Japānas nogrimšana

EPILOGS PŪĶA NĀVE

Pusi no Zemes ziemeļu puslodes aizņem Eirāzija, kuras austrumu galā patlaban lēni mira Pūķis.

Viņš raustījās briesmīgos priekšnāves krampjos. Viņa ķermenis, izliecies kā Jaungada rotaļā dzenoties pēc saules bumbas, bija liesmu apņemts un dūmu pārklāts. Spēcīgais mugurkauls, starp kura skriemeļiem šalca biezi zaļi meži, saplaisāja, no neskaitāmām rētām pulsēdamas strūkloja karstas asinis. No Kurosio straumes, kas kopš senseniem laikiem bija Pūķi vienmēr silti apmīļojusi, pēkšņi uzglūnēja nāve. Izsalkušu haizivju bara alkatībā tā ielaida dziļi Pūķa sānos savus nāvējošos zobus, atrāva kumosu pēc kumosa no dzīvās, asiņojošās miesas, kas pazuda nepiesātināmajā vēderā — okeāna bezdibenīgajā dzelmē.

Centrālā tektoniskā rajona dienvidu pusē Kjūsjū un Sikoku salas, kā arī Kī pussalas dienvidu daļa jau bija atrautas Pūķa ķermenim un gandrīz pilnīgi nozudušas jūras dzelmē. Kanto un Tohoku apgabalos plata ūdens josla atdalījusi Boso pussalu no Honsjū salas. Šīs pussalas gals, kas iestiepās tālu okeānā, bija iegrimis gandrīz desmit metru dziļumā. Arī Rikučjū piekraste ieni- rusi Klusajā okeānā, pirms tam vēl paspējot pārvietoties horizontāli gandrīz par divdesmit metriem. Hokaido salas Tomakomai un Otaru pilsētas applūdušas, bet Nemuro un Siretoko pussalas — atrāvušās no sauszemes un nogrimušas dzelmē. Līdzīgas izmaiņas notikušas ari Japānas dienvidrietumu salās un Okinavā. Vairākas salas pilnīgi pazudušas.

Pūķim aiz muguras stāvēja neredzams Milzis. Pirms četrsimt miljoniem gadu, kad vecā kontinenta malā no iesētās sēklas izdīga mazulis Pūķis, dziļi zemes dzīlēs starp viņu un sauszemi nostājās akls Milzis, kas lēnām grūda jaunpiedzimušo, līdz iestūma to okeānā. Atrauts no mātes — lielās sauszemes, mazulis, peldot pa bangojošiem viļņiem, auga un auga, pieņēmās spēkā, arvien augstāk pacēlās virs ūdens un daudzu gadu gaitā izauga par lielu, spēcīgu Pūķi.

Un, lūk, tagad aklais Milzis, kas visu šo laiku nebija pārstājis grūstīt Pūķi, pēkšņi satrakojies, pārlauza Pūķim mugurkaulu, apgāza un sāka vilkt to jūras dzelmē. Tikai divu trīs pēdējo gadu laikā viss Japānas arhipelāgs par vairākiem desmitiem kilometru bija novirzījies uz dienviddienvidaustrumiem. Spēks, kas grūda salas no Japāņu jūras puses, visstiprāk iedarbojās Honsjū salas centrā. Lūzuma rietumdaļa novirzījās par trīsdesmit kilometriem, bet austrumu daļa par divdesmit kilometriem dienviddienvidaustrurnu virzienā. Attālums starp Tojokavas un Oī upju grīvām dažu mēnešu laikā bija pieaudzis gandrīz par divarpus kilometriem. No saplaisājušās zemes virsas jūra pilnīgi izdzēsa Tojohasi, Hamamacu un Kakegavas pilsētas, jūras ūdeņi jau skalojās pie Japānas Dienvidu un Centrālo Alpu pakājēm. Pa Tenrjū upes gultni pret tās straumi ūdeņi iebruka Inas katlienē un pamazām pārvērta to šaurā, garā ezerā.

Lietus periods šogad sākās nevis jūnijā, kā tas mēdza parasti būt, bet krietni agrāk — iespējams, tādēļ, ka izdalījās milzīgas apakšzemes siltuma masas. Lietus gāzes pārplūdināja alūvija līdzenumus gar Klusā okeāna piekrasti. Kanto zemiene pārvērtās sēklā jūrā, un tagad trīstūkstoštonnīgie kuģi ar piecu metru iegrimi itin viegli varēja sasniegt Takasaki, Tatebajasi un Fu- rukavu. Pa Nobi līdzenumu varēja aizbraukt uz Gifu, Ogaki un Tojotu, pa Osakas līdzenumu — līdz pat Kioto, bet starp Fukuokas, Kurumes un Omutas pilsētām pastāvēja tikai ūdens satiksme. Ūdens ieplūda arī Sen- dajas līdzenumā un apdraudēja Hiraidzumi pilsētu. Hokaido salā Klusā okeāna ūdeņi, applūdinājuši Ku- siro zemieni, pielavījās Obihiro un Sibečas pilsētām, bet Konsenas plakankalne pārvērtās jūras piekrastē.

Smagi ciezdams, Pūķis tomēr pretojās briesmīgajam spēkam, kas grūstīja viņu no mugurpuses, cenšoties ievilkt okeāna dibenā. Jūnija sākumā tā ķermeņa četras piektdaļas vēl atradās virs ūdens, un likās, ka Pūķis dara visu, ko spēj, lai izrautos no nāves stindzinošajām rokām, kas stiepās pēc viņa no jūras bezdibeņa. Ik reizes, kad Pūķis rēkdams raustījās krampjos, spļaujot uguni, dūmus un kvēlojošas asinis, gāja bojā neskaitāmas dzīvas būtnes, kas ilgus gadus bija mitušas viņa muguras zvīņās. Kādai daļai izdevās pamest sava saimnieka ķermeni, uz kura viņi bija nodzīvojuši daudzus gadu tūkstošus, un doties prom pāri jūrām uz visām pusēm, kur vien acis rādīja.

Sevišķi centās aizbēgt divkājainas parazītiskas būtnes, kas ātri bija savairojušās kainozoja ēras kvartā- lajā periodā un pēdējā laikā kļuvušas ārkārtīgi aktīvas — kasīja Pūķim muguru, urbās viņa ķermenī un sūca asinis, neskaitāmās vietās savainoja vēdera un kakla maigo ādu. No viņu kolonijām veseliem mākoņiem virs Pūķa muguras pacēlās gaisā kaut kas līdzīgs spārnotiem kukaiņiem, bet no tā sāniem atgrūdās, lai dotos pāri jūrām uz visām pasaules malām, desmittūkstošiem stāvgrūdām pilnu čaumaliņu.

Pūķis vēl bija dzīvs, bet spēks, kas viņu vilka dziļumā; ar katru dienu kļuva varenāks. Auksts ūdens — gan no debesīm, gan no jūras — pēc katras Pūķa konvulsijas arvien dziļāk iekļuva tā rētās, līdz atdūrās pret tā verdošajām asinīm, uzvārījās, uzmutuļoja un, pārvērties tvaikā, sāka plēst Pūķa ķermeni no iekšpuses. Bija skaidrs: kad nāves stindzinošās rokas piekļūs Pūķa pārkarsušajai sirdij, viņš tiks galīgi iznīcināts. Viņa ādu un miesu saraustīs gabaliņos, izkliedējot pa visu okeānu. Pūķa vairs nebūs. Viņa līķi — vēl siltu, bet jau mirušu un vairs nespējīgu sasprindzināt muskuļus, lai pretotos, — aprīs drūmā, aukstā jūras dziļvaga, apglabās pašā dibenā, kur nekad nenonāk saules gaisma. Katram bija skaidrs, ka tā diena nav vairs aiz kalniem. Pūķa rēkoņa, krampji un nevienmērīgā elpa, kas izvirda pret debesīm liesmas un dūmus, jau norādīja, ka tā ir pēdējā agonija.

Novecojusī māte sauszeme, kas kādreiz bija dzemdējusi Pūķi, ar sāpēm acīs noraudzījās, kā krampjaini raustās un, indi izgārdzot, mokās mirst viņas bērns. Bet okeāns, vēl vecāks un lielāks par sauszemi, auksti un vienaldzīgi gatavoja savam upurim kapa vietu dzelmē. No senseniem laikiem, gadu miljardu ritumā uz šīs planētas sauszeme un jūra allaž cīnījušās savā starpā. Reizēm ūdens atkāpās, un tad pasaulē parādījās jauns sauszemes gabals, bet vēlāk jūra atkal devās uzbrukumā, atplēšot un norijot vēl lielāku kumosu no zemes. Sauszemei gadījās arī ceļot pa planētas virsmu. Tā gan mainīja savas kontūras, gan sašķēlās. Salīdzinājumā ar neskaitāmiem kontinentiem un salām, kas Zemes pastāvēšanas ilgajos gados bija gan izpeldējušas no jūras, gan atkal nogrimušas tās dzīlēs, leģendārās At- lantīda un Mū bija tīrais nieks. Vai bija vērts ciest ari šī nieka zemes gabaliņa dēļ, kuru sauszeme gatavojās atdot atpakaļ jūrai, lai gan uz tā zēla dzīve, kas lepojās ar savu «uzplaukumu», bet bija piemirsusi, ka cēlusies no šīs pašas ūdens stihijas? Likās, ka tā čukst jūra. Reizēm tā izrādīja laisku ziņkārību par mirstošo cietvielas gabaliņu. Tādos gadījumos vienaldzīgs, smags un auksts ūdens, pārvarot visdažādākos šķēršļus, iekļuva sauszemes iekšienē un, nerēķinādamies ne ar ko, aiznesa sev līdzi visu, kas atradās tā ceļā.

i

Visas pasaules skatieni tagad bija pievērsti šim Pūķim, kas mira Zemes Tālo Austrumu nostūrī. Virs mirstošā, liesmas un dūmus spļaujošā arhipelāga nepārtraukti riņķoja desmitiem novērotāju lidmašīnu, kurās bija krāsu videokameras. Amerikas trīs lielākās televīzijas kompānijas CBS, NBG un ABC, «Eirovīzija», «Intervīzija», «Azijavīzija» un pat Dienvidamerikas LAM, izmantodamas virs Klusā okeāna palaistos Zemes pavadoņus, reizi nedēļā regulāri pārraidīja reportāžas par milzīgās salu grēdas pēdējiem brīžiem. Pārraides pie septiņsimt miljonu televizoru ekrāniem noskatījās gandrīz puse no zemeslodes četriem miljardiem iedzīvotāju.

Visa cilvēce apzinājās šīs izrādes cietsirdību un traģismu, bet «teātra» mērogi tomēr uzbudināja un kutināja nervus. Iluzoriskās Atlantīdas bojāeja, par kuru leģendas saglabājušās no paaudzes paaudzē, pēkšņi bija kļuvusi visai reāla. Pēc seno laiku mērauklām, Atlantīda bijusi plaukstoša valsts ar augsti attīstītu civilizāciju, bet to tomēr nevarēja pat salīdzināt ar šo Tāio Austrumu salu valsts tautas uzplaukumu un bagātību. Simtdesmit miljonu liela tauta, kurai piederēja sabiedriskais īpašums daudzu triljonu Amerikas dolāru vērtībā, kura gadu no gada ieņēma kapitālistiskajā pasaulē otro vietu pēc saražotās kopprodukcijas, kas naudas vērtībā nozīmēja trīssimt piecdesmit miljardu dolāru… Tauta, kas pretendēja uz pirmo vietu pasaulē divdesmit pirmajā gadsimtā… Vienīgā zeme Āzijā, kas guvusi panākumus modernizācijā un pārvērtusies rūpniecības lielvalstī, tajā pašā laikā saglabājot savu īpatnējo kultūru, ko sauca par «japānisku»… Un tagad šī salu valsts ar tās milzīgajām bagātībām, skaisto un daudzveidīgo dabu tiks saplosīta gabalos, bet milzīgais, neredzamais spēks, kas slēpjas planētas dzīlēs, nogremdēs tos jūras dzelmē.

