Aprīļa ragana

SODA EKSPEDĪCIJAS

Es esmu benandante, jo četras reizes gadā, tas nozīmē četros gadalaikos es nakti dodos ceļā kopā ar citiem, lai neredzams cīnītos ar gara spēku, kamēr ķermenis pa­liek uz vietas…

Ūtrupes izpildītājs Batista Moduko pirms inkvizīcijas Cividalē 1580. gada 27. jūnijā

nu tā. labi.

Beidzot esmu sakustinājusi savas māsas. Tagad man viņas ir tur, kur vēlos.

Kristīna, pelēka aiz noguruma, sēž mašīnā pie Mūtalas Sieviešu palīdzības dienesta, un Margarēta pašlaik nāk ārā pa durvīm. Viņa tās rūpīgi aizver un vēl pa­rausta, lai būtu pilnīgi droša, ka tās noslēgtas kāpņu telpa ir pilna ar brīdinājumiem par tēviņiem ar pārāk augstu adrenalīna līmeni -, tad apstājas, lai aizdedzi­nātu vēl vienu no savām mūžīgajām cigaretēm. Kristīna atver auto durvis un ar žestu rāda, ka ir gatava ciest dūmus, lai tikai dabūtu zināt, kas Margarētai stāstīts.

"Viņas nav zvanījušas," saka Margarēta, purinā­dama galvu, un ierīkojas sēdeklī. "Tur bija tikai trīs meičas, viena brīvprātīgā un divas, kas meklē patvē­rumu. Neviena no viņām nav zvanījusi, viņas gatavas apzvērēt."

"Un vai tu viņām tici?"

"Pilnīgi. Tā brīvprātīgā pat paveda mani malā un pa­stāstīja, ka Birgitai te nav atļauts ienākt. Viņa šeit pāris reižu sadauzījusi mantas…"

"Ak Dievs," neskanīgi novaidas Kristīna un iedarbina mašīnu. "Viņa beidzot panākusi to, ka viņu vairs nelaiž iekšā arī Sieviešu palīdzības dienestā…. Veikli gan, tur nav ko teikt."

"Un ko nu?" jautā Margarēta.

"Ēdīsim brokastis," saka Kristiria. "Man pēc pāris stundām jābūt darbā."

Birgita lamājas. Un kā viņa lamājas! Neviens eņģelis visā debesu velvē netiek atstāts nenomelnots, neviens pats no visiem elles velniem nepaliek nepiesaukts. Tagad arī krāsas ir viņu pametušas: mati nokarājas ne­tīri pelēkās šķipsnās, āda ir bāla, ar lielām porām, lūpas tikai mazlietiņ tumšākas.

Jā. Tā nu tas ir. Ar sievieti, kas reiz bija Merilinas Monro pienbaltā līdziniece.

Jaunais policists turpretī ir skaists. Kā no afišas: blonds, zilacains un milzīgs, ar pasteļkrāsas firziķu sejas ādu, kas klāj dzelzs muskuļus un tērauda skeletu. Tādu jaunu vīriešu agrāk nebija, tie ir postmoderni un pieder gadsimta beigām. Viņus pazīst galvenokārt pēc žokļiem; viņiem ir labi attīstīta kakla muskulatūra un ļoti plats zods. Patiesībā tas ir dīvaini. Šajos laikos jauniem vīrie­šiem taču nevajag ne milzīgus žokļus, ne dzelzs mus­kuļus. Būtu bijis loģiskāk, ja viņi būtu kļuvuši bālāki un tievāki, sarāvušies par trausliem maijpuķīšu stādiņiem, nevis izauguši par vareniem ozoliem.

Birgitai jau arī ir labi attīstīta žokļu muskulatūra, bet pavisam citu iemeslu dēļ nekā jaunajam policistam. Vai­rāk nekā divdesmit gadus viņas dzerokļi bija malušies viens pret otru, amfetamīna ietekmē griežot zobus. Bet tagad viņas galvā ir kluss. Viņai mutē vairs nav daudz zobu, ar ko košļāt, turklāt viņa pārgājusi uz citām ķimi­kālijām. Viņa izliekas, it kā tā būtu bijusi izvēle, ka viņa apzināti atteikusies no amfetamīna, jo redzējusi daudzu savu līdzinieku nāvi. Tomēr patiesībā ne jau Birgita atmeta amfetamīnu, bet amfetamīns atmeta viņu. Tas vairs neiedarbojās un lika viņai meklēt mierinājumu alkoholā. Tieši tādēļ afišu vīrieša jūtīgās nāsis vibrē, kad viņš dodas lejup pa cementa kāpnēm. Birgita taču ož. Un ne jau pēc rozēm vai jasmīniem. Viņa vēl arvien sēž sarāvusies, uzvilkusi jaku pāri galvai un atsakās kustē­ties, lai gan policists reizi pa reizei liek viņai slieties kājās. Tikai tad, kad viņš sagrābj Birgitas roku un velk viņu pa kāpnēm augšup, viņa atžirgst un sāk lamāties. Viņa uzspļauj policistam uz rokas un bļauj, ka viņš uzbrūkot nevainīgai sievietei, un notēmē spērienu viņa sunim. Suns atņirdz zobus un ir gatavs kost, bet vīrietis no afišas ar krekšķi to attur. Te ir runa par viņa cieņu. Neviens nedrīkst sacīt, ka viņam bija vajadzīga suņa palīdzība, lai saņemtu ciet piedzērušu veceni, kas lamā­jas. Ar tādām viņš pats spēj tikt galā.

Turpretī Birgita nekad nav sapratusi, cik svarīgi ir sa­glabāt cieņu. Viņa ir meklējusi pazemojumus, it kā būtu pēc tiem izslāpusi. Mūtalā nav neviena veikala, kur viņa nebūtu zagusi un tikusi pieķerta kā zagle, nevienas ielas, kur viņa, gānīdamās un mētādama rokas, nebūtu saņemta ciet, tāpat tur nav nevienas aprūpes iestādes, kur viņa nebūtu melojusi un sapinusies savos melos. Es esmu redzējusi, ka viņa vemj atkritumu urnā tirgus lau­kumā protams, sestdienas priekšpusdienā, kad tirgus ir ļaužu pilns, un pēc tam mēmi noliecas un skatās, kā smirdoša caureja tek lejup pa kājām.

Es esmu redzējusi, ka viņa kādā vēlā vakarā, būdama galīgi pilnā, apčurājusies sēž sniega kupenā vesela pus­audžu bara ielenkumā, kuri viņu apsmej. Esmu redzē­jusi, ka viņa izpleš kājas vienam vīrietim pēc otra; pat tādiem vīriešiem kā Rogers, kurš ar plaukstām aizklāj viņai seju, lai tā nebūtu jāredz. Bet vēl turklāt esmu re­dzējusi viņas augstprātību, viņas nesaprotamo lepnumu par savu sabrukumu…

Ievainotais autobraucējs stāv uz ietves neliela cilvēku bariņa vidū. Viņš tur roku pie vienas acs, pa vaigu kā asara plūst asins strūkliņa. Abi pārējie šoferi stāv kā miesassargi pie viņa katrs savā pusē; pagriež bālās sejas pret Birgitu un, iepletuši acis, raugās sievietē. Viņu priekšā stāv kāds vecāks policists, dīvainā veidā viņam izdodas gan būt, gan nebūt te klāt. Varbūt viņš ir eņģe­lis, apbružāts sargeņģelis, kurš redzējis tik daudz, ka tagad vairs neredz neko.

Baskājainajam vecim tagad kājās kurpes. Pacēlis roku, viņš stāv blakus klātneesošajam policistam, kad vīrietis no afišas brīžam grūž, brīžam velk Birgitu pāri ielai.

"Tā ir viņa," vecais sauc, vicinādams roku, kas klāta brūniem plankumiem. "Viņa to izdarīja. Es redzēju!"

