga gaisā. Viņš bija satriekts. Pārgurušajās smadzenēs kā caur miglu asi iedegās dzeļoša doma — Onoderam taču taisnība. Šis jaunais cilvēks jau no paša sākuma dīvainā kārtā tika iesaistīts viņu darbā, kad vēl nevienam nebija skaidrs, kā attīstīsies un ar ko beigsies viņu pētījumi. Vēlāk neviens neattapās, ka Onoderu vajadzētu oficiāli noformēt. Sākumā visi citi štāba locekļi, izņemot profesoru Tadokoro, Onoderu un uz laiku pieņemto Jasukavu, bija valsts ierēdņi. Diplomēts jūras inženieris un pieredzējis zemūdens speciālists Onodera, ja vien viņš pats būtu pieprasījis, tūdaļ tiktu ieskaitīts štatos, bet acīmredzot ne viņam pašam, ne kādam citam tas nebija ienācis prātā. Jukinaga pat ne reizi nebija iedomājies, vai štābā «uz laiku darbā pieņemtajiem» ari pienākas kāds atalgojums. Jukinaga tagad pirmo reizi atskārta, ka Onodera visu laiku strādājis pie viņiem kā brīvprātīgais… Kāds pārsteigums. Firmā, kur Onodera bija strādājis agrāk, viņu uzskatija par talantīgu jaunu inženieri. Viņam jau bija nopelni, perspektīva, nodrošināta nākotne. Lai saglabātu slepenību, viņam bija likts «izgarot» — patvaļīgi pamest firmu, pat neiesniedzot attiecīgu lūgumu. Viņu iesaistīja mokpilnā darbā, kuru viņš pildīja pilnīgā slepenībā, un nevienam nebija laika padomāt par viņa oficiālo stāvokli. Bet pašu Onoderu tas nemaz neuztrauca. Varbūt tā bija neprecēta vīrieša vieglprātība? Jeb tāda īpašība raksturīga jaunās paaudzes cilvēkam, kas ar daudz ko atšķiras no «nabagu paaudzes», pie kuras piederēja pats Jukinaga? Jaunie nebija izbaudījuši īstas grūtības, nezināja, ko nozīmē nabadzība šī vārda tiešā nozīmē, viņiem bija svešas pastāvīgās šaubas un bailes par savu nākotni, kas plosa sirdi un pārvērš cilvēku nullē. Šim puisim nebija ne mazākās tieksmes nodrošināt sevi materiāli vai iegūt stabilu stāvokli sabiedrībā. Kas zina, varbūt tas ir jauns garīgi bagātu jauniešu tips, ko radījis pārticības laikmets un kādus Jukinagam nav gadījies sastapt sev tuvākajā apkārtnē. Tādi kā Onodera nestrādā pa roku galam, toties pa roku galam izturas pret savu stāvokli un saviem panākumiem …

— Vai jums vēl ir kāds darbs, kurā nevarat iztikt bez manis? — Onodera pārtrauca Jukinagas prātojumus. — Tagad vispārīgās līnijās situācija ir noskaidrota. Valdība ķērusies pie rīkošanās ar visu nopietnību. Noslēdzies laika posms, kad daži entuziasti slepeni veica sarežģītu un atbildīgu darbu … Ja runājam par mani pašu, tad, liekas, esmu pietiekoši daudz pateicīgi kalpojis Japānai par to, ka tā mani izaudzinājusi un daudz ko man devusi.

Padzirdējis vārdus «pateicīgi kalpojis», Jukinaga pasmaidīja: šāda attieksme raksturīga pēckara jaunajai paaudzei. Jaunieši neizjūt nekādas fatālas saites, kas saistītu viņus ar «zemi», «nāciju», «valsti», bet ļoti labi apzinās savu pienākumu pret dzimteni, un nevar teikt, ka viņi nevēlētos būt tai pateicīgi un atzinīgi… Bet šāds noskaņojums nepāraug neierobežotā atbildībā valsts un nācijas priekšā. Viņiem svešs arī tāds jēdziens kā «kolektīvais liktenis». Jaunie visu uztver daudz vienkāršāk: atdevis «parādu», pateicies, un jau visi rēķini nokārtoti. Pie tam viņus nenomāc pazemojoša parādnieka pateicība savam aizdevējam. Kas attiecas uz Onoderu, viņš uzskata, ka savu parādu nomaksājis pilnīgi brīvprātīgi, no visas sirds un vēl ar zināmu uzviju, «pateicīgi kalpodams». Jukinaga apmulsa, ieraudzījis savā priekšā jauna kaluma japāni. Cik tālu viņš aizgājis no pirmskara japāņa, kas no galvas līdz kājām bija iekalts «pienākuma», «atzinības», «atbildības», «bezgalīgas uzticības» un «uzupurēšanās» važās. Jukinaga bija pārsteigts un vienlaicīgi arī priecīgs. «Varam nosodīt un kritizēt pēckara Japānu,» viņš prātoja, «bet viņa izrādījusies pietiekoši demokrātiska, lai pārticībā un labklājībā radītu šāda tipa jauniešus! Šie jaunie cilvēki — vienkārši, nosvērti, ar skaidru dvēseli, ko no bērnības nav kropļojuši kropli pieaugušie, bez tieksmes un dziņas pēc materiālās lab- klājības un pēc varas, vienkārši — dzīvi zinoši un vērtējoši — tas laikam labākais, ko devusi pēckara Japāna. Viņi vispirms jūtas kā cilvēki un tikai pēc tam kā japāņi, bet faktā, ka piedzimuši par japāņiem, saskata vienīgi dabisku atšķirību, kas piemīt jebkuram cilvēkam vai cilvēku kopai. Viņi neuzskata, ka ir spējīgi dzīvot tikai Japānā. Tādi jēdzieni kā «pilnasinīga dzīve», «panākumi», «karjera» viņiem nesaistās ar kādu noteiktu, izolētu sabiedrību. Tādēļ, lai kur viņi dzīvotu, viņi nenonāks nožēlojamā depresijā aiz kreņķiem, ka dzīve nav «izdevusies» tādēļ, ka viņi atrauti no savas sabiedrības. Tādas domas viņiem vienkārši nenāk prātā. Tie ir jauna tipa izglītoti un labi audzināti cii* vēki. Vai kāds no vecākās paaudzes uzdrošināsies pārmest viņiem domas plašumu, iecietību un allaž možu dvēseli?

— Tu gribi aiziet no mums? — Jukinaga ievaicājās.

— Taisos precēties, — Onodera atbildēja mazliet piesarcis. — Esmu nedaudz «pārkalpojis» valstij, tādēļ gribu saņemt gratifikāciju. Esam sadomājuši divatā aizmukt uz ārzemēm vēl pirms oficiālā paziņojuma. Vai būs kādi iebildumi?

Jukinaga pēkšņi skaļi iesmējās.

— Jums liekas savādi, ka es precos? — Onodera iesvila.

— Nē, ko tu … Apsveicu, apsveicu … — Jukinagam atkal uznāca smieklu lēkme. — Bet es pirms nedēļas oficiāli izšķīros …

— Un kur bērni? — Onodera bikli iejautājās.

— Vakar kopā ar sievu aizbrauca pie radiem uz Losandželosu. Tur dzīvo sievas tēvabralis. Bērnu viņam nav, tādēļ…

— Ak tā? — Onodera atviegloti nomurmināja.

— Jā, tev jāiet prom … — Jukinaga pelnu traukā saspieda cigareti. — Bez tevis būs garlaicīgi. Vajadzētu ar Nakadu un Kuņiedu sarīkot tev atvadu vakaru …

— Vai jums ir zināms, kas noticis ar profesoru Tadokoro?

— Nē. Varbūt vecais Vatari zina …

Onodera jau gribēja iet prom, bet viņu aizkavēja Jukinagas jautājums:

— Cik gadu tavai līgavai?

— Nezinu… — Onodera mulsi palūkojās Juki- nagā. — Domāju, kādi divdesmit seši, divdesmit septiņi. Varbūt vairāk, grūti teikt…

Kad Onodera jau gāja ārā no istabas, Jukinagam gribējās pateikt, ka būtu ļoti priecīgs atkal redzēt viņu sev blakus, ja ārzemju brauciens kaut kādu iemeslu dēļ neizdotos, bet nepaguva, jo Onoderas garais un plecīgais augums jau bija pazudis durvju ailē…

— Nāc pie manis, — čukstēja Reiko. Viņa atmiņā atausa bezgalīgi tāla pagātne — tā nakts Hajamā. Miniuztvērēja vietā, kas toreiz uzmācīgi dūca ausī, tagad viesnīcas istabā skanēja klusināta, liega melodija. Onoderam likās, ka Reiko tāpat kā toreiz smaržo pēc saulē sakarsušām smiltīm. Vieglā reibumā viņam pēkšņi uzplūda vēlme. Viņš sniedzās pēc viņas, strauji apskāva, sastapās ar juteklīgām lūpām.

— Gribu apprecēties… — Reiko smagi elsa viņa apskāvienos. — Es visu laiku tikai par to vien domāju, kad tevi meklēju …

— Kāpēc? — viņš klusi čukstēja. — Kāpēc tieši ar mani? Tev tik daudz paziņu, un visi ir lieliski puiši… Bet ar mani tu esi tikusies tikai vienu vienīgu reizi…

— Ne jau tikai tikusies, — Reiko uzsmaidīja. — Biju iereibuši. Vēlāk pašai uznāca kauns. Bet jutu, ka tu mani nenosodīsi. Tu neesi tāds… Par to, ka toreiz jūras krastā …

— Un tomēr, kāpēc tieši es? — Onodera nerimās.

— Pati nezinu, bet laikam tādēļ, ka tevī ieraudzīju jūru…

Reiko sāka stāstīt, ka viņai ļoti patīk nirt ar akva- langu. Sieviešu grupā pat sasniegusi rekordu. Viņai vairāk par visu patīkot vientulības sajūta, kad nirējs, nonācis jūras apskāvienos, no visām pusēm auksta, mīksta ūdens ielenkts, iegrimst tumšā klusumā.

— Es jūtos tad tik vientuļa, ka gribas raudāt, bet tajā pašā laikā esmu ārkārtīgi laimīga… Un man liekas, ka es esmu Visuma plašumos sadegušas zvaigznes krītoša drumsla … Un tad es it kā saplūstu ar drūmi zaļo ūdeni, ar līgojošām aļģēm, ar garām peldošiem zivju bariem, kas ir tik līdzīgi sudrabainiem mākoņiem … Kad biju maziņa, man ļoti patika gravīru krājums «Pazaudētā paradīze», laikam Domjē… Tu esi redzējis? Tajā krājumā ir gravīra… Uz tās attēlots visskaistākais eņģelis Lucifers, kas aiz savas augstprātības uzstājas pret dievu un tādēļ tiek izraidīts uz elli un pārvērsts atbaidošā briesmonī — sātanā. Un tomēr gravīrā viņš ir brīnišķīgs! Izpletis lielus spārnus, gandrīz tādus pašus kā sikspārnim, viņš lido pa saules stariem izrotāto Visumu tieši lejup, uz Ēdenes dārziem, kvēlojot vēlmē atriebties dievam.

Nezinu kāpēc, bet es vienmēr raudāju, skatoties šo gravīru… Un tā arī es pavisam viena eju no krasta… tālāk ūdenī krauja, bet vēl tālāk — bezdibenīga dzelme… Visapkārt zaļš ūdens, kas pamazām pārvēršas pelēcīgā miglā, kļūstot arvien tumšāks un necaurredzamāks, bet es pavisam viena… nirstu dziļāk un dziļāk… Un ik reizi tur dziļumā atcerējos šo gravīru. Reizēm pat zem maskas raudāju. Likās, ka jau ļoti drīz izpratīšu kaut ko sevišķi svarīgu… Reiz pēkšņi arī izpratu… Bet ko tieši — tā arī nepratu izstāstīt, nespēju izskaidrot… Varbūt Visumu … Zemi… Dabu … Sevi… Niecīga kā smilšu graudiņš, es pēkšņi saplūdu kopā ar šo milzīgo bezgalību. Sapratu, ka esmu niecīgs puteklītis! Bet, ja to var sajust, tad var arī saplūst vienotā veselumā… Nē, man trūkst vārdu, nezinu, Kā to izteikt… Šādos brīžos es jutos neciešami vientuļa; uznāca baismīgas skumjas, tomēr jutos līdz asarām laimīga… Kad tu pirmo reizi mani apskāvi, ari jutu, ka esmu sapratusi… Bet toreiz pat iedomāties nespēju, ka tu esi batiskafa vadītājs… Tevī es jutu jūru… To milzīgo jūru, kurā allaž iegrimstu, lai tā mani apskauj… Dziļa un bezgalīga tā cauri maskai ieraudzīja manas asaras un atnāca pie manis jaunieša tēlā…

Reiko apņēma Onoderas galvu, atstūma no sevis, ielūkojās tam acīs un lūdzās kā pusaudze:

— Precē mani!

Viņš neatbildēja, bet apskāva Reiko. Piekļāvās viņas lūpām… Sāka grimt siltā tropiskā jūrā… gaiši zaļam stiklam līdzīgā… Grima arvien dziļāk, ar kājām un rokām atgrūžoties no ūdens, kamēr pietrūka elpas. Likās, ka tūlīt, tūlīt apstāsies sirds, pārplīsīs plaušas… drīz drīz viņš nonāks melnajā dibenā, kur mirdz un zaigo zeltainas, sarkanas un zilas zvaigznes…

Reiko gulēja klusi, acis aizvērusi. Blakus viņai Onodera — dziļa apmierinājuma pārpilns. Līdzīga sajūta viņu dažkārt pārņēma pēc iegrimšanas jūrā, gozējoties smiltīs vai šūpojoties jūras viļņos. Tagad, spēkus zaudējis, viņš domāja par valdzinošo un reizē mierinošo Reiko. Tad pēkšņi atcerējās, ka jau veselu gadu nav pieskāries nevienai sievietei. Kad Reiko toreiz paņēma viņu aiz rokas un iereibušu iesēdināja taksī, viņam pat prātā nenāca doma atgriezties, palikt pie viņas. Ja vien Reiko nebūtu maigi noskūpstījusi viņu mašīnā un ja šis skūpsts netiktu atkārtots vēl karstāks un garāks. Gads? Nē, nu jau pusotra gada pagājis kopš pirmās tikšanās ar Reiko… Un visu šo laiku viņš ik dienu bija līdis maza tērauda balona šaurajā kabīnē, iegremdējies tumšajās jūras dzīlēs, darbojies ar dzinēju un mēraparātiem, pārkliedzot viesuļvētras, devis rīkojumus… Ne tikai viņš viens — visi strādāja, strādāja un atkal strādāja, aizmirstot, kas ir miegs un atpūta… Visus jau sabeidzis nemiers… Dzēra tikai pa malkam, lai kaut drusciņ atslābinātos… Gulēja šaurās kuģu kojās vai saliekamās gultās, novietotās starp dažādām mašīnām un ierīcēm… Un tā pusotru gadu! Vīns atslābina muskuļus un liek just agrāk nemanītu nogurumu, bet arī sieviete līdzīgi vīnam liek manīt vīrietim pārpūli, kuru neviens cits, izņemot vienīgi viņu pašu, nav spējīgs atvairīt. Līdz šim brīdim Onodera nebija zinājis, ka ir tik nāvīgi pārguris. Nu pēkšņi saprata, ka muskuļi gandrīz dīc no pārpūles. «Nelādzīgi iznāk,» viņš domāja, paslēpis seju spilvenā. «Ja tevi nomāc pārgurums, tad lokanību zaudē ne tikai muskuļi, bet arī dvēsele, tā sastingst un noveco… Tāda dvēsele kļūst pavisam nejūtīga.» Reiko mīlīgās, apburošās acis, viņas mazliet aizsmakusi balss un pretim izstieptās rokas maigi atbrīvoja viņu no necilvēciskā noguruma, kas kņudēja visā ķermenī kā atbaidošas kreveles. Viņam pēkšņi uznāca vēlēšanās skaļi ieraudāties līdzīgi mazam bērnam, kas nomaldījies un nu beidzot atradis savu māju, kurā viņš var izraudāties, pieglaužot galviņu mātes ceļiem…

— Cik tu esi noguris! — Reiko negaidīti teica.

Viņas skaistās lūpas sedza Onoderas acis, noraušot no viņa vaiga asaru, kuru viņš pats nebija pamanījis. Onodera kā bērns apskāva Reiko. Atpūsties kopā ar šo sievieti, atpūsties blakus viņai… Kļuva skaidrs, ka viņa nogurums slēpj sevī sāpes un skumjas, ciešanas un bailes par Japānu, kurai lemts iet bojā, bet pārpūli izraisa vēl nepiedzīvotas un pavisam tuvu esošas katastrofas nojausma… Nē, viņš nemēģinās izdibināt sava noguruma cēloņus. Vajag atpūsties! Atpūsties kā nākas, lai vīrišķīgi, kaut arī māksloti vīrišķīgi, pārdzīvotu Japānas pazušanu. Bet nu jau pienācis laiks pagriezt muguru šai zemei un bēgt prom. Laiks atpūsties kopā ar šo sievieti… Tā nebūs nedz nodevība, nedz gļēvulība, tikai cilvēciska rīcība. Neatlaidība pāri saprāta robežām un ciešanas tikai ciešanu dēļ pārvērš cilvēku spītīgā un muļķīgā briesmonī. Onodera centās sevi pārliecināt, ka viņam ir visas tiesības bēgt prom. Bēgt arvien tālāk, lai atpūstos, kamēr vēl nav kļuvis pavisam slims, kamēr gan sirds, gan miesa atgūst možumu un atkal pildās ar tieksmi darboties …

Pēc tēva nāves Reiko drīz vien bija zaudējusi arī māti. Mantojumā saņemto nekustamo īpašumu viņa paguva pārvērst skaidrā naudā. Lai gan gruntsgabalu cenas pēc zemestrīces bija stipri kritušās, viņa tomēr saņēma krietnu summu. Par šo naudu Reiko bija nodomājusi pēc kāzām braukt uz Eiropu.

