V nodaļa MIRUSI PASAULE

Atceros, kā mēs visi sēdējām krēslos, ļaudamies smaržī­gajam, spirgtajam jūras vējam, kas, nākdams šurp no dienvidrietumiem, plivināja muslīna aizkarus un atvēsi­nāja mūsu sakarsušās sejas. Interesanti, cik ilgi mēs tā nosēdējām? Vēlāk nekādi nevarējām vienoties šai jautā­jumā. Bijām apmulsuši, apstulbuši un gandrīz vai bez samaņas. Mēs bijām sagatavojušies doties nāvē, bet pēkšņi šis baismīgais, jaunais atklājums, ka mums jātur­pina dzīve, kad visa cilvēce gājusi bojā,— šis atklājums mūs galīgi satrieca, tā ka nespējām pat atjēgties. Tad apstādinātais mehānisms pamazām sāka atkal darboties; atmiņa atgriezās, domas saaudās kopā. Nežēlīgi spilgti atklājās sakars starp pagātni, tagadni un nākotni — starp dzivi, kas jau pagājusi, un dzīvi, kas vēl jādzīvo. Mēs klusēdami raudzljāmies cits citā, un mūsu skatieni pauda šausmas. Mēs nespējām izjust prieku, kaut ari tikko bijām izglābušies no drošas nāves, toties tagad mūs draudēja nogremdēt visdrūmākās nomāktības vilnis. Viss, ko mēs mīlējām uz zemes, bija aizskalots milzīgajā, bezgalīgajā, nezināmajā okeānā, un mēs jutāmies vien­tuļi šai neapdzīvotajā salā — zaudējuši draugus, cerības, jebkādas vēlēšanās. Dažus gadus mēs kā šakāļi klīdīsim pa izmirušās cilvēces kapsētu, līdz beidzot pienāks arī mūsu vientuļais gals.

— Cik drausmīgi, Džordž, tiešām drausmīgi!— izmi­sīgi elsodama, iesaucās misis Celindžera.— Kaut mēs būtu nomiruši reizē ar citiem! Ai, kāpēc tu mūs izglābi? Man ir tāda sajūta, it kā miruši būtu mēs, bet pārējie visi dzīvotu.

Saraucis kuplās uzacis, Celindžers kaut ko saspringti domāja un turēja savā spēcīgajā, spalvainajā ķetnā pastiepto sievas roku. Biju pamanījis, ka satraukumā viņa vienmēr sniedz vīram rokas, gluži kā bērns sniegda­mies pēc mātes.

— Lai gan es neesmu tāds fatālists, lai aizstāvētu nepretošanās ideju,— viņš sacīja,— tomēr uzskatu, ka visprātīgākais ir samierināties ar īstenību. Celindžers runāja lēni, un viņa skanīgā balss trīsēja aizkustinājumā.

— Es gan nedomāju samierināties,— stingri noteica Samerlijs.

— Manuprāt, tam nav nekādas nozīmes, vai jūs domā­jat samierināties vai ne,— piebilda lords Džons.— Jums tik un tā vajadzēs pakļauties, vienalga, vai jūs gribētu cīnīties vai arī pats mestos gar zemi, tāpēc kāda jēga tam, vai jūs domājat samierināties vai ne? Cik atceros, pirms šās jezgas arī neviens mums neprasīja atļauju, un jādomā, arī tagad to nedarīs. Tātad vai nav vienalga, ko mēs par to visu domājam?

— Tad jau būtu arī vienalga, vai cilvēkam ir lemta laime vai posts,— domās nogrimis, sacīja Celindžers un arvien vēl glāstīja sievas roku.— Jūs varat peldēt pa straumi un justies sirds dziļumos mierīgs vai arī varat mesties tai pretim un cīnīties līdz pagurumam. No mums vairs nekas nav atkarīgs, tāpēc samierināsimies un neteiksim vairs ne vārda.

— Bet kāda tagad vairs jēga mūsu dzīvībai?— es izmisumā vērsos pie zilajām, tukšajām debesīm.— Ko lai es, piemēram, daru? Nav vairs laikrakstu, tātad pienācis gals ari manai profesijai.

— Nebūs vairs ko medīt, nebūs vairs ko cīnīties, tātad arī manējai pienācis gals,— sacīja lords Džons.

— Nav vairs studentu, tātad gals arī manējai!— iesau­cās Samerlijs.

— Toties man ir vīrs un māja, tāpēc varu pateikties debesīm, ka man būs ko darīt,— noteica mājasmāte.

— Arī man būs ko darīt,— piebilda Celindžers,— jo zinātne joprojām dzīvo un šī katastrofa slēpj sevī daudz aizraujošu problēmu, kas vēl jāizpētī.

Viņš bija atrāvis vaļā logus, un mēs raudzījāmies ārā uz kluso, nekustīgo ainavu.

