Aprīļa ragana

ĶirŠogu princese

Liec savu roku manā ja tev tik Bet neturi uz mūžu mani ciet Nekad man klaiņošana neapnīk Uz mūžu mīlestība nespēj siet

Par tālēm vilinoša melodija dzied Jau agri prom no mājām devos dīks Es esmu tas kurš visam garām iet Liec savu roku manā ja tev tik

Jalmars Gulbergs

Margareta nodzēš cigareti tajā pašā mirklī, kad aiz Kristīnas aizveras durvis, viņa atzveļas vecajā, cietajā krēslā un izstaipās. Visdrošāk ir tūlīt novākt galdu. Lai viņas augstība nedabū trieku aiz pārsteiguma, ja at­nāktu mājās pārāk agri un ieraudzītu netīros brokastu traukus, atstātus uz galda.

Margareta vienmēr ir jutusies pārsteigta, ka Kristina, kura tik metodiski apguvusi izglītotās pilsonības rituā­lus un signālus, nav aptvērusi, ka mājas uzkopšanai nav sevišķi augsts kurss. Tieši pretēji ir ar ķermeni un ap­ģērbu. Nomazgāts ķermenis, tīras drēbes un nekārtīgs dzīvoklis tāds ir lozungs. Ja ir tīri kakti, tas liecina par mietpilsonisku sīkumainibu. Vai vēl ļaunāk: par prole­tārisku mazvērtības kompleksu. Tikai tam, kam ir kas slēpjams, nepieciešama tīrība visapkārt.

Viņa pati tiešām ir guvusi lielākas sekmes nekā Kristīna, piesavinoties to sabiedrības aprindu dzīvesstilu, pie kurām viņas abas tagad pieder. Viņas dzīvoklis Kirunā atrodas nepārtrauktā haosā. Bet par to nekas, jo tie, kuri nejauši atnāk ciemos, ir fiziķi, tāpat kā viņa pati, un prot pasmieties, kad viņa atvainojas ar savu standartfrāzi:

"Entropija palielinās. Sevišķi mājās pie manis." Tomēr patiesībā viņai gan nekas nebūtu pretī, ja va­rētu dzīvot kā Kristīna. Ir tik patīkami, ja rīta gaisma spraucas cauri kristāltīriem logu stikliem, ja virtuves

grīdas platās flīzes ir noberztas baltas kā samts un ja lupatu paklājs ir tik tīri izmazgāts, ka audumā var izšķirt katru niansi. Bet kas tas par darbu! Turklāt Ēriks un it sevišķi viņa mantotā nauda ir viens no priekšnoteikumiem, lai Kristīnai ietu tā, kā viņai iet. Margarēta pati ir izvēlējusies turēt savus vīriešus nelielā attālumā, pat ja viņiem bijušas pilnas krājkasītes treknu cūciņu veidolā. Visnepatīkamākais gandrīz ar visiem vīriešiem ir tas, ka viņi redz sevi kā galvenās personas ne tikai savā, bet arī savas sievietes dzīvē, un Margarēta nemaz nevēlas būt par palīgtēlu pati savā stāstā.

Nu, tagad viņa katrā ziņā apskatīs šo un to Kristīnas mājā. Vakar vakarā dzīvojamajā istabā viņa ieraudzīja skapīti, kas viņu ieinteresēja. Tas izskatījās kā neliels altāris ar baltu galdautu, alvas svečturiem un vecu foto­grāfiju, uz kuras bija jauna apaļvaidze Ellena. Bija iemesls domāt, ka skapītis glabā noslēpumus. Aizraujo­šus noslēpumus.

Nomazgājusi traukus, Margarēta noslauka slapjās rokas džinsos un atgrūž vaļā pusi no dzīvojamās istabas dubultdurvīm. Tās viegli iečīkstas. Virtuvē iespīd rīta saule, bet te vēl arvien ir pelēka rītausma. Brīdi viņa stāv pie durvīm, skatīdamās apkārt, un tad lēni pašūpo galvu. Tagad viņa redz to, ko neredzēja vakar. ICristīna savu dzīvojamo istabu pārvērtusi svētnīcā par godu Svētajai Ellenai. Visapkārt redzamas viņas relikvijas, do­mātas tam, kas prot tulkot zīmes: maza sedziņa ar knipelētām mežģīnēm, vienkāršais augļu trauks no presēta stikla, kas mēdza stāvēt uz galda viņas dzīvojamajā istabā, rūsas sarkanās grāmatas no četrdesmitajiem ga­diem Martina Andersena-Nekses kopoti raksti. Nemaz nerunājot par ikonu sudraba ierāmējumā pie paša altāra. Tā bija viņas fotogrāfija. Bet Ellenai nav vajadzīgs nekāds templis. Viņa nebija nekāda svētā, vienigi sie­viete ar neparastu mātes talantu. Viņa varēja meitenes ari sabārt, turklāt tādā tonī, no kura saskāba piens un no virtuves loga krita zemē noģībušas mušas. Bez tam viņa bija arī mazliet skopulīga. Zīmēšanas bloki un krītiņi bija žēlastības dāvanas, kuras viņa izdalīja Ziemas­svētkos un dzimšanas dienās, pārējās gada dienas vaja­dzēja zīmēt ar zīmuli uz vecām tūtām un ietinamā papīra. Bet tāpat jau bija labi. Sliktāk izrādījās ar nenovīdību, ar šo indīgi zaļo, mazo lausku, kas pāris reižu iespīdējās viņas skatienā. Tikai vienas lietas dēļ. Skolas dēļ.

Šī lauska kļuva īpaši redzama, kad Kristīna staigāja pa māju un gaidīja ziņu par uzņemšanu ģimnāzijā, viņai bija divpadsmit gadu, un izskatījās, it kā viņa gatavotos nāves spriedumam. Katru priekšpusdienu viņa bāla un sagrauzta miņājās pie durvīm, kad tante Ellena gāja pēc pasta. Un, dienām ejot, meitene kļuva arvien mazāka un arvien vājāka. Šķita, ka ilgā gaidīšana viņai izsūc visus spēkus, ka drīz viņa no rītiem vairs nespēs piecelties no gultas, ja ziņa nepienāks.

Kad beidzot vēstule bija klāt, tante Ellena to bija at­plēsusi jau dārzā un, ienākdama pa durvīm, turēja rokā.

"Nu, kā ir?" čukstēja Kristīna.

Tante Ellena izskatījās nopietna un pavērsa skatienu uz sienu virs meitenes galvas.

"Diemžēl… Tu neesi uzņemta."

Kristīnas seja kļuva pelnu pelēka, un likās, ka viņa tūlīt noģībs. Viņa paspēra dažus soļus atpakaļ un tad sabruka uz soliņa zem telefona plauktiņa.

"Es jau to zināju!" viņa izdvesa.

Tante Ellena iesmējās un pavicināja vēstuli:

"Es taču tikai pajokoju, tas tev jāsaprot. Protams, tu esi uzņemta. Ar tavām atzīmēm."

Bet Kristīna palika sēžam uz soliņa un nespēja prie­cāties.

Un tā tikai tagad Margarēta var saprast tantes Ellenas nenovīdību pret skolu, lai gan nevar to pieņemt. Jo, kaut ari tante Ellena bēdātos par to, ka pati dzimusi laikā, kad tekstilfabrikas strādnieces bandu bērns pat iedomāties nedrīkstēja par ģimnāziju un pamatskolas skolotāju semināru, tad tik un tā viņai būtu vajadzējis būt pietiekami pieaugušai, lai savām meitenēm novē­lētu to, kas pašai bijis liegts.

Kristīna atsakās šo epizodi atcerēties, un reiz, kad Margarēta to atgādināja, viņas balss telefonā kļuva asa un griezīga. Meli un neslavas celšana! Ja vispār ir bijis kāds, kas vēlējis viņām visu to labāko, tad tā bija tante Ellena! Pēc šiem vārdiem Kristīna nometa klausuli un sarāva diplomātiskās attiecības. Margarētai vajadzēja klanīties un pieglaimoties vairākus mēnešus, lai atkal atgūtu viņas labvēlību.

Margarēta saviebjas. Vai tad tas nozīmē celt neslavu tantei Ellenai, ja atceras viņu tādu, kāda viņa bija patie­sībā? Vai tas nozīmē viņu mazāk mīlēt? Nu nē. Tante Ellena ar visām īpašībām bija vislabākā mamma, kāda Margarētai jebkad bijusi. Lai gan konkurence nebūt nebija pārsteidzoši liela…

Tantes Ellenas altāris patiesībā bija vecs zemnieku ska­pītis no 1815. gada šāds skaitlis bija uzkrāsots priekš­pusē. Margarētai vajadzēja trīs reizes pagriezt atslēgu, lai dabūtu vaļā smagnējās durvis, un, kad tās atveras, viņa vispirms jūtas vilusies. Skapis ir pustukšs: augšējā plauktā atrodas tikai daži plastikāta maisiņi, rūpīgi salī­mēti ar llmlenti, bet apakšā brūna papīra turza. Un vairāk nekā. Tomēr jāizpēta kaut tas, kas te redzams.

Sakrustojusi kājas, viņa apsēžas uz grīdas un snie­dzas pēc plastikāta maisiņiem. Viņa jau iepriekš zina, kas tajos atrodas. Tantes Ellenas rokdarbi. Izsolē Kristina būs ļoti rūpīgi izvēlējusies, te nav ne simtās daļas no visa tantes Ellenas atstātā, bet tas mazumiņš, kas te sa­vākts, ir īpaši izmeklēts. Pirmo plastikāta maisiņu viņa gandrīz vai neuzdrošinās atvērt, jo baidās sabojāt sa­turu, tur atrodas brīva stila knipelējums ar putnu mo­tīviem, nostiprināts uz zila samta. Margarēta smaida. Tante Ellena nemaz nespēja noslēpt triumfu, kad pārējās sievietes Amatnieku apvienibā sāka runāt par izstādēm un muzeju, redzēdamas Ellenas darbu. Un, protams, šis darbs ir apbrīnas vērts: vesela inženieru māksla, mē­nešiem ilgu pacietīgu aprēķinu rezultāts. Mazās sedzi­ņas ar cauro viii viņa arī atceras: katru no tām tante Ellena izšuva veselu mēnesi. Bet te ir kaut kas nepazīs­tams: mazs, rūtains meitenes priekšautiņš ar sīkiem putniņiem gar malu un krustdūrieniem izšūtu monogrammu. K. M. Tātad Kristina Martinsone. Dīvaini. Viņa nekad nav redzējusi, ka Kristina to valkātu. Un te ska­ties tik! zīdaiņa krekliņš no vismīkstākā batista. Tam jābūt viņas, Margarētas pašas, viņa taču bija vienīgā, kas ieradās pie tantes Ellenas kā zīdainis…

Ļoti uzmanīgi viņa attaisa limlenti un izņem mazo krekliņu. Priekšdaļa nav lielāka par viņas plaukstu. Vai tad tiešām viņa bija tik maza, kad tika atvesta pie tan­tes Ellenas? Cik liels tad patiesībā ir četrus mēnešus vecs bērniņš?

Margarēta uz grīdas nogludina plastikāta maisiņu un uzmanīgi izklāj uz tā mazo krekliņu. Tas ir pilnīgs roku darbs ar rindoto dūrienu sānu vīlēs, slēptiem dūrieniem apmalēs un baltiem izšuvumiem uz saburzītās apkaklī­tes. Tik lielu darbu iegulda tikai tāda bērna drēbītēs, kurš ir ļoti gaidīts. Un te tas redzams. Kāds tomēr Margarētu bija gribējis.

"Droši vien kāds eņģelis zināja, ka es jūtos vientuļa un skumja," Ellena mēdza sacīt, kad Margarēta vēl bija maza un vienīgais bērns mājā. "Un tad viņš pakustināja mākoni, tu novēlies un nokriti pie manis…"

"Vai jumtā radās caurums?" jautāja Margarēta.

"Toreiz neradās," sacīja tante Ellena. "Tu biji tik gudra, ka nokriti ķiršu kokā. Es tevi tur atradu, kad kādu dienu gribēju salasīt ķiršus."

"Vai es biju kādu ķirsi apēdusi?"

"Ļoti daudz. Tu vienmēr esi bijusi kārumniece. Zem koka bija kauliņu ka biezs. Togad mums nemaz nebija ķiršu sulas, ogu taču nepietika. Bet tas nekas, es tā vietā dabūju tevi."

Margarētai bija pieci gadi, un viņa nebija tik liela muļķe, lai nesaprastu, ka tā ir pasaka. Tomēr viņa ielīda dziļāk tantes Ellenas skāvienos un apmierināti smējās.

Aplaizīdama lūpas, viņa saloka mazo krekliņu pa vecā gludinājuma vietām. Viņa priecājas, ka Kristīnai šis krekliņš ir: viņas skapī tas gulēs vienmēr drošībā dau­dzus jo daudzus gadus, un, kad viņa nomirs, tad droši vien par to parūpēsies kāda no viņas meitenēm. Šajā ģimenē tā rīkojas: saglabā, kopj un noglabā pēcnācē­jiem. Un, kad dažādu zināmu un nezināmu daļiņu savie­nojums, kas tagad veido Margarētu Juhansoni, kādu dienu beigs pastāvēt un pāries tūkstošos citu daļiņu sa­vienojumos, tad krekliņš vēl gulēs turpat kā liecība par viņas eksistenci. Viņas kapakmens būs no batista.

Kas tad nu! Vai viņa kļūst sentimentāla, te sēdēdama? Tādām lietām viņai nav laika, tagad uzmanīgi jāliek plastikāta maisiņi atpakaļ tieši tādā pašā kārtībā, kādā tie bija. Ja Kristīna pamanīs, ka Margarēta pārmeklējusi viņas skapi, viņa pārskaitīsies un ilgi būs auksta kā ledus un ļaunatminlga. Un to nu gan Margarēta negrib: pietiek jau ar Kristlnas parasto iedomību.

Margarēta smaidot sniedzas pēc turzas apakšējā plauktā, bet viņas rokai tikai jāpieskaras tai, lai smaids apdzistu. Viņa atver turzu un ieskatās tajā. Nūja. Rokai bija taisnība. Te atrodas studenta cepurīte. Kristīnas studenta cepurīte.

Viņa nemūžam nebūtu varējusi iedomāties, ka Kristīna gribēs to saglabāt.

ar bērzu zariem izgreznoti auto. jautri uzraksti. Gra­boņa un klaigas.

Margarēta stāvēja skolas pagalmā visas drūzmas vidū un mēģināja saskatīt kāpnes un skolas durvis. Veltīgi. Viņa bija pārāk maza, pat ja stāvēja uz pirkstgaliem. Varbūt laimētos, ja viņai būtu ļoti augsti papēži, bet, no otras puses, šādos apavos viņa netiktu ārā no mājas. Margota zināja visu par padsmitnieku modi, un augsti papēži nebija vairs modē. Tagad augsti papēži bija tikai dorisām. Bet tu, mīļā Megana, taču nevēlies būt kaut kāda Dorisa?

Nē. Viņa negribēja būt nekāda Dorisa. Un lielākoties viņai patika drēbes, ko Margota viņai pirka: īsi svārki un kurpes ar zemiem papēžiem, īsi balti zābaciņi un kleitas opart stilā. Ja arī viņai kaut kas no visa tā nepatika, viņa tik un tā to valkāja. Tā tika aiztaupīti jebkādi uztrau­kumi, to viņa bija iegaumējusi.

Šodien viņai bija balti zābaki ar vaļējiem purngaliem un pavisam taisna oranža minikleitiņa. Viņa izskatījās debešķīgi! Vienkārši burvīgi! Zēni kritīs viņas priekšā kā apšu lapas… Margarēta sarauca degunu. Viņu šausmīgi kaitināja, ka Margota visu laiku putroja metaforas, pie­mēram, viņa apgalvoja, ka saule gāž kā ar spaiņiem un grīda ir slidena kā čūska.

Bet tas jau nieks. Tagad viņa bija brīva uz vairākām stundām. Margota tiešām būtu vīlusies, ja pārrastos mājās pārāk agri. Margarēta bija dabūjusi veselu piecdesmitkronu banknoti, ar ko pirkt puķes nopērc visiem saviem draugiem izlaiduma klasēs, miļā Megana! Neaizmirsti vissīkāko studentiņu! un Margota cerēja, ka šī investīcija vedīs Margarētu no vienas studentu balles uz otru līdz pat pusnaktij.

Īstenībā Margarēta bija izlēmusi apsveikt tikai vienu studentu. Kristīņu. Tā bija kā sava veida vainas izpirk­šana: viņai pret māsu jau ilgāku laiku bija netīra sirds­apziņa. Nevienu reizi viņas nebija tikušās brīvajā laikā, kopš bija pārcēlušās uz Norčēpingu, tikai šad un tad ap­stājušās skolas gaiteni, apmainoties īsām un steidzīgām ziņām par tanti Ellenu. Vienu reizi Kristīna bija satikusi Hubertsonu ārpus lazaretes, bet Margarēta pati bija viņam slepeni zvanījusi reizi mēnesī. Viņas aprunājās par to. Bet pašas par sevi un par to, kas noticis ar Birgitu, viņas nerunāja nekad: tā bija klusa vienošanās.

Kristīna neizskatījās vesela. Viņa bija likusies sanīkusi katru mīļu dienu pēdējā gada laikā. Bāla kā spoks, ar melniem riņķiem zem acīm viņa bija stāvējusi klusā nostūrī skolas pagalmā un mācījusies katru starpbrīdi. Margarēta pati uzturējās smēķēšanas laukumiņā, vien­mēr smiedamās un pļāpādama, un flirtēdama. Dažreiz viņa pameta ātru skatienu Kristīnas virzienā, bet Kris­tīna nekad uz viņas pusi nepaskatījās. It kā nemaz ne­manītu, ka ārpus grāmatām arī ir pasaule, it kā ne­zinātu, ka pati atrodas skolas pagalmā, kas pilns dažādu piedzīvojumu iespējām. Taču arī mājās pie tantes Ellenas viņa šķita dzīvojam pati savā pasaulē. Viņa nekad negāja ārā no dārza un nedevās uz kādu rotaļu laukumu kā Birgita un Margarēta, viņa negribēja vasarā braukt uz Varamonu peldēties, nevēlējās iet uz bibliotēku vai ziemā piedalīties Jauno Ērgļu nometnē kopā ar Margarētu, un viņai nekad nebija nevienas sirdsdraudzenes kā citām meitenēm. Viņa tikai sēdēja kur sēdējusi, līdzīga mazākai un bālākai tantes Ellenas kopijai, un nodevās savai knipelēšanai un izšūšanai. Tantei Ellenai droši vien bija diezgan apgrūtinoši, kad Kristīna gadu no gada sekoja viņai kā ēna…

Bet tagad gan Margarēta nosvinēs Kristīnas izlai­dumu. Viņa bija nopirkusi trīs dzeltenas rozes, kuras pa­kārs Kristīnai kaklā, un grāmatu ar Kārinas Boijes dzeju, ko svinīgi pasniegs pieņemšanā. Viņa īsti nezināja, kur dzīvo Kristīna un viņas mamma un kā tur nokļūt, bet to jau varēs pajautāt, kad viņa apliks Kristīnai ap kaklu puķes…

Diez kur gan varētu būt Kristīnas mamma? Marga­rēta paskatījās apkārt. Nebija nekādu šaubu, ka viņa pa­zītu šo raganu, kuras ierašanās toreiz mājās pie tantes Ellenas bija atstājusi neizdzēšamu iespaidu. Bet skolas pagalms bija tik pilns ļaužu, ka Margarēta viņu nevarēja ieraudzīt.

Tad ļaužu masa sakustējās: redz, kur viņi nāk! Bija dzirdams, ka kaut kur attālu skaļas balsis dzied stu­dentu dziesmu, tai pievienojās vientuļa trompete gan tikai uz dažām taktīm, līdz dziesma pārgāja gaviļu klie­dzienos. Studenti metās ārā pagalmā, cilvēku pūlis sadalījās, ļaudams tiem defilēt garām.

Noskaņas vienmēr bija ietekmējušas Margarētu, un tagad viņa pēkšņi stāvēja pašā ļaužu bara priekšpusē un sajūsmā lēkāja ar abām kājām reizē. Cik viņa gan bija muļķīga, ka nebija nopirkusi puķes vairākiem, jo te taču bija Anderss ar lielajām ausīm, viņš nu vismaz ir jāapskauj. Un tur stāv Leifs! Un Kārina visskaistākajā stu­dentu tērpā, kādu Margarēta jebkad redzējusi! Dod buču, dod buču, sveiks, sveiks, apsveicu, apsveicu!

Viņa bija nosvīdusi un pietvīkušiem vaigiem, kad pēc brīža, tikusi vaļā no Andersa vājajām, bet netlaidlgajām rokām, paskatījās apkārt. Kur tad patiesībā ir Kristlna? Vai viņa jau būtu paspējusi aizbraukt ar kādu auto, kura buferi izrotāti bērzu zariem?

Bet nē, redz, kur viņa parādījās! Jo tā taču bija Kristīna, kas mērķtiecīgiem soļiem devās pāri skolas pagal­mam? Viņa bija sakodusi zobus un izskatījās bāla kā vienmēr, bet tomēr dīvainā veidā nelīdzinājās pati sev. Viņa turēja kreiso roku sejai priekšā kā vairogu, bet labās rokas plaukstu lika uz muguras pilnīgi svešiem cil­vēkiem un grūda tos malā, spiedās pa vidu lepnām mā­tēm un gavilējošiem dēliem studentiem, ar elkoni ie­bakstīja mugurā vecai sievietei, nostumdama to no ceļa.

Kas ar viņu bija noticis? Vai viņa zaudējusi sajēgu?

"Kristīna!" sauca Margarēta un lauzās pie viņas. "Ap­sveicu, Kristīna! Apsveicu!"

Kristlna uz mirkli apstājās un ļāva rokām nolaisties, tad atkal sāka iet. Viņa jau bija pie pašas ietves, kad Margarēta beidzot viņu panāca.

"Pagaidi taču, Kristīna! Nu, pagaidi!"

Kristīna apgriezās un paskatījās viņā ar neredzošām pelēkām acīm, samirkšķināja tās un atkal bija tāda pati kā vienmēr. Margarēta pakāra viņai kaklā savas puķes, tās vientuļas kūļājās virs baltās sintētiskā auduma blū­zes, kādu Hennes veikalā varēja nopirkt par 9,90 kro­nām. Spriežot pēc visa, arī taisnie, baltie svārki piede­rēja tādai pašai cenu kategorijai. Kurpes bija vecas laiviņas, kas šai dienai par godu bija nokrāsotas baltas. Tomēr iznākums nebija necik labs: vecajās rievās krāsa bija ieplaisājusi, atsedzot ādu. Brūnu. Kristīna sekoja viņas skatienam, brīdi viņas abas raudzījās uz plaisām. Margarētu pārņēma kauns.

"Vēlreiz apsveicu," viņa sacīja un paskatījās uz augšu. "Un daudz laimes."

"Paldies," atteica Kristīna.

"Kur tev būs pieņemšana?"

Kristīna iesmējās, un tas skanēja kā sauss klepus, bet, iekams viņa paspēja atbildēt, blakus iznira maza, drukna sieviete.

"Kristīna! Tā taču esi tu! Apsveicu, mīļo bērniņ!"

Kristinas vaigi pēkšņi ieguva krāsu, viņa pakniksēja un graciozi pielieca galvu, lai sieviete varētu viņai pakārt kaklā puķu pušķi. Maijpuķites.

"Kur ir tava mamma, mazo draudziņ? Es gribu ar viņu sasveicināties. Viņai jābūt lepnai par tevi šādā dienā…"

Kristīna atkal pakniksēja.

"Viņa nevarēja atnākt, māsa Elsij. Viņa šonakt saslima."

Druknā sieviete aizšāva roku mutei priekšā.

"Kāda neveiksme! Un tieši šodien. Ceru, ka nav nekas nopietns?"

Kristīna vēlreiz palocīja celi, šķita, ka viņa to dara ik reizes, kad uzrunā šo sievieti.

"Nē, liekas, nav. Bet viņai bija ļoti augsta tempera­tūra. Vakar vakarā 41,2. Diemžēl tāpēc ari nācās atcelt pieņemšanu…"

Māsa Elsija sarauca pieri.

"41,2? Hm. Ja drudzis nekrīt, tev jāparūpējas, lai viņa tiek pie ārsta."

Kristīna kniksēja atkal.

"To es nokārtošu. Un liels paldies par apsveikumu."

Māsa Elsija paplikšķināja viņai pa vaigu:

"Nav ko pateikties, bērns. Ir tik jauki apzināties, ka vēl arvien mēdz būt kārtīgas meitenes."

Kristīna sāka iet, tiklīdz māsa Elsija bija pazudusi no redzesloka. Margarēta steidzās viņai pakaļ.

"Cik žēl, ka tava mamma saslimusi, Kristīna. Vai tev jāiet uz mājām, vai ari mēs abas varētu kaut kur iedzert kafiju, man nauda ir, es varu izmaksāt…"

"Viņa nemaz nav slima."

"Ko?"

"Astrīda nav slima, viņa ir darbā. Es tikai tā stāstīju."

"Vai tad tev būs pieņemšana?"

"Nē, nebūs."

Viņa gāja gariem soļiem, Margarētai vajadzēja skriet teciņus, lai tiktu līdzi.

"Vai iesim iedzert kafiju? Lai nosvinētu?

"Nē. Nevaru."

"Kāpēc ne?"

"Tāpēc, ka es nevaru paspēt. Man jātiek uz vilcienu."

Viņa pagriezās ap stūri un sāka iet pa Drotninggātanu. Margarētas kāju pirksti sāka nākt ārā pa zāba­ciņu vaļējiem purngaliem, viņa bija spiesta atbalstīties pret kāda nama sienu un atspiest pēdas atpakaļ, pirms atkal varēja gājienu turpināt. Kad viņa nogriezās ap stūri, Kristīna jau bija paspējusi noiet puskvartālu, un Margarētai vajadzēja mesties skriešus, lai viņu panāktu. Kāju pirksti atkal līda ārā.

"Pagaidi," viņa aizelsusies sauca. "Kas tas par vil­cienu? Uz kurieni tu brauksi?"

"Uz Vadstenu," atbildēja Kristīna. "Esmu dabūjusi va­saras darbu tantes Ellenas slimnīcā."