— Nekavējoši izņem naudu no bankas, — Onodera ieteica, — un apmaini to pret dārglietām un ārzemju valūtu. Arī lidmašīnas biļetes iegādājies… Jau rit pat…

— Man vēl palicis mežs, — Reiko teica, laižoties miegā. — Vai to arī pārdot?

— Jā, to arī vajag pārvērst skaidrā naudā. Kaut vai pavisam lēti…

Viņam gribējās piebilst: un, ja nepagūsi pārdot, tad atmet visam ar roku — tas mežs tik un tā sadegs, pazudīs, nogrims jūras dibenā …

— Atklāti sakot, man pašam nav skaidrs, vai es mīlu tevi… — cieši sažņaudzis Reiko rokas, teica Onodera, atvadoties Naritas lidostā. — Es taču nezinu, kas ir laulība. Precos pirmo reizi. Bet nekad agrāk netiku par to domājis… Tomēr man liekas, ka mēs labi sapratīsimies …

— Nekā vairāk arī nevajag… — Reiko cieši paspieda Onoderam roku. — Ar to pilnīgi pietiks…

Nepagāja ne četras dienas kopš brīža, kad tika pieņemts lēmums pēc divām nedēļām sniegt oficiālu valdības paziņojumu, kad visā valstī jau izplatījās satraucošas baumas: gaidāma neredzēti liela zemestrīce un milzīgs izvirdums, kas pilnīgi iznīcinās Tokiju, bet Cibas prefektūra un Sjonanas piekraste nogrims jūras dzelmē, tādēļ neatliek nekas cits, kā uz laiku meklēt patvērumu ārzemēs… Laikraksti klusēja, bet baumas izplatījās zibensātrumā, un cilvēki satraukti sačukstējās darbā, mājās, uz ielas. Aviācijas sabiedrību biļešu kasēs drūzmējās veselas ģimenes, kas gribēja nekavējoties doties ārzemju ceļojumos. Ārzemju lidmašīnas, kas bija nolaidušās Japānā, atceļā devās pārpildītas. Tika organizēti papildreisi, bet arī tie nespēja apmierināt visus tīkotājus. Visiem starptautisko līniju reisiem biļetes bija izpārdotas trīs mēnešus uz priekšu. Arī kuģu biļetes nevarēja vairs tik viegli iegādāties.- Biržā acumirklī katastrofiski kritās visu veidu akcijas. Un pēkšņi nez no kurienes uzradās arī pircēji. Akciju izpārdošana turpinājās, bet apgrozībā laistā nauda kādu laiku garantēja to vērtību. Cenas turējās zināmā līmenī pāris dienas, tad atkal palēnām slīdēja lejup. Dažas pazīmes liecināja, ka akcijas drīz vispār zaudēs savu vērtību. Kabutomači un Kitahamā — galvenajos biržu un banku centros — baumoja, ka finansu iestādes jau tuvākajā laikā slēgs savas durvis uz nenoteiktu laiku. Un tad sākšoties īsta panika un visiem būšot gals klāt… Visi it kā sastinga, nezinot ko darīt — riskēt un nogaidīt vēl kādu laiku vai par smiekla naudu tikt vaļā no akcijām.

Valdības aprindās sākās satraukums — pa kādu ceļu varēja noplūst informācija. Bet, gatavojoties oficiālajam paziņojumam, nebija laika nodarboties ar izmeklēšanu. Drīz radās doma, ka valdības iestādes pašas ar nolūku izplata satraucošas baumas. Aizritēja vēl viena nedēļa. Baumas ne vien nenorima, bet pieņēmās spēkā. Gan valdība, gan ārpuspartiju koordinācijas padome uzskatīja, ka nepieciešams paātrināt oficiālo paziņojumu.

— Bet es domāju, ka oficiālais paziņojums ir jāatliek vēl vismaz uz vienu nedēļu, — valdošās partijas sekretārs uzstāja kārtējā apspriedē. — Protams, ja mūs neapsteigs ārzemju avoti… Pa šo laiku vēl daudzi varēs saviem spēkiem un līdzekļiem atstāt Japānu.

— Nedēļas vai divu nedēļu laikā paspēs aizbraukt tikai nedaudzas ģimenes, — galvenās opozīcijas partijas sekretārs uzsita ar dūri uz galda. — Aizbēgt spēs vienīgi tie, kam ir nauda. Bet kas notiks ar tautu? Vai* dības paziņojums jāpublicē nekavējoties! Paziņot un tūdaļ pārņemt evakuāciju savā kontrolē.

— Tie, kas paši spēj aizbraukt, izdarīs to arī pēc paziņojuma, — piebilda kāds padomes loceklis. — Vispār būtu vēlams, lai reizē ar paziņojumu tiktu veikti ārkārtēji pasākumi panikas apkarošanai…

Valdība straumēm saņēma pieprasījumus pēc paskaidrojumiem sakarā ar baumām, kas vēl arvien vērsās plašumā. Arī avīžnieki sāka nervozēt. Līdz parlamenta ārkārtējās sesijas atklāšanai palika vēl vairākas dienas, bet gandrīz visi deputāti jau bija sapulcējušies. Ministriju, pārvalžu un departamentu priekšnieki bija galīgi nomocījušies, atbildot uz deputātu dažnedažādām interpelācijām. Neviens vairs nestrādāja mierīgi, neviens mierīgi nedzīvoja. Cilvēki juta, ka KAUT KAM jānotiek, un neviens nešaubījās, ka šis KAUT KAS noteikti notiks.

Biznesmeņu aprindu pārstāvji sāka rīkoties tūdaļ pēc slepenās tikšanās ar valdības vadītājiem, un jau pēc nedēļas šī rīcība vainagojās ar ievērojamiem panākumiem. Kuģu iepirkšana, kurai dažādu valstu kuģu īpašnieki jau vairāk nekā gadu vērīgi sekoja ar satrauktu interesi, tagad ritēja pilnā sparā. Pircēji bija ar mieru maksāt jebkuru cenu pat par nolietotiem un galīgi novecojušiem kuģiem. Japānai piederošo kuģu koptonnāža krasi palielinājās. Plaši tika izmantotas viltus personas un firmas, kas iepirktos kuģus pierakstīja ārzemju ostās, tomēr pēdējā nedēļā bija skaidri manāms kuģu cenu un vidutāju komisijas naudas straujš pieaugums. Rezultātā Starptautiskā kuģu īpašnieku apvienība saņēma milzum daudz protestu. Arī kuģu traktēšanas jautājumos Japāna rīkojās tikpat pārgalvīgi, un tāda rīcība draudēja izraisīt frakta ievērojamu padārdzināšanos. Nepārtrauktā straumē plūda skaidrās naudas pārvedumi uz japāņu firmu ārzemju filiālēm, galvenajiem kantoriem un uzņēmumiem ar jauktu kapitālu. Komersantu aprindas uzskatīja, ka divas nedēļas ir viņu brīvās rīcības laiks. Biznesmeņiem, kas piedalījās jau agrāk minētajā apspriedē, bija izdevīgi iztulkot premjera nostāju tā, it kā viņš pats būtu sankcionējis šādu rīcības brīvību. Aizliegumu viņi uztvēra vienīgi kā valdības piesardzīgu nodrošināšanos gadījumam, ja tai nāktos attaisnoties tautas masu priekšā. No otras puses, šādos apstākļos valdība jebkuru brīdi varētu atgādināt viņiem «senos grēciņus», spert stingrus soļus un pieprasīt procentus no peļņas, kas iegūta, pateicoties brīdinājumam… Vispār šāda lietu uztvere biznesmeņu aprindām bija dabiska, un, ja ņem vērā, ka šajā gadījumā pašas bojā ejošās valsts valdības eksistence atradās zem jautājuma zīmes, komersantu uzvedību varēja uzskatīt gandrīz par nevainojamu.

Bet japāņu finansistu un lielrūpnieku rīcība pievērsa sev starptautiskās sabiedrības uzmanību. Ārzemju firmu Japānas filiālēs cits pēc cita pienāca rīkojumi un norādījumi izsekot un izpētīt japāņu ekonomistu īstos nodomus. Pasaules biržās pēkšņi, kaut arī uz visai īsu laiku, atkal strauji cēlās japāņu vērtspapīru cenas.

Japāna atkal kaut ko sadomājusi… Tālajos Austrumos kaut kas briest. Japāna jau kuro reizi satraukusi Londonas, Parīzes un Ņujorkas biržas… Strauji krītas japāņu vērtspapīru cenas… Dažu japāņu firmu akciju vērtība strauji aug… Japānas rīcība skar visu starptautisko jūras transportu… Kam īsti gatavojas Japāna?…

— Paziņojumu publicēs divas dienas ātrāk… — čukstus tika ziņots no viena galvaspilsētas rajona uz otru pa speciāla telefona vadiem, kam vajadzēja novērst informācijas noplūdi.

— Vai tas ir galīgais lēmums? — jautāja balss vada pretējā galā.

— Jā, pie tāda slēdziena nonāca, analizējot situāciju, kas izveidojusies pēdējo dienu laikā…

Dažas stundas vēlāk pa to pašu telefona līniju tika nodota jauna informācija:

— Pilnīgi iespējams, ka paziņojumu publicēs divdesmit četras stundas agrāk, nekā bija paredzēts pēdējā reizē… Līdz ar to attiecīgi tiks pārcelta arī parlamenta sesija… Gandrīz visi deputāti jau sabraukuši galvaspilsētā …

— Tātad daži mūsu plāni netiks īstenoti…

— Vēl pirms valdības paziņojuma Japānā, — bez- izteiksmīgā balss čukstēja, — visu būs atmaskojusi Eiropa. Valdības paziņojumu ātrāk publicēšot it kā tieši tādēļ…

Vienpadsmitajā martā pulksten divos pēcpusdienā pēc austrumu laika nogranda pērkons, kas satricināja visu pasauli: Amerikas Savienoto Valstu Ģeodēzijas zinātniskā biedrība sniedza paziņojumu par milzīgām izmaiņām Zemes garozā, kas sākušās Japānas salu baseinā. Tas notika trīs dienas pirms Japānas valdības paredzētā oficiālā paziņojuma datuma. Jaunā ziņa tika pasaulei pasniegta savdabīgā formā, kā ārkārtēja saruna starp Ģeodēzijas zinātniskās biedrības priekšsēdētāju zinātņu doktoru Jūdžinu Koksu un Zemes mākslīgo pavadoņu novērošanas komitejas atbildīgu darbinieku.

Saruna ritēja mierīgi, tās dalībnieki izvēlējās vārdus un teikumus ar lielu piesardzību. Domu apmaiņas galvenais temats bija pētniecisko kuģu un ģeodēzisko Zemes mākslīgo pavadoņu pēdējos mēnešos veikto novērojumu rezultāti, kas liecināja, ka Talo Austrumu šelfa zonas Zemes garozā jau tuvākajā laika iespējamas tik grandiozas izmaiņas, kādas nav vērotas visas cilvēces vēstures gaitā. Kad doktors Kokss konkretizēja paredzamo notikumu rajonu un žurnālisti sāka taujāt, vai tik šis process neskars arī Japānu, zinātnieks atbildēja uz viņu jautājumiem visai piekrītoši, uzsverot, ka tieši mantijas vielas plūsma zem Japānas arhipelāga kļuvusi par sagaidāmās katastrofas cēloni.

Doktors Kokss izvairījās no precīzas atbildes uz jautājumu par izmaiņu raksturu, bet viņa izmestie vārdi: «…mēs atcerējāmies teikas par Atlantīdu…» lika saspringt visiem korespondentiem.

«Gaidāmas milzīgas izmaiņas Zemes garozā Japānas salu grēdas tuvumā. Vai Japāna kļūs par Āzijas Atlantīdu?» Šī ziņa zibens ātrumā aplidoja visu Eiropu un Ameriku. Bet Japānā sakarā ar laika starpību tā parādījās tikai nākošajā dienā iznākušajos rīta laikrakstos. Trīs stundas pēc doktora Koksa paziņojuma aģentūra «France Presse», atsaucoties uz «labi informētām aprindām», pārraidīja no Parīzes satraucošu informāciju — tuvojas Japānas bojāejas diena!

Visos kontinentos rīta laikraksti ievietoja šo ziņu pirmajā lappusē ar trekniem virsrakstiem. Aģentūras «France Presse» raksta autors sīki komentēja ASV

Ģeodēzijas zinātniskās biedrības paziņojumu, norādot, ka to procesu rezultātā, kas notiek minētajā rajonā, Japānas četras galvenās salas vistuvākajā laikā nogrims okeāna dibenā, bet pirms tam vēl notikšot spēcīgi vulkāniski sprādzieni. Rakstam bija pievienota pat paredzamo postījumu shēma. Sīs gigantiskās izmaiņas katrā ziņā lielā mērā atsaukšoties arī Tālajos Austrumos un Klusā okeāna rietumsektorā. ANO uzskatot, ka izveidojusies ļoti nopietna situācija un jau vairākas dienas slēgtā sēdē apspriežot jautājumu, kādi zaudējumi izcelsies sakarā ar dabas katastrofu Austrumāzijā. ANO sekretariātā iegūtas ziņas, ka tuvāko divu nedēļu laikā notikšot Drošības Padomes ārkārtēja sēde.

So sensacionālo rakstu Japānā visas radio un televīzijas stacijas pārraidīja astoņos no rīta, kad cilvēki devās uz darbu. Pusstundu vēlāk tika paziņots, ka pulksten vienos notiks parlamenta ārkārtēja sēde, kurā pats premjerministrs sniegs ļoti svarīgu paziņojumu.

Tokijas un Osakas biržu valdes, iepazinušās ar ASV informāciju, sarīkoja apspriedes un, līdzko šī ziņa atskanēja pa Japānas radio, nolēma nekavējoties pārtraukt jebkādas operācijas. Pulksten vienpadsmitos rītā sākās parlamenta ārkārtējā sēde, kurā piedalījās visi dzīvi palikušie deputāti. Desmit minūtes vēlāk tika pasludināts pārtraukums līdz pulksten vieniem. Laikraksti sagatavojās ekstrā izdevumu izlaišanai, radio un televīzijas kompānijas izvietoja sēžu zālē savus mikrofonus un telekameras. Turpat sapulcējās ārzemju žurnālisti un fotokorespondenti. Visa Japāna, elpu aizturējusi, pulcējās pie radioaparātiem un televizoriem. Neviens nestrādāja. Cilvēki klusēdami gaidīja apliecinājumu savām satraukuma pilnajām nojautām, kas pēc Tokijas lielās zemestrīces, neiedomājamu baumu atbalstītas, ar katru dienu bija augtin augušas. Arī šajā dienā Tokijā rīta stundās bija jūtami diezgan spēcīgi apakšzemes grūdieni. Runāja, ka zemestrīces epicentrs atrodoties kaut kur rietumos no galvaspilsētas, bet tobrīd cilvēkus satrauca pavisam kas cits.

Bez ceturkšņa vienos visi deputāti jau atradās savās vietās. Tieši vienos priekšsēdētājs pasludināja sēdi par atklātu, un premjerministrs ar nomāktu sejas izteiksmi tajā pašā brīdī uzkāpa tribīnē. Tūdaļ uzliesmoja zibspuldzes, ietarkšķējās kinokameras. Visas telekame- ras reizē pavērsās pret premjerministru. Viņš nolika sev priekšā tekstu, noklepojās un trīcošā balsī sāka runāt:

— Deputātu kungi! Japānas valdības vārdā man jāpaziņo jums, ka mūsu zeme ir sadūrusies ar nepieredzētām briesmām, ar tādu dabas katastrofu, kas apdraud pašas valsts pastāvēšanu…

Tieši šajā brīdī ar mēteli mugurā un koferi rokā štābā ieradās Onodera. Istabā pie tranzistora sēdēja tikai Nakada un Jukinaga. Pārējie bija aizgājuši uz konferenču zāli, kur atradās krāsu televizors.

Ieraudzījis Onoderu, Jukinaga pacēla sveicienam roku.

— Vai brauc jau šodien?

— Jā, pusčetros no Naritas. Caur Maskavu… — Onodera pasmaidīja, bet viņa izskats bija diezgan skumjš.

— Tev palaimējies. Pēc šīs runas vairs nevarēs dabūt nedz biļetes, nedz valūtu. Ārzemju aviokompānijas jau no paša rīta pārdod biļetes tikai par dolāriem. Nupat paziņots, ka ārvalstīs vairs neapmaina jenas…

— Jā, tik tikko paspējām. Trīs dienas agrāk, nekā bijām paredzējuši.

— Labi darījāt! — Nakada uzsita viņam uz pleca. — Kur domājat apmesties?

— Pagaidām Šveicē. Viņa pārveduši gandrīz visu īpašumu uz Šveices banku.

— Tātad Šveicē? — Nakada pārvaicāja. — Tur tev darbs atradīsies. Lai gan tā ir kalnu valsts, tomēr ļoti ieinteresēta jūras dibena pētījumos. Tajā zemē ir gan batiskafi, gan rekordisti peldēšanā ar akvalangu.. <

— Sācies… — Onodera teica, norādot ar zodu uz radiouztvērēju.

