Aprīļa ragana

CITUR

Laiktelpas reģions, kas neatrodas ne noti­kuma P nākotnes, ne pagātnes gaismas konusā, meklējams citur.

Stīvens V. Hokings

vēstule izskatās dīvaina, tā neatgādina itin neko. Ap­loksne ir jau reiz lietota, atplēsta un salīmēta ar līmlenti, vecā adresāta vārds ir nosvītrots asiem vertikāliem lodīšu pildspalvas vilcieniem, un Kristīnas vārds uzrak­stīts tam blakus. Rokraksts šķiet nedabisks kā slikts vil­tojums. Burti gāžas dažādos virzienos, dažviet tie stei­dzīgi uzkricelēti, citur atkal glīti izgreznoti. Vecā pastmarka aploksnes labajā stūrī ir noplēsta, trīs citas ar pārāk lielu vērtību uzlīmētas nevienādā rindā kreisajā pusē. Bet tās nav apzīmogotas, un tas nu nav pasts, kas parūpējies, lai vēstule nonāktu Kristīnas vēstuļkastītē.

Astrīda, viņa nodomā, un zem kājām sagrīļojas zeme, pirms viņa atceras, ka Astrīda ir mirusi, patiesībā mirusi jau trīs gadus. Tajā pašā laikā viņa saprot, ka ķermenis tam pretojas, lai gan viņa centās ļaut acīm skatīties un rokām sajust; tām rokām, kuras tobrīd bija vēl bālākas nekā Astrīdai. Bet muskuļi, kājas un nervi netic, ķerme­nis reaģē tā, it kā Astrīda vēl šobaltdien būtu dzīva: krusti krampjveidīgi saraujas, sāpes izplatās un kā svina josta apjož gurnus.

Lai gan viņa ir ārste vai varbūt tieši tādēļ Kristīna nezina, kā citādi tikt galā ar sāpēm, kā vienīgi tās igno­rējot. Viņa atgrūž acenes uz pieres, tuvredzīgi pieliecas aploksnei un mēģina salasīt vecā adresāta vārdu. Bet pe­lēkās rīta gaismas tam nepietiek, viņa spēj atšķirt tikai atsevišķus burtus A, E un S aiz zilajām svītrām. Tad viņa mēģina iebāzt rādītājpirkstu aploksnē, lai to atplēstu, bet nekas neiznāk. LImlente ir pārāk bieza. Viņai vajadzīgas šķēres.

Ne jau Astrīda, viņa domā un, ejot uz māju, groza un burza aploksni. Birgita gan. Protams, Birgita. Jāpiezvana Margarētai, viņa droši vien piktojas, jo neesam tikušās jau vairākus gadus… Vai tad mums mūžīgi mūžos jāiz­liekas, ka esam māsas?

Putns liek viņai aizmirst vēstuli, viņa paklūp pār beigto ķermeni un, atguvusi līdzsvaru, nedomādama ieliek aploksni rītasvārka kabatā. Viņa soli atkāpjas, redz pelēko plēvi, kas pārklājusies pār melnajām acīm, un pretīgumā savelk virslūpu.

Cieši piespiedusi pie krūtīm avīzes Vadstena Tidning un Dagens Nyheter, viņa nomīdītos gumijas zābakos teci­ņus skrien uz virtuves durvīm. Ēriks stāv virtuvē un griež maizi brokastīm, viņa vaigi pēc skūšanās ir sārti un slapjie, rudi blondie mati pēc dušas izskatās tumši. Viņš pavērš gaišzilās acis pret Kristīņu, kamēr viņa velk nost zābakus, un netīkamas sekundes garumā viņa redz sevi vīra acīm: pelēkblondu un vāju, saburzītā nakts­kreklā un vēl nesukātiem matiem. Kā sabozušos pelēku zvirbuli. Viņa strauji savāc rītasvārka jostu, kas ārā bija vilkusies aiz viņas kā aste; to siedama, viņa mēģina pa­darīt balsi, cik vien iespējams, mierīgu un lietišķu.

"Dārzā guļ beigts putns. Kaija…"

Viņš pieiet pie virtuves durvīm un paskatās ārā, vēl arvien turēdams rokā nazi.

"Kur tad?"

Viņš pastiepj kaklu un paceļas pirkstgalos, Kristīna pienāk viņam cieši klāt no mugurpuses, lai skatītos tajā pašā leņķī. Ap Ēriku jūtama viegla ziepju smarža, un viņa aizraida pēkšņu vēlēšanos vīru apskaut un dziļi ienirt viņa smaržā. Tas būtu par daudz, viņa pati sev saka. Mēs nepaspēsim.

No attāluma balto putnu ir grūti saskatīt, tas nomas­kēts ar netīro sniegu un melni spīdīgo granti.

"Tur," saka Kristlna un pastiepj roku zem viņa elkoņa. "Tieši pie ceriņkrūma. Vai redzi?"

Tagad viņš redz: galva sagriezta nedabiskā leņķi, spārni izplesti un knābis pusatvērts. Viņš neko nesaka, tikai pamāj un paņem plastikāta maisiņu.

Ārā dārzā viņš iebāž roku maisiņā, caur plastikātu sa­tver putnu, tad apgriež maisiņu uz otru pusi un sa­sien.

"Cik smags," viņš saka, ienācis virtuvē. "Vai gribi pa­lūkot?"

Viņš paceļ maisiņu un pasvārsta rokā, gatavs nofor­mulēt kādu teoriju.

"Putns lauzis sprandu. Tas liekas iedrāzies tieši sienā, man šķita, ka ap puspieciem atskanēja tāds kā būkšķis, bet tad es nodomāju, ka tikai vējš… Vai tu kaut ko dzir­dēji?"

Kristlna mēmi papurina galvu. Ēriks vispirms paveras uz viņu un tad uz maisiņu.

"Kaija kaut kādā veidā būs bijusi slima, veseli putni nedrāžas tieši pret sienu… Nūja, nav ko nest to iekšā. Iešu ārā un iemetīšu atkritumu urnā…"

Pēc tam viņš ilgi mazgājas karstā, tekošā ūdeni, tik ilgi, kamēr viņa baltās rokas kļūst sārtas un bālos va­saras raibumus vairs nevar saskatīt.

Tā Margarēta mēdz saukt Ēriku. Lai gan patiesībā viņš nav nekāds profesors, viņš mīņājas uz vietas docentūrā jau daudzus gadus.

Tomēr Margarētas aprakstā ir kāds patiesības grauds. Ēriks izskatās kā visvulgārākais profesors. Viņam ir šauri pleci un bāla āda, un, kad mati pēc dušas izžūst, tie saceļas uz augšu, veidojot izspūrušu, rudu cirtu vai­nagu ap gandrīz pliko laukumu uz pakauša. Einšteina frizūra, Kristīnas atmiņās smejas Margarēta, bet šodien Kristīna nevēlas smieties par Ēriku un tādēļ sakniebj lūpas, lai paliktu nopietna.

Ne jau tāpēc, ka Ēriks manītu, ja viņa par to smīk­ņātu pie brokastgalda. Viņš ir dziļi ieniris avīzē Dagens Nyheter un izklaidīgi taustās ap sviesta nazi, nemaz ne­redzēdams, ko dara. Ir piedzīvoti riti, kad Kristīna platā atvēzienā pavilkuši sviesta trauku tālāk pa virtuves galdu un Jāvusi viņam veltīgi grābstīties, kamēr pati ieinteresēti vērojusi, cik ilgs laiks paies, līdz viņš pacels skatienu. Rekords ir astoņas minūtes.

Tolaik viņi dzīvoja Linčēpingā un viņu dvīņu meite­nes vadīja savus draiskulīgākos pusaudžu gadus. Pie virtuves galda viņas sēdēja katra savā pusē: Osa blakus mammai, bet Tūve tētim un mēmi sekoja sviesta trauka ceļojumam. Kad Ēriks beidzot pacēla skatienu un izskatījās apjucis, Kristīna izplūda smieklos, bet Osa sa­rauca pieri un Tūve nosprauslojās. Viņas vienlaikus pie­cēlās, pastūma krēslus zem galda ar nicinošu švīkstoņu un kori nobēra:

"Ak Dievs, cik jūs esat bērnišķīgil"

Nūja, domā Kristīna. Droši vien esam. Vismaz Ēriks. Viņš ir bērnišķīgs šī vārda vislabākajā nozīmē, jo vēl joprojām brīnās par pasauli. Vairums vīriešu beidz brīnī­ties par esību kaut kad agras pubertātes laikā un visu pārējo dzīvi veltī tam, lai šo esību uzvarētu. Bet Ēriks vēl arvien ir ziņkārīgs. Viņš necīnās, lai uzvarētu, bet gan lai izzinātu.

Bet tagad viņš tātad brauks projām. Augšā guļamis­tabā atrodas vaļēja ceļasoma un gaida, kad varēs aprīt pēdējo virskreklu. Viņš būs projām piecus mēnešus, un piecus mēnešus Kristīna dzīvos viena. Tā būs pirmā reize, jo agrāk pie viņas vienmēr bija meitenes. Tagad tās ir lielas, studē Upsalā un izlidinās cauri Vadstenai tikai paretam ar daudzu mēnešu starplaiku.

Kristīna nav neapmierināta. Tieši otrādi. Protams, viņa pieņēma piemēroti skumju sejas izteiksmi, kad Ēriks vainas apziņā pavēstīja, ka vēlreiz strādāšot kā viespētnieks, bet dziļi iekšienē viņa juta iespirināmies prieka zelta zivtiņu.

Viņa sevī pasmaida, iedomādamās, cik daudz bro­kastu vienatnē stāv priekšā. Viņa dzers melnu kafiju. Svaigi spiestu apelsīnu sulu. Un mazas, siltas baltmaizītes ar čederas sieru un viskijmarmelādi. Tiklīdz būs atgriezusies no lidostas, viņa izsviedīs vīra auzu pārslas un musli. Varbūt viņa iegādāsies arī kaķi…

Kā vienmēr, kad viņa domā par bēgšanu un brīvību, Ēriks, liekas, to nojauš. Viņš nolaiž avīzi, paskatās sievā un saka:

"Vai tu maijā nevari paņemt dažas nedēļas atvaļinā­juma? Un atbraukt pie manis?"

Kristīna melīgi smaida. Maijā viņa domā viena sēdēt dārzā un skatīties, kā plaukst ceriņi, nevis sviedrēties putekļainā universitātes rajonā Teksasā.

"Varbūt. Bet tas atkarīgs no tā, kā būs ar Hubertsonu. Ja man būs jāstrādā viņa vietā, tad jau nesanāks…"

Tas ir pietiekami, lai liktu vīram atkāpties, viņš pa­māj un paceļ avīzi. Hubertsona slimība viņam traucē, viņš nevēlas par šo cilvēku dzirdēt. Par ārstu, kas nelie­kas ne zinis par savu diabētu, kas žūpo un negausīgi rij līdz pat amputācijas iespējamībai, rada nemieru un apjukumu saprātīgos cilvēkos. Un Ēriks ir saprātīgs.

Un tomēr, kad Kristina redz viru raucam pieri par ievadrakstu avīzē Dagens Nyheter, viņu pārņem tāds pats nokaunējies maigums kā daudzreiz agrāk. Tas ir mans virs, viņa domā. Jā, vēl vairāk, ari mans atbrīvotājs un sargs. Vienmēr viņš pret mani ir bijis labs, tomēr es te sēžu un vēlos dabūt viņu projām…

Viņa impulsīvi pieceļas, pieiet pie vira, noliecas un noskūpsta gandrīz kailo laukumu uz viņa galvas.

"Man jau tagad tevis pietrūkst," viņa saka.

Kristina jūt, kā viņš mirkli vilcinās, kā viņa muskuļi saspringst, lai tūlīt atkal strauji atslābtu. Viņš pieceļas, apskauj sievu un skūpsta viņas kaklu, vaigus un ausis. Tā tas bijis vienmēr, viņa sniedz vienu skūpstu un sa­ņem daudzus preti. Pat pārāk daudz. Viņas pašas mīles­tība nekad nav pietiekama, to pārpludina un noslīcina viņējā. Tagad viņai jāapvalda vēlēšanās uzlikt rokas uz vira krūtīm un bīdīt viņu nost. Šāda doma ir kā drauds viņu dvēseles mieram turpmākajos mēnešos; neviens no viņiem neatcerēsies skūpstu, prātā būs tikai noraidī­jums.

Tagad viņš ir stājies, viņš vairs neskūpsta sievu, bet tikai tur, cieši piespiestu sev klāt, un apskāviens beidzot kļūst īsts.

"Man ari tevis pietrūkst," beidzot saka Ēriks, noglau­dīdams viņai galvu.

Kristina atbrīvojas un sabāž rokas kabatās. Tajā pašā mirkli viņa atceras. Vēstule! ŠI dīvainā vēstule.

"Skaties," viņa saka un rāda aploksni. "Tā bija vēstuļkastltē, kad ņēmu laukā rīta avīzes."

Bet Ēriks jau ir apsēdies un atkal ieniris avīzē, viņš uzmet aploksnei tikai izklaidīgu skatienu.

"No kā tā ir?"

Kristlna parausta plecus un paņem šķēres.

"Nezinu…"

Viņa cieši satver aploksni un rūpīgi nogriež mili­metru biezu sloksni tās augšmalā. Viņa satausta biezu papīru, tur jābūt vēstulei uz daudzām lapām.

Bet, izvelkot no aploksnes tās saturu, viņai sākumā šķiet, ka pārskatījusies, ka tur vispār nav nekādas vēs­tules, tikai sīka paciņa rozā zīdpapīrā, kurā rūpīgi ievīs­tīts kaut kas maziņš un dārgs. Bet nekas dārgs nepa­rādās, kad viņa izlīdzina zīdpapīru uz virtuves galda. Liekas, tur vispār nav nekā. Paiet kāds brītiņš, pirms viņa papīra vidū ierauga tekstu dažas īsas, ar zīmuli rakstītas rindas, kurās neviens burts nav augstāks par diviem milimetriem.

Kristīna pievelk klāt virtuves lampu, pieliec to pa­reizā leņķī pret sārto papīru un lasa:

Es esmu tā ilgotā

Es esmu tā, kura neatnāca

Es esmu aizmirstā māsa.[1]

Bet dažus centimetrus zemāk šķībi un greizi uzkricelēts:

Es arī Ellenas ķirškokā sēdēju.

Jūs tikai mani neievērojāt!

Tante Ellena, tantellen, tarantellen!

Zirneklis bija vai deja?

Zirneklis!

"Cik pretīgi!" saka Kristīna pēc stundas un ieslēdz piekto ātrumu. "Slimīgi un pretīgi, un neirotiski, lūk, kas tas ir. Kas tā par drāmu, ko viņa tagad uzved? Man šķita, ka viss ir cauri, ka repertuārs izsmelts. Mums jau bija Nabaga Birgitai būs slikta slava un Birgita, kas nav pie vainas, tiek nepatiesi apvainota, un tas viņu dzen nar­komānijas valgos, un kur nu vēl izrādes par tēmu Varo­nīgā Birgita beidz lietot narkotikas, bet sastop grūtības un atkal nonāk turpat! Man viņa ir apnikusi! Un arī Margarēta! Ak Kungs, kādēļ gan vēl aizvien jāspēlē vecākā un jaunākā māsa svešu cilvēku klātbūtnē, ja esam jau sasniegušas piecdesmit gadu vecumu? Protams, dažus gadus mēs gan dzīvojām kopā, bet ne Margarēta, ne Bir­gita man neko nenozīmēja. Svarīgā bija tante Ellena. Šobrīd man ar viņām nav pilnīgi nekā kopīga. Nekā! Nada! Nulle!"

Ēriks uzliek plaukstu uz viņas rokas.

"Nesatraucies, uztver to mierīgi. Neliecies ne zinis, aizmet šo vēstuli un uzliec telefonatbildētāju tā, lai vari pārbaudīt, kas zvana. Agrāk vai vēlāk viņas taču sapra­tīs, ka tevi tas galīgi neinteresē…"

"Ha!" iesaucas Kristīna. "Es gribētu redzēt, ka Birgita saprastu tik smalkus mājienus. Vai arī Margarēta no sa­vas puses. Vajadzīga taču smagā artilērija, neviena no viņām nav izrādījusi nekādu sapratni par esamības smalkumiem…"

Ēriks smejas, un labi pazīstamā guldzoņa liek viņas dusmām noplakt, viņa pagriežas pret vīru un redz viņa matus sarkanzeltaini mirdzam saulē. Pelēkais rīts izvēr­ties par spožu agra pavasara dienu, debesis ir augstas un dzidri zilas, un saule dzirkstī retajos sniega planku­mos, kas vēl balnē tumšajos, miklajos tīrumos.

