Japānas nogrimšana

OTRA NODAĻA TOKIJA

1.

Nolicis uz galda ziņojumu, viņš jau grasījās iziet no kabineta, bet nodaļas vadītājs Josimura, it kā pēkšņi kaut ko atcerējies, uzsauca:

— Onodera-kun!

Viņš atskatījās. Nodaļas vadītājs, iespiedis dokumentus padusē, ar zīmuļa galu plikšķināja pa lūpām un dziļās pārdomās blenza tukšumā.

— Kas noticis? — Onodera jautāja.

— Nē, nekas… Vai tu tagad brauksi mājās?

— Varbūt… — Onodera nenoteikti atbildēja. — Gribu no parītdienas turpināt pārtraukto atvaļinājumu.

Josimura piecēlās no galda, savilka ciešāk vasaras krekla kaklasaiti un paņēma no pakaramā mazlietotu, spilgti baltu panamu.

— Es aizeju un vairs ncatgriezīšos. Celtniecības daļa dokumentus ir parakstījusi, tādēļ varat nodot tos zemūdens nodaļai, — viņš teica mašīnrakstītājai.

Onodera atvēra durvis.

— Ko tu teiktu par mucu aliņa? — iejautājās nodaļas vadītājs. — Varbūt dosimies uz Gindzu?

— Tādā tveicē alus nelīdzēs, vēl vairāk svīdīsim, <— Onodera atbildēja. — Labāk aukstu kafiju.,

— Labi, pakavēsim laiku pie tases kafijas.,«— Josimura omulīgi teica, nospiezdams lifta pogu. — Vai tu zini bāru «Miruto» Rietumu Gindzā?

— Esmu dzirdējis, — Onodera nomurmināja. — Reiz puiši no firmas «Judzimas jūras produkti» aicināja uz turieni, bet toreiz es neaizgāju.

— Tur ir viena jauka meiča. Maza augumiņa, pie tam ļoti īpatnēja.

«Par ko viņš grib ar mani runāt,» Onodera gudroja. «Labāk doties mājup un izgulēties nekā dzert. Varbūt tā arī pateikt?»

Liftā bija sutīgi un smacīgi. Vairāki sveši darbinieki — spriežot pēc žaketēm, kuras, par spīti tveicei, bija aizpogātas līdz pat pēdējai pogai, no kāda tirdzniecības uzņēmuma, — skaļi sarunājās visā braukšanas laikā, no divdesmitā stāva sākot līdz pašai apakšai.

— Runā, ka pēc zemestrīces Komoro strauji kritušās zemes gabalu cenas Karuidzavā.

— Vajadzētu nopirkt kādu pleķi tur, kur lētāk. Zemestrīces taču nebūs mūžīgi…

— Rimsties un neizpaud savus spekulanta instinktus! Baumo, ka Dzenkodzidairā augsnes apakškartas pamats pārvērties drupačās. Citi apgalvo, ka izvirdums iespējams gar visu Cikumas upes krastu.

— Ja tā labi padomā, tad jāsaka, ka arī Macusiro rajonu pārāk ilgi jau krata … Bet ir tomēr vēl tādi, kas nepadodas un joprojām paliek turpat uz vietas.

Klausoties jauno klerku mēļošanā, Onodera sa- drūma. Jā, zemestrīce Macusiro pilsētiņā tiešām ieilgusi. Kādu laiku tur bija diezgan mierīgi, bet šogad viss sācies no jauna, pēdējās nedēļās zemestrīču vilnis izplatījies pa Dzenkodzidairas līdzenumu gan uz ziemeļiem, gan uz dienvidiem. Interesanti, ko tagad dara Go? Nez vai dzelzceļa celtniecības darbi vēl turpinās? Un kas notiek uz šosejas Tokija — Nagoja, kur iegāzies tilts?

Bet, atklati sakot, pašlaik Onoderam negribejas domāt par šādām lietām. Viņu bija pārņēmis smags nogurums. Sasprindzinājums neatslāba pat pēc tam, kad viņš bija jau izniris no astoņtūkstošmetrīgās dzelmes. Notikumi dziļjūras dibenā prasīja milzīgu piepūli. Neizdzēšamās atmiņas par neaptveramo ūdens mūri, Tokijas tveice un mitrums, lipīgais un netīrais gaiss, namu un cilvēku drūzma un neskaitāmās birokrātiskās formalitātes izraisīja Onoderā alerģisku riebumu un mocīja kā briestošs audzējs. Viņš alka tikai pēc atpūtas.

Fiziskais nogurums jau sen bija izzudis, dvēselei bija nepieciešams miers, lai kamols, kas iestrēdzis kaut kur iekšās, varētu pamazām uzsūkties. Bet tas prasīja laiku.

«Mājās … Gulēt…» bija vienīgās domas, kas valdīja Onoderas galvā, kad viņš izkāpa no lifta. «Vai arī klusā vietā klausīties mūziku. Franku, Debisī… Vai varbūt piedzerties līdz nemaņai?»

Tiklīdz viņi šķērsoja izejas gaisa aizsegu, no debesīm kā īsta katastrofa uzbruka karstums. Vienā acumirklī Onoderu pārklāja sviedru kārta. Krekls, kas vēl pirms minūtes patīkami atvēsināja ķermeni, kļuva kvelds un lipīgs. Likās, ka viņu satvērušas mitras, lipīgas rokas, ka viņš nokļuvis sasvīdušas sievietes svelmīgos apskāvienos. Onodera neviļus saviebās.

— Fu, — acīmredzot tādu pašu domu mākts, smagi nopūtās nodaļas vadītājs. — Šausmas. Brauksim ar taksi…

Kad viņi sēdās mašīnā, zem kājām sīki iedrebējās zeme. Onodera sasprindzis sastinga. Tad palūkojās debesīs un apskatījās visapkārt. Ielās tā pati drūzma. Nomocītas sejas, drausmīgās versmes nokausēto cilvēku trulie skatieni. Bet nekādu uztraukuma pazīmju. Tikai nogurums..

— Sēdies ātrāk iekšā! — jau no mašīnas atskanēja Josimuras balss. — Ja ilgi turēsi durvis vaļā, gaisa kondicionētājs nedarbosies.

— Zemestrīce, — Onodera teica.

— Laikam jā, — bez kādas intereses piekrita Josimura. — Cik gadus tu dzīvo Tokijā? Būtu jau laiks pierast, ka zemestrīce nav nekas sevišķs.

«Tā jau ir …» Onodera pasmīnēja. «Vienkārši nervi mazliet uzdevuši. Bet varbūt viss tas tikai tādēļ, ka es esmu redzējis TO pats savām acīm.»

— Vai nav izstājusies no ierindas Centrālā rajona dzeses sistēma? — Josimura griezās pie šofera. — Vienkārši neciešami!

— Nē, darbojas, — šoferis atbildēja. — Bet ne ar pilnu jaudu. Trūkst ūdens un elektroenerģijas. Departamenta darbinieks teica, ka nākamgad visu sistēmu pārbūvēšot.

— No Harumi dzeses torņiem trīs ir sabojājušies, — Onodera atkārtoja radio ziņas. — Tajos izmanto jūras ūdeni, tādēļ radusies korozija.

— Līdz «vēsajai Tokijai» aizritēs vēl kādi trīs gadi, — Josimura atpogāja apkakli. — Domāju, ka tā īstenosies tikai pēc superdebesskrāpju kvartāla izbūves Centra rajonā.

Onodera atskatījās caur mašīnas aizmugures stiklu uz atpakaļskrejošo ielu. Augstu pretim debesīm slējās jaunā Jaesu kompleksā stacija, bet apkārt, Marunouči kvartālā un Gindzā, ierindā stāvēja stikla un alumīnija milzeņi, kas atgādināja stāvus saceltas grāmatas. Sīs plakanās ēkas apmēram divdesmitā stāva augstumā savienoja koridori, kas karājās virs ielas; desmitā stāva augstumā celtņu starpās stiepās ātrgaitas maģistrāles, bet no stacijas jumta tieši šajā brīdī pacēlās» milzīgais simtvietīgais helibuss, kas, divu rotoru dzīts, devās už Otro lidostu.

Sī pilsēta nemitīgi stiepās augstumā. Bet cilvēki tika iedzīti arvien dziļākās aizās, kur nekad neielūko- jas neviens saules stars, un ļoti bieži viņi icrakās vēl dziļāk — zem zemes. Mitrās, slapjās, ēnainās vietās, kur mūždien kaut kas puva. Ne tikai tas, kas bija novecojis, atpalicis, iestrēdzis un atgrūsts atpakaļ, bet arī tas, kas bija iekritis kādā likteņbedrē un nespēja izrāpties … Bāla, kroplīga dzīve, kas gūst spēku, savādā procesā izdalot riebīgu puvuma smaku un smirdošās gāzes siltumu un tādējādi pamazām pārvēršoties neorganiskā masā.

«Cik ilgi šī pilsēta vēl mainīs savu seju?» domāja Onodera.

Kopš viņa bērnības dienām Tokija nepārtraukti mainījās. Jauca nost vecās mājas, izveidoja jaunas ielas, nolīdzināja uzkalniņus, izcirta mežus, būvēja lielas ēkas. Kad Onoderam bija desmit gadi, Tokija ga- " * tavojās olimpiskajām spēlēm un līdz ar to pavisam izmainīja savu seju. Bet arī pēc olimpiādes būvdarbi neapsīka — visur veidoja ceļus, dūca pašizgāzēji, uz ielām savu deju dejoja sarkanrūsainas tērauda konstrukcijas un milzīgi celtņi. Vai šī pilsēta kādreiz piedzīvos brīdi, kad varēs nodoties skaistai, mierīgai dzīvei?

— Iegriezies pa kreisi tunelī, — teica Josimura. — Te var izbraukt cauri.

Taksometrs iebrauca platā pazemes ielā. Tās labajā, pusē bija ierīkotas automašīnu stāvvietas, bet kreisajā

aiz gaišzajajiem skatlogiem stiepās veikalu virkne. Šeit pāfdeVa tikai dārgas preces, tādēļ cilvēku bija maz un valdīja klusums. Grīdas noklātas ar sintētiskiem paklājiem, kas atgādināja samta tepiķus, bet griestus un sienas greznoja skaņu absorbējoši materiāli. Nebija dzirdams pat soļu troksnis.

Josimura iegriezās šaurā ejā starp juvelierveikalu un modes ateljē. Liekas, pazibēja izkārtne «Miruto», bet Onodera nepievērsa tai uzmanību. Viņš ievēroja ko citu — mīkstais celiņš zem kājām pēkšņi lēni sakustējās. Apgaismojums kļuva arvien blāvāks, aiz pagrieziena viss jau grima pustumsā, un tikai pašā ejas galā atmirdzēja dzintarkrāsas durvis.

— Laipni lūdzam!

Tumsā pie sienas kaut kas sakustējās, un viņu priekšā parādījās smokingā tērpts bojs.

— Jūsu mantas?

— Mums nekādu mantu nav!

Josimura ne mirkli neapstājās. Bojs sīkiem soļiem aizsteidzās priekšā. Nogājuši pa pūkainu vīnkrāsas tepiķi starp sienu, kas liegi viļņojās bēšos toņos, un starp tievām zelta kolonnām, atnācēji izvietojās ērtos klubkrēslos. Blakus galdiņam podā auga skaista palma. Tālāk — liela, abstrakta skulptūra, kaut kas līdzīgs deformētai arfai. Aiz tās — gaiši zilā mirgā izgaismota skatuve. Skanēja liega, klusināta mūzika.

— Ko es redzu tik agrā stundā?

Nezin kurā brīdī un nez no kurienes bija parādījusies sīka auguma meitenīte baitos haizivs ādas mini- svārciņos.

— Augšā cepina, — noburkšķēja Josimura, slau- koties sasmaržotā osibori[6]. — kas notiek tatesinā? Kad tu atbrauci?

— Nemaz neesmu tur bijusi. Stāsta, ka šogad tur neesot mierīgi.

— Zemestrīces? Bet Tatesina taču ir daudz tālāk uz dienvidiem no Macusiro.

— Runā, ka trīcot visapkārt līdz pat Komuro. Pirms kādām dienām tur aizbrauca viena kompānija. Ar krītošiem akmeņiem sadauzīts viss vāģis. Tādēļ viņi bijuši spiesti palikt un uzdzīvot Hajamā.

— Džinu ar toniku[7], — pasūtīja Josimura.

— Džinu ar rikiju2, — pievienojās Onodera.

— Esiet pazīstami. Onodera no mūsu firmas. Bet tā ir Juri-san.

— Ļoti patīkami, — teica Juri, — Ar ko jūs tur nodarbojaties?

— Braukāju ar dziļūdens kuģi.

— Zemūdenē?

— Nē, tas nav karakuģis, bet tāda peldoša ierīce, ar kuru var ienirt pat desmittūkstoš metru dziļumā, — Josimura paskaidroja.

— Šausmas! Bet, ja jūs braucat ar zemūdeni, tad droši vien protat arī peldēt ar akvalangu?

— Protu, — Onodera pasmīnēja.

— Vai jūs nepamācītu mani? Kaut vienu reizi! Saka, ka tas esot ļoti bīstami?

— Vai Mako atnākusi? — vaicāja Josimura, paņēmis glāzi džina ar toniku.

V— Tikko ieradusies. Pašreiz laikam krāsojas.

<- Pasauc viņu. Gribu pajautāt, kā viņa nospēlēja golfu ar Nakagavu.

— Domāju, ka zaudējusi, jo nesaka ne vārda. Ja būtu uzvarējusi, tad ar savu plātīšanos nedotu nevienam miera. — Juri piecēlās un, uzlikusi roku Ono- deram uz pleca, ielūkojās viņam sejā. — Vai tiešām pamācīsit? Kad?

— Kādā brīvā brīdī, — Onodera īsi atbildēja.

Apmeklētāju saradās arvien vairāk. No pustumsas

iznira hostešu[8] trauslie augumi. onodera satraukti skatījās apkārt, tad cieši satvēra norasojušo glāzi ar gaiši zaļo šķidrumu un ledus gabaliņiem un divos malkos iztukšoja to.

— Vai atļausit atkārtot? — bojs piedāvāja. Onodera pamāja ar galvu.

Pienāca cita hostese, ar acīm sveicināja Onoderu, nosēdās blakus Josimuram un sāka tam kaut ko čukstēt ausī. Laikam taujāja par kādu no apmeklētājiem. Onodera klusēdams paņēma sālītu riekstu un vienā paņēmienā iztukšoja pusi no otrās džina glāzes. Viņš sāka garlaikoties. Gan aizgājusi Juri, gan Josimuram blakus sēdošā meitene tējas krāsas parūkā bija glītas un elegantas, bet viņu jaunajās sejiņās — abām ne vairāk par divdesmit trīs divdesmit četri gadi — skaidri manāmas noguruma pēdas. Dārgs šiks apģērbā, bet svaiguma trūkums ādā. Stāja lieliska, bet abās kaut kāds dzēlīgums. Pelna droši vien trīs četras reizes vairāk nekā viņš, tomēr sirgst ar neremdināmām slāpēm. Konkurence, skaudība, greizsirdība, nauda, nevaldāma dziņa pēc greznības plosa viņas un sadedzina no iekšienes. Viņās bija kaut kas tāds, kas Onoderu kaitināja un saniknoja.

«Šis jaunās, apburoši skaistās meitenes, neraugoties uz savu jaunību, vairs neprot īsti priecāties. Viņu sirdis nepazīst pilnību, tāpat kā plēsoņas nejūt sātu. Viņas ir nogurušas no pašu vēlmēm, kas nepārtraukti tiek mākslīgi uzkurinātas. Viņu acu dziļumā jau parādījusies drūma garlaicības izpausme. Un, lai gan viņas allaž čalo par gudrām lietām, tomēr nevienā nav jūtams īsts intelekts. Ko lai dara, būs vēl mazliet jāpaciešas.» Skumju pārņemts viņš atkal satvēra glāzi. Kāds īstenībā bija šis pirmšķirīgais uzņēmums Gindzā? Un kādi ļaudis šīs jaunās būtnes pārvērtuši tādās nievājamās sievietēs? Politiķi, kultūras darbinieki, firmu kalpotāji? Jeb vainīga vienīgi nauda, ko viņi kaisa bez apdoma un jēgas?

«Lai varētu savaldīties, vajag mazliet apreibt,» nodomāja Onodera un atkal iztukšoja glāzi. Garastāvoklis nedaudz uzlabojās.

— Cik skaisti jūs dzerat! — tēlodama sajūsmu, teica hostese, kas sēdēja blakus Josimuram. — Ar tik lielisku augumu, protams, var…

— Starp citu… — Onodera nolika glāzi un griezās pie Josimuras. — Jūs laikam gribējāt aprunāties?

— Ko? — nodaļas vadītājs aiz pārsteiguma samirkšķināja acis. — Jā, tik tiešām. Bet es biju domājis vēlāk. Nav kur steigties…

— Var jau arī vēlāk, — Onodera piekrītoši pamāja. — Par darba lietām?

— Nē… — Josimura pakratīja galvu. — Paklau, vai tu negribētu apprecēties?

— Va-a-i! — hostese iekliedzās kā neprātīga. — Tas tik ir lieliski! Tātad jūs vēl esat vecpuisis?

— Pietiks, izej labāk ārā, labi? — Josimura runāja ar meiteni kā ar mazu bērnu.

Onodera pēkšņi juta reibumu — galvā bija savāds tukšums. Viņš paņēma riekstu.

— Vai tev ir mīļākā vai līgava? Vecāki nav kādu sarunājuši?

— Vēl ne… — Onodera pakratīja galvu. «Vai mana seja šajā brīdī nav pārāk garlaicīga,» tā bija viņa vienīgā doma.

— Tev droši vien ir zināms, ka mūsu firma nolēmusi krasi palielināt kapitālu un lielā mērā paplašināt izejvielu apgūšanas nodaļu. Lai tas kādu laiku paliek starp mums, bet man ir pamats domāt, ka tev tiks piedāvāts diezgan svarīgs darbs. Tā sakot, lēciens ārpus kārtas. Esmu tevi ieteicis. Tātad tagad tev jānostabilizē ģimenes stāvoklis. Tas vajadzigs, lai tev vairāk uzticētos kā pašā firmā, tā arī ārpus tās.

— Darbs būs uz zemes? — Onodera jautāja, jau iepriekš zinot priekšnieka atbildi.

— Jā. Nevar taču mūžīgi vadīt batiskafu. Esmu pārliecināts, ka tu esi pilnīgi piemērots daudz svarīgākam garīgajam darbam…

Onodera ar priekšzobiem skaļi pārkoda mandeli. Viņš juta, ka reibonis lēnām izzūd, bet noskaņojums līdz ar to pasliktinās. «Nav labi,» viņš nodomāja. «Iespējams, ka atmosfēras spiediena dēļ.»

— Vai tu esi ar mieru satikties? — māksloti bezrūpīgi pavaicāja Josimura un atzvēlās krēslā.

— Ar ko tad?

— Vārdu sakot, tā būs līgavas lūkošana.

— Pats nezinu, ko teikt…

— Nu, ja gribi, tad brauksim šovakar.

Roka ar riekstu sastinga pie Onoderas mutes.

— Jau šovakar? — Onoderam aiz pārsteiguma iz- valbijās acis. — Tādā izskatā?

— Nav svarīgi. Būs pārsteigums. Viņai divdesmit seši, ārkārtīgi skaista. Bet zirdziņš mazliet ietiepīgs. Tomēr, ja tu… Vārdu sakot, domāju, ka ar tevi…

Onoderu sāka satraukt priekšnieka runas veids, jo viņa vārdos arvien biežāk ieskanējās pavēle lūguma veidā. Josimura bija senas dzimtas attāls radinieks. Ar izcilību beidzis slavenu universitāti, viņš bija iestājies darbā kādā valsts iestādē, bet pēc nedaudz gadiem dažādu apstākļu dēļ pārnācis uz jūras dzīļu apgūšanas akciju sabiedrību. Onoderu tas daudz neinteresēja, bet arī līdz viņa ausīm bija nonākušas baumas, ka Josimuras karjeru veicinājis kāda prominenta politiķa ieteikums. Firmā Josimuru, protams, vērtēja diezgan augstu, un viņš varēja pretendēt uz vadošu vietu. Gara auguma plecīgs, izskatīgs vīrietis — viņš tūdaļ krita visiem acīs. Tagad firma nolēmusi divkāršot savu miljardu lielo kapitālu un vēl plašāk izvērst darbību, tādēļ laikam arī Josimura paplašinājis savas aktivitātes ietvarus. Onodera nojauta, ka starp firmas projektiem un Josimuras ierosinājumu ir cieša sakarība…

Tas nav vienkāršs ieteikums precēties vai aizbraukt līgavu lūkoties. Josimura mēģina iztaustīt, vai Onodera būs viņa piekritējs, un dod mājienu, ka visu izlems paklausība. Viņš, protams, neizsacīja savas intereses tieši, bet runāja aplinkus, lai jebkurā brīdī, ja Onodera pienācīgi nereaģēs, varētu atkāpties no sākotnējiem nodomiem. Onodera rūgti pasmīnēja. Ierēdņi un arī bijušie ierēdņi bija lieli savādnieki. Viņi allaž rīkojās kā pērtiķu bars, kas izvēlas sev vadoni, — centās vai nu izlauzties uz augšu un tur uzsēsties kādam uz galvas, vai neveiksmes gadījumā palikt apakšā un uzsēdināt sev kādu uz kakla. Šāda cīņa par varu bija sveša Onoderas raksturam. Bet šoreiz, varbūt reibuma iespaidā, viņam radās vēlēšanās ielūkoties Josimuras nodomos, jo šis godkārīgais vīrietis izskatījās pārāk pašapmierināts.