— Kā jums jau zināms no rīta ārzemju radio pārraidēm… — tranzistorā atskanēja premjerministra balss, — …vistuvākajā laikā Japānas salu rajonā Zemes garozā notiks milzīgas izmaiņas. Japāņu zinātnieki un valdības pētnieciskais centrs ir konstatējuši, ka šo izmaiņu rezultātā Japānas teritoriju piemeklēs iznīcinošs postījums…

— Tas laikam ir pirmais gadījums vēsturē, kad japāņu premjerministra runu sinhronā tulkojumā caur sakaru Zemes pavadoni translē visas pasaules televīzijas un radio stacijas… — Nakada pasmīnēja.

— Nu var teikt, ka mūsu darbs ir beidzies. Bet pats grūtākais vēl stāv priekšā. Tieši tagad sāksies apjukums … Un tajā tiks ierauta visa pasaule …

— … Priekšā stāvošo izmaiņu raksturs un termiņi noprecizēti pavisam nesen, — skanēja premjera balss.

— Līdz bojāejai atliek apmēram viens gads. Zemestrīču, izvirdumu un citu dabas katastrofu gaitā valsts ne vien tiks izpostīta, tā nogrims okeāna dzelmē…

— Vēl viens nedzirdēts gadījums, ka premjerministra runas temats ir fiziskā ģeogrāfija… — Jukinaga piebilda. — Šajā ziņā Japāna ir ļoti īpatnēja valsts.

— Japānai savā politikā jau sen vajadzēja balstīties uz zinātni, — Nakada piekrita. — Acīmredzot šāda tendence turpmāk, pastiprināsies visā pasaulē. Mūsu dienās arvien lielāku nozīmi iegūst tādas problēmas kā apkārtējās vides saglabāšana, dabas piesārņošana, zemeslodes kontrolēšana un pārvaldīšana … Makiavellisma laikmetam, kad galvenais bija sakaru nodibināšana starp ļaužu un valstu dažādiem grupējumiem, pienācis gals… Vai drīz nesāksies laiks, kad zināšanas socioloģijas un dabaszinātņu laukā kļūs obligātas jebkuram politiskam darbiniekam?

— Diez vai, — Jukinaga pakratīja galvu. — Pašreiz vēl politikas galvenais uzdevums acīmredzot paliek cilvēku grupējumu pretējo interešu noregulēšana. Grūti teikt, vai tas ir labi vai slikti. Katrā ziņā tagad visi mūsu spēki tiks vērsti tikai šajā virzienā, un tos izmantos visai neracionāli. Pie tam šāda enerģijas neracionāla pielietošana, lai nobremzētu sprādziena vilni, kas stihiski izveidojies sabiedrībā, būs raksturīga tieši buržuāziskajai demokrātijai. Turpretī diktatūras izmantos savus spēkus daudz racionālāk, bet savukārt…

— …Nostājies mums draudošo briesmu priekšā un izprotot, ka tām nav bijis precedenta visas cilvēces vēsturē, es kā izpildvaras visatbildīgākā persona esmu griezies pie visām partijām ar lūgumu sadarboties nācijas glābšanas labad. Visu partiju līderi izrādīja lietas būtības dziļu izpratni, un mums izdevās izveidot ārpus partijām stāvošu komisiju. Reizē ar to mūsu valdība iesniegusi Apvienoto Nāciju Organizācijai un visām pasaules valstīm lūgumu palīdzēt glābt Japānas pilsoņus un daļēji arī viņu īpašumus no bojāejas. Citiem vārdiem, mēs esam lūguši sekmēt tautas evakuēšanu, kas jāpabeidz, pirms vēl mūsu zeme tiek pilnīgi sagrauta un nogrimst jūras dzīlēs. No visām pasaules malām Japānas valdība saņem paziņojumus, kuros izteikta vēlēšanās cilvēces vienotības vārdā sniegt japāņu tautai visu iespējamo palīdzību …

— Pēc šīs runas premjers aizbraukšot no parlamenta, lai pa radio un televīziju tieši uzrunātu tautu… — Nakada paskaidroja. — Amerikā prezidents vispirms grieztos pie pašas tautas, bet Japānā tas nav iespējams…

— … Pašreiz valdība veltī visas pūles tam, lai nodrošinātu Japānas pilsoņiem dzīvības saglabāšanu un normālu darbību, gatavojas tautas organizētai pārvešanai uz ārzemēm. Deputātu kungi, es griežos pie jums ar lūgumu, kas nāk no manas sirds dzijumiem. Kā valsts darbinieks, kam piešķirta augstākā izpildvara, un arī kā cilvēks es aicinu jūs apvienoties, pareizi izprast tagadējo situāciju un ziedot visus spēkus mūsu dārgās dzimtenes simtmiljonu tautas izglābšanai no šī vēsturē nepieredzētā posta …

— Vai tu nenokavēsi? — Jukinaga jautāja Onoderam.

— Nē, mēs esam norunājuši divos satikties pie šosejas, kas ved uz Naritas lidostu.

— Kāpēc tu tāds noskumis? Tev priekšā medus mēnesis Šveicē! Skaties uz dzīvi jautrāk!

— Jā, bet patiesībā… — Onodera sastomījās. — Bet ko jūs, Nakada-san un Jukinaga-san, domājat darīt tālāk? …

— Ko darīsim turpmāk? — Jukinaga vērsās pie Na- kadas. — Pāriesim uz glābšanas darbu štābu … Acīmredzot turpināsim novērojumus līdz evakuācijas pabeigšanai. Klīst valodas, ka Nakada-san pārcelšot uz eva- kuācijasž štābu …

— Kaut kā savādi… — Onoderas sejā parādījās samocīts smaids. — Vēl nesen man bija viena vienīga vēlēšanās — pēc iespējas ātrāk teikt «sveiki» un pazust, bet kopš vakardienas man nez kāpēc vairs negribas braukt prom.

— Ij nedomā par to! — Jukinaga uzsvēra. — Tas nav tavā raksturā. Vai tu pats neteici, ka «jāsaņem sava prēmija»? Japānai tas nāks tikai par labu, ja vēl kaut viens cilvēks pratīs evakuēties saviem spēkiem. Tādējādi pasaulē paliks par vienu japāni vairāk. Ja vēlies darīt kaut ko Japānas labā, to vari veikt arī Eiropā.

— Bet jūs taču paliekat?

— Pacentīsimies nenošaut buku! — Jukinaga iesmējās. — Neesam jau mazi bērni! Mēs sen esam pieraduši rast izeju jebkurā situācijā. Protams, esam vecāki par tevi un smagāk pārdzīvojam šādus triecienus, tomēr netaisāmies traģiski iet bojā kopā ar Japānu. Kad pienāks izšķirošais brīdis, tad bēgsim, neskatīdamies ne pa labi, ne pa kreisi.

Iezvanījās telefons. Nakada pacēla klausuli.

— Laikam sākas Fudzi izvirdums… — viņš teica, pabeidzis sarunu. — Hoei krātera tuvumā vairākās vietās vērojami tvaika izvirdumi… No rīta pamodusies arī Kamijamas virsotne Hakones kalnos — tāpat tvaika izvirdumi un viegli sprādzieni.

— Fudzi… — Onodera čukstēja, nojauzdams kaut ko ļaunu.

— Jau vakar sākusies iedzīvotāju evakuācija no Hakones, Gotembas, Odavaras un Austrumfudzi rajoniem. Tas bija nepieciešams tādēļ, ka Tonosavas iecirknī ceļas augsne — par diviem centimetriem dienā, bet Asitakas kalna ziemeļu nogāzē par veseliem pieciem centimetriem dienā…

— Nu tad… — Onodera piecēlās no krēsla. — Palieciet sveiki. Gan jau kaut kur tiksimies vēl šajā pasaulē. Rakstiet uz Šveici. Jā… parūpējieties par Jūki. Viņa ģimene izbraukusi uz Taivānu …

Pēkšņi tasītes un tintnīcas uz galda ar troksni palēcās. Zīmulis noripoja uz grīdas.

— Sākas… — Nakada īgni noburkšķēja, lūkodamies uz loga pusi. — Jā, tiešām sākas…

Piecēlies no krēsla, Jukinaga arī paraudzījās logā. Parasti pa istabas rietumu sienas logu labi saredzamais Fudzi siluets bija pazudis, tā vietā līgojās sēņveida mākonis, no kura pret gaišzilajām marta debesīm stiepās tumšu mutuļu virtene. Tad līdz ar pirmo gaisa vilni iešķindējās logu rūtis.

— Izvirdums laikam diezgan spēcīgs… Uzkāpsim uz jumta? — Nakada ierosināja.

Atkal iezvanījās tālrunis, Šoreiz klausuli pacēla

Jukinaga. Laikam bija slikti dzirdams. Pēkšņi viņš nobālēja un pastiepa klausuli Onoderam.

— Tevi… — Jukinaga teica. — Kāda sieviete…

Onodera metās pie aparāta.

— Hallo, hallo, — viņš kliedza klausulē.

Atbilde nebija dzirdama, tikai trokšņi, dūkšana, nesaprotami kliedzieni.

— Hallo, hallo… — pēkšņi cauri visiem trokšņiem atskanēja Reiko balss.

— Kur tu tagad atrodies? — Onodera iekliedzās, aizsedzis ar delnu otru ausi.

— Pie Manadzuru šosejas nobrauktuves… sastrēgums… • 1 -

— Manadzuru šoseja? — Onodera uztraucās. — Kātu tur gadījies? Mums taču pusčetros jāizlido no Naritas.

— Vakar… dēļ… uz Idzu… — traucējumi un trokšņi gandrīz pilnīgi noslāpēja Reiko balsi. — Vilciens … agri no rīta … automašīnā … bet sastrēgums …

— Hallo, hallo, — Onodera kliedza, pēkšņi nosvīdis no galvas līdz kājām. — Hallo, ļoti slikti dzirdams…

— Atbraucu līdz šejienei… izvirdums… akmeņi … ceļu …

Reiko balss skanēja uz dārdoņas un dunoņas fona. Bija dzirdamas sieviešu vaimanas, bērnu raudas, plīstošu stiklu šķindoņa.

— Pelni birst, ļoti karsti… apkārt viss balts … un sakarsuši akmeņi lido… — pēkšņi dzirdamība uzlabojās. — Onodera-san, lidmašīnas biļetes pie jums, vai ne? Lidojiet uz Sveici viens pats. Es šodien nekādi nepaspēšu. Bet jūs dodieties turp bez manis. Gan jau es jūs katrā ziņā panākšu …

— Muļķības! — Onodera nedabiski iekliedzās, vēl ciešāk saspiezdams klausuli nosvīdušajā delnā. — Nerunā muļķības.

Dobja dunoņa un vaimanas piekliedza klausuli. Onodera sadzirdēja tikai vienu vārdu:

— … Zenēvā …

Tad kaut kas nosprakšķēja, un sakari pārtrūka.

Onodera sastinga. Seja nobālēja. No plaši atvērtajām acīm, kas izmisīgi raudzījās logā, noritēja asaras.

— Kas noticis? — Nakada jautaja.

— Kur tu skrien? — Jukinaga iekliedzās.

Onodera jau bija pie durvīm. Viņš pats nezināja, uz

kurieni viņš traucas. Vēlēšanās būt tuvāk Reiko, kas atradās astoņdesmit kilometru attālumā no galvaspilsētas Manadzuru piekrastē zem sakarsušu akmeņu krusas un pelnu segas, laupīja viņam spējas normāli domāt.

— Onodera-kun! — Jukinaga metās viņam pakaļ gaitenī. — Koferis! Ko darīt ar koferi?

Bet Onodera jau bija pazudis kāpņu telpā.

— Lūdzu visus tautiešus saglabāt aukstasinību… — skanēja premjera balss, kas uzrunāja tautu pēc sapulces parlamentā.

— … Lūdzu ievērot disciplīnu un kārtību, lūdzu visnotaļ palīdzēt valdības orgāniem un sadarboties ar tiem, jo tikai tā būs iespējams izvairīties no upuriem iespējamās panikas dēļ. Valdība un parlaments darīs visu, lai nodrošinātu izglābšanos visiem pilsoņiem…

Dažas minūtes pēc vulkāniskā sprādziena gaisa vilnis, šķērsojis astoņdesmit kilometru attālumu, sasniedza galvaspilsētu. Istaba sašūpojās. Jukinaga, kas vēl arvien stāvēja durvīs, neviļus ieskatījās logā. Rietumos debesis pieblīvēja un aizsedza izvirduma pelēkie dūmi.

Fudzi kalna sprādziens, kas notika divpadsmitajā martā pulksten vienos un vienpadsmit minūtēs, — tieši tajā brīdī, kad premjerministra runa bija sasniegusi kulmināciju, — nopostīja Hoei krāteri Fudzi dienvidrietumu nogāzē divi tūkstoši septiņsimt divu metru augstumā virs jūras līmeņa, līdz nepazīšanai pārvēršot uz Gotembas pusi vērsto nokalni. Tajā izveidojās vairāk nekā divdesmit jaunu lielu un mazu krāteru, kas arī izvirda pelnus, vulkāniskās bumbas un gāzi. Fudzi vulkāns, kas pēc 1707. gada lielā izvirduma gandrīz divarpus gadsimtus bija nogulējis ciešā miegā, beidzot bija atmodies.

Gandrīz vienlaicīgi sākās vulkāniski sprādzieni Ečidzenas smailē, Fudzi kalna dienvidaustrumu nogāzē, Asitakas kalnā un Hakones grēdas Kami kalnā. Piegulošos rajonus pārklāja bieza pelnu kārta. Gotembas tuvumā tika pārtraukta satiksme pa Tokijas — Nagojas ātrgaitas šoseju, kā arī pa Tokaido un Jauntokaido dzelzceļu līnijām starp Numadzu un Fudzi pilsētām. Misimas. tuvumā pārtrūka augstsprieguma vadi, no sliedēm noskrēja un apgāzās vilciens. Šoseju no Fudzi uz Odavaru apbēra vulkāniskās bumbas. Izvirdums ilga divas stundas, tad iestājās neilgs klusums, bet pulksten trijos un četrdesmit minūtēs Fudzi kalna virsotni atkal satricināja spēcīgs izvirdums, un tā sagruva. Starp Asitakas un Taiho kalniem Jamanasi prefektūras ziemeļaustrumu daļā izveidojās jauns krāteris. Milzīga lavas straume no tā plūda lejup pa nogāzi un — kā pirms deviņiem gadsimtiem, 1083. gada izvirduma laikā — pārvērta Aokigaharas mežus liesmu jūrā. Aprijusi visus apkārtējos ciematus un viesnīcu kompleksus, lava nobeidza savu ceļu Ņisinoko un Motosunoko ezeros.

Taču šie divi izvirdumi tikai iezvanīja nākošo, vēl spēcīgāku eksploziju, kas, pēc speciālistu domām, daudzkārt pārspēja 864. gada sprādzienu. Otrais izvirdums ilga turpat sešas stundas. Tad uz četrām stundām iestājās klusums. Kā tas mēdz būt vulkānisko sprādzienu laikā, visās šajās desmit stundās pār Hakones, Oda- varas un Kanagavas prefektūru rietumu daļu lija dubļu straumēm līdzīgas lietus gāzes. Pulksten vienos un divdesmit sešās minūtēs naktī uz četrpadsmito martu Ņī- dzavā, Kofu, Numadzu un Sidzuokā notika spēcīgas zemestrīces, bet trīs minūtes vēlāk ellišķīgs sprādziens uzsvieda trīssimt metru augstumā to, kas vēl bija atlicis no Fudzi kalna virsotnes. Lūzums, pāršķēlis Fudzi divās daļās, pilnīgi izmainīja tā izskatu.

Šo izvirdumu izraisīja eksplozija senatnīgajā vulkānā, kas vairāk nekā divdesmittūkstoš gadu mierīgi bija dusējis mūsdienu Fudzi kalna dzīlēs. Sprādziena enerģija sasniedza 7xl024 ergus, bet efuzīvo materiālu apjoms — kopā ar diviem iepriekšējiem izvirdumiem — sešus septiņus kubikkilometrus. Jamanasi, Sidzuokas un Kanagavas prefektūrās no vulkāniskajiem pelniem, bumbām, lavas un triecienviļņiem aizgāja bojā vairāk nekā divdesmit tūkstoš cilvēku. Pēc sprādziena Fudzi nosēdās — vulkāns kļuva zemāks par septiņsimt metriem, bet viss apkārtējais rajons iegrima vairāk nekā par metru. Kalns līdz nepazīšanai izmainījās — skaistais konuss, kas apdziedāts jau 8. gadsimtā «Manjo» dzejas antoloģijā un no laika gala uzskatīts par

Japānas simbolu, pārvērtās divos neglītos kalnos. Kroplīgs lūzums stiepās no ziemeļrietumiem uz dienvidaustrumiem, bet uz Kanagavas un Jamanasi prefektūru pusi rēgojās baismīgam elles katlam līdzīgs milzīgs krāteris ar izrobotām malām. Odavaras tuvumā nolija divus metrus bieza pelnu kārta, bet pie Kofu tā sasniedza pusotra metra biezumu. Arī Tokijas centru klāja desmit, vietumis līdz divdesmit centimetru bieza pelnu sega. Tā pārklāja pat Naritas lidostas skrejceļus, kas atradās simtčetrdesmit kilometru attālumā no izvirduma vietas.

Drīz atklājās vēl drausmīgāka parādība — Fudzi upes grīvā novirzījās krasti. Bet Fudzi kalna milzīgais sprādziens bija tikai nākošo kataklizmu sākums.

