Visuma pabērni

II DAĻA. VESELAIS SAPRĀTS

Džo, Džo-Džima labā galva, paskatījās uz Hjū Hoilandu.

- Nu, labi, gudriniek. Galveno Inženieri tu pārliecināji, - Divgalvainais pagrūda nazi Bila Ertca virzienā un atkal sāka ar to rakņāties kreisās galvas zobos. - Nu un kas? Kāds tev no tā labums?

- Es jau tūkstoš reižu esmu skaidrojis, - Hjū aizkaitināts atbildēja. - Mēs turpināsim, kamēr visi zinātnieki, sākot ar viszaļāko praktikantu un beidzot ar resno Kapteini, tiks pārliecināti, ka kuģis pārvietojas un ka tā kustību var kontrolēt. Tad mēs pabeigsim Lidojumu un izpildīsim Džordana Gribu. Cik tev ir cīnītāju?

- Skatos, tu esi ieņēmis galvā, ka mēs piekritīsim piedalīties tavā idiotiskajā pasākumā?

- Protams. Bez jums man nekas neiznāks.

- Tādā gadījumā vari saviem plāniem pielikt punktu. Bobo, dod šurp dambreti!

- Tūlīt, saimniek. - Mikrocefāls devās pakaļ dambretei.

- Pagaidi, Bobo, - sacīja Džims, kreisā galva. Punduris sastinga uz vietas, šaurā piere savilkās krunkās. Nespēja dot sakarīgu un konsekventu pavēli, ko reizēm demostrēja viņa divgalvainais saimnieks, Bobo bezrūpīgajai eksistencei pievienoja nenoteiktības noti.

- Atļauj Hjū pateikt, - Džims turpināja, - izskatās, ka būs iespēja izklaidēties.

- Izklaidēties? Neko jau sev izklaidēšanās - dabūt ribās nazi! Atļauj aizrādīt, Džim, ka tās ir arī manas ribas. Nē, es ne par ko nepiekrītu.

- Es jau vēl neesmu piedāvājis piekrist. Vienkārši paklausīsimies. Un, zini ko, nemaz nerunājot par izklaidēm, šī var būt mūsu vienīgā iespēja izvairīties no naža ribās.

- Tas būtu?

- Tu taču dzirdēji ko Ertcs teica. Kuģa Virsnieki plāno atbrīvot augšējos klājus. Nez, kā tev patīk Konverters, Džo? Es tikai baidos, ka mēs vairs dambreti nespēlēsim, kad mūs sadalīs atomos.

- Netaisi te paniku! Ekipāža nevar tikt galā ar mjutiem. Cik reizes viņi jau mēģinājuši ar mums tikt galā?

- Un tu ko domā? - Džims pagriezās pret Ertcu.

Erts atbildēja piesardzīgi, ne mirkli neaizmirstot, ka tagad viņš ir karagūsteknis, nevis Kuģa Vecākais Virsnieks. Turklāt viņš bija izsists no sliedēm - viss notika pārāk daudz un pārāk ātri. Uzbrukums, kauja, gūsts - un zvaigznes. ZVAIGZNES!

Viņa praktiskajā, sakarīgi domājošajā galvā ne tikai tām - pat tādam jēdzienam nekad nebija bijis vietas! Turklāt Ertcs lieliski saprata, ka viņa dzīvība karājas mata galā. Džo-Džimam vajag tikai pamāt šim pundurim...

- Domāju, ka šoreiz Ekipāža savu mērķi sasniegs. - Ertcs uzmanīgi izvēlējās vārdus. - Mēs... viņi ir labi sagatavojušies. Ja vien jūsu nebūs vairāk un ja jūs nebūsit labāk organizēti, nekā gaidīts, Ekipāža uzvarēs. Redziet... Redziet... Vispār... Visu sagatavošanos organizēju es pats.

- Tu?