— No kādas ģimenes viņa cēlusies? — Onodera

vaicāja.

— Senas lauku dzimtas vecākā meita… — tīšām nevērīgi, bet ar neslēptu nodomu iztaustīt savu padoto, atbildēja Josimura. — Ģimenei pieder diezgan liels īpašums. Lai gan tā ir lauku dzimta, tajā valda ļoti liberāli uzskati. Pats tētiņš beidzis augstskolu Eiropā, arī meitene studējusi ārzemēs un atgriezusies Japānā tikai pirms pāris gadiem. Pēc šādas informācijas tu droši vien ieslēgsi atpakaļgaitu?

Nodaļas vadītājs skaļi iesmējās un ar roku pamāja hostesei, kas patlaban tuvojās.

— O! — arī ar rokas mājienu atbildēja jauka, sīka meitene. — Cik sen neesam tikušies! Laikam kopš tā laika, kad bijām Kavanā.

— Stāsta, ka tu esot zaudējusi? — Josimura jautri iesaucās.

— Jau paspējuši sapļāpāt! Man vienkārši neveicās. Pat pusspēlē es izsitu tikai piecdesmit punktus. Divas reizes man pat nācās iesist «birdie»[9], bet katru reizi kā garām, tā garām.

— Nu jā! Lai, sitot no biezas zāles, trāpītu tieši bedrītē, kā tas tev reiz gadījās, jābūt lielai veiksmei.

— Mani sauc Mako, labdien, — meitene paklanījās, noliekusi galviņu kā putniņš, kas knābā graudus, un nosēdās blakus Onoderam.

— Esiet pazīstami, tas ir Onodera, — teica nodaļas vadītājs.

— Ahā, — iesaucās meitene, pēkšņi satvērusi Onoderas atkailināto roku un ostot to ar smailu degun- tiņu. — Smaržo pēc jūras. Aizraujaties ar jahtu?

— Nē, ar zemūdeni, — Josimura paskaidroja.

— Tātad tas esat jūs! — hostese, saukta par Mako, plati iepleta acis. — Sen esmu dzirdējusi par jums no Josimuras-san, tādēļ gribējās tikties. Esmu ļoti priecīga iepazīties.

— Paldies.. k — Onodera uzsmaidīja ar lūpu kaktiņiem.

— Kaut ko iedzersim? — Josimura pacēla roku. — Konjaku?

— Vai nav par agru? Labāk «whisky sour»[10] vai kaut ko līdzīgu.

Maigā mūzika pavisam apklusa. Tumstošajā krēslā galda lampas likās spilgtas kā ielas laternas. Iegaismo- jās skatuve, un sāka spēlēt neliels orķestris. Instrumenti skanēja klusi, izraisot intīmu noskaņojumu.

— Iedzer vēl mazliet, — teica Josimura, ceļoties kājās.

Tiklīdz viņi palika divatā, Mako_ nodūra galvu un apklusa kā maza meitenīte. No pirmā acu uzmetiena likās, ka viņai nav pat divdesmit gadu — tāda naiva pusaudze vien. Arī krāsojusies viņa nebija daudz, iespējams, ka te viņai izlīdzēja iedegums, bet zods bija vēl bērnišķīgi apaļš.

Uztvērusi Onoderas skatienu, viņa bikli uzsmaidīja.

— Vai nevēlaties padejot? — meitene iejautājās.

— Nē… — Onodera arī pasmaidīja. — Es neprotu.

Zālē dejoja vairāki pāri. Onodera aiz gara laika bez

intereses raudzījās viņos.

— Te pie jums ir moderni, — viņš teica, uzskatot, ka izsaka meitenei komplimentu.

— Protams! Pirmās kategorijas bārs, un pie tam Gindzā. — Mako iesmējās, it kā pasacījusi kaut ko smieklīgu. — Pie mums apgrozās visādi direktori un svarīgi ierēdņi, vārdu sakot, tie, kas dzer ne par savu naudu.

— Vai tu šeit jau sen?

— Trīs mēneši. Agrāk apmeklēju augstākos īstermiņa kursus, bet mācības bija grūtas, tādēļ pametu.

— Šeit laikam jautrāk nekā kursos?

— Protams. Un pie tam nauda nāk klāt.

Reibums — viņš taču bija citu pēc citas iztukšojis

trīs glāzes džina — pārņēma visu ķermeni. Tagad Ono- deram likās, ka nokļuvis kādā noslēpumainā valstī. Cik gan daudz naudas vajag, lai izveidotu šādu veikalu, pie tam vēl Gindzas rajonā. Kā īsti dzīvo un kā uz šādu dzīvi skatās tie, kas ik vakaru nododas dzeršanai šajā gaiši zilajā krēslā liegas mūzikas pavadījumā? Un ko redz, ko gaida, par ko sapņo šīs vēl pavisam jauniņās būtnes ar tukšajiem acu skatiem — šīs rosīgās nakts dzīves daļiņas? Kādas viņas ir ārpus šīs mākslīgi ilu- zoriskās nakts robežām, kur skan klusa un nesteidzīga, visu tavu būtni ietveroša mūzika, šķind ledus glāzēs un lēni pārvietojas meiteņu augumi, kas atgādina zivis, spilgtām spurām līdzīgo kleitu mākoņos gaiši zilas jūras dibenā baltu un sarkanīgu galda lampu apgaismojumā? …

— Vai vēl iedzersit? — Mako pajautāja.

— Jā, bet šoreiz džinu ar toniku.

— Jūs dzerat alkoholiskos dzērienus kā ūdeni!

Kaut kur sirds dziļumos ņudzēja klusa, bet neatlaidīga vēlēšanās pēc iespējas ātrāk piedzerties. Iespējams, tur izpaudās bezspēcīgs protests pret nodaļas vadītāja nodomu sarīkot viņam šovakar līgavas lūkošanu.

— Vai jūsu zemūdene liela? — meitene taujāja.

— Nē. Lai gan priekš šīs klases kuģa diezgan liela, protams, ne tik, cik tu domā. Ja tajā brauktu četri cilvēki, viņiem nebūtu kur apgriezties. Toties tā var iegrimt desmittūkstoš metru dziļumā.

— Desmittūkstoš metru… — meitenes plaši atplestajās acīs pazibēja bailes. — Es pat nestādos priekšā, cik dziļi tas ir. Un ko var atrast šādas dzelmes dibenā?

Onodera norija siekalas, uzmeta acis blāvi dzeltenajai galda lampai un, noslēpumaini smaidot, izgrūda:

— Tur nav itin nekā!

Odens spiediens — tonna uz kvadrātcentimetru. Vairākus tūkstošus kilometru gara čūska, kas palēnām sāk purināt savu ādu. Čūska, kuru viņš bija redzējis zemūdens apgaismošanas raķetes skumju pilnajās liesmās.

— Bet vai tad tur nav nekādu zivju?

— Kāpēc nav? Pat tādā dziļumā… Jā, pat tik zemas temperatūras un drausmīga spiediena apstākļos, bez mazākā gaismas stariņa tomēr ir dzīvas būtnes. Gan zivis, gan arī citi mugurkaulnieki.

— Kāda bauda dzīvot tik dziļā, aukstā un pilnīgi tumšā vietā!

Onoderu pārsteidza viņas balss. Viņš cieši paraudzījās sejā šai hostesei, vārdā Mako. Meitenes apaļās acis bija asaru pilnas.

— Nezinu, — Onodera maigi teica, it kā mierinādams bērnu. — Tomēr dzīvo!

Lūk, ko bija turējis prātā Josimura, stāstot par «ļoti īpatnēju meiču». Tiešām viņā bija kaut kas gluži bērnišķīgs. Varbūt viņas atmiņā atausa pasaciņa «Nāra un sarkanā svece»?

— Kur palicis Josimura-san? — jautāja Juri, atkal pienākusi pie galdiņa.

— Nezinu. Pirmīt izgāja ārā. Bet, ja uz tualetes istabu, tad pārāk ilgi.

— Viņš nemaz negāja turp. Es viņu redzēju runājam pa telefonu, — Juri teica, un pēkšņi viņas acis it kā ieurbās tukšumā. — Ai! — viņa iekliedzās.

— Kas noticis? — Onodera nodomāja, ka viņai sākas krītamās kaites lēkme vai kaut kas tamlīdzīgs.

Meitenes seja k]uva drausmīga — cauri maigajai ādai spiedās kauli. Bet tas ilga tikai vienu acumirkli.

— Nu jau pārgāja… — vēl arvien sastingusi, teica Juri.

— Kas?

— Zemestrīce! Luk, skatieties!

Glāzēs drebēja ūdens un, klusi tinkšķēdami, saskārās pakusušie apaļīgie ledus gabaliņi.

— Nepamanīju. Laikam esmu apreibis.

— Man nemaz nav bail no zemestrīcēm, tomēr esmu ļoti jutīga pret tām, — Juri iesmējās. — Man bieži jautā, vai tik es neesmu dzimusi Sama gadā. Jā, pēdējā laikā pārāk bieži trīc.

— It sevišķi Tokijā, — Onodera piebilda. — Gadās divi trīs grūdieni dienā, un pie tam diezgan jūtami.

— Vairāk nekā jūtami! — Juri sarauca uzacis. — Pat slikta dūša paliek. Vai nevajadzētu aizbraukt kaut kur citur, kur mazāk trīc?

Viņa palūķojās uz Mako un izbrīnījusies iesaucās:

— Atkal pingāšana! Vai Onodera-san būs pāri nodarījis, ko?

— Nepavisam, — Onodera apjuka. — Es stāstīju par jūru, bet viņa pēkšņi…

— Skaidrs, Mako parastais triks, — Juri jautri iesmējās, r— Viņa uzvedas kā mazs bērniņš. Te pēkšņi sāk raudat, te ne no šā, ne no tā var uzjautrināties…

Zālē parādījās Josimuras staltais augums. Apstājies pie galdiņa, viņš teica:

— Nu, Onodera-kun, laiks palēnām doties tālāk!

— Jūs jau ejat prom? — Juri apstulba. — Kādi vēji uzpūtuši?

- Myms nepieciešams būt vienā vietā. Onodera- kun, mašīna jau gaida.

— Uz kurieni mēs dosimies? — Onodera ne visai droši piecēlās no galda.

— Uz Dzusi. Es sazvanījos. Mūs gaida.

— Jau tūlīt? — Onodera paberza kaklu. — Pat nezinu, ko teikt.

— Arā vēl gaišs, — Josimura ejot izmeta. — No Tokijas — Jokohamas trešās šosejas tiksim ārā uz Kamakuras jauno lielceļu un tad taisni uz priekšu. Pusotras stundas laikā būsim klāt. Man taču ir jaunais «Benz»,

— Nāciet atkal, gaidīsim jūs, — teica Mako, satvērusi Onoderas roku. — Tad sīkāk pastāstīsit par jūras dibenu, labi?

— Oho! — Josimura iesmējās. — Cik tālu jūs jau esat tikuši!

2.

Mašīnā Onoderam uznāca reibonis un viņš drīz aizmiga. Zināmu iespaidu atstāja arī nogurums. Bet pirms aizmigšanas viņš vēl paspēja pajautāt Josimuram:

— Vai būs jātiekas arī ar viņas vecākiem?

— Nē. Vecāki dzīvo Idzu. Bet Dzusi vasarnīcā viņa viena pati.

— Viena pati! — Onodera nomurmināja.

— Ir vēl kalpone. Patlaban pie viņas sapulcējušies draugi. Mazas viesības. Tādas tiek bieži rīkotas. Kādreiz arī es biju to pastāvīgs dalībnieks. Pēdējā laikā man daudz darba, tādēļ neesmu tur rādījies…

— Viesības?… — Onodera nožāvājās. — Tādas lietas man nav pa prātam …

— Neuztraucies. Gadās reizēm pa mazam tracītim, bet vispār tur viss notiek augstā līmenī.

«Lai notiek kas notikdams,» nodomāja Onodera un aizmiga.

Kad pamodās, mašīna jau joņoja gar krēslā iegrimušo jūras krastu. Pabraukuši garām Dzusi, apmēram pusceļā līdz Hajamai, viņi nogriezās uz privātas šosejas un sāka rāpties biezu mežu apaugušā kalnā. Tā virsotnē rēgojās diezgan neparasta izskata māja — kaut kāds F. L. Raita «Mājas virs ūdenskrituma» un Hohauzera — Hanzamana «Olveidīgā mitekļa» mistrojums. Dārza laterna, izveidota avangardisma stilā, lēja pār apstādījumiem zilas un gaišzaļas gaismas starus. No vasarnīcas, kas atgādināja plastmasas olu, plūda spilgta gaisma un skanēja mūzika.

Josimura šeit jutās kā savās mājās. Iekšā viņi tika caur franču logu, kas bija vērsts pret dārzu. Nelielajā gaitenī uzskrēja virsū kaulainai meičai ar vīna glāzi vienā un cigareti otrā rokā. Stipri izkrāsotas acis, šauras bikses, vasaras džemperis ar augstu apkakli, bet bez piedurknēm.

— Sveiki, sveiki, — šai divdesmit septiņus astoņus gadus vecajai sievietei mēle jau krietni pinās. — Visi sen jūs nogaidījušies.

— Kur Rei-sana? — Josimura nepiespiesti jautāja.

— Šeit pat. Jaunkundze šovakar mazliet iegrimusi sentimentos.

Atvēruši baltas plastmasas durvis, viņi nokļuva plašā ovālā istabā ar apaļīgi izliektām bēša krāsas sienām. Grīdu sedza zaļš sūnām līdzīgs tepiķis. Tālākajā nostūrī ziloņkaula krāsas koncertklavieres. Apkārt paletes formas stikla galdam, kādus var redzēt Hansa Alpas gleznās, savādos, bet acīmredzot ērtos krēslos bija izvietojušies kādi pieci cilvēki, gan vīrieši, gan sievietes. Istabas pretējā malā bija bārs, no kura viņiem pretī pagriezās meitene ar mikseri rokās. Viņas bālo seju pa pusei slēpa gari, izlaisti mati.

— Laipni lūdzu, — meitene teica vienaldzīgā balsī.

— Sveika, — sena paziņas tonī izmeta Josimura. — Atļausit stādīt priekšā? Onodera-kun no mūsu firmas zemūdens nodaļas.

— Lūdzu, sēdieties, — patīkams jauneklis ar gaišu ādu, tērpies neuzkrītošā havajiešu kreklā, piedāvāja krēslu. — Ko dzersit?

Onodera bija mazliet pārsteigts. Šo cilvēku smalkums, elegance un uzvedība ārkārtīgi labi saskaņojās ar sirsnību un vienkāršību. Viesību atmosfēra krasi atšķīrās no tās, ko pēc Josimuras teiktā viņš bija iztēlojies. Onodera pēkšņi jutās kā neveikls laucinieks, kas itin nemaz neiederas šādā izsmalcinātā sabiedrībā. Vārdi, kurus cits pēc cita nosauca cilvēki, iepazīdamies ar viņu, bija jau pazīstami, tos viņš bija lasījis laikrakstu un žurnālu slejās. Pamazām kļuva skaidrs, ka viņš nokļuvis vidē, kādā vēl nav gadījies būt, — visi šī nama viesi piederēja pie tā saucamās intelektuālās elites. Onodera atcerējās, ka pie klavierēm stāvošais bālais jaunietis ar skaistajiem sejas pantiem ir komponists un komponē avangardistisku mūziku, kas vidusmēra japānim — tādam kā Onodera — nav saprotama. Šis komponists, būdams ārzemēs populārāks nekā dzimtajā zemē, jau bija saņēmis vairākas starptautiskas prēmijas. Te viesojās arī jauns zinātnieks ekonomists, kura rakstus Onodera vairākkārt bija lasījis biezajos žurnālos, un vēl producents, un arhitekts, ne sevišķi lielas slavenības, bet pietiekami pazīstami un populāri.

Beidzot Onoderu stādīja priekšā jaunajai sievietei, kas stāvēja blakus bāram. Viņa — Abe Reiko — bija šīs mājas saimniece, tā pati, ar kuru Josimura gribēja viņu iepazīstināt. Onodera nezināja, uz kuru pusi vērst skatienu.

— Vai jūs dzersit šito? — Reiko palūkojās viņā vienaldzīgām nogurušām acīm, norādot uz glāzi ar kaut kādu šķidrumu. — Gribat? Tas ir martīni, iedzeriet!

Viņa piebāza Onoderam gandrīz pie deguna lielu glāzi ar maisītāju. Onodera čukstus nomurmināja: «tencinu» un paņēma smago miksera glāzi. Reiko, pēkšņi atsviedusi galvu atpakaļ, īsi iesmējās:

— Atvainojos ciemiņam, kas šeit ieradies pirmo reizi… — Viņai mazliet pinās mēle. — Nav vairs nevienas kokteiļa glāzes. Es visas sasitu.

— Tas nekas, — Onodera māksloti pasmaidīja.

— Pateicos. — Pielicis pie lūpām glāzi ar visu maisītāju, viņš vienā rāvienā iztukšoja to līdz dibenam, ar roku noslaucīja lūpas un nolika glāzi uz letes. — Paldies par cienastu! — Un, pagriezis sievietei muguru, devās pie galda.

— Paklausieties, Onodera-san… — viņu sirsnīgi uzrunāja havajiešu kreklā tērpies jaunietis, kas jau pirmīt bija aicinājis apsēsties. — Esmu dzirdējis par jums no Josimuras-san. Jūs, protams, varētu vadīt zemūdens tūristu kuģi?

— Domāju, ka jā… Atklātais modelis vai ekrāna?

— Ekrāna modelis, gluži kā rotaļlieta, bet var nolaisties līdz trīssimt metriem. Švarckopfa …

— To es labi pazīstu. Bet ko jūs domājat uzsākt?

— Mēs plānojam izveidot eksperimentālu zemūdens izpriecu parku, — sarunai pievienojās ekonomists.

— Neko sevišķu, bet katrā ziņā ar jaunām atrakcijām. Kāda tūrisma firma piedāvā mums līdzekļus oriģinālu ideju izstrādāšanai.

— Tur tiks izbūvēta pat zemūdens koncertzāle, — jaunietis havajiešu kreklā izklāja uz stikla galda rasējumu uzmetumus, ar galvas mājienu norādot uz komponistu, kas stāvēja pie klavierēm. — Viņš pašreiz aizravies ar «Zemūdens simfonijas» komponēšanu. Skaņdarbs solās būt ļoti interesants.

— Vai jūs nebūtu ar mieru palīdzēt mums brīvajā laikā? — jautāja kāds cits jauneklis, dizainers. — Gribat piedalīties mūsu grupā? Mēs visi nodarbojamies ar šo lietu prieka pēc. Ja rīkotos pēc visiem noteikumiem, būtu vajadzīgi milzīgi līdzekļi štata uzturēšanai.

— Vai mans pienākums būs tikai jūras dibena apsekošana? — Onodera jautāja, acīm pārbraucot skices.

— Jā. Iespējams, ka mūsu prasības ir pārāk lielas, bet, ja mēs iesniegtu jūsu firmai oficiālu pasūtījumu apsekot to jūras rajonu, kas mūs interesē, tas prasītu lielu naudu, un galvenais — mēs nevarētu brīvi apmainīties domām. Būtu lieliski, ja jūs pats piedalītos mūsu pasākumā. Ar skaļiem strīdiem un diskusijām.

— Patlaban mūsu bāze ir šajā vasarnīcā, — teica puisis havajiešu kreklā. — Bet Švarckopfa laiva atrodas Aburacubo. Vai ne, Rei-san?

— Vēl vienu glāzīti? — jautāja Reiko, sniedzot čindzano[11] glāzi un raugoties apreibušām acīm.

Kādu laiku runas risinājās ap jauna tipa zemūdens parku un tā skicēm. Onodera, iespējams, alkohola ietekmē, pārdzīvoja patīkamu uzbudinājumu un arī piedalījās kopējos strīdos par projektu un pētniecisko darbu plāniem. Bet viņa domas koncentrējās ap Reiko, kas sarunājās ar Josimuru. Onodera nolūkojās viņos abos. Josimura, neizlaižot no rokām glāzi, pats sajauca viskiju ar sodu, dzēra lieliem malkiem un nepārtraukti kaut ko stāstīja Reiko, kura nedrošā rokā turēja glāzi ar kokteili, reizēm ar piedzērušu žestu īgni atsviežot matus, kas krita sejā. Nevarēja saprast, vai Reiko vispār klausās Josimurā. Viņas sejas izteiksme nemainījās, bet reizēm viņa iesmējās vai ierāva galvu plecos, kā to nereti mēdz darīt iereibuši cilvēki. Brīžiem, at- gāzusies atpakaļ, ilgi smējās sausiem smiekliem. Uzvedās kā maza meitene. Viņas tievās rokas un kājas slēpa kaut ko bērnišķīgu, bet krūtis un gūžas, ietērptas vienkāršā puķainā kleitā, bija neparasti attīstītas. Gara auguma, slaida, Reiko nemaz neizskatījās trausla, viņa bija pilnīgi nobriedusi sieviete.