Visas pasaules informācijas līdzekļi uzkurināja kaismi ap Japānu. Japānas salu tuvumā kreisēja ASV Septītās flotes aviobāzes kuģis «Forrestall», Anglijas Tālo Austrumu eskadras aviobāzes kuģis «Buhvark» un Austrālijas JKF aviobāzes kuģis «Melbourne». Tie, protams, pildīja arī glābšanas funkcijas, bet galvenais uzdevums bija informācijas vākšana, jo uz šiem kuģiem bija iekārtots vispasaules informācijas centrs, kuru nosauca par «Klusā okeāna preses un televīzijas centru». Brošūrele, ko Amerikā izlaida septiņi miljoni eksemplāru lielā metienā, nebija nekas vairāk kā sensacionāls ātrsacepums, bet to izpārdeva dažu stundu laikā. īstu bumu izraisīja astrologu un gaišreģu izteicienu krājums. Izrādījās, ka tie jau sen pareģojuši zemeslodei visdrausmīgākās kataklizmas!

Bet visvairāk satraucās zinātnieki — ģeologi un ģeo- fiziķi. Viņi bija zaudējuši galvas šīs problēmas priekšā. Tās pētīšanai UNESCO nodibināja speciālu komiteju, kurai atļāva izmantot septiņus ģeodēziskos un meteoroloģiskos Zemes pavadoņus, ko palaida Amerikā, Padomju Savienībā, Anglijā un Francijā, kā arī visas novērošanas un pētnieciskās sistēmas, kas atradās ANO glābšanas komitejas rīcībā. Padomju Savienībā, Amerikas Savienotajās Valstīs, Ķīnā, Indonēzijā, Austrālijā, Anglijā, Francijā, Vācijas Federatīvajā Republikā un Norvēģijā izveidoja speciālas zinātniski pētnieciskas organizācijas. Steidzīgi tika mobilizēti visi zinātnieki, kas nodarbojās ar zemeslodes pētīšanu. Tiem talkā no visas pasauks saaicināja attiecīgo specialitāšu studentus. Zinātniekiem tas tiešām bija ārkārtīgs notikums, kāds gadās vienu reizi tūkstoš gadu laikā. Šī parādība no jaunas, tik tikko nopamatotas zinātnes nozares — ģeoenerģētikas viedokļa bija unikāla un izraisīja neskaitāmas jaunas problēmas. Okeāniskās plātnes pēkšņai nogrimšanai — teorētiski šāds modelis jau bija izveidots — seko kontinentālās plātnes nobīde, pie tam šis process noris apbrīnojami ātri — dažu gadu laikā. Liela apjoma mantijas vielas pārvietošanās pēkšņi izjauc līdzsvaru apakš Zemes garozas, kas izraisa enerģijas eksplozīvu atbrīvošanos… Kas tas bija — kādreiz uz Zemes jau notikušā straujā kalnu veidošanās procesa atkārtojums (šo izmaiņu atbalsis vēl tagad galīgi nebija apklusušas sauszemes masīvu dzīles) vai gluži jauna, mūsu planētai pavisam nepazīstama parādība, kas liecināja par tas ieiešanu kaut kāda jauna evolūcijas attīstības posmā?

Šie jautājumi gaidīja atbildi. Bet pašreiz skaidra bija tikai viena lieta — vērojamajai parādībai piemīt unikāls raksturs.

Pēdējo notikumu gaismā leģendārās Atlantīdas sabrukšana un nogrimšana, ko agrāk uzņēma kā seno laiku izdomājumu un mītu, pēkšņi kļuva par nopietnu pētījumu objektu un tika uzskatīta par pilnīgi iespējamu Japānas nogrimšanas modeli. Tagad vairs neviens neuzdrošinās teikt, ka Atlantīda vispār nekad nav bijusi, gluži tāpat kā līdz ar paleomagnētisma attīstību neviens vairs nenoliedza Vegenera kontinentu dreifē- šanas teoriju, kuru kādreiz apglabāja galvenokārt tādēļ, ka tās autors bija gan labs meteorologs, bet pilnīgs analfabēts ģeoloģijas jautājumos. Indijas un Austrālijas zinātnieku saime izmainīja savu attieksmi pat pret Cērčvalda «mītu par Mū kontinentu», ko līdz šim laikam uzskatīja par vistīrākām blēņām.

Pasaule ar dalītām jūtām sekoja katastrofai, kas ar katru minūti nāca arvien tuvāk. Ar Pūķa bojāeju zemeslodes sauszeme būtībā zaudēja tikai viena procenta trīs desmitdaļas. Bet, kad par šo zemes «pleķīti» sāka domāt kā par «cilvēku zemi», tad problēma nevarēja nesatraukt, vēl vairāk — to nevarēja nesajust visa pasaulē. Uz šī zemes pleķīša dzīvoja visas pasaules iedzīvotāju divi un sešas desmitdaļas procenta. Ik gadu tur saražoja apmēram septiņus procentus pasaules kopprodukcijas, četrpadsmit procentus šis arhipelāgs deva starptautiskās tirdzniecības kopapgrozībā. Jaunattīstības zemēm Japāna, šī «Āzijas rūpnīca», bija lielisks noieta tirgus naftai, akmeņoglēm, dzelzsrūdai, varam, boksītiem, urānam, kvarca smiltīm, jēlkokvilnai, vilnai, lopbarībai, pārtikai un augļiem. Tajā pašā laikā Japāna piegādāja starptautiskajam tirgum tēraudu, darbgaldus, kuģus, automašīnas, elektronisko aparatūru, elektriskos mājturības piederumus, tekstilpreces, galantēriju un pat veselas rūpnīcas. Vārdu sakot, tā bija liela mēroga rūpniecības preču piegādātāja. Pēdējos gados Japāna sāka kļūt par pasaules investīcijas tirgus ievērojamu aktīvisti, sevišķi jaunattīstības valstīs, jo tieši tām Japāna piešķīra vislielākos ilgtermiņa aizdevumus. Japānai bija milzīga loma visas pasaules ekonomikā. Bet tagad tās grandiozie uzkrājumi aizies bojā, organizatoriskā struktūra sabruks, un tās iedzīvotāji kā smagā' nasta uzvelsies uz citu zemju tautu pleciem. Kataklizma draudēja skart diezgan lielu akvatoriju Japānas jūrā.

Cilvēki nenolaida acis no televizoru ekrāniem, kino- žurnālii kadriem un laikrakstu fotoilustrācijām. Visi vēroja, kā, izdvešot dūmus un liesmas, iet bojā Pūķis.

Ar lozurigu «Glābiet Japānu» visā pasaulē izvērsās plaša kampaņa, ko uzsāka starptautiskās un sabiedriskās organizācijas, kā arī valstu valdības. Notika mītiņi, sākās līdzekļu vākšana, Tai palīdzētu japāņu bēgļiem. Tomēr lielum lielais vairums cilvēku, tikai kā novērotāji malā stāvot, izrādīja tukšu ziņkāri par traģisko izrādi kaut kādā Tālo Austrumu nostūrī. Sirds dziļumos viņi pārdzīvoja sarežģītas un pretrunīgas jūtas: gandarījumu, ka TAS nav noticis viņu zemē, zināmu ļaunu prieku par to, ka bojā iet plaukstoša valsts, un nepatīkamu priekšnojautu, ka vajadzēs pieņemt uz pastāvīgu dzīvi lielu daļu savdabīgas, ļoti enerģiskas un mazliet neizprotamas tautas.

Taisnības labad jāsaka, ka tikai paši šīs traģēdijas dalībnieki, savas dzīvības nežēlodami, centās pēc iespējas mazināt zaudējumus. Japānas glābšanas dienests strādāja nepārtraukti dienu un nakti, it kā vēlēdamies katastrofas apstākļos radīt jaunu «Japānas brīnumu»,

Beigām tuvojoties, par upuriem krita arvien vairāk pašu glābšanas dienesta darbinieku. Komodors Ger- lands, kas komandēja amerikāņu jūras kājnieku vienību ciešā sadarbībā ar Japānas glābšanas dienestu, dziļi gandarīts paziņoja televīzijas intervijā:

— Visas japāņu glābšanas organizācijas — gan valsts, gan militārās, gan civilās — darbojas ārkārtīgi varonīgi. Viņu vienības metas tur, kur savu kāju spert neuzdrošinās pat mūsu jūras kājnieki, kas piedalījušies ne vienā vien kaujā. Iespējams, ka tā ir gluži dabiska rīcība, kad jāglābj savu tautiešu dzīvības. Un tomēr japāņu drosme līdzinās neprātam. Mēs reizēm savā starpā spriežam, ka to viņi dara aiz lielām bēdām1 …

Un komodors piebilda vēl sekojošus vārdus, kas pārraides laikā tika izgriezti:

— Pēc manām domām, visa japāņu tauta ir nāvinieki «kamikadzes». Jeb varbūt jāsaka, ka viņi visi bez izņēmuma ir drosmīgi karavīri… Pat jaunā paaudze, kas tiek uzskatīta par mīkstčaulīgu, sistēmas ietvaros darbojas lieliski, ne ar ko neatpaliekot no vecākās paaudzes.

Ejot pretī neizbēgamajam, kas ar katru minūti nāca arvien tuvāk, japāņi, cenzdamies veikt «brīnumu», laikam bija apņēmušies izaicināt pat pašu dabu. Zināmā mērā šis «brīnums» jau bija veikts. Līdz jūlija sākumam nepārtrauktu zemestrīču, izvirdumu un cunami apstākļos no Japānas izdevās evakuēt uz citām zemēm sešdesmit piecus miljonus cilvēku. Katrā mēnesī sešpadsmit miljonus! Tādus pasākumus sekmēja visā pasaulē atzītās japāņu organizatoriskās spējas un Japānas tirdzniecības firmu apvienību operativitāte, kas tika likta lietā, tiklīdz bija saņemta valdības slepenā informācija par gaidāmo katastrofu. Bet līdz ar posta mērogu palielināšanos un zemes nosēšanos glābšanas darbu efektivitāte krasi sāka kristies. Satiksmes ceļi, ostas un lidlauki cits pēc cita izstājās no ierindas. Praktiski vairs nebija iespējams koncentrēt noteiktos punktos bēgļu masas, lai evakuētu tās lielos mērogos. Vajadzēja sameklēt un pulcināt kopā atsevišķas nelielas cilvēku grupiņas, kas bija nošķirtas no ārpasaules.

Jūlija sākumā izmantot varēja vairs vienīgi Ci- toses lidostu Hokaido salā, bet arī tās slēgšana bija tikai laika jautājums. Vēl kādu bridi varēja izlietot vietējo līniju lidlaukus, kas līdzīgi Aomori atradās samērā augstu virs jūras līmeņa, kā arī līdzenumus vēl neap- plūdinātās stepēs.

Tagad galveno lomu glābšanas darbos pārņēma de- santkuģi, helikopteri un militārās lidmašīnas, kas varēja nolaisties un pacelties pēc īsas ieskriešanās arī nelīdzenā apvidū. Sajā situācijā īsti apbrīnot vajadzēja milzīgo padomju transporta lidmašīnu spējas. To nolaišanās un pacelšanās sistēma bija tiešām varena. Ar pilnu degvielas krājumu, kas bija paredzēts arī atpakaļ- lidojumam, tās ļoti veikli spēja nosēsties pat dzijās, nelīdzenās ieplakās.

