Indīgā josla

VI nodaļa LIELĀ ATMODA

Un tā tuvojās beigām šis neparastais piedzīvojums, kas ir tik nozīmīgs, ka aizēno jebkuru notikumu ne tikai mūsu sīkajā personīgajā dzīvītē, bet pat visas cilvēces vēsturē. Kad sāku rakstīt šo stāstu, es jau sacīju, ka šis atgadījums vēstures hronikās pacelsies pāri visiem citiem notikumiem, tāpat kā virsotne slejas pāri kalna pakājei. Mūsu paaudzei lemts pavisam neparasts liktenis, ja jau tā izraudzīta, lai piedzīvotu šo brīnumu. Tikai nākotne rādīs, cik ilgi cilvēce spēs saglabāt savu pazemību un godbijību, ko saņēmusi kā mācību pēc visa pārdzīvotā. Man liekas — droši var teikt, ka nekas no vecā nebūs palicis pāri. Cilvēks pat neaptver, cik viņš ir bezspēcīgs un cik maz ko vēl zina un ka viņu vada neredzama roka, līdz vienā acumirklī šī pati roka saspiež un iznīcina viņu. Nāve ir nenovēršama. Mēs zinām, ka jebkuru brīdi tā atkal var mums uzglūnēt. Nepielūdzamā īstenība ap­tumšo mūsu dzīvi, taču kurš gan iedrošināsies noliegt, ka šās īstenības paēnā viss — gan pienākuma apziņa, gan apdoms un atbildības sajūta, gan svarīgu problēmu un dzīves mērķu novērtējums, gan kvēla vēlēšanās attīstī­ties un pilnveidoties — tas viss izaudzis un nostiprinājies mūsos līdz tādai pakāpei, ka ietekmējis sabiedrību no viena gala līdz otram? Tas nepakļaujas ne sektām, ne dogmām. Pārvērtības ir notikušas drīzāk gan mūsu domās par nākotni, dažādu parādību savstarpējās attiecī­bās, un mēs skaidri saprotam, ka esam tikai sīki, nenozī­mīgi radījumi un mūs žēlos un pacietīs tik ilgi, kamēr uzpūtīs pirmais saltais vējš no nebūtības. Taču, kaut arī pasaule no šās mācības kļuvusi gudrāka, es nedomāju, ka tā galu galā būtu kļuvusi arī drūmāka. Mēs, protams, visi esam vienis prātis, ka tagadējās mērenās un atturī­gās izpriecas ir dziļākas un arī saturīgākas nekā tā skaļā un muļķīgā drūzmēšanās, ko tik bieži uzskatīja par izklaidēšanos viņās dienās — dienās, kas tikai nesen pagā­jušas, tomēr vairs nav ar prātu apjaušamas. Cilvēki bezmērķīgi aizvadīja tukšo dzīvi, ejot viesos vai arī uzņemot viesus, raizējoties par nevajadzīgi lielo mājsaim­niecību, gatavojot dažādus izmeklētus ēdienus un šķiežot laiku garlaicīgos mielastos, toties tagad dienas paiet veselīgā atpūtā — viņi lasa grāmatas, klausās mūziku, apmainās domām šaurā ģimenes lokā, un to visu viņi panāk, lietderīgāk un saprātīgāk sadalot savu laiku. Cilvēki kļuvuši daudz veselīgāki un līksmāki un līdz ar to arī bagātāki nekā agrāk, kaut arī iemaksāja lielākus nodokļus sabiedriskajā fondā, tādējādi ievērojami pace­ļot dzīves līmeni Britu salā.