Zemūdens parks, ko veido sava prieka pēc? … Varbūt šis «cienasts» sagatavots speciāli viņam?… Sāda doma nedeva Onoderam mieru. Lai nomaskētu īsto mērķi, ar kādu viņš ieradies pie Reiko?… Ja tas tā, tad Josimura tiešām viltīgs vīrs.

— Man vienalga, tikai būvējiet ātrāk, — teica Reiko un, pametusi Josimuru pie bāra, nedrošiem soļiem pienāca pie galda. — Es gribu organizēt zemūdens nūdistu klubu. Paredziet savos plānos arī tādu sektoru. Citādi es slēgšu visu bāzi.

Vīrieši iesmējās. Uzmanīgais jauneklis havajiešu kreklā paņēma Reiko zem elkoņa un nosēdināja viņu krēslā.

Visi atkal ķērās pie glāzēm. Kāds devās pie bāra un ieslēdza stereoatskaņotāju.

Onodera ielēja sev skotu viskiju ar sodu un nevērīgi atspiedās pret klavierēm. Komponists, kas līdz šim nebija teicis ne vārda, pēkšņi ar zodu norādīja uz Josimuras pusi.

— Tas tips tavs priekšnieks?

— Jā… — Onodera piekrītoši pamāja ar galvu.

— Nav smuki tā runāt, bet viņš tiešām ir nepatīkams cilvēks, — teica avangardists, saviebis lūpas. — īsts rebinieks. Lieku soli nespers, ja tas nedos viņam kādu labumu. Tādiem cilvēkiem, pat ja viņi ir spējīgi un talantīgi, galīgi trūkst cilvēcisku jūtu. Viņiem varaskāre pārvērtusies instinktā, tādā kā dzimumdziņā …

Onodera, pārsteigts par šādiem ievadvārdiem, klusēdams dzēra.

— Te viņam nav ko meklēt, — dzēlīgi turpināja skaistais mūziķis. — Būtu labāk lišķīgi spēlējis golfu ar saviem bijušajiem priekšniekiem no valsts iestādēm vai tagadējiem varasvīriem.

— Nezinu, kāpēc tu esi tik ļauns pret viņu, bet nevajadzētu būt tik atklātam. Tu taču redzi mani pirmo reizi, — Onodera mierīgi teica, grozot pirkstos kokteiļa glāzi. — Es, protams, netaisos to atstāstīt viņam, bet tevi varu iekaustīt. Es varbūt pilnīgi piekrītu tev, bet viņš tomēr ir mans priekšnieks,

Komponists kādu brīdi nervozi vēroja glāzi, kas grozījās Onoderas rokās, tad uzsita viņam uz pleca un atklāti teica:

— Piedod. Aizmirsti! — piemiedzis acis, viņš aplūkoja Onoderas augumu. — Esi gan tu stiprs, — nemāksloti iesaucās. — Dievs nedod no tevis saņemt belzienu.

— Man tikai tāds izskats. īstenībā esmu vājāks nekā sieviete.

Abi skaļi iesmējās. Pats nodaļas vadītājs Josimura vēl arvien jautri tērzēja ar jaunajiem cilvēkiem, kas atkal bija sapulcējušies pie skicēm.

— Viņš te ir pastāvīgs ciemiņš? — Onodera jautāja Jui. Tāds bija komponista uzvārds.

— Ne gluži. Pēdējā laikā gan biežāk iegriežas. Senos laikos, studiju gados, viņš dzīvojis istabā ar pansiju Abes ģimenes radinieku mājā Tokijā. Tik vien ir to sakaru.

— No kuras puses ir viņas vecāki?

— Tepat kaimiņos. Idzu. — Jui ar zodu parādīja virzienu. — Viņiem ir zemes gabali Idzu un Sidzuokā. Arī vairākas salas. Vai tik viņš netēmē uz šīm salām?

Onoderam kļuva neomulīgi. Viņš sāka kaut ko atskārst. Bet ļoti maz ticams, ka tādu nodomu varētu realizēt, pat ja tāds pastāvētu. Vismaz pašreizējā stadijā viss bija pārāk neskaidrs.

— Ejam peldēties! — Reiko pēkšņi iekliedzās, uzlēca kājās un nometa kleitu. Viņas iedegušais bronzas krāsas augums ar tvirtajām krūtīm un gūžām, ko izcēla izbalojis bikini peldkostīms, izskatījās negaidīti spēcīgs.

— Atkal? — paraustīja plecus jaunietis havajiešu kreklā. — Cik reizes var peldēties?

— Es atsakos, — teica arhitekts, piebāžot pīpi ar tabaku. — Nupat kā biju zem dušas, un pie tam esmu galīgi izlādējies.

— Labāk neej, — Josimura mēģināja atrunāt audzinātāja tonī. — Tu esi pārāk daudz iedzērusi…

— Tātad neviens nenāks man līdz? Kā vēlaties! — tīšām streipuļodama, Reiko devās uz terases pusi. — Ejiet visi gulēt.

•— Un tu? Arī nepeldēsies? — komponists čukstus jautāja Onoderam. — Viņu nedrīkst laist vienu. Ārā jau nakts.

Tieši šajā brīdī Reiko gāja viņiem garām. Apstājusies, uzmeta acis abiem vīriešiem.

— Jūs nāksit, Onoda-san?

— Iešu! — Onodera vienā rāvienā novilka kreklu. — Starp citu, es esmu Onodera.

Reiko neatvainojās par savu kļūdu, tikai iespur- ► dzās un devās uz priekšu. Sekojot viņas skaistajai mugurai, Onodera izgāja uz terases, novilka bikses un nosvieda tās uz galda. Terases stūrī, noslēpts aiz priežu zariem, bija iekārtots neliels diagonālais lifts, kas vienā mirklī nogādāja braucējus līdz jūras krastam. Šaurajā kabīnē viņu ķermeņi saskārās. Onodera sarāvās un atvirzījās pie kabīnes margām. Tiklīdz lifts devās lejup, izzuda istabas gaisma, kabīnē kļuva tumšs kā būrī, ko piepildīja paisuma un priežu šalkoņa. Liftam vienmērīgi klaudzot un raustoties sliežu salaidumos, Onoderu ^ pārņēma savāda neērtuma sajūta, ko izraisīja Reiko tuvā elpa. Zvaigznes nemirgoja, pūta sutīgs vējš.

— Kā jūs domājat? — Reiko pēkšņi jautāja vienaldzīgā balsī, kad krasts bija jau pavisam tuvu un atvizēja blāva dzīvsudraba spuldzes gaisma. — Cik vīriešu skūpstījuši mani šajā kabīnē?

— Nezinu gan …

— Tikai viens. — Reiko klusi pateica tādā tonī, kurā varēja saklausīt sevis apsrniešanu.

Onodera nepaguva nekā atbildēt. Lifts apstājās. No betonētā laukumiņa līdz ūdenim bija pārsviesta koka laipa, bet viļņos šūpojās liels koka pludiņš.

Reiko neatskatīdamās devās uz priekšu un kāpa no pludiņa ūdenī, it kā taisīdamās iet tālāk pa ūdens virsu. Onodera piesardzīgi iebrida. Jūra bija silta, gandrīz pavisam rāma. Kad ķermenis bija apradis ar ūdeni un muskuļi atslābuši, Onodera, ar kājām spēcīgi atgrūdies, sāka peldēt. Viņš centās tumsā saskatīt meiteni, līdz g» pēkšņi juta vieglu grūdienu vēderā, un viņam pie paša degungala parādījās Reiko galva. Viņa lēni peldēja brasā uz tumsas ietverto selgu. Onodera apsteidza meiteni un, kā sargādams viņu, peldēja pa priekšu. Viņam likās, ka Reiko bālajā sejā parādās viegls smaids.

— Pabraukāsimies motorlaivā? — Reiko ierosināja.

— Nē, — viņš papurināja galvu. — Labāk griezīsimies atpakaļ.

— Nu tad sacentīsimies peldēšanā?

— Nav vērts.

— Man ir ļoti stipra sirds.

— Un tomēr nevajag. Tu esi pārdzērusies, — viņš iesmējās. — Un es arī…

Viņi peldēja klusēdami. Reiko virzījās uz nelielu pludmali kādu piecdesmit metru attālumā no laipām. Sasniegusi krastu, viņa uz vēdera nogūlās ūdenī. Atkal juzdamies neveikli, Onodera arī apsēdās ūdenī, bet mazliet tālāk no Reiko.

— Gribat precēt mani? — viņa pēkšņi jautāja.

Viņš klusēja, nevēlēdamies atbildēt.

— Nav vēlēšanās, ko? — Reiko tincināja.

— Vēl pats nezinu, — viņš nomurmināja. — Tikko esam tikušies.

— Bet Josimura-san nolēmis to panākt. — Reiko iegremdēja pirkstus smiltīs. — Mans tēvs gandrīz raudādams lūdza viņu, lai izprecina mani. Tādēļ viņš atveda jūs šurp.

— Es tikai šovakar uzzināju …

— Ir gan viltnieks. Labi zina, kāds vīriešu tips man patīk … Bet sakiet, vai tās nebūs laulības aiz aprēķina?

— Aiz kāda? — * Onodera strupi vaicāja.

— Nezinu. Kad viņš tā centās pierunāt mani, pēkšņi iešāvās prātā tāda doma.

Puisis brīdi klusēja. Tad nedroši jautāja:

— Cik salas pieder tavam papam?

— Kas tur pieder! Viņam vienkārši patīk salas. Un pie tam tās ir pavisam maziņas un neapdzīvotas.

— Vai «S» sala pie Idzu pussalas arī ir viņa īpašums?

— Jā. Kādēļ tāds jautājums?

«Nu, puslīdz ir skaidrs,» viņš nodomāja, bet meitenei nekā neteica. Zināmā mērā tā lieta skāra firmas noslēpumus. Pērn tieši šajā rajonā — starp Idzu pussalu un «S» salu — jūras dzīļu apgūšanas nodaļa apsekoja dibenu vairāku kilometru garā joslā. Toreiz viņš piedalījās tikai sagatavošanas darbos. Urbumus veica jau bez viņa, bet Onoderam kļuva zināms, ka tur atrasta kaut kādas rūdas dzīsla. Iespējams — pat zelta, klīda tādas baumas. Droši vien nodaļas vadītāja rīcībā bija jaunāka un sīkāka informācija.

— Ja tās būtu laulības ar aprēķinu, jūs atteiktos?

— Kāpēc? — viņš noburkšķēja.

— Vai es jums patīku?

— Lai to saprastu, vajadzētu biežāk tikties…

— Vai tiešām biežāka saskarsme nepieciešama, lai izlemtu — patīk cilvēks vai ne? Jūs man patīkat, — Reiko skaidri noskaldīja pēdējos vārdus, atbalstīdamās uz elkoņiem. — Taču tas nenozīmē, ka gribu precēties. Man šausmīgi patīk sekss, bet par precībām ij domāt nedomāju. Man vispār nav skaidrs, kāpēc vajag stāties laulībā. Vai jūs arī taisāties precēties?

— Jā …

— Kādēļ?

— Lai piedzimtu bērni.

Viņš juta, ka Reiko tumsā cieši raugās viņā. Pār viņu ķermeņiem pāršļācās viļņi. Bēgot atpakaļ jūrā, tie paķēra līdz arī smiltis, kas kņudināja abiem ādu. Reiko vēlreiz palūkojās uz viņa pusi. Likās, ka sievieti pārsteidzis Onoderas atbildes lakoniskums un skaidrība. Bet viņam šī jautājumu un atbilžu rotaļa sāka kļūt apnicīga.

Reiko pēkšņi smagi nopūtās. Garā nopūta beidzās ar sīkām trīsām. Atspiedusies ar delnām pret smiltīm, viņa pagriezās uz sāniem. Tik tikko sadzirdama šņākoņa pārvērtās mūzikas skaņās.

— Kas tas? — viņš izbrīnījies jautāja.

— Radiouztvērējs ar integrālo shēmu. Iemontēts rokassprādzē, ūdensnecaurlaidīgs… — Reiko atbildēja aizsmakušā balsī, smagi elpodama. — Nu, ko tad? Apskauj taču jel mani!

— Šeit?

— Jā. Vai priekš tevis pārāk ātri? Es taču teicu, ka nebūt nevairos no seksa!

Viņš klusēja, raugoties selgas tumšajā tālē. «Josimura ir īsts triku meistars, nav vārdam vietas. Un vedējtēvs, protams, arī būs pats nodaļas vadītājs. Reiko tēvs acīmredzot ir prominenta persona Zivju rūpniecības savienībā, un viņam, protams, ir sava teikšana vietējo varasvīru aprindās. Viņa rokās milzum daudz vajadzīgu sakaru pavedienu. Un Josimura grib panākt, lai viņa padotais kļūtu vīrs šai vienīgajai meitai, kuru tās tēvs dievina līdz neprātam. Lai kā tā lieta ievirzītos, tā tik un tā nāks par labu Josimuram, risinot dažādus jautājumus sakarā ar tās pašas zemūdens rūdas iegulas apgūšanu. Josimura neko garām nepalaidīs! Šis godkārīgais darbonis droši vien sapņo par savu neatkarību nākotnē. Un tad Reiko turīgā tēva materiālais pabalsts… Pag, pag… Zemūdens izpriecu parka projekts, ar kuru, pa pusei izklaidējoties, nodarbojas šie Reiko viesi, arī ir saistīts ar Josimuras nodomiem. Tiešām, priekšnieks pasvītroti nevērīgi, it kā starp citu, met smalku tīklu un allaž sev par labu. Tāda ir Josimuras daba.» Onoderam kļuva mazliet baigi. Bet, ja tā tas ir un ja viņš visu izpratis pareizi, vai tādā gadījumā būtu jāsekmē Josimuras nodomu īstenošana? Kalpotājam, ja viņš grib nodrošināt sev nākotni, protams, vajadzētu piebalsot savam priekšniekam. Bet Onoderu maz interesēja organizācija — cilvēku sabiedrība. Viņa sirdī lielu vietu aizņēma jūra, kas pašreiz pletās acu priekšā. Rāma, tumša, elpojoša, it kā dzīva būtne. «Uz salām slienas gaisā melni kalni, bet pār jūru un kalniem blāvi mirgo zvaigznes.

Jūra un trīcoša zeme… Milzīga, apaļa planēta, kas peld kosmosa tumšajos plašumos. Paiet gadsimtu miljoni, bet tā vēl arvien peld riņķi pēc riņķa. Un kā asaras viņu klāj rūgti sāļi ūdeņi, virs kuriem tikai vietumis savu seju atklāj sauszeme… Un uz tas cilvēku vēlmju samezglotā pasaule, kurā trako vara, greznība, intrigas, mīla, tukša godkāre, apātija, ķildas — viss tas, ko sauc par efemero turību.»

— Apskauj jel… — Reiko atkārtoja vēlreiz. Viņas balss skanēja klusināti, bet kaisli. Onodera juta, cik smagi cilājas viņas kuplās krūtis. Meitenes rokas apvijās ap viņa kaklu … '

Onodera gandrīz iekliedzās. Selgas tālumā, kurā viņš lūkojās, pār tumšo naksnīgo debess plašumu pārskrēja spilgts gaismas uzliesmojums. Uz tā fona iezīmējās un tūdaļ izzuda tālās Idzu kalnu grēdas siluets. Nē, tā nebija parastā rūsa, jo gaisma bija pārāk spilgta, balti žilbinoša. Ko nozīmē šādas liesmas?… Vai tā nav kāda pazīme? Bet tuvumā skanēja mūzika, un stiprās rokas, kas bija apvijušās ap kaklu, vilka viņu pie zemes. Reiko trīcošās lūpas smaržoja pēc alkohola un bija mazliet sāļas. Vēl arvien uzbāzīgi skanēja mūzika, bet drīz tā un visa apkārtne izzuda …

Pēkšņi viņš nodrebēja.

— … līķis … — atskanēja pie auss no Reiko uztvērēja. — … noskaidrots, ka pirms nedēļas bez vēsts pazudušais Go Rokuro kungs, kas kalpoja «N» celtniecības kompānijas pētnieciskajā nodaļā, bija 31 gadu vecs. Go kungs vadīja ģeoloģiskus pētījumus tajā iecirknī, kur šī kompānija būvē Tokaido jauno super- ātrgaitas dzelzceļa maģistrāli. Darba biedri apliecināja, ka pēdējā laikā Go kungs bijis ļoti nervozs sakarā ar savu darbu. Šī mēneša sākumā viņš aizgājis no būvdarbu vadīšanas centra Hamamacu un nav atgriezies. Spriežot pēc atrastā līķa, domājams, ka tā bijusi pašnāvība …

— Palaid, — Onodera mēģināja atbrīvoties no Reiko rokām.

— Nē! — Reiko, paātrināti elsodama, vēl ciešāk apskāva Onoderu. — Nē, vēl…

— Palaid, es tev saku! — viņš nikni uzkliedza. — Mans draugs miris…

— Nākošais ziņojums … — teica diktors.

Grūdiens, kas atbalsojās vēderā, nāca no pašām zemes dzīlēm. Sejā kā pļauka iesitās pēkšņa vēja brāzma. Smilšainā pludmale, kurā viņi gulēja, sīki drebēja, un no kraujas cauri krūmu biezoknim lejup bira akmeņi:

Viņš instinktīvi pagriezās pret jūru. Virs tālajiem Idzu kalniem nepārtraukti šaudījās zibens strēles.

— Piecelies! — Onodera vienā rāvienā aiz rokas uzrāva Reiko kājās. Viņas plecs skaļi nokrakšķēja.

— Uzvelc peldkostīmu!

Virs kalna galotnes selgā parādījās oranža blāzma, un tūdaļ pret debesīm uzšāvās spilgti sarkans uguns- stabs. Nogranda tāds pērkons, U kā reizē izšautu neskaitāmi lielgabali.

— Kas tas ir? — Reiko jautāja aizsmakušā balsī.

— Kas noticis?

— Izvirdums! — Onodera atbildēja un nodomāja, ka laikam sācis darboties vulkāns Amagi, viņš tikai nevarēja saprast, kādēļ tas noticis tik pēkšņi. — Veicīgāk! — viņš gandrīz kliedza, skubinot Reiko.

Zeme, smagi stenēdama, nepārtraukti līgojās, no kraujas bira smiltis, sīki akmeņi un klinšu atlūžņi. «Slikti,» Onodera domāja un, satvēris Reiko roku, gribēja skriet uz jūras pusi, bet tad viņam prātā iešāvās sirdi stindzinoša doma.

— Kur ir ceļš augšup uz vasarnīcu?

— Aiz tās klints, pretējā pusē. Priekš kā tas tev?… — Reiko čukstēja trīcošā balsī. — Tur ir bīstami, var uzkrist akmeņi. Iesim no jūras puses.

Viņš klusēdams rādīja uz zemi zem kājām. Smilšainā pludmale, kuru pirmīt apskaloja jūras viļņi, tagad bija kaila, jūra bija atkāpusies par vairākiem metriem, un tās tumšie ūdeņi plūda arvien tālāk un tālāk prom no krasta. Vietumis jau atkailinājās arī zemūdens klintis.

Bija manāms, ka Reiko pārņēmušas bailes un viņa nedzirdami kliedz. Tāls uguns stabs nokrāsoja mākoņus un dūmu mutuļus asinssarkanā krāsā, bet no kalna galotnes lejup stiepās spilgtas lavas straumes.

3.

Tajā dienā, 198… gada 26. jūlijā, pulksten 23 un 26 minūtēs sākās vulkāna Amagi izvirdums, kam sekoja zemestrīce tuvākajos rajonos. Kā vēlāk noskaidrojās, izvirdums nebija cēlonis, bet sekas seklajai zemestrīcei, kuras epicentru konstatēja desmit kilometru dziļumā zem jūras dibena dienvidrietumu virziena no Sagami līča. Tā bija ļoti neparasta vulkāna izvirduma aina. Sešarpus balles spēcīga zemestrīce Japānā nav nekāda retā parādība, taču šoreiz tā krasi atšķīrās no parastās strukturālās zemestrīces un izraisīja pēkšņu izvirdumu neaktīvajā vulkānā, kas sen nebija rādījis nekādas darbības pazīmes.