Šķita, ka Kristīna bija visu sagatavojusi tajā pašā rītā. Viņas ceļasoma sasaiņota un gatava atradās stacijas mantu glabātavā, biļete bija drošā vietā maciņā. Viņa likās mierīgāka, kad bija izņēmusi somu, novietoja to starp kājām un uzmeta skatienu stacijas pulkstenim.

"Mēs esam par agru," viņa sacīja. "Vilciens iet tikai pēc pusstundas."

Tik un tā viņa tūlīt gribēja iet ārā uz perona. Viņa saviebās, kad pacēla ceļojumu somu, bet negribēja ļaut to nest Margarētai un tikai paņēma otrā rokā. Viņas apsēdās uz sola un skatījās uz tukšajām sliedēm.

"Brīva," teica Kristīna.

"Ko?"

"Nē, nekas…"

"Kur tu dzīvosi? Vai slimnīcā?"

Kristīna pasmējās:

"Nē, es dzīvošu pie mūķenēm, viņu viesu namā. Tur ir ļoti lēti. Un, ja piepalīdz virtuvē, tad saņem īres atlaidi.

Maigarēta šaubīdamās jautāja:

"Vai esi kļuvusi reliģioza?"

Kristīna atkal iesmējās, un šķita, ka tagad, pēc iznāk­šanas uz perona, viņā ir vairāk dzīvības.

"Neesmu vis. Bet man vajadzīgs klusums un miers. Un klosterī taču tie ir."

"Un ko saka tava mamma?"

"Astrīda? Viņa nav informēta."

"Vai tad viņa nemaz nezina, uz kurieni tu dosies? Bet iedomājies, ja nu viņa paziņo par tavu pazušanu, tu taču vēl neesi pilngadīga?"

Kristīna paraustīja plecus.

"Drīzāk jau neziņos. Tad viņai jāiet uz policiju, un to viņa neuzdrīkstēsies. Un, starp citu, viņa būs pavisam apmierināta, ja tiks no manis vaļā."

"Vai tu tā domā?"

"Jā," atteica Kristīna. "Viņa varbūt manā vietā iegā­dāsies kaķi. Un griezīs to centrifūgā."

Margarētas domas sāka klīst apkārt, viņa paliecās uz priekšu un skatījās uz saviem kāju pirkstiem, tie spīdēja kā rozā sivēni pret zābaku balto ādu. Izskatījās idiotiski. Tie bija stulbākie zābaki.

"Vai tad tev gājis tik slikti?" viņa beidzot pajautāja.

"Jā," sacīja Kristīna. "Tik slikti gan."

Viņa palika uz perona līdz pat vilciena atiešanai. Kris­tīna izkārās pa kupejas logu, mati plīvoja, viņa vēcināja ar studentu cepurīti, un pēkšņi izskatījās, it kā viņa būtu apreibusi no šampanieša. Margarēta diezgan negri­bīgi māja pretī. Ada kņudēja, plēvspārņi ar asiem žok­ļiem raka ejas pakrūtē, treknas mušas joza augšup un lejup pa rokām, zirnekļi pa visām ķermeņa vietām rāpoja kopā, lai sapulcētos uz gāmura. Kļuva smagi elpot.

Uzgaidāmajā telpā viņa piegāja pie biļešu kases un izmainīja vienu kronu četrās divdesmit piecu ēru mo­nētās. Brīdis bija jāpagaida, līdz atbrīvojās telefona bū­diņa, un, kad pienāca viņas kārta, viņa aiz satraukuma kļuva tik lempīga, ka gandrīz nespēja iedabūt monētu spraugā.

Pie telefona bija sieviete. Pieaugusi sieviete. Marga­rēta runāja savā visbērnišķīgākajā balsī:

"Labdien, mani sauc Margarēta Juhansone. Es mācos RII b klasē. Vai varētu runāt ar adjunktu Andrē?"

"Acumirkli!" Sieviete uzlika roku uz klausules un skaļā balsī sauca: "Bertil! Pie telefona! Kāda skolniece!"

Viņš pienāca tūlīt, balss bija mazliet nepacietīga.

"Hallo!"

"Tā esmu es."

Viņš ievilka elpu un pieklusināja balsi:

"Vai tu esi traka? Kāpēc zvani uz šejieni?"

"Mīļais," čukstēja Margarēta un skatījās uz perfo­rēto masonīta sienu sev priekšā, rubinādama izbirzušo caurumu ar mazo pirkstiņu vēl lielāku. "Nedusmojies! Es tā ilgojos… Vai nevaram šovakar satikties?"

Pa ceļam uz mājām tūlīt pēc pusnakts viņa izgudroja brālēnu no Stokholmas. Viņa bija to satikusi mājās pie Andersa, nē, labāk pie Rasmusa, jo Margota nezināja, kurš tas ir… Brālēnu sauca Pēteris, un šis stāsts bija gandrīz par labu, lai būtu pilnīgi ticams. Blonds tips ar bītlu cekulu. Zilām acīm un iededzis. Mēdz spēlēt tenisu. Viņa tēvam ir autofirma, bet viņš pats vēlas kļūt par advokātu. Zodiaka zīme skorpions. Mīļākā krāsa zila.

Margota ierija informāciju bez vārda runas, sēdē­dama uz mīksta dīvāna dzīvojamajā istabā, tērpusies rozā rītakleitā virs korsetes un frotē dvieli tādā pašā krāsā, aptītu ap galvu kā turbānu.

"Vai viņš tevi noskūpstīja?" Margota jautāja, uzlik­dama mazo, drukno ķepiņu uz Margarētas rokas. Viņa apspieda vēlēšanos roku atraut.

"Nē. Viņš, protams, mēģināja, bet es teicu nē. Bet es ļāvu noskūpstīt sevi uz vaiga…"

"Tas ir labi," teica Margota. "Nevajag tik viegli pado­ties. Vai jūs vēl satiksieties?"

Margarēta pamāja un smaidīja.

"Mmm. Rītvakar iesim uz kino. Un tad vēl apsolīju viņam rīt pēcpusdienā parādīt pilsētu."

Margota savilka uz augšu plecus un aiz sajūsmas iedūdojās.

"Brīnišķīgi! Un ko tu vilksi mugurā?"

Margarēta iekšķīgi nopūtās, viņa bija nogurusi un ap­mulsusi, un viņai smeldza apakšgals, bet ko tas līdzēja. Par ēdienu un mājokli tomēr jāmaksā.

"Nezinu," viņa atbildēja un piešķieba galvu. "Man lie­kas, tu varētu palīdzēt izvēlēties."

Margota ieķiķinajās.

"Vai tūlīt?"

Margarēta pamāja.

Viņas klusi kāpa augšup pa kāpnēm, Margarēta ar saviem baltajiem zābakiem rokā, Margota rozā frotē tupelītēs. Cik viņai patiesībā bija šādu frotē tupelīšu? Rozā, gaiši zilas, tirkīza, sarkanas… Un katram pārim pieskaņota rītakleita. Bija svarīgi visu saskaņot. Ļaudīm, kas to nesaprata, pietrūka stila.

Margarētas istabā viss labi saskanēja. Dažbrīd viņa pat domāja, ka pati ir tikai tāds aksesuārs, maza detaļa, kas visu iekārtu noved līdz pilnībai. Meitenes istabai va­jadzīga meitene. Margota Londonā bija nopirkusi tape­tes, aizkarus un pārvalku jau gadu pirms tam, kad viņas mājā ienāca Margarēta. Viņa gluži vienkārši nebija spē­jusi no šiem pirkumiem atturēties! Iedomājieties tikai: tādas pašas rozes uz sienas, kādas uz aizkariem un pār­valka. Kaut ko tādu varēja atrast vienīgi Londonā, bet itin nekad šajā drūmajā sociālisma valstī. Visu mūžu Margota bija vēlējusies meitu, jauku mazu tīnīti, kas dzīvotu istabā ar puķotām tapetēm, un, ieraudzījusi tieši šādas tapetes, nosprieda, ka tagad laiks ir pienācis. Viss bija gājis nedzirdēti gludi. Bērnu aprūpes komitejas ierēdņiem vajadzēja pārlaist villai tikai vienu vienīgu skatienu, lai saprastu, ka te būs ideāla audžumāja. Visīs­tākais sapnis jebkurai meitenei. Bet te noteikti bija iejauktas arī augstākas varas. Katram cilvēkam ir savs sargeņģelis, un Margotai tas bija neparasti aktīvs. To sauca Astors, vai viņa bija stāstījusi?

Viņas bija nonākušas augšstāva vestibilā. Vienmērīgā ņurdoņa, ko viņas dzirdēja, kāpjot augšup pa kāpnēm, piepeši apklusa. Margota sasala ledū.

"Ššš!" viņa čukstēja un pielika pie lūpām rādītājpirk­stu. Kādu sekundi abas stāvēja pilnīgi klusu, līdz atkal izdzirda Henrija krākšanu. Margota iesmējās.

"Man likās, ka viņš tūlīt modīsies… Un to taču mēs negribam."

Margarēta pasmaidīja un papurināja galvu.

"Nu mēs apskatīsimies, mazulīt, kas atrodams tavā garderobē…"

Tas prasīja pusstundu, un tomēr viņām nelaimējās. Margarēta vilka mugurā kleitas citu pēc citas un grozījās spoguļa priekšā. Margota atbalstīja galvu rokās un izskatījās arvien vairāk norūpējusies.

"Nē," viņa sacīja. "Te nekas neder. Mums rīt agri jāpieceļas un jādodas uz pilsētu… Es redzēju ļoti jauku, mazu dzeltenzaļu kleitiņu jaunajā prečnamā Drotninggātanā. Prečnamā? Prečnamā? Vai tā to saka?"

Margarēta smaidot pamāja, vajadzēja sacukurot iebil­dumus.

"Bet man taču rīt priekšpusdienā ir skola…"

"Kas nu tur liels," teica Margota ar noraidošu žestu. "Es uzrakstīšu zīmi. Un tas jau nebūs ilgi, tu varēsi pa­vadīt skolā visu atlikušo dienu."

"Būs jau tikai puse dienas. Rīt taču sestdiena."

"Ko nu niekus. Tu to visu ņem pārāk nopietni, mei­tenei nemaz nav jāliek abitūrijas eksāmeni. Un nestāsti Pēterim, ka mācies reālajā klasē, citādi viņš pārbīsies. Zēniem nepatīk pārāk inteliģentas meitenes, to jau esmu tev sacījusi."

Pirms Margarēta paspēja atbildēt, atvērās durvis un vestibilā stāvēja Henrijs, tērpies svītrainā veču pidžamā. Bikses priekšā bija pacēlušās, viņam spēcīgi stāvēja.

"Vai nāksi, Margita?"

Margota sakaitināta piecēlās.

"Mani sauc Margota. Margota, nevis Margita! Kā tu to nevari iegaumēt…"

Viņa uzmeta sev steidzīgu skatienu spogulī, aplaizīja lūpas un bija gatava paklausīt.

Kad Margarēta, steidzīgi iztīrījusi zobus, no vannasistabas steidzās atpakaļ uz savu istabu, viņa aizspieda ar rokām ausis. Tas tomēr nelīdzēja Henrijam bija varen skaļi mīlēšanās paradumi. Viņa stenēšana spiedās cauri sienām.

Tagad viņa zināja, ka nepietiek ar ausīs iebāztu vati, Henrija skaņas nevarēja pieveikt citādi, kā piedevām arī uzlokot uz augšu ausu ļipiņas un cieši pieturot tās ar rādītājpirkstiem. Tad gan varēja iztikt un līst gultā, izlie­koties, ka mājā nekas sevišķs nenotiek.

Problēma bija vienīgi tā, ka šādā stāvoklī viņa neva­rēja aizmigt. Mājās pie tantes Ellenas viņa vienmēr bija gulējusi ķeizara pozā: uz muguras un vienu roku virs galvas. Tolaik viņa bija iemigusi pāris minūtēs, bet tagad bija ilgi jāguļ nomodā. Tas nebija labi. Viņai labāk patika sapņi nekā domas, bet, guļot nomodā, viņa ne­varēja nedomāt. Nakti pēc nakts viņa noturēja sev pašai tiesu. Kas ir Margarēta Juhansone? Kas viņa ir? Cilvēks ar apkaunojošiem noslēpumiem. Cilvēks, kas spēlē du­bultu spēli. Mele. Liekule.

Tomēr viņa neredzēja nekādu izvēli; viņa vienkārši nezināja, kā šajā mājā izdzīvot bez meliem. Ja sāktu ru­nāt patiesību, tad viņai izietu tāpat kā apgrūtinošajam pūdelim, kuru Margota pagājušajā gadā lika nogalināt. Lai gan Margota jau nu noteikti nevestu viņu pie veteri­nārārsta šāds risinājums neatbilstu nekādam stilam -, bet noteikti izdzītu Margarētu no mājas. Un tikai Dievs vien zina, kāda būtu nākamā audžumāja. Nemaz neru­nājot par nākamo skolu.

Un patiesībā jau nebija tā, ka viņai Margota nepa­tiktu. Dažreiz gan viņa Margarētu sakaitināja, bet lielākoties viņai tikai bija Margotas žēl. Viņa bija mazliet patētiska, čāpodama apkārt savās mūžīgi saskaņotajās un vienmēr slikti piegulošajās drēbēs. Viņa nekad nerā­dīja savus īstos matus: ja nestaigāja kādā no savām sin­tētiskajām parūkām, tad tina ap galvu frotē dvieli. To­mēr likās, ka viņai nav pliks pauris, dažreiz no turbāna apakšas rēgojās dažas plānas šķipsnas. Viņa ne tikai ne­gribēja rādīt savus matus, tikpat maz viņa vēlējās rādit savu ķermeni. Viņa nekad neņēma nost korseti, to viņa valkāja pat zem peldkostīma, kad tēloja maigo, mazo sievieti, slinki izstiepušos uz dīvāna pēc putu peldes. Pa­gājušo vasaru viņa bija staigājusi apkārt parūkā, korsetē un neilona zeķēs pat trīsdesmit grādu karstumā. Tieši tad Margarēta saprata, ka viņa kaunas. Citādi viņai ne­kad nebūtu vajadzējis tik daudz ko slēpt.

Tante Ellena neslēpa neko un nekad vasarā nevalkāja zeķes. Viņa sēdēja dārzā un izstiepa saulē kājas, neko nebēdādama par to, ka vēnas zīmēja zilas līnijas uz bal­tās ādas. Bet par to Margarēta nedomāja, viņa nekad ne­nodevās domām par Ellenu, kad bija viena. Tas bija iespējams skolā vai arī tad, kad dzēra kafiju ar citām meitenēm no savas klases, bet it nekad vienatnē. Kas tur par vainu? Kāpēc viss notika tā, kā notika? Arī par to viņa nekad nedomāja.

Margotai nepatika, ja Margarēta runāja par tanti Ellenu. Lielākoties viņa nedrīkstēja uzvesties kā audžu­meita, Margota vēlējās izlikties, ka viņas pa īstam ir māte un meita. Sākumā viņa gribēja, lai Margarēta sauktu viņu par mammuci, bet drīz vien vairs to neprasīja, kad juta, cik tas stīvi un nedabiski skan no Margarētas mu­tes. Margota jau arī bija labs vārds. Daudzi moderni vecāki ļāva bērniem saukt sevi vārdā, to viņa bija lasī­jusi žurnālā Vecko-Revyn. Vai arī Feminā. Bet varbūt Dāmu Pasaulē.

Nedēļas žurnāli Margotai bija draudzeņu vietā. To sa­biedrībā viņa vadīja savas dienas, kad Margarēta bija aizgājusi uz skolu un Henrijs uz firmu. Vakariņās pēc vārdu izvēles varēja dzirdēt, kādu žurnālu viņa pa dienu lasījusi. Ja Zviedru Dāmu Žurnālu, tad gandrīz viss bija burvīgs, ja Dāmu Pasauli, tad viss bija ļoti šiki. Kad mājā ieradās Margarēta, Margota sāka abonēt arī Bild-Journalen un Vecko-Revyn, līdz ar to dzīve pārmaiņus bija baigi forša un super vairāku mēnešu garumā.

Pēc Henrija uzskata, viss bija pilnīgā kārtībā, ja sieva dzīvoja sapņu pasaulē. Brīžam viņš šūpoja galvu un sauca to par traku, tomēr lielākoties ļāva tā turpināt. Kad Margota pieprasīja no vīra dažas simtkronu bank­notes ko viņa darīja gandrīz katru dienu -, viņš atvēra kabatas portfeli un uzjautrināts kaut ko murmināja par sievišķiem un viņu aplamībām. Margarētai radās aizdo­mas, ka Henrijs viņu pašu arī uzskata par vienu no Mar­gotas aplamībām par mazu, dārgu aušību tajā pašā stilā kā jauns kažoks vai īsts paklājs, kaut kas tāds, par ko mazā kundzīte varēja interesēties, lai nekļūtu pārāk nepakļāvīga. Viņu pašu meitene galīgi neinteresēja, ne­vienu sekundi viņš nebija juties kā Margarētas audžu­tēvs, viņš ar meiteni tik tikko sasveicinājās. Viņam taču bija firma, par ko domāt, uzņēmums, kuru no vienkār­šas galdniecības viņš bija pārvērtis par mēbeļu fabriku ar trīssimt darbiniekiem. Protams, viņam pietika lī­dzekļu pustrakai sievai un izlutinātam audžubērnam, bet patiešām nebija laika izrādīt par viņām kaut kādu interesi. Protams, izņemot nakti, kad no Margitas vai Margotas, kā šī durnā tauklodīte tagad saucās, tika sa­gaidīts vienīgais, ko sievietes prot darīt.

Nē. Šajā mājā nebija citas izejas kā vienīgi meli. Kā īres maksu Margota prasīja uzticēšanos, bet tikai pa­reizā veidā. Margarētas uzdevums bija pārvērst īstenībā nedēļas žurnālu pasauli, un tādēļ viņa bija spiesta izdo­māt ideālus kavalierus un pustikumīgus mīlestības romānus. Un, protams, tajā bija kaut kāds dievišķs tais­nīgums tas bija loģisks sods. Pļāpu vācele bija iemācī­jusies klusēt, viņa vairs nevarēja ļaut katrai domai sprukt nost no mēles.

Viņa sāka šo to apgūt par pasauli kaut ko tādu, ko viņa nekad agrāk nebija sapratusi. Kā, piemēram, to, ka visam ir sava cena, ka neviens par velti neko nesaņem. Tādēļ viņai jāsamierinās ar rotaļlietas vai daudzkārt pārģērbjamas lelles lomu vismaz vēl vienu gadu, līdz pat izlaiduma eksāmenam. Ja vien viņa ar to tiks galā ar atzīmēm tagad lielīties nevarēja. Margota veltīgi satrau­cās, Margarētas studiju panākumi nevarētu aizbaidīt ne­vienu precinieku.

Bet patiesībā viņa nemaz nevēlējās nekādu preci­nieku. Viņa pat negribēja nevienu draugu. Ap katru zēnu skolas pagalmā pletās sasmakuši miesas un saldkaisles izgarojumi, un šī dvaka viņu baidīja. Tomēr viņa varēja tiem pretoties tikai pa pusei. Viņa čakli flirtēja, kad starpbrīžos stāvēja smēķēšanas laukumiņā, viņa rai­dīja ap sevi mirdzošus skatienus un ātras replikas, bet, ja kāds zēns tvēra pēc viņas, meitene veikli izslīdēja no viņa rokām. Viņa vēlējās kādu citu. Vīrieti. Milzīgu vīrieti, tik lielu, ka viņš aizsegtu pusi no debesīm…

Viņa uzmanīgi noņēma vienu rādītājpirkstu no auss ļipiņas. Vai jau beidzies? Jā. Tagad Henrijs atkal krāca, viņa varēja pagriezties uz muguras un pārlikt roku pāri galvai.

Šī kustība viņai atgādināja par sāpošo apakšgalu. Viņa nopūtās: neviens par velti neko neiegūst. Un tik daudz maksāja vīrietis. Milzīgs vīrietis, tik liels, ka aiz­sedza pusi no debesīm.

Andrē. Tā Margarēta viņu sauca, lai gan tas bija viņa uzvārds. Bet Margarēta nevarēja sevi piespiest dēvēt viņu par Bertilu, šāds vārds piestāvēja zubrītājiem un banku kases pārziņiem, bet bija galīgi nepiemērots mīļākajam.

Un viņš bija Margarētas mījākais. Viņai bija septiņ­padsmit gadu un īsts mījākais.

Viņa gan īsti nezināja, vai par to kaunas vai ar to lepojas. Sēdot un pļāpājot ar draudzenēm, dzerot kafiju, doma par viņu pēkšņi lika acīs saskriet pazemojuma asarām. Tāds vecis! Ak Dievs, viņai taču bija sakars ar veci! Bet, satikusi viņu skolas gaitenī, Margarēta juta vaigos ieplūstam asinis un bija spiesta slēpt savu tri­umfu. Tur iet mans mīļākais! Viņš to zina, un es to zinu, bet neviens cits visā pasaulē to nenojauš.

Tomēr bija jauki, ka viņš mācīja citās klasēs, nevis viņējā. Tikai vienu vienīgu reizi tūlīt pēc tam, kad viņa bija ieradusies Norčēpingā, viņš Margarētas klasē aiz­vietoja citu skolotāju. Toreiz arī tas sākās, tieši tajā acumirklī, kad viņš nometa nodilušo portfeli uz katedras un teica:

"Sveiki, nebēdņi. Sēdieties un klusējiet."

Krēsli skrapstēja pret grīdu, noskaņa klasē piepeši bija smaidoša un gaidu pilna. Andrē. Visi jau zināja, kāds viņš ir.

"Ak jauna skolniece?" viņš jautāja, pētīdams klases sarakstu. "Margarēta Juhansone. Kur tad tu esi?"

Viņa viegli pamāja ar roku, viņš piecēlās un slāja šurp starp solu rindām, dziļi sabāzis rokas flaneļa bikšu kabatās. Viņš bija garš un spēcīgs, mati tumši un biezi. Viņš mazliet atgādināja to amerikāņu aktieri, nu, kā viņu sauc… Dinu Martinu. Jā, protams. Ari Hubertsons bija mazliet līdzīgs DInam Martinam.

"No Mūtalas? Vai Mūtalā zina ari ģeogrāfiju?"

Klase ķiķināja. Margarētai tas patika, tie bija laipni un ieinteresēti smiekli. Viņa pasmaidīja:

"Kā tad. Turklāt diezgan labi."

Viņš apsēdās uz Margarētas sola malas, viņa augš­stilbs tikai kādu centimetru no viņas rokas.

"Ak tā tu saki. Tad jau tu vari nosaukt Hallandes upes."

Klase smējās. Margarēta atvilka roku un ātri galvā noskaitīja pamatskolas rimi Laga vi, āta ni [7] .

"Lāgana, Viskana, Etrana, Niskana[8]…"

Atskanēja dimdoši smiekli. Margarēta samirkšķināja acis un kļuva nedroša. Vai tad tas bija tik smieklīgi? Andrē smaidīdams vēl arvien sēdēja uz viņas sola, līdz pēdējie smiekli bija apklusuši.

"Ļoti labi," viņš teica un piecēlās. "Sevišķi tā Niskana."

"Vai!" iesaucās Margarēta un aizšāva roku mutei priekšā.

Pēc tās dienas viņš vienmēr smaidīja, redzēdams mei­teni pazibam garām gaitenī. Un Margarēta uz smaidu atbildēja, bet katru reizi arvien steidzīgāk un kautrīgāk. Šis mirdzums viņa acīs… Margarēta piespieda grāmatas ciešāk pie krūtīm un steidzās ārā no viņa redzesloka.

"Kāpēc tu nosarki?" jautāja sola biedrene, kad viņa ienāca klasē.

"Nosarku? Es?"

"Ak! Neizliecies par…"

Margarēta fantazēja par viņu visu vasaras brīvlaiku, fantazēja tik intensīvi, ka beidzot sāka naktī par viņu sapņot. Bet šie sapņi bija dīvaini. Nakti pēc nakts viņi skolas pagalmā cīkstējās, elsodami un sēkdami, tusnī­dami un kunkstēdami.

Bet viņa taču negribēja ar Andrē cīkstēties. Viņa vienīgi vēlējās, lai Andrē viņu noskūpstītu.

Viņš bija dežurants rudens semestra pirmajā skolas deju vakarā. Skolēnu padome Margarētu bija ievēlējusi par atbildīgo. Un tas bija pavisam dabiski, ka viņi va­kara gaitā vairākas reizes runāja viens ar otru, jā, viņš pat izstiepa roku un satvēra viņas plaukstas locītavu, kad viņa vēlējās kaut kur iet. Un, kad viņš uzlūdza Mar­garētu uz deju, tad to taču varēja uzskatīt par pieklājību pret skolēnu padomi: tā bija deja ar vienu no vakara saimniecēm. Ja vien tas nebija joks, kāds no Andrē ma­zajiem pekstiņiem. Jo, kad viņš satvēra Margarētu ap vidu, pār visu sporta zāli pārlidoja smaids: Redziet! Andrē dejo ar Margarētu!

Viņš turēja meiteni mazliet atstatu, nespieda un ne­līda tuvu, kā to dara zēni, bet ar stingru roku vadīja viņu pāri deju grīdai, visu laiku pievērsis savu skatienu viņējam. Viņa acis samiedzās, kad Margarētas vēders ne­jauši saskārās ar viņa augumu, viņš pavēra lūpas un Jāva uz brīdi pavīdēt zobiem. Margarētai patika, ka Andrē raugās uz viņu, ka nelaiž vajā viņas skatienu, bet patiesībā meiteni vairāk nodarbināja viņa rokas kreisā, kas bija saņēmusi viņas plaukstu, un labā, kas izpletās pār viņas muguru. Tās tiešām bija lielas: šķita, ka viņa pilnigi visa varētu ievietoties Andrē plaukstā, ka varētu tajā saritināties un gulēt. Margarēta vēlējās, lai Andrē viņu paceļ, nes savās lielajās rokās, piespiež cieši klāt un griež apkārt.

Viņš pateicās par deju, ļaudams abu vaigiem pavisam steidzīgi saskarties, šis pieskāriens apdedzināja un lika zaudēt uzmanību, un viņa nedzirdēja, ko Andrē čukst.

"Kā, lūdzu?" viņa teica, neskatīdamās uz Andrē, bet gan uz savu roku. Matiņi bija sacēlušies gaisā. It kā viņai būtu auksti.