"Turi muti, vecais velns!" Birgita saka savus ierastos vārdus.

Tas nu vīrietim no afišas ir par daudz, viņš taču au­dzināts cieņā pret vecmodīgu senču gadiem. Viņš Birgitai spēcīgi iesit pa skaustu, tik spēcīgi, ka viņa vairs nespēj izdabūt ne skaņas. Tikai tad policists iedomājas, ka arī viņa ir stipri veca.

Kristīna un Margarēta arī ir apklusušas, sēdēdamas mašīnā un braukdamas atpakaļ uz Vadstenu. Viņas ir kā savienotie trauki, šīs manas māsas. Kad viena ir pikta vai saskābusi, otra sāk raizēties, viņa glaimo un lūdzas, un smaida vienīgi tādēļ, lai kļūtu asa un ķildīga, kad otra beidzot ļāvusies atmaigt. Tā viņas uzvedušās vien­mēr, vismaz tik ilgi, kamēr Birgita ir ārpus redzesloka. Kad tā parādās, abas kļūst postoši vienotas. Tik tiešām postoši.

Bet pašlaik, šajā noguruma pilnajā rīta gaismā, viņas zināmā mērā sasniegušas klusu līdzsvaru. Nakts, kas palikusi aiz muguras, ir bijusi tik pilna vārdiem, ka tagad vairs neviena nav palicis pāri. Viņas bija runājušas bez mitas, vispirms bijīgi čukstot, kad šķita, ka dodas pie nāves gultas, pēc tam lietišķā, bet klusinātā tonī akūto slimnieku nodaļā, bet šis tonis drīz vien kļuva ass un aizdomu pilns, kad starp naktī uzņemtajiem pacientiem nekāda Birgita Fredriksone neatradās. Kristīna satraucās visvairāk, viņas rezervētā āriene ātri saira, atstājot viņu kailu un tiešu. Papēži nikni klaudzēja pret grīdu, kad viņa pārmeklēja visu slimnīcu, viņa maršēja no nodaļas uz nodaļu, un viņas dakterienes balss bija tik saspringta un valdonīga, ka kāda sanitāre pakniksēja aiz tīrām šaus­mām. Un, ja mainījās Kristīna, tad mainījās arī Margarēta.

Viņas pašpārliecinātā virspuse ieplaisāja, viņa bailīgi plivinājās aiz Kristīnas savos modīgajos zābakos ar mīkstajām zolēm un nervozi vāvuļoja.

"Viņas šeit nav, mums jāiet tālāk, nāc nu…"

Bet Kristīna neļāva sevi ietekmēt, viņa sistemātiski izmeklēja katru nodaļu lielajā pelēkajā ēkā, no pediat­rijas līdz geriatrikai. Kad viņas beidzot pēc vairāk nekā stundu ilgas skraidīšanas pa koridoriem atmeta mek­lēšanai ar roku un nobrauca ar liftu uz pirmo stāvu, Kristīna bija pavisam balta aiz niknuma. Tagad viņai pietika ar atliektiem galiem. Tagad viņa parūpēsies, lai Birgita tiktu ieslodzīta uz visiem laikiem, un pati ņems un aizmetīs projām atslēgu.

"Ir taču bezcerīgi gadījumi," viņa sacīja un atgrūda ārdurvis. "Tas ir jāatzīst. Ar dažu labu neko nevar iesākt… Tas ir gēnos. Viņa ir tieši tāda pati kā viņas māte. Bezcerīgi!"

Auksts, naksnīgs vējš sapurināja Margarētas matus, kad viņa gāja klupdama krizdama, meklējot kabatās cigaretes.

"Ak Kungs Dievs, Kristīna. Tev kā nevienam citam jāuzmanās ar tiem gēniem."

Kristīna apmetās riņķi un nomērīja Margarētu ar tumšu skatienu. Viņa bija pietvīkusi, pat viņas garlaicīgi blondie mati likās mirdzam ielas laternu gaismā.

"Tu domā Astrīdu? Ka man vajadzētu būt tādai kā Astrīdai! Pē! Man taču bija ari tēvs."

Margarēta ar roku aizsedza liesmiņu, aizdedzinot cigareti.

"Viņai jau ari bija."

"Tieši tā," teica Kristīna. "Kāds vecs žūpa. Kāds cits bezcerīgs gadījums."

"Bet ko tu pati zini par savu tēvu?" jautāja Marga­rēta. "Un es? Es pat nezinu, kas ir mana māte. Ko tādi kā mēs varam zināt par saviem gēniem?"

"Pietiekami. Mūsu dzīve ir pierādījums. Un, ja man kaut kas ir apnicis, tad tas ir tavs falšais humānisms. Vispirms tu kurni un lādies par viņu, bet pēc tam neuz­drošinies spert soli tālāk. Viņu vajag nosist, tu saki. Bet, kad nonākam līdz kritiskam punktam, tad uzreiz tev ir nabaga Birgita šurp un nabaga Birgita turp. To es esmu redzējusi jau agrāk. Atceries to."

Margarēta izpūta niknu dūmu mutuli Kristlnai sejā.

"Tātad tu domā, ka tikai tavi apbrīnojamie gēni de­vuši tev pienācīgu dzīvi? Vai tad tam nav nekāda sakara ar to, ka tu biji tantes Ellenas mīlule?"

Kristīna sarauca degunu.

"Mīlule? Es? Mīlule taču biji tu! Jaukā un jautrā. Es biju tikai centīga, ja es nebūtu centīga, no manis nebūtu nekā. Es vispār nebūtu bijusi. Arī Birgita taču dzīvoja pie tantes Ellenas, to neaizmirsti. Dažreiz viņai pat Bir­gita patika labāk. Piemēram, kad viņa sāka strādāt

Luksorā. Tas bija jauki. Kārtīgs darbs fabrikā. Krietni labāk nekā manas prēmijas un atzīmes."

Margarēta pastiepa roku un pieskārās Kristlnas ap­metnim, meklējot viņas roku. Bet Kristīna ar spēju kus­tību izrāvās. Tikai tad Margarēta saprata, cik ļoti viņa satraukusies. Tādēļ viņas balss skanēja klusināti.

"Vai tad tu nesaproti? Tu viņu nobiedēji ar saviem panākumiem. Tādi viņai bija sveši. Birgitas darbs fabrikā bija normāls, viņa zināja, kas tas ir. Un tas bija viss, ko viņa mums vēlēja: parastu dzīvi. Parastu darbu, parastu vīru un dažus parastus bērnus. Un tu to visu ieguvi. Visu, ko viņa vēlējās, tikai daudz vairāk un daudz aug­stākā līmenī."

Bet Kristīna uzgrieza muguru un sāka soļot uz stāv­vietu.

"Nodzēs cigareti," viņa sacīja. "Dzēs nost un braucam projām."

Iedama straujā solī, Margarēta sūca savu pusizsmēķēto cigareti.

"Uz kurieni brauksim?"

"Uz sieviešu palīdzības nodaļu, saprotama lieta. Jo tagad tas ir jānokārto reizi par visām reizēm."

Nūja, ak Jēziņ. It kā kādreiz kaut ko vispār varētu no­kārtot.

"Brokastis," čivina sanitāre durvis. Viņa tērgā kā lai­mīgs papagailis. "Rūgušpienu vai putru, Dezirē?"

Jautājums ir vienīgi formāls. Viņa taču zina, ka vēlos rūgušpienu. Ne jau tādēļ, ka tas ir garšīgs, auzu pārslu putra ar ābolu biezeni ir garšīgāka, bet, kad Čerstinai Pirmajai ir rīta maiņa, es nedrīkstu pašrocīgi ēst putru. Es aplaistu palagu, tātad mani jābaro. Un, ja jāizvēlas, vai dzert rūgušpienu ar salmiņu vai ari nonākt tiešā kontaktā ar audzināšanas patruļu, tad es izvēlos rūguš­pienu. Vienmēr.