Astoņas minūtes pēc Amagi sprādziena sākās Mi- haras vulkāna izvirdums Lielajā Idzu salā. Un tad ierūcās un dūmu mutuļus izvirda Oomuro kalns ziemeļaustrumos no Amagi. Atagavas — Karstās upes — ūdeņi, it kā piemērodamies nosaukumam, sakarsa, bet no karstajiem avotiem pretim debesīm ar milzīgu spēku izšāvās tvaika strūklas. Idzu pussalā starp Ito un Higasiidzu pilsētām nevarēja braukt ne pa šoseju, ne pa dzelzceļu. Lavas straume plūda Atagavas pilsētas virzienā. Glābt pilsētu iedzīvotājus, kas zemestrīces un cunami dēļ bija nokļuvuši katastrofālā stāvoklī, varēja tikai no jūras puses — ar kuģiem un gaisa spilvena kuteriem.Noskaidroja zemestrīces epicentra koordinātes: ziemeļu platuma 34°59′10″ un austrumu garuma 139°14′ 30." Tas atradās zem jūras dibena. Zemestrīces izraisītais cunami uzbruka Idzu pussalas austrumu krastam, Lielajai Idzu salai un visai Sagami līča piekrastei. Rezultātā cieta Ito, Atami, Odavaras, Oiso, Hiradzukas, Dzusi, Hajamas un Miuras pilsētas. Salīdzinot ar lielo zemestrīci Ziemeļidzu 1930. gada 26. novembrī, šoreiz dabas katastrofas mērogi nebija tik lieli, bet, tā kā kapitālieguldījumi Tokaido megalopolē gar Klusā okeāna piekrasti bija sasnieguši ļoti augstu līmeni, reālie zaudējumi izrādījās kolosāli. Pie tam ļoti daudz cietušo bija arī starp atpūtniekiem, kas kuplā skaitā bija sabraukuši tur pavadīt vasaras sezonu. Amagi, pēc ilgstošas klusēšanas pēkšņi sācis darboties, vēl arvien turpināja izgrūst kuplus dūmu mutuļus. Vēja brāzmas pacēla augstu gaisā vulkāniskos pelnus un kopā ar lietus gāzēm aizpūta tos līdz pat attālākajiem Sjonanas apgabala nostūriem. Uz Tokaido un Jaunās maģistrāles līnijām apstājās visi vilcieni, nevarēja pabraukt pa Valsts šoseju Nr. 1, vairākos posmos pa Tokijas — Nagojas šoseju bija iespējama tikai vienvirziena satiksme, netika piegādāta elektriskā strāva, daļēji bija pārtraukti telefona sakari… Bet zeme, iedvešot šausmas visai dzīvajai radībai, vēl arvien trīcēja un drebēja. No baismīgi uzpūtušās jūras dzīlēm, biedējot cilvēku sirdis, atskanēja dunoņa, līdzīga plēsīga zvēra rēkoņai…

Onodera kopā ar Reiko viesiem nolēma atgriezties Tokijā. Neliels kuteris, skrienot pa viļņu galotnēm, ātri traucās prom no zemestrīces rajona. Reiko vasarnīca, kas atradās piecdesmit metru virs jūras līmeņa, gandrīz nemaz nebija cietusi. Tikai cunami trieciena dēļ bija sabrucis lifts. Uz laiku nodzisa gaisma. Nogruvums aiz- bloķēja ceļu. Tas visus satrauca visvairāk. Sevišķi sanervozējās Josimura, kas nekādi nespēja apslēpt bailes. Kopš tā brīža, kad viņš ieraudzīja izvirduma sarkanās liesmas, viņam trīcēja lūpas. Reiko, kas bija pilnīgi mierīga, no Sidzuokas piezvanīja tēvs. Vecais, protams, bija uztraucies — vai tik ar meitu nav kas noticis. Viesi arī bija nemierīgi — visus nākošajā rītā Tokijā gaidīja neatliekamas darīšanas. Par laimi, neskarts bija palicis gaisa spilvena kuteris, kas cunami laikā atradās ellingā aiz dzelzs durvīm. (Kuteris bija firmas «Westland-M» ražojums un maksāja divdesmit miljonu jenu. Izmantot to izpriecu braucienam bija neprātīgs greznums!) Onodera vienīgais no visiem prata vadīt šādu kuģi. Kuteris joņoja ar ātrumu septiņdesmit kilometru stundā. Starmeša gaisma šķēla nakts tumsu. Lija ar pelniem sajaukts lietus. Reizēm, novērsis acis no radara ekrāna, Onodera palūkojās uz Amagi pusi, kur debesīs virs vulkāna liesmoja purpursarkana blāzma. Kaut kur sirds dziļumos auga neapzināts nemiers. Onodera vēl neizprata sava satraukuma iemeslu, bet neskaidri nojauta, ka tas ir cieši saistīts ar to vārdā nenosaucamo drausmi, milzīgo un briesmīgo kaut ko, kas raustījās krampjos un ko viņš bija redzējis un sajutis cauri batiskafa čaulai Japānas dziļvagas dienvidu galā.

— Onodera-kun, — kāds sauca viņu, kad kuteris jau bija pārbraucis Aburacubo līci. — < Tev zvana no Tokijas. Privātsaruna.

Izdzirdis aicinājumu, viņš palika nekustīgi stāvam un izklaidīgi blenžam vienā punktā. Stindzinošās šausmas, kas bija pārņēmušas dvēseli, vēl arvien nebija zudušas.

Beidzot Onodera nomierinājās.

— Ko, privātsaruna? — viņš nočukstēja un atcerējās, ka pēdējos gados, tāpat ka Eiropā un Amerikā, ari šeit ļoti izplatītas bija privātās radiotelefona sarunas. — Pārslēdziet uz mani… — Onodera uzlika austiņas.

— Hallo, hallo… — viņš izdzirda pazīstamu zemu balsi.

— Lūdzu, runājiet, Onodera klausās…

— Tas esmu es — Tadokoro… Beidzot sameklēju tevi. Kā tur izskatās Amagi?

— Izvirdums turpinās… — Onodera uzmeta acis iluminatoram, ko bija pārklājušas pelēkas lietus lāses. — Un Mihara arī kūp pilnā sparā…

— Tev, izrādās, esot dienasgrāmata, rakstīta pirms pāris nedēļām, apsekojot jūras dibenu Sagami līcī. Man to paziņoja jūsu firmas galvenais direktors Jamasiro, bet viņš uzzinājis no tava priekšnieka Josimuras…

— Jā, esmu paņēmis mājās kopiju, lai apkopotu materiālus un uzrakstītu ziņojumu. Oriģināls glabājas firmā. Līdz tā nodošanai atliek vēl diezgan krietns laiks…

— Saki, vai dienasgrāmatā ir ieraksti par kādām neparastām izmaiņām, kas novērotas pēdējā laikā Sagami līča jūras dibena dziļumslāņos?

— Jā … Taču tie ir drīzāk mani personiskie novērojumi un iespaidi, jo no iepriekšējiem pētījumiem nekādu sīkāku datu nav. Ja dibena reljefu salīdzina ar agrāko — jūras dibens tur tika apsekots apmēram pirms pusgada —. tad jāsaka, ka notikušas pārsteidzošas izmaiņas. Bet; es vēlreiz atkārtoju, ka šāds slēdziens ir dibināts tikai uz maniem paša novērojumiem.

— Vai pēdējā reizē jūs uzzīmējāt jūras dibena karti? Novērojumus ierakstījāt žurnālā?

— Uzmetām skici vispārējos vilcienos… Ja nemaldos, tad jāsaka: dibena reljefs izmainījies diezgan lielā iecirknī…

— Paklausies, kad tu būsi Tokijā? — profesors Tadokoro jautāja savā pierastajā tonī, kas nepieļāva nekādus iebildumus. — Saprotu, ka esi ļoti noguris, bet man pēc iespējas ātrāk vajadzīgas tavas piezīmes. Pašreiz esmu Hongo, savā institūtā. Kur tu dzīvo?

— Aojamā… — Onodera palūkojās pulkstenī. Viens un četrdesmit piecas minūtes pēc pusnakts. — Ja tā labi piespiestos, tad līdz rītausmai varētu jums nogādāt. Adrese?

— Otrais kvartāls. Piezvani, kad būsi tuvumā.

— Vai tiem datiem… ir kāds sakars ar pašreizējo zemestrīci?

— Ar pašreizējo zemestrīci? — profesora balss skanēja gandrīz dusmīgi. — Es cenšos uzskicēt daudz lielāku ainu, tādēļ man vajadzīgi visi iespējamie dati, jo pēc ziņām, kas patlaban ir mūsu rīcībā, vēl nekā noteikta nevar spriest, bet tomēr…

Pēkšņi profesora Tadokoro balss izzuda.

— Hallo, hallo… — Onodera sauca, domādams, ka pārtrūkuši telefona sakari.

— Es varbūt esmu jucis, — pēkšņi atskanēja profesora izmisīgā balss. — Iespējams, ka tā ir tikai mana neprātīgā fantāzija. Bet tā nedod mieru, un es tādēļ caurām naktīm nevaru gulēt. Vārdu sakot, lūdzu tevi…

— Sapratu! — Onodera atbildēja.

Metot lielu loku ap Dzjogasimas salu, Onodera vadīja kuteri uz priekšu pilnā gaitā. Troksnis un vibrācija pastiprinājās, «Rolls-Royce» turboreaktīvais dzinējs «Dart-x» skaļi ierēcās, spidometra bulta šaudoties pārsniedza ciparu astoņdesmit, tad deviņdesmit un tuvojās simtam. «Tādā ātrumā drāžoties, nakts tumsā itin viegli var uzrauties uz jūras patruļu,» Onodera nodomāja. Pa priekšējo stiklu, raušot nost putas, nepārtraukti slīdēja tīrītāji. Pētot radara uzrādīto krasta reljefu, Onodera pavirzīja kuteri tuvāk sauszemei. Ķuģītis pārvietojās uz gaisa spilvena, tādēļ nebija jādoitiā par ūdenslīniju. Lieliski! Bet sauszemes transporta pārvaldē gan iesēdušies cietpauri! Viņi sen varēja atļaut tādiem kuteriem pārvietoties pa zemes ceļiem. Vajadzētu tikai izstrādāt satiksmes noteikumus, un viss būtu kartībā! Tagad pat varētu izcelties uz šosejas, un — aiziet taisni uz priekšu!.. Arhitekts, kas sēdēja blakus Onoderam, ieslēdza radiouztvērēju. Beidza raidīt ziņas par zemestrīci, un atskanēja trokšņaina mūzika. Bija sākusies pusnakts pārraide, un diskžokejs, manierīgi runājot caur degunu, izturējās tik klīrīgi, ka pat dūšu šķebināja. Naksnīgā galvaspilsēta, garāmejot paziņojusi par zemestrīci Idzu, Amagi izvirdumu un Cunami Sugamo līcī, kā ik nakti dziedāja savu apātijas dziesmu.

«Ak, jā, Go!» atcerējās Onodera, tiklīdz ieskanējās uztvērējs. «Viņš taču miris. Devies pašnāvībā. Kādēļ? Kas ir noticis? Neticami, ka viņš varējis to izdarīt. Pat ja viņam būtu gadījušies sarežģījumi darbā. Nē, nekādā gadījumā…»

— Vai nav bīstami traukties tādā ātrumā? — bailīgi jautāja blakus sēdošais vīrietis.

Atjēdzies no domām, Onodera paķēra mikrofonu iekšējiem raidījumiem:

— Visiem uzvilkt jostas! — viņš pavēlēja un palūkojās degvielas mērītājā. — Viss kārtībā, gan jau kaut kā tiksim līdz Harumi.. 4

Ministru kabineta kārtējā dienas sēdē premjerministra kancelejas lietu pārvaldnieks sniedza īsu, steidzīgu ziņojumu par zaudējumiem, kas radušies sakarā ar zemestrīci Idzu. Precīzus skaitļus viņš, protams, nevarēja paziņot. Pēc aptuveniem datiem, cunami, izvirduma un zemestrīces rezultātā bija galīgi sagrauti vai aizskaloti vairāki tūkstoši māju, bet bojāto ēku skaits pārsniedza vairākus desmittūkstošus. Lava no Amagi bija aiztecējusi gandrīz līdz Atagavas pilsētai. Aplēses lika domāt, ka dzelzceļiem, šosejām, rūpnīcām un tūrisma objektiem nodarīto zaudējumu kopsumma sasniegs vairākus simtus miljardu jenu.

— Vai tad par zemestrīci un izvirdumu nebija nekādu prognožu un brīdinājumu? — aizsmakušā balsī jautāja premjerministrs, kas bija tikko atgriezies no ārzemju brauciena un izskatījās ļoti noguris. — Dabas katastrofu prognozēšanas problēmas jau sen tiek pētītas, un tam tiek atvēlēti pietiekoši lieli līdzekļi no valsts budžeta…

— Ēsmu dzirdējis no zinātniekiem, ka tuvāko piecu, desmit gadu laikā vēl nebūs iespējams prognozēt zemestrīces. Izvirdumi gan ir cita lieta… — atbildēja gados visjaunākais ministru kabineta loceklis, Zinātnes un tehnikas pārvaldes priekšnieks. — Pašreiz nav zinātniski pamatoti pat zemestrīču cēloņi. Tādēļ es domāju, ka nav tik vienkārši saskatīt gaidāmās zemestrīces pazīmes kādā noteiktā rajonā, it sevišķi pēdējā laikā, kad trīc pārāk bieži.

— Kaut ko tamlīdzīgu gadījies dzirdēt Meteoroloģijas pārvaldē… — piebilda Vietējās pašpārvaldes ministrs. — Iespējams, ka arī šoreiz bijušas kaut kādas pazīmes, bet uz kopēja signālu fona pēc tām grūti ko spriest. Vērojams kaut kas līdzīgs radiotraucējumiem, bet ej nu sazini, kas aiz tiem slēpjas. Uz nepārtrauktu sīku zemestrīču fona tāpat ļoti grūti noteikt, kurš «tinkšķis» uzskatāms par lielas zemestrīces pazīmi.

— Tātad superjaunās maģistrālās līnijas izbūve atkal aizkavēsies? — taujāja tirdzniecības un rūpniecības ministrs.

— Valsts dzelzceļa direktors sūdzējās: sākumā speciālisti uzskatījuši, ka zemestrīces netraucēs būvdarbus, bet tad cita pēc citas tika atklātas grunts nobīdes celtniecībai paredzētajos iecirkņos. Tā kā ikreiz nepieciešami jauni ģeodēziski mērījumi, būvdarbu uzņēmēji saceļ nepanesamu kņadu… — skaidroja večuks, transporta ministrs. — Kustības drošība uz jaunās maģistrāles arī ir apdraudēta. Plānotie celtniecības termiņi netiks ievēroti. Vārdu sakot, gan valsts, gan privātajiem dzelzceļiem radīsies krietns deficīts.

— Pat neņemot vērā plūdus lietus sezonā, mums šogad jau trešo reizi jāpielieto «Likums par palīdzības sniegšanu sakarā ar dabas katastrofām», — ar skābu sejas izteiksmi paziņoja finansu ministrs. — Ja tā tas turpināsies tālāk, būs nepieciešami papildasignējumi valsts budžetā. Arī nākošajā gadā finansiālais stāvoklis nebūs labāks.

— Turpmāk acīmredzot vajadzēs plānot lielākas summas tādos pantos kā zemestrīces un dabas katastrofas, — slaukot briļļu stiklus, ierunājās celtniecības ministrs. — Ar katru gadu zaudējumi kļūst lielāki. Prese, radio un televīzija, protams, sacels lielu troksni, bazūnēs, ka «tīšām plānojam dabas katastrofas».

Uz īsu brīdi iestājās klusums. Celtniecības ministra vārdi vēl vairāk uzkurināja nemieru, ko katrs kabineta loceklis neskaidri sajuta savas sirds dziļumos. Japāna vēl arvien turpināja izstrādāt pilsētu, rajonu un rūpniecības zonu celtniecības un rekonstrukcijas ilgtermiņa plānus un projektus, it kā tās šaurajā teritorijā būtu iespējams izvērst daudzkārtainu celtniecību, slejot vienu kārtu otrai virsū. Tāds jau bija, piemēram, transporta līdzekļu kustības superpaātrināšanas septiņgadu plāns, sakaru un informācijas tikla izveidošanas piecgadu plāns, lauksaimniecības pārkārtošanas piecpadsmit gadu plāns, automatizētās pārvaldes un kontroles sistēmas ieviešanas astoņgadu plāns, valsts teritoriālā sadalījuma pārveidošanas desmitgadu plāns, sociālās nodrošināšanas plāns, jauno dzīvojamo namu celtniecības piecgadu plāns… Gada laikā ekonomiskais pieaugums formāli sasniedza astoņus komā četrus procentus, un, lai arī, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, tas faktiski bija noslīdējis līdz seši komā diviem procentiem, tomēr pēc starptautiskām mērauklām pieaugums vēl arvien bija augsts un tautas reālie ienākumi pamazām pieauga līdz ar ekonomikas mērogu attīstību. Gandrīz visiem plāniem bija skaidras realizācijas perspektīvas. Bet pēdējos gados visas ministrijas un pārvaldes savos budžetos maz paredzēja dabas katastrofu varbūtību, it sevišķi tādēļ, ka aizritējušajos gados tās praktiski nebija ietekmējušas plānu izpildi. Pat tādās tautas saimniecības nozarēs, kas parasti visvairāk cieš no dabas katastrofām, tās netika ņemtas vērā, jo zaudējumi nepārsniedza daudzu gadu vidējo līmeni.

Bet šogad …

Jaunajā gadā bija pagājuši tikai četri mēneši, bet pār visiem plāniem jau gūlās kaut kādu netveramu draudu tumšā ēna.

Ja katru pasākumu izskatītu atsevišķi, tad liktos, ka nekas nopietns nenotiek. Šajā taifūnu un zemestrīču apvidū, kur var gan nolīt spēcīgas lietusgāzes, gan uzkrist dziļi sniegi, šajā nelielajā, juceklīgajā zemē cīņa ar dabas katastrofām bija pierasta lieta. Pat tādos gadījumos, kad nelaimes sekoja cita citai, atjaunošanas darbi tika veikti ātri un enerģiski. Japāņu tautai piemīt vēstures gaitā izveidojies optimisms — no ārzemnieku viedokļa varbūt pat ļoti savāds —, kas dod tai spēku ne tikai pārvarēt katru kārtēju liela mēroga nelaimi, bet arī pēc katras tādas katastrofas iet vēl tālāk uz priekšu pa progresa ceļu. Šajā zemē, kur nav noslieces pieļaut radikālu sadursmi starp jauno un veco, dabas katastrofas tiek uzskatītas par debesu gribas izpausmi noslaucīt no zemes virsas visu, kas kļuvis par piedauzības akmeni un traucē cilvēkiem normāli dzīvi virzīt tālāk, bet ko viņi paši saviem spēkiem nav spējuši novākt.

Arī politiskos jautājumos šajā valstī, liekas, balstījās ne tik daudz uz prāta stingri loģiskajām koncepcijām, cik uz perifēriskās nervu sistēmas signālu asumu. Japānā ar tās iedzīvotāju blīvo koncentrāciju no seniem laikiem pastāv tradīcija izmantot stihiskās nelaimes. Neviens, protams, to nedara apzināti, bet, spriežot pēc rezultātiem, tā iznāk. Taču pašreizējos notikumos jautās kas cits. Ja katrā atsevišķā gadījumā nebija nekā principiāli jauna, tad visas parādības kopumā slēpa sevī vēl nepazītu šausmu perspektīvu. Varbūt ne visi kabineta locekļi to manīja. Bet daļa no viņiem skaidri juta stindzinošo elpu, kas dvesa no šī nezināmā.

— Patlaban galvenā problēma ir nemiers, kas pārņēmis ļaužu prātus… — premjers ierunājās un pēkšņi apklusa. Viņa skatienu saistīja tasīte uz galda. Uz atdzisušās tējas līmeņa, kurā atspoguļojās caur logu krītošie spilgtie saules stari, virmoja sīki vilnīši.

— Cik ilgi vēl turpināsies šīs zemestrīces? — premjers pēkšņi mainīja balss toni. — Tas ir, es gribēju teikt, vai pēdējā laikā visā valstī zemestrīces nenotiek pārāk bieži…

— Statistiski pierādīts, ka vasarā zemestrīču vairāk nekā ziemā, — piebilda pašpārvaldes ministrs.

— Bet izvirdumu skaits arī liels… — premjers turpināja. — Ko tas nozīmē? Varbūt sācies lielu dabas pārvērtību periods? Kā jūs domājat?

— Kādu laiku valdīja versija, ka gaidāma otrā lielā zemestrīce Kanto apgabalā, — teica Aizsardzības pārvaldes priekšnieks. — Bet tā neattaisnojās.

— Vārdu sakot, vai turpmāk trīcēs vairāk vai mazāk? — premjers taujāja, mazliet sapīcis. Viņa parasti mierīgā seja nervozi raustījās. — Es, protams, domāju, ka nav nekā bīstama. Bet, ja lietas būtība tiktu noskaidrota, tad mēs varētu ieplānot attiecīgus aizsardzības pasākumus.

«Pēdējā laikā premjerministrs kļuvis nervozs,» nodomāja lietu pārvaldnieks. «Cēlonis tam meklējamsme tikai dabas katastrofās. Viņu satrauc skandāls, kas var izcelties sakarā ar nelikumīgajiem kapitālieguldījumiem kādā milzīgā ar premjera frakciju cieši saistītā uzņēmumā.»

— Vai mums nevajadzētu noklausīties zinātnieku viedokli par zemestrīcei»? ierosināja veselības aizsardzības ministrs. — Būtu interesanti dzirdēt, kādas ir viņu domas.