Viņa ir izņēmusi vienu atvaļinājuma dienu un aizve­dis Ēriku ar mašīnu līdz pat Stokholmai un Arlandai. Viņiem ir daudz laika, līdz viņa lidmašīnai vēl vairākas stundas. Viņa palēnina gaitu un ieslēdz mazāku ātrumu.

Nav nekāda iemesla steigties, viņi var izlietot atlikušo laiku, lai kopā baudītu pēdējās stundas.

Bet Ēriks negrib baudīt. Jau, nogriežoties uz auto­strādes, viņš izrāda nemieru, ka jāsēž mierīgi un jābūt pasažierim. Viņa tonis kļūst it kā aizkaitināts.

"Vai tu plāno kādus lielus darbus Postindustriālajā Paradīzē, kamēr būšu projām?"

Kristīna nopūšas un apspiež nelaipnu atbildi. Divdes­mit trīs gadus viņa ir dzīvojusi kopā ar vīra gaudulīgo greizsirdību, un tā viņu kaitina vairāk kā jebkas cits. Ilgi viņa cerēja, ka tā ar gadiem izzudīs. Un viņa nebija gai­dījusi, ka šī greizsirdība vērsīsies pret māju.

Bet tā tas ir. Ēriks ir greizsirdīgs uz viņu māju. Un savā aizkaitinājumā Kristīna tomēr spiesta atzīt, ka viņam ir savi iemesli. Viņa mīl šo Postindustriālo Para­dīzi un nevar to noliegt.

Kad meitenes pārcēlās uz Upsalu, Ēriks bija ar mieru atzīt, ka māja Linčēpingā ir par lielu un ka nebūtu sevišķi gudri, ja viņš sāktu braukāt šurp un turp, tāpat kā visus šos gadus Kristīna bija mētājusies starp māju Linčēpingā un darbu Vadstenā. Bet, kad viņa iepazīsti­nāja Ēriku ar sarkano 18. gadsimta māju, tad izrādījās, ka viņam ir citi plāni. Viņš sacīja, ka patiesībā vēloties mitināties dzīvoklī. Un esot taču pavisam lieliski dzī­vokļi Linčēpingas centrā, solīdi un ērti, un tieši īstajā attālumā no Universitātes slimnīcas. Vai tad nebūtu labāk, ja Kristīna sameklētu sev darbu Linčēpingā? Mā­jas ārstu reforma, bez šaubām, nozīmējot jaunas iespē­jas… Visā viņu laulības laikā Kristīna bija staigājusi Ērikam apkārt uz pirkstgaliem, nepārtraukti uzmanīda­mās, lai viņu nesatrauktu un nekaitinātu. Viņa baidījās no strīdiem un dusmīgām balsīm. Pietika ar nelaipnu atbildi, lai viņas diafragma panikā sarautos. Tamdēļ viņa pakļāvās un piemērojās kaunpilnam baiļu un vienaldzī­bas mistrojumam. Kā gan viņa spētu strīdēties un argu­mentēt esamības trivialitāti? Viņa tik tikko spēja rītos izkāpt no gultas, viss spēks izgāja, nesot smago noslē­pumu, kas dzina viņu bailēs un apnikumā.

Tomēr viņai bija kauns. Viņas piemērošanos varēja uzskatīt par melīgumu, par veidu, kā ar viņu manipulēt. Bet šķita, ka Ēriks neko nemana, viņam bija šaurs re­dzeslauks, tāds pats kā vairumam vīriešu, tātad, pēc viņa domām, bija pats par sevi saprotams, ka sieva vēlas to pašu, ko viņš. Galu galā vienīgi tas taču bija sa­prātīgi.

Bet Kristīna kļuva par pavisam citu cilvēku, kad viņai radās iespēja nopirkt veco māju Songgātanā, Vadstenā. Ja būtu jāizšķiras starp māju un Ēriku, viņa būtu izvē­lējusies māju. Un šķita, ka viņš to saprot. Kad viņš re­dzēja sievu svārstām rokā kalēja izkalto atslēgu, viņš beidza runāt par dzīvokļiem Linčēpingas centrā un at­zina sevi par uzvarētu. Par sodu Ēriks varēja sievai tikai slepeni un bezspēcīgi ieknābt; protams, viņš jau pats varēja iedomāties nopirkt šo veco māju, bet cerams, Kristīna sapratīs viņam nu gan nebūs laika mājas atjaunošanai. Par to būs jārūpējas viņai pašai.

Un Kristīna ari pati par to rūpējās. Kamēr Ēriks sakņupis sēdēja Linčēpingas mājā, viņa dažus mēnešus visu brīvo laiku veltīja nopirktajai vecajai mājai. Viņa kasīja nost plastikāta krāsu un rāva no sienām vinila tapetes, plēsa no grīdām piesmakušos mīkstos klājumus un pašas grīdas slīpēja, viņa diriģēja santehniķus, elek­triķus, galdniekus un jumiķus, pati tajā laikā krāsoja skapjus un durvis ar olu temperu.

Soli pa solim viņa atjaunoja to, ko modernais laiks bija sagandējis, un no šī haosa pamazām radās nevainojams kompromiss starp seno amatniecību un modernajām ērtībām. Un tas bija vairāk viņas nekā Ērika. Viņa bija iekarojusi šo namu ar savu darbu. Pirmo reizi dzīves laikā Kristīna aptvēra, ka viņai kaut kas pieder, un pirmo reizi viņa izjuta, kādu baudu tas spēj sagādāt.

Tomēr Ēriks bija tas, kurš deva šai mājai vārdu. Dzī­vojamā istaba bija nule kā pabeigta, tā gan vēl bija tukša, bez mēbelēm, bet Kristīna bija iekūrusi kamīnu un atvērusi divviru durvis, lai vīram parādītu, cik skais­tas ir uguns ēnas pret pērļu pelēkajām sienām. Istaba viņu pārsteidza, viņš palika stāvam uz sliekšņa un sacīja:

"Šķiet, ka mēs ieskatāmies citā laikā…"

Sabāzis rokas kabatās, viņš spēra trīs ātrus soļus pār platajiem grīdas dēļiem, strauji apgriezās un sāka pētīt visas detaļas, tad smaidīdams vērsās pie sievas:

"Paldies, Kristīna. Tu esi radījusi postindustriālu para­dīzi. Šajā telpā rodas iespaids, ka 20. gadsimta nemaz nav bijis, ka tas izrādījies vienīgi nelaimīgs iestarpinā­jums."

Šis joks bija padarījis viņu nedrošu, gandrīz vai licis nokaunēties. Pēkšņi viņa jutās kā vulgāra zagtas mantas slēpējā draudzene, kā liekēde, kas koķetē ar zagtām ro­taslietām. Pēc tam vairāku nedēļu garumā viņa prātoja par Ērika repliku un mēģināja izprast savas nepatīka­mās izjūtas.

Kristīna jau agrāk zināja, ka viņai ir neirotiska attiek­sme pret vēsturi, ka tā viņai liek justies badigai un izsalkušai, sarūgtinātai un skaudīgai. Ēriks to nevarēja saprast. Viņš raustīja plecus par visiem vecajiem mācī­tājiem un ārstiem, kuri apdzīvoja viņa gēnus, un sakai­tināti novaidējās par visām antīkajām grāmatām un mācītājmājas mēbelēm, kuru saglabāšana un kopšana būtu jāuzņemas viņam un viņa māsām. Kam gan viņam vajadzīgi tādi krāmi? Viņš taču bija mediķis, nevis anti­kvārs, viņš jau nu pats zināja, kas viņš ir un no kurienes nāk, un nav nekādas vajadzības visur stiept līdzi šīs senās mantas.

Kristīnai nekad nebija laimējies likt vīram saprast, ka viņa pati jūtas kā piederīga beznabas Kristīņu dzimtai, tās neviens nav dzemdējis, tās izšķīlušās kā putnēni vai ķirzakas no lielām, baltām olām. Viņš iepleta rokas un atvairīja Kristīnas iebildumus kokaini saprātīgi. Viņa taču zināja, ka Astrīda ir viņas māte. Ja viņa vēlētos uz­zināt kaut ko vairāk, atlika meklēt tautskaites datos. Un, ja arī viņa raizējās, ka par laiku pirms septiņu gadu vecuma viņai nav gandrīz nekādu atmiņu, so what*? Viņa atcerējās gan slimnīcu, gan bērnunamu, gadus pie tantes Ellenas un pusaudzes laiku pie Astrīdas. Ja bija vēlēšanās pēc papildu informācijas, varēja pasūtīt vecus slimnīcas dokumentus un bērnu aprūpes papīrus.

"Tu nu gan neko nesaproti," viņa izmisusi sacīja." Es taču nevēlos dabūt manis pašas, bet kāda cita dzīves­stāstu."

Un tieši to viņai sniedza Postindustriālā Paradīze. No­pirkusi māju, viņa nopirka ari savu vēsturi, viņa iegā­dājās gribēto, tāpat kā to dara mūsdienu cilvēki. Uz viņas ārdurvīm bija rakstīts 1812. Pati māja bija vēl vecāka, un antīkajā grāmatplauktā viņas tikko kā iekārtotajā dzīvojamajā istabā atradās neliela brošūra no Vecās Vadstenas apvienības, kas stāstīja, ka pirmā celtne šajā vietā radusies jau 14. gadsimta pēdējos gados. Cilvēks, kuram savas vēstures nav, nevar to nopirkt vēl prasmīgāk.

' Nu, un tad? (Angju vai.)

Un tomēr mīlestība neprasa racionālus motīvus, lai tā būtu mīlestība. Kristīna mīlēja Postindustriālo Para­dīzi, par spīti dažādiem ieskatiem. Būdama mājās viena, viņa pati sevi atklāja, darot visdīvainākās lietas: pieglau­žot vaigu logam, paglāstot sienu vai stāvot nekustīgi dzīvojamās istabas stūrī veselas divdesmit minūtes tikai tādēļ, lai redzētu, kā tur ieslīd krēsla un līdzīgi eņģeļu dūnām klājas pār bālajām krāsām. Reiz, mēģinādama apskaut durvis, viņa ievēra tajās pirkstus. Kad Ēriks tovakar atgriezās mājās, viņa jutās tikpat vainīga, it kā pēcpusdienu būtu pavadījusi kopā ar mīļāko, it kā zilumi uz pirkstiem būtu tikpat atmaskojoši kā uzsūktas zīmes uz kakla. Un Ēriks to bija jutis. Liekot pirkstiem apsēju, viņš tos bija satvēris nevajadzīgi stingri.

Mans vīrs, tobrīd viņa domāja tāpat kā daudzreiz ag­rāk, impulsīvi noglaudot viņa vaigu.

Mans vīrs.

Osa un Tūve stāv pie starptautiskās izlidošanas zāles un gaida. Ēriks ierauga meitas jau pa lielu gabalu, un viņam izlaužas pārsteiguma sauciens. Kristīna ir aizkus­tināta, redzot, cik aizkustināts ir viņš. Viņš nebija gai­dījis, ka meitas tērēs laiku, braucot no Upsalas uz Arlandu tikai tāpēc, lai viņam pavēcinātu ardievas. Viņš izmetas no mašīnas atplestām rokām un apskauj abas, pirms Kristīna paspējusi izslēgt motoru. Kad viņa izkāpj no mašīnas, visi stāv, sabāzuši galvas kopā, ar rokām aptvēruši cits cita plecus kā futbolisti, gatavojoties ma­čam. Lapsas, viņa nodomā. Lapsu futbolkomanda. Ja vien tā nav Rudmataino biedrība, kas notur gada sa­pulci. Un tur es nepiedalos.

Viņa rūpīgi aizslēdz mašīnu un dodas pie citiem.

Turpmākās stundas ir pilnas balsu un kustības. Ēriks plivinās no reģistrācijas letes uz preses kiosku, kamēr meitenes izsalkumā pļāpā par pusdienām restorānā Sky City. Tomēr paiet gandrīz vesela stunda, kamēr viņi nonāk pie restorāna, jo meitenēm pa ceļam jāiegriežas katrā veikalā. Ēriks smaida un tikai maksā netipiskas izšķērdības lēkmē. Jaunas somiņas? Protams. īstas Mullberry. Katrai jaunu džemperi? Labi, labi, ar roku adī­tus folkloras garā. Jaunus cimdus? Tas taču neko ne­maina vispārējā bankrota situācijā!

Vēlāk, kad lidmašīna pacēlusies un meitenes ielēku­šas Upsalas autobusā, cieši turot rokās iepirkumus, Kristīna ar viegliem soļiem iet uz stāvvietu. Pūš maigs vējš, un viņa baudā pagriež seju pret to, viņas mati plīvo, un īsu mirkli liekas, ka viņa spētu pacelties gaisā un lidot. Viņa ir brīva. Pilnīgi brīva. Nekāds laiks nav jāie­vēro, pusdienas nav jāgatavo, negaida ne bērni, ne pacienti.

Pirmo reizi vairāk nekā divdesmit gadu laikā viņa pieder pati sev.

Viņa nospiež gāzes pedāli līdz grīdai un liek moto­ram mundri rūkt, tad atpakaļgaitā uzmanīgi izbrauc no stāvvietas.

Pavisam pēkšņi viņu sagrābj skumjas. Viņa ir apstā­jusies pie Nīčēpingas tilta, lai iedzertu tasi kafijas, un, nākdama ārā no kafetērijas, negaidīti atceras Ērika raupjo vaigu pret savējo un pēc tam meiteņu zīda mīk­stās sejiņas. Viņa izjūt it kā tīri fizisku zaudējumu, sma­gas un grūti panesamas sāpes diafragmas vidū: mana ģimene! Pirms četrām stundām mēs ēdām pusdienas un aizgūtnēm runājām, cits citā neklausīdamies; tagad ir kluss, it kā neviena no viņiem nekad nebūtu bijis… Bet es vēlos, lai viņi būtu šeit, es vēlos, lai viņi būtu pie manis un ap mani!

Kristīna apstājas pie stāvvietas un vairākas reizes dziļi ievelk elpu; ir sācis krēslot, un gaiss ir auksts un mitrs. Tur tālāk pie tukšās smago mašīnu stāvvietas sar­dzē stāv koku puduris ar taisnām mugurām, it kā ro­miešu zaldātu kohorta, gaidot marša pavēli. Bet nekāda pavēle netiek dota. Pasaule ir pavisam klusa, bez vēja un kustībās, minūtes laikā nedzird pat attālu motoru rū­koņu. Kristīna apņem apmetni ciešāk un paskatās debe­sīs. Tās ir ceriņu krāsā un pavisam tukšas, nav ne mā­koņu, ne zvaigžņu, nav arī nevienas lidmašīnas.

Visi ir projām, viņa domā. Viņu vairs nav, un ari es viņiem neeksistēju…

Kāds vientuļš vīrietis iet šķērsām pāri stāvvietai, un tā skatiens liek viņai saņemties, ar pārspīlētu degsmi viņa sāk rakņāties somiņā pēc atslēgām. Iekāpusi ma­šīnā, viņa ieslēdz gaismu un aplūko seju aizmugures spogulī. Kad viņi šķīrās, Ērikam bija mitras acis, Osa bija šņaukājusies un Tūve atklāti raudājusi, bet viņa pati bija tikai stāvējusi, neko nejuzdama.

"Kas gan es tāda esmu?" viņa skaļi jautā savam spo­guļattēlam un tūlīt atkārto vēl skaļāk, it kā runātu ar vājdzirdīgu pacientu:

"Kas gan es tāda esmu?"