Es nezinu, kā šo meiteni sauc, es vēl neesmu paspē­jusi iegaumēt visu dienas maiņas māsu un meiteņu vārdus, bet viņa pati ar mani runā tā, it kā mēs būtu draudzenes no bērna kājas. Dezirē šurp un Dezirē turp. Čerstina Pirmā nepārtraukti kaļ savu padoto apziņā, ka cilvēki vairāk vēlas sadarboties, ja viņus uzrunā vārdā. Viņa ir precējusies ar tirdzniecības aģentu.

Bezvārda meitene noliek paplāti uz mana naktsgal­diņa un čivina tālāk:

"Lauj man sabužināt tavu spilvenu, Dezirē. Un te mēs pacelsim uz augšu, lai tu vari kārtīgi apsēsties. Tad tev nekas neizlīs. Jo tu taču vēlies kafiju, vai ne? Meitenes stāsta, ka tu esi īsta kafijtantiņa! Hahaha… Starp citu, vai tev un dakterim Hubertsonam jau bija mazā rīta sa­pulce? Varbūt man atstāt tasīti arī viņam?"

Kaut tu lauztu kaklu, es domāju. Vai arī pakārtos.

Vienu brīdi man iekrīt prātā, ka es patiesībā varētu iekļūt viņas galvā un panākt, lai viņa vienreiz kārtīgi no­krīt uz pakaļas. Tā tomēr paliek vienīgi nepiepildīta doma; man nav ne laika, ne iespēju šobrīd veikt riskan­tas soda ekspedīcijas.

Agrāk bija citādi. Pirmajā vasarā, pēc tam kad biju atklājusi savas spējas, es, protams, biju tik neprasmīga, ka riskēju, kur vien varēju, bet vienlaikus biju tik kāra pēc piedzīvojumiem, ka nedomāju par cilvēkiem sev ap­kārt. Es apsvēru vienīgi to, vai viņi ir iespējamie nesēji: slimnīcas mācītājs un darba terapeits, sanitāri un ārsti, nejauši apmeklētāji un sērojoši piederīgie. Nepacietīga un uzbudināta es viņus izdzinu ārā vasarā, lai uzreiz atkal atmestu, nonākot saskarsmē ar citiem, daudz labā­kiem nesējiem. Bija tik daudz tādu cilvēku, kāda es nekad nebiju bijusi, un tagad es gribēju izbaudīt visu. Es nepārtraukti mainīju savu tēlu: no rīta es biju mei­tene ar augstpapēžu sandalēm kājās un siltu vēju pa­kausī, pusdienlaikā jauns vīrietis, kas sēdēja Veterna ezera krastā, Jaudams baltām smiltīm plūst caur pirk­stiem, krēslas stundā pusmūža sieviete, kas, nolieku­sies pār tumšiem zilaušiem, piepilda visas sava galvas­kausa atveres ar smaržām.

Tajā vasarā es iemācījos tik daudz: kā ir skūpstīt un tikt skūpstītai, kā deja var padarīt mitru pat vissausāko kājstarpi un kāda sajūta pārņem, ja ļauj degunam un mutei slīdēt pār zīdainīša pūkaino galvu…

Starp citu.

Bet pret rudeni, kad dienas kļuva īsas un koki kā mel­nas izcirstas figūras slējās pret debesīm, viss vērtās citādi. Es iemācījos pazīt benandantes, klausījos to brīdi­nājumos un uz savu roku atklāju, ka par maniem izgājieniem ar kaut ko jāmaksā.

Pēc katras reizes, kad biju projām, es jutos arvien vai­rāk nogurusi, dažreiz pa pusei bezsamaņā gulēju vairā­kas stundas no vietas. Tobrīd es jau biju pietiekami atēdusies šos piedzīvojumus, lai varētu rīkoties mierīgi. Es no jauna sāku interesēties par to, kas notiek nodaļā. Un tad gadījās tā, ka es līdu iekšā savos aprūpētājos. Un apguvu ari to, ka man jābīstas tieši no draudzīgākajiem, no tiem, kuri vislaipnāk smaidīja virs mana galvgaļa.

No psihopātiem. Potenciāliem slepkavām. No visa bara.

"Kas gan tā par dzīvi?" tie sačukstējās kafijas istabā un gaiteņos. "Viņa pat nespēj kārtīgi parunāt un neprot staigāt…"

"Un kāda viņai galva…"

"Jā, mans Dievs. Viņa izskatās kā būtne no Visuma… Pirmo reizi es pat sabijos."

"Un tad vēl izgulējumi. Vakar es redzēju viņas gūžas kaulu… Un Hubertsons muld par linu palagiem. It kā tie spētu līdzēt."

"Viņai tā jācieš…"

"Protams. Tas ir necilvēcīgi. Viņa tā gulējusi un kratī­jusies veselus trīsdesmit gadus, vai viņa gulēs un kratī­sies vēl trīsdesmit? Vai vēl ilgāk. Būtu labāk, ja ātrāk pienāktu beigas."

Nelaimes gadījumu skaits nodaļā toruden strauji pa­lielinājās. Kāda bija novēlusies pa kāpnēm un salauzusi pēdu. Kāda cita bija applaucējusi rokas verdošā ūdenī. Trešajai bija izdevies apreibināties ar manām zālēm pret epilepsiju. Ceturtā bija nošķērējusi sev pirkstu galus, kad grieza maizi.

Un tā tālāk.

Protams, es rīkojos bargi, tomēr gribu apgalvot, ka mani spriedumi bija taisnīgi. Es sodīju tikai samākslotu līdzcietību, tos, kam bija cilvēciska balss, bet trūka cil­vēciskas sirds. Klusās tantes un mierīgās meitenes es at­stāju mierā; es pat samierinājos ar viņu strupajām mai­guma izpausmēm. Viņas drīkstēja man sabužināt matus un paglaudīt vaigu, un es viņām netaisījos kost. Bet no­sacījums bija tāds, ka viņām jāklusē. īsta labestība, pro­tams, nerunā. Tai ir dažāda rīcība, bet nav neviena vārda.

Tāpēc es neciešu šo bezvārda meiču, kura pašlaik liek man brokastis uz naktsgaldiņa. Viņas mute ir tik pilna vārdiem, ka tie plūst ārā kā slienas pa zodu. Un tomēr es zinu, ka, izejot no manas istabas, viņa saka pārējām: Kāpēc viņai vispār jādzīvo? Tam taču nav nekādas jēgas…

Saprotiet mani pareizi: nav jau tā, ka viņa vēlētos manu nāvi, dažreiz es pati to vēlos. Bet es nevaru ciest slēdzienus, kad viņa tik pašsaprotami pieņem, ka mana dzīve ir bezjēdzīgāka nekā viņējā. Jo kāda tad ir viņas pašas dzīves dārgā jēga? Izperēt dažus bērneļus? Vai arī pavadīt vakarus desmitiem gadu garumā pie televizora blakus saīgušam vīram? Vai baudīt laimi, šad tad patipinot pa Vadstenas bruģētajām ielām un ejot iepirkties?

Viņa zaudētu valodu, ja es pajautātu. To nu es zinu. Visiem kustīgajiem cilvēkiem pat Hubertsonam nā­kas viegli runāt par bezjēdzīgo, bet augstākā mērā grūti par pretējo. Par jēgu. Pats jēdziens liek viņiem uzvesties kā pestīšanas armijas zaldātiem bordelī: viņi tā samulst un tomēr jūt vilinājumu, ka sāk sarkt un vārstīt acu plakstiņus.