— Ļaujiet man visu apdomāt,— viņš turpināja.— Va­kar ap trijiem dienā vai mazliet vēlāk visa pasaule bija iegājusi indīgajā joslā un pilnīgi tajā nogrima. Tagad pulkstenis ir deviņi. Tātad jāuzzina, cikos mēs izgājām no šās joslas.

— Rītausmā gaiss vēl bija ļoti smags,— es sacīju.

— Pat vēl ilgāk,— piebilda misis Celindžera.— Asto­ņos no rīta es skaidri jutu, ka mani smacē tāpat kā pašā sākumā.

— Tātad varam teikt, ka šī josla pārgājusi mums pāri tūlīt pēc astoņiem. Septiņpadsmit stundas Zeme bija saindētā ētera apņemta. Pa šo laiku lielais dārznieks sterilizēja cilvēku pelējumu, ar ko bija pārklājies viņa izaudzētais auglis. Vai ir iespējams, ka viņa darbs nav veikts līdz galam — ka ne tikai mēs, bet ari citi palikuši dzīvi?

— Tieši to arī es vēlētos uzzināt,— sacīja lords Džons.— Kāpēc lai mēs būtu vienīgie oļi, kas tikuši izmesti krastā?

— Muļķīgi iedomāties, ka vēl kāds būtu varējis izdzī­vot,— pārliecināts teica Samerlijs.— Neaizmirstiet, ka inde bija ļoti bīstama, jo pat Melouns, cilvēks bez nerviem un spēcīgs kā vērsis, tik tikko spēja uzrāpties pa kāpnēm augšā un turpat ari pakrita nesamaņā. Neviens nespētu izturēt ne septiņpadsmit minūtes, kur nu vēl septiņpa­dsmit stundas!

— Bet ja vēl kāds to paredzējis un attiecīgi sagatavo­jies tāpat kā mūsu draugs Celindžers?

— Domāju, ka tas nav iespējams,— Celindžers iebilda, izsliedams bārdu un pievērdams acis.— Visi mani novēro­jumi, secinājumi un nojautas, kas palīdzēja man paredzēt šīs briesmas,— diez vai tas varētu atkārtoties otrreiz tās pašas paaudzes laikā.

— Tātad jūs esat pārliecināts, ka visi cilvēki noteikti ir miruši?

— Es par to gandrīz nemaz nešaubos. Atcerēsimies, ka indes iedarbība vispirms skāra zemākās vietas un tad izplatījās arvien augstāk, un augšējos atmosfēras slāņos tā varbūt nebūs vairs tik bīstama. Tiešām savādi, bet tā tam jābūt, un šī parādība pētniekiem nākotnē pavērs aizraujošu darbības lauku. Tāpēc it viegli iedomāties, ja kādam ienāktu prātā meklēt cilvēkus, kas vēl palikuši dzīvi, vislielākās cerības tam būtu pievērst skatienus kādam Tibetas ciematam vai Alpu fermai daudzus tūksto­šus pēdu virs jūras līmeņa.

— Tā kā pašlaik nav nedz dzelzceļu, nedz arī tvaikoņu, tikpat labi var runāt par cilvēkiem uz Mēness,— sacīja lords Džons.— Taču es gribētu zināt, vai šī spēle tiešām pavisam beigusies vai beidzies tikai pirmais puslaiks.

Samerlijs staipīja kaklu, lai labāk pārredzētu apvārsni.

— Viss liekas tīrs un skaidrs,— viņš šaubīdamies noteica,— taču tāpat izskatījās arī vakar. Es nepavisam neesmu pārliecināts, ka viss jau ir cauri.

Celindžers paraustīja plecus.

— Mums atliek vienīgi vēlreiz paļauties uz likteni,— viņš ierunājās.— Ja pasaule jau agrāk kaut ko tādu pārdzīvojusi — un to nevar uzskatīt par gluži neiespē­jamu — tad tas, bez šaubām, noticis bezgala tālā pagātnē. Tāpēc mums ir pamats cerēt, ka jāpaiet ļoti ilgam laikam, lai tas pats atkal atkārtotos.

— Viss jau ir ļoti jauki,— sacīja lords Džons,— bet, ja notiek zemestrīce, jūs pilnīgi droši tūlīt pat varat sagai­dīt nākamo grūdienu. Man šķiet, tagad prātīgāk iziet pastaigāties un ieelpot svaigu gaisu, kamēr vēl ir izde­vība. Tā kā skābeklis izbeidzies, tad ir pilnīgi vienalga, kur mēs tiksim pārsteigti — ārā vai iekšā.