Viņš pieliecās un atkārtoja:

"Tu esi mazs velnēns. Vai tad ne?"

Kad bija nospēlēta pēdējā deja, viņš uzvilka mēteli un izturējās tā, it kā tūlīt gatavotos iet, tomēr kavējās vēl gandrīz stundu, kamēr Margarēta un citi skolēnu pado­mes pārstāvji uzkopa telpu. Beidzot viņš nostājās pie durvīm un turēja tās, un skolēni cits pēc cita pieliecās zem viņa rokas, ejot ārā pa durvīm.

Beigās bija palikusi tikai Margarēta. Viņa stāvēja sporta zāles vidū, sakrustojusi rokas virs klēpja. Viņa cerēja, ka ir skaista, pirmo reizi mūžā viņa apzināti vēlē­jās, lai būtu pietiekami pievilcīga.

Viņš atbalstījās pret durvīm un skatījās meitenē.

"Nāc šurp," viņš sacīja.

"Tagad tas notiks," viņa domāja un nolika vienu kāju otrai priekšā. Tas notiks tagad. Tā ir īstenība.

Andrē piesauca Dievu, kad iegāja viņā.

Pēc tam viņi kopā devās pāri skolas pagalmam, viņš pa priekšu ar lieliem soļiem, viņa klupdama un pusskriešus no muguras. Automašīnā aizdedzinājis cigareti, viņš pagrieza starta atslēgu, gaisma no šķiltavām meta mel­nas ēnas viņa sejā.

"Kāpēc tu neteici, ka esi nevainīga?"

Margarēta paraustīja plecus un sniedzās pēc viņa cigarešu paciņas.

"Vai tev sāpēja?"

Viņa papurināja galvu. Viņai nebija sāpējis. Tas bija skaisti. Bet ne jau tādā pašā veidā kā viņam ne se­kundi viņa nejuta kārdinājumu kliegt un runāt mēlēs. Un tagad viņa gribēja palikt savā klusumā. Kamēr neru­nāja, viņa vēl arvien bija apņemta, apskauta, ieslēgta. Tas, kas bija noticis, bija noticis kādā vietā ārpus visiem vārdiem, un tikai, kamēr viņa klusēja, arvien vēl varēja just viņa ādu pret savējo, tikai, kamēr viņas lūpas bija slēgtas, varēja mutē saglabāt viņa garšu.

"Atbildi taču! Vai es tev nodarīju sāpes?"

Margarēta uzlika savu roku viņējai un pēkšņi vēlējās, lai prastu runāt zīmju valodā kā nedzirdīgie. Bet viņai nebija ne jausmas, ko viņas pirksti tādā gadījumā būtu teikuši.

"tas lops!"

Asaru pilnām acīm Maigarēta ieliek studenta cepurīti atpakaļ papīra turzā un iegrūž skapī. Viņa vēl aizvien nespēj domāt par Andrē bez niknuma. Ja viņš būtu te, tad gan Margarēta viņam zveltu! Lai gan ko tagad no­zīmētu zvelt? Līķim. Vai drebelīgam vecim kaut kur kādā veco ļaužu mītnē. Bet varētu atļauties novēlēt viņam kaut ģikti. Vai arī kādu citu vecuma kaiti, kas rada pamatīgas sāpes.

Andrē viņu izmantoja. Protams, viņa labprātīgi metās tā apkampienos, dažreiz pat iezagās skolotāju garderobē un lika mazas lapiņas Andrē žaketes kabatā, skaidrs, ka Margarēta stāvēja un nīka aiz skolas pagalma caurām pēcpusdienām, gaidīdama viņu. Tomēr viņai bija sešpa­dsmit gadu, gandrīz septiņpadsmit, kad tas sākās, bet cik vecs bija viņš? Četrdesmit. Vai četrdesmit pieci. Viņš bija trīs bērnu tēvs un skolotājs viņas skolā, zināja, ka viņa ir bārene un audžubērns, ka viņa grauž nagus un dažreiz viņai ir kuņģa katars. Viņam būtu vajadzējis saprast, ka vienīgais, kas meitenei vajadzīgs, bija tikt ievērotai. Un ko viņš deva Margarētai? Ātru izglītību, lai kļūtu par Lolitu.

Bet to viņa nesaprata, pirms nekļuva četrdesmit ga­dus veca. Veselus divdesmit gadus viņa staigāja apkārt un jutās nožēlojama par to, ka viņas seksualitāte nebija tāda kā citām sievietēm, ka tā bija slepena un noslēpumu pilna, tā klīda apkārt pa citu laulāto aizmuguri un bal­stījās uz viltu un meliem, un liekulību. Ko tas līdzēja, ka viņa sev spoguli uzsmaidīja un jokojās ar savu spoguļ­attēlu, teikdama, ka sliktās meitenes nemaz nav tās sliktākās. Sirds dziļumos viņa tomēr bija pārliecināta, ka ir nevērtīga. Un tas bija Andrē, kas viņu samaitāja, un tieši viņš pārliecināja, ka jāizplēš kājas atlīdzībai par katru laipnu vārdu. Par maigumu jāmaksā ar seksu. Par interesi jāmaksā ar seksu. Par tiesībām eksistēt tādām kā Margarētai Juhansonei jāmaksā ar seksu.

Ja Andrē būtu licis viņai mieru, varbūt viņa būtu sati­kusi zēnu savos gados, kādu mazu briļļučūsku ar piņņainu zodu un sasvīdušām rokām. Tad viss būtu bijis citādi. Tad viņi būtu viens otru mīlējuši, nevis viens ar otru mīlējušies. Viņi būtu strīdējušies un atkal salabuši, būtu gulējuši viens otra skavās, būtu varējuši viens uz otru paļauties.

Viņa ar troksni aizcērt skapja durvis. Ko tad īsti sacīja Mua Martinsone? "Paļauties uz vīrišķi? Tad jau var da­būt pa kaklu." Tagad viņa paslēps atslēgu un ies dušā. Un aizmirsīs, ka patiesībā ir viņu mīlējusi, ka nekad nav mīlējusi nevienu citu vīrieti, vienlaikus neatceroties Andrē.

To lopu.

Kamēr viņa kāpj augšup pa kāpnēm, zvana telefons. Viņa svārstīdamās paliek stāvam un nezina, vai celt klausuli augšā vai apakšā. Bet, kad viņa ir izlēmusi, tad ir jau par vēlu, no telefonatbildētāja vestibilā jau skan Kristīnas formālā balss. Margarēta sāk iet lejup, varbūt zvana Kristīna pati, tad viņai jāizslēdz atbildētājs un jāsāk runāt.

Nu, protams, tā ir māsa, to viņa dzird jau no pirmās zilbes. Tomēr tā nav pareizā māsa. Bet gan nepareizā.

"Tu, nolāpītais, augstprātīgais pūsli," šļupst Birgita. "Kā var būt tik velnišķīgi neatsaucīgs un atteikt cilvē­kam naudu vienai vienkāršai autobusa biļetei? Un kā var uzrakstīt kaut ko tādu, ko tu uzkricelēji savā vēs­tulē? Ko? Kā tad iet? Vai tev ar galvu viss kārtībā? Bet pagaidi tikai, gan es…"

Margarēta automātiski paceļ klausuli, katra šūna ķer­meni zina, ka viņa nožēlos, bet tomēr to dara.

"Hallo," viņa saka. "Vai Birgita?"

Veselu sekundi valda klusums.

"Margarēta?" jautā Birgita. "Vai tā esi tu?"

"Jā."

"Ak Kungs. Man likās, tu esi tur augšā taja Lapzemes ellē. Vai Āfrikā."

"Āfrikā?"

"Jā. Tu taču tur kādu laiku strādāji…"

"Nē, nē. Tā bija Latīņamerika. Un tur es biju tikai trīs mēnešus. Tas notika pirms daudziem gadiem.

"Vai nav vienalga. Ko tad tu dari mājās pie pelēkās peles?"

Tas taču tev būtu jāzina, domā Margarēta. Bet neko nesaka. Tūlīt viņai uznāk vieglas bailes. Fui, kauns! Fui, kauns! Neviena negrib to vis!

"Es esmu te tikai caurbraucot," viņa atturīgi saka, lai gan patiesībā vēlas teikt pavisam ko citu: Paldies par vēstuli un nomoda nakti, mīļā māsa. Bet neaizmirsti, ka mēs sēžam vienā laivā: arī tevi neviens negribēja. Pat tava dievinātā mammucīte ne.

"Vai tev mašīna ir?"

"Jā, bet…"

"Ak tu velns, cik labi! Mīļā, vai tu nevari atbraukt un mani savākt, esmu baigākā ķezā."

To tu gribētu gan, domā Margarēta un tajā pašā mirkli dzird sevi sakām:

"Pagaidi. Kur tad tu esi?"

"Norčēpingā."

"Norčēpingā? Ko tu tur dari?"

"Nu, tas ir garš stāsts. Par to runāsim vēlāk. Cik ilgā laikā var atbraukt uz Norčēpingu? Stundā? Klausies, pēc stundas es gaidīšu ārpusē pie policijas iecirkņa…"

"Pagaidi!" iesaucas Margarēta, bet ir jau par vēlu. Birgita jau nolikusi klausuli.

Ko tagad iesākt? Margarēta velta izmisušus smieklus savam attēlam vannasistabas spoguli. Ko dara labi audzināta sieviete, kad viņas māsa nonākusi nelaimē?

Neliekas ne zinis. Tieši tā.

Šī doma liek viņai justies mazliet vainigai. Bet Birgita patiesībā ir pieaudzis cilvēks, viņai būtu bijis jāiemācās, ka nevar cilvēkus dancināt šurp un turp. Un, ja jau viņai laimējies nokļūt Norčēpingā, tad droši vien viņa ari tiks no turienes projām.

Birgita laikam pēdējā laikā paplašinājusi savus me­dību laukus. Gadu gaitā abas ir uzturējušas gadījuma rakstura kontaktus, un pēdējos desmit gados radusies sajūta, ka viņa lielākoties uzturas Mūtalā. Lai gan tas varbūt ir tikai posms parastajā izlikšanās ķēdē. Birgita taču nenojauš, ka Margarēta zina par viņas mazajiem izbraukumiem. Piemēram, uz Vadstenu, lai noliktu uz Kristīnas rakstāmgalda maisiņu ar izkārnijumiem un nospertu recepšu bloku. Un pirms dažiem mēnešiem uz Hinsebergu. Bet, kad viņai jādodas ārstēties, viņa vien­mēr zvana Margarētai un paziņo priecīgo vēsti. Jo tagad dzeršanai un narkotikām visā nopietnībā pielikts punkts. Kolosāli nešaubīgi.

Pirmos gadus pēc tantes Ellenas asinsizplūduma •.inadzenēs Birgita bieži brauca uz Norčēpingu, to Mar­garēta bija sapratusi jau toreiz. Viņa pati kādu vakaru redzēja Birgitu Saltengenā, kad abi ar Andrē braukāja cipkārt, meklēdami kādu vientuļu stāvvietu.

"Apstājies!" Margarēta iesaucās un uzlika uz Andrē rokas savējo. Viņš nobremzēja aiz tīrākā pārsteiguma, bet tūlīt atkal viegli nospieda gāzes pedāli.

"Ne jau te. Vai tad tu nezini, kur mēs atroda­mies?"

Kā nu ne. Viņa to zināja gan. Viņi bija Norčēpingas pēdējā padibeņu kvartālā, varbūt tas bija arī pēdējais visā Zviedrijā. Tur ļaudīm vēl aizvien bija ateja pagalmā un krānos tikai aukstais ūdens, tur mitinājās neatzītie dzīves pabērni, kuriem nebija ļauts pārcelties uz visas tautas māju. Vakaros spoži auto klusi slīdēja pa Saltengenas ielām, un vīrieši, bēgdami no pārmērīgi sakārto­tas dzīves, ar asu skatienu spiegoja caur mašīnu logu rūtīm.

Birgita stāvēja klasiskā pozā zem laternas. Jo tā taču bija viņa? Kā tad. Pilnīgi noteikti. Margarēta pat pazina viņas veco zamšādas jaku. Viņa to turēja vaļā virs bal­tas, ap krūtīm apspīlētas blūzes. Birgita bija izaugusi. Arī viņa.

"Pagaidi," Margarēta atkal ierunājās. "Es viņu pa­zīstu…"

"Kuru tad?" jautāja Andrē. "To zem laternas?"

"Tā ir mana māsa."

"Tev taču nav māsas."

"Ir gan. Savā ziņā. Padod mazliet atpakaļ, es gribu ar viņu parunāt."

"Nekādā gadījumā," teica Andrē. "Tā taču prosti­tūta."

Ūdens dušā ir pārāk karsts, ir jau patīkami, bet tas viņu padara ļenganu aiz noguruma, un viņas domas kļūst caurspīdīgas un izplūdušas. Viņa pat nespēj noziepēties un visu laiku tikai stāv, pacēlusi augšup seju. Varbūt viņai vienu vai divas stundas jāpaguļ satiksmes drošības dēļ, pirms ies pēc mašīnas un dosies uz Stokholmu. Diez cik tad izpūtējs varētu maksāt? Un cik viņai palicis pāri no algas? Droši vien ne visai daudz. Arī šo mēnesi viņa ir turējusies pie tā paša principa kā visus citus mēnešus: visdrošāk izšķiest naudu, pirms tā izbeidzas.

Viņa pagriežas, paceļ uz augšu matus un ļauj ūdenim plūst pār skaustu. Nav jau tā, ka viņa uztrauktos par naudu. Šajā ziņā viņa vienmēr jutusies droša. Viņa līdzi­nās zīdtārpiņam: ja pavediens izbeidzas, viņai tikai jānovērpj vēl mazliet. Viņa var sagrābstīt kādu rakstu par ziemeļblāzmu vai vētrām uz Saules kāda vakara laikraksta svētdienas pielikumam (ar pseidonīmu, pro­tams), to viņa darījusi jau agrāk, vai arī uz dažām stun­dām aizvietot kādu ģimnāzijas skolotāju. Vienmēr jau viss nokārtojas. Bez tam viņa no Klāsa izspiedīs pusi no maksas par izpūtēju. Tas ir vairāk nekā pamatoti. Viņam no tā būs vairāk labuma nekā Margarētai pašai. Diezin vai viņš no Sarajevas ir zvanījis un vai telefonatbildētājs stāv un mirkšķina uz slīpās kumodes viņa dzīvoklī Sēderā?

Viņa cer, ka tā ir. Viņai patīk klausīties atbildētājā Klāsa balsi…

Pēkšņi eksplodē kāda smaga doma starp visām vieg­lajām: Kā Birgita varēja zināt, ka Margarēta vakar parā­dīsies Vadstenā? To taču viņa pati vēl nezināja. Kā viņa varēja zināt, uz kādu autodarbnīcu Margarēta domā braukt? Kā viņa varēja tā paslēpties īstajā vietā un īstajā laikā, lai atstātu šo vēstuli tajā īsajā brīdī, kad Marga­rēta bija darbnīcā un runāja ar meistaru?

Tas ir neaptverami. īsta mistērija. Kā viņa par to ne­bija iedomājusies agrāk?

Ūdens pēkšņi kļuvis auksts kā ledus. Margarēta pati sevi apkampj. Viņai salst.

margarētai nepatīk mistērijas. Bet viņai bijis jāiemācās ar tām sadzīvot.

Viņa tika atrasta kādā Mūtalas veļasmazgātavā, kas bija visparastākā tālaika veļasmazgātava. Tā atradās kāda četrdesmito gadu īres nama pagrabā, no pagalma cementa kāpnes veda lejup līdz balti krāsotām durvīm, kuru vidū atradās nelīdzena rūts no necaurredzama stikla. Mazgātavā pie vienas sienas stāvēja veco laiku veļas baļļa, bet pie otras cilindra mašīna no nerūsē­jošā tērauda. Grīda bija klāta flīzēm, sarkana šļūtene kā rievota čūska aizlocījās no krāna sienā līdz notekakai. To visu viņa zina, to visu viņa var atcerēties. Jo nedēļu pēc izlaiduma eksāmena viņa izmeloja sev brīvību no Mar­gotas un aizbrauca uz turieni.

Bija tikai pats vasaras sākums, bet jau ļoti silts. Dur­vis uz veļasmazgātavu stāvēja vaļā, pagalmā uz auklas lēni plīvoja balti palagi, un smilšu kastē mazliet tālāk rotaļājās daži bērni. Margarēta lēni devās pa kāpnēm lejā, apstājās durvīs un paskatījās iekšā. Visu telpu līdzīgi miglai piepildīja tvaiki, sākumā viņa neko vairāk neredzēja kā vienīgi savu ēnu uz grīdas baltajām flīzēm.

"Kas par lietu?"

No miglas iznira kāda sieviete. Viņai mugurā bija ap­kopējas uzsvārcis un kājās gumijas zābaki, ap matiem apņemta šallīte nevis kā turbāns, bet kā lupata. Viņa bija liela un resna, pieri klāja sviedru pērlītes. Margarēta sniedza roku un drošības labad pakniksēja. Sieviete bridi raudzījās viņā, tad noslaucīja uzsvārcī roku un sniedza pretī.

"Kas par lietu?" viņa atkārtoja.

Margarēta pēkšņi kļuva mēma. Kā lai viņa izskaidro?

"Es gribu apskatīties," viņa beidzot sacīja.

"Apskatīties? Ko tad?"

"Veļasmazgātavu."

Sieviete sarauca pieri un iesprauda rokas sānos.

"Apskatīties veļasmazgātavu? Kas tās par muļķībām? Taisies tik projām!"

"Bet…"

Sieviete airējās ar rokām:

"Nu! Tūlīt pazūdi, lasies!"

Margarēta kāpās atpakaļ, atdūrās pret kāpnēm un krita. Pēdējā mirklī viņa paspēja pieķerties pie margām, bet tik un tā uz kāpnēm sadaudzīja astes kaulu. Tas bija tik sāpīgi, ka viņa nespēja savaldīties: acīs saskrēja asa­ras, un viņa sāka raudāt, skaļi un žēlīgi kā mazs bērns. Un, kad viņa bija sākusi, tad nevarēja vairs raudas aptu­rēt, un pēkšņi viņa raudāja par visu un visiem, par tantes Ellenas asinsizplūdumu, par Andrē, kurš nevarēja viņu mīlēt, par Kristīnas bailēm un Birgitas grēkiem, par Margotu, šo nabadzīti ar visām viņas saskaņotajām drē­bēm. Bet visvairāk par sevi pašu, par to, ka viņa pasaulē ir gluži viena un pat nedrīkst ieiet veļasmazgātavā.

Sieviete izskatījās nobijusies:

"Vai tu sasities?"

Margarēta pagrieza pret viņu seju un šņukstēja:

"Es ti-tikai gribēju apskatīt. Šo veļasmazgātavu. Jo te mani atrada…"

"Tevi te atrada? Vai tad tā esi tu? Tas atrastais bērns?"

Viņu sauca Gunhilda, un viņai bija pilni sešdesmit gadi. Tagad viņa bija atraitne, bet vēl arvien dzīvoja divistabu dzīvokli, uz kuru viņi ar Eskilu bija pārcēlušies pēc kara. Viņa aizlīgoja no izlietnes līdz virtuves gal­dam, uz kura lika kafiju, smalkmaizītes un septiņas ce­pumu šķirnes. Lai nu Margarēta ir tik laipna un bauda to, kas šajā mazajā dzīvoklī celts priekšā. Cik jauki, ka viņa te ieradusies, jo Gunhilda bieži domājusi, kā gan šim bērnam tālāk klājies.

Gunhilda pati nebija viņu atradusi, bet gan Svensons, sargs, taču viņš tagad jau sen zem zemes. Un Margarēta patiesībā bija gulējusi uz kušetes šajā pašā istabā, Svensons bija viņu atnesis šurp, jo Gunhildai un Eskilam vienīgajiem visā mājā bija telefons. Bet viņa te gulēja tikai īsu bridi. Pēc piecpadsmit minūtēm ieradās poli­cija, un pēc stundas parādījās sieviete no bērnu aprūpes komitejas. Viņai bija līdzi pudelīte un tīri autiņi, un tā bija laime, jo Margarēta briesmīgi brēca.

"Kā es biju apģērbta?"

Gunhilda domājot savilka seju grimasē.

"Patiesībā tu nemaz nebiji apģērbta. Viņa tevi bija ievīstījusi kādā lupatā, starp citu, vienā no maniem ve­cajiem dvieļiem, ko biju atstājusi mazgātavā. Nabas saite bija klāt, tas izskatījās ļoti dīvaini… Bet viņa bija tevi nomazgājusi, tu itin nemaz nebiji asiņaina vai no­ķepējusi, vai tamlīdzīgi."

Margarēta iemērca kafijā trešo cepumu un sagatavo­jās pašam svarīgākajam jautājumam:

"Vai tu zini, kas viņa bija?"

Gunhilda atzvēlās krēslā un sakrustoja rokas uz kup­lās pakrūtes. Virtuve atradās ēnā, gaiss šķita vēsāks nekā ārā, bet tik un tā uz sievietes baltās pieres vēl ar­vien bija redzamas sviedru pērlītes.

"Nē, to gan es nezinu. Nezinu vis."

Margarēta skatījās savā tasītē, tur kafijā peldēja da­žas drusciņas.

"Bet kā tev likās? Vai šajā mājā bija kāda, par kuru tev radās aizdomas?"

"Nē," sacīja Gunhilda. "Tenkoja jau visādi, to es ne­noliegšu, bet ne jau par kādu šīs mājas iemītnieci…"

"Godīgi runājot?"

Šķita, ka Gunhilda saprot jautājuma nopietnību, un, pievērsusi skatienu Margarētai, uzlika abas rokas uz galda, tās bija labi redzamas.

"Jā," viņa teica. "Godīgi runājot."

Uz brīdi iestājās klusums. Krāns tur tālāk pie izliet­nes pilēja, un tas skanēja kā sirdspuksti, it kā kāds stā­vētu un slepeni klausītos viņu sarunā, aizturējis elpu, kāds, kas tomēr nespēja paslēpt savas sirds pukstus. Margarēta ar karotīti maisīja tasītē, skrāpēdama tās dibenu, lai nebūtu jāklausās ritmiskajā dunēšanā.

"Vai viņa mani dzemdēja te veļas mazgātavā?"

Gunhilda izskatījās nomocīta.

"Es nezinu, ari neviens cits nezināja… Tā jau varēja būt, un pēc tam viņa visu pēc sevis noskaloja. Katrā ga­dījumā grīda būs bijusi slapja, jo man lielajā istabā palika slapjas pēdas no Svensona kurpēm. Man pēc tam vajadzēja bonierēt grīdu."

Margarēta uzreiz redzēja viņu: mazu, vāju vīreli zilā darba virsvalkā stāvam Gunhildas dzīvojamās istabas vidū. Kā viņa zināja, ka tas bija vājš? Jā. Tomēr zināja. Turpretī kaut ko citu vis nezināja nevarēja atminēt, no kuras puses spīdējusi saule: no virtuves vai istabas.

"Un cikos tas bija?"

"No rīta. Eskils jau bija aizgājis uz darbu."

"Kā viņa bija tikusi mazgātavā iekšā?"

Gunhilda jau bija pacēlusi cepumu pie mutes, tad vilcinoties nolika to atpakaļ uz puķotā šķivīša.

"To nu es ari nezinu. Bet laikam kaut kas bija rakstīts kādā avīzē… Ak, es muļķe, esmu taču aizmirsusi izgrie­zumu albumu! Paņem vēl kādu cepumu, es tikmēr atne­sīšu."

Margareta palika viena ēnainajā virtuvē, pa logu, kas stāvēja pusvirus, varēja redzēt pagalmu un bērnus smilšu kastē. Viņu balsis šī karstuma vidū šķita vēsas, vēsas un baltas kā zibens.

Krāns pilēja.

"Te būs!"

Gunhilda atkal ielīgoja virtuvē ar izgriezumu albumu klēpī, ar apaļīgo roku notrausa dažas druskas no vaska­drānas un apsēdās, piestūmusi savu krēslu blakus Margarētai.

"Tagad apskatīsimies," viņa teica un atvēra lielo, brūno albumu. "Tas bija Eskila albums, tādēļ tur visvai­rāk ir par futbolu. Viņš bija Jēstas Lēvgrēna skolas­biedrs."

Margarēta pamāja. Viņa taču bija uzaugusi Mūtalā, kur nebija iespējams neiemācīties, kas ir Jēsta Lēvgrēns. Pat tante Ellena to zināja. Gunhilda steidzīga šķīra lapas, kas stāstīja par viņa ceļu uz valsts izlasi.

"Šeit," viņa beidzot sacīja un uzlika strupo pirkstu uz raksta: JAUNDZIMUSI MEITENĪTE ATRASTA VEĻASMAZGĀTAVĀ.

Margarētai nekad nebija ienācis prātā, ka avīzes būtu par viņu rakstījušas, tomēr tagad redzēja, ka tā bijusi liela sensācija, lai arī ne tik liela kā Mūtalas AIF panā­kumi Zviedrijas meistarsacīkstēs. Expressen bija ievietots viņas pirmais attēls: nopietns zīdainis, kas raugās kamerā. Virsraksts skanēja: MĀMIŅ, KUR TU ESI?

Kvāllsposten pieturējās pie tāda paša stila. Margarēta kaunigi saviebās un novērsa skatienu. Ostgota-Correspondenten, Motala Tidning un Dagens Nyheter nebija tik lipīgi un sentimentāli, lai gan arī bija publicējuši metriem garus rakstus.

Kādu brīdi viņa vienaldzīgi šķirstīja albumu, nosme­ļot tikai virsrakstus un patiesībā neizlasot neko. Piepeši viņa nožēloja, ka atbraukusi. Atbildes nebija ne Gunhildas albumā, ne mazgātavā. Beidzot viņa tomēr tuv­redzīgi pieliecās kādam attēlam. Sargs Vilhelms Svensons tik tiešām bija mazs un vājš vīrelis. Vienu mirkli nāsis kutināja viņa smarža. Tabaka un vasaras sviedri.

Ar nesteidzīgām kustībām Gunhilda ielēja vēl kafiju un uzreiz izskatījās nogurusi. Varbūt šī atkalredzēšanās arī viņai nebija tāda, kādu viņa to bija iedomājusies.