Runā, ka Izaks Ņūtons ir vainīgs, ka viņa mehāniskā pasaules aina kopš trīssimt gadiem ir padarījusi vārdu jēga svešu rietumu cilvēkam. Nu, protams: ja Visums ir Ņūtona pulksteņa mehānisms un cilvēks nejaušības mikrobs, tad vārds jēga nav nekas cits kā mokošs stā­voklis. Un šādā Visumā bioloģiski nepilnīgu mikrobu tādu kā es var pilnīgi mierīgi atstāt novārtā. Pulksteņa mehānisms tikšķ tālāk bez viņa. Un varbūt tikšķ pat labāk. Tātad viņa eksistence ir vēl bezjēdzīgāka nekā bioloģiski pilnīgajiem mikrobiem.

Bet šobrīd mēs zinām, ka Ņūtons tikai viegli pie­skārās īstenības virsmai. Visums nav nekāda nemainīga mašīna, tas ir kā sirds. Dzīva sirds, kas izplešas un atkal saraujas, kas ieaug bezgalīgajā, pirms sarūk līdz neap­tveramībai. Un, kā visas citas sirdis, tā ir noslēpumu un mistēriju, mīklu un avantūru, pārmaiņu un pārvērtību pilna. Bet ari tur tomēr kaut kas ir nemainīgs: masas un enerģijas daudzums. Tas, kas reiz ir bijis, būs arī mūžīgi, lai arī jaunā un citādā formā.

Katra daļiņa nepilnīgajā murskulī, kas ir mans ķer­menis, ir tikpat mūžīga kā Visums. Bet kas ir unikālais tieši pie šī daļiņu sakopojuma tas zina, ka eksistē.

Man ir apziņa. Ar to es neatšķiras no tiem cilvēkiem, kas ir ap mani, kas var iet un runāt. Un es esmu pārlie­cināta, ka jēga slēpjas tieši tur, apziņā. Es neko nezinu par tās formu un neko par saturu vai jēga ir vienā­dojums vai dzejolis, dziesma vai pasaka bet es zinu, ka tā ir. Kaut kur.

Tādēļ es uzdrīkstos apgalvot, ka mana dzīve ir tikpat nozīmīga kā šai bezvārda meitenei, kura pašlaik griež manu sviestmaizi pastmarkas lieluma gabaliņos. Jā, es esmu tik augstprātīga, pat uzdrošinos sacīt, ka mana dzīve ir nozīmīgāka nekā viņējā. Jo viņa vienmēr būs tur, kur ir. Nekad nekur citur.

Bet es spēju būt tur, kur pati neesmu. Tieši tāpat kā elektrons, pirms tas veic savu kvantu lēcienu. Un, tieši tāpat kā elektrons, es atstāju pēdas aiz sevis. Pat tur, kur neesmu bijusi.

Aprīļa ragana, saka benandantes. Tu esi gandrīz tāda pati kā mēs, bet neesi viena no mums. Es lieku savam nesējam kaijai vai žagatai, vārnai vai krauklim iz­plest spārnus un ironiski paklanīties. Es zinu. Es esmu gandrīz tāda kā tie, bet neesmu viena no tiem.

Daži no tiem mani apskauž. Man ir vairāk spēju, un es varu pārvietoties pa lielākām virsmām. Un tas tiešām ir taisnīgi. Benandantes vienmēr ir saistīti ar ķermeni, kas funkcionē, viņi dzīvo parastu dzīvi parastajā pa­saulē, un vairums no viņiem atstāj savu ķermeni tikai svētkos četras reizes gadā. Daži no viņiem nemaz ne­zina, ka ir tādi. Kad mainās gadalaiki un viņi no rīta pa­mostas, pēc tam kad visu nakti gājuši Mirušo procesijā, tad viņiem ir tikai neskaidras atmiņas par bālām sejām un pelēkām ēnām. Viņi sev iestāsta, ka sapņojuši.

Aprīļa ragana ir citāda. Viņa zina, kas pati ir. Un, kad viņa ir iepazinusi savas spējas, tad var redzēt cauri lai­kam un peldēt telpā, viņa spēj paslēpties ūdens pilienos un kukaiņos tikpat viegli kā iegūt savā īpašumā cilvē­kus. Bet viņai nav pašai savas dzīves. Viņas ķermenis vienmēr ir vārgs, nepilnīgs un nekustīgs.

Mūsu nav tik daudz. Patiesību sakot, es nekad nevienu citu neesmu satikusi. Četras reizes gadā es uzticīgi eju Mirušo procesijā, jo ceru sastapt tur kādu līdzinieku, bet līdz šim tas nav noticis. Vadstenas tirgus laukumu pie­pilda dažādi tēli, bet tur nekad neesmu sastapusi ne­vienu aprīļa raganu. Man ir bijis jāapmierinās ar benandantēm, šiem ēnu pasaules bailīgajiem sīkpilsoņiem.

Tomēr dažreiz arī sīkpilsoņi var būt noderīgi. Patei­coties viņiem, es tagad esmu uzmanīgāka nekā pirmajos gados. Benandantes ir man iemācījuši: ja kāds uzrunātu tukšo ķermeni, kamēr es pati būtu projām, tad nekad vairs nebūtu iespējams sevī atgriezties. Tad es kļūtu par izplūdušu ēnu, kas pieņemtu stingrus apveidus tikai Mi­rušo procesijā.

Pati savā dzīvokli es biju droša, tur man lika mieru, kamēr es pati nelūdzu palīdzību. Ja bija redzams, ka es guļu, tad asistenti aizvēra durvis un ļāva man gulēt tālāk. Te ir citādi: jebkurā brīdī dienas laikā jebkurš var pie manis ienākt. Un nekas nespēj vairāk izprovocēt Čerstinu Pirmo kā pacients, kurš pa dienu guļ. Ar tādu pacientu jāsāk runāt…

Dienas laikā man vienmēr jāuzmana savs ķermenis, man jāapmierinās ar to, ka varu to vērot no attāluma, nekur neiejaucoties. Iespējams, ka varētu atļauties ātru iziešanu un, sagrābjot kādu putnu lidojumā, piespiest to pēc iespējas ātrāk nogādāt vēstuli kādam noteiktam adresātam. Piemēram, tā.

Bet naktis pieder man pašai. Kamēr vien man būs sava istaba, man būs ari savas naktis. Un dažādas nakts maiņas. Tomēr esmu iemācījusies uzmanīties ari no šim sievietēm. Nakts sākumā es parasti atstāju viņas mierā, jo tad viņām ir daudz ko darīt un ir grūti viņas vadīt. Es nekad viņām neko nelūdzu, kamēr atrodos savā ķer­meni, es ļauju viņām sevi apguldīt un nodzēst gaismu, pirms dodos projām ar kaiju vai žagatu. Kaijas ir visla­bākās: tām ir plati spārni un atsperlba lidojumā, kā trūkst žagatām. Bez tam tās ir nejūtīgākas, šķiet, ka tās nekad nemana, ka kāda cita apziņa plūst caur viņējo. Turpretī žagatas nobīstas un satrūkstas no tā, ko pēkšņi mana aiz savām acīm. Gandrīz kā cilvēki.

Es tātad nevēlos baidīt naktsmaiņas sievietes. Tādēļ ne visai bieži ņemu viņas savā varā un, ja to daru, tad galvenokārt mierīgajā stundā starp diviem un trim, kad pacienti cieši aizmiguši un nesapņo, bet viņas pašas var apsēsties kafijas istabā un ļaut domām klejot. Es rūpīgi sadalu savu labvēlību, ļauju savai apziņai lēni plūst gan caur vienu, gan otru. Es čukstu mierinošus vārdus tām, kuras ir noskumušas, gleznoju ziedošus sapņus jauna­jām un dziedu mazas dziesmiņas par mierīgiem ūde­ņiem nemierīgajām. Tikai tad, kad viņas visas atpūšas šaurajā robežjoslā starp miegu un nomodu, es lieku kādai no viņām man pakalpot.