— Nekā jauna jūs neuzzināsit, — Zinātnes un tehnikas pārvaldes priekšnieks nosmīnēja. — Pētījumi dabaszinātņu jomā atšķirībā no pētījumiem tehnikā parasti ir maz rezultatīvi, lai gan mums tie izmaksā milzīgas summas. Ļoti reti var izdarīt precīzus secinājumus. Bet, ja arī būs tāds zinātnieks, kas sadūšosies un uzstāsies ar saviem secinājumiem, viņu uzskatīs par šarlatānu vai savādnieku. Meteoroloģijas pārvaldē strādā mans draugs. Bieži tiekos ar viņu un vairākkārt esmu mēģinājis pieskarties šim jautājumam, bet viņa atbildes allaž ir ļoti miglainas.

Zinātnes un tehnikas pārvaldes priekšniekam nesen bija apritējuši četrdesmit gadi. No visiem kabineta locekļiem viņš bija vienīgais ar dabaszinātņu izglītību un piederēja pie jauna tipa politiskajiem darbiniekiem, tā saucamās kvazibirokrātijas, kas parādīja savas spējas kosmiskās tehnikas un atomenerģijas attīstīšanā, citiem vārdiem izsakoties — lielajā zinātnē.

— Nav svarīgi… — premjers teica, lūkodamies uz lietu pārvaldnieka pusi. — Jāpaklausās, ko teiks seis- mologi. Bet parūpējieties, lai tas notiktu bez liela

trokšņa. Citādi avīžnieki atkal sacels jezgu. Noklausīsimies vairākus zinātniekus. Tūlīt sāciet atlasīt referentus …

Pēkšņi istaba sašūpojās. No griestiem nobira putekļi. Pēc brīža sekoja daudz spēcīgāks grūdiens. Sienas iečīkstējās, no tasītēm izlija tēja.

— Diezgan spēcīgi… — teica nobālušais transporta ministrs, cenzdamies piecelties no krēsla.

Trīcēšana norima tikpat pēkšņi, kā bija sākusies. Tikai tēja tasītēs vēl arvien drebēja un ūdens savādi burzguļoja puķu vāzē. No sienas nokrita vairāki apmetuma gabali.

— Trīc un trīc… — sarūgtināts nopūtās veselības aizsardzības ministrs.

Visi nosmējās un reizē atviegloti ierunājās. Atskanēja tāla dārdoņa, līdzīga lielgabala šāvienam, un tajā pašā brīdī kāds pieklauvēja pie durvīm. Konferenču zālē ienāca sekretārs un kaut ko pačukstēja lietu pārvaldniekam. Tas paraustīja plecus, viegli paklanījās un griezās pie visiem klātesošajiem:

— Nupat esot sācies Asamas izvirdums…

Šīs zemestrīces laikā Onodera atradās Hongo otrajā kvartālā, profesora Tadokoro privātās laboratorijas otrajā stāvā. Viņš gulēja uz veca dīvāna, no kura līda ārā salmi un atsperes. Atvēris acis, viņš kā pa sapņiem vēroja, kā griesti un putekļiem klātā dienasgaismas spuldze līgojās. Tikai, kad pārplīsa loga stikls un kaut kas nokraukšķēja dīvānā, viņš atģidās un atcerējās, kur atrodas, piecēlās no dīvāna un skaļi nožāvājās. Zemestrīce beidzās. Kāpņu telpā atskanēja soļi.

— Vai ugunsgrēks? — viņš jautāja jaunam puisim, kas skrēja pa gaiteni.

— Nē, laikam Asamas izvirdums.

Onodera skriešus devās līdzi puisim uz trešo stāvu un no turienes uz jumta. Vairāki cilvēki, turēdamies pie margām, rādīja uz ziemeļrietumiem un uzbudināti kaut ko sprieda. Horizonts nebija skaidri pārredzams, jo traucēja balstu šoseja, superaugsteeltņu komplekss pilsētas centrā un jau manāmi sakarsušais smogs. Varēja redzēt tikai brūnu dūmu strēli… «Laikam tā arī

ir…» «Nē, nevar būt!» «Tiem jābūt dūmiem no kāda dūmeņa.» «Vai tad iespējams no šejienes saskatīt Asarnu?» «Līdz tai taču vairāk nekā simt kilometru, pie tam gaiss tā piesārņots…» Klausoties šajās izkliedētajās sarunās, Onodera pamazām pilnīgi atmodās. Pirms saules lēkta viņš bija ieskrējis savās mājās Aojamā, atvedis šurp vajadzīgos dokumentus un tepat atlaidies uz pāris stundām līdz darba sākumam. Viņš paraudzījās pulkstenī. Bija jau pusdivpadsmit. Jāpiezvana uz firmu. Viņš jau gan bija iesniedzis lūgumu piešķirt atvaļinājumu, bet tas sākās tikai ar rītdienu. Kāpnēs Onodera saskrējās ar profesoru Tadokoro. Novalkātā laboratorijas uzsvārcī, čībās, neskūts, sasarkušām acīm un iekritušiem vaigiem vecais vīrs izskatījās ļoti nomocīts — pavisam ne tas cilvēks, kas pirms nedēļas brauca ar «Vadacumi».

— Asama? — profesors nomurmināja aizsmakušā balsī. — Nav nekas nopietns …

— Bet vakar Amagi un šodien… — Onodera atmeta ar roku. — Nu sāksies satraukums sabiedrībā.

— Nav ko uztraukties. Parunās un norimsies, — profesors cīnījās ar žāvām. Viņa iekaisušajās acīs parādījās asaras. — Aizmirsis, tiklīdz beigsies drebinā- šana. Bet lietas būtība ir pavisam citur…

— Labi… — Onodera vēlreiz palūkojās pulkstenī. — Man jāiet. Aizgulējos, nokavēju darbu.

— Onodera-kun, — šoreiz profesors nespēja apvaldīt kārtējās žāvas. — Nesteidzies. Vai tu nevarētu kopā ar mani nokāpt lejā? Vēlos aprunāties. Tu tik saldi gulēji, ka negribējās modināt.

— Domāju, ka… — Onodera īsu brīdi apstājās kāpnēs. — Jā, varu. Ar rītdienu būšu atvaļinājumā, bet šodien man vēl jānodod lietas. Parādīšos pēcpusdienā uz pāris minūtēm, un tas būs viss. Kas par lietu?

— Tūlīt paskaidrošu. — Tadokoro pievērsās trokšņojošajiem jaunajiem zinātniskajiem līdzstrādniekiem: — Paklausieties, cik ilgi var kvernēt bezdarbībā? Ķerieties jel pie darba! Vajadzīgi dokumenti ar datiem par Asamas izvirdumu.

— Es tomēr piezvanīšu pa telefonu, — Onodera teica un noskrēja lejup pa kāpnēm.

Profesora Tadokoro privātās laboratorijas centrālā daļa bija izvietota trīsstāvu ēkas pagrabtelpās un

pirmajā stāvā. Šajā divstāvu dzelzsbetona kastē bija ieslēgta viena mazāka kastīte — istaba ar dubult- sienām, kurā darbojās sevišķi mazs miniskaitļotājs ar integrālshēmām. Apkārt tam drūzmējās nekārtīgi sabīdīti galdi un plaukti, uz kuriem kaudzēm mētājās atvērtas un aizvērtas dokumentu mapes, kā arī rasējamie dēļi un dažādi mēraparāti. Knikšķēja veca tipa atmiņas ierīce, kas laiku pa laikam ar troksni izsvieda perforētu lenti.

Pie lielās pagrabtelpas griestiem gar trim sienām bija izveidota ar metāla pinumu apjozta galerija. Tajā aiz stikla un plastmasas šķērssienām atradās vairākas kabīnes, bāztin piebāztas ar telefoniem un citiem sakaru aparātiem. Brīvo sienu aizņēma milzīga Japānas un tai tuvāko jūru karte, bet zem tās — caurspīdīga magnētiskās plastmasas pults ar daudzām krāsainām podziņām. Likās, ka visa šī trīsstāvu ēka, būvēta no stiegrotiem paneļiem, kas tagad vietumis jau bija saplaisājuši un pat sašķobījušies, turas kopā tikai tādēļ, ka cieši pieķērusies kastītei ar skaitļotāju. Šis nožēlojamais, novecojušais grausts vairāk būtu bijis piemērots kādai blēžu firmai, kas nododas mahinācijām ar nekustamiem īpašumiem, vai sīkieguldītāju kaktu bankai. Vārtos stāvēja nolietots autofurgons un aizvēsturiska vieglā mašīna.

Piezvanījis pa telefonu, Onodera nokāpa pagrabā. Tur bija patīkami vēsi — gaisa kondicionētāji darbojās nevainojami. Telpa bija tukša, laikam jau sācies pusdienu pārtraukums. Profesors Tadokoro viens pats sēdēja pie galda. Atbalstījis galvu rokās, viņš kaut ko murmināja pie sevis. Onodera piegāja viņam klāt. Tadokoro pacēla sasarkušās acis un palūkojās atnācējā kā svešiniekā.

— Ā, tas esi tu… — beidzot profesors ierunājās, it kā tikko atguvis saprašanu. — Jā, nupat zvanīja Jukinaga. Drīz būšot šeit. Kad pasacīju, ka tu esi pie manis, viņš izteica vēlēšanos tikties.

— Docents Jukinaga? — Onodera pārvaicāja.

— Jā, viņš dzīvo tepat tuvumā. Papusdienosim visi kopā? Pasūtīsim, lai atnes šurp! — un profesors pastiepa roku pēc telefona.

— Jūs gribējāt aprunāties ar mani?

— Tieši tā… — profesors lēni nolika klausuli un iegrima pārdomās.

— Es par to batiskafu, kas jūsu iestādē… — pēc ilgstošas klusēšanas viņš ieteicās. — Cik būtu jāmaksā, ja to iznomātu,ilgākam laikam?

— Kā to lai saka. Viss atkarīgs no noteikumiem… — Onodera nebija gaidījis šādu jautājumu. — Sazinieties ar mūsu firmas nomas nodaļu. Man grūti aprēķināt, jo nomas maksa atkarīga no izmantošanas ilguma, mērķa un jūras dziļuma darbības vietās…

— Un vēl es gribēju uzzināt… — profesors Tadokoro pacēla gaisā savu resno rādītājpirkstu. — Vai būtu iespējams tūdaļ sākt izmantot batiskafu, ja nomas pieteikumu iesniegtu nekavējoties?

— Tas nebūs iespējams, — Onodera ātri atbildēja. — Tiklīdz pabeigs pašreizējos pētījumus, «Vadacumi» tūdaļ pārvedīs uz Kjūsjū salu. Tur tiks izvērsti pētījumi sakarā ar tuneļa celtniecību Korejas jūras šaurumā starp Simonoseki un Pusanu. Darba pietiks veselam mēnesim. Pēc tam būs jāpilda Indonēzijas pa- sūtijuins. Ir vel daudz citu pieteikumu, tā ka jūsu kārta pienāktu tikai pēc vairākiem mēnešiem.

— Runa ir par ārkārtīgi svarīgu lietu! — profesors uzsita ar delnu pa galdu. — Es taisos izmantot batiskafu sevišķiem pētījumiem. Vai tiešām nevar panākt atvieglotus noteikumus?

— Nezinu. Es neko nevaru jums pateikt. — Onodera iztēlojās, ar kādu sejas izteiksmi raudzīsies uz viņu nodaļas vadītājs Josimura, no kura viņš bija atvadījies rītausmā. — Tas laikam atkarīgs no lietošanas ilguma … Uz kādu laiku jums vajadzīgs batiskafs?

— Uz pusgadu, varbūt vēl ilgāk, — profesors ietiepīgi uzstāja, droši vien arī pats labi saprazdams, cik aplama ir viņa vēlēšanās. — Tu taču esi redzējis, mēs abi vērojām TO! Es gribu pamatīgi krustām šķērsām apsekot Japānas dziļvagas dibenu.

— Uz pusgadu? — Onodera pakratīja galvu. — Tas ir absolūti neiespējami. Jums taču nebūs pa prātam, ja batiskafu jums dos, tā sakot, firmas programmas starpbrīžos. Pēc katras reizes būs ilgi jāgaida.

— Bet kāpēc Japānā ir tikai viens vienīgs batiskafs, kas var nolaisties desmittūkstoš metru dziļumā! — profesors jau sāka skaļi kliegt. — Un tā esot jūras lielvalsts? Pat dzirdēt negribas!

— Ir batiskafi, kas piemēroti iegrimšanai līdz divtūkstoš metriem. Viens tāds pieder mūsu firmai. Bet visā valstī tādu ir pieci vai seši. Vajadzība pēc desmit- tūkstošmetru klases batiskafa radās pavisam nesen. Ari mūsu «Vadacumi» parasti tiek izmantots jūras dibena apsekošanai tūkstoš līdz divtūkstoš metru dziļumā. Kad ierindā stāsies «Vadacumi Nr. 2», grafiks vairs nebūs tā pārslogots. Bet, kamēr jauno batiskafu pārbaudīs, paies vismaz vēl pusgads, — Onodera centās nomierināt profesoru. — Varbūt jūs varat nomāt ārzemēs? Amerikā ir tāda organizācija «PCMD» (Pacific Coast Marinē Development), kas nodarbojas ar jūras dzīļu pētīšanu gar ASV Klusā okeāna piekrasti. Tās rīcībā ir divi «Aluminaut» tipa kuģi un četri — «Trieste» tipa. Ja tur nekas nesanāktu, varētu griezties pie franču dziļjūru pētīšanas grupas «Malan», tai ir trīs «Archi- medes» tipa kuģi.

— To es pats visu zinu, — profesors nosvieda uz galda papīra lapu. Tas bija visas pasaules dziļūdens kuģu saraksts. — Bet es negribu nomāt ārzemju kuģi. Par katru cenu gribu dabiit japāņu. Kāds iemesls? Tādēļ, ka mani pētījumi ir, tā sakot, ļoti delikāti un pie tam cieši saistīti ar Japānas interesēm..»

Profesors Tadokoro pēkšņi apklusa.

— Skolotāj Tadokoro! — Onodera sadūšojās. — Vai jūs nevarētu man paskaidrot, ko jūs gribat izpētīt? Kas galu galā notiek Japānas dziļvagas dibenā?

Tadokoro pielēca no krēsla, viņa mati izspūra, kvēlojošām acīm viņš ieurbās Onoderā.

— Kas notiek? — profesors ierēcās. — Nezinu! Itin nekā nezinu! Tādēļ jau nepieciešami pētījumi. Esmu savācis visādus datus, bet galveno trūkst! Tādēļ arī nevaru pateikt nekā noteikta. Skaties!

Profesors noklakšķināja slēdzi. Aiz Japānas kartes, kas bija uzzīmēta uz caurspīdīgas magnētiskās plastmasas paneļa, iezīmējās vēl viena, pavisam citāda karte — kā daudzkrāsaina un daudzkārtaina mozaīka …

— Te ir savākti un cits pie cita salikti dažādi dati: meteoroloģiskie vērojumi, augsnes pārvērtības, jūras krasta līnijas svārstības, vulkāniskā darbība, gravitācijas svārstības, siltās straumes, apakšzemes temperatūru sadalījums, ģeomagnētiskās izmaiņas, zemes strāvu katra gada raksturlielumi, jūras dibena svārstības, magmas pārvietošanās (cik bija iespējams uzzināt), zemestrīces, kalnu grēdu novirzes, pat izmaiņas bio- sfērā… Viss, sākot ar svārstībām bioloģiskajās fāzēs un beidzot ar izmaiņām migrējošo zivju un gājputnu ekoloģiskajos procesos… Bet neko nevar noskaidrot. Tad es mēģināju rast'atrisinājumu, analizējot norises lielākā, globālā mērogā. Iespējams, kaut kādas pazīmes jau ir pavīdējušas, bet uz to pamata vēl pārāk agri izdarīt nopietnus secinājumus. Man vajag vairāk datu, pēc iespējas vairāk… Nepieciešams steidzami savākt visu iespējamo informāciju kaut vai par dziļvagas dibenu…

— Kāpēc tāda steiga? — Onodera jautāja. — Vai ir kaut kas saskatāms?

— To… — profesors noraidoši papurināja galvu. — To es vēl nevaru apgalvot. Bet mani moka bažas, un tās liek steigties.

Profesors Tadokoro pagrieza slēdzi. Viņa rokas bezspēcīgi nokarājās gar ķermeni. Tagad viņš izskatījās pēc nomocīta veča.

— Atvaino. Bieži iekarstu… — profesors teica atslābušā balsī. — Bet saproti, man trūkst datu. Arī naudas vajadzēs šausmīgi daudz. Steidzīgi! Var jau būt, ka manas bažas ir aplamas. Aprēķinu kļūdas varbūtība ļoti liela. Es pat pieļauju, ka tas viss ir manas mežonīgās fantāzijas auglis. Bet, lai izprastu, vai tā ir fantāzija vai nav, vajadzīga traka nauda.

— Man ļoti gribētos būt jums noderīgam … — teica Onodera.

— Jā, jā, palīdzi man, Onodera-kun. Esmu gatavs pieņemt kaut vai visniecīgāko palīdzību. Ja man izdosies dabūt «Vadacumi», tu neiebildīsi, ja lūgšu nozīmēt par stūrmani tieši tevi?

— Protams, ar lielāko prieku… Bet varbūt es būšu noderīgs arī kādā citā lietā …

Kāpņu telpā atskanēja soļi. Docents Jukinaga arī šajā svelmē bija žaketē un ar kaklasaiti. Uz viņa stingrās sejas nebija ne lāsītes sviedru.

— Sveiks! — Jukinaga uzsmaidīja Onoderam.

— Paēdīsim kopā pusdienas, — profesors ierosināja. — Vai iziesim kaut kur ārā? Jeb pasūtīsim, lai atnes šurp?

— Man vienalga …

— Uzgaidiet, — profesors spieda interfona pogas.

— Neviens neatsaucas. Augšā atkal pilnīgs tukšums. Pagaidiet tepat. Atnesīšu kaut ko vēsu nodzerties.

Profesors uzskrēja augšup pa kāpnēm tik ātri, ka neviens nepaguva viņu aizkavēt.

— Labs cilvēks, — Onodera teica smaidot'.

— Jā, sirsnīgs un vienkāršs. Tādi mūslaikos ir retums… — Jukinaga nopietni sacīja un nopūtās. — Ģeniāls un pārgalvīgs. Tādēļ mūsu zinātniskajās aprindās viņu ciena daudz mazāk nekā ārzemēs…

Onoderam tas bija labi zināms. Jukinaga, ieraudzījis istabas kaktā kādu aparātu, izteica savu sajūsmu par jaunās ierīces ieviešanu un sāka to aplūkot.

— Lieliska laboratorija, — Onodera uzslavēja.

— No ārienes gan nav izskatīga …

— Tās iekārtošanai iztērēti gandrīz pieci simti miljonu jenu, — paskaidroja Jukinaga. — Bet cik vēl neizmaksā tās uzturēšana. Jūs taču zināt, ar kādu enerģiju strādā profesors. Lai kā taupītu, naudas nepietiks, jo skolotājam ļoti plašs vēriens. Pie tam visu laiku ceļas cenas, arī zinātnieku darba algas tiek paaugstinātas …

— Kur profesors ņem tādus līdzekļus? — Onodera vaicāja. Viņš jau sen bija domājis par šo jautājumu.

— No Pasaules okeāna draudzes, — Jukinaga atbildēja. — Tā ir jauna reliģija, kas izplatījusies pa visu zemeslodi. Veikli izgudrots, vai ne? Saules kults un dzīvnieku kults ir zināmi no seniem laikiem, bet pasludināt okeānu par pielūgšanas objektu — tas ir gluži jauns gājiens! Šīs draudzes locekļi ir dažādu tautību cilvēki no zvejniekiem līdz kuģu īpašniekiem, vārdu sakot, visi, kam ir kāds sakars ar jūru. Daudzās valstīs esot filiāles. Sakari visā pasaulē. Runā, ka organizācijas centrs atrodoties Grieķijā un ka to atbalstot Ona* sis. Ļoti naudīga baznīca.

— Jaunradusies reliģija mecenāta lomā… — To gan Onodera nebija gaidījis. Pasaules okeāna kults? Tādā gadījumā arī viņa firmai varbūt ir kādi sakari ar šo draudzi?

— Mūsu profesors ir nevaldāms, — Jukinaga turpināja. — Viņš ir ne tik daudz ārpus zinātnes, kā ārpus likuma un tradīcijām stāvošs. Ja zinātnes labad būs kaut kas vajadzīgs, viņš izmakšķerēs naudu no paša nelabā un pacentīsies nostrādāt tā, lai pats neuzķertos uz velna makšķeres. Tā ir viņa pārliecība. Tādēļ Japānas zinātnieku aprindās viņš nav pieņemams…

Kāpņu augšgalā parādījās profesors Tadokoro. Labajā rokā viņš turēja norasojušu tējkannu, bet kreisajā — paplāti ar apgāztām tasītēm.

— Jukinagas kungs, kādās attiecībās jūs esat ar profesoru? — Onodera klusi jautāja.