Lai arī cik savādi, bet mūs pārņēma pilnīga letarģija; tā bija reakcija pēc šausmīgajiem pārdzīvojumiem pēdējo divdesmit četru stundu laikā. Mēs bijām satriekti gan morāli, gan fiziski un kaut kur sirds dziļumos jutām, ka viss ir zaudējis nozīmi un cilvēku pūliņi bijuši neva­

jadzīgi un veltīgi. Pat Celindžers pakļāvās šai reakcijai un sēdēja krēslā, atspiedis vareno galvu rokās un aizklī­dis domās kaut kur tālu prom, un tad mēs abi ar lordu Džonu satvērām viņu aiz rokām un lēnām piecēlām kājās; Celindžers par šo traucējumu tikai naidīgi paskatījās mums acīs un ieņurdējās kā nikns suns. Tomēr, kad mēs no savas mākslīgi radītās miera ostas bijām nokļuvuši parastajos apstākļos, mūsu enerģija pamazām atkal at­griezās.

Bet ko lai mēs darām šai visas pasaules kapsētā? Vai ^opš neatminamiem laikiem cilvēkam jebkad bijis jā­domā par tādu jautājumu? Nevar gan noliegt, ka nā­kotnē bija nodrošinātas ne tikai mūsu fiziskās vajadzības, bet arī par greznuma priekšmetiem nevarējām sūdzēties. Visi pārtikas krājumi, labākie vīni, visas mākslas bagātī­bas bija mūsu rīcībā, vajadzēja tikai paņemt. Bet ko lai mēs darām? Vispirms vajadzēja paveikt dažus neatlieka­mus darbus, kas gaidīja mūs turpat. Nokāpām lejā virtuvē un noguldījām abas mājkalpotājas katru žāvā gultā. Viņas šķita mirušas vieglā nāvē: viena — krēslā pie pavarda, otra — trauku mazgātavā uz grīdas. Tad ienesām iekšā nabaga Ostinu. Agonijā viņa muskuļi bija savilkušies cieti kā krams, bet seja sastingusi rūgta izsmiekla grimasē. Sī ir visu no indes mirušo galvenā pazīme. Lai kur mēs gājām, visur uz mums raudzījās izķēmotas sejas, kas likās zobojamies par mūsu neapskau­žamo stāvokli, klusi un baigi smejamies par tiem nelaimī­gajiem, kas pārdzīvojuši paši sevi.

— Paklausieties,— ierunājās lords Džons, nemierīgi so­ļodams pa ēdamistabu, kamēr mēs, pārējie, ieturējām maltīti,— es nezinu, kā jūtaties jūs, bet es tik tiešām nevaru tā sēdēt, rokas klēpī salicis.

— Varbūt jūs būtu tik laipns un pasacītu, kas, pēc jūsu domām, mums darāms,— attrauca Celindžers.

— Derētu mazliet izkustēties un paskatīties, kas noticis.

-r Arī es būtu ierosinājis to pašu.

— Bet ne jau šajā ciematā. Pa logu mēs varam pār­redzēt visu apkārtni.

— Kurp tad mums vajadzētu doties?

— Uz Londonu!

— Ļoti jauki,— purpināja Samerlijs.— Jums droši vien būs pa spēkam pieveikt tās četrdesmit jūdzes, bet par to. gan neesmu gluži pārliecināts, vai Celindžers ar

savām strupajām kājām tik tālu aizies, un par mani vispār nav ko runāt.

Celindžers jutās aizskarts.

— Ja jūs, ser, spētu novērtēt arī pats savas fiziskās īpatnības, jums pavērtos plašs lauks kritiskām piezī­mēm,— viņš iekarsa.

— Man pat prātā nebija apvainot jūs, dārgo Celin­džer,— mūsu netaktiskais draugs izsaucās.— Neviens nav atbildīgs par savu ārējo izskatu. Daba jums piešķī­rusi īsu un smagnēju augumu, un jūs neko nevarat darīt, ja kājas jums ir tik strupas.

Celindžers bija pārāk saniknots, lai atbildētu. Viņš tikai kaut ko paklusām rūca, mirkšķināja acis un bozās. Lords Džons pasteidzās pārtraukt strīdu, kamēr tas vēl nebija pārāk iededzies.

— Jūs runājāt par iešanu kājām. Kāpēc mums jāiet kājām?— viņš jautāja.

— Varbūt jūs gribētu braukt ar vilcienu?— vaicāja Celindžers, tik tikko valdīdamies.

— Bet kas tad noticis automobilim? Kāpēc mēs neva­rētu braukt ar to?

— Es par mašīnām neko nezinu,— Celindžers sacīja, domīgi raustīdams bārdu.— Taču jums ir taisnība, cil­vēka prātam tā augstākajā izpausmē jābūt pietiekami elastīgam, lai pievērstos jebkuram darbam. Jūsu priekšli­kums, lord Džon, ir tiešām lielisks! Es pats jūs aizvedīšu uz Londonu.

— Neko tamlīdzīgu jūs nedarīsiet,— stingri noteica Samerlijs.

— Patiesi, Džordž, nevajag!— iesaucās misis Celin­džera.— Vienu vienīgu reizi tu mēģināji braukt un tad pat, atceries, sadragāji garāžas durvis.

