IV nodaļa NĀVEI NOLEMTA CILVĒKA DIENASGRĀMATA

Cik savādi šķiet šie vārdi, kas uzkricelēti uz manas piezīmju burtnīcas baltās lapas! Un vēl jo savādāk, ka tos esmu uzrakstījis es, Edvards Melouns, kurš tikai pirms divpadsmit stundām izgāja no sava dzīvokļa Strītemā, pat sapņos neiedomādamies tos brīnumus, ko varētu nest šī diena. Es atskatos uz pēdējiem notikumiem — intervija ar Makārdlu, satraukuma pilnais Celindžera raksts avīzē «Times», bezjēdzīgais brauciens vilcienā, patīkamais lenčs un tad katastrofa, bet tagad ir pienācis brīdis, kad mēs vienīgie uz tukšās planētas velkam dzīvību, un mūsu liktenis ir tik nenovēršams, ka šīs rindas, kas uzrakstītas mehāniski, profesionāla ieraduma varā un ko nekad neredzēs neviena acs, es varu uzskatīt par vārdiem, ko saka cilvēks, kas jau miris, tik tuvu viņš pienācis ēnu valsts robežai, kuru vienīgi mēs vēl neesam pārgājuši. Tagad es saprotu, cik prātīgi un patiesi bija Celindžera vārdi, ka īsta traģēdija būtu palikt dzīviem, kad viss cēlais, labais un skaistais būs pagaisis. Taču mums tas, protams, nedraud. Otrais skābekļa balons jau iet uz beigām. Mēs varam precīzi noteikt, cik minūšu vēl vilksim savas nožēlojamās dzīves paliekas.

Celindžers nupat noturēja lekciju, kas ilga turpat vai stundas ceturksni; viņš bija tik satraukts un kliedza un auroja tā, it kā uzrunātu savus kādreizējos pretiniekus

Kvīnzholā. Viņa priekšā tik tiešām bija neparasta audito­rija: paša sieva, kas vienmēr piekrita virām un nekā nesaprata no tā, ko viņš runāja, Samerlijs, kurš īdzīgs sēdēja puskrēslā, visu kritiski apsvērdams, tomēr ieintere­sēti klausīdamies, lords Džons, kas zvilnēja kaktā un ko garlaikoja viss notiekošais, un es pats pie loga, kā no tālienes vērodams apkārtni, it kā viss būtu sapnis un mani nekas neskartu. Celindžers sēdēja istabas vidū pie galda, apgaismodams priekšmeta stikliņu zem mikro­skopa, ko bija atnesis no ģērbistabas. Mazais, spožais baltās gaismas laukumiņš apmirdzēja viņa raupjās, ar bārdu apaugušās sejas vienu pusi, turpretim otra grima pilnīgā tumsā. Profesors pēdējā laikā acīmredzot bija pētījis viszemākās dzīvības formas, un šobrīd viņu satrauca fakts, ka uz priekšmeta stikliņa, ko viņš bija sagatavojis iepriekšējā dienā, amēba vēl ir dzīva.

— Paskatieties paši,— viņš lielā satraukumā nemitīgi atkārtoja.— Samerlij, vai jūs nepienāktu tuvāk un par to nepārliecinātos? Vai jūs, Meloun, nebūtu tik laipns un arī nepalūkotos? Sīs garenās sīkbūtnes pašā vidū ir diatome- jas, bet tām var nepievērst uzmanību, jo tās drīzāk pieder pie augu valsts nekā pie dzīvniekiem. Taču tā, ko jūs ieraudzīsiet labajā pusē, bez šaubām, būs amēba, kas gausi kustas redzes laukā. Pagriežot augšējo skrūvi, visu var saskatīt skaidrāk. Paraugieties paši!

Samerlijs paskatījās un piekrita. Arī es paskatījos un ievēroju sīku it kā matēta stikla radību raustoties peldam pa apgaismoto aplīti. Lords Džons paļāvās uz Celindžeru.