- Jā. Padomes vairākums nostājās pret politiku, kas atļauj mjutiem dzīvot ārpus mūsu kontroles. Tas var būt arī ir saskaņā ar mūsu reliģiskajām doktrīnām, taču mēs laiku pa laikam zaudējam cilvēkus un dzīvniekus.

- Bet ar ko, pēc tavām domām, mjutiem būtu jābarojas? - Džims draudīgi atcirta. - Ar gaisu?

- Man jāatzīmē, ka jaunais politiskais kurss nemaz neparedzēja pilnīgu mjutu iznīcināšanu. Tos, kas būtu padevušies, bija plānots iepazīstināt ar civilizāciju un izdalīt Ekipāžai kā vergus. Mēs, protams, runājam par tiem mjutiem, kuri... Ertcs saminstinājās, samulsa un nolaida acis.

- Tu gribēji teikt: - Par tiem, kurus nav skārušas fiziskas mutācijas, kā piemēram, mani, - Džo teica balsī, kas izsauca aukstus drebuļus caur ādu. - Tā, vai ne? Tādiem kā es ir tikai viens ceļš - Konverterā. Džo-Džims uzsita ar naža asmeni sev pa plaukstu.

Ertcs instinktīvi parāvās sānis, ar roku ķerot pie jostas.

Bet pie jostas naža nebija. Bez ieroča Ertcs jutās bezpalīdzīgs.

- Es tikai godīgi atbildēju uz jūsu jautājumu un paskaidroju patieso situāciju, - viņš teica.

- Liecies mierā, Džo. Viņš runā patiesību. Lūk kāpēc mums nav citas izvēles. Ja mēs nepievienosies Hjū, mūs iedzīs stūrī. Pat nedomā viņu nogalināt, viņš mums vēl būs ļoti noderīgs.

Runājot, Džims centās ielikt nazi makstī. Starp brāļiem izcēlās ātra un klusa cīņa par labās rokas nervu centru kontroli, acīm nemanāma gribas cīņa. Džo padevās.

- Labi, - viņš drūmi sacīja, - bet kad mani vilks uz Konverteru, es šito paņemšu līdzi.

- Nomierinies, - Džims atbildēja. - Es jau nu pilnīgi noteikti tev sastādīšu kompāniju.

- Kāpēc tu vispār viņam tici?

- Viņam nav vajadzības melot. Ar to viņš neko neiegūst. Pajautā Alanam.

Alans Mahonejs, Hjū Hoilanda bērnības draugs, klausījās šajā sarunā ar lielām acīm. Tikšanās ar zvaigznēm viņu šokēja ne mazāk kā Ertcu, taču tumšajam zemnieka prātam nebija Galvenā Inženiera domāšanas elastības. Ertcs nevarēja gandrīz acumirklī nesaprast, ka pati pasaules eksistence ārpus Kuģa atspēko visu, kam viņš jebkad ticējis, un radikāli izmaina viņa dzīvi un visus plānus. Alans bija vienkārši nobijies.

- Alan, ko tu zini par karagājienu pret mjutiem?

- Ko es varu zināt? Es neesmu Zinātnieks. Lai gan, pagaidiet. Mūsu ciematā ieradās jauns virsnieks, kurš palīdzēs Leitnantam Nelsonam. - Viņš pavilcinājās un satraukts paskatījās uz pārējiem.

- Turpini.

- Nu, jā, viņš sāka apmācīt kadetus un jaunos neprecējušos Zemniekus. Piespieda mūs trenēties ar nažiem un lingām. Bet kāpēc, nepateica.

- Nu, beidzot pārliecinājies? - Ertcs papleta rokas.

- Pārliecinājos, - Džo drūmi pamāja.

Hjū Hoilands ar cerībām apjautājās:

- Tagad tu piekrīti būt ar mani?

- Nāksies, - Džo atbildēja.

- Piekrītu, - pateica Džims.

- Un tu, Bill?

- Vai tad man ir izvēle?