— Senāk, kad viņš bija mūsu universitātes ārštata profesors, neilgu laiku apmeklēju viņa lekcijas. Tas ir viss. Es bieži tikos ar viņu ēdnīcā blakus kopmītnei. Profesors dzīvoja tās tuvumā. Man viņš ļoti patīk. Plašs redzesloks un ģeniāla pieeja problēmu risināšanā. Runā, ka agrāk šāda tipa zinātnieki neesot bijuši nekāds retums. Bet mūsu laikos ne tikai retums, tādu vispār vairs nav. Tagadējie vairāk atgādina kalpotājus un birokrātus.

— No kuras viņš puses?

— Par ko jūs te čukstaties? — Profesors jau bija nokāpis pa kāpnēm lejā. — Droši vien mani aprunājat?

— Tieši otrādi, slavējam!

— Pietiks. Ja to saka Onodera, tad es ticu. Tu esi godīgs cilvēks. Jukinaga, ko tu ēdīsi? Rīsus ar dārzeņiem? Rīsus ar ceptu zivi? Rīsus ar vistas gaļu un olām? Vai varbūt kaut ko no eiropiešu ēdieniem?

— Man vienalga, — Jukinaga atbildēja. — Es ar jums gribēju …

— Tu vispirms izlem, ko ēdīsi. Un tu, Onodera-kun?

— Rīsus ar vistas gaļu un olām, — Onodera teica.

— Nu tad man arī to pašu, — Jukinaga iesmējās. — Es ar jums gribēju runāt zem četrām acīm…

Tadokoro, neklausoties viņā, grozīja telefona disku. Profesors pasūtīja divas porcijas rīsu ar vistas gaļu un olām un divas porcijas rīsu ar ceptu zivi, paņurdēja klausulē, ka ēdienos allaž maz mērces, un piekodināja, lai tās būtu pieliets vairāk.

Onodera, klausoties profesora dobjajā balsī, neuzkrītoši, it kā apskatot aparatūru, atvirzījās no Jukinagas.

— Onodera-kun! — atskanēja Tadokoro balss. — Panāc šurp! Jukinaga, viņš ir uzticams cilvēks. Es tikko lūdzu viņa palīdzību, un viņš apsolīja, protams, iespēju robežās.

— Jā, bet…

— Es vēlreiz saku — uzticams. Vai tu neesi to izpratis pēc mūsu kopīgā brauciena? Viņš pazīst dabu, pazīst jūru. Viņa sirds ir pavērsta pret Lielo pasauli. Un tādi puiši, zinot par visādu mahināciju un intrigu esamību, paši tajās nepiedalās.

Onoderu aizkustināja profesora teiktie vārdi. Viņš pat nosarka. «Bet kāpēc tādu talantīgu cilvēku neatzīst zinātniskajās aprindās?» Onodera prātoja. «Varbūt tādēļ, ka viņš pārāk dziļi un asi ielūkojas cilvēku dvēselēs?»

— Es jūs sapratu, profesor… — Jukinaga sacīja, mazliet apmulsis. — Onodera-kun, tu neļaunojies uz mani.

— Atkal nieku melšana. Vai tu tiešām nevari apjēgt, ka viņš absolūti nav spējīgs apvainoties par tādām lietām?

«Jā, viņš visu atklāti runā, ko domā. Nez, vai viņš ar visiem tā, jeb tikai ar tiem, kam uzticas…» Onodera atkal iegrima pārdomās.

— Skolotāj, jūs kā vienmēr esat strikts… — Jukinaga ierunājās. — Es pateikšu ļoti īsi. Man pirms brīža piezvanīja bijušais kursa biedrs, tagad viņš strādā par sekretāru premjerministra kancelejā.

— Premjerministra kancelejā? — profesors Tadokoro sarauca uzacis. — Ierēdnis?

— Jā. Ministru kabineta locekļi grib neoficiāli noklausīties zinātnieku domas par pēdējā laikā bieži notiekošajām zemestrīcēm. Tādēļ viņš lūdza mani palīdzēt izvēlēties apspriedes dalībniekus.

— Viņš pilnīgi uzticēja tev šo izvēli?

— Domāju, ka nē. Galīgo lēmumu droši vien pieņems premjerministra kancelejas pārvaldnieks. Man liekas, ka šajā jautājumā viņi griezušies ne tikai pie manis.

— īsti ierēdnieciski! — profesors asi izgrūda. — Viņi absolūti neuzticas cilvēkiem. Nedz zinātniekiem, nedz tautai. Netic nevienam. Melš, ka vēloties piesaistīt visus izcilākos prātus, bet pašiem nav ne novērošanas spēju, ne nojautas, lai tādus prātus saskatītu. Viņu galvas aizņemtas tikai ar vienu domu — kā labāk saglabāt spēku līdzsvaru, lai tikai spētu izvairīties no briesmām. Viņi nekad neriskē un tādēļ nespēj paredzēt, kas notiks nākotnē. Zaļknābji un neprašas! Izmanto valsts iestādes varu, lai noliktu uz svariem prātniekus. Nepinies ar tiem ierēdņiem!

— Bet, profesor, es taču arī esmu valsts kalpotājs. — Jukinaga iesmējās. — Skolotāj, man liekas, ka jūs nepavisam neizprotat ierēdņu pamatprincipu. Tos plusus, ko sabiedrībai dod viņu reālisms, prasme risināt pašreizējā momenta problēmas, organizētība. Arī pašas valsts iestādes nav nekas cits kā stingra sistēma, kas sadala vienam cilvēkam pārak smago atbildību, kuru prasa sabiedrības, šī milzīgā organisma, vadīšana. Pati sabiedrība ir organizēta valstī, kurā sa- vukārt viena kamolā satītas daudzas jo daudzas sarežģītas un samezglotas sistēmas. Ierēdņi ir cilvēki, kas visvairāk piemēroti tam, lai veidotu stabilu organizāciju, ko sauc par valsti. Politisko darbinieku organizatoriskais princips ir pamatots uz cilvēku jūtām, pirmkārt, uz pienākuma apziņu un brīvprātīgu, bet katrā ziņā obligātu pakļaušanos augstākstāvošajiem. Tā, lūk, iznāk, ka šis princips cieši savijas ar spēku līdzsvara principu, kas ir lielā cieņā ierēdņu vidū. Birokrātiska domāšana attīstās, absolūti izvairoties no riska, saglabājot izvēles iespējas un ieturot spēku līdzsvaru nulles līmenī. Citiem vārdiem sakot, ierēdņi ir tā cilvēku cilts, kas visvairāk piemērota un noderīga organizētai sistēmai.

— Tik daudz es pats saprotu! — profesors negaidīti viegli piekrita. — Ja visiem šiem ierēdņiem pēkšņi parādītos radošas spējas, tad mūsu pasaulē, kur untumaini un nikni sakrustojušās savstarpēji pretējas intereses, noteiktas jomas nonāktu pilnīgā sabrukumā — tas man arī labi zināms. Bet, ja cilvēks ir izsities uz augšu, vāroties šīs milzīgās organizācijas sulā, un šī organizācija pati ir izveidojusies uz fantastiska apmēra daudzu gadsimtu uzkrājumiem, tad šāds cilvēks bieži jo bieži zaudē cilvēcisku seju. Protams, reizēm starp tādiem ļaudīm gadās arī izcilas personas, bet man arī tās nešķiet simpātiskas kā cilvēki. Sevišķi nepatīk centrālā aparāta augstākā ranga ierēdņi. No ierindas cilvēkiem viņi atšķiras ar to, ka uzskata sevi par visgudrākajiem un visizcilākajiem. Pie tam ir pārliecināti, ka viņu izcilību nosaka viņu amats šajā iestādē. Viņi nav spējīgi kontaktēties ar citiem kā visi pārējie. Viņiem tādi jēdzieni kā vienkāršs cilvēks, daba…

— Es visu sapratu, profesor. — Jukinaga gurdi pamāja ar galvu. — Bet man šodien, vēlākais rīt, jādod atbilde. Vai varu cerēt, ka jūs būtu ar mieru piedalīties?

— Es? — profesors izvalbīja acis. — Ha! Lai es tur ietu! Kas vēl nebūs! Manuprāt, piedalīsies tikai Taka- mine no Centra cīņai pret dabas katastrofām, Nodzue no Meteoroloģijas pārvaldes, Kimisima no Izglītības ministrijas zemestrīču prognozēšanas zinātniskās padomes, Jamasiro no «T» universitātes un varbūt vēl Oidzumi no «K» universitātes …

— Apbrīnojami! Cik precīzi jūs uzminējāt! — Jukinaga nervozi norija siekalas. — Kā naglai uz galvas!

— Bet tu biji pārliecināts, ka es nekā nesajēdzu, vai ne? Ja valsts iestāde sadomājusi sapulcināt zinātniekus, tātad cilvēkus no tai neizprotamas pasaules, tad šī iestāde izvēlēsies tieši tādus šīs pasaules pārstāvjus. Varbūt vēl pieaicinās Nakagavaru no «Y» universitātes, ja tikai Nodzue ieteiks viņa kandidatūru. Visi ir ievērojami, visi ar vārdu. Katrs savā ziņā talantīgs, katram savā nozarē izcili nopelni. Bet viņiem visiem ir šaurs redzesloks — ne soli ārpus savas nozares! Savos spriedumos viņi būs ļoti piesardzīgi. It sevišķi sniedzot paskaidrojumus kabineta locekļiem, kas ir galīgi diletanti zinātnes jautājumos. Tās ir sekas, kas radušās pēc ilgstošas uzturēšanās zinātnes pasaulē. Bet kas ir mūsu zinātnes pasaule? Tā pati birokrātiskā sistēma, valsts sistēmas precīza kopija. Zinātnieki allaž ir iegrožoti, tādēļ gribot negribot viņiem jāiekļauj sava darbība noteiktajos ietvaros. Viņi ir iemācījušies izteikties stingri un atturīgi, jo uz augšu virzās tikai tas, kas «neizlec no rāmjiem»! Pie tā viņi paši pat nav vainīgi, bet tādi viņi ir. Un, ja kāds no viņiem kā īsts zinātnieks uzdrošināsies pārkāpt novilktās robežas, viņu bārs, zākās, sitīs. Pretīgi runāt par tādām lietām. Bet pamazām viņi pie tā pierod. Tas kļūst par viņu otro dabu. Un palēnām viņi zaudē spējas radoši domāt plašos mērogos, aptvert visas zinātņu nozares. Viņi nīkst savos šaurajos ietvaros, zaudē vitālos spēkus un…

— Tieši tādēļ, profesor, es lūdzu jūs piedalīties!.. — Jukinaga pārtrauca runātāju. — Jūs pastāstīsit par saviem tagadējiem pētījumiem …

— Par tagadējiem pētījumiem? — profesors iekliedzās, pielēcis no krēsla. — Par maniem tagadējiem pētījumiem? Stāstīt par tiem? Kāda tam jēga? Lai mani atkal nosauktu par prātu zaudējušu un padarītu par izsmieklu? Man vēl arvien nav precīzu datu. Es izmisīgi cīnos, lai tos iegūtu. Kāda jēga kaut ko stāstīt pašreizējā stadijā, kad pašam viss liekas miglā tīts un neskaidrs? Ja ar viņiem dalīšos savos minējumos, tie izraisīs sabiedrībā tikai lielu satraukumu. Mani izsludinās par vājprātīgo, kas lolo trakulīgas idejas. Man pietiek! Un vel viena lieta. Mana klātbūtne izslēgtu (Inžu citu zinātnieku piedalīšanos. Atteiktos gan Nodzue, gan Jarnasiro. Viņi uzskata, ka esmu šarlatāns, kuru pat kauns saukt par zinātnieku. Saņemu naudu no aizdomīgas reliģiskas draudzes. Arī žaketes man nav labi pašūtas. Neprotu, kā nākas, sasiet kaklasaiti. Reizēm staigāju neskuvies. Klaigāju. Oficiālās sapulcēs varu jebkuru nolamāt. Netupu savas šaurās specialitātes ietvaros. Piesargies, manas kandidatūras ieteikšana nenāks tev par labu. Padomā par savu nākotni. Arī tavs draugs var ciest, zaudēs autoritāti. Nē, es nepiedalīšos! Neparko!

— Ko tur bažīties par manu nākotni? — Jukinaga pacietīgi iebilda. — Vai jums vajadzētu pievērst uzmanību tam, kādi vēji pūš zinātnieku aprindās? Jūs taču, kā pats tikko teicāt, jau sen esat izpratis šīs lietas. Kādos nolūkos jūs nodarbojaties ar tagadējiem pētījumiem? Un vai jums pašam neliekas, ka tik kategoriska atteikšanās nemaz neizskatās pēc jums, skolotāj? Runa taču ir par Japānai ārkārtīgi svarīgu …

— Japāna… Japānai?… — profesora seja pēkšņi savilkās krunkās, un likās, ka viņš tūdaļ sāks raudāt. — Japāna … Man vienalga, kas notiek ar šo valsti! Juki- naga-kun, man ir Zemeslode… Miljardu gadu ritumā tā no okeāna un atmosfēras radījusi daudzas jo daudzas dzīvas būtnes, beidzot izveidojusi cilvēku, un, lai gan šis radījums izpostījis pats savas mātes virsmu, tā turpina veidot likteni, savu vēsturi. Tāda, lūk, ir mana lielā Zvaigzne, lai gan Visuma mērogos niecīgāka par smilšu graudiņu. Mana Zemeslode ir izveidojusi sauszemi un kalnus, ietinusies atmosfērā, uzvilkusi ledus tērpu un piepildījusi sevi ar brīnumainiem noslēpumiem, kurus cilvēks vēl arvien nav atklājis. Mana sirds apskauj šo Zemeslodi, Jukinaga-kun! Varbūt iz- sakos dīvaini? Šī siltā, mitrā, virsotnes augšup slejošā un dzelmju dziļumos krītošā planēta. Ietērpusies valganajā atmosfērā, tā pratusi nosargāt maigo virsmu no Visuma, kas bāztin piebāzts ar ledainu vakuumu, radiāciju un bezgalīgu tumsu… Neiedomājami ilgi audzējusi augsni, zaļus kokus, visādus kukainīšus… Vienīgā planēta visā Saules sistēmā, kas varējusi savās miesās iznēsāt bērnu. Zemeslode dažubrīd ir ļaunprātīga. Bet nav nekādas sevišķas jēgas cīnīties pret to. Man ir Zemeslode. Un, lai kas arī notiktu ar šo pašu Japānu, ar šīm nieka saliņām, kas izstiepušās kā stri- ķītī…

— Bet, profesor, jūs taču esat japānis… — Jukinaga klusi teica. — Tikpat spēcīgi, kā jūs mīlat zemeslodi, tāpat kā jūs uzskatāt zemeslodi par mīlīgu planētu, jūs mīlat, tikai slepeni, arī Japānu. Ja tas nav tā, tad sakiet, kāpēc jūs neesat nosūtījis visus savāktos datus Pasaules okeāna draudzei? Un kādēļ jūs neko nepublicējat, klusējat par savām hipotēzēm, izvairāties no avīžniekiem, nedēļas žurnālu skribentiem un visādiem citādiem sensāciju un skandālu mīļotājiem?

— Pagaidi! — profesors strupi pārtrauca Jukinagu.

— No kurienes tev zināms, ka es slēpju datus no tiem, kas mani atbalsta?

— To es teicu uz labu laimi, profesor. Esmu, protams, vainīgs. Gribēju noķert uz mušpapīra, — Jukinaga nodūra acis, bet tad paraudzījās uz profesoru.

— Man allaž likās savādi… Man nekad negadījās ieskatīties ziņojumos, ko publicē Pasaules okeāna draudze, jo jūs pats man visu atstāstījāt. Bet nesen uzmetu acis vienam tādam izdevumam. Tajā bija kaut kas nejēdzīgs. Jūsu brīnišķīgā angļu valoda tur bija pārsteidzoši bāla. Pie tam jūs sniedzāt ziņas par biopasauli un koraļļiem jūras dibenā, tas ir, tādus datus, kas šodien nemaz jūs neinteresē. Bet mājiena par kaut ko draudošu, ko es jutu jūsu nostāstos, tajā ziņojumā nemaz nebija. Es pārlasīju visu vēlreiz un sapratu, ka jūs esat daudz centies, lai uzrakstītu ziņojumu ar vislielāko piesardzību. Protams, ja pieņem, ka lasītājs kaut ko zina, tad viss var izskatīties citādā gaismā, bet, ja nekas nav zināms, tad neko nevar nojaust. Jā, jūs papūlējāties. Pat speciāli novērsāt uzmanību …

— Nu jā. Atceros, tu stāstīji, ka vēl vidusskolā esot izlasījis oriģinālā visus Šekspīra kopotos rakstus… — profesors Tadokoro pakratīja galvu. — Biju piemirsis par tavām spējām angļu valodā …

— Tātad, profesor, sirds dziļumos jūs tomēr raizējaties par Japānas likteni, vai ne? — Jukinaga uzstāja. — Jūs taču gribat noslēpt no citām valstīm un arī no Pasaules okeāna draudzes centra kaut ko īpašu, kas attiecas tikai uz Japānu. Vai nav tiesa?

— Ko tu zini par Pasaules okeāna draudzi? — profesors urķīgi jautāja.

— Gandrīz neko… — Jukinaga teica. — Runā, ka tās centrs atrodoties kaut kur Grieķijā. Bet filiāles katrā valsti laikam ir pietiekami patstāvīgas? Organizācija ārkārtīgi bagāta, bet ļoti amatieriska …

— Jukinaga, — pēkšņi gluži citā tonī teica profesors. — Esmu ar mieru, es aiziešu uz to sapulci, vai kā tur to sauc. Protams, ja tavs ieteikums būs spēkā. Kādā datumā?

— Vēl nav izlemts, bet domāju, ka pēc trim četrām dienām. — Jukinaga atviegloti nopūtās. — Ķersimies pie ēšanas. Citādi pavisam atdzisīs…

4.

Ministru kabineta locekļu un zinātnieku apspriede, veltīta zemestrīču problēmām, notika tikai pēc nedēļas, slepeni, preses pārstāvjiem nezinot, kāda kluba jaunajā ēkā Hirakavas rajonā. Dalībnieki uzzināja maz jauna. Centra cīņai pret dabas katastrofām vadītājs paziņoja, ka, Tokijas celtņu antiseismiskajai rekonstrukcijai turpinoties tikpat sekmīgi kā patlaban, zaudējumi būšot gandrīz nemanāmi pat gadījumā, ja tuvāko divu trīs gadu laikā notiktu tāda mēroga zemestrīce kā 1923. gadā. Toties Koto, Cibas, Sinagavas un Omori rajonos, kur vērojama grunts nosēšanās, cunami varot izraisīt lielu postu, tādēļ tajās vietās arī turpmāk esot nepieciešams veikt noteiktus aizsardzības pasākumus.

Ierēdnis no Meteoroloģijas pārvaldes neatlaidīgi pieprasīja paplašināt seismisko staciju tīklu, lai to būtu tikpat daudz kā meteostaciju. Tālāk viņš norādīja, ka nepieciešams centralizēt un automatizēt to datu apstrādi, kas saistīti ar Fudzi kalna un tam pieguļošo kalnu grēdu vulkāniskās darbības aktivizāciju, un ka vajadzētu pastiprināt aizsardzības pasākumus tajās atpūtas un tūrisma vietās, kas atrodas seismisko zonu rajonos.

Profesors Jamasiro no «T» universitātes un profesors Oidzumi no «K» universitātes sniedza īsus ziņojumus par to, ka pēdējā laikā biežāk notiek zemestrīces Japānas ārējā seismiskajā joslā.

Vidēja mēroga zemestrīču skaits krasi pieaudzis, bet ar tām tiek izlādēta enerģija, kas uzkrājusies Zemes dzīlēs, tādēļ pašreiz nav novērotas nekādas pazīmes, kas liecinātu, ka turpmāk iespējamas lielākas zemestrīces. Ņemot vērā vulkāniskās darbības aktivizēšanos, varētu pieļaut, ka notiek kaut kādas strukturālas izmaiņas zem Japānas arhipelāga, bet nekā konkrēta šai sakarībā teikt nav iespējams. Prognozes nav skaidras. Lai noteiktu, vai šīs izmaiņas attīstīsies tālāk vai pamazām nonāks līdz nullei, vajadzīgi ilgāki novērojumi.

— Kā jūs vispārējos vilcienos izprotat formulējumu «strukturālas izmaiņas»? — jautāja celtniecības ministrs. — Vai tuvākajā laikā var rasties liela zemestrīce?

— Ne jau zemestrīce, — profesors Oidzumi atbildēja. — Runa ir par izmaiņām daudz lielākos mērogos. Bet patlaban nav vērts pārāk daudz uztraukties. Tādām izmaiņām nepieciešami gadu tūkstoši un pat desmit- tūkstoši. Mūsu laikmets no ģeoloģiskā vecuma viedokļa līdzinās Alpu kalnu intensīvās veidošanās periodam. Tagadējās tektoniskās izmaiņas — tai skaitā arī zemestrīces un vulkānu izvirdumi, kas notiek visā pasaulē, — bija ļoti raksturīgas šim periodam. Citiem vārdiem sakot, mūsu laikmets sakrīt ar aktīvu, pat ļoti aktīvu, sauszemes tektonisku izmaiņu periodu.