Pēc dažām stundām viņas auto lēkā pār Songgātanas bruģi. Postindustriālā Paradīze stāv klusa kā solījums vietuļas ielu laternas gaismā, māju labi aizsargā vecais Sarkanais tornis ielas otrā pusē. Novietojusi mašīnu un izkāpusi no tās, viņa uz mirkli apstājas un stāv pavisam klusu, pieliekusi galvu, it kā kaut ko klausīdamās. Pil­sēta ap viņu vispirms liekas pilnīgi klusa, tad pēkšņi no

Veterna ezera uzpūš maigs, bet diezgan spēcīgs vējš, tas šalc un dzied, un atnes pavasara un āboliņa smaržu pašā ziemas vidū. Kristīnai šķiet, ka tas noguļas aiz mu­guras, ka tas dzen uz priekšu, kad viņa negribīgi iet pie vēstuļkastltes. Viņa to atver, ļaunu priekšnojautu pār­ņemta, bet atrod tur tikai kādu rēķinu un Ikas reklāmas lapiņu.

Pirms došanās iekšā viņa iziet īsā pastaigā pa naks­nīgo dārzu. Pie ceriņiem viņa apstājas un mazliet pa­spārda granti, it kā gribētu apglabāt atmiņu par beigto putnu. Viņa neredz gailam cigareti un nemana, ka kāds sēž uz virtuves kāpnēm un viņu vēro. Tādēļ viņa sa­raujas, izdzirdot griezīgo balsi:

"Sveika, Kristīna," balss saka. "Vai arī tu šodien sa­ņēmi vēstuli?"

vaidieviņās, cik viņa glauna, domā Margareta. Smalks austriešu apmetnis un ādas cimdi! Un zem visas šīs ele­gances viņai droši vien ir arī senlaicīga šalle no Her­mes… Ar ķēdēm un zirgu galvām, un visiem tiem štruntiem. Ak Jēziņ!

Viņa pieceļas un nomet izsmēķi zemē, tad uzspiež tam papēdi un izberzē kā tabaku, tā filtru, līdz tie vairs nav redzami. Pēc tam viņa iebāž vēstuli kabatā un, pūlē­damās izlikties nevērīga, slāj uz ceriņkrūmu pusi. Pie­nākusi tuvāk, viņa ierauga Kristīnas sejas izteiksmi. Mute pavērta, virslūpa uzrauta, atsedzot zobus.

"Vai es tevi sabiedēju? Atvaino. To es negribēju…"

Kristīnas roka nedroši ceļas uz augšu pie apkakles, viņa tuvredzīgi skatās aiz biezajām acenēm.

"Margareta? Vai tā esi tu?"

Tas ir nevajadzīgs jautājums, viņa taču zina, kas te atnācis. Asā balss, uzsvērti nevērīgā izturēšanās un šis pēkšņuma moments tas nevar būt neviens cits kā vienīgi Margarēta. Kristīnas balss kļūst mazliet gai­šāka:

"Nu tad sveika! Jauki tevi redzēt! Vai ilgi gaidīji?"

"Patiesībā vairākas stundas. Es jau sāku domāt, ka tu šonakt strādā."

"Ak vai, tad gan tu esi nosalusi."

"Nav ne vainas, esmu saģērbusies kā Norlandē. Man te patika pavisam labi…"

Margarēta, protams, melo. Saluši jau nu viņa nebija viņai salst ļoti reti, viss ķermenis ir ieguldīts zemādas tauku slānī, kas ir mazliet par biezu bet ne par kādu patikšanu gan te nebūtu ko runāt.

Patiesību sakot, visa diena bija izvērtusies neveik­smīga, arī viņas brauciens uz pagājības ainavu. Un, va­dot vientuļās stundas Kristīnas dārzā, Margarēta bija spiesta sev pašai atzīties, ka viņa jau iepriekš zinājusi viss izvērtīsies tieši tā.

Zināmi pārdzīvojumi jāatstāj mierā, tie ir trausli kā zirnekļa tīkls un neiztur ne domas, ne vārdus. Cilvēkam jāapmierinās ar to, ka šad tad ļauj tiem iemirdzēties ap­ziņas dzīlēs. Tā tas vienmēr bijis ar piedzīvojumu Tanumā: rasas klāts un caurspīdīgs tas ir mirdzējis Margarētas apziņas dziļumos, un viņa tā tuvumā ir kustē­jusies ļoti uzmanīgi. Vienu vienīgu reizi viņa ir mēģinā­jusi šo piedzīvojumu ietērpt vārdos: tas bija tad, kad viņa, maigi atpūzdamās pēc miesīgas mīlas brīža ar Klāšu, mēģināja paskaidrot, kā tas gadījās, ka viņa sāka studēt fiziku. Čukstus un it kā taustīdamās viņa tēloja jaunās Margarētas gājienu pār virsāju un to, ka rītausma īsi pirms saules lēkta pieņēma to pašu bālsārto toni, kāds bija viršiem, ka debesis un zeme saplūda kopā un Polār­zvaigzne spoži iemirdzējās, pirms rīta gaisma to izdzēsa.

"Tieši tad es uzkāpu kādā paugurā… Kad biju nonā­kusi visaugstākajā vietā un skatījos pāri virsājam, ierau­dzīju milzīgus baltus traukus. Trīs parabolas. Bet toreiz es to nezināju, tajā laikā gandrīz neviens nevarēja pa­teikt, kas tā parabola tāda ir. Nekad es nebiju redzējusi neko tamlīdzīgu un nospriedu, ka te ir runa par izplatījumu… Un mani pārņēma tāds prieks! Es kļuvu tik priecīga, ka trauki bija tik lieli un skaisti un ka… Jā, ka tie eksistē!"

Kamēr viņa stāstīja, Klāss bija gulējis klusu viņas skā­vienos, bet tad atbrīvojās, piecēlās sēdus un ļāva kaila­jām kājām atsisties pret guļamistabas priedes dēļu grīdu. Viņa balss bija pilna uzspēlēta nemiera:

"Ak gaišie spēki, Margarēta! Vai pie ārsta tu esi bijusi?"

Un tad viņa, protams, smējās, piecēlās sēdus tāpat kā viņš, nolikdama pēdas uz grīdas. Viņa iegrūda ar elkoni Klāsam sānos:

"Vai tad tas nebiji tu, kas mēdza sacīt, ka būt maz­lietiņ ķertam ir atļauts?" Viņš smaidot atbildēja: "Nūja, protams, bet ne jau pārlieku!" Pēc tam viņa bija neapmierināta pati ar sevi. Kāpēc viņa bija palaidusi muti?

Būtu bijis prātīgāk iekost mēlē, nevis runāt par šo notikumu, vajadzēja pieņemt, ka tajā nav iespējams da­līties. Ne ar vienu pašu, pat ne ar uzticamu draugu un mīļāko. Tur taču bija runa par laika garu, par tālaika bai­lēm no mūžīgā.

Vispār jau būtu atrodami vārdi, lai aprakstītu piedzī­voto, bet šie vārdi tomēr nederētu, tie nebūtu tādi, ko Klāss šis mūsdienu cilvēks varētu akceptēt. Ja viņa būtu sacījusi, ka, ieraugot parabolas, sirds kļuva kā pāri plūstošs trauks, ka tās lika domāt par kuģa bojāeju un vientuļām salām, tad viņš gan justos apmulsis. Ja viņa bez tam būtu piebildusi, kas tas patiesībā bija reliģisks pārdzīvojums, viņš būtu ļoti nepatīkami pārsteigts. Prā­tīgiem cilvēkiem nav reliģisku pārdzīvojumu. Katrā ziņā ne jau nu mūsdienās.

Bet tā tas bija. Tajā rītā viņas sirds bija burtiski plū­dusi pāri malām kā trauks un pirmo reizi mūžā viņa bija jutusi Dievu. Šīs parabolas bija varenākas un iedvesa lielāku bijību nekā jebkura no vecajām katedrālēm un tempļu drupas, ko viņa bija apmeklējusi arheoloģisko studiju laikā. Un pēkšņi viņa bija jutusies kā Robinsons Krūzo; Robinsons, kas pēc gaidīšanas visas dzīves ga­rumā beidzot sazīmējis buru pie apvāršņa.

"Ak, jā!" viņa skaļi teica, pati īsti nesaprazdama, ko ar to domā. "Ak, jā!"

Virsāja krāsas, saulei austot, it kā kļuva dziļākas, puķu tūkstoši nometa nakts anēmiskās nianses un satumsnēja kā purpurs, trīsenes sudraba stīgas pārvērtās zeltā, un milzīgie trauki uz mirkli iezibējās visās vara­vīksnes krāsās, pirms tās visas saplūda kopā, atkal pār­ejot baltā. Un pēkšņi viņa ieraudzīja, ka baltie trauki nemaz nebija buras. Tie bija balsis. Ilgpilns sauciens pret Visumu: Te mēs esam! Te mēs esam! Glāb mūs!

Tagad no tā visa pāri nav palicis nekas. Ari no atmi­ņām. Šodien viņa bija saplēsusi zirnekļa tīklu. Nu viņa vairs nekad neatsauks atmiņā jauno meiču, kas virsājā noslīga ceļos, pievērsusi skatienu parabolantenām, ne arī pusmūža sievieti, kura, apturējusi auto ceļmalā, kāpa no tā ārā. Viņas puspievērtie plaksti drebēja gaidās, šķita, ka viņa vēlas baudījumu paildzināt, vispirms no­vēršot skatienu; viņa vēlējās redzēt trīs baltos šķīvjus, pēc tam kad būs nostājusies rūpīgi izvēlētajā pozā pie auto aizmugures durvīm. Kad viņa beidzot atvēra acis, tās bija platas un skaidras, gatavas piepildījumam…

Bet nekāda piepildījuma nebija. Margareta samirkšķi­nāja acis un saprata: pat ja viršu klajums, paši virši un parabolantenas nebūtu mainījušās jo tiem visiem div­desmit pieci gadi ir tikai elpas vilciena garumā tad viņa pati kļuvusi citāda. Un šīs citādās Margarētas galvā desmittūkstoš dažādas zināšanas aizdzina bijību. Viņa skatījās uz baltajiem šķīvjiem un veltīgi mēģināja atvilināt atmiņas par katedrālēm un tempļu drupām, kuģu bojāeju un baltām burām, bet nekas neiznāca. Viņa zināja, ko redzēja, un tādēļ te vairs nebija vietas iztēlei: tas nebija nekāds sauciens, vērsts pie Visuma, tās vienkārši bija trīs parabolas satelītprogrammu uz­tveršanai. Tās varbūt varētu saukt par ausīm. Bet Margarēta nebija spējīga uzburt reliģiskas jūtas tādu ausu priekšā. Acis var būt kā ugunis, bet ausis taču ir un pa­liek diezgan triviālas piltuves. Svarīgas un funkcionālas, bet rada tikpat lielu bijību kā varžacis.

"Stulbene!" viņa skaļi iesaucās, spārdīdama ceļmalas granti. "Idiote! Aitasgalva! Nejēga!"

Uz brīdi pazibēja doma: kas no viņas būtu iznācis, ja viņa tajā naktī nebūtu klīdusi apkārt? Tad viņa jau sen būtu ieguvusi doktora grādu. Pie disertācijas arheoloģijā neviens nestrādā ilgāk par četriem pieciem gadiem, bet fiziķim jāiztur desmit piecpadsmit gadu, lai kļūtu par kaut ko. Bez tam arheologi braukā uz semināriem un konferencēm Grieķijā, vakaros dzer vīnu, un viņiem ir mīlas romāni. Fiziķiem caurām naktīm vieniem jāsēž caurvējainā šķūnī kaut kur Norlandē un jānolasa instru­mentu rādījumi. Vismaz tādiem pusdurniem fiziķiem kā Margarēta, tādiem, kam trūkst tā viegluma domā­šanā, kas raksturo īstus talantus un noved tos uz Cern Šveicē.

Nūja, domāja Margarēta, sēdēdama mašīnā, līdz ga­lam nospiedusi gāzes pedāli, tagad pienācis laiks atzīt, ka patiesībā esmu tāds pastulbs pustalants…

Viņa taustījās ar roku pa pasažiera sēdekli, meklējot cigaretes; satvērusi vienu, viņa to aizdedzināja. Pie pirmā dūma iesūrstējās un sāka asarot acis. Kad pamirk­šķināja, asaras sāka ritēt lejup. Bet skatiens nenoskaid­rojās. Acis tūlīt atkal piepildījās asarām.

Margarēta nošņaukājās un sakaitināti novilka ar rādītājpirkstu gar padeguni. Vai tiešām viņa te sēdēja un raudāja? Margarēta Juhansone dāma, kas pārvēr­tusi kuces uzvedību par mākslu? Nu nē: viņa nebija raudājusi piecpadsmit gadus un nedomāja raudāt tagad. Mašīnā bija pārāk daudz dūmu… Viņa novirpināja loga rūti lejup. Ātrajā braucienā vējš plivināja matus un acis atkal asaroja.

Būs jau labi. Protams. Pati sev gan viņa varēja atzī­ties, ka ir mazliet nomākta, ka tāda bijusi jau labu laiku. Kopš tā brīža, kad saprata, ka viss viņas dzīvē ir tikai pa pusei: viņa bija pusveca, pustalantīga, ar pusgatavu disertāciju, puslīdz ciešamu materiālo stāvokli un pus­māsām. Vai kā lai viņas sauc. Lielākoties visa gada garumā viņa turklāt bija dāma bez apakšdaļas: Klāss dzīvoja Stokholmā, bet viņa pati Kirunā. Bez tam Klāss jau agri bija darījis zināmu, ka viss, ko viņš var piedā­vāt, ir draudzība un miesiska kopība. Tātad pusattiecības. Margarēta nodzēsa cigaretes galu un savilka seju: varbūt Kivika tirgū viņa būtu īsta atrakcija. Nāciet un skatieties šo pusdāmu! Par puscenu!

Dažas jūdzes pirms Udevallas Margarēta beidza sevi žēlot. Apstājusies pie kāda ceļu krustojuma, viņa paska­tījās kartē. Nūja, viņai jābrauc cauri Jenčēpingai, lai gan tas bija garāks apkārtceļš tiem, kuri brauc uz Stok­holmu. Bet viņai bija vēl viena apstāšanās, braucot gar Memory Lane.

Jau iepriekš viņa bija izlēmusi neapstāties Vadstenā, lai gan Kristīnas jauno adresi zināja no galvas. Viņa mie­rīgā garā brauks Mūtalas virzienā garām šai pašapmie­rinātajai mazajai pilsētelei ar tās tikpat pašapmierināto dakterieni. Tur viņa aizdegs sveci uz tantes Ellenas kapa un slepeni paskatīsies uz veco māju pirms došanās uz

Stokholmu. Ne jau tāpēc, ka viņai būtu jāsteidzas Klāss būs Sarājevā vēl divas dienas, bet gan tāpēc, ka gribējās izbaudīt prieku par iespēju pirmo reizi vienatnē padzīvot Klāsa dzīvoklī. Ne jau lai rakņātos viņa no­slēpumos, bet ja nu nejauši atveras kāda atvilktne vai skapis, tad…

Viņa apstājās pie "Zelta ūdra", lai paēstu pusdienas, un pusstundu vai vēl ilgāk sēdēja viena pati tukšajā kafetērijā, skatīdamās Veterna ezera zilpelēkajos ziemas ūdeņos, pirms cēlās kājās un gāja uz mašīnu. Tas notika dažas jūdzes tālāk: kaut kas nožvadzēja, un pēkšņi Klāsa vecais fiats sāka izdot tādas skaņas kā daudzi tanki kopā. Margarēta iebrauca sānceļā un apturēja mašīnu, izkāpa un apgāja tai apkārt, mēģinādama saprast, kas noticis, bet nekas nebija redzams. Kad iedarbināja auto no jauna, skaņa bija vēl trakāka. Viņa neuzdrošinājās izbraukt uz autostrādes, mašīnai vajadzēja lēni ripot tajā virzienā, kur deguns rāda.

Un tā iznāca, ka viņa, par spīti visam, nonāca Vadstenā, ka bija spiesta gliemeža gaitā braukt cauri visām šaurajām ieliņām ar žvadzošo un dārdošo mašīnu. Un, protams, izrādījās, ka darbnīca, kuru viņa beidzot atrada, nevarēja apsolīt nekādu steidzīgo remontu. Izpū­tēja sistēma bija pārāk veca. Tādu, iespējams, varēja da­būt Linčēpingā. Ja veiksies.

"Rīt," sacīja darbnīcas meistars stieptā Esterjētlandes dialektā. "Rīt pēcpusdienā tu to dabūsi. Agrāk nekādā ziņā."