Trīs dienas vēlāk spēcīga eksplozija satricināja Asamas kalnu. Izvirduma enerģija bija 4X 1024 ergi. Lavas straume gāzās austrumu virzienā, applūdinot Oņiosidasi šoseju. Pēc neliela brīža atvērās Sekisona un Hanares kalnu krāteri. Lava un pelni piepildīja visu platību starp Komoro un Karuidzavu. Arī šoseju un tuneli Usui kalnu pārejā aizsprostoja pelni un lava. Vulkānisko izvirdumu, kas bija sācies tieši zem Tori viesnīcas, kas atradās Asamas kalna ziemeļrietumu nogāzē Sinsikadzavas silto avotu tuvumā, ievadīja dārdoņa Ebosi smailē. Apstājās satiksme Tori kalnu pārejā. Cumakoi un Uedas pilsētas tika atgrieztas no ārpasaules. Asama plosījās cauru nedēļu. Sāka darboties ari Hotakas vulkāns Gummas prefektūras ziemeļu daļā. Lava gāzās Dogena ezerā un aizsprostoja Tonēs upes augšteci. Zemestrīču un lūzuma dēļ sagruva Fudzivaras dambis, paverot ceļu verdoša ūdens straumēm, kas plūda no Mirtakami avotu rajona. Sakarsētā šķidruma viļņi aizvēlās līdz Numatas pilsētai, pārtraucot satiksmi uz Dzjoecu. Tajā pašā laikā aktivizējās vulkānu grupa Kanto apgabala ziemeļu daļā.

Liesmoja visa Fudzi vulkāniskā josla, kas stiepās zem Kanto kalnu grēdas, sadalot Honsjū salu austrumu un rietumu daļās. Visas galvenās sauszemes maģistrāles, kas savienoja Kanto apgabalu ar Centrālo un Rietumjapānu, bija izpostītas. Sākās Boso, Miuras un Idzu pussalu iegrimšana. Dienas laikā tās nosēdās gandrīz par desmit centimetriem, reizē ar to lēni pārvietodamās uz dienvidaustrumiem.

Divdesmitajā martā Komitejā cīņai pret dabas katastrofām ienāca ziņojums, ka konstatēta ievērojama Au- strumjapānas un Rietumjapānas novirze gar lielā nomata līniju.

9.

Gada laikā Japānas salas pazudīs jūras viļņos…

Japānas valdības oficiālais paziņojums satrauca visu pasauli, bet japāņu tautas masas uzņēma šo vēsti negaidīti mierīgi. Salinieku nostāju pareizāk būtu apzīmēt kā garīgu postažu. Nevienā pilsētā netika manīts, ka kāds gaudojot un vaimanājot mestos no mājām ārā uz ielas. Ļaudis klausījās premjera uzsaukumu, un viņu sejas pamazām sastinga neizteiksmīgās maskās. Iespējams, ka cilvēki vienkārši nezināja, kas viņiem tagad būtu darāms. Viss tas nāca pārāk negaidīti un likās gluži neticami.

Dažas minūtes pēc premjerministra runas visā Japānā sāka zvanīt telefoni.

Vai televizoru skatījies? Vai pārraidi klausījies? Japāna nogrimšot, ko tu par to domā? Paklau, ko tagad lai iesāk?… Kā tagad dzīvosim?… Hallo, tas esmu es… Vai esi dzirdējusi jaunumus?… Es nekavējoties braucu mājās… Bet tu pa to laiku atved bērnus no skolas…

Lai cik savādi tas būtu, nekur neizraisījās dedzīgas pārrunas vai strīdi. Ļaudis, cenšoties nesastap- ties aci pret aci, ķērās pie telefona klausulēm vai arī klusēdami bungoja ar pirkstiem pa galdu, urbjoties ar skatiem tukšumā.

Jā, tas nebija tāds jautājums, kuru varētu apspriest darbā vai uz ielas. Trieciens neaizslīdēja pa ikdienas dzīves virsu, bet trāpīja pašā sirdī, un katrs vispirms raizējās pats par sevi — kā pašam rīkoties tālāk.

Neparedzēti īsās darbadienas dēļ visā valstī maksi- mumstunda sākās jau pulksten divos pēcpusdienā. Pilsētu transportmaģistrāles bija pārpildītas. Tokijā Gindzu, Marunouči, imperatora pils apstādījumus, daudzstāvu namus, ielas, dzelzceļus jau sedza gaišpelēki vulkāniskie pelni. Aizsarggrāvī, kas apjoza pili, ūdens kļuva pienains, un baltie gulbji bailīgi spiedās pie grāvja akmens sienām.

Pa čirkstošajām pelnu pārslām ar stingušām, pelēkām sejām cilvēki steidzās uz stacijām un pieturām.

Vai elektriskais vilciens, autobuss, taksometrs, parastais vilciens aizvedīs līdz mājām? Līdz kādai vietai vēl varēs aizbraukt vai aiziet?

Cilvēkus dzina uz priekšu bailes, kuras viņi jau bija pārdzīvojuši Tokijas lielās zemestrīces laikā, kad vienā acumirklī milzu galvaspilsētā tika paralizēti visi transporta un sakaru līdzekļi. Visiem prātā bija viena vienīga doma — par katru cenu nokļūt mājās! Galvaspilsētas ikdienas ārējā čaula pēkšņi izkusa un sāka plūst uz visām pusēm kā sakarsētu tauku kārta. Parastajos vakaros šī čaula pamazām izzuda, atbrīvojot vietu ņirbošam neonam — galvaspilsētas kūsājošās naktsdzīves galvenajai pazīmei. Bet šoreiz, aplipuši karstiem pelniem, kas bira acīs un līda nāsīs, radot rūgtumu mutē, cilvēki steidzās drīzāk nokļūt mājās. Trakā ātrumā garām joņoja taksometri. Varēja domāt, ka tie paniskās bailēs mūk prom no braucējiem, bet arī šoferi, tāpat kā visi citi, steidzās uz mājām, pie savām ģimenēm.

Uz mājām!

Bez skaņas kliedza visa pilsēta, pār kuru vēl arvien bira čaganas brūnpelēkas pārslas.

Lai nāk kas nākdams, — tagad uz mājām. Bet kas būs tālāk? Ko iesākt mājās? Ko darīt, kā rīkoties? Šādas domas kā zibens izšāvās katram caur galvu, bet ilgi tur neaizkavējās. Pašreiz galvenais bija sapulcēties ģimenes lokā. Domāt, prātot, kaut ko darīt — to visu varēs vēlāk …

Bija arī tādi, kas palika darbavietās — galvenokārt neprecētie un jaunieši, kuri dzīvoja kopmītnēs. Turpretī studenti steidzās uz savām augstskolām, lai biedru pulkā apspriestu jauno situāciju. Ja šur tur arī bija izveidojušās nelielas grupiņas, cilvēki tomēr skumji klusēja. Daži metās uz stacijām, cerēdami vēl nokļūt dzimtajā pusē.

Tomēr izbraukt no galvaspilsētas uz rietumu rajoniem vairs nebija iespējams. Vilcieni šajā virzienā gāja tikai līdz Hiradzukai, bet pa līniju Tokija — Nagoja tikai līdz Acugi. Centrālā dzelzceļa līnija bija izstājusies no ierindas jau pirms Hačiodzi. Divsimtpiecdesmittūkstoš iebraucēju no Kansaja apgabala izrādījās nošķirti no savām pilsētām un ciematiem. «Tokaido megalopole»

bija sašķelta divās daļās. Satiksme starp Japānas austrumu un rietumu daļu kļuva iespējama tikai pa gaisa un ūdens ceļiem. Nule atjaunoto Hanedas lidostu atkal slēdza — vajadzēja paātrināt dambja būvdarbus, jo paisuma laikā jūras ūdens applūdināja skrejceļus, un viss lidlaukam piegulošais rajons arvien vairāk nosēdās. Narita bija vienīgā normāli funkcionējošā galvaspilsētas lidosta, kas apkalpoja kā iekšzemes, tā starptautiskos reisus. No ārkārtīgās pārslodzes arī tā varēja jebkurā brīdī iziet no ierindas. Pirms trim dienām Kjsa- radzu un Irimas pilsētās iekšējiem pasažieru reisiem uz laiku atvēra pašaizsardzības spēku aviācijas bāzes, bet tās bija piemērotas tikai vidēja izmēra lidmašīnām. No Tokijas ostas, kas pēc cunami vēl nebija pilnīgi atjaunota, cits aiz cita uz Kansaja apgabalu un Kjūsju salu devās ar pasažieriem pārpildīti, līdz klājam ūdenī iegrimuši tālbraucēji prāmji.

Pēc Fudzi eksplozijas pelnu slānis bija apstādinājis visu galvaspilsētas transportu, izņemot metro. Ar sniega novākšanas mašīnām centas attīrīt ielas. Un vieglās automašīnas drīz vien atkal varēja kaut kā uz priekšu tikt, bet automobiļu skaits degvielas trūkuma dēļ ar katru dienu saruka, jo valsts orgāni stingri normēja un kontrolēja benzīna patēriņu.

Ārkārtējais stāvoklis, ko galvaspilsētā izziņoja pēc Lielās zemestrīces, ilga trīs mēnešus un bija atcelts pirms diviem mēnešiem, bet tagad to atkal atjaunoja un ne vairs tikai Tokijā, bet jau visā Japānā.

— Iespējams, ka vajadzēs koriģēt kuģu sadales plānu, — evakuācijas komisijai ziņoja Jūras pārvadājumu pārvaldes priekšnieks. — Pēc Fudzi eksplozijas daži ārzemju kuģu īpašnieki sākuši runāt par mūsu nofraktēto kuģu reisu atcelšanu, aizbildinoties ar to, ka pieaugušo briesmu dēļ arodbiedrības it kā pieprasot paaugstināt darba algas. Patiesībā tie ir tikai veikli triki, lai paaugstinātu luksus kuģu fraktu, kas bija noteikts vēl pirms valdības paziņojuma. Par nožēlošanu, šāda tendence konstatēta.

— Pašreiz valdības speciālais pārstāvis ievadījis ar Amerikas prezidentu sarunas, lai mūsu vajadzībām

piešķir ne tikai septīto, bet arī daļu pirmās flotes, — komisijas priekšsēdētājs sacīja. — Vai tad mums nav neviena sava cilvēka, kam būtu zināma ietekme Starptautiskajā kuģu īpašnieku savienībā?

— Protams, ka ir. Bet, lai viņš būtu ar mieru izpildīt mūsu prasības, vajadzīga papildu «speckrava».

— Man liekas, ka valde jau diezgan apbārstīta ar dāvanām… — kāds komisijas loceklis iebilda, — bet viņiem acīmredzot vēl par maz …

— Jā. Līdzīgas situācijas tagad veidojas visdažādākajās jomās. Notikumi rit negaidīti strauji, tādēļ zelta, platīna un ārzemju valūtas iegāde, ko mēs esam izvērsuši ārvalstīs, devusi tikai trīs ceturtdaļas no paredzētās summas. Un tagad vēl tie kuģu īpašnieki… Mēs varam nonākt līdz milzīgam deficītam.

— Nekā darīt… — teica cits komisijas loceklis. — Kuģi jādabū par katru cenu. Visu Japānas tirdzniecības kuģu koptonnāža ir divdesmit seši miljoni tonnu — tas ir niecīgs skaits simtdesmit miljonu cilvēku pārvešanai. Pie tam jāņem vērā, ka tirdzniecības flotes lie- lum lielais vairums ir tankkuģi.

— Kā ar lidmašīnām? — interesējās komisijas priekšsēdētājs. — Vai aviācijas kompānijas negrasās paaugstināt cenas?

— Pašreiz vēl ne. Bet, manuprāt, ārkārtējas situācijas apstākļos nevar likt lielas cerības uz gaisa transportu. Jums taču labi zināms, ka tieši lidostas ir Japānas vājā vieta. Tikai Narita, Itami, Itadzuke un Ci- tose ir piemērotas lielo transkontinentālo gaisa kuģu pieņemšanai. Bet, ja atkal sāksies zemestrīces vai ūdensplūdi, arī šīs lidostas diez vai būs izmantojamas.

— Cik lidmašīnas mums jau nodrošinātas?

— Nevaru minēt konkrētu skaitli, jo vēl nav pabeigtas sarunas ar visām aviācijas kompānijām. Bet man liekas, ka varam rēķināties ar trīsdesmit procentiem no pasaulē esošo lidmašīnu skaita. Nevar taču visas zemes mūsu dēļ palikt bez transporta. Runa ir tikai par tālā un vidējā darbības rādiusa civilās aviācijas lidmašīnām, kuras izdosies iegūt uz kādu nedēļu, kad iestāsies viskritiskākais brīdis. Nedrīkst aizmirst arī lidostu caurlaides spēju. Naritā maksimums ir tūkstoš pacelšanās un nolaišanās diennaktī, bet Itami —» tikai seši simti. Amerikāņi solās piešķirt mums gaisa karaspēka stratēģiskās transporta lidmašīnas, starp tām arī milzīgās C5—A. Bet tādām mašīnām mūsu lidlauki nav piemēroti… Tādēļ lūdzam iedalīt pēc iespējas vairāk vidējā tipa transportlīdzekļu.

— Indonēzijas karaflote un Ķīnas valdība arī piedāvājušas savu palīdzību… Bet mēs nedrīkstam likt uz tām lielas cerības, — paskaidroja Jūras pārvadājumu pārvaldes priekšnieks. — Padomju Savienība vēl nav atbildējusi, bet, cik murns zināms, tās lielā trans- portkuģu flote pašreiz ir ceļā no Ziemeļu Ledus okeāna uz Kluso okeānu. Tātad var gaidīt drīzu atbildi.

— Padomju Savienība, Korejas Tautas Demokrātiskā Republika, Ķīna… — nomurmināja kāds komisijas loceklis. — Tās ir mūsu tuvākās kaimiņzemes, bet mēs nedrīkstam meklēt tajās glābiņu, lai kā mēs to velētos. Nu, vai nav nejēdzība?

— Mums jau sen vajadzēja parūpēties par ciešu draudzību un stiprām saitēm ar šīm valstīm! — ārkārtīgi sašutis, sita dūri uz galda komisijas dalībnieks no opozīcijas partijas. — Bet Japāna jau no imperatora Meidzi laikiem darījusi visu, lai iegutu šīs zemes par saviem ienaidniekiem. Te ekonomiskā agresija, te militārā, te ejam «aukstā kara» sludinātāju pavadā un piešķiram tiem kara bāzes… Vārdu sakot, visu laiku dažādos veidos piekopjam imperiālistisku politiku._ Paši vien esam sagatavojuši Japānai neapskaužamu Āzijas bāreņa likteni. Pat pēckara gados mēs itin nemaz nepievērsām uzmanību jaunatnes audzināšanai draudzības un iecietības garā pret Āzijas tautām. Mums tā arī neizdevās pārvarēt augstprātību un pārākuma apzjņu attiecībās ar tām. Japāņu internacionālajā uztverē Āzijas zemes vispār neeksistē. Kas ir mūsdienu japāņi? Intensīvai darbībai ieprogrammēti ekonomiski dzīvnieki ar biezu kabatu, kas nicinoši nolūkojas uz nabadzīgajiem un «neieprogrammētajiem» aziātiein. Ko var sagaidīt no tādiem pārceļotājiem, ja ļaus tiem iebraukt savā zemē?

— Tagad par to runāt pārāk vēlu, bet Japāna tiešām centusies iekļūt tikai «moderno zemju» un «rietumu lielvalstu» ierindā, — priekšsēdētājs piekrita. — Jāsaka atklāti, ka mēs šai virzienā esarn arī šo to sasnieguši. Un mūsu pašnošķiršanās no pārējās Āzijas nemaz nav mums kaitējusi. Pie tam mums allaž palika iespēja, ja kas atgadītos, paslēpties mūsu četrās salās un tirgoties ar zemeslodes pretējo pusi, kas atrodas desmittūkstoš kilometru attālumā. Bet tagad mēs spriežam, ka jāpazūd tieši tām salām, uz kurām mēs domājām paslēpties…

— Evakuēto personu izvietošanas komisijai galva reibst aiz satraukuma, — atgādināja komisijas loceklis, kas pārstāvēja presi. — Iedzīvotāju vidū izdarīta aptauja, uz kurieni katrs vēlētos pārcelties. Lielais vairums minējis Ameriku, Eiropu un Austrāliju. Dienvidrietumu Āzijā priekšroka tiek dota Honkongai, Bankokai un Sin- gapūrai. Acīmredzot tie cilvēki bijuši tur tūrisma braucienos.

— Vajadzētu nekavējoties vērsties pret ultralabē- jiem elementiem, kas izplata dažādus apmelojumus un ļaunas baumas par Ķīnu un Padomju Savienību. Ja agrāk tie melsa, ka šīs valstis gatavojas uzbrukt mūsu zemei, tad pašreiz cilvēkus biedē ar to, ka visus japāņus, kas pārcelsies uz turieni, padarīšot par vergiem, — uzstājās komisijas loceklis no opozīcijas partijas. — Šādiem tipiem nevajadzētu staigāt brīvībā tik atbildīgā brīdī! Pie tā, protams, ir vainīga valdošā partija — lai kā pēdējos gados mainījies ministru kabineta sastāvs, valdība allaž ar apskaužamu dedzību visnotaļ atbalstījusi ASV antikomunistisko politiku, tādējādi klusībā piekrītot šādu izlēcēju psiholoģijai un darbībai.

— Šī problēma jau tiek apspriesta visaugstākajā līmenī, — priekšsēdētājs teica, berzējot virslūpu. — Nav vārdam vietas, mums jāveic attiecīgie pasākumi pret ultralabējiem, protams, nepārkāpjot konstitūciju…

— Tik tiešām, nevienā zemē netiek pieļauti tādi difamācijas plūdi attiecībā pret ārvalstīm kā Japānā. Rodas iespaids, ka Japānai absolūti trūkst apziņas, ka tā ir starptautiskās sabiedrības locekle, — savu domu izteica valdošās partijas diplomātisko aprindu pārstāvis. — Vai iespēja izvēlēties evakuēšanās vietu neizraisīs lielas nekārtības? Man liekas, ka šādos apstākļos mēs nespēsim izvairīties no piespiedu sadales.

