451 grāds pēc Fārenheita

TREŠĀ DAĻA SPOŽĀS LIESMAS

Visgarām ielai iedegās gaisma, atvērās namu dur­vis un izskrēja ļaudis, lai noskatītos uguņošanu. Bītijs ar drūmu apmierinājumu, Montegs, nespēdams ticēt savām acīm, vēroja māju, galveno cirka arēnu, kur tūlīt sāks rīkoties lāpu žonglieri un liesmu rijēji.

— Tā, nu jūs esat panācis savu, — Bītijs Monte­gam teica. — Vecais zēns gribēja lidot uz sauli un ta­gad, kad apsvilinājis spārnus, brīnās, kā tas tā varēja gadīties. Vai es jūs skaidri nebrīdināju, sūtīdams Suni pie jūsu durvīm?

Montega seja bija stinga kā maska. Viņš juta, ka galva smagi un lēni, kā akmenī cirsta, pagriežas pret kaimiņu māju, kura starp spilgtajam puķu dobēm stā­vēja tumša.

— Nu, nu! — Bītijs nicīgi nospurcās. — Vai tiešām jūs būtu apstulbinājusi šī mazā, idiotiskā skuķe ar savu nodrāzto repertuāru? Puķītes, tauriņi, lapiņas, saulrieti. Zinām jau, zinām! Tas viss ierakstīts viņas kartītē. Oho, laikam trāpīju naglai uz galvas. To var redzēt pēc jūsu izskata. Zaļu stiebriņi un mēness

sirpis … Blēņas, vairāk nekas! Ko labu tas viss viņai ir devis?

Montegs sēdēja uz aukstā «Salamandras» spārna, tikko manāmi grozīdams galvu — pa labi, pa kreisi, pa labi, pa kreisi…

— Viņa redzēja itin visu. Viņa nevienu neaizskāra. Viņa nevienu netraucēja!

— Neaizskāra? Brīnums gan! Vai tad viņa jums nekārās kaklā? Pie velna visus šos labulīšus ar viņu svētajiem ģīmjiem un vienīgo talantu — likt citiem justies vainīgiem. Kaut viņus pats nelabais parautu! Iznirst kā saule pusnaktī, pat gultā nedodot cilvē­kam miera!

Atvērās durvis un izskrēja Mildreda ar rokās sa­žņaugtu čemodānu; tai pašā mirklī ietves malā no- švīkstot piestāja taksometrs.

— Mildred!

Viņa, ne acu nepaceldama, paskrēja Montegam ga­rām ar balti nopūderētu seju un lūpu zīmuļa neiekrā- sotu muti.

— Mildred, vai tu devi šo trauksmes signālu?

Viņa iegrūda čemodānu mašīnā un iemetās tajā arī

pati, bez mitas murminādama: — Nabaga «radinieki», nabaga «radinieki», pagalam, pagalam, oh, viss pa­galam .. .

Bītijs satvēra Montegu aiz pleca, un taksometrs, ar spēju rāvienu uzņemot septiņdesmit jūdžu ātrumu stundā, vienā mirklī pazuda skatienam.

Tad atskanēja griezīga šķindoņa, it kā drumslās sašķīstu sapnis, kas bijis veidots no slīpēta stikla, spoguļiem un kristāla prizmām. Montegs, kā svešāda viesuļa rauts, automātiski pagriezās un ieraudzīja, ka Stounmens un Bleks ar cirvjiem šķaida logu rūtis, do­dami ceļu caurvējam.

Un atkal šī vieglā skrapstēšana, it kā naktstauriņš sistos pret aukstu, melnu barjeru.

— Monteg, tas esmu es, Feibers. Vai dzirdat? Kas noticis?

— Nu ir pienākusi mana kārta, — Montegs teica.

— Pārākais brīnums, — Bītijs sacīja. — Mūsu die­nās jau katrs uzskata, katrs ir pilnīgi pārliecināts, ka viņa kārta it nekad nepienāks. Citi mirst, es dzīvoju. Nav ne seku, ne atbildības. Taču izrādās, ka tomēr ir. Bet lai nu paliek. Ja esam nonākuši līdz sekām, tad ir par vēlu runāt, vai ne?

— Monteg, vai jūs nevarat bēgt? — Feibers čuk­stēja.

Montegs paspēra soli, galīgi nejuzdams savas kā­jas. Kad Bītijs līdzās noklikšķināja šķiltavas, viņš kā apburts raudzījās mazajā, oranžajā liesmas mēlītē.

— Kādēļ uguns tā pievelk cilvēkus? Kādēļ tā saista gan vecus, gan jaunus? — Bītijs nodzēsa un atkal uz­dedza liesmiņu. — Tādēļ, ka uguns ir mūžīgā kustība, tas, ko cilvēks velti pūlējies izgudrot. Vai — parei­zāk — gandrīz vai mūžīgā kustība. Ja ļautu, tā degtu bez pārtraukuma. Kas tad ir uguns? Noslēpums. Mīkla. Zinātnieki mums kaut ko žadzina par berzi un molekulām. Bet viņi nudien neko nezina. Uguns galve­nais skaistums ir tas, ka tā iznīcina atbildību un se­kas. Ja problēma kļūst par apgrūtinājumu, mēs to sa­dedzinām. Pašlaik jūs, Monteg, esat kļuvis par apgrū­tinājumu. Un uguns jūs noņems no maniem ple­ciem — ātri, tīri, uz visiem laikiem. Tā ka ne kriksīša nepaliks pūšanai. Higiēniski, ērti, estētiski.

Montegs raudzījās uz savu māju, kuru viss vērta tik svešādu — vēlā nakts stunda, kaimiņu balsu mur­doņa, stikla šķembas un saplēstās grāmatas, izsvaidī­tas kā gulbja spalvas — šīs dīvainās, neizprotamās grāmatas, kuras nu likās tik nožēlojamas, ka par tām nebūtu vispār ko uztraukties, jo tās taču ne­bija it nekas vairāk kā melni burti, iedzeltens papīrs un sadriskāts apvalks.

Tātad Mildreda. Viņa droši vien bija redzējusi, ka viņš noslēpj grāmatas dārzā, un ienesusi tās atpakaļ. Mildreda, jā.

— Es gribu, lai jūs, Monteg, šo darbiņu nostrā­dātu viens pats. Nevis ar petroleju un sērkociņu, bet visu pēc kārtas — ar liesmu metēju. Jūsu māja, jums pašam viss arī jānotīra.

— Monteg, vai jūs nevarat bēgt? — Feibers čuk­stēja.

— Nevaru! —Montegs izmisis atkliedza. — Suns! Suns mani notvers!

Sos vārdus dzirdēja arī Bītijs, domādams, ka tie sacīti viņam.

— Jā, Suns ir tepat kaut kur tuvumā, tā ka netai­siet nekādus numurus. Vai varat sākt?

— Jā. — Montegs parāva liesmu metēja slēdzi.

— Uguni!

No šļūtenes izšāvās milzīga liesmas strūkla, kas šļācās pret grāmatām un aiztrieca tās pret sienu. Mon­tegs iegāja guļamistabā un divreiz pārlaida pāri abām gultām, un tās šņākdamas uzliesmoja, tik kaismīgi aizsvildamās, ka viņš tīri vai pabrīnījās, kur tajās bi­jis tik daudz karstas kvēles. Viņš sadedzināja guļam­istabas sienas un tualetes galdiņu, jo gribēja visu iz­nīcināt — arī krēslus, galdus, ēdamistabas un galda piederumus un plastmasas šķīvjus —, visu, kas vien atgadināja, ka viņš dzīvojis šai tukšajā mājā kopā ar svešu sievieti, kura rīt būs viņu aizmirsusi, kura jau bija viņu aizmirsusi un braukāja apkārt pa pilsētu, klausoties vienīgi to, ko ausīs runāja «Gliemežnīca». Dedzināt, tāpat kā agrāk, bija bauda. Bija tik labi iz­lādēt niknumu, raut, plēst, dīrāt ar liesmu metēju, iz­nīcināt muļķīgu problēmu. Ja reiz nebija atrisinājuma, tad lai nebūtu arī problēmas! Uguns spēj visu atrisi­nāt!

— Grāmatas, Monteg!

Grāmatas lēkāja un dancoja kā svilstoši putni ar sarkaniem un dzelteniem liesmu spārniem.

Un tad viņš iegāja televīzijas istabā, kuras sienās mita trulie briesmoņi ar tukšajām domām un tukša­jiem sapņiem. Viņš uzšāva pa visām trim kailajām sienām, un no tām ar niknu šņākoņu, kas pārauga spiedzīgā sīkšanā, ar baismu kliedzienu izplūda va­kuums. Viņš centās iztēloties šo vakuumu, šo totālā tukšuma radītāju, taču nespēja. Viņš aizturēja elpu, lai tas neiekļūst viņa plaušās. Viņš pāršķēla briesmīgo tukšumu, atkāpās atpakaļ un kā dāvanu iemeta istabā koši dzeltenu liesmu ziedu. Ugunsdrošais plastmasas slānis pāršķīrās, un maja sāka drebēt.

— Kad būsiet beidzis, tad neaizmirstiet, ka esat arestēts, — Bītijs viņam aiz muguras teica.

Māja bija pārvērtusies sarkanu ogļu un melnu iz­dedžu kaudzē. To klāja miegaina sārti pelēku pelnu kārta, un no drupām lēni cēlās pret debesīm dūmu grīstes, kas viegli šūpojās gaisā. Pulkstenis bija pus­četri no rīta. Cilvēki izklīda pa savam majam: izrāde bija beigusies, un cirka arēna pārvērsta gruvešos.

Montegs stāvēja ar liesmu metēju spēku zaudējuša­jās rokās; viņa seja bija notriepta sodrējiem, zem pa­dusēm pletās sviedru plankumi. Viņam aiz muguras tumsā gaidīja citi dedzinātāji, kuru sejas neskaidri vīdēja gruzdošo krāsmatu atblāzmā.

Montegs vairākkārt gribēja sākt runāt, līdz beidzot ar pūlēm izmocīja:

— Vai mana sieva deva šo trauksmes signālu? Bītijs pamāja. — Bet pirms tam zvanīja viņas drau­dzenes, taču es gribēju nogaidīt. Agri vai vēlu jūs tik­pat iekristu. No jūsu puses tā bija pēdīgā muļķība — deklamēt dzeju pa labi un pa kreisi. Tas bija idiotisks snobisms. Dodiet cilvēkam pāris ritmisku rindu, un viņš jau jūtas kā pasaules radītājs. Jums šķiet, ka ar savām grāmatām varat staigāt pa ūdens virsu. Taču pasaule lieliski iztiek bez tām. Vai redzat, kur tās jūs novedušas? Jūs esat slīkšņā līdz ausīm. Man tikai jāpakustina mazais pirkstiņš, un jūs tūliņ pat noiesiet dibenā.

Montegs stāvēja pilnīgi sastindzis. Zemestrīce ar uguns vētru bija nolīdzinājusi viņa māju ar zemi, un zem drupām palika Mildreda un visa viņa dzīve, un viņam nebija spēka pakustēties. Zemestrīces atbalss vēl kaut kur vibrēja un viļņoja viņa apziņā, un viņš stāvēja nikns un apjucis, grīļodamies aiz noguruma, un ļāva Bītijam šaustīt sevi.

— Plānprātiņš, idiotiskais stulbenis. Nu, sakiet. kādēļ jums tas bija vajadzīgs?

Montegs to nedzirdēja, jo domās bija jau tālu prom un skrēja arvien ātrāk un ātrāk, atstājot satracinātā kapteiņa priekšā tikai grīļīgo, sodrējiem notriepto ķer­meni.

— Monteg, bēdziet! — Feibers sacīja.

Montegs klausījās.

Bītija sitiens pa galvu atsvieda viņu atpakaļ. Zaļā lodīte, kurā čukstēja un kliedza Feibera balss, nokrita zemē. Bītijs to paķēra un, plati smaidot, pielika sev pie auss.

— Monteg, kas jums notika? — Montegs dzirdēja tālīnu balsi.

Bītijs izslēdza un iegrūda zaļo lodīti kabatā.

— Ahā! Tātad te ir vēl kas vairāk, nekā domāju. Es redzēju, ka jūs klausoties pieliecāt galvu. Sākumā do­māju, ka jums ausī ir «Gliemežnīca». Bet vēlāk, kad jūs kļuvāt tik gudrs, tas sāka likties aizdomīgi. Ne­kas, mēs visu noskaidrosim un jūsu drauģeli paņem­sim priekšā.

— Nē! — Montegs iekliedzās, paraudams liesmu metēja drošības slēdzi. Bītijs uzmeta ašu skatienu

Montega pirkstiem, un viņa acis tik tikko manāmi iepletās. Montegs ieraudzīja tajās izbrīnu un arī pats paskatījās uz savām rokām, lai redzētu, ko tās atkal izstrādājušas. Vēlāk viņš tā arī nespēja saprast, vai tās bija viņa rokas vai Bītija reakcija, kas viņam deva pēdējo grūdienu un lika izdarīt slepkavību. Viņa ausīs nogranda pēdējie lavīnas dārdi, skarot dzirdi, taču ne apziņu. Bītija seja izplūda platā smaidā.

— Nav slikts paņēmiens, kā iegūt auditoriju. Pa­vērst pistoles stobru pret cilvēku, lai piespiestu klau­sīties savu runu. Nu, speriet vaļā! Kas jums šoreiz sakāms? Kādēļ negāžat man virsū Šekspīru, jūs, tiz­lais snobs? «No jūsu draudiem, Kasij, nebīstos. Ar goda prātu es tā apbruņots, ka tie man garām skrien kā tukšais vējš, kas man ir nieks!»* Kā jums tas patīk, nožēlojamais literāt? Ko jūs vēl gaidāt? Nospiediet slēdzi! — Viņš paspēra soli uz Montega pusi.

— Mēs neesam dedzinājuši to, ko vajag … — Mon­tegs iesāka.

— Gāziet vien virsū, Gaj, — Bītijs, stingi smaidī­dams, teica.

Un tad viņš jau bija viena vienīga lākts, lēkājošs, griezīgi spiedzošs manekens, zaudējis visu cilvēcisko, virpuļojoša uguns bumba, kad Montegs izšāva uz viņu nepārtrauktu šķidrās liesmas strūklu. Atskanēja tāds šņāciens, it kā uz nokaitušas plīts nokristu mil­zīgs spļāviens, it kā uz melna, rēgaina gliemeža būtu uzbērta sauja sāls, kas kūsādama ar baismīgu čūk- stienu pārvērstos dzeltenās putās. Montegs aizmiedza acis, kliedza, kliedza un centās kaut kā aizspiest sev ausis, lai nedzirdētu šo skaņu, no kuras šermuļi gāja pār kauliem. Bītijs, krampjaini noraustījies, beidzot sarāvās čokurā kā pārogļojusies vaska lelle un palika guļam.

Pārējie dedzinātāji stāvēja kā sastinguši.

Ar pūlēm apspiezdams nelabumu, Montegs pavērsa pret viņiem liesmu metēju.

— Apkārt griezties! — viņš nokliedza.

Viri sviedriem noplūdušām, krīta bālām sejām pa­griezās. Montegs tēmēja viņiem pa galvām un, ar uguns strūklu noraujot ķiveres, notrieca arī pašus no kājām. Arī viņi palika guļam.

Viegla, rudens lapai līdzīga čaboņa.

Montegs atskatījās un ieraudzīja Mehānisko Suni.

Tas bija izniris kaut kur no tumsas un ticis gandrīz jau pāri mauriņam, slīdot tik klusi un viegli kā tumši pelēks vēja dzīts miglas mākonis.

Suns palēcās pēdas desmit no zemes un, iepletis savas zirnekļa kājas, no augšas metās Montegam virsū, zibinot indes zobu — prokaīna adatu. Montegs sagaidīja Suni ar uguns strūklu, kura apvija tā me­tāla ķermeni dzeltenām, zilām un oranžām ziedlapām, ietērpjot gluži jaunā apvalkā, pārvēršot brīnišķā liesmu ziedā, kad tas, krizdams virsū, atsvieda viņu ar visu liesmu metēju pēdas desmit atpakaļ pret koka stumbru. Viņš juta, ka Suns vēl ķepurojas, satver viņa kāju un aizķer ar adatu, bet tad liesmu šalts to uzmeta gaisā, atrāva tam locekļus un izšķaidīja vē­deru, kas izsprāga uz visām pusēm kā sarkana raķete. Montegs gulēdams noskatījās, kā virpuļo un sabrūk nedzīvais un. reizē dzīvais briesmonis. Tas vēl it kā grasījās klupt viņam virsū, lai līdz galam iedurtu in­des adatu, no kuras viņam jau sāka stingt kāja. Mon­tegs jutās reizē satriekts un atvieglots, kā cilvēks, kurš pašā pēdējā brīdī atlēcis sāņus no automašīnas, kas, joņojot ar deviņdesmit jūdžu ātrumu stundā, no­brāzusi viņam ceļgalu. Viņš baidījās piecelties, šaubī­damies, vai vispār vairs varēs uzmīt uz stingstošās kājas. Stingums līda arvien augstāk un augstāk, pa­mazam pārņemot visu ķermeni…

Ko darīt?

Iela bija tukša, viņa maja nodedzinātā ka veca teātra dekorācija, pārējās majas gulēja tumsā, līdzas Suns, tālāk Bītijs, dedzinātāji un «Salamandra»… Viņš paskatījās uz milzīgo mašīnu. Ari to dereja sa­dedzināt.

«Jāsāk kustēt, tad redzēs, kā būs,» viņš nodomāja. «Nu, rausies augša, uzmanīgi… Lūk, tā.»

Viņš stavēja, bet viņam klausīja tikai viena kāja. Otra bija nejūtīgs stumbenis, pārogļojies koka klucis, kuru viņš spiests stiept sev līdzi it kā par grēka iz­pirkšanu. Kad viņš atspiedās uz šīs kājas, cauri stil­bam izšāvās tik skaudra sape, it kā tur durtu simtiem sudraba adatu. Viņam saskrēja asaras acis. Ne, jā­bēg! Tomēr ir jābēg! Seit nedrīkst palikt!

Vienā otrā majā atkal iedegās ugunis — vai tādēļ, ka pēc visa notikušā cilvēki vairs nespēja aizmigt, vai viņus satrauca neparastais klusums — to Mon­tegs nespēja pateikt. Viņš kaut kā klumburoja uz priekšu, vilkdams līdzi nedzīvo kāju, šņukstot mudi­nādams un kliegdams, nolādēdams un karsti lūg­dams, lai taču tā neuzdod šādā brīdī, kad no tās tik daudz kas atkarīgs. Tumsā bija dzirdamas balsis un kliedzieni. Beidzot, pārvilcies pāri pagalmam, viņš nokļuva uz šķērsielas. «Tagad jūs, Bītij, vairs neesat problēma,» viņš nodomāja. «Jūs vienmēr sacījāt: «Problēmas nevajag risināt, problēmas vajag sade­dzināt.» Nu es esmu to izdarījis. Visu labu, kaptein.»

Un viņš vilkās pa tumšo šķērsielu tālāk.

Ik reizi, kad viņš uzmina uz stingās kājas, cauri tai izšāvās tāds kā skrošu lādiņš, un viņš domāja: «Nelga, ēzeli, pēdīgais stulbeni, redzi, ko tu esi izda­rījis! Kā tu nu domā visu to saglābt? Lepnums, saso­dītais lepnums un dusmas — tās visu galīgi sabo­jāja, izpostīja jau pašā sākumā. Bet tik daudz kas pēkšņi gāzās tev pāri. Bītijs, šīs sievietes, Mildreda, Klarisa. Taču tas nav nekāds attaisnojums. Nelga, ēzeli, pats sevi nodevi!

Nē, man jāglābj, kas .vēl glābjams, jādara, kas vēl manos spēkos. Ja reiz man ir lemts sadegt, gribu dažu labu paraut sev līdz.»

Viņš atcerējās grāmatas un pagriezās atpakaļ, ce­rot, ka varbūt kāda būs palikusi.

Dažas viņš atrada žoga malā, kur bija tās noslēpis. Laimīgā kārtā Mildreda nebija visas pamanījusi. Čet­ras vēl gulēja tai pašā vietā, kur viņš bija tās nogla­bājis. Tumsā skanēja vaimanas un zibēja ugunis. Tā­lumā jau rēca citas «Salamandras», kuru kaucieni sa­plūda ar policijas mašīnu sirēnām.

Montegs pacēla četras atlikušās grāmatas un pa­lēkdamies klunkuroja tālāk, līdz pēkšņi kā nopļauts nokrita zemē, it kā viņam būtu norauta galva. Viņu satrieca pēkšņa doma. Viņš palika guļot pierautām kājām, ar seju smiltīs un elsoja.

Bitijs taču bija gribējis mirt!

Un tad viņš saprata, ka tas ir tiesa. Bītijs patiešām bija gribējis mirt. Viņš bija stāvējis viņam pretī, ne- aizsargādamies, stāvējis un izsmējis, un izaicinājis, un, kad Montegs to aptvēra, viņam aizrāvās elpa. Cik dīvaini, ka cilvēks var tā ilgoties nāves, ka ļauj otram savā priekšā vicināt ieroci un nevis klusē, lai glābtu sev dzīvību, bet ērcina un izzobo pretinieku, līdz tas nespēj vairs valdīties un …

Tālumā dunēja skrejoši soļi.

Montegs uzrausās sēdus. Viņam jātiek no šejienes prom! Ātrāk, ātrāk, nedrīkst vairs kavēties! Bet viņš vēl arvien elsoja. Vispirms vajag nomierināties. Tā, nu jau ir labāk. Viņš nebija gribējis nogalināt ne Bī- tiju, ne arī kādu citu. Viņa augums krampjaini sarā­vās, it kā būtu iegremdēts skābē. Viņš aizspieda muti. Viņa acu priekšā iznira Bītijs — viena vienīga lies - mojoša mauriņā nomesta lāpa. Viņš koda sev pirk­stos, lai nebūtu jākliedz: «Es tā negribēju! Ak dievs, es patiešām tā negribēju! …»

Viņš centās tikt kaut kādā skaidrībā, atsaukt at­miņā agrāko dzīvi, kāda tā bija pirms nedaudzām dienām, pirms tajā ielauzās siets un smiltis, zobu pasta «Dentema», naktstauriņa balss, ogļu jāņtārpiņi, pēdējie trauksmes signāli un izsaukumi. Tas viss bija pārāk daudz dažām dienām, pārāk daudz pat vese­lam mūžam.

Soļi jau dunēja šķērsielas galā.

— Celies! — viņš pats sev sacīja. — Pie velna, nu, celies! — viņš uzsauca stingajai kājai un piecēlās. Sāpes ietriecās celī kā naglas, tad sāka durstīt kā dze­ļošām adatām, pēc tam pamazām notrulinājās, un, kad viņš palēkdamies aizklumburoja soļus piecdesmit gar dēļu žogu, pieraudams plaukstas pilnas ar ska­bargām, durstīšana pārgāja dedzināšanā, it kā kāja būtu applaucēta. Un tad beidzot tā sāka kustēties. Skriet viņš neskrēja, baidīdamies, ka neizmežģī sā­pošo potīti. Caur muti raudams iekšā nakts gaisu un juzdams, ka tumsa smagi nosēžas viņā, viņš neatlai­dīgi kliboja tālāk. Grāmatas viņš turēja rokās.

Viņš domāja par Feiberu. Feibers bija palicis tur — kūpošajā darvas pikā, kurai vairs nebija ne vārda, ne nosaukuma. Viņš taču bija sadedzinājis arī Feiberu! Sī doma viņu tik ļoti satrieca, ka Feibers šķita patie­šām miris, izcepts kā zivtiņa zaļajā lodītē, gājis bojā tā cilvēka kabatā, no kura bija palicis vienīgi ske­lets, aptīts ar asfalta dzīslām.

«Ja es nesadedzināšu viņus, tad viņi mani, tas ta­gad ir skaidrāks par skaidru,» Montegs nodomāja.

Viņš iztaustīja vienu kabatu — nauda bija tur —, bet otrā atrada parasto «Gliemežnīcu», kurā šai auk­stajā, drūmajā naktī bija dzirdama pilsētas balss.

— Uzmanību! Uzmanību! Policija meklē bēgli.

Izdarīta slepkavība un vairāki valstiski noziegumi. Noziedznieka vārds — Gajs Montegs. Nodarbošanas — dedzinātājs. Pēdējo reizi redzēts …

Montegs noskrēja se.šus kvartālus, un tad šķērs­iela izveda viņu uz tukša bulvāra, kas bija desmit reižu platāks par parastu ielu. Spožajā laternas gaismā tas atgādināja aizsalušu upi, un viņš juta, ka to šķērsot būs bīstami, jo tas bija pārāk plats un pā­rāk klajš. Tas bija līdzīgs kailai skatuvei, kas aicina mesties tās spilgtajā gaismā, kur viegli var notvert, viegli var nošaut.

•— Sekojiet bēgošam vīram … sekojiet bēgošam vī­ram … viņš viens pats skrien … sekojiet… — «Glie­mežnīca» ausī dūca.

Montegs ierāvās atpakaļ ēnā. Viņpus ielai pretī atradās benzīna stacija — liela, balti mirdzoša celtne, pie kuras tobrīd piebrauca divas sudraba vaboles uz- uzņemt degvielu. «Ja gribu tikt pāri platajam bulvā­rim, tad nedrīkstu skriet,» viņš nodornaja. «Man jāiet lēnām, kā pastaigājoties, bet vispirms jāatgūst pie­klājīgs izskats. Man būs lielākas izredzes izglābties, ja nomazgāšos un sasukāšos, pirms došos tālāk uz … Jā, bet uz kurieni? .. .»

Uz kurieni tad viņš īsti bēga?

Uz nekurieni. Viņam nebija nekur, kur bēgt, ne­viena drauga, pie kura griezties. Vienīgi Feibers. Un tad viņš aptvēra, ka visu laiku instinktīvi skrējis uz Feibera mājas pusi. Bet Feibers nevarēs viņam palī­dzēt. Mēģināt paslēpties Feibera mājā — tā būtu tīrā pašnāvība. Bet viņš zināja, ka tomēr dosies pie Fei­bera, lai kaut uz brīdi redzētu viņu. Feibera māja bija vienīgā vieta, kur viņš varētu atgūt savu zūdošo ti­cību, ka spēs izglābties. Viņš tikai gribēja pārlieci­nāties, ka pasaulē ir tāds cilvēks kā Feibers. Viņš gribēja redzēt, ka Feibers ir dzīvs, nevis sadedzis kopā ar lodīti Bītija kabatā. Bez tam bija jāatstāj

Feiberam nauda, lai vecais vīrs var likt to lietā, kad viņš pats, Montegs, būs devies tālāk. Varbūt viņam izdosies izkļūt no pilsētas un apmesties kaut kur lau­kos vai kalnos, upes vai ceļa tuvumā.

Svilpjoša dūkšana lika viņam pacelt acis pret de­besīm.

Tālumā cits pēc cita cēlās gaisā policijas helikop­teri, kuru bija tik daudz, ka šķita, tur kāds uzpūtis elpu pārziedējušai pienenes galviņai. Pārdesmit li­doja turpat virs pilsētas, nedroši trīsēdami uz vietas kā rudens pārsteigti tauriņi, un tad cits pēc cita nāca stāvus lejā un, pārvērtušies par automašīnām, kauk­dami drāzās pa bulvāriem, un tikpat spēji atkal pacē­lās atpakaļ debesīs, turpinot meklēšanu no gaisa.

Montegs pienāca pie benzīna stacijas, kuras darbi­nieki bija aizņemti ar saviem klientiem. No sētas pu­ses viņš iegāja vīriešu tualetes istabā. Caur alumīnija sienu līdz viņam atplūda diktora balss: — Pieteikts karš. — Ārā pie kolonnas sūknēja benzīnu. Mašīnu vadītāji runāja ar benzīna stacijas darbiniekiem par motoriem, benzīnu, par to, cik jāmaksā. Montegs cen­tās aptvert tikko dzirdēto paziņojumu, taču nespēja. Karš viņa apziņā nonāca tikai pēc stundas vai divām.

Viņš nomazgāja rokas un seju un, cenzdamies ne­trokšņot, noslaucījās. Tad atstāja tualetes istabu, klusi aizvēra aiz sevis durvis, izgāja tumsā un pēc brīža jau stāvēja tukšā bulvāra malā.

Te nu bija šis cīņas lauks, kurā viņam jāuzvar. Bul­vāris bija tukšs kā arēna brīdi pirms tam, kad tajā uznāk nezināmie upuri un nezināmie slepkavas. Gaiss virs platās asfalta upes virmoja no viņa ķermeņa sil­tuma, un viņš tiešām pabrīnījās, ka viena cilvēka temperatūra var likt vibrēt visai apkārtējai pasaulei. Viņš zināja, viņš sajuta, ka ir fosforescējošs mērķis.

Un nu viņam bija jāsāk savs gājiens pāri bulvārim.

Trīs kvartālus tālāk iemirdzējās automašīnas ugu­nis. Montegs dziļi ievilka elpu. Plaušās ielija karsta šalts. Kakls no skriešanas bija galīgi izkaltis. Mutē bija pretīga metāla garša, un kājas šķita kā svina pie­lietas.

Automašīnas ugunis … Ja viņš gribēja doties pāri, tad vajadzēja aprēķināt, kad šī mašīna var būt šeit. Cik tālu bija līdz pretējai ietvei? Ap simts jardu. Var­būt mazāk, bet lai būtu simts; ja ietu lēnā, mierīgā solī, vajadzētu trīsdesmit četrdesmit sekundes, kamēr viņš tiktu bulvārim pāri… Bet mašīna? Ar uzņemto ātrumu tā var būt šeit pēc kādām piecpadsmit sekun­dēm. Tātad, ja viņš, ticis līdz vidum, sāktu skriet…

Viņš lika kreiso, labo, kreiso un labo. Viņš devās pāri tukšajam bulvārim.

Pat tad, ja bulvāris bija pilnīgi tukšs, cilvēks nekad nebija drošs, ka laimīgi pāries tam pāri, jo uz četrus kvartālus attālā pakalna pēkšņi varēja iznirt kāda mašīna un, notriecot viņu zemē, aizjoņot garām, tā ka viņš nemaz nepagūst attapties.

Montegs nolēma neskaitīt soļus. Viņš neskatījās ne pa labi, ne pa kreisi. Laternas gaisma šķita nodevīgi spilgta un dedzinoša kā pusdienas saule.

Viņš dzirdēja, ka divus kvartālus tālāk mašīna uz­ņem arvien lielāku ātrumu. Starmešu ugunis tika ieslēgtas, izslēgta-s un pēkšņi notvēra vinu gaismas kūlī.

Montegs uz mirkli saminstinājās, ciešāk sažņaudza grāmatas rokā un piespieda sevi doties uz priekšu. Kājas neviļus paskrēja pāris soļu, taču viņš skaļi ap­rāja sevi un atkal palēnināja gaitu. Viņš bija ticis līdz bulvāra vidum, bet mašīna gaudoja arvien spiedzī­gāk, vēl arvien palielinādama ātrumu.

«Skaidrs, ka policija. Pamanījuši. Mieru, tikai mieru, es nedrīkstu pagriezties, nedrīkstu skatīties,

nedrīkstu izrādīt savas bailes. Jāiet, man jāiet tikai uz priekšu.»

Mašīna joņoja. Mašīna rēca. Mašīna piedeva ātru­mu. Mašīna kauca. Mašīna auroja. Mašīna lidoja, ne­skarot zemi. Mašīna nāca kā svilpjoša lode, kas iz­šauta no kādas neredzamas šautenes. Simt divdesmit jūdžu stundā. Simt trīsdesmit jūdžu stundā. Montegs sakoda zobus. No starmešu gaismas viņam apdega seja, raustījās plakstiņi un viss ķermenis pārklājās lipīgiem sviedriem.

Viņa kājas dīvaini sagrīļojās, viņš kaut ko nomur­mināja, tad pēkšņi vairs neizturēja un skrēja. Viņš skrēja, cik jaudas, pa kaklu pa galvu — ātrāk, ātrāk, tikai uz priekšu! Ak dievs! Ak dievs! Viena grāmata nokrita, viņš apstājās, gandrīz metās atpakaļ, pārdo­māja un drāza tālāk, kliegdams asfaltētajā tukšumā, bet mašīna dzinās pakaļ savam laupījumam. Vēl div­simt, simt deviņdesmit, astoņdesmit, septiņdesmit pēdu, Montegs smagi elsa, mētādams rokas, kājas zi­bēja, mašīna nāca tuvāk un tuvāk, mašīna taurēja, viņš pagrieza galvu, starmešu gaisma apdedzināja viņa acis, tad mašīnas vispār vairs nebija, tikai akli- nošs staru kūlis, kvēloša uz viņu mesta lāpa, viena vienīga liesma un rēkoņa. Tūlīt, tūlīt tā būs viņam virsū! …

Montegs paklupa un pakrita.

«Esmu pagalam! Nu visam beigas!»

Taču it nekas nenotika. Pašā pēdējā brīdī mežo­nīgā vabole strauji pagrieza sāņus, apbrauca viņam apkārt un pazuda. Montegs palika guļot uz mutes. Ar zilo izplūdes gāzu mākoni līdz viņam atšalca smiekli.

Viņa labā roka bija izstiepta taisni uz priekšu. Kad viņš to pacēla, tad uz vidējā pirksta gala ieraudzīja šauru, melnu svītriņu, kur bija gājusi pāri mašīnas riepa. Viņš rausās kājās un raudzījās šajā svītriņā, nespēdams ticēt savām acīm.

«Tātad tā nebija policija …»

Viņš paskatījās tālumā. Nu bulvāris bija tukšs. Nē, tā nebija policija, bet mašīna, pilna dažāda vecuma pusaudžu, kuri svilpdami, kliegdami, aurodami devās jautrā izpriecas braucienā, ieraudzīja kājām ejošu cilvēku — tas nu patiešām bija kas neredzēts! — un pēkšņi nolēma: «Notrieksim viņu zemē!» — nemaz ne­zinādami, ka tas ir tas pats misters Montegs, kuru meklēja policija. Tas bija trokšņojošs bērnu bars, mē­ness naktī nolēmis pabraukāties, nojoņot pieci seši simti jūdžu ar tādu ātrumu, ka vējā stingst sejas, — pusaudži, kuri paši nezināja, vai, rītam austot, būs vai nebūs vairs dzīvi, atgriezīsies vai neatgriezīsies, un tieši tur slēpās viss dēku prieks.

«Viņi gribēja mani nogalināt,» Montegs grīļoda­mies atskārta un taustīja nobrāzto vaigu, kamēr ap viņu vēl virmoja mašīnas saceltie putekļi. «Gluži vienkārši bez kāda iemesla gribēja mani nogalināt.»

Viņš devās tālāk uz ietves pusi, tik tikko spēdams vairs pavilkt kājas. Viņš bija kaut kā savācis nosvies­tās grāmatas, lai gan nespēja atcerēties, ka būtu tās uzlasījis vai pacēlis. Viņš lika tās no vienas rokas otrā kā spēļu kārtis pirms svarīga gājiena.

«Varbūt tieši viņi bija tie, kuri nogalināja Klarisu?»

Viņš apstājās un skaļi atkārtoja:

— Varbūt tieši viņi bija tie, kuri nogalināja Kla­risu?

Viņam gribējās ar skaļu kliedzienu mesties pusau­džiem pakaļ.

Viņa acis pieplūda asarām.

Viņu bija paglābis vienīgi tas, ka viņš pakrita. To redzot, mašīnas vadītājs saprata vai — pareizāk — instinktīvi nojauta, ka mašīna, ar tik lielu ātrumu uz- skrienot virsū guļošam cilvēkam, neizbēgami apmetīs kūleni un visi izkritīs ārā. Bet, ja nu Montegs nebūtu pakritis?

Viņam aizrāvās elpa.

Četrus kvartālus tālāk mašīna bija nobremzējusi, uz diviem riteņiem apcirtusies un, arvien palielinā­dama ātrumu, drāzās atpakaļ pa to pašu ielas pusi pretēji noteikumiem.

Bet Montegs nu bija drošībā, sasniedzis kādu tumšu šķērsielu, uz kuru viņš gāja jau veselu stundu — vai varbūt minūti? Viņš trīcēdams noskatījās, kā mašīna aizdrāzās garām un, braucējiem skaļi smejoties, pa­zuda.

Pa tumšo šķērsielu dodamies tālāk, Montegs re­dzēja, ka no debesīm krīt un krīt helikopteri — kā sniega pārslas, kas iezvana garu ziemu …

Mājā nebija dzirdams ne mazākais troksnītis.

Montegs tai tuvojās no sētas puses, ievilkdams krū­tīs narcišu, rožu un rasotās zāles smaržu. Viņš pavēra sētas durvis, kas nebija aizslēgtas, ieklausījās un klusi pārkāpa slieksni.

«Misis Bleķa, vai jūs guļat?» viņš domās jautāja. «Tas nav labi, ko gribu jums nodarīt, bet jūsu vīrs to ir darījis citiem, nekad neprasot, vai tā drīkst, nepa­domājot, vai tas ir labi, un nejūtot ne mazāko vainas apziņu. Un, tā kā jūs esat dedzinātāja sieva, nu ir pienākusi jūsu kārta kā atmaksa par visām tām mā­jām, ko jūsu vīrs nodedzinājis, par visu to postu un pārestībām, ko viņš cilvēkiem nodarījis!»

Māja klusēja.

Montegs noslēpa grāmatas virtuvē un atkal izslī­dēja uz ielas, un, kad viņš aizejot atskatījās, māja vēl arvien bija tumša un klusa.

Kā vēja dzītas papīra skrandas virs pilsētas grie­zās helikopteri, kamēr Montegs, dodamies tālāk, iegaja kādā nomaļā tālruņa būdā un deva trauksmes signālu. Tad viņš drebinādamies gaidīja, kad tālumā

Mauksies sirēnas un rēkdamas joņos šurp «Sa­lamandras», lai nodedzinātu mistera Bleķa māju, kamēr viņš pats bija darbā, un liktu viņa sievai, trīcot no aukstuma, stāvēt saltajā naktī un vērot, kā sadeg un sabrūk viņu mājas jumts. Bet pašlaik viņa vēl gu­lēja.

«Ar labu nakti, misis Bleķa,» Montegs klusībā no­teica.

— Feiberl

Vēl viens klauvējiens, čuksts, ilga gaidīšana. Bei­dzot Feibera mājiņā iedegās maza uguntiņa. Pēc brīža atvērās sētas durvis.

Viņi abi — Feibers un Montegs — pustumsā rau­dzījās viens otrā, neticēdami savām acīm. Tad Fei­bers atguvies pastiepa roku, ievilka Montcgu iekšā un apsēdināja, bet pats vēlreiz devās pie durvīm un klau­sījās. Pirmsausmas klusumā gaudoja sirēnas. Pēc tam viņš aizvēra durvis un nāca atpakaļ.

— Kopš paša sākuma līdz pat šim brīdim esmu da­rījis vienīgi muļķības, — Montegs teica. — Bet nu man tūliņ pat jādodas tālāk. Esmu ceļā dievs zina uz kurieni.

— Lai kādas muļķības jūs esat darījis, tās tika da­rītas diža mērķa labā, — Feibers sacīja. — Es do­māju, ka jūs esat miris. Radio lodīte, kuru jums iedevu …

— Tā sadega.

— Es dzirdēju, ka kapteinis jums kaut ko sacīja, un tad pēkšņi viss apklusa. Gandrīz jau gribēju do­ties jūs meklēt.

— Kapteinis ir miris. Viņš atrada radio lodīti, dzir­dēja jūsu balsi, draudēja izrēķināties ar jums. Es no­galināju viņu ar liesmu metēju.

Feibers atslīga krēslā un ilgi klusēja.

— Ak dievs, kā viss ir sarežģījies! — Montegs iesaucās. — Vēl vakar viss bija tik labi un jauki, bet šodien es jūtu, ka grimstu dibenā. Cik reižu cilvēks var nogrimt dibenā un palikt dzīvs? Es vairs nespēju elpot. Bītijs ir miris, bet reiz viņš bija mans draugs, un Millija aizgājusi no manis. Es domāju, ka viņa bija mana sieva, bet nu vairs neesmu par to īsti drošs. Un man nav vairs ne māju, ne darba, un mani vajā policija, un, skriedams šurpu, es noslēpu grāmatas kāda dedzinātāja mājā. Ak vai, ko es esmu izdarījis vienā pašā nedēļā!

— Jūs darījāt to, kas jums bija jādara. Tas bija krājies jau ilgu laiku.

— Jā, tas patiešām tā varētu būt. Jau sen es jutu, ka manī kas briest. Es darīju vienu, bet domāju citu. Kaut kas manī auga un milža. Brīnums, ka tas nebija redzams manā sejā. Un nu es esmu ieradies šeit, lai izpostītu arī jūsu dzīvi. Kuru katru brīdi viņi var būt klāt.

— Pirmo reizi pēc daudziem gadiem es atkal jutu, ka dzīvoju, — Feibers teica. — Šobrīd man vairs nav bail. Ko jūs tagad domājat darīt?

— Bēgt.

— Vai zināt, ka sācies karš?

— Jā, dzirdēju.

— Dīvaini gan, — vecais vīrs sacīja. — Karš šķiet tik tāls, jo mums ir savas raizes.

— Man nav bijis laika domāt par karu. — Mon­tegs izvilka simts dolāru banknoti. — Šī nauda lai paliek jums. Izlietojiet pēc saviem ieskatiem.

— Bet…

— Ap pusdienas laiku varbūt būšu jau miris. Izlie­tojiet to mūsu mērķa labā.

Feibers pamāja.

— Kaut kā mēģiniet nokļūt līdz upei, — viņš teica, — un, iedams gar krastu, jūs nonāksiet līdz vecām dzelzceļa sliedēm, kuras ved zemes iekšienē. Tālāk ejiet pa tām. Mūsu dienās, kad visur ir gaisa satik­sme, dzelzceļa sliežu nekur vairs nav, taču šīs rūsē starp pakalniem. Esmu dzirdējis, ka zemes iekšienē esot daudz klaidoņu apmetņu. Tos sauc vēl arī par stai- guļotājiem. Ja jūs noietu krietnu gabalu un uzmanīgi raudzītos apkārt, varbūt jums izdotos kādu atrast. Kā stāsta, gar agrāko Losandželosas dzelzceļu varot sa­stapt daudz bijušo harvardiešu. Lielākā daļa esot tādu, kurus meklējot policija. Bet viņi tomēr nav no­tverti. Viņu nav daudz, un valdība laikam neuzskata viņus par tik bīstamiem, lai tvarstītu ārpus pilsētas robežām. Kādu laiku jūs varētu slēpties pie viņiem un tad uzmeklēt mani Sentluisā. Beidzot arī es sākšu rīkoties un piecos no rīta ar autobusu braukšu uz Sentluisu uzmeklēt kādu bijušo iespiedēju. Jūsu nauda mums ļoti noderēs. Paldies, un lai dievs stāv jums klāt. Vai negribat brītiņu nosnausties?

— Nedrīkstu kavēties.

— Paskatīsimies, cik tālu viņi ir.

Feibers aši ieveda Montegu guļamistabā un pabī­dīja sāņus pie sienas pakārtu gleznu. Zem tās atradās televīzijas ekrāns pastkartes lielumā.

— Vienmēr esmu sev vēlējies pavisam mazu televī­zijas ekrānu, kuru, ja vajag, varētu aizsegt ar plauk­stu, nevis šīs milzīgās televīzijas sienas, kas mūždien auro un kliedz. Paskatieties.

Viņš pagrieza slēdzi.

— Montegs, — balss televizorā teica, un ekrāns iegaisinojās. — Montegs, — diktors pa burtiem no­sauca, — Gajs Montegs. Vēl nav notverts. Viņu meklē policijas helikopteri. No kaimiņu rajona saņemts jauns Mehāniskais Suns …

Montegs un Feibers palūkojās viens otrā.

— … no Mehāniskā Suņa neviens vēl nav izbēdzis. Kopš šo lielisko izgudrojumu izmanto pēdu dzīšanai, tas vēl ne reizes nav kļūdījies. Mūsu televīzijas aģen­tūra var būt lepna, ka tai dota iespēja ar helikoptera ievietotu televīzijas kameru sekot Sunim, kamēr tas pa pēdām dodas uz mērķi…

Feibers ielēja divas glāzes viskija.

— Iedzersim. Tas mums noderēs.

Viņi iedzēra.

— … oža ir tik pilnīga, ka Mehāniskais Suns spēj izšķirt ap desmittūkstoš dažādu smaku un izsekot desrnittūkstoš cilvēku bez atkārtotas noregulēšanas!

Feiberam pārskrēja viegli drebuļi, un viņš pārlaida skatienu savai istabai, sienām, durvīm, durvju roktu­rim un krēslam, uz kura sēdēja Montegs. Montegs pa­manīja šo skatienu. Viņi abi aši pavērās apkārt, un Montegam šķita, ka viņa nāsis pēkšņi ieplešas un oža tā saasinās, ka viņš jūt savas gaisā atstātās pēdas, uz durvju roktura palikušās mikroskopiskās sviedru lā­sītes, kas spīd kā lustras pakariņi. Viņš bija visur — šajā mājā un ārpus tās, viņš bija spīdošs mākonis, rēgs, un no šīs domas viņam aizžņaudzās kakls. Viņš redzēja, ka Feibers aiztur elpu, kā baidīdamies līdz ar gaisu ievilkt krūtīs bēgošā rēga ēnu.

— Mehāniskais Suns no helikoptera tūlīt tiks izsē­dināts dedzināšanas vietā!

Uz mazā televīzijas ekrāna parādījās nodedzinātā māja un cilvēku pūlis, un kaut kas, pārklāts ar pa­lagu, un no debesīm kā ķēmīgs, trīsošs zieds nolaidās helikopters.

«Tātad viņi ir nolēmuši novest šo spēli līdz galam,» Montegs nodomāja. «Cirka izrāde jāturpina, kaut arī pirms stundas ir sācies karš …»

Montegs kā apburts vēroja notiekošo, pat netaisīda­mies pakustēties. Tas viss šķita bezgala tāls, it kā ne­attiektos uz viņu. Viņš it kā skatījās teātra izrādi, kāda cita cilvēka drāmu, darīdams to ar dīvainu inte­resi, pat ar zināmu aizrautību. «Bet tas taču ir par mani,» viņš nodomāja, «tas viss ir sarīkots manis dēļ.»

Ja gribētu, viņš varētu palikt šeit un ērti noskatīties savu izsekošanu — pa visām šķērsielām, pāri plaša­jiem, tukšajiem bulvāriem, zemes gabaliem un rotaļu laukumiem, līdz ar kameru reizumis apstāties, kamēr diktors sniedz paskaidrojumus, un tad atkal doties tālāk uz degošo mistera un misis Blekas māju, un beidzot nonākt līdz šai vietai, kur viņi ar Feiberu sēž un dzer viskiju, un vērot, kā Elektroniskais Suns ošņā viņa pēdas zem loga, slīdot klusi kā pati nāve. Tad viņš varētu piecelties, pieiet pie loga, atvērt to, izliekties ārā un, ar vienu aci raugoties ekrānā, redzēt sevi gaišajā kvadrātiņā no malas kā drāmas galveno varoni, kā slavenību, kam pievērsti visu skatieni, zi­not, ka citās televīzijas istabās viņš ir saredzams visā augumā, telpiskā attēlā un dabiskās krāsās, un, ja viņš turētu acis vaļā, tad pēdējā mirklī pirms nāves vēl redzētu, kā viņā iecērtas prokaīna adata visu to cilvēku laimes vārdā, kurus pirms brīža bija pamodi­nājis mežonīgs televīzijas sienu sirēnas kauciens, lai viņi vērotu lielo spēli, cilvēka medības, drāmu ar vienu darbojošos personu.

Vai viņš pagūs teikt pēdējo vārdu? Kad cilvēku mil­jonu acu priekšā Suns metīsies viņam virsū, vai viņš spēs pēdējās nedēļas atziņas ietvert vienā frāzē vai vārdā, kas paliktu ļaužu atmiņā ilgi pēc tam, kad ne­zvērs sagrābs viņu metāla žokļos un aizjoņos tumsā, kamēr televīzijas kamera, palikdama uz vietas, parā­dīs, kā tas attālinās, un tas būs patiešām efektīgs no­beigums. Kur lai viņš ņem tādu vārdu vai teicienu, kurš apdedzinātu cilvēku sejas, atmodinātu viņus no miega?

— Vai redzat? — Feibers čukstēja.

No helikoptera lēni nolaidās zemē tāda kā mašīna, tāds kā zvērs — ne dzīvs, ne nedzīvs —, no kura sta­roja blāvi zaļa gaisma. Tad tas jau stāvēja pie Mon­tega mājas gruzdošajām drupām, un policisti pacēla Sunim pie purna viņa nomesto liesmu metēju. Kaut kas iedūcās, ierūcās, noklikšķēja.

Montegs papurināja galvu, piecēlās un izdzēra atli­kušo viskiju.

— Nu man ir jāiet. Piedodiet, ka tā iznācis.

— Piedot? Par ko? Par to, ka man un manai mā­jai draud briesmas? Esmu to pelnījis. Ejiet, — dieva dēļ, ejiet! Varbūt man izdosies aizturēt viņus .. .

— Nevajag. Kāds tur labums, ja arī jūs notvers? Kad aiziešu, sadedziniet gultas segu, kurai es pieskā­ros. Tāpat šo krēslu. Mēbeles un durvju rokturus no­tīriet ar spirtu. Arī kājslauķi sadedziniet. Visās ista­bās līdz galam atgrieziet gaisa kondicionēšanas iekārtu un apsmidziniet visu ar kožu iznīcinātāju, ja jums tāds ir. Pēc tam ieslēdziet ar pilnu jaudu visus mauriņa laistītājus, bet celiņus nomazgājiet ar šļū­teni. Varbūt šeit izdosies nojaukt viņiem pēdas.

Feibers paspieda Montega roku.

— Es darīšu visu, ko varēšu. Laimīgu ceļu! Ja mēs abi paliksim dzīvi, pēc nedēļas vai divām rakstiet man uz Sentluisu, Galvenajā pastā, uz pieprasījumu. 2ēl, ka vairs nevarēšu uzturēt ar jums sakarus — tas mums abiem būtu liels atbalsts —, bet man nav otras radio lodītes. Nebiju domājis, ka man tādu vajadzēs. Kāds esmu bijis vecs muļķis! Neparedzēju, nepado­māju… Un tagad, kad tā būtu vajadzīga, man tās nav. Bet nu — ejiet!

— Vēl viens lūgums. Aši dodiet man čemodānu un ieinetiet tajā visvecākos drēbju gabalus — kādu uz­valku, kreklu, tenisa kurpes un zeķes …

Feibers pazuda un pēc brīža bija atpakaļ. Viņi aiz­līmēja kartona čemodānu ar lipīgu lentu.

— Lai neizgaist vecā Feibera smaka, — Feibers nosvīdis nočukstēja.

Montegs aplēja čemodānu ar viskiju. — Lai Suns nesaož divas smakas uzreiz. Vai drīkstu paņemt līdz atlikušo viskiju? Tas man noderēs. Ak dievs, kaut šie pūliņi nebūtu velti!

Montegs vēlreiz paspieda Feibera roku un aizejot pameta skatienu uz televizoru. Suns, ošņādams nak­snīgo gaisu, klusi devās uz priekšu, un tam sekoja helikopteri ar televīzijas kamerām. Pašlaik tas skrēja pa pirmo šķērsielu.

— Visu labu!

Un Montegs jau bija gabalā ar pustukšo čemodānu rokā. Viņš dzirdēja, ka tumsā viņam aiz muguras sāk darboties mauriņa laistītāji: viegls lietutiņš pārgāja īstā lietus gāzē, tā ka ūdens šļācās pār dārza celiņiem un straumēm plūda ārā uz ielas. Pāris lāses uzkrita uz. viņa sejas. Viņam šķita, ka vecais vīrs kaut ko sauktu nopakaļ, bet varbūt viņš bija maldījies. Viņš drāza, cik spēja, uz upes pusi.

Montegs skrēja.

Viņš juta, ka Suns viņam seko pa pēdām kā rudens elpa, auksta un dzedra, kā viegla vēsma, no kuras ne­viļņo zāle, nedreb logi un netrīs koku ēnas uz baltās ietves. Suns slīdēja kā bezmiesīgs rēgs. Suns nesa sev līdzi klusumu, un Montegs, dodamies cauri pilsētai, juta, ka tas kļūst ar katru brīdi draudīgāks. Tad viņš vairs neizturēja un skrēja.

Ceļā uz upi viņš apstājās ievilkt elpu un ieskatījās no miega iztraucēto māju apgaismotajos logos, un redzēja cilvēku siluetus. Visi vēroja televīzijas sienas, uz kurām kā neona tvaiku mākonis iznira, pazuda, iz­nira un pazuda Mehāniskais Suns ar zirnekļa kājām! Gobu nokalne, Linkolna iela, Ozolu un Parku iela, un nu jau tas tuvojās Feibera mājai!

«Bēdz taču, skrien talak, nekavejies!» Montegs sev sacīja.

Uz televīzijas sienas iznira Feibera maja un iedar­binātā laistīšanas sistēma.

Suns sarāvās un apstājās.

«Nē! Nē!» Montegs krampjaini pieķērās palodzei. «Tikai ne turi»

Prokaīna adata šaudījās ārā un iekšā, ārā un iekšā. No tās gala nopilēja lāsīte reibinātāja, no kura vairs nebija atmošanās.

Montegs aizturēja elpu kā krūtīs savilktu dūri.

Mehāniskais Suns apcirtās un, atstājis Feibera māju, izdrāzās atkal ārā uz ielas.

Montegs pameta acis uz debesīm. Helikopteri nāca aizvien tuvāk un tuvāk kā knišļu bars, kas lido uz gaismu.

Viņš centās sev atgādināt, ka neskatās teātra iz­rādi, bet sava paša likteņa šaha partiju, kurā jau ar tuvāko gājienu viņam var tikt pieteikts mats.

Viņš iekliedzās, lai atbrīvotos no stinguma un at­rautos no mājas loga un intriģējošās izrādes. Pie velna! Pie velna! — un viņš atkal skrēja! Šķērsiela, bulvāris, šķērsiela, bulvāris, un upes smarža nāca ar­vien tuvāk. Kreisā, labā, kreisā, labā! Ja televīzijas kameras viņu notvers, tad pēc brīža uz sienām būs redzami divdesmit miljoni skrejošu Montegu. Kā ve- cuvecajā, tūkstoškārt redzētajā Kīstona komēdijā ar policistiem un noziedzniekiem, sekotājiem un izseko­jamajiem, vajātājiem un vajājamajiem. Kā ēnas vi­ņam seko divdesmit miljoni Suņu, pazib uz vienas, otras, trešās sienas un pazūd, pazib un pazūd, pazib un pazūd!

Montegs iegrūda ausī «Gliemežnīcu».

— Policija lūdz visus Gobu nokal nes iemītniekus doties pie mjīju logiem un durvīm un censties saska­tīt noziedznieku. Ja visi izpildīs šo norādījumu, tad

viņam nebūs iespējams noslēpties. Lūdzu, sagatavo­ties!

Jā, patiešām! Kādēļ viņiem tikai tagad tas ienāca prātā? Kādēļ pa visiem šiem gadiem tas vēl nebija izmēģināts? Visus trauksmes stāvoklī, visus pie lo­giem! Un bēglis vairs nepaliks nepamanīts! Vienī­gais cilvēks šobrīd uz ielas, vienīgais, kurš lika kājām sevi nest! ~ . o;

— Tātad — mēs skaitām līdz desmit! Viens! Divi!

Montegs juta, ka visa pilsēta pieceļas kājās.

— Trīs!

Viņš juta, ka visa pilsēta pagriežas pret durvīm.

Ātrāk! Ātrāk! Kreiso, labo!

— Četri!

Visi kā mēnessērdzīgi dodas uz izeju.

— Pieci!

Viņu rokas tver durvju rokturus!

No upes plūda pretim vēss miklums kā pēc spēcīga lietus. No skrējiena Montega kakls bija izkaltis un acis kaisa kā ugunī. Viņš iekliedzās, it kā šis klie­dziens varētu pagrūst viņu uz priekšu, palīdzēt nolēk- šot pēdējos simt jardus.

— Seši, septiņi, astoņi!

Pagriezās pieci tūkstoši durvju rokturu.

— Deviņi!

Viņš aizdrāzās garām pēdējai māju rindai un metās lejā pa nogāzi pretī melnajai straumei.

— Desmit!

Durvis atvērās.

Acu priekšā viņš redzēja tūkstošiem bālu, izbiedētu, aiz aizkariem paslēptu seju, kuras kā pelēki zvēriņi raudzījās ārā no savām apgaismotajām alām un vē­roja pagalmus, ielas un debesis, — pelēkas sejas ar pelēkām acīm, pelēkām mēlēm un pelēkām domām, kuras spīdēja cauri sastingušajiem vaibstiem.

Bet viņš jau bija sasniedzis upi.

Viņš iebāza roku ūdeni, lai pārliecinātos, vai tas nav sapnis. Viņš iebrida ūdenī, tumsā izģērbās kails, apslacīja rokas, kājas, galvu un augumu ar neat­šķaidītu viskiju, iedzēra to un mazliet ierāva degunā. Tad viņš uzvilka Feibera vecās drēbes un kurpes, bet savu apģērbti iemeta ūdenī un noskatījās tam pakaļ. Pēc tam, paķēris čemodānu, brida upē dziļāk un dzi­ļāk, kamēr kājas vairs neskāra dibenu un straume aiznesa viņu tumsā.

Viņš bija nopeldējis trīssimt jardus uz leju, kad Suns sasniedza upi. Virs tās, dobji dūkdami, griezās helikopteru propelleri. Pār upi krita baltas gaismas kūļi, it kā starp mākoņiem būtu parādījusies saule, un Montegs ienira ūdenī, lai paglābtos no šīs uguņoša­nas. Viņš juta, ka straume viegli nes viņu arvien tā­lāk tumsā. Tad prožektori sāka taustīt krastu un he­likopteri pagriezās atpakaļ uz pilsētu, it kā pēdas vestu uz turieni. Pēc brīža tie pazuda. Pazuda ari Suns. Palika vienīgi aukstā upe un Montegs, kurš pēkšņajā klusumā peldēja prom no pilsētas, ugunīm un vajātājiem, prom no visa.

Viņam šķita, it kā viņš būtu atstājis skatuvi ar trok­šņainu aktieru baru vai pametis spiritistu seansu ar rēgu balsīm. No baismīgas nerealitātes viņš bija no­kļuvis reālā pasaulē, kas tomēr šķita nereāla, jo bija viņam sveša.

Garām slīdēja tumšie krasti, aiz kuriem vīdēja kalni un meži. Pirmo reizi pēc daudziem gadiem viņš atkal redzēja zvaigznes. Debesīs griezās liels zvaigžņu rats, draudot nokrist un nospiest viņu.

Kad čemodāns bija piesūcies ar ūdeni un nogrimis, Montegs peldēja tālāk uz muguras. Upe lēni un sau­dzīgi nesa viņu arvien tālāk no cilvēkiem, kuri brokas­tīs ēda ēnas, pusdienās tvaikus un vakarā dūmaku.

Upe bija patiešām reāla, tā maigi turēja viņu savas skavās un beidzot deva laiku pārdomāt visu, kas bija noticis pēdējā mēnesī, pēdējā gadā, visā viņa mūžā. Montega sirds sāka pukstēt lēni un mierīgi. Un do­mas vairs nešaudījās, bet plūda tikpat rāmi kā asinis dzīslās.

Apvāršņa malā bija redzams mēness. No kurienes rodas mēness gaisma? Protams, no saules. Bet no ku­rienes saules gaisma? Saule deg pati. Tā deg dien­dienā, bez pārtraukuma. Saule un laiks. Saule, laiks un uguns. Dedzinātāja uguns. Upe viņu nesa līga­niem viļņiem. Dedzinātāja uguns. Debesīs saule, bet uz zemes — pulksteņi. Tas viss saplūda Montega ap­ziņā vienā veselā. Pēc ilgiem dzīves jūrā nopeldētiem gadiem un īsa upē nopeldēta laika viņš saprata, kā­dēļ savu mūžu vairs nededzinās.

Saule dedzina katru dienu. Tā dedzina Laiku. Pa­saule riņķo pa apli un ap savu asi, bet Laiks dedzina gadus un cilvēkus tāpat, bez viņa līdzdalības. Ja viņš līdz ar citiem dedzinātājiem dedzinās cilvēka roku ra­dīto, bet saule dedzinās Laiku, tad taču nekas nepa­liks pāri!

Kādam ir jāizbeidz dedzināšana. Saule, protams, to neizbeigs. Tātad jāizbeidz viņam, Montegam, un tiem, ar kuriem viņš vēl pirms pāris stundām strādāja kopā plecu pie pleca. Kādam jāatsāk vērtību glabāšana, kādam ir jāvāc kopā un jākrāj viss cilvēka roku radī­tais — jākrāj grāmatās, platēs, cilvēku galvās, visiem spēkiem cenšoties pasargāt to no kodēm, grauzējiem, rūsas, trūdēšanas un dedzinātājiem. Pasaulē jau tā­pat ir pārāk daudz lielu un mazu ugunsgrēku. Cilvēki nonākuši tik tālu, ka tiem drīz vien būs nepieciešami azbesta tērpu darinātāji.

Montegs sajuta zem kājām pamatu — oļus, smilti un akmeņus. Upe bija iznesusi viņu krastā.

Viņa priekšā bija tumšs līdzenums kā milzīgs bez- sejains radījums, kas bez formas un apveida aizstie­pās tālē, kur Montegu gaidīja meži un kalni.

Viņam gandrīz vai negribējās pamest glāstošos upes ūdeņus un spert kāju uz zemes. Viņš baidījās, ka tur priekšā būs Suns. Vai koki pēkšņi sāks šņākt no helikopteru saceltā viesuļa.

Bet krastā bija tikai viegls rudens vējš, tikpat kluss un glāstošs kā upes straume. Kādēļ Suns viņam vairs nesekoja? Kādēļ vajātāji pārsviedās atkal uz pilsētu? Montegs klausījās. Klusums. Klusums.

«Millij,» viņš domāja. «Paraugies šajā plašumā. Ieklausies tajā! Ne mazākās skaņas. Bezgalīgs klu­sums. Nezin, kā tu to uztvertu? Varbūt kliegtu: «Ap­klusti! Apklusti!» Millij, Millij …» Viņam kļuva skumji.

Millijas nebija, un Suņa ari nebija, bet sausā siena smarža, kas vēdīja šurp no tālajiem laukiem, kaut ko atsauca Montega atmiņā. Reiz bērnībā viņš bija aiz­braucis uz kādu fermu un tur atklājis ko lielisku, proti, — ka aiz septiņiem nerealitātes plīvuriem, aiz televīzijas sienām un pilsētas robežas govis gremo zāli, cūkas vārtās saulē sasilušās peļķēs un suņi pa nokalnēm dzenā aitas.

Siena smarža un upes ūdeņu čala lika viņam domāt par to, cik labi būtu gulēt svaigā sienā kādas nomaļas fermas šķūnī tālu no trokšņainiem satiksmes ceļiem, zem vecu vējdzirnavu spārniem, kas, viegli čīkstot virs galvas, skaita garām slīdošos mirkļus. Visu nakti viņš klausītos tālās dzīvnieku balsīs, kukaiņu čirkstēšanā un koku šalkoņā.

Vēlu vakarā viņš droši vien lejā dzirdētu soļus. Viņš pieceltos sēdus un ieklausītos. Soļi pamazām attālinātos. Viņš atlaistos guļus un pavērtos ārā pa mazo lodziņu, un redzētu, ka fermas mājā nodziest ugunis un jauna, skaista meitene apsēžas uz palodzes un sāk raisīt vaļā savas matu pīnes. Tumsā viņu saskatīt nebūtu viegli, bet viņas seja atgādinātu mei­teni, kuru viņš pazina kaut kad ļoti sen, meiteni, kurai patika lietus un jāņtārpiņi un kura zināja, ko stāsta pienene, ja to mazliet paberž gar zodu. Tad viņa aties no siltās palodzes un uzkāps savā mēness gaismas pilnajā istabā. Un, kaut ari virs galvas rēks lidmašī­nas, ar savu draudīgo nāves balsi pāršķeļot debesis līdz horizontam, viņš mierīgi gulēs savā drošajā slēp­tuvē un vēros, kā apvāršņa malā rītausmas maigajā blāzmā dziest brīnumskaistas, svešādas zvaigznes.

No rīta viņš nejutīs noguruma, lai gan nebūs aizvē­ris acu, — jo siltās smaržas un viss lauku klusumā redzētais būs viņu pilnīgi atspirdzinājis, un tad viņš atskārtīs, ka visu nakti smaidījis.

Un lejā kāpņu galā viņu sagaidīs pārsteigums. Viņš lēni kāps zemē no siena panta un sārtajā saullēkta gaismā, līdz sāpei izjuzdams pasaules skaistumu, ieraudzīs savā priekšā mazu brīnumu.

Kāpņu galā būs nolikta glāze svaiga piena un pāris ābolu un bumbieru.

Pašlaik viņam neko vairāk nevajadzēja. Tikai kaut kādu pierādījumu, ka milzīgā pasaule grib viņu pie­ņemt un dot laiku pārdomāt visu, kas viņam bija jā­pārdomā.

Glāze piena, ābols un bumbieris …

Viņš izkāpa no ūdens.

Krasts gāzās viņam pretī kā paisuma vilnis. Tumsa, nepazīstamā apkārtne un miljons svešu stindzinoši saltā vēja nestu smaržu spieda viņu pie zemes. Viņš atlēca atpakaļ no smaržu un skaņu pilnās tumsas. Viņa ausīs dunēja, galva reiba. Zvaigznes krita viņam virsū kā liesmojoši meteori. Viņš gribēja mesties atpa­kaļ upē un ļaut, lai straume nes viņu — vienalga uz kurieni. Augstais, tumšais krasts Montegam atgādi­nāja milzīgo, nez no kurienes radušos vilni, kas reiz bērnībā, viņam peldoties, bija notriecis viņu no kā­

jām un iegrūdis sāļā, duļķaini zaļā tumsā, kur viņš tik stipri sarijās ūdeni, ka viņam kļuva nelabi. Pārāk daudz ūdens!

Pārāk daudz zemes.

Pēkšņi tumsā, kas slējās pretim kā siena, bija dzir­dama čaboņa. Iznira kāda ēna. Un divas acis. Pati nakts raudzījās viņā. Mežs urbās viņā savām acīm.

Suns!

Viņš bija tā pārguris, izmocījies, gandrīz noslīcis, tomēr ticis tik tālu, un nu, kad domājās esam drošībā un atvieglots izkāpa krastā, pēkšņi viņa priekšā…

Mehāniskais Suns!

Montegam izlauzās izmisīgs kliedziens. Tas bija pāri cilvēka spēkiem!

Ēna satrūkās un metās sāņus. Acis pazuda. Čabē­dams nobira sauss lapu lietus.

Montegs atkal bija viens pats.

Briedis. Tas taču bija briedis! Viņš sajuta aso mus- kusa smaku, sajaukušos ar dzīvnieka elpu, kurā jau­tās asiņu, sūnu un sveķu smarža, kamēr koki melnajā naktī skrēja viņam virsū un kāpās atpakaļ, skrēja virsū un kāpās atpakaļ viņa dunošo asiņu ritmā.

Zemi klāja bieza rudens lapu kārta, un Montegs brida pa tām kā pa sausu, čabošu upi, kas smaržo pēc krustnagliņām un siltiem putekļiem. Un kur tad vēl visas pārējās smaržas! Te smaržoja pēc zaļiem kartu­peļiem, kas visu nakti auksti un balti mēness gaismā nogulējuši tīrumā. Te smaržoja pēc mikspikliem un pētersiļiem. Te smaržoja pēc dzeltenajām sinepēm no tikko atvērtas burciņas. Te smaržoja pēc neļķēm no kaimiņu dārza. Montegs nolaida roku, un zāļu stiebri to skāra kā bērna glāsts. Un, kad viņš pacēla pirkstus pie sejas, tie smaržoja pēc lakricas.

Viņš stāvēja, ieelpodams zemes smaržu, un, jo dzi­ļāk viņš to ievilka krūtīs, jo dziļāk izjuta visu ap­kārtni. Viņš vairs nejutās tukšs un izsmelts. Te bija, ar ko piepildīt sevi. Un viņš zināja, ka tā būs vien­mēr.

Montegs klupdams gāja pa sauso lapu jūru.

Un pēkšņi šai svešajā pasaulē atradās kaut kas pa­zīstams.

Zem kājām kaut kas dobji nodzinkstēja.

Viņš pataustīja zāli uz vienu otru pusi.

Dzelzceļa sliedes.

Pamestas, rūsas saēstas dzelzceļa sliedes, kas cauri laukiem un mežiem gar upi veda prom no pilsētas ze­mes iekšienē.

Sis bija ceļš, pa kuru viņam jāiet. Šīs sliedes bija vienīgais zināmais, pazīstamais šai jaunajā pasaulē, maģiskais ceļvedis, kas viņam pagaidām bija tik ļoti nepieciešams, kamēr viņš dosies cauri krūmiem un brikšņiem, cauri smaržu un izjūtu jūrām, cauri lapu lietum un meža šalkām.

Montegs devās pa sliedēm uz priekšu.

Un, kā par brīnumu, viņš pēkšņi zināja kaut ko tādu, ko nekad nespētu pierādīt: reiz sen atpakaļ pa šo pašu ceļu bija gājusi Klarisa.

Pēc pusstundas, uzmanīgi ejot pa sliedēm, drebino­ties un skaidri jūtot, ka tumsa iesūcas visā augumā, acīs, mutē un degunā, ausīs džinkst un kājas sūrst no nātrēm un dzelkšņiem, viņš ieraudzīja tālumā uguni.

Tā nodzisa un atkal pamirdzēja, it kā tur mirkšķi­nātu kāda acs. Viņš apstājās, baidoties, ka ar savu elpu nenopūš vāro uguntiņu. Taču tā vēl arvien dega, un viņš lēni zagās tai klāt. Pagāja vismaz piecpa­dsmit minūtes, iekams viņš nokļuva līdz ugunskuram un, noslēpies aiz koka, sāka raudzīties tajā. Rāma, sārti balta, viegli trīsoša liesma… Šī uguns viņam bija kaut kas gluži jauns. Tā nededzināja, bet sildija\

Viņš redzēja pret siltumu pastieptas rokas un ne­kustīgas, liesmu atblāzmā spīdošas sejas, kamēr pa­šus cilvēkus slēpa tumsa. Viņš nezināja, ka uguns var būt tāda. Savu mūžu viņš nebija domājis, ka uguns var ne vien ņemt, bet arī dot. Pat smarža šai ugunij bija citāda.

Viņš neatjauta, cik ilgi tā stāvēja, ļaudamies muļ­ķīgai, taču tīkamai fantāzijai, it kā viņš būtu meža zvērs, ko ugunskurs izvilinājis no biezokņa. Viņam bija aste un valgas acis, un zvēra āda, purns, ragi un nagi, un, ja viņa asinis nolītu zemē, tā sāktu smaržot pēc rudens. Viņš stāvēja ilgi, ilgi un klausījās liesmu sprakšķēšanā.

Klusums bija ap ugunskuru, un klusums bija cil­vēku sejās, un tāpat šeit bija arī laiks, — laiks sēdēt zem kokiem pamesto sliežu tuvumā un ar vienu ska­tienu aptvert pasauli, it kā tā būtu šai ugunskurā iemests tērauda gabals, kas šiem cilvēkiem jāpār- kausē. Neparasta bija ne tikai šī uguns. Neparasts bija arī šis klusums. Montegs virzījās tuvāk šim klu­sumam, kas bija atbildīgs par visu pasauli.

Un tad sāka skanēt cilvēku balsis. Vārdus viņš ne­spēja saklausīt, tikai dzirdēja, ka tās lēni ceļas un krīt, runātājiem vērojot pasauli un izsakot savu vērtē­jumu. Viņi pazina šo zemi un kokus, un pilsētu viņpus upes pamesto sliežu galā. Viņi runāja par visu iespē­jamo, un pēc balsu intonācijas, kur zinātkāre mijās ar spēju brīnīties, viņš saprata, ka nav nekā tāda, kas šos cilvēkus neinteresētu. Un tad viens no tiem pa­cēla galvu un ieraudzīja viņu pirmo — vai varbūt septīto — reizi, un uzsauca:

— Tagad jūs droši varat nākt ārā!

Montegs ierāvās atpakaļ tumsā.

— Nebaidieties. Jūs tiekat gaidīts, — tā pati balss teica.

Montegs lēni tuvojās ugunskuram, kur sēdēja pieci veci vīri, ģērbušies tumši zilās rupja auduma biksēs un jakās, un tumši zilos kreklos. Viņš nezināja, ko sacīt.

— Sēdieties, — teica tas, kurš acīmredzot bija gal­venais. — Vai ieliet jums kafiju?

Montegs klusēdams noskatījās, kā tumšais, kūpo­šais šķidrums līst saliekamajā skārda krūzītē, ko viņam tūliņ pasniedza. Viņš nedroši iesūca malciņu, jūtot sev pievērstus ziņkārus skatienus. Kafija apde­dzināja viņa lūpas, bet tas bija pat patīkami. Ap viņu sēdošo cilvēku sejas bija apaugušas ar bārdu, taču tā bija kopta un apgriezta, un arī viņu rokas bija tīras. Kad Montegs pienāca, viņi, to apsveicot, bija piecē­lušies un nu atkal apsēdās. Montegs dzēra kafiju.

— Paldies, — viņš teica. — Sirsnīgs paldies.

— Esiet sveicināts, Monteg. Mans vārds ir Grein- džers. — Runātājs pastiepa viņam mazu pudelīti ar bezkrāsainu šķidrumu. — Iedzeriet arī šo. Tas izmai­nīs jūsu sviedru ķīmisko sastāvu. Pēc pusstundas jums būs gluži cita smaka. Ja reiz Suns dzenas jums pakaļ, tad labāk izdzeriet šo te līdz dibenam.

Montegs izdzēra rūgteno šķidrumu.

— Jūs odīsiet kā sesks, bet tas nekas, — Grein- džers sacīja.

— Kā jūs zināt manu vārdu? — Montegs jau­tāja.

Greindžers pamāja uz portatīvo televizoru.

— Mēs vērojām jūsu vajāšanu. Tā jau domājām, ka jūs pa upi dosieties dienvidu virzienā. Kad dzirdē­jām, ka jūs ejat pa brikšņiem kā piedzēries alnis, mēs neslēpāmies, kā parasti darām. Kad helikopteri pa­griezās atpakaļ uz pilsētu, mēs sapratām, ka esat iemeties upē. Bet pilsētā notiek brīnumu lietas. Pēdu dzīšana vēl arvien turpinās, taču pilnīgi pretējā vir­zienā.

— Pretējā virzienā?

— Paskatieties!

Greindžers ieslēdza portatīvo televizoru. Uz ekrāna ņirbēja ēnas un krāsas, it kā šai mazajā kastītē būtu ieslēgts kāds murgains sapnis, kuru šeit mežā dīvainā kārtā varēja pārlikt no rokas rokā.

— Pēdu dzīšana turpinās pilsētas ziemeļos! — dik­tora balss kliedza. — Policijas helikopteri koncentrēti Astoņdesmit septītās avēnijas s un Birztalu parka ra­jonā!

Greindžers pamāja.

— Viņi tikai inscenē vajāšanu. Pie upes jums izde­vās sajaukt viņiem pēdas. To viņi nedrīkst atzīt. Viņi zina, ka skatītāju uzmanību pārāk ilgi nav iespējams piesaistīt. Izrādei steigšus vajadzīgs atrisinājums! Ja viņi sāktu pārmeklēt upi, tas varētu ieilgt līdz rī­tam. Tādēļ viņi nu meklē upuri, lai ar lielu pompu nobeigtu izrādi. Vai redzat? Pēc pāris minūtēm Mon­tegs būs notverts!

— Bet kā tad …

— Tūlīt jūs redzēsiet.

Helikoptera vēderā paslēptā televīzijas kamera tika pievērsta tukšai ielai.

— Skatieties! — Greindžers čukstēja. — Tas būsiet jūs. Ielas galā atrodas upuris. Paskat, cik prasmīgi kamera strādā! Darbības vieta. Satrauktas gaidas. Iela perspektīvā. Tūlīt būs redzams kāds nabaga cil­vēks, kurš izgājis pastaigāties. Kāds īpatnis. Savād­nieks. Policija pazīst šos dīvainos tipus, kuri mēdz klejot apkārt līdz rītausmai gluži vienkārši bez kāda iemesla vai arī tādēļ, ka mocās ar bezmiegu. Tā viņus gadiem izsekojusi un labi zina viņu ieradumus. Savā reizē tas viss var noderēt. Un šodien, kā liekas, būs šāda reize. Šodien tas glābs viņu reputāciju. Ak dievs, skatieties!

Pie ugunskura sēdošie vīri pieliecās televizoram tu­vāk.

Ekrānā varēja redzēt, ka no šķērsielas iznāk kāds cilvēks. Objektīvā pēkšņi ielēca Mehāniskais Suns. Helikopteri raidīja uz darbības vietu vismaz duci starmešu kūļu, kas ieslēdza cilvēku baltā gaismas stabu lokā.

— Montegs atrastsl — diktors kliedza. — Meklē­šana beigusies!

Vīrs, kurš nepavisam nebija vainīgs, apmulsis pa­lika stāvot ar kūpošu cigareti rokā. Viņš skatījās uz Suni, nezinot, kas tas tāds ir. Un droši vien tā arī ne­uzzināja. Viņš pameta acis uz debesīm un gaudojoša­jām sirēnām. Televīzijas kamera nolaidās zemāk. Suns palēcās, un tā kustības precizitāte bija patiešām apbrīnojama. Pazibēja adata. Uz mirkli darbība tika apstādināta, lai skatītāji labāk saredzētu apjukušo upuri, tukšo ielu un tērauda nezvēru, kurš kā lode traucās uz mērķi.

— Monteg, palieciet stāvot! — balss no debesīm sauca.

Un tai pašā mirklī kā Suns, tā kamera no augšas krita upurim virsū. Suns sagrāba viņu kā spīlēs. Viņš kliedza. Viņš kliedza! Viņš kliedza!!

Ekrāns nodzisa.

Klusums.

Tumsa.

Montegs iešņukstējās un novērsās.

Klusums.

Vīri sēdēja nekustīgām sejām, kamēr no tumšā ekrāna atskanēja diktora balss: — Gūstīšana beigu­sies. Montegs ir miris. Noziedznieks saņēmis pelnīto sodu.

Tumsa.

— Tagad pārcelsimies uz Hotel Lux Debesu zāli, no kurienes raidīsim pusstundu garu programmu «Pirms rītausmas», kurā …

Greindžers izslēdza televizoru.

— Vai ievērojāt, ka šī cilvēka seja ne mirkli netika rādīta tuvplānā. Pat jūsu tuvākie draugi nespētu pa­teikt, vai tas bijāt vai nebijāt jūs. Operators deva vienīgi mājienu, bet cilvēku iztēle paveica pārējo. No­lādēts! — viņš nočukstēja. — Nolādēts!

Montegs klusēja un, pagriezies atkal pret televi­zoru, drebēdams raudzījās tumšajā ekrānā.

Greindžers aizskāra viņa plecu.

— Apsveicam ar augšāmcelšanos.

Montegs pamāja.

— Tagad mēs gribam jums stādīties priekšā, — Greindžers turpināja. — Freds Klements, bijušais To­masa Hārdija katedras vadītājs Kembridžas universi­tātē tai laikā, kad tā vēl nebija pārvērsta ar Atoma inženieru skolu. Doktors Simonss, Ortegas darbu pēt­nieks no Kalifornijas universitātes. Kolumbijas uni­versitātes profesors Vests, kas pirms daudziem ga­diem devis krietnu ieguldījumu ētikas problēmu pētī­šanā. Svētais tēvs Peidovers, kurš pirms trīsdesmit gadiem savu uzskatu dēļ vienā nedēļā pazaudēja draudzi un pēc kāda laika pievienojās mums. Kas at­tiecas uz mani, es esmu sarakstījis grāmatu «Vienas rokas pirksti» vai, citiem vārdiem, «Indivīda un sa­biedrības savstarpējās attiecības» un tagad nu atro­dos šeit\ Esiet sveicināts mūsu vidū, Monteg!

— Es starp jums galīgi neiederos, — Montegs ar pūlēm dabūja pār lūpām. — Visu mūžu esmu darījis vienīgi muļķības.

— Tas mūs nepārsteidz. Mēs visi esam darījuši pareizās muļķības, citādi tagad nebūtu šeit. Kamēr mēs bijām katrs par sevi, mūsu vienīgais ierocis bija niknums. Pirms gadiem es iesitu dedzinātājam, kad tas nāca sadedzināt manu bibliotēku. Kopš tā laika es bēguļoju. Monteg, vai gribat palikt pie mums?

— Jā.

— Ko jūs varat mums piedāvāt?

— Neko. Man bija daļa Ekleziasta un kaut kas no Apokalipses, bet nu vairs nav it nekā.

— Ekleziasta grāmata mums noderētu. Kur jūs to glabājāt?

— Šeit, — Montegs pielika roku pie pieres.

— Ā, — Greindžers pasmaidīja un pamāja.

— Vai tas ir slikti? Vai nepareizi? — Montegs jautāja.

— Nē, tieši otrādi. Tas ir lieliski! — Greindžers pa­griezās pret garīdznieku. — Vai mums ir Ekleziasta grāmata?

— Jā. Kāds vīrs, vārdā Heriss, no Jangstaunas.

— Monteng! — Greindžers cieši satvēra Montega plecu. — Esiet uzmanīgs. Saudzējiet sevi. Ja ar He- risu kaut kas atgadās, tad jūs būsiet Ekleziasta grā­mata. Redzat nu, — vienā mirklī jūs esat kļuvis bez­gala svarīga persona!

— Bet es esmu to aizmirsis!

— It nekas nepazūd. Mēs pratīsim atsvaidzināt jūsu atmiņu.

— Esmu centies atcerēties, bet velti.

— Nav ko pūlēties. Kad vajadzēs, jūs atminēsieties. Cilvēka atmiņa ir līdzīga fotoplatei, bet visu mūžu mēs to vien darām, kā cenšamies izdzēst to, kas tur iekšā. Divdesmit gados Simonss izstrādājis metodi, kā atsaukt atmiņā reiz izlasīto. Vai jūs kādudien gri­bētu lasīt Platona «Republiku»?

— Protams!

— Es esmu Platona «Republika». Vai gribat lasīt Marku Aurēliju? Misters Simonss ir Marks Aurēlijs.

— Būsim pazīstami, — misters Simonss sacīja.

— Ļoti priecājos, — Montegs teica.

— Bet tagad atļaujiet stādīt jums priekšā Džona- tanu Sviftu, politiskās satīras «Gulivera ceļojumi» au­toru! Un Čārlzu Darvinu, un Šopenhaueru, un Ein- šteinu, un filozofu Albertu Šveiceru. Te nu mēs

esam — Aristofāns un Mahatma Gandijs, un Gau- tama Buda, un Konfūcijs, un Tomass PIkoks, un To­mass Džefersons, un Ābrams Linkolns. Un Matejs, Marks, Lūkass un Jānis — visi jūsu rīcībā.

Vīri iesmējās.

— Tas nevar būti — Montegs iesaucās.

— Jā, jā, — Greindžers smaidīdams atbildēja. — Un arī mēs esam grāmatu dedzinātāji. Mēs grāmatas iz­lasām un sadedzinām, lai pie mums tās netiktu atras­tas. Mikrofilmas neattaisnoja cerības. Tā kā mēs vienmēr esam ceļā, tās būtu jānorok un vēlāk jāatrok, bet tas saistīts ar lielu risku. Grāmatas labāk jāglabā galvā, lai neviens tās neredz, neviens neko nenojauš. Mēs katrs esam gabaliņš vēstures vai literatūras, vai starptautisko tiesību. Bairons, Toms Peins, Makia- velli, Kristus — tas viss ir mūsu galvās. Bet ir jau vēls. Un sācies karš. Mēs esam šeit, bet tālumā pilsēta mirdz tūkstoškrāsainās ugunīs. Par ko jūs domājat, Monteg?

— Es domāju, kāds esmu bijis muļķis, cenzdamies rīkoties gluži viens pats, slēpdams grāmatas dedzinā­tāju mājās un dodams trauksmes signālus.

— Jūs darījāt visu, ko varējāt. Visas zemes mērogā šāda rīcība būtu pat ļoti iespaidīga. Bet mūsu plāns ir vienkāršāks un, kā mums šķiet, labāks. Mēs gribam sevī saglabāt zināšanas, kas, mūsuprāt, vēlāk būs va­jadzīgas. Nevienu mēs negribam aizskart vai sanik­not. Jo, ja mūs iznīcinās, ies bojā arī šīs zināšanas, ies bojā varbūt uz visiem laikiem. Mēs esam pilnīgi ne­kaitīgi — nakšņojam kalnos un klīstam gar pamestām sliedēm, un policija atstāj mūs mierā. Reizēm mūs aptur un pārmeklē, bet neatrod neko tādu, par ko va­rētu arestēt. Mūsu organizācija ir ļoti elastīga un iz­kaisīta pa visu zemi. Dažiem no mums ar plastiskām operācijām pārveidots izskats un pirkstu nospiedumi. Pašlaik mums ir drausmīgi grūti: mēs gaidām, kad sāksies un beigsies karš. Tas ir brfesmīgi, bet nav mūsu spēkos to novērst, mēs esam tikai niecīgs mazā­kums, saucēja balss tuksnesī. Varbūt pēc kara mēs varēsim būt pasaulei vairāk noderīgi.

— Domājat, ka tad jūs kāds uzklausīs?

— Ja neuzklausīs, mēs pagaidīsim. Grāmatas mu­tiski nodosim saviem bērniem, un tie savukārt nodos tās tālāk. Šādā veidā daudz kas, protams, tiks zau­dēts, bet ar varu cilvēkus nevar piespiest klausīties. Viņiem pašiem būs jāsāk domāt, kādēļ viss tā ir no­ticis, jāsāk saprast, kādēļ pasaule iznīcināta. Vienmēr tas tā nevar turpināties.

— Un jūsu ir daudz?

— Gar ceļiem un pamestām dzelzceļu sliedēm šo­dien ir tūkstošiem mūsējo — no ārpuses klaidoņi, iekšēji — bibliotēkas. Tas viss iznāca kaut kā pats no sevis. Katram no mums bija kāda grāmata, kuru viņš gribēja atcerēties. Klīzdami apkārt, mēs iepazināmies un divdesmit gados izveidojām kaut ko līdzīgu orga­nizācijai un izstrādājām darbības plānu. Galvenais — mums bija sev jāiedzen galvās, ka mēs paši par sevi neesam nekas, ka mums nav iemesla justies pārā­kiem. Mēs neesam nekas vairāk kā grāmatu vāki, kuri tās sargā no putekļiem. Daži no mums dzīvo nelielās pilsētiņās. Toro «Walden» pirmā grāmata — Grīnri- verā, otrā grāmata — Viloufāmā. Mērilendā ir kāda pilsētiņa ar divdesmit septiņiem iedzīvotājiem — tā­tad bumbas tur neviens nemetīs —, un šajā pilsētiņā ir visi Bertrana Rasela raksti. To gandrīz var šķirstīt kā grāmatu — tik un tik lapu katra cilvēka galvā. Un, kad beigsies karš, reiz pienāks diena, kad atkal tiks rakstītas grāmatas. Cilvēki sanāks kopā un norunās visu, ko zina, un mēs to iespiedīsim, bet pēc tam var­būt nāks jauns Tumsas laikmets, kad viss būs jāsāk atkal no gala. Bet cilvēkam ir tāda lieliska īpašība, ka viņš nespēkā nenolaiž rokas un nebaidās sākt visu ao gala, ja zina, ka tas ir nepieciešams.

— Ko mēs šovakar darīsim? — Montegs jautāja.

— Gaidīsim, — Greindžers sacīja. — Un drošības labad paiesim gar upi uz leju.

Viņš sāka bērt ugunskuram virsū zemi. Pārējie — arī Montegs — piepalīdzēja, un meža biezoknī kopī­giem spēkiem cilvēki nodzēsa ugunskuru.

Zvaigžņu gaismā viņi stāvēja upes malā.

Montegs paskatījās sava rokas pulksteņa mirdzo­šajā ciparnīcā. Pulkstenis bija pieci no rīta. Bija pa­gājusi viena stunda, kas viņam šķita gara kā mūžība, un viņpus upes sāka svīst gaisma.

— Kādēļ jūs man uzticaties? — Montegs jautāja.

Viens no vīriem tumsā sakustējās.

— Pietiek paraudzīties uz jums. Jūs sen neesat ska­tījies spogulī. Turklāt policija nebūtu inscenējusi tik plaša mēroga vajāšanu vienīgi tādēļ, lai atrastu mūs. Pāris ērmotu tipu ar dzejas rindām piebāztām galvām viņiem nav bīstami, un viņi to zina, un mēs tāpat. Kamēr visa tauta necitē Brīvības hartu un Konstitū­ciju, tikmēr nav iemesla uztraukties. Pietiek ar to, ka dedzinātāji laiku pa laikam šur tur ieved kārtību. Nē, policija mūs neaiztiks. Bet izskats jums tiešām ir briesmīgs.

Viņi devās gar upi uz dienvidu pusi. Montegs cen­tās ieskatīties ceļabiedru nogurušajās, grumbainajās sejās. Viņš meklēja tajās gaišumu, cīņas sparu, nā­kotnē gaidāmās uzvaras apziņu. Viņam šķita, ka no tām zināšanām, kuras šie cilvēki glabāja sevī, viņu sejām būtu jāmirdz kā laternām. Bet nekā tāda viņš nesaskatīja. Viss pirmīt redzētais gaišums tajās bija no ugunskura, un tagad šie vīri šķita parasti cil­vēki, kuri gadiem ilgi klīduši apkārt, gadiem ilgi mek­lējuši, redzējuši daudzu vērtību bojāeju un vecuma galā salasījušies kopā, lai noskatītos, kā krīt priekš­kars un nodziest ugunis. Viņi nepavisam nebija droši, ka tas viss, kas glabājās viņu galvās, liks gaišāk at­mirdzēt nākotnes rītausmai. Viņi zināja vienīgi to, ka viņu smadzenēs rindām stāv grāmatas neatgrieztām lapām, — stāv un gaida savus lasītājus, kuri pēc ga­diem tās varbūt atšķirs — cits tīrām un cits netīrām rokām.

Montegs vēl arvien raudzījās ceļabiedru sejās.

— Grāmatu nevajag vērtēt pēc vāka, — kāds sa­cīja.

Un visi, iedami talak, klusi iesmejās.

Atskanēja spiedzīga rēkoņa, un raķešu lidmašīnas jau bija pazudušas, iekams vīri pacēla galvas. Mon­tegs atskatījās uz tālumā esošo pilsētu; tur bija re­dzama tikai viegla atblāzma.

— Tur palika mana sieva.

— Jūtu jums līdz. Šais dienās pilsētām neklāsies viegli, — Greindžers teica.

— Dīvaini, ka es nejūtu viņas trūkumu, ka manī nav nekādu jūtu pret viņu, — Montegs sacīja. — Nu­pat es sapratu, ka pat tad, ja viņa nomirtu, es laikam nejustu nekādu nožēlu. Tas ir briesmīgi. Ar mani kaut kas nav labi.

— Paklausieties, ko jums teikšu, — Greindžers turpināja, saņemdams Montega roku un pašķirdams krūmus, lai atvieglinātu viņam ceļu. — Kad es biju zēns, nomira mans vectēvs. Viņš bija tēlnieks un ļoti labs cilvēks. Viņš mīlēja pasauli un cīnījās pret naba­dzību, un viņa rokas vienmēr kaut ko veidoja. Viņš taisīja mums rotaļlietas un savā mūžā izgatavoja ne­skaitāmus darinājumus. Un, kad viņš nomira, es pēkšņi sapratu, ka raudu nevis par viņu pašu, bet par to, ko viņš vairs nedarīs. Es raudāju tādēļ, ka veetēvs nekad vairs netaisīs rotaļlietas, negriezīs koka figū­riņas, nepalīdzēs mums audzēt baložus, nespēlēs vi­joli un nestāstīs joku stāstus tā, kā to neprata neviens cits. Vectēvs bija daļa no mums, kad viņš nomira, tā visa pēkšņi vairs nebija, un neviens nespēja šo robu aizpildīt. Viņš bija neparasts cilvēks. Viņš bija ļoti va­jadzīgs cilvēks. Es neesmu varējis samierināties ar viņa nāvi. Bieži es domāju tieši par to, cik daudz brī­nišķu kokgrebumu viņa nāve sev paņēma līdz, cik daudz joku stāstu palika neizstāstītu, cik daudz ba­ložu nenoglāstītu. Viņš veidoja pasauli. Viņš deva pasaulei kaut ko no sevis. Tai naktī, kad viņš nomira, tā kļuva daudz, daudz nabagāka.

Montegs klusēdams soļoja tālāk. —Millij, Millij, — viņš čukstēja. — Millij…

— Kā, lūdzu?

— Mana sieva … Millija … Nabaga Millija. It neko nevaru atcerēties. Es neredzu, ka viņas rokas kādreiz būtu ko darījušas. Tās tikai karājas viņai gar sāniem, guļ klēpī vai tur cigareti.

Montegs pagriezās un atskatījās.

Bet ko tu pats esi pilsētai devis?

Pelnus.

Ko cilvēki cits citam ir devuši?

Neko.

Greindžers stāvēja Montegam līdzās un arī raudzī­jās atpakaļ.

— Katram ir jāatstāj kaut kas pēc sevis, vectēvs teica, — dēls vai grāmata, vai arī glezna, paša uzcelta māja vai vismaz siena, paša darināts kurpju pāris vai paša rokām iestādīts dārzs. Katram ir jāatstāj kaut kas tāds, ko dzīves laikā skārušas viņa rokas un kur pēc nāves patvērusies viņa dvēsele, un, kad ļaudis vē­ros viņa stādīto koku vai puķi, šai brīdī viņš atkal būs dzīvs. Nav svarīgi, ko cilvēks dara, vectēvs teica, svarTgi tikai, lai viss, kam viņš pieskaras, kļūtu citāds, lai tajā paliktu daļa viņa paša. Tieši tur slēpjas at­šķirība starp vienkāršu mauriņa pļāvēju un īstu dārz­nieku, vectēvs teica. Pirmais nāk un aiziet, kā nebijis, bet otrais ir ieguvis nemirstību.

Greindžers saņēma Montega roku.

— Reiz pirms piecdesmit gadiem vectēvs parādīja man vairākas filmas par Fau-2 reaktīvajiem šāvi­ņiem, — viņš turpināja. — Vai jums kādreiz gadījies redzēt no divsimt jūdžu attāluma atombumbas sēni? Tas ir nieks, tīrais sīkums pret dabas varenību. Vec­tēvs man reizes desmit rādīja šo filmu un teica, viņš cerot, ka pienāks diena, kad pilsētas atvērs savas ro­bežas un ielaidīs sevī neskarto dabu, kura vienmēr atgādinās, ka uz zemes mums piešķirts visai maz vie­tas, ka dzīvojam dabas ielenkumā, kura ar vienu pūtienu vai taifūna vilni var paņemt atpakaļ to, ko de­vusi, lai mēs saprastu, ka neesam visuvareni. Ja nebū­sim modri, tā mūs pazudinās. Vai saprotat?'—Grein­džers pagriezās pret Montegu. — Mans vectēvs jau sen kopš miris, bet, ja jūs atvērtu manu galvaskausu, tad smadzeņu rievās patiešām atrastu viņa pirkstu iespie­dumus. Viņš veidoja mani. Kā jau es teicu, viņš bija tēlnieks. Es ienīstu romiešu Status Quo, viņš man sacīja. Cilvēkam alkaini jātver viss skaistais, jādzīvo tā, it kā tūlīt būtu jāmirst. Pasaulē jāraugās redzīgām acīm. Tajā ir daudz vairāk brīnumaina nekā jebkurā par naudu pērkamā brīnumu mašīnā. Neprasiet ne­kādu garantiju, jo tāda zvēra pasaulē nav. Un, ja ir, tad tas līdzīgs sliņķim no pērtiķu sugas, kas dien­dienā guļ kokā ar galvu uz leju un tā noguļ visu mūžu. Pie velna to visu, vectēvs teica. Vajag labi dūšīgi sakratīt koku, lai sliņķis uz pēcpuses noveļas zemē.

— Skatieties! — Montegs iekliedzās.

Sai brīdī sākās un beidzas karš.

Vēlāk viņi pat nespēja pateikt, vai vispār bija ko redzējuši. Varbūt tikai gaismas uzliesmojumu un kādu kustību tumšajās debesīs. Varbūt vienu mirkli viņiem virs galvām desmit, piecu vai vienas jūdzes augstumā kā milzu riekšas izsēti graudi atradās reak­tīvie bumbvedēji, kas traucās ar piectūkstoš jūdžu ātrumu stundā, un drausmīgi ātri un reizē briesmīgi lēni uz mostošos pilsētu sāka krist bumbas. Bombar­dēšana faktiski beidzās tai brīdī, kad bumbvedēju tē­mēšanas iekārtas ieraudzīja mērķi. Tikpat ātri kā iz­kapts vēziens karš bija cauri. Tas beidzās tai mirklī, kad tika nospiests bumbu metēja slēdzis. Kamēr bumbas sasniedza mērķi — šis brīdis, garš kā mū­žība, ilga trīs sekundes —, ienaidnieka lidmašīnas bija pazudušas kā lodes, kurām dabas bērns vispār netic, jo nav tās redzējis, bet viņa sirds pēkšņi apstā­jas, augums saļimst, plūst asinis, smadzenēs pazib dārgu atmiņu drumslas, un viņš, nesapratis, kas no­ticis, mirst.

Tas bija kaut kas neticams. Tikai viens vēciens. Montegs redzēja, kā dzelzs dūre nozib pār tālumā esošo pilsētu, un zināja, ka tūlīt ierēksies lidmašī­nas, kas, savu darāmo nodarījušas, it kā sacīs: sa­grūsti, ej bojā, mirsti, tā ka nepaliek akmens uz ak­mens.

Vienu mirkli Montegs ar savu domu spēku un bez­palīdzīgi paceltām rokām aizturēja bumbas gaisā. — Bēdziet! — viņš kliedza Feiberam. — Bēdziet! — viņš kliedza Klarisai. — Bēdz, bēdz! — viņš kliedza Mildredai. Bet tad atcerējās, ka Klarisa ir mirusi. Un Feibers atrodas kaut kur kalnos, ceļā ar rīta autobusu no viena iznīcināma objekta uz otru. Iznīcība vēl ka­rājās gaisā, taču nebija novēršama. Pirms autobuss nobrauks piecdesmit jardu, pilsēta, uz kuru tas devās, būs noslaucīta no zemes virsas, bet tā, kuru tas bija atstājis, pārvērsta pelnu un gruvešu kaudzē.

Un Mildreda …

— Bēdz, bēdz\

īsu sekundes daļu, kamēr bumbas vēl atradās gaisā jardu, pēdu, collu no Mildredas viesnīcas jumta, kādā istabā Montegs redzēja savu sievu. Viņš redzēja, kā viņa, noliekusies uz priekšu, skatās ņirbošajās televī­zijas sienās, no kurām, ne mirkli neapklusdami, ar viņu runā «radinieki» — tie tarkšķēja vienā gabalā, sauca viņu vārdā un smaidīja viņai pretim, ne ar puš- #*plēstu vārdu nepieminot bumbu, kura jau bija viņai gandrīz virs galvas. Mildreda urbās ar skatienu sie­nās, it kā cerot tur ieraudzīt savu mokošo bezmiega nakšu iemeslu. Viņa tiektin tiecās pretim šīm sienām, it kā gribētu mesties iekšā ņirbošo krāsu bezgalībā, ienirt un nogrimt tukšajā jautrībā.

Krita pirmā bumba.

— Mildred!

Bet varbūt — kurš gan to pateiks? — vispirms no zemes nozuda tieši milzīgās televīzijas stacijas ar savu krāsu un gaismas ņirbu un tukšo vārdu plū­diem?

Montegs, nokrizdams uz mutes zemē, redzēja un sajuta (vismaz viņam šķita, ka viņš redz un jūt), kā sienas Mildredas priekšā satumsa un no burvju priz­mām pārvērtās vienkāršos spoguļos, un Mildreda iekliedzās, jo tajā sekundes daļā, kas viņai bija atlicis, viņa ieraudzīja savu seju — baismīgi tukšu un atbai­došu, gluži vienu tukšajā istabā —, seju, kura acīm aprija sevi, un, attapusies, ka tā ir viņējā, aši pameta skatienu augšup, un tai mirklī ēka sabruka viņai pār galvu un līdz ar simtiem tonnu ķieģeļu, metāla, koka un apmetuma, līdz ar citu stāvu iemītniekiem rāva viņu lejā līdz pagrabam, kur sprādziens aiznesa viņus visus bezjēdzīgā, muļķīgā nāvē.

— Atceros! Atceros! — Montegs piekļāvās zemei. — Tas bija Čikāgā. Pirms daudziem gadiem. Millija

un es. Tur mēs satikāmies. Nu es atceros! Čikāgā. Pirms daudziem gadiem.

Pāri upei nāca gaisa triecienvilnis, apvēla vīrus kā domino kauliņus, uzrāva gaisā ūdens stabu, sagrieza putekļu vērpeti un, kokiem vaidot, pazuda dienvidu virzienā. Montegs, acis aizmiedzis, pieplaka zemei, it kā gribētu iespiesties tajā. Kad viņš uz mirkli pavēra plakstus, tad bumbu vietā gaisā redzēja pilsētu — pārvērtušos līdz nepazīšanai, ar neticami augstām ēkām, kādas neviens nekad nav uzcēlis, kādas neviens pat sapņos nav redzējis, ar ēkām, kas austas no sabir- zuša cementa šļācēm un mirdzošām metāla šķēpelēm un apvērstas otrādi, ar durvīm logu vietā. Sī pilsēta laistījās kā ūdenskritums, kas nevis gāžas lejup, bet šaujas augšup, mirkli sastinga gaisā kā fantastiska, daudzkrāsaina freska un tad sabruka pīšļos un putek­ļos.

Grāviens nāca pēc tam.

Montegs gulēja zemē cementa putekļiem pilnām acīm un zobiem un, slāpdams vai nost, asarām līstot, pēkšņi atcerējās … Vai tiešām? Jā, daļa no Ekleziasta un Apokalipses. Ātrāk, ātrāk fiksēt to atmiņā, iekams tā atkal nav izgaisusi, iekams nav norimis satricinā­jums, iekams nav noklusis vējš. Ekleziasta grāmata. Te nu tā bija. Pieplacis zemei, kura vēl drebēja, viņš domās sāka skaitīt rindu pēc rindas un atkārtoja tās atkal un atkal, un vārdi nu plūda raiti un viegli, un «Dentemas» reklāma netraucēja, un viņam šķita, it kā pats sludinātājs stāvētu līdzās un raudzītos viņā …

— Nu tas ir noticis, — kāda balss sacīja.

Vīri gulēja, kampjot gaisu kā krastā izmestas zi­vis. Viņi tvērās pie zemes, kā bērni tveras pie kaut kā pazīstama, un, kaut arī zeme bija auksta un mirusi, cieši jo cieši turējās tajā, un kliedza, lai nepārsprāgtu bungādiņas un lai neaptumšotos prāts, un arī Mon­tegs kliedza, turoties pretim baismajam vējam, kas šaustīja viņu sejas uri lūpas un lika asiņot deguniem.

Putekļu mākonis nosēdās, un tad iestājās bezga­līgs klusums. Un viņam, guļot pie zemes, šķita, ka viņš nu redz katru puteklīti, katru zāles stiebriņu, dzird katru kliedzienu, vaidu un čukstu šai pasaulē. Kopā ar putekļiem nolaidās klusums un līdzi tam arī laiks, kas viņiem bija tik nepieciešams, lai viss no­nāktu līdz viņu apziņai.

Montegs paskatījās uz upi. Vai mēs iesim uz priekšu gar krastu? Tad viņš pameta acis uz vecajām sliedēm. Varbūt dosimies tālāk pa šo ceļu? Vai varbūt tagad iesim pa šosejām, un mums būs laiks visu uz­ņemt sevī. Un vēlāk tas, kaut kur nogūlies mūsos, iz­paudīsies mūsu vārdos un darbos. Jau šodien pat mēs dosimies ceļā, lai īsti redzētu pasauli, lai vērotu, kā tā dzīvo un elpo, lai saprastu, kāda tā ir. Tagad es gribu redzēt visu, visu! Un, kaut arī nekas no tā vēl nebūs mans, kādreiz vēlāk tas kļūs par tādu, es to pa­darīšu par savu. Es gribu vērot pasauli redzīgām acīm, jo tikai tad varēšu piekļūt tai klāt, ja to iesūkšu asinīs un miljons reižu dienā izlaidīšu caur sirdi. Es tik cieši gribu to satvert, lai tā nekad vairs neizslī- dētu. Un kādu dienu tā visa būs mana. Ar vienu pirkstu jau esmu tai pieskāries. Tas ir iesākums.

Vējš norima.

Montegs un pārējie brīdi vēl gulēja tādā kā pusne- maņā, nespējot piecelties, lai atkal ķertos pie ikdienas darbiem — kurinātu ugunskurus, gādātu pārtiku, liktu kustēties rokām un kājām. Viņi mirkšķināja pieputē­jušās acis. Viņu satrauktā elpa kļuva arvien lēnāka, arvien mierīgāka …

Montegs uzrausās sēdus. To pašu darīja arī pārējie. Pie melnā horizonta sārtoja šaura ausmas svītra. Gaiss bija vēss, un tuvojās lietus.

Greindžers piecēlās, aptaustīja savas rokas un kā­jas un, klusi lādoties, asarām ritot pār vaigiem, smagi aizklumburoja līdz upei un paskatījās uz augšteces pusi.

— Pilsēta nolīdzināta ar zemi, — pēc laba laika viņš sacīja. — Tā atgādina cepamā pulvera čupiņu. Itin nekas nav palicis pāri. — Un pēc ilgas klusēša­nas atsāka: — Diez, vai daudzi zināja, ka tas ir sa­gaidāms? Cik daudzus tas pārsteidza negaidīti?

«Bet cik daudz pilsētu aizgājis bojā citās zemeslo­des daļās?» Montegs domāja. «Un cik daudz tepat, mūsu zemē? Simts, tūkstotis?»

Viens no vīriem uzrāva sērkociņu, izņēma no kaba­tas sausu papīru, aizdedzināja un pabāza zem kāda zāles un lapu kušķīša, pēc brīža uzmeta tam virsū sī­kus zariņus, kuri no slapjuma šņāca un čūkstēja, bet beidzot iedegās ar gaišu liesmu, un tā cēlās augstāk un augstāk, un lēca saule, un vīri, novērsušies no upes, lēni tuvojās ugunskuram un klusējot noliecās sasildīties, un saules stari skāra viņu plecus.

Greindžers attina pergamenta papīru un izņēma gabalu šķiņķa.

— Iekodīsim, — viņš teica. — Bet pēc tam dosi­mies atpakaļ gar upi uz augšu. Tur mēs būsim vaja­dzīgi.

Kāds pasniedza nelielu cepamo pannu. Pēc brīža uz tās jau čurkstēja šķiņķis, piepildot rīta gaisu ar savu aromātu. Visi klusējot vēroja cepšanas rituālu.

— Fenikss, — Greidžers, raugoties ugunī, sacīja.

— Kas?

— Sensenos laikos virs zemes dzīvojis kāds muļķa putns — Fenikss —, kurš ik pa simts gadiem sakūris sārtu un pats sevi sadedzinājis. Tas droši vien bijis tuvs cilvēka radinieks. Bet no pelniem tas katrreiz atdzimis atkal no jauna. Mēs, cilvēki, atkal un atkal darām tāpat kā šis putns, tikai ar vienu atšķirību. Mēs saprotam, ka esam izdarījuši kaut ko briesmīgu. Mēs zinām, cik daudz reižu tas atkārtojies pēdējos tūkstoš gados, un, tā kā mēs to apzināmies un tas vienmēr ir mūsu acu priekšā, kādu dienu mēs pārstāsim kurt bēru sārtus un paši lēkt tajos iekšā. Ar katru paaudzi rodas vairāk tādu, kuri atceras cilvēces pieļautās kļūdas.

Greindžers noņēma pannu no uguns, ļāva šķiņķim atdzist, un tad vini, domīgi klusēdami, ieturēja mal­tīti.

— Tagad iesim gar upi uz augšu, — Greindžers sa­cīja. — Un atcerieties, ka mēs neesam nekas. Mēs paši neesam svarīgi. Svarīgs ir tikai tas, ko mēs glabājam sevī, jo kādu dienu tas var kādam noderēt. Bet pat tais senajos laikos, kad grāmatas bija mums pieeja­mas, mēs nepratām ņemt to, ko tās dod. Mēs aptrai­pījām mirušo piemiņu. Mēs spļāvām uz to cilvēku ka­piem, kuri bija dzīvojuši pirms mums. Tuvākajā ne­dēļā, mēnesī un gadā mēs sastapsim daudz vientuļu cilvēku. Un, kad viņi jautās, ko mēs darām, tad teik­sim: mēs cenšamies atcerēties. Un galu galā mēs uz­varēsim. Kādu dienu mēs atcerēsimies tik daudz, ka uzbūvēsim vislielāko ekskavatoru visas cilvēces vēs­turē un izraksim visdziļāko kapu, kāds vien ir re­dzēts, un uz visiem laikiem apbedīsim tur karu. Bet nu mums jāiet. Vispirms mēs uzcelsim spoguļu fab­riku un kādu laiku ražosim vienīgi spoguļus un labi ieskatīsimies sevī.

Viņi pabeidza brokastot un nodzēsa ugunskuru. Diena visapkārt kļuva arvien gaišāka, it kā lampai ar sārtu kupolu kāds būtu uzgriezis lielāku degli. Aizli­dojušie putni atgriezās un apmetās kokos.

Montegs sāka soļot uz ziemeļiem un pēc brīža izbrī­nīts redzēja, ka iet vīru pulciņa priekšgalā. Viņš gri­bēja palaist Greindžeru garām, bet tas paraudzījās uz viņu un klusēdams pamāja. Montegs gāja tālāk. Viņš paskatījās uz upi un uz debesīm, un sarūsējušajām sliedēm, kas veda uz turieni, kur bija fermas un siena pilni šķūņi, uz turieni, kur nakti bija gājuši daudzi tādi paši pilsētu pametuši cilvēki. Vēlāk — pēc mē­neša, pusgada vai gada viņš viens pats vēlreiz šeit at­griezīsies un ies tik ilgi, kamēr tos panāks, un atgrie­zīs tos atpakaļ.

Bet tagad viņiem priekšā bija garš gājiens, kas ilgs līdz pusdienas laikam, un, ja viņi soļoja klusēdami, tad tādēļ, ka visiem bija daudz, ko pārdomāt, un daudz, ko atcerēties … Varbūt vēlāk, kad saule pacel­sies augstāk un būs kļuvis siltāks, viņi sāks runāt vai varbūt noskaitīs to, ko katrs atcerējies, lai pārlie­cinātos, lai skaidri zinātu, ka tas viss ir drošs viņu atmiņā. Montegs juta, ka vārdi sāk viņā lēni kūsāt un virt. Ko viņš teiks, kad pienāks viņa kārta? Ko viņš spēs dot tādai dienai kā šī, lai mazliet atvieglinātu garo ceļu? Katrai lietai ir savs nolikts laiks. Jā… Savs laiks, kad graut, un savs laiks, kad celt. Jā… Savs laiks, kad klusēt, un savs laiks, kad runāt. Jā, tā bija. Bet tālāk? Kā ir tālāk?

Un abās pasēs upei bija dzīvības koks, kas nesa augļus divpadsmit reizes, katru mēnesi savu augli, un viņa lapas bija tautām par dziedināšanu.

«Jā, tas lai paliek uz pusdienas laiku,» Montegs no­domāja. «Uz pusdienas laiku, kad mēs sasniegsim pil­sētu.»