Domas dalās jautājumā par to, cikos tieši sākās lielā atmoda. Vispār pieņemts, ka neatkarīgi no pulksteņu laika neprecizitātes indes iedarbību varējuši ietekmēt arī vietējie apstākļi. Katrā atsevišķā novadā dzīvība, pro­tams, atgriezās gandrīz vienlaikus. Neskaitāmi aculieci­nieki redzējuši, ka Bigbens tobrīd rādījis desmit minūtes uz septiņiem. Karaliskajā observatorijā konstatēts, ka pulkstenis bijis divpadsmit minūtes uz septiņiem pēc Griničas laika. Turpretim ievērojamais Austrumanglijas astronoms lords Džonsons atzīmējis, ka pulkstenis tobrīd rādījis seši un divdesmit minūtes. Hebridu salās atmoda sākusies septiņos. Par laiku, kad tā notika pie mums, nevar būt ne mazāko šaubu, jo es tai brīdī sēdēju

Celindžera kabinetā ar rūpīgi pārbaudītu hronometru rokā. Pulkstenis rādīja ceturksni uz septiņiem.

Mani bija pārņēmusi depresija. Drausmīgie skati, ko bijām redzējuši brauciena laikā, smagi spieda sirdi. Bū­dams vienmēr vesels kā rutks un enerģijas pārpilns, es reti kad jutos nomākts. Kā jau īram, man piemita spēja jebkurā nelaimē saskatīt kādu cerību stariņu. Taču pašlaik viss bija pārāk drūms un šausmīgs. Mani draugi apakšstāvā kala nākotnes plānus. Bet es viens pats sēdēju pie atvērta loga un, atbalstījis zodu rokās, domāju par mūsu nožēlojamo stāvokli. Vai mēs varēsim dzīvot arī turpmāk? To es sev jautāju nemitīgi. Vai ir iespējams dzīvot šai mirušajā pasaulē? Saskaņā ar fizikas liku­miem lielākie ķermeņi pievelk mazākos: vai arī mēs tādā gadījumā nejutīsim nepārvaramu pievilkšanas spēku, ar kādu mūs saistīs nebūtībā aizgājusi cilvēce? Kāds mums gaidāms gals? Vai atkal visu pārņems inde? Jeb vai arī ļaundabīgo vispārējā sairuma vielu dēļ dzīvība uz Zemes vairs vispār nebūs iespējama? Un beidzot — varbūt mūsu neapskaužamais stāvoklis izsitīs mūs no garīgā līdzsvara? Saujiņa vājprātīgu cilvēku nāves apņemtajā pasaulē!

Es domāju par šo pēdējo drausmīgo iespēju, kad pēkšņi izdzirdu kaut kādas klusas skaņas un paskatījos lejā uz ceļa. Vecais ormaņa zirgs kāpa kalnā!

Tai pašā mirklī es saklausīju putnu čivināšanu, dzir­dēju kādu lejā pagalmā klepojam un saskatīju rosību visā plašajā apkārtnē. Un tomēr, cik atceros, manu uzmanību galvenokārt saistīja tieši šis smieklīgais, izvārgušais, savu laiku nokalpojušais ormaņa zirgs. Lēņi, tik tikko dvašodams, zirgs kāpa kalnā. Tālāk mans skatiens pievēr­sās ormanim, kas salīcis sēdēja uz bukas, un beidzot jaunajam cilvēkam, kas satraukumā bija izliecies pa logu, lai uzsauktu, kurp braukt. Viņi visi neapšaubāmi bija dzīvi — sveiki un veseli!

Visi atkal bija atdzīvojusies. Vai tie būtu bijuši tikai murgi? Vai tiešām iespējams, ka šis notikums ar indīgo joslu bijis tikai ārkārtīgi dzīvs sapnis? Vienu brīdi es pat biju ar mieru tam noticēt. Bet tad paskatījos uz tulznu, ko zvana virve bija uzrīvējusi rokā. Tātad tas bija noticis īstenībā. Un tomēr pasaule modās un dzīvība kā varens vilnis vienā mirklī pārvēlās pāri mūsu planētai. Pārlai­žot acis plašajai apkārtnei, es visur redzēju cilvēkus rosāmies, un likās, it kā nekas nebūtu ar viņiem noticis. Turpat skraidīja golfa spēlētāji. Vai tiešām viņi turpina spēli? Nudien, viens spēlētājs patlaban sāka dzīt bumbu, un otra grupa zaļajā laukumā acīmredzot centās to iesist bedrītē. Pļāvēji lēni devās atpak 4 Pie darba. Aukle iepļaukāja savu audzēkni un tad sāka stumt ratiņus kalnup. Visi, it kā tas būtu pats par sevi saprotams, vērpa tālāk iepriekš aizsākto pavedienu.