Satraukumā nosvīdusi, Margarēta atglauda matus no pieres.

"Vai būs dārgi?"

Viņš viegli pacēla sporta cepuri, skatīdamies sānis.

"Varbūt. Nezinu. Tad jau redzēs."

Un, kad viņa nonaca stāvvietā, zem stikla tīrītājā bija palikta vēstule.

Drebēdama un uzbudināta viņa nonāca pie mājas, kas, liekas, piederēja Kristīnai, un satraucās vēl vairāk, kad neviens neatvēra. Viņa apskrēja pāris reižu apkārt mājai, dauzījās pie virtuves ieejas, brīdi pa brīdim spieda zvana pogu pie ielas durvīm un pamazām sāka aptvert, ka uzvedas histēriski. Gluži saprotamā kārtā māja varēja būt tikpat tukša, cik izskatījās. Nebija ne­kāda sakarīga iemesla domāt, ka Kristīna sakņupusi sēdētu kaut kur aiz melni spožajām loga rūtīm, lai tikai nebūtu jālaiž iekšā Margarēta. Viņas nebija mājās. Tas bija tik vienkārši.

Aizelsusies, bet atvieglota par šo saprāta uzvēdījumu, Margarēta apsēdās uz virtuves kāpnēm un saga­tavojās gaidīt. Sākumā viņa grozīja pirkstos aploksni, to locīdama un vilkdama ar rādītājpirkstu gar aizlīmēto malu, bet pēc brītiņa viņas muskuļi atslāba, pildīdamies ar patīkamu siltumu, rokas noslīga uz ceļiem, apņem­damas vēstuli puslokā. Viņa to vairs neturēja, tā atradās uz viņas džinsos tērptajām ciskām.

Šo brīdi viņa būtu varējusi baudīt. Ja vien kāda neat­laidīga balss viņas galvā reizi pa reizei nedziedātu vēstules pēdējo rindu: "Fui, kauns! Fui, kauns! Jo neviens tevi negrib vis!"

Vienu brīdi ilgās gaidīšanas laikā Margarēta izstiepa kāju un ļāva zābakam pieskarties grantētajam dārza ce­liņam. Viņa varēja pat saderēt, ka Kristīna rūpīgi no­grābj šo celiņu katru nedēļu. Tā cilvēkam jādara, viņām bija mācījusi tante Ellena. Katru sestdienu meitenes tika apbruņotas ar grābekļiem, un tika gaidīts, ka viņas pildīs savu pienākumu. Kristīnai vajadzēja ņemt celiņu starp vārtiem un māju, Margarētai mazo pagalmiņu un Birgitai grantēto laukumiņu aiz mājas.

Ja Margarētai kādreiz ienāktu prātā izšūt savākto dzīves gudrību uz sienas segas, tad runa būtu tieši par šīm sestdienām. Kā grābsi, tā arī dzīvosi tā tur stāvētu rakstīts. Jo tā tiešām bija. Kā viņas bija grābušas, tā arī dzīvoja.

Tiklīdz tante Ellena bija nozudusi, Birgita nometa grābekli zālē un pielīda pie mājas sienas, kuru no virtu­ves loga nevarēja redzēt. Ta viņa tur sēdēja, blenzdama caur matu šķipsnām uz pieres, un grauza savus jau tā nograuztos nagus tik pamatīgi, ka tie sāka asiņot.

Margarēta ienīda Birgitas rīcību. Viņa negribēja vai­rīties no darba. Tieši otrādi viņa vēlējās padarīt pagalmu ļoti skaistu. Viņa vilka grābekli plašos vilcienos pa granti, zīmēja puķes un cirka zirgus, un princeses, lai izmisusi izplūstu asarās, redzot iznākumu. Nemaz ne­bija manāms, ka viņa pūlējusies. Pagalms izskatījās nenogrābts!

Vienīgi Kristīna grāba pa īstam, aiz viņas grants pa­lika vienādās taisnās svītrās. Viņa vispirms apstrādāja savu gabalu, tad Margarētas un pēc tam Birgitas. Viņa nekad nežēlojās, bet, baidīdamās, ka kāds to varētu atklāt, meta satrauktus skatienus uz virtuves logu un steidzās ātrāk pabeigt māsu darbu.

Lai gan kādu nu māsu…

Margarēta mainīja pozu un grābstījās kabatā pēc cigaretēm. Pēdējo gadu laikā Kristīna pilnīgi un galīgi bija nolaidusi bruņucepures sejsegu, viņa nekad nezva­nīja, un viņai nekad nebija laika tikties. Adventes ne­dēļās Margarēta vienmēr ar lielām cerībām bija cēlusi klausuli, tiklīdz iezvanījās telefons, varbūt tomēr

Kristīna būs saņēmusies un ielūgs viņu uz Ziemassvēt­kiem tāpat kā agrāk bet notika vienīgi tas, ka Margarēta saņēma Ziemassvētku kartīti ar Vadstenas mež­ģīnēm. No Vulfu ģimenes. Tas bija galīgais pierādījums: Kristīna nevēlējās viņu par savu māsu. Fui, kauns! Fui, kauns! Jo neviens tevi negrib vis!

Un piepeši šķita galīgi aplami, ka viņa sēdēja tur, kur sēdēja. Ar drebošu roku viņa aizdedzināja cigareti. Ak Kungs, kādēļ gan būtu jāuzmācas cilvēkam, kurš tik acīmredzami negrib ielaisties ar viņu nekādās darīša­nās? Visu mūžu Margarētai bija labāk paticis aiziet pašai nekā tikt atstātai, tas viņai jādara ari tagad, viņai jāceļas augšā un jādodas meklēt kādu nelielu viesnīcu. Tur, noliekot uz galda kredītkarti, varētu paēst garšīgas pusdienas patiesībā viņa bija izsalkusi -, iedzert glāzi vīna un pēc tam likties uz auss starp tikko gludinātiem baltiem palagiem…

Vai varbūt noīrēt auto un braukt tieši uz Stokholmu? Lai gan, no otras puses, viņa taču nevarēja atstāt fiatu Vadstenā uz visiem laikiem. Klāss kļūs vai traks, ja auto nebūs pie vietas, kad viņš pārradīsies mājās. Turklāt vēstule kaut kādā veidā viņai bija jāatbrīvojas no šīs velnišķīgās vēstules, un Kristīna diemžēl bija vie­nīgā, kura saprastu tās saturu. Kaut kas bija sācies. Bet to varēja zināt tikai trīs cilvēki pasaulē, un viens no tiem bija pati rakstītāja. Bet pie viņas Margarēta jau nu nekādā ziņā neskries žēloties. Tas pat varētu būt bīs­tami: neviens taču nezina, kas notiek atmiekšķētās smadzenēs.

Bet varbūt tomēr? Lai gan vai viņai patiesībā vaja­dzēja lauzīt galvu? Vai pagrimusi narkomāne no Mūtalas varētu kaitēt Margarētai Juhansonei? Vai tad viņa nevarētu paņemt šo vēstuli un visas citas, kuras tuvākajās nedēļās droši vien pienāks, un noskalot tās tualetes podā? Vai viņa ļaus sevi iebaidīt?

"Nu nē," viņa skaļi teica pati sev un slējās kājās. Viņa neņems galvā šo penterējumu, atradis tuvāko viesnīcu un noīrēs numuru. Birgita var iet uz poda. Tāpat kā Kristlna, starp citu…

Šajā mirkli uz ielas apstājās kāda mašīna, un Margarēta sastinga kustības vidū. Pazust tagad jau bija par vēlu. Viņa nekustīgi sēdēja un klausījās māsas vieglajos soļos, kas nāca iekšā dārzā. Dīvaini, viņa apstājās pie ceriņiem un sāka spārdīt granti…

Margarēta saprata, ka ir neredzama, un tas modināja viņā patiku padzīt jokus. Viņa atslīga atpakaļ uz kāp­nēm, dziļi ievilka cigaretes dūmus un tad cik vien iespē­jams aizsmakušā balsi jautāja:

"Sveika, Kristlna. Vai ari tu šodien saņēmi vēstuli?"

Tagad viņas nogaidoši stāv gabaliņu viena no otras, Kristlnai pēdas cieši sakļautas un rokas tikli sakrustotas virs klēpja, Margarēta plati izplestām kājām un rokām dziļi jakas kabatās. Piepeši viņa jūtas pilnīgi droša. Vakara gaiss ir iztīrījis viņas plaušas un izskalojis visus sārņus no asinīm, viņa jūtas stipra un tira, un tikko kā mazgājusies.

"Žēl, ka tev vajadzēja gaidīt," Kristina nopietni saka un sāk iet uz virtuves durvju pusi. "Es šodien vedu Ēriku uz Stokholmu. Viņš brauks uz Teksasu kā viespētnieks, tas ir pilnīgi jauns projekts, patiesībā ļoti intere­sants, par vēlīnām grūtniecībām un…"

Viņa ļoti labi noslēpj savu nepatiku pret nelūgto viešņu. Balss ir gaiša, laipna un labi nostādīta, pavisam citāda nekā balss, ko Margarēta atceras no bērnības. Pirmo mēnešu laikā pie tantes Ellenas Kristīna runāja čukstus, brīžam likās, ka viņa šņāc. Kad viņa pamazām sāka runāt, izrādījās, ka viņai ir augstākā mērā ērmots, it kā sagrozīts skoniešu dialekts. Vairums skoniešu atra­dinās no īpatnējiem divskaņiem, bet saglabā guturālo runas veidu. Kristīna pat nebija dzimusi Skonē, viņa virpināja mēles galiņu kā visi citi, bet nevarēja izrunāt nevienu tīru patskani. Tikai dažus gadus vēlāk, kad ieradās Astrīda ar zilajiem pirkstiem šī ragana, kura bija Kristīnas māte, lai prasītu atpakaļ meitu, radās izskaidrojums. Astrīda runāja tāpat. Bet toreiz jau Kris­tīna bija pārgājusi uz plato Esterjētlandes dialektu un vairs nedomāja to mainīt. Viņa paslēpās aiz tantes Ellenas krēsla un neganti kliedza, kad Astrīda tuvojās.

Kristīna iebāž atslēgu virtuves durvīs un atver tās, ieslīd iekšā un ieslēdz gaismu. Margarēta viņai seko cieši uz papēžiem un, velkot nost jaku, apskata virtuvi. Lo­ģiski, viņa domā. Šie paslēpuši atomledusskapi un supersaldētavu aiz koka aizvirtņiem. Bet sacīkšu plīti viņi nav varējuši noslēpt. Droši vien tāpēc uz dzelzs plīts stāv vara toveris ar sausajiem ziediem. Lai skatiens kristu uz tiem… Jā, vai dieviņās! Nav jau grūti iedomā­ties, kādas spēles iet vaļā šajā mājā.

"Hops!" viņa saka un uzkar aitādas jaku uz krēsla atzveltnes. "Tātad jauna māja. Vai atjaunota veca."

Kristīna brīdi paliek stāvam virtuves vidū ar pirk­stiem pie apmetņa augšējās pogas, šķiet, ka viņa negrib noģērbties un atsegt iespējamo zīda šallīti. Vēl arvien neatpogājusi apmetni, viņa dodas uz ģērbtuvi un pār plecu saka:

"Mēs varam apskatīt māju, ja vēlies, es tikai pakāršu virsdrēbes…"

Bet Margarēta nedomā gaidīt virtuvē, viņa slāj Kristīnai pakaļ. Ejot caur priekšnamu, viņa spogulī vēro

Kristīnas steigu ģērbtuvē: viņa norauj šallīti, it kā tā būtu kaunpilns noslēpums, un iegrūž to vecā kumodē, tad ar pirkstiem saglauž matus. Roka slīd tālāk uz pērļu kaklarotu, kas vīd zem žaketes. Vai viņa domā ņemt nost ari to? Bet viņa nepaspēj. Tajā pašā mirkli Margarēta jau stāv vaļējās durvis, atbalstās pret stenderi un sāji smaida.

"Skaistas pērles," viņa bilst. "Vai tās tev no profe­sora?"

Liekas, tas atmodina Kristīnas jaunības dienu spītību; strauji atmetot galvu, viņa signalizē, ka nemaz nedomā ņemt nost pērļu rotu, vai Margarētai tā patīk vai ne.

"Jā," viņa saka, ar roku noglāstot rotu. "Tās ir skais­tas. Un vecas. Tās mantotas no Ērika dzimtas pirms daudziem gadiem, es tās ieguvu pēc vīramātes…"

Margarēta paceļ uzacis.

"No bailīgās Ingeborgas? Vai viņa mirusi?"

Kristlna pamāj.

"Mmm. Viņa nomira pagājušajā gadā."

Margarēta apklust un vēro savu attēlu spoguli blakus Kristlnai. Pēkšņi viņa jūtas nogurusi. Kāds viņai iemesls ironizēt par Kristīnas šallīti un pērlēm? Vai tad viņa pati neizskatās kā standarta modelis? Viņa nēsā visus atri­būtus, ko tradīcija prasa no netradicionālas pusmūža sievietes. Viņai ir melni džinsi un dizainera modelēta ādas virsjaka, stūraina pāža frizūra un krāsotas acis. Ap kaklu karājas rota, kuras oriģinalitāte viņai piepeši lie­kas kā neveikla atvainošanās par skaistuma trūkumu, tie ir daži lieli keramikas gabali tievās ādas strēmelēs. Ko viņa ar to būtu varējusi signalizēt?

Kristlna apgriežas un paskatās viņā:

"Vai esi nogurusi?"

Margarēta pamāj.

"Pedeja laikā neesmu labi gulējusi."

"Kāpēc?"

Margarēta parausta plecus.

"Nezinu… Varbūt priekšnojautas."

Kristlna savelk seju vieglā ārsta grimasē, priekšno­jautas neietilpst viņas pasaules ainā. Pēkšņi viņa atce­ras:

"Tu kaut ko teici par vēstuli?"

Margarēta izvelk no kabatas vēstuli un sniedz to Kristlnai, bet Kristlna to neņem; iebāzusi rokas kabatās, viņa tikai paliecas uz priekšu un pēta aploksni.

Abas paceļ skatienu vienlaikus un paskatās viena ot­rai acis. Margarēta saviebjas un ātri novēršas. Kamols kaklā, ko viņa tik ilgi centusies ignorēt, aug lielāks un pārsprāgst kā gļotains ziepju burbulis. Viņai cieši jāsa­kniebj lūpas, lai raudas netiktu laukā. Bet Kristlna redz.

"Nu, nu," viņa saka un bailīgi noglauda Margarētai roku. "Uztver to mierīgi, Margarēta… Ko tādu viņa raksta, ka tu tā satraucies?"

Margarēta vēlreiz sniedz vēstuli, un šoreiz Kristlna ir spiesta to paņemt. Viņa ar vēstuli apietas tā, it kā tā būtu ar kaut ko inficēta, viņas pirksti veido mazu pin­ceti, ko viņa uzmanīgi iegrūž aploksnē, izvelk saburzītu papīru un uzmanīgi noliek uz kumodes. Tad viņa sa­kārto brilles un, noteiktu skatienu pavērusies Margarētā, sāk lasīt savā labi nostādītajā balsi:

Trīs sievietes dzemdēja bērnus.

Ai, kliedz Astrīda, ai, kliedz Ellena, ai, kliedz Ģertrūde.

Aiaiaiai.

Vecmāte pagāja nost. Plaukšplaukšplaukšplaukš!

Četri bērniņi klāt.

Viens nokrita zemē. Kurai gan pieder neglītenis šis?

Fui, kauns! Fui, kauns! Neviena negrib to vis!

Fui, kauns! Fui, kauns! Jo neviens tevi negrib vis!

Bridi valda klusums, viņas neskatās viena uz otru, Kristīna pārvelk vēstulei roku. Tad šķiet, ka viņa pieņē­musi lēmumu. Viņa atvelk vienu kumodes atvilktni un paņem paciņu papīra kabatlakatu.

"Izšņauc degunu," viņa saka. "Drīz ēdīsim…"

Margarēta dara, kā teikts, bet, kamēr vēl degunu un muti aizsedz kabatlakats, viņa neskaidri murmulē:

"Es viņu varētu nosist! Tā visa ir viņas vaina. Visa riebīgā dzīve ir Birgitas vaina!"