Izmantojot starptautisko glābšanas vienību palīdzību, Japānas glābšanas komiteja izmisīgi cīnījās, lai līdz jūlija beigām evakuēto skaits sasniegtu septiņdesmit miljonus. Rēķinot no kataklizmas sākuma, bojā gājuši un bez vēsts pazuduši bija vairāk nekā divpadsmit miljoni cilvēku. Šajā skaitā ietilpa arī tie, kam bija lemts iet bojā jau pēc iekāpšanas lidmašīnās vai kuģos. Glābšanas vienību upuru saraksts tuvojās pieciem tūkstošiem. Bet uz nemitīgi trīcošās, lūstošās un grimstošās salas vēl atradās pāri par trīsdesmit miljoniem cilvēku. Nokļuvuši dziļu ieplaku un ūdeņu ielenktu piejūras pakalnu slazdos, tie, šausmu pārņemti, gaidīja savus glābējus. Cenzdamies izglābt visus līdz pēdējam pilsonim, Nacionālie glābšanas spēki, kuru rindās cīnījās trīs miljoni cilvēku, uzsāka pēdējo kauju ar dabu.

s Bet jūlijā un augustā izglābto skaits ar katru dienu saruka, toties katastrofāli pieauga bojā gājušo rindas gan glābēju, gan palikušo iedzīvotāju vidū. Glābšanas vienību locekļus no ierindas izsita arī šausmīgs pārgurums. No debesīm nepārtraukti krita vulkāniskie pelni. Tie nosedza pilsētas, laukus, kalnus, iekļuva mājās, bira ēdienā un gultās, līda nāsīs un mutēs. Bet zem drūmajām, izvirdumu dūmiem allaž aizsegtajām debesīm, sēra piesātinātajā gaisā, pa trīcošo un dunošo zemi šaudījās glābēji. Viņi grozīja rāciju kloķus, strīdējās savā starpā, noklausījās cilvēku lūgumos, lamās un lāstos, uzzināja klāt nākušo upuru skaitu, saņēma pretrunīgus norādījumus, kaut ko pasāka arī uz savu galvu, nemazgājušies, neskuvušies, bieži vien neēduši un nedzēruši, gulēdami tikai divas trīs stundas dienā vai nu grabošas kravas mašīnas kaktiņā, vai uz neērta ķeblīša, var uz asām šķembām nosētas zemes. Pārgurums sasniedza kritisku robežu, nervi vairs neturēja. Glābējiem likās, ka viņi izaicinājuši uz cīņu kaut ko pilnīgi neaptveramu, ka pret satracinātās stihijas trakošanu visas viņu pūles veltīgas, un galu galā arī viņi, tāpat kā tie, kas nošķirti no ārpasaules, tiks apglabāti zem pelnu kārtas vai aizies bojā jūras dzelmē, kas arvien ātrāk tuvojās. Viņus pārņēma smeldzošs izmisums…

Arī Kataoku mocīja līdzīgas domas un stindzināja skumji vēji, kad viņš kopā ar dažiem desmitiem citu cilvēku Ibaragi prefektūrā netālu no Mito pilsētas gaidīja glābšanas kuģi nelielā ciematiņā ar savādu nosaukumu Ahoke[27]. pati mito pilsēta jau atradās zem ūdens, jūra bija pienākusi cieši klāt Ahokei, bet kādreiz tā slējās simts metru virs jūras līmeņa. Pakalnu virsotnes bija pārvērtušās zemesragos, zem tiem svinpe- lēki viļņi laizīja koku galotnes. Mito centrālo kvartālu iedzīvotāji, kas nebija aizgājuši bojā zemestrīcēs vai tām sekojošos cunami, bija meklējuši patvērumu apkārtējos kalnos. Daži no tiem atpalikuši, nomaldījušies un tāpēc nespēja savlaicīgi aizbraukt. Ar šādu cilvēku grupiņu tagad bija saticies Kataoka. Ičikajas pilsētiņas rajonā jūra, savienojot Nakas un Kinu upju augšteces, bija pārvērtusi Cukubas kalnu apvidu īstā salā.

Kataokas vienība trīs cilvēku sastāvā nepavisam neieradās šeit nolūkā veikt glābšanas darbus. Iemesls bija pavisam cits. Tokajas atomelektrostacija un kodoldeg- vielu institūts jau sen bija iegrimuši jūrā vairāku desmitu metru dziļumā un, kaut gan pirms iegrimšanas kā stacija, tā institūts tika ekranēti ar daudzu desmit- tūkstošu tonnu betona, tur tomēr varēja novērot paaugstinātu radioaktivitāti: Radās bažas, ka okeānu piesārņos kodoldegvielu atkritumi. Un Kataokas grupa ar pašaizsardzības spēku hidroplānu bija ieradusies šajā apvidū, lai precizētu situāciju. Apsekošanā piedalījās arī pats Kataoka, jo viņš labi prata nirt ar akvalangu. Trauksme izrādījās veltīga. Acīmredzot iegrimšanas laikā bija noplūdis tikai ļoti niecīgs radioaktīvo vielu daudzums. Pabeiguši pārbaudi, visi sakāpa piepūšamajā laivā, lai dotos pie hidroplāna, bet tieši tajā brīdi uzbruka cunami.

Hidroplāns mēģināja pacelties gaisā, bet viens no pārslogotajiem motoriem neiedarbojās un spēcīgs sānu vilnis apgāza lidmašīnu. Piepūšamo laivu, kurā brauca Kataoka ar saviem līdzgaitniekiem, cunami aiznesa tālu prom bijušās sauszemes iekšējos rajonos. Beidzot tā aizķērās nogrimuša meža koku galotnēs, kas vēl rēgojās virs ūdens. Atkāpjoties vilnis aiznesa sev līdzi arī vienu ekspedīcijas dalībnieku. Dzīvi palikušie, kaut galīgi nomocījušies, tomēr sasniedza cietzemi, un tikai tad saprata, ka atrodas Asabo kalna pakājē.

Bēgļi, kas bija atraduši Ahokē patvērumu, ieraudzījuši Kataokas grupu, priekā gavilējot metās tai pretim, jo uzskatīja to par glābšanas vienību. Bet, uzzinājuši, ka tie ir tādi paši cietušie, vēl vairāk nošļuka.

— Vai jums ir līdzi rācija? — Kataokam jautāja cilvēks pāri sešdesmitiem ar vienkāršu, atklātu seju un lūdzošām acīm. — Mēs te visu laiku kurinām ugunskuru, signalizējam… Bet debesis vienos pelnos, neko nevar redzēt, lidmašīnas mūs nepamana…

•— Rācija mums ir, bet tāda pavāja. Ūdenī tā samirkusi, tātad… — Kataoka nespēkā nosēdās uz akmens bluķa. — Bet mēs, protams, mēģināsim sazināties…

— Mēs jūs ļoti, ļoti lūdzam! — ātri ierunājās krunkaina veča un, salikusi rokas lūgšanā, zemu klanījās Kataokam. — Mēs jau vairāk nekā desmit dienas klīstam pa šo kalnu. Vienam bērnam pavisam slikti. Izglābiet kaut viņus! Mums, vecajiem, viss vienalga, bet jaunos, bērnus un sievietes gan pacentieties izglābt…

— Tu tā neuzmācies, nav labi, — teica vecis, kas te laikam bija vecākais. — Viņi taču paši iekļuvuši cunami, galīgi nomocījušies …

— Pamēģināsim uzņemt sakarus, — Kataoka griezās pie sava darbabiedra. — Vai darbojas? …

— Nekā lāga nevar saprast… Rācija ir ieslēgta jau no paša rīta… Varbūt baterijas izlietojušās… — atbildēja radists, nolicis rāciju uz ceļiem. — Nez vai te jūrā tuvumā ir kādi kuģi?

— Kas to lai zina… No rīta puses lidojot es redzēju kādus trīs, bet tagad… — teica grupas trešais loceklis. — Pat uztvēruši briesmu signālus, viņi uzreiz nedosies mums palīgā., Kamēr pienāks mūsu kārta, paies krietns laiciņš. Jāņem arī vērā, ka nu jau piecas sešas dienas šis iecirknis slēgts, jo uzskata, ka visi sen evakuēti.

— Tad varbūt labāk pārvākties kalna pretējā pusē? — jautāja rācijas darbinātājs. — Tajā pusē vairāk izredžu, ka parādīsies kāds kuģis vai lidmašīna.

— Kamēr pārvāksimies, paies ilgs laiks… — Kataoka pārlaida acis sievietēm un bērniem, kas bija sasēdušies uz zemes. Visi, spēkus zaudējuši, sēdēja gandrīz nekustīgi aiz noguruma. Bija dzirdamas tikai klusas zīdaiņa raudas.

— Mēs pat vieni paši nemaz tik ātri nenokļūtu tur. Tomēr pamēģiniet uzņemt sakarus pa avārijas viļņiem …

No ziemeļrietumu puses nāca nemitīga dārdoņa. Kalna nogāze raustījās. «Laikam izvirdums Nasu vulkāniskās joslas Nantajas un Sjakagatakes virsotnēs,» Kataoka nodomāja.

— Ceļu aizbēra nobrukums. Devāmies apkārt, bet mūsu ciemata sievas kopā ar bērniem nomaldījās un aizklīda tālu kalnos… — saraucis iedegušo seju, klusi, it kā pats sev, skaidroja vecais vīrs. — Visi uztraucās. Nezinu, ko viņām acis rādījušas, bet bija aizklīdušas līdz pat Keisoku kalnam. Kamēr viņus meklējām, šurpu turpu skraidīdami, nogrima pulcēšanās vieta, no kuras mums vajadzēja aizbraukt ar kuģi… Mēs, protams, vēlāk tur staigājām, gaidījām, bet nevienu tā ari nesagaidījām. Labi vēl, ka visās mājās kaut kas ēdams ir atrodams… Arī pārnakšņojām zem jumta… Cilvēki visu_ pametuši un aizbēguši tikai ar to, kas mugurā… Ūdens, tas gan biedē, visu laiku nāk tuvāk un tuvāk… Re, nu jau visam kalnam apkārt…

Vecis ar pirkstu rādīja uz jūras ūdens vērpeļiem, kuros griezās pumeks un pelni.

_— Redziet, arī šai pusē cunami ūdeni sadzinis… Vai, kāds šorīt bija cunami, šausmas! Tas, lūk, no turienes atnāca. Bez cunami arī ūdens ceļas. Mēs šeit tikai divas dienas, bet ūdens pacēlies jau par diviem metriem …

— Ne jau ūdens ceļas, bet pamazām grimst viss šis rajons, — Kataoka izskaidroja. — Pie tam paši Jami- dzo kalni pārvietojušies uz austrumiem par astoņpadsmit, divdesmit kilometriem.,

— Tātad Cukubas kalns nokļūs Kasimas līcī, ko?

«Jā…» Kataoka pie sevis nodomāja. «Un tad ievel-

sies Japānas dziļvagā…»

— Nekas nesanāk! — pikti noklakšķināja mēli klusi pīkstošās rācijas grozītājs. — Baterijas pavisam izlietojušās, bet kaste ar rezerves baterijām aizskalota prom…

— Ja jums vajadzīgas sausas, man ir dažas kabatas lukturī… — viņiem aiz muguras teica novārdzis vīrietis vidējos gados. — Varbūt noderēs?

— Izmēģināsim, — Kataoka pamāja ar galvu. — Bet, ja nederēs, pameklēsim kādā nenogrimušā veikaliņā.

— Kādēļ meklēt? Divi kilometri no šejienes pamesta aizsardzības spēku kravas automašīna. Varbūt tajā ir kaut kas noderīgs? — večuks jautāja.

— Kas to lai zina? Iespējams, ka arī tur akumulators sen jau izņemts…

— Vajadzētu pamēģināt… — Kataoka ar milzīgu piepūli piecēla savu smago, kā ar svinu pielieto ķermeni. — Kur tā mašīna atrodas?

— Pagaidiet, es jums došu pavadoni, — vecais pagriezās pret cilvēkiem, kas tupēja nelielā attālumā. — Drīz satumsīs. Varat apmaldīties. Tā automašīna pamesta ielejā, no šosejas krietns gabals. Jūs paši neatradīsit …

Pulkstenis vēl nebija septiņi, bet krēsla iestājās agrāk nekā parasti, jo rietumu pusē debesīm bija pārvil- kusies bieza dūmu un pelnu plēve. Pāri galvām kā melnas tušas traipi ātri aizslīdēja dūmu mākoņi. Tikai austrumos pie paša apvāršņa vēl varēja redzēt šauru, zilām debesīm līdzīgu svītriņu. Tumsai iestājoties, rietumos iezaigojās izvirduma sarkanā atblāzma. Klintīs gaudoja aukstas vēja pūsmas. Sajā gadā cilvēki tā arī nebija redzējuši īstu vasaras sauli, jo tās vietā brūni pelēkajās debesīs peldēja tikai miglains, asiņains disks. Reizēm parādījās neparasts, brūngans mēness, bet zvaigznes vispār nebija redzamas. Augstu stratosfērā izsviestie pelni, ķuru svaru rēķināja tonnu desmittūkstošos, sāka virpuļot virs ziemeļu puslodes, solot visai pasaulei aukstu vasaru un neražas gadu.

