451 grāds pēc Fārenheita

OTRA DAĻA Siets un smiltis

Viņi lasīja visu pēcpusdienu, kamēr pār klusuma pārņemto māju lija auksts novembra lietus. Viņi sēdēja gaitenī, jo televīzijas istaba šķita pārāk tukša un pelēka, kad uz sienām nebija zibošo raķešu un konfeti ņirbošo varavīkšņu, un zeltītos tērpos ģērbto sieviešu, un melnos samta uzvalkos tērpto vīriešu, kuri vilka ārā no sudraba cilindriem simts mārciņu sma­gus trušus. Televīzijas istaba bija mirusi, un Mildreda ar tukšu skatienu raudzījās tajā, kamēr Montegs soļoja šurpu turpu, pa laikam pietupās un reizes des­mit skaļi nolasīja kādu lappusi.

«Mēs nevaram precīzi pateikt, tieši kurā brīdī dzimst draudzība. Ja traukā pilina ūdeni, tad ir kāds viens, pēdējais piliens, no kura tas sāk plūst pāri malām. Tāpat arī laipnības izpausmē ir kāds viens, pēdējais piliens, no kura sāk plūst pāri malām sirds.»

Montegs sēdēja, klausoties lietū.

— Varbūt tas ir sacīts par šo meiteni, kura dzī­voja tepat mums līdzās? Man tik daudz bijis par viņu jādomā.

— Viņa ir mirusi. Dieva dēj, runāsim par kaut ko citu.

Montegs, nepaskatījies uz sievu, drebēdams devās uz virtuvi, kur ilgi pa-lika stāvot pie loga un vēroja lietu sitamies rūtīs, bet tad, kad drebuļi pārstāja, atgriezās krēslainajā gaitenī un atvēra jaunu grā­matu.

«Cilvēks grib runāt tikai par sevi.» Piemiegtām acīm viņš pavērās sievā. «Cilvēks grib runāt tikai par sevi.»

— To es saprotu, — Mildreda teica.

— Bet Klarisa nerunāja tikai par sevi. Viņa runāja par citiem un arī par mani. No visiem gadu gaitā sastaptiem cilvēkiem vienīgi viņa man tiešām patika. Vienīgi viņa man raudzījās tieši acīs, it kā es kaut ko nozīmētu. — Viņš pacēla abas grāmatas. — Šie rakst­nieki jau sen ir miruši, bet es zinu, ka viss šeit rakstī­tais tā vai citādi saistīts ar Klarisu.

Ārā lietū pie durvīm bija dzirdama klusa skrāpē­šanās.

Montegs sastinga, Mildreda ievaidējās un pieplaka pie sienas.

— Tur kāds … pie durvīm … bet automāts … klusē…

— Es to atvienoju.

Aiz sliekšņa bija dzirdama viegla ošņāšana un jūtama elektrības izlādes smarža.

Mildreda iesmējās.

— A, tas taču ir tikai suns! Vai gribi, lai dzenu to prom?

— Ne soli,_vai dzirdi!

Klusums. Arā lija auksts lietus. Un no aizslēgt© durvju apakšas nāca elektrības izlādes smarža.

— Lasām tālāk, — Montegs mierīgi sacīja.

Mildreda paspēra grāmatu sāņus.

— Grāmatas nepavisam nav tas, kas cilvēki. Tu

lasi, un es lūkojos apkārt, taču nevaru nevienu ierau­dzīt!

Montegs paskatījas uz televīzijas istabas sienām: tās bija nedzīvas un pelēkas kā okeāna ūdeņi, taču varēja atkal sākt mutuļot, tiklīdz tiks iedegta elek­triskā saule.

— Bet «radinieki» ir dzīvi cilvēki. Viņi runā, es smejos, un viņi smejas. Un kur tad vēl krāsas!

— Jā, es zinu.

— Ja kapteinis Bītijs uzzinās par šīm grāma­tām … — Mildreda brīdi padomāja. Viņas seju pār­ņēma apjukums un tad šausmas. — Viņš var node­dzināt mūsu māju un «radiniekus»! Tas būtu bries­mīgi! Padomā, cik daudz te ieguldīts! Kādēļ man vajag lasīt šīs grāmatas? Saki, kādēļ

— Kādēļ! Kādēļ! — Montegs iekliedzās. — Pagā­jušo nakti es redzēju pretīgu čūsku. Tā bija nedzīva un reizē dzīva. Tai nebija acu, taču tā redzēja. Vai gribi paskatīties uz šo čūsku? Tā atrodas ātrās palī­dzības slimnīcā. Tur ir arī sīki aprakstīts ziņojums, kādu draņķi no tevis tā izsūkusi! Varbūt gribi aiziet un izlasīt? Nezinu tikai, vai tas jāmeklē ailē «Gajs Montegs» vai «Šausmas», vai «Karš». Vai varbūt gribi aiziet uz māju, kuru mēs vakarnakt nodedzinā­jām? Pameklēt pelnos tās sievietes kaulus, kura pati aizgāja nāvē? Bet Klarisa Maklelāna? Kur lai meklē­jam viņu? Varbūt morgā? Vai dzirdi!

Pāri mājai aiztraucās bumbvedēji, kaucoši gaudo­jot, dārdot un svilpjot kā milzīgs, neredzams Visumā rotējošs ventilators.

— Nolādētā pasaule! — Montegs iesaucās. — Mūž­dien tie lido pār mūsu galvām! Ik mirkli mūsu dzīve ir apdraudēta! Kādēļ neviens par to nerunā? Kopš 1960. gada mēs esam sākuši un uzvarējuši divus atomkarus! Vai tādēļ, ka mums mājās tik jautri, mēs esam aizmirsuši visu pasauli? Vai mēs neesam tik bagāti tādēļ, ka pārējā pasaule grimst nabadzībā? Kā dzirdēju, citur cilvēki dzīvojot badā, kamēr mēs esam paēduši. Un citur strādājot vaiga sviedros, kamēr mēs tikai līksmojamies. Laikam tādēļ mūs tik ļoti ienīst? Reiz pirms gadiem es dzirdēju runājam, ka visi mūs briesmīgi ienīstot. Vai zini, kādēļ? Es nudien nezinu! Bet varbūt šīs grāmatas atvērs mums acis. Varbūt tās pasargās mūs no vecajām, bezjēdzīgajām kļūdām! Bet tavi sasodītie idioti par to vēl nekad nav runā­juši, Millij, nu kā tu nesaproti? Ja mēs katru dienu lasītu stundu vai divas, tad varbūt…

Zvanīja tālrunis. Mildreda paķēra klausuli.

— Ena! — viņa priecīgi iesmējās. — Jā, vakara programmā ir «Baltais klauns».

Montegs iegāja virtuvē un nosvieda grāmatu uz galda.

— Monteg, tu esi pēdīgais stulbenis, — viņš teica. — Bet ko darīt tālāk? Ziņot par grāmatām vai lūkot tās aizmirst? — Viņš atkal atvēra savu grāmatu, cenzdamies nedzirdēt Mildredas smieklus.

«Nabaga Millija,» viņš nodomāja. «Nabaga Mon­teg, jo arī tu nespēj saprast šīs grāmatas. Bet kur gan lai lūdzu palīdzību, kur lai atrodu sev skolotāju, kad tik daudz gadu jau pazaudēts?»

«Pag, pag!» Viņš aizvēra acis. «Jā, nu kā tad!» Un atkal viņš domāja par zaļo parku, kur pirms gada reiz bija iegriezies. Pēdējā laikā viņš bieži to atcerē­jās, bet nu atmiņā iznira viss, kas tur bija noticis, kad vecais, melnajā ģērbtais vīrs, viņu ieraugot, kaut ko aši paslēpa kabatā.

…Vecais vīrs pietrūkās kājās, it kā gribētu bēgt.

— Pagaidiet! — Montegs teica.

— Es neesmu it neko nodarījis! — vecais vīrs dre­bēdams izsaucās.

— Neviens nesaka, ka jūs būtu.

Brīdi viņi sēdēja klusēdami maigi zaļajā lapotnes gaismā, un tad Montegs sāka runāt par laiku, un vecais vīrs viņam klusi atbildēja. Tā bija dīvaina, rimta saruna. Vecais vīrs viņam pastāstīja, ka bijis angļu valodas profesors, atlaists no darba pirms četr­desmit gadiem, kad studentu un līdzekļu trūkuma dēļ slēgtas visas humanitārās koledžas. Viņu sauca Fei- bers, un, kad bailes izzuda, viņš sāka runāt arvien raitāk un plūstošāk, raugoties debesīs, parkā un kokos, un, kad bija pagājusi kāda stunda, viņš noskaitīja Montegam kaut ko no galvas, un Montegs saprata, ka tā ir dzeja. Tad vecais vīrs, kļuvis vēl drošāks, noskaitīja vēl kaut ko, un arī tā bija dzeja. Feibers maigi izrunāja katru vārdu, turot plaukstu uz mēteļa kreisās kabatas, un Montegs zināja, ka tikai jāpastiepj roka, lai no tās izvilktu dzeju krājumu. Bet roku viņš tomēr nepastiepa. Viņa rokas — liekas un nevajadzīgas — stingi gulēja viņam uz ceļgaliem.

— Es, ser, nerunāju par konkrēto, — Feibers sacīja. — Es runāju par būtisko. Es šeit sēžu un apzi­nos, ka esmu dzīvs.

Vairāk nekas arī nenotika. Stundu ilgs monologs, dzeja, šī piebilde, un tad vecais vīrs, nemaz neņemot vērā, ka Montegs ir dedzinātājs, drebošiem pirkstiem uzrakstīja viņam uz papīra strēmeles savu adresi.

— Jūsu kartotēkai, — viņš teica, — ja sāksiet uz mani dusmoties.

— Es nedusmojos, — Montegs izbrīnīts atbildēja.

Gaitenī skanēja Mildredas spiedzīgie smiekli.

Montegs, iegājis guļamistabā, atvēra sienas skapi un pārskatīja savu kartotēku ar uzrakstu: Turpmākai izmeklēšanai (?). Tur bija arī Feibera kartīte. Viņš nebija veco vīru nodevis, bet adresi tomēr paturējis.

Montegs uzgrieza tālruņa numuru. Reizes desmit vada viņā galā signāls sauca Feibera vārdu, līdz bei­dzot klausulē atskanēja profesora vārgā balss. Mon­tegs paskaidroja, kas zvana. Atbilde bija ilga klusē­šana.

— Jā, mister Monteg?

— Profesor Feiber, gribu jums uzdot kādu dīvainu jautājumu. Sakiet, cik mūsu zemē ir palicis bībeles eksemplāru?

— Nesaprotu, par ko jūs runājat!

— Es gribu zināt, vai vēl ir palicis kaut vai viens bībeles eksemplārs.

— Jūs laikam gribat izlikt man lamatas. Es nepa­visam nedomāju ar kuru katru runāt pa tālruni!

— Cik Šekspīra un cik Platona grāmatu?

— Nevienas! Jūs to zināt ne sliktāk par mani. Itin nevienas!

Feibers nolika klausuli.

Arī Montegs darīja to pašu. Itin nevienas! Viņš to, protams, jau zināja no dedzinātāju depo sarakstiem, taču diez kādēļ gribēja dzirdēt vēl arī no Feibera.

Gaitenī Montegs sastapa Mildredu sajūsmā staro­jošu seju.

— Šovakar atnāks manas draudzenes!

Montegs parādīja viņai kādu grāmatu.

— Tā ir Vecā un Jaunā derība un bez tam …

— Nesāc nu atkal visu no gala!

— Iespējams, tas ir vienīgais eksemplārs, kas vis­pār saglabājies.

— Šodien pat atdod to atpakaļ, dzirdil Kapteinis Bītijs zina, ka tev tā ir!

— To nu gan viņš laikam nezina, tieši kādu grā­matu esmu nozadzis. Es atdošu tās vietā citu. Bet kuru? Vai Džefersonu? Vai varbūt Toro? Kura no tām ir mazvērtīgāka? Bet, ja nu es atdodu citu un Bītijs tomēr zina, tieši kuru nozagu, tad viņam kļūs pilnīgi skaidrs, ka mums te ir vesela bibliotēkai

Mildredas lūpas sašķobījās.

— Redzi nu, ko tu esi izdarījis. Tu mūs galīgi pa­zudināsi! Kas tev ir svarīgāks — es vai bībele? — Un viņa sāka kliegt, sēžot kā vaska lelle, kas kūst pati no sava karstuma.

Bet Montegs jau dzirdēja Bītija balsi: «Sēdieties, Monteg. Paskatieties. Mēs saudzīgi saņemam grāma­tas lapu divos pirkstos kā ziedlapiņu. Aizdedzinām vienu, aizdedzinām otru. Tās visas pārvēršas par mel­niem tauriņiem. Skaisti, vai ne? No otras lapas aizde­gas trešā, un tā tālāk lapu pēc lapas, nodaļu pēc no­daļas sadeg visas vārdos ietvertās muļķības, visi me­līgie solījumi, nodrāztās atziņas un novecojusī filozo­fija.» Bītijs sēdēja viņa priekšā sviedriem norasojušu pieri, bet grīda bija nosēta melniem, liesmu vētrā mi­rušiem tauriņiem.

Mildredas kliegšana apklusa tikpat pēkšņi kā bija sākusies. Montegs viņā neklausījās.

— Ir tikai viena izeja, — viņš noteica. — Līdz va­karam, kad grāmata jāatdod Bītijam, man ir jāiztaisa tās kopija.

— Vai būsi mājās, kad sāksies «Baltais klauns» un atnāks viesi? — Mildreda viņam nopakaļ sauca.

Montegs durvīs palika stāvam, nepagriezdamies atpakaļ.

— Millij!

Klusums. — Kas ir?

— Millij, vai Baltais klauns tevi mīl?

Nekādas atbildes.

— Millij, vai… — Montegs aplaizīja lūpas. — …vai «radinieki» tevi mīl? Vai /oti mīl, ar visu sirdi un dvēseli?

Viņš juta, ka sieva izbrīnā blisina acis.

— Kas tas par muļķīgu jautājumu?

Viņš juta, ka varētu kaukt, bet viņa lūpas palika cieši sakniebtas un acīs nebija nevienas asaras.

— Ja tu redzi aiz durvīm suni, iesper viņam ar kāju, — Mildreda teica.

Viņš pastāvēja un ieklausījās. Tad atvēra durvis un pārkāpa slieksni.

Lietus bija pārstājis, un skaidrajās debesīs saule sliecās uz rietu. Ne uz ielas, ne mauriņā neviena ne­bija. Montegs atviegloti nopūtās un aizcirta aiz sevis durvis.

Montegs brauca metro vilcienā.

«Es esmu sastindzis,» viņš domāja. «Kad gan tas iesākās? Kad stingums pārņēma manu seju un au­gumu? Vai tas nenotika tai naktī, kad uzgrūdos tab­lešu pudelītei, kad uzdrāzos tai kā apslēptai mīnai?»

«Bet šis stingums pāries,» viņš domāja. «Varbūt ne tik ātri, bet es darīšu visu, lai tas pārietu, vai arī lūgšu palīgā Feiberu. Gan es atgūšu savu veco seju un vecās rokas. Esmu zaudējis pat savu ierasto dedzinā­tāja smaidu. Bez tā es jūtos kā pazudis.»

Aiz loga zibēja tuneļa siena — krēmkrāsas flīzes, piķa melna tumsa, krēmkrāsas flīzes, piķa melna tumsa, cipari un tumsa, arvien lielāka tumsa — tas viss saplūda vienā ņirbošā veselā.

Reiz bērnībā kādā zilā, karstā vasaras dienā viņš bija sēdējis jūras krastā un centies piebērt ar smiltīm sietu, jo brālēns, ļauni jokodams, bija teicis: «Ja pie­bērsi sietu, dabūsi desmit centu!» Bet, jo ātrāk viņš bēra, jo ātrāk smiltis, sausi švīkstot, bira cauri. Rokas pagura, smiltis kūsāja, siets bija tukšs. Un viņš klusi sēdēja jūlija tveicē un juta, ka viņam pār vaigiem rit asaras.

Tagad, kad pneimatiskais vilciens kratīdams nesa viņu pa tukšajiem pazemes gaiteņiem, viņš atcerējās baismīgo sieta loģiku un, nolaidis skatienu, ieraudzīja, ka tur rokās atvērtu bībeli. Vilcienā atradās cilvēki,

bet viņš turēja grāmatu rokās, un viņam iešāvās prātā aplama doma: ja lasītu ātri, visu pēc kārtas, varbūt sietā aizķertos mazliet smilšu. Un viņš sāka lasīt, bet vārdi bira cauri, un viņš zināja, ka pēc pāris stundām grāmata jāatdod Bītijam, tādēļ jāatceras katra frāze, jāiegaumē katra rinda. «Es piespiedīšu sevi to izda­rīt!» viņš apņēmās.

Viņš krampjaini sažņaudza grāmatu.

— Zobu pasta «Dentema»! — radio skaļruņi rēca.

«Apklustiet,» Montegs klusībā lūdzās. «Paskatieties

uz puķēm laukā …»

— Zobu pasta «Dentema»!

«Ne tās auž, ne tās vērpj …»

— Zobu pasta …

«Skatieties uz puķēm laukā, apklustiet, apklustiet, apklustiet taču!»

— Zobu pasta «Dentema»!

Viņš drudžaini šķirstīja lapas un taustīja burtus kā neredzīgais, acīm urbdamies katrā rindiņā.

— «Dentema». Pa burtiem: Dina — Elga — Nora …

«Ne tās auž, ne tās …»

Karstās smiltis ar niknu švīkstoņu bira cauri tukša­jam sietam.

— «Dentema» lieliski atsvaidzina!

«Skatieties uz puķēm, uz puķēm, uz puķēm…»

— «Dentema» lieliski dezinficē!

— Apklustiet, apklustiet, apklustiet! — Šis dvēseles kliedziens pēc palīdzības bija neviļus uzrāvis viņu kā­jās, un skaļā vagona pasažieri izbailēs atrāvās tālāk no šī vīra ar riebumā saviebtu vājprātīga cilvēka seju, sausām, drebošām lūpām un atvērtu grāmatu rokās. Visi platām acīm raudzījās viņā, visi tie, kuri pirms brīža bija situši kājas reklāmas ritmā: zobu pasta «Dentema», zobu pasta «Dentema», «Dentema» lie­liski atsvaidzina, «Dentema», «Dentema», zobu pasta «Dentema», viens divi, viens divi trīs, viens divi, viens divi trīs, — visi tie, kuri bija automātiski murminā­juši: «Dentema», «Dentema», zobu pasta «Dentema». It kā par sodu vagona radio izvēma pār Montegu ve­selu tonnu vara, sudraba, hroma, misiņa un skārda mūzikas. Un cilvēki, šī trokšņa apdullināti, kļuva at­kal rāmi un padevīgi; viņiem nebija, kur skriet: mil­zīgais vilciens drāzās pa tuneli, kas atradās dziji zemē.

— Skatieties uz puķēm laukā . ..

— Zobu pasta «Dentema».

— Uz puķēm, kad es jums sakul

Cilvēki izbrīnā raudzījās Montegā.

— Jāsauc konduktors.

— Sis cilvēks ir jucis …

— Nolvjūa!

Vilciens šņākdams apstājās.

— Nolvjūa! — Kliedziens.

— «Dentema». — Čuksts.

— Uz puķēm… — Montega lūpas izdvesa.

Vagona durvis svilpdamas atvērās. Montegs palika

nekustīgi stāvot. Durvis nošņācās un sāka vērties ciet. Tikai tad viņš pa kaklu pa galvu metas garām pārē­jiem pasažieriem un, mēmi kliegdams, pēdējā brīdī iz­lēca ārā. Viņš skrēja pa baltajām tuneja flīzēm, neie­vērodams eskalatorus, jo gribēja sajust, kā kustas kā­jas, vēzējas rokas, cilājas plaušas un no ierautā gaisa sūrst kakls. «Dentema!» «Dentema!» «Dentema!» — viņam nopakaj skaļrunis rēca.

Vilciens, nošņākdamies kā čūska, pazuda melnajā tunelī.

— Kas tur ir?

— Es, Montegs.

— Ko jūs vēlaties?

— Ielaidiet mani.

— Es neko neesmu nodarījis!

— Es esmu viens pats, saprotiet — vfens.1

— Vai varat apzvērēt?

— Zvēru!

Durvis lēni atvērās. Feibers izbāza galvu spilgtajā gaismā un šķita ļoti vecs un ļoti nevarīgs, un ļoti iz­bijies. Viņš izskatījās tā, it kā gadiem ilgi nebūtu iz­gājis ārā no mājas. Viņa seja bija tādā pašā krāsā kā kaļķu apmetums aizmugurē. Baltas šķita viņa lūpas un vaigi, un viņa mati bija balti un acis izbalējušas. Bet tad viņa skatiens apstājās pie grāmatas Montega padusē un viņš vairs nešķita tik vecs un nevarīgs. Viņa bailes pamazām izzuda.

— Piedodiet. Bet cilvēkam jābūt uzmanīgam.

Viņa acis bija kā piesietas grāmatai. — Tātad tā ir taisnība.

Montegs iegāja. Durvis aizvērās.

— Sēdieties. — Feibers kāpās atpakaļ, nenolaižot acis no grāmatas, kā baidīdamies, ka tā varētu iz­gaist. Aiz viņa durvis uz guļamistabu bija vaļā, un pa tām bija redzams galds, stāvgrūdām piekrauts kaut kādām detaļām un tērauda instrumentiem. Montegs to redzēja tikai uz mirkli, jo Feibers, pamanot, kur viņš skatās, aši pagriezās un aizcirta guļamistabas durvis, pēc tam vēl ilgi drebošām rokām turēdams durvju rokturi. Tad nedroši paskatījās uz Montegu, kas sēdēja ar grāmatu klēpī.

— Šī grāmata … kur jūs to …?

— Es to nozagu.

Pirmo reizi Feibers pacēla skatienu un paraudzījās Montegam tieši acīs. — Jūs esat drosmīgs.

— Nē, — Montegs teica. — Bet mana sieva mirst. Meitene, ar kuru draudzējos, jau ir mirusi. Un sie­viete, kura varēja kļūt mans draugs, vakar tika sade­dzināta. Jūs esat vienīgais, kurš var man palīdzēt. Es gribu zināt… Es gribu saprast…

Feibera roka tiecās pēc grāmatas.

— Vai drīkstu?

— O, piedodiet. — Montegs viņam to pasniedza.

— Cik daudz gadu.pagājis … Nekad neesmu bijis reliģiozs. Bet cik daudz gadu pagājis kopš tā laika… — Feibers šķirstīja grāmatu, šur tur pa ga­balam palasīdams. — Tā ir tāda pati, kādu to atceros. Ak dievs, kā viņi to izkropļojuši mūsu televīzijas pār­raidēs! Kristus ir viens no «radiniekiem». Diez, vai dievs pazītu savu miesīgu dēlu tādu, kā esam to ap­ģērbuši vai, pareizāk sakot, — izģērbuši? Nu tas ir īsts cukurgailītis, turklāt vēl netieši reklamē preces, bez kurām ticīgie nespējot iztikt.

Feibers paoda grāmatu.

— Vai zināt, ka grāmatas smaržo pēc muskatriek­stiem vai citām svešzemju garšvielām? Kad biju bērns, man patika ostīt grāmatas. Ak dievs, cik daudz bija jauku grāmatu, pirms mēs ļāvām tās iznīcināt!

Feibers šķirstīja lapu pēc lapas.

— Mister Monteg, jūsu priekšā ir gļēvulis. Es jau sen sapratu, kur tas viss novedīs. Bet es klusēju. Es biju viens no nevainīgajiem, no tiem, kas varēja pacelt balsi, kad «vainīgajos» neviens neklausījās, bet es klu­sēju un līdz ar to kļuvu līdzvainīgs. Un, kad viņi no­lēma dedzināt grāmatas, izmantojot ugunsdzēsējus, es, mazliet parūcis, samierinājos, jo toreiz neviens mani neatbalstīja. Bet tagad jau ir par vēlu.

Feibers aizvēra bībeli.

— Kādēļ īsti jūs esat atnācis?

— Neviens cilvēks otrā vairs neklausās, bet man vajag ar kādu parunāties. Es nevaru runāt ar sienām, jo tās kliedz uz mani. Es nevaru runāt ar sievu, jo tā klausās vienīgi sienās. Es gribu, lai kāds mani uz­klausītu. Un, ja es runātu labi ilgi, varbūt pateiktu kaut ko jēdzīgu. Un vēl es gribu, lai jūs man iemācāt saprast to, ko es lasu.

Feibers vērīgi ieskatījās Montega kalsnajā sejā ar gludi skūto, zilgano zodu.

— Kas jūs tā satricinājis? Kas izsitis no jūsu rokām dedzinātāja lāpu?

— Nezinu. Mums ir viss, lai būtu laimīgi, bet mēs tādi neesam. Kaut kā mums trūkst. Esmu centies sa­prast, kas tieši, bet droši es zinu vienīgi to, ka mums vairs nav to grāmatu, ko es esmu sadedzinājis pēdē­jos desmit, divpadsmit gados. Tādēļ domāju, ka var­būt grāmatas varētu palīdzēt.

— Jūs esat neglābjams romantiķis, — Feibers sa­cīja. — Jūsu vārdi nudien liktos smieklīgi, ja jūs neru­nātu tik nopietni. Jums vajadzīgas nevis grāmatas, bet tas, kas reiz bijis šais grāmatās. To visu arī tagad va­rētu iekļaut televīzijas programmās. Gan radio, gan televīzija varētu cilvēkos ieaudzināt vērīgumu un as- redzību, spēju saskatīt sīkākas nianses, taču nekas tāds netiek darīts. Tas, kas jums vajadzīgs, nav grā­matās vien! Meklējiet to arī daudz kur citur — vecās gramofona platēs, vecās filmās un vecos draugos, meklējiet dabā un paši sevī. Grāmatas ir tikai viena no tvertnēm, kur glabājam to, ko baidāmies aizmirst. Grāmatām pašām nav maģiska spēka. Sis spēks ir tam, kas grāmatās pateikts, tam, kas Visuma gabali­ņus mūsu priekšā sadiedz vienotā veselā. Jūs, pro­tams, nevarējāt to zināt, un arī tagad jums vēl grūti to saprast. Bet intuitīvi jūs esat uz pareizā ceļa, un tas ir galvenais. Taču vēl trīs lietas jums trūkst. Pirm­kārt, — vai zināt, kādēļ grāmatas — tādas kā šī — ir tik nozīmīgas? Tādēļ, ka tām ir kvalitāte. Bet ko no­zīmē kvalitāte? Man tas nozīmē faktūru. Šai grāmatai ir poras. Tai ir sava seja. šo grāmatu var pētīt mikro­skopā. Tajā var saskatīt pašu dzīvi, kas plūst garām kā neizsīkstoša straume. Jo vairāk poru, jo vairāk dzī­ves patiesības uz vienas kvadrātvienības papīra, jo lielāka grāmatas literārā vērtība. Tā ir mana vērtības deflnīcfja. Galvenais — dzīves patiesību. Būtisku uri pirmreizīgu. Labi rakstnieki bieži skar dzīves sakni. Viduvējie pārslīd dzīvei pāri. Sliktie izvaro dzīvi un atstāj to mušām par ēsmu.

— Vai tagad jūs saprotat, — Feibers turpināja, — kādēļ cilvēki grāmatas ienīst un kādēļ baidās no tām? Tās parāda poras dzīves sejā. Tie, kuru sapnis ir ērtības, gribētu redzēt vienīgi vaska seju bez porām, bez matiem, bez kādas izteiksmes. Mēs dzīvojam tādā laikmetā, kad ziedi grib baroties tikai no ziediem, ne­vis no lietus ūdens un melnas augsnes. Taču pat ra­ķešu varavīksni radījusi zemes ķīmija. Bet mēs domā­jam, ka varam augt, pārtikdami no ziediem un raķe­tēm, neizejot pilnu dzīves attīstības ciklu. Vai zināt leģendu par sengrieķu varoni Anteju, kas nav bijis uz­veicams, kamēr stāvējis stingri uz zemes? Bet, kad Herkuless pacēlis viņu gaisā, Antejs aizgājis bojā. Tas pats attiecas arī uz mums, uz mūsu pilsētu, uz mūsu laikmetu, vai arī es vairs neko nesaprotu. Tā­tad, pirmkārt, kā jau es teicu, mums nepieciešama kvalitatīva informācija.

— Un otrkārt?

— Vaļas brīži.

— Bet mums taču brīva laika papilnaml

— Jā, brīvs laiks jums ir. Bet laiks pārdomām? Ja jūs netriecaties automašīnā ar simt jūdžu ātrumu stundā, kad nevar domāt ne par ko citu, kā tikai par to, kā nedabūt galu, tad spēlējat kaut kādas spēles vai sēžat starp četrām televīzijas sienām, ar kurām nav iespējams debatēt. Kādēļ? Tādēļ, ka televīzija ir «reāla». Tā ir tikpat kā taustāma, telpiska. Tā pasaka priekšā, kā vajag domāt, tā dzīšus iedzen to jūsu galvās. Jūs sākat ticēt, ka tas viss ir pareizi. Tas šķiet tik pareizi. Jūs triec tik milzīgā ātrumā pretī vajadzī­gajiem secinājumiem, ka jums nav laika pat ieklieg­ties: «BlēņasI»

— Bet «radinieki» ir «dzīvi cilvēki».

— Piedodiet? …

— Mana sieva saka, grāmatas neesot reālas.

— Un paldies dievam, ka tas tā ir. Katru grāmatu jūs varat aizvērt un sacīt tai: «Pagaidi brītiņu.» Jūs vienmēr paliekat tās kungs, un pavēlnieks. Bet kā gan izrauties no tiem nagiem, kas cilvēku satver un sa­žņaudz kā spīlēs, tiklīdz tiek ieslēgta televīzijas istaba? Tā jūs veido pēc sava prāta! Tā ir tikpat reāla kā apkārtējā vide. Tā šķiet patiesa. Tā ir patiesa. Grā­matas vēl var atspēkot, apstrīdēt. Bet ar visām savām zināšanām un skepticismu tomēr es nespēju uzsākt strīdu ar simts mūziķu lielu simfonisko orķestri, kas grand no mūsu televīzijas istabu milzīgajām trīsdi­mensiju sienām. Kā redzat, manā istabā nav nekā cita kā tikai četras parastas sienas. Bet ar šīm te, — Fei­bers parādīja divas mazas gumijas tapiņas, — es aiz­bāžu ausis, kad braucu ar metro.

— Zobu pasta «Dentema» … «Ne tās auž, ne tās vērpj», — Montegs aizvērtām acīm nočukstēja. — Bet tālāk? Ko darīt tālāk? Vai grāmatas varēs mums pa­līdzēt?

— Tikai tad, ja mums būs trīs priekšnoteikumi. Pirmais, kā jau teicu — kvalitatīva informācija, ot­rais — brīvs laiks, lai to novērtētu un apgūtu. Un trešais — tiesības rīkoties pēc savas pārliecības. Taču es neticu, ka viens gaužām vecs vīrs un viens vīlies dedzinātājs varētu kaut ko izmainīt, kad viss aizgājis jau tik tālu …

— Es varu sadabūt grāmatas.

— Tas ir liels risks.

— Bojā ejošam cilvēkam ir kāda priekšrocība. Tā kā viņam vairs nav, ko zaudēt, viņš nebaidās nekāda riska.

— Jūs pateicāt interesantu domu, — Feibers smē­jās, — turklāt savu, nevis izlasītu kādā grāmatā!

— Vai tad grāmatās kaut kas tāds rakstīts? Teik­tais man tikko iešāvās prātā!

— Vēl jo labāk. Tātad jūs neesat to izgudrojis ne manis, ne kāda cita, ne pats sevis dēj.

Montegs pieliecās Feiberam tuvāk.

— Šodien es kaut ko izdomāju: ja grāmatas tiešām ir tik joti vērtīgas, mēs varētu sadabūt iespiedmašīnu un iespiest vairākus eksemplārus… Mēs varētu…

— Mēs?

— Jā, jūs un es.

— Nē, nē! — Feibers izslējās.

— Ļaujiet man izklāstīt jums savu plānu…

— Ja jūs gribat palikt pie sava, tad es lūgšu jūs atstāt manu māju.

— Bet vai tad jūs tas neinteresē?

— Es negribu dzirdēt neko tādu, par ko mani var sadedzināt. Ja jūs nāktu klajā ar priekšlikumu, kā iz­nīcināt pašu dedzināšanas sistēmu, — jā, tas būtu pavisam kas cits. Ja jūs ieteiktu iespiestās grāmatas noslēpt dedzinātāju mājās, lai sētu aizdomas viņu pašu vidū, tad nu gan es jums teiktu: bravo!

— Slepus nogādāt grāmatas viņu dzīvokļos, dot trauksmes signālu un noskatīties, kā nodeg dedzinā­tāju mājas, — vai tā jūs to domājat?

Feibers pacēla acis un paskatījās uz Montegu, it kā pirmoreiz ieraudzījis.

— Es pajokoju.

— Vai domājat, ka ir vērts mēģināt? Man vajag zi­nāt, vai tur kas iznāks.

— Kaut ko tādu neviens nevar garantēt! Jo, kad mums grāmatu bija papilnam, mēs tomēr meklējām augstāko klinti, no kuras varētu mesties lejā. Bet mums vajag gaisa, ko elpot. Mums vajag zināšanu. Un varbūt pēc tūkstoš gadiem mēs būsim iemācīju­šies lēkšanai atrast zemākas klintis. Grāmatas ir tādēļ, lai atgādinātu, kādi mēs esam muļķi un ēzeļi.

Tās ir pretoriāniešu sardze, kas triumfa brīdī čukst Cēzaram ausī: «Atceries, Cēzar, ka tu esi mirstīgs.» Vairums cilvēku nevar visur aizbraukt, ar visiem sastapties, apceļot visas pasaules pilsētas. Mums nav ne tik daudz laika, ne naudas, ne paziņu. Tas, ko jūs meklējat, pasaulē eksistē, bet tikai vienu procentu no visa tā parastais cilvēks ierauga savām acīm. Visu pārējo viņam sniedz grāmatas. Bet neprasiet nekādu garantiju. Un negaidiet glābšanu no kāda cilvēka, mašīnas vai bibliotēkas. Dariet pats kaut ko, lai glābtu pasauli, un, ja jūs grimsiet, tad vismaz zinā­siet, ka ejat bojā, peldot uz krastu.

Feibers piecēlās un sāka staigāt pa istabu.

— Bet kā ar manu jautājumu? — Montegs vaicāja.

— Vai jūs vaicājat pilnīgi nopietni?

— Pilnīgi nopietni.

— Plāns nav peļams, tas nu ir tiesa. — Feibers pameta nervozu skatienu uz guļamistabas durvīm. — Redzēt, kā visā zemē deg dedzinātāju mājas. Kā iznīkst paši nodevības perēkļi. Kā salamandra aprij savu asti. Tas būtu lieliski!

— Man ir visu dedzinātāju adreses. Ja mums būtu sava slepena organizācija …

— Cilvēkiem nevar uzticēties, tas ir pats briesmī­gākais. Jūs, es un kurš tad vēl liktu liesmot šiem ugunsgrēkiem?

— Vai tad nav arī vēl citu jums līdzīgu profesoru, bijušo rakstnieku, vēsturnieku, valodnieku …?

— Tie ir vai nu miruši, vai ļoti veci.

— Vēl jo labāk, ka veci, tie neradīs aizdomas. Sakiet atklāti, ka jūs pazīstat desmitiem šādu cilvēku!

— Jā, es pazīstu, piemēram, aktierus, kuri gadiem ilgi nav spēlējuši ne Pirandello, ne Sova, ne Šekspīra lugas, jo tās pārāk patiesi attēlo dzīvi. Mēs varam izmantot viņu sašutumu. Mēs varam izmantot svētās dusmas, ko izjūt vēsturnieki, kuri pēdējos četrdesmit gados nav uzrakstījuši nevienas rindiņas. Mēs tiešām varētu izveidot skolu, kur cilvēkiem mācīt lasīt un domāt.

— Jā!

— Bet tas būtu tikai piliens jūrā. Visa mūsu kultūra šodien ir mirusi. Tās pamati pilnīgi jāpār- kausē un jāatlej atkal no jauna. Un tas nav tik vien­kārši kā pacelt pirms pus gadsimta nosviestu grā­matu. Neaizmirstiet, ka dedzinātāji tiek izsaukti samērā reti. Cilvēki paši negrib vairs grāmatas lasīt. Laiku pa laikam jūs, dedzinātāji, sarīkojat mums cir­kus izrādi vai — citiem vārdiem — skaistu uguņo­šanu, lai pūlim būtu, kur pamielot acis, bet tas viss ir tikai divertisments, kas nepavisam nav nepieciešams ierastās kārtības uzturēšanai. Potenciālu dumpinieku palicis maz. Un tie paši — vismaz lielākā da|a —, tāpat kā es, ir ļoti bailīgi. Vai jūs protat dejot ātrāk par Balto klaunu, kliegt skaļāk par misteru Joku- meistaru un televīzijas istabas «radiniekiem»? Ja pro­tat, tad jums ir cerība uzvarēt. Bet vispār, Monteg, jūs esat muļķis. Ļaujiet taču, lai cilvēki līksmojas.

— Paši darot sev galu? Slepkavojot cits citu?

Visu laiku pāri mājai austrumu virzienā traucās

reaktīvie bumbvedēji, bet tikai tagad abi to pamanīja un ieklausījās motoru rēkoņā, juzdami, ka no tās viņos viss dreb.

— Pagaidiet, Monteg, pacietieties. Karš apklusinās televīzijas istabas. Mūsu civilizācija traucas uz bezdi­beni. Turieties maliņā, lai jūs nesamin.

— Bet, kad viss sabruks, būs taču kāds, kas atkal sāks celt.

— Kurš? Vai tie, kuri citē Miltonu? Kuri saka: «Es atceros Sofoklu»? Vai viņi atgādinās tiem, kas būs palikuši dzīvi, ka cilvēkā ir arī kas labs? Nē, cilvēki domās tikai par to, kā nomētāt cits citu akmeņiem. Ejiet, Monteg, mājās. Un liecieties gulēt. Kādēļ jums

savas pēdējās stundas pavadīt, joņojot apkārt pa sprostu un velti cenšoties sevi pārliecināt, ka neesat vāvere riteni?

— Tatad tas viss jūs vairs neinteresē?

— Tas viss mani tik briesmīgi interesē, ka tādēļ esmu vai gluži slims.

— Bet jūs man negribat palīdzēt?

— Ar labunakti. Ar labunakti.

Montega rokas sniedzās pēc bībeles. To redzot, viņš pats šķita izbrīnījies.

— Vai jūs vēlaties iegūt šo grāmatu?

— Tās dēļ es atdotu labo roku, — Feibers sacīja.

Montegs gaidīja, ko viņa rokas darīs tālāk. Un tās,

neatkarīgi no viņa gribas, ka divas vienam mērķim pakļautas būtnes, sāka raut ārā grāmatas lapas. Titullapu, pirmo lapu, tad otru …

— Neprātīgaisl Ko jūs darāt! — Feibers pielēca kājās kā dzelts. Viņš metās Montegam virsū. Tas viņu atstūma atpakaļ un ļāva rokām turpināt darbu. Uz grīdas nokrita vēl sešas lapas. Montegs tās pacēla un Feibera acu priekšā saburzīja.

— Nevajag! Nevajag! — vecais vīrs iesaucās.

— Kurš var man to liegt? Es esmu dedzinātājs. Es varu jūs sadedzināt!

Vecais vīrs paskatījās uz viņu.

— To jūs nedarīsiet.

— Ja gribēšu, darīšu!

— Šī grāmata! … Nu neplēsiet taču!

Feibers, gluži bāls, drebošām lūpām, atslīga krēslā.

— Nemociet mani. Ko īsti jūs gribat?

— Es gribu, lai jūs mani pamācītu.

— Labi, labi.

Montegs nolika grāmatu un sāka gludināt sabur­zītās lapas. Vecais vīrs gurdu , skatienu vēroja viņu. Tad papurināja galvu, kā atbrīvodamies no stinguma.

— Monteg, vai jums ir nauda?

— Mazliet ir. Četri vai pieci simti dolāru. Kādā] jūs tā jautājat?

— Nesiet to šurp. Es pazīstu kādu cilvēku, kurš pirms pus gadsimta iespieda mūsu koledžas laikrak­stu. Tas bija tai gadā, kad semestra sākumā es, iegā­jis auditorijā, atklāju, ka uz drāmas vēstures kursu — no Eshila līdz Jūdžinam O'Nīlam — pierakstījies tikai viens students. Vai saprotat? Man šķita, ka manu acu priekšā saulē izkustu brīnišķa statuja. Cits pēc cita kā milzīgi tauriņi mira laikraksti. Neviens tos necentās atjaunot. Nevienam tie nebija vajadzīgi. Un tad valdība, sapratusi, ka būs daudz ērtāk un mie­rīgāk, ja cilvēki nelasīs neko citu kā tikai par skūp­stiem un dūres varoņiem, pielika visam punktu ar jums, ugunsvīriem. Tātad, es pazīstu kādu bijušo iespiedēju. Mēs varētu iespiest vairākas grāmatas un gaidīt, kad sāksies karš, kas sagraus visu pašreizējo un dos mums vajadzīgo grūdienu. Pāris bumbu, un visi šie «radinieki», viss mūsu māju sienās mītošais ākstu bars beidzot apklusīs! Un klusumā, kas pēc tam iestāsies, varbūt būs sadzirdams mūsu čuksts.

Viņi abi raudzījās uz galda guļošajā grāmatā.

— Esmu centies atcerēties, kas tajā iekšā, — Mon­tegs sacīja. — Bet, tiklīdz novēršu acis, viss izkūp. Ak, kā es gribētu kaut ko iebilst kapteinim Bītijam. Viņš ir daudz lasījis, un viņam uz visu ir gatavas atbildes. Tā vismaz izklausās. Un cik viņam lunkana mēle! Baidos, ka viņš mani apvārdos un es atkal kļūšu tāds pats kā agrāk. Vēl pirms nedēļas, pumpē­jot šļūtenē petroleju, es domāju, cik tas viss ir uzjaut­rinoši.

Vecais vīrs pamāja. — Kurš nerada, tam vajag iznī­cināt. Šī gudrība ir veca kā pasaule un mazgadīgo noziedzība.

— Tad, redz, kur es būtu ierindojams.

— Katrā no mums ir kaut kas no tā.

Montegs devās uz durvju pusi.

— Vai jūs nevarat man kaut kā palīdzēt, kad šovakar runāšu ar kapteini Bītiju? Man vajadzīgs aizsargs pret lietusgāzi. Briesmīgi baidos, ka noiešu dibenā, kad viņš atkal ņems mani priekšā.

Vecais vīrs neko neatbildēja, tikai vēlreiz uzmeta nervozu skatienu guļamistabas durvīm. Montegs to redzēja.

— Nu, kā tad paliek?

Vecais vīrs dziļi ievilka elpu, aizturēja un izpūta. Tad, aizmiedzis acis un sakniebis lūpas, vēlreiz ievilka gaisu un izpūta.

— Monteg… — viņš nedroši iesāka. Tad pagrie­zās pret viņu un sacīja: — Nāciet. Es gandrīz ļāvu jums aiziet. Kāds es esmu muļķis un gļēvulisl

Feibers atvēra guļamistabas durvis un ieveda Mon- tegu nelielā kambarītī, kur galds bija pilns visādiem instrumentiem, mikroskopiski smalkiem vadiņiem, spolītēm, spirālēm un kristāliņiem.

— Kas tas ir? — Montegs jautāja.

— Manas briesmīgākās gļēvulības pierādījums. Gadu gadiem es dzīvoju šais četrās sienās vienatnē ar savām domām. Elektronika un radiobūve kļuva par manu aizraušanos. Gļēvulība un dumpības gars, kas vienlaicīgi mājojis manī, rosināja mani izgudrot 50 te.

Viņš paņēma no galda mazu, zaļganu metāla priekšmetu, ne lielāku par divdesmit otrā kalibra lodi.

— Kur ņemu līdzekļus? Spēlēju birža. Tas ir pēdē­jais glābšanas riņķis inteliģentajiem bezdarbniekiem. Es spēlēju biržā un meistaroju šo lietiņu, un gaidīju. Drebēdams gaidīju pusi mūža, lai kāds sāktu runāt ar mani. Man pašam to darīt nebija drosmes. Toreiz, kad mēs parkā sēdējām līdzās, es sapratu, ka reiz jūs atnāksiet, tikai nezināju, vai kā dedzinātājs, vai kā draugs. Sis aparātiņš ir gatavs jau vairākus mēne­šus. Un tomēr es esmu tik briesmīgs gļēvulis, ka gan­drīz vai ļāvu jums aiziet!

— Tas izskatas līdzīgs «Gliemežnīcai».

— Tas ir vēl kaut kas vairāk! Tas arī dzird! Ja jūs, Monteg, to ieliekat ausī, es varu mierīgi sēdēt mājās un sildīt savus vecos, drebošos kaulus, un dzirdēt, kas notiek dedzinātāju pasaulē, un analizēt tās vājās puses, pats it nemaz neriskējot. Es būšu bišu māte, kas savā stropā ir drošībā. Bet jūs būsiet darba bite, mana ceļojošā auss. Man varētu būt šādas ausis visās pilsētas malās, starp visdažādākajiem cilvē­kiem. Es klausītos un izdarītu secinājumus. Ja darba bites ietu boja, es joprojām paliktu drošībā, censtos pārdzīvot savas bailes īsta komforta apstakļos, pats ne ar ko neriskējot. Redzat, cik es esmu nožēlojamsl

Montegs iebaza zaļo lodīti ausī. Vecais vīrs iebāza līdzīgu priekšmetu ari savā ausī un sāka kustināt lūpas.

— Monteg!

Viņa balss skanēja Montega galvā.

— Es jūs dzirdu\

Vecais vīrs iesmējās. — Es jūs arī dzirdu, turklāt ļoti labi!

Feibers runāja čukstus, bet Montegs visu dzirdēja pilnīgi skaidri.

— Kad būs laiks, ejiet uz dedzinātāju depo. Es būšu kopā ar jums. Mēs abi klausīsimies kapteinī Bītijā. Kas zina, varbūt viņš ir mūsējais. Es teikšu jums priekšā, ko sacīt. Mēs viņu kārtīgi izjokosim. Sakiet, vai jūs mani nenicināt par šo briesmīgo gļēvulību? Es sūtu jūs ārā, tumsā, bet pats taisos palikt aizmu­gurē ar savām elektroniskajām ausīm un mierīgi klau­sīties, kamēr jums var noraut galvu.

— Kairs dara, cik viņa spēkos, — Montegs atbil­dēja. Viņš ielika bībeli vecā vīra rokās. — Lūdzu. Tās vietā es atdošu viņam kaut ko citu. Bet rit…

— Rīt es iešu pie iespiedēja. Tik daudz es nu vēl varu izdarīt.

— Saldu dusu, profesor.

— Saldas dusas šonakt nebūs. Visu nakti es būšu kopā ar jums, sīkdams ausī kā uzmācīgs ods, tiklīdz jums manis ievajadzēsies. Un tomēr — ar labu nakti un labu veiksmi!

Durvis atvērās un aizcirtās. Montegs atradās uz tumšās ielas atkal viens pats pret visu pasauli.

Tonakt pat debesis gatavojās karam. Tajās gūz- inoja melni mākoņi, starp kuriem kā draudīgi izlūki raudzījās zvaigžņu miljoni, un šķita — debesis sagrūs pār pilsētu, pārvēršot to baltu putekļu kaudzē, un sarkanā gaismā uzlēca mēness. Tā bija baismīga nakts.

Montegs nāca no metro stacijas ar naudu kabatā. Viņš bija devies uz banku, kas bija atvērta cauru nakti (tur klientus apkalpoja roboti), un tagad, iebā­zis ausī «Gliemežnīcu», klausījās paziņojumu: «Mēs esam mobilizējuši miljons vīru. Ja sāksies karš, mūs gaida ātra uzvara …» Pēkšņa mūzika pārmāca dik­tora balsi.

— Ir mobilizēti desmit miljoni, — otrā ausī viņam čukstēja Feibera balss. — Bet mums ziņo, ka mil­jons. Tā ir mierīgāk.

— Feiber!

— Jā?

— Bet es pats taču nedomāju. Es tikai daru to, kas man teikts, tāpat kā esmu darījis agrāk. Jūs sacījāt, lai es dabūju naudu, un es to dabūju. Bet kad es sākšu domāt un rīkoties pats?

— Jūs jau esat sācis ar to, ko pateicāt. Bet pašlaik jums vēl jāpaļaujas uz mani.

— Tā es paļāvos arī uz viņiem!

— Jā, un redzat, kur tas ir novedis. Kādu laiku jūs taustīsieties kā akls. Un tikmēr es sniegšu jums savu roku, pie kuras pieturēties.

— Vai tādēļ es pārgāju pretējā pusē, lai atkal rīko­tos pēc citu priekšrakstiem? Tad jau tas vispār nebija vērts!

— Jūs esat kļuvis daudz gudrāks!

Montegs, tuvodamies savai mājai, juta, ka kājas pašas viņu nes.

— Lūdzu, turpiniet.

— Vai gribat, lai es jums palasu priekšā? Lasīšu tā, lai jūs atcerētos. Vairāk par piecām stundām es neguļu. Tātad brīva laika man netrūkst. Ja vēlaties, lasīšu katru nakti, kamēr jūs aizmigsiet, un arī pēc tam. Kā stāsta, pat miegā cilvēka smadzenes spējot iegaumēt to, ko viņam čukst ausī.

— Jā.

— Nu, tad klausieties … — Talu, viņa pilsētas malā tika pāršķirta kāda lapa. — Jchovas grāmata.

Uzlēca mēness, un Montegs, viegli kustinot lūpas, soļoja tālāk.

Pulksten deviņos, kad viņš ieturēja vieglas vakari­ņas, durvju skaļrunis spalgi ierunājās un Mildreda izskrēja no televīzijas istabas, kā glābdamās no vul­kāna izvirduma. Misis Felpsa un misis Bouelsa ar martīni pudelēm rokās ienāca un pazuda vulkāna rīklē. Montegs atbīdīja šķīvi sāņus. Šīs sievietes bija līdzīgas milzīgām stikla lustrām, kas tinkšķina tūk­stošiem pakariņu, un pat cauri sienai viņš redzēja viņu platos, tukšos smaidus un dzirdēja, kā viņas spiedz, cenzdamās pārkliegt troksni.

Pēkšņi Montegs ar pēdējo kumosu mutē atradās pie televīzijas istabas durvīm.

— Tu izskaties lieliski!

— Lieliski.

— Tu, Millij, izskaties brīnišķīgi!

— Brīnišķīgi.

— Mēs izskatāmies apburoši.

— Apburoši!

Montegs klusēdams vēroja viņas.

— Mieru, Monteg, tikai mieru, — Feibers čukstēja.

— Kādēļ man bija te jāiegriežas? — Montegs tikko dzirdami murmināja. — Man vajadzēja aizvest jums naudu!

— To var izdarīt arī rīt. Esiet uzmanīgs!

— Nu, vai nav burvīga pārraide, ko? — Mildreda kliedza.

— Burvīga!

Uz vienas televīzijas sienas kāda sieviete smaidīja un dzēra apelsīnu sulu. «Diez, kā viņa to reizē var izdarīt,» Montegam iešāvās prātā neprātīga doma. Uz otras sienas rentgenā bija redzams, kā šis atspir­dzinošais dzēriens pa barības vadu aizplūst uz gaidās trīsošo kuņģi! Pēkšņi ar raķešu lidmašīnu istaba uzšāvās mākoņos un ienira gaiši zaļā jūrā, kur zilas zivis rija dzeltenas un sarkanas zivis. Pēc mirkļa trīs balti multiplikācijas klauni grandošu smieklu pava­dījumā cirta cits citam nost rokas un kājas. Un tad televīzijas sienas aizrāva skatītājus ārpus pilsētas, kur pa apli, kā paša nelabā dzītas, joņoja raķešu auto­mašīnas, triekdamās cita citai virsū. Gaisā uzlidoja vairāki cilvēku ķermeņi.

— Millij, vai tu redzēji?

— Redzēju, redzējul

Montegs pastiepa roku un pagrieza slēdzi. Attēli nodzisa, it kā no milzīga akvārija, kur trakā ātrumā šaudās zivis, būtu izlaists ūdens.

Visas trīs sievietes lēni pagriezās un ar neslēptu sašutumu pavērās Montegā.

— Kā jūs domājat, kad sāksies karš? — viņš jau­tāja. — Kā redzu, jūsu vīru šodien šeit nav.

— Vīri nāk, un vīri iet, — misis Felpsa noteica. — Pītu vakar iesauca armijā. Nākamo nedēju viņš būšot atpakaļ. Tā viņam teikts. Ātrais karš. Pēc četr­desmit astoņām stundām visi būšot mājās. Tā viņam teikts. Ātrais karš. Vakar Pītu iesauca armijā. Pēc ne­dēļas viņš būšot mājās. Ātrais …

Visas trīs sievietes sēdēja kā uz adatām, nepacie­tīgi raudzīdamās uz tukšajām, netīri pelēkajām sie­nām.

— Bet es nepavisam neraizējos, — misis Felpsa sacīja. — Lai raizējas Pīts, — viņa noķiķināja. — Lai raizējas Pīts pats. Nevis es. Es nepavisam neraizē­jos.

— Ja, — Millija piebalsoja. — Lai raizējas Pīts pats.

— Kā stāsta, vienmēr nogalinot tikai citu sieviešu vīrus.

— Arī es esmu to dzirdējusi. Es nezinu neviena cil­vēka, kurš būtu karā aizgājis bojā. Iet bojā, piemēram, lecot no jumtiem, kā pagajušo nedēļu Glorijas vīrs. Bet karā? Nav dzirdēts.

— Nav dzirdēts, — misis Felpsa atkārtoja. — Tur­klāt mēs ar Pītu vienmēr esam -teikuši: bez asarām, bez jūtu izplūdumiem. Man šī ir trešā laulība, viņam tāpat, un mēs abi esam neatkarīgi. Cilvēkam jābūt neatkarīgam, tā mēs vienmēr esam sacījuši. Pīts saka, ja viņu nogalinot, lai es neraudot, lai apprecot citu, aizmirstot viņu, un beigta balle.

— Es arī tā domāju, — Mildreda sacīja. — Vai vakar jūs redzējāt uz savām sienām Klāras Douvas piecu minūšu romāniņu? Tas ir par to, kā viņa …

Montegs raudzījas sieviešu sejās tāpat, kā bērnībā svešā baznīcā reiz bija raudzījies svēto tēlos. Tie viņam it neko neizteica, lai gan viņš vērsās pie tiem kā lūgšanā un ilgi nostāvēja to priekšā, cenzdamies iejusties baznīcas noskaņa, viņam svešajā reliģijā, jo dziļāk ievilkt krūtīs un līdz ar to asinīs viraka smaržu un īpatnos putekļus, cerot, ka tad viņam atklāsies, kļūs saprotamas šīs krāsainās figūras ar porcelānā acīm un rubīna lūpām. Bet velti, viss bija velti; viņš it kā atradās svešādā veikalā, kur viņa naudu neviens neņem pretī. Pat pieskaroties šiem tēliem, viņš nejuta nekādu saviļņojumu, vienīgi koka, ģipša un māla faktūru. Līdzīga sajūta viņam bija arī tagad savā televīzijas istabā, raugoties šajās trīs sievietēs, kuras nervozi grozījās krēslos, smēķēja, pūta gaisā dūmu mutuļus, knibinājās ap saviem pār- balinātajiem matiem un pētija koši sarkanos nagus, kas it kā liesmoja no viņa skatiena. Klusums vērta viņu sejas arvien drūmākas. Kad Montegs norija pēdējo kumosu, viņas gaidpilni paliecās uz priekšu. Tad ieklausījās viņa drudžainajā elpa. Visas trīs tuk­šās istabas sienas atgādināja bālas cieši aizmigušu milžu pieres. Montegam šķita, ja viņš tās aizskartu, tad sajustu uz saviem pirkstiem sviedru kārtiņu. Klu­sumam ieilgstot, milžu pieres nosvīda arvien vairāk, tāpat kā pieauga sasprindzinājums gan gaisā, gan šajās sievietēs, kuras vai dega aiz nepacietības. Kuru katru brīdi varēja gaidīt, ka viņas eksplodēs.

Montega lūpas sakustējās.

— Bet tagad parunāsimies.

Sievietes satrūkās un paskatījās viņā.

— Kā klājas jūsu bērniem, misis Felpsa? — viņš jautāja.

— Jūs taču zināt, ka man bērnu nav! Kurš gan, būdams pie pilna prāta, mūsu dienās gribēs sev bēr­nus! — misis Felpsa iesaucās, īsti nespējot saprast, kādēļ šis cilvēks viņu tā kaitina.

— Es nu tā neteiktu, — misis Bouelsa iebilda. — Man ir divi bērni. Ar ķeizargriezienu. Es jau nu neiešu bērnu dēļ ciest visas šīs trakās mokas. Bet pēcnācēji mums vajadzīgi, lai turpinātos cilvēku cilts. Starp citu, bērni reizēm izskatās līdzīgi vecākiem, un tas ir interesanti. Jā, ser, divi ķeizargriezieni — un lieta darīta. Ārsts gan sacīja, tas neesot vajadzīgs, es varot dzemdēt pavisam normāli, taču es neparko neat- laidos.

— Un tomēr — bērni ir šausmīga nasta. Tu neesi pie pilna prāta, — misis Felpsa sacīja.

— Nav jau tik briesmīgi, — misis Bouelsa turpi­nāja. — Deviņas dienas no desmitām viņi ir skolā. Tās trīs dienas mēnesī, kad viņi ir mājās, es kaut kā pārciešu. Iegrūžu viņus televīzijas istabā un pagriežu slēdzi. Daru tāpat kā ar netīro veļu, ko iebāž veļas mazgājamā mašīnā un aizcērt vāku. — Misis Bouelsa ķiķināja. — Un nekādu maiguma uzplūdu. Viņi drī­zāk iespers nekā noskūpstīs mani. Paldies dievam, es varu spert viņiem pretī!

Sievietes smējās kā kutinātas.

Tad Mildreda uz brīdi apklusa un, redzot, ka Mon­tegs vēl arvien stāv pie durvīm, sasita plaukstas uri iesaucās: — Darīsim Gajam to patikšanu un paru­nāsim par politiku!

— Labprāt, — misis Bouelsa piekrita. — Pagāju­šajās vēlēšanās es tāpat kā visi balsoju par Noublu. Manuprāt, viņš ir visglītākais vīrietis, kāds jebkad kļuvis par prezidentu.

— Bet vai atceries viņa sāncensi?

— Jā, no tā nu gan diez kas nebija. Mazs un neglīts, un pavirši skuvies, un ne visai labi sasukā­jies.

— Diez, kadeļ opozīcija izvirzīja viņa kandidatūru? Kā gan pret gara auguma vīru var izvirzīt maza auguma cilvēku? Turklāt viņš stipri neskaidri runāja.

Es gandrīz neko nesadzirdēju. Un to pašu, ko dzir­dēju, nesapratu!

— Bez tam — viņš bija resns un nemaz neprata to kaut cik apslēpt. Tādēļ jau nebija nekāds brīnums, ka visi balsoja par Vinstonu Noublu. Arī vārds tam ir daudz skanīgāks. Vinstons Noubls un Hjūberts Hougs. Tikai uz mirkli salīdziniet, un jums būs skaidrs, par kuru balsos.

— Pie velna! — Montegs iesaucās. — Jūs taču par viņiem it neko nezināt!

— Kā nu nezinām! Pirms sešiem mēnešiem mēs viņus redzējām uz šīs pašas istabas sienām. Viens visu laiku knibināja degunu, tā ka vai dusmas sanāca skatoties.

— Vai jūs gribējāt, mister Monteg, lai mēs balsotu par šādu cilvēku? — misis Felpsa noprasīja.

Mildredas seja izplūda smaidā.

— Tu nu, Gaj, labāk varēji iet un vairāk mūs nekai­tināt.

Bet Montegs jau bija pazudis un pēc mirkļa atgrie­zās ar grāmatu rokās.

— Gaj!

— Pie velna! Pie velna! Lai viss iet pie velna!

— Kas tas ir? Vai grāmata? Bet man šķita, ka aroda apmācības tagad notiek ar filmu palīdzību. — Misis Felpsa blisināja acis. — Vai jūs lasāt dedzinā­šanas teoriju?

— Kas tā, pie velna, par teoriju, — Montegs atcirta. — Tā ir dzeja.

— Monteg! — Kluss čuksts ausī.

— Liecieties mierā! — Montegam šķita, ka viņš tiek ierauts milzīgā, dunošā ūdenskritumā.

— Monteg, klusējiet, jūs taču nedrīkstat…

— Bet vai jūs dzirdējāt? Vai dzirdējāt, kā šīs bries­mones runā par briesmoņiem? Ko visu tās tikai negvelž par citiem un saviem bērniem, un vīriem, un pašas par sevi, un karu? Es klausījos un nespēju ticēt savām ausīml

— Par karu es neesmu sacījusi ne vārda! — misis Felpsa iesaucās.

— Dzejoji? Es tos ienīstu, — misis Bouelsa izmeta.

— Vai jūs kādreiz esat tos lasījusi?

— Monteg, — Feibera balss iečerkstējās. — Jūs esat zaudējis prātu! Klusējiet! Jūs visu sabojāsiet!

Sievietes pietrūkās kājas.

— Sēdieties! — Montegs nokliedza.

Viņas apsēdās.

— Es eju mājās, — misis Bouelsa nočukstēja.

— Monteg, lūdzu, nu, dieva dēj, kas jums padoma? — Feibers nerimās.

— Nu, palasiet ar kādu dzejolīti no šīs grāmatiņas mums priekšā, — misis Felpsa pamaja. — Tam vajag būt ļoti interesanti.

— Bet tas taču aizliegts, — misis Bouelsa ievai­manājās. — To nedrīkst darit!

— Nu paskatieties uz misteru Montegu. Viņam tik briesmīgi gribas palasīt. Ja mēs brītiņu paklausīsi­mies, misters Montegs jutīsies gandarīts, un tad mēs varēsim uzsākt ko citu. — Misis Felpsa uzmeta ner­vozu skatienu tukšajām istabas sienām.

— Monteg, ja jūs to darīsiet, es atvienošu aparātu un pametīšu jūs vienu, — bite iedzēla viņam ausī. — Kam tas vajadzīgs? Ko jūs gribat panākt?

— Es gribu nobaidīt viņas iīdz nāvei. Nobaidīt tā, ka vairs nezina, cik vecas!

Mildreda atskatījās. — Ar ko tu tur runā, Gaj?

— Klausieties, Monteg, ir tikai viena izeja. — Sudraba adata urbās viņa smadzenēs. — Mēģiniet pārvērst to visu par joku, izliecieties, ka dzināt velnu. Un tūlīt iemetiet grāmatu ugunī!

Bet Mildreda aizsteidzās Montegam priekšā un drebošā baisī paziņoja: — Manas mīļās, reizi gadā katram dedzinātājam atļauts pārnest vienu grāmatu mājās, lai parādītu mājiniekiem, cik agrāk viss bijis šausmīgi muļķīgi, kā grāmatas var cilvēkus satracināt un kā var laupīt tiem veselo saprātu. Gajs gribēja mums sagādāt pārsteigumu — nolasīt priekšā kādu ga­balu, lai mēs redzam, cik tas viss bijis bezjēdzīgi, un lai mums nekad vairs nav jālauza galvas par visiem šiem vārdu savārstījumiem, vai ne tā, mīļumiņ?

Montegs krampjaini sažņaudza grāmatu.

— Sakiet «jā», — Feibers mudināja.

— Jā, — Montegs atkārtoja.

Mildreda smiedamās paķēra grāmatu.

— Nu, izlasi, Gaj, šo te dzejoli! Nē, labāk to otru, trakoti smieklīgo, kuru tu man jau nolasīji. Manas mīļās, tur itin nekas nav saprotams. Viens vienīgs murgojums. Izlasi, lūk, šo lappusi, mīļais!

Viņš paskatījās uz atvērto lappusi.

— Lasiet, — viņa ausī iesīcās ods.

— Kā, mīļais, šis dzejolis saucas?

— Douvera līcis. — Viņa mēle bija kā sastingusi.

— Nu, lasi — tikai lēni un labi skaidri.

Istabā bija tveicīgi karsts, Montegs brīžiem dega kā ugunī, brīžiem drebinājās, it kā saltu. Viņš atra­dās tuksneša vidū, kur bija novietoti trīs krēsli, un grīļodamies gaidīja, kad misis Felpsa beigs knibinā­ties ap savu tērpu un misis Bouelsa — ap saviem matiem. Tad sāka lasīt — klusi un nedroši, bet ar katru rindiņu skaļāk un noteiktāk, un viņa balss lidoja pāri tuksnesim, atsizdamās pret balto tukšumu, ska­nēja nokaitušajā gaisā pāri sēdošo sieviešu galvām:

— «Ticība, šis okeāns

Reiz bija pārpilns, visu pasauli

Tas ieskāva kā sagša gaiša, gredzens zaigs,

Bet tagad dzirdu es

Tā skumjo, tālē aizdunošo atbalsi,

Un tas nav māns,

Pār drūmo klajumu, nakts elpas mests, Tas atkāpjas. Un paliek krasts — kails, oļu pilns

un baigs.» [1]

Nočīkstēja sieviešu krēsli. Montegs turpināja:

— «Tad būsim beidzot patiesi, ai, mīļā! Sai pasaulē, kas mūsu acīm liekas Kā sala laimīga, kur visi sapņi tiekas, Tik jauka, daudzsološa, zvīļa, — Ir sveša mīlestība, gaviles un gaisma, Un drošība, un miers, un remdinātājs smaids; Mūs ieskauj draudīgs, sabiezējošs tumsas klaids, Vējš mulsu cīniņu un vaidu brāzmas sviež, Un pulki nezina, kam krūti pretī griež.»

Misis Felpsa raudāja.

Abas draudzenes vēroja viņas asaru straumi un grimasē savilkto seju. Viņas bija tā apstulbušas no šīs vētrainās reakcijas, ka baidījās viņai pat tuvoties. Misis Felpsa elpoja aizgūdamās. Arī Montegs bija galīgi apjucis.

— Kuš, kuš, — Mildreda sacīja. — Paklausies, Klāra, nu izbeidz, ja! Vai dzirdi, Klāra, nu, kas tev noticis?

— Es . .. es … — misis Felpsa šņukstēja. — … Es nezinu … nezinu … it nekā nezinu .. . Oh …

Misis Bouelsa piecēlās un nikni pavērās Montegā. — Vai jūs redzat? Tā jau es domāju! Es jau zināju, ar ko tas viss beigsies! Es vienmēr esmu sacījusi: poē­zija ir asaras, pašnāvība, raudu lēkmes, drausmīga pašsajūta, poēzija ir slimība, šausmīga nelaime. Un

te nu tas vēlreiz ir pierādījies. Jūs, mister Monteg,

esat briesmīgs cilvēks.

— Bet tagad … — Feibers čukstēja.

Montegs pagriezās, piegāja pie sienas spraugas un pa misiņa atveri iemeta grāmatu liesmās.

— Cik muļķīgi, briesmīgi vārdi… Cik šausmīgi sāpīgi vārdi… — misis Bouelsa sacīja. — Nu, kādēļ jums vajag sāpināt citus? Pasaulē kreņķu jau tāpat bez gala, kādēļ mūs vēl mocīt ar kaut ko tādu!

— Klāra, vai dzirdi, nu nomierinies, — Mildreda lūdzās, raustot misis Felpsu aiz rokas. — Noslauki asaras, ja? Mēs ieslēgsim «radiniekus» un būsim atkal līksmas un laimīgas. Nu, izbeidz šo raudāšanu, un mēs tūliņ sarīkosim īstas dzīres!

— Nē, — misis Bouelsa iebilda. — Es eju uz mā­jām. Ja gribat apciemot mani un «radiniekus» — lūdzu! Bet šī trakā dedzinātāja mājā es savu mūžu vairs kāju nesperšu!

— Ejiet vien, — Montegs klusi sacīja, raugoties misis Bouelsai tieši acīs. — Ejiet mājās un padomā­jiet par savu pirmo vīru, kuru pamētāt, par otro, kas dabūja galu reaktīvajā automašīnā, un par trešo, kuram drīz vien sašķaidīs pauri! Ejiet mājās un pado­mājiet par saviem neskaitāmajiem abortiem, par nolā­dētajiem ķeizargriezieniem un par saviem bērniem, kuri jūs ienīst! Ejiet mājās un padomājiet, kādēļ tas viss tā noticis un ko jūs esat darījusi, lai tā ne­būtu. Nu, ejiet taču! — viņš kliedza, — Ejiet, kamēr vēl neesmu jūs sagrābis un izlidinājis laukā!

Durvis aizcirtās, un māja bija tukša. Montegs viens pats stāvēja ledaini saltajā istabā ar netīra sniega krāsas sienām.

Vannas istabā tecēja ūdens. Viņš dzirdēja, ka Mild­reda sakrata rokā miega tablešu pudelīti.

— Muļķis, muļķis, pēdīgais muļķis, ak dievs, Mon­teg, kāds jūs esat muļķis …

— Apklustiet! — Montegs izrāva no auss zaļo lodīti un iegrūda kabatā.

— … muļķis … muļķis, — tālumā klusi nočuk­stēja.

Montegs pārmeklēja visu māju un atrada grāmatas aiz ledusskapja, kur Mildreda bija tās noslēpusi. Dažu trūka, un viņš saprata, ka sieva bez viņa ziņas jau sākusi izvākt dinamītu no mājas. Taču viņš vairs nebija nikns, viņš bija apjucis un it kā izsmelts. Viņš aiznesa grāmatas uz dārzu un paslēpa krūmos pie žoga. «Uz šo vienu nakti,» viņš nodomāja, «lai viņa nesadedzina vēl kādu.»

Tad viņš iegāja atpakaļ tukšajā mājā. — Mild­red! — viņš sauca pie tumšās guļamistabas durvīm. Atbildes nebija.

Kad Montegs. iedams uz darbu, šķērsoja mauriņu, viņš centās neskatīties, cik tumša un pamesta ir Klarisas Maklelanas māja …

Pa ceļam, sākdams aptvert, ko izdarījis, viņš jutās tik briesmīgi vientuļš, ka ilgojās atkal pēc klusās balss, pēc dīvainās sirsnības un labestības, kas tumsā plūda pretim no tās. Viņš pazina Feiberu tikai dažas stundas, bet viņam šķita, ka pazinis visu mūžu. Viņš saprata, ka nu viņā ir divi cilvēki: viņš pats, Montegs, kas nekā nesaprata, tikai neskaidri apjauta savu muļ­ķību, un vecais vīrs, kurš runāja un runāja viņam ausī, kamēr metro vilciens milzīgā ātrumā rāva viņu uz naksnīgās pilsētas otru galu. Un visas viņa turp­mākās dzīves dienas un naktis — gan tumšās, gan mēness gaismā mirdzošās — vecais vīrs runās un runas ar viņu, metot sirdī dzirksti pēc dzirksts, oli pēc oļa, pilienu pēc piliena. Un reiz tas viss nonāks līdz viņa apziņai, un tad viņš nebūs vairs tikai Mon­tegs, — tā vecais vīrs teica, apgalvoja un solīja. Viņš būs reizē Montegs un Feibers, uguns plus ūdens, un tad kādu dienu, kad viss būs klusi, saplūdis, sajaucies, nogūlies, vairs nebūs ne uguns, ne ūdens, bet vīns.. No divām dažādām vielām būs radusies trešā. Un tad, atskatīdamies atpakaj, viņš tiešām sapratīs, kāds muļķis bijis. Viņš juta, ka šis process jau sākas, ka viņš atvadās no sava vecā «es» un sāk no tā pama­zām attālināties.

Cik labi bija atkal dzirdēt kamenes dūkšanu, mie­gaino sīkšanu, vecā vīra artikulēto dudināšanu. Tas Montegu gan rāja, gan mierināja, kad viņš šai vēlajā vakara stundā, iznācis no smacīgā pazemes tuneļa, tuvojās dedzinātāju depo.

— Mieru, Monteg, tikai mieru. Nevajag viņus ne izsmiet, ne nosodīt — nesen vēl jūs bijāt tāds pats kā viņi. šie vīri ir cieši pārliecināti, ka viss vienmēr paliks tā kā pašlaik. Taču tā nepaliks. Viņi nezina, ka tas viss ir tikai skaisti liesmojošs meteors, kas joņo debesu izplatījumā, bet kādu dienu tas tomēr nokritis. Viņi — tāpat kā agrāk jūs — saredz vienīgi liesmo- jumu, acij tīkamo uguņošanu. Vecam vīram, kurš slēpjas mājās, saudzēdams sagrabējušos kaulus, pro­tams, nav tiesību kritizēt. Bet jūs gandrīz visu sabo­jājāt. Esiet piesardzīgs! Un neaizmirstiet, ka es vien­mēr būšu kopā ar jums. Savā ziņā es varu saprast, ka jums bija grūti savaldīties. Jāteic, ka jūsu svētās dus­mas mani patiešām sasparoja. Ak dievs, es pēkšņi jutos tik jauns! Bet tagad es gribu, lai jūs justos vecs, es gribu, lai jūs šonakt paņemtu līdz kaut drusku no manas gļēvulības. Kad satiksiet kapteini Bītiju, stai­gājiet viņam apkārt uz pirkstgaliem un ļaujiet man klausīties, ko viņš jums teiks, ļaujiet man apsvērt un novērtēt stāvokli. Palikt dzīviem — tas mums ir gal­venais. Aizmirstiet šīs nabaga sievietes …

— Es padarīju viņas tik nelaimīgas, kādas viņas savu mūžu nav bijušas, — Montegs sacīja. — Misis Felpsas asaras mani satrieca. Varbūt, ka viņām ir taisnība, varbūt tiešām nevajag domāt, tikai joņot apkārt un līksmoties. Nezinu. Jūtos tik vainīgs …

— Jums nepavisam nav jājūtas vainīgam! Ja pasaulē nebūtu karu, ja visur valdītu miers, tad es sacītu: varat līksmoties! Taču jums, Monteg, tagad nav tiesību palikt vienīgi dedzinātājam. Pasaulē viss vēl nav tā kā vajag.

Montegs juta, ka nosvīst.

— Monteg, vai dzirdat?

— Manas kājas… — Montegs nomurmināja. — Es tās nespēju pakustināt. Cik briesmīga sajūta. Tās nekust ne no vietas!

— Klausieties, Monteg, nomierinieties, — vecais vīrs sirsnīgi sacīja. — Es saprotu, ka jūs baidāties izdarīt kļūdu. Nevajag baidīties. No kļūdām mēs mācāmies. Kad es biju jauns, es visiem klaji izrādīju savu nezināšanu. Par to mani sita. Ap gadiem četr­desmit es biju uzasinājis savas zināšanas. Bet, ja cilvēks slēpj savu nezināšanu, neviens viņu nesit un viņš nekad nekļūst gudrāks. Nu, drošu soli iekšā dedzinātāju depo! Es esmu kopā ar jums. Mēs neesam vairs vieni, mēs neesam šķirti katrs savā noslēgtā telpā. Ja jums vajadzēs palīdzību, kad Bītijs sāks pra­tināt, es bušu jums līdzās un pačukstēšu, ko viņam atbildēt!

Montegs juta, ka viņa kājas atkal sāk kustēties.

— Draugs, tikai nepametiet mani vienu, — viņš teica.

Mehāniskais Suns bija pazudis. Būda bija tukša, un dedzinātāju depo valdīja klusums, un oranžā «Salamandra» ar petrolejas pilnu vēderu snauda, kamēr liesmu metēji krustiski karājās tai gar sāniem, un Montegs devās cauri šim klusumam, satvēra misiņa kārti un brauca augšup, bailēs drebošu sirdi vērojot tukšo suņa būdu.

Pie lūkas stāvēja Bītijs, raugoties sāņus, it kā neviena negaidītu.

— Paskat, kur nāk viens pārākais ērms, ko visās valodās sauc par muļķi, — viņš teica vīriem, kas spē­lēja kārtis.

Bītijs pastiepa roku ar delnu uz augšu, gaidot velti. Montegs ielika tajā grāmatu. Bītijs, pat nepaskatījies uz virsrakstu, iemeta grāmatu atkritumu grozā un aizsmēķēja cigareti.

— «Vislielākais muļķis ir tas, kurā ir mazdrusciņ prāta.» Apsveicu ar atgriešanos, Adonteg. Ceru, ka tagad, kad drudzis ir pāri, jūs paliksiet kopā ar mums uz dežūru. Kā būtu ar kādu pokera partiju?

Viņi apsēdās, un vīri izdalīja kārtis. Jūtot sev pie­vērsto Bītija skatienu, Montegs nezināja, kur likt savas rokas. Viņa pirksti kā zaglīgi seski ne mirkli nespēja norimties, šaudījās, knibinājās un līda kaba­tās, vairoties Bītija skatiena, kas dedzināja kā spirta liesma. Šķita, ja Bītijs uzpūstu dvašu, viņa rokas savīstu un tūliņ nokalstu, uz laiku laikiem paliekot mirušas, apraktas viņa svārku piedurknēs. Sīs rokas bija sākušas rīkoties pašas, neatkarīgi no viņa gribas, pirmo reizi paklausot sirdsapziņai, kas lika paķert grāmatas un mesties prom ar Jehovu, Rūti un Šek­spīru padusē, un tādēļ šeit dedzinātāju depo tās šķita kā notrieptas asinīm. Ik pa minūtēm piecpadsmit Montegs cēlās augšā no galda un gāja uz tualeti tās mazgāt. Tad, atkal apsēdies savā vietā, viņš paslēpa rokas zem galda.

Bītijs iesmējās. — Turiet vien rokas tā, lai var redzēt. Ne tādēļ, ka mēs jums neuzticētos, tomēr, tā sakot…

Visi smējās.

— Nu, labi, — Bītijs noteica. — Krīze ir pāri, un atkal viss kārtībā. Mēs katrs savu reizi esam maldī­jušies. «Taisnība beigās teiks savu vārdu,» mēs esam saukuši» «Cēla mērķa sargi nekad nebūs vientuļi!» mēs esam klieguši. «Skaisti vārdi ir dvēseles bal­zāms,» Filips Sidnijs iF teicis. Bet, no otras puses: «Kā lapas vārdi, un, kad to, ka biezs, Rets prāta aug­lis būs tur patvēries.» Aleksandrs Poups. Ko jūs par to sakāt, Monteg?

— Nezinu.

— Esiet piesardzīgs, — no citas, tālas pasaules čukstēja Feibers.

— Vai par šo te: «īr zināšanu druskas bīstamas. Dzer aizgūtnēm no dzijās Pīrijas; Pa lāsei baudot, saindēts top prāts, Dzer malkiem, un tu būsi glābts.» Poups. Tā pati eseja. Kā jums tas patīk?

Montegs kodīja lūpu.

— Tūlīt es jums visu paskaidrošu, — Bītijs smaidī­dams teica, raugoties kārtīs. — Jūs ieņēmāt malku un noreibāt. No pāris rindām jums sagriezās galva. Jums gribas triekt drupās pasauli, cirst galvas, graut autoritātes. Es zinu, pats esmu to pārdzīvojis.

— Nē, nē, — Montegs nedroši nomurmināja.

— Nav ko sarkt, Monteg. Es jūs patiešām negribu izsmiet. Zināt, pirms stundas es redzēju sapni. Atlai­dos nosnausties un sapnī redzēju, ka mēs abi sākām briesmīgu strīdu par grāmatām. Jūs, aiz dusmām vai plīsdams, apbērāt mani ar citātiem. Es mierīgi atvai­rīju katru jūsu uzbrukumu. «Vara,» es teicu, «tas, lūk, ir galvenais.» Jūs, citējot doktoru Džonsonu, atbildējāt: «Zināšanas ir lielāks spēks nekā vara!» Bet es sacīju: «Doktors Džonsons, mans mījais, tei­cis arī tā: «Tikai muļķis reālo maina pret abstrakto.» Turieties, Monteg, pie dedzinātājiem. Viss pārējais ir tikai drūms haoss.»

— Neklausieties. — Feibers čukstēja. — Viņš grib jūs samulsināt. Viņš ir viltīgs. Uzmanieties!

Bītijs nosmējās.

— Bet jūs man atbildējāt: «Reiz tikpat atklāsies patiesība, jo slepkavību nav iespējams noslēpt.» Tad es smiedamies izsaucos: «Ak dievs, viņš to vien zina kā gvelzt par savu zirgu!» Un piebildu: «Pats velns var svētos rakstus citēt sev par labu.» Bet jūs klie­dzāt: «šis laikmets muļķi, zeltā tērptu, sveic, Ne basām kājām svēto, kas prāta gaismu teic.» Es klusi čukstēju: «Vai patiesībai vajag tik kvēlu aizstāvību?» Bet jūs pilnā balsī man pretī: «Slepkava ir šeit, un nomirušo rētas no jauna atveras un atsāk asiņot!» Es, paplikšķinādams jūsu roku, sacīju: «No tik kvēlas aizrautības piemesties var skrejamais.» Jūs aurojāt: «Zinašanas ir spēks!» un «Punduris uz milža pleca tomēr redz par viņu tālāk!» — bet es, it kā izdarot kop­savilkumu, mierīgi nobeidzu mūsu strīdu ar vārdiem: «Cilvēkam iedzimta maldīga tieksme uzskatīt meta­foru par pierādījumu, skaistu vardu straumi par patie­sību un pašam sevi par orākulu, kā reiz sacījis Pols Valerī.»

Montegam neizturami reiba galva. Viņam šķita, ka tiek sists bez žēlastības — pa pieri, acim, degunu, lūpām, zodu, pleciem, pa bezpalīdzīgi paceltajām rokām. Viņam gribējās kliegt: «Pietiek, apklustiet, jūs visu sajaucat!»

Bītija slaikie pirksti satvēra viņa delnas locītavu.

— Ak dievs, kāds pulss! Esmu nu gan jūs satraci­nājis. Sirds lec kā nākamajā dienā pēc kara! Trūkst tikai zvanu un fanfāru! Vai gribat, lai es runāju tālāk? Man patīk jūsu paniskās bailes. Varu runāt gan sua- hili, gan indiāņu, gan angļu literārajā valodā. Taču iznāk, ka es sarunātos ar mēmo, vai jums tā neliekas, mister šekspīr?

— Mieru, Monteg, tikai mieru! — ods Montega ausī sīca. — Viņš duļķo ūdeņus!

— Oh, cik jūs bijāt satriekts, — Bītijs turpināja. — Es rīkojos tiešām nežēlīgi. Lai atspēkotu jūsu vār­dus un teicienus, es izmantoju tās pašas grāmatas, uz kurām jūs balstījāties. Grāmatas var būt arī node­vējas. Cilvēks cer rast tajās atbalstu, bet tās var vēr­sties pret viņu pašu. Arī citi var izmantot tās savā labā, un jūs sākat grimt dibenā, stigt arvien dziļāk un dziļāk lietvārau, darbības vārdu un īpašības vārdu muklājā. Bet mans sapnis beidzās ar to, ka es ar «Salamandru» piebraucu jums klāt un jautāju: «Vai mums nav pa ceļam?» Un jūs iekāpāt mašīnā, un mēs, līdz sirds dziļumiem apmierināti, laidām atpakaļ uz depo: kaislības bija norimušas, un starp mums atkal valdīja pilnīga saskaņa. — Bītijs atlaida Montega roku, kura bez spēka atšļuka atpakaļ. — Viss ir labs, kas labi beidzas.

Klusums. Montegs sēdēja kā balts akmens tēls. Bītija pēdējā sitiena atbalss aizviļņoja līdz viņa sma­dzeņu dzīlēm. Feibers gaidīja, lai tā noklustu, un, kad nosēdās putekļu virmuļi, kas bija sacelti Montega apziņā, vecais vīrs klusi ierunājās:

— Labi, viņš pateica, kas viņam sakāms. Jums bija tas jānoklausās. Nu pāris stundu runāšu es. Arī tas jums būs jānoklausās. Pēc tam visu nopietni apsve­riet un izlemiet, vai gribat celties vai krist. Bet lai tas būtu jūsu paša lēmums, nevis mans vai kapteiņa Bītija. Taču jūs nedrīkstat aizmirst, ka kapteinis pie­der pie visbīstamākajiem patiesības un brīvības ienaidniekiem, pie mūsu sabiedrības vairākuma trulā ganāmpulka. Ak, šī baismīgā vairākuma tirānija! Mums katram ir sava dziesma. Un tas ir atkarīgs tikai no jums, kurā jūs gribēsiet klausīties.

Montegs jau grasījās Feiberam atbildēt visu klāt­būtnē, kad dedzinātāju depo zvans, kas bija ierīkots griestos, paglāba viņu no šīs kļūdas. Telpas viņā galā, klusi tikšķinot, trauksmes ziņotājs izsita adresi. Kap­teinis Bītijs ar kārtīm rokā uzsvērti lēnā gaitā piegāja pie aparāta un norāva adresi. Uzmetis tai paviršu

skatienu, viņš to iegrūda kabatā, atgriezās pie galda un atkal apsēdās. Visi pārējie raudzījās viņā.

— Lai pagaida kādas četrdesmit sekundes, kamēr būšu jūs apspēlējis, — Bītijs līksmi noteica.

Montegs nolika savas kārtis.

— Vai esat noguris, Monteg? Gribat izstāties?

— Jā.

— Nu, nu, nevajag nokārt degunu. Taču, ja pado­mā, mēs šo partiju varam pabeigt vēlāk. Atstājiet kārtis uz galda ar mugurpusēm uz augšu un steig­šus savāciet visu, kas vajadzīgs. Nu, labi aši! — Bītijs piecēlās. — Monteg, man nepatīk jūsu izskats! Vai tikai atkal nebūsiet sasirdzis?

— Nē, es braukšu.

— Jā, jums jābrauc. Šis ir īpašs gadījums. Nu, tad — laižamies!

Viņi ielēca lūkā un satvēra misiņa kārti, it kā tā būtu pēdējais glābiņš, pie kura tverties no paisuma viļņa, taču misiņa kārts dīvainā kārtā abus ielidināja tumsā, kur jau sprauslāja, rūca un kūsāja atmodinā­tais benzīna pūķis.

— Ai-ziet!

Mašīna ar spēju rāvienu metās ap stūri, motors rēca, sirēna gaudoja, riepas kauca, misiņa cisternā kā milža vēderā klunkšķēja petroleja, sudraba treliņi spruka laukā no Montega pirkstiem, vējš pluinīja viņa matus un svilpoja caur zobiem, bet viņš domāja par šīm sievietēm savā televīzijas istabā, par šīm tukša­jām pelavām, no kurām neona vējš izpūtis pēdējo graudu, kā arī par savu sasodīto ideju lasīt viņām priekšā grāmatu. Tas bija tikpat muļķīgi un bezjēdzīgi kā censties ar ūdenspistoli nodzēst ugunsgrēku. Tā bija īsta trakuma lēkme. Idiotisks dusmu izvirdums. Kad viņš reiz pratīs savaldīties un klusēt, mierīgi klusēt?

— Hei-dā!

Montegs pacēla acisv Parasti Bītijs pie stūres nesē­dās, taču šoreiz mašīnu vadīja pats, milzīgā ātrumā triekdams ap stūriem, .sakumpis augstajā šofera sē­deklī, kamēr melnais lietus mētelis plaukšķot plandīja viņam aiz muguras, tā ka viņš šķita līdzīgs milzīgam, melnam sikspārnim, kas, uzmeties uz mašīnas, trau­cas pret vēju.

— Uz priekšu, lai darītu pasauli laimīgu, Monteg!

Bītija sarkanie vaigi spoži spīdēja melnajā tumsā,

un viņš nikni smīnēja.

— Esam klāt!

«Salamandra» ar spēju kaucienu apstājās, un vīri klupdami izlēca ārā. Montegs stāvēja, kaistošām acīm raugoties saltajos, spožajos treliņos, kuros viņš bija krampjaini ieķēries.

«Nē, to es nespēju,» viņš pats sev teica. «Kā lai es izpildu šo uzdevumu, kā lai turpinu dedzināšanu? Es nespēju pārkāpt šīs mājas slieksni.»

Viņam līdzās iznira Bītijs, no kura vēdīja vēja smarža, saglabājusies no trakā brauciena.

— Nu, Monteg?

Vīri, savos neveiklajos zābakos atgādinādami krop­līgus ērmus, steigšus izklīda klusi kā zirnekļi.

Beidzot Montegs pacēla acis un pagriezās.

Bītijs vēroja viņa seju.

— Kas noticis, Monteg?

— Mēs esam apstājušies pie manas mājas, — Mon­tegs lēni noteica.