— Nāksies ieborēt mūsu tautiešu smadzenēs, ka tas nav tūrisma brauciens, bet evakuācija dzīvības glābšanai, — priekšsēdētājs saīga. — Bet nu atgriezīsimies pie lietas, Lūdzu, turpiniet ziņojumu.

— Gaisa transports visideālākos apstākļos desmit mēnešu laikā var pārvest desmit miljonu cilvēku piectūkstoš kilometru attālumā vai divdesmit miljonus cilvēku divarpustūkstoš kilometru attālumā. Bet es vēl reizi gribu uzsvērt, ka šie cipari atbilst ideālam variantam. Nav taču zināms, līdz kuram brīdim mūsu lidostas būs spējīgas darboties.

— Situācija Osakas lidostā jums zināma, bet arī Naritai sava vājā vieta, — piebilda Civilās aviācijas pārvaldes priekšnieks. — Tā ir degviela. Naftas vads 110 Kasimas ostas stipri cietis zemestrīces laikā un atjaunots tikai par trim ceturtdaļām. Bet, ja spēcīgāki grūdieni atkārtosies, degvielu būs jāpiegādā pa gaisu… Jārēķinās, ka arī iekšējie ūdens ceļi nebūs lietojami. Tiem lidlaukiem, kas atrodas tālāk no jūras ostām, ir liels trūkums — ar tankkuģiem uz turieni nevar nogādāt degvielu.

— Arī jūras ostās stāvoklis nav labāks, — atgādināja Jūras transporta pārvaldes priekšnieks. — Jau tagad Klusā okeāna piekrastes ostas ir izstājušies no ierindas trīsdesmit procenti piestātņu, bet Japānas jurā paralizēta ostu desmitā daļa. Ja Klusā okeāna piekrastes grimšana un Japānas jūras piekrastes pacelšanās turpināsies tagadējos tempos, tad četru mēnešu laikā visas Japānas ostu iekārtas kļūs neizmantojamas un nederīgas. Tādā gadījumā mēs varēsim cerēt tikai uz iekraušanu atklātā jūrā. Bet cik cilvēku varēs pārvest līdz kuģiem laivās?

— Būs vajadzīgi aesantkuģi, — priekšsēdētājs ieminējās. — Neatliek nekas cits kā griezties pie pašaizsardzības jūras spēkiem un ASV jūras karaflotes pavēlniecības. Tagad ir lieli desantkuģi, kuru tilpums ir divarpustūkstoš tonnu … Tajos pat tankus var iekraut…

— Jā, Vjetnamas kara laikā ar tādiem kuģiem no Jokohamas uz Saigonu pārvadāja munīciju un citus stratēģiskus materiālus …

— Pareizil Tieši tādā kuģī es pats pēc kara repatriējos no dienvidiem uz Japānu. Šūpo, nekādu ērtību. Cik slimo un ievainoto aizgāja bojā tropiskās svelmes un distrofijas dēļ…

— Ja nemaldos, toreiz no ārzemēm kopā ar militārpersonām tika repatriēti vienpadsmit miljoni cilvēku, diplomāts piebilda.

— Bet cik ilgā laikā? Turpat desmit gados! — priekšsēdētājs rūgti iesmējās. — Desmit mēnešos simt desmit miljonus. Tas taču ir tīrais ārprāts!

Japānas arhipelāgu kratīja sīks drudzis. No Kjūsjū salas dienvidos līdz Hokaido salai ziemeļos nepārtraukti turpinājās divas līdz četras balles stipras zemestrīces. Abās Japānas malās reizē aktivizējās vulkāni — Aso un Tokači. Jau vairāk nekā mēnesi nebija izmantojams dzelzceļa tunelis zem Cugaru jūras šauruma, jo tajā ieplūda ūdens. Septiņas balles stipras zemestrīces Kjūsjū salas ziemeļos un Honsjū salas dienvidos izraisīja augsnes nobīdi septiņu kilometru garā joslā ar divu metru novirzi horizontāli un septiņdesmit centimetru novirzi vertikāli. Tā rezultātā sagruva automašīnu un dzelzceļa tuneļi starp Simonoseki un Modzi. Kā par brīnumu, vesels palika tilts starp šīm divām pilsētām, bet arī tā balstu augšējā daļa sasvērās par pusotru metru, tādēļ kravas automašīnām bija aizliegts to izmantot.

Kjūsjū salā drīz sākās Kirisimas un Sakuradzimas izvirdums. Salas Klusā okeāna piekraste iegrima par trim metriem, kādu laiku turējās nekustīga, tad atkal sāka nosēsties ar vēl lielāku ātrumu. Centrālajā Japānā iedarbojās Jakedakes un Tatejamas vulkāni.

Cilvēki bija it kā pārakmeņojušies un ārēji neviens neizrādīja satraukumu. Visi gaidīja valdības norādījumus. Kansaja apgabals tapa gandrīz izolēts no Tokijas. Tur nesaņēma pat galvaspilsētas žurnālus. Sakarus starp šiem rajoniem uzturēja vienīgi ar radio un televīzijas palīdzību. Darbojās vēl arī trīs laikrakstu faksimila kanāli. Bija publicēts evakuācijas vispārējais plāns, bet nekādi konkrēti rīkojumi netika saņemti.

Pilsoņu pārcelšanai uz ārzemēm vajadzēja sākties otrajā aprīlī, Izziņoja, ka katrā prefektūrā, pilsētā un ciematā norādīs konkrētus sapulcēšanās un izbraukšanas laikus un Vietas, Taču dienas ritēja uz priekšu, bet nekādu norādījumu vēl arvien nebija. Tūlīt pēc valdības paziņojuma tika pārtraukta biļešu pārdošana uz starptautiskajiem avioreisiem. Pamazām sāka evakuēt slimniekus un ārzemēs nepieciešamo personālu, bet ari šos cilvēkus izveda tikai no tiem evakuācijas punktiem, kuri varēja nodrošināt visus transportēšanas drošības noteikumus. Cilvēki, kas dzīvoja lidostu tuvumā, aizvien vērīgāk sāka lūkoties uz steidzīgi pienākošām un aizlidojošām lidmašīnām.

Kāpēc ik dienu aizlido tik daudz pārpildītu lidmašīnu, ja pasažieru izbraukšana uz ārzemēm pārtraukta? Kas ir tie braucēji? Varbūt ievērojamu valstsvīru radinieki, bagātnieki un cilvēki ar plašiem sakariem? Tātad viņi drīkst? Bet mēs? Vai tad mums te būs jānīkst līdz pēdējam briesmu brīdim? Vai vēl ļaunāk — tiksim pamesti likteņa varā?

Neviens pagaidām skaļi par to nerunāja, bet cilvēku acīs, kas pavadīja aizbraucošās lidmašīnas, atspoguļojās bažas un nemiers. Tomēr vēl ļaudis nebija zaudējuši uzticību sabiedrībai un valdibai. Gan jau mūsu valdība kaut kā tiks ar visu galā… Sāda cerība sakņojas vēsturiski ilgā nacionālās vienotības apziņa, ka politiķi un valsts ierēdņi taču arī ir japāņi.

Pārāk ilgi tautā bija potēts priekšstats par «tautiešu vienotību». Nacionālās saliedētības apziņa un vienotības jausma ar «valsts vadītājiem» lika visai japāņu tautai, neraugoties uz tās nelabvēlīgo nostāju pret valdību un militāristu kliķi, dziļi izjust savu daļu vainas, kad pēc kara, kas beidzās ar īsu imperatora paziņojumu, tika nodoti tiesai un sodīti ar nāvi trīspadsmit galvenie kara noziedznieki. Šāda neiznīcināma apziņa, kas stipri līdzinās bērna uzticībai saviem vecākiem — «gan jau viņi palīdzēs, ja kas atgadīsies» —, vēl arvien valdīja tautas masās, sekmējot «paklausību un pakļaušanos liktenim» pat visdrausmīgāko briesmu brīžos.

Reizē ar tradicionālo nep/etošanos «gādīgo tēvu valdnieku gribai» japāņiem izveidojās arī īpatnēja uzvedības sistēma. Tā radās sabiedrības aso pretrunu ietekmē. Šīs sistēmas būtība bija ļoti vienkārša — ja tu esi kaut ko zaudējis, ja tev kas atņemts vai tu esi apvainots, tad vajag sapulcēties barā, paklaigāt, kaut ko salauzt, reizēm pat dūres pavicināt… Taču arī tādos gadījumos cilvēki gandrīz nekad nenogāja līdz galējībai. Un arī šāda rīcība bija izskaidrojama ar zemapziņā snaudošo «dēlu» attieksmi pret «valsts tēviem» un sabiedrību. Pēc spraigas un vētrainas garīgas izlādēšanās japāņi parasti nomierinājās — vai tad ir vērts un vai pieklājas ārdīties pašiem savās mājās… Bet šoreiz apstākļi bija pārāk neikdienišķi. Tautā arvien vairāk un vairāk izplatījās neuzticība valdībai, un, ja ari patlaban tā vēl neizpaudās nekādās konkrētās formās, tad bailes gan augtin auga un jebkuru brīdi varēja novest pie eksplozijas un nesavaldāmas panikas.

Satraukuma pilnā atmosfēra sabiezēja ar katru stundu. Cilvēki kustējās mehāniski, vēršot skatienus kaut kur tālumā. Ja tādi skatieni sastapās, tad šausmas, ko cits cita acīs izlasīja, vēl vairāk kāpināja baiļu sajūtu — katrs jutās kā vajāts zvērs. Bet zeme turpināja drebēt, un no debesīm nepārtraukti krita balti pelni…

Komunikāciju tīkls valstī saruka ar katru dienu. No lauksaimniecības rajoniem nošķirtajās pilsētās jau varēja just pārtikas trūkumu. Tokijā vēl arvien bija spēkā likums par cenu kontroli un pārtikas produktu normēšanu, ko ieviesa pēc lielās zemestrīces, bet tagad — ārkārtējā stāvokļa laikā — valdība kontrolēja pilnīgi visu: sakaru līdzekļus, transportu, pārtikas un pirmās nepieciešamības preču sadali un to cenas. Bet, tiklīdz publicēja likumu par kontroli, no letēm pazuda visas preces. Tiesa gan, pēc dienām desmit, pateicoties valsts orgānu aktīvai rīcībai, stāvokli izdevās nedaudz normalizēt. Tomēr transporta sistēmas sabrukums valstī traucēja preču apgrozību, pārvēršot pārtikas trūkumu galvaspilsētā visnopietnākajā problēmā.

— Kartīšu sistēma? — īgni pārvaicāja priekšlaicīgi novecojis vīrs un palūkojās uz sievu tā, it kā viņa būtu pie visa vainīga. — No kura laika?

— Ar nākošo nedēļu. Bet šonedēļ vispār netirgos.

Nogurusi sieviete vidējos gados izvilka no somas

nedaudz dārzeņu un dažas nūdeļu paciņas.

— Līdz nākošajai nedēļai vēl veselas trīs dienas! — vīrs teica, raugoties kalendārā. — Vai mums mājās ir kaut kas? Kādi krājumi?

— Tikai četri kilogrami rīsa. Svētdienu ieskaitot, vēl četras dienas. Nav gandrīz nemaz gaļas un sakņu… Vienīgi nedaudz konservu …

— Kāpēc tad neiegādāji savlaicīgi? — vīrs skaļi pauda savu neapmierinātību. — Tu taču zināji, ka tā būs!

— Veikalos jau divas nedēļas gandrīz nekā nav. Tikai rindas. Es katru dienu stāvu un stāvu, lai kaut ko nopirktu … Stāvu un atceros bērnību … Kara beigās es mācījos pamatskolā. Visapkārt krāsmatas un garu garās rindas… Visi bija izbadējušies… Atceros tos laikus kā murgainu sapni. Vai kādam varēja ienākt prātā, ka tas atkal atkārtosies …

Viņa paņēma nūdeļu paciņu.

— Arī šo te dabūju ar lielām mokām. Neviens negrib nekā pārdot. Veikalnieks teica, ka atstājis pats sev. Zaudējusi cerību kaut ko nopirkt, jau gribēju iet prom. Bet tad iedomājos par bērniem — trīs mutes, un visas prasīs ēst. Stāvu un domāju. Bodnieks čukst man ausī: «Kundzīt, man nav nekādas jēgas ņemt naudu, bet, ja jums ir gredzens ar dārgakmeni, tad es varu apmainīt…»

— Nu, un… — vīrs dusmās izdvesa. — Apmainīji? Kuru gredzenu?

— Tu toreiz saņēmi prēmiju un uzdāvināji man dzimšanas dienā …

— Kaķa aci? — vīrs jautāja aizsmakušā balsī. — Tā nav visai dārga manta. Tomēr kādus piecdesmit sešdesmit tūkstošus maksāja. Un tu apmainīji to gredzenu pret septiņām nūdeļu paciņām?

— Lūdzu, piedod! — sieva klusi teica un izbijusies raudzījās vīra pārvērstajā sejā. — Es biju pavisam apjukusi … un nolēmu…

— Mamm, vai drīz vakariņosim? — uz kāpnēm atskanēja soļu dipoņa, un no otrā stāva noskrēja pats jaunākais bērns, pamatskolas piektās klases skolnieks. Tam sekoja vecākais dēls un meita — vidusskolas pirmās un otrās klases skolēni.

— Ēst gribas… Kas šodien būs vakariņās?

Vecāki saskatījās. Vīrs pēkšņi pielēca kājās un sāka

atraisīt jostu.

— Paklau… — sieva nobijusies ierunājās.

— Iziešu uz brīdi ārā, — viņš paskaidroja pārģērbdamies. — Vakariņās mani negaidiet. Ēdiet vieni paši.

— Bet ir jau tik vēls …

Soļodams pa naksnīgajām ielām uz dzelzceļa stacijas pusi, viņš sevī errojās par naivo iedomu par katru cenu dabūt kaut ko ēdamu. Karam beidzoties, viņš bija mācījies vidusskolas ceturtajā klasē. Vēlākajos gados viņam likās, ka no atmiņas uz visiem laikiem izgaisušas tās dienas, kad nepārtraukti domāja tikai par ēšanu. Šobrīd viņš apbrīnojami spilgti atcerējās, kā viņi abi ar tēvu knapi vilkās, apkrāvušies smagām mugursomām… Tad pārpildīts vilciens, pie kura viņi karājās, ieķērušies vagona rokturos… Un atkal ceļš… Tālu prom pa kalnu takām. Pazemīgi lūdza zemniekus, lai pārdod kaut ko ēdamu. Beidzot, sadabūjuši pussapuvušas batātes1 un piebāzuši ar tām mugursomas, viņi dodas atkal mājup… Kāds prieks mazajiem, bālajiem, izdēdējušiem brāļiem un māsām — batātes tik garšīgas! Skumji smaidot, mate noraugās viņos, saka, ka pašai negribas, un apēd tikai mizas un asnus. Ik reizi, dodoties pārtikas medībās, viņš atcerējās mātes seju, kurā bija skaidri manāmas distrofijas pazīmes, un viņas skumju pilno smaidu… Un, zobus sakodis, viņš stiepa mugursomu, kuras lences sāpīgi grauzās plecos… «Ēst gribas,» — viņš skaidri dzirdēja sava jaunākā dēla balsi, kas saplūda kopā ar viņa paša māsu un brāļu balsīm, kuras atskanēja no tālo kara gadu dzijumiem…

Rimstieties! — viņš iekliedzās, apstājies tumsā un aizbāzis ausis.