Pavasaris bija tikai tukšs solījums. Gandrīz jau iestā­jusies nakts, un ziema ir sasparojusies pēdējam uzbru­kumam. Ir pieņēmies vējš, un arī snieg, uz palodzes jau sakrājies slapjais sniegs. Margarēta nodrebinās, sēdē­dama pie virtuves galda. Krūms pie loga šūpojas turp un atpakaj, brīžam tas maigi noglāsta rūti, bet jau nā­kamajā mirklī gāž zarus pret stiklu kā saniknota veča, kas uzkopj telpas.

Margarēta, izlasījusi Kristīnai adresēto vēstuli, aiz sašutuma vai šņāc. Varbūt viņa drusciņ pārspīlē: patie­sībā tur bija vienīgi nesaprotamas muļķības, bet kaut kādā mērā radās sajūta, ka zināms skaits samērā sa­trauktu vārdu varētu apslēpt asaras. Bet tagad viņa bija tālu no raudāšanas. Protams, viņa vēl rokā paslēpusi pa­pīra kabatlakatu, tomēr kamols kaklā pazudis un acis ir sausas. Ar stingru skatienu viņa seko Kristīnas kustī­bām pie trauku mazgātuves. Darbošanās ap spožajiem priekšmetiem šķiet pierasta, tomēr viņa izskatās kā iebrucēja pati savā mājā. Viņa staigā ļoti klusu, cieši pie­spiedusi rokas augumam, steidzīgi samazina skalojamās kastes strūklu, lai ūdens pārāk stipri nešalc, un pietur ledusskapja durvis pēdējā sekundē, kad viņai tās jāaiz­ver. Tad viņa tver pēc elpas spriežot pēc visa, pilnīgi neapzināti -, saņem durvis abām rokām un aizver tās bez jebkādas skaņas.

Gaisma virtuvē pastiprina noslēpumaino iespaidu. Kristīna iedegusi lampu tikai virs virtuves galda tā ir no firmas Svenskt Tenn, domā Margarēta, nav nenieka lētāka par diviem tūkstošiem! un pati darbojas pus­tumsā pie mazgājamā galda. Bet tas, ko viņa dara, liekas daudzsološs: viņa atkorķējusi pudeli vīna un nolikusi to malā sajaukties ar istabas gaisu. Tagad viņa mikroviļņu krāsnī atsaldē mājās ceptu maizi, kamēr uz plīts sasal­dēts kunkulis pārvēršas par zupu.

"Vai varu tev palīdzēt?" jautā Margarēta.

Kristīna paceļ skatienu un izskatās pārsteigta, šķiet, viņa aizmirsusi, ka te ir Margarēta. Bet viņa aši atgūs­tas.

"Nē, nē," viņa ātri nosaka. "Viss jau gandrīz gatavs… Sēdi vien mierīgi."

"Vai drīkstu uzsmēķēt?"

Kristīna parausta plecus. Margarēta aizdedzina ciga­reti un pārliecas pār virtuves galdu ar šķiltavām gata­vībā.

"Vai man aizdedzināt arī sveci?"

"Protams," vienaldzīgi atbild Kristīna. "Dari to…"

Margarēta pazīst svečturi. Tas ir no Peru. Viņa pati to pirkusi, un atmiņas par to dienu ātri aizslīd garām: vēlu vakarā viņa sēdēja kaut kur pludmalē Limā. Pirms da­žām stundām viņa pirmo reizi bija redzējusi šo bērnu, vāju, maziņu vārgulīti no puisīša ar melnām acīm. Rokas atmetis, viņš gulēja kā zīdainis un skatījās Margarētā, nemirkšķinādams acis. Šis skatiens viņu apklusināja uz vairākām stundām; nebilduši ne vārda, viņa nogāja pludmalē, apsēdās smiltis un klusēdama lūkojās Klusajā okeānā. Tas ir pavisam loģiski, viņa toreiz domāja. Mēs, atradeņi, esam savējie, mums vajag citam par citu rūpē­ties… Pa ceļam uz viesnīcu viņa smaidīja mātes laimē un, satikusi ielu tirgotāju, kurš pārdeva ar roku apglez­notus svečturus, pārmērības lēkmē nopirka piecus gabalus. Viens no tiem ilgi stāvēja uz tantes Ellenas naktsgaldiņa invalīdu slimnīcā, kāds cits bija nonācis uz šī virtuves galda Vadstenā. Bet, kur atrodas visskaistā­kais, tas, kuru viņa nolika blakus puisēna gultai, zina tikai dievi…

Kristīna noliek Margarētai priekšā karstu, kūpošu zupu, un viņa pazīst tās skābeno smaržu.

"Vai tā ir tantes Ellenas zupa?" viņa izsalkusi jautā un tver pēc karotes.

Pirmo reizi tajā vakarā Kristīna pasmaida.

"Jā, pēdējā gadā viņa man iedeva ļoti daudz re­cepšu… Man ir gulašs. Un aveņu kūka…"

Kāri celdama pie mutes zupas karoti, Margarēta smaida:

"Vai, aveņu kūka! Es gribu šo recepti… Vai atceries?"

Nekas vairāk viņai nav jāsaka, Kristīna jau smejas zemā, dūdojošā balsī, tā skan kā tantes Ellenas kādrei­zējo smieklu atbalss. Kristīnas roka vibrē tajā pašā ritmā kā smiekli, kad viņa ielej vīnu.

"Pastāsti, kā tevi pieķēra ar pirkstu ievārījuma burkā. Tad gan tev klājās slikti! Atklāti sakot, es biju lidz nāvei nobijusies…"

Margarēta atbild viņas smaidam.

"Jā, sasodīts. Pērkons rūca diezgan ilgi…"

Kristīna pasniedz maizes groziņu, žests ir atraisīts, ledus starp viņām ir gandrīz salauzts.

"Vai pēdējā laikā esi bijusi kapos?" jautā Margarēta un paņem šķēli siltās maizes. Viņai vajag tikai ar pirk­stiem sajust tās konsistenci, lai zinātu, ka ari tā ir cepta pēc tantes Ellenas receptes.

Kristīna parausta plecus.

"Es tur biju mirušo piemiņas dienā. Aizlavījos. Man vairs nepatīk braukt uz Mūtalu…"

Margarēta izbrīnījusies aptur roku ar sviesta nazi.

"Kāpēc tā? Vai saskrējies ar viņu?"

"Nē, bet…"

Kristīna paliek sēžam, pievērsusi skatienu sienai aiz Margarētas muguras.

"Nu?" nepacietīgi jautā Margarēta. "Kas tad notika?"

"Es jutu, ka mani novēro. It kā visi zinātu, kas es esmu. Pēc tās reizes, kad viņa nozaga manu recepšu bloku. Tad biju spiesta vairākas reizes iet uz nopratinā­šanu policijā. Un pēc tam man vajadzēja liecināt mier­tiesā. Avīzes rakstīja, un vietējais radio ziņoja, tas nu vienreiz bija pretīgi…"

"Bet tavu vārdu taču neminēja?"

Kristīna greizi pasmaida.

"Tas jau neko nedod. Te visi par visiem zina visu. Vai vari iedomāties, kas man gadījās pagājušo pavasari? Es biju aizbraukusi uz Mūtalu iepirkties un nolēmu paēst pusdienas mazā jaunā restorānā pie tirgus, tā ir pavi­sam parasta vietiņa, kur paši liek uz paplātēm pusdie­nas. Un tad iznirst īpašniece un sāk novākt netīros traukus. Viņa darbojas manā tuvumā, viņa šķindinās un trokšņo tā, ka man jāpaceļ skatiens. Un tad šī persona saka: "Piedodiet, vai jūs neesat daktere Vulfa no Vadstenas?" Un man viņai jāpiekrīt… Tad viņa savelk seju kaut kādā neīstā līdzjūtībā un stāsta: "Jā, es gribēju vienīgi pastāstīt, ka mēģināju pieņemt darbā dakteres māsu šeit restorānā par trauku mazgātāju, es taču lab­prāt gribēju palīdzēt, tomēr nekas neiznāca…"

Margarēta nepatikā savelk seju.

"Un ko tad tu sacīji?"

"Nu, ko gan es tur varēju sacīt? Vai man būtu jājautā, kas tad nogājis greizi? Vai viņa taisīja striptīzu, kad ļau­dis stāvēja pusdienu rindā? Vai vilka klientus iekšā trauku mazgājamā telpā un piekopa neķītrības? Vai kar­tupeļos injicēja amfetamlnu? Nē, paldies. Es tikai pie­cēlos un pateicu, kā ir. Ka man vispār nav nevienas māsas."

Tas bija kā pļauka. Bet šķiet, Kristīna neievēro, kā sa­karst un pietvīkst Margarētas vaigi. Toties viņa paceļ glāzi un saka:

"Nu tad uz veselību, un esi sveicināta.."

Bet Margarētas rokas paliek guļam uz galda, viņa atsakās pacelt glāzi.

"Diemžēl," viņa saka un pati brīnās, ka balss ir tik noteikta. "Es pavisam aizmirsos, kad tu lēji vīnu. Es ne­varu dzert, man šonakt jābrauc atpakaļ uz Stokholmu."

Un es nekad vairs šeit neatgriezīšos, viņa domā. Ne­kad, nekad, nekad! Tu par to vari būtu droša, tu, riebīgā mietpilsone!

Kristīna nolaiž glāzi un izskatās pārsteigta.

"Tu taču šonakt nevari braukt. Tādā laikā. Un tev arī nav mašīnas."

Margarēta pamet skatienu uz virtuves logu. Ārā pūš vējš un snieg, tomēr līdz sniega vētrai vēl tālu.

"Es mašīnu noīrēšu," viņa saka. "Saproti, darbs. Man jābūt fiziķu sanāksmē. Un vēl jāgatavojas."

"Bet mums gan vajadzētu aprunāties," saka Kristīna. Viņa tagad ir nopietnāka, varbūt saprot, ko pateikusi.

"Mēs jau varēsim parunāt ēdot."

Kristīna nolaiž skatienu un ievelk dziļi elpu: "Bet, mīļā Margarēta… Mēs tik sen neesam redzē­jušās. Ja nu es tevi lūdzu?"

Margarēta stingri raugās viņā, bet Kristīna nepaceļ skatienu. Viņas baltie, pincetei līdzīgie pirksti nervozi uzlasa dažas drusciņas no galdauta.

"Mīļā Margarēta!" viņa saka, nolaidusi acis, un tagad izklausās tā, it kā viņa tiešām lūgtu no sirds. Abu starpā iestājas klusums. Margarētas domas kaut kur plivinās. Patiesībā viņa nemaz nevēlas doties ceļā jau šovakar, bet tikpat maz viņa vēlas palikt. Gan viens, gan otrs no­zīmē pazemojumu. Pēkšņi viņa atrod izeju:

"Nu," viņa saka un satver glāzi. "Ja braukšu no rīta, tad vēl paspēšu. Varēšu arī iegriezties Mūtalā un aiziet uz kapiem. Tā kā neviens tur tik ilgi nav bijis un nolicis ziedus…"

"Un kā ar Birgitu?" jautā Kristīna pēc vakariņām, kad viņas pāris minūtes klusēdamas sēdējušas pie podiņu krāsns dzīvojamajā istabā. "Ko darīsim ar viņu?"

"Sitīsim nost," saka Margarēta un iedzer lielu malku no liķiera glāzes. Kristīna cienā ar Amaretto, tam ir patī­kama mandeļu garša, kad tas maigi skar smaganas, bet sekundi vēlāk dedzina rīkli kā ar uguni. Tagad viņa jūtas labi. Kristīna viņai piedāvājusi daļiņu labās dzīves, kādu Margarēta pati nekad neatļaujas baudīt. Tas prasa rūpī­gumu sīkumos, bet Margarēta vienmēr ir uzskatījusi, ka viņai sīkumiem nav laika. Pusaudzes gados viņa pat bik­sītes nesavilka kārtīgi uz augšu un apakšsvārki ap gur­niem bija sagriezti lempīgā grīstē, jo viņai šķita, ka nevar upurēt divdesmit sekundes, lai sakārtotu drēbes. Un tā tas turpinājās. Pieaugusi viņa katru dienu sāka ar steigā iedzertu šķīstošās kafijas tasi turpat pie trauku mazgājamā galda. Tur viņa stāv un apdedzina mēli, lai gan zemapziņā ilgojas pēc īstām brokastīm pie klāta galda. Nākamreiz, viņa katru dienu sev sola sākt jaunu un labāku dzīvi. Viņa atmetīs smēķēšanu un no rītiem vingros, ēdīs brokastis un pieliks virtuvē aizkarus… Bet ne jau šodien, jo šodien ir tik daudz ko darīt, un, ja viņa to visu nepaveiks tagad, tad nāve viņu panāks un tas nekad netiks padarīts.

Kristīna atturas no liķiera. Šķiet, ka viņai no alkohola ir tādas pašas bailes kā jaunībā: ēdot pusdienas, viņa iedzēra tikai dažus piesardzīgus malciņus no vīna glā­zes. Tagad viņa ar taisnu muguru sēž klubkrēslā ar augsto, ieliekto atzveltni, pārlikusi vienu kāju pār otru, un tur kafijas tasīti abām rokām. Pirksti ir izplesti un stīvi, liekas, ka tasīte līgojas starp viņas pirkstu galiem. Dzerdama viņa pieliec stīvo kaklu pretī tasītei un Jauj lūpām tikai viegli pieskarties tās malai.

"Nūja," saka Margarēta, atbalstīdama galvu pret klub­krēsla spilvenu. "Man šķiet, ka mums jāņem un viņa jānosit."

Kristīna pavīpsnā greizā smaidā.

"Tas nenoliedzami ir kārdinoši. Bet par vēlu…"

Margarēta samirkšķina acis.

"Kāpēc par vēlu?"

Kristīna iedzer malciņu kafijas un liek smaidam izdzist:

"Mums viņu vajadzēja nosist jau pēc visa tā ar tanti Ellenu. Tad mēs būtu tikušas cauri un mūs pat neturētu aizdomās. Bet tagad mēs par viņu esam ziņojušas poli­cijai mazlietiņ par biežu un sniegušas datus izmeklētā­jam pāris reižu par daudz… Policija zina, ko mēs par viņu domājam. Mums būtu jābrauc tieši uz turieni. Vismaz man."

Margareta nedroši smaida un iesēžas klubkrēslā tais­nāk.

"Bet es taču tikai jokoju…"

Kristīnas acis ir skaidras kā stikls, viņa nopietni ska­tās Margarētā un iedzer vēl malciņu kafijas. To norijusi, viņa atkal smaida. Parasti un laipni.

"Es jau ari," viņa saka. "Es jau arī jokoju… Bet ko mēs iesāksim?"

Margareta aizdedzina cigareti un parausta plecus.

"Es nezinu. Tagad jau nav atlicis daudz nekā ko darīt. Vienīgi paredzēt nākamo gājienu."

"Un kas, pēc tavām domām, tas būs?"

"Nav ne jausmas. Tas jau ir tas trakākais. Var taču būt jebkas. Beigts kaķis priekšnamā uz paklāja. Vai uz­stāšanās kādā ziepju programmā televīzijā. Vai Piedod man. Vai arī Tas ir cilvēcīgi. Vai nu kā tās visas program­mas tur sauc."

Kristīna ātri izņem kājas no savām greznajām laivi­ņām un savelk tās zem svārkiem.

"Cik pretīgi!"

"Vai tūta ar kakām uz tava rakstāmgalda pieņemša­nas laikā."

"Par vēlu. To jau viņa reiz izdarījusi. Un viņa nemēdz atkārtoties."

Margareta nopūšas un aizver acis, bet neļauj apturēt runas plūdus.

"Vai anonīma vēstule par tevi Vadstenas avīzei… Ne­kas publicējams, tikai parastā stulbā muldēšana. Vai neliels ugunsgrēks… Tev taču ir signalizācija?"

Kristīna mēmi pamāj. Margarēta iztukšo glāzi vienā rāvienā un ar blīkšķi noliek uz galda. Iestājas klusums. Kristīna ir saritinājusies klubkrēslā. Kājas paslēptas zem svārkiem, rokas viņa sabāž žaketes piedurknēs.

"Tomēr tas nav pats ļaunākais," viņa beidzot saka un skatās uz saviem ceļgaliem.