Kādu nakti pirms vairākām nedēļām es liku Agnetai uzrakstīt vēstuli ar ļoti maziem burtiņiem uz rozā zīd­papīra, aiznest to pa gaiteni uz manu istabu un paslēpt mana spilvena pārvalkā. Nākamajā naktī Marijai Luizei bija jāraksta kāda cita vēstule un jāiet tas pats ceļš. Vēl pēc divām naktīm bālajai Ilvai bija jāsameklē dzeltena recepšu blanka un jāuzspiež uz tās dakteres Vulfas aiz­mirstais spiedogs. Bet, kad es viņas galvā čukstēju

Birgitas rimi, viņu pārņēma riebums un rakstāmais izkrita no rokas. Man vajadzēja paplašināt savu es, tā ka beigās tas piepildīja visu viņas galvu un lika viņai sa­tvert sarkanu flomāsteru un pēc mana diktāta to neveikli vilkt pa papīru. Kad torit atnāca Hubertsons, es biju tik nokausēta, ka nespēju pat atbildēt, kad viņš mani uz­runāja. Bet, atkal pienākot naktij, es tomēr spēju meln­acei Tuai pavēlēt sagatavot trīs lietotas aploksnes un uz­rakstīt uz tām adreses. Bet pagājušo nakti, kad akmens jau bija iekustināts un sācis velties, es mierīgajā stundā iedzinu Lēnu māsu ekspedīcijā, liku viņai ļoti klusi aiz­vērt durvis, uzspiest kādu telefona numuru un apgalvot, ka zvana no sieviešu palīdzības dienesta dežūrdaļas Mūtalā…

Un to visu es darīju Hubertsona dēļ, jo viņš jau tik sen ir vēlējies stāstu par manām māsām.

Bet, lai cik arī viņš man ir svarīgs, es tomēr nevaru viņam dot tikai to, ko viņš vēlas, jo man vienlaikus jādod arī tas, ko viņš nevēlas. Stāsts par to dzīvi, kas man vēl palikusi pāri.

Tā stāsta sākumu es pati dabūju kā dāvanu no Hu­bertsona.

"Tu esi pēdējā bada pēdējais upuris," viņš reiz sacīja. Varbūt uz to var raudzīties arī tā: stāsts par ikviena cil­vēka dzīvi ir arī vēstījums par tiem, kas dzīvoja pirms mums.

Mans stāsts tātad sākas vairāk nekā trīsdesmit gadus pirms manas dzimšanas. Ir novembra diena Pirmā pa­saules kara beigās, un Norčēpingā kāda maza meitene sēž istabā pie malkas plīts un raud.

"Kāļus ne, mamma," viņa šņaukājas, un balss ir aiz­smakusi. "Negribu kāļus!"

Bet māte neatbild, tikai pieliecas, iebāž plītī vēl vienu pagali un paspēj ieraudzīt, kā tā uzliesmo kopā ar bērza tāsi; tad viņa aizver plīts durtiņas un ļauj ugunij pie­ņemties spēkā.

Meitenes sejā viss ir mitrs un lūdzošs, viņas acis, lūpas un zods. Viņas mātei viss ir sauss un noslēgts, mute cieši sakniebta, rokas saņemtas, mugura noraidoša.

"Mīļo mammiņ, kāļus ne…. Šodien gan ne!"

Bet māte ir aprijusi savu līdzjūtību, viņa vairs neat­ceras, kāpēc meitenes raudas viņu tā nomoka. Meitene sāk no jauna, viņa atver muti, lai vēlreiz lūgtos, bet tajā pašā mirklī māte pagriežas un ieskatās viņai acīs. Mei­tene uzreiz apklust, jo, lai gan viņai vēl nav četri gadi, viņa saprot, kas redzams mātes acīs. Būs vēl sliktāk.

"Kāļi ir tas ēdiens, kas mums ir," saka māte. Meitene neatbild, viņa klusi sēž, kamēr māte ar priekšautu no­slauka viņai no sejas asaras. Audums ir mīksts no daudzkārtīgas mazgāšanas, bet roka zem tā no tā paša ūdens kļuvusi asa.

Un vēlāk, kad rudens nobriest par ziemu un patiešām kļūst vēl sliktāk, meitene vairs neraud, viņa apklust, kad bads ieēdas viņas ķermenī. Tas mīca bērna mīksto ske­letu un pārveido to, viņas kājas padodas un kļūst ne­daudz līkas, viņas ribas atgādina rožukroņi tieši tur, kur kauls pāriet skrimslī, un viņas iegurnis slepeni iegūst jaunu un citādu formu.

Meitene nes savu nogurumu kā kupri mugurā. Rītos, kad māte aizgājusi uz fabriku, atstādama viņu vienu ar uguni plītī, viņa ieritinās uz izvelkamā dīvāna un paliek tur guļam. Viņa nerotaļājas, viņa vairs neatceras auzu pārslu biezputras un piena laiku, kad varēja rotaļāties. Bet šīs atmiņas atgriežas, kad viņa kādu dienu dīvāna dziļumā atrod dažas drusciņas: viņa ir iebāzusi roku aiz matrača un vilkusi rādītājpirkstu pa koka pamatni. Pēkšņi viņa jūt kaut ko cietu. Kraukšķīgas maizes druskas. Kād­reiz sen, sen kāds ir gulējis uz šī dīvāna un ēdis krauk­šķīgu maizi. Meitene saslapina rādītājpirkstu un iegrūž to atkal dīvāna dziļumā, drusciņas pielīp, un viņa tās bāž mutē. Viņa pazīst šo garšu, lai gan ir tik maza, šo pie­degušās maizītes riekstiem līdzīgo garšu. Tajā pašā mirklī viņai nesaprotamā kārtā pa degunu sāk plūst asinis.

Visu mūžu šī meitene asiņos. Viņas asinsvadu sieni­ņas ir kļuvušas trauslas kā ziepju burbuļi: pietiek vējam uzpūst, un tie pārsprāgst. Un ar laiku nekļūst labāk. Viņas ķermenis atsakās ticēt tam, kas notiek, ka bada laiks beidzies, ka māte liek uz galda kartupeļus, speķi un sīpolu mērci, rupju maizi un smaržīgus ābolus, ka viņa pati augs liela un iemācīsies cept kviešu maizi ar sviestu un raudzēt pienu, kas sarūdzis jau trīc traukā. Viņa asiņo tik un tā, un viņas skelets ir uz mūžu defor­mēts.

Šajā asiņojošajā ķermenī es sāku savu eksistenci, es ieurbjos dzemdes biezajā gļotādā un tajā cieši iekožos, tur es peldu augļa dzīves mūžībā un dzirdu viņu dziedam un guldzinām, un smejamies, kamēr es augu un kļūstu par sevi.

Ārsts, kas izmeklē viņu pirms dzemdībām, nezina neko par malkas plīti un badu, tātad nemaz netaisās mērīt konjugatu viņas iegurnī. Trīsdesmit stundas mana galva tiek spiesta pret deformētajiem kauliem, trīsdes­mit stundas mums jāmokās, jo sens bads aizver vārtus uz dzīvi. Tikai tad, kad mēs abas esam gatavas mirt, viņu iemidzina un pārgriež dzemdi.

"Kas man ir?" čukst Ellena, kad pamostas.

Ko viņai var atbildēt? Ko tad var pateikt?

Vecmāte pagriež muguru un klusē. Visi klusē.

Bet es pati pastiepju roku cauri laikam un čukstu:

Krastā izmesta malkas pagale, māmiņ.

Bet varbūt es gribu Hubertsonam aiztaupit šo stāstu. Viņš jau zina visu par Ellenas trauslajiem asinsvadiem un saņurcīto skeletu. Atšķirībā no manis viņš taču patie­sībā Ellenu ir gan pazinis, gan kopis.

No manis viņš vēlas kaut ko pavisam citu: pabeigtu stāstu. Viņš grib redzēt tā stāsta beigas, kurš sākās kādā jūnija dienā pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem, kad viņš atrada savu triekas ķerto saimnieci uz grīdas.