— Nu un? — finansu ministrs jautāja. — Vai tas nozīmē, ka turpmāk zemestrīces notiks biežāk vai apklusīs? Vai turpmāk zaudējumi būs ļoti lieli vai tikai lieli?

— Tas ir grūts jautajums. Nevaru teikt, ka nemaz nebūs. Bet nevaru arī noteikti apgalvot, ka būs, — teica profesors Jamasiro no «T» universitātes, noliecis savu cēlo galvu. — Citiem vārdiem izsakoties, zemestrīces nav vēl tik tālu izpētītas, lai par tām varētu runāt kaut ko noteiktu. Bet man personīgi liekas, ka turpmāk sevišķi lielas zemestrīces nav paredzamas, lai gan parasto zemestrīču skaits, iespējams, pieaugs. Zemeslodes garozā uzkrātā enerģija sīko zemestrīču laikā pamazām izlādējas, un līdz ar to nevar izveidoties lielas zemestrīces …

— Bet, — pirmo reizi ierunājās profesors Tadokoro, kas līdz šim brīdim bija klusējis, — tā saucamais tektoniskās darbības koeficients, kā to apzīmējis Rotc, pēdējo piecu sešu gadu laika manāmi pieaudzis. Japānai tas bija caurmērā no trīs simti astoņdesmit līdz trīs simti deviņdesmit, tātad pasaulē augstakais, bet pēdējā laikā tas pārsniedzis četrus simtus. Vērojams nemitīgs pieaugums.

— Jā, — profesors Jamasiro piekrita, pat nepagriezies uz Tadokoro pusi. — Pie tik intensīva zemestrīču skaita koeficients, dabiski, kļūst lielāks.

— Vidējais zemestrīču skaits, ko reģistrēja seismo- grāfi, gada laikā parasti bija ap septiņi tūkstoši pieci simti, bet tagad šis skaitlis gandrīz dubultojies un sasniedzis jau trīspadsmit tūkstošus …

— Tiešām. Gada vidējais zemestrīču skaits pieaudzis. Un pat ļoti. Bet pieaudzis ir mazo un vidējo zemestrīču skaits, toties lielās zemestrīces kļuvušas daudz retākas, tādēļ, man liekas, var runāt par zināmu līdzsvaru…

— Bet zaudējumu apjomu ne vienmēr nosaka zemestrīces spēks. Reizēm vidēja zemestrīce var sagādāt daudz lielākus zaudējumus nekā spēcīga, ja profilakses darbi veikti slikti, — teica Centra cīņai pret dabas katastrofām vadītājs. — Tātad acīmredzot turpmāk būs nepieciešams izstrādāt jaunu pasākumu kompleksu, lai panāktu dzelzceļu, autošoseju un ēku antiseismisku drošību.

— Vai profesoram Oidzumi ir zināms, ka negatīvās gravitārās anomālijas josla, kas atrodas virs Japāņu jūras ieplakas rietumu nogāzes, ātros tempos pārvietojas uz austrumiem? Joslas viena daļa jau noslīdējusi no nogāzes augšpuses uz okeāna dibenu, — profesors Tadokoro turpināja runāt, par spīti mēģinājumiem viņu pārtraukt. — Pie tam ir novērots, ka šīs anomālijas līmenis pazeminās tik krasi, ka var gaidīt visas joslas pārvietošanos uz austrumiem. Pašreiz, kaut gan man vēl nav izdevies izdarīt visus vajadzīgos mērījumus, šajā joslā jau sastopami atsevišķi posmi, kuros anomālija pilnīgi izzudusi. Es saku to, pamatojoties uz datiem, kurus pirms nedēļas ieguvis pētniecības kuģis «Sinten-maru», kas arī tagad vēl turpina novērojumus. Ko jūs par to domājat?

— Redzat, es tikai pirms desmit dienām atgriezos no ārzemēm… — profesors Oidzumi apklusa.

— Man nesen izdevās piedalīties kādas ļoti dīvainas parādības novērošanā. Klusajā okeānā, Ogasavaras dienvidu daļā, vienā naktī divsimt metrus iegrima maza saliņa, — profesors Tadokoro it kā runāja pats ar sevi. — Tas nozīmē, ka vienā naktī tādā pašā dziļumā nosēdies jūras dibens. Jūras dziļvagas dibenā no batiskafa novēroju augsta blīvuma duļķu straumi. Japānas salu rajonā seismiskie dziļumepicentri pēdējos gados pārvietojas uz jūras dibenu austrumu virzienā. Ir vēl viena spilgti izteikta parādība — pieaug sauszemes seismisko epicentru dziļums.

— Zem Japānas, protams, notiek savādas parādības, — profesors Jamasiro piekrita. — Bet neviens nevar pateikt, ko tās nozīmē. Šoreiz mēs esam sapulcējušies ne jau tādēļ, lai izvērstu zinātnisku diskusiju. Mūsu mērķis — vispārējos vilcienos ziņot premjeram un ministriem par situāciju pašreizējos apstākļos.

— Jā. Tādēļ arī esmu ieradies šeit, lai par visu ziņotu premjeram, — profesors Tadokoro teica, skaļi aizcirzdams piezīmju grāmatiņu. — Valsts darbiniekam jābūt gatavam uz visu, viņš nedrīkst apjukt nekādos apstākļos. Gribu izteikt savu personisko viedokli: man ir nojauta, ka notiek kaut kas nebijis ļoti lielos apmēros.

Visi pēkšņi apklusa. Premjers satraukti palūkojās uz profesora Jamasiro pusi.

— Vai jūs nevarētu paskaidrot mums, kas tieši var notikt un uz kā ir dibināti jūsu pareģojumi? Profesor Tadokoro, jūsu paziņojums ir ļoti nopietns! Ja zinātnieks runā ar politiskajiem darbiniekiem, kas nav speciālisti šajā nozarē, tad …

— Es vēl nezinu, kas var notikt. Un man gandrīz nav pamatojuma… — profesors Tadokoro mierīgi teica. — Bet Jamasiro-san, jums, mums visiem jāskatās uz lietas būtību daudz plašāk, visas ģeofizikas mērogos, pareizāk sakot, tādos mērogos, kas aptver visas zinības par zemeslodi. It sevišķi tas attiecas uz jūras dibenu. Mūsu iespējas tā novērošanai ir ļoti trūcīgas, bet mums vajadzētu pievērst tam daudz lielāku uzmanību. Jo tur sākas kaut kas ļoti nopietns, lai gan es pats nezinu, kas tieši. Lai izprastu Japānas arhipelāga turpmāko kustēšanos, mūsu uzmanība jākoncentrē uz okeāna dibenu. Gribu vēl piebilst, ka nav izslēgta parādība, kādu mēs vēl neesam vērojuši, tāda pārvērtība, kas vēl nekad nav notikusi uz Zemes.

— To var sacīt par jebkuru jaunu parādību, — teica profesors Jamasiro, vel joprojām neraudzīdamies uz Tadokoro. - Bet maz ticams, ka arī šāds vēl nekad nenovērots process varētu sākties bez jebkādām iepriekšējām pazīmēm.

— Iespējams, ka tas izpaužas dažādās mums labi pazīstamās parādībās, kas notiek mums apkārt gandrīz vai katru dienu. Mēs vienkārši nepievēršam uzmanību, jo uzskatām, ka tās jau sen izpētītas. Kaut ko palaižam garām… — profesors Tadokoro iebāza piezīmju grāmatiņu kabatā. — Ir vēl viena problēma. Kaut gan jūs atkal teiksit, ka tas ir mans kārtējais izdomājums. Mēs parasti neņemam vērā evolūcijas procesu, kas ir tektonisko izmaiņu pamatā. Kalnu veidošanās cikli kļūst īsāki līdz ar Zemes ģeoloģiskā vecuma pieaugšanu, bet izmaiņu krasuma pakāpe acīmredzot kļūst lielāka. Tiesa, šai sakarībā ir arī citādi, atšķirīgi viedokļi. Bet pēdējo miljonu gadu ritumā norisinās akcelerācija tektonisko izmaiņu evolūcijā. Tāpat kā tas notiek ar evolūciju dzīvnieku pasaulē. Ja, piemēram, rit sāktos tektonisko izmaiņu lūzuma fāze, neviens neapgalvotu, ka nevar notikt tādas parādības, kādas mēs pat iedomāties nevaram. Nav izslēgts, ka atgadās kaut kas tāds, ko nevar paredzēt, pamatojoties uz mūsu tagadējiem novērojumiem un no seniem laikiem uzkrāto pieredzi.

Zinātnisko novērojumu vēsture ir vēl pārāk īsa… Atļausit atvadīties … Man šonakt darbs līdz rītausmai…

Izteicis visu, ko gribēja, profesors Tadokoro piecēlās un ātri izgāja no istabas.

— Kā vienmēr, — izmeta kāds zinātnieks. — Sapūš miglu, maldina visus …

— Neņemiet viņam ļaunā, — profesors Jamasiro uzsmaidīja. — Viņa vārdos ir zināma taisnība. Vienīgi viņš tver pārāk plaši. Tik plaši un tik tālu, ka tā jau vairs nav ne šīsdienas, ne rītdienas problēma. Piemēram, apgalvojums, ka tuvākajā nākotnē zeme un debess apmainīsies vietām, nebūs nedz pareizs, nedz kļūdains, jo mēs par tādu varbūtību nezinām pat tik daudz, cik melns aiz naga, un pie tam jēdziens «tuvākā nākotne» ir ārkārtīgi relatīvs un stiepjams.

— Piedodiet, vai viņš ir paziņa kādam no klātesošajiem? — īgni jautāja Centra cīņai pret dabas katastrofām vadītājs. — Viņš taču ir diezgan ievērojama persona.

— Nē, mēs visi tiekamies ar viņu pirmo reizi, — lietu pārvaldnieks pasteidzās atbildēt. — Esmu dzirdējis, ka viņš ir plaši pazīstams ārzemēs, it sevišķi Amerikā.

— Vai jums zināms, ko viņš darījis Amerikā? — profesors Oidzumi painteresējās. — Jūras karaflotes uzdevumā Klusā okeāna dibenā plašā mērogā pētījis gai- jotus — ir tādi vulkāni jūras dibenā. ASV flotei bija nodoms izmantot šos gaijotus par orientieriem un kodolraķešu bāzēm …

Sajā brīdī durvis atvērās un ienāca profesors Tadokoro. Profesors Oidzumi apklusa kā aizrijies.

— Aizmirsu pildspalvu… — Tadokoro nomurmināja un, paņēmis no galda resnu «Mont Blanc», devās atpakaļ.

— Profesor Tadokoro! … — viņu pēkšņi uzrunāja premjerministrs. — Jūs teicāt, ka man kā valstsvīram jābūt uz kaut ko sagatavotam. Atļausit jautāt, tieši uz ko? Kāda mēroga parādībām man jāsagatavojas?

— Es jau teicu, ka vēl nevaru pasacīt nekā noteikta, — profesors Tadokoro paraustīja plecus. — Bet man liekas, nav izslēdzama pat tāda varbūtība kā Japānas sagrūšana. Var notikt arī tā, ka Japānas salas vienkārši pavisam pazūd…

Istabā atskanēja sīki smiekliņi. Izteikti neapmierināts ar sevi, profesors Tadokoro izgāja.

Pēc tikšanās ar zinātniekiem viens no premjerministra kancelejas sekretāriem, izbraucis savu automašīnu no apakšzemes stāvvietas un apturējis to pie zālāja malas, ieslēdza tālsakaru radiotelefonu un piezvanīja uz ārpilsētu. Klausulē atskanēja vecīga balss.

— Beigusies… — sekretārs ziņoja. — Kā jau bija gaidāms, nekas noteikts netika izteikts. Atļausit paziņot galvenos momentus.

Sekretārs nolasīja piezīmes par apspriedes gaitu.

— Bija gan viens savāds zinātnieks, kas sarunāja dīvainas lietas. Viņu sauc Tadokoro… Teica, ka Japāna vienkārši nogrims… Jā, Tadokoro Jūsuke… Tieši tā … Jūs viņu labi pazīstat?… Jā, klausos… — sekretārs mazliet sarauca uzacis. — Saprotu. Ja var tūlīt, tad es momentā braucu …

Nolicis klausuli, sekretārs nopūtās un uzmeta acis pulkstenim uz mērpaneļa. Bija vienpadsmit un trīsdesmit piecas minūtes.

— Satrauc? — sekretārs murmināja tumšajā automašīnā. — Kas viņu satrauc?

Ieslēdzis dzinēju, viņš piezvanīja vēlreiz.

— Tas esmu es. Pa ceļam iegriezīšos Cigasaki, tādēļ mājās būšu vēlu. Liecies uz auss.

Viņš brauca zem Tokijas tveicīgās nakts debesīm, kurās nemirdzēja neviena zvaigznīte un tumsā slēpās Jojogi birzs un stadions. Šeit naktīs allaž mēdza satikties iemīlējušies. Apgaismojis ar starmešiem vairākus pārīšus, viņš uzspieda uz akseleratora.

Aizritēja vairākas dienas.

Tokija joprojām vārījās trīsdesmit piecu grādu peklē. Cilvēki staigāja iedeguši gluži melni un novārguši. Kopš Sjonanas jūras krasta nobrukuma un izvirduma Idzu rajonā pilsētnieki baidījās izbraukt piepilsētas zonā. Glābjoties no tveices un alkstot pēc jūras ūdens vēsuma, ļaudis masveidīgi devās uz Čibas prefektūru un tālāk uz Kansaja apgabalu, Kjūsjū salu, uz ziemeļaustrumiem, pat uz Hokaido salu. Vilcieni un lidmašīnas bija stāvgrūdām pilnas, automašīnas plūda pa šosejām nepārtrauktā straumē. Amagi, izvirdis daudz magmas, nomierinājās, lai gan vēl joprojām kūpēja, bet Asama laiku pa laikam atkārtoja nelielus izvirdumus. Zemestrīces nerimās, ik dienu notika pieci seši diezgan jūtami grūdieni. Vecās mājas sasvērās, sienās parādījās plaisas, no jumtiem bira dakstiņi. Visu prefektūru pilsētās un ciematos steidzīgi tika uzskaitītas novecojušās un līdz ar to bīstamās ēkas. Bet tuvākajai desmitgadei ieplānoto projektu, kas paredzēja visas valsts mērogā paātrinātos tempos kāpināt celtņu seismisko un ugunsizturību, vēl arvien apsprieda Celtniecības ministrijā.

Smacīgās tveices nomocīti, cilvēki vairs neievēroja zemestrīces. Uztvere notrulinās, ja zini, ka tevi ik brīdi var sašūpot, lai kur tu arī būtu — uz ielas, tējnīcā, mājās. Sevišķi spilgti tas izpaudās Tokijā. Tur pilsētnieki bija tiktāl pieraduši pie zemes līgošanās, ka biežās zemestrīces tika uzskatītas gandrīz vai par normālu parādību. Un tomēr ziņojumi, ka visā valstī, no Kjūsjū dienvidiem līdz Ilokaido ziemeļiem, nepārtraukti notiek sīkas un vidējas zemestrīces, krita uz nerviem. Nemieru izraisīja ari ūdens temperatūras celšanās Asinoko ezerā Hakonē kalnos. Rezultātā zivis uzpeldēja ar vēderiem uz augšu. Apziņas dziļumos cēlās neizprotams satraukums un bažas. Reizēm cilvēki sāka skraidīt un šaudīties apkārt, it kā viņus kāds vajātu. Salīdzinot ar pagājušā gada augustu, stipri bija pieaudzis autokatastrofu skaits. Visi bija kļuvuši apbrīnojami ātri sakaitināmi. Bieži notika strīdi, kautiņi, slepkavības. Bija zudusi interese par profesionālo beisbolu un hipodromiem. Neparastā daudzumā slīka atpūtnieki. Lietus gāzes bija nopostījušas rīsa laukus Sikoku salas Tosas apgabalā, lai gan, pēc iepriekšējiem aprēķiniem, visā Japānā bija gaidāma bagātīga raža. Dienvidu rajoniem tuvojās taifūni Nr. 17 un Nr. 18. Piejūras kūrvietā tika apcietināta grupa pusaudžu un jauniešu, kas, sašņau- kušies LSD, bija noslepkavojuši cilvēku.

Kansaja apgabalā, mirušo piemiņas dienai «Ura- bon» tuvojoties, sākās japāņu encefalīta epidēmijas otrais vilnis, bet universālveikalos demonstrēja rudens sezonas jaunās modes. Atombombardēšanas piemiņas dienā arī šogad notika plaši mītiņi. Un tad jau tuvojās piecpadsmitais augusts — kapitulācijas dienas datums, kas allaž modināja šausmu pilnas atmiņas par tālo, seno karu.

Desmitajā dienā pēc tikšanās ar kabineta locekļiem profesora Tadokoro laboratorijā atskanēja telefona zvans. Runāja Jukinaga. Docents ļoti lūdza profesoru, neraugoties uz to, ka viņš aizņemts darbā gan dienās, gan naktīs, nekavējoties atbraukt uz viesnīcu «Palace», lai tiktos ar kādu cilvēku, kas ļoti vēlas iepazīties ar viņu. Mašīna esot jau izbraukusi pēc profesora.

— Ar ko tu gribi mani iepazīstināt? — īgni rūca Tadokoro, neskūts, negulēšanas nomocīts. — Esmu aizņemts. Bez tam tu velc mani uz viesnīcu, kur jābūt ar kaklasaiti?

— Tas atņems jums pavisam nedaudz laika. Tikai kādas trīsdesmit minūtes, ne vairāk. — Jukinaga uzstāja. — Cik man zināms, šis cilvēks ļoti labi pazinis jūsu tēvu.

— Tādēļ es tev jautāju, kā viņu sauc.

Tieši šajā brīdī saruna pārtrūka, bet tūdaļ iedūcās interfons.

— Profesor Tadokoro… Pie durvīm jūs gaida automašīna, ko atsūtījis Jukinagas kungs.

— Lai gaida! — Profesors pagrozīja galvu un ar delnu novilka pa neskūtajiem vaigiem. Tad, neapmierināti nošņācies caur degunu, paķēra žaketi.

Tiklīdz profesors Tadokoro sagumzītā kreklā un novalkātā žaketē ieradās viesnīcā, pie viņa pienāca žilbinoši skaista meitene, tērpusies kimono.

— Profesors Tadokoro kungs? — viņa vaicāja. — Lūdzu, sekojiet man.

Viņi šķērsoja vestibilu, kurā drūzmējās ārzemju viesi, biznesmeņi un grezni tērptas sievietes — laikam bija paredzētas viesības —, un uzkāpa uz neliela paaugstinājuma, kur jau gaidīja jauns, stalts vīrietis tumšā uzvalkā.

— Lūdzu, profesora kungs. Jūs tiekat gaidīts… viņš pieklājīgi paklanījās.

Profesors Tadokoro paskatījās uz norādīto pusi. Tur stumjamā krēslā sēdēja vecs vīrs, tik izģindis, ka palikuši tikai kauli un āda. Viņa kājas, neraugoties uz vasaras svelmi, bija ietītas segā.

— Kur Jukinaga? — atskatījies uz jauno cilvēku, vaicāja profesors. Bet tas jau bija pazudis.

— Tadokoro-san?

Vecajam vīram bija negaidīti spēcīga balss. No dzi- jiem dobumiem biezu, sirrnu uzaču aizsegā uz Tadokoro asi un taisni raudzījās izbalējušas, bet skaidras acis. Krunkainā, savādiem plankumiem klātā seja izskatījās smaidoša.

— Tik tiešām līdzīgs. Labi pazinu jūsu tēvu. Tadokoro Einosins, vai ne? Bija ietiepīgs jauneklis.

— Ar ko man tas gods? — Tadokoro jautāja, lūkojoties vecī jau bez īgnuma.

— Sēstieties, — vecais izklepojies teica. — Uzvārds nav svarīgs. Es esmu Vatari, bet tas jums neko neizsaka. Esmu pārkāpis jau otrā gadsimta slieksni. Šogad oktobrī būs simts un viens gads. Medicīna stipri progresējusi un neļauj večiem aizmigt. Arī agrāk esmu bijis kaprīzs, bet, jo vecāks kļūstu, jo topu vēl untumaināks. Gadu gaitā vairojušās manas zināšanas, un, jo vairāk es uzzinu, jo mazāk bijāšanas paliek — tagad ne no kā pasaulē vairs nebīstos un līdz ar to esmu niķu pilns. Lūk, piemēram, sadomāju iepazīties ar jums — tas taču arī ir veca cilvēka untums… Bet vispār gribu jūs par kaut ko izprašņāt.

— Piedodiet, par ko tad? — Tadokoro pats nebija pamanījis, kā apsēdies uz krēsla un noslaucījis nosvīdušo seju.

— Ir tāda lieta, kas man nedod mieru… — vecais ieurbās profesorā asām acīm. — Jums varbūt liksies, ka es uzstādu bērnišķīgu jautājumu, bet nekā darīt. Mani satrauc tikai viens — bezdelīgas!

— Bezdelīgas?

— Jā, manās mājās katru pavasari atlidoja bezdelīgas un zem dzegas izveidoja ligzdu. Jau gandrīz divdesmit gadu. Bet pērn atlidoja maijā, uzcēla ligzdu un jūlijā nez kāpēc pazuda. Pameta tikko izdētas oliņas! Šogad nemaz neatlidoja. Un ne tikai manās mājās, bet visā apkārtnē. Kāpēc, ko?