— Uz mirkli biju zaudējis spēju koncentrēties,— bezrū­pīgi paskaidroja Celindžers.— Jūs varat uzskatīt, ka šis jautājums ir izlemts. Es jūs noteikti visus aizvedīšu uz Londonu.

Lords Džons atrada izeju no šā stāvokļa.

— Kāds jums ir automobilis?— viņš vaicāja.

— Hambers, divdesmit zirgspēku.

— Nu, vai zināt, es vairākus gadus vadīju tādu automo­bili,— viņš sacīja un tūlīt piebilda:— Ak dievs! Nekad nebūtu varējis iedomāties, ka vienā automašīnā vedīšu visu cilvēci. Cik atceros, vietas tur ir piecām personām.

Saģērbieties, un ap pulksten desmitiem es jūs gaidīšu pie durvīm.

Un patiešām, noteiktajā laikā automobilis, ko vadīja lords Džons, tarkšķēdams un sprakšķēdams izbrauca no pagalma. Es apsēdos lordam Džonam blakus, bet misis Celindžera kā tāds neliels, tomēr nepieciešams buferis tika iespiesta pakaļējā sēdeklī starp abiem saniknotajiem vīriešiem. Tad lords Džons atlaida vaļā bremzes, veikli pārslēdza ātrumu no pirmā uz trešo, un mēs devāmies visdīvainākajā izbraucienā, kāds vien pieredzēts kopš tā laika, kad cilvēks pirmo reizi parādījās uz Zemes.

Iedomājieties visus dabas jaukumus tai augusta dienā: spirgto rīta gaisu, vasaras saules zeltaino mirdzumu, skaidrās debesis, biezos, zaļos Saseksas mežus un sārti violetos, viršiem apaugušos pakalnus. Raugoties šai daudzkrāsainajā dabas skaistumā, varētu izgaist jebkura doma par milzīgo katastrofu, ja tikai nebūtu šā ļaunu vēstošā, svinīgā klusuma, kas pārņēmis pasauli. Biezi apdzīvotā novadā parasti valda kaut kāda netverama lauku dzīves dūkoņa, kas ir tik nerimtīga un pastāvīga, ka cilvēks to vairs nejūt, tāpat kā piejūrieši vairs neuztver pastāvīgo viļņu čalu. Putnu čivināšana, ku­kaiņu sanēšana, tālas atbalsis, mājlopu maurošana, suņu rejas, vilcienu riteņu klabēšana un ratu rīboņa — tas viss saplūst dobjā, nepārtrauktā skaņā, kas gribot negribot spiežas ausīs. Tagad tā visa trūka. Sis nāvējošais klu­sums likās drausmīgs. Tas bija tik svētsvinīgs un iespai­dīgs, ka mūsu automobiļa dūkoņa un klaboņa šķita neattaisnojams traucēklis, nevērība un necieņa pret šo godbijīgo mieru, kas klājās gluži kā līķauts pār cilvēces postu. Kad noraudzījāmies lieliskajā Dienvidanglijas ainavā, tieši šis baigais klusums un dūmu stabi, kas šur tur pacēlās no apdegušajām ēkām, lika asinīm sastingt mūsu dzīslās.

Un tad šie līķi! Sākumā mēs šausmās drebinājāmies, redzot tik bezgala daudz sāpēs pārvērstu un izķēmotu seju. Iespaids bija tik spilgts un vienreizīgs, ka es šobrīd atkal redzu to pašu, ko toreiz, braucot lejā no Piestātnes kalna,— aukli ar abiem mazuļiem, veco zirgu, kas bija saļimis starp ilksīm, važoni, kas gulēja, pārkāries pār buku, un jauno cilvēku, kas turēja roku uz atvērtajām durvīm, it kā grasītos lēkt ārā. Lejāk izklaidus gulēja seši labības pļāvēji ar krampjos sarautām rokām un kājām un nedzīvām acīm lūkojās dzidrajās debesīs. Es

redzu to visu tik skaidri kā fotogrāfijā. Taču žēlīgā un piesardzīgā daba ir iekārtojusi tā, ka pārkairinātie nervi drīz vien vairs nereaģē uz apkārtējo. Neiedomājamās šausmas notrulināja cilvēka uztveri. Atsevišķas būtnes saplūda grupās, grupas — pūļos un pūļi — vispārējā parādībā, kas drīz tika uztverta kā ikvienas ainas neno­vēršama sastāvdaļa. Tikai šad tad kāds īpaši necilvēcīgs un atbaidošs skats saistīja uzmanību un it kā ar pēkšņu triecienu lika atgriezties īstenībā un domāt par to, kāda nozīme šim notikumam ir atsevišķa cilvēka un visas cilvēces dzīvē.