"Tev jāmēģina piedot," Gunhilda sacīja. "Viņai droši vien nebija izvēles. Tagad ir citādi, bet tajos laikos uz­skatīja par kaunu, ja neprecētai piedzima bērns. Par lielu kaunu."

Maisīdama ar karotīti tasītē un mirkli vērodama kafi­jas apļveida kustību, viņa atkārtoja:

"Tas bija ļoti liels kauns."

Turpinot braucienu, Margarētai kļuva mazliet nelabi, visi Gunhildas cepumi viņai brieda kuņģī, karstums smagi gūlās pār nogāzi, un autobusa izplūdes gāzes nāca iekšā pa atvērtajiem logiem un radīja sliktu dūšu.

Tante Ellena bija pārsteigta, kad Margarēta ieradās. Viņa pastiepa veselo roku un pasmaidīja savu šķībo smaidu. Tagad viņa varēja runāt, lai arī lēni un neskaidri, viņa neko daudz nerunāja, bet ar ķermeni un žestiem rādīja, ko vēlas. Tagad viņa noglauda sev pieri. Karstums viņu bija nomocījis.

Pastaiga ar tanti Ellenu pa Vadstenu bija jauns pie­dzīvojums. Mitinoties pie Margotas, Margarētai tikai pā­ris reižu bija izdevies izmelot sev biļešu naudu un brīvu svētdienu, bet abas reizes bija sniegs. Toties tagad brau­camkrēsls viegli slīdēja pa ietvi, viņas varēja aiziet tālu, daudz tālāk, nekā Margarēta sākumā bija domājusi. Lēnām viņas klīda pa ielām. Ar vienādiem intervāliem Margarēta apstājās pie rokdarbu veikalu skatlogiem. Tante Ellena paliecās uz priekšu un apskatīja mežģīnes, tad viegli nopūtās un pacēla kustīgo roku izmisušā žestā. Pilsēta ap viņām klusi atpūtās, tik klusi, ka Mar­garēta neapzināti pieklusināja balsi un runāja gandrīz čukstus, it kā tante Ellena savā braucamkrēslā gulētu un viņu nedrīkstētu modināt. Tomēr abas apmainījās do­mām tikai par virspusējām lietām, par karstumu, par Hubertsonu un par to, ka Kristīna atkal jau ir ceļā uz Vadstenu. Arī šogad viņa bija dabūjusi vasaras darbu invalīdu slimnīcā un pēc nedēļas atbrauks no Lundas.

Ostas parks bija gandrīz tukšs, tūristi vēl nebija ieradušies. Ēnas zem augstajiem kokiem bija maigas un zaļas, atsevišķi saules zaķīši spīdēja tikko nopļautajā zālē, un pils tupēja kā ēna parka malā. Margarēta no­spieda braucamkrēsla bremzi un apsēdās uz parka soliņa. Diezgan ilgi viņas sēdēja klusēdamas un skatījās uz Veternu, ieelpoja nopļautās zāles smaržu un, nebilzdamas ne vārda, klausījās kaiju kliedzienos.

"Es šodien biju Mūtalā," beidzot sacīja Margarēta. "Tajā veļasmazgātavā."

Tante Ellena pagrieza galvu un paskatījās viņā, bet Margarēta vēl arvien bija pievērsusi skatienu ūdenim. Viņas domas devās ceļā citā virzienā, kā tas bija vien­mēr, kad bija sakāms kaut kas svarīgs. Es nekad neesmu piekritusi mītam, ka ūdens var būt zils, viņa domāja.

Lielākoties tas taču ir pelēks. Bet šodien tas patiešām ir zils. Zils kā tinte.

"Ir tik dīvaini," viņa turpināja. "Kad mēs dzīvojām Mūtalā, es nekad nevēlējos uz turieni aiziet. Es gan zināju, kurā ielā un kurā mājā tā atrodas, tomēr par to vispār nedomāju. Tas viss nebija patiesība. Gandrīz vieg­lāk bija ticēt, ka tu tiešām esi mani atradusi ķiršu kokā…"

Tante Ellena ātri pasmaidīja, Margarēta nolaida ska­tienu un raudzījās uz savām rokām.

"Bet vai tu zini, ko es patiesībā domāju, kad biju maza? Es ticēju, ka tu esi mana īstā mamma, vienīgi turi to noslēpumā."

Ellena pastiepa roku, un Margarēta to satvēra.

"Es tā jutu. Un tādēļ man nekad nevajadzēja domāt par viņu, to otro, viņas taču vispār nebija. Tikai tad, kad es aizbraucu uz Norčēpingu, es sāku par viņu domāt, tikai tad es sapratu, ka tu esi man stāstījusi patiesību. Ka esmu atradene un bārene."

Tante Ellena apskāva viņas roku, bet Margarēta atbrī­vojās un sāka rakņāties somiņā. Viņa ielika mutē ciga­reti, mazliet pieliecās un to aizdedzināja, tad pameta steidzīgu skatienu pāri plecam.

"Margota nobeigtos, ja mani tagad ieraudzītu," viņa sacīja un izpūta dūmus. "Smalkas meitenes nesmēķē ārpus mājas…"

Tante Ellena paraustīja plecus un pagriezās pret Veternu, ar skatienu sekoja kādai kaijai, kas nira mirdzo­šajā ūdenī, bet sekundi vēlāk jau lidoja pret debesīm, un knābī tai bija zivs, kas vizēja kā sudrabs.

"Kāpēc viņa mani pameta?" Margarēta pēkšņi jautāja, aizmēzdama pusizsmēķēto cigareti. "Vai tu to zini? Vai tu zini, kā ir iespējams pamest tikko dzimušu bērnu?"

Tante Ellena neatbildēja, viņa nekustīgi sēdēja savā braucamkrēslā, vērodama putnus.

"Nē," nopūzdamās teica Margarēta. "To tu, protams, nevari zināt."

Fizika kļuva par mierinājumu. Par daudz labāku mierinājumu nekā arheoloģija.

Šī ir viscilvēciskākā situācija, viņa domāja, pirmo gadu studējot fiziku. Mēs neko nezinām par savu izcel­smi. Dievs mūs atstāja veļasmazgātavā un aizbēga.

Viņa nebija pietiekami dumja, lai pateiktu to skaļi. Ļoti drīz viņa atzina, ka dabas zinātņu konvencija prasa zināmu atturību kā attiecībā uz mikro-, tā uz makrokosmosu. Nedrīkstēja atdoties šīs zinātņu zinātnes eksis­tenciālajai pusei, pirms cilvēks nebija pasludināts par ģēniju, no parastajiem mazajiem caurmēra fiziķiem tika prasīta mērenība domās, vārdos un rīcībā. Citādi pastā­vēja risks tikt novirzītam uz filozofijas fakultāti vai kas par briesmīgu domu! pie teologiem. Un šis likums ir spēkā vēl aizvien. Viduvējs fizikas doktorands kaut kur pasaules malā nedrīkst domāt par Dievu, šīs domas atstātas tādiem kā Alberts Einšteins un Stīvens Hokings. Un varbūt pat ne viņiem. Hokings ir pārāk patmīlīgs un attiecībās ar Dievu glaimo pats sev, lai spētu modināt īstu respektu kolēģu vidū, un Alberts Einšteins izceļas zināmā veidā kā brīdinošs piemērs.

"Dievs nespēlē kauliņus," viņš teica. Tomēr spēlē gan. Ja vien Dievs ir, tad nu gan viņš ir plaši pazīstams kau­liņu spēlētājs; to ir pierādījusi kvantu fizika. Matērija atrodas nepārtrauktā svārstīšanās stāvoklī, tā nevar izšķirties, vai pati sastāv no viļņiem vai daļiņām, tas tiek izlemts vienīgi vērotāja acīs. Zināmām daļiņām turklāt ir spēja atrasties vienlaikus vairākās vietās, kas savukārt var norādīt, ka teorija par vairākiem visumiem saskan. Šī teorija nozīmē mazliet vienkāršoti -, ka daļiņu spēja vienlaikus atrasties vairākās vietās savukārt no­rāda, ka īstenība visu laiku dalās, ka Visums vairojas daloties.

Dievs par mums zobojas, dažbrīd domā Margarēta. Viņš ar mums rotaļājas un mūs ķircina. Bet mēs esam viņam uz pēdām, tas neko nelīdz, ka viņš met mūsu ceļā arvien jaunas mistifikācijas. Mēs viņa radito izkni­bināsim pa sīkākajām detaļām, uzmeklēsim antimatērijas pazudušo daļu līdz pat vismazākajam pozitronam, izrēķināsim neitrino precīzo svaru, jo tikai tāpēc, lai izsmietu mūsu mēģinājumus aprēķināt Visuma svaru, viņš izliekas, ka tam nav masas, mēs noķersim Higsa da­ļiņas skārda bundžā un, to grabinādami, indīgi smiesimies. Mūs viņš neapmānīs.

Bet šādas domas viņa vienmēr patur pie sevis: pa dienu viņa laipni raugās datorā un nododas magnētis­kajām vētrām. Šo īstenības daļu viņa var aptvert gan ar jūtām, gan prātu. Par kaut ko citu par mistērijām viņa nerunā.

Tomēr klusībā viņa lauza galvu, vai citi fiziķi spēj sa­vākt pietiekamu domu spēku, lai īstenību izprastu, ne­vis tikai aprēķinātu. Piemēram, ceturto dabas spēku. Gravitāciju. Tāpat kā visi citi, Margarēta zina, kā tā jāap­raksta un jāaprēķina, toties nezina, kas tā patiesībā ir. Tomēr viņa šķiet vienīgā, kas par to prāto. Dažreiz, sēdē­dama Kirunas Astrofizikas institūta ēdnīcā, viņa skatās apkārt un domā: tagad es to izdarīšu, tūlīt piecelšos un jautāšu. Viņa it kā redz šo ainu, kā pārējie noliek savus ēdamākus un pārtrauc ēšanu, kā ēdamzālē iestājas pil­nīgs klusums.

"Nu tā," viņa sacīs. "Atvainojiet, ka es traucēju mal­tītes laikā, bet vai ir vēl kāds bez manis, kas tic, ka gravitācija ir Dievs? Vai vismaz Dieva rokas?"

Nu paldies. Viņa redz, kas notiek pēc tam: ka kāds noguris kolēģis saņem viņu aiz blūzes apkakles un bikšu dibena un izmet ārā sniega kupenā. Exit Margarēta Juhansone [9] . pēc disputa vairs nav nekāda noteikta pēt­niecības dienesta. Ja nu vispār kāds disputs izceļas. Drī­zāk jau steidzīgs brauciens uz psihenes akūto nodaļu.

Un tā Margarēta paliek rātni sēžam uz sava krēsla ēdamzālē, dzer savu mazkaloriju pienu un gremo vēršgaļas kotleti. Tikai brīžam viņa uz sekundi aizver acis un pārdomā savas ilgas. Viņa vēlētos kādu cilvēku. Kādu draugu. Bērnu. Māsu. Kādu, ar ko varētu dalīties savās pārdomās.

viņa netērē laiku, lai meklētu peldmēteli, un, ietinu­sies vienīgi peldpalagā, drebinādamās steidzas lejup pa kāpnēm uz garderobi un ar slapjām rokām aras pa savas jakas kabatu. Kvīts ir saburzījusies, bet nav jau tik traki, jo telefona numuru vēl var izlasīt. Zobiem klabot, viņa sastāda numuru un runājot pārvar balss drebelību.

"Hallo," viņa saka. "Vakar es nodevu fiatu. Vai ga­tavs? Lieliski. Būšu pēc desmit minūtēm."

Kur tad telefongrāmata? Viņa velk vaļā vecās kumo­des atvilktnes un rokas tajās. Pie velna. Te ir tūkstoš zīda lakatiņu un kašmira šaļļu, bet nav nevienas vienī­gas telefongrāmatas. Viņai jāzvana uz izziņu biroju. Margarētai vajadzīgi divi numuri. Taksometra numurs. Un Kristīnas ambulances numurs.

Pēc tam viņa trim gariem soļiem uzskrien pa kāp­nēm, viņa grib pēc iespējas ātrāk apģērbties un tikt pro­jām no šīs trakomājas.

Kristīna ir tikpat traka kā viņas mamma. Šo lietu vispār nav ko apspriest.

Savākusi mantas un aizvērusi somas rāvējslēdzēju, viņa atvelk elpu. Balsij jābūt mierīgai un vienaldzīgai, runājot ar Kristīņu, viņai jāpateicas un jāatvadās pilnīgi bez stresa, it kā viņa vēl aizvien nenieka nebūtu nojau­tusi un sapratusi.

"Vai varu palūgt dakteri Vulfu?"

"Viņas nav uz vietas," atbild kāda nogurusi balss. "Es savienošu ar māsu."

Nav uz vietas? Un ja nu viņa ir ceļā uz mājām?

"Māsa Helēna."

Bezbēdīga persona.

"Es gribētu runāt ar Kristīņu Vulfu. Bet viņas laikam nav uz vietas."

"Diemžēl nav. Vai varu kaut kā palīdzēt? Vai tu gribi pierakstīties?"

"Nē, nē. Es esmu viņas māsa un ciemojos pie viņas, bet tagad pirms aizbraukšanas gribēju tikai pateikties un atvadīties."

Māsas Helēnas balss tonis pazeminās un kļūst sirs­nīgāks.

"Ak tā. Jā, tiešām žēl, ka Kristlnas nav uz vietas… Viņa, saproti, aizsteidzās uz ambulanci."

"Tu varbūt vari viņu pasveicināt un pateikt, ka es zvanīju? Un ka sazināšos ar viņu, kad būšu Stok­holmā."

"Jā, to es izdarīšu."

Margarēta jau gatavojas sarunu beigt, kad atceras:

"Hubertsons arī, liekas, strādā ambulancē? Vai viņš tur ir?"

Māsa Helēna viegli nokremšķinās.

"Ir gan, bet pašlaik viņš nevar runāt pa telefonu."

"Bet vai tu varētu būt tik laipna un pasveicināt arī viņu! Mēs neesam tikušies daudzus gadus, bet man šķiet, ka viņš mani atcerēsies. Margarēta, Kristīnas jau­nākā māsa."

Māsu Helēnu tas redzami interesē.

"Ak jūs ar Kristīņu jau agrāk pazināt Hubertsonu?"

Margarēta viegli pasmaida. Tipiski, ka ne Kristina, ne Hubertsons nav ļāvuši nevienam darbā nojaust, ka patiesībā viens otru pazīst. Bet, ja viņa var iedurt cau­rumu abu sīkajā noslēpumā, tad to labprāt ari dara.

"Kā tad. Viņš pie mums dažus gadus dzīvoja…"

"Kas to būtu domājis," sapņaini bilst Helēna.

Margarēta apzinīgi paslēpj virtuves ieejas atslēgu Kristlnas lielajā gliemežvākā un iziet uz ietves. Viņa lab­prātāk gaida taksometru ārā, ja saimniecei gadījumā pēkšņi ienāktu prātā atgriezties.

Pilnīgi traka. Galīgi ķerta.

Droši vien Birgita nekad nav nolikusi nekādas kakas uz Kristlnas rakstāmgalda. Varbūt nav ari nozagusi viņas recepšu bloku… Un viņai nekādā ziņā nav pietie­kami daudz naudas, disciplīnas un mērķtiecības, lai īste­notu tik komplicētu operāciju, kādai nupat bija padota Margarēta. Toties Kristlnai gan ir.

Viņa ir veltījusi bezgalīgi daudz laika šai mazajai spē­lītei. Vispirms ieguvusi informāciju par Margarētas brau­cienu uz Gēteborgu, pēc tam devusies uz turieni pati, lai viņu izsekotu un novērotu. Un, kad Margarēta apstājas iedzert kafiju un pavērot ainavu pie "Zelta ūdra", viņa palien zem mašīnas un sabojā izpūtēju…

Šī doma viņu uzjautrina un liek iesprausloties aiztu­rētos smieklos. Tas nu gan būtu ko vērts! Kristīna, ģēr­busies vilnas apmetnī un rūpīgi izgludinātā Hermes fir­mas zīda šallītē, jau nu nebūtu likusi somiņu uz stāvvietas asfalta, nogūlusies uz vēdera un līduši zem mašīnas, ar grūtībām apgriezušies uz muguras un sā­kusi jaukt ārā izpūtēju…

Tas taču nav prātīgi. Tā nu nevarēja notikt. Ja ne cita iemesla dēļ, tad vismaz tādēļ, ka Kristīnai tad būtu ne­tīras rokas. Un Kristīna nespēj izturēt, ja viņas rokas kļūst netīras. Tas viņu padara slimu. Burtiski. Tad viņai jāvemj.

Varbūt viņa pati sāk zaudēt prātu.

Viss vienalga. Katrā gadījumā viņa grib doties ceļā. Cik vien ātri var.

Paļaušanās. Uzticēšanās. Ticība. Paļāvība. Drošība. Pa­tvērums. Miers. Vārdi.

Varbūt tie kaut ko nozīmē kādā citā Visumā.

Ja viņa būtu bijusi saprātīgāka sešpadsmitgadniece vai vispār saprātīgāks cilvēks -, tad nekad tā nebūtu noticis. Ja viņa būtu spējusi savaldīt un kontrolēt savu nemieru, ja būtu pratusi klusēt, ja nekad nebūtu atvē­rusi tās telefonbūdiņas durvis, tad viss būtu bijis tā, kā tam jābūt.

Tante Ellena vēl šodien būtu dzīvojusi savā mājā Mūtalā. Varbūt viņai pāris reižu nedēļā būtu nepiecie­šama aprūpe mājās, un kurš cilvēks gan būtu nācis, ja ne Birgita. Jo Birgita, protams, būtu nomierinājusies: kaut kad padsmitnieces pēdējos gados viņa būtu sati­kusi Bilu vai Leifu, vai Kenetu, kurš būtu kārtīgs strād­nieks pie darbgalda, automehāniķis vai celtnieks. Un, kad Birgitai ar viņu būtu piedzimuši divi bērni pro­tams, zēni, nekas cits Birgitas gadījumā nebija iespē­jams -, viņa vairs fabrikā neatgrieztos. Viņa būtu dažus gadus palikusi mājās savā trīsistabu dzīvoklī, šņaukusi bērniem degunus un vārījusi putru, sērojusi par savu māti un savām ilūzijām, atpūtusies un sakopojusi spē­kus, kamēr Bils vai Leifs, vai Kenets būtu strādājuši virs­stundas, cik bieži vien iespējams, lai sagrabinātu naudu ieguldījumam par mājiņu, par ko viņi bija sapņojuši. Un, kad māja būtu nopirkta, Birgita būtu sākusi strādāt mā­jas aprūpes dienestā protams, uz pusslodzi -, lai palī­dzētu atmaksāt aizdevumu un procentus. Viņas mugura būtu iztaisnojusies un vecais kauns būtu aizmirsts, un viņa mierīga un smaidoša brauktu ar divriteni pa Mūtalas ielām tāpat kā kādreiz tante Ellena. Te brauc Birgita Fredriksone (vai kāds nu viņai būtu uzvārds) ar čīkstošu divriteni. Godīga sieva godīgam strādniekam. Pavisam parasts cilvēks.

Un, ja tante Ellena kādu brīdi justos slikti viņai katrā gadījumā jau būtu pāri astoņdesmit -, Birgita zva­nītu vecākajai māsai Kristīnai. Ārstei. Un Kristīna iesēs­tos savā mazajā mašīnā pēc darbadienas beigām un brauktu uz māju pie tantes Ellenas, mērītu viņai asins­spiedienu, pārbaudītu, kādas zāles viņa lieto, un liktu pie sirds ne par ko neuztraukties. Bet, kad viņa būtu aiz­braukusi, tante Ellena noteikti būtu zvanījusi Margarētai un mazliet dumpīgi ņurdējusi, ka viņa, protams, domājot iet uz pensionāru apvienības gada sapulci, lai Kristīna sacītu ko sacīdama! Un Margarēta būtu smē­jusies un priecīgi pievienojusies šai graujošajai domai.

Ziemassvētkos visas sapulcētos tantes Ellenas mājā. Birgita ierastos ar savu Bilu vai Leifu, vai Kenetu un viņu dēliem, diviem milzīgiem jaunekļiem, kam ķepas kā atejas vāki un smejošas acis. Viņi apskautu savu drukno mammu un viegli saspiestu, viņi sauktu tanti Ellenu par vecmāmiņu un apstulbinātu, stāstot par īpa­šiem tehniskiem sīkumiem darbnīcā, kurā viņiem būtu vienmēr nodrošināts darbs. Jo Birgitas zēni būtu droši, viņi būtu vakcinēti ar izglītību pret mūslaiku bezdarbu, un uzņēmums vienkārši nevarētu bez viņiem iztikt.

Tāpat kā agrākajos laikos, viņi būtu spiesti Ellenas ēdamistabā uzklāt nelielu papildgaldu jauniešiem, un šī galda vienā pusē sēdētu Birgitas zēni, bet otrā pro­tams, Kristīnas meitenes Osa un Tuve, jo, lai arī Kristīnas profesoram ir savas vājības, Margarēta nekad nevē­lētos izslēgt viņu un viņa bērnus no Kristīnas dzīves.

Un galda galā atrastos vieta piektajam bērnam. Viņas pašas.

Tas būtu zēns, kuru viņa bija redzējusi Limas bērnu­namā. Pateicoties Margarētai un viņas dēlam, tante Ellena būtu kļuvusi par ciltsmāti nebeidzamai bāreņu dzimtai, kuri no paaudzes paaudzē būtu izstiepuši roku un ņēmuši pie sevis citu pamestus bērnus. Bet viņš pats toties it nemaz nejustos pamests. Viņš tur sēdētu vara brūns indiānis, skaists un noslēpumains kā Andu kalnu teika, pie tantes Ellenas Ziemassvētku galda, vēro­dams brālēnus un māsicas ar šaurām, melnām acīm, vienmēr ar slēptu smaidu aiz ārējās nopietnības. Un va­kariņu vidū viņš uztvertu Margarētas skatienu, paceltu savu Ziemassvētku sulas glāzi tostam un teiktu:

"Por la vida*, mammucīt!"

Un Margarēta smaidot paceltu arī savu glāzi, lai tos­tam atbildētu. Por la vida! Par dzīvi, par paļāvību un to ticību, kas mīt tantes Ellenas mājā.

Taksometrs kavējas, Margarēta noslīgst uz Postindustriālās Paradīzes ārējām kāpnēm un atbalsta zodu rokās. Kas man galu galā par vainu, viņa domā. Kas par vainu ir mums visām trim? Kāpēc mēs vienmēr esam gatavas domāt cita par citu to sliktāko? Kā mēs varējām kļūt tik velnišķīgi ļaunas un aizdomu pilnas?

Visam vajadzēja būt pavisam citādi. Mēs taču augām drošības laikā, kad katrs saules lēkts bija uzvara pār va­kardienu. Viss ļaunais jau bija noticis, pagātne bija pār­ciesta, izturēta un izprasta, un tagad pāri bija palikusi nebeidzama gaišu rītdienu virkne… Tas bija labi saprotams. Un to taču zināja visi.

' Par dzīvi. (Spāņu vai.)

Bet varbūt ticība nekad nav nekas cits kā vienīgi nai­vums, un varbūt viņiem ir taisnība, tiem ciniķiem, ku­riem tagad pieder pasaule un kuri apgalvo, ka naivums pēc savas dabas ir aprobežots, jo, lai ari Margarēta bija naiva meitene, kas naivuma laikā jutās kā mājās, tad ar to vien nepietiek, ja viņu apraksta tajā mirkli, kad viņa atvēra Kristlnai telefonbūdiņas durvis. Piedevām viņa bija vientiesīga. Dumja. Gandrīz vai debila.

Tomēr nē. Viņa nebija vienīgi naiva. Jau toreiz viņa taču zināja, ka pasaule ir pilna ēnām. Dažas pazibēja kaut kur esamības malā un pazuda, kā viņas pašas un Birgitas māte, citas draudīgi gaidīja savu laiku kā Kristlnas. Dažreiz pat tantes Ellenas sejā parādījās ēnas. Kad, pēc viņas domām, neviens neredzēja, viņa noslīga pie virtuves galda un iespieda seju rokās, bet, kad to atkal pacēla, tā bija svītraina no deguna asiņošanas un asarām.

Un ēnas bija ne tikai mājās pie tantes Ellenas. Kāda meitene ar trauksmainu vizmu acis klasē stāstīja par kādu vietu, kuru sauc Aušvica, kur viņas māte gulējusi pie gāzes kameras divas diennaktis, gaidīdama nāvi, līdz kāds ar baltu autobusu viņu izglābis. Un Suzanne, kāda cita klasesbiedrene, reiz pēcpusdienā atvēra ģimenes veļas skapi un Margarētai parādīja noslēpumu, kas bija nobēdzināts zem baltu spilvendrānu kaudzes. Tas bija kāds attēls. Kādas mazas meitenes fotogrāfija viņai bija aizvērtas acis un mugurā rozā angoras džemperis.

"Tā ir mana māsa," čukstēja Suzanne. "Viņu sauc Deizija."

Margarēta mirkli paskatījās uz meiteni attēlā un at­bildēja čukstus:

"Kāpēc viņai ciet acis?"

"Viņa ir akla."

Margarēta it kā noreiba un meklēja mierinājumu.

"Viņa tik un tā ir jauka. Ļoti jauka."

"Agrāk. Tagad vairs ne," čukstēja Suzanne un pabāza fotogrāfiju atpakaļ zem spilvendrānas. "Viņai ir ūdens­galva."

"Kas tā tāda?"

"Galva tikai aug un aug, tā ir pilna ar ūdeni… Mēs viņu apmeklējām pirms trīs gadiem, un tad tā bija šaus­mīgi liela… Kā balons. Viņa nevarēja sēdēt, galva bija pārāk smaga."

"Vai viņa nekad nedrīkst atbraukt mājās?"

Suzanne aizvēra un aizslēdza veļas skapja durvis. Pēkšņi viņa runāja parastā sarunu tonī, it kā vairs ne­būtu iemesla čukstēt, kad skapis aizvērts. Viņas taču bija vienas, Suzannes mātes un tēva nebija mājās, un ģimenē vairāk bērnu nebija.

"Nē. Tas nav iespējams. Mēs pat viņu vairs neapcie­mojam."

"Kāpēc ne?"

"Jo viņa tā kliedz. Viņa kliedz vēl vairākas dienas, kad esam aizbraukuši."