Nolēmis, ka šajā gadījumā nedrīkst ne uz vienu paļauties, vecais pats jau gribēja doties ceļā.

— Kuģis! — tajā brīdī kāds pilnā kaklā iekliedzās.

Aizmirsuši nogurumu, cilvēki pielēca kājās, staipīja kaklus un beidzot ieraudzīja, ka uz ātri dziestošā saulrieta fona pavisam tuvu garām aizpeld melns kuģa tiltiņš un masts. Nez kāpēc nedega neviena, pat ne borta uguntiņa.

— E-he-hē!.. — cilvēki kliedza un vicinaja rokas. — Brauciet šurp … palīgā …

— Ugunskuru! — Kataoka uzkliedza. — Dodiet šurp visus kabatas lukturus, atstājiet tikai divus visspēcīgākos.

Vecais arī savukārt deva rīkojumu, un vīrietis vidējos gados kaut kur aizskrēja. Tūdaļ sāka brīkšķēt zari un ātri izauga vesela kaudze. Drīz uzliesmoja ugunskurs.

— Izmantosim visas derīgās baterijas. — Kataoka teica, pārbaudot kabatas lukturus un atdodot radistam labākās. — Pārraidi briesmu signālus. Nešaubies! Attālums nav lielāks par četriem pleciem kilometriem.

Kabatas lukturīša gaismā radists ar vadiņu savienoja elementus, neizņemot tos no lukturiem. Ieslēdzis rāciju, viņš priecīgi iekliedzās:

— Mums palaimējies, viņi pašreiz sarunājas!

— Iejaucies viņu sarunā, — Kataoka ieteica. — Vai tas ir pašaizsardzības kuģis?

— Nē, laikam amerikāņu.

Rācijā pēkšņi atskanēja citas skaņas, daudz stiprākas par tām, kas nāca no kuģa.

— Paklausies, — radists teica Kataokam, — kaut kur pavisam tuvu darbojas ļoti spēcīgs raidītājs…

— Tas nozīmē, ka pavisam tuvu, mums blakus, ir vēl kāds? — Kataoka aplaida acis visapkārt. Bija jau pavisam satumsis. — Ko viņi runā?

— Nesaprotu. Reizēm tiek iestarpināti angļu vārdi. Visa saruna šifrēta uz angļu valodas pamata.

— Tik un tā spraucies iekšā!

— Es jau to daru, bet neviens neatbild.

Augstu debesīs uzvijās ugunskura košās liesmas. Visi, veci un jauni, nostājušies ar mugurām pret uguni, māja ar rokām un skaļi kliedza.

— Neatbild, — teica tas, kas deva gaismas signālus. — Bet kāpēc šis kuģis tik aptumšots?

— Kataoka… — radists iesaucās, — starp kuģi un sauszemi ir vēl kāda vieta, no kuras tiek raidīti radiosignāli. Trejpušu sarunas!

Kataoka vērīgi lūkojās jūras tumšajā virsmā. Starp izplūdušo kuģa siluetu un krastu varēja saredzēt tik tikko manāmas balti putojošu viļņu vagas. Tās pamazām tuvojās krastam, atstājot aiz sevis jūrā garu asti. Kaut kur tālumā bija dzirdama motora rūkoņa. Iespējams, ka darbojās pat vairāki motori. Bet varbūt tā bija atbalss, kas atskanēja apkārtējos kalnos. Aiz ceļa pagrieziena iezaigojās gaismas mirguļi. Vai tie nebija automašīnu starmeši?

— Draugi! — Kataoka iesaucās. — Žiglāk! Tūdaļ pie krasta piestās desantkuģis.

— Viņi pārtrauca sarunas, bet mūsu signālus nav ņēmuši vērā! — teica radists, izslēdzot rāciju.

Cilvēki ilgi klausījās un skatījās tumsā, kamēr saprata, kur piestāj desantkuģis. Viņi vadījās pēc automašīnas starmešiem, kas spīdēja kilometra attālumā pie pašas ūdens malas. Krizdami klupdami, rāpdamies pāri klintīm, ļaudis beidzot aizkļuva līdz vietai, kur bijā piestājis kuģis. Viļņi skalojās pie neliela sakņu- dārza, kas bija ierīkots kalna nogāzē uz akmens terasēm. Jūras ūdens jau sniedzās līdz akmens iežogojuma augšējai malai. No desantkuģa borta uz krastu pārsvieda trapu. Trīs amerikāņu armijas kravas automašīnas atmuguriski piebrauca pie kuģa. No tām sāka izkraut lielas, ar brezentu apvilktas kastes un, izmantojot veltņus, uzvilka uz kuģa klāja.

— Stāt! — tumsā atskanēja rupja balss. Pret nomocītajiem, ar mokām šurp atkļuvušajiem cilvēkiem bija vērsti divu automātu stobri.

Paņemiet mūs līdz! Te ir sievietes un bērni! — Kataoka lūdza angliski.

Viņam tuvojās gara auguma jauneklīgs virsnieks ar bērnišķīgu seju. Varēja manīt, ka viņš ir mazliet apjucis.

— Jūs esat civilie?

— Izņemot mūs trīs. Mēs no glābšanas vienības novērotāju brigādes. Bet visi pārējie ir civilpersonas…

—< Sajā rajonā visas glābšanas operācijas sen pabeigtas un rajons slēgts.. „Vismaz es esmu saņēmis šādu informāciju.

— Viņi nomaldījušies un nav paguvuši aizbēgt.

<— Cik viņu ir?

«— Laikam kādi divdesmit vai trīsdesmit,,

— Pasteidzieties! — virsnieks uzbļāva karavīriem, kas, ieklausoties sarunā, bija sākuši kustēties daudz gausāk. Tad viņš atgrūda bruņu cepuri pakausī un teica līdzjūtīgi, bet stingri:

— Man ļoti žēl, bet mēs, neraugoties uz draudošām briesmām, esam ieradušies šeit pēc augstākās pavēlniecības rīkojuma, lai veiktu ārkārtīgi slepenu speciālu uzdevumu. Glābšanas darbi neietilpst mūsu uzdevuma,

— Jūs gribat, lai šīs mātes, sirmgalvji un zīdaiņi nomirst tepat? Viņi jau vairāk nekā desmit dienas klaiņojuši kalnos.

— Jūtu līdz, bet nekādi nevaru palīdzēt. Pat ja gribētu jūs izvest, kuģis ir tik mazs, ka pēc kravas uzņemšanas mums pašiem gandrīz nebūs vietas.

— Nezinu, kas tā par tik vērtīgu kravu, bet katrā ziņā cilvēku dzīvības ir dārgākas!

— Ļoti nožēloju, bet es esmu karavīrs un, saņēmis šo uzdevumu, vēl papildus tiku speciāli noinstruēts, ka tas jāizpilda maksimāli precīzi. Atklāti sakot, ielaižoties sarunās ar jums, es jau esmu pārkāpis pavēli…

— Tādā gadījumā sazinieties ar savu galveno kuģi un palūdziet nekavējoties izsaukt glābšanas komandul — Kataoka lūdzoši teica. — Seit zeme grimst ar trīs metru ātrumu dienā. Pie tam šis ātrums ar katru dienu pieaug. Līdz augstākajai vietai atlicis vairs tikai simts metru. Un ja vēl uznāk cunami…

— Es pat to nevaru jums apsolīt, iekams neaprunājos ar savu komandieri. Līdz kuģa iziešanai drošajā jūras joslā mūsu sakari ir nobloķēti…

— Lopi! Gatavie velni! — japāniski iekliedzās Kata- okas darbabiedrs, kas bija noklausījies šajā sarunā. — Vai tad jūs esat cilvēki?

— Leitnant Skot, pagaidiet… — ar stipru akcentu angliski ierunājās neliela auguma cilvēks, kas līdz tam brīdim bija stāvējis aiz automašīnas. — Cik cilvēku varētu braukt vienas kastes vietā?

— Tas nav iespējams, — iespītējās nosarkušais leitnants. — Tā ir pavēles pārkāpšana!

— Bet no kurienes nāk šī pavēle? Kā jūs domājat? Galu galā es esmu atbildīgais par šo operāciju. Cik cilvēku var uzņemt kuģis? Atbildiet!

— Piecus sešus…

* Bet ja tikai sievietes un bērnus?

— Tad astoņus deviņus, ne vairāk.

— Tātad paņemsit desmit cilvēkus. Es palikšu tepat…:, r.,-

— Es nedrīkstu to pieļaut!.;

— Bet es izdarīšu tā, lai jūs varētu to pieļaut. Dodiet man papīru un pildspalvu.

Saņēmis pieprasīto, cilvēks kaut ko ātri uzrakstīja un parakstījās.

— Cik jums sieviešu un bērnu? — viņš vēl arvien angliski griezās pie Kataokas.

— Sešas sievietes un trīs bērni.

— Lai viņus pavada kāds vīrietis. Vēlams tāds, kas kaut drusku prot runāt angliski.

— Ko jūs domājat darīt ar atlikušo kravu?

— Visa atbildība par to gulstas uz manis. Tātad varat neuztraukties! Lūk, šī te priekšpēdējā kaste paliks krastā… Jā, jā, šī pati. Es taču vislabāk zinu, kas kura atrodas,,

— Ātrāk! — leinants uzkliedza karavīriem. — Arī jūs palūgšu pasteigties. Laiks ir jau pārtērēts.

Sievietes, atvadoties no vīriem, sāka raudāt un kavējās, bet Kataoka ar saviem palīgiem, gan stumjot, gan velkot, ātri iesēdināja tās kuģī.

— Viss būs labi! Jūs noteikti satiksities! — pēkšņi japāņu valodā ierunājās zemā auguma vīrietis. — Brauciet, brauciet! Es parūpēšos par palikušajiem!

Kataoka pārsteigts palūkojās uz šo cilvēku, bet ēna noslēpa viņa seju.

— Negribu. Es labāk palikšu tepat! — jau uzkāpusi uz trapa, pēkšņi skaļi ieraudājās jauna sieviete ar zīdaini rokās. — Nespēju pamest vīru vienu! Ja jāmirst, tad mirsim kopā!

— Tomoko! — no krasta atskanēja elsojoša vīrieša balss. — Tomoko! Tomoko!

Tas pats nelielais karavīrs, kas bija izlēmis kastes vietā glābt sievietes un bērnus, apturēja nesavaldīgo vīru.

—< Viss būs kārtībā! Tiksities Amerikā. Es izdarīšu tā, lai jūs tiktos…

Trapam paceļoties, cauri motora rūkoņai atskanēja sieviešu raudas un kliedzieni. Krastā palikušie vīrieši arī sauca sievu un bērnu vārdus. Kuģis ātri izzuda no automašīnu starmešu raidītās gaismas šautras.

Beidzot trokšņi norima un dziļajā nakts tumsā

skanēja vairs tikai vēja svilpieni. Viss notika tiešām zibenīgi, nedaudz acumirkļos. Vīrieši pārsteigti sastinga sakņu dārzā.

Krastā palikušais karavīrs glābējs, stāvot blakus pamestajai kastei, lēni noņēma bruņucepuri un pagriezās.

— Jūs? — Kataoka neviļus iesaucās, ieraudzījis viņa seju.

— Tikšanās savādā vietā… — teica Kuņieda, mulsi smaidot. — Valsts ierēdnim reizēm jābūt cietsirdīgam, aizstāvot valsts intereses… Bet šoreiz es nebiju pienākumu augstumos. Cilvēks, kas kārtoja šo lietu, gāja bojā zemestrīces laikā, un es jau veselu mēnesi aizvietoju viņu, bet kā redzi…

— Jūs visu laiku pavadījāt šo kravu?

— Jā, no Cukubas pārvedu uz Mito, bet pirms Mito nogrimšanas pārvedu šajos kalnos… — Kuņieda gurdi nožāvājās. — Savāds darbs… Bet es biju domājis, ka aizbraukšu uz Ameriku, satikšu sievu…

— Kas atrodas šajas kastes?

— Pašreiz vēl nedrīkst teikt… — grozot rokās bruņucepuri, Kuņieda atbildēja. — Laikam visu mūžu tā arī nevarēšu pateikt. Tādi jau mēs esam, tie valsts ierēdņi…

Piemiedzis acis, kā vairīdamies no spilgtas saules, viņš aplūkoja vīriešus, kas sapulcējās apkārt kastei.

— Es būtu gribējis izsviest visas kastes un iesēdināt jūs kuģī. Bet tas nebija manos spēkos. Saprotiet mani pareizi. Tas nenozīmē, ka es negribēju parūpēties par jums. Bet es esmu nokļuvis tādā situācijā, ka man jāuzņemas atbildība par tiem mūsu tautiešiem, kas jau izbraukuši uz svešzemēm, par viņu nākotni. Šīs kastes ir tieši saistītas ar mūsu tautas turpmāko likteni. Un pie tam… — Kuņieda lēni ierāpās automašīnas šofera būdā. — Mums vēl ir cerība. Es slepus palūdzu šoferi atstāt spēcīgu lauka rāciju…

Sakņu dārzs atkal ierūcās un nodrebēja. Kuņieda iedarbināja motoru, un izvārdzinātie cilvēki sakāpa automašīnas kulbā…

Nepieredzeti spēcīgs taifūns, kas augusta vidū radās Mariānu salas rajonā, ar katru minūti tuvojās jau līdz pusei nogrimušajam Japānas arhipelāgam. Tam sekoja vēl divi, bet ne tik stipri taifūni. Daudzi dažādu valstu glābšanas kuģi, vairīdamies no katastrofas, atgāja tālāk no Japānas krastiem, un daži no tiem tā arī vairs neatgriezās.

Spēcīgu vulkānisku izvirdumu izraisīto termisko pretplūsmu dēļ Japānai piegulošo jūru baseinos bija izveidojušies ļoti neparasti meteoroloģiskie apstākļi. Un, ja tagad taifūns uzbruktu tieši Japānai, tā papildus zemestrīču grūdieniem, ugunij un ūdenim saņemtu vēl ari vētras triecienus.

Augusta sākumā plāna D štābu no sauszemes pārcēla uz jūras pašaizsardzības spēku lielāko kuģi «Haruna». Caurām dienām un naktīm Nakada un Jukinaga šeit apstrādāja informācijas blāķus. Viņi nevarēja pat iedomāties, ka patlaban «Haruna», bēgot no taifūna, pilnā gaitā attālinās no Japānas uz austrumiem.

Maijā Japānas imperatora ģimene slepeni aizbrauca uz Sveici, bet Japānas valdības iestādes uz laiku izvietojās Parīzē. Evakuācijas plānošanas komisija pārcēlās uz Honolulu un tagad saucās «Glābšanas pasākumu štābs». Lielākā daļa Japānas valsts ar tās pamatorgā- niem jau atradās ārpus grimstošajām salām, jo neatlika jau nekas cits kā pamest tik mājīgo un mīlīgo Tālo Austrumu nostūri un pārvākties uz citām zemēm dažādās pasaules malās. Nebija ne mazāko pazīmju, ka varētu rasties kāds jauns pavediens, kas spētu apvienot pa visu zemeslodi izkaisīto valsts aparātu ar tā pavalstniekiem. Toties par galveno problēmu sešdesmit piecu miljonu evakuēto, pa visu pasauli izkliedēto cilvēku nākotnē izvirzījās eksistences jautājums. Klajos laukos saceltajās bēgļu telšu pilsētiņās, barakās, karavīru kazarmās vai nožēlojamos ciematiņos, kas vairāk līdzinājās koncentrācijas nometnēm, pamazām pieauga satraukums. Kā būs ar pārtiku, ar pārvietošanās brīvību? Un tā tālāk…

Šie cilvēki pa lielākai daļai bija aizbraukuši, nepaņemot līdzi pat visnepieciešamākās mantas. Viņi atviegloti uzelpoja, tikuši uz «nekustīgas zemes», uz «negrimstoša kontinenta», jo viņiem aiz muguras palika nāves agonijā raustošās salas ar trīsdesmit miljoniem tautiešu, kas vēl tikai gaidīja glābējus.

Jūnijā un jūlijā evakuēja ap četrarpus miljona, bet tajā laikā bojā aizgājušo skaits bija trīs miljoni. To vidū arī daudz pašnāvnieku.

Starp divdesmit miljoniem palikušo atradās ne mazums tādu, kas brīvprātīgi atdeva savu vietu uz kuģa vai lidmašīnā citiem. Pa lielākai daļai tie bija vecāki cilvēki, kas pārkāpuši septiņdesmit gadu slieksni. Arvien biežāk gadījās, ka šādi ļaudis, it sevišķi vīrieši, pameta savas ģimenes un pazuda no pulcēšanās vietām, atstājot zīmītes, ka viņi nodod nākotni jaunajiem un brieduma gados esošajiem ģimenes locekļiem, jo paši pietiekoši dzīvojuši, negrib kļūt citiem par nastu un nevēlas šķirties no Japānas, jo dzīve ārpus tās viņiem zaudēs jebkādu jēgu.

Viens tāds vecis, iespējams, ka starp palicējiem visvecākais, gulēja plašas, skaistā dārzā slīgstošas savrupmājas istabā. Izturīgā dzelzsbetona celtne, par spīti visām zemestrīcēm, kas piemeklēja Fučjū pilsētiņu, bija saglabājusies gandrīz neskarta. Bet gan zeltainais gaitenis, gan istaba, gan sega, ar kuru vecais vīrs bija apsedzies, — viss bija apbērts ar pelniem. Pat veča pelēcīgi krunkaino seju klāja plāna putekļu kārta.

— Ak tā… — sirmgalvis murmināja. — Tas Kuņieda ir muļķītis. Atstājis vienu kasti, lai iesēdinātu sievietes ar bērniem.,

No viņa rīkles izlauzās kaut kas līdzīgs svilpienam. Nevarēja saprast, vai viņš smejas, vai klepo.

Bet kur viņš pats devies? Aizbraucis ar pārējām kastēm?

— Nē,, «— teica spēcīga auguma cilvēks ar īsi apcirptiem matiem, kas svinīgā pozā sēdēja blakus vecim. Pārskrējis acīm garu telegrammu angļu valodā, viņš piebilda: — Teikts, ka palicis uz vietas…

Vecais pazelēja izkaltušās lūpas, bet gandrīz izdzisušajās acīs nekas neatspoguļojās.

— īsts stulbenis… jau gados, bet par pieaugušu cilvēku tā arī nav kļuvis… — viņš noburkšķēja bez īgnuma. — Nu un kādu kasti tad viņš izsviedis, tur nekas nav teikts?

— Ir… Kuņieda pats norādīja kasti «B»,,

No spilvenu kaudzes atskanēja savāda spiegšana. Spēcīgais vīrietis nobijies palūkojās uz veci. Bet tas, plaši atvēris bezzobaino muti, no visas sirds jautri smējās.

— Zinājis… *-?- teica vecais, atvilcis elpu. — Veikls, tāds buku nenošaus… Nez, kad viņš to uzostījis? Pats taču nevarēja nosacīt..; Tātad kaut kur uzzinājis… Ja viņam tāds ķēriens, tad jau izķepurosies… Saprati, Josimura?

Vecais paklusēja un tad turpināja:

— Kastē «B» viss bija viltots… To es pats izdomāju… Jau krietni sen… Neviens par to nezināja… Jā, žēl, ka neizdosies apvest ap stūri to O'Konnelu no Bostonas mākslas muzeja… Ļoti žēl… Nu labi, pasveicini viņu manā vārdā, ja gadīsies tikties… Pasaki, ka veča pēdējo joku izjauca kāds puisis, kam ir ļoti laba oža … Bet vai pēc jums jau atbraukuši?

— Jā. Ar helikopteru bīstami, motors var iesūkt pelnus. Tādēļ atbraucis liels «džips». Ar to mēs nokļūsim līdz Čjofu, bet tur mūs gaidīs amfībija…

— Labi… ej… Ko dara Hanae?

— Domāju, ka būs jau saposusies.

— Ved viņu ātrāk prom…

Spēcīgā auguma cilvēks, kuru sauca Josimura, smagi kāpjot pa tatami, izgāja no istabas. Un tūdaļ parādījās meitene, kas laikam bija slēpusies aiz izbīdāmās sienas.

— Kas tad tas? — vecais aplūkoja viņu. — Tu gribi braukt «džipā» tādā izskatā?

Meitenei mugurā bija tumši violets «akasi» zīda kimono, kas pats no sevis izplatīja aromātu, un senlaicīga ar tīteņzieda ornamentu izrotāta josta «obi». Kādu brīdi viņa izmisusi lūkojās sirmgalvī, tad viegliem, gracioziem soļiem piegāja tam klāt un nometās uz ceļiem. Bezspēcīgi nolaidusi plecus, viņa ar rokām aizklāja seju.

— Es… nebraukšu… — meitene teica uzbudināta, pat mazliet sašutusi. — Palikšu tepat jums blakus…

— Nedrīkst… — viņš strupi noraidīja. — Tu vēl… esi jauna… Tev nav jāmirst kopā ar vecu veci…

— Nē! Nē! Es… ja man būs jāpamet jūs…

— Ko tu runā! — vecais cilvēks pacēla balsi. — Tu netiki tā audzināta, lai izšķirošā brīdī melstu niekus… Tu brauksi… un dzīvosi… dzīvosi, lai tur vai kas… Es tev neko nelieku darīt, neko nepavēlu… Tev vienkārši jādzīvo… Galvenais, lai tu nodzīvotu ilgu mūžu… Ja iemīlēsi vīrieti, apprecies… Es tev visu

laiku atkārtoju, ka ir darīts viss, lai tu dzīvotu bez rūpēm… Bet man tomēr jāsaka, ka dzīve… vispār… ir grūta lieta… un diezgan rūgta…

Meitene vairs nespēja savaldīties. Pasviedusi sāņus kimono platās piedurknes, viņa piespieda seju tatami. Trauslie pleci notrīcēja, bija dzirdamas raudas. Ātri uzmetis acis Josimuram, kas parādījās durvīs, vecais stingri teica:

— Atnes viņai ko pārģērbties… Bikses… jeb kā tos sauc… džinsus… Tie būs īstā vietā… — viņš viegli ieklepojās. — Redzi, cik daudz ar tevi visādu rūpju…

Zeme atkal nodunēja, istaba salīgojās. Josimura sagrīļojās. Izbīdāmā siena, izrauta no ailes, nokrita uz & grīdas, saceļot gaisā pelnu mākoni. Tukšajā mājā vēl kaut kas nokrita ar lielu blīkšķi. Kapitāli uzbūvēta celtne pretīgi čīkstēja un krakšķēja. No dārza atskaņoja nobrukuma troksnis.

— Pasteidzieties… — vecais teica. — Otftdi ceļš vairs nebūs izbraucams…

Josimura grīļodamies izgāja no istabas, kas vH arvien līgojās. Bet vecais, it kā ko atcerējies, pasauca:

— Hanae!

Meitene pacēla noraudāto seju.

— Parādies!

Izstiepusi kaklu, viņa vairākas reizes dziļi ievilka gaisu, piecēlās kājās un iztaisnojās. Nočaukstēja obi, zīda kimono, viegli švīkstot, noslīdēja no pleciem, un tukšās istabas krēslā parādījās sniegbalts, labi attīstīts augums ar apaļīgām formām un mazliet slīpiem pleciem.

Uzmetis meitenei tikai vienu skatienu, vecais aizvēra acis

— Japānas… sieviete… — viņš nomurminaja. — Hanae, dzemdē mazuļus…

— Labi!

— Es saku, dzemdē mazuļus. Ar tavu miesu tev būs lieli, veselīgi bērni… Atrodi labu cilvēku… Var arī nebūt japānis… Galvenais, lai cilvēks būtu labs… Un dzemdē daudz bērnu…

Ieraudzījis Josimuru, kas ar atnesto apģērbu rokās neuzdrošinājās tuvoties kailajai meitenei, vecais ar acīm deva zīmi: «Aizved viņu!»

Josimura uzmeta viņai uz pleciem lietus mēteli un viegli pagrūda.

— «Josimura, parūpējies par Hanai…

— Klausos… — varenais Josimura nolaidās uz ceļiem un, atspiedies ar delnām pret tatami, zemu paklanījās. — Ardievu, priekšsēdētāj …

— Labi, labi… — vecais atkal pievēra acis. — Steidzieties. t „'

Soļi un raudas izgaisa tālumā. Pēc laika no dārza atlidoja motora troksnis. Tad ari tas norima. Palika tikai Kanto kalnu nemitīgo izvirdumu rūkoņa un mājas brakšķēšana. Brīdi vēlāk šīs skaņas apslāpēja švīkstoņa. Istabā ielauzās vēja brāzma.

Gaismu no dārza puses aizsedza ēna. Vecais pavēra acis.

— Vai Tadokoro-san? — viņš klusi nočukstēja.

— Laikam tuvojas taifūns, — profesors pavēstīja, nokratot no sēdamspilvena pelnus. — Nez vai Hanae- san un pārējie pagūs aizbraukt bez starpgadījumiem.,

— Un Jūs tā arī neaizgājāt., — vecais atkal aizvēra ācis un smagi noklepojās. — Es domāju, kā tā būs…

Profesoram Tadokoro acis bija dziļi iekritušas, ap tām parādījušies tumši riņķi. Seja kļuvusi smailāka. Likās, ka viņš novecojis par desmit, varbūt par visiem divdesmit gadiem. Pat platie spēcīgie pleci izskatījās Vārgi. Retie matu kušķīši uz viņa plikās galvas pavisam nosirmojuši. Profesors bija tā izmainījies, ka viņu tagad nepazītu pat paša studenti.

— Zēl, ka nav vēl viena «džipa», — profesors Tadokoro tlobubināja.'— Gribēju uzbraukt kalnos…

Kad notiek tādas lietas, tad kalnos vairs nav ko meklēt… — uz mirkli paverot acis, teica vecis. — Nu jau pietiekoši esam piedzīvojuši., Cik tad vēl atliek? …

— Kādi divi mēneši… — profesors slepus noslaucīja acis. Nē, tie nebija pelni, kas lika viņam raudāt. Arī pēc putekļu noslaucīšanas asaras nepārtraukti ritēja pa viņa vaigiem. — Bet cilvēki varēs dzīvot vēl tikai pusmēnesi, varbūt pat tikai trīs nedēļas…

— Tadokoro-san, — it kā kaut ko atcerējies, sirmgalvis jautāja. — Cik jums gadu?

— Sešdesmit… pieci… — profesors tikko manāmi pasmaidīja caur asarām. — Ja es būtu klusi strādājis universitātē, šogad varētu doties pensijā. Atzīmējot aiziešanu pelnītā atpūtā, nolasītu atvadu lekciju un tad…

— Sešdesmit pieci… Cik jūs vēl esat jauns… — vecais nočukstēja. — Bet kāpēc dodaties nāvē?…

— Pats nezinu… skumji… — nokāris galvu, profesors klusi atbildēja. — Laikam tādēļ, ka pārāk skumji… Esmu nodzīvojis lidz tādam vecumam, bet manī arvien vēl mīt kaut kas tāds — bērnišķīgs…

Jūs sakāt, ka pārāk skumji…

— Sākumā biju nolēmis klusēt… — profesors pēkšņi skaļi ierunājās, it kā vairs nespēdams savaldīt savas jūtas. — Kad es to pamanīju… Zinātnieku aprindas jau sen centās turēties no manis pēc iespējas tālāk… Pašā sākumā es to jutu tīri intuitīvi. Atceraties, toreiz, kad mēs pirmo reizi tikāmies viesnīcā, jūs jautājāt, kāda īpašība dabaszinātniekam ir pati galvenā, un es jums atbildēju — nojauta. Kad mana nojauta ziņoja man par to, es jutos kā salā sastindzis. Tajā pašā laikā sapratu, ka, lai kam es par to arī stāstītu, man tik un tā neviens nenoticēs, sevišķi tādēļ, ka man nebija nekādu pierādījumu. Nolēmu noslēpt to sevī un nevienam neizpaust.

— Gan jau kādreiz tikpat būtu uzzinājuši…

— Bet ar lielu nokavēšanos… — profesora balss trīcēja un aizlūza kā grēksūdzē. — … Un vajadzīgie pasākumi arī būtu aizkavējušies… Ilgi ņemtos, kamēr izprastu kataklizmas būtību… Nokavētu gadu, varbūt pat divus, un tā arī nepagūtu sagatavoties uz tikšanos ar TO… Pie mūsu tagadējās akadēmiskās sistēmas strīdi un diskusijas turpinātos līdz pēdējam brīdim. Zinātne netic vienīgi intuīcijai, tai vajadzīgi pierādījumi. Daudzi vardi, tabulas, matemātiskas formulas, diagrammas. Tevi neviens neuzklausīs, ja paziņosi, ka tu ar visu savu būtni paredzi neparastas izmaiņas. Mani jau it_ sevišķi neņemtu par pilnu… Akadēmiskajās aprindās mani ļoti necieta…

— Jūs sakāt, ka nokavētos? — vecais taujāja ar dziļu interesi. — Jā, upuru būtu bijis divas trīs reizes vairāk… Bet jūs izcietāt visu… pastāvējāt uz savu… pat bijāt ar mieru, ka jūs nozākā par dzērāju, vājprātīgu… Strādā, sevi nežēlodams… Es allaž esmu tā domājis…

— Jā, zināmā mērā tā ari bija… Bet patiesībā…— profesora Tadokoro balss aizsmaka. — Patiesībā es gribēju noslēpt to, ko biju saskatījis, pateicoties savai nojautai, noglabāt visus materiālus, visus novērošanas rezultātus, kurus es biju savācis savas nojautas apliecināšanai… Es biju kā neprātā… Vēlējos, lai pēc iespējas vairāk cilvēku aiziet bojā kopā ar Japānu, ar šīm salām…

Vecais klusēja, tikai reizēm bija dzirdama viņa iekle- pošanās.;

— Vai tas nav savādi! Atklāti sakot, ari es gribēju griezties ar uzsaukumu pie visiem japāņiem… Draugi, Japāna, mūsu salas… tiks izpostītas, nogrims jūrā, aizies bojā… Japāņi, mirsim visi kopā ar mūsu mīļajām salām… Pat tagad man reizēm nāk prātā doma, ka tā būtu bijis labāk… Tādēļ ka… Pat grūti iedomāties, kādas mocības un bēdas būs jāizcieš japāņiem, kas aizbēguši pāri jūrām…

Stipra vēja brāzma gaudodama un žvīkstēdama vēlreiz iebruka dārzā. Tai līdzi atplūda jau pavisam tuvās jūras valgme un smarža.

— Tadokoro-san, jūs laikam neesat bijis precējies? — vecais atkal taujāja.

— Jā…

— Tā tam ari vajadzēja but… Es tagad sapratu… Jūs taču bijāt iemīlējies Japānā, salās…

— Tieši tā, — profesors Tadokoro, it kā priecādamies, ka beidzot var to atklāti izteikt, pamāja ar galvu… — Jā, nebiju tikai aizrāvies ar to, bet izjutu īstu, stipru mīlestību…

— Un savas bezgala mīļotās sirdsmīļās ķermenī saskatījāt neārstējama audzēja pazīmes… Un tad, aiz pārāk lielām skumjām…

— Jā… — profesors Tadokoro, aizklājis seju ar rokām, klusi raudāja… — Jums pilnīga taisnība. Kopš es to pamanīju, es nolēmu mirt kopā ar šīm salām…

— Tātad samīlējušos pašnāvība pēc iepriekšējas norunas… — veča kaklā atkal kaut kas noguldza, bet šoreiz acīmredzot ne no klepus, bet aiz smiekliem par paša izteiktajiem vārdiem. — Japāņi tomēr ir jocīga tauta…

— Bija tāds bridis, kad domāju, ka visi japāņi mani sapratīs, tiklīdz griezīšos pie viņiem… — šņaukādamies profesors murmināja. — Vēlāk nolēmu, ka nedrīkst likt citiem cilvēkiem mirt kopā ar sievieti, kurā pats esi iemīlējies…

— Laikam jau ne tāpēc, ka gribējāt būt monopolists, bet gan tādēļ, ka sapratāt: klausoties jūsu uzsaukumu, negaidīti daudziem cilvēkiem būtu radies līdzīgs noskaņojums…

— Jā, jā, es domāju, ka mani sapratīs… — profesors Tadokoro pacēla pret debesīm saraudāto seju. — Japāņi… Nav taču tā, ka viņi vienkārši no kaut kurienes ieradās un apmetās uz dzīvi šajās salās… Tiesa, arī ar tiem, kas atbrauca vēlāk, notika tas pats… Japāņi… Tie taču nav tikai cilvēki, saprotiet? Japāņi… tie ir… lūk, šīs četras salas, šī daba, šīs upes, kalni, meži, zāle, zvēri un putni, pilsētas un ciemati, mūsu senču atstātās pēdas un piemiņa — viss kopā. Gan cilvēkā, gan Fudzi kalnā, gan Tonēs upē, gan Asidzuri zemesragā — visos plūst vienas asinis. Bet, ja šī izsmalcinātā daba… šīs salas… sadrups, pazudīs un aizies bojā, tad taču vairs nebūs arī to, kurus tagad sauc par japāņiem.

Tālumā atskanēja dobjš sprādziens, kam sekoja tāda rūkoņa, it kā zemei būtu iespēruši sirnt zibeņi reizē. Laikam kaut kur veidojās jauns lūzums.

— Es domāju par sevi… Neesmu nemaz tik aprobežots… — profesors Tadokoro turpināja. — Kur tikai neesmu bijis… visās pasaules malās… vienīgi Antarktīdā ne… Kopš jaunības esmu braukājis, vērodams kalnus, kontinentus, dabu. Kad uz sauszemes priekš manis vairs nebija nekā jauna, sāku novērot okeāna dibenu. Es, protams, redzēju gan valstis, gan cilvēkus šajās valstīs, bet to visu es uztvēru kā dzīves izpausmi, kas attīstās uz noteikta zemes masīva noteiktos dabas apstākļos… Es, kā to lai saka, iemīlēju šo planētu, ko sauc par Zemi. Bet, visu redzējis un daudz ko izpratis, es beigu beigās dziļi pieķēros vienīgi šīm salām, mūsu Japānai. Laikam esmu ļoti iemīlējis to, esmu taču šeit piedzimis. Taisnības labad jāsaka, ka nekur citur pasaulē nav tādu salu, kur cilvēki būtu nodzīvojuši tik laimīgu vēsturisku periodu, tik izsmalcinātas dabas vidū, kur gan reljefs, gan klimats ir pārsteidzoši daudzveidīgi… Iemīlēt Japānas salas man bija tas pats, kas iemīlēties vistipiskākajā tīrasiņu japānietē… Tātad, ja aizies bojā sieviete, kuru es esmu mīlējis, veltot tai visu savu mūžu, tad ari mana dzīve zaudēs jēgu… Savos gados es vairs netaisos nedz precēties, nedz no jauna iemīlēties… Galvenais, lai pēdējos, pašos pēdējos brīžos es būtu kopā ar viņu,, Ar viņu, tās nāves stundā… Kas tad būs blakus, ja ne es, kad ies bojā šīs salas? Kas vēl?

Viņa vārdus noslāpēja raudas.

Vecā vīra kāsēšana pastiprinājās, bet, kad pēc laika tā pierima, viņš aizsmacis sāka runāt.

— Cik nenobrieduši ir japāņu tauta… — vecais atvilka elpu. — Jūs sakāt, ka jūsos ir daudz kas bērnišķīgs … Bet ne tikai jūs, visi japāņi līdz pat šim laikam bijuši laimīgi bērniņi… Gandrīz divtūkstoš gadu tie dzīvojuši savu salu siltajos, mīlīgajos apskāvienos… Ja arī kaut kur izbrauca, allaž drīkstēja atgriezties… Tieši kā puisēns, kas bēg atpakaļ pie mātes un, degunu tās klēpī iebāzis, rūgti raud, ja viņam nav paveicies kautiņā… Tā rodas jums līdzīgi cilvēki, kas dievina savas salas kā māti… Bet zināt, arī mātēm reizēm gadās iet bojā…

Veča plakstiņi notrīcēja, bet skatiens kļuva izklaidīgs, it kā viņš būtu atcerējies kaut ko ārkārtīgi tālu.

1 — Pavisam mazs būdams, es kļuvu bārenis… 1888. gadā Bandaja vulkāna izvirdumā zaudēju kā tēvu, tā māti… Zināmu iemeslu dēļ šis fakts nav minēts manā biogrāfijā… Toreiz man bija deviņi gadi… Mani pieņēma pie sevis kāda jauna, sirsnīga sieviete… tiešām lieliska, tiešām īsta japāniete. Viņa audzināja mani reizē kā māsa un māte, apbrīnojami… Bet arī viņa aizgāja bojā 1894. gadā Sjonanas lielajā zemestrīcē… Mans liktenis savādā kārtā ir savijies ar zemestrīcēm un izvirdumiem… Es aizskrēju tur, kur bija atvesti smagi ievainotie… Tas laikam bija budistu templis… Piekļāvos viņai un raudāju… Bet viņa gulēja vienās asinīs… Es stingri apņēmos mirt kopā ar viņu… Iespējams, ka viņa to nojauta savā nāves stundā, nezinu… Bet, pirms uz mūžu aizvērās acis, viņa pēkšņi teica; dzīvo., lai cik rūgta nebūtu dzīve, tomēr dzīvo., izaudz liels, kļūsti pieaudzis cilvēks… Es pēc tam trīs dienas raudāju pie viņas līķa …

Profesors Tadokoro klausījās vecī ar godbijīgi noliektu galvu…

— Turpmāk japāņiem nāksies ciest… Kamēr pastāvēja salas, viņiem bija dzimtās mājas, kurās varēja atgriezties jebkurā laikā, bija dzimtā zeme — māte, kas loloja savus bērnus un bērnu bērnus… Pasaulē nav daudz tādu tautu, kurām tik ilgus gadus bijusi silta, laimes pilna ligzda… Toties nav nemaz iespējams uzskaitīt tās tautas, kurām liktenis lēmis klaiņot bez dzimtenes, bez savas zemes, dzīvot bēdās un drausmīgā trūkumā … Jums ir labi, jūs esat iemīlējies savā māmuļā dzimtenē… Bet tiem, kam izdevās aizbēgt no šejienes un izdzīvot… tiem klāsies bēdīgi… Viņu mājas nogrimušas, pazudušas, tilti nodeguši, atpakaļceļa vairs nav… Viņiem lemts lauzties cauri milzīgās pasaules vētrām bez iespējas kādreiz atgriezties dzimtajās mājās, savās salās, kur viņi varētu mierināt saplosītās dvēseles… Varbūt tas nāks japāņiem par labu un viņi, neatkarīgi no pašu vēlēšanās, beidzot kļus pieauguši cilvēki… Viņiem, dzimteni zaudējušiem, tagad iznāks saskarties ar tautām, kas pašas daudz cietušas un izgājušas caur deviņām elles ugunīm, vai arī ar tumšām un neizglītotām tautām… Iespējams, ka japāņu nācija saplūdīs ar citām tautām un vispār izzudīs… Man liekas, ka pašiem japāņiem tas nenāktu nemaz par ļaunu… Bet var gadīties — kas gan viss pasaulē nenotiek —, ka viņi pārvēršas jaunā, pieaugušā tautā, un tā iesoļos rītdienas pasaulē… Iespējams arī cits variants … Japāņu tautas asinis, tās valoda, paražas un tikumi tik ātri neizzudīs… un varbūt tādēļ viņi kaut kur izveidos savu maziņu «valstiņu», kurā degradēsies līdz tādam līmenim, ka spēs atstāt pēctečiem mantojumā vienīgi lāstus un neapmierinātību ar visu pasauli … Viņi dzīvos, skumdami par zaudēto dzimteni un lādēdami savu likteni… Un tā būs maksa par izglābšanos… Protams, ir labi būt kopā ar savu iemīļoto līdz tās_pēdējam elpas vilcienam… Bet, Tadokoro-san, jūs varētu dot svētību grimstošās mājas pametušajiem brāļiem un māsām, viņu nākotnei… Tiesa, neviens nesadzirdēs jūsu svētību… un laikam nekad par to neuzzinās… Un tomēr, Tadokoro-san, jūs izglābāt desmitiem miljonu savu tautiešu. Saprotat? Es to zinu, atzīstu un apliecinu… Tadokoro-san, vai jums ar to nepietiek? … Jūs taču esat veicis milzīgu darbu …

— Jā, jā… — profesors Tadokoro piekrītoši pamāja ar galvu. — Es saprotu…

— Nu tad beidzot ir labi… — vecais smagi nopūtās. — Ja tā, tad man vairs nekā nevajag… Jūs man bijāt… pēdējā… visgrūtākā problēma… Atklāti sakot, man negribējās jūs atstāt vienu ar jūsu neizteiktajām domām… Vienīgi tās vēl mani mocīja… bija kā rūgtums sirdī… Bet tagad, kad dzirdēju jūsu teikto… man liekas, ka beidzot esmu izpratis japāņus… Viņos allaž bija kaut kas man neizprotams…

— Kā tad tā? — veča balss tonis lika profesoram Tadokoro uzdot šādu jautājumu tīri mehāniski, nepiešķirot tam īpašu nozīmi.

Vecais īsi nopūtās, paklusēja un tad nočukstēja:

— Es neesmu… īsts japānis… Mans tēvs bija… ķīniešu mūks…

Profesors gaidīja, ka vecais vīrs vēl kaut ko piebildīs, bet tas klusēja.

— Vatari-san…

Profesors Tadokoro beidzot atjēdzās, piecēlās un, nostājies ceļos pie paša pagalvja, ilgi raudzījās sirmgalvja sejā, tad apsedza to ar tumši violeto zīda kimono, kas bija pamests uz tatami. Vējš arvien stiprāk pūta istabā, kimono plivinājās. Tadokoro izgāja dārzā, paņēma divus akmeņus un uzlika tos uz plandošā kimono piedurknēm. Tad dziļās skumjās sakrustoja rokas un atkal apsēdās pie veča pagalvja…

Vēja gaudas izgaisa apdullinošā dārdoņā, zeme salīgojās, un kaut kur šajā dzelzsbetona mājā, dobji iedu- noties, pārlūza tērauda sija…

Septembris bija galējā robeža… Glābšanas darbi, ko turpināja taifūnu starplaikos un kas jau līdzinājās tīram ārprātam, tika pilnīgi pārtraukti septembra beigās, kad eksplozijā aizgāja bojā četras glābēju vienības uzreiz, bet desantkuģis, kam ar lielām grūtībām bija izdevies uzņemt vairākus simtus cilvēku, nokļuva cunami tiešā triecienā un turpat nogrima.

Sikoku sala, pārvietojusies gandrīz par simt kilometriem uz dienvidiem, jau pilnīgi atradās zem ūdens. No Kjūsjū salas atrāvās tās dienvidu daļa un, aizpeldējusi vairākus desmit kilometrus dienvidrietumu virzienā, arī nogrima. Kjūsjū salas ziemeļu daļā virs ūdens rēgojās tikai Aso un Undzena virsotnes, kas turpināja vēl kūpēt un eksplodēt. Rietumjapāna, atdalījusies no Honsjū salas Biva ezera rajonā, sagriezās kā nocirsta Pūķa galva, austrumu piekrasti pavērsa pret dienvidiem un, grimstot arvien dziļāk ūdenī, saira daudzos sīkos gabalos. Tohoku apgabala Kitakami kalnu apvidus ienira dzelmē vairāku simtu metru dziļumā, bet Ou kalnu grēda, jau sašķēlusies vairākās daļās, turpināja mest debesīs dūmus un uguni. Runāja, ka no IIo- kaido salas virs ūdens palikusi tikai Taisecu smaile.

Agonijas pēdējā fāze norisa Kanto kalnu grēdas Centrālajā masīvā, kuram jau vairs neviens neuzdrīkstējās tuvoties. Te nemitīgi atkārtojās eksplozijas — enerģija, kas izraisīja zemes dzīļu pārvietošanos, raidīja augšup arvien jaunas verdošas plūsmas, bet aukstais jūras ūdens ieplūda saplaisājušos un sašķēlušos klinšu masīvos. Kalni sabruka, bet viss masīvs liecās gar šelfu pretī jūras dzīlēm. Uz neilgu laiku krasta līnija nedaudz pacēlās. Te izpaudās tā pati parādība, kas notiek, kuģim avarējot pirms nogrimšanas, — tas apveļas uz sāniem, un uz brīdi viens borts paceļas augstāk par otru. Šajā gadījumā aklā Milža spēks vēl palīdzēja grūst bortu jūras dzelmē.

«Haruna» virsnieku kajītē, kur atradās štābs Dl, Nakada kā parasti gribēja apstrādāt ienākušo informāciju, bet pēkšņi saprata, ka vairs nekā darāma nav. Vēl, protams, vajadzēja pārskatīt kaudzi dažnedažādu materiālu, lai varētu uzrakstīt atskaiti, noslēdzot to ar īsu formulējumu «operācija pabeigta», bet nākotnē nekāda jauna informācija vairs nevarēja ienākt un līdz ar to nekādi jauni darbi vairs nebija paredzami.

Pēkšņi uz «ekrāna iedegās ziņojums, kas bija pārraidīts caur sakaru Zemes pavadoni: «Beigas =X, X = 09. 30.0000J».

Viņš pārvilka ar roku par seju, aptaustīja līdz jostas vietai izaugušo bārdu, paņēma no pelnu trauka svešu cigaretes galu, gribēja aizsmēķēt, bet nekur nevarēja sameklēt sērkociņus.

Ienāca Jukinaga. Ar zemes pelēku seju, iekritušiem vaigiem, blāvām acīm.

— Tu vēl strādā? — viņš iekliedzās gandrīz vai sašutis. — Operācija pabeigta jau pusnaktī. Cik reižu tev tas jāatkārto?

— Iedod labāk sērkociņus,, * Nakada palūdza.

Vai Japāna jau nogrimusi?

— Nupat televizorā rādīja uzņēmumus no lidmašīnas. Pirms trīsdesmit minūtēm pēdējo reizi eksplodēja Centrālais kalnu masīvs… — Jukinaga teica, sniedzot Nakadam degošu šķiltavu. — Vēl virs ūdens, bet visu laiku slīd un grimst, tātad ilgi vairs nenoturēsies…

— «Vēl negrimst dibenā «Teien»…»[28]-nakada nodeklamēja un dziļi ievilka dūmus. — Tu saki, ka operācija jau beigusies…

— Pagājušas jau astoņas stundas… — atspiedies pret sienu, Jukinaga sakrustoja rokas uz krūtīm. — Vai tu neesi mazliet ķerts?

Cik tad galu galā cilvēku izglāba?

Nav zināms. Nav vēl ziņu par augusta pēdējo dekādi… — Jukinaga gurdi nožāvājās. — Tūlīt pa televīziju sāks raidīt ANO ģenerālsekretāra aicinājumu pasaules tautām un Japānas premjerministra runu. Iesim paskatīties?

— Kāda jēga klausīties runas?

Nodzēsis cigareti pret pelnu trauku, Nakada aši piecēlās kājās.

— Tātad beigas… beigas… Operācija pabeigta., Iziesim uz klāja?

Svilpodams melodiju «Nav dūmi redzami, un mākoņu vairs nav», Nakada platiem soļiem izsteidzās gaitenī. Jukinaga noskaitās, tomēr gāja līdz.

Klājs bija gaišu saules staru pieliets. Virs ūdens nemanīja vairs pelnus un pumeku, kas pēdējā laikā biezā kārtā peldēja visapkārt kuģim. Jūra likās melna, gaudoja vējš. «Haruna» šķēla jūras viļņus ar divdes* mit astoņu mezglu ātrumu.

Debesis vēl bija zilas. Bet zilgmes dziļumā jau plaiksnījās bālganas nogulsnes.

— Karsti… — Nakada ieminējās, miedzot acis spilgtajā gaismā. — Cik augstu saule uzkāpusi. Pašreiz taču vēl ir rīts?

— Pēc Japānas laika, — Jukinaga teica. — Pirms četrpadsmit stundām mēs mainījām kursu un tagad braucam uz Havaju salām…

— Tātad Japānas dūmi vairs nav redzami?

Pielicis plaukstu pie acīm, Nakada ielūkojās ziemeļrietumu apvārsnī. Virs tā karājās milzīgi pelēki plankumi. Nezinot, kur atrodas «Haruna», Nakada nespēja noteikt, kas tie tādi ir — mākoņi vai izvirduma dūmi.

— «Vēl negrimst dibenā «Teien»…» — Nakada vēlreiz atkārtoja ākstīgā tonī, kā nerrodamies.

— Tev vajadzētu atpūsties, vai ne? — Jukinaga ierosināja, darba biedra nekautrības saērcināts. — Ar tevi tiešām kaut kas nav kārtībā.

— Tātad beigas… — Nakada atspiedās pret borta margām. — Japānas salām pienācis gals… Cau čau… Iedod cigareti!

— Jā, beigas… — Jukinaga pasniedza paciņu. — Un mūsu darbam arī…

Cieši sakodis cigareti, Nakada raudzījās strauji garām skrejošos viļņos. Bet šoreiz viņš ilgi nelūdza sērkociņus.

1 — Jā, darbs… — Jukinaga lēni nomurmināja. — Es vakar sapnī redzēju Onoderu. Man visu laiku tāda nojauta, ka viņš ir dzīvs. Bet kā tu domā?

Atbildes nebija. Tad Nakada nomāktā balsī neskaidri izgrūda:

— Esmu drausmīgi noguris…

Novērsis acis no apvāršņa, Jukinaga atskatījās. Drauga milzīgais augums, it kā pārlūzis, bezspēcīgi bija noslīdzis pār margām, bet neaizdedzinātā cigarete izkritusi no mutes un ieķērusies bārdā.

— Nakada, paklau…

Kad Jukinaga izbijies pieskārās darbabiedra plecam, tā ķermenis noslīdēja no margām un ar troksni novēlās uz klāja.

Rokas atsviedis, Nakada skaļi iekrācās. Viņa plaši pavērtā mutē saules stari iespiedās līdz pašai rīklei.

Karsti! — * Onoderam gribējās iekliegties. — Te ir pārāk karsti… Iesiēdziet kondicionētāju… Nē, vispirms pasniedziet aukstu aiu …

Pavēris acis, viņš ieraudzīja mazu apaļu meitenes sejiņu, kas noraizējusies lūkojās viņā.

— Sāp? — meitene jautāja.

— Nē, tikai karsti, — Onodera ar piespiešanos pavēra lūpas. Traucēja saites, kas noklāja visu seju.

— Drīz jau sāksies subtropi…

— Nu jā… — meitenes acis pēkšņi noskuma.

4 — Vai ar Nakadu un Jukinagu sakari uzņemti?

Vēl ne…

— Ak tā … Nu, bet drīz jau sazināsimies … — Onodera sacīja. — Katrā ziņā tiksimies, tiklīdz sasniegsim Taiti… Vai tu zini, cik labi ir Taiti! Tikai tur ir vēl karstāk…

Meitenes seja izgaisa no Onoderas redzes loka. Atkal aizsnaudies, viņš sajuta uz pieres kaut ko vēsu.

— Vai, cik labi kļuva… — viņš čukstēja. — Cik vēsi… — Onodera atkal ieraudzīja viņas seju. Lielās acis bija asaru pilnas.

Atmiņa pēkšņi noskaidrojās. Vulkāni… izvirdumi… helikopteri… Reiko… (Reiko?)… sniegs… zemestrīce… brūkoši kalni… sakarsuši pelni… vulkāniskās bumbas… straume tumši sarkanas smagas lavas…

— Bet vai… — Onodera atjēdzies jautāja, — Japāna jau nogrimusi?

— Es tiešām nezinu, laikam…

— Tik un tā… nogrims… — Onodera murmināja.

— Nē, jau nogrimusi…

Viņš aizvēra acis. Rīklē iestrēdza rūgts kamols, plakstiņos krājās asaras.

— Guli… — teica meitene, ar vēsu, maigu roku noslaukot viņam asaras. — Tev daudz jāguļ…

— Labi, gulēšu… — Onodera piekrita paklausīgi kā bērns. — Tikai man ir karsti. Visa miesa svilst. Bet kas tu tāda esi?

— Aizmirsi? Nepazīsti? — viņa skumji pasmaidīja.

— Es taču esmu tava sieva…

— Sieva? — Onoderas sakarsušās smadzenes centās aptvert dzirdēto. — Savādi… Kaut kāds pārpratums … Mana sieva aizgāja bojā zem pelniem… Ak tad sieva, nu, labi vien ir ….

— Nevari aizmigt?

— Pastāsti man kaut ko, — Onodera palūdza. — Man pasakas patīk labāk nekā šūpļa dziesmas… Es agrāk allaž aizmigu, klausoties pasaciņu…

— Pastāstīt… — viņa domīgi nolieca galvu. — Ko lai tev pastāstu…

— Vienalga … Vari kaut ko skumju…

— Pati nezinu, ko… — meitene nogūlās blakus tā, lai nepieskārtos no galvas līdz kājām apsaitētajam Onoderas ķermenim. — Mana vecmāmiņa bija no Ha- čidzjo salas… Izgājusi pie vīra, viņa pārnāca dzīvot Tokijā… Tomēr mana dzimtā vieta no mātes puses ir Hačidzjo… Vecmāmiņa bija lieliska meistare… audēja… esi dzirdējis par Hačidzjo dzeltenajiem audumiem? Nu tā, viņa aizbēga no mājām ar kādu jaunu cilvēku, bet visu mūžu ilgojās pēc dzimtās puses. Kacl viņa nomira, viņas pīšļus apglabāja tajā salā. Bērnībā es vairākas reizes apmeklēju viņas kapu… Nav interesanti?

— Nē, nē, stāsti vien tālāk…

— Hačidzjo salā ir zināma «Teiksma par Tanabu». Šausmīgi skumjš, bēdīgs stāsts… Sensenos laikos Hačidzjo salā notikusi zemestrīce, tad uznācis cunanii. Visi iedzīvotāji aizgājuši bojā… Izglābusies tikai viena vienīga sieviete… Tanaba bijis viņas vārds. Viņa pieķērusies airim, un vilnis ienesis viņu taisni kādā alā. Tas noticis ļoti sen, tajos laikos, kad nekādas laivas un kuģi vēl nebraukuši uz Hačidzjo… Tanabai bijis jādzīvo vienai pašai galīgi izpostītajā salā… Bet šī Tanaba tomēr bijusi stāvoklī… Viņa kļuvusi arvien pilnīgāka un drīz vien lielās mokās dzemdējusi bērniņu. Tas bērniņš bijis puisītis… Tanaba pēc dzemdībām pati sevi apkopusi, iedevusi zīdainim krūti un sākusi viņu auklēt… Es domāju, ka pēc bērna nākšanas pasaulē viņai būs bijis vēl grūtāk dzīvot… Bet Tanaba tomēr viņu izaudzinājusi… Puisītis izaudzis un pārvērties skaistā jauneklī. Reiz kādā vakarā Tanaba pa- saukusi dēlu un izstāstījusi, kā aizgājuši bojā visi salas iedzīvotāji un kā viņa palikusi viena pati ar bērnu savās miesās. Tad Tanaba sacījusi: «Mums abiem jādara tā, lai šajā salā atkal būtu cilvēki. Tu dāvāsi man bērnu, bet es tev dzemdēšu māsu, tu apprecēsi viņu un jums piedzims daudz bērnu.,» Viņa dzemdējusi mci- tiņu… Dēls apprecējis māsu, un viņu pēcnācēji savairojušies… Runā, ka tie arī esot tagadējie salinieki…

Kvēlodams karsonī, Onodera šķetināja atmiņu kamolu. Tanaba… Hačidzjo., Ogasavaras salas., auksts, drūms jūras dibens…

— Kāds šausmīgs stāsts, vai ne? Kad es pirmo reizi to dzirdēju, biju vēl pavisam maziņa un man kļuva nelabi… Un ļoti skumji… Tanabas kaps arī vēl tagad, nē, pavisam nesen atradās Hačidzjo salā kādā ceļmalā… Ar sūnām apaugusi piekrastes oļu kaudze… Liekas, nekāda uzraksta tur nebija… Kapiņš tāds maziņš, un saules stari rotaļājas tā akmentiņos… Nebija nekā šausmīga, pat patīkami pasēdēt pie tāda kapa… Bet zem tā… tik skumjš un šausmīgs stāsts…

Meitene nopūtās un nodūra galvu.

•— Zini, es pavisam agrā bērnībā dzirdēju šo nostāstu. Man tas sen nebija ienācis prātā… Bet tagad, pēc visa notikušā, pēkšņi atcerējos. Kopš tā laika doma par Tanabu man nedod miera… Apbrīnojama sieviete… Bet teiksma skumja, šaušalīga, pat nepatīkama… Taču Tanabas tēls it kā piedod man jaunus spēkus. Arī manās dzīslās rit šo salinieku asinis. Ja pat visi aizietu bojā, es tomēr palikšu dzīva un noteikti izdzīvošu. Dzemdēšu bērnu, nav svarīgi no kā, un izaudzināšu viņu. Un, ja šis bērns būs zēns, bet mans vīrs kaut kur pazudīs, dzemdēšu bērnu no sava dēla…

Onodera miegā klusi elpoja. Uzmanīgi, lai neuzmodinātu viņu, meitene izkāpa no gultas, kas stipri kratījās. Onodera pēkšņi atvēra acis.

«— Stipri šūpo…

— Jā? — meitene bailīgi apskatījās apkārt. — Sāp?

— Ahā… mēs pašlaik šķērsojam Kurosio straumi dienvidos no Nodzimas zemesraga. Tādēļ tā šūpo… — Onodera neskaidri murmināja. — Jā, līdz Havaju salām vēl tālu … Havaju salas … tālāk Taiti…

— Jā, — meitene teica asarās trīcošā balsī. — Tu pacieties un mēģini aizmigt.,

Onodera kādu brīdi klusēja, tad ārkārtīgi skaidri un saspringti jautāja:

•— Vai Japāna jau nogrimusi?

•— Nezinu.

: — Palūkojies iluminatorā. Vēl jābūt redzamai.

Meitene negribīgi piegāja pie loga.

— Vai Japāna redzama?

— Nav…

— Vai tiešām jau būtu nogrimusi… Pat dūmi nav redzami?

— Vairs itin nekas nav redzams…

Pēc brīža Onodera jau atkal miegā smagi elpoja.

Meitene — tā bija Masuko — ar labās rokas pārsieto stumbeni noslaucīja asaras.

Vilciens strauji traucās uz rietumiem pāri aukstajiem, agrā salā sastingušajiem Sibīrijas plašumiem. Aiz loga pletās melna bezzvaigžņu nakts…