Paša kliedziens lika atjēgties un apskatīties apkārt. Uz ielas dega retas laternas, nebija nevienas dzīvas dvēseles. Viņš vairs nevēlas dzirdēt šīs balsis. Nekad! Karš jau sen beidzies, bet ceļš no pagātnes līdz šodienai bijis garš un moku pilns. Cik gadus ildzis šis ceļš? Desmft, divdesmit? Beidzot bija pienācis laiks, kad viņš vairs pieredzēja murgainos sapņus un nepamodās aukstos sviedros… Viss sāka aizmirsties … Vai tiešām tas atkaļ atkārtosies? Katru reizi, atceroties to briesmīgo laiku, viņš ar prieku bija domājis par bērniem — ka tiem ņebūs jāpiedzīvo nekas tamlīdzīgs. Bet kas nu iznācis…

— h. Vai tiešām atkal?… — Viņš stāvēja tumsā kā sastindzis, pacēlis acis pret debesīm ar retiem mākoņiem… Dzīve, kuru viņš veidojis ar šīm divām rokām, līdz bezsamaņai pūloties firmā, upurējot tai visus savus niecīgos sapņus un vēlēšanās. Darbs, sūrs darbs… Pa retam nedaudz lēta degvīna, lai kaut mazliet atslā-

* Batātes — saldie kartupeļi.

binātos. Savu dzīvi kopā ar jauno sievu viņš sāka šaurā, svešā mājā noīrētā istabiņā. Beidzot iebrauca savā mājoklī — kooperatīvās mājas divistabu dzīvoklī… Piedzima bērni… auga… sāka iet skolā… Vajadzēja noīrēt mājiņu… Sakrāja naudu iemaksai un nopirka zemes gabalu par tādu summu, kas lika noplēst sev pēdējo ādu. Uzbūvēja savu māju, un tad sekoja bezgalīgi aizņēmuma atmaksas gadi. Pagājis tikai nepilns pusgads, kā nomaksāti visi parādi. Trīsdesmit pacietības un cītīga darba gadi. Tiklīdz tie atplaiksnījās atmiņā, visu ķermeni pārklāja lipīgu sviedru kārta. Jā, viņš bija atteicies no visām vēlmēm, no visām jaunības cerībām. Pareizāk sakot, ģimenes labad tika upurēta arī pati jaunība… Reizēm naktīs viņu pārņēma neremdināmas skumjas, tad viņš lēca augšā un viens pats dzēra nesildītu degvīnu, lai rastu mierinājumu. Pārmetot bērniem nevērīgu, vieglprātīgu attieksmi pret naudu un mantām, viņš bieži pieminēja kara gadus un tūdaļ dzirdēja atbildi: «Nu, un? Kāda mums tur daļa?» Tādos gadījumos viņš gandrīz nespēja savaldīties. Apvaldījis vēlēšanos iesist, izspieda kaut ko līdzīgu smaidam un jutās vēl nožēlojamak. Tad atkal dzēra, lai atbrīvotos no sasprindzinājuma. Bet tas viss tomēr bija lieliski. Nebūtu tikai to seno dienu mocību! Kaut atkal nesāktos tāda elle, kad cilvēki kļūst līdzīgi vilkiem un gatavi pārkost cits citam rīkli vienas sapuvušas batātes dēļ… Ne par ko neļaut bērniem pārdzīvot to, ko esam pārdzīvojuši mēs paši, — tāda uzmācīga doma mita visos viņa vienaudžos. Ar šo domu viņš dzēra rūgtu rīsa degvīnu lētā krodziņā, uzjautrinājās, stāstīja krodziniecei pliekanus jokus … Reizēm viņš pat uzrāva karalaika dziesmu, ja pie galdiņa gadījās kāds nejaušs apmeklētājs viņa vecumā, un tad jaunie puiši nicinoši raudzījās uz viņiem … Un tomēr bija labi… Lai kā, mēs tomēr centāmies… Dzīve Japānā ievirzījās normālās sliedēs. Ļaudis kļuva. turīgāki, radās iespēja labi apģērbt un sātīgi ēdināt bērnus. Pēdējos gados par ēšanu vispār nebija ne domu, ne runu… Reiz, kad viņi pārcēlās jaunajā — beidzot savā — mājā, viņš, aiz prieka iedzēris, izkliedza «bandzai». Sieva sadusmojās uz viņu, bet bērni nosodoši paskatījās … Un, lūk, tagad … Vai tiešām šī visai mēreni nodrošinātā dzīve pārvērtīsies īsā sapnī?

Japāna nogrims… Pilnīgi neticami, bet runā, ka būšot tieši tā… Simts miljonu cilvēku, ar neaprakstāmām pūlēm izkļuvuši no kara un pēckara posta bezdibeņa, pusi savas dzīves veltījuši, lai pacietībā un sūrā darbā nodrošinātu labklājību savām ģimenēm un visai valstij., Un tagad, pēc dažiem mēnešiem, lai viss tas izzustu vārda tiešā nozīmē? Nogrimtu jūras dzelmē? … Kas viņus sagaida? Pārpildītas lidmašīnas un kuģi, ja vien varēs tajos tikt, nožēlojama veģetēšana svešā zemē, kas nekad nav redzēta, bet tagad viņiem tiks «iznomāta», mētāšanās pa bēgļu barakām un nometnēm… Piedzīvotāju dzīve un savas nepilnvērtības pastāvīga apziņa …

Kas gaida viņu pašu? Vai viņš būs spējīgs svešā zemē visu sākt atkal no gala. Viņa apgādē ģimene — ne visai jauna sieva un vēl ne visai lieli bērni. Vai viņš atradīs darbu? Vai varēs nopelnīt un atnest mājās tik daudz, lai visi būtu paēduši?

«Man jau pāri piecdesmitiem, un es esmu ļoti noguris…» Galvu nodūris, viņš lēni vilkās uz mājas pusi… «Tomēr vēl pacīnīšos! Esmu taču savu bērnu tēvs! Un savas sievas vīrs! Esmu vīrietis, pieaudzis cilvēks! Viņu labad uzupurēšos vēlreiz.» Jā, nebūs vecumdienu mierīgās dzīves pēc aiziešanas no darba, uz kuru viņš bija tā cerējis. Nebūs arī krietnā pabalsta par nokalpotajiem gadiem. Kas par to? Vai līdzšinējā dzīve devusi kādus priekus? Tātad, vai nav gluži vienalga? Cik nelaimīgā laikmetā piedzimusi mūsu paaudze!..

Zeme ierūcās, atkal sākās trīcēšana. Nodzisa visas jau tā blāvās laternas. Atskanēja plīstošu stiklu šķindoņa. Kaut kur ar dobju troksni bira dakstiņi. Zeme līgojās, bet viņš spītīgi gāja uz priekšu. Vai bija vērts krist izmisumā un lādēt likteni? Cik nav bijis senatnē cilvēku, kas cietuši vēl lielākas mokas un miruši, tā ari neizbaudīdami dzīvē nekā laba. Un cik grūtdieņu nav mūsu pasaulē?… Viņš tomēr kādu laiku nodzīvojis zināmā pārticībā. Pat golfu spēlējis. Ārzemēs pabijis, tiesa, tikai vienu reizi. Arī geišu gadījies apskaut, lētu gan… Un tagad piecdesmit gadu vecumā sākt visu no jauna. Nekā darīt — ja no jauna, tad no jauna…

Likās, ka arī nakts līgojas taktī… no jauna., no jauna … Viņa sirds iestenējās.

Apkārtnē nebija nevienas dzīvas radības. Tātad neviens arī neredzēja, kā viņš — jau pavecs vīrs — ar delnu centās noraust asaras, kas nemitīgi ritēja pa vaigiem, nez kāpēc visu laiku mēģinādams atdarināt kaut ko līdzīgu nožēlojamam smaidam.

10.

— No Ķīnas saņemta atbilde, — Kuņieda pavēstīja. — Piekrīt izvietot divus miljonus cilvēku. Tas ir pagaidām, līdz augustam… Turpmāk varēs pieņemt līdz septiņiem miljoniem, bet mūsējie lūdz vēl mazliet palielināt šo skaitli. Sarunas turpināsies.

— Kur nu vēl vairāk! — Nakada pakratīja galvu.

— Lai cik plaša būtu teritorija, bet valstī, kur uz vienu iedzīvotāju ražošanas apjoms ir tik niecīgs, neko daudz neuzsāksi. Padomā pats kaut vai par pārtikas problēmu!

— Ķīnieši izteikuši vēlēšanos pieņemt zemniekus un augsti kvalificētus tehniskos speciālistus…

— Kādos rajonos? Vai Guandunas provincē?

— Nē, pašreiz norādīta Czjansu province. Iepretī Janczi grīvai uz Cunmindao salas tiek gatavoti dzīvojamie rajoni.

— Cunmindao sala? — Nakada pacēla galvu.

— Man liekas, tai pretī atrodas Usuna cietoksnis?

— Jā, nu un kas par to?

— Nē, nekas, — Nakada atteica. — Bet ko saka Padomju Savienība?

— Kā jau bija gaidāms, uz Piejūras novadu. Noskaidrots, ka Sahalīnas dienvidu daļa un Kuriļu salas arī cietīs, arī tur pilnā spēkā rit iedzīvotāju evakuēšana. Tātad nav ko cerēt uz lielu skaitu kuģu saņemšanu no turienes.

Beidzot sāka darboties Japānas glābšanas komiteja, ko nodibināja ANO ietvaros. Kaut kas jau bija darīts arī agrāk pēc ANO ģenerālkomisāra sekretariāta bēgļu glābšanas lietās iniciatīvas. ANO ģenerālsekretārs doktors Bīns noraidīja lielvalstu pārstāvju priekšlikumu izveidot no dažādu valstu karakuģiem speciālu floti Japānas iedzīvotāju pārvadāšanai. Tā vietā ANO organizēja īpašu komiteju, kurā bez lielvalstīm ietvēra vēl septiņpadsmit citas valstis no dažādiem zemeslodes reģioniem. Par tās priekšsēdētāju ievēlēja Tanzānijas pārstāvi Mbajo kungu — ANO Āfrikas ekonomiskās komisijas locekli, bijušo ANO Ekonomiskās un sociālās padomes locekli—, viņa vietnieku posteņus ieņēma ASV un PSRS pārstāvji, bet sekretāra amatu izpildīja Maltas pārstāvis. Komitejas locekļos ietilpa ne tikai Eiropas, bet arī Āzijas valstu — Indonēzijas, Jordānijas un Ban- gladešas pārstāvji. Par to parūpējās doktors Bīns. Viņš uzskatīja, ka jaunattīstības valstis, kurās vēl nebija izgaisušas atmiņas par pašu pārdzīvotajām ciešanām, varēs sniegt Japānai morālu atbalstu, kura vērtība ne- butu mazāka par lielvalstu materiālo palīdzību.

Komitejas galvenais uzdevums bija vest sarunas ar dažādu valstu valdībām par japāņu bēgļu uzņemšanu, tatad konsultācijas, kuras līdz šim Japāna ievadīja patstāvīgi. Par konsultantu komitejā bija pieaicināts ASV jūras karaflotes viceadmirālis Braunbergers, liels speciālists jūras un gaisa pārvadājumu organizēšanā. Komitejas sastāvā ietilpa, gan bez balsstiesībām, arī Japāna, kuru pārstāvēja Japānas Ārlietu ministrijas speciālais padomnieks Nodzaki Hačirotas kungs un dabaszinātņu doktors Kokonogi Sakihiras kungs — bijušais ANO atašejs zinātnes jautājumos, kas šajā postenī bija nodarbojies ar atomenerģijas un izejvielu problēmām.

Komiteja uzreiz saskārās ar ļoti sarežģītu un visai delikātu jautājumu par bēgļu sadali dažādām valstīm. Pirmajā slēgtajā sēdē Kanādas pārstāvis Ponsona kungs ierosināja izmantot «proporcionālās izvietošanas» principu. Citiem vārdiem sakot, izmitināt japāņu bēgļus proporcionāli katras valsts iedzīvotāju skaitam. Japānas simtdesmit miljonu tauta sastāda 2,8 % no visas zemeslodes iedzīvotāju skaita, kas dotā brīdī sasniedzis četrus miljardus. Tātad katrai valstij jāuzņem tāds bēgļu skaits, kas līdzīgs šīs valsts iedzīvotāju 2.8 %. Pie tam atkarībā no konkrētiem apstākļiem dotajā valstī ir pieļaujama novirze plus mīnus viena procenta apmērā.

Šāds projekts ļoti labi raksturoja Ponsona kungu, kas ilgus gadus gan Kanādā, gan vēlāk ANO bija nodarbojies ar pārtikas produktu statistisku uzskaiti, bet mazās un jaunattīstības valstis kategoriski iebilda pret šādu ierosinājumu. Kā problēmas apspriešanas pamatprincipu to atbalstīja Rietumeiropas valstis, Padomju Savienība, ASV un Austrālija.

Mazo valstu pārstāvju vidū dominēja uzskats, ka sadali nedrīkst veikt mehāniski, bet jāņem vērā katras valsts konkrētie apstākļi — klimats, dzīves veids, valsts iekšējā situācija un ekonomiskā varenība—, savu rīcību saskaņojot ar ANO tiešajām rekomendācijām.

Viens no iemesliem, kas izraisīja jaunattīstības valstu iebildumus, bija tas, ka šo priekšlikumu iesniedza Kanāda. Šī zeme katru gadu pieņēma vairāk nekā simttūkstoš ieceļotāju. Tās iedzīvotāju blīvums bija ļoti niecīgs, bet teritorija, izpletusies turpat desmit miljonu kvadrātkilometru platībā, lielākā visā Amerikas kontinentā. Tiesa gan, teritorijas trīs ceturtdaļas tika uzskatītas par nepiemērotām dzīvošanai bargo dabas apstākļu dēļ. Ievērojot proporcionālas sadales principu, Kanādai vajadzēja pieņemt septiņsimttūkstoš bēgļu, bet kuluāros valdīja uzskats, ka, ņemot vērā apdzīvojamo platību un nacionālo ienākumu uz vienu iedzīvotāju, šis skaitlis ir pārāk mazs. Tiešās sarunās ar Japānas valdību Kanāda jau bija piekritusi pieņemt pusotra miljona. Tādējādi jau pirms priekšlikuma iesniegšanas Kanāda bija gandrīz divkāršojusi pašai pienākošos normu, līdz ar to uzsverot savu «morālo» pārākumu salīdzinājumā ar citām zemēm.

— Tas, protams, būtu visideālākais variants, — teica priekšsēdētājs Mbajo. — Bet tādā gadījumā mēs neiekļautos termiņos. Vēlāk viceadmirālis Braunbergers izteiks savas domas šajā jautājumā. Bet es pašreiz gribu iepazīstināt jūs ar dažiem cipariem. Divpusēju sarunu gaitā Japāna jau saņēmusi no astoņpadsmit valstīm piekrišanu izmitināt divdesmit miljonus japāņu bēgļu. Šodien dažādās pasaules valstīs jau dzīvo vairāk nekā miljons japāņu — gan agrāk izbraukušie, gan tie, kas nupat paspējuši evakuēties. Teritorijās, kuras Japāna pārvalda saskaņā ar ANO mandātu, plānots pārcelt piecus sešus miljonus cilvēku. Ja tiem pievieno tos pusotra miljona, kurus paredzēts pārvest uz Japānas īpašumā iegūtām vai likumīgi nomātām teritorijām ārvalstīs, tad izrādīsies, ka pašreiz atrasta vieta tikai trīsdesmit miljoniem cilvēku. Kur un kādā veidā izmitināt pārējās trīs ceturtdaļas no Japānas simtdesmit miljoniem iedzīvotāju, vēl nav izlemts. Protams, pēc ārkārtējās evakuācijas arī tos vajadzēs nometināt uz pastāvīgu dzīves vietu citās pasaules malās. Šajā gadījumā galvenā problēma tieši ir saņemt atļauju viņu izvietošanai uz pastāvīgu dzīvi. Tiem trīsdesmit miljoniem, kurus es nupat minēju, pagaidām ir sameklēta tikai evakuācijas vieta, bet nekas vairāk. Neviena valsts vēl nav devusi Japānai atbildi par atļauju apmesties tur uz pastāvīgu dzīvi. Mūsu komitejai steidzīgi — pareizāk sakot, sešu, desmit mēnešu laikā — jāpabeidz sarunas ar visām pasaules valstīm, lai nodrošinātu pārējo astoņdesmit miljonu cilvēku izvešanu. Un tikai vēlāk mēs sāksim nodarboties ar pastāvīga mājokļa meklēšanu visiem simtdesmit miljoniem japāņu.

— Bet vai jūs varat iedomāties, ar kādām problēmām sadursies valsts, kas uz laiku būs pieņēmusi bēgļus, ja evakuēšana ieilgs? — saraucis uzacis, jautāja Jordānijas pārstāvis Tūkana kungs. — Vietējo iedzīvotāju naidīgā nostāja, nabadzība bēgļu nometnēs, epidēmiju uzliesmojumi, noziegumi, sadursmes ar administrāciju ….

— Tā ir pilnīga taisnība. Man neērti to sacīt, bet es ļoti ceru tieši uz jūsu valsts smago, bet ārkārtīgi vērtīgo pieredzi, Tūkana kungs, — priekšsēdētājs Mbajo nolika zodu uz melnajām sakrustotajām rokām. — Jordānijas pieredze ar Palestīnas bēgļiem…

— Atklāti sakot, nezinu, kas te varētu būt noderīgs… — Tūkans, noņēmis brilles, ar pirkstu paberzēja virsdeguni. — Pasaules vēsturē vēl nav bijusi tik liela bēgļu masa. Manas valsts pieredze šajā gadījumā neko nedos. Palestīnas bēgļu bija tikai septiņsimt tūkstoši. Tie gan sastādīja trīsdesmit piecus procentus mūsu pašu zemes iedzīvotāju… ak, cik daudz grūtību tas viss sagādāja! Tagad Jordānijas iedzīvotāju skaits tuvojas divarpus miljoniem… Bet šoreiz mums jāatrisina problēma, kā izvietot cilvēkus, kuru skaits gandrīz piecdesmitkārtīgi pārsniedz šo jau tā diezgan prāvo ciparu …

Bangladešas pārstāvis pacēla roku, lai ņemtu vārdu, bet viņu apsteidza viceadmirālis Braunbergers.

— Es gribu vispirms kaut ko paskaidrot, — viņš uzsāka, Tūlīt pēc otrā pasaules kara, būdams vēl leitnants, es piedalījos japāņu repatriēšanā no Ķīnas. Man jāatzīmē, ka šādās situācijās japāņi ir ļoti savaldīgi un viegli pārvaldāmi.

*— Jā, ari es varu teikt, ka japāņu masas, ja vien tās nav apbruņotas, nesagādā nekādas raizes, — piekrita PSRS pārstāvis Deņikins. — Ja japāņu vidū rodas kādi pārpratumi, tad, kā likums, viņi paši tiek ar tiem galā …

— Man gadījies dzirdēt, ka starp japāņu gūstekņiem reizēm izcēlušās nekārtības, bet vainīga bijusi laikam pati nometņu administrācija, — viceadmirālis Braunbergers piebilda. — Kā jums zināms, Sabiedroto valstu karaspēks Japānas teritoriju okupēja taisni neticami mierīgos apstākļos!

— Bet pēdējā pasaules kara pieredze parādīja visai pasaulei, ka japāņi ne vienmēr noskaņoti tik miermīlīgi, — iejaucās Indonēzijas pārstāvis Ardžo kungs. — Tā ir saliedēta, ļoti enerģiska tauta… Vai ir izlemts, ko pēc evakuācijas darīs ar Japānas pašaizsardzības spēkiem? Vai tie tiks atbruņoti? Cerams, ka pašaizsardzības bruņotās vienības nepavadīs pārceļotājus līdz apmešanās vietām?