Visvairāk mūs satrieca bērnu liktenis. Atceros, mūs pārņēma nepanesama netaisnības sajūta. Mēs būtu varē­juši pat raudāt — misis Celindžera tiešām arī raudāja —, kad, braucot garām lielajai baznīcas skolai, ieraudzījām ceļu kā sētin nosētu ar mazajiem līķīšiem. Pārbiedētie skolotāji bija atlaiduši bērnus, un tie ātrāk steigušies nokļūt mājās, bet ceļā tos savos tīklos notvērusi inde. Milzum daudz cilvēku bija palikuši atvērtos logos. Tan- bridžvelsā gandrīz nebija neviena loga, no kura mums pretī neraudzītos smaidā sastingusi seja. Pēdējā brīdī nepieciešamība pēc svaiga gaisa — pēc tā paša skābekļa, ko mēs vienīgie paguvām sagādāt,— bija bijusi tik liela, ka ikviens bija meties pie loga. Arī ietves klāja līķi, jo cilvēki bija drāzušies ārā no mājām, aizmirsdami pat uzlikt galvā cepuri. Daži bija pakrituši turpat uz ielas. Mums laimējās — lords Džons tiešām bija pieredzējis braucējs un veikli prata apmest līkumu līķiem, kas gulēja ielās. Ciemiem un pilsētām mēs braucām cauri pavisam lēnā gaitā, un reiz pat, atceros, pie Tanbridžas skolas mums vajadzēja apstāties un novākt līķus no ceļa.

Manā atmiņā iespiedušies tikai daži spilgtākie skati no visas šīs nebeidzamās nāves panorāmas, ko redzējām gar Saseksas un Kentas lielceļu. Atceros lielu, mirdzošu automobili stāvam pie Sautboro ciema viesnīcas. Ar to acīmredzot kāda jautra kompānija bija braukusi no Braitonas vai īstbornas. Trīs uzkrītoši ģērbušās sievietes, visas jaunas un skaistas, sēdēja automobilī, viena no tām klēpī turēja Pekinas spanielu. Ar viņām kopā bija brau­cis kāds pavecāks, švītīgs kungs un jauns aristokrāts ar monokli acīs un līdz uzgalim izdegušu cigareti cimdotajā rokā. Nāve braucējus droši vien pārsteigusi pēkšņi, un tā arī viņi palikuši sēžot. Ja vecais kungs, cīnoties pēc elpas, pēdējā brīdī nebūtu norāvis kaklasaiti, varētu domāt, ka viņi visi ir tikai iesnaudusies. Automobiļa vienā pusē pie kāpnītēm bija saļimis sulainis, viņam blakus mētājās paplāte un stikla glāzīšu lauskas. Otrpus mašīnas pakri- tuši gulēja divi skrandaini ubagi — vīrietis un sieviete, vīrietis arī tagad bija izstiepis garo, kalsno roku, it kā lūgtu žēlastības dāvanas, tāpat kā to bija darījis, dzīvs būdams. Vienā mirklī aristokrāts, sulainis, klaidonis un suns nokļuvuši līdzīgā stāvoklī — pārvērtušies nedzīvā, iznīkstošā protoplazmā.

Atceros vēl kādu neparastu skatu. Dažas jūdzes no Sevenouksas ceļā uz Londonu kreisajā pusē paceļas liels sieviešu klosteris ar plašu, zaļu nogāzi priekšpusē. Tagad šī nogāze bija kā nosēta ar skolēniem, kas, ceļos nometu­šies, bija palikuši lūdzam dievu. Viņiem priekšā puslokā gulēja mūķenes, bet augstāk nogāzē ar seju pret visu šo grupu bija redzams viens vien stāvs, domājams, pati klostera priekšniece. Atšķirībā no izpriecu meklētājiem automobilī šie cilvēki acīmredzot bija brīdināti par drau­došajām briesmām un devušies skaistā nāvē visi kopā — gan skolotāji, gan skolēni sanākuši pēdējoreiz kopējā stundā.

Esmu kā apstulbis no šīm šausmām un veltīgi meklēju vārdus, lai izteiktu to, ko mēs jutām. Varbūt labāk un pareizāk būtu izklāstīt tikai faktus. Pat Samerlijs un Celindžers bija satriekti, un aizmugurē mēs nedzirdējām nekā cita kā vien laiku pa laikam misis Celindžeras šņukstus. Lords Džons tik cītīgi bija nodevies grūtajam uzdevumam — izvadīt automobili pa līķiem noklāto ceļu, ka viņam nebija ne laika, ne vēlēšanās nodoties sarunām. Viņš līdz apnikumam atkārtoja vienu un to pašu frāzi, līdz tā iespiedās man atmiņā un bezmaz izraisīja smiek­lus, tik muļķīgi skanēja šie vārdi par pastaro dienu.

— Pamatīgi nostrādāts! Neko teikt!