Drāzos lejā, taču parādes durvis jau bija vaļā, un es dzirdēju, kā mani draugi skaļā balsī pārsteigti cits citu pagalmā apsveic. Mēs spiedām viens otram roku un smējāmies, un misis Celindžera saviļņojumā mūs visus noskūpstīja un tad beidzot metās pie vīra, kas satvēra viņu savos lāča apkampienos.

— Viņi taču nevarēja būt aizmiguši!— iesaucās lords Džons.— Velns parāvis, Celindžer, jūs taču negribēsiet man iestāstīt, ka visi šie sastingušie cilvēki ar stiklaina­jām acīm un ņirdzīgo smīnu bija tikai iemiguši.

— So stāvokli sauc par katalepsiju,— Celindžers paskaidroja.— Pagātnē tā bija reta parādība un to gan­drīz vienmēr noturēja par nāvi. Cilvēkam šādā stāvoklī pazeminās temperatūra, viņš vairs neelpo, sirdsdarbība tik tikko jūtama — īstenībā iestājusies nāve, tikai tā ir īslaicīga. Pat visgudrākais cilvēks,— un viņš pievēra acis un pasmīnēja,— diez vai būtu iedomājies, ka šī vispārējā parādība ir katalepsija.

— Jūs to varat saukt arī par katalepsiju,— piemeti­nāja Samerlijs,— bet tas galu galā ir tikai nosaukums, un mēs par šo katalepsiju zinām' tikpat daudz, cik par indi, kas to radījusi. Mēs varam vienīgi teikt, ka saindē­tais ēters izraisījis īslaicīgu nāvi.

Ostins vēl arvien kā pusnemaņā tupēja uz automobiļa kāpnītēm. Tātad viņu es biju dzirdējis lejā klepojam. Saķēris galvu rokās, Ostins brīdi sēdēja pavisam klusu, bet tad, kaut ko murminādams, ātri pārlaida skatienu automašīnai.

— Ak tu biezais pauris!— viņš norūca.— Visur viņam jāķeras klāt!

— Kas noticis, Ostin?

— Eļļa iztecējusi, ser. Kāds ir blēņojies gar automobili. Droši vien jaunā dārznieka puika.

Lords Džons jutās vainīgs.

— Nesaprotu, kas gan man kait,— Ostins turpināja, sliedamies kājās.— Mazgājot automobili, man laikam uznāca nelabums. Es, šķiet, pakritu pret kāpnītēm. Taču, goda -vārds, nekad neesmu atstājis vaļā eļļas trauku.

īsos vārdos mēs pārsteigtajam Ostinam pastāstījām, kas bija noticis ar viņu un visiem pārējiem cilvēkiem. Paskaidrojām arī, kādā veidā bija iztecējusi eļļa. Ar dziļu neticību viņš noklausījās, kā nemākulis braucis ar viņa automašīnu, taču izrādīja lielu interesi par to, ko mēs bijām redzējuši snaudošajā Londonā.

— Vai jūs, ser, bijāt arī Anglijas bankas tuvumā?

— Jā, Ostin.

— Kur noguldīti miljoni, bet ierēdņi visi guļ?

— Patiešām, jā.

— Un manis tur nebija!— viņš smagi nopūtās un nomākts sāka atkal mazgāt automobili.

Pēkšņi nošņirkstēja riteņi grantī. Nudien — vecie or­maņa rati piebrauca pie Celindžera mājas durvīm. Es redzēju jauno cilvēku izkāpjam ārā. Mirkli vēlāk ar vizītkarti uz paplātes parādījās kalpone, izspūrusi un apjukusi, it kā šo pašu brīdi būtu pamodināta no visdzi­ļākā miega. Ieskatījies vizītkartē, Celindžers nikni nosprauslojās, un viņa kuplie, melnie mati dusmās tā vien likās saslējušies stāvus.