Margarēta neatbild. Tā ir, viņa domā. Ļaunākais ir tas, ka viņa zina mūsu vājos punktus. Fui, kauns! Fui, kauns! Jo neviens tevi negrib vis!

"Vai var dabūt vēl vienu glāzi liķiera?" viņa jautā, neatverot acis.

Stundu vēlāk viņa vienaldzīgi sēž uz gultas malas Kristīnas viesu istabā. Tā ir šaura un pārblīvēta mēbe­lēm. Kristīna te savākusi tik daudz, ka telpa gandrīz vai sprāgst pa šuvēm: veca dzelzs gulta, veca kumode, vecs krēsls un vecs rakstāmgalds. Plus vecu tapešu kopija.

Margarēta var dzirdēt, kā Kristīna vannasistabā tīra zobus. Droši vien viņa lieto arī antīku zobubirsti. Roku darbs, apmēram no 1840. gada. Un, domājams, viņa tīra ar Karlsona līmi, lai naktī varētu noturēt muti kārtīgi ciet, neļaujot izsprukt nekādām nejaušībām…

No runāšanas nekas liels neiznāca. Bet ko gan viņa bija gaidījusi? Ka Kristīnai radīsies risinājums tam, ko nevar atrisināt? Vai arī ka viņa piedāvās māsas sadar­bību cilvēkam, kuru, pēc visa spriežot, uztvērusi kā ap­grūtinošu paziņu. Atbraukt uz šejieni vispār bija idio­tiski. Bet rit no rīta viņa dosies projām, cik agri vien iespējams, gaidot mašīnu, viņa varēs dažas stundas pastaigāties pa pilsētu un šoreiz viņa tiešām parādīs, ka ir saņēmusi mācību. Turpmāk nekādu kontaktu. Lai notiek kas notikdams…

"Hallo!" sauc Kristīna no priekšnama. "Margarēta! Vannasistaba brīva…"

Margarēta sagrābsta savu dvieli un neseseru, bet tieši tajā brīdī, kad viņa gatavojas celties kājās, atskan telefona zvans un viņa aprauj šo kustību. Spogulī virs kumodes viņa var redzēt savu seju: acis ir kļuvušas šau­ras, piere grumbaina.

"Jā," saka Kristīna telefonā. "Jā, bet…"

Uz mirkli iestājas klusums.

"Protams," saka Kristīna. "Bet…"

Viņu pārtrauc, otra persona, kā šķiet, runā nepārtraukti.

"Cik tas ir nopietni?" jautā Kristīna.

Runāšana telefona klausulē kļūst oktāvu augstāka. Pacients, domā Margarēta. Droši vien kāds no viņas pa­cientiem.

"Jā, jā. Es zinu. Es pati esmu ārste," beidzot saka Kristīna. "Jā. Tad mēs dodamies turp… Jā, jā."

Viņa noliek klausuli bez jebkāda paldies un atvadī­šanās frāzēm. Māju pārņem pilnīgs klusums, Margarēta nekustīgi stāv, kā stāvējusi, pie spoguļa viesu istabā, un šķiet, ka arī Kristīna priekšnamā stāv tikpat nekustīgi.

"Margarēta," Kristīna pēc brītiņa saka. Viņas balss skan klusināti. "Margarēta!"

Margarēta dziļi ievelk elpu un iet ārā pa durvīm. Viņa paliek stāvam priekšnama vidū ar dvieli un neseseru pa­dusē.

"Vai tā bija viņa?"

"Nē," atbild Kristīna. "Zvanīja no Mūtalas slimnīcas sieviešu nodaļas."

"Ko viņi gribēja?"

Kristīna nopūšas un izvelk roku caur matiem. Piepeši viņa vairs neizskatās tik atbaidoši klīrīga; viņas nakts­krekls ir saburzīts, mati izspūruši un rītakleita stāv vaļā.

"Viņi teica, ka Birgita cietusi no vardarbības. Stipri cietusi. Viņa guļ Mūtalas slimnīcā, un šie domā, ka mums jābrauc uz turieni…"

"Kāpēc?"

"Tāpēc ka viņa ir tuvu nāvei. Šie teica, ka viņa mirst…"

"žūpu vecenei" kāds kliedz kaut kur tālu. "Tu esi pie­vēmusi gultu, pretīgā, nolādētā mauka."

Pievēmusi? Gultu?

Balss izzūd neskaidrā murmulēšanā. Birgita nezina, kas bija kliedzējs, un nespēj atvērt acis. Nolādēts. Bet liekas, viņa tomēr guļ kaut kur kādā gultā… Gultā ar netīru palagu. Mazi melni graudiņi, trekni un taukaini, pielīp pirkstu galiem, kad viņa velk ar roku pār audumu. Viņa šādus mazus graudiņus ir redzējusi tik daudzās gultās, ka nemaz nav jāatver acis, lai tos pazītu. Tādi ro­das vienīgi tad, kad gultas drēbes ir tik netīras, ka netī­rumi vairs nespēj iespiesties starp auduma pavedie­niem. Bez tam viņa pazīst šo brūni salkano tabakas dvaku, kas sajaukusies ar skābajiem alus vēmekļiem.

Nūja. Viņam bija taisnība. Žūpu vecene ir pievēmusi gultu. Un, protams, apgūlusies pati savos vēmekļos. Tie tagad žūst un viegli savelk vaigu. Tomēr viņa nespēj mainīt stāvokli, viņas ķermenis ir pārāk smags un silts. Viss, ko viņa spēj, ir bezgalīgi lēnām pacelt rokas, dabūt tās kopā un palikt zem vaiga. Ģertrūde reiz sacīja, ka viņa izskatoties kā grāmatzīmes eņģelis, gulēdama tādā pozā. Kā īsts eņģelītis.

Tagad viss atkal ir kluss, viņa var nodoties tam, ko pati vēlas. Domāt par snobienēm.

Domas aizslīd līdz pazīstamai ainavai. Tas ir medību lauks. Viņai zem rokas ir mašīnpistole, un viņa lavās klusi kā plēsoņa no pakalna uz pakalnu. Un tad ložu kārta sasniedz Margarētu. Un vēl viena kārta Kristīņu. Viņa liek lodēm trāpīt ceļgalos, vēderā, krūtīs un kaklā. Ha! No šīs nolāpītās mērkaķienes paliek pāri tikai maltā gaļa…

Birgitai nekad neapnīk vajāt snobus. Lai cik viņa ir trīcoša un paģiraina, lai cik lielā narkotiku ietekmē, lai cik dziļi grimusi žūpībā, šī spēle vienmēr ir viena un tā pati. Tas ir viņas vienīgais noslēpums; viņa nekad nav atradusi vārdus, lai to pastāstītu čomiem vai sociālajām vecenēm. Citādi viņai pēc vārdiem kabatā nav jāmeklē, viņa prot runāt ar kandžas dzērājiem to valodā un ar sociālajām vecenām latīniski. Pie tiesas viņas vārdi pat skan kā no protokola. Bet ko gan viņa varētu pastāstīt par šo lietu? Atbildētāja atzīst, ka astoņtūkstoš sešsimt septiņdesmit trīs gadījumos viņa prasītājas Margarētu Juhansoni un Kristīņu Vulfu domās samalusi gaļā. Nu, un tad? Tie nav nelikumīgi draudi. Viņa taču nekad nav neko tādu teikusi vai darījusi.

Sāpes un nelabums atkal atgriežas, ir tāda sajūta, it kā kāds viņas iekšās stampātu kartupeļu biezputru: uz augšu, uz leju, uz augšu, uz leju. Šķiet, ka zarnas same­tas, kuņģī arī sāk dedzināt. Bet šoreiz nenāk īsts vē­miens, no mutes tek kaut kas skābs un ūdeņains. Saso­dīts. Viņa vairs neko nevar turēt. Agrāk viņa varēja iedzert divas tabletes un virsū trlsceturtdaļitru šņabja, un nenotika nekas, viņa jutās ļoti labi. Tagad viņa var priecāties, ja var paturēt iekšā vienu vienīgu aliņu.

Ak, jā, aliņš. Ja vien viņa varētu dabūt kādu aliņu.

Roka ir smaga kā akmens, tomēr viņai izdodas to pa­celt un atbalstīties pret gultu, viņa vaid, un galva grie­žas, viņai šķiet, ka sirds kā sūklis brīvi peld viļņojošā ūdeni. Kuņģis sagriežas krampjos, bet viņai tomēr jātiek augšā, lai tas maksā ko maksādams…

Tagad viņa jau sēž, bet acis vēl nav atvērusi, viņa vēl nesaprot, kur augša un kur apakša. Viņa mazliet pakus­tina kāju pirkstus it kā izmēģinādama, tie saskaras ar aukstu grīdu un kādu drēbes gabalu. Viņa atver acis un paskatās uz leju starp savām ieplestajām kājām. Tur guļ zaļi rakstains vīriešu krekls. Grīda ir pelēka un tieši aiz viņas papēža vienā vietā sadegusi.

Viņa lēni paceļ galvu un paveras apkārt. Viņa neatro­das mājās, viņa ir kaut kur citur. Istaba ir maza. Pa kreisi veselas sienas platumā redzami trīs melni logi. Kāds mēģinājis vienam logam aizkārt priekšā segu, bet tā ir nokritusi zemē un turas tikai vienā stērbelē. Zem radiatora guļ apgāzta galda lampa un spid. Laikam ir nakts. Vai agrs rīts.

Kam gan pieder šis miteklis?

Tas izskatās kā visi citi dzīvokļi, reizē labi pazīstams un anonīms. Mēbeles ir no sociālā dienesta: ļodzīgs galds, vietām apdedzis un ar mitruma riņķiem, gulta tā pati, uz kuras viņa sēž, un uz grīdas divi matrači. Divi koka krēsli viens uz kājām, otrs apgāzts.

Gaiss ir biezs no dūmiem un cilvēku izgarojumiem. Te laikam bijušas pārākās dzīres: pelnutrauks pilns līdz malām ar cigarešu galiem un galds ar pudelēm, skārdenēm un glāzēm. Ļoti uzmanīgi Birgita paliecas uz priekšu, paskalina skārdeni un jūt, ka tā ir līdz pusei pilna. Viņa to kāri satver ar abām rokām un dzer, kar­tupeļu stampa atsāk uzbrukumu no apakšas, mēģinot izgriezt kuņģi uz āru, bet viņa turas pretī, sēž taisnu muguru, aizvērusi acis, un uzveic nelabumu. Kad pirmie krampji rimušies, viņa sāk atkal dzert novadējušos alu maziem, ātriem malkiem. Tikai tad, kad skārdene iztukšota, viņa atver acis. Kā liekas, lampa uz grīdas spīd gaišāk, visas kontūras kļuvušas asākas. Tagad viņa redz, ka istabā nav viena. Gar sienām guļ četri nē, pieci ķermeņi. Neviens no tiem nav Rogers. Bet attā­lākajā stūrī sēž gandrīz baltmataina jauna meitene un, acis iepletusi, stīvi raugās uz priekšu, nekā neredzē­dama. Viņa izskatās savāda, kā zīmējums pasaku grā­matā. Kakls viņai ļoti tievs, bet galva pilnīgi apaļa. Princese Rožsārtīte, kas izslīdējusi no savas pasakas…

Birgita atbalstās pret gultu un vaidēdama uzsvempjas kājās. Te nu viņa atkal ir, šī vecā sieviete, kas atļau­jas vadīt visas viņas domas un kustības. Viņa mazliet pavīpsnā par sevi. Tātad ar viņu atkal kaut kas gadījies, ar viņu, kas vienmēr teikusi, ka mirs jauna un no viņas iznāks skaists līķis.

Pie velna! Tagad viņai jāiet uz ķemertiņu. Ar mīk­stiem ceļgaliem un trīcošiem soļiem viņa slāj uz durvīm un nonāk nelielā priekšnamā. Durvis uz tualeti stāv plaši vaļā, tur iekšā deg gaisma un viņas pašas spoguļ­attēls skatās viņā piemiegtām acīm, pelēkām lūpām un saķepušiem matiem.

Žūpu vecene.

Resna žūpu vecene. Tik neglīta, ka…

Kauns dedzina, bet viņa ir pieradusi un prot to atvai­rīt. Viņa aizklāj rokām seju un noslīgst uz tualetes poda. Uz brīdi viņa beidz eksistēt.

Viņa pamostas no tā, ka kāds sagrābis viņu aiz ma­tiem un purina; tas ir ciets tvēriens, bet sāpes ir tīras un skaidras, un svelošas. Gandrīz patīkamas.

"Ai," viņa tomēr dveš aizsmakušā balsī, kas tikko atmodusies. "Ko, pie velna, tu dari?"

"Velku tevi nost. Man jāčurā."

Tas ir liels vīrs ar gārdzošu balsi un dubultzodu, viņš stāv tik augstu virs Birgitas. Viņš ir stiprs un mērķtie­cīgs. Viņš paceļ Birgitu aiz matiem un izvelk priekš­namā. Viņa ieveļas kādā drēbju kaudzē un tad noripo uz grīdas.

"Ak tu, sūdu vabole!" viņa kliedz.

Viņš neatbild. Plaši izpletis kājas, viņš stāv pie tua­letes poda, atbalstījies pret sienu. Varbūt viņš nemaz nedzird Birgitas vārdus: viņam ir puspievērtas acis, ska­tiens ir mēms kā cilvēkam, kas riņķo pats savā izplatī­jumā. Birgitu sanikno atziņa, ka šo cilvēku nepazīst. Pa­visam noteikti tas ir vecs kandžas dzērājs, un viņa visu laiku bijusi pārliecināta, ka Mūtalā visus tamlīdzīgus tipus pazīst. Bet šo viņa nekad agrāk nav redzējusi…

Tagad viņš tualetē sāk runāt ar sienu, neskatoties ne pa labi, ne pa kreisi, viņš murmina kādu gatāku rīmi. Tas ir kluss un monotons penterējums, sākumā Birgita teikto nesadzird, bet tad viņš paaugstina balsi un daži vārdi kļūst skaidrāki.

"…nosist visas pretīgās velna vecenes, sasiet mezglā visas nolādētās maukas, lai viņas nosmok pašas savās smirdošajās šķirbās… Šķiršķiršķirbās, šķiršķiršķiršķirbās…"

Sekundes laikā Birgitai prāts noskaidrojas kā stikls, viņa ir kaut ko līdzīgu dzirdējusi jau agrāk un zina, kas notiek pēc tam. Viņa taustās pa drēbju kaudzi pēc savas virsjakas un uzreiz arī to atrod, pa pusei uzvelk mugurā un rāpo uz durvīm. Tajā pašā brīdī vīrs iznāk priekš­namā un ierauga, ka viņa steidzas, ko māk, un piepalīdz viņai tikt kājās. Ar vienu soli vīrs jau ir pie durvīm un atrauj tās vaļā, no jauna sagrābj viņu aiz matiem un pa­ceļ. Piepeši viņa ar visu svaru karājas savos matos, šķiet, ka āda atdalās no paura un viņa kļūst akla, šķiet, ka viņa redz vienīgi balti zvērojošas sāpes. Bet viss notiek ātri, sekundes laikā viss ir garām. Virs atlaiž vaļā matus un sper viņai pa dibenu ar kailajām kājām. Ne jau tik stipri, bet pietiekami, lai viņa noveltos kāpņu telpā uz grīdas.

"Žūpu mauka," viņš saka gandrīz normālā balsi. "Pazūdi!"

Birgita precīzi zina, cik liela padevība vajadzīga, lai viņš vairāk nesistu. Viņa skatās grīdā un rāpo projām no vīra redzesloka, cik tālu vien iespējams. Ja te būtu kāp­nes, tad viņa pa tām noslīdētu tikpat ātri un neredzami kā čūska augstā zālē, bet kāpņu taču te nav… Viņa krīt panikā: te nav kāpņu! Pēc mirkļa viņa ierauga liftu. Viņa dosies uz to, tiklīdz šis aizvērs durvis.

Rītausma ir pelēka, kad pēc dažām minūtēm viņa nonāk pagalmā un ļauj durvīm aizkrist aiz muguras. Naktī mazliet ir snidzis, un vēl arvien ir ļoti auksts; Bir­gita nodrebinās un savelk jaku ciešāk. Tieši tajā mirklī viņa paskatās uz kājām. Tās ir apautas melnās laiviņās, kuras viņa nekad agrāk nav redzējusi. Platas, melnas laiviņas. Izskatās, it kā viņa būtu nospērusi Mikipeles kurpes.