Reizi pa reizei viņš ir stāstījis par trīs meiteņu reak­ciju: kā Kristīna stāvēja, it kā būtu piesalusi pie sten­deres, piespiedusi abas dūres pie mutes, kā Margarēta sēdēja uz grīdas blakus Ellenai un turēja viņas roku, un kā Birgita, piekļāvusies pie sienas, spalgā balsī vaima­nāja:

"Es neesmu vainīga, neesmu vainīga…"

Viņš brauca Ellenai līdzi ar ātro palīdzību. Un, kad viņš vēlu vakarā atgriezās, māja bija tukša un pie dur­vīm piesprausta zīmīte, ka meitenes tagad ņemtas bērnu palīdzības dienesta aprūpē.

Kopš tā laika viņš ir sekojis šīm meitenēm tikai no attāluma. Kristīna, protams, ir viņa kolēģe, bet augstā­kajā mērā distancēta kolēģe. Viņa labprāt runā par savu darbu un šad tad ielūdz pat pusdienās, bet, tiklīdz viņš piemin Ellenu un to, kas toreiz notika, viņa apklust un novērš skatienu.

"Es gribētu zināt," viņš dažreiz saka. "Es gribētu zināt, kas notika, pirms es pārnācu…"

Un kādu dienu es biju tik muļķīga, ka atbildēju:

"Atļauj man uzrakstīt tev šo stāstu."

Tūlīt pat es teikto nožēloju.

Hubertsonam šķiet, ka es baidos, ka tādēļ tas velkas tik ilgi un es nepārtraukti sāku to atkal no gala. Bet tā vis nav. Es nebaidos no savām māsām, es tikai nevēlos pienākt viņām pārāk tuvu. Patiesibā es nevienam ne­gribu nonākt pārāk tuvu. Varbūt vienīgi Hubertsonam.

Visļaunākais manā stāvoklī gan iekšējā, gan ārējā ir tas, ka es nevaru aizstāvēties. Gandrīz piecdesmit ga­dus citi cilvēki nepārtraukti ir grābstījušies ap manu ķermeni: mazgājuši matus ar šampūnu un iezieduši ādu ar ziedēm, tīrījuši zobus un knibinājuši nagus, mainījuši piekakātos autiņus un metuši projām asiņainās saites. Un viss, kas man sagādāja baudu bērnībā un ko es varēju izturēt jaunībā, tagad ir dienišķas mocības. Šķiet, ka katra roka manā ķermenī atstāj caurumu un caur to pil ārā mans es. Drīz vien es būšu tikai ādas maiss ap­kārt grabošai kaulu kaudzei; pārējais ir iztecējis uz ko­munālās linoleja grīdas, un to saslaucījušas apkopējas.

Ar manām slepenajām spējām vajadzētu būt pilnīgi pretēji: aprīļa raganai būtu jāsaspiež sava nesēja es par plānu plēvīti pret galvaskausa baltajām sienām un jāiz­lieto šis ķermenis savām vajadzībām. Bet es pārāk bieži zaudēju sevi citu cilvēku galvās, es tajās iekļūstu un ļaujos sevi ar tām sapludināt. Un tad pēkšņi es smejos un raudu, mīlu un nīstu pēc viņu noteikumiem, nevis pēc saviem. Es noslīkstu savos nesējos. Bet es nebūt to nevēlos. Tā tam nav jābūt.

Tādēļ šobrīd esmu izlēmusi ieiet vienīgi dzīvniekos un vienaldzīgos svešiniekos. Tā es varu peldēt pa virsu, un tā nekad nedraud nāve noslīkstot. Un tādēļ es sevišķi uzmanos, lai neiekļūtu tādos cilvēkos, kam vai nu labā, vai ļaunā nozīmē ir kāda loma manā dzīvē: nekad Čerstinā Pirmajā un nekad Hubertsonā. Un itin nekad manās māsās.

Kāda no šīm trim dzīvo to dzīvi, kura bija domāta man. Un tikpat dedzīgi, cik Hubertsons vēlas uzzināt, kas notika tajā dienā pirms daudziem gadiem, es gribu zināt, kura tā ir.

Es gribu tikai zināt. Nevis piedzīvot. Es gribu redzēt, bet negribu, lai tas mani skartu.

Un tomēr. Es esmu Hubertsonam apsolījusi atbildi uz kādu senu jautājumu, un solījums paliek solījums. Tādēļ šajā mirklī es atrodos vairākās vietās. Es puszviļus sēžu gultā un izlēmīgi grābstos pēc sviestmaizes gabaliņa ar punktainu desu, bet vienlaikus lidinos ap Birgitu dzērāju kamerā Norčēpingas policijā un esmu arī uz kāpnēm Postindustriālajā Paradīzē, skatīdamās, kā Kristīna so­miņā meklē atslēgas. Margarēta stāv viņai cieši aiz mu­guras un kož lūpā.

"Es tikai ieiešu dušā," viņa saka. "Pēc tam vākšos projām…"

Pēc ilgās nomoda nakts Kristīna ir pārāk nogurusi, lai izliktos viesmīlīga. Viņa tikai parausta plecus. Margarētas balss skan lūdzoši:

"Varbūt arī kādu stundiņu nosnaudīšos. Ja tev nekas nav pretī? Es taču varu savākt mašīnu tikai ap pusdien­laiku…"

Kristīna vēlreiz parausta plecus un atver durvis. Viņas klusums vēl vairāk sabaida Margarētu.

"Bet es varētu pagatavot brokastis, ja vēlies. Kamēr būsi dušā un sakārtosies."

Kristīna rūpīgi pakar apmetni uz pleciņiem. Mar­garēta nomet savu jaku uz vecas lādes un saka jau skaļāk:

"Tad tā arī darīsim. Es gatavoju brokastis, kamēr tu sakārtojies… Tev tēju vai kafiju?"

Kristīna beidzot atbild.

"Kafiju," viņa saka, pētīdama savu pelēko seju priekš­nama spogulī. "Melnu kafiju."

Birgita guļ ar vaļēju muti uz slīpās grīdas dzērāju ka­merā. Viņa ir aizmigusi, bet nesapņo, jo pat miegā viņa zina, ka no sapņiem jāuzmanās.

Neviens nav pat mēģinājis viņu nopratināt. Kad viņa atteicās nosaukt savu vārdu, viņu vienkārši iegrūda ka­merā bez tālākām formalitātēm. Viņa nekliedza un pat nelamājās. Viņa tikai nogūlās uz sāniem un palika abas rokas zem vaiga. Kā eņģelis. Kā īsts mazs eņģelītis.

Jā, ak Kungs. Un tādēļ viņa mani pameta…

Tā nu tas bija. Ellena mani pameta. Trīs mazas vese­las meitenītes piecdesmito gadu Mūtalā ieguva mājas, ko viņām tik ļoti vajadzēja, jo spazmatiskais un epileptiskais zīdainis ar smagiem smadzeņu bojājumiem pirms dažiem gadiem bija nogādāts uz invalidu iestādi un aizmirsts.

No utilitārā viedokļa tas bija pareizs lēmums; trīs meiteņu laime tika nopirkta par ceturtās nelaimi. Un Ellena dzīvoja utilitārā laikā; tādā laikā, kad bija grūti panest ciešanas un nepilnīgumu. Agrākajā tautas mājā[2] visiem kaktiem vajadzēja būt tīriem, tādēļ muļķi un kropļi tika ievietoti iestādēs. Tur baltie ārstu virsvalki smaržoja pēc vēja un ūdens, tur katru mīļu dienu grīdas tika berztas ar ziepēm un gaiteņos valdīja tāds klusums, ka pāris metru attālumā varēja dzirdēt, kā čaukst kopēju iestīvinātie virsvalki. Šo pilnības ainu traucēja tikai pamestie bērni, šīs slienājošās un aklās ūdensgalvas, šie čīkstošie un brēcošie mazuļi ar kroplām pēdām un kupriem mugurā, šie raudulīgie stostekļi, epileptiķi un spazmatiķi.