— Reportieris!— viņš norūca. Tad, jau pieļāvīgāk pasmaidīdams, piebilda:— Galu galā ir gluži dabiski, ka visa pasaule steidzas uzzināt manas domas par šo noti­kumu.

— Diez vai tāds bija viņa nolūks,— iebilda Samerlijs, — jo viņš taču brauca uz šejieni, kad krīze vēl nebija sākusies.

Es paskatījos uz vizītkarti. «Džeimss Beksters, laikrak­sta «Nelv York Monitor» Londonas korespondents.»

— Vai jūs viņu pieņemsiet?— es jautāju.

— Nekad arī ne.

— Ak, Džordž! Tev nu gan vajadzētu būt mazliet laipnākam un uzmanīgākam pret cilvēkiem. Vai tiešām no tā, ko mēs pārcietām, tu nekā neesi mācījies!

Celindžers neapmierināts nokrekstējās un pakratīja lielo, iecirtīgo galvu.

— Ir gan šie žurnālisti pretīga tauta! Vai ne, Meloun? Visļaunākā nezāle modernajā civilizācijā, noderīgs in­struments šarlatāna rokās un traucēklis tiem cilvēkiem, kas nav pazaudējuši cieņu! Vai viņi jebkad ir bilduši kaut vienu labu vārdu par mani?

— Bet vai jūs kaut reizi esat viņiem teicis kādu labu vārdu?— es atjautāju.— Paklausieties, ser, šis svešinieks

taču braucis šurp, lai jūs satiktu. Esmu pārliecināts, ka jūs izturēsieties laipni pret viņu.

— Lai jau, labi,— Celindžers norūca,— nāciet man līdzi un runājiet jūs. Tikai jau iepriekš daru zināmu, ka necietīšu nekādu vardarbīgu ielaušanos savā privātajā dzīvē.— Kaut ko murminādams un purpinādams, viņš sekoja man pa pēdām kā saniknots, sirdīgs dogs.

Elegantais, jaunais amerikānis izņēma piezīmju grāma­tiņu un tūliņ ķērās pie darba.

— Esmu ieradies, ser, tāpēc,— viņš iesāka,— ka pie mums Amerikā cilvēki ļoti gribētu zināt kaut ko vairāk par briesmām, kas, pēc jūsu domām, draudot pasaulei.

— Neko nezinu par briesmām, kas pašlaik draudētu pasaulei,— Celindžers skarbi attrauca.

Žurnālists noraudzījās viņā mazliet pārsteigts.

— Es domāju, ser, par tādu iespēju, ka pasaule varētu ieiet indīgajā ētera joslā.

— Pašlaik nekādas briesmas nedraud,— sacīja Celin­džers.

Žurnālists mulsa aizvien vairāk.

— Jūs taču esat profesors Celindžers?— viņš jautāja.

— Jā, ser, tā mani sauc.

— Tādā gadījumā nesaprotu, kā jūs varat teikt, ka nekādu briesmu nav. Es runāju par vēstuli, kas ar jūsu vārdu šorīt publicēta Londonas laikrakstā «Times».

Taču šoreiz Celindžers izskatījās pārsteigts.

— Šorīt?— viņš jautāja.— šorīt nekāds «Times» nav iznācis.

— Bet, ser,— amerikānis iebilda,— jūs noteikti piekritī­siet, ka Londonas «Times» iznāk katru dienu.— Viņš izvilka laikrakstu no svārku iekškabatas.— Te ir tā vēstule, par kuru es runāju.

Celindžers smīkņādams berzēja rokas.

— Pamazām sāku jūs saprast,— viņš sacīja.— Jūs tā­tad šorīt izlasījāt manu vēstuli?

— Jā, ser.

— Un tūlīt pat braucāt mani intervēt?

"— Jā, ser.

— Vai jūs ceļā manījāt kaut ko neparastu?

— Taisnību sakot, jūsu tautieši man šoreiz likās daudz dzīvāki un cilvēciskāki nekā parasti. Nesējs man pat pastāstīja kādu jocīgu atgadījumu; līdz šim jūsu zemē neviens neko nebija man stāstījis.

— Un vairāk^ neko?

— Tik tiešām, ser, neko tādu, ko es varētu atcerēties.

— Un cikos jūs izbraucāt no Viktorijas stacijas?

Amerikānis pasmaidīja.

— Es braucu šurp, lai intervētu jūs, profesor, taču iznācis, liekas, tā kā sakāmvārdā: «Kurš kuru izvilka — nēģeris zivi vai zivs nēģeri?» Jūs tātad gribat iztaujāt mani?

— Jā gan, jo šis jautājums mani patiešām interesē. Vai jūst atceraties, cikos izbraucāt?

— Protams. Pusvienos.

— Un cikos jūs atbraucāt?

— Ceturksni uz trijiem.

— Un noīrējāt ormani?

— Tieši tā.

— Kā jums liekas, cik tālu ir no šejienes līdz stacijai?

— Manuprāt, turpat vai divas jūdzes.

— Un cik ilgi jūs braucāt?

— Varbūt kāda pusstunda pagāja ar to veco kraķi.

— Tātad pulkstenim vajadzētu rādīt trīs?

— Jā, varbūt mazliet pāri trijiem.

— Nu tad paskatieties pulkstenī!

Amerikānis ieskatījās pulkstenī un tad pārsteigts paraudzījās mūsos.

— Kaut kas traks!— viņš iesaucās.— Pulkstenis apstā­jies. Sis zirģelis nudien būs pārspējis visus rekordus. Ja tā ieskatās, saule patiešām jau iet uz rieta pusi. Nē, man kaut kas te nav skaidrs.

— Vai jūs neatceraties, ka pa to laiku, kamēr jūs braucāt kalnā, būtu noticis kaut kas ievērības cienīgs?

— Atceros, ka vienu brīdi man briesmīgi nāca miegs. Un es gribēju ormanim kaut ko pateikt, taču nekādi nevarēju panākt, lai viņš mani uzklausa. Bija ļoti karsts, un man uz brīdi noreiba galva. Tas ir viss, ko atceros.

— Tas pats notika ar visiem cilvēkiem,— Celindžers man sacīja.— Viņiem visiem uz brīdi noreiba galva. Un neviens vēl pagaidām neaptver, kas īsti bija noticis. Visi viņi atsāk pārtraukto darbu, tāpat kā Ostins, kas tūlīt paķēra šļūteni, vai arī kā jaunie cilvēki, kas turpināja golfu. Jūsu redaktors, Meloun, turpinās laikrakstu saga­tavošanu un būs ļoti izbrīnījies, konstatējot, ka trūkst viena numura. Jā, mans jaunais draugs,— viņš pēkšņi ļoti sirsnīgi vērsās pie amerikāņu avīzes korespondenta, — jums droši vien būs interesanti uzzināt, ka Zeme sveika un vesela izpeldējusi Oauri indīgajai joslai, kas

līdzīgi Golfa straumei virpuļo plašajā ēterā. Esiet tik laipns un savu nākotnes interešu labā atzīmējiet, ka šodien ir nevis piektdiena, 27. augusts, bet gan sestdiena, 28. augusts, un ka jūs Roterfīldas kalnā bezsamaņā esat nogulējis ormaņa ratos divdesmit astoņas stundas.

Un «tieši šai vietā», kā būtu teicis mans amerikāņu kolēģis, es gribu beigt savu stāstījumu. Tas, kā jūs droši vien būsiet sapratuši, ir tikai pilnīgāks un plašāks mana ziņojuma variants — šis ziņojums parādījās «Daily Ga- zette» pirmdienas numurā un visur tika atzīts par lielāko sensāciju, kāda jebkad pieredzēta žurnālistikas vēsturē, un šis laikraksta numurs tika pārdots vismaz trīsarpus miljonu eksemplāros. Es centos atsaukt savā atmiņā lieliskos virsrakstus, kas ierāmēti karājās manā kabinetā pie sienas.