Tā viņš iesaucās ikreiz, kad mūsu skatienam pavērās jauna, briesmīga nāves un posta aina. «Pamatīgi nostrā­dāts! Neko teikt!» viņš iesaucās, kad mēs Roterfīldā braucām lejā no Piestātnes kalna, un tie paši vārdi «Pamatīgi nostrādāts! Neko teikt!» skanēja atkal, kad mēs tikai ar pūlēm varējām pabraukt pa nāves tuksnesi, par ko bija pārvērtusies Luišemas Galvenā iela un Vecais Kentas ceļš.

Un šeit mūs pēkšņi kaut kas ārkārtīgi pārsteidza. Pa stūra mājas logu kāda gara, kalsna roka māja ar kabatla­katiņu. Līdz šim neviens negaidītās nāves izraisītais skats nebija licis sirdij gandrīz vai sastingt un pēc tam tik strauji iepukstēties kā šī neparastā dzīvības zīme-. Lords Džons nobrauca automobili ietves malā, un mēs visi vienā mirklī iedrāzāmies pa atvērtajām durvīm mājā, uzskrējām pa kāpnēm otrajā stāvā un iemetāmies istabā, no kuras loga bija nācis signāls.

Pie atvērta loga krēslā sēdēja ļoti veca dāma, viņai blakus atradās otrs krēsls, uz kura šķērsām bija nolikts skābekļa balons, tāds pats kā tie baloni, kas mūs izglāba, tikai nedaudz mazāks. Kad mēs visi sadrūzmējāmies durvīs, dāma pievērsa mums kalsno, gareno seju ar brillēm uz acīm.

— Es jau baidījos, ka būšu pamesta šeit viena uz mūžiem,— viņa sacīja.— Esmu invalīde un nevaru pat pakustēties.

— Cik labi, kundze,— iesāka Celindžers,— ka mēs brau­cām tieši šeit garām.

— Es gribēju jums ko svarīgu jautāt,— viņa sacīja.— Džentlmeņi, lūdzu, esiet atklāti! Kā šie noti­kumi ietekmēs Londonas un Ziemeļrietumu dzelzceļa akcijas?

Mēs būtu skaļi smējušies, ja vien viņa ar tik traģisku dedzību negaidītu mūsu atbildi. Misis Bērstona, tā sauca dāmu, bija atraitne jau gados, un visi viņas ienākumi bija atkarīgi no šīm nedaudzajām akcijām. Viņas dzīvi noteica dividendu celšanās un krišanās, un visu viņa saistīja tikai ar savu akciju kursu. Veltīgi mēs pūlējāmies viņai ieskaidrot, ka visas pasaules nauda ir viņas rīcībā un ka nav nekādas vajadzības pēc tās. Viņas veca cilvēka prātiņš nespēja aptvert šo jauno domu, un viņa skaļi raudāja par zudušo mantu.

— Tas bija viss, kas man piederēja,— viņa vaima­nāja.— Ja tas ir aizgājis bojā, tad arī man atliek vienīgi iet bojā.

No viņas gaušanās mēs uzzinājām, kā šis vārgais, vecais stādiņš izdzīvojis, kad viss milzīgais mežs ticis nogāzts. Viņa bija uz visiem laikiem zaudējusi spēju kustēties, pie tam sirga vēl ar aizdusu. Skābeklis viņai bija parakstīts šās slimības ārstēšanai, un brīdī, kad sākās saindēšanās, balons atradās viņas istabā. Kad kļuva grūti elpot, viņa, kā jau radusi to darīt, dabiski, ķērās pie balona. Skābeklis sagādāja atvieglinājumu. Un, tikai šad tad ieelpodama gāzi, viņa tomēr izdzīvoja nakti. Pret rītu pat iemiga, un tikai mūsu automobiļa dūkoņa viņu pamodināja. Tā kā nebija iespējams šo sievieti paņemt līdzi, mēs sadabūjām viņai visu nepieciešamo iztikai un apsolījām sazināties ar viņu, vēlākais, pēc pāris dienām. Tā viņa palika viena rūgti raudam par zudušo mantu.

Kad tuvojāmies Temzai, sastrēgumi ielās kļuva arvien biežāki un šķēršļi grūtāk pārvarami. Tikai ar pūlēm mums izdevās pārbraukt pāri Londonas tiltam. Nobraukt no tilta Midlseksas pusē nebija iespējams, jo tas no viena gala līdz otram viss bija pieblīvēts ar stāvošiem satik­smes līdzekļiem. Pie krasta netālu no tilta dega kāds kuģis, un gaisu sagandēja sodrēji un sīva deguma smaka. Biezs dūmu mākulis cēlās kaut kur pie parlamenta ēkas, bet, kur tas tieši bija, mēs nevarējām noteikt.

.— Nezinu, kādu iespaidu tas atstāj uz jums,— apstādi­nājis automobili, ieminējās lords Džons,— taču man lie­kas — laukos ir omulīgāk nekā pilsētā. Sī izmirusi Lon­dona padara mani nervozu. Es ierosinu apbraukt apkārt pilsētai un tad doties atpakaļ uz Roterfīldu.