Pēc tam Margarēta ar divriteni bija braukusi tieši uz mājām, nometusi riteni turpat uz grantētā celiņa un metusies iekšā. Tante Ellena sāka viņu bārt, bet, kad Margarēta pastāstīja par Deiziju, viņa apklusa un pa­grieza muguru.

Par ēnām neviens nemēdza runāt. Un, starp citu, tām bija drīz vien jāpazūd. Tās vairs nedrīkstēs būt, kad atnāks nākotne.

Tikai pieaugusi viņa saprata, ka Kristīna un Birgita nekad nebija lolojušas tādas cerības kā viņa, ka tās ne­kad līdzīgi viņai nebija ticējušas nākotnei. Varbūt tas bija tāpēc, ka viņu bērnības ēnas bija tumšākas nekā Margarētai. Šī atziņa viņu piemeklēja dienā pirms vairā­kiem gadiem, kad viņa piezvanīja Kristīnai, lai uzzinātu, kāds sods Birgitai piespriests par zināma recepšu bloka zādzību un tai sekojošo krāpšanu. Kristīnas balsī bija jūtams slēpts apmierinājums, stāstot, ka Birgita jau no­sūtīta uz Hinsebergu. Margarēta jutās vīlusies. Viņa bija cerējusi uz aizbildņa uzraudzību un ārstēšanas iestādi.

"Tautas māja drūp kopā," viņa sacīja.

"It kā no tā būtu liels zaudējums," atbildēja Kristīna.

Šis tonis bija pietiekams, lai Margarētas acu priekšā pazibētu aina. Augstceltne. Betona pelēka augstceltne mālainā laukā. Tāda Kristīnai bija tautas māja. Un viņai radās aizdomas, ka tā rādījās tikpat pelēka arī Birgitas galvā. Viņai tautas māja acīmredzot bija drūma maza telpa sociālajā nodaļā. Turpretī Margarētas pašas acīs tautas māja vienmēr bija kaut kas pavisam cits. Balts nams zaļā dārzā. Nams, kurā arī pamesti bērni varētu augt drošībā.

Industriālā paradīze.

"Vai tu esi braucēja vai ne?"

Taksometra šoferis ir nikns: viņš pārliecas pār tukšo pasažiera sēdekli un novirpina uz leju rūti, viņš laikam ir izbraucis Songgātanu visā tās garumā, pārgaidījies un novietojis mašīnas purnu īstajā virzienā, bet Margarēta nav viņu pamanījusi.

Viņa izšauj smaidu:

"Atvaino. Es, liekas, sēdēju un sapņoju…"

Pirms desmit gadiem šāds smaids un šāda replika šo­feri būtu atkausējusi, viņš būtu izslēdzis motoru, izkā­pis no mašīnas, palīdzējis iecelt somu un atvēris priek­šējās durvis, lai varētu būt pilnīgi drošs, ka viņa sēdēs cieši blakus. Tagad viņš tikai nepacietīgi blenž uz Margarētu caur pusatvērto mašīnas logu, ļaudams sievietei pašai stiept somu pa ietvi. Viņš pat neprotestē, kad viņa nosēžas aizmugures sēdeklī. Margarēta viegli pasmaida, ne jau tāpēc, ka jebkad būtu spēlējusi tajā pašā līgā kā Birgita, bet gadu desmitiem viņai tomēr ir paticis stai­gāt caur bieziem vīriešu skatienu un roku brikšņiem. Nav nekādas vainas, ka tas ir pagājis, ka beidzot ir atvē­rusies ainava, ka viņa var staigāt apkārt pilnīgi brīvi bez mazākā riska, ka svārki ieķersies kādos brikšņos, pat ja tas nozīmē, ka viņai jāstiepj somas pašai un jāklausās niknu taksistu pārmetumos. Tagad viņai vairs nav jāuzmanās, viņa var sēdēt, stāvēt un staigāt tieši tā, kā pati vēlas, neriskējot atmodināt dzīvei kādu testosterona strūklaku. Bet varbūt Birgitai tas nav gājis tikpat vienkārši un nesāpīgi…

Tajā pašā mirklī, kad domas skar Birgitu, viņa izlemj. Jā. Viņa brauks uz Norčēpingu par spīti visam. Turklāt viņa aizvedīs Birgitu uz Mūtalu.

Jo Margarēta nebaidās ne no velna, ne troļļiem. Ne arī no māsām.

Viņa uzmet skatienu priekšējā paneļa pulkstenim, kad brauc ārā no darbnīcas: ja kārtīgi spiedīs gāzes pe­dāli, tad nokavēs tikai pusstundu.

Tādā dienā kā šī ir tik patīkami steigties, braukt trakā ātrumā pa šauro Mūtalas ceļu, uz kura tik reta satiksme, nolaist priekšējo stiklu lejā, lai saulainais vējš, mašīnai ātri traucoties, bužinātu matus. Debesis virs galvas ir augstas un skaidras, zeme zem kājām mitra un gai­doša.

Margarētas labā roka tausta pēc radio un, kad viņa pagriež pogu, tad pārsteigumā iesmejas. Tā taču ir Klāsa balss, kas piepilda mašīnu, viņa sēž Klāsa vecajā mašīnā un klausās viņa balsī! Viņš ziņo tajā pašā stakato kā vienmēr: tā ir īpaša valodas melodija, kas šķiet kopēja visiem pasaules ārzemju korespondentiem. Paiet zināms brīdis, līdz viņa īsti uztver sacīto. Bosnijas kalnos atrasts vēl viens masu kaps četrdesmit četru cilvēku mirstīgās atliekas, domājams, vīriešu un jaunu zēnu…

Viņa samazina ātrumu un ar roku satausta cigaretes. Četrdesmit četru cilvēku ķermeņi. Viņa var iedomāties tukšos acu dobumus un kailo galvaskausu ņirdzīgo smīnu. Un arī Klāšu, kurš smagiem zābakiem kājās stāv viņu kapā ar mikrofonu zem paša deguna.

Viņš pārradīsies mājās nedējas nogalē, Margarēta ir solījusi sestdienas vakarā aizbraukt viņam pakaļ uz Arlandu. Tad abi dosies ēst vakariņas ārpus mājas, kā vien­mēr, Klāss jau pirms aizbraukšanas ir pasūtījis galdiņu viņu kvartāla restorānā. Tur viņš darbosies ap galda pie­derumiem un stāstīs, patiesībā neko nepastāstot. Klāss nekad neko nepastāsta. Tukšo telpu starp viņiem Klāss piepilda ar vārdiem, bet neko nepasaka. Neko, kas tie­šām būtu svarīgs. Neko, kas tiešām atbilstu patiesībai.

Un viņa pati arī nesaka neko, vismaz neko tādu, kas tiešām būtu svarīgs, un neko, kas tiešām atbilstu patie­sībai. Viņa taču nezina, kā Klāss reaģētu. Tikpat maz, cik viņš zina, kā reaģētu Margarēta.

Viņi viens otru mierina. Bet viņi viens uz otru nepa­ļaujas. Pat ne mirkli.

Kad Margarēta sāka strādāt astrofizikas institūtā, viņu sasniedza sačukstēšanās, ka viens no pētniekiem esot liels baznīcā gājējs. Ne jau tādēļ, ka tas būtu ma­nāms. Viņš lamājās un trokšņoja trakāk nekā citi, un, kad reizi pusgadā vajadzēja braukt uz Svalbardu pārbaudīt instrumentus, tad parūpējās, lai citi uzzinātu, ka viņš domā ielikt mugursomā arī pudeli viskija.

Viņu sauca Vikings. Vēl turklāt.

Sākumā Margarēta bija viņu vērojusi ar zināmām bai­lēm. Ar šiem baznīcā gājējiem bija tāpat kā ar trubadū­riem un dzejoļu lasītājiem cilvēks nekad nevar zināt, kad viņi domā kļūt apgrūtinoši. Bet viņas bailes nozī­mēja arī ko citu, tās radīja mazu vilinājumu iepazīties ar šo cilvēku tuvāk. Priekšrocība ar ļaudīm, kurus uzskata par apgrūtinošiem, ir tā, ka viņu sabiedrībā cilvēks var pavājināt aizsardzību un pats kļūt mazliet apgrūtinošs.

Viņa padevās kārdinājumam vakarā, kad kādam kolē­ģim tika svinēta piecdesmit gadu jubileja un institūtā notika pārsteiguma balle. Ēdamzālē tika uzklāts garš galds, un vēlāk sākās dejas. Margarēta gāja projām, kad magnetofonā sāka griezties pirmā lente, viņa steidzās augšup pa kāpnēm uz savu kabinetu, it kā piepeši būtu atcerējusies kaut ko ļoti svarīgu un nepabeigtu. Bet patiesībā viņa domāja tikai paņemt savu mēteli. Tāpat kā bieži vien agrāk, viņa jutās nogurusi no ļaužu burz­mas šajās svinībās, tagad viņa vēlējās brīdi pabūt viena, uz laboratorijas jumta izbaudot kādu dūmu un šo to pārdomājot.

Augšā savā istabā viņa uzvilka mēteli, bet neaiztai­sīja rāvējslēdzēju un arī neuzvilka zābakus. Viņai patika skatīties uz savām kājām šaurajās svinību laiviņās, tās ļāva iztēloties, ka viņa ir pavisam cits cilvēks, kam ir tikai virspuse un fasāde un kas dzīvo pavisam citādu un daudz pilnasinīgāku dzīvi nekā viņa pati.

Tikt uz jumta bija pavisam vienkārši. Bija jākāpj aug­šup pa šaurām kāpnēm un jāiziet pa visparastākajām durvīm, tas arī bija viss. Jumtam vajadzēja būt pieeja­mam, jo tas bija klāts plastikāta burbuļiem, lieliem, neglītiem burbuļiem, kuri sargāja tos aparātus un in­strumentus, kas nepārtraukti bija pavērsti pret debesim.

Tajā pašā mirkli, kad Margarēta atvēra durvis, viņa ieraudzīja ziemeļblāzmu. Tā bija milzīga, tik liela, ka piepildīja vai pusi no debesīm un laistījās tādās krāsās, par kādām viņa līdz šim bija tikai dzirdējusi. Parasti zie­meļblāzma bija balta vai zila, bet šovakar debesīs trau­cās tumši violeti viļņi, gaismas strēles parādījās un zuda, lieli purpura laukumi plivinājās kā žūstoši palagi vējainā sapnī. Un debesis atspoguļojās uz zemes. Sniega klājums pēkšņi iekrāsojās ceriņkrāsā.

"Ak vai," skaļi sacīja Margarēta sev pašai, vienlaikus aizgrābta un vīlusies. Vēl arī pēc pāris Kirunā pavadī­tajiem gadiem viņa nebija pārvarējusi savas iracionālās ilgas pēc tā, lai ziemeļblāzmu varētu dzirdēt, lai Visumu pildītu mūzika, kad saules elektroni sāk atmosfērā dejot, lai vijoJu lociņi sekotu ziemeļblāzmas drapēriju līnijām, lai timpāni un trompetes dunētu, kad korona vērstu pret viņu savus starus, lai pār debesu velvi atskanētu klusa flauta kā sudraba dziesma, kad izrādei pienāktu beigas.

Bet, protams, ziemeļblāzmu nevarēja dzirdēt, arī ne tik violetu kā šī. Krāsa bija atkarīga no tā, ka elektroni ar lielu ātrumu bija neparasti dziļi iespiedušies atmo­sfērā. Tomēr, vai nu elektroni bija ieniruši dziļi, vai ne, šī violetā zīda drapērija bija īsts brīnums, un tam, kas kļūst par liecinieku šādam brīnumam, jāaiztur elpa, jā­liek roka uz krūtīm un jāpavērš seja pret debesīm. Viņa var iekšēji gavilēt, bet viņai jāklusē, ir aizliegts izdot pat niecīgāko skaņu…

Ak, ko nu. Viņa noņēma roku no krūtīm un taustīja kabatā pēc cigaretēm. Ja cilvēks bija spiests klusēt šāda brīnuma klātbūtnē, tad jau uz visas planētas vajadzēja valdīt kapa klusumam. Jo kas tad mūžības priekšā ir šī Ziemassvētku eglītes lode, ja ne īsts brīnums? Aizmirsts brīnums, bet trokšņains un piedrazāts, pilns ar viltoju­miem un trivialitātēm, saplīsušām plastmasas pīlītēm un novecojušiem kalendāriem, noirušām zeķbiksēm un novalkātiem akrila džemperiem, treknu, neveselīgu pār­tiku un smirdošām trauklupatām. Un varbūt jāpateicas visai šai drazai, kas novērš mūsu uzmanību, domāja Margarēta, jo, ja mēs, cilvēki, nepārtraukti atcerētos, ka dzīvojam brīnumā, tad varbūt vilktos apkārt izgrezno­jušies kā new age [10] fejas disneja filmā, dziļā nopietnībā un taisnu muguru, un mūžīgi sauktu ai! un oi!, ieraugot vismazāko bērza lapiņu vai zāles stiebriņu. Un vai tas viss būtu patīkami? Drīzāk gan ne.

Margarēta pieliecās, lai aizdedzinātu cigareti, bet durvis viņai aiz muguras tika pagrūstas, un viņai nācās klupt dažus soļus uz priekšu. Atvērtajās durvīs parādījās Vikinga četrstūrainā seja.

"Hopsā," viņš teica. "Atvaino."

Margarēta atguva līdzsvaru.

"Nav tik traki. Nāc tik ārā, šovakar te lielisks šovs."

"Redzu," atteica Vikings un pārvilka ar roku pār seju. "Vareni."

Viņš bija izmeties kreklā. Turklāt līdz pusei uzrotījis piedurknes.

"Vai tad tev nesalst?" jautāja Margarēta.

"Nē. Man jāatvēsinās. Tur apakšā ir diezgan karsts, ļaudis atgūst formu…"

"Tu vēl saķersi plaušu karsoni."

Vikings pavīpsnāja un šķībi uz viņu paskatījās:

"Tas nekas. Es ticu, ka ir dzīve arī pēc šīs."

Margarēta samulsusi iesmējās un apkampa pati sevi, dauzīdama kājas smalkajās laiviņās, lai dabūtu dzīvību kāju pirkstos.

"Man pašai, kā redzi, mugurā mētelis…"

"Nūja. Bet tev kājās nav zābaku."

"Nav gan. Dažs labs no mums nekad nav īsti pārlie­cināts. Ari ne par temperatūru."

Brīdi iestājās klusums. Virs viņu galvām dižojās zie­meļblāzma.

"Vai ticēt ir skaisti?" jautāja Margarēta. "Vai tas dzīvi padara vieglāku?"

Vikings viegli nopūtās un sakrustoja rokas uz krūtīm.

"Korektā atbilde ir nē. Ticība nav nekāds baudas līdzeklis, nav arī palīgs vienkāršas dzīves meklējumos."

Margarēta gaidīja turpinājumu, bet viņš vairs neko neteica. Viņai pašai vajadzēja pabikstīt:

"Bet patiesā atbilde? Tā nekorektā?"

"Patiesā atbilde ir jā. Ir skaisti ticēt. Tas padara dzīvi vienkāršāku. Tad ir pieejama cita valoda."

Viņš pagriezās pret Margarētu un, piemiedzis acis, skatījās:

"Vai esmu pareizi izpratis, ja esmu iedomājies, ka tu esi nomaldījusies humāniste?"

"Nūja. Esi gan izpratis. Lai gan vairāk nomaldījusies nekā humāniste. Ja vien tu zini, ko gribu teikt…"

"Nē. Kā tas gadījās, ka tu kļuvi par fiziķi?"

Margarēta dziļi ievilka dūmu. Vai viņai būtu jāstāsta? Nē. Viņa varētu iedomāties gulēt ar Vikingu, ja būtu ne­pieciešams, bet nekādā ziņā nespētu pastāstīt par parabolām Tanumā. Ir taču robežas.

"Ak," viņa sāka, "tas bija septiņdesmitajos gados. Ne­viens negribēja studēt fiziku, visi vēlējās kļūt par socio­logiem. Dabas zinātņu institūti ņēma pretī visus, kas nejauši gāja garām… Un es esmu tieši tāda, kas gāja garām. Patiesībā es biju domājusi kļūt par arheoloģi."

Viņa atbalstījās pret sienu un nodzēsa cigareti pret kurpes zoli, īsu bridi pelni kā melns punkts palika pie gaišās ādas, tad izdegušās plēksnes iekrita sniegā.

"Gravitācija," iesmējās Margarēta. "Visu laiku šī gra­vitācija…"

Vikings jautājoši pacēla uzacis, bet neko neteica. Margarēta iztaisnoja muguru, sabāza rokas mēteļa kaba­tās un ierāva kaklu un zodu apkaklē.

"Vai man ir taisnība, ja esmu iedomājusies, ka tu esi pārceļojis?" viņa jautāja. "Uz citu šķiru."

"Jā. Mans vecais bija mežstrādnieks. Un tu?"

"Protams. Māte bija aprūpes māsa. Pirms kļuva par mājsaimnieci."

"Ak tā," noteica Vikings. "Un vai tu esi kaut ko redzē­jusi un iemācījusies šīs pārceļošanas laikā?"

"Šo un to," atbildēja Margarēta ar šķību smaidu. "Gan par to, ko esam ieguvuši, gan par to, ko neesam."

Vikings sakrustoja rokas un strauji sāka sist sev pa sāniem, viņa elpa plūda no nāsīm kā baltu spalvu pušķi.

"Vai tu domā pašapziņu? To vispārējo izstarojumu, ka es pats esmu norma, bet visi pārējie izņēmumi? Tā mums trūkst. Tāpat kā to priekšstatu, ka tas, kurš pie­dzimst pārticībā, to ir pelnījis, kamēr citi pelnījuši to nabadzību, kurā piedzimuši."

Margarēta saviebās.

"Tu aizmirsti priekšrocības. Brīvību. Mums ir brīvība, kas viņiem nekad nebūs."

Vikings iebāza rokas padusēs. Viņam sala, un ziemeļ­blāzma bija aizmirsta.

"Varbūt arī."

"To sevišķi var redzēt pie sievietēm," teica Margarēta. "Žēl pat skatīties…"

Vikings sāka lēkāt uz vietas, turēdams rokas padusēs.

"Kā tad tā?"

"Viņas ir briesmīgi labi audzinātas. Nekad nepaceļ balsi. Nekad nesmejas ar vaļēju muti. Neskrien. Nekāpelē. Nefantazē. Tikai sēž, sakļāvušas kopā ceļgalus, un cer, ka nevienu netraucē. It kā būtu tikai pusdzīvas."

Vikinga skatiens it kā vērsās uz iekšu, bet viņš vēl arvien lēkāja.

"Nūja," viņš sacīja. "Tev laikam taisnība. Un to var teikt arī par vīriešiem. Pilsoniskā sabiedrība prasa vien­veidību. Bet to dara arī strādnieku šķira."

Margarēta pievienojās lēkāšanai, arī viņai sala, bet negribējās iet iekšā. Bija tik jauki vienreiz atklāti izru­nāties ar godīgu cilvēku. Viņu kājas ritmiski dunēja pret jumtu.

"Bet mēs, pārceļotāji uz citu šķiru, esam brīvi," viņa sacīja. "Mēs viscaur esam citādi. Tas ir mūsu ieguvums."

Vikinga nopūta vēlās kā mākonis no mutes:

"Es to nezinu. Dažreiz ir jauki būt kaut kur piederī­gam, tas ir tik pašsaprotami un nepretenciozi."

Margarēta aizvēra acis un lēkājot pārdomāja.

"Nē," viņa beidzot sacīja. "Ir jauki būt nekur nepie­derīgam."

"Tātad tu neredzi nevienu trūkumu. Tikai brīvību?"

Margarēta beidza lēkāt un stingri sakrustoja rokas ap sevi. Arī Vikings apstājās, un viņa elpas vilcieni bija smagi.

"Tomēr," teica Margarēta. "Vienu trūkumu es redzu. Bet es neesmu tas cilvēks, kas izrēķinātu, vai tā ir privātpsiholoģiska problēma, vai ari te ir runa par pārce­ļošanu. Man nav paļāvības. Es nepaļaujos ne uz vienu."

Vikings brīdi blenza viņā, tad ari sakrustoja rokas ap sevi.

"Nav paļāvības?" viņš jautāja. "Nav taču nekāda iemesla, lai tāda būtu."

"Vai arī tu nepaļaujies ne uz vienu?"

Vikings atvēra durvis un ar žestu virzīja viņu iekšā siltumā.

"Es paļaujos uz Dievu," viņš teica. "Bet paļauties uz cilvēkiem? Nav pamata uz viņiem paļauties. Viņi ir spē­jīgi uz jebko."

norčēpingas policijas iecirknis stāv kā izsaukuma zīme pie Ziemeļu promenādes. Margarēta to redz jau iztālēm, bet, kad piekļūst tuvāk, tad jābrauc tam divreiz apkārt, pirms viņa saprot, kur jānogriežas, lai atrastu stāvvietu.

Norčēpinga līdzinās pati sev. Gaisma no debesim vēl joprojām ir misiņa toni, tramvaji vēl grab pa ielām, un Norčēpingas iedzīvotāji steidzas tāpat kā pirms trīs­desmit gadiem. Viņai šī pilsēta patīk. Šeit nav nekā no tās žultainās paštaisnības, kas viņu Kirunā dažreiz spēj iedzīt izmisumā. Varbūt viņai iemest savu disertāciju papīrgrozā un pārcelties uz šejieni, izmantot veco peda­goģes diplomu, kļūt par skolotāju kādā ģimnāzijā un sadabūt sev mīļāko. Varbūt zemnieku ar raupjiem vai­giem un dziļām saknēm Estjētlandes trūdzemē. Tas gan būtu kaut kas. Ja vien viņa neizdarītu tāpat kā Hubertsons un katru ceturtdienu neietu uz diezgan mietpilso­niskām dejām viesnīcā Standard Hotel. Tad viņa katru piektdienu varētu staigāt apkārt un izskatīties pēc Češīras Kaķa. Tieši tāpat, kā darīja viņš.

Bet diemžēl. Tas neiet cauri. Cilvēks, kuru audzinājusi tante Ellena, nevar iemest disertāciju papīrgrozā un ne­pabeigt to, kas iesākts. Ar Margarētas disertāciju ir tāpat kā ar tiem galdautiem, kurus viņa reiz izšuva; lai arī jau sākumā varēja gaidīt bēdīgu iznākumu, tos vaja­dzēja pabeigt. Tā bija noteikusi tante Ellena. Vai Dievs. Vai Augstskolu pārvalde.

Viņa aizcērt auto durvis, aizslēdz tās un paskatās ap­kārt. Pie ieejas policijas iecirknī neviena nav, varbūt Birgita gaida iekšpusē. Viņa izvelk no somiņas suku un stei­dzīgi izvelk to caur matiem, sakārto jaku un ļauj mēlei nolaizīt priekšzobus. Jāizskatās glīti, ja iet iekšā policijas iecirknī, sevišķi tad, ja tur jātiekas ar tādu personu kā Birgita. Margarētai mazliet bail no varas ietādēm. Īste­nībā viņa uzskata, ka, protams, šur un tur jābūt polici­jas iecirkņiem un sociāliem kantoriem, lai palīdzētu pil­soņiem nelaimē, bet viņa pati gan uzmanās, lai ar tiem nebūtu nekādas darīšanas. Viņai ir aizdomas, ka gan policisti, gan sociālie darbinieki ir kā mītu āpši, kas kož un neatlaiž zobus, kamēr nedzird nokrakšķam skeletu.

Arī vestibilā ir tukšs, tur nav nekādas Birgitas, kas neatlaidīgi gaidītu iekšpusē. Margarēta uzmet skatienu pulkstenim; viņa ir atbraukusi agrāk, nekā cerēts, un nokavējusi tikai divdesmit minūtes. Birgita gan būtu va­rējusi būt saprātīga un gaidīt. Bet varbūt viņa sēž reģis­tratūrā…

Tur iekšā ir daudz ļaužu. Noguruši pilsoņi visapkārt stāv, sēž un gaida, visiem rokā kārtas numuri tāpat kā kādā pasta nodaļā. Margarēta paņem lapiņu un apspiež vaidu. Viņas numurs ir 73, bet pašlaik pār reģistratūras leti pārliecies numurs 51 un murmina savu vajadzību. Viņai būs jāgaida vai puse dienas.

Viņa ļauj skatienam slīdēt pār telpu: ir pagājuši daži gadi, kopš viņa pēdējo reizi satika Birgitu, var jau būt, ka Margarēta uzreiz viņu nepazīs. Bet nē. Šeit nav ne­viena, kam būtu vismazākā līdzība ar Birgitu. Vairums ļaužu ir klusi un labi audzināti, tikai viena persona kaut ko runā pusbalsī un lādas. Tā varētu būt Birgita, ja nebūtu tik acīmredzams, ka minētā persona ir vīrietis: viņam ir gan bārdas rugāji, gan tetovējumi. Margarēta ir gatava domāt par māsu jebko, tomēr ne jau nu to, ka viņa būtu mainījusi dzimumu. Birgita vienmēr ir bijusi ļoti sajūsmināta par to, ka ir sieviete.

Pēkšņi viņa saprot.

Nūja. Tas atkal ir noticis. Divas reizes vienā diennaktī viņa ir aizvilināta uz vietām, kur Birgitas nav. Bet šī reize ir dīvaināka nekā vakarējā. Kristīna ļoti labi varēja samelot par to telefona sarunu, ja kaut kāda nesapro­tama iemesla dēļ uzskatīja par pieņemamu vai pusi nakts skraidīt pa dažādām nodaļām Mūtalas slimnīcā, bet šodien taču Margarēta pati runāja ar Birgitu. Tā balss, ko viņa dzirdēja, bija Birgitas. Pilnīgi noteikti. Kristīna nekad to nespētu tik labi atdarināt.

Pie velna. Tagad viņai šī spēlīte ir līdz kaklam, lai arī kurš to spēlē, turpmāk tā notiks bez Margarētas. Viņa saburza savu kārtas numuru un iemet papīrgrozā. Viņa dosies uz Stokholmu. Nekavējoties.