Lēni viņa paceļ galvu un paskatās apkārt. Pagalms viņai apkārt ir pilnīgi svešs. Viņa stāv pie pelēkas augst­celtnes, ko redz pirmo reizi mūžā, un zālājam otrā pusē atrodas divas trīsstāvu mājas, kas ir tikpat nepazīsta­mas. Tās ir tikko atjaunotas. Kāds ir mēģinājis pelēko betonu izskaistināt, nokrāsojot to bāli rozā. Tas neizska­tās gudri. Pieglaimīgi gan.

Birgita noskurinās un sāk iet, viņas gaita ir ļodzīga, brienot uz tievajiem papēžiem pāri zālājam un rotaļlaukumam; viņa visu laiku skatās apkārt un mēģina atrast kādu norādi, kas pavēstītu, kur viņa atrodas. Bet te nav nekādu pavedienu. Tikai mājas. Lielas mājas un mazas mājas, pelēkas mājas un rozā mājas. Un starp tām daži no ziemas noguruši krūmi un pustukšas autostāvvietas, netīras sniega kupenas un vienaldzīgi grafīti.

Kur viņa atrodas?

Viņa apstājas stāvvietas vidū un lēni griežas apkārt. Viss te ir svešs, viņa nepazīst neko. Auksts ari ir, vaigi svilst, un viņa vairs nejūt kāju pirkstus. Tas nemaz nav dīvaini. Viņai taču kājas ir pilnīgi slapjas! Pēkšņi viņa redz sevi ar amputētām kājām sēdam braucamkrēslā; tāda aina gan vilina, gan uzdzen šausmas. Viņa redz pa­lātas durvis stāvam snobienes, kas apzinās savu vainu. Tām ir rupjas virsdrēbes, bet pašai Birgitai mugurā bāli zils slimnīcas halāts, kura kakla izgriezumā redzama naktskrekla skaisti baltā apkakle. Viņas mati ir tikko izmazgāti un tikpat gaiši un smaržīgi kā jaunibā. Sākumā viņa nemaz šis snobienes neievēro, tām jāstāv atvērta­jās durvis diezgan ilgi, cīnoties ar raudām, tad pamazām viņa lēni paceļ galvu un skatās lielām, melnām acīm…

Fui. Viņa nokrata šo sapņu ainu un vēlreiz apgriežas. Cik muļķīgi. Te viņa stāv nepazīstamā pasaulē, viņai kājās cita cilvēka kurpes, un tagad viņa lēni salst nost… Ja vismaz dabūtu iedzert alu. Viņai jātiek mājās. Viņas miteklis ir pilns ar dažādām slēptuvēm, un kādā no tām vēl jābūt pudelei alus.

Kaut kur tālumā viņa dzird motora skaņu, cauri rīt­ausmai brauc mašīna. Viņa saliek rokas krusteniski sev apkārt un sāk soļot skaņas virzienā, tas ir veselu mū­žību ilgs gājiens starp neglīti nosmiņķētiem betona graustiem, zālājiem un rotaļu laukumiem, bet tagad viņa šķiet mērķtiecīgāka, pati sevi apkampusi, lai uztu­rētu siltumu, viņa iet ātriem soļiem. Kad viņa nonāks uz ielas, tad jau nu sapratīs, kur atrodas. Mūtalā viņa taču dzīvojusi visu mūžu, un nav tādas ielas, ko viņa nepa­zītu, lai cik iereibuši būtu… Un, kad sapratīs, kur atro­das, viņa dosies mājup un iedzers kādu aliņu. Un gulēs. Pa īstam. Pati savā gultā. Uz brīdi šī doma kļūst tik dzīva, ka viņa aizver acis un iedama gandrīz aizmieg…

Sasodīts! Viņa nekādi netiek vaļā no šīm nolāpītajām īsfilmām, kuras nepārtraukti griežas viņas smadzenēs. Tās ir bīstamas, tās ir maģiskas un apburtas un izposta īstenību. Nekad nekas nepiepildās, kā cerēts, tādēļ visas karstākās vēlēšanās jāieliek melnā maisiņā smadzeņu vistālākajā stūrītī un nekad nav jāļaujas vilinājumam to atvērt. To viņa iemācījās jau kā bērns. Tūkstošiem reižu viņa iztēlojās sevi pārceļamies no vecenes Ellenas pie Ģertrūdes. Un kas notika? Ģertrūde nomira. Un vēlāk, kļūstot vecākai, viņa tik intensīvi fantazēja par ģimenes laimi ar Dogenu, ka tagad labāk atceras šo sapni nekā to, kas notika patiesībā. Viņiem būtu bijis vajadzīgs mo­derns trīsistabu dzīvoklis ar virtuvi, pie kuras aizkariem greznotos volāni. Bet kas no tā iznāca? Malkas krāsns, auksts ūdens un ateja pagalmā, kamēr Dogens aizlaidās un viņai tika atņemts bērns.

Tātad viņai jākļūst modrākai, nedrīkst iztēloties sevi savā dzīvoklī, citādi viņa nekad tur nenokļūs. Ja viņa domās par miegu, tad nekad vairs nedabūs gulēt. Domā, ko tu dari, vienmēr sacīja vecene Ellena. Un tas patie­sībā bija prātīgi. Vienīgais prātīgais teikums, ko šī odze izdabūja no sevis visu šo gadu laikā…

Viņa tuvojas kādai ielai. Viņai saraujas kuņģis, ierau­got, ka arī to viņa nepazīst. Tā ir plata, daudz platāka nekā jebkura Mūtalas iela, ar vairākām braucamjoslām un drošības saliņām vidū. Otrā pusē sākas jauns dzīvo­jamais rajons: augstas, pelēkas mājas ar melniem logiem. Viņa tās nekad agrāk nav redzējusi.

Ko, pie velna, tas nozīmē? Kur viņa atrodas?

Birgita aizver acis un dziļi ievelk elpu, tad acis atkal atver un mēģina domāt, ko dara. Birgita Fredriksone stāv kaut kur zālājā, kājās viņai kādas citas sievietes kurpes, kas ir aukstas un slapjas, un mugurā pašas virsjaka. Viņa nezina, kur atrodas un kā te nokļuvusi, toties aptver, ka, aizraujot jakas rāvējslēdzi, viņai saltu mazāk. No otras puses, tas ir neizpildāms projekts: viņas pirksti jau ir tik stīvi no aukstuma, ka tas neizdosies.

Viņai tieši pretī atrodas ietve ar sasaluša sniega lau­kumiem uz melnā asfalta. Viņai jāsper pāris soļu pāri sniega kupenai, lai tiktu uz ietves. Sasalušais sniegs no­čaukst un iebrūk zem viņas, daži mazi ledus gabaliņi iekļūst melnajās laiviņās. Bet viņa to ir paveikusi. Tagad viņa atrodas uz ietves. Un dažus metrus tālāk stāv kāda sieviete un skatās viņā. Birgita izlaiž roku caur matiem un mēģina izskatīties kā parasta Svensona kundze pa ceļam uz darbu. Viņa sabāž rokas jakas kabatās, lai ne­vicinātos kā kandžas dzērāji, un maziem, atturīgiem soļiem dodas pie sievietes. Tagad viņa redz. Te ir auto­busa pietura.

"Atvaino," viņa saka un tajā pašā mirklī dzird, kā skan viņas balss. Viņa nokremšļojas un ātri mēģina sev iestāstīt, ka pat parastas Svensona kundzes balss aukstā rītā var būt mazliet gārdzoša. Tomēr drošības labad viņa savu balsi padara nedaudz gaišāku.

"Atvaino, bet es esmu apmaldījusies… Vai vari man pateikt, kur es atrodos?"

Sieviete ir ārzemniece, viņai ir melni, īsi apgriezti mati un plāns mētelis, kas uz dibena ir apspīlēts. Viņa blenž uz Birgitu plaši ieplestām brūnām acīm, un viņas mazais žests var nozīmēt daudz ko. Varbūt: Nesitiet man, jūs, lielā, resnā sieva! Vai ari: Es nerunāju zviedriski, lieciet mani mierā. Vai ari: Es te neesmu un tu jau arī ne.

"Klausies," saka Birgita un mēģina smaidīt, bet tajā pašā mirkli atceras, ka viņas mute ir kastas zīme. Ne­viena parasta Svensona kundze nestaigā apkārt ar mel­niem caurumiem mutē no izsistiem zobiem. Katru reizi smaidot viņa parāda, kas patiesībā ir: kandžas dzērāja, kas vecumdienās izskolojusies par žūpu veceni… Viņa aizver žokļus, ka noklab vien, un ļauj smaidam izdzist.

Tajā mirkli nāk autobuss. Tas izskatās savāds, un paiet dažas sekundes, pirms Birgita apjēdz, kas par lietu. Priekšpusē ir uzraksts, kas rāda, uz kurieni auto­buss iet.

Vrinnevi? Tad taču te ir Norčēpinga…

Un Birgita pēkšņi saprot, kur atrodas.

Autobusa šoferis ir nepielūdzams, viņš liek motoram nepacietīgi rūkt tukšgaitā, kamēr stūrgalvīgi atkārto vienu un to pašu. Tas, kurš nevar samaksāt par biļeti, nedrīkst arī braukt. Nekādi izņēmumi netiek pieļauti.

Birgita cieši pieķeras pie durvju stangas un lūdzas:

"Nu, esi tik labiņš, velns par stenderi! Ārā taču tik auksts… es pēc tam atsūtīšu naudu, es zvēru! Iedod man adresi, un es nosūtīšu naudu tavai nolāpītajai auto­busu firmai, tiklīdz nokļūšu mājās… Nu, lūdzu!"

Autobusa šoferis skatās taisni uz priekšu un neatbild.

"Nu, lūdzu," atkal diedelē Birgita. "Pie velna… Nu, esi tik labiņš!"

"Kāp nost no pakāpiena," saka šoferis, vēl arvien skatīdamies taisni uz priekšu. "Autobusam tūlīt jāatiet, un man jāver ciet durvis."

Durvis mazliet iešņācās, bet nekas nenotiek. Un Birgita nedomā tik viegli padoties.

"Nu esi tik labiņš, ko… Kāds nelietis nospēris man maku, bet vispār man ir nauda, un es apsolu to atsūtīt, tiklīdz tikšu mājās. Tagad man jātiek uz policiju un jāpiesaka… Klausies! Nu, pie velna!"

"Kāp nost! Es veru ciet durvis!"

Autobusa šoferis liek durvīm draudīgi sakustēties, bet neuzdrošinās šo kustību pabeigt. Birgita uzraušas uz nākamā pakāpiena.

"Klausies! Es pat neapsēdīšos, es tikai stāvēšu ejā un turēšos pie stangas… Un naudu es atsūtīšu! Es zvēru!"

"Ārā!" iesaucas autobusa šoferis. Viņa lūpas ir cieši sakniebtas un mugura iztaisnota. Birgita pasper vēl vienu soli tālāk autobusā. Tagad viņa stāv pavisam tuvu šoferim.

"Nu, paklausies," viņa saka un mēģina smaidīt ar ciešu muti. "Vai tad tev tik grūti vienreiz izpalīdzēt mei­tenei."

Meitenei! Kāds atkārto šo vārdu un iesprauslājas aiz viņas muguras. Viņa apgriežas. Pašā priekšā sēž divas pusaudzes. Viena iebāzusi mutē kabatlakatu, lai aiztu­rētu smieklus, otra tur mutei priekšā abas rokas. Ne­viena no viņām neuzdrošinās pacelt acis. Birgita veltī viņām ātru, vērtējošu skatienu un pagriež muguru. Sprauslājošas pusaudzes ir vissliktākais, ko viņa var iedo­māties, tādas vairāk nekā jebkurš cits atgādina, par ko Birgita pati kļuvusi. Reiz tā bija viņa, kas varēja spraus­lāt par visu pasauli. Bet pašreiz viņai nav laika nožēlai.

"Ārā!" vēlreiz iesaucas šoferis.

"Bet klausies," saka Birgita. "Šķiet, ka man kabatās tomēr būs sīknauda. To tas nelietis nenospēra… Sāc vien braukt, redzēsi, ka es kaut ko sagrābstīšu… Brauc, brauc, es visu nokārtošu! Re, te jau ir viena krona. Un piecdesmit ēres… Cik daudz tev vajag?"

Bet autobusa šoferis tikai izslēdz motoru un pieceļas. Tas Birgitu nebaida, viņš ir tikpat vārgs un tievs kā Rogers. Tipisks memmesdēliņš, kurš uzskata sevi par sva­rīgu tikai tāpēc, ka viņam ir noteikšana par veselu autobusu.

"Brauc ar nākamo autobusu," viņš saka. "Ārā!"

Birgita gramstās tālāk pa kabatām:

"Brauc vien, brauc!"

"Vai tu slikti dzirdi? Ārā, es teicu!"

Pusaudzes aiz muguras nemitas ķiķināt. Aiz viņām piepeši ierunājas kāds vīrietis klusinātā, bet skaidrā balsī:

"Tad met viņu ārā. Autobuss kavējas."

"Tieši tā," saka kāds cits. "Mums, kam jābrauc uz darbu, nav laika gaidīt diezin cik ilgi."

"Turiet muti," saka Birgita. "Turiet muti un nejaucie­ties citu darīšanās."

Šajā mirklī viņa iebāž roku džinsu aizmugures kabatā un satausta kaut ko dīvainu. Vai tā būtu banknote? Jā, protams! Kad viņa pietempusies, viņa mēdz naudu ielikt tieši tur. Uz sekundi viņa aizmirst, ka jāpiesargās no sapņiem; acu priekšā ātri nozib skats, pilns triumfa, kad viņa nomet simtnieku šim knauķa šoferim priekšā. Ar šo īso ainu pietiek. Paskatījusies, ko tur rokā, viņa saprot, ka tas atkal noticis. Sapnis ir iznīcinājis īstenību. Tas nav nekāds simtnieks. Tā ir vēstule. Visai dīvaina maza vēstule.

"Nolādētais gestapo!" viņa kliedz, notuntuļojusi lejā uz ietves. Uz mirkli viņa zaudē līdzsvaru, bet nenokrīt un apgriežas, lai atkal mēģinātu iekļūt autobusā. Bet šoferis ir ātrāks. Durvis aizveras ar nicinošu čīkstoņu, un nav nekā, pie kā pieķerties. Autobuss sāk braukt, un aiz siltajiem, apgaismotajiem logiem pasažieri vēro viņas bezspēcīgo plātīšanos ar rokām.

"Nolādētais gestapo!" viņa iekliedzas vēlreiz un mē­ģina iespert pakaļējam ritenim. "Nolādētais Hitlera cūka! Es tevi apsūdzēšu par vardarbību…"

Bet, pirms viņa beidz klaigāt, autobuss ir jau tālu, un viss, ko viņa redz, ir tikai sarkanās aizmugures ugunis, kas lēni pazūd rītausmā.

Tikai nogājusi labu gabalu, viņa ievēro, ka vēl arvien tur rokā dīvaino vēstuli. Ta pieskaras vaigam, kad viņa ar roku noslauka degunu. Acis asaro, un deguns tek, bet viņa pati nezina, vai tas no aukstuma vai ari tādēļ, ka viņa tiešām raud.

Viņa apstājas zem laternas un apskata vēstuli tuvāk. Tai ir veca aploksne, kas reiz jau lietota. Kāds pārsvīt­rojis veco adresi un pierakstījis blakus viņējo. Birgitai Fredriksones jaunkundzei. Jaunkundzei! Kas tas par no­lādētu tipu, kas viņu dēvē par jaunkundzi?

Pirksti ir tik stīvi, ka viņai jāsaplēš visa aploksne, lai dabūtu laukā vēstuli. Viņa iedegas neprātīgā cerībā, ieraugot, ka vēstule ir maza un dzeltena. Tā ir recepte! Kāds viņai atsūtījis recepti: varbūt sobrilu vai ak Dievs, jā! rohipnolu. Rokas grābstās un trīc, un bei­dzot viņai jāņem palīgā mute, lai varētu izvilkt dzelteno lapiņu.

Tā tiešām ir recepšu veidlapa. Tur ir pat viņas māsas zīmogs: Kristīna Vulfa, sertificēta ārste. Bet labi pazīs­tamais teksts uz lapiņas rakstīts ar sarkanu flomāsteru un lieliem, neveikliem burtiem:

Ak, ja Birgitas drānās es ieģērbties spētu, Ar ādu savu šķirbu tad izoderētu, No valsts uz valsti man ceļš tiktu dots, Lai tur drātētos par neko.

Un pašā apakšā ar mazākiem burtiem:

Un viņa darīja to!

Viņa darīja to!

Viņa darīja to!

Zvēra nags ieplēš viņai kuņģi. Sāpes viņu pārsteidz. Viņa noliecas uz priekšu un sakrusto rokas pār dia­fragmu.

Pēc tam viņa īsti nevar atcerēties, uz kurieni iet. Veselu mūžību viņa ir gājusi pa vienu un to pašu ielu, un pelēkais sešdesmito gadu betons ir pazudis viņai aiz muguras, tagad labajā pusē stiepjas īres nami ar dzel­tenu piecdesmito gadu apmetumu un pa kreisi miet­pilsoniskas villas. Dažos īres namu logos spīd gaisma, bet villas vēl arvien ir tumšas.

Birgita meklē vecenes Ellenas māju, viņa vairs ne­zina, kurā laikā dzīvo, viņa zina tikai to, ka vēstule ar pretīgo veco rimi ir iebāzta zem krūštura. Viņa jūt, kā saņurcītais papīrs berž ādu, kā tas skrambā un knaiba, un baro viņas dusmas.

Pretīgās maitas! Ellena un snobienes! Tagad viņas tās visas nositis pa īstam, vienreiz jābeidz fantazēt, viņa pietiekami ilgi cietusi. Meli un ķengas. Ziņojumi policijai un ļaunprātīga liecināšana. Pat tad, kad viņa jau bija uz pareizā ceļa, kad viņa bija saņēmusies un gatavojās pārveidot savu dzīvi, pat tad tās vajāja viņu ar savām apsūdzībām un ziņojumiem. Vienmēr tās ir viņu grem­dējušas, nekad nav palīdzējušas. Un tas viss vienīgi tāpēc, ka abas ir tik ellīgi skaudīgas. Tikpat skaudīgas šodien, cik tobrīd, kad pirmo reizi ieraudzīja Birgitu. Jo viņai bija Ģertrūde, īsta māte, kas viņu mīlēja. Kristīnai bija tikai viņas pustrakā Astrīda, tāda māte, kura patiesībā bija mēģinājusi pielaist uguni pašas bērnam! Un Margarētai vispār nebija nekādas mātes. Viņa tika atrasta veļas mazgātavā. Kas tad tā par māti, kas atstāj savu tikko piedzimušo bērnu veļas mazgātavā? Tām abām bija nevis mātes, bet īstas velna mātītes. Bet Birgitai pašai bija Ģertrūde! Un to nevarēja ciest ne snobienes, ne vecene Ellena. Jo vecene Ellena gribēja būt vienīgā, vislielākā un vislabākā. Zviedru meistariene mātišķlbā! Nu paldies. It kā nebūtu zināms, kā bija pa­tiesībā…

Birgita nosēcas un nostreipuļo no ietves, tā ir slidena un apledojusi, bet uz ielas sniega putrā automašīnas izarušas melnas asfalta sliedes, kur ir tik sauss, ka var noturēties kājās pat ar Mikipeles slidlgajām ādas zolēm. Viņa pasper uz priekšu sasalušu ledus un grants ku­kurzni. Tas ir liels un ciets, pat lielāks un cietāks par Dogena dūrēm, nevienam vīrietim viņa nekad lielākas dūres nebija redzējusi. Jā gan, Dogens. Viņš bija otrs iemesls šo sieviešu ellišķīgajai skaudībai. Viņa nekad neaizmirsīs Margarētas ģīmi tajā vakarā. Viņas seju, kas vidēja aiz mašīnas loga burtiski zaļganbāla aiz skaudī­bas. Dogens bija izvēlējies viņu, Birgitu! Ikviena meiča Mūtalā, kas kaut ko bija vērta tātad ne jau Kristlna un citas pelējuma sēnes -, stāvēja turpat, un katra no viņām būtu vēlējusies būt Birgitas vietā. Tieši tā. Bet ne ar vienu citu tas nenotika. Tas notika ar viņu, Birgitu.

Viņa apstājas brauktuves vidū un ļauj tam visam no­tikt vēlreiz. Viņa ir Varamūbadenā, ir sešdesmitie gadi un bāli zilgana jūnija krēsla. Viņa un Margarēta sēž ar Mazo Larsu un Loju mašīnā, klausīdamies Klifa Ričarda pēdējo plati pārnēsājamā atskaņotājā, kad Dogens slaidi ielaiž stāvvietā ar savu kraisleru. Tas ir sarkans, ar mil­zīgām astes spurām un īstām gaismas ērģelēm aizmugurē. Minūti viņš paliek sēžam pie stūres un ļauj sevi aplūkot, kamēr motors murkšķina tukšgaitā. Varbūt viņš zina, ka ir skaists, varbūt viņš zina, ka melnie, glu­die mati mirdz un neilona krekls zem ādas jakas ir tikpat žilbinoši balts kā viņa piere.

Tomēr ne jau viņa skaistums ir tas, kas vilina visvai­rāk. Tā ir apjausma par viņa bīstamību mašīnu zag­šanu, dažiem gadiem pāraudzināšanas skolā, vasaru ceļojošā tivoli -, kas izplatās kā spēcīgs parfīms pār stāvvietu un liek meitenēm nolaist plakstus un aplaizīt lūpas.

"Dogens," saka Mazais Larss ar asu vibrāciju balsī un pieliecas, lai pagrieztu startera atslēgu sava tēta jauna­jai Anglia. Mazais Larss līdzinās sava tēta mašīnai. Viņam ir asi stūri negaidītās vietās.

"Nē," saka Birgita. "Nestartē…"

Mazais Larss ir iemācījies paklausīt. Deviņpadsmit gadus viņš ir klausījis tēvu, astoņus gadus viņš bez tam klausījis skolotāju, un pēdējos četrus gadus viņš klau­sījis amatnieku meistaru Luksorā. Tagad viņš klausa Birgitu, pirmo un pēdējo reizi.

Dogens izslīd no sava auto, aizcērt durvis un skatās apkārt. Stāvvietā ir kluss, dzirdama vienīgi Klifa Ričarda balss. Visi skatieni pievērsti Dogenam, meiteņu sapņi plivinās kā tauriņi viņam pretī, zēnu bezspēcība kļūst par pēkšņu klusumu.

Birgita zina, ka Dogens ir ceļā pie viņas jau pirms tam, kad vispār sācis iet Mazā Larsa Anglias virzienā, taisnā ceļā pie viņas. Mazais Larss arī to zina. Sīkas sviedru pērlītes izspiežas viņam uz pieres, bet viņš ne­saka neko, tikai noliecas, paņem no Birgitas ceļiem at­skaņotāju un noliek savā klēpī. Tajā pašā mirklī Dogens atrauj mašīnas durvis un sagrābj Birgitas rokas locītavu.

"Tagad tu esi mana meiča," viņš saka. Neko vairāk. Tikai to.

Kā filmā, viņa domā. Tieši kā filmā… Un viņai šķiet, ka dzird kora mūziku un stigas, kad Dogens velk viņu ārā no mašīnas; kora mūziku un stīgas, kas pāraug gavi­lējošā crescendo, kad viņš pārliec Birgitu pār motora pārsegu un sniedz viņai pirmo skūpstu. Ar acu kaktiņu viņa redz, ka Mazais Larss mašīnā aizver acis, aiz viņa vīd Margarētas zaļganbālā seja. Viņas acis ir samiegtas, un viņa atsedz zobus. Viņa izskatās pēc zvēra, domā Birgita un aizver acis. Dogena mēle garšo pēc rūgta alus, ir pirmā reize, kad viņa izjūt tās smaržu un garšu. Visi citi ir garšojuši tikai pēc Toy un John Silver.

Viņš Birgitu nekad netur pie rokas, to viņš nav darījis itin nekad, tā vietā Dogens viņu satver aiz rokas locī­tavas kā cietuma uzraugs, un viņa sajūsmināti tipina līdzi uz sarkanā kraislera pusi. Kamēr viņa ierīkojas sēdeklī, Dogens ieslēdz motoru un piespiež kādu pogu. Jumts atveras un aizslīd. Tas ir kabriolets 1 Birgitu pie­pilda gaviles. Viņa sēž kabrioletā ar foršāko čali visā Mūtalā. Viss, ko viņa šajā pilsētā izcietusi, pēkšņi kļuvis izturams. Tam visam ir bijusi kāda dziļāka jēga. Un šī jēga ir tieši šis mirklis…

Viņam jābrauc pāri visai stāvvietai, lai apgrieztos. Birgitai tas ir īsts triumfa brauciens. Viņa ir izredzētā. Patiešām izredzētā. Varamūbadenas karaliene ļauj, lai neizvēlētās viņu vēro. Bet tajā pašā mirklī, kad auto izgriežas no stāvvietas, viņa izdzird spalgu zēna balsi aurojam aiz muguras:

"Ak, ja Birgitas drānās es ieģērbties spētu…"

Šos nievājošos smieklus viņa atcerēsies vienmēr, ja arī nekad nebūs īsti pārliecināta, ka tiešām tos dzirdējusi.

Bet viņa ir pārliecināta par Dogena ašo skatienu sānis. Un par viņa jautājumu:

"Kas, pie visiem velniem, tas bija?"

"Ak!" viņa atbild. "Nekas…"

Ko tad viņa varēja teikt? Ka šie izkliedza rimi, kas viņu vajājusi kopš trīspadsmit gadu vecuma? Ka šī rīme tikusi rakstīta uz tualešu sienām un skrāpēta telefonbūdiņās? Ka tā izkliegta skolas pagalmā un dungota viņai aiz muguras, kad viņa sāka strādāt Luksorā? To taču viņa nevar stāstīt, tad viss uzreiz būtu cauri. Un ar laiku viņš jau tā kā tā visu uzzinās…

"Jauka mašīna," viņa saka, ar roku noglāstīdama au­duma sēdekli.

Un tad viņš tiešām Birgitai uzsmaida.

Viņai aiz muguras nokaucas bremzes, rūc motors. Birgita pa pusei pagriežas un noraidoši pamāj ar roku: nomierinies. Bet šoferis vēlreiz uzspiež gāzes pedālim un liek motoram skaļi rūkt. Birgita nolemj šoferi igno­rēt, viņa pagriež muguru un ar nolūku lēni soļo pa melno asfalta joslu ielas vidū, spārdīdama ledus ku­kurzni sev pa priekšu. Viņa neko nedzird. Viņš var spiest tukšgaitā savu gāzes pedāli, cik vien grib, viņa nemaz nedomā klausīties.

Ielas otrā pusē atrodas balta villa. Vecenes Ellenas māja arī bija balta. Varbūt tā ir tieši tā māja, lai gan īsti neizskatās pēc tās. Ellena varbūt to pārveidojusi, iestā­dījusi jaunus krūmus un iebūvējusi citur logus, lai mal­dinātu Birgitu. Tas jau nu izskatītos pēc viņas. Kāds virtuvē ieslēdz gaismu, un Birgita redz iekšā kustamies kādu ēnu. Tā droši vien ir viņa. Viņa klunkurē starp galdu un plīti, kā jau parasts, un viņas noļukušās vecās krūtis kūļājas zem rītasvārkiem. Krūtis kā lieli, adīti dūraiņi. Pē, pie velna, cik tā vecene pretīga!

Varbūt viņa būtu tenterējusi tālāk pāri ielai baltās mājas virzienā, ja mašīnas šoferis, braukdams cieši aiz viņas, nebūtu uzlicis roku uz signāla un taurējis. Tomēr viņš to dara, dod trīs aicinošus signālus. Birgita apstājas pussolī kā zemē iemieta un sasalst ledū.

"Turi muti!" viņa kliedz, it kā auto būtu dzīva būtne un varētu viņu dzirdēt. Bet viņa stāv ar muguru pret mašīnu, un kliedziens aizplūst nepareizā virzienā.

"Turi muti! Liec mani mierā!"

Tomēr mašīna aiz viņas sāk atkal taurēt. Un tad Bir­gita apgriežas. Viņa saļogās, bet tūlīt atgūst līdzsvaru un redz, ka aiz viņas jau rindā ir trīs mašīnas, kas glūn ar baltiem starmešiem. Pirmā mašīna arvien vēl atrodas kustībā: tā lēni brauc viņai tuvāk, draudīgi rūkdama, bet šoferis novirpina logu un izliecas laukā.

"Ko tu dari!" viņš sauc. "Vācies augšā uz trotuāra, cilvēk!"

Ar vienu vienīgu skatienu Birgita novērtē, kas viņš par tipu. Spoža mašīna un tikko apgriezti mati. Brilles, spalga balss, balts krekls un kaklasaite. Protams, snobs.

Birgita ienīst snobus. Tāpēc viņa nedomādama pielie­cas, tāpēc viņa pagrābj lielo, apledojušo kukurzni, paceļ to virs galvas un ar vienu vienīgu strauju kustību laiž šim sejā. Viņš iekliedzas, un motors noslāpst; šķiet, ka viņa roka pielipusi signālam.

Tad rīta klusums saplīst daudzās skaņās. Kāds ieklie­dzas, pirmā mašīna taurē, abas pārējās bremzē, un to durvis atveras, divi vīrieši izlec ārā, aiz sevis aizcirzdami durvis, kāds suns rej, un vēl pēc sekundes sirms vecis atrauj baltās mājas ārdurvis. Viņš lēni meimuro lejup pa kāpnēm, turēdamies ar abām rokām pie mar­gām, un, kā liekas, nemaz nemana, ka viņam basas kājas. Birgita ir sastingusi un apklususi, viņa nekustīgi stāv ielas vidū un uzmanīgi seko katrai kustībai sev apkārt. Bet, kad basais vecis sper kailo kāju uz dārza celiņa, viņa atžilbst un sāk kāpties atpakaļ. Tad viņa pa­griežas un metas skriet. Viņa jau ir ārpus redzesloka, iekams vecis paspēj nokļūt uz ietves. Bet viņš ir Birgitu redzējis. Viņš un arī tie citi. Ja viņiem vispār ir acis pierē, tad viņi bēgli ir redzējuši.

Nekur nav nevienas paslēptuves. Villu dārzi ir pārāk mazi, un visi krūmi stāv izslējušies kaili un melni. Pa­galms aiz īres namiem ielas otrā pusē ir liels un tuks­nesīgs, tur nav pat velosipēdu novietnes, kur patverties. Birgita dzird savus soļus, sēcošo elpu un arī sirēnas kaut kur tālāk aiz muguras. Vai tad jau? Vai tiešām iespē­jams, ka kruķi jau klāt?

Bezspēcīgi viņa rausta pāris aizslēgtu durvju, uz mazajām kārbiņām nospiež uz labu laimi vienu ciparu kombināciju pēc otras, bet nekas nenotiek, vienīgi iemirkšķinās maza, sarkana spuldzīte. Sirēnas tuvojas, viņai jāskrien, viņai jāpazūd…

Viņi atrod Birgitu pie kāda pagraba, viņa ir nobrau­kusi lejā pa slidenajām, ledus klātajām kāpnēm, sa­skrambājusi rokas un izmežģījusi kāju. Vairākas minūtes viņa bezspēcībā raustījusi un spārdījusi šīs pagraba durvis, beidzot novilkusi vienu Mikipeles kurpi, mēģi­nādama ar papēdi sadauzīt durvju stikla rūti. Tas neiz­devās, neradās pat mazākā plaisiņa. Pamatīgs ledusstikls.

Dzirdēdama sirēnas kaucam uz ielas un tad ap­klustam, viņa paļāvās liktenim, smagi apsēdās uz aukstā cementa un pārvilka jaku pāri galvai. Tā viņa sēdēja, kad jauns sārtvaidzis policists pārliecās pār margām divus metrus augstāk.

"Te viņa ir," policists sauca. "Es viņu atradu…"

Viņa Norčēpingas dialektam ir strupi patskaņi, un viņa vilkusuns triumfā rej.