— Es, jāatzīstas, nesaprotu, ko mēs te ceram ieraudzīt,— sacīja profesors Samerlijs.

— Tomēr negribas ticēt,— ierunājās Celindžers, un viņa varenā balss šai klusumā skanēja pavisam savādi,— ka pēc šās katastrofas no veseliem septiņiem miljoniem iedzīvotāju sava ķermeņa uzbūves īpatnību vai arī tikai nejaušības dēļ palikt dzīva ir spējusi tikai šī vecā sieviete.

— Ja arī vēl kāds būtu palicis dzīvs, vai tad mums, Džordž, izdotos viņu atrast?— iejautājās misis Celin­džera.— Un tomēr esmu ar tevi vienis prātis, ka mēs nedrīkstam atgriezties mājās, pat nemēģinājuši kādu uzmeklēt.

Izkāpuši no automobiļa un atstājuši to ietves malā, mēs tikai ar grūtībām spējām virzīties pa līķiem pieblī­vēto Karaļa Viljama ielu uz priekšu, līdz pa atvērtām durvīm iegājām kādā lielā apdrošināšanas birojā. Tas atradās stūra mājā, un mēs izvēlējāmies to tāpēc, ka no šejienes pavērās plašs skats uz visām pusēm. Uzkāpuši augšā, izgājām cauri kādai telpai, kam, manuprāt, va­jadzēja būt valdes sēžu zālei, jo istabas vidū pie gara galda sēdēja astoņi pavecāki kungi. Pa plašām, atvērtām durvīm mēs izgājām uz balkona. No šejienes varējām pārredzēt satiksmes līdzekļiem un līķiem pieblīvētās Sitjas ielas, kas aizstiepās uz visām pusēm, bet turpat lejā ielā no viena gala līdz otram melnēja nekustīgo taksometru jumti. Gandrīz visi taksometri bija pagriezti braukšanai ārā no pilsētas — acīmredzot pārbiedētie Siti- jas vīri veltīgi bija steigušies nokļūt pie savām ģimenēm ārpilsētā vai uz laukiem. Šur tur starp vienkāršākām automašīnām parādījās arī kāds liels un mirdzošs bagāta magnāta limuzīns, kas bezcerīgi bija iestrēdzis nekustī­gajā mašīnu straumē. Lejā, tieši zem mums, stāvēja tāds liels un grezns automobilis; tā īpašnieks, izblīdis, vecs vīrs, ar visu masīvo augumu bija izliecies pa logu un izstiepis tuklo, briljantiem rotāto roku, it kā lai skubi­nātu šoferi pēdējiem spēkiem izlauzties cauri drūzmai.

Kādi desmit autobusi kā salas pacēlās šai mašīnu plūsmā, un pasažieri uz to jumtiem gulēja sakrituši kaudzē vai cits citam šķērsām pāri kā rotaļlietas bērnu istabā. Drukns policists stāvēja ielas vidū, atspiedies pret laternas stabu, un šī poza bija tik dabiska, ka likās — viņš vēl ir dzīvs; turpat policistam pie kājām gulēja noplīsis avīžzēns ar krietnu avīžu saini blakus. Arī rati ar avīzēm bija iestrēguši pūlī, un mēs izlasījām lieliem, melniem burtiem rakstītu dzeltenu plakātu: «Skandāls kriketa laukumā. Grāfistes sacīkstes pārtrauktas.» šis plakāts acīmredzot bija iespiests agrāk, jo citos bija rakstīts: «Vai tas jau ir pasaules gals? Ievērojama zinātnieka brīdinājums.» Un: «Vai Celindžeram taisnība? Ļaunu vēstījošas baumas.»

Celindžers parādīja sievai pēdējo plakātu, jo tas kā karogs pacēlās virs pūļa galvām. Es redzēju, kā Celin­džers, krūtis izriezis, bārdu glaudīdams, pētī plakātu. Viņa komplicētajam prātam patika un glaimoja tas, ka Londona pat mirdama domājusi par viņu un viņa vār­diem. Celindžera sejā bija tik skaidri lasāmas šīs izjūtas, ka viņa kolēģis nevarēja nociesties neiedzēlis.

— Jūs, Celindžer, līdz pat pēdējam brīdim esat palicis uzmanības centrā,— Samerlijs sacīja.

— Liekas gan,— Celindžers pašapmierināts atbildēja. — Zināt ko,— viņš piebilda, vēlreiz pārlaizdams skatienu radiālajām, klusajām, līķiem pieblīvētajām ielām,— es uzskatu, ka nav nekādas jēgas palikt vēl ilgāk Londonā. Ierosinu tūlīt pat atgriezties Roterfīldā un tur apspriest, kā lietderīgāk nodzīvot turpmākos gadus.