Viņa pagriežas tik strauji, ka uzgrūžas kādam poli­cistam, kurš pašlaik šķērso telpu, bet, pirms vēl paspēj savu impulsu nobremzēt, viņa atklāj, ka uzlikusi roku policistam uz pleca. Kad viņš pagriežas, Margarēta redz, ka viņš ir ļoti jauns. Āda ir tikpat gluda cik krekls, un tā vien šķiet, ka kāds ir pārvilcis tvaika gludekli pār visu viņa personu.

"Atvaino," saka Margarēta, "man ir tikai viens ātrs jautājums…"

"Jā?"

Viņa rūpīgi izvēlas vārdus, izsakot domas tā, kā to darītu kāda pārraudze vai sociālā sekretāre.

"Man vajadzēja šeit sastapt kādu personu no Mūta­las. Personu, kura no rīta šeit tika aizturēta. Birgitu Fredriksoni."

"Un?"

"Bet es viņu nevaru atrast. Bija teikts, ka viņa gaidīs ārpusē, tomēr viņas tur nav."

Tikko izgludinātais sarauc pieri.

"Kāda viņa izskatās?"

Margarēta vilcinās. Kāda tad Birgita tagad izskatās?

"Gadus piecdesmit veca. Diezgan drukna. Mazliet skaļi uzvedas."

Policists šķībi pasmaida.

"Man liekas, es zinu, kuru tu domā. Pirms brīža mēs viņu no šejienes izraidījām."

Aiz atvieglojuma Margarētai saļogās ceļi. Birgita tātad te bijusi, un nekāda mānīšanās nav notikusi. Viņa paceļ uzacis un jautājoši skatās uz tikko izgludināto:

"Izraidījāt?"

Viņš saslienas:

"Viņa te sacēla traci, un mēs likām viņai šīs telpas atstāt. Mēs ar kolēģi viņu izvedām laukā."

Margarēta ar roku noglauž pieri ir viegli iedomā-N ties, kā tas notika. Izteiksmīgi.

"Vai redzēji, kur viņa palika?"

"Aizgāja uz Ziemeļu promenādes pusi. Uz dzelzceļa staciju."

Viņai jāgaida divas sarkanās gaismas, pirms nonāk uz īstās ietves. Viņa kļūst nepacietīga, pēkšņi viņai jā­steidzas, pēkšņi ir neiedomājami svarīgi atrast Birgitu un parūpēties, lai viņa nokļūst atpakaļ Mūtalā.

Vispirms viņa ņem priekšā dzelzceļa staciju un rūpīgi to pārbauda. Uzgaidāmajā telpā Birgitas nav. Arī biļešu rindā ne. Birgitu neredz arī uz perona. Viņa nevar būt aizbraukusi, jo pēdējo divu stundu laikā neviens vilciens uz Mūtalu nav gājis. Un visu uzgaidāmās telpas tualešu durvis rāda zaļu, tātad viņas nav ari te. Tomēr Margarētai grūti iedomāties, ka Birgita jebkad maksātu piecas kronas, lai tiktu tualetē. Tāpēc labāk pārbaudīt.

Kāda pusaugu meitene decimetru augstās platformenēs aizdomīgi vēro Margarētu, kad viņa iet no vienām durvīm pie citām, iebāž piecas kronas katrā slēdzenē un atver durvis, lai tās tūlīt atkal aizvērtu. Birgitas nav. Tikai parastais tualetes papīra milzums uz grīdas.

Iznākusi uz dzelzceļa stacijas kāpnēm, viņa apstājas un skatās visapkārt. Varbūt viņai vajadzētu iet uz parku Ziemeļu promenādes otrā pusē, kur agrākajos laikos varēja uzturēties, ja gribēja prom no ļaužu acīm. Un, ja tur neveiksies, tad viņa dosies atpakaļ uz mašīnu un brauks uz Saltengenu. Ne jau tāpēc, ka viņa zinātu Saltengena ir tāda pati kā agrāk, bet gan tāpēc, ka pa­zīst Birgitu pietiekami labi, lai nojaustu, ka viņa labprāt staigā pati savās pēdās.

Iegājusi parkā, viņa paskatās pāri ielai un apraujas pussolī: Standard Hotel vairs nav Standard Hotel, viņa vairs nekad nevarētu doties uz turieni tādās pašās darī­šanās kā Hubertsons un arī nevarētu slēpt apmierinā­jumu tāpat kā viņš. Pie velna. Viņa spārda celiņa granti un velkas tālāk Kārļa Juhana parka virzienā. Liekas, ka uz tālākā soliņa sēž daži dzērāji. Viņa samiedz tuvredzī­gās acis: šķiet, tur ir tikai vīrieši, lai gan dzīve viņai ir iemācījusi, ka no attāluma jauni vīrieši un vecas sie­vietes izskatās maldinoši līdzīgi.

Bet šis nu gan ir caur un cauri vīriešu pulciņš, to viņa saprot, kad pienāk tuvāk. Trīs noplukuši pusmūža vī­rieši, kas laiž no rokas rokā vienu nabaga alus pudeli. Varbūt viņi ir redzējuši Birgitu, varbūt zina, kur tā atro­das… Bet nē. Margarēta nedomā viņiem neko prasīt. Ne jau tāpēc, ka baidītos, bet gan tāpēc, ka nezina, kā tiks no viņiem vaļā, ja reiz būs uzrunājusi. Tāpēc viņa met tiem apkārt likumu un kājo tālāk.

Dažas minūtes vēlāk viņa apsēžas uz terasveidigās upmalas platajām kāpnēm aiz vecā restorāna Strand, Norčēpingas pirmā naktskluba, un veras Mūtalas upes straumē. Te viņa jūtas kā mājās, viņa ar draudzenēm bieži sēdējusi uz šīm kāpnēm, skatīdamās ūdenī. Un vienreiz viņa bija šajā restorānā studentu svētkos. Tur bija arī Andrē. Ar sievu.

Margarēta saviebjas un atver somiņu, lai sameklētu cigaretes. Kas viņš gan bija par riebekli! Likās, viņam sa­gādāja baudu, ka abas atradās vienā telpā, kurā viņš vadīja Margarētu pa dejas grīdu, kamēr sieva pavisam vientuļa sēdēja pie galdiņa, brīžam atvērdama, brīžam aizvērdama vakarsomiņas slēdzi. Un kas par mazu idioti bija viņa pati. Smaidoša un laimīga, slapja un gatava uz visu, tiklīdz viņš raidīja skatienu tās virzienā.

Pūš stiprs vējš, un viņai ar roku jāsatur mati, lai tie šķiltavu liesmiņā neaizsviltos, tik un tā viņa nespēj lies­miņu nosargāt no vēja, tā uzliesmo tikai desmitdaļu sekundes un nodziest. Tomēr mati ir svarīgāki: viņa pie­liec zodu tuvāk krūtīm un klikšķina, un klikšķina, un klikšķina.

"Ak tomēr atbrauci," saka kāda balss viņai aiz mu­guras. "Baigi forši. Vai piedāvāsi man arī cigareti?"

Būt Birgitas jaunākajai māsai ir arī būt viņas lupatu lellei, kuru mētā gan šur, gan tur ar aizvērtām acīm, un nekad nezināt, kur atrodies, kad acis atkal atveras. Tā tas vienmēr bija arī mājās tantes Ellenas dārzā; parasta rotaļa piepeši varēja pārvērsties par kaut ko pavisam citu, jāņogu krūmi, kuri nupat bija piena veikala sienas, izkusa un kļuva par aptiekas plauktiem. Margarēta atbalstījās pret dārza krēslu kā pret leti un laipni uz­smaidīja slimajai klientei, kas klibodama nāca pāri zālā­jam, labo roku paslēpusi aiz jakas.

"Tagad es patiesībā esmu profesors," teica Birgita. "Tāds, kas nav pie pilna prāta. Un es tev jautāju, vai jums aptiekā ir čūsku inde…"

"Čūsku inde?"

"Jā. Un tu saki, ka nav."

Margarēta piešķieba galvu un pakniksēja:

"Diemžēl. Mums nav čūsku indes."

Birgitas seja pārvērtās šausminošā grimasē, viņa iz­rāva roku, kas bija paslēpta aiz jakas, un kratīja Margarētai acu priekšā mazu stikla burciņu:

"Haha! Tad jūs to tagad dabūsiet. Jo man burkā ir čūskulēni, un tie jums jāpērk!"

Margarēta kāpās atpakaļ un viņai kaklā sāka kāpt ne­labums. Viņa nevarēja redzēt, kas atrodas burkā, bet pietika ar domu par kaut ko slidošu un pelēku spožajā burkā.

"Nē!"

Birgita smejoties atmeta galvu, tagad tiešām viņa bija kā traks profesors:

"Jā. Tu teici nē, un es sadusmojos. Jums jāpērk manas čūskas! Un jāmaksā tūkstoš kronu, citādi es tās laidīšu ārā!"

Margarēta pacēla rokas, lai atvairītu pati savas bailes.

"Nē!"

"Tu teici nē. Un tad es tā sadusmojos, ka taisīju vaļā vāciņu un laidu čūskas ārā!"

Margarēta kliedza. Tā bija tik griezīga skaņa, ka izbai­dīja putnus ķiršu kokā, un tie pacēlās spārnos pret debe­sīm kā ēna. Viņa redzēja, kā čūskas krita ārā no burkas līdzīgi pelēki lāsumainam kunkulim, kā tās vijās un locījās cita pār citu, kad nonāca uz letes, kā dažas no­krita uz grīdas, kā tās tinās un līda viņai tuvāk, kā viena jau bija sasniegusi viņas pēdu un tūlīt apņems potīti… Viņa pieliecās un airējās ar rokām gar kāju, tomēr neuz­drošinoties tai pieskarties.

"Nē!" viņa kliedza. "Izbeidz! Nē! Nē!"

"Negaudo," teica Birgita. "Paskatīsimies, kura no mums uzkāps augstāk ķiršu kokā!"

Stikla burka stāvēja uz dārza krēsla. Tā bija tukša. Jo bijusi tukša visu laiku.

Margarēta sēžot apņem ar rokām ceļus un vēro Birgitu, kamēr tā aizdedzina cigareti, un Birgita atbild ar ātru skatienu. Tajā glūn brīdinājums. Es ļoti labi zinu, kāda izskatos. Bet pasaki tikai vienu vārdu, un tad ska­nēs blīkš un blākš!

Viņas dubultzods pārvērties par noļukušu maisu. Zem acīm zili loki. Lūpas ir raupjas un iesprēgājušas, mati nespodri un kruzuļaini no veciem ilgviļņiem, tie krīt pār seju kā pusaizvērta drapērija. Viņas ciskas ir tik resnas, ka džinsu staras iekšpusē galīgi izdilušas. Virsjaka ir apskrandusi; balts sintētisks oderējums blenž ārā no cauruma pie vienas kabatas un no ieplīsuma uz pie­durknes. Sarkanais audums ir klāts ar vienlaidu netī­rumu kārtu, izskatās tā, it kā kāds būtu uzpūtis pelēkbrūnu krāsu pāri visai jakai.

"Pie velna, tu nu gan biji ilgi," saka Birgita. "Es gai­dīju un gaidīju, un beidzot gāju prom."

"Mašīna bija darbnīcā," saka Margarēta. "Pagāja labs laiciņš, kamēr to dabūju."

Bet Birgita viņas vārdus nedzird.

"Tie kruķi šajā pilsētā gan nav pie pilna prāta, velns parāvis…"

"Ak tā."

"Šķiet, ka te nav pat atļauts staigāt šurp un turp pa ielu… Es nemaz nebiju pilnā, bet viņi mani tomēr iesūca iekšā. Es taču ne velna nebiju izdarījusi."

"Bet ko tu dari Norčēpingā? Kā tu te nonāci?"

Birgita dziļi ievelk dūmu un noplivina plakstus.

"Bija kāda svinēšana. Es īsti nezinu, vakar biju diez­gan nogurusi… Būšu bijusi kādā pārtejā."

Atmiņas zudums, domā Margarēta. Drīz tavas sma­dzenes būs tik caurumainas kā Šveices siers, mīļo mās. Un to tu pati zini.

"Vai tad tu neatceries?"

Birgita veltī viņai šķību skatienu un mēģina sapuri­nāties.

"Pie velna. Tu jau zini. Tā bija baigi vētrainā pārteja, skaidrs taču…"

Viņa mēģina savilkt mutes kaktiņus uz sāniem, bet augstprātīgais smaids nespēj izplaukt. Viņa pagriež galvu un sāk skatīties ūdenī, tad dažas reizes strauji sa­mirkšķina acis.

Margarēta apliek viņai roku un pievelk sev klāt, ļau­jot Birgitas galvai atpūsties uz sava pleca.

Vienu vienīgu reizi Margarēta atbildēja uz telefona zvanu, lai gan patiesībā tas viņai nebija atļauts. Tas bija kāds vēls ziemas vakars gadu pēc tam, kad mājā bija ieradusies Birgita. Kāds ceturtdienas vakars.

Mājās pie tantes Ellenas ceturtdienas vakaros bija mazgāšanās, meitenes uzvilka savus frotē peldmēteļus un pagrabā sastājās rindā. Un, kamēr tante Ellena berza vienu, abas pārējās sēdēja uz grīdas koka redelēm un gaidīja savu kārtu.

Bet tieši tajā ceturtdienas vakarā Maragrēta nevarēja iet pārējām līdzi, jo viņai bija temperatūra, un tad maz­gāties ir bīstami. Sakrustojusi kājas, viņa sēdēja uz savas gultas tukšajā istabā un lasīja grāmatu no sērijas par pieciem bērniem, kad zvanīja telefons.

Viņa klausījās. Tante Ellena vienmēr dusmojās, kad Birgita neņēma vērā aizliegumu atbildēt uz telefona zva­niem un metās telefona virzienā, līdz tas ievilka elpu, lai iezvanītos. Ja tante Ellena tobrīd mazgāja traukus vai arī ja viņai bija netīras rokas, tad Birgita vienmēr pie­steidzās pirmā, un pēc tam bija rāšanās.

Tagad Margarēta šaubījās. Vai viņai iet pie telefona? Vai aizliegums ir spēkā arī tad, ja tantes Ellenas nav mā­jās? Nē. Ja telefons zvana, tad kādam jāatbild, un tieši šobrīd viņa ir vienīgā, kas pieejama. Viņa ātri savilka uz augšu nobrukušās vilnas zeķes draudēja nāvessods, ja staigāja kailām kājām pa grīdu, kad bija temperatūra, un lavījās ārā priekšnamā.

"Hallo," viņa teica, pacēlusi melno klausuli. Tā bija tik liela un smaga, ka viņai to vajadzēja turēt abām rokām.

"Ak, manu mīlulīt," kāda balss šņukstēja viņai ausī. "Kā man palaimējās, ka tu esi pie telefona… Es baidījos, ka pienāks tas sliktais cilvēks, kas visu laiku mani lamā…"

"Hallo," Margarēta atkārtoja. "Kas runā?"

Sieviete klausulē šņukstēja:

"Jā, bet vai tad tu nedzirdi, vecenīt? Vai tad tu manu balsi vairs nepazīsti? Es taču esmu tava mammucīte, tava jaukā māmiņa. Bet es zvanu pēdējo reizi…"

Balss pārgāja gaudošanā:

"Jā, tagad nu ir pēdējā reize, kad mamma zvana, ve­cenīt, jo tagad mamma mirs nost! Viss ir skaidrs. Uz galda man burkā ir miega tabletes un blakus guļ nazis… Pēc brītiņa es iedzeršu visas tabletes un pēc tam pārgriezīšu rokām dzīslas, vai saproti? Es būšu beigta! Jo man neļauj būt kopā ar manu meitiņu! Tad tik viņi redzēs, tie, kas mūs izšķīra, tie, kas pat nejauj tev nākt un palīdzēt mammai kaut mazumiņu! Gan viņi to nožēlos!"

No drudža sašūpojās grīda, Margarētai vajadzēja atbalstīties pret sienu, lai nenokristu.

"Kas runā?" viņa vēlreiz jautāja. "Hallo, kas runā?"

Šņuksti sekundes laikā pārgāja niknā šņācienā:

"Neizliecies, Birgita! Tu ļoti labi zini, kas runā!"

"Jā, bet… Es neesmu Birgita. Es esmu Margarēta."

Svešā balss piepeši kļuva skaidra un saprotama.

"Ak tā, tādā gadījumā… Ak tā."

Klausulē noklakšķēja. Birgitas mamma savējo bija nolikusi.

"Nē, pie velna," pēc brīža ierunājas Birgita, iztaisno­jas un atbrīvojas no Margarētas rokas. "Te taču nav nekāda sēdēšana, tā jau var sasaldēt pakaļu…"

Tā jau ir. Margarēta pieceļas, pagriežas un mēģina saskatīt, vai aitādas jaka aizmugurē nav kļuvusi slapja.

"Vai esi ēdusi pusdienas?" viņa jautā un izslienas.

Birgita nosmīn:

"Pusdienas? Nē, pusdienas es parasti neēdu. Nemē­dzu ēst ari supē. Un šodien vispār neesmu ieturējusies."

"Vai iesim kaut kur paēst?"

Birgita pretīgumā saviebj seju.

"Nē, es neesmu izsalkusi…"

"Bet es gan esmu. Mēs taču varam paņemt tikai picu. Vai kaut ko citu?"

Birgita parausta plecus un ar resniem pirkstiem taus­tās ap Blend paciņu, paiet vesela sekunde, līdz

Margarēta atskārš, ka tā ir viņas. Birgita to ir atsavinā­jusi ļoti pašsaprotamā veidā, visa viņas ķermeņa valoda rāda, ka tagad paciņa pieder viņai, ka viņa varētu izrādīt zināmu neapmierinātību, ja kāds par to izteiktu pre­tenzijas. Margarētu kaitina pašas gļēvums. Kāpēc viņa tur stāv kā tāda muļķe, neuzdrīkstēdamās atprasīt savas cigaretes? Viņa pagriež muguru, sabāž rokas kabatās un sāk iet Drotninggātanas virzienā. Birgita steidzas no­pakaļ, bet, kad panāk Margarētu, krietni saļogās.

"Velns parāvis," viņa saka. "Šīs kurpes jau nav stabilas."

Margarēta seko viņas skatienam: Birgitai kājās vecas melnas laiviņas. Tās ir nošķiebtas, izvalkātas un pilnīgi noteikti pārāk lielas. Margarēta pakustina pati savus kāju pirkstus: tie ir droši iesaiņoti siltos un mēreni mo­dernos zābaciņos un tomēr šķiet gandrīz vai stīvi. Vēl joprojām taču ziema.

"Varam jau arī aiziet kaut kur paēst," saka Birgita. "Bet tev būs jāmaksā. Man nav ne graša."

Birgita sarauc degunu par picēriju Drotninggātanā. Viņai negaršo spageti, tie ir lipīgi un pretīgi. Bet viņa atzīst kombinēto picas un grilbāru, viņa pat izskatās apmierināta, kad abas tur ieiet.

"Baigi forši," viņa saka, ļaudama acīm slīdēt pār spirtoto dzērienu plauktiem aiz letes.

Margarēta jūt, ka sakniebjas lūpas. Šoreiz tas notiek pēc neparasti ilga laika. Citreiz pietiek Birgitas sabied­rībā pavadīt piecpadsmit minūtes, kad viņai savelkas mute kā otrai Kristīnai. Šoreiz ir pagājusi gandrīz pus­stunda.

"Mēs tikai ēdīsim. Nekā cita nebūs."

Birgita atvairoties paceļ rokas:

"Vai tad es kaut ko esmu teikusi? Tādā gadījumā atvaino. Tik tiešām."

Restorāns ir pustukšs, bet tik un tā paiet brītiņš, līdz viesmīlis atnāk pie viņu galdiņa ar ēdienkarti. Birgita velta viņam vērtējošu skatienu, viņš ir jauns un tumšs un ģērbies žilbinoši baltā kreklā. Viņš atbild ar iecietīgu skatienu, pirms saliek abas rokas uz muguras un pavērš acis uz ielu.

"Jā?" viņš saka aicinošā tonī.

Margarēta ierunājas vīzdegunīgā jaunkundzes balsī:

"Mēs vispirms vēlamies paskatīties ēdienkartē. Ja tu varētu būtu tik laipns un atnākt pēc dažām minūtēm."

"Un tikmēr atnes pāris stipro aliņu," saka Birgita. "Lai mums būtu kaut kas ko iedzert, kamēr izlemjam."

Margarēta noliek ēdienkarti malā un nopūšas.

tas viņai butu vienreiz jāiemācās. Gadu gaitā viņai bijis tik daudz filantropijas lēkmju, lai aptvertu, ka Birgita nesodīti neļauj sev palīdzēt. To viņai vajadzēja re­dzēt jau pirmajā reizē. Bet toreiz viņa uzmeklēja Birgitu nevis tāpēc, lai palīdzētu, bet gan lai pati saņemtu palīdzību.

Margota bija zaudējusi par viņu jebkādu interesi jau dažas nedēļas pēc gala eksāmena. Tagad viņa bija dabū­jusi uz grauda kādu panīkušu muižiņu pie Brovikenas ar četrpadsmit istabām! Un griestu gleznojumiem! Un savu tenislaukumu! Un, kad Margarēta tūlīt pat neat­meta savus plānus par arheoloģijas studijām Gēteborgā, lai ļautu sevi pārvērst par bālu muižas jaunkundzi, Margota no tās dienas pārstāja ar viņu runāt. Protams, viņa vēl arvien klāja vakariņu galdu trim personām, bet kustības kļuva stīvas un saraustītas, kad viņa sūtīja pienu vai sāli Margarētas virzienā. Tagad viņas uzma­nība pilnīgi piederēja Henrijam. Viņas ilgas pēc muiži­ņas bija kā lāzera stars, pavērsts pret vīra pieri.

Henrijs nebija neapmierināts, lai gan noturēja garas un izsmejošas lekcijas par sievišķu vispārējo nespēju kaut ko saprast no darījumiem. No otras puses, viņš pa­skaidroja, ka arī akla vista var atrast graudu un šis grausts no pils varbūt nemaz nav pilnīgi zemē metams ieguldījums, gan ar noteikumu, ka remonta laikā Margi­tai jātur sevi rāmjos. Viņš pats atbildētu par kontaktiem ar būvfirmu, bet Margita varētu augstākais izvēlēties tapešu krāsu, taču vispār viņai būtu jātur mute. Mar­gota dedzīgi māja ar galvu. Nu, protams! Bet vai viņa nedrīkstētu rezervēt vietas ceļojumam uz Londonu au­gusta mēnesī? Tad viņa varētu aiziet uz to brīnišķīgo tapešu veikalu Oksfordstrītā, kamēr Henrijs sēdētu savā mīļākajā īru krodziņā Soho rajonā. Henrijs visžēlīgi pa­māja, un Margota sajūsmā sasita tuklās rokas. Brīnišķīgi!

Un tā nu iznāca, ka Margarēta mājās bija viena, kad saiņoja mantas braucienam uz Gēteborgu. Šaubas pada­rīja viņas kustības lēnas, viņa nezināja, kā rīkoties ar visām dāvanām, ko bija saņēmusi no Margotas un Hen­rija. Trīs Ziemassvētku vakari, divas dzimšanas dienas un izlaiduma eksāmens bija padarījuši viņas rotaslietu kastīti gandrīz tik smagu kā pūralādi. Bet vai šīs rotas­lietas tik tiešām bija viņas, vai viņa varēja ar tām rīko­ties pēc sava prāta? Un kur viņa visu sasaiņos? Viņai taču bija tikai viena vienīga neliela soma, ierodoties šai mājā, bet tagad tajā saietu tikai trešā daļa no viņas gar­derobes. Un no kā viņa dzīvos, kad ieradīsies Gēteborgā? Paies taču vairākas nedēļas, pirms varēs saņemt studiju kredītu.

Pārtika izbeidzās trešajā dienā. Margarēta vēroja rokā pēdējo mazo sviestmaizīti no kukuļa doniņas un izlēma uzskatīt rotaslietas par savām. Viņa bija lasījusi pietie­kami daudz romānu, lai saprastu, kas ir lombards, un zināja, ka Norčēpingā vēl arvien atrodams tāds iestā­dījums. Kādā pagājušā pavasara pēcpusdienā viņa bija redzējusi izkārtni, kad it kā gāja uz satikšanos ar kādu sapņu princi, bet patiesībā klīda pa mazajām ieliņām aiz Rātsnama.

Iet uz lombardu bija tas pats, kas iekāpt kādā ro­mānā, pēkšņi bija gadsimta sākums, nevis sešdesmitie gadi, un viņa pati bija romāna varone ar tikko sākušos tuberkulozi, viņas zābaciņiem bija pogas, bet mugurā plandoša kleita, nevis minisvārciņi, un kājās koka tupeles. Vīrietis aiz letes pilnīgi noteikti bija no tā paša laika: viņa mazo, līko ķermeni apņēma izdilis melns uz­valks, un viņa pirksti bija tik balti, ka likās, viņš nekad nav bijis ārpus šīs brūni drūmās telpas un nav redzējis citu gaismu kā vienīgi to, ko dod netīri dzeltenā lampa. Klusēdams viņš apskatīja zelta pulksteni, pērļu auskarus un kaklarotu, ko viņa bija nolēmusi upurēt, un noteica cenu: trīssimt divdesmit piecas kronas. Neliels kapitāls. Margarēta mēmi pamāja un dedzīgi sniedzās pēc spal­vas, lai parakstītu kvīti. Iedomātā tuberkuloze bija pār­gājusi, viņa juta, kā pukst sirds jaunā un pavisam veselā ķermenī, kas drīz vien padarīs pasauli par savu.

Viņa Domusā nopirka divas jaunas ceļasomas un brauca uz mājām ar tramvaju, mati plīvoja vējā, kas plūda iekšā pa atvērtajiem logiem. Pieturā viņa vienā lēcienā bija ārā no tramvaja un pārējo ceļu līdz pat Mar­gotas un Henrija balto ķieģeļu villai skrēja, ar trīs ga­riem soļiem bija jau augšstāvā un iemeta somas gultā. Yes! Tagad viņa bija brīva. Beidzot.

Kad somas bija sakravātas, viņa atļāvās nelielu pie­kāpšanos pagātnei: piezvanīja Andrē, lai gan zināja, ka viņš ar sievu un bērniem aizbraucis atvaļinājumā. Diez­gan ilgi viņa klusi stāvēja, piespiedusi pie auss klausuli un aptinusi auklu ap rādītājpirkstu, un klausījās, kā skan signāli, viņa iztēlojās, kā tie atbalsojas starp sie­nām tukšajā mājā. Tad viņa lēni nolika klausuli un tvēra pēc somām.

Viņai bija tūlīt jābrauc uz staciju, lai gan viņa nebija apskatījusies sarakstu. Gan jau agrāk vai vēlāk kāds vilciens nāks.

Rudens semestra laikā viņa pāris reižu aizrakstīja Margotai un Henrijam, bet atbildi nesaņēma. ŠI klusē­šana viņai darīja raizes, tādēļ nākamā vēstule bija pļā­pīgāka un pieglaimlgāka. Viņa pateicās par pavadīto laiku abu mājā un sajūsmināti stāstīja par savu jauno dzīvi: viņa nebija dabūjusi studentu istabu, bet atradusi nelielu istabiņu ar pilnu pansiju pilsētas centrā, netālu no Hedenas. Gēteborga izrādījusies jauka pilsēta, lai gan tur bieži pūš stiprs vējš un līst. Ar studijām iet labi. Viņa domā likt pirmo ieskaiti pirms Ziemassvētkiem. Protams, viņa bija spiesta ievīt ari nelielus melus: ka ieguvusi daudz jaunu draugu. Galvenokārt puišus.

Viņa rakstīja vēl citas vēstules, īsākas un patiesākas, bet nekad īsti vaļsirdīgas. Viņa nekad nepieminēja cau­rumu savā kuņģi, viņa ari nezināja, kā šādu vainu sauc. Tā vietā viņa rakstīja Andrē par mīlestību un tantei Ellenai par vientulību vakaros, Kristinai par studijām un Birgitai par to, ka brīžam baidās no ģimenes, bet brīžam pēc tādas ilgojas. Pagāja vairāki mēneši, bet viņa nesa­ņēma nevienu vienīgu atbildi, tomēr kādu decembra pēc­pusdienu, kad viņa pārradās mājās no vēlas lekcijas, uz priekšnama kumodes, atslieta pret lampu, atradās ne­liela pastkarte. Dzīvokļa saimniece smaidīja, redzēdama, ar kādu degsmi Margarēta metas tai klāt, un nespēja no­slēpt, ka to jau paspējusi izlasīt. Tam nu nebija nekādas nozīmes, Margarēta pārlaida acis nedaudzajām rindiņām un atvieglota atbildēja smaidam. Viņai nevajadzēs svi­nēt Ziemassvētkus šajā pansijā: Kristīna gatavojās pa svētkiem braukt uz Vadstenu. Vai Margarēta gribētu ar viņu dalīt istabu mūķeņu viesu namā? Un svinēt Zie­massvētku vakaru kopā ar tanti Ellenu invalīdu namā?

Pēdējā Adventa nedēļā viņa devās uz lombardu, ņemot līdzi gredzenu ar baltiem akmeņiem un pēc zināmas šaubīšanās savu priekšpēdējo zelta rokas­sprādzi. Gredzens izrādījās vērtīgāks, nekā viņa bija domājusi. Viņa iegrūda naudu trušādas kažoka kabatā to Margota viņai bija nopirkusi pagājušo ziemu un de­vās pastaigā pa pilsētu, viņa klīda uz augšu un uz leju pa Avēniju vairākas stundas, līdz atrada pareizās Zie­massvētku dāvanas. Rokām austu šalli no Amatnieku apvienības tantei Ellenai. Cimdus ar aitādas oderi Kristīnai. Rozā džemperi Birgitai no vismīkstākās jēra vilnas.

Tikai tad, kad viņa jau sēdēja vilcienā, viņai ienāca prātā, ka Birgita jau nu nesvinēs Ziemassvētkus kopā ar viņām.

Tomēr Ziemassvētki kļuva par samierināšanās svēt­kiem. Stacijā viņu sagaidīja pavisam citāda Kristīna nekā tā, no kuras viņa bija šķīrusies pirms dažiem gadiem Norčēpingā. Vēl joprojām viņa bija bāla un vāja, bet ne­izskatījās slima, drīzāk jau Margarēta meklēja vārdus apsudrabota. Tagad gan Kristīna piestāvētu Margotas muižiņai. Varbūt vajadzētu viņām abām dot mājienu, tad Kristīnai vasarā būtu darbs pie Brovikenas viņa būtu muižas jaunkundze un visu vasaru sēdētu ar izšu­vumu pie franču loga, izskatīdamās visai apgarota.

Viņu istaba viesu namā bija tieši tikpat līdzīga klos­terim, cik varēja vēlēties: tumša griestu lampa, divas šauras gultas ar izgulētām atsperēm un krucifikss pie sienas. Aiz augstā loga jau bija nolaidusies dziļa krēsla, lai gan vēl bija diezgan agra pēcpusdiena, sniegs vir­puļoja vientuļas laternas gaismā Krastmalas promenādē, un dibenplānā vīdēja Veterna melnais ūdens. Margarēta pēkšņi vēlējās raudāt: atspiedusi pieri pret rūti, viņa mēģināja aizmirkšķināt prom asaras. Tas neizdevās, viņai vajadzēja šajā pozā stāvēt vēl labu bridi, līdz izdevās pavisam nemanāmi novilkt ar rādītājpirkstu pār vaigu un tad varēja apgriezties. Kristina neko nemanīja. Viņa bija pilnīgi aizņemta, izsaiņojot Margarētas drēbes un karot tās uz skapja tērauda pakaramiem. Kā mamma. Vai arī kā īsta lielā māsa.

"Patiesībā es biju domājusi vest viņu mājās," Kristīna teica, noglauzdama ar roku savu balto blūzi. "Ka mēs varētu svinēt Ziemassvētkus mājās Mūtalā, tieši tāpat kā agrāk. Viņa taču būtu dabūjusi atļauju uz dažām die­nām, tas nav nekas neparasts… Bet Stīgs Līdakžoklis ir māju izīrējis un visas viņas mēbeles novietojis nolik­tavā. Viņš taču ir tantes Ellenas aizbildnis."

"Bet iedomājies — ja nu viņa atlabst? Kur tad viņa dzīvos?"

Kristīna pagriezās un paskatījās Margarētā:

"Tante Ellena neatlabs. Vai tad tu to nesaproti?"

Margarēta saviebās:

"Brīnumi taču notikuši arī agrāk…"

"Nē," sacīja Kristīna. "Brīnumi nav notikuši nekad."

Kristīna bija visu izplānojusi līdz pēdējam sīkumam. Viņa bija runājusi ar invalīdu nama saimnieci jau Ad­venta sākumā un saņēmusi atļauju uzklāt Ziemassvētku pusdiengaldu tantes Ellenas istabā, viņa bija pierunājusi mūķenes atļaut uzturēties virtuvē vēlu vakaros. Pēdējā vakarā pirms Ziemassvētkiem viņa nebija tikusi gultā agrāk kā tikai četros no rīta, tomēr nepavisam neizska­tījās nogurusi, kad atvēra ledusskapja durvis un ar triumfu sejā rādīja paveikto: tur bija Jansona kārdinā­jums un stiklmeistara siļķe, šķiņķis un gaļas bumbiņas, sarkanie kāposti un ceptas ribiņas, galerts, pildītas man­deļu kūkas un piparkūkas. Piedevām vēl veikalā nopirk­tais: siers un aknu pastēte, mazie cīsiņi un Ziemassvētku maize. Viss ietīts un salikts pavisam mazās formiņās un sviestpapīra paciņās.

"Ak vai," smējās Margarēta. "Tantes Ellenas Ziemas­svētku galds. Miniatūrā…"

Kristīna atbildēja ar smiekliem:

"Tieši tā. Es biju domājusi šogad sarīkot leļļu Ziemas­svētkus."

Arī tante Ellena smējās, kad abas ieradās ar ēdienu groziem; viņa sāka līdzināties savam vecajam es, brīžam ieknieba Margarētai vaigā un sauca viņu par nebēdni, brīžam sarauca pieri un lika Kristīnai paēst kārtīgi, lai dabūtu mazliet miesas uz kauliem. Apkopējas bija palī­dzējušas izpušķot istabu: daži egļu zari ar mazām Zie­massvētku bumbiņām stāvēja uz galda konusveidīgā landstinga vāzē, un logā dega sveces trijžuburu svečturī no terapijas nodaļas. Bet, kad pienāca brīdis dalīt Ziemassvētku dāvanas, viņa samulsa un sāka šļupstēt.

"Ja es būtu varējusi darboties ar abām rokām kā ag­rāk," viņa neskaidri sacīja, kad Margarēta tina vaļā savu paciņu. "Tad es būtu tev pagatavojusi kaut ko skaistu…"

Margarēta apskatīja mazo kaklarotu, daži nekrāsota koka puļķīši un dažas lodītes veidoja ritmisku rakstu.

"Bet tā taču ir skaista," viņa sacīja un uzmauca kak­larotu pāri galvai. "Ļoti skaista."

Kristīna pamāja un taustīja savu paciņu:

"Tā ļoti labi piestāv pie šīs kleitas. Un pie melnas būtu pilnīgi perfekti."

Viņa attina iesaiņojuma papīru: pāris tamborētu katla lupatiņu.

"Šoruden es iemācījos tamborēt," teica tante Ellena, smaidīdama savu greizo smaidu. "To var darīt ar vienu roku. Nākošgad būs segas pārvalks…"

Margarēta smējās:

"Es gribu dzeltenu!"

Kristīnas acīs kaut kas iemirdzējās:

"Un es gribu rozā!"

Tante Ellena izturēja ilgi, bet, kad pulkstenis tuvojās desmitiem, viņa bija nogurusi. Viņa it nemaz nepreto­jās, kad Kristīna un Margarēta viņai stīvēja nost svēt­dienas kleitu un vilka mugurā naktskreklu, šķita, ka viņai patīk, kad abas pēc tam apsēdās katra savā pusē gultai. Kad Ellena bija iemigusi, viņas uzmanīgi nobīdīja krēslus malā un uz pirkstgaliem devās uz personāla vir­tuvi. Kristīna ielaida ūdeni izlietnē, bet Margarēta sa­meklēja virtuves dvieli.

"Ko, pēc tavām domām, šādā vakarā dara Birgita?" viņa jautāja Kristīnai.

Kristīna paraustīja plecus:

"Nezinu. To pašu, ko parasti, man šķiet."

Margarēta uzmanīgi nolika malā pirmo noslaucīto šķīvi:

"Taču ne jau šajā vakarā… Ko?"

Kristīnas balss vēl arvien skanēja klusināti, bet tonis bija ass:

"Kas tad var zināt, ar ko šādi tipi nodarbojas Ziemas­svētkos? Es negribu par to runāt. Tas ir pretīgi!"

Vēl joprojām sniga, kad viņas iznāca ārā, sals Margarētai knieba kājās starp trušādas kažoku un zābakiem. Kristīna bija apģērbusies saprātīgāk; viņas mētelis snie­dzās gandrīz līdz ceļiem, bez tam pirms iešanas ārā viņa bija uzvilkusi vilnas bikses. Margarēta mirkli šaubījās, pirms uzdrošinājās uzdot jautājumu, par kuru pēdējās stundas laikā bija prātojusi.

"Vai iesim uz pusnakts mesu?"

Kristīna izbrīnījusies paskatījās viņā, vilkdama rokā jaunos cimdus. Tie derēja lieliski gan krāsas, gan lie­luma ziņā.

"Nē," viņa atbildēja. "Kāpēc mums tas būtu jādara?"

Tāpēc ka man tas būtu vajadzīgs, domāja Margarēta brīdi vēlāk, gulēdama klostera viesu nama ļodzīgajā gultā. Jo manas acis vēlas atpūsties pie svētbildēm un dzīvām svecēm, jo es esmu ar tukšu vidu, ko vēlos pie­pildīt ar ērģeļu šalkšanu un psalmu dziedāšanu, jo man vajag piedot un lai tiek piedots arī man…

Viņa samiedza acis un negribēja atcerēties. Viņa vēlē­jās visu izdzēst no atmiņas, lai tad, kad pēc dažiem gadiem pārdomātu visu tajā rudenī notikušo, neatcerē­tos neko citu kā vienīgi studijas un laipno saimnieci. Lai pat ar piepūli nespētu atminēties, kā viņu, nonākot uni­versitātē, nomocīja kaut kāds kauns un šis kauns bija tik smags, ka viņa jutās kā nolēmēta, viņa skaļā, smejošā Margarēta, kas pastāvīgi flirtēja, gandrīz vai neuzdrošinājās uzrunāt kursabiedrus un tā vietā, lai ietu uz studentu svētkiem un groziņvakariem, vēlās stundās viena pati klīda pa ielām, dūri cieši piespiedusi diafragmai, lai nevarētu atcerēties, ka, svešiem vīrie­šiem viņu uzrunājot, viņa bija pagriezusies un lūkoju­sies tiem acīs. Un ka trīs gadījumos viņa bija gājusi tiem līdzi un mēmi izpildījusi to vēlēšanos.

Vai viņai tas būtu Kristīnai tumsas aizsegā jāpa­čukst? Vai viņai būtu jāpastāsta, kā viņa bija stāvējusi kādā pagalmā, līdz pusei nolaidusi biksītes, pieglaudusi vaigus svešam vīrietim? Ka viņa kinoteātrī bija izpletuši kājas rupju pirkstu iegribas dēļ? Ka klusēdama bija se­kojusi nezināmam vīrietim uz viņa noplukušo īres istabu? Ka bija jutusi zināmu atvieglojumu, kamēr viss notika, bet pēc tam bija bailēs gārgusi un par sodu situsi pati sev pa seju, jo nebija sasniegts miers un at­brīvotība, kā sods par to, ka neviens nevēlējās viņu ilgāk kā uz brīdi.

Nē. To viņa nevarēja stāstīt. Kristīnai ne. Bet varbūt Birgitai.

Es grimstu, viņa domāja. Kaut nu kāds man palīdzētu nenogrimt!

Kristīnai bija jāatgriežas Lundā jau trešajos Ziemas­svētkos, jo vajadzēja likt ieskaiti pašā pavasara se­mestra sākumā. Margarēta pavadīja viņu uz staciju, abas atvadījās, ātri apskaudamās, un viena otrai apsolīja uzturēt biežākus kontaktus.

Margarēta pēc tam devās uz invalīdu namu, Ziemas­svētku sniegu bija aizskalojis lietus, un tante Ellena de­dzīgi pamāja, kad viņa ierosināja pastaigu. Turpmākajās dienās bija daudz pastaigu, tante Ellena ilgojās ārā svaigā gaisā, un viņai nebija nekas pretī, ja smidzināja un pūta ass vējš. Viņa sāka līdzināties pati sev; pēcpus­dienās viņa ielūdza uz konditoreju pie Lielā laukuma, un tad Margarētai vajadzēja klusu stāvēt aiz braucamkrēsla, kamēr tante Ellena pļāpāja ar sievietēm aiz letes, prati­nādama tās par visu smalkmaizīšu un cepumu receptēm. Dienu pirms Vecgada vakara viņa pasūtīja milzīgu torti un, lai gan Vecgada vakarā ap pusdienlaiku gāza lietus, viņa ietiepīgi gribēja doties līdzi to izņemt. Un bija taču jāsteidzas! Personāls mēdza dzert kafiju četros pēcpus­dienā, un tad tortei vajadzēja būt pie vietas. Atpakaļceļā viņa sakņupusi un trīcēdama sēdēja braucamkrēslā un visu laiku atgādināja Margarētai braukt pa bruģi uzma­nīgi, lai torte kartona kārbā nesaspiežas putrā. Margarēta smējās. Viņas pirksti bija aukstumā sastinguši, trušādas kažoks lietū savēlies un kļuvis smags, bet tantes Ellenas labi pazīstamā pļāpāšana viņu sasildīja.

Bet beidzot tomēr pienāca ikdiena un Margarētai vajadzēja braukt projām. Tante Ellena noglauda viņai vaigu, kad viņa bija atnākusi atvadīties, un Margarēta pielieca vaigu Ellenas rokai.

"Vai tu kādreiz nevarētu atrakstīt?"

"Bet es taču rakstu tik drebelīgi," atteica tante Ellena un purināja galvu. "Tu nevarēsi izlasīt…"

"Varēšu gan," teica Margarēta. "Vai rakstīsi? Mīļā, labā, nu atraksti man."

Tante Ellena noglauda cirtas no Margarētas pieres:

"Nu labi," viņa noteica. "Es jau varu aizrakstīt. Ja tas tev tik briesmīgi svarīgi…"

Viņa neapzinājās, ka to plānojusi, bet, kad stāvēja uz perona, tad saprata, ka itin nemaz negaida vilcienu uz Mjelbiju, kur būtu jāpārsēžas, lai tiktu uz Gēteborgu. Vispirms viņai jādodas otrā virzienā. Viena Ziemas­svētku dāvana vēl neatvērta gulēja somā.

Mūtalā arī lija, un viņa brīdi stāvēja dzelzceļa stacijas uzgaidāmajā telpā un skatījās uz parku cerībā, ka lietus pārstās, pirms iebāza zodu kažoka plušķainajā apkaklē un atgrūda durvis.

Kabatā viņai atradās saburzīta lapiņa ar adresi, ko bija laimējies dabūt no Stīga Līdakžokļa, pirms viņa tika nosūtīta uz Norčēpingu. Tur bija minēta kāda maza no­males ieliņa Vecpilsētā, bet viņai bija visai miglains priekšstats, kura māja varētu būt īstā. Taču starp šīs apkaimes namiem tik un tā nebija manāma nekāda lielā atšķirība; visi bija gandrīz vienādi šķībi un saplai­sājuši.

Tomēr Mūtala centās aizslaucīt pagātni, to viņa redzēja, iedama cauri pilsētai. Kur agrāk bija stāvējuši veci, nolupuši koka būceņi, cits citu balstīdami, tagad pacēlās nesen celti īres nami no ķieģeļiem un betona. Nākotnei ceļš bija vaļā, un tā bija kritiska kā vīramāte. Nākotne gaidīja, ka visur, kur tā ieradīsies, būs tīri un glīti.

Tomēr līdz Birgitas ielai tā vēl nebija paspējusi atnākt, sev pa priekšu atsūtīdama nelielu vēstnesi tikko atklātas degvielas uzpildes stacijas veidā, kas atradās vecas, nojauktas mājas vietā. Bet vispār te viss izskatī­jās tāpat kā agrāk: sašķiebušies žogi gar ietvi, nolupušas māju fasādes.

Margarēta atgrūda durvis uz kāpņutelpu un parau­dzījās apkārt. Sienas bija klātas ar brūniem gropētiem dēļiem, bet grīdas ar nodriskātu linoleju. Neredzēja nekādu jaunievedumu: pat ne mazo zilo izkārtni ar bal­tiem plastikāta burtiem, kas norādītu īrnieku vārdus. To­ties pie sienas bija piestiprinātas četras veco laiku vēstuļkastītes, varbūt kāda no tām bija Birgitas. Bet nē. Ne uz vienas no tām nebija uzrakstīts Fredriksone. Tur vispār nebija neviena vārda.

"Vācies uz elli! Nolādētā mauka!"

Augšstāvā atsprāga kādas durvis, nodārdēja vīrieša balss, un sekundi vēlāk uz kāpnēm jau dunēja smagi soļi. Margarēta piespiedās pie sienas. Iedams garām, viņš vilka mugurā melnu ādas jaku, āda pieskārās viņas sejai, bet šķita, ka vīrietis viņu nemana. Viņš tikai atspēra vaļā ārdurvis un pazuda. Viņa paguva vienīgi sa­skatīt vīrieša jakas muguru, pirms durvis aizkrita, tur bija liels tīģera attēls.

"Tā kā bērnam," domāja Margarēta. "Birgita kopā ar mazu zēnu."

Jo tagad viņa zināja, ka nonākusi īstajā vietā. Vīrietis bija Dogens, mazliet resnāks un mazliet mierīgāks nekā pirms dažiem gadiem, kad viņš skaitījās ragaru ordeņa augstākais bruņinieks, tomēr, bez šaubām, tas pats. Un, kur bija Dogens, tur bija liela iespēja atrast ari Birgitu.

Kaut kur brēca zīdainis, un šajās raudās skanēja kāda izmisuma stiga, kas lika Margarētai nodrebēt, kad viņa devās augšup pa kāpnēm. Viņa apstājās kāpņu laukumā. Aiz kurām no abām brūnajām durvīm varētu iedomāties atrast Birgitu? Viņa izvēlējās labējās bez kāda iemesla.

Zvana signāli uz mirkli apklusināja zīdaini, bet brēk­šana turpinājās jau pēc sekundes, kad kāds nāca pa dēļu grīdu.

"Jā," teica Birgita un vēra vaļā durvis. "Kas tur ir?"

Dzīvoklis bija caurvējains un nemoderns, nebija ne siltuma, ne siltā ūdens. Uz virtuves grīdas kvēloja vien­tulīgs radiators, un uz dzelzs pavarda stāvēja elektriskā plītiņa. Tai vajadzēja veselu mūžību, lai sasiltu, Birgita paspēja izsmēķēt trīs no Margarētas cigaretēm, līdz kafija bija gatava. Kaut kur šajā mājā vēl arvien kliedza zīdainis, bet šobrīd mazliet klusāk un ne tik izmisīgi.

Birgita vēl joprojām bija skaista: mati bija tikpat žil­binoši balti kā agrāk, āda tikpat gluda un samtaini mīksta, lūpu līnija maigi izliekta. Bet pirkstu galiņi bija piepampuši, jo nagi bija nograuzti līdz saknei, un matu cekulā varēja redzēt ķemmes pēdas. Viņai vajadzētu ma­tus izmazgāt. Un patiesībā nomazgāties arī pašai: bija atjaunojusies bērnības pelēkā netīrumu svītra, tā stie­pās ap kaklu kā noziedznieku važas.

Margarētas kritisko pārbaudi Birgita sagaidīja ar vis­maz tikpat kritisku skatienu, lejot kafiju.

"Tu izskaties kā noslīcināts kaķis," viņa sacīja un pabīdīja uz Margarētas pusi šķīvi ar sausiņiem. "Ko tu darīji? Vai ieradies peldus?"

"Ārā taču līst," atbildēja Margarēta un tvēra pēc sau­siņa. "Un es nācu kājām visu ceļu no stacijas."

Birgita uzmeta skatienu logam, un šķita, ka viņa tikai tagad ieraudzījusi auksto, pelēko lietu. Bet viņa par to nebēdāja, tikai pagrieza logam muguru, sēdēdama iz­stiepa kājas un pētīja savus taisnos lielus un melnās neilona zeķes, kas tos sedza. Bērns pārguris kaut kur tvēra pēc elpas, un, kad viņš atkal sāka brēkt, skaņa bija klusāka un vājāka. Birgita likās to nedzirdam.

"Un ko tu pašlaik dari?" viņa jautāja un nolaida kājas.

"Mācos. Gēteborgā. Es jau to rakstīju vēstulē. Vai tad tu nesaņēmi?"

Birgita paraustīja plecus un aizdedzināja vēl vienu cigareti.

"Un ko tad tu dari Mūtalā? Ja jau esi pārcēlusies uz Gēteborgu?"

Margarēta pastiepa pār galdu savu paciņu un mēģi­nāja smaidīt:

"Atbraucu pie tevis ar Ziemassvētku dāvanu."

Blenzdama uz paciņu, Birgita iemeta pelnutraukā izdegušu sērkociņu, bet sejā bija redzams, ka viņa nemaz nedomā to saņemt.

"Nu ņem taču," teica Margarēta. "Tas ir tev."

Birgita šaubīdamās satvēra paciņu ar vienu roku, tad ielika cigareti mutes kaktiņā un kļuva nepacietīga, no­rāva dāvanas lenti un ar vienu vienīgu strauju kustību saplēsa iepakojumu.

"Ak," viņa sacīja, izpūzdama dūmu mākoni caur mu­tes kaktiņu un turēdama rozā džemperi sev priekšā. Tam bija V veida izgriezums, tas nebija moderni un tagad varbūt pat mazliet smieklīgi, bet Margarēta bija domājusi, ka Birgitai vēl arvien patīk būt pievilcīgai džemperī ar šādu dekoltē un šauros svārkos.

Birgita nolika džemperi uz ceļiem, izņēma cigareti no mutes kaktiņa un izpūta aizdomu pilnu dūmu.

"Vai tad tu esi ieradusies no Gēteborgas tikai tāpēc, lai iedotu man džemperi?"

Margarēta pacēla savu tasīti, pēkšņi juzdamās maz­liet neērti.

"Nē, es Ziemassvētkos biju Vadstenā. Pie tantes Ellenas."

Birgita sarauca pieri:

"Vai tad vecene pārvākusies? Vai viņa tagad dzīvo Vadstenā?"

Margarēta iemalkoja kafiju.

"Viņa ir Vadstenas invalīdu namā."

Birgita izskatījās pārsteigta:

"Vai viņa vēl arvien ir slima?"

Margarēta pamāja un skatījās galdā. Vaskadrāna bija saplaisājusi, un plaisās varēja saskatīt auduma baltos diegus.

"Viņa ir paralizēta. Viena puse. Labāk nekad nekļūs."

Birgita ievilka dziļu dūmu un novērsa acis, viņas balss bija asa:

"Tā nebija mana vaina."

Margarēta nolaida skatienu un nezināja, ko lai atbild. Brīdi valdīja klusums, lietus čukstēja pret rūti, bērna raudāšana bija pārvērtusies par pārgurušu sīku urdziņu kaut kur fonā. Margarēta skatījās kafijas tasītē, pēkšņi viņu bija pārņēmis nogurums. Tas bija bezcerīgi. Arī Birgitai viņa nestāstīs par to, kas noticis rudenī, un, ja ari viņa to varētu, tad tik un tā Birgita nespētu sniegt nekādu mierinājumu vai izskaidrojumu. Viņa bija pārāk cieši iesprūdusi pati savā dzīvē. Bērns tvēra pēc elpas, un tūlīt raudas pārvērtās izmisuma kliedzienā.

"Velna brēkulis!"

Birgita pagrūda malā kafijas tasi, piecēlās, vienās zeķēs aizskrēja pāri virtuvei uz priekšnamu un pazuda no redzesloka. Bet varēja dzirdēt, ka viņa atrāva vaļā kādas durvis.

"Apklusti!" viņa kliedza griezīgā balsī. "Ja neapklusīsi, es tevi nositīšu!"

Margarēta pielēca kājās tik strauji, ka aiz muguras apgāzās krēsls, tikai tagad viņa aptvēra, ka bērns patie­sībā atrodas Birgitas dzīvoklī. Ar trīs gariem soļiem viņa bija ārā no virtuves, tik tikko noturējās kājās, paslīdējusi uz priekšnama lupatu paklāja, un pieķērās durvju sten­derei.

Birgita stāvēja tumšā, mazā istabā. Tā, liekas, bija viņas guļamistaba: rullo aizkari bija nolaisti, pie sienas bija redzama nesaklāta gulta, uz grīdas matracis un uz tā dažas saņurcītas segas. Istabas vidū atradās redeļu gultiņa. Tā pretīgi oda, it kā saldeni, bet tajā pašā laikā degunā sitās bērna izkārnījumu smaka.

Birgita stāvēja blakus redeļu gultiņai visai dīvainā pozā, it kā miera stājā. Mugura bija taisna kā miets, ro­kas cieši piespiestas pie sāniem, bet skatiens vērsts griestos.

"Apklusti!" viņa kliedza. "Stāvi klusu, maita, pirms iedzīvosies nelaimē!"

No gultiņas atskanēja spalgs kliedziens, pavēzējās maza rociņa. Margarēta šaubīdamās spēra soli iekšā istabā.

"Birgita," viņa iesaucās. "Vai tad tev ir bērns?"

Birgita apmetās apkārt un blenza viņā:

"Jā, un ko, pie velna, tu domāji?"

Viņai izdevās visu pārvērst rotaļā; viņa kļuva par mazu māsiņu, kas izlūdzas atļauju parotaļāties ar lielās māsas jauko lelli. Puisītim bija tikai trīs mēneši, un Margarētas rokās tas it kā nesvēra neko, tomēr viņai šķita, ka bērna acīs vīd augstākā mērā apzinātas bailes, kad viņa to paņēma un nolika uz gultas. Mazuļa ciskas bija tumši rozā, gandrīz violetas, to viņa ieraudzīja, kad tīrīja kakas ar rāpulīšu malu. Tie vairs nebija lietojami: ekskrementi bija jau sen izspiedušies cauri autiņiem un notecējuši gar kājām.

Viņa izsteidzās virtuvē un saslapināja rāpulīšus, un tie viņai kļuva gan par mazgājamo lupatu, gan dvieli, viņa meklēja pa visu istabu un beidzot atrada paku celu­lozes vates, saspieda dažas loksnes, tāpat kā reiz bija rīkojusies ar leļļu autiņiem, un ielika tās autiņbiksītēs. Plastikāts aiz vecuma bija gluži stīvs un vīles brūnas no veciem izkārnījumiem. Viņa ietina bērnu segā, un tas gulēja viņas rokās kā tāds kāpostu tītenis, vēl arvien kliegdams, bet tagad klusāk un aizvēris acis. Apaļā pie­rīte bija mitra no sviedriem.

Margarēta nostājās uz virtuves sliekšņa un piešķieba galvu, Birgita bija apsēdusies pie virtuves galda un aiz­dedzinājusi jaunu cigreti.

"Varbūt viņš ir izsalcis?"

Birgita savilka virslūpu un nobēra pelnus.

"Nav vis izsalcis. Viņš tikai mani kaitina."

"Bet, mīļā," teica Margarēta. "Es nekad neesmu baro­jusi nevienu bērnu ar pudelīti. Vai es tagad to drīkstētu?"

Birgita pamāja, bet novērsa skatienu.

Viņai pašai vajadzēja sameklēt putras paciņu un ieliet ūdeni katliņā, sameklēt mieturi un izmazgāt ne­tīro pudeli. Tas nemaz tik labi nevedās. Nebija iespējams neko tīri izmazgāt ar auksto krāna ūdeni, ja turklāt varēja darboties tikai ar vienu roku. Viņa neuzdrošinājās bērnu kaut kur nolikt, tas vēl joprojām brēca, un Birgita, turpat sēdēdama, bija aizspiedusi ar rokām ausis. Dievs vien zina, ko viņa būtu darījusi, ja zēns gulētu uz vir­tuves grīdas. Bet bija grūti maisīt putru ar bērnu uz rokas, un tajā radās kunkuļi.

Beidzot tomēr viņa noslīga pie virtuves galda un iebāza pudelīti puisēnam mutē, tas uz mirkli atvēra acis un palūkojās viņā tukšu skatienu, tad lēni acis atkal aiz­vēra un sāka zīst. Mājā uzreiz iestājās klusums; Birgita vēl arvien sēdēja, noliekusies pār virtuves galdu un turēdama rokas pie ausīm.

"Kā viņu sauc?" Margarēta uzmanīgi iejautājās.

Birgita noņēma rokas no ausīm un paraustīja plecus. Viņas pirksti taustījās pa vaskadrānu pēc cigarešu pa­ciņas, bet, kad bija to atraduši, tūlīt pat palaida vaļā.

"Klausies," viņa teica. "Vai tu nevarētu kādu stundiņu palikt par bērnaukli? Man vajadzētu iziet un kaut ko nopirkt. Un vēl man nozīmēts laiks pie sociālajiem, man vajadzīga nauda ārstam."

Margarēta šaubīdamās paskatījās rokas pulkstenī. Birgitas balss kļuva dedzīgāka, viņa pieliecās Margarētai tuvāk:

"Man taču nav bērnu ratiņu, saproti pati… Ja man nav aukles, tad vispār netieku ārā. Bez tam mājās nav nekā ēdama. Un pie ārsta man tiešām jāiet, tik velniš­ķīgi sāp!"

Margarēta pamāja. Viņai bija žēl Birgitas. Žēl bija arī puisīša. Viņiem bija vajadzīga palīdzība.

"Bet tev jābūt atpakaļ pirms pieciem. Man jāpaspēj uz vilcienu."

Birgita jau bija kājās un izvilka roku caur matiem:

"Nebaidies, pēc pāris stundām būšu klāt. Tu esi vel­nišķīgi laipna, Margarēta. Tu tāda esi bijusi vienmēr."

Margarēta nolaida skatienu. Laipna? Nūja. Tāda jau viņa ir. Pilnīga taisnība.

Birgita norāva melno džemperi un iemeta kaktā, uz­vilka rožaino un izsteidzās priekšnamā. Kad viņa atkal ieskatījās virtuvē, acis bija melnas no plakstiņu zīmuļa un lūpas gaišrozā.

"Es tikai uz pāris stundām," viņa smaidīdama teica. "Čau!"

Astoņos vakarā Margarēta sāka raudāt. Desmitos viņa pārstāja un sāka skaitīt visus lamuvārdus, kādus vien varēja iedomāties, vienu uz katra soļa, ko spēra pa vir­tuves grīdu. Divos naktī viņa iemiga ar zēnu uz rokām. Septiņos no rīta viņu kāds purināja pie pleca, kamēr uzmodināja.

"Pavirzies tālāk, velns parāvis," teica Birgita. "Tā ir mana gulta. Es esmu drausmīgi pārguruši."

"neesi nu tik saskābusi," saka Birgita un piepilda glāzi. "Tas taču tikai alus."

Margarēta novērš skatienu: viņa atkal nožēlo, to viņa dara mūždien. Nākamreiz, kad uznāks vēlēšanās būt laipnai pret kādu no māsām, viņa pati pavedis sevi sānis un kārtīgi iespers sev pa dibenu. Tikai lai atgādinātu.

"Es nemaz tāda neesmu," viņa saka, bet neizdodas novērst nelielu asumu balsī. "Man tikai likās, ka tu vairs nežūpo. Tā tu stāstīji, kad es pagājušogad tev piezva­nīju."

Birgita paceļ glāzi un pēta dzintardzelteno šķidrumu.

"Es nemaz nežūpoju," viņa saka. "Es tikai iedzeru vienu aliņu. Tev nemaz nav jākrīt histērijā."

Histērijā? Margarēta sarauc degunu un atver ēdien­karti.

"Ko tu vēlies? Picu? Vai kaut ko citu?"

Birgita neatbild, viņa ir aizvērusi acis un lej sev iekšā alu ar gariem, baudkāriem malkiem.

"Es katrā gadījumā vēlos lasi," saka Margarēta un noliek ēdienkarti. "Grilētu lasi."

Birgita nolaiž glāzi un nolaiza no virslūpas putas.

"Lasi? Velns viņu zina, bet es neesmu sevišķi izsal­kusi…"

Ja viņa neēdīs, tad piedzersies, un, ja būs piedzē­rusies, tad ar viņu būs grūtības. Margarēta to visu var iedomāties: kā viņa soļo pa Drotninggātanu un mēģina vest pie kārtības Birgitu, kura iet klupdama krizdama un aurodama. Viņa nevēlas pakļaut sevi tādam pazemoju­mam. Viņa uzliek abas rokas uz galda, paliecas uz priekšu un nošņācās caur priekšzobiem:

"Tu ēdīsi gan! Jo, ja tu neēdīsi, tad es nemaz neve­dīšu tevi uz Mūtalu, varēsi pati kulties uz turieni kā mācēdama!"

Birgita izskatās pārsteigta, bet tikai vienu mirkli.

"Pie velna, ko tu tur gvelz. Protams, es ēdīšu, man tikai negaršo lasis. Vai tad tas ir aizliegts?"

Viņa šķirsta ēdienkarti, malkodama savu alu.

"Receklis?" viņa saka. "Vai tas ir tas pats, kas kopķēze?"

Margarēta aizdedzina cigareti, viņas roka mazliet trīc.

"Receklī ir lopkautuves atkritumi."

Viņa nepasaka pārējo replikas daļu: tas ir ēdiens, ko cilvēki, kas nicina tādus kā tu, gatavo tādiem kā tu. Bet Birgita Margarētu nedzird ne to, ko viņa saka, ne to, ko domā.

"Ar kartupeļiem frī un majonēzi… Nūja. Es ņemu to."

Viņa atkal paceļ glāzi un smaida pāri tās malai.

"Va velnu, cik tu esi laipna, Megij. Tu vienmēr nāc pretī."

Uz brīdi iestājas klusums, Margarēta skatās ārā pa logu un jūt, ka sasprindzinājums plecos mazinās. Drotninggātana guļ ēnā. Viss ir tāpat. Ja neskatītos uz cil­vēku drēbēm un tramvaju krāsu, tad vēl arvien varētu būt sešdesmitie gadi. Un viņa pati ļoti labi varētu pār­tapt par septiņpadsmitgadīgu ģimnāzisti. Vismaz iekšēji.

"Kad dzīvoju Norčēpingā, es sagājos ar kādu skolo­tāju," viņa saka, piepildīdama savu glāzi. Viņa brīnās pati par sevi, nekad agrāk viņa ne ar vienu nav runājusi par to, kas notika starp viņu un Andrē. Bet tagad šķiet, ka Birgita nemaz neklausās, viņa vilusies vēro glāzi, ko Margarēta ceļ pie lūpām, varbūt viņa bija cerējusi, ka ari otra stiprā alus glāze tiks viņai.

"Mēs braukājām apkārt viņa mašīnā un meklējām kādu vietu, kur apmesties, apstājāmies katru reizi savā vietā, lai neviens mūs nepazītu. Un tad aizmugures sē­dekli mīlējāmies."

Birgitas interese ir pamodusies, viņa nosmīn:

"Velns parāvis, to es no tevis nebūtu gaidījusi. Vai viņš bija labs?"

"Labs?"

"Nūja. Vai bija labi ar viņu drāzties?"

Margarēta mazliet paver lūpas. Ak Kungs!

"Laikam gan. Bet tas nebija svarīgākais. Es jutos tik vientuļa, man bija vajadzīgs kāds…"

Viņa apklust, jaunais viesmīlis noliek viņai priekšā šķīvi, un viņa vienaldzīgi paskatās uz lasi. Birgita snie­dzas pēc sālstrauciņa un ar plašām, slīdošām kustībām ber sāli uz saviem kartupeļiem fri. Margarēta dziļi ieelpo un turpina:

"Tas bija tik šausmīgi, kas notika ar tanti Ellenu, man liekas, es biju šokā gandrīz veselu gadu."

Birgita aprauj kustību, viņas acis sašaurinās:

"Tā nebija mana vaina!"

Margarētas dusmas uzzibeņo. Kāpēc viņa nevar pa­klausīties?

"Vai tad es to esmu teikusi?"

Birgita palaiž vaļā sālstrauciņu un tver pēc cigare­tēm, klikšķinot šķiltavas, viņa savelk lūpas.

"Jūs vienmēr esat mani vainojušas! Vienmēr!"

Margarēta ber garšvielas uz kartupeļa, kas viņai jau uz dakšiņas, un piepeši viņai rodas vēlēšanās būt ļaunai.

"Vienu vakaru mēs ar to skolotāju tevi redzējām."

Birgita samirkšķina acis, noliek šķiltavas un iebāž brīvo roku džinsu kabatā.

"Paskaties," viņa saka. "Kristīna nav pie pilna prāta, viņa mani vajā. Paskaties, kādu drausmīgu vēstuli viņa.

Viņa nomet uz galda mazu dzeltenu papīriņu, tas ir salocīts četrstūri, rokas viņai trīc, mēģinot to atlocīt. Margarēta vēro Birgitu ar greizu smaidu, viņa jau nu ne­ļaus sevi novirzīt sānis. Viņa ir pietiekami manipulēta. Viņa vairs nav laipna. Viņai pat nav bailes.

"Nūja," viņa saka. "Kā jau teicu. Mēs tevi vienu va­karu redzējām, mans skolotājs un es. Tu dežurēji Saltengenā."

Birgita īsu mirkli paskatās viņā, pirms nospiež ciga­reti šķīvi un paķer dzelteno papirgabaliņu. Viņa pieceļas un taustās ap savu jaku, kas karājas pār krēsla at­zveltni.

"Ak, tu riebīgā mātīte," viņa šņāc pār plecu. "Tu falšā elles snobiene! Vai jūs to kopā esat izskaitļojušas, tu un Kristīna?"

Margarēta auksti raugās viņā. Lai tik viņa iet savu ceļu, tad es agrāk tikšu uz Stokholmu! Bet vel viņa nav beigusi, gribas ielaist zobus vēl dziļāk Birgitā un nokost sev kādu gabalu gaļas. Viņa atbalsta zodu rokās un visjaukākajā balsī saka:

"Vai Dogens bija tavs suteners? Un zēns? Vai viņš radās, pildot dienesta pienākumus?"

Birgita pakampj jaku un uzmet to plecos, tā plīvo kā apmetnis viņai aiz muguras, kad viņa metas uz durvīm. Kurpes ir izteikti par lielu, tās papēžos cilājas un gan­drīz vai krīt nost.

Protams, Margarētu sāk mocīt sirdsapziņa, tomēr ne agrāk, pirms viņa apēdusi lasi. Viņas pulss sit ātri, un viņa ritin rij ēdienu. Viņa košļā un norij, katrs kumoss liek viņai justies arvien smagākai un arvien drošākai. Garšo labi, labāk, nekā gaidīts, sevišķi pēc tam, kad viņa pamāj viesmīlim, liek novākt alu un vietā atnest pudeli minerālūdens. Margarētai nekad nav garšojis alus. Viņai šķiet, ka alus ir pretīgs un ļaudis, kas smird pēc alus, ir vēl pretīgāki. Protams.

Mocības atnāk ar kafiju, viņa noliecas pār tasīti, atbalsta pieri rokā, un viņu pārņem trīsas. Kas viņai bija noticis? Kā viņa spēja kaut ko tādu sarunāt? Ko gan viņa patiesībā zina par Birgitas dzīvi, kur tas teikts, ka arī viņa nav staigājusi apkārt, piespiedusi roku pie dia­fragmas, būdama ceļā uz noasiņošanu? Varbūt arī viņa nezināja cita mierinājuma kā vien tikšanos ar pilnīgi svešu cilvēku? Iespējams, ka viņa, tāpat kā Margarēta, tikai meklēja apstiprinājumu tam, ka patiešām eksistē?

Margarēta pārvelk ar roku pār seju un iztaisno mu­guru. Nē. Nav nekādas līdzības starp viņu pašu un Birgitu. Kādreiz viņai vajadzētu sev pašai piedot, ka gan­drīz aizgāja pa pieskari pirmajā laikā Gēteborgā. Jau pavasara semestrī viss kļuva pavisam citādi.

Katru nedēļu pienāca kartīte no Vadstenas ar drebe­līgiem burtiem un īsiem, telegrammai līdzīgiem tekstiem: Pavasaris klāt! Sargi sevi! Šīs atklātnītes viņu it kā pamo­dināja, lika samirkšķināt acis un paskatīties visapkārt kā pēc ilga miega. Viņa nemaz nebija daudz neglītāka par citām meitenēm šajā kursā, protams, arī viņa varēja uzdrīkstēties iet uz studentu svētkiem un groziņvakariem. Un tā viņa kļuva seksuāla sabiedriski pieņema­mākā veidā, viņa bija iemācījusies, ka bailes var uzveikt arī ar zēniem pašas vecumā. Viņa gāja uz kino un studentu sanāksmēm, pamazām sametās kopā ar vienu no zēniem un gandrīz veselu gadu dzīvoja ar viņu vecā lēņa valdes mājā Majurnā, līdz kādu rītu atstāja viņu tādā pašā veidā kā vēlākajā dzīvē vēl četrus vīriešus. Margarēta bija uzcēlusies agri, atstājusi viņu aizmigušu guļam pirmslaulību gultā, ļoti klusi sakravājusi mantas, lai pārceltos uz īrētu istabu pie kāda vīrieša, kas tikko kļuvis par docentu. Bet atšķirībā no Birgitas viņa vien­mēr rīkojusies atbildīgi pat savas dziļākās krīzes laikā; viņa arī ļoti rūpīgi dzēra pretapaugļošanās tabletes.

Tomēr viņai nav nekādu tiesību būt augstprātīgai pret Birgitu, nekādu tiesību viņu nosodīt. Margarēta taču nezina, kas ar viņu būtu noticis, ja tai nepazīs­tamajai sievietei nebūtu pieticis prāta pazust, nevis pa­likt uz vietas, ja tā nebūtu viņu pametusi veļas mazgā­tavā, bet rēgojusies kā ēna pār Margarētas bērnību. Viņai jābūt priecīgai un jāpateicas Dievam lai arī kas viņš būtu -, ka nonākusi pie tantes Ellenas un saņēmusi to, ko saņēmusi. Ka viņa izbēgusi no tā, ko pieredzējusi Birgita un Kristīna.

Bet vienā punktā Birgitai bija taisnība. Margarēta un Kristīna vienmēr vainojušas viņu. Kad Margarēta apsū­dzēja pati sevi par to, ka bija atvērusi telefonbūdiņas durvis un parādījusi Kristīnai rīmi, kas tur uzkricelēta uz sienas, tad kāda cita apsūdzība vienmēr glūnējusi dibenplānā. Birgita! Ja vien viņa tik labprātīgi nebūtu vilkusi nost biksītes ragaru mašīnās, citā pēc citas! Ja vien viņa nebūtu bijusi tik dumja un nelepotos ar to, ko citi uzskata par kaunu. Ja vien viņa būtu aptvērusi, kāda viņai bijusi veiksme, tiekot vaļā no sava nevīžīgā mammuča un nonākot pie tantes Ellenas. Bet vissvarīgākais no visa: ja vien Birgita, kad tante Ellena viņai pārmeta, nebūtu teikusi vai izdarījusi to, ko bija teikusi vai izda­rījusi, to nezināmo, kas lika tantes Ellenas sirdij dau­zīties, asinsspiedienam paaugstināties un asinsvadam smadzenēs plīst, tad viss visa dzīve viņām visām četrām būtu izvērtusies pavisam citāda!

Kas par riebīgu idioti!

Margarēta atglauž matus no pieres un paņem kafijas tasi, bet rokas trīc. Protams, viņa dusmojas uz Birgitu! Viņa ir bijusi dusmīga veselus trīsdesmit gadus, jau kopš tā mirkļa, kad ienāca pa durvīm pie tantes Ellenas un izdzirda spalgu balsi gaudojam:

"Nav mana vaina, nav mana vaina, nav mana vaina!"

Kopš viņa bija aizvērusi aiz sevis durvis, iegājusi pā­ris soļus priekšnamā un ieraudzījusi tanti Ellenu guļam dzīvojamajā istabā uz grīdas, viņa jau zināja, ka dzīve nekad vairs nebūs tāda kā agrāk.

Tante Ellena bija nokritusi uz brūnā paklāja un to ap­čurājusi, amonjaka dvaka cēlās Margarētai pretī, kad viņa nokrita pie Ellenas ceļos un saķēra viņas roku.

"Tante Ellena! Kas noticis?"

Tante Ellena pacēla vienu uzaci un kustināja muti, virslūpa bija sarkana, jo pa degunu tecēja asinis, un kreisajā lūpu kaktiņā vīdēja putainas siekalas. Viņa ne­varēja parunāt. Margarēta pacēla galvu un ieraudzīja Birgitu, kura stāvēja, piespiedusies pie sienas blakus logam pilnā formā: sakasītiem un ar laku nopūstiem ma­tiem, šauriem svārkiem un apspīlētā džemperī. Margarētas galvā nicinājums sakusa vienā vienīgā kvēlojošā punktā. Slampa! Viņa norija siekalas:

"Kas te notika?"

Birgita pielika roku mutei priekšā un pinkšķēja caur pirkstiem:

"Tā nebija mana vaina!"

Margarētas balss pārgāja čukstā:

"Vai tu viņai iesiti? Vai tev ienāca prātā viņai sist, tu nolādētā…"

Birgita piespiedās vēl ciešāk pie sienas, vēl arvien turēdama roku pie mutes:

"Nē! Es viņai neesmu pieskārusies, es zvēru… Mēs strīdējāmies, viņa uz mani kliedza un tad nogāzās uz grīdas. Tā nebija mana vaina!"

Margarēta mēmi savieba seju un nolaida skatienu, uz šo radījumu nav pat vērts paskatīties. Viņa palaida vaļā tantes Ellenas roku un paņēma no dīvāna spilvenu, tas bija izšūts ar zaļu un sarkanu vissmalkākajā raganu dū­rienā, uzmanīgi pacēla tanti Ellenu un pabāza spilvenu viņai zem galvas.

"Tā, māmiņ," viņa sacīja un noglaudīja tantes Ellenas roku. "Viss būs labi."

Tajā pašā mirkli dzīvojamās istabas durvju velvē pa­rādījās Kristīna. Viņas balss bija kā čuksts, tik tikko dzirdams:

"Kas te noticis?"

Margarēta pacēla galvu, paskatījās uz māsu un bei­dzot sāka raudāt.

Birgita ir notiesāta uz mūžu. Un to viņa pelnījusi.

Margarēta veselu sekundi taustās pa galdu pēc ciga­retēm, kamēr saprot, ka tās ir projām. Birgita acīmre­dzot nemaz nebija tik satraukta un atcerējās tās pie­vākt. Vai nav vienalga. Tagad Margarēta zina, kas jādara. Viņa sameklēs puķu veikalu, nopirks rozi un kapu sveci un brauks atpakaļ uz Mūtalu. Viena pati. Aizies pie tan­tes Ellenas kapa un brīdi pasēdēs, parunās par vēstu­lēm, kas tiek sūtītas nez no kurienes, par visu, kas ir un varētu būt bijis. Nūja. Viņa pastāstīs tantei Ellenai to, ko nekad nevienam nav stāstījusi, par Andrē un to rudeni Gēteborgā, par braucienu uz Latīņameriku kopā ar vīrieti, kuru pameta jau trešajā dienā, par vientuļajiem klejojumiem pa Limu un par to bridi, kad viņa atgriezās bērnu namā un atrada gultiņu tukšu.

"Kur tad mans puisītis?" viņa jautāja un apgriezās, skatīdamās pārzines melnajās acīs.

"Ak, senjorita," teica pārzine un greizi pasmaidīja. "Tas jau nebija jūsu puisītis. Kādu pēcpusdienu te bija viņa māte ar advokātu. Tā par zēnu dabūja 500 dolāru. Vai jūs būtu varējusi pārsolīt?"

Jā. Viņa būtu varējusi pārsolīt, viņa ir dabūjusi daudz, tādēļ arī viņai ir daudz ko dot. Tas mantojums, ko viņa būtu varējusi vadīt tālāk līdz nebeidzamai bāreņu dzim­tai, būtu pietiekams, lai pārsolītu jebkuru ar dolāriem piestūķētu amerikāņu pāri. Bet zēna vairs nebija, un pārzine atteicās dot viņai advokāta vārdu, un tāpēc tante Ellena nekad nebūs bāreņu ciltsmāte un Margarētai Juhansonei nekad nebūs pēcteču. Viņa ir pilnīgi ne­jaušs daļiņu kopojums, kas izšķīdīs un pāries tūkstošos citu tikpat nejaušu daļiņu kopojumos, neatstājot aiz sevis itin nekādas pēdas.

Viņa izvēlas ielas saulaino pusi, kad iznāk ārā, un pa­vērš seju pret debesīm, ļaujot vējam rotaļāties matos. Gaiss ir vēss un smaržīgs, viņa pāris reižu ievelk elpu un mēģina identificēt tās molekulas, kas atduras pret de­guna gļotādu, un pasmaida, kad tas izdodas. Gaisā ir pa­vasaris. Es ist unsere in die Luft und die Lцwen und die Bдren springen aus… [11] nu, protams. Rīt ir pavasara saulstāvji. Diena pirms tiem ir piemērota, lai apciemotu tanti Ellenu.

Viņa pamana puķu veikalu otrpus ielai un steidzas uz gājēju pāreju, bet kāds sagrābj viņas roku, tiklīdz viņa paspērusi soli uz ielas. Viņa pagriežas un ierauga Birgitas pelēko seju, dubultzoda maiss kuļājas, kad viņa šļupst:

"Tā nebija mana vaina. Tev man jātic, reiz taču tev man jānotic!"

Margarēta neatbild, tikai atrauj roku un steidzas pāri ielai. Viņa metas teciņus, bet jau pēc pāris soļiem luksoforā iedegas sarkanā uguns. Kāds autobuss draudīgi viņai uzrūc, viņa nedzird, ko kliedz Birgita, līdz nonāk ielas otrā pusē.

"Viņa meloja! Viņa bija viena pretīga vecene! Tu nemaz nezini, ko viņa bija izdarījusi!"

Tas arī visu izšķir. Lai nu Birgita kuļas uz Mūtalu, kā vien prot.