— Bezdelīgas… — profesors Tadokoro pamāja ar galvu. — Tas notiek ne tikai pie jums, bet visā valstī. Pēdējo divu trīs gadu laikā krasi samazinājies Japānā atgriezušos gājputnu skaits. Ornitologi apgalvo, ka tāda parādība izskaidrojama ar ģeomagnētiskajām svārstībām vai klimatiskajām izmaiņām. Bet man liekas, ka ir vēl kādi citi cēloņi. Pērn un šogad atgriezušos bezdelīgu skaits mūsu zemē samazinājies simt divdesmit reizes. Tas notiek ne tikai ar bezdelīgām. Milzīgas izmaiņas novērotas arī zivju migrācijā.

— Hm, — vecis noņurdēja. — Ko tas nozīmētu? Varbūt kāda brīdinājuma zīme?

— Nekā nevaru pateikt, — profesors Tadokoro pagrozīja galvu. — Absolūti nekā nezinu teikt! Es pats lienu vai no ādas laukā, lai kaut ko izprastu. Man ir neskaidras bažas, bet vēl neuzdrošinos kaut ko apgalvot …

— Saprotu, — vecais atkal ieklepojās. — Ir vēl viens jautājums. Kā jus domājat, kas visvairāk nepieciešams zinātniekam?

— Nojauta! — profesors Tadokoro nekavējoties atbildēja.

— Kas? — vecais vīrs pielika roku pie auss. — Kā jūs teicāt?

— Es teicu «nojauta», — profesors atkārtoja ar dziļu pārliecību. — Jums tas varbūt liksies savādi, bet zinātniekam, it sevišķi tādam, kas strādā dabaszinību jomā, pats galvenais ir asa un aptveroša nojauta. Cilvēks, kam tās trūkst, nekad nekļūs liels zinātnieks, nekad neizdarīs lielu atklājumu.

— Labi. Es jūs saprotu… — Vecais pamāja ar galvu.

— Atvainojiet… — teica pēkšņi parādījies jaunais cilvēks un sāka grūst prom ratiņus. Profesors Tadokoro samulsis un pārsteigts acīm pavadīja jaunā cilvēka un kimono tērptās meitenes augumus.

Atjēdzies viņš paskatījās apkārt. Jukinaga nekur nebija redzams. Tikai tagad profesors pamanīja viesnīcas zēnu, kas sauca viņu vārdā un pasniedza zīmīti no Jukinagas. «Lūdzu piedošanu. Paskaidrošu vēlāk,» profesors izlasīja.

Aizritēja vēl viena nedēja, un kādā vakarā profesora Tadokoro laboratorijā ieradās stipri iededzis vīrietis vidējos gados.

— Esrnu dzirdējis, ka jums vajadzīgs batiskafs… — tūdaļ iesāka nepazīstamais. — Vai franču «Kermadec» būtu noderīgs? Tas var nolaisties vairāk nekā desmittūkstoš metru dziļumā.

— Ko nozīmē — būtu noderīgs? — profesors sarauca uzacis. — Man vajadzīgs japāņu batiskafs.

— Runa nav par nomāšanu. Batiskafs tiks nopirkts un uz laiku nodots jūsu lietošanā, — teica savādnieks. — Kas attiecas uz jūsu darbu Pasaules okeāna draudzes centram, tad tas varēs itin labi iztikt arī bez jums. Tiklīdz vispārējos vilcienos pabeigsit līgumdarbus, mēs lūdzam jūs — protams, ne jau tūdaļ, bet pamazām — izbeigt attiecības ar šo centru. Domāju, ka laboratoriju varēs atdot viņiem tādu, kāda tā ir. Jums jāsaprot, ka šis centrs ir tikai aizsegs, lai ASV jūras karaflotes okeānu pētīšanas nodaļa varētu sniegt jums finansiālu palīdzību. Mums tas ir zināms, tādēļ esam gatavi piešķirt jums pētnieciskajiem darbiem nepieciešamos līdzekļus, pie tam tik daudz, cik jums būs vajadzīgs. Mēs esam ar mieru, ka jūs pats izvēlaties piemērotus līdzstrādniekus. Vienīgais, ko lūdzam — atstājiet mūsu pārziņā noslēpumu saglabāšanas sistēmu. Līdz šim laikam jūs esat darījis visu, lai Japānas interesēs uz ārzemēm netiktu izpausta informācija par jūsu veikto darbu. Ceram, ka arī turpmāk Japānas labad sekmēsit noslēpumu saglabāšanu.

— Tas ir Jukinagas pirksts! — profesors Tadokoro iesaucās. — Kas jūs tāds esat? Kāds sakars jums ar Jukinagu?

— Protams, mēs griezāmies ar lūgumu sadarboties arī pie docenta Jukinagas. Lūdzu, es esmu… — vīrie-, tis izvilka no kabatas portfeļa vizītkarti.

— Ministru kabineta… pētījumu sektors… — profesors izlasīja kā vaidēdams.

Šajā brīdī kāpņu telpā atskanēja skaļš soļu troksnis un skaitļošanas telpā iedrāzās jauns cilvēks.

— Kas noticis? — profesors jautāja, gandrīz vai nobijies. — Vai tad klusāk nevari?

— Skolotāj… — Vēl pavisam jauniņš, bērnišķīgiem sejas pantiem, puisis ierāva galvu plecos un pasniedza papīrīti. — Nupat… atkal… Kansaja apgabalā …

Tajā laikā Onodera kopā ar dažiem studiju biedriem atradās Kioto pilsētā un no galerijas virs Kamo- gavas upes tīksminājās ar kalnā degošo milzīgo hieroglifu «liels». Visas viesnīcu galerijas Bontočjo kvartālā gar Kamogavu, Trešās un Ceturtās līnijas tilti, kā arī krasta zemes uzbērums bija ļaužu pārpildīti. Pa Ceturto līniju no upes rietumu krasta līdz Minamidzas kvartālam un pat vēl tālāk līdz Kioto — Osakas dzelzceļa 1 Ceturtās līnijas stacijai nepārtraukti plūda cilvēku straume. Transporta satiksme bija pārtraukta.

Milzīgi, koši sarkani ugunskuri, izvietoti hieroglifa veidā, Austrumu kalnā bija uzliesmojuši pirms kādām divdesmit minūtēm. Pa kreisi, tālajā ziemeļu nogāzē, arī iedegās milzīgs hieroglifs. Tā bija svētā uguns, kas «Urabon» — mirušo piemiņas — dienā pavadīja no šīs pasaules aizgājušo dvēseles.

— Savādi gan… — nočukstēja inženieris elektroniķis Kimura, kas pavisam nesen bija atgriezies no starptautiskas konferences televīzijas jautājumos.

— Zemē, kas palaiž mākslīgus pavadoņus ar radioraidītājiem un taisās būvēt atomtankkuģus, vēl saglabājušās tādas lietas… Pats par to it kā nemaz nedomāju, bet, tiklīdz iestājas augusts un tuvojas mirušo piemiņas diena, atkal ar nepacietību un pat ilgošanos gaidu šos uguņus…

— Esmu dzirdējis, ka informācijas tehnikā liela uz- r manība tiekot veltīta simboliem, — teica no alus sasarkušais Ueda, filozofijas pasniedzējs vietējā privāt- universitātē. — Bet kā informācijas tehnika definē un operē ar tādiem jēdzieniem kā «daiļums», «izsmalcinātība», «gaumes izpausme» un tā tālāk?

— Jā, tiešām dīvaina zeme, — Kimura turpināja.

— Kāpēc pie mums saglabājušies tādi seni paradumi? Tajos laikos, kad nebija nedz elektrības, nedz neona, šāda izrāde, protams, varēja atstāt dziļu iespaidu, bet mūsu dienās? Kāpēc tā saglabājusies? Vienam laikmetam izbeidzoties, kopā ar šo laikmetu būtu jāatmet arī

šī laikmeta kultūra. Man liekas, ka kultūra jāapglabā kopā ar tās laikmetu …

— Tāda ir Japāna, — teica Ueda, ar delnu noslaukot lūpas. — Šajā zemē nekas neizmirst un neizzūd.

Iespējams, ka no pasaules skatuves kaut kas arī aiziet, tomēr galīgi neiet bojā un nemirst. Uz laiku paslēpies, tas turpina dzīvot kaut kur šīs pasaules kaktos. Mirušo piemiņas dienā, kā arī citos svētkos pie miera aizgājušie cilvēki kopā ar savām paražām atkal uznāk uz skatuves. Tad viņus uzņem kā visdārgākos viesus, un dievi un senči, kas jau sen devušies pie miera, vienu dienu atkal kļūst galvenie varoņi. Tā pie mums ir pieņemts. Dīvaina zeme! Aplūkosim reliģijas jautājumu. Kādu tik Japānā nav reliģiju, bet vienas, galvenās, vadošās — nav. Toties ir paradums visu uzņemt un saglabāt. Šis paradums ir unikāls, tā ir mūsu garīgās kultūras sastāvdaļa, kurai citās zemēs nav nekā līdzīga…

— Ja nebūtu šī paraduma, kas neļauj aiziet bojā nekam un nevienam, tad mūsdienās nebūtu ne miņas arī no tik mīlīgas maiko[15]! — sarunā iejaucās Osakas celtniecības firmas kalpotājs Nodzaki, aiz pleciem pievelkot sev klāt biezi nopūderētu slaidu maiko. — Kur tu vēl mūsu laikos atradīsi tādu gaumi un smalkumu! Gindzas hosteses tik vien prot kā dzert un naudu izvilināt, bet mums, apmeklētājiem, vēl jāapkalpo viņas pašas. Vai man nav taisnība, mazulīt? Gribi, iemācīšu tevi skūpstīties, kā nākas?

— Ko jūs, — maiko smiedamās iesaucās. — Liecieties mierā! Nobirsiet viss ar pūderi!

Onodera, atspiedies pret margām un raudzīdamies hieroglifu lēkājošajās liesmās, izklaidīgi klausījās draugu sarunās. Pagarinājis savu divu nedēļu atvaļinājumu vēl par vienu nedēļu, viņš bija aizbraucis uz Go bēru ceremoniju, bet vēlāk piedalījies viņa pīšļu apglabāšanā Go dzimtajā pusē Sikoku salā. Tika atrasts kaut kas testamentam līdzīgs un noskaidrots, ka Go izdarījis pašnāvību. Ātrrakstā uzmestās nesakarīgās piezīmes bija grūti salasāmas, tomēr varēja izburtot, ka Go kaut ko atklājis …

Kāpēc viņš gāja nāvē?

Ugunskuri, kā pavadot Go dvēseli, mirgoja un palēnām izdzisa. Šajā zemē nekas neizmirst un neizzūd… Vai tas ir tiesa? Vai tiešām neizzūd? Piemēram, Kioto… Pastāv jau tūkstoš gadu… Un dzīvo vēl tagad, neļaujot pagātnei aiziet nebūtībā. Bet kā būs turpmāk? Nākošajā gadu tūkstotī?

— Atļausit piedāvāt vēl vienu, — viņam tuvāk pievirzījās ne visai jauna geiša. — Kas jums lēcies? Garlaikojaties?… Vai nevēlaties nobaudīt?

— Ielej labāk man, — teica informācijas nodaļas reportieris Ito, kas bija ieradies no Tokijas. — Bet tikai ne mazā tasītē. Iedod glāzi vai kaut ko tai līdzīgu …

— Ha, kāds spēkavīrs atradies! Tādā gadījumā, lūdzu, šo te! — geiša paņēma no galda lielu, ar sarkanu laku pārklātu, dziļu paplāti. — Jūs no tādas vēl neesat dzēris?

— Kas tas tāds? — jautāja jau diezgan iereibušais Ito, blenžot uz trauku. — Nu tad iemetīsim trīs reizes pa trim malkiem kā jau kāzās!

— Sirsnīgi pateicos. Bet es runāju pavisam par ko citu. Ja šajā paplātē ielej ūdeni, notver tajā uguņu atspulgu un pēc tam to izdzer, tad nevar saaukstēties.

— Kioto uz katra soļa tikai burvestības vien, — Ito nopurpināja. — Labi, lej iekšā. Bet ūdens vietā auksts sakē gan būtu noderīgāks!

Vienā rāvienā iztukšojis līdz malām piepildīto paplāti, viņš ar delnas virspusi novilka pār lūpām.

— Garšīgs. Kansajā sakē labāks nekā jebkur citur. — Ito apmierināts nopūtās. — Kas garšīgs, tas garšīgs!

— Jā, tas tiesa. Kāpēc nenobaudījāt grunduļu buljonu?

— Es upes zivis neēdu. Ja nu paretam kādu zuti vai foreli. Bet uz visādiem grunduļiem un karpām pat virsū neskatos! — Ito teica māksloti familiārā tonī un pagriezās uz Onoderas pusi. — Ko tad tu? Nemaz nedzer?

— Dzeru… — Onodera pielika pie lūpām glāzi ar alu.

— Bet tu laikam nemaz nereibsti… — Ito piebilda un palūdza geišai, lai tā atkal ielej. — Domā par Go?

— Jā …

— Es arī domāju par viņu.

Iestrēbis no pilnās tases, Ito nolika to uz galda un piesēdās tuvāk Onoderam.

— Viņa testaments… Nezinu, varbūt tas nemaz nav viņa… Bet man tomēr ir līdz kopija, — Ito uzsita uz bikšu kabatas. — Vai tev neliekas, ka tajā lietā kaut kas nav kārtībā?

— Kas tieši?

— Es visu laiku prātoju, vai tik tā nav slepkavība… — Ito kā parasti, kad bija piedzēries, lūkojās uz Onoderu caur pieri. — Viņš nebija tik mazdūšīgs, lai dotos pašnāvībā. Es viņu pazinu vēl no skolas sola.

— Slepkavība? — Onodera pārsteigts vaicāja.

— Bet kādēj?

— Vai pats nenojaut? Nav šaubu, ka uz super- jaunās maģistrāles celtniecības rēķina kāds ir krietni iedzīvojies, — Ito, atspiedies ar delnām pret ceļiem, izpleta elkoņus. — Go būs atklājis paviršības ģeodēziskajos mērījumos un balstu būvdarbos. Kāds no priekšniekiem, kam galva noripotu, ja tās nāktu atklātībā, aizvilināja viņu uz Tenrjūgavas upes augšteci, nogalināja un inscenēja pašnāvību. Nu, ko tu teiksi par tādu scenāriju?

— Nē, nē, — Onodera izklaidīgi prātoja. — Būvdarbi vēl nebija tādā stadijā, lai jau varētu kaut ko atklāt. Tādēļ nebija vajadzības nogalināt Go.

— Tu laikam man nepiekriti? — Ito jautāja.

— Zini, kas to saka? Es, Ito-san, tas pats, kas atmaskojis korupcijas uz ātrgaitas autostrādēm un saņēmis par to prēmiju no pārvaldes priekšnieka. Atgriezīšos darbā un cīņā par nelaiķa piemiņas godināšanu mēģināšu atmaskot arī šos …

— Man liekas, ka te slēpjas kas cits, — Onodera nedroši nomurmināja.

— Cits? Tātad tu domā, ka tā bija pašnāvība?

— Nē…

— Ne slepkavība, ne pašnāvība … Kas tad? …

— Es domāju, ka tā bija nejauša nāve.

Pēc šiem vārdiem Onoderam pēkšņi sāka likties, ka viss ir noskaidrojies. Acu priekšā uzpeldēja Go nāves aina, par kuru viņš bija dzirdējis notikuma vietā. Divdesmit otrā jūlija naktī, precīzāk sakot, divdesmit trešajā jūlijā pulksten divos no rīta, Go, nevienam nekā nesakot, pēkšņi izgājis no viesnīcas Hamamacu. Dežurants pie durvīm redzējis, kā viņš iesēdies taksometrā. Šoferis, kuru sameklēja vēlāk, pastāstīja, ka aizvedis Go līdz kalna ceļam pie pašas Sakumas. Viesnīcā Go vairs nav atgriezies, bet viņa līķi atraduši ūdenī tikai pēc trim dienām vairākus kilometrus lejpus Sakumas aizsprosta Tenrjūgavas upes augštecē. Galvaskauss bijis stipri iedragāts… Viesnīcā atrastas tās savādās piezīmes… Aizrāvies ar kādu domu, Go bija spējīgs pat vēlās nakts un agrās rīta stundās skriet uz laboratoriju vai modināt no miega savus darbabiedrus. Tātad bijis kaut kas tāds, kas viņu šausmīgi satraucis nakts vidū. Nesagaidījis rītu, Go drāzies uz Tenrjūgavas augšteci. Tur kaut ko ieraudzījis vai gribējis pārbaudīt. Sakumas rajonā ieradies īsi pirms rītausmas. Būdams neapdomīgs cilvēks, viņš atlaidis taksometru, bet pats devies pie aizsprosta. Sācis kāpt aizā, lai kaut ko aplūkotu. Rītausmas rēnajā gaismā paslīdējis uz norasojušās zāles vai kaut kā cita un nokritis lejā… Laikam tā bus bijis. Bet kas bija licis viņam nakts vidu traukties uz Sakumu?

Kaimiņu veranda sāka spēlēt samisenu[16]. Vējš pēkšņi pierima, un tūdaļ iestājās smacīgs karstums.

— Vai šeit atrodas Onodera-san? — kalpone pabāza galvu verandā. — Jums zvana no Tokijas.

Onodera pielēca kājās un devās pie kases letes.

— Onodera-kun? Runā Jukinaga, — atskanēja klausulē. — Mums vajag nekavējoties tikties un aprunāties. Vai jūs varēsit rīt atgriezties Tokijā?

— Neesmu noskaņots, bet… — Onodera sastomījās. — Bet, ja tāda steiga, izbraukšu no rīta pa jauno maģistrāli. Sakiet kaut vai apmēram, kas par lietu?

— Kad tiksimies, tad arī pastāstīšu visu sīki jo sīki. Gribu lūgt jūs sadarboties kādā pasākumā… — Jukinaga uz brīdi apklusa. — Vārdu sakot, runa ir par darbu pie profesora Tadokoro…

Saruna pēkšņi pārtrūka.

— Hallo, hallo! — Onodera kliedza klausulē. — Hallo, hallo!

Pēkšņi viņš sagrīļojās kā piedzēries. Kaut kur spalgi iespiedzās maiko vai kāda cita sieviete, smalki iesīkdamās nodrebēja fusuma[17]. Onodera vēl nepaguva nekā apjēgt, kad visa māja salīgojās un sāka griezties ap savu asi. No pazemes atplūda dobja rūkoņa. Atskanēja griezīgs brīkšķis, no staba, kas balstīja jumtu, atlūza sija. Sienas un griesti iegrima putekļu mākonī. Cauri dunoņai un grūstošo māju krakšķiem izlauzās sirdi plosoši kliedzieni un vaidi. Onodera, nespēdams noturēties kājās, pieķērās pie staba, bet, ieraudzījis, ka no eņģēm izlec pieliekamā durvis un no turienes kā dejodams atlido varens galds, sagrāba to, piestutēja pie sienas un palīda apakšā. Nodzisa gaisma, un kaut kas ar milzīgu dārdoņu nogāzās uz sarkankoka galda vir «sas. Onodera nez kādēļ paskatījās pulkstenī un iegaumēja laiku. Spriežot pēc tā, ka nebija iepriekšējo vieglo grūdienu, epicentram vajadzēja atrasties kaut kur tuvumā. «Cik ilgi tā turpināsies?» Pēkšņi prātā pazibēja šaušalīga doma, un pa muguru pārskrēja šermuļi. Ar mokām pagriezis galvu, viņš palūkojās uz istabas iekšējo pusi. Cauri starpsienu, stabu, siju un dēļu sablīvējumam vīdēja blāva gaismas strīpiņa.

Tur, kur agrāk atradās veranda, tagad nebija vairs nekā un neviena …

Šī «Kioto lielā zemestrīce», kas izcēlās, pēkšņi aktivizējoties sen apklusušai seismiskai joslai, bija tiešām drausmīga. Gan pēc mērogiem, gan pēc cilvēku upuru skaita. Uz «Daimondzi» — Lielā hieroglifa svētkiem — Kioto bija sabraucis milzum daudz ļaužu. No visiem tiltiem un galerijām Bontočjo un Kijamači kvartālos cilvēki bira lejup kā pupas. Neskaitāmas dzīvības tika apraktas zem māju gruvešiem vai samīdītas šausmu pārņemtajā pūlī. Pilsētā vienā acumirklī aizgāja bojā četri tūkstoši divi simti cilvēku, bet trīspadsmit tūkstoši bija ievainoti. Bontočjo, Kijamači, Gion-pirmais, Gion-otrais, Mijagavamači un Simidzu kvartāli pazuda no zemes virsas, bet viss Minamidza rajons sasvērās uz vienu pusi, atklājot patiešām traģisku ainu.

Pēc šīs drausmīgās katastrofas vidējas zemestrīces Kanto apgabalā ne tikai nenorimās, bet, tieši otrādi, kļuva biežākas un pamazām sāka izplatīties arī Japānas rietumu daļā …