— Kāda man daļa, vai tā dzīva vai beigta,— viņš sacīja.— Mēs šo amēbu pat pēc izskata nepazīstam, tāpat kā tā nepazīst mūs, kāpēc lai es par to uztrauktos? Nedomāju arī, ka tā būtu nobažījusies par mūsu veselības stāvokli.

Es iesmējos un pamanīju, ka Celindžers pievērš man vēsu, augstprātīgu skatienu. Un jutos kā ar aukstu ūdeni apliets.

— Mazizglītots, vieglprātīgs cilvēks zinātnei ir bīsta­māks nekā pats stulbākais tumsonis,— viņš teica.— Ja lordam Džonam Rokstonam labpatiktos . ..

— Mīļo Džordž, neesi taču tik dzēlīgs,— ierunājās mi­sis Celindžera, noglāstīdama vīra melnos matus, kas bija noslīguši pār mikroskopu.— Kāda nozīme tam, vai amēba ir dzīva vai nav?

— Tam ir ļoti liela nozīme,— skarbi attrauca Celin­džers.

— Labi, paklausīsimies,— sacīja lords Džons, labsirdīgi pasmaidīdams.— Tikpat droši mēs varētu runāt par jeb­kuru citu tematu. Ja jums šķiet, ka esmu izturējies pret šo amēbu nepiedienīgi vai aizskāris tās jūtas, varu atvainoties.

— Es, piemēram, nesaprotu,— savā čerkstošajā, ķildī­gajā balsī iebilda Samerlijs,— kāpēc jums liekas tik svarīgi tas, ka šis radījums ir dzīvs. Amēba atrodas tais pašos atmosfēras apstākļos kā mēs, un inde, dabiski, nevar uz to iedarboties. Ja amēba atrastos kaut kur ārpus šās telpas, tā sen jau būtu nobeigusies, tāpat kā jebkurš cits dzīvnieku valsts pārstāvis.

— Jūsu piezīmes, manu mīļo Samerlij,— Celindžers sacīja augstprātīgā laipnībā (ai, kaut es spētu attēlot šo valdonīgo, iedomīgo seju, ko apmirdzēja mikroskopa spogulīša spilgtā gaisma!),— jūsu piezīmes liecina, ka jūs ne visai pareizi izprotat stāvokli. Sis eksemplārs bija sagatavots mikroskopam vakar un ir hermētiski noslēgts. Skābeklis tam nevar piekļūt. Toties ēters, protams, tur ir ticis klāt, tāpat kā jebkurā citā vietā. Bet amēba nav gājusi bojā no indes. Tātad mēs varam secināt, ka arī jebkura cita amēba ārpus šās telpas nav vis nobeigusies, kā jūs to nepareizi konstatējāt, bet gan pēc katastrofas patiešām palikusi dzīva.

— Tomēr arī tagad neesmu noskaņots kliegt «urā!»,— sacīja lords Džons.— Kāda tam nozīme?

— Nozīme tāda, ka pasaule ir dzīva, nevis mirusi. Ja jums būtu zinātnieka iztēle, jūs, spriežot pēc šā viena gadījuma, domās ieskatītos tālā nākotnē un redzētu, ka pēc dažiem miljoniem gadu ->- tas ir tikai īss mirklis milzīgajā laikmetu plūsmā — visa pasaule čumēs un mudžēs no dzīvniekiem un cilvēkiem, kuri būs attīstīju­šies no šā sīkā dīglīša. Jūs droši vien esat redzējuši, kā plosās uguns prērijās, kur liesmas bez pēdām aizmēž no zemes virsas jebkuru zālīti vai asniņu un atstāj tikai nomelnējušu tuksnesi. Un tad jums liksies, ka tāda postaža paliks mūžīgi. Tomēr stādu saknes ir saglabāju­šās, un, ja jūs tai pašā vietā ierastos pēc vairākiem gadiem, jūs vairs nevarētu pateikt, kur melnējis tuksne­sis. Tāpat no šās sīkās radības izveidosies dzīvnieku valsts, un, tā kā tai piemīt tieksme attīstīties, ar laiku droši vien zudis jebkuras pēdas, ko atstājusi šī nepie­redzētā krīze, kuras upuri esam arī mēs.

— Sasodīti interesanti!— lords Džons sacīja, laiski pieiedams pie mikroskopa, lai paskatītos.— Tātad šā sīkā, jocīgā zeļļa portrets ģimenes portretu rindā būs pakārts pirmajā vietā. Un kāda grezna kaklasaites adata viņam pie krūtīm!

— Tumšais plankumiņš ir amēbas kodols,— Celindžers pamācīja kā aukle, kas bērnam ierāda burtus.

— Tad jau mums nav iemesla justies vientuļiem,— lords Džons ieminējās.— Uz Zemes esam ne tikai mēs vien, bet vēl kāda dzīva būtne.

— Jūs, Celindžer, uzskatāt kā pašu par sevi sapro­tamu,— ierunājās Samerlijs,— ka pasaule pastāv tikai tāpēc, ka tās mērķis ir radīt un uzturēt cilvēkus.

— Nu, bet kāds tad mērķis, pēc jūsu domām, ser, ir pasaulei?— jautāja Celindžers, kurš skaitās pat par vis­mazāko pretimrunāšanu.

— Dažreiz man liekas — cilvēce savā neaptveramajā uzpūtībā domā, ka pasaule radīta tikai tāpēc, lai cilvēki varētu lepni pa to soļot.

— Nevajag, protams, kļūt dogmatiķiem, bet pat bez visas šās neaptveramās uzpūtības, kā jūs atļāvāties to nosaukt, mēs tomēr varam teikt, ka cilvēks ir dabas visaugstākais radījums.

— Augstākais no tiem, ko mēs zinām.

— Tas, ser, ir pats par sevi saprotams.

— Iedomājieties tos miljonus un, iespējams, pat miljar­dus gadu, kad Zeme galīgi tukša šūpojās pasaules telpā, un, ja arī tā nebija gluži tukša, vismaz uz tās nebija ne miņas no cilvēkiem. Padomājiet par to, ka pagājuši neskaitāmi gadsimti, kuru laikā zemi skalojuši lieti, dedzinājusi saule un tai pāri brāzušies vēji. Ja aplūkojam ģeoloģiskos laikmetus, varam teikt, ka cilvēks parādījies tikai vakar. Kāpēc gan kā pats par sevi saprotams būtu jāuzskata fakts, ka visa šī milzīgā sagatavošanās noti­kusi tikai cilvēka labā?

— Bet kā labā tad?

Samerlijs paraustīja plecus.

— Kas to var pateikt? Mums nepavisam nezināmu iemeslu dēļ… turklāt cilvēks varēja rasties arī gluži nejauši, kā blakusprodukts kādā procesā. Tad jau arī putām, kas peld pa okeāna virsu, varētu likties, ka okeāns radīts, lai ražotu un uzturētu tās, vai arī pele katedrālē domātu, ka svētnams celts kā tās īstenais mājoklis.

Es viņu strīdu pierakstīju vārdu pa vārdam, taču vēlāk tas izvērtās trokšņainā ķildā, kurā abas puses lietoja milzumu daudzzilbju zinātniskā žargona vārdu. Tā tie­šām ir bauda noklausīties, kā divi tādi gudri vīri iztirzā pašas svarīgākās dzīves problēmas, bet, tā kā viņiem mūžīgi ir domstarpības, vienkāršie ļautiņi, tādi kā, piemē­ram, lords Džons un es, nekādu labumu no tā negūst. Viņi neitralizē viens otru, un mēs paliekam tikpat gudri, kā bijuši. Pašlaik balsu murdoņa ir pieklususi, Samerlijs sabozies sēž krēslā, turpretim Celindžers, joprojām grozī­dams mikroskopa skrūves, vēl aizvien kaut ko murmina klusā, zemā balsī kā jūra, norimdama pēc vētras. Lords Džons pienāk pie manis, un mēs abi raugāmies ārā naktī.