- Ir. No visas sirds es vēlos, lai tu būtu ar mums. Mans plāns ir šāds - Ekipāžu nav vērts ņemt vērā. Mums jāpārliecina virsnieki. Tie, kas ir pietiekami gudri, lai noticētu acīmredzamajam, kuri redzējuši zvaigznes un galveno Vadības telpu, paliks kopā ar mums. Pārējie, - viņš ar īkšķi pārvilka pār rīkli, - pārējie Konverterā.

Bobo priecīgi pasmīnēja un atkārtoja žestu. Ertcs pamāja.

- Labi. Bet tālāk?

- Jauna Kapteiņa vadībā mjuti un Ekipāža kopā aizvadīs Kuģi uz Tālo Centauru. Lai piepildās Džordana griba!

Ertcs paskatījās uz Hjū. Tas, ko viņš piedāvāja, bija tik grandiozi, ka uzreiz neiederējās galvā. Bet Ertcam Hjū domas patika. Atbalstījis rokas uz galda, viņš paliecās uz priekšu.

- Esmu ar tevi, Hjū Hoiland.

Uz galda starp plaukstām gulēja viens no Džo-Džima nažiem.

Džo nodrebēja, gribēja kaut ko pateikt brālim, bet pārdomāja.

Ertcs pateicās dvīņiem ar skatienu. Dvīņi savā starpā sačukstējās, tad Džo skaļi paziņoja:

- Ja jau ejam, tad līdz galam.

Iespiedis naža asmeni starp īkšķi un rādītājpirkstu tā, lai ārā būtu tikai gals, Džo Džims iegrūda to kreisās rokas apakšdelmā.

Ertcam iedegās acis. Paķēris tikko saņemto ieroci, viņš tajā pašā vietā iegrieza savā kreisajā rokā. Izplūda asinis.

- Muguru pie muguras? - Ertcs atgrūdis galdu malā, piespieda brūci Džo-Džima brūcei.

Izrāvuši nažus, Alans, Hjū un Bobo paveica to pašu asins zvēresta ceremoniju. Viņi stāvēja saspiedušies pleciem, un viņu asinis vienā straumē sajaucās uz grīdas.

- Nazi pie naža!

- Muguru pie muguras!

- Asinis par asinīm!

- Asins brāļi līdz Lidojuma beigām!

Zinātnieks - atkritējs, zinātnieks-gūsteknis, tumšais zemnieks, divgalvains monstrs un bezsmadzeņu punduris - pieci naži, skaitot Džo-Džimu kā vienu, un piecas galvas, skaitot Džo-Džimu kā divus un neskaitot Bobo, - piecas galvas un pieci naži pret visu "Civilizēto pasauli".

- Es negribu tur atgriezties, Hjū, - Alans noraidoši sacīja. - Kāpēc es nevaru palikt pie tevis? Esmu labs cīnītājs.

- Tu esi izcils cīnītājs, draugs, bet tagad būsi noderīgāks izlūka lomā.

- Šim nolūkam ir Bils Ertcs.

- Viņam bez tevis neiztikt. Bils ir acīs: ja viņš visu laiku skraidelēs augšup lejup, var sākties tenkas. Tāpēc esi vajadzīgs tu - būsi viņa sakarnieks.

- Un kā tad es, Hafs lai parauj, paskaidrošu ciematā, kur tik ilgi biju pazudis?

- Runā pēc iespējas mazāk. Galvenais - turies tālāk no Liecinieka. - Hjū pēkšņi iedomājās, kā Alans mēģina izgrozīties, un Liecinieks, kuru pārņēmusi mūžīgā tieksme pēc detaļām, iedzen viņu stūrī ar pareizi uzdotiem jautājumiem.

- No tā večuka turies pa gabalu, - atkārtoja Hjū. - Viņš tevi uzreiz atšifrēs.

- Večuks? Bet viņš jau sen miris. Bet jaunais Liecinieks vēl zaļš un pastulbs.

- Tad ir labi. Esi uzmanīgs un nekā nebaidies. - Hjū pacēla balsi: - Bill! Vai tu esi gatavs?

- Gatavs. Ertcs piecēlās un negribīgi nolika lasīto grāmatu - ilustrētu izdevumu "Trīs musketieri".

- Grāmata vienkārši brīnišķīga, - viņš teica. - Paklau, Hjū, vai tā tiešām uz Zemes notiek?

- Protams. Džo-Džima grāmatas nemelo.

Apdomājis, Ertcs iekoda lūpā.

- Kas, tavuprāt, ir “laukums”?

- "Laukums"? Cik es atceros, tā ir milzīga kopienas telpa, kurā vienlaikus var sapulcēties ļoti daudz cilvēku.

- Sākumā, lasot, arī es tā domāju, bet ... kā tad var uz tā braukt?

- Ko, ko?

- Nu, grāmatā viņi tik to vien dara, kā uzlec uz laukuma un kaut kur rikšo.

- Padod man to grāmatu šurp, - Džo pavēlēja. Viņš to ātri pārlapoja un iesmējās. - Tu nu gan esi stulbenis. Viņi brauc ar zirgiem, nevis ar laukumiem. Tu vari uzkāpt zirgā un braukt pa laukumu, bet ne otrādi, saprati duriks tāds? (līdzīgs vārdu skanējums krievu valodā: площаль-лошадь)

- Un kas tas ir "zirgs"?

- Govs lieluma dzīvnieks. Sēdi viņam uz muguras un brauc, kur tik vēlies.

Ertcs apsvēra jauno informāciju:

- Kaut kā nepraktiski. Kad brauc uz nestuvēm, vienkārši pasaki galvenajam Nesējam, kurp doties, un viss. Bet kā paskaidrot ceļu govij?

- Vieglāk par vieglu. Tavs nesējs aizvedīs viņu pareizajā virzienā.

Ertcs apdomāja arī to:

- Tik un tā nepraktiski. Tā jau var nokrist. Tad jau labāk ar kājām.

- Jāpatrenējas, - Džo paskaidroja. - Nepieciešams ieradums.

- Bet tu proti braukt ar zirgu?

Džims nošņaukājās.

- Kur Kuģī tu redzēji zirgus? - Džo kļuva dusmīgs.

- Labi, nerunāsim par zirgiem. Bet es gribēju tev pajautāt ko citu. Šie puiši, Atoss, Portoss un Aramiss, cīnījās ar neparasti gariem na...

- Par to parunāsim citreiz, - Hjū pārtrauca. - Bobo jau atgriezies, laiks iet.

- Pagaidi, Hjū. Tas, ko es saku, ir ļoti svarīgi. Viņi cīnījās ar neparasti gariem nažiem.

- Nu, un kas?

- Bet viņu naži taču ir daudz labāki nekā mūsējie. Rokas garumā, vai pat vairāk. Padomā vien, kādu priekšrocību mums dotu šādi naži, ja mums būtu jākaro ar Eipāžu.

Hjū izvilka nazi un domīgi paskatījās uz to.

- Iespējams, ka tev taisnība. Bet garu nazi mest nevarēs.

- Bet kas mums liedz paturēt arī savus metamos nažus?

- Laikam jau neviens.

Dvīņi klusēja, ieklausoties viņu sarunā. Visbeidzot Džo teica:

- Billam taisnība. Padomā par tiem nažiem, Hjū, Džimam un man kaut kas te jāpalasa.

Abas galvas drudžaini atsauca atmiņā visas izlasītās grāmatas, detalizēti un prasmīgi izskaitot dažādas metodes, ko cilvēki izmantojuši, lai saīsinātu dzīvi saviem ienaidniekiem. Džo-Džims pat nepamanīja, kā nodibinājis Kara koledžas Vēstures izpētes fakultāti, it īpaši tāpēc, ka tik izcils vārds viņam nekad nebūtu ienācis prātā.

- Protams, lasi, - piekrita Hjū. - Bet vispirms parunā ar savējiem.

- Ak jā, Ejam.

Viņi izgāja koridorā, kur Bobo bija sapulcējis pāris desmitu rīkļurāvēju, kas veido Džo-Džima spēka balstu mutantu zemē. Visai šai bandai, izņemot Garroci, Kuili un Sīko, Hjū, Bills un Alans bija svešinieki, bet svešiniekiem tikties ar mutantiem bija bīstami dzīvībai.

Džo-Džims pavēlēja mjutiem, lai tie labi iegaumē šos trīs cilvēkus no apakšējiem klājiem. Atcerēties un zināt, ka viņi netraucēti jāpalaiž visur un jāsniedz visa iespējamā palīdzība un atbalsts.

Turklāt, mjutiem ir jāpakļaujas viņiem tāpat kā pašam Džo-Džimam. Starp mjutiem sākās neapmierināta ņurdoņa. Līdz šim viņi bija pieraduši paklausīt tikai Džo-Džimam un nevienam citam, izņemot viņu.

Viens no viņiem ar lielu degunu piecēlās un ierunājās:

- Es esmu Džeks Deguns. Mans nazis ir ass un acis redz.

Džo-Džims divgalvis ir gudrs kā desmit, viņš ir mans saimnieks, un es par viņu kaujos. Bet saimnieks ir viņš, nevis šie trīs, no apakšējiem klājiem. Kā jums šķiet?

Viņš nogaidoši apklusa. Mjuti nervozi mīņājās no kājas uz kāju, uzmetot pa skatienam Džo-Džimam. Džo ar mutes kaktiņu kaut ko nomurmināja Bobo. Džeks Deguns atvēra muti, lai turpinātu, bet pēkšņi noskanēja izdauzītu zobu krakšķi un salauzta kakla brīkšķis - Bobo lingas lādiņš aizbāza viņam rīkli.

Bobo atkal sagatavoja lingu. Džo-Džims nolūkojās uz pieklusušajiem mjutiem.

- Garroci! Tu, Četrdesmitais un Cirvis, kāpsiet lejā kopā ar Bobo, Alanu un Bilu. Pārējie var izklīst.

Trīs mjuti nošķīrās no pārējā bara un sekoja Bobo.

Pirms lēciena lūkā Ertcs atskatījās.

- Lai Džordans jūs sargā, brāļi, - viņš teica.

Džo-Džims pamāja viņam ar roku.

- Un tevi arī, - Džo atbildēja.

- Labu ēdienu, - Džims piebilda.

Bobo veda viņus lejā. Vairāk nekā četrdesmit klāju zemāk viņi nonāca robežzonā starp mjutiem un Ekipāžu. Bobo pievērsās saviem pavadoņiem.

- Gudrās galvas pavēlēja jums stāvēt šeit pēc kārtas sardzē. Tu pirmais, - viņš norādīja uz Garroci.

- Mēs ar Alanu dodamies lejā, - piebilda Bills. - Bet jūs visi trīs pēc kārtas šeit sargāsiet un nodosiet manus ziņojumus Džo-Džimam. Skaidrs?

- Skaidrs, - Garrocis atbildēja.

- Džo-Džima pavēle! - atzīmēja Četrdesmitais, paraustot plecus, it kā sakot: - Par ko te runāt!

Cirvis tikai piekrītoši pasmīnēja. Bobo sirsnīgi paplikšķināja Bilu un Alanu pa mugurām.

- Labu ēdienu, - viņš tiem novēlēja.

***

Pārlūkojot pazudušā Galvenā Inženiera galdus, svaidītā Kapteiņa Vecākais Palīgs Fineass Narbi, izbrīnīts, atklāja, ka Bils Ertcs slepeni glabā pāris Nevēlamās grāmatas. Viņam, protams, rakstāmgaldā bija arī parastās Svētās Grāmatas, piemēram, nenovērtējama "Palīgkonvertera profilaktika" un "Zvaigžņu kuģa "Avangards" apgaismojuma un gaisa kondicionēšanas iekārtu rokasgrāmata" - vissvētākā no visām svētajām grāmatām: uz tām stāvēja paša Džordana zīmogs, un tās pēc likuma varēja piederēt tikai Galvenajam Inženierim.

Narbi uzskatīja sevi par skeptiķi un racionālistu. Ticība Džordanam - taisnīga un laba lieta ... Ekipāžai. Un tomēr vārdi "Džordana fonds", kas ierakstīti titullapas zīmogā, pamodināja viņa dvēselē saviļņojumu, kādu viņš neatcerējās, kopš viņam tika piešķirts zinātnieka pakāpe.

Narbi apbrīnoja smalko, skaidro veco grāmatu šriftu. Bija taču Senajiem rakstu mācītāji! Nevis kā mūsdienu nemākuļi, kuri pat nevar divus burtus vienādi uzrakstīt.

Viņš nolēma pats sīki izpētīt šīs vērtīgākās Inženieru izziņu grāmatas, pirms nodos tās Ertca pēctecim. Narbi nolēma, ka būtu ļoti noderīgi atbrīvoties no nepieciešamības akli paļauties uz galvenā inženiera vārdiem, būt atkarīgam no viņa, kad viņš, Narbi, pats kļūst par Kapteini.

Narbi inženierus īpaši necienīja, galvenokārt tāpēc, ka arī pašam nepiemita īpašas inženiertehniskās spējas. Kad viņš kļuva par Zinātnieku, vienu no tiem, kuri sargā kuģa garīgo un materiālo labklājību, zvērēdams uzticīgi un patiesi kalpot Džordana lietai, viņš ātri saprata, ka vairāk tendēts uz kadru vadību un politiskās līnijas attīstību, nevis uz Konvertera apkalpošanu. Viņš ieņēma ierēdņa, ciema administratora, Padomes sekretāra, kadru Virsnieka amatus un beidzot bija pacēlies līdz Svaidītā Kapteiņa Vecākā Palīga amatam. Viņš ieņēma šo vietu tūlīt pēc noslēpumainā incidenta, kas ievērojami saīsināja viņa priekšgājēja dzīvi.

Lēmums turpināt darbu inženierzinātnēs pirms jauna Galvenā Inženiera ievēlēšanas viņam atgādināja par nepieciešamību atrast piemērotu kandidātu. Normālā situācijā Lidojumā aizgājušā Galvenā Inženiera amatā tika iecelts Sardzes vecākais Virsnieks, bet Sardzes Virsnieks Morts Tailers pats bija devies Lidojumā - viņa aukstais līķis tika atrasts koridorā, pa kuru atkāpās mjuti, kad atbrīvoja ķeceri Hjū Hoilandu. Jautājums par kandidātu palika atklāts, un Narbi vēl nebija izlēmis, kuru rekomendēt Kapteinim.

Skaidrs bija viens - jaunajam Galvenajam Inženierim nevajadzētu būt tik attīstītai iniciatīvas izjūtai kā Ertcam. Narbi cienīja pēdējo un atzina viņa nopelnus, izcili organizējot apkalpes sagatavošanos plānotajai mjutu iznīcināšanai, taču tieši šīs laba organizatora un vadītāja īpašības, arī satrauca Narbi - tās varēja Ertcu padarīt par pārāk stipru kandidātu Kapteiņa amatam, ja gadījumā... Narbi pats sev varēja atzīt, ka pašreizējā Kapteiņa dzīve tā nenoteikti ievilkusies tikai tāpēc, ka viņš, Narbi, nebija simtprocentīgi pārliecināts, ko Padome ievēlēs par nākamo Kapteini - Ertcu vai viņu. Bet tagad gan vecajam Kapteinim būtu īstais laiks doties pie Džordana.

Vecais resnais muļķis jau sen ir pārdzīvojis sev atvēlēto, un jēgas no viņa...

Narbijam vienkārši bija līdz kaklam apnicis pierunāt šo veci, lai viņš atdotu nepieciešamos rīkojumus. Jā, ja Padome tieši šajā brīdī saskarsies ar nepieciešamību izvēlēt jaunu Kapteini, tad būs tikai viens piemērots kandidāts ...

Narbi aizvēra grāmatu. Lēmums bija pieņemts. Nolēmis novākt kapteini, Narbi nejuta ne kaunu, ne sirdsapziņas pārmetumus, ne grēka vai nodevības nastu. Viņš nicināja šo Kapteini, taču nekad nebija izjutis pret viņu nekādas naida jūtas, tāpēc viņa nodomā nogalināt Kapteini nebija ne miņas no personīga naida. Narbi savus plānus realizēja, balstoties uz viscildenākajiem valstsvīra motīviem. Viņš no sirds ticēja, ka rīkojas visas Ekipāžas labā, ka viņa mērķis ir godprātīga administrēšana, kārtība, disciplīna un labs ēdiens visiem. Nepieciešamība nosūtīt kādu Lidojumā, lai sasniegtu lielus mērķus un kopējo labumu, viņā neizraisīja ne mazāko nožēlu, un viņš neizjuta neko ļaunu pret šiem cilvēkiem, nekādu naidu.

- Kāda Hafa tu rakņājies pa manu galdu?

Narbi pagriezās un ieraudzīja nelaiķi Bilu Ertcu, kurš ar neapmierinātu izskatu noliecās pār viņu. Narbi vispirms ilgi skatījās uz Billu, pēc tam lēnām aizvēra muti. Viņš bija tik pārliecināts par Galvenā Inženiera nāvi pēc tā pazušanas uzbrukuma laikā, ka viņam bija smags trieciens redzēt Ertcu savā priekšā dzīvu un dusmīgu. Bet viņš ātri saņēma sevi rokās.

- Bill! Džordans ar mums! Mēs taču domājām, ka tu aizgāji Lidojumā! Sēdies, sēdies un ātri pastāsti, kas ar tevi notika.

- Es, protams, apsēdīšos, ja tu aizvāksies no mana krēsla, - Ertcs indīgi atcirta.

- Atvaino, atvaino. - Narbi ātri izlīda no galda un pārcēlās uz pretējo krēslu. - Bet tagad, - Ertcs turpināja, ieņemot savu vietu, - esi tik laipns un paskaidro, kāpēc tu rakņājies pa maniem papīriem.

Narbi izdevās izlikties aizvainotam.

- Bet vai tad tas nav skaidrs? Mēs domājām, ka esi gājis bojā. Pirms jauna Galvenā Inženiera ievēlēšanas kādam jābūt atbildīgam par tavu nodaļu. Es izpildīju Kapteiņa pavēli.

Ertcs skatījās viņam tieši acīs.

- Nelej nu, Narbi. Mēs abi gan zinām, kurš domā Kapteiņa vietā, visbiežāk to darām paši. Pat ja tu patiešām domāji, ka esmu miris, varēji nu pagaidīt nedaudz ilgāk, pirms ielīdi manās atvilktnēs.

- Bet patiešām, vecīt, tas nu ir par daudz. Ja cilvēks pazūd pēc mjutu uzbrukuma, tad ir pilnīgi loģiski pieņemt, ka viņš devies Lidojumā.

- Labi, atstāsim to. Kāpēc manu vietu neaizņēma Morts Tailers, kā tam vajadzētu būt manas prombūtnes laikā:

- Morts jau Konverterā.

- Ko? Nogalināts? Bet kas deva pavēli nosūtīt uz Konverteru? Šāda masa radīs pārāk lielu slodzi.

- Pavēlēju es. Viņa ķermeņa svars bija gandrīz tāds pats kā Hoilandam, bet Hoilands tā arī netika līdz Konverteram.

- “Gandrīz” un “pilnīgi” nav viens un tas pats, it īpaši, ja mums darīšana ar Konverteru. Nāksies pārbaudīt. - Un Ertcs piecēlās.

- Neuztraucies, - sacīja Narbi, - es jau arī neesmu nekāds Zemnieks, un šo to sajēdzu inženierzinātnēs. Es pavēlēju Tailera svaru pielāgot pārstrādes grafikam, ko tu sastādīji Hoilanda ķermenim.

- Labi. Pārbaudīšu pēc tam. Ar lieko mēs arī nevaram mētāties.

- Starp citu, par svara racionālu izmantošanu, - Narbi nevainīgi sacīja, - es atradu tavā galdā pāris Nevajadzīgās grāmatas.

- Nu, un tad?

- Tev taču zināms, ka tās tiek definētas kā masa, ko Konverters pārstrādā enerģijas ražošanai.

- Nu zināms. Bet tev vajadzētu zināt, kurš ir atbildīgs par enerģijas ražošanu.

- Tu. Bet kāpēc šīs grāmatas atrodas uz tava galda?

- Atļauj aizrādīt, dārgais Kapteiņa favorīt, ka tikai man ir dotas tiesības spriest, kur glabāt Konverteram paredzētās lietas.

- Protams, protams, tev atkal taisnība. Paklau, ja Konverteram tās šobrīd nav vajadzīgas, vai es varu tās paņemt palasīt?

- Ņem, lūdzu, bet esi prātīgs. Es tās izsniegšu pret kvīti, bet tu par to citiem nestāsti.

- Paldies. Senajiem cilvēkiem bijusi spilgta iztēle. Protams, pilnīgi murgi, taču patīkama izklaide.

Ertcs izklaidīgi sagatavoja kvīti par divām grāmatām un izsniedza tās Narbi lasīšanai. Ertca domas nodarbināja pavisam kas cits, kā un kad sākt apstrādāt Narbi. Viņš labi saprata, ka lietā, kuru plāno viņš un viņa asinsbrāļi, bez Fineasa iztikt nevarēs. Šī cilvēka nostāja var būt izšķiroša. Pārvilkt viņu savā pusē ...

- Fin, - viņš beidzot teica, kad Narbi nolika parakstīto kvīti uz galda, - es sāku apšaubīt mūsu rīcības pareizību Hoilanda lietā.

Narbi pārsteigts paskatījās uz viņu.

- Nē, es neticu visām šīm nejēdzībām, kuras viņš tur sastāstīja, - steidzīgi piebilda Ertcs. - Bet man šķiet, ka mēs palaidām garām labu iespēju. Mums vajadzēja piespēlēt Hoilandam un caur viņu iziet uz mjutiem. Mēs vēlamies pievienot viņu teritoriju, bet visi mūsu plāni ir balstīti uz pieņēmumiem, nevis pilnīgi ticamu informāciju. Cik viņu ir, kādas ir viņu stiprās puses, kā viņi ir organizēti, mēs īsti neko nezinām. Turklāt mums būs jākaro svešā teritorijā. Bet augšējie klāji mums vispār ir "balta lapa". Mums vajadzēja izlikties, ka noticam Hoilandam un izdabūt no viņa pēc iespējas vairāk informācijas.

- Uz kuru diez vai varētu paļauties, - sacīja Narbi.

- Nemaz nebūtu vajadzības paļauties tikai uz viņa vārdiem. Galu galā viņš mums piedāvāja drošu pāreju caur mjutu zemi, mēs paši būtu palūkojušies, kas ir kas.

- Tu to nopietni? Jebkurš Ekipāžas loceklis, kurš uzticas mjutiem, nedodas uz bezsvaru, bet gan Lidojumā! - Narbi bija gluži pārsteigts.

- Nu nezinu, nezinu, - Ertcs iebilda. - Man radās iespaids, ka Hoilands pats ticēja savam teiktajam. Turklāt…

- Kas "turklāt"? Visas šīs blēņas par Kuģa kustību? Nesatricināmā Kuģa? - Narbi ar dūri uzsita pret sienu. - Kā lai notic šādām nejēdzībām?

- Hoilands, re, noticēja. Nu, labi, piekrītu, viņš ir reliģisks fanātiķis. Bet viņa fanātisms uