451 grāds pēc Fārenheita

PIRMĀ DAĻA PAVARDS UN SALAMANDRA

Dedzināt — tā bija bauda.

Tā bija visīstākā bauda — redzēt, kā uguns visu pārņem un aprij, kā padara melnu un iznīcina. Milzī­gais pitons spļāva pasaulei pāri indīgu petroleju, un viņš pats ar šļūtenes uzgali rokā bija brīnumains diriģents, kurš, asinīm dobji pulsējot deniņos, izpilda uguns simfoniju, lai noslaucītu no zemes virsas vēs­tures skrandas un paliekas. Uzlicis dedzinātāja ķiveri ar simbolisko skaitli 451, acīm degot ar oranžu liesmu, domās jau redzēdams, kas tūlīt notiks, viņš nospieda aizdedzinātāja slēdzi, un acumirklī māju aprija lies­mas, iemetot vakara debesīs sārtu, dzeltenu un melnu atblāzmu. Viņš brida pa ogļu jāņtārpiņu spietu. Vai­rāk par visu viņš tobrīd vēlējās izspēlēt vecuveco bērnu dienu joku — iegrūst ugunī cukurgailīti, kamēr grāmatas, sizdamas spārnus kā baloži, mira uz lie­veņa un mājas priekšā, kamēr tās dzirkšu vērpetēm cēlās gaisā un izzuda sodrējainajā vējā.

Pēkšņi Montegs atsprāga atpakaļ, skaudri savieb­dams seju, kā jau cilvēks, kurš apdedzinājies.

Taču viņš, uguns dievs, skaidri zināja, ka, atgrie­zies dedzinātāju depo, spogulī atkal varēs pamirkšķi­nāt savai apsvilušajai sejai. Bet vēlāk, tumsā, laiz­damies miegā, viņš vēl arvien sajutīs tajā stingo, smaidam līdzīgo grimasi. Cik vien viņš spēja atcerē­ties, tā viņa sejā nenozuda.

Montegs rūpīgi nospodrināja un pakāra savu spīdīgi melno ķiveri un ugunsdrošo jaku, dušā ar baudu nomazgājās un tad, svilpodams, rokas kaba­tās sabāzis, devās pāri dedzinātāju depo augšējā stāva zālei un iemetās griestu lūkā. Pašā pēdējā brīdī, kad šķita, tūliņ pat notiks nelaime, viņš izrāva rokas no kabatām, satvēra zeltīto kārti un, tai čīkstot, nobremzēja mirkli pirms tam, kad kājas skāra pirmā stāva cementa grīdu.

Izgājis ārā uz naksnīgās ielas, viņš devās uz metro, kur pneimatiskais vilciens, klusi, bez skaņas slīdot pa pazemes tuneļa cauruli, aizrāva viņu līdz priekš­pilsētai un līdz ar spēcīgu silta gaisa šalti izgrūda uz krēmkrāsas eskalatora.

Svilpodams viņš brauca augšup, pretim nakts klu­sumam. Pēc tam, neko īpašu nedomādams, devās uz tuvāko pagriezienu. Bet tad pēkšņi palēnināja soli, it kā spējš pretvējš būtu iebrāzies sejā, it kā viņu kāds būtu saucis vārdā.

Jau vairākas naktis pie šī pagrieziena, no kura ietve zvaigžņu gaismā veda uz viņa māju, Montegu pār­ņēma dīvaina sajūta. Viņam šķita, ka mirkli pirms tam, kad viņš sasniedza ielas stūri, pie tā kāds būtu stāvējis. Gaisā juta sasprindzinātu klusumu, it kā te kāds būtu klusi gaidījis, bet, tiklīdz viņš bija klāt, kļuvis par ēnu un izlaidis viņu sev cauri. Varbūt viņš sajuta vieglu aromātu, varbūt grādus desmit aug­stāku temperatūru tai vietā, kur stāvēja neredzamais, izstarodams ķermeņa siltumu. Tas bija kaut kas neiz­protams. Ik nakti, ceļā uz māju nogriezdamies gar šo ielas stūri, viņš neredzēja neko citu kā vienīgi tukšo, balto, līkumoto ietvi. Reiz gan viņš pamanīja kādu ēnu, bet, pirms paguva ieskatīties, tā jau aiz- trauca pāri mauriņam.

Bet šoreiz pirms pagrieziena viņš tā palēnināja soli, ka gandrīz apstājās. Domās jau atrazdamies aiz stūra, viņš dzirdēja klusu čukstu. Vai varbūt tā bija cilvēka elpa? Vai tik tikko manāma gaisa vibrācija, kas radās, kādam tur stāvot un gaidot?

Viņš nogriezās gar stūri.

Pa mēness gaismas pielieto ietvi vējš tā dzenāja rudens lapas, ka pretim nākošā meitene, kājām viegli skardama zemi, tām it kā lidoja līdzi. Mazliet pie­liektu galvu viņa vēroja, kā kurpju purngali skar lapu virpuļus. Viņai bija šaura, pienbalta seja, kas vērās pasaulē alkainā izziņas tieksmē. Viņas skatiens pauda tādu kā izbrīnu, un tumšās acis tik vērīgi raudzījās apkārt, ka tām nekas nepaslīdēja garām. Viņai bija baltas, viegli čaukstošas drānas. Montegam gandrīz vai šķita, ka viņš dzirdētu viņas soļu ritmā šūpoto roku kustību un tās ausij neuztveramās trīsas, kas pārslīdēja gaišajai sejai, kad viņa, paceļot acis, ierau­dzīja sev priekšā ietves vidū stāvošu vīrieti.

No kokiem, kas šalkoja viņiem virs galvām, čabē­dams lija sauss lapu lietus. Meitene bija tik pār­steigta, ka šķita — tūliņ pat atrausies atpakaļ, taču viņa palika stāvam un cieši raudzījās Montegā, un viņas tumšās acis tā iemirdzējās, it kā viņš būtu patei­cis viņai kaut ko neizsakāmi skaistu. Bet viņš zināja, ka bija izteicis tikai visparastāko «helou». Redzot, ka meitene kā hipnotizēta raugās salamandrā uz viņa piedurknes un diskā ar feniksu uz viņa krūtīm, Mon- tegs ierunājās:

— Jūs laikam esat mūsu jaunā kaimiņiene?

— Bet jūs, kā redzams … — meitene pacēla acis no viņa profesijas emblēmas, — …dedzinātājs. — Viņas balss pamira.

— Cik dīvaini jūs to pateicāt.

— To es … to es varētu uzminēt aizvērtām acīm, — viņa klusi sacīja.

— Pēc petrolejas smakas, vai? — viņš smējās.

— Mana sieva vienmēr par to žēlojas. Berz, cik gribi, tikpat nevar nomazgāt.

— Nē, to nevar nomazgāt, — viņa bijīgi teica.

Lai gan meitene nekustējās, Montegam šķita, ka tā iet viņam apkārt, viegli parausta viņu, groza uz visām pusēm un izpurina viņa kabatas.

— Petrolejas smaka … — viņš atsāka, lai pār­trauktu ilgstošo klusumu, — … man tā ir tikpat kā smarža.

— Vai tiešām?

— Jā gan. Kādēļ jūs brīnāties?

Viņa brīdi padomāja.

— Es nezinu, — viņa sacīja. Tad pārlaida skatienu ielai, kas veda gan uz viņas, gan Montega māju.

— Vai jums nebūtu nekas pretim, ja es ietu atpakaļ kopā ar jums? Mani sauc Klarisa Maklelāna.

— Ak Klarisa. Bet mani — Gajs Montegs. Nāciet vien. Kādēļ jūs tik vēlu staigājat apkārt? Cik jums ir gadu?

Siltajā, vējainajā mēness naktī viņi gāja pa sudrabā mirdzošo ietvi, un gaisā bija jūtama viegla aprikožu un meža zemeņu smarža, tā ka Montegs izbrīnā pavē­rās apkārt, līdz atskārta, ka ir maldījies, jo rudenī taču nekā tāda nav.

Nē, nekā tāda nebija, tikai līdzās viņam soļoja mei­tene, kuras seja mēness gaismā mirdzēja kā sniegs, un apsvēra viņa jautājumu, cenzdamās atrast visla­bāko atbildi.

— Esmu septiņpadsmit gadus veca un nenormāla. Mans tēvocis saka, tas vienmēr tā sakrītot. Ja kāds jautā, cik veca tu esi, viņš saka, tad atbildi, ka esi septiņpadsmit gadus veca un nenormāla. Vai nav jauki šādā naktī paklaiņot? Man patīk visu vērot un ieelpot smaržas, un reizēm līdz rītausmai klejot apkārt un noskatīties, kā uzlec saule.

Tad atkal viņi gāja klusēdami, līdz beidzot meitene domīgi teica: — Bet zināt, es no jums it nemaz nebaidos.

— Kādēļ tad jums būtu jābaidās? — viņš brīnījās.

— Daudzi baidās no jums. Tas ir — baidās no dedzinātājiem. Bet, galu galā, jūs taču esat tāds pats cilvēks kā citi…

Viņas acīs kā divās mirdzošās ūdens lāsēs viņš ieraudzīja savu atspulgu — mazu un tumšu, bet ļoti skaidru, pat katru sīkāko mutes rieviņu —, it kā šīs acis būtu divi brīnumaini violeti dzintari, kuros iemū­žināts viņa attēls. Pret viņu pavērstā meitenes seja nu bija līdzīga trauslam, matētam kristālam, kas izstaro maigu un mūžīgu gaismu. Tā nebija skaudri spoža kā spuldzei, bet dīvaini glāstoša un mierinoša, kādu izstaro sveces liesma. Reiz, kad viņš bija vēl bērns, mājās nodzisa elektrība un māte sameklēja un uzdedza pēdējo sveci, un pa to laiku, kamēr tā dega, viņiem atklājās jauna pasaule, kas vairs nebija neap­tverama, bet mājīgā lokā kļāvās viņiem apkārt, un viņi abi — māte un dēls — pilnīgi pārvērtušies šajā gaismā, klusībā vēlējās vienīgi to, lai elektrības tik drīz vēl nebūtu …

Un tad Klarisa Maklelāna sacīja:

— Vai es drīkstu jums kaut ko jautāt? Cik ilgi jūs jau esat dedzinātājs?

— Desmit gadus. Kopš divdesmit gadu vecuma.

— Vai jūs kādreiz arī lasāt tās grāmatas, kuras sadedzināt?

Viņš smējās.

— Tas ir pret likumu!

— Ak, pareizi.

— Mūsu darbs ir varen jauks. Pirmdien mēs, pie­mēram, dedzinām Milleju, trešdien — Vitmenu, piekt­dien — Folkneru. «Nodedzināt visu līdz pelniem un tad sadedzināt ari pelnus!» — tāda ir dedzinātāju devīze.

Viņi gāja vēl kādu brīdi, un tad meitene ievaicājās:

— Vai tiesa, ka agrāk jūsu amata brāļi uguni dzē­suši, nevisdedzinājuši?

— Nē. Ēkas vienmēr bijušas ugunsdrošas, tur nu jūs varat man pilnīgi ticēt.

— Dīvaini. Bet man reiz gadījās dzirdēt, ka agrāk mājas degušas tikai aiz kļūmīgas nejaušības, un jūsu amata brāļi bijuši tie, kuri šo uguni dzēsuši.

Montegs smējās.

Meitene uzmeta viņam ašu skatienu.

— Kādēļ jūs smejaties?

— Nezinu. — Viņš atkal iesmējās, bet pēkšņi apklusa.

— Un kas tad ir?

— Jūs smejaties, kaut gan es nesaku neko smiek­līgu, un jūs atbildat bez kavēšanās. Jūs nemaz nepa­domājat, ko es jautāju.

Montegs apstājās.

— Jūs nu gan esat ērmīga, — viņš teica, raugoties meitenē. — Bet vai jūs neatļaujaties par daudz?

— Es negribēju jūs apvainot. Tas laikam tā iznāca tādēļ, ka es pārāk cieši vēroju cilvēkus.

— Vai šis te jums neko neizteic? — Viņš viegli uzsita pa skaitli 451 uz savas ogļu melnās piedurknes.

— Izteic gan, — viņa nočukstēja, paātrinadama soli. — Sakiet, vai jūs esat vērojis, kā pa bulvāriem joņo raķešu automašīnas?

— Ak gribat mainīt sarunas tematu?

— Reizēm man šķiet, ka tie, kuri brauc automašī­nās, nemaz nezina, kas ir zāle vai puķes, jo redz tās vienīgi aizzibam garām, — viņa turpināja. — Parā­diet viņiem zaļu plankumu, un viņi izsauksies: «O, jā, tā ir zāle!» Sārtu plankumu? «Jā, tas ir rožu dārzs!» Balti plankumi viņiem ir mājas. Brūni plan­kumi — govis. Reiz mans tēvocis mēģināja braukt lēnām — ne ātrāk par četrdesmit jūdzēm stundā, un viņu tādēļ apcietināja. Divas dienas lika nosēdēt cie­tumā. Vai tas nav dīvaini un reizē skumji?

— Jūs pārāk daudz domājat, — Montegs neveikli teica.

— Es reti kad skatos televīzijas pārraides un neeju ne uz autosacīkstēm, ne izpriecu parkiem. Laikam tādēļ man atliek daudz laika visādām nesaprātīgām domām. Vai jūs esat uz šosejām redzējis divsimt pēdu garos reklāmas dēļus? Vai zināt, ka senāk tie esot bijuši tikai divdesmit pēdu gari? Bet automašīnas tagad joņo ar tādu ātrumu, ka reklāmu vajag pagari­nāt, lai to vispār pagūtu ieraudzīt.

— To nu es tiešām nezināju! — Montegs aprauti iesmējās.

— Bet es zinu vēl kaut ko citu, ko jūs nezināt. Rītos uz zāles ir rasa.

Viņš kaut kā nespēja atcerēties, vai bija zinājis to vai ne, un tas viņu pēkšņi samulsināja.

— Un, ja paraugās debesīs, — viņa pamāja aug­šup, — tad var mēnesī ieraudzīt cilvēku.

Viņš sen nebija raudzījies debesīs.

Visu pārējo ceļa gabalu viņi nogāja klusēdami — meitene domās iegrimusi, Montegs tāds kā nomākts un sapīcis, laiku pa laikam uzmetot viņai nosodošu skatienu. Kad abi pienāca pie viņas mājas, tur visos logos mirdzēja gaisma.

— Kas šeit notiek? — Montegs nekad nebija redzē­jis māju, kura laistītos vienās ugunīs.

— Nekas sevišķs. Mana māmiņa, tētis un tēvocis droši vien sēž un sarunājas. Cilvēki tagad reti to dara. Vēl retāk nekā pastaigājas. Vai es jums stāstīju, ka reiz manu tēvoci arestēja arī par to, ka viņš bija gājis kājām? Mēs esam briesmīgi ērmoti.

— Bet ko tad īsti jūs runājat?

To dzirdot, meitene iesmējās. — Ar labu nakti! — viņa teica un jau pagriezās uz mājas pusi. Bet tad, kā atcerēdamās kaut ko, panācās atpakaļ un izbrīna pil­nām acīm ziņkāri ieskatījās viņa sejā.

— Vai jūs esat laimīgs? — viņa jautāja.

— Ko, ko? — Montegs izsaucās.

Bet viņa jau bija aizskrējusi pa mēness gaismas pielieto taku. Aiz viņas klusi aizvērās mājas durvis.

— Laimīgs! Kas vēl nebūs!

Viņš pārstāja smieties.

Nonācis pie savas mājas, viņš iebāza roku īpašā durvju spraugā. Atbildot uz viņa pieskārienu, durvis atvērās.

«Skaidrs, ka laimīgs. Kā gan citādi? Bet kādēļ viņa tā jautāja? Vai varbūt es neesmu laimīgs?» viņš vai­cāja tukšajām istabām. Gaitenī viņš pacēla skatienu augšup uz ventilācijas režģi un pēkšņi atcerējās, kas aiz tā paslēpts. Tas šķita raugāmies lejā uz viņu, un viņš aši novērsās.

Cik dīvaina nakts, un cik dīvaina tikšanās! Neko tādu viņam nebija gadījies piedzīvot, ja nu vienīgi toreiz, pirms gada, kad viņš parkā sastapa kādu vecu vīru un viņi abi sarunājās …

Montegs papurināja galvu. Tad paskatījās uz tukšo sienu, un uz tās iznira meitenes seja, kadu viņš to redzēja savā atmiņa, — ļoti skaista vai, pareizāk, — brīnišķīga. Tā bija līdzīga mazai pulksteņa ciparnīcai, kas cilvēkam, kurš nakts tumsā pamodies, baigo pretī un ar savu blāvi spīdošo vaigu, kas rāda stundas un minūtes, un sekundes, skaidri un pārliecinoši vēsta, ka nakts, kaut arī tā kļūst arvien melnāka, droši iet pretī jaunam saullēktam.

— Ko tas nozīmē? — Montegs jautāja savam otra­jam «es», šim stulbenim savā zemapziņā, kurš reizēm sāka gvelzt galīgas muļķības, pretēji gribai un saprā­tam.

Viņš vēlreiz paraudzījās uz sienu. Viņas seja bija līdzīga arī vēl spogulim! Gluži vienkārši neticami! Diez, vai viņš pazina vēl kādu cilvēku, kurā raugoties redzētu sevi? Cilvēki drīzāk ir līdzīgi… — viņš domās meklēja salīdzinājumu, kamēr atrada, atcerē­damies savu darbu — … līdzīgi lāpām, kas liesmo, kamēr nodziest. Cik reti gan otra cilvēka sejā var saskatīt sava paša sāpes vai prieku, sava paša slēp­tākās, trīsošās domas.

Cik apbrīnojami šī meitene prata iejusties otrā cil­vēkā! Tā vēroja viņu tik uzmanīgi, kā aizrautīgs leļļu teātra skatītājs lelli, jau iepriekš paredzot katru viņa skropstas vēcienu, katru žestu, katru vismazāko pirk­sta kustību. Cik ilgi viņi bija gājuši līdzās? Trīs minūtes? Vai varbūt piecas? Bet tagad tā šķita vai vesela mūžība. Cik milzīgs bija meitenes attēls uz sienas, cik liela slaidā auguma mestā ēna! Ja viņam ieniezētos acs, viņa droši vien pamirkšķinātu. Un, ja tik tikko savilktos žokļu muskuļi, viņa nožāvātos pirms viņa.

«Hm,» viņš klusībā prātoja, «ja labi padomā, tad gandrīz iznāk, ka viņa tik vēlu gaidīja mani uz ielas, jau iepriekš zinādama, ka nākšu …»

Montegs atvēra guļamistabas durvis. Šķita, ka viņš ieietu saltā marmora kapličā. Visap­kārt necaurredzama tumsa, ne jausmas no sudrabā

mirdzošas pasaules, logi cieši aizdarīti, un istaba līdzīga kapam, kurā nespēj iekļūt neviens lielās pil­sētas troksnis. Taču istaba nebija tukša.

Viņš ieklausījās.

Bija dzirdama tāda kā oda sīkšana, elektroniskās lapsenes dūkšana tās siltajā, sārtajā ligzdiņā. Mūzika bija gandrīz tik skaļa, ka varēja saklausīt melodiju.

Viņš juta, ka viņa smaids nozūd, sarūk un izkūst kā stearīns, nodziest kā fantastiska pārāk ilgi degusi svece. Tumsa. Nē, viņš nebija laimīgs. Viņš nepavi­sam nebija laimīgs! To viņš saprata. Un tā sev arī pateica. Viņš tikai nēsāja laimes masku, bet meitene, aizskrienot pāri mauriņam, bija to paņēmusi sev līdz, un viņš nevarēja klaudzināt pie viņas durvīm un lūgt, lai viņa dod masku atpakaļ.

Pat neiededzis gaismu, viņš jau zināja, kāda izska­tījās šī istaba. Viņa sieva — auksta, bez apsega — izstiepusies guļ gultā kā akmens tēls uz sarkofāga, un viņas stingās acis ir piekaltas griestiem ar nere­dzamām tērauda stīgām. Un viņas ausīs iebāztas «Gliemežnīcas» — mazās radiokapsulas —, un elek­troniskais skaņu okeāns, kurā mijas balsis un mūzika, apskalo viņas nomodā esošās smadzenes. Istaba tie­šām bija tukša. Ik nakti skaņu okeāns atplūda šurp un bangainiem viļņiem šūpoja vaļējām acīm guļošo Mildredu pretim nākamai dienai. Jau divus gadus nebija tādas nakts, kad viņa nebūtu aizpeldējusi, atkal un atkal labprātīgi ienirdama šai skaņu jūrā.

Lai gan istabā bija vēss, Montegs juta, ka viņam trūkst elpas. Tomēr aizkarus viņš neatvilka un bal­kona durvis neatvēra, jo negribēja ielaist istabā mēness gaismu. Aiz gaisa trūkuma slāpdams vai nost, viņš tumsā taustīja ceļu uz savu vientuļo, tukšo un tādēļ auksto gultu.

Mirkli pirms tam, kad viņa kāja atsitās pret kādu zemē guļošu priekšmetu, viņš jau zināja, ka tas tā

notiks. Kaut ko līdzīgu viņš bija izjutis arī pirmīt uz ielas stūra, kad gandrīz uzskrēja virsū meitenei. Viņa kāja, radot gaisa vibrāciju, uztvēra atpakaļ signālu un tūliņ atsitās pret kādu priekšmetu. Tas dobji noska­nēja un aizripoja.

Viņš satrūcies palika stāvam un ieklausījās, kā elpo tā, kura gulēja melnajā istabas tumsā. Viņas elpa, kurā tik tikko bija manāma dzīvība, šķita tik gurda un vāra, ka no tās, liekas, nenotrīsētu ne mazākā lapiņa, ne matiņš, ne pūciņa.

Uguni viņš vēl arvien neuzdedza. Viņš izvilka šķil­tavas, sataustīja uz sudraba diska iegravēto salaman­dru un nospieda sviriņu …

Mazās šķiltavu liesmiņas gaismā viņam pretim raudzījās divi blāvi dzidras upītes dibenā guļoši mēness akmeņi, kuriem pāri tecēja dzīves straume, tos nepavisam neskardama.

— Mildred!

Viņas seja bija ka ar sniegu klāta sala, kas nejūt ne lietus lāses, ne pāri slīdošo mākoņu ēnas. Tikai stingums un bezjutība … Un radio lapseņu dūkšana viņas ausīs, un stiklainais skatiens, un vājā elpa — uz iekšu, uz āru, uz iekšu, uz āru. Un viņai, kā redzams, bija gluži vienalga, ka tā var izdzist pavi­sam.

Tas, kam viņš tumsā bija uzgrūdies virsū, nu blāvi mirgoja pie viņas gultas. Mazais stikla flakoniņš, kurā vēl šorīt bija trīsdesmit tabletes, tukšs un bez vāciņa gulēja zemē un spīguļoja šķiltavu gaismā.

Pēkšņi debesis nodārdēja. Atskanēja tik griezīgs troksnis, it kā divas milzīgas rokas plēstu desmittūk- stoš jūdžu garu melnu linu audumu. Šis grāviens pār­šķēla Montega krūtis. Pāri mājai ar apdullinošu dār­doņu drāzās raķešu bumbvedēji — cits pēc cita, bez mitas, bez apstājas, vēl viens un vēl viens, un vēl viens, un vēl viens, seši, deviņi, divpadsmit — atkal un atkal Montegs atvēra muti, lai nepārplīst bungādiņas. Māja drebēja. Šķiltavas nodzisa. Mēness akmeņi izgaisa. Viņa roka tvēra pēc tālruņa klausules.

Bumbvedēji aizlidoja. Viņš juta, ka lupas trīc pret klausules malu.

— Ātrās palīdzības slimnīcu!

Tas bija šausmu pārņemta cilvēka čuksts.

Viņam šķita, ka no melno bumbvedēju rēkoņas zvaigznes ir sabirušas putekļos, kas rīt klās zemi kā dīvains sniegs.

Ar šo muļķīgo domu, kas neatstājās, viņš drebē­dams ilgi stāvēja tumsā, mēmi kustinot lūpas.

Viņiem līdzi bija šis aparāts. Pareizāk sakot — aparāti bija divi. Viens ielīda vēderā kā melna kobra pamestas akas dibenā pēc saglumējuša ūdens un sasmakušas pagātnes. Tas, lēni burbuļodams, sūca zaļo žurgu. Vai tas gribēja izsūkt tumsu? Vai visu gadu gadiem krājušos indi? Tas dzēra klusi, bez ska­ņas, tikai reizumis aizrijoties vai kaut kā dīvaini iešmakstinoties, kā cenzdamies kaut ko uztaustīt. Šim aparātam bija Acs. Tā operators, pilnīgi vienaldzīgs tips, uzlicis īpašu optisko ķiveri, varēja ielūkoties izsūknējamā cilvēka dvēselē. Ko Acs tur saskatīja? To viņš neteica. Viņš to redzēja un reizē neredzēja. Viņam visa šī procedūra bija tikai tāda kā grāvja rakšana un gultā guļošā sieviete nekas cits kā ciets marmora slānis, kam viņi uzdūrušies. Jārok tālāk, jāgrūž urbis dziļāk, jāizsūc tukšums, ja vien drebošā sūcējčūska to vispār varēja izsūkt. Operators stāvēja līdzās un smēķēja.

Strādāja arī otrs aparāts, kuru vadīja tikpat vien­aldzīgs tips sarkanbrūnā, nenotraipāmā kombinezonā. Tas sūknēja laukā asinis un ievadīja to vietā jaunas.

— Viss, kas iekšā, jādabū ārā, — pirmais operators

teica, stāvot pie gulošās sievietes gultas. — Nav vērts noņemties tikai ar kuņģi, ja neiztīra arī asinis. Ja atstāj šo draņķi asinīs, tās kā ar āmuru vālē par sma­dzenēm savi pāris tūkstoši reižu — un gatavs, sma­dzeņu pods vairs nestrādā.

— Apklustiet! — Montegs izsaucās.

— Es tikai tāpat vien gribēju paskaidrot, — opera­tors teica.

— Vai esat beiguši? — Montegs noprasīja.

Abi vīri salika aparātus kastē.

— Jā, esam beiguši. Montega dusmas viņi laida gar ausīm. Abi stāvēja un smēķēja cigaretes, tā ka dūmu mutuļi griezās vien, līzdami pašiem acīs un degunā, bet viņi, kā liekas, to nemanīja.

— Piecdesmit dolāru, — otrais operators teica.

— Kādēļ jūs nesakāt, vai viņa būs vesela?

— Skaidrs, ka būs. Uz galvošanu! Šis draņķis nu ir mūsu čemodānā, tā ka viņai nekas vairs nedraud. Kā jau teicu — ja izpumpē visu veco un ielaiž jaunu, viss atkal ir pilnīgā kārtībā.

— Bet jūs nemaz neesat ārsti! Kādēļ netika atsūtīts ārsts?

— Ārsts? Ha! — Cigarete salēcās operatora zobos. — Katru nakti mums ir pa desmit izsaukumu. Pirms pāris gadiem, kad sākās šī jezga, mēs saņēmām īpašu sūcējaparātu. Uzlabotu. Ar optisko linzu. Ārsts šādās reizēs nav vajadzīgs. Vajadzīgi tikai divi tehniķi, un pusstundas laikā viss atkal ir kārtībā. Bet nu mums jālaižas. — Viņi devās uz durvīm. — Pa radio nupat saņēmām jaunu izsaukumu. Desmit kvartālus tālāk. Tur vēl kāds sarijies miega zāles. Ja vēl kādreiz varam būt noderīgi, tad tikai piegrieziet. Viņai tagad vajadzīgs miers. Alēs iegrūdām viņai šo to uzmundri­nošu. Kad pamodīsies, būs izsalkusi. Nu tad, uz redzīti!

Un abi vTri ar cigaretēm cieši sakniebtajās mutēs, vīri ar dzedro odzes skatienu paņēma savus aparātus, šļūteni un čemodānu ar melanholijas šķidrumu un biezajām, tumšajām bezvārda duļķēm un aizgāja.

Montegs smagi atslīga krēslā un raudzījās guļošajā sievietē. Viņas acis nu bija mierīgi aizvērtas, un, pie­licis viņas vaigam roku, viņš uz tās sajuta siltu elpu.

— Mildred, — viņš beidzot izteica.

«Mūsu ir pārāk daudz,» viņš domāja. «Mūsu skaits sniedzas miljardos, un tas ir pārāk daudz. Mēs cits citu nepazīstam. Atnāk svešinieki un izvaro tevi. Atnāk svešinieki un izrauj tev sirdi. Atnāk svešinieki un izsūc tev asinis. Ak dievs, kas īsti tie bija par vīriem? Savu mūžu tos nebiju redzējis!»

Pagāja pusstunda.

Šīs sievietes dzīslās nu tecēja svešas asinis, un tās bija viņu pārvērtušas. Viņas lūpas un vaigi bija sārti un svaigi, un seja mierīga, atmaigusi. Viņā nu ritēja jaunas asinis. Ja varētu viņai iedot arī jaunas sma­dzenes un jaunu atmiņu. Ja varētu nodot tīrītavā viņas dvēseli, izpurināt tai visas kabatas, iztvaicēt, iztīrīt, izgludināt un no rīta atnest to atpakaļ. Ja tikai varētu …

Viņš piecēlās un atbīdīja aizkarus un plaši atvēra logus, lai ielaistu istabā nakts gaisu. Pulkstenis bija divi pēc pusnakts. Vai tiešām bija pagājusi tikai stunda, kopš viņš uz ielas sastapa Klarisu Maklelānu un, ienācis tumšajā istabā, ar kāju uzgrūdās stikla flakoniņam? Tikai stunda, bet kā pasaule pārvērtu­sies, kļuvusi auksta un bezkrāsaina.

Pār mēness gaismas pielieto mauriņu atplūda smiekli no kaimiņu mājas, kur dzīvoja Klarisa ar tēvu, māti un mūždien smaidošo tēvoci, šie smiekli bija sirsnīgi, nepiespiesti, bez vismazākās mākslotības un nāca no mājas, kas vēlajā nakts stundā laistījās gaismā, kamēr citas vientuļi grima tumsā. Montegs dzirdēja, ka šie cilvēki runā, runā, runā un runā, auz­dami maģisko vārdu rakstu.

Pa stikla durvīm viņš izgāja ārā un, pat neattap­dams, ko dara, devās pāri mauriņam uz blakus māju. Viņš apstājās ēnā pie sienas, aiz kuras skanēja cilvēku balsis, un gandrīz vai grasījās pieklauvēt un klusi palūgt: «Ielaidiet mani. Es netraucēšu. Es tikai gribu paklausīties, par ko jūs runājat.»

Taču Montegs to neizdarīja, tikai stāvēja drebinā­damies, ar ledus maskai līdzīgu seju, un klausījās vīrieša (laikam tēvoča?) balsī, kas mierīgi turpināja:

— Galu galā mēs dzīvojam laikmetā, kad cilvēks vispār nav nekā vērts. Cilvēks ir tikai papīra salvete, kuru piešņauc, saburza, aizmet, paņem citu, piešņauc, saburza, aizmet, paņem citu.

Montegs devās atpakaļ uz savu māju, atstāja logu līdz galam vaļā, rūpīgi apsedza Mildredu un likās gultā, kur mēness gaisma krita viņa sejā un uz grum­bās sarauktās pieres, kur mēness gaisma lija abās acīs, viņu pilnīgi apžilbinot.

Nokrita viena lietus lāse. Klarisa. Otra. Mildreda. Trešā. Tēvocis. Ceturtā, šīsdienas dedzināšana. Viena — Klarisa. Otra — Mildreda. Trešā — tēvocis. Ceturtā, piektā. Viena — Mildreda, otra — Klarisa. Viena, divas, trīs, četras, piecas, Klarisa, Mildreda, tēvocis, ugunsgrēks, miega zāļu tabletes, cilvēki — salvetes, piešņauc, saburza, aizmet, Klarisa, Mildreda, tēvocis, ugunsgrēks, miega zāļu tabletes, cilvēki — saburza, aizmet. Viens, divi, trīs, viens, divi, trīsi Lietus. Vētra. Tēvoča smiekli. Pērkona dārdi. Debesis sagrūst pār galvu neapturamās lietus gāzmās. Aug­šup kā no vulkāna izšaujas liesmas. Krācoša, mutu­ļojoša straume cauri naktij traucas pret rītu …

— Es vairs it neko nesaprotu, — Montegs noteica un iebāza mutē miega zāļu tableti. Tā lēni izkusa viņam uz mēles.

Deviņos no rīta Mildredas gulta bija tukša.

Montegs aši pietrūkās kājās un ar drebošu sirdi izmetās gaitenī un apstājās virtuves durvīs.

No sudraba grauzdētāja izlēca grauzdētas maizes šķēle, un taustekļveidīga metāla roka to satvēra un iemērca kausētā sviestā.

Mildreda vēroja, kā grauzdētā maize rindojas viņas priekšā uz šķīvja. Ausis viņai bija cieši aizbāztas ar dūcošajām elektroniskajām bitēm. Pēkšņi, paceļot acis, viņa ieraudzīja Montegu un pamāja viņam ar galvu.

— Kā tu jūties? — viņš jautāja.

Desmit gados, kopš Mildreda lietoja ausīs bāžamās radio gliemežnīcas, viņa bija iemācījusies lasīt vārdus no lūpām. Viņa vēlreiz pamāja. Tad ielika grauzdēties vēl vienu šķēli.

Montegs apsēdās.

— Nez, kādēļ man tā gribas ēst, — vina teica.

— Tu …

— Trakoti gribas est.

— Pagājušo nakti… — viņš iesāka.

— Es slikti gulēju. Un jūtos briesmīgi, — viņa tur­pināja. — Trakoti gribas ēst. Nezin, kādēļ.,

— Pagājušo nakti … — viņš atsāka.

Mildreda izklaidīgi vēroja viņa lūpas.

— Kas bija pagājušo nakti?

— Tu neatceries?

— Nu, kas tad? Vai mēs plostojām? Man, šodien ir briesmīgas paģiras. Trakoti gribas ēst! Kas pie mums bija?

— Pāris cilvēku.

— Tā jau es domāju. — Viņa nokoda gabalu grauz­dētās maizes. — Žņaudz pakrūti, bet es varētu rīt vai akmeņus. Ceru, ka vakar neizstrādāju kādu muļķību.

— Nē, — viņš klusi noteica.

Grauzdētājs izmeta Montegam sviestā mērcētu maizes šķēli. Viņš to paņēma dīvaini samulsis, it kā juzdamies vainīgs.

— Tu pats arī izskaties diezgan čābiski, — viņa teica.

Pret vakaru sāka līt un visa pasaule satumsa. Mon­tegs, stāvēdams mājas gaitenī, piestiprināja sev dedzinātāju nozīmi, uz kuras liesmoja oranža sala­mandra. Tad labu laiku domīgi raudzījās augšup uz ventilācijas režģi. Viņa sieva, kura televīzijas istabā lasīja savu scenāriju, pacēla galvu.

— Paskat, — viņa izmeta, — cilvēks domā\

— Jā, — Montegs apstiprināja. — Man vajag parunāties ar tevi. — Tad brīdi klusēja. — Vakar tu izdzēri visas miega zāļu tabletes, cik vien pudelītē bija.

— Es, vai? — viņa pārsteigtā izsaucas.

— Pudelīte ir tukša.

— To nu es nebūšu darījusi. Kādēļ man tas būtu jādara?

— Varbūt tu iedzēri divas tabletes un aizmirsi, ka esi iedzērusi, un pēc tam vēl divas, un atkal aizmirsi, un tad jau biji tik apreibusi, ka noriji visas trīsdesmit vai četrdesmit.

— Kādēļ es darītu kaut ko tik muļķīgu? — viņa jautāja.

— Nezinu, — viņš teica.

Viņa acīm redzami gaidīja, lai viņš aizietu.

— Es neesmu to darījusi, — viņa atkārtoja. — Nekādā ziņā.

— Lai nu tā būtu, — viņš sacīja.

— Tā arī ir. — Viņa atkal iegrima lasīšanā.

— Kas šodien televīzijas programmā? — viņš gurdi jautāja.

— Luga, — viņa atbildēja, neatraujot acis no sce­nārija. — Pēc desmit minūtēm sāksies uz visām sie­nām. šorīt saņēmu savu tekstu. Es viņiem iesūtīju kādu ierosinājumu. Lai, rakstot scenāriju, izlaiž vienu lomu. Tas ir kaut kas pilnīgi jauns! Šī trūkstošā māj­saimnieces loma ir mana. Kad vajag pateikt izlaisto tekstu, viņi no visām trim sienām raugās manī, un es to pasaku. Šeit, piemēram, vīrietis jautā: «Ko tu par visu to domā, Helēna?» un skatās manī. Bet es sēžu šeit, skatuves centrā un saku… un saku… — Viņa apklusa un sāka vilkt ar pirkstu pār rindiņām. — Es saku: «Manuprāt, lieliski!» Un tad viņi spēlē tālāk bez manis, kamēr vīrietis atkal jautā: «Helēna, vai tu tam piekriti?» Un es atbildu: «Protams!» Nu saki, Gaj, vai tas nav interesanti?

Montegs, stāvot gaitenī, raudzījās Mildredā.

— Tas ir patiešām interesanti, — viņa teica.

— Par ko šajā lugā ir runa?

— Es jau tev teicu. Tajā darbojas trīs personas — Bobs, Ruta un Helēna.

— Ā-a.

— Tas ir trakoti interesanti. Un kjūs vēl intere­santāk, kad mums būs arī ceturtā televīzijas siena. Kā tu domā, cik ilgi mums jākrāj, lai to varētu atjau­ties? Tas maksā tikai divi tūkstoši dolāru.

— Tā ir trešā daļa manas gada izpeļņas.

— Tas maksā tikai divi tūkstoši dolāru, — viņa atkārtoja. — Reizēm vajag padomāt arī par mani. Ja mēs tiktu pie ceturtās sienas, šī vairs nebūtu parasta istaba, bet īsta burvju pasaule. Mēs varam iz­tikt bez kaut kā cita.

— Mēs jau iztiekam bez daudz kā cita, lai samak­sātu par trešo sienu. Vai esi aizmirsusi, ka to ielika tikai pirms diviem mēnešiem?

— Tikai pirms diviem mēnešiem? — Viņa izbrīnā blenza Montegā. — Nu labi, ej, mīļais, uz redzēšanos.

— Uz redzēšanos, — viņš teica. Tad apstājās un pagriezās atpakaļ. — Vai šai lugai ir laimīgas beigas?

— Tik tālu es neesmu izlasījusi.

Montegs ienāca atpakaļ istabā, izlasīja pēdējo lap­pusi, apstiprinoši pamāja, salocīja scenāriju un atdeva to viņai atpakaļ. Pēc tam viņš izgāja ārā lietu.

Lietus bija tikpat kā pārstājis, un meitene gaja pa ietves vidu atpakaļ atliektu galvu, un retās lāses krita viņai sejā. Ieraugot Montegu, viņa pasmaidīja.

— Helou!

Montegs atņēma sveicienu un tad sacīja:

— Ko jūs te atkal taisāt par jokiem?

— Es vēl arvien esmu nenormāla. Cik jauki just lietus lāses uz sejas. Man patīk staigāt pa lietu.

— Man gan droši vien nepatiktu, — viņš teica.

— Ja pamēģinātu, varbūt patiktu …

— Es nekad neesmu mēģinājis.

Viņa nolaizīja lūpas.

— Lietum pat garša ir brīnišķīga.

— Ak- visu jums vajag pamēģināt? Kaut reizi izjust vai nobaudīt? — viņš jautāja.

— Dažkārt pat vairākas reizes. — Viņa paskatījās uz kādu nieciņu, ko turēja savā plaukstā.

— Kas jums tur ir? — viņš vaicāja.

— Kā liekas, pēdējā šī gada pienene. Nudien nebiju cerējusi tik vēlu kādu vēl atrast. Vai jums kādreiz gadījies dzirdēt, ka vajag ar pieneni paberzēt zodu. Lūk„šādi. — Viņa smiedamās pavilka ziediņu sev gar zodu.

— Kādēļ?

— Ja paliks dzeltenas pēdas, tas nozīmēs, ka es kādu mīlu. Vai palika?

Viņam cits nekas neatlika kā paskatīties.

— Nu, kā? — viņa jautāja.

— Zods ir dzeltens.

— Lieliski! Bet tagad izmēģināsim ar jums.

— Ar mani tur nekas nesanāks.

— Nu, paskatīsimies. — Viņš nepaguva ne attap­ties, kad viņa pavilka pieneni viņam gar zodu. Viņš atrāvās atpakaļ, un viņa iesmējās. — Stāviet nu mie­rīgi! — Tad paskatījās zem viņa zoda un sarauca pieri.

— Nu? — viņš jautāja.

— žēl gan, — viņa novilka. — Nevienu pašu jūs nemīlat.

— Mīlu gan!

— To nevar redzēt.

— Es mīlu, pat ļoti! — Viņš centās atcerēties kāda tuva cilvēka seju, taču veltīgi. — Mīlu gan!

— Lūdzu, neskatieties manī tādām acīm!

— Pie visa vainīga šī jūsu pienene, — viņš īgņojās. — Tai visi putekšņi jau bija notraukti. Un tādēļ man nekas nepalika.

— Jā, jums laikam taisnība. Ak vai, kā esmu jūs satraukusi! Nē, nu patiešām. Man ļoti žēl! — Viņa viegli aizskāra viņa elkoni.

— Nē, nē, — viņš aši atbildēja. — Ar mani viss kārtībā.

— Man nu ir jāiet, tādēļ sakiet, ka jūs man piedo­dat. Negribu, ka jūs būtu dusmīgs uz mani.

— Es neesmu dusmīgs. Vienīgi satraukts.

— Es eju pie sava psihiatra. Man liek iet pie viņa. Es viņam stāstu visādus brīnumus. Nezinu, ko viņš domā par mani. Viņš saka, es esot īsts sīpoliņš. Nekādi nevarot tikt man pie kodola.

— Man arī šķiet, ka jums vajadzīgs psihiatrs, — Montegs sacīja.

— Jūs tā nemaz nedomājat.

Viņš dziļi ievilka elpu un tad teica:

— Nē, es tā nedomāju.

— Psihiatrs grib izdibināt, kādēļ es klīstu apkārt pa mežiem un vēroju putnus un ķeru tauriņus. Kādreiz parādīšu jums savu kolekciju.

— Labi.

— Viņi grib zināt, kā es pavadu laiku. Es atbildu, ka reizēm gluži vienkārši sēžu un domāju. Bet es nesaku viņiem, par ko. Lai paši lūko tikt gudri. Un reizēm es stāstu, ka man patīk atliekt atpakaļ galvu — lūk, šādi — un ar lūpām tvert lietus lāses. Lietus patiešām garšo pēc vīna. Vai esat kādreiz pamēģi­nājis?

— Nē, es …

— Jūs taču esat man piedevis, ja?

— Jā. — Viņš mirkli padomāja. — Jā, esmu piede­vis. Dievs vien zina, kādēļ. Jūs esat tik neparasta un aizdodat dusmas, taču jums nav grūti piedot. Jūs sakāt, ka jums ir septiņpadsmit gadu?

— Jā, nākamo mēnesi paliks.

— Cik savādi. Patiešām dīvaini. Manai sievai ir trīsdesmit gadu, bet jūs reizēm šķietat daudz vecāka. Nevaru saprast, kādēļ.

— Jūs pats esat neparasts, mister Monteg. Brī­žiem es pat pilnīgi aizmirstu, ka jūs esat dedzinātājs. Vai drīkstu jūs vēlreiz nokaitināt?

— Nu, nu?

— Kā tas viss iesākās? Kā jūs tur iekluvāt? Kādēļ jūs izvēlējāties šo darbu, kādēļ kļuvāt par dedzinā­tāju? Jūs neesat tāds kā tie citi. Esmu vienu otru redzējusi. Es zinu. Kad runāju, jūs skatāties manī. Kad vakar ieminējos par mēnesi, jūs pacēlāt acis uz augšu. Citi nekad to nedarītu. Tie aizietu un nemaz neklausītos. Vai arī sāktu man draudēt. Nevienam vairs nav laika uzklausīt otru. Bet jūs kaut kā samie­rināties ar mani. Tieši tādēļ man liekas tik savādi, ka jūs esat dedzinātājs. Tas jums kaut kā nepiestāv, neatbilst.

Montegs juta, ka sašķeļas divās daļās — karstā un aukstā, maigā un cietā, iejūtīgā un nežēlīgā —, kas trinās viena gar otru.

— Tad nu skrieniet, ka nenokavējat, — viņš teica.

Un meitene aizskrēja, atstājot viņu lietū uz ietves. Ilgi viņš stāvēja nekustēdamies.

Pēc tam, paspēris pāris soļus, viņš atlieca galvu un uz mirkli pavēra lūpas …

Mehāniskais Suns, kas gulēja viegli dūcošajā, viegli vibrējošajā, vāji apgaismotajā būdā dedzinātāju depo tumšajā kaktā, bija un reizē nebija dzīvs, bija un reizē nebija aizmidzis. Pa lielo kvadrātveida logu plūda iekšā blāva mēness gaisma, ievizoties gan šur, gan tur uz misiņa un vara, un tērauda detaļām, no kurām bija veidots viegli trīsošais zvērs. Brīžiem iemirdzējās rubīna sarkanās stikla acis, brīžiem jutīgo nāšu smalkie neilona matiņi, kamēr pats zvērs vieglī- tiņām drebēja uz savām zirnekļa kājām, kas balstījās uz gumijas ķepām.

Pa misiņa kārti Montegs nobrauca lejā un izgāja pamest acis uz naksnīgo pilsētu. Mākoņi bija pilnīgi izklīduši. Viņš aizdedza cigareti, ienāca atpakaļ un noliecās un ieskatījās Suņa būdā. Suns atgādināja milzīgu biti, kas pārlidojusi stropā no lauka, kur pie­sūkusies saldi skurbīgu indi, murgainu sapņu un ārprāta nektāru, un nu centās izgulēt reibumu.

— Ei, tu, — Montegs nočukstēja, kā vienmēr ar bijīgu interesi vērojot nedzīvo un reizē dzīvo zvēru.

Naktīs, kad kļuva garlaicīgi — un tā tas bija katru nakti —, vīri pa misiņa kārtīm nolaidās lejā un, iedar­binājuši Suņa ožas tikšķošo mehānismu, palaida gai­tenī žurkas, cāļus vai kaķus, kurus tikpat būtu jāno­slīcina, un slēdza derības, kuru Suns notvers pirmo. Pāris aekundēs spēle biļa cauri: žurka, cālis vai kaķis, neticis necik tālu, jau bija sažņaugts Suņa mīkstajās ķepās, un četrcollīga tērauda adata, izlēkdama no Suņa purna, iešļircināja upurim krietnu devu morfija vai prokaīna. Pēc tam to iemeta dedzinātavā. Spēle sākās no jauna.

Montegs parasti palika augšā un nepiedalījās šais izpriecās. Pirms diviem gadiem viņš bija noslēdzis derības ar pašu lielāko azartnieku un pazaudējis nedēļas algu, un Mildreda toreiz tik briesmīgi pār­skaitās, ka viņas seja pārklājās plankumiem un uz pieres izspiedās dzīslas. Tagad naktīs viņš gulēja uz savas lāviņas, pagriezis seju pret sienu, un klausījās augšup plūstošajos smieklu dārdos, žurku nadziņu žiglajā skripstēšanā, peļu smalkajā pīkstēšanā un sasprindzinātajā klusumā, kas iestājās brīdī, kad Suns kā ēna, kā milzīgs naktstauriņš izlēca spilgtajā gaismā, lai satvertu upuri, iecirstu tajā adatu, atgriez­tos būdā un atkal pamirtu, it kā atvienots no elek­trības.

Montegs pielika roku Sunim pie purna.

Suns ierūcās.

Montegs atlēca atpakaļ.

Suns mazliet piecēlās savā būdā, un tā acīs ieplaik- snījās zili zaļas neona ugunis. Tad vēlreiz ierūcās ņerkstošā balsī, kurā dīvaini sajaucās elektrības vadu dūkšana, cepešpannas čurkstēšana un metāla džerk- stoņa, kāda rodas, kad sāk darboties vecs, rūsas saēsts mehānisms.

— Nē, nē, vecīt, — Montegs izdvesa, jūtot, cik dobji sāk sisties sirds.

Viņš redzēja, ka sudraba adata sāk šaudīties iekšā, ārā, iekšā un ārā. Suns rūca arvien niknāk un niknāk, draudīgām acīm skatoties viņā.

Montegs atkāpās. Suns paspēra soli ārā no būdas. Montegs ar vienu roku satvēra misiņa kārti. Tā, klusi slīdot, uznesa viņu augšā uz otrā stāva pustumšās platformiņas. Viņš drebēja, un viņa seja bija zaļgani bāla. Lejā Suns atkal apgūlās uz savām astoņām baismīgajām zirnekļa kājām, viņa daudzskaldņu acis apdzisa, un viņš klusi dūca tālāk.

Montegs palika stāvam pie griestu lūkas un centās nomierināties. Četri vīri, kas viņā istabas stūrī pie galda zem zaļās lampas spēlēja kārtis, uzmeta viņam īsu skatienu, taču nesacīja ne vārda. Vienīgi tas ar kapteiņa cepuri, uz kuras bija feniksa attēls, beidzot pacēla acis un, turot kārtis kalsnajā rokā, pāri visai istabai iejautājās:

— Kas noticis, Monteg?

— Viņš ir nikns uz mani, — Montegs teica.

— Kas? Suns, vai? — Kapteinis pētīja savas kār­tis. — Blēņas! Viņš nevar būt nikns vai nenikns. Viņš var vienīgi reaģēt. Pēc ballistikas principa. Mēs viņam nosakām trajektoriju. Viņš pats atrod mērķi, atgriežas atpakaļ un pats izslēdzas. Suns taču ir tikai vara stieple, akumulatori un elektrība.

Montegs nervozi norīstījās.

— Bet viņa programmas kalkulatoru var ieslēgt uz jebkuru kombināciju — uz jebkuru daudzumu amino­skābju, fosfora, tauku un sārmu?

— Nu, protams.

— Mūsu asins ķīmiskais sastāvs un procentuālās attiecības reģistrētas lejā, kartotēkā. Tātad bez īpa­šām pūlēm kāds var noregulēt Suņa «atmiņu» uz kāda cilvēka daļēju asins sastāvu, piemēram, uz ami­noskābēm. Ar to pietiek, lai zvērs sāktu reaģēt. Nupat viņš reaģēja uz mani.

— Blēņas, — kapteinis noteica.

— Virsū nekrita, taču rūca. Kāds bija noregulējis viņa «atmiņu» par tik daudz, lai Suns rūktu, kad viņam pieskaras.

— Kuram gan tas būtu vajadzīgs? — kapteinis jau­tāja. — Jums, Gaj, šeit taču nav ienaidnieku.

— Cik zinu, tad nav.

— Rit liksim tehniķim pārbaudīt Suni.

— Nav pirmā reize, kad viņš rūc uz mani, — Mon­tegs piebilda. — Pagājušo mēnesi tas notika divas reizes.

— Viss tiks nokārtots. Varat būt mierīgs.

Bet Montegs vēl arvien nekustējās, domādams par to, ko bija paslēpis savas mājas gaitenī aiz ventilāci­jas režģa. Ja nu kāds par to uzzinājis un Sunim «izstāstījis» …?

Kapteinis pienāca viņam klāt un jautājoši pavērās sejā.

— Es tikai mēģinu izteloties, ko Suns naktīs šeit domā, — Montegs sacīja. — Vai viņš, mezdamies upu­rim virsū, tiešām atdzīvojas? No tā man šermuļi iet pār kauliem.

— Viņš nedomā neko tādu, ko mēs negribam, lai viņš domātu.

— 2ēl gan, — Montegs klusi teica, — jo mēs viņam mācām vienīgi to, kā dzīties pakaļ, sagrābt un noga­lināt. Cik nožēlojami, ka neko citu neesam pratuši viņam iemācīt.

Kapteinis Bītijs klusi pavīpsnāja.

— Blēņasl Suns ir lielisks izgudrojums, — šau­tene, kas pati atrod mērķi un vienmēr trāpa — bez kļūdīšanās.

— Tieši tādēļ es negribu kļūt par tā nākamo upuri, — Montegs sacīja.

— Kādēļ jūs baidāties? Vai jums netīra sirds­apziņa?

Montegs aši paskatījās kapteinī.

Tas, stāvot līdzās, pētoši raudzījās viņā, tad pasmaidīja un klusi, tikko dzirdami iesmējās.

Gāja dienas — viena, divas, trīs, četras, piecas, se­šas, septiņas. Un katru dienu, iznākot no mājas, Mon- tegs juta, ka Klarisa ir kaut kur tuvumā. Reiz viņš redzēja viņu purinām valriekstus, citreiz sēžam mau­riņa un adām zilu svīteri; trīs četras reizes viņš atrada uz savas mājas lieveņa rudens ziedu pušķīti vai sauju kastaņu mazā maisiņā, vai pāris dzeltenu rudens lapu, rūpīgi uzspraustu uz balta papīra un piestiprinātu pie viņa durvīm. Katru vakaru Klarisa pavadīja viņu līdz stūrim. Viena diena bija lietaina, otra skaidra, trešā vējaina, ceturtā — silta un rāma. Un tad sekoja svelmaini karsta kā vasarā, tā ka Kla­risa pat iedega pēcpusdienas saulē.

— Diez, kādēļ man ir tāda sajūta, ka es jūs pazīstu jau daudzus gadus? — viņš tai reiz teica pie metro ieejas.

— Tādēļ, ka jūs man patīkat un man no jums neko nevajag, — viņa atbildēja. — Un vēl tādēļ, ka mēs viens otru saprotam.

— Kopā ar jums es jūtos tik vecs, gandrīz vai kā jūsu tēvs.

— Bet, ja jūs tik ļoti mīlat bērnus, sakiet, kādēļ jums pašam nav meitas?

— Nezinu.

— Jūs jokojatl

— Tas ir… es gribēju teikt… — Viņš saminstī- jās un papurināja galvu. — Redzat, mana sieva … viņa negribēja bērnus.

Meitenes smaids nodzisa.

— Piedodiet. Es tiešām domāju, ka jūs jokojat… Kāda es esmu muļķe!

— Nē, nepavisam! — viņš iesaucās. — Tas ir labi, ka pajautājāt. Kur tas laiks, kopš kādu tas interesējis. Nudien labi, ka pajautājāt.

— Labāk runāsim par kaut ko citu. Vai zināt, kā smaržo rudens lapas? Pēc kanēļa. Jā, jā. Nu, pasmar­žojiet.

— Nē, nu patiešām smaržo pēc kanēļa!

Meitene skatījās viņā ar savām tumšajām, spoža­jām acīm.

— Jūs vienmēr par visu tik ļoti brīnāties …

— Tas tādēļ, ka man nekad nav bijis laika …

— Vai redzējāt garos reklāmas dēļus, par kuriem jums stāstīju?

— Redzēju. — Viņš neviļus iesmējās.

— Jūsu smiekli nu skan daudz jaukāk.

— Tiešām?

— Daudz brīvāk.

Viņš pēkšņi jutās bezgala labi.

— Kādēļ jūs neejat uz skolu? Caurām dienām jūs klaiņojat apkārt.

— Tur ļoti labi iztiek bez manis, — meitene teica. — Viņi saka, es esot nesabiedriska. Vairoties cilvēku, negribot biedroties. Tas ir tik savādi. Es nepavisam nevairos cilvēku. Viss taču atkarīgs tikai no tā, ko saprot ar vārdu «biedroties». Manuprāt, tas nozīmē sarunāties, tā kā es runāju pašlaik ar jums. — Viņa pasvārstīja saujā pāris kastaņu, ko bija atradusi dārzā zem koka. — Vai arī apmainīties domām par to, cik pasaule tomēr ir dīvaina. Es pat ļoti tiecos pēc cilvēkiem. Bet, ja savāc cilvēkus kopā un neļauj tiem bilst ne pušplēsta vārda — nu, sakiet, kas tā par biedrošanos? Skolā mēs stundu sēžam pie televizora, stundu nodarbojamies ar sportu — beisbolu, basket­bolu vai skriešanu, tad klausāmies ierakstus vai zīmē­jam un pēc tam atkal seko sports, un mēs nekad it neko nejautājam vai, pareizāk, — vairums it neko nejautā. Mūs tikai — bliukš, blaukš! — bombardē atbildēm, un tad mēs sēžam vēl četras stundas un skatāmies mācību filmu. Manuprāt, tā nu nav bied­rošanās. Tā ir ūdens liešana piltuvēs, no kurām tas tūliņ pat iztek ārā, turklāt mums grib iegalvot, ka tas esot vīns. Pret vakaru esam tā pārguruši, ka varam vienīgi likties gultā vai baidīt cilvēkus Izpriecu parkā, dauzīt stiklus Logu sišanas stendā vai ar tērauda bumbu sist automašīnas Automašīnu iznīcināšanas stendā. Vai arī sēsties tajās iekšā un spēlēt «nervu kutināšanu», tas ir, derēt, kurš tuvāk aizjoņos garām laternas stabam vai pretim nākošai mašīnai. Bet var­būt tomēr es esmu nenormāla. Man nav neviena drauga. Tas it kā pierāda, ka viņiem taisnība. Bet visi, kurus es pazīstu, vai nu kliedz, trako un lēkā, vai kaujas. Vai esat ievērojis, cik cilvēki kļuvuši nežē­līgi?

— Jus runājāt ta, it ka butu ļoti veca.

— Reizēm es arī jūtos veca. Es baidos no saviem vienaudžiem. Viņi nogalina cits citu. Vai tiešām tā ir bijis vienmēr? Mans tēvocis saka, agrāk viss bijis citādi. Seši mani vienaudži šogad ir nošauti. Desmit gājuši bojā automašīnu katastrofā. Es baidos par viņiem, un tieši tādēļ viņi raugās uz mani greizi. Mans tēvocis stāsta, ka agrāk, viņa vectēva laikā, bērni neesot slepkavojuši cits citu. Toreiz, sen atpakaļ, viss bijis savādāk. Tad esot uzskatīts, tēvocis stāsta, ka cilvēkam jājūtas atbildīgam. Zināt, es jūtos atbildīga. Tas man ieaudzināts kopš bērnības, reizēm ņemot palīgā arī sukas. Es pati arī iepērkos un tīru māju.

— Bet vairāk par visu, — viņa turpināja, — man patīk vērot cilvēkus. Reizēm es cauru dienu braucu ar metro un raugos cilvēkos un klausos viņu sarunās. Es gribu zināt, kas viņi ir un ko vēlas, un uz kurieni dodas. Reizēm es pat eju uz Izpriecu parku vai braucu ar raķešu automašīnām, kas pusnaktī drāžas pa nomales ielām. Policiju tas nepavisam neuztrauc, ja vien šīs mašīnas apdrošinātas. Ja cilvēkam kabatā apdrošināšanas polise par desmittūkstoš dolāriem, tad viss ir kārtība. Bet reizēm es klīstu pa metro sta­cijām vai klausos cilvēkos pie gāzētā ūdens fontāniem, un, vai zināt, ko es jums teikšu?

— Nu, nu?

— Cilvēki vispār ne par ko nerunā.

— Tas nevar būt!

— Nudien, nerunā. Viņi tikai izmet kādu vārdu — automašīnu marku, modes terminu vai peldbaseina nosaukumu un nokliedz: «Kolosāli!» Un visi atkārto vienu un to pašu, atkal un atkal vienu un to pašu. Bet kafejnīcās iedarbina jautrības aparātus un klausās sen nodrāztas asprātības vai ieslēdz visās krāsās ņir­bošās mūzikas sienas, uz kurām nav nekā saprotama. Un gleznu galerijās … Vai jūs kādreiz esat tur bijis? Arī tur viss ir abstrakts. Tāpat kā visur. Bet tēvocis saka, reiz bijis citādi. Agrāk gleznām esot bijis saturs un dažkārt tajās pat atveidots cilvēks.

— Tēvocis saka to un tēvocis šito. Jūsu tēvocis lai­kam ir neparasts cilvēks.

— Jā. Patiešām. Bet nu man jāiet. Uz redzēšanos, mister Monteg.

— Uz redzēšanos.

— Uz redzēšanos …

Gāja dienas — viena, divas, trīs, četras, piecas, se­šas, septiņas. Dedzinātāju depo.

Pirmā diena.

— Monteg, jūs uzspurdzāt augšā pa kārti kā putns, glābdamies kokā.

Trešā diena.

— Monteg, jūs ienācāt pa sētas durvīm. Vai Suns atkal nedod jums miera?

— Nē, nē.

Ceturtā diena.

— Monteg, vai zināt pārāko joku? Nupat šorīt to dabūju dzirdēt. Sietlā kāds dedzinātājs pats noregulē­jis Mehānisko Suni uz savu ķīmisko kompleksu un palaidis vaļā. Ko jūs sakāt par šādu pašnāvību?

Piektā, sestā, septītā diena.

Un tad Klarisa pazuda. Montegs kādu vakaru, iedams uz darbu, pēkšņi juta, ka kaut kas nav kārtībā. Maurs bija tukšs, koki tukši, iela tukša, un, iekams viņš sasniedza metro, iekams aptvēra, kā viņam trūkst, un sāka raudzīties apkārt pēc meitenes, viņu pārņēma neskaidrs nemiers. Kaut kas bija noticis, kaut kas ļoti pierasts zudis un izgaisis. Kaut kas šķie­tami nesvarīgs, tāds, kas ildzis nedaudzas dienas, un tomēr…

Viņš gandrīz gribēja griezties atpakaļ, lai noietu vēlreiz no mājām līdz metro. Viņš bija cieši pārlieci­nāts, ka tad noteikti sastaptu Klarisu un viss atkal būtu pa vecam. Bet bija jau vēls un nāca vilciens, un tas viņa iecerei pārvilka svītru.

Kāršu švīkstoņa, roku un acu zibēšana, runājošā pulksteņa monotonā balss pie depo dežūrtelpas gries­tiem: «… viens un trīsdesmit sešas minūtes … viens un trīsdesmit septiņas minūtes…» Kāršu plakšķē- šana uz taukainā galda. Montegs visu to skaidri dzir­dēja, lai gan bija aizvēris acis, cenzdamies kaut uz brīdi norobežoties. Un tomēr viņš sajuta visu, kas apkārt — gan klusumu, gan to, kā laistās bronza un varš un spīguļo zelta un sudraba monētas. Aiz galda sēdošie vīri, kurus viņš tobrīd neredzēja, reizēm nopū­tās, blenza kārtīs, gaidīja. «… viens un četrdesmit piecas …,» runājošais pulkstenis apbedīja drūmā gada drūmās nakts stundas vēl drūmākās minūtes.

— Kas jums lēcies, Monteg?

Montegs atvēra acis.

Kaut kur čerkstēja radio: «…kuru katru brīdi var sākties karš. Mūsu zeme ir gatava aizstāvēt savas …»

Depo ēka nodrebēja: ar spiedzīgu kaucienu pāri melnajām debesīm aiztrauca reaktīvo lidmašīnu eskadrija.

Montegs pamirkšķināja. Bītijs raudzījās viņā kā muzeja eksponātā. Kuru katru brīdi tas varēja pie­celties, pienākt viņam klāt, pielikt roku, uztaustīt viņa pārkāpumu, viņa bažu iemeslu. Pārkāpumu? Bet vai tas maz bija pārkāpums?

— Jūsu kārta, Monteg.

Montegs raudzījās šajos vīros, kuru sejas bija apdedzinājuši tūkstoši īstu un desmit tūkstoši domās skatītu ugunsgrēku, vīros, kuru darbs vērta sejas sarkanas un acis spīdošas, vīros, kuri spēja bez mirk­šķināšanas skatīties platīna šķiltavu liesmā, aizdedzi­not savas melnās, vienmēr kūpošās Mpes. Ogļu melni mati, sodrēju krāsas uzacis, iezilgan. it kā pelniem notriepti skūtie vaigi — visur bija saredzams profe­sijas zīmogs. Pēkšņi, kādas domas iztrūcināts, Mon­tegs palika pavērtu muti. Vai vispār bija kāds dedzi­nātājs, kuram nebūtu melni mati, melnas uzacis, sar­kana seja un tērauda zilganums skūtajos vaigos? Šie vīri bija mats matā līdzīgi viņam! Vai tiešām dedzi­nātāju komandas sastāda, vadoties ne vien pēc viņu noslieces, bet arī pēc ārējā izskata? Ap viņiem bija pelnu un sodrēju krāsa un mūždien kūpošo pīpju smaka.

Tad no tabakas dūmu mākoņa kājās piecēlās kap­teinis Bītijs. Viņš atplēsa jaunu tabakas paciņu, saburzot celofānu, kas sprakšķēja kā ugunskura liesma.

Montegs paskatījās kārtīs, ko turēja rokā.

— Es … es biju aizdomājies. Atcerējos pagājušās nedēļas ugunsgrēku. Un to viru, kura grāmatas sade­dzinājām. Ko ar viņu izdarīja?

— Aizvāca uz trako namu. Šis bļāva kā vājprātīgs.

— Viņš nepavisam nebija jucis!

Bītijs klusēdams pārgrupēja kārtis.

— Ikviens cilvēks ir jucis, kurš domā apvest ap stūri valdību un mūs.

— Es tikai centos iztēloties, kā mēs paši justos viņu vietā, — Montegs piebilda. — Diez, ko mēs teiktu, ja citi sāktu dedzināt mūsu mājas un mūsu grāmatas.

— Mums nav grāmatu.

— Bet ja nu būtu?

— Varbūt jums ir?

Bītijs lēni pacēla acis.

— Nē, — Montegs raudzījās viņiem garām uz sienu, ko rindu rindām klāja aizliegto grāmatu sarak­sti. Šo darbu virsraksti lēkāja liesmās, kad zem viņa cirvja un petrolejas šļūtenes gadsimti tika pārvērsti pelnos.

— Nē, — viņš atkārtoja, bet domās sajuta vieglu vēja pūsmu, kas nāca no viņa mājas ventilācijas režģa, atvēsinādama kaistošo seju. Un viņš atkal atradās zaļajā parkā un sarunājās ar kādu vecu, vecu vīru, un arī tur vējš bija vēss.

Pēc brīža Montegs iejautājās:

— Vai vienmēr … vai tas tā vienmēr ir bijis? Mūsu darbs un dedzinātāju depo? Tas ir, vai agrāk, sense­nos laikos …?

— Sensenos laikos? — Bītijs izsaucās. — Kas tas par izteicienu?

«Ak dievs, ko es runāju,» Montegs atjēdzās. «Tā jau es pats sevi nodošu.» Pēdējā dedzināšanas reizē viņš bija nejauši ieskatījies kādā pasaku grāmatā un izlasījis vienu rindu.

— Es gribēju sacīt, vai agrāk, kad ēkas vēl nebija ugunsdrošas… — viņš atsāka. Un pēkšņi viņam šķita, ka to saka cita, daudz jaunāka balss. Ar viņa muti runāja Klarisa Maklelāna: — Vai agrāk mūsu amata brāļi nav bijuši uguns dzēsēji, nevis dedzinā­tāji?

— Tas tik ir numurs! — Stounmens un Bleks ka pēc komandas izvilka savas dedzinātāja statūtu grā­matiņas līdz ar īsu Amerikas dedzinātāju darbības vēsturi un atšķīra Montega priekšā viņam tik labi zināmo lappusi.

«Dedzinātāju komandas dibinātas 1790. gadā, lai kolonijās iznīcinātu angļu iespaidā radušās grāmatas. Pirmais dedzinātājs — Bendžamins Franklins.

Noteikumi:

1. Pēc trauksmes signāla steidzīgi jāizbrauc.

2. Aši jāpielaiž uguns.

3. Jānodedzina viss līdz pamatiem.

4. Steidzīgi jāatgriežas depo.

5. Jābūt gatavam jaunam trauksmes signā­lam.»

Visi skatījās Montegā. Viņš stingi raudzījās notei­kumos.

Atskanēja trauksmes signāls.

Griestu zvans noskandināja divsimt reižu. Četri krēsli acumirklī bija tukši. Kārtis novirpuļoja zemē kā sniegs. Misiņa kārts nodrebēja. Vīri pazuda.

Montegs palika sēžot. Lejā sāka sprauslot oran­žais pūķis.

Montegs kā sapnī nolaidās lejā pa kārti.

Mehāniskais Suns zaļi degošām acīm savā būdā uzlēca kājās.

— Monteg, jūs aizmirsāt ķiveri!

Montegs paķēra no sienas ķiveri, izmetās ārā, ielēca mašīnā, un tā klandot aizdārdināja, kamēr nakts vējš pārtvēra sirēnas kaucienu.

Tā bija kāda trīsstāvu māja vienā no pilsētas veca­jiem kvartāliem, laika zoba sagrauzta, noplukuši, droši vien savu gadsimtu veca, bet, tāpat kā visas pārējās celtnes, to klāja ugunsdrošs plastmasas slānis, un šķita, ka tikai šī aizsargčaula spēja to vēl kaut cik saturēt kopā.

— Esam klāt.

Mašīna ar spēju grūdienu apstājās. Bītijs, Stoun- inens un Bleks, resni un kroplīgi savos platajos, ugunsdrošajos kombinezonos, metās uz durvīm. Mon­tegs sekoja viņiem.

Vīri ielauzās iekšā un sagrāba kādu sievieti, kura nemēģināja ne slēpties, ne bēgt. Viņa tikai stāvēja grīļodamās, kā baismīga sitiena apdullinata, un stingi raudzījās sienā. Gan viņas mēmi kustošās lūpas, gan acu skatiens liecināja, ka viņa kaut ko pūlas atcerē­ties, un tad, patiešām atcerējusies, sieviete noskai­tīja:

•— «Esiet vīrišķīgs, master Ridlij. Ar dieva svētību šodien mēs iedegsim Anglijā tadu sveci, kuru neviens vairs nenodzēsīs.»

— Pietiek! — Bītijs nokliedza. — Kur tās ir?

Ar pārsteidzošu vienaldzību viņš iesita viņai pa seju un atkārtoja savu jautājumu. Vecā sieviete pagrieza galvu pret viņu.

— Ja jūs reiz esat atbraukuši, tad arī zināt, kur tās ir, — viņa atbildēja.

Stounmens izvilka telefonogrammu ar ziņojumu.

«Radušas aizdomas. Parbaudiet bēniņus Elmstrītā, numur vienpadsmit.

E. B.»

— Ta būs bijusi mana kaimiņiene misis Bleika, — sieviete sacīja, uzmetusi acis iniciāļiem.

— Vīri, pie darba!

— O-hol Hei-dāi — Pēc mirkļa, kliegdami, auro­dami un grūstīdamies kā aušīgi puikas, viņi bija augšā pa stāvajām kāpnēm sasmakušajā pustumsā un ar saviem sudraba cirvjiem saka lauzt vaļā bēniņu durvis, kuras nemaz nebija aizslēgtas. Kamēr Mon­tegs drebēdams kāpa tiem pakaļ, pār viņu saka grūt grāmatu lavīna. Cik nejēdzīgi viss bija iznācisl Līdz šim to nostrādāt bija tikpat viegli kā nopūst sveci. Vispirms ieradās policisti, sasēja upuri un, aizlīmē­juši tam muti, aizveda spīdīgajā automašīnā, un tad, kad atbrauca dedzinātāji, māja bija tukša. Viņi nevie­nam nedarīja pāri, viņi darīja pāri vienīgi lietām. Bet, tā kā lietām nevar nodarīt pāri, tā kā tās neko nejūt un nekliedz, un nevaimanā, kā var sākt kliegt un vaimanāt šī te sieviete, sirdsapziņu pēc tam nekas nemocīja. Tā bija gluži vienkārša tirīšana. īstenībā — sētnieka darbs. Prom visu lieko un nevajadzīgo! Žigli šurp petroleju! Kuram ir sērkociņi?

Bet šodien kādam kaut kas bija sameties. Šī sieviete visu sabojāja. Vīri pārāk skaļi smēja, trieca un trok­šņoja, lai pārmāktu viņas klusēšanu, kas pauda bais­mīgu apsūdzību. Viņa lika sienām kaukt aiz nosodī­juma un apbērt vīrus, kuri šaudījās apkārt, ar smal­kiem vainas putekļiem, kas līda viņiem acīs un degunā. Tā bija brēcoša netaisnība! Montegu pārņēma svētas dusmas. It kā tāpat jau nebūtu diezgan, te vēl jāsastop arī šī sieviete!

Grāmatas krita lejā viņam uz pleciem, uz rokām, uz augšup pavērstās sejas. Viena kā balts balodis, plivinot spārnus, pati ielaidās viņa rokās. Ņirbošajā puskrēslā atvērtā lappuse iemirdzējās kā spoži balta spalva, uz kuras uzvilkts smalks vārdu raksts. Tra­kajā steigā un satraukumā Montegs paguva tikai tik daudz kā uzmest skatienu vienai rindiņai, bet tā pēk­šņi uzliesmoja viņa smadzenēs, paliekot tur kā iede­dzināta. «Un laiks bija aizsnaudies pusdienas tveicē.» Montegs nosvieda grāmatu zemē. Tūlīt viņa rokās iekrita cita.

— Monteg! Šurpu!

Montega roka sažņaudza grāmatu, un dīvainā glāb­šanas tieksmē, pats nemaz neapjēgdams, ko dara, viņš cieši piespieda to pie krūtīm. No augšas, griezdami putekļu mākoņus, vīri sāka gāzt zemē žurnālus. Tie krita lejup kā nošauti putni un nedzīvi palika guļot uz grīdas, un sieviete .stāvēja viņu vidū mierīgi kā maza meitenīte.

Nē, viņš, Montegs, to nebija darījis. To bija darījusi viņa roka. Viņa roka, kam bija pašai savas smadze­nes, sava sirdsapziņa un trīcoši, ziņkāres pilni pirksti, bija kļuvusi zagle. Re, kā tā iegrūda grāmatu padusē, piespieda nosvīdušajai miesai un iznira tukša ar tik veiklu žestu kā burvju mākslinieks! Lūdzu! Skatieties! Man nekā nav!

Montegs pārsteigts vēroja savu roku — te pastiepa uz priekšu, kā būdams tālredzīgs, te pacēla pie acīm, kā būdams akls.

— Monteg!

Viņš apcirtās.

— Ko jūs stāvat, idiots gatavais!

Grāmatas gulēja milzīgās kaudzēs kā krastā izmes­tas zivis. Vīri klupdami krizdami lēca tām pāri. Virs­rakstu mirdzošās zelta acis pazibēja un nodzisa.

— Petroleju!

No vīru pleciem piestiprinātajām bākām, uz kurām bija skaitlis 451, izšāvās saltas petrolejas strūklas. Viņi aplēja katru grāmatu, piešļāca pilnas bēniņu tel­pas.

Tad viņi metās lejā pa kāpnēm, un, petrolejas tvai­kos slāpdams vai nost, Montegs streipuļoja viņiem pakaļ.

— Ārā, nu, žigli! — viņi uzkliedza sievietei.

Viņa, nometusies ceļos pie grāmatu kaudzes, glās­tīja aplietos vākus, taustīja zelta burtiem iespiestos virsrakstus, bet viņas acis pārmetoši raudzījās Mon- tegā.

— Manas grainatas jus tikpat nedabūsiet, — viņa sacīja.

— Jūs zināt likumu! — Bītijs uzbrēca. — Nu, kur jūsu veselais saprāts? Šīs grāmatas ir viens vienīgs pretrunu mudžeklis. Bābeles tornis, kur bijāt ieslēgta! Sūtiet tās visas pie velna! Šie cilvēki, par kuriem tur rakstīts, taču nekad nav dzīvojuši. Nāciet!

Sieviete papurināja galvu.

— Māja tūliņ tiks aizdedzināta, — Bītijs sacīja. Vīri neveikli devās uz durvīm. Tad atskatījās uz

Montegu, kurš stāvēja sievietei līdzās.

— Tā taču nevar viņu šeit atstāt! — Montegs sašu­tis iesaucās.

— Viņa nenāk.

— Tad viņa jāpiespiež!

Bītijs pacēla roku ar šķiltavām.

— Mums laiks atgriezties dedzinātāju depo. Starp citu, šie fanātiķi vienmēr cenšas izdarīt pašnāvību. Tas ir viņu parastais gājiens.

Montegs satvēra sievietes elkoni.

— Iesim.

— Nē, — viņa teica. — Taču — paldies jums.

— Es skaitīšu līdz desmit, — Bītijs turpināja. — Viens. Divi.

— Lūdzu, nāciet, — Montegs neatlaidās.

— Ejiet vien, — sieviete sacīja.

— Trīs. Četri.

— Nu, lūdzu, — Montegs pavilka viņu aiz rokas.

— Es gribu palikt, — sieviete klusi noteica.

— Pieci. Seši.

— Tālāk jūs varat neskaitīt, — viņa sacīja un mazliet pavēra plaukstu: tajā bija tievs skaliņš.

Parasts virtuves sērkociņš.

To ieraugot, dedzinātāji metās ārā pa durvīm. Kap­teinis Bītijs, cenzdamies saglabāt cieņu, kāpās atpakaļ lēni un nosvērti, un viņa spidīgi sarkanajā sejā laistī­jās tūkstoš ugunsgrēku un nakts trauksmju atspī­dums. «Ak dievs, nu patiešām!» Montegs pēkšņi iedo­mājas. «Trauksmes signāli pienāk vienīgi nakti. Bet nekad dienā! Vai tādēļ, ka nakti ugunsgrēks izskatās skaistāks? Daudz gleznaināks, jūtami iespaidīgāks?»

Bītijs vēl stāvēja durvīs, un viņa sarkanajā sejā pa­vīdēja bailes. Sieviete sažņaudza sērkociņu. Ap viņu virmoja petrolejas tvaiki. Montegs juta, ka paslēptā grāmata sitas pret krūtīm kā dzīva sirds.

.— Ejiet, — sieviete sacīja, un Montegs kāpās atpa­kaļ, sekodams Bītijam — ārā pa durvīm, lejā pa kāp­nēm un pāri mauriņam, kur kā indīga čūska gulēja tumša petrolejas sliede.

Sieviete iznāca uz lieveņa, kur palika mierīgi stā­vam un pārlaida viņiem iznīcinošu skatienu.

Bītijs noklikšķināja šķiltavas.

Viņš nokavēja. Montegs aiz šausmām sastinga.

Uz lieveņa stāvošā sieviete, nicīgi raugoties viņos, novilka sērkociņu gar margām.

No apkārtējām mājām izskrēja cilvēki.

Atpakaļ viņi brauca klusēdami, vairoties cits citu uz­lūkot. Montegs ar Bleķu un Bītiju sēdēja priekšā. Viņi pat nesmēķēja savas pīpes. Viņi tikai vēroja ceļu, ka­mēr milzīgā «Salamandra» līkumodama klusi joņoja tālāk.

— Māster Ridlij … — Montegs beidzot ierunājas.

— Ko? — Bītijs jautāja.

— «Māster Ridlij,» viņa teica. Kad mēs tur ieradā­mies, viņa pateica kaut ko dīvainu. «Esiet vīrišķīgs, māster Ridlij.» Un vēl, un vēl, un vēl kaut ko tālāk.

— «Ar dieva svētību šodien mēs iedegsim Anglijā tādu sveci, kuru neviens vairs nenodzēsis,» — Bītijs sacīja. Stounmens un Montegs pārsteigti raudzījās kapteinī.

Bītijs pakasīja zodu.

— Kāds vīrs, vārdā Latimers, teica to cilvēkam, kuru sauca Nikolass Rtdlijs, kad viņus par ķecerību dzīvus sadedzināja uz sārta Oksfordā, 1555. gada 16. oktobrī.

Montegs un Stounmens atkal vēroja ielu, kas pazu­da zem mašīnas riteņiem.

— Man galva kā piebāzta visādiem citātiem, — Bī­tijs paskaidroja. — Droši vien tāpat kā vairumam kapteiņu. Reizēm es pats brīnos par to. Ei, Stounmen! Uz kurieni?

Stounmens nobremzēja.

— Nolādēts! — Bītijs sodījās. — Jūs aizlaidāt ga­rām mūsu pagriezienam.

— Kas tur ir?

— Kas cits kā es? — Montegs teica un tumsā at­slīga pret stenderi.

— Uzdedz gaismu, — viņa sieva beidzot sacīja.

— Gaismas man nevajag.

— Tad liecies gultā.

Viņš dzirdēja, kā nočīkst atsperes un viņa pikti pa­griežas uz otriem sāniem.

— Tu esi piedzēries? — viņa noprasīja.

«Pie visa vainīga mana plauksta,» Montegs nodo­māja. Viņš juta, ka vispirms viena un tad otra roka atbrīvojas no mēteļa un ļauj tam nokrist uz grīdas. Arī bikses izšļuka no viņa rokām un iekrita tumsā kā bezdibenī.

Viņa plaukstas bija skārusi infekcija, kas pamazām pārņēma visu ķermeni. Viņš juta, ka inde lien augstāk un augstāk, ieplūst elkoņos un arī plecos un kā dzirk­stele pārlec uz lāpstiņām. Viņa rokas bija kļuvušas alkatīgas. Un tādas kļuva arī acis, kuras gribēja vē­rot, redzēt, saskatīt visu iespējamo.

— Ko tu tur dari? — viņa sieva jautāja.

Viņš stāvēja tumsā grīļodamies, sažņaudzis grā­matu saltajos pirkstos, kas bija gluži nosvīduši.

— Stāv istabas vidū-kā ērms, — viņa pēc brīža no­teica.

Viņš tikko dzirdami iekunkstējās.

— Ko? — viņa jautāja.

Viņam izlauzās tikai vārgs čuksts. Viņš kaut kā aiz­streipuļoja līdz gultai un neveikli pagrūda grāmatu zem aukstā spilvena. Pēc tam smagi iekrita gultā, tā ka sieva izbailēs iekliedzās. Viņam šķita, ka viņa at­rodas kaut kur ļoti tālu, kamēr viņš guļ izsusējušas jūras vidū uz ledainas salas. Viņa kaut ko runāja un runāja, un runāja, bet viņam tie bija vienīgi vārdi, kuri it neko neizteica, tāpat kā bērna vāvuļošana — ausij tīkama, bet nesakarīga —, kādu viņš reiz bija dzirdējis sava paziņas bērnistabā. Viņš tikai klusi kunkstēja un pēc laba laika juta, ka Mildreda pieceļas un pienāk pie viņa gultas, un uzliek roku uz viņa vaiga. Kad viņa to atvilka, viņš skaidri zināja, ķa tā ir slapja.

Naktī viņš paskatījās uz Mildredu. Viņa negulēja. Bija dzirdama klusa mūzika. Viņas ausīs atkal bija iebāztas «Gliemežnīcas», un viņa klausījās tālu zemju tālīnās balsis, platām acīm blenzdama griestos, tum­sas bezdibenī virs galvas.

Viņš atcerējās vecu anekdoti par sievu, kura tik daudz runājusi pa tālruni, ka viņas izmisušajam vī­ram bijis jāskrien uz tuvāko tālruņa automātu, lai va­rētu viņai pajautāt, kas būs pusdienās. Varbūt viņam, Montegam, derētu nopirkt «Gliemežnīcu» sistēmas raidītāju, lai naktīs varētu parunāties ar sievu, lai kaut ko čukstētu, bubinātu, kliegtu, spiegtu, aurotu viņai ausī. Bet ko viņš čukstētu, ko kliegtu? Ko gan viņš viņai teiktu?

Un pēkšņi Mildreda viņam šķita sveša, pilnīgi ne­pazīstama sieviete. Un viņš atradās svešā dzīvoklī kā anekdotē tas vīrs, kurš naktī, iereibis nākdams uz māju, atslēdzis svešas durvis, iegājis svešā istabā, apgūlies līdzās svešai sievietei un agri aizgājis atkal uz darbu, un ne viens, ne otrs neko nav manījis.

— Millij … — viņš čukstēja.

— Kas ir?

— Nebaidies. Es tikai gribēju jautāt…

— Nu, nu?

— Kad mēs ar tevi satikāmies? Un kur?

— Kādēļ mums būtu bijis jāsatiekas? — viņa jau­tāja.

— Es runāju par mūsu pirmo tikšanos.

Viņš juta, ka viņa tumsā rauc pieri.

— Kad mēs pirmo reizi ieraudzījām viens otru, — viņš paskaidroja. — Kur tas bija un kad?

— Tas bija pie …

Viņa apklusa .

— Es nezinu, — viņa teica.

Viņam pārskrēja drebuļi. — Vai tu tiešām neatce­ries?

— Tas bija tik sen.

— Pirms desmit, tikai pirms desmit gadiem!

— Nekliedz! Es mēģinu atcerēties. — Tad viņa iesmējās dīvainu smiekliņu, kas kļuva jo brīdi, jo spie­dzīgāks. — Nē, nu padomā, cik tas ir ērmoti, ka cil­vēks var aizmirst, kad un kur sastapis savu vīru vai sievu…

Viņš guļot lēni berzēja pieri un pakausi. Tad spieda abas plaukstas uz acīm, kā cenzdamies iebīdīt atmiņu vietā. Pēkšņi svarīgāk par visu citu viņam bija — at­cerēties, kur pirmo reizi saticis Mildredu.

— Galu galā — tas ir vienalga. — Viņa sieva jau atradās vannas istabā, un viņš dzirdēja, ka no krāna tek ūdens un ka viņa dzer miega zāles.

— Jā, gluži vienalga, — viņš noteica.

Montegs skaitīja, cik malku Mildreda norij, un viņa atmiņā tūliņ atausa abi zilgani bālie vīri ar cigaretēm sakniebtajās mutēs un'čūska ar elektronisko aci, un tas, kā tā līda dzijāk un dziļāk tumšajā, sasmakušajā akā, un viņam gribējās Mildredai uzsaukt, prasīt, cik viņa iedzēra šonakt un cik vēl iedzers, pati to nema­nīdama, — ja ne tagad, tad vēlāk, ja ne šonakt, tad rītnakt. Bet viņš gulēs vaļējām acīm šonakt un rīt- nakt, un daudzas, daudzas naktis, nekur nespēdams atrast vairs mieru. Viņš atcerējās, kā viņa gulēja un kā abi tehniķi, sakrustojuši rokas uz krūtīm, vienal­dzīgi stāvēja līdzās. Un tad viņš saprata, ka nerau­dātu, ja viņa nomirtu. Tas būtu, it kā nomirtu gluži svešs cilvēks, kura seju viņam gadījies redzēt uz ielas vai kādā laikrakstā, un tas viņam tonakt pēkšņi šķita tik briesmīgi, ka viņš sāka raudāt — ne tādēļ, ka Mildreda varētu nomirt, bet tādēļ, ka viņš par to ne­spētu raudāt, — muļķīgs, tukšs vīrietis līdzās muļķī­gai, tukšai sievietei, kuru rijīgā čūska vērta vēl tuk­šāku.

«No kurienes cilvēkā rodas tāds tukšums?» viņš do­mās sev jautāja. «Kas gan cilvēku iztukšo? Un tad vēl šī briesmīgā puķe, šī pienene! Ar to, kā liekas, viss arī iesākās. «Cik žēl! Nevienu jūs nemīlat!» Bet kādēļ viņš nemīl?»

Bet, ja padomā, vai starp viņu un Mildredu vienmēr nav bijusi siena? Un nevis viena, bet, vārda tiešā no­zīmē, — trīs! Turklāt tās'izmaksājušas bargu naudul Un tad vēl šie tēvoči, krustmātes, māsīcas, brālēni, kuri dzīvoja šajās sienās, šis buldurējošais mērkaķu bars, kas skaļi, skaļi, skaļi tarkšķēja tukšu, tukšu, tukšu. Kopš pirmās dienas viņš tos sauca par radinie­kiem. «Kā klājas tēvocim Luisam?» — «Ko?» — «Un kā krustmātei Modai?»

Mildreda runājošās istabas vidū viņam atgādināja

mežā apmaldījušos bērnu (bet, brīnums, — šai mežā nebija koku!) vai, pareizāk, — nevis mežā, bet līdze­numā, kur kādreiz auguši koki (to apveidi vēl arvien it kā vīdēja apkārt). «Runājošā» istaba! Cik trāpīgs nosaukums! Vienalga kad viņš tanī iegāja, sienas vienmēr runāja ar Mildredu.

— Kaut kas jādara!

— Jā, tiešām jādara!

— Ko mēs stāvam un neko nedarām?

— Nu, tad darisim\

— Es esmu tik nikna, ka varētu spļauū

Par ko viņi runāja? To Mildreda nezināja. Kurš bija nikns uz kuru? Arī to viņa nespēja pateikt. Ko viņi grasījās darīt? Pagaidi, viņa teica, tad redzēsi.

Reiz viņš apsēdās un tiešām gaidīja.

No sienām sāka grūt dārdoša skaņu lavīna. Tā bom­bardēja ar tādu spēku, ka viņam vibrēja visa miesa, gandrīz vai atdaloties no kauliem, žoklis drebēja, acis dobuļos lēkāja. Tā bija īsta kontūzija. Kad tas viss beidzās, viņš jutās kā cilvēks, kurš nosviests no klints, griezts centrifūgā un iemests ūdenskritumā, un krīt un krīt tukšumā, galīgā tukšumā, un pamata nav… pa­mata… nav un nav… un tāds ātrums… ka nekur nevar pieķerties … nav nekā … it nekā … vienīgi tukšums.

Pērkons noklusa. Mūzika aprima.

— Satriecoši labi, — Mildreda noteica.

Tas patiesi bija satriecoši. Kaut kas bija noticis, lai gan cilvēki uz istabas sienām tikpat kā nebija pakus­tējušies un starp viņiem nekas nebija norisinājies. Klausītājam bija tāda sajūta, ka tas izlaists caur veļas mašīnu vai izrauts cauri milzīgam putekļsūcējam. Tas slīka nost šajā kakofonijā.

Montegs nosvīdis, tuvu ģībonim atstāja televīzijas istabu. Mildreda palika savā krēslā, un «radinieki» runāja tālāk.

— Nu viss būs labi, — «krustmāte» teica.

— Tas vēl nav sacīts, — «brālēns» atmeta.

— Nu, nedusmojies!

— Kurš tad te dusmojas?

— Tu!

— Es, vai?

— Tu esi dusmīgs!

— Kāpēc lai es būtu dusmīgs?

— Tāpēc — un cauri!

— Nu, labi, — Montegs sauca, — bet par ko viņi dusmojas? Kas tie par cilvēkiem? Kas ir šis vīrietis un šī sieviete? Vīrs un sieva, šķirteņi vai saderinātie? Ak dievs, tas taču ir tīrais murgojums!

— Viņi ir…— Mildreda iesāka. — Tas ir… re­dzi, viņi… ir saķildojušies. Viņi briesmīgi bieži ķildo­jas. Nu, paklausies. Man šķiet, ka viņi ir vīrs un sieva. Jā, vīrs un sieva. Kādēļ tu jautā?

Un, ja Mildreda nesēdēja starp šīm trim runājoša­jām sienām, kurām — kā viņa sapņoja — drīz vien lī­dzās būs arī ceturtā, tad joņoja pa pilsētu vaļējā auto­mašīnā ar simts jūdžu ātrumu stundā, un viņš, sēžot blakus, kaut ko kliedza, un viņa kaut ko atkliedza pretī, un ne viens, ne otrs neko nedzirdēja, jo visu pār­māca motora rēkoņa. «Piebremzē līdz minimumam!» viņš sauca. «Ko?» viņa kliedza. «Līdz piecdesmit pieci, līdz minimumam!» viņš auroja. «Ko?» viņa bļāva. «Ātrumu!» viņš sauca. Un viņa uzdzina ātrumu līdz simt piecām jūdzēm stundā, un viņam galīgi aizrāvās elpa.

Kad viņi izkāpa, Mildredai ausīs atkal bija iebāztas «Gliemežnīcas».

Klusums. Tikai aiz loga šalc vējš.

— Mildred! — Viņš gultā pagriezās.

Viņš pastiepa roku un izvilka mazo radio lapseni viņai no auss.

— Mildred. Mildred!

— Jā? — Viņa klusi atsaucās.

Pēkšņi Montegam šķita, ka viņš pats ir viens no šiem «radiniekiem», kas dzīvo televīzijas sienās, un viņa balss netiek stikla barjerai cauri. Viņš var vienīgi žestikulēt, cerot, ka Mildreda pagriezīsies un ieraudzīs viņu. Šīs stikla sienas dēļ viņi nespēja viens otram pieskarties.

— Mildred, vai tu atceries meiteni, par kuru tev

stāstīju?

— Kādu meiteni? — viņa miegaini jautāja.

— Meiteni no blakus mājas.

— Kas par meiteni no blakus mājas?

— Nu, tā, kura mācās skolā. Viņu sauc Klarisa.

— Ā-a, jā.

— Neesmu viņu redzējis vairakas dienas… precīzi sakot, veselas četras. Varbūt tu esi vinu redzējusi?

— Nē.

— Es gribēju pastāstīt tev par šo meiteni. Viņa ir liela savādniece.

— Ā, nu es zinu, par kuru tu runā.

— Tā jau es domāju, ka tu zināsi.

— Viņa… — Mildreda tumsā iesāka.

— Kas ir ar viņu? — Montegs jautāja.

— Es gribēju pateikt. Bet aizmirsu. Aizmirsu.

— Nu, runā. Ko tu gribēji teikt?

— Viņas, kā liekas, vairs nav.

— Kā — nav?

— Visa ģimene kaut kur aizbraukusi. Bet viņas vairs nav. Man šķiet, ka viņa ir mirusi.

— Varbūt tu runā par kādu citu?

— Nē. Par to pašu. Maklelāna. Maklelāna. Pakļu- vusi zem automašīnas. Pirms četrām dienām. Droši gan nezinu. Taču man šķiet, ka viņa ir mirusi. Visa ģimene kaut kur aizbrauca. Es nezinu. Bet man šķiet, ka viņa ir mirusi.

— Bet tu taču neko noteiktu nezini!

— Nē, nezinu. Un tomēr zinu.

— Kādēļ tu man to neteici agrāk?

— Biju aizmirsusi.

— Pirms četrām dienām!

— Biju to galīgi aizmirsusi.

— Pirms četrām dienām, — viņš klusi atkārtoja.

Viņi abi nekustēdamies gulēja tumšajā istabā.

— Ar labu nakti, — viņa sacīja.

Viņš dzirdēja vieglu čaboņu. Mildreda kaut ko taus­tīja, meklēja. «Gliemežnīca», viņas rokas bīdīta, kā kukainis rāpačoja pa spilvenu. Un atkal jau atradās viņas ausī, kur dūca tālāk.

Montegs klausījās, kā viņa sieva dungo tai līdz.

Aiz loga pazibēja kāda ēna. Rudens vējš iekaucās un atkal noklusa. Bet šai klusumā bija dzirdama kāda skaņa. Šķita, ka aiz loga kāds elstu. Tad pāri mauri­ņam aizvirpuļoja tāda kā milzīga rudens lapa, tālumā izgaisa zaļgana, fosforescējoša dūmu strūkla.

«Suns,» Montegs nodomāja. «Tas šonakt ir vaļā. Tas ložņā ap māju. Ja atvērtu logu …»

Logu viņš tonakt neatvēra.

No rīta viņam bija drudzis.

— Nevar būt, ka tu esi slims, — Mildreda sacīja.

Viņš aizvēra kaistošās acis.

— Slims, jā.

— Bet vakarnakt tu biji vesels.

— Nē, es nebiju vesels. — Viņš dzirdēja, kā vies­istabā auro «radinieki».

Mildreda pienāca pie Montega gultas un pētoši rau­dzījās viņā. Viņš, pat neatdarījis plakstus, skaidri re­dzēja viņu sev lidzās — no diētas izkaltušu kā buti, ar taukaini blāvu ādas krāsu, viegli lūstošiem, pārba- linātiem salmu krāsas matiem, nespodram, kā ar ka- taraktu pārvilktām acīm, krāsotām, pikti uzmestām lūpām. Citādu viņš viņu neatcerējās.

— Iedod man aspirīnu ar ūdeni.

— Laiks celties augšā, — viņa sacīja. — Ir jau pusdiena. Tu tāpat esi nogulējis piecas stundas ilgāk nekā parasti.

— Izslēdz, lūdzu, televīzijas istabu, — viņš teica.

— Tie ir mani «radinieki».

— Bet ja slims cilvēks tevi lūdz?

— Es nogriezīšu klusāk.

Viņa aizgāja un, nepielikusi slēdzim ne pirksta, at­kal ienāca guļamistabā.

— Vai nu ir labāk?

— Paldies.

— Tā ir mana iemīļotā programma, — viņa pieme­tināja.

— Bet aspirīns?

— Līdz šim tu nekad neesi bijis slims. — Viņa at­kal aizgāja.

— Jā, bet nu esmu. Šovakar uz darbu es neiešu. Piezvani Bītijam.

— Pagājušo nakti tu dīvaini uzvedies. — Viņa nāca atpakaļ dungodama.

— Kur tad aspirīns? — Montegs jautāja, skatoties uz viņas atnesto ūdens glāzi.

— Ā-al — Viņa gāja vēlreiz uz vannas istabu. — Vai kaut kas atgadījās?

— Bija viens izsaukums, vairāk nekas.

— Es lieliski pavadīju vakaru, — viņa no vannas istabas teica.

— Ko tu darīji?

— Skatījos pārraidi.

— Ko rādīja?

— Programmu.

— Kādu?

— Ļoti labu.

— Kas piedalījās?

— Nu, tu jau zini — parastā trupa.

«Parastā trupa, parastā trupa, parastā trupa …» Viņš spieda plaukstas pie sāpošajām acīm, un pēkšņi no petrolejas smakas viņam kļuva nelabi.

Mildreda atgriezās dungodama.

— Kas tad tas? — viņa pārsteigta izsaucās.

Viņš apjucis raudzījās grīdā. — Vakar mēs kopā ar grāmatām sadedzinājām kādu sievieti.

— Labi, ka paklājs ir izmazgājams. — Viņa atnesa lupatu un sāka slaucīt grīdu. — Es vakar vakarā biju pie Helēnas.

— Vai tad pārraides nevar skatīties mājās?

— Var jau, bet man patīk iet ciemos.

Viņa aizgāja uz televīzijas istabu. Viņš dzirdēja, ka viņa dzied.

— Mildred! — viņš sauca.

Viņa nāca atpakaļ, trallinādama un viegli sizdama knipjus.

— Tu nemaz nejautā, kas vakar notika.

— Kas tad? — viņa vaicāja.

— Mēs sadedzinājām tūkstoš grāmatu. Mēs sade­dzinājām sievieti.

— Nu, un tad?

Televīzijas istabā bija tāds troksnis, ka šķita, tur tūliņ pat sabruks sienas.

— Mēs sadedzinājām Danti un Sviftu, un Marku Aurēliju.

— Vai viņš bija eiropietis?

— Laikam gan.

— Radikālis?

— Neesmu lasījis viņa darbus.

— Skaidrs, ka radikālis. — Mildreda knibinājās ap tālruni. — To tu neceri, ka es zvanīšu kapteinim Bīti- jam.

— Tev jāzvana!

— Nekliedz!

— Es nekliedzu. — Viņš acumirklī pietrūkās sēdus, gluži piesarcis, drebot aiz dusmām. Televīzijas istaba karstumā dārdēja. — Pats es nevaru piezvanīt viņam. Nevaru pateikt, ka esmu slims.

— KadēJ?

«Tadeļ, ka baidos,» viņš nodomaja. «Es esmu ka bērns, kurš izliekas slims, un baidos zvanīt, jo labi zinu, ka pēc brīža saruna nobeigsies šādi: «Jā, kap- tein, es jau jūtos labāk. Desmitos vakarā būšu darbā.»»

— Tu nemaz neesi slims, — Mildreda sacīja.

Montegs atkrita atpakaļ gultā. Viņš pabāza roku

zem spilvena. Paslēptā grāmata vēl bija tur.

— Mildred, vai zini… saki, kā būtu, ja es uz laiku pamestu darbu?

— Ko? Pamest darbu? Pēc tik daudziem gadiem? Un tikai tādēļ, ka kāda tur sieviete ar savām grā­matām …

— Millij, ja tu būtu viņu redzējusi!

— Man viņa bijusi nebijusi. Kādēļ turēja mājās grāmatas? Pati vainīga, kādēļ nepadomāja? Es viņu ienīstu. Viņa tev galīgi sajaukusi prātu. Tā vien ska­ties, ka mēs būsim ārā uz ielas — bez mājas, bez darba, bez nekā.

— Tu tur nebiji, tu to neredzēji, — viņš iebilda. — Šais grāmatās noteikti kaut kas ir iekšā, kaut kas tāds, ko mēs nespējam saprast, kas viņai lika paliki degošā mājā. Tajās noteikti kaut kam ir jābūt. Tāpat vien cilvēks neiet nāvē.

— Viņa bija gluži vienkārši nenormāla.

— Viņa bija normālāka par tevi un mani, un mēs viņu sadedzinājām.

— Drīz vien tu visu to aizmirsīsi.

— Nē, savu mūžu to neaizmirsīšu. Vai tu esi redzē­jusi nodegušu māju? Tā gruzd ilgu laiku. Bet manī tas gruzdēs visu mūžu. Ak dievs! Cauru nakti es cen­tos visu to apslāpēt, izdzēst no atmiņas, taču velti. Es gandrīz vai zaudēju prātul

— Par to tev bija jādomā agrāk, pirms tu kļuvi par dedzinātāju.

— Jādomā! — viņš iesaucās. — Vai tad man bija izvēle? Mans vectēvs un tēvs bija dedzinātāji. Pat miegā es gāju viņu iemīto ceļu.

Televīzijas istabā skanēja deju mūzika.

— Tev taču šodien ir dienas maiņa! — Mildreda iesaucās. — Un bija jābūt jau darbā. Tikai nupat es atcerējos.

— Nav runa par šīs sievietes nāvi vien, — Montegs turpināja. — Pagājušo nakti es domāju par to, cik petrolejas šais desmit gados esmu izlietojis. Un tāpat par grāmatām. Un pirmo reizi es īsti sapratu, ka aiz katras grāmatas ir bijis cilvēks. Cilvēks domās to izauklējis. Cilvēks veltījis milzum daudz laika, lai to uzrakstītu uz papīra. Kā es līdz šim to nesapratu! — Viņš izkāpa no gultas.

— Vienam otram bijis vajadzīgs varbūt viss mūžs, lai uzrakstītu daļu no tā, ko viņš domājis, jutis un pieredzējis, bet atnāku es, un — švirkt! — dažās minūtēs tas viss pārvēršas pelnos.

— Liec mani mierā, — Mildreda teica. — Es neesmu vainīga.

— Likt tevi mierā? Nu, labi, bet kā lai atstāju mierā pats sevi? Nē, mēs nedrīkstam atstāt sevi mierā. Vajag, lai kaut reizumis mūs kaut kas satrauc. Saki, kad tevi kaut kas ir satraucis? Kaut kas īsti svarīgs, patiesi nozīmīgs?

Tad pēkšņi viņš apklusa, atcerēdamies pagājušo nedēļu un abus blāvos, griestiem pievērstos mēness akmeņus, un sūcējčūsku ar zondējošo aci, un abus vienaldzīgos vīrus ar cigaretēm zobos. Agrāko Mil- dredu vēl kaut kas satrauca, bet šī agrākā bija zudusi, tik dziļi ieslēpta tagadējā, ka starp tām nebija nekā kopīga.

Viņš novērsās.

— Redzi nu, ko tu esi ievārījis, — Mildreda sacīja. — Skaties, kas piebrauca.

— Man viss vienalga.

— «Feniksa» markas mašīna un kāds vīrs melnā jakā ar oranžu čūsku uz piedurknes. Nupat nāk šurp.

— Vai kapteinis Bītijs? — viņš jautāja.

— Jā, kapteinis Bītijs.

Montegs palika nekustīgs stāvam, raugoties salti baltajā sienā sev priekšā.

— Laid viņu iekšā. Pasaki, ka esmu slims.

— Pasaki pats! — Mildreda skraidīja šurpu un turpu, kamēr palika ieplestām acīm, izdzirdot durvju signālu, kas klusi sāka saukt viņas vārdu:

«Misis Montega, misis Montega, pie jums kāds atnācis, pie jums kāds atnācis, misis Montega, misis Montega, pie jums kāds atnācis.» Pēc tam viss apklusa.

Montegs paslēpa grāmatu dziļāk zem spilvena, lēni iekāpa atpakaļ gultā un uzvilka segu uz kājām un krūtīm. Pēc brīža Mildreda atvēra durvis, un lieliem soliem, rokas kabatās sabāzis, istabā ienāca kapteinis Bītijs.

— Izslēdziet «radiniekus», — viņš teica, skatīda­mies kaut kur sienā.

Šoreiz AAildreda skrēja, cik jaudas. Kliegšana tele­vīzijas istaba apklusa.

Kapteinis Bītijs ar sarkano seju mierīgi apsēdās atpūtas krēslā. Lēnā garā viņš piebāza un aizkūpināja vara kalumiem rotāto pīpi un izpūta lielu dūmu mutuli.

— Tāpat vien atbraucu aplūkot slimnieku, — viņš teica.

— Kā jūs zinājāt, ka esmu slims?

Bītijs pasmaidīja savu parasto smaidu, kas atsedza koši sārtās smaganas un žilbinoši baltos zobus.

— Es visu redzēju. Es zināju, ka uz vienu nakti taisāties uzdot.

Montegs pietrūkās sēdus.

— Labi, vienu nakti atpūtieties! — Bītijs sacīja. Viņš grozīja rokā savas neiztrūkstošās šķiltavas, uz kuru vāciņa bija uzrakstīts GARANTĒ' MILJONS UZLIESMOJUMU, un sāka tās klikšķināt: uzdedza, nodzēsa, uzdedza, nodzēsa, izmeta kādu vārdu, uzdedza, nodzēsa, brīžiem vērodams mazo liesmiņu, brīžiem — gaistošo dūmu strūkliņu.

— Kad būsiet vesels? — viņš noprasīja.

— Rīt. Vai varbūt parīt. Vai nākamās nedēļas sākumā.

Bītijs pakšķināja savu pīpi.

— Šāda indeve agri vai vēlu uznāk katram dedzi­nātājam. Tad vajag palīdzēt viņam tikt skaidrībā, apgaismot visu — kas īsti un kā. Dedzinātājam jāzina mūsu profesijas vēsture. Jaunajiem agrāk lika to iekalt, bet nu vairs ne. Tas ir ļoti žēl. — Puff. — Tagad to zina vairs vienīgi kapteiņi. — Puff. — Tūlīt es jums visu izskaidrošu.

Mildreda sēdējā kā uz adatām.

Bītijs ērtāk atlaidās krēslā un brīdi padomāja, kā sākt.

— Jūs jautājāt, kā tas iesācies, šis mūsu darbs, — kur, kad un kādēļ? Tas sācies tā sauktajā pilsoņu kara laikā, kaut gan mūsu statūtos sacīts, ka agrāk. Taču tas nu ir pilnīgi skaidrs, ka dedzinātāju amats uzplauka tikai pēc tam, kad plaši ieviesās fotogrāfija. Un divdesmitā gadsimta sākumā — kino. Un radio. Un vēlāk — televīzija. Tad, kad ieviesās masveidība.

Montegs sēdēja gultā kā sastindzis.

— Un tas, kas masveidīgs, tūliņ kļūst vienkār­šāks, — Bītijs runāja tālāk. — Agrāk grāmatas lasīja nedaudzi — šur tur, vienā, otrā, trešajā vietā. Cilvēki varēja atļauties būt dažādi. Toreiz pasaule bija plaša. Bet tad tā kļuva pilna ar acīm un mutēm, un vēderiem. Iedzīvotāju skaits pieauga divas, trīs, četras reizes. Filmas, radiopārraides, žurnālus un grāmatas redu­cēja līdz zināmam standartam, līdz tādam kā viegli sagremojamam pudiņam, vai jūs to saprotat, Monteg?

— Kā liekas, jā.

Bītijs vēroja gaisā peldošos dūmu gredzenus.

— Mēģiniet iztēloties deviņpadsmitā gadsimta cil­vēku. Zirgi, suņi, ekipāžas, lēns dzīves temps. Tad — divdesmitais gadsimts. Temps strauji pieaug. Grā­matas kļūst arvien plānākas. Saīsinājumi. Izvilkumi. Ekstrakti. Ātrāk, tikai ātrāk līdz atrisinājumam!

— Ātrāk, tikai ātrāk. — Mildreda pamāja.

— Klasiķu darbus saīsināja līdz piecpadsmit minūšu garām radiopārraidēm, tad līdz vienai rindko­pai, ko var izlasīt divās minūtēs, un beigās līdz desmit divpadsmit rindiņām, tādam kā vārdnīcas kopsavil­kumam. Protams, es mazliet pārspīlēju. Vārdnīcas bija domātas izziņām. Bet ļoti daudzu cilvēku zināša­nas par Hamletu — jūs, Monteg, varbūt zināt šo nosaukumu, bet misis Montegai gan tas būs svešs —, tātad, daudzu cilvēku zināšanas par Hamletu apro­bežojās ar vienu lappusi garu pārstāstu grāmatā, kas apliecināja: «Beidzot jūs varat izlasīt visus klasiķus! Neatpalieciet no saviem kaimiņiem!» Nu, vai jūs saprotat? No bērnistabas uz koledžu un atpakaļ uz bērnistabu — tāds bijis intelektuālās attīstības ceļš pēdējo piecu sešu gadsimtu laikā.

Mildreda piecēlās un sāka staigāt pa istabu, pār­vietodama kaut kādus priekšmetus. Bītijs, nelikdamies par viņu ne zinis, tikai runāja tālāk:

— Temps kļūst arvien drudžaināks. Šurpu, turpu, ašāk, ātrāk, augšā, lejā, iekšā, ārā. Ķas, kā, kur? Eh! Bliukt, blaukt! Zviukt, žvaukt! Saīsinājumi! Pārstāsti!

Pārstāstu ekstrakti! Politika? Viena rindkopa, divi teikumi, virsraksts! Pēc mirkļa tas viss jau ir aiz- mirstsl Izdevēji, uzņēmēji, radio darbinieki, grieziet cilvēka prātu tādā ātrumā, lai centrbēdzes spēks izmet no tā visas liekās, nevajadzīgās domas!

Mildreda pienāca pie vīra gultas un sakārtoja segu. Kad viņa pieskārās spilvenam, Montegam salēcās sirds. Viņa parāva viņu aiz pleca, lai izvilktu un uzbu- žinātu spilvenu. Paceļot to, viņa droši vien iekliegtos un izbrīnā ieplestu acis vai gluži vienkārši pastieptu roku un, vientiesīgi noprasot: «Kas tad tas?», paceltu gaisā paslēpto grāmatu.

— Mācību laiks skolās saīsināts, disciplīna zūd, filozofiju, vēsturi, valodas izmet no programmas, angļu valodai un pareizrakstībai veltī arvien mazāk laika, un beigu beigās galīgi pamet tās novārtā. Dzīve ir īsa, cilvēkam vajadzīgs darbs un pēc tam izpriecas, kuru netrūkst. Kādēļ jāmācās vēl kaut kas vairāk kā piespiest pogas, pagriezt slēdžus un raustīt aizbīdņus?

— Ļauj man sakārtot spilvenu, — Mildreda sacīja.

— Nevajag! — Montegs čukstēja.

— Pogas aizstāja rāvējslēdzēji, tā ka pat rītausmā, kad cilvēks ģērbjas, — šai filozofiskajā un tādēļ skumjajā stundā — viņam vairs neatliek ne mirkļa pārdomām.

— Nu, atļauj, — Mildreda neatlaidās.

— Ej prom, — Montegs sacīja.

— Dzīve pārvēršas karuselī, Monteg. Visapkārt auro, kliedz, spiedz un dārd!

— Spiedz un dārd, — Mildreda, raustot spilvenu, atkārtoja.

— Dieva dēļ, liec taču reiz mani mierā, — Montegs pikti izgrūda.

Bītijs izbrīnā iepleta acis.

Mildredas roka zem spilvena sastinga. Viņa sataus­tīja grāmatas vāku un, pamazām apjēdzot, kas tas ir,

aiz pārsteiguma vai pamira. Tad pavēra lupas un grasījās jautāt…

— Teātrī atstāja vienīgi klaunādi, un istabas iekār­toja stikla sienas, uz kurām kā konfeti, asinis, heress vai soterns zibsnī dažādi krāsu plankumi. Monteg, jums droši vien patīk beisbols, vai ne?

— Beisbols ir lieliska spēle.

Bītiju apņēma tik biezs dūmu mākonis, ka viņš pats vairs nebija saskatāms.

— Kas tad tas? — Mildreda gandrīz vai priecīgi iesaucās. Montegs smagi uzgula viņas rokai. — Kas tas ir?

— Apsēdiesl — Montegs iekliedzās. Mildreda tuk­šām rokām atlēca atpakaļ. — Mēs gribam parunāt!

It kā nekas nebūtu noticis, Bītijs mierīgi turpināja.

—t Un krokets jums patīk?

— Jā, protams.

— Un golfs?

— Golfs arī ir lieliska spēle.

— Un basketbols?

— Arī.

— Un biljards? Futbols?

— Tās visas ir lieliskas spēles.

— Vairāk, arvien vairāk sporta un izpriecu, lai cilvēks vienmēr atrastos barā un viņam nebūtu laika, kad domāt. Organizējiet un organizējiet, superorgani- zējiet supersportu! Grāmatās vairāk karikatūru. Vai­rāk filmu. Prātam barības mazāk un mazāk. Urdoša nepacietība. Šosejas pilnas ar cilvēkiem — ātrāk, tikai ātrāk, vienalga uz kurieni. Benzīna bēgļi. Pilsē­tas pārvēršas moteļos, cilvēki — klaidoņu ordās, kuras kā jūras paisums un bēgums veļas turpu un atpakaļ — šodien nakšņo tur, kur vakar mēs, bet kur aizvakar nakšņojāt jūs.

Mildreda izgāja, skaļi aizcērtot durvis. Televīzijas istabā «krustmātes» sāka smieties par «tēvočiem».

— Bet tagad — par minoritātēm mūsu civilizācijā. Jo vairāk iedzīvotāju, jo vairāk minoritāšu. Un sargie­ties aizskart suņu vai kaķu mīļotājus, ārstus, advokā­tus, tirgotājus, šefus, mormoņus, baptistus, unitārus, ķīniešu, zviedru, itāliešu, vāciešu pēctečus, teksasie- šus, brukliniešus, īrus, oregoniešus vai Mehiko iedzī­votājus. Grāmatu, filmu, televīzijas pārraižu varoņi nepavisam nav reāli cilvēki. Jo lielāks tirgus, jo sva­rīgāk izvairīties no konfliktiem — to jūs, Monteg, lie­ciet aiz auss! Grupas, grupiņas, nogrupējumi — nedod dievs uzkāpt kādam uz varžacīm! Rakstnieki, kuri grib kaut ko kritizēt, — aizslēdziet savas rak­stāmmašīnas! Un viņi tā arī izdarīja. Žurnāli kļuva par vaniļas sīrupa putriņu. Grāmatas — par samaz­gām, kā teica sasodītie kritiķi. Nav nekāds brīnums, ka grāmatas vairs nepērk, viņi teica. Bet lasītājs, griezdamies jautrības virpulī, labi zināja, kas viņam vajadzīgs, un paturēja sev komiksus. Un, protams, telpiskos seksa žurnālus. Tā ja, Monteg. Un tas viss — bez iejaukšanās no augšas, bez valdības līdz­dalības. Nekādu aizliegumu, ne rīkojumu, ne cenzū­ras ierobežojumu. Tehnika, masveida pieprasījums un jau minēto ļaužu grupu spiediens laimīgā kārtā pār­vērta pasauli. Pateicoties šiem apstākļiem, cilvēks tagad var vienmēr būt laimīgs un lasīt komiksus vai reklāmas žurnālus.

— Bet kāds tam sakars ar dedzinātājiem? — Mon­tegs jautāja.

— Ā-a. — Bītijs pīpes dūmu mākonī paliecās uz priekšu. — Tas viss ir ļoti vienkārši un saprotami. Kad pētnieku, kritiķu, mākslinieku un zinātnieku vietā skolas izlaida arvien vairāk skrējēju, lēcēju, sacīkšu braucēju, cīkstoņu, nirēju, svarcēlāju, vārds «intelek­tuāls», protams, kļuva par lamu vārdu. Cilvēku vien­mēr baidījis tas, ko viņš nesaprot. Jūs droši vien atce­raties, ka bērnībā jūsu klasē bija kāds zēns, kurš īpaši izcēlās ar savām dotībām, spīdoši lasīja un atbildēja, kamēr citi sēdēja kā koka dievi, ienīstot viņu. Un vai tas nebija tieši viņš, kuru pēc stundām jūs kaustījāt un spīdzinājāt? Protams, ka viņš. Mums visiem ir jābūt vienādiem. Cilvēki nepiedzimst brīvi un vienlī­dzīgi, kā apgalvo konstitūcija, bet par tādiem tiek pataisīti. Ja visi ir vienādi kā ūdens piles, tad viņi ir arī laimīgi, jo nav milžu, kuriem līdzās jājūtas sīkam un niecīgam. Tā ja, Monteg! Grāmata ir pielādēta šau­tene. To vajag sadedzināt. Ierocim vajag izņemt lādiņu. Vajag atbruņot cilvēka prātu. Kas zina, kurš būs nākamais grāmatu lasītāja upuris? Varbūt es? Nudien nespēju paciest šo publiku! Un, kad beidzot visas mājas bija ugunsdrošas, ugunsdzēsējus vairs nevajadzēja (vakar jums bija taisnība par uguns dzēšanu). Viņiem tika dots gluži cits uzdevums — būt mūsu miera sargātājiem, atvairīt mūsu bažas — tik dabiskas un saprotamas —, lai citi nebūtu par mums pārāki, būt mūsu oficiālajiem uzraugiem, ties­nešiem un soda izpildītājiem. Tas esat jūs, Monteg, un tas esmu es.

Televīzijas istabas durvis atvērās, un tajās stāvēja Mildreda, skatoties Bītijā un pēc tam Montegā. Uz sienām viņai aiz muguras sprāga zaļas, dzeltenas un oranžas raķetes kara bungu, tamtamu un šķīvju dār­doņas pavadījumā. Viņa pavēra muti un kaut ko teica, bet troksnis pārmāca viņas vārdus.

Bītijs izkratīja pīpi un pētīja pelnus savā sārtajā plaukstā, it kā tie būtu kāds simbols, kas viņam jāat­šifrē.

— Mūsu civilizācija ir tik plaša, ka mēs nedrīkstam pieļaut minoritāšu satraukumu vai neapmierinātību. Nu, sakiet, ko cilvēks visvairāk vēlas? Cilvēks vēlas būt laimīgs, vai ne? Vai visu mūžu jūs to vien nedzir­dat? Mēs gribam būt laimīgi, cilvēki saka. Un domā­jat, ka viņi nav laimīgi? Vai mēs viņiem neliekam mūžīgi steigties, vai nepiedāvājam viņiem izpriecas? Cilvēks taču tādēļ vien dzīvo! Jautrām izpriecām, asām izjūtām. Un šai ziņā — to nu jūs nevarat noliegt — mūsu kultūra paver visplašākās iespējas.

— Jā.

Pēc Mildredas lūpu kustības Montegs saprata, ko viņa, stāvēdama durvīs, saka. Viņš centās neskatīties uz viņu, jo baidījās, ka tad arī Bītijs pagriezīs galvu un nolasīs vārdus viņai no lūpām.

— Krāsainajiem nepatīk Mazais melnais Sambo. Sadedzināt! Baltajiem nepatīk Krusttēva Toma būda. Sadedzināt! Kāds uzrakstījis grāmatu par smēķēšanu un plaušu vēzi. Tabakas fabrikanti ir izmisuši. Sade­dzināt šo grāmatu! Mums vajag pilnīgu bezrūpību. Nekādu problēmu. Tās visas — ugunī! Apbedīšana dara mūs nomāktus! Pagānu ieraša, nost arī to! Pie­cas minūtes pēc nāves cilvēks jau ceļo uz Lielo Dūmeni. Krematorijas apkalpo helikopteri. Desmit minūtes pēc nāves cilvēks ir tikai melnu putekļu šķipsniņa. Nav ko raudāt par mirušajiem. Vajag tos aizmirst. Dedzināt visu iespējamo. Uguns ir gaiša, un uguns ir tīra.

Raķetes uz televīzijas sienām blakus istabā nodzisa. Mildredas lūpas — kā par laimi — pārstāja kustēties. Montegs aizturēja elpu.

— Seit blakus mājā dzīvoja meitene, — viņš lēni iesāka. — Viņas vairs nav, kā liekas — mirusi. Pat lāgā neatceros viņas seju. Bet viņa nebija tāda kā citi. Kā gan … kā gan tas izskaidrojams?

Bītijs pasmaidīja.

— Šur tur jau reizumis gadās kāds savādnieks. Klarisa Maklelāna, vai ne? Sī ģimene mums ir zināma. Mēs to jau labi sen novērojam. Iedzimtība un vide ir dīvaini faktori. Nav viegli tikt vaļā no savād­niekiem, vismaz pāris gados tas nav izdarāms. Ģime­nes iespaidā var aiziet zudībā daudz kas no ta, ko cen­

šas dot skola. Tieši tādēļ bērnudārzos uzņem arvien jaunākus bērnus, un nu tos rauj ārā gandrīz vai no šūpuļa. Par Maklelāniem mēs saņēmām trauksmes signālus jau tad, kad viņi vēl dzīvoja Čikāgā. Taču grāmatas pie viņiem neatradām. Tēvoča reputācija nav spoža. Nesabiedrisks. Bet meitene bija bumba ar laika degli. Kā liecina skolas raksturojums — atra­dās pilnīgā ģimenes iespaidā. Viņu interesēja nevis tas, kā viss notiek, bet kādēļ. Tas ir briesmīgi apgrū­tinoši. Ja cilvēks sāk jautāt, kāpēc un kādēļ, tas viņam var bēdīgi beigties. Nabaga meitenei labāk, ka viņa ir mirusi.

— Jā, mirusi.

— Laimīgā kārtā tādi kā viņa sastopami diezgan reti. Mēs viņus parasti nokniebjam pumpurā. Māju nevar uzcelt bez naglām un dēļiem. Ja negribi, ka to uzceļ, noslēp naglas un dēļus. Ja negribi, ka cilvēku uztrauc politika, nerādi viņam tās abas puses. Rādi vienu vai, vislabāk, — nevienu. Liec viņam aizmirst, ka uz zemes ir karš. Ja valdība ir slikta, nestabila, ja uzliek nesamērīgus nodokļus, tā vēl nav necik liela nelaime. Lai tikai cilvēki neuztraucas. Bezrūpība, Monteg, ir galvenais. Rīkojiet cilvēkiem kaut kādus konkursus — lieciet atminēt populāru dziesmu tek­stus vai galvaspilsētu nosaukumus vai pateikt, cik graudu ievākts Aiovas štatā pagājušajā gadā. Pie­bāziet viņus pilnus ar nekaitīgiem skaitļiem, līdz nela­bumam piestūķējiet ar datiem, lai viņiem būtu tāda sajūta, ka ir briesmīgi izglītoti. Viņiem šķitis, ka viņi domā, ka viņi atrodas kaut kādā kustībā. Un viņi jutīsies laimīgi, jo šie skaitļi būs nemainīgi. Tikai nedodiet viņiem tik bīstamu vielu kā filozofiju vai socioloģiju. Sāks vēl izdarīt secinājumus! Tas noved pie melanholijas. Mūsu dienās katrs, kas var atļauties iekārtot televīzijas sienas — un to var lielais vairums cilvēku —, ir daudz laimīgāks nekā tas, kurš cenšas pētīt, aptvert, izzināt Visumu, jo to nevar ne aptvert, jie izzināt, neizjūtot savu niecību un vientulību. Es zinu, es esmu mēģinājis. Pie velna to visu! Mums vajag izpriecas, akrobātus, burvju māksliniekus, dros­miniekus, reaktīvās automašīnas, gaisa motociklus, pornogrāfiju un narkotiku, visu to, kas rada automā­tiskus refleksus. Ja luga ir slikta, filma — bezsatu­rīga, komēdija — tukša, dodiet man dārdošu mūziku! Man šķitīs, ka es reaģēju uz lugu, lai gan tā būs tikai reakcija uz vibrāciju. Bet man tas gluži vienalga. Lai tikai izdrebina līdz kaulam.

Bītijs piecēlās.

— Bet nu man jāiet. Lekcija beigusies. Ceru, ka jums šis tas kļuvis skaidrāks. Galvenais, Monteg, neaizmirstiet, ka mēs esam Laimes sargi, Diksi zēni — jūs, es un pārējie mūsu vīri. Mēs sargājam cilvēci no tās ļaužu saujiņas, kas ar savām pretrunī­gajām idejām un teorijām grib visus padarīt nelai­mīgus. Mēs esam sargi uz aizsargvaļņa. Turieties, Monteg! Nedrīkst pieļaut, ka pasaule noslīkst melan­holijā un drūmā filozofijā. Mēs ļoti ceram uz jums. Jūs, liekas, pats nemaz neapzināties, cik ļoti jūs, cik ļoti mēs visi esam vajadzīgi laimīgajai mūsdienu pasaulei.

Bītijs paspieda Montega roku, kura bez spēka atkrita atpakaļ. Montegs vēl arvien sēdēja gultā, it kā māja grūtu viņam uz galvas un viņš nespētu pakustēties. Mildredas durvīs vairs nebija.

— Jā, un vēl kas, — Bītijs atsāka. — Vismaz reizi katru dedzinātāju pārņem ziņkāre. Kas īsti šais grā- mātās rakstīts? Tik briesmīga ziņkāre, ka nav spēka pretoties. Tad nu, Monteg, varat man ticēt, — savā laikā esmu daudz lasījis, lai izpētītu, kas tur ir iekšā, un es jums teikšu — tur nav it nekā\ It nekā tāda, kam varētu ticēt vai ko varētu mācīt citiem. Beletris- tika ir tikai fikcija, tīrā izdoma, vairāk nekas. Bet

pārējā literatūra ir vēl jaunāka: viens zinātnieks nosauc otru par idiotu, viens filozofs cenšas pārkliegt otru. Visi kaut kur drāžas un skrien, grib izdzēst zvaigznes, izdzēst sauli. Ja palasa, tīri vai galva sāk griezties.

— Bet ja nu … bet ja nu dedzinātājs nejauši pār­nes kādu grāmatu mājās? — Montegs neviļus nodre- binājās. Atvērtās durvis raudzījās viņā kā milzīga tukša acs.

— Tur nav ko brīnīties. Tā ir tikai ziņkāre, — Bītijs noteica. — To mēs neņemam galvā. Ļaujam vienu diennakti grāmatu paturēt. Ja pēc tam viņš to nesade­dzina, tad mēs to izdarām viņa vietā.

— Jā, es saprotu, — Montega mute bija sausa.

— Labi, Monteg. Nu, kā tad būs? Vai nāksiet vakarā uz nakts maiņu?

— Skaidri vēl nezinu, — Montegs sacīja.

— Kā tā? — Bītija sejā parādījas izbrīns.

Montegs aizvēra acis. — Varbūt aiziešu. Tad jau

redzēs.

— Ļoti žēl, ja jūs šovakar nebūtu, — Bītijs sacīja, domīgi iebāzdams pīpi kabatā.

«Nekad vairs neiešu,» Montegs klusībā domāja.

— Nu tad — jo drīzu izveseļošanos, — Bītijs noteica. Un pagriezās un atstāja istabu.

Montegs pa logu noskatījās, kā Bītijs aizbrauca savā spīdīgajā liesmu krāsas automašīnā ar ogļu mel­najām riepām.

Aiz loga bija redzama iela un mājas bez lieveņiem. Kā īsti Klarisa viņam reiz teica? «Māju priekšā lie­veņu arī vairs nav. Tēvocis stāsta, ka agrāk bijuši. Un vakaros cilvēki tur sēdējuši un sarunājušies vai klusējuši, šūpodamies savos šūpuļkrēslos. Gluži vien­kārši sēdējuši un domājuši. Tad arhitekti lieveņus iznīcinājuši, tādēļ ka tie bojājot fasādi. Bet tēvocis

saka, īstais iemesls bijis cits, proti, lai cilvēki nesē­dētu un šūpodamies nesarunātos. Tas esot bijis pret- sabiedriski. Cilvēki pārāk daudz runājuši. Un viņiem bijis laiks domāt. Tādēļ lieveņi iznīcināti. Un dārzi arī. Pie mājām gandrīz nekur vairs nav dārzu, kuros varētu pasēdēt. Un šūpuļkrēsli? Arī to vairs nav. Tie bija pārāk ērti. Vajag, lai cilvēki drāztos un joņotu. Tēvocis saka … un tēvocis saka … un tēvocis …» Viņas balss izgaisa.

Montegs pagriezās atpakaļ un paskatījās uz sievu, kura sēdēja televīzijas istabas vidū un sarunājās ar diktoru. «Misis Montega,» tas teica un kaut ko pie­bilda. «Misis Montega …» tas kaut ko stāstīja. Uzru­nājot nepazīstamo auditoriju, diktors ieturēja nelielu pauzi, un tai brīdī īpašs mehānisms, kas Montegam bija maksājis simts dolārus, automātiski izteica viņa sievas vārdu, kamēr otra palīgierīce pieskaņoja tam diktora lūpu kustības. Diktors bija mājas draugs, tuvs paziņa. «Misis Montega, tagad paskatieties, lūdzu, šeit.»

Mildreda pagrieza galvu, kaut gan acīm redzami neklausījās.

— Ja es šovakar neeju uz darbu, varbūt varu neiet vispār nekad, — Montegs sacīja.

— Bet tu taču iesi, vai ne? — Mildreda jautāja.

— To es vēl nezinu. Šobrīd man ir tik briesmīga sajūta, ka gribas visu sist un lauzt.

— Sēdies mašīnā.

— Nē, paldies.

— Atslēgas ir uz naktsgaldiņa. Kad man uznāk melnie, es sēžos mašīnā un laižu tā, ka zib vien gar acīm. Ja uzspiež līdz deviņdesmit piecām jūdzēm stundā, tad viss atkal kārtībā. Reizēm es braukāju cauru nakti, bet tu neko nenojaut. Laukos ir gluži

interesanti. Reizēm var nobraukt trušus, reizēm suņus. Ej, sēdies mašīnā!

— Nē, šoreiz es nekur nebraukšu. Negribu zaudēt šo dīvaino noskaņu. Manī kaut kas vārās un kaist. Kas tas ir, to es nevaru pateikt. Es esmu tik briesmīgi nelaimīgs. Mani pārņēmis neizprotams niknums. Man šķiet, ka es milstu. Ka pieņemos svarā. Ka manī kaut kas krājas un aug. Es jūtu, ka pat varētu sākt lasīt grāmatas.

— Tad taču tevi var ielikt cietumā! — Mildreda raudzījās viņā tā, it kā viņš atrastos aiz stikla sienas.

Montegs sāka ģērbties, nervozi staigājot pa guļam­istabu.

— Lai liek. Varbūt tas būtu vispareizākais. Pirms neesmu vēl kādu sakropļojis. Vai tu zini, vai dzirdēji, ko Bītijs teica? Viņam uz visu ir gatavas atbildes. * Un viņam taisnība. Ir svarīgi, lai mēs būtu laimīgi. Jautrība — tas, lūk, ir galvenais. Un tomēr es, klauso­ties viņā, domāju: nē, es neesmu laimīgs, es neesmu laimīgs.

— Bet es esmu laimīga. — Mildreda smaidīja pār visu seju. — Un ar to lepojos!

— Man kaut kas jādara, — Montegs sacīja. — Nezinu, kas, bet kaut kas ļoti svarīgs.

— Apnicis klausīties visas šīs blēņas, — Mildreda noteica un atkal pievērsās diktoram.

Montegs pagrieza televīzijas sienu slēdzi, un dik­tors apklusa.

— Millij! — viņš iesāka. Tad brīdi klusēja. — šī māja ir tiklab tava kā mana. Un tādēļ es jūtu, ka man tev kas jāsaka. Tas bija jāpasaka jau agrāk, taču es baidījos atzīties pat sev. Tagad gribu tev parādīt, ko veselu gadu esmu te slēpis. To visu es savācu mazpa- mazām, paslepšus, zagšus, pats nezinu — kādēļ, bet tā nu es darīju un tev neko neteicu.

Montegs domīgi paņēma krēslu, aiznesa un nolika gaitenī pie durvīm, uzkāpa uz tā un brīdi palika stā­vot kā statuja uz pjedestāla, kamēr Mildreda paceltu galvu gaidoši raudzījās viņā. Tad viņš pastiepās un atvilka ventilācijas režģi, un, dziļi iebāzis roku cata- rulē, atbīdīja metala plāksni, un izvilka grāmatu. Pat nepaskatījies uz to, viņš nometa grāmatu zemē. Pēc tam pasniedzās vēlreiz, izvilka divas grāmatas un nometa arī tās abas uz grīdas. Tad sāka mest zemē citu pēc citas — lielas, mazas, dzeltenas, sarkanas, zaļas. Kad viņš beidza, pie Mildredas kājām gulēja vismaz pārdesmit grāmatu.

— Piedod, — viņš teica. — Es tās savācu neapzi­nāti. Bet nu mēs abi esam tur iejaukti.

Mildreda atsprāga atpakaļ, it kā pēkšņi no grīdas apakšas būtu izlīdis vesels bars žurku. Viņš dzirdēja viņas satraukto elpu, redzēja bālo seju un bailēs ieplestās acis. «Gaj!» viņa iesaucās vienu, divas, trīs reizes. Tad ievaidēdamās klupa pie grāmatām, paķēra vienu un metās uz virtuvi, lai to sadedzinātu.

Montegs nogrāba viņu aiz rokas. Viņa spiedza un skrāpējās, cenzdamās izrauties.

— Nē, Millij! Pagaidi! Klausies, vai dzirdi? Tu nezini… Pagaidi taču! — Viņš iesita viņai pa seju, sakampa viņu un sapurināja.

— Gaj! — viņa vēlreiz iekliedzās un sāka raudāt.

— Millij! — viņš sauca. — Uzklausi mani! Dod man mirklīti laika, vai dzirdi? Tur vairs tikpat nekas nav līdzams. Nevar tās tūliņ sadedzināt. Es gribu tajās ieskatīties, kaut vienu reizi ieskatīties. Ja kap­teinim būs bijusi taisnība, mēs abi kopā tās sadedzi­nāsim, tici man — noteikti sadedzināsim. Tev man jāpalīdz, Millij! — Piespiedis Mildredu sev cieši klāt, viņš raudzījās viņas sejā, kuru turēja pavērstu aug­šup. Viņš, tajā raugoties, meklēja sevi, kā arī atbildi uz to, ko darīt.

— Vai nu mums tas patīk vai ne, tagad mēs abi esam tur iejaukti. Nekad neesmu tev neko lūdzis, bet tagad lūdzu, pat ļoti lūdzu! Beidzot mums jātiek kaut kādā skaidrība par to, kādēļ viss tā ir sarežģījies, — par tevi un tavām miega zāļu tabletēm, par automa­šīnu, par mani un manu darbu. Millij, mēs ejam uz bezdibeni. Pie joda! — es negribu nolauzt sev kaklu! Mums nebūs viegli. Mēs nezinām, ar ko vispār sākt, bet mēģināsim visu pārlikt un apsvērt, mēģināsim viens otram palīdzēt. Es pat nespēju izsacīt vārdos, cik ļoti tu esi man vajadzīga. Ja tu mani kaut mazliet inīli, tad pacieties vienu dienu vai divas — tas ir vie­nīgais, ko es tev lūdzu! — un tad viss būs pāri. Es tev apsolu, es tev to zvēru! Bet, ja šais grāmatās kaut kas ir iekšā, kaut graudiņš saprāta visā šai haosā, varbūt mēs varam nodot to tālāk.

Mildreda vairs nepretojās, un viņš palaida viņu vaļā. Viņa atslīga pret sienu, nošļuka zemē un palika sēžam, blenžot uz grāmatām. Kad vienai pieskārās viņas kāja, viņa to aši atvilka atpakaļ.

— Vakar šī sieviete… Millij, tu nezini, tu nere­dzēji viņas seju. Un Klarisa … Tu neesi runājusi ar viņu. Bet es esmu. Un tadi kā Bītijs baidās no viņas. Vai tas nav savādi? Nē, nu patiešām! Kādēļ no tādiem kā viņa jābaidās? Vakar dežūras laikā, kad salīdzi­nāju viņu ar mūsu vīriem, es pēkšņi sapratu, ka tos visus ienīstu un ka ienīstu arī pats sevi. Un nodo­māju, ka pareizāk būtu, ja sadedzinātu pašus dedzi­nātājus.

— Gaj!

Durvju automats klusi ierunājās: «Misis Montega, misis Montega, pie jums kāds atnācis, pie jums kāds atnācis, misis Montega, misis Montega, pie jums kāds atnācis.»

Klusums.

Viņi abi raudzījās te uz durvīm, te uz grāmatu kaudzi priekšā.

— Bītijs! — Mildreda ievaidējās.

— Tas nevar būt viņš.

— Atgriezies atpakaļ! — viņa čukstēja.

«… pie jums kāds atnācis… pie jums kāds atnā­cis …» durvju balss skandēja tālāk.

— Mēs neatvērsim.

Montegs atbalstījās pret sienu un lēni noslīga zemē uz ceļgaliem, un drebošām rokām sāka grābt grāma­tas citu pēc citas kā negudrs. Viņš gribēja iegrūst tās atpakaļ aiz ventilācijas režģa, bet tad saprata, ka otr­reiz tikties ar Bītiju viņam tikpat vairs nebūs spēka. Viņš palika sēžot uz grīdas, bet durvju automāta balss kļuva arvien uzstājīgāka.

— Ar ko mēs sāksim? — Viņš atšķīra kādu grā­matu un ieskatījās tajā. — Domāju, labāk sāksim no sākuma.

— Viņš var ienākt un sadedzināt mūs abus ar visām grāmatām!

Beidzot durvju balss norima. Iestājās klusums. Montegs juta, ka aiz durvīm kāds stāv, klausās un gaida. Pēc tam bija dzirdami aizejoši soļi.

— Paskatīsimies, kas te ir rakstīts, — Montegs sacīja.

Viņš runāja briesmīgi bikli un nedroši. Tad pārlaida acis kādām desmit lappusēm, šur tur izlasīdams pa gabalam, kamēr beidzot nonāca līdz šādām rindām:

«Ir aprēķināts, ka laika gaitā vienpadsmittūkstoš cilvēku labāk izvēlējušies nāvi nekā paklausījuši pa­vēlei sist olu no tievā gala.»

Mildreda sēdēja Montegam pretī.

— Ko tas nozīmē? — viņa jautāja. — Tas neno­zīmē itin neko. Kapteinim bija taisnība!

— Pagaidi, — Montegs sacīja. — Sāksim vēlreiz no sākuma.