— Pēc noteikta evakuācijas posma tie pāries ANO glābšanas spēku štāba rīcība. Pašreiz dominē uzskats, ka tagadējā situācijā Drošības padome var izmantot Japānas pašaizsardzības vienības, lai uzturētu kārtību, bet ar obligātu noteikumu: pavēlnieka postenī jāieceļ ANO rekomendēta militāra persona, — paziņoja ANO ģenerālkomisārs Spopoloss.

— Lai kā tas būtu, tagad nav laiks baidīties, bet glābt Japānu! — priekšsēdētājs Mbajo teica dedzīgi un pārliecinoši. — Es uzskatu Ponsona kunga priekšlikumu par ievērības cienīgu, jo tas var kļūt par atbalsta punktu mūsu darbā. Pašreiz neskaršu tā tīri aritmētisko pusi. Kungi, te nav runa par postu, ko izraisījusi pretrunīgu interešu sadursme. Tā nav parādība, par kuru var teikt: «Ko sēsi, to pļausi». Tā ir kolosāla dabas katastrofa, kura tā vai citādi skars visu cilvēci. Mums ir darīšana ar milzīgu — trīssimtseptiņdesmittūkstoš kvadrātkilometru lielu teritoriju, uz kuras japāņi — viena no visspējīgākām un cītīgākajām pasaules tautām — daudzu gadsimtu gaitā ar savu darbu un sviedriem veidojusi un krājusi neskaitāmas bagātības, kas vērtējamas dolāru triljonos. Bet tagad šī teritorija ar visām tās vērtībām tiks pilnīgi iznīcināta un aizies bojā. ANO jau ne vienreiz vien aci pret aci sadūrusies ar šausmīgām dabas katastrofām, kad bijusi vajadzīga starptautiska palīdzība cietušajiem. Zemestrīce Grieķijā, taifūns Bengālijā, siseņu baru uzbrukums Sīrijai un pēdējā laikā zemestrīces Peru un Nikaragvā… Bet pašreiz runa ir par neredzētu, cilvēces vēsturē nepiedzīvotu un pēc saviem mērogiem pilnīgi neiedomājamu postažu. Protams, ja neskaita Atlantīdu. Tā ir cilvēces laime, ka šī katastrofa, pēc zinātnieku aprēķiniem, skars tikai ierobežotu Tālo Austrumu reģionu. Tajā pašā ļaikā šī nedzirdētā nelaime būs pārbaudījums visai cilvēcei. Reālu palīdzību cietušajiem varēs sniegt tikai tādā gadījumā, ja visas pasaules tautas apvienos centienus. Dabiski, mēs ņemsim vērā atšķirības dažādu valstu apstākļos un nacionālajā ienākumā, kā arī rēķināsimies ar katras iekšējām problēmām. Taču, vēlreiz atkārtoju, arī šoreiz visām pasaules tautām jāapvienojas, kā tās apvienojās, risinot kodolieroču, kosmosa apgūšanas un jūras dzīļu mierīgas izmantošanas problēmas. Vispirms mums pašiem jāizstrādā vienota pozīcija. Un tad jau katra tauta atkarībā no savas teritorijas plašuma un savas valsts situācijas sniegs vispusīgu palīdzību. Pareizāk sakot, katra tauta atsevišķi un visas kopā. Manuprāt, mums jānodarbojas ar bēgļu sadales jautājumu, izejot tieši no šādām pozīcijām…

Tā bija izjusta runa, kas pilnīgi saskanēja ar šī cilvēka raksturu un dzīves gaitām, — viņš jau no pašas jaunības, pārstāvot Tanzāniju, darbojās Āfrikas vienotības organizācijā Adisabebā. Visi klātesošie ar dziļu cieņu klausījās priekšsēdētajā.

— Pirms ķeramies pie darba, man gribētos panākt, lai mēs visi saprastu, ka šī problēma ir pasaulvēsturiska un vispārcilvēciska, ka tas ir morālisks pārbaudījums visām tautām, nevis tikai kādas vienas Tālo Austrumu tautas personiskā bēda …

Priekšsēdētāja runu pārtrauca klusināta zummera skaņa. No faksimila aparāta izlēca papīra lapiņa un nogūla uz galda blakus ģenerālkomisāram. Pārskrējis ar acīm tekstam, Spopolosa kungs pasniedza lapiņu priekšsēdētājam. Tas, apmierināti pasmaidījis, paziņoja:

— Piedodiet, esmu spiests atrauties. Kopš mūsu komitejas nodibināšanas ir ienācis pirmais tiešais priekšlikums. Mongolijas Tautas Republikas valdība gatava pieņemt pieesimttūkstoš japāņu bēgļu, bet vēlāk atkarībā no apstākļiem pat vēl vairāk…

Atskanēja diezgan pašķidri aplausi.

— Mongolijas teritorija ir vairāk nekā pusotra miljona kvadrātkilometru liela, bet iedzīvotāju skaits tikai miljons trīssimt tūkstoši… Šajā tuksnešu un stepju valstī daudz tiek darīts rūpniecības attīstībā un acīmredzot ir vajadzīgi labi japāņu tehniskie kadri…

— Ir saņemts arī Dienvidkorejas pārstāvja ierosinājums Ģenerālasamblejai un mūsu komitejai… Lai mēs izskatītu un apspriestu jautājumu, vai paredzētā katastrofa kādā veidā atsauksies arī uz Korejas pussalas dienvidu daļu, — priekšsēdētājs teica, izlasījis otru lapiņu. — Protams, mūsu dienaskārtībā ir paredzēts apspriest nelaimes iespējamo ietekmi uz citiem zemeslodes rajoniem. Tad vēl…

Iepazinies ar trešo lapiņu, priekšsēdētājs neizpratnē sarauca uzacis, salocīja papīriņu un iebaza to krūšu kabatā.

— Piedodiet, tā ir man personiski adresēta zīmīte no Zambijas parstavja …

11.

Tanī pašā laikā, kad pasaules avanscēnā enerģiski un pašaizliedzīgi strādāja ANO speciālā komiteja, aizkulisēs sāka uzdarboties gluži citādi spēki. Masu informācijas līdzekļi, protams, par to nekā neziņoja.

Tiešā telefona zvani valstu vadītāju oficiālajās rezidencēs Vašingtonā, Maskavā, Pekinā, Parīzē, Londonā… Ārēji neuzkrītoši diplomāti, labi nomaskējušās militārās personas un starptautisko jautājumu eksperti speciālās lidmašīnās šaudījās no kontinenta uz kontinentu. Miglaini mājieni, «izlūkgājieni», bet reizēm arī ziņojumi preses konferencēs — visu veidu diplomātijas ieroči ar steigu tika mobilizēti, lai pēc iespējas ātrāk un sīkāk noskaidrotu spēles partneru nodomus.

Kādā veidā Japānas izgaišana ietekmēs stāvokli Tālajos Austrumos un visā pasaulē? Vai nesabruks pastāvošais spēku līdzsvars? Bojā taču aizies valsts, kas lielā mērā ietekmējusi mūsdienu dzīves gaitu.

ASV, Padomju Savienība un Ķīna — katra atsevišķi — sāka pētīt iespējamos zaudējumus no zemestrīcēm un cunami Āzijas kontinenta austrumu daļā, it sevišķi Korejas pussalā, Piejūras novadā, Dzeltenās un Austrumķīnas jūru piekrastēs un Taivānā. Līdz ar to pastiprinājās aizdomīga rosme ap personām, kas bija vairāk informētas par gaidāmām izmaiņām zemeslodes struktūrā. Plāna D galvenajā štābā sāka pazust dažādi dokumenti vai arī kāds no tā darbiniekiem tika uzaicināts ierasties «NN viesnīcas hallē», lai slepenās sarunās izlobītu vajadzīgās ziņas. Aizsardzības pārvaldes gaiteņos saradās ārzemju korespondenti un diplomāti. Uzrakstus «Nepiederošām personām ieeja aizliegta» vairs neviens neņēma vērā. Lieta nonāca pat tik tālu, ka kopa ar dokumentiem pazuda kāds galvenā štāba darbinieks, bet, viņu meklēdams, «izgaisa» jauns ģeogrāfs.

Kad drošības orgāni paziņoja, ka abi «nolaupītie» atrodas jau aiz Japānas robežām, Jukinaga histēriski iekliedzās.

— Mūsu zemei tas ir jautājums, būt vai nebūt, bet šie… Par ko tādi ārzemnieki uzskata mūs — japāņus? — klaigāja šis parasti klusais un savaldīgais zinātnieks. — Tie divi darbinieki vajadzīgi mums tieši šeit! Cilvēki aiz pārguruma cits pēc cita izkrīt no ierindas!

— Nomierinies un netrako… — Nakada savaldīja Jukinagu. — Nesabeidz veltīgi nervus. Viņi darīs visu, lai kaut ko uzokšķerētu. Bet iedomājies, cik skābas būs viņu sejas, kad viņi uzzinās, ka mūsu rīcībā nav nekādas īpašas informācijas, izņemot to, kas iekļauta ziņojumā Starptautiskajai ģeogrāfu biedrībai. Mums taču vienkārši nebija laika izpētīt kataklizmas ietekmi uz tuvākajām teritorijām.

— Bet tāds projekts pastāvēja … — Kuņieda iebilda. — Manuprāt, pat vēl pašā sākumā …

— Jā, bet līdz tā īstenošanai netikām… — Nakada paberzēja ar sariem apaugušos vaigus. — Lai viņi paši izdara pētījumus un sastāda prognozi.

Kuņieda zināja, ka, veidojot Japānas nogrimšanas modeli, bija noskaidrojies — kataklizmas ietekme uz tuvākiem rajoniem būs negaidīti niecīga. Bet šīs problēmas sīkākai izpētei tiešām neatlika laika. Nosūtījis ģimeni pie radiem uz Vankūveru, Kuņieda joprojām strādāja bez atpūtas, galvu nepacēlis, tagad jau evakuācijas komitejas sekretariātā. Plāna D štābs bija pārgājis komitejas pakļautībā, bet praktiski visi ieņēma savas agrākās vietas: štāba priekšnieks bija kļuvis par komitejas priekšsēdētāja vietnieku, bet Kuņieda pildīja viņa sakarnieka pienākumus. Notikumi attīstījās straujā tempā, izvirdumi un zemestrīces nerimās, Klusā okeāna piekrastes iegrimšana un horizontālā pārvietošanās kļuva arvien redzamāka. Paralīzes stāvoklī pamazām nonāca visas tautas saimniecības nozares. Ļaudis saņēma savu ikdienas pārtikas devu un gaidīja …Pacietīgi gaidīja, kad viņiem pienāks laiks sapulcēties noteiktajā stundā un vietā …

Bet starptautiskās sfērās viss ritēja noteiktajā kārtībā. ASV prezidents konferencē Baltajā namā paziņoja: lai piedalītos Japānas iedzīvotāju izvešanā, tās ūdeņos nosūtīti ne vien tie kuģi, kurus jau nofraktējusi Japānas valdība, bet arī ASV Septītā juras karaflote, un visdrīzākajā laikā tai sekos daļa Pirmās flotes.

Glābšanas operācijās, protams, piedalīsies visi Tālo Austrumu GKS un Piektā gaisa flote, kā arī Septītās un Trīspadsmitās gaisa flotes transportlidmašinas. Vel nav galīgi izlemts bēgļu skaits, kurus varēs piemitināt ASV, bet pašreiz valdība pieņēmusi lēmumu izvietot Klusā okeāna piekrastē divus miljonus cilvēku. Jautājums par bēgļu ievešanu valsts iekšējos rajonos tuvākajā laikā tiks saskaņots kongresa.

Kāds žurnālists aizrādīja, ka transportlīdzekļu daudzums neatbilst bēgļu skaitam, kurus ASV gatavojas uzņemt. Prezidents paskaidroja, ka Amerikas kuģi un lidmašīnas pārvadā iedzīvotājus arī uz citām valstīm, kas devušas piekrišanu izmitināt evakuētos. Tā, piemēram, jūras karaflote jau pārveduši gandrīz pusmiljonu cilvēku.

Komentētājs kara jautājumos, kas atradās starp korespondentiem, jautāja, ar ko izskaidrojama amerikāņu karakuģu pārvietošanās uz Kluso okeānu. Piemēram, tā rietumdaļā esot manīts prāvs skaits lielu atomzemūdeņu. Lidmašīnu bāzes atomkuģis «Eisenhovver», kas ietilpst Otrajā flotē, atstājis Atlantijas okeānu, parādījies Āzijas akvatorijā. Tas esot redzēts Taizemes Satahipas karaostā. Vai šiem kuģiem arī kāds sakars ar palīdzības sniegšanu Japānai? Prezidents atbildēja, ka zemūdenes paredzētas izmaiņu pētīšanai jūras dibenā, bet «Eisenho\ver» palīdzēs Klusā okeāna jūras karaflotei veikt glābšanas darbus.

Bet visi gluži labi saprata, ka šie pasākumi vērsti pret Padomju Savienības Ziemeļu un Tālo Austrumu flotēm, kuru darbības aktivizēšanos sakarā ar japāņu kataklizmu varēja paredzēt Klusā okeāna ziemeļu un rietumu sektoros. Un tiešām, pie Aļaskas jau bija manītas Četras padomju atomzemūdenes, kas caur Beringa jūras šaurumu bija izpeldējušas no Ziemeļu Ledus okeāna. Arī Cusimas rajonā pieauga padomju karakuģu skaits. Bet, kad Japānas Aizsardzības pārvalde nosūtīja ASV Klusā okeāna karaflotes pavēlniecībai ziņojumu, ka Korejas jūras šaurumu šķērsojuši padomju helikopteru bāzes kuģis, kas vēl nesen bija dislocēts Vidusjūrā, un divi ar raķetēm apbruņoti iznīcinātāji no Baltijas jūras karaflotes, amerikāņi sāka nervozēt. Kļuva zināms, ka abi šie karakuģi no Baltijas jūras iegājuši Ziemeļjūrā, vēlāk manīti Atlantijas okeāna dienvidos, atklātā jūrā papildinājuši degvielas krājumus, apbrau- kuši apkārt Labās Cerības ragam, Indijas okeānā satikušies ar helikopteru bāzes kuģi un no turienes ieradušies Tālajos Austrumos.

Baltijas eskadra Korejas jūras šaurumā! Vēl nesen šāda ziņa būtu pielīdzināta bumbas sprādzienam, bet tagad Japānai nebija laika par to domāt. Pašaizsardzības jūras spēku sargkuģi tika nosūtīti glābt iedzīvotājus, kas bija cietuši no izvirdumiem Sakuradzimas salā un Osumi pussalā. Tur notika ne tikai zemestrīces, bet strauji sēdās arī piekrastes rajoni.

Amerikāņu lidmašīna, virs Fukues salas fotografējot Ontakes smailes izvirdumu, Japānas teritoriālo ūdeņu tuvumā ieraudzīja nepazīstamus savāda izskata karakuģus, kas lielā ātrumā virzījās uz ziemeļiem. Lidmašīna tos nofotografēja un pārraidīja attēlu uz štābu. Viens no šiem trim kuģiem, kuri acīmredzot devās vai nu uz Nadžinas ostu Korejas ziemeļos, vai arī uz Vla- divostoku, nedēļu vēlāk izraisīja vispārēju izbrīnu, bez iepriekšēja brīdinājuma, ar nolaistu karogu izbraucot cauri Cugaru jūras šaurumam ar trīsdesmitpiecu mezglu ātrumu. To visu pamatīgi novēroja no Sirakami un Tapi zemesragiem. Nepagāja ne stunda, kad kuģis jau bija pazudis Klusā okeāna miglā.

Japānas Aizsardzības pārvalde nekavējoties ziņoja valdībai par notikušo un jūras transporta kustības drošības nolūkos lūdza izteikt kategorisku protestu. Ārlietu ministrija sarosījās, bet tālāk arī neko nedarīja. Toties Ķīna iesniedza stingru protestu sakara ar padomju zemūdenes «provokatorisko rīcību» Cindavas rajonā.

Bet pa to laiku, izpildot savu morālo pienākumu, Padomju Savienības jūras karaflotes un transportkuģi, kā arī «Morflot» pasažieru un preču kuģi sāka pārvadāt japāņu bēgļus un viņu īpašumus no Rumoi, Akitas, Ņiigatas, Naoecu, Tojamas, Curugas, Maidzuru un Sa- kaiminato ostām uz Nahodku un Vladivostoku.

Visas pasaules uzmanības centrā nokļuva Klusā okeāna ziemeļrietumu sektors. Sevišķi rūpīgi tur notiekošajām izmaiņām sekoja tās valstis, kurām šajā rajonā bija savas intereses. ASV neslēpti nervozēja, vērojot Korejas pussalu. Divdesmit četras stundas pēc ārkārtējā stāvokļa pasludināšanas Japānā Dienvidkorejā izziņoja kara stāvokli. Situācija krasi saasinājās. Nedēļu vēlāk Dienvidkorejā mobilizēja daļu rezervistu. Dienvidu rajonos reizēm izcēlās nelielas zemestrīces. Kļuva skaidrs, ja tās pieaugs spēkā, tad dienvidaustrumu piekrastes iedzīvotāju vidū neizbēgami izcelsies panika. Kjūsjū salas ziemeļdaļas iedzīvotāji patvaļīgi sāka pārcelties uz abām Korejas pussalas valstīm un Ķīnu. Pārbiedētie un nomocītie cilvēki neviļus kļuva par dažādu baismīgu baumu avotu, kas iespaidoja Dienvidkorejas vietējos iedzīvotājus, un arī tie sāka meklēt patvērumu tālāk uz ziemeļiem.