Bāli spīd jauns mēness — pēdējais mēness, ko skata cilvēka acs,— taču sevišķi spoži mirdz zvaigznes. Pat dzidrajā plato gaisā Dienvidamerikā neesmu redzējis tik spožas zvaigznes. Iespējams, ka pārmaiņas ēterā ietekmē­jušas arī gaismu. Bēru sārts Braitonā vēl kvēlo, tālu rietumos debesis deg purpura sārtumā, tas varētu nozī­mēt, ka nelaime piemeklējusi Erandelu vai Cičestru, vai pat Portsmutu. Es sēžu, pārdomās nogrimis, un laiku pa laikam kaut ko pierakstu. Pat gaisā jaušamas vieglas skumjas. Jaunība un skaistums, bruņnieciskums un mīles­tība — vai tiešām tam visam pienācis gals? Zvaigžņu mirdzumā zeme šķiet kā pasakaina miera valstība. Kas gan varētu iedomāties, ka tā kļuvusi par briesmīgu Golgātu, kas noklāta ar cilvēku līķiem? Pēkšņi attopos, ka esmu smējies.

— Kas tad tas, jauno cilvēk!— lords Džons iesaucās, izbrīnā paskatījies manī.— Mēs pat varam jokot šai smagajā brīdī. Par ko tad jūs smējāties?

— Es domāju par visiem svarīgajiem vēl neatrisināta­jiem jautājumiem,— es atbildēju,— tiem jautājumiem, par kuriem tik daudz runāts un spriests. Kaut vai, piemēram, konkurence starp angļiem un vāciešiem vai arī strīds par Persijas līci, ar ko tik ļoti bija aizrāvies mans vecais šefs. Kas gan toreiz, kad mēs tik ļoti iekarsām un strīdējāmies par šiem jautājumiem, būtu varējis iedomā­ties, kā tie risināmi?

Mēs atkal klusējām. Man liekas — mēs visi domājām par draugiem, kas jau aizgājuši bojā. Misis Celindžera Šņukst, un profesors kaut ko čukst viņai pie auss. Man atmiņā nāk visvisādi cilvēciņi, un es redzu tos guļam bālus un nekustīgus, tāpat kā nabaga Ostinu pagalmā. Piemēram, Makārdls. Es precīzi zinu, kur viņš atrodas — galva noslīgusi uz rakstāmgalda, roka satvērusi telefona klausuli, es pats skaidri dzirdēju, kā viņš saļimst. Tāpat redaktors Boumonts: man šķiet, ka viņš guļ izstiepies uz zili sārtā turku paklāja, kas grezno viņa kabinetu. Un mani kolēģi reportieri — Makdona, Marijs un Bonds. Viņi droši vien miruši, centīgi strādājot — pierakstot piezīmju burtnīcas pilnas ar spilgtiem iespaidiem un neparastiem starpgadījumiem. Es varu iedomāties, ka viens no viņiem tika aizsūtīts intervēt kādu ārstu, otrs — uz Vestminsteru un trešais — uz Svētā Pāvila katedrāli. Kā pēdējo brīnišķīgo vīziju viņi skatīja savus lieliskos virsrakstus, kurus nekad neviens neiespiedīs. Es redzu Makdonu rosāmies ārstu vidū. «Cerība caurstrāvo cilvēkus». Aliterācija ir vienmēr bijusi Maka vājība. «Intervija ar misteru Soliju Vilsonu». «Ievērojamais speciālists saka: «Nav pamata izmisumam.» Mūsu spe- ciālkorespodents atrada izcilo zinātnieku sēžam uz jumta, kur tas paslēpies no pārbiedētajiem pacientiem, kas ielenkuši tā māju. Slavenais ārsts pratis pienācīgi novēr­tēt stāvokļa nopietnību, tomēr neatzīst, ka būtu zudušas jebkuras iespējas glābties.» Tā būtu sācis rakstīt Maks. Bet vēl bija Bonds; viņš droši vien devies uz Svētā Pāvila katedrāli. Viņš cieši tic savām literāta spējām. Nudien, tieši viņam piemērots temats! «Stāvēdams mazajā bal­konā zem paša kupola un noskatīdamies uz izmisuma pārņemtajām ļaužu masām, kas šai pēdējā brīdī zemojās visvarenajam, kuru līdz šim stūrgalvīgi bija noliegušas, es izdzirdēju, kā šis saviļņotais pūlis, šausmu pārņemts, tik kvēli lūdz, tik bezcerīgi sauc pēc palīdzības, vērsda- mies pie nezināmā, ka .. .» un tā tālāk.

Jā, reportierim tā ir lieliska nāve, lai gan viņš, tāpat kā es, nomirs, nepaguvis izmantot visas šīs bagātības. Ko gan nabaga Bonds atdotu, lai redzētu savus iniciāļus iespiestus zem šāda raksta?

Taču kādas gan blēņas es rakstu! Tas ir tikai mēģinā­jums nosist garo laiku. Misis Celindžera ir iegājusi ģērbistabā, un profesors domā, ka viņa aizmigusi. Viņš sēž pie galda istabas vidū, kaut ko pieraksta un šķirsta grāmatas, it kā viņu vēl gaidītu daudzi mierīga darba gadi. Viņš raksta ar spalvu, kas skaļi šņirkst, un tā vien liekas, ka tā pauž nicinājumu tiem, kas nav ar profesoru vienis prātis.

Samerlijs, aizsnaudies krēslā, laiku pa laikam dīvaini iekrācas. Lords Džons atlaidies uz muguras, rokas kaba­tās sabāzis, acis aizvēris. Es tiešām brīnos, kā cilvēki var gulēt šādos apstākļos.

Pusčetri no rīta. Es nupat uztrūkos no miega. Piecas minūtes pāri vienpadsmitiem es izdarīju pēdējo ierakstu. Atceros, ka uzgriezu pulksteni un atzīmēju laiku. Tātad esmu zaudējis kādas piecas stundas no tā, kas mums vēl atlicis dzīvot. Kas gan spētu tam ticēt? Toties es jūtos daudz možāks un esmu sagatavojies sagaidīt savu lik­teni — vai arī iestāstu sev, ka esmu sagatavojies. Tomēr, jo veselāks ir cilvēks un jo spēcīgāk viņā pulsē dzīvība, jo vairāk viņš bēg no nāves. Cik gan vieda un žēlīga ir piesardzīgā daba, citkārt nemanāmi atraisīdama enkuru, kas saista cilvēku pie zemes, līdz viņa apziņa no nedrošās ostas zemes virsū iepeld drošajā aizsaules jūrā.

Misis Celindžera aizvien vēl atrodas ģērbistabā. Celin­džers pats iemidzis zviln tepat krēslā. Kāds skats! Milzī­gais augums atmests atpakaļ, lielās, spalvainās rokas sakrustotas virs vestes, galva atliekta atpakaļ, tā ka augstāk par viņa apkakli es nevaru saredzēt neko citu kā vienīgi kuplo, sapinkājušos bārdu. Profesors krāc tā, ka viss viņa ķermenis dreb. Samerlijs laiku pa laikam pievieno augsto tenoru Celindžera sulīgajam basam. Lords Džons arī guļ, garo augumu uz pītā krēsla līkumā saliecis. Pirmā saltā rītausmas gaisma pašlaik zogas istabā, un viss izskatās pelēks un drūms.

Es skatos ārā uz saullēktu — uz to liktenīgo saullēktu, kas apmirdzēs neapdzīvoto pasauli. Cilvēces vairs nav, tā izzudusi vienas dienas laikā, bet planētas arvien vēl riņķo, paisums mijas ar bēgumu, vējš žūžo, un visa daba joprojām dzīvo, un, liekas, dzīvo pat amēba, un nekur nav ne Vismazākās pazīmes, ka tas, kas sevi pasludinājis par pasaules valdnieku, jebkad būtu ar savu klātbūtni aplai­mojis vai nolādējis Visumu. Lejā pagalmā, rokas un kājas izpletis, guļ Ostins, seja viņam blāvi spīgo rītausmā, un šļūtenes gals joprojām rēgojas nedzīvajā rokā. Visus cilvēkus pārstāv šis viens vienīgais pa pusei smieklīgais, pa pusei aizkustinošais ķermenis, kas bezpalīdzīgs guļ tur lejā pie automobiļa, kuru viņš pats bija radis vadīt.

Ar to ari beidzas piezīmes, ko es toreiz rakstīju. Turpmākie notikumi risinājās strauji un bija tik drūmi, ka es nespēju tos pierakstīt, taču tie skaidri iespiedušies manā atmiņā un neviens sīkums nav pagājis secen.

Kad sāka trūkt elpas, es paskatījos uz skābekļa balo­niem un jutos satriekts no tā, ko ieraudzīju. Mūsu dzīve gāja uz galu. Tā kā trešais balons bija jau iztukšojies, Celindžers naktī bija atgriezis vaļā ceturto. Saprotams, ka arī šajā maz kas bija palicis pāri. Mani pārņēma drausmīga, žņaudzoša sajūta. Es pieskrēju pie balona, noņēmu tam uzgali un pieskrūvēju to pie pēdējā balona. Kad es to darīju, mani mocīja sirdsapziņas pārmetumi, jo sapratu — ja es varbūt sēdētu, rokas klēpī salicis, visi būtu varējuši miegā nomirt. Misis Celindžeras balss no blakus telpas aizgainīja šo domu.

— Džordž, Džordž, es smoku!

— Viss kārtībā, kundze,— es sacīju, kad pārējie arī bija pielēkuši kājās.— Es nupat ieslēdzu jaunu balonu.

Pat šādā brīdī es nespēju atturēties, nepasmaidījis par Celindžeru, kas spēcīgām, spalvainām dūrēm berzēja acis un izskatījās kā tāds milzīgs, bārdains zīdainis, kurš nupat iztrūcināts no miega. Samerlijs, aptvēris savu stāvokli, drebēja kā drudzī, un cilvēciskās bailes uz mirkli guva virsroku pār zinātnieka stoicismu. Toties lords Džons bija tik mierīgs un možs, it kā viņš no rīta būtu pamodies, lai dotos medībās.

— Piektais un pēdējais,— viņš sacīja, uzmetis skatienu balonam.— Jaunais cilvēk, jūs taču negribēsiet teikt, ka esat rakstījis iespaidus tai burtnīcā, kas jums uz ceļiem.

— So to piezīmēju, lai ātrāk paietu laiks.

— Nu vai zināt, taisni neticami, taču īrs to patiešām varētu izdarīt. Man gan šķiet, ka lasītāju jums vajadzēs pagaidīt, kamēr izaugs mazā māsa amēba. Šobrīd tā, liekas, vēl neko nevarēs novērtēt. Nu, Herr Professor, kādas, jūsuprāt, ir izredzes?

Celindžers skatījās pa logu biezajos rīta miglas vālos, kas klājās pār apkārtni. Mežiem apaugušie kalni kā konusveida salas šur tur slējās ārā no pūkainās miglas jūras.

— Viss gluži kā līķautā tīts,— sacīja misis Celindžera, ienākusi rītaģērbā.— Tieši tā kā tavā dziesmiņā, Džordž: «Aizzvaniet veco, iezvaniet jauno.» Pravietiski vārdi. Jūs taču drebat, mani nabaga dārgie draugi! Man bija nakti silti zem segas, bet jūs, sēžot krēslos, esat nosaluši. Nekas, es tūlīt pat par jums parūpēšos.

Mazā, drošsirdīgā būtne aizsteidzās, un pēc brīža mēs sadzirdējām, kā sīc katliņš. Viņa drīz vien atkal parādī­jās, nesdama uz paplātes piecas kūpošas kakao tasītes.

— Iedzeriet,— viņa piedāvāja.— Kļūs daudz labāk.

Mums tiešām kļuva labāk. Samerlijs lūdza atļauju

aizdedzināt pīpi, mēs pārējie aizsmēķējām cigaretes. Smē­ķēšana, iespējams, spēcināja mūsu nervus, taču mēs pielaidām kļūdu, jo jau tā sasmakušais gaiss kļuva gluži neciešams. Celindžeram vajadzēja atvērt ventilatoru.

— Celindžer, cik ilgam laikam vēl pietiks skābekļa? — jautāja lords Džons.

— Iespējams, trim stundām,— viņš atbildēja, paraustī­dams plecus.

— Es visu laiku ļoti baidījos,— sacīja misis Celin­džera.— Taču, jo tuvāk šis brīdis nāk, jo vieglāk kļūst. Kā tev, Džordž, liekas — vai mums nevajadzētu noskaitīt lūgšanu?

— Skaiti, dārgā, lūgšanu, ja vēlies,— lielais vīrs maigi atbildēja.— Mēs katrs citādi skaitām savu lūgšanu. Mana lūgšana ir pilnīga samierināšanās, lai arī ko liktenis man uzsūtītu,— labprātīga samierināšanās. Sai ziņā aug­stākā reliģija un augstākā zinātne, liekas, apvienojas.

— Es gan nerunātu taisnību, ja savu dvēseles stāvokli nosauktu par samierināšanos, pie tam par labprātīgu samierināšanos,— neizņēmis pīpi no mutes, noburkšķēja Samerlijs.— Es pakļaujos tāpēc, ka esmu spiests to darīt. Atzīstos, es labprāt būtu nodzīvojis vēl kādu gadiņu, lai pabeigtu krīta perioda fosiliju klasificēšanu.

— Jūsu nepabeigtais darbs,— uzpūtīgi sacīja Celin­džers,— ir tīrais nieks salīdzinājumā ar to, ka mans magnus opus «Dzīvības kāpnes» atrodas vēl sākuma stadijā. Manām smadzenēm, manām zināšanām, manai pieredzei — patiesībā visam, ko savā mūžā esmu pavei­cis,— vajadzēja būt sakoncentrētam šai grāmatā, kas atklātu jaunu laikmetu. Un tomēr es saku, ka esmu samierinājies ar likteni.

— Man liekas — mums visiem palicis kaut kas nepa­beigts,— sacīja lords Džons.— Un ko jūs atstājāt nepa­beigtu, jauno cilvēk?

— Man palika nepabeigta grāmata par dzeju,— es atbildēju.

— Nu tad pasaule laimīgi tikusi no tās vaļā,— lords Džons nopriecājās.— Vajag tikai pameklēt, un vienmēr visur atradīsies savs labums.

— Un kā jums pašam?— es vaicāju.

— Izrādās, ka esmu visu nokārtojis. Biju gan apsolījis Merivelam pavasari doties līdzi uz Tibetu jaguāru medī­bās. Toties pret jums, misis Celindžera, daba gan bijusi cietsirdīga, jo jūs taču nupat tikai uzcēlāt šo jauno māju.

— Manas mājas ir tur, kur ir Džordžs. Ai, ko gan es neatdotu, lai vēl pēdējo reizi kopā ar viņu pastaigātos pa šiem brīnišķīgajiem kalniem spirgtajā rīta gaisā!

Mūs aizkustināja šie vārdi. Saules stari bija izlauzušies caur plāno miglas plīvuru un tagad lēja zeltainu gaismu pār visu plašo līdzenumu. Kad mēs sadrūmuši sēdējām saindētajā gaisā, šī lieliskā, tīrā, vēju appūstā lauku ainava mums likās īsts skaistuma iemiesojums. Misis Celindžera ilgās pastiepa rokas uz loga pusi. Mēs sastū­mām krēslus kopā un apsēdāmies pusaplī pie loga. Gaiss kļuva ļoti smacīgs. Man šķita, ka nāves ēna pamazām tuvojas mums — pēdējiem cilvēces pārstāvjiem. Likās, it kā neredzams aizkars no visām pusēm laistos lejā.

— Šis balons lāgā nedarbojas,— ieminējās lords Džons, dziļi ievilkdams elpu.

— Gāzes daudzums balonā var būt dažāds,— paskaid­roja Celindžers.— Tas atkarīgs no spiediena un no tā, cik piesardzīgi gāze tiek iepildīta. Es esmu vienis prātis ar jums, Rokston, šis balons tiešām ir bojāts.

— Tātad mums ir nokrāpta pēdējā mūsu dzīves stunda,— nikni noteica Samerlijs.— Tas vēl beidzamo reizi lieliski ilustrē šo zemisko gadsimtu, kurā mēs esam dzīvojuši. Celindžer, pienācis pēdējais laiks pētīt fizikā sabrukuma subjektīvās parādības.

— Apsēdies uz soliņa pie manām kājām un sniedz man savu roku,— Celindžers sacīja sievai.— Es domāju, draugi, diez vai ir vērts vēl tālāk kavēties šai necieša­majā gaismā. Tu taču to nevēlies, dārgā, vai ne?

Misis Celindžera smagi nopūtās, un viņas galva noslīga uz vīra ceļien.

— Esmu redzējis, ka cilvēks ziemā peldas Serpentīna dīķos,— ierunājās lords Džons.— Kad gandrīz visi ir salīduši ūdenī, divi vai trīs drebinādamies vēl stāv krastā un apskauž tos, kas jau peldas. Visgrūtāk klājas pēdējiem. Esmu par to, ka jālec uz galvas ūdenī, lai tad ir miers.

— Jums šķiet, ka vajadzētu atvērt logu un ļauties ētera varai?

— Labāk noindēties nekā nosmakt.

Samerlijs, negribīgi piekrizdams, pamāja ar galvu un pastiepa Celindžeram kalsno roku.

— Agrāk mēs daudz strīdējāmies, bet tagad tas viss ir pagājis,— viņš teica.— Mēs esam bijuši labi draugi un vienmēr klusībā viens otru cienījuši. Ardievu!

— Ardievu, jauno cilvēk!— sacīja lords Džons.— Logs ir aizlīmēts. Jūs to nevarēsiet atvērt.

Celindžers noliecās un, piecēlis sievu, piespieda pie krūtīm, bet viņa apvija rokas vīram ap kaklu.

— Meloun, pasniedziet man lauka tālskati,— viņš nopietni sacīja.

— Es to pasniedzu.

— Mēs atkal nododam sevi tam spēkam, kas mūs radījis!— viņš iesaucās pērkondimdošā balsī un meta tālskati pret logu.

Vēl nebija sašķīdušas pēdējās drumslas, kad spēcīgs vējš mūsu kvēlošajām sejām uzpūta savu veselīgo, smar­žīgo elpu.

Nezinu, cik ilgi mēs tā nosēdējām saspringtā klusumā. Tad kā pa sapņiem es atkal izdzirdu Celindžera balsi.

— Esam atgriezušies normālos apstākļos,— viņš iesau­cās.— Pasaule jau izgājusi cauri indīgajai joslai, taču mēs vienīgie no visas cilvēces esam izglābušies.

Загрузка...