DIVDESMIT ASTOŅAS STUNDAS KOMAS VARA NEPIEREDZĒTS PĀRDZĪVOJUMS CELIND2ERAM TAISNĪBA MŪSU KORESPONDENTA IZGLABSANĀS SAISTOSS STĀSTS SKĀBEKĻA ISTABA LIKTENĪGAIS BRAUCIENS AUTOMOBILI IZMIRUSI LONDONA PAZAUDĒTĀ LAPAS PUSE ATRASTA MILZU UGUNSGRĒKI UN ZAUDĒTAS DZĪVĪBAS VAI TAS VĒL KĀDREIZ ATKĀRTOSIES?

Zem šīm brīnišķīgajām rindām bija ievietots deviņar- pus slejas garš stāsts, ko spēja pierakstīt viens pats novērotājs, un tas ir pirmais, pēdējais un vienīgais ziņojums pasaules vēsturē par zemeslodes dzīvi vienas bezgalīgi garas dienas laikā. Celindžers un Samerlijs par šo jautājumu kopīgi uzrakstīja zinātnisku rakstu, taču man vienam bija tā laime sniegt šo ziņojumu visiem saprotamā valodā. Tagad droši varu dziedāt «Nunc Dimittis». Kas gan cits vēl atliek žurnālistam, pēc tāda uzvaras gājiena?

Tomēr negribu pabeigt šo grāmatu tikai ar sensacionā­liem virsrakstiem un personisko triumfu. Es labāk noci- tēšu pēdējo rindkopu no mūsu lielākā dienas laikraksta lieliskā ievadraksta — ievadraksta, kas var noderēt par izziņas avotu ikvienam domājošam cilvēkam.

«Frāze, ka cilvēce ir nespēcīga neaptveramo un neizpē­tīto dabasspēku priekšā,» rakstīja laikraksts «Times», «tiek uzskatīta par nodrāztu. Veco laiku gaišreģu un mūsdienu filozofu brīdinājums tomēr ir sasniedzis mūs. Taču, kā jau visas bieži atkārtotas patiesības, arī šī laika gaitā vairs nav tik aktuāla un neapstrīdama. Lai pārlieci­nātos, ka šī patiesība eksistē, bija nepieciešama mācība, īsts pārdzīvojums. To mēs guvām no šā briesmīgā, taču svētīgā pārbaudījuma, kuru nupat bijām pieredzējuši, lai gan mūsu prāts vēl nebija atžirdzis no pēkšņā trieciena un gars joprojām cieta no mūsu pašu aprobežotības un nespējas. Pasaule bija drausmīgi dārgi samaksājusi par šo mācību. Pagaidām vēl trūkst pilnīgu ziņu par šo lielo nelaimi, kas mums uzbrukusi, taču ugunsgrēkā nopostītā Ņujorka, Orleāna un Braitona vien jau liecina, ka šo nelaimi var uzskatīt par vienu no vislielākajām traģēdi­jām cilvēces vēsturē. Kad būs iegūts pilnīgs pārskats par katastrofām uz dzelzceļa un jūrās, mums pavērsies bries­mīga aina, lai gan viena otra liecība rāda, ka vairumā gadījumu vilcienu vadītāji un kuģu mašīnisti apstādinā­juši motorus, pirms paši krituši par upuri indei. Tomēr milzīgie materiālie zaudējumi un cilvēku upuri nedrīkst šobrīd pārāk nodarbināt mūsu prātu. Ar laiku tas viss tiks aizmirsts. Taču mēs nekad neaizmirsīsim un neizmetī- sim no savām domām tās Visuma iespējas, kas mums bija atklājušās, mūsu muļķīgās pašapmierinātības galu un to, cik šaura ir mūsu materiālās esamības taka un kādi bezdibeņi paveras tai abās pusēs. Šobrīd mūsu jūtās dominē vienīgi nopietnība un padevība. Lai tās kļūst par pamatu tam cēlajam templim, ko varbūt kādreiz uzcels cilvēce, kas būs daudz gudrāka un godbijīgāka par mums.