Dienvidkorejas valdība iesniedza Japānas valdībai protestu un paziņoja, ka visi japāņi, kas izcelsies tās teritorijā, tiks internēti kā valsts robežas pārkāpēji, bet pret visiem kontrabandas kuģiem krasta apsardze atklās brīdinājuma uguni. Turpmāk rīkosies vēl stingrāk: robežas pārkāpējus nodos lauku kara tiesai, bet visus kuģus, kas bez atļaujas tuvosies Dienvidkorejas krastiem, nekavējoties nogremdēs. Taču nekādi uzsaukumi no japāņu sargkuģiem nespēja aizkavēt cilvēkus, kas mēģināja šķērsot jūras šaurumu zvejnieku kuģīšos un laivās. Tādēļ izcēlās vesela virkne nepatīkamu starpgadījumu. Dienvidkorejas valdība ziņoja Japānas valdībai, ka daudzas japāņu ģimenes apcietinātas par «musinošu darbību iedzīvotāju vidū». Lauku kara tiesas gan vēl nedarbojās, bet jau kļuva gluži skaidrs, ka

Dienvidkorejas valdība nolēmusi izmantot šo incidentu savtīgos nolūkos.

No valdības viedokļa Dienvidkorejai lielas briesmas draudēja, tā sakot, gan no frontes puses, gan no aizmugures. Kritiskai situācijai izveidojoties, bēgļi varēja iebrukt valstī, pārejot pamiera līniju ar KTDR, kā arī no jūras puses. Japāna nekad nebija sniegusi Dienvidkorejai tiešu militāru palīdzību, bet allaž vairāk vai mazāk nosegusi tās «aizmuguri». Japānai izzūdot, šāda seguma, pēc Dienvidkorejas valdības domām, vairs nebūs, un tad spēku bilance Korejas pussalā tiks stipri iedragāta. Tātad tupmāk varēs paļauties tikai uz ASV juras karaflotes spēkiem.

Savienotās Valstis, protams, vēlēdamās tādos apstākļos nodemonstrēt savu varenību, sakoncentrēja it kā Japānas glābšanai milzīgus bruņotos spēkus. Bet šāda demonstrācija ne visai saskanēja ar to kursu, kādu ASV valdība realizēja septiņdesmito_ gadu sākumā, proti — spiediena samazināšanu uz Āzijas valstīm, jo gan pašā Amerikā, gan ārzemēs bija stipri jūtama šī spiediena smagā nasta. Bet tagad ASV atkal varēja nokļūt diezgan grūtā situācijā.

Savienotās Valstis uzskatīja Ķīnu par vienīgo valsti, kas Tālajos Austrumos spēj aizstāt Ameriku un izveidot «aizsargvalni pret Padomju Savienības ietekmes izplatīšanos». Samazinājušas spiedienu uz Ķīnu, ļaujot tai pašas spēkiem novērst iekšējo krīzi, ko bija izraisījusi «kultūras revolūcija», ASV zināmā mērā atraisīja tai rokas, atbrīvodamas to no «operācijām divās frontēs». Atbrīvojušās no smagās nastas Āzijā, Savienotās Valstis līdz ar to atviegloja savu dzīvi arī Eiropā. Bet Ķīna ar tās milzīgo teritoriju — no Tibetas līdz Mandžūrijai un no Indijas līdz Tālajiem Austrumiem — pēc amerikāņu doktrīnas, bija milzīgs «pirmās nozīmes aizsarg- valnis» pret «spiedienu no ziemeļiem».

Starptautiskās attiecības saasinājās, kļuva arvien daudzšķautņainākas un sarežģītākas. Taču pašos pamatos tās tāpat kā agrāk balstījās uz vienkāršā «fiziskā spēka». Bet, lai cik fantastiski būtu izkopta virves dejotāja meistarība, ja virve pārtrūkst, tad tomēr arī viņš, pakļaujoties fizikas likumiem, neizbēgami krīt lejup.'..

Ap salu virkni, kas arvien vairāk saira, ap simt- (lesmitmiljonu cilvēku kopu, ko liktenis bija novietojis uz trīssimt septiņdesmit tūkstoš kvadrātkilometru lielas laika degļa bumbas, risinājās nežēlīga un nepielūdzama figūru pārvietošana «spēka šaha spēlē», bet likteņa skartie pa to laiku vērīgi ieklausījās bumbas pulkstenī, kurš bez tikšķēšanas un ciparnīcas skaitīja viņu atlikušās dzīves stundas. «Spēļu mašīna» tika ieslēgta, lai risinātu «gaidāmās situācijas» mīklas, ņemot vērā postījumus, katastrofas un cilvēku upurus vienīgi no tā viedokļa, kā izmainīsies figūru izvietojums uz dēļa. Sādā šaha spēlē humānisms nav nekas vairāk kā tikai viens no gājieniem… Patlaban no dēļa vajadzēja pazust vienam tornim. Šīs bojāejai nolemtās figūras dēļ daudzām valstīm draudēja jauna politiska krīze. Izveidojās apstākļi, kuros — ja vien būtu vēlēšanās — svaru kausi nosvērtos par labu Korejas Tautas Demokrātiskajai Republikai. Tieši ar to varēja izskaidrot Dienvidkorejas vadītāju nervozitāti — speciāls vest- nieks devās uz Vašingtonu, armijas pārstāvji apmeklēja Havaju salas.

Pēc protesta par teritoriālo ūdeņu pārkāpšanu Cin- davas rajonā Pekinas radio sāka gausties par padomju karaspēka pārvietošanos gar Ķīnas ziemeļaustrumu robežu. «Zeņmiņžibao», atkārtodama robežkonflikta ilggadējo vēsturi, nopublicēja rakstu «Būsim gatavi atraidīt revizionistiskā imperiālisma draudus». Aģentūra «France Presse» ziņoja no Pekinas, ka Ziemeļķīnas kara apgabalā paredzama ķīniešu karaspēka pārvietošanās. Un tieši tajā laikā ASV atomraķešnesējs «Trackston», kas piederēja Septītajai flotei, izbrauca no Dienvidkorejas InČhonas ostas un pāri Dzeltenajai jūrai devās uz dienvidiem. Austrumķīnas jūrā tas sniedza palīdzību ķīniešu kara kuģītim, kas bija cietis ne visai spēcīgā taifūnā. «Trackston» kapteinis darīja zināmu ķīniešu pusei par sniegto palīdzību un lūdza saņemt izglābtos. Kā atbilde atnāca gluži negaidīts ielūgums ierasties stratēģiski svarīgajā Šaņdunas pussalas Veihajas ostā. Tur «Trackston» sagaidīja karakuģu ceremoniālā ierinda un milzīgs līksmu ļaužu pūlis. Tikai tad «Trackston» kapteinis un viņa palīgs atcerējās to, kas viņus bija pārsteidzis, bet kam viņi tajā brīdī nepievērsa lielu uzmanību: uz viņu izglābtā nelielā sargkuģīša atradās iznesīgs virsnieks, kas pilnībā pārvaldīja angļu valodu. Kapteiņi, protams, nekomentēja skaļi savas domas, tikai saskatījās un aplūkoja sarkanos un zvaigžņoti strīpainos karogos ietērpto ostu, kas drebēja no salūta zalvēm.

Ja jaunā figūru kombinācija uz šaha dēļa Tālajos Austrumos izraisīja veselu vētru, tad zemeslodes pretējā pusē, Eiropā, tā izpaudās tikai vieglā satraukumā. Atsāka uz laiku atliktos NATO karaspēka manevrus, bet Maskavā, Varšavā, Parīzē un Zenēvā vairākkārtīgi atkārtojās dažādas tikšanās. Šo sarunu mērķis bija noslēgt vienošanos, kas nepieļautu nekādu kara dar- bību Japānas bojāejas dēļ. Bet sarunām bija vēl arī cits, slepens aspekts: paredzēt militāri stratēģisko situāciju Tālajos Austrumos un lomu, kāda tajā piederēs Amerikai, Ķīnai un Padomju Savienībai pēc Japānas izzušanas. Katra valsts centās pārvietot figūras tā, lai nosargātu savas intereses, un ar bažām vēroja konkurentus. Visi, protams, cerēja, ka ar ieinteresēto pušu klusu piekrišanu atkal iestāsies jauns spēku līdzsvars.

Sevišķi apdraudēta bija ASV stratēģija Klusā okeāna ziemeļdaļā. Kad galīgi nogrims Japānas arhipelāgs, kas kopā ar Rjūkjū salu loku stiepās trīstūkstoš kilometru garumā gar Eirāzijas austrumu piekrasti, Savienotās Valstis, zaudējušas karabāzes Japānā, šajā plašajā reģionā varēs izmantot tikai divus atbalsta punktus — rietumos Taivānu, ziemeļos Midveju — un ne ar ko vairs nebūs atdalītas no Padomju Savienībai piederošās Sibīrijas un Tālo Austrumu krastiem.

Vienlīdz arī PSRS Tālo Austrumu aizsardzībā Japānas salas pildīja «bufera zonas» lomu. Tās varēja izmantot amerikāņu kara bāzu izvietošanai, bet tās nederēja tiešām kara operācijām. Tātad turpmāk garum garā līnijā divas lielvalstis nostāsies aci pret aci. Atveriet Tālo Austrumu karti, sameklējiet uz tās Klusā okeāna Ziemeļu sektoru un ar pirkstu aizklājiet salu ķēdi, kas ieskauj Eirāzijas kontinenta austrumu malu. Jūs ieraudzīsit, cik kaila kļūst piekraste — Āzijas sauszemi no Korejas pussalas uz austrumiem līdz pat Piejūras novadam tieši apskalos Klusā okeāna viļņi. Un tagad pamēģiniet iedomāties sevi tās personas vieta, kas atbildīga par «aizsardzības sistēmu» un «līdzsvaru» uz šīs jaunās, atkailinātās piekrastes līnijas!

Nedēļu pēc padomju helikopteru bāzes kuģa ierašanās Vladivostokā Ķīna negaidīti izmēģināja nelielas jaudas taktisku kodolieroci. Eksperiments notika kādā lekšmongolijas autonomā rajona tuksnesī. Trīs dienas vēlāk Kolombo noslēdzās Indijas, Ķīnas, Padomju Savienības un ASV ārlietu ministru vietnieku sanāksme, kurā tika paziņots, ka pastāv iespēja sasaukt ieinteresēto valstu apspriedi, lai visaugstākā līmenī kompleksi aplūkotu Tālo Austrumu jautājumu.

«Japānas problēma» atsaucās pat tik tālās valstīs kā Brazīlija. Tur agrāko japāņu ieceļotāju vidū pēkšņi uzradās revanšistu grupiņas, kas palaida baumas, ka Japānas karaspēks beidzot iebruks Brazīlijā. Un tad gluži negaidīti satraucās arī Dienvidrietumāfrika…

ANO speciālās komitejas priekšsēdētājs Mbajo uz dažām minūtēm aizgāja no apspriedes, kas ilga jau gandrīz astoņas stundas, lai satiktos ar Zambijas pārstāvniecības padomnieku Kitovas kungu. Abi bija iepazinušies, apspriežot Tanzānijas dzelzceļa būves projektu.

— Nepatīkamas komplikācijas… — padomnieks Kitova paziņoja, vedot Mbajo uz halles tālāko stūri. — Saņemtas ziņas, ka Dienvidāfrikas Republika slepeni iesūta Namībijā bruņotas vienības…

— Vai tiešām mūsu nodomi būtu izpausti? — priekšsēdētājs cieši saknieba pilnīgās lūpas. — Nevar būt. Pat Namībijas problēmu padomē neviens nav iepazīstināts ar šo plānu… Var pieļaut tikai vienu variantu — kad pēc Ģenerālās Asamblejas lēmuma uzsāka darbu speciālā komiteja, Dienvidāfrikas valdība vienkārši būs uzminējusi šādu varbūtību.

Namībija, kuru kādreiz sauca par Dienvidrietum- āfriku, bijusī vācu kolonija, kas ziemeļos robežojās ar Angolu, austrumos ar Zambiju un Botsvanu, bet dienvidos ar Dienvidāfrikas Republiku, pēc pirmā pasaules kara saskaņā ar Tautu Savienības lēmumu kļuva par Dienvidāfrikas Republikas mandāta teritoriju. Pēc otrā pasaules kara, kad pastiprinājās Āfrikas koloniju atbrīvošanās kustība, Ģenerālā Asambleja nolēma, ka šai teritorijai ne vēlāk kā 1968. gadā jāpiešķir pilnīga neatkarība. Bet Dienvidāfrikas Republika nepiekrita šim lēmumam un sāka pat ierobežot vietējo iedzīvotāju autonomiju. 1971. gada jūnijā Starptautiskā tiesa Hāgā pieņēma lēmumu, ka Dienvidāfrikas Republikas klātbūtne Namībijā ir nelikumīga, bet DĀR, atsaucoties uz savām mantiskajām tiesībām, turpināja palikt tās teritorijā. Un tad ANO, balstoties uz mandātu, kas tai deva tiesības pārvaldīt Namībiju, nosūtīja uz turieni savu ģenerālkomisāru. Tā Namībijā sākās divvaldība.

Pēc Ģenerālās Asamblejas lēmuma Zambija, kas bija Dienvidāfrikas nacionālās atbrīvošanās kustības atbalsta punkts, kopā ar kaimiņvalsti Tanzāniju izstrādāja plānu par liela skaita japāņu bēgļu, apgādājot tos ar ANO «aizsargrakstiem», pārcelšanu uz Namībiju, kas de iure skaitījās ANO mandāta teritorija. Ar šo plānu cerēja trāpīt diviem zaķiem uzreiz — izpildīt humānu pienākumu un reizē ar to nodrošināt jaunattīstības valsti ar augsti kvalificētiem tehniskiem speciālistiem …

— Manuprāt, jautājums nekavējoši jāapspriež mūsu padomē,. — priekšsēdētājs Mbajo ierosināja. — Tajā pašā laikā mēs centīsimies uzņemt to mūsu komitejas sēdes darba kārtībā. Un, lai tur vai kas, iztirzāsim šo lietu kopā ar ģenerālsekretāru.

Pēkšņi hallē izcēlās liels troksnis. Cilvēki steidzīgi devās uz izeju.

— Vai kas noticis? — Mbajo kungs jautāja garām ejošam kalpotājam.

— Sešos CBS sāks translāciju caur kosmosu, — tas neapstājoties paskaidroja. — Tiešā pārraide no Japānas. Notikumu vietā komentārus sniegs pats Eds Horkinss. Saka, ka būšot vienreizējs skats …

— Iesim? — Kitova arī paspēra dažus soļus uz to pusi, kur aizgāja visi citi.

— Uzgaidiet, — Mbajo milzīgā roka satvēra padomnieka piedurkni. — Palūkojieties…

Halles stūrī, uz kuru norādīja priekšsēdētājs, viņš ieraudzīja nelielu, pavecu austrumnieciska izskata kungu ar pussirmu galvu, kas, novērsies no ārā plūstošās cilvēku straumes, raudzījās Ņujorkas asinssar- kanajā saulrietā. Viņa pleci bija bezspēcīgi nolaisti, rokā trīcēja brilles. Vīrietis izvilka no kabatas mutautiņu un pielika to pie acīm.

— Misters Nodzaki no Japānas, mūsu speciālās komitejas īpašais loceklis… — Mbajo teica klusinātā, afrikāņiem raksturīgā zemā balsī. — Iedomājieties sevi viņa stāvoklī! Grimst viņa dzimtā zeme. Teritorija, kurā no paaudzes uz paaudzi dzīvojuši viņa tēvi un tēvu tēvi. Izgaisīs Japānas kalni, upes, džungļi un stepes, kur dus senču gari… Viss pazudīs… Gan mājdzīvnieki, gan putni, gan plēsīgie zvēri… Mājas, ciemati, Tokija, senču kapi… arī pērtiķi un nīlzirgi…

— Vai tad Japānā ir pērtiķi un nīlzirgi? — padomnieks Kitova norūca, taču viņa tonī nebija ironijas. Balss skanēja skumji un līdzjūtīgi.

— 3im vecajam sirmgalvim grūti. Tas ir saprotams, — Mbajo teica, uzliekot roku padomniekam uz pleca. — Viņa tautieši patlaban skraida, meklējot glābiņu drošākā vietā, gaidot, kad sitīs viņu stunda… Mātes, bērni… Bet viņam jānoraugās uz to visu, sēžot ērtā telpā šajā klusajā un mierīgajā pilsētā… Jāskatās, kā viss, kas viņam tuvs, iet bojā, jāskatās, kā šīs ainas mijas ar komercreklāmu …

— Jums taisnība… — Kitova piekrita. — Televizors ir kaste, kas derīga izklaidēšanai. Kinofilmas, komēdijas — tas ir labi, bet vai vajadzētu tiešās pārraides no traģisku notikumu vietām?… Mūsu valsti pat radies jautājums, vai televīzijā būtu jārāda prezidenta uzstāšanās un runas. Risinās diskusija, vai pilsoņi spej pilnā mērā uztvert valsts galvas vēstījumus tautai, ja viņš griežas pie klausītājiem no televizoru ekrāna…

— Pieiesim pie viņa, — priekšsēdētājs, pamanījis, ka vecais Nodzaki iebāž kabatā mutautiņu, pavilka padomnieku aiz piedurknes. — Tikai bez mierinājumiem. Viņš ir īsts vīrietis. Pajautāsim, ko viņš domā par mūsu projektu.

Piegājuši pie vecā vīra, viņi sadzirdēja balsis, kas atskanēja no gaiteņa:

— Kāda vieta pašreiz grimst?

— Labi nesapratu, bet laikam teica, ka Sikoku sala…