Es gribētu aprakstīt vēl vienu skatu, kurš mums palicis atmiņā no visa tā, ko redzējām nāves apņemtajā pilsētā. Šo skatu mēs ieraudzījām vecajā Svētās Marijas baznīcā, kuras tuvumā bijām novietojuši savu automobili. Kāp­dami pāri cilvēkiem, kas ar seju pret zemi gulēja uz kāpnēm, mēs ar grūtībām nokļuvām līdz platajām dur­vīm, atgrūdām tās vaļā un iegājām iekšā. Acīm pavērās neticams skats. Baznīca bija stāvgrūdām pilna ļaužu, kas, ceļos nometušies, bija lūguši un zemojušies dieva priekšā. Pēdējā briesmu brīdī, pēkšņi sastapušies vaigu vaigā ar dzīves īstenību — to drausmīgo īstenību, kas apdraud mūs pat tad, kad mēs dzenamies pakaļ rēgiem, pārbiedē­tie cilvēki bija steigušies uz vecajām Sitijas baznīcām, kurās jau pirms vairākām paaudzēm gandrīz ne reizi nebija pulcējusies draudze. Cilvēki šeit bija saspiedušies cieši kopā, tā ka tik tikko pietika vietas, kur nomesties ceļos, daudzi satraukumā bija aizmirsuši noņemt pat galvassegu; kāds jauns cilvēks, ģērbies laicīgās drānās, acīmredzot no kanceles bija uzrunājis ļaudis, kad viņus piemeklēja tas pats kopīgais liktenis. Tagad nu viņš tur rēgojās kā tirgus klauns savā teltī; galva un ļenganās rokas bija pārkārušās pār kanceles malu. Viss šķita kā murgos — pelēcīgā, putekļiem klātā baznīca, nāves ago­nijā sastingušie cilvēki, krēsla un miers. Klusu sačukstē­damies, mēs uz pirkstgaliem apstaigājām baznīcu.

Un tad man pēkšņi iešāvās prātā kāda doma. Baznīcas stūrī netālu no durvīm stāvēja senlaicīgs kristāmais trauks, un aiz tā dziļā nišā karājās zvanu virves. Kāpēc gan mums nepalaist ziņu pār visu Londonu, lai to izdzirdētu ikviens, kas varbūt vēl palicis dzīvs? Es ieskrēju nišā un, parāvis ar audeklu apšūto virvi, izbrīnā pārliecinājos, cik grūti iekustināt zvanu. Lords Džons man sekoja.

— Nudien, jauno cilvēk!— viņš iesaucās, vilkdams nost žaketi.— Sasodīti labi izdomāts. Ļaujiet arī man pieķer­ties, un mēs drīz zvanu iekustināsim.

Taču zvans bija pārlieku smags, un, tikai kad Celin­džers un Samerlijs nāca talkā ar savu spēku, mēs izdzirdējām virs galvas dunoņu un šķindoņu, kas vēstīja, ka milzīgā zvana mēle sākusi savu mūziku. Tālu pār izmirušo Londonu aizskanēja šī biedriskā un cerību pilnā balss, vērsdamās pie visiem cilvēkiem, kas palikuši dzīvi. Sis spēcīgais metāliskais sauciens ielīksmoja mūsu sirdis, un mēs jo cītīgāk ķērāmies pie darba, palecoties pāris pēdu no grīdas ikreiz, kad virve rāvās uz augšu, un sasprindzinot visus spēkus, kad tā noslīga uz leju, pie tam Celindžers notupās viszemāk; viņš sakopoja visu savu vareno spēku tikai šim vienam darbam un kā milzīga varde sēkdams lēkāja augšup un lejup. Tieši šo mirkli māksliniekam būtu vajadzējis izvēlēties, lai attē­lotu četrus vīrus, kuri kā krietni biedri jau agrāk kopā bija piedzīvojuši daudz briesmu un kurus liktenis bija izraudzījies šim pēdējam pārdzīvojumam. Mēs noņēmā- mies vaiga sviedros turpat vai pusstundu, rokas un mugura smeldza no pārpūles. Tad izgājām uz portika un alkaini raudzījāmies pār klusajām, līķiem pārblīvētajām ielām. Taču neviens neatsaucās un nekas nesakustējās par atbildi uz mūsu aicinājumu.

— Viss veltīgi! Neviens nav palicis dzīvajos,— es iesau­cos.

— Mums te vairs nav ko darīt,— sacīja misis Celin­džera.— Dieva dēļ, Džordž, brauksim atpakaļ uz Roter- fīldu. Ja vēl kādu stundu palikšu šai briesmīgajā, mē­majā Sitijā, es sajukšu prātā.

Ne vārda nebilduši, mēs iekāpām automobilī. Lords Džons apgrieza to, lai dotos dienvidu virzienā. Mums šķita, ka ar to viss ir beidzies. Mēs taču nevarējām pat iedomāties, kāda jauna, neparasta lappuse pavērsies mums nākotnē.

Загрузка...