Daudzējādā ziņā Ellena bija sava laika bērns; kā viena no Zviedrijas pirmajām mājas aprūpes žēlsirdīgajām māsām viņa piederēja pie higiēnas brigādēm. Pusaudzes gados viņa bija iemācījusies baidīties no fabrikas darba spaidiem un noslēgtības un tāpēc no Norčēpingas teks­tilrūpniecības bija aizbēgusi uz Mūtalu. Tur viņu ietērpa drēbēs, kas gandrīz līdzinājās īstai žēlsirdīgās māsas uniformai, un katru dienu viņa ar divriteni krustu šķērsu izbraukāja visu pilsētu; viņa gatavoja ēst vien­tuļiem veciem cilvēkiem, berza un mazgāja slimu māšu bērnus, palīdzēja tiem šņaukt degunus un rūpējās, lai trīcošas jaunās mātes neļautu sevi aprīt pēcdzemdību psihozēm, bet atcerētos savus pienākumus.

Viņa bija īsta pērle. Tas bija vispārējs uzskats gan so­ciālajā, gan bērnu aprūpes komitejā. Priecīga un uzti­cīga saviem pienākumiem, tīrīga un rūpīga, zinoša un uzticama. Bez tam viņa garšīgi gatavoja ēdienu. Tādēļ neviens sevišķi nebrīnījās, kad Hugo Juhansons, pirmais celtnieks, kurš jebkad bija nonācis Mūtalas pilsētas piln­varoto padomē, savā neaptēstajā veidā sāka viņu aplidot. Abi bija kā radīti viens otram: piezemēti un uzticami, godīgi un strādīgi. Vienīgi Hugo bija divdesmit gadus vecāks un atraitnis, tagad viņam bija pašam sava māja un iekārtots mājoklis, ko piedāvāt jaunajai sievai.

Kaut kur Hubertsona papīros atrodama Hugo fotogrā­fija, retušēts četrdesmito gadu portrets, kurā redzams pusmūža vīrs ar vecām acīm un gludu seju. Man grūti iedomāties, ka viņš tiešām bijis mans tēvs, viņa acis man nekā neizsaka.

Varbūt tas nemaz nav tik savādi. Jo Hugo nekļuva ne par ko vairāk kā vienīgi par spermas donoru manai mātei. Kad Ellena nonāca uz dzemdību galda, Hugo jau gulēja citā nodaļā tajā pašā slimnīcā, cīnīdamies ar vēzi.

Es pārstāju košļāt sviestmaizi un ieklausos. Audzinā­šanas patruļas papēži gaitenī klaudz sevišķi izteiksmīgi, bet balsis ir pieklusušas. Tās skan tik klusi vienīgi tad, ja kādam pacientam kļuvis pavisam slikti.

Es gribētu zināt, kuram.

Es gan nepazīstu visai daudz citu pacientu. Patiesību sakot, es no tiem izvairos. Lielākoties viņi ir veci, un viņu klātbūtne mani nomoka vairāku iemeslu dēļ. Pirms dažām dienām es redzēju vienu no tiem vecu vīru vientulīgi sēžam ēdamzālē, kad Čerstinas Otrās meite­nes mani stūma pa gaiteni. Es tvēru pēc elpas, kad ieraudzīju viņu pa pusatvērtajām ēdamzāles durvīm, un meitene man aiz muguras aprāvās pussolī. Uz mirkli mēs it kā sasalām kopā cits cita skatienā meitene, ve­cais vīrs un es.

Viņš sēdēja tieši tāpat kā es piesiets braucamkrēs­lam. Bet augšējā siksna bija atraisījusies, un ķermeņa augšdaļa bija sakritusi uz priekšu, tā ka kreisais vaigs tieši atbalstījās uz galda virsmas. Viņa mākslīgie zobi jau spiedās ārā no mutes. Abas rokas ļengani kūļājās gar sāniem. Viņš nespēja tās pacelt, lai atbalstītos pret galdu un uzslietos augšā. Pleci smagi spiedās pret aso galda malu. Droši vien tas viņam darīja sāpes.

Viņš neteica neko, pat neievaidējās, tikai lēni pacēla uzacis. Tajā pašā brīdī laiks atkal sāka ritēt. Meitene atlaida manu braucamkrēslu un piegrūda rokas pie mutes.

"Ak Dievs," viņa iesaucās. "Nē!"

Es biju pateicīga, ka viņa vairāk neko neteica, tā bija meitene no Čerstinas Otrās maiņas, kura ar šo vīru nečubinājās tā, it kā viņš būtu zīdainis. Ar dažiem ātriem soļiem viņa piesteidzās pie tā un palīdzēja saslieties augstāk.

"Vai tu gribi atgulties, Folke?" viņa jautāja.

Viņš aizvēra acis un pamāja. Piepeši mani sagrāba briesmīgas ilgas pēc viņa, es gribēju tikt augšā no sava braucamkrēsla, satvert viņu ar stiprām rokām un aiz­nest projām no pazemojuma uz citurieni… Bet vienī­gais, ko es varēju darīt, bija novērst skatienu, kad viņu stūma man garām, tāpat kā citi tūkstošiem reižu ir no­vērsuši skatienu no manis.

Varbūt tas ir Folke, kas tagad nolēmis mirt.

Tā viņi dara, tie stiprākie no vecajiem. Viņi nolemj mirt. Protams, viņi nevar noteikt, kādas slimības viņiem piemetīsies, bet, kad piemetas, tad šķiet, ka viņiem ir vara pār savu nāvi. Viņi gluži vienkārši atlaiž tvērienu: kādu dienu viņi atver to roku, kas tur dzīves pavedienu, un ļauj sev krist.

Es pati joprojām turos stingri pie sava pavediena. Tas visvairāk atkarīgs no māsām un Hubertsona, turklāt es zinu, kas notiek ar tiem, kuri mirst priekšlaikus. Bet Folkem nav nekā, no kā baidīties. Viņa dzīve ir piepildīta, viņam nekad nevajadzēs iet Mirušo procesijā.

Durvis norīb, meitene, kurai ir papagaiļa balss, tās atver ar gūžu.

"Vai brokastis paēdi, Dezirē?"

Es satveru iemuti un pūšu.

"Jā. Un es šodien gribu iet dušā. Vai varēs?"

Viņas sejā iezogas šaubas, lasot tekstu uz ekrāna. Viņa parausta plecus.

"Es gan nezinu. Es pajautāšu."

"Kopš pēdējās reizes pagājis jau vairāk par nedēļu."

Viņa mēģina mani apklusināt. Es pieprasu, tātad esmu izlutināta. Visi pacienti, kam bijuši asistenti un kas dzīvojuši atsevišķā dzīvoklī, tiek uzskatīti par izlu­tinātiem. Un es esmu sevišķi izlutināta, jo man aiz mu­guras stāv Hubertsons. Tādi kā es domā, ka viņi visu var noteikt paši. Ieskaitot to, cik bieži jāmazgājas dušā. Pilnīgi neņemot vērā to, cik noslogots ir personāls un kā jātaupa slimo aprūpes līdzekļi.

Es neesmu atlaidusi iemuti:

"Šodien man jāiet dušā. Es slikti ožu. Turklāt es da­būšu izgulējumus, ja nemazgāšos dušā pāris reižu ne­dēļā. To taču jūs zināt."

Tagad viņas balss vairs neskan kā papagailim, bet gan veselu oktāvu zemāk, kad viņa metas ārā pa durvīm ar paplāti rokā:

"Jā, bet es tomēr pajautāšu! Kā jau teicu!"

Viņa domā to pastāstīt tieši Čerstinai Pirmajai. Bet Čerstina Pirmā atbildi novilcinās.

Es brītiņu pasmīnu un sagatavojos gaidīt.

Postindustriālajā Paradīzē Kristīna apsēžas pie brokastgalda un apspiež nopūtu. Tātad, lūk, kādas izvērtās viņas pirmās brokastis vienatnē, par kurām viņa bija tik ilgi sapņojusi. Nekādas viskijmarmelādes, nekāda Čedaras siera un nekādu mazu baltmaizišu. Un noteikti ne­kāda miera un klusuma.

Viņas ola izskatās pavisam ērmota, pa pusei vārīta un pa pusei iztecējusi. Droši vien čaumala vārot pārplī­susi, baltums izspiedies laukā un karājas kā putas ār­pusē. Izskatās, it kā olai būtu trakumsērga. Bez tam Margarēta ir sagrauzdējusi astoņas maizes šķēlītes ne­pareizi virzītā godkārībā: tās tagad aukstas un apdegu­šas guļ maizes groziņā.

"Man labāk patīk grauzdēt maizi tieši pirms ēšanas," saka Kristlna, uzmanīgi smaidīdama pāri galdam. Mar­gareta parausta plecus, gatavojot brokastis, viņa ir sadrūmusi un tagad uzspļauj Kristīnas maigajai kritikai par viņas talantiem virtuvē.

"Tad tu paliksi un dažas stundas pagulēsi?" jautā Kristlna, ļaudama plānai sviesta kārtiņai iegrimt tikko grauzdētajā maizes šķēlītē. Sviests ir pilns melniem punktiņiem. Margarēta ir tikko apziedusi vienu no sade­dzinātajām šķēlēm. Abas mēmi vēro melnpunktaino sviestu, pirms Margarēta beidzot atbild:

"Jā. Ja drīkst. Bet ap pusdienlaiku es kopšos projām."

Kristlna nopietni pamāj:

"Tad iedošu tev atslēgu, lai tu varētu aizslēgt durvis. Pēc tam ieliec atslēgu vienā no lielajām gliemežnī­cām…"

Margarēta savelk seju.

"Tajās, kas pie virtuves kāpnēm?"

"Nūja. Es tās nopirku, kad mēs ar Ēriku pagājušo gadu bijām Bali salā… Nebija jau viegli tās atvest šurp veselas."

Margarēta gandrīz nemanāmi nokrekšķinās:

"Ak, tad tās ir īstas?"

Kristīna paceļ skatienu, patiesi šokēta par jautājumu.

"Protams, īstas."

Margarēta pavīpsnā un sniedzas pēc cigaretēm. Viņas pusapēstā sviestmaize palikusi guļam uz šķīvīša.

"Ak, tā," viņa saka un noklikšķina šķiltavas. "Bet es domāju, ka plastmasas."

Bet tieši tad, kad beidzot pienākusi Kristīnas kārta sapīkt, iezvanās telefons. Viņai jādodas uz invalīdu ap­rūpes namu. Tūlīt pat.

Čerstina Pirmā ierodas agrāk, nekā es biju gaidījusi. Viņas baltajām sandalēm ir mīkstas zoles, tādēļ es viņas soļus nedzirdu. Pēkšņi manas istabas durvis tiek atgrūs­tas un viņa jau stāv te.

Visdīvainākais pie skaistām sievietēm ir tas, ka patie­sībā viņām it kā nav sejas. Paskatieties, kā viņas tiek rādītas reklāmās: skaistākajai no skaistākajām nav savu vaibstu, viņai ir tikai brīvi plīvojošas acis un nojausma par muti.

Tāpat ir ar Čerstinu Pirmo. Viņai, protams, ir gan de­guns, gan vaigi un zods, bet viņas spožās acis un per­fekti veidotās lūpas dominē sejā tādā mērā, ka nekas cits nav redzams. Tagad viņa sarauc pret mani savas skaisti izliektās uzacis un pievērš savu mirdzošo ska­tienu manam nožēlojamajam tēlam.

"Vai tev ir jauni izgulējumi?"

Es tveru pēc iemuša.

"Nē. Vēl jau nav."

"Bet tu taču Ulrikai sacīji, ka esot."

"Kādai Ulrikai?"

"Kopējai, kas tev deva brokastis. Tu esot apgalvojusi, ka tev radušies izgulējumi."

"To es neesmu teikusi. Teicu, ka man tie būs, ja ne­tikšu dušā."

"Šodien mums nav personāla, kas vestu uz dušu."

"Bet es neesmu bijusi dušā veselu nedēļu!"

"Man ļoti žēl. Nav jau mana vaina, ka šobrīd mums trūkst resursu. Bet es parūpēšos, lai tevi pieceltu un aiz­vestu uz dzīvojamo istabu. Braucamkrēsls ir labākais līdzeklis pret izgulējumiem, to taču tu zini. Bez tam mums šodien būs bilžu bingo. Un vēl ieradīsies koris un dziedās."

Manas spazmas pastiprinās, galva raustās tā, ka grūti noturēt iemuti starp lūpām. Tomēr man izdodas iepūst neveiklu protestu:

"Es negribu spēlēt bilžu bingo. Un negribu dzirdēt nekādu kori. Es gribu iet dušā!"

Čerstina Pirmā pacietīgi gaida, kamēr esmu iepūtusi visu. Tad viņa pasmaida.

"Tev patiks un liksies jauki, ja vien tu tur ieradīsies. Kas zina, varbūt šodien tu vinnēsi apelsīnu? Un, starp citu, mums jāpārkārto tava istaba. Tev būs tātad neliela gaisa pārmaiņa."

Iemutis izslīd no mutes un noplanē malā, man jācī­nās ar spazmām, lai to atkal satvertu. Bet Čerstina Pirmā nebūt nesteidzas, ar laipnu smaidu viņa stāv pie manas gultas malas un vēro, kā es reizi par reizei ķeru tukšu gaisu. Kad beidzot iemuti notveru, es spēju tikai iepūst vienu vienīgu frāzi:

"Gaisa pārmaiņa?"

Čerstina Pirmā smaida vēl platāk.

"Protams. Tevi pārvietos pie kāda cita pacienta. Tas taču būs jauki, vai ne?"

Es gari iepūšu:

"Nē!"

Čerstinas Pirmās balss padziļinās, kad viņa noliecas un sakārto man segu.

"Cik žēl, bet man šķita, ka tev patiks, ja apkārt būs vairāk ļaužu."

Viņa iztaisno muguru un sakrusto rokas uz krūtīm.

"Klausies, man tik tiešām ļoti žēl. Bet te es neko darīt nevaru, mums tevi jāpārvieto pie citiem, jo Folkem otrajā nodaļā vajadzīga atsevišķa istaba. Viņam ir ļoti slikti, un viņa ģimene pašlaik dodas šurp. Viņam būs tava istaba, un tu pārcelsies pie mazās Marijas."

Es sakožu iemuti, lai gan baidos, ka manas konvulsijas sabojās šļūteni. Tad es palikšu bez balss lidz pat brīdim, kad ieradīsies Čerstinas Otrās maiņa. Vai arī kamēr rīt no rīta ieradīsies Hubertsons. Šī doma mani dzen panikā, tomēr es neatveru muti un neatlaižu iemuti. Es iepūšu:

"Pie kā?"

Vārdi mirgo uz ekrāna, Čerstina Pirmā uzmet tam aci, jau iedama uz durvīm. Viņa apstājas, kad jau uzlikusi vienu roku uz durvju roktura, un ar otru viegli man pamāj.

"Pie Mazās Marijas, kā jau teicu. Pie tās ar Dauna sindromu. Viņa ir tik jauka, tāpat kā citi mongoloīdi! Zini, viņi taču ir pasaules sāls. Vienmēr tikpat mīļi un jauki. Viņa varēs daudz ko tev iemācīt!"

Pāris baltu zibeņu sper pāri redzeslaukam, krampji, kas nav spazmatiski, krata manu ķermeni. Es aizveru acis. Pie horizonta ir tumšs. Tuvojas vētra, un vienīgais, ko es varu darīt, ir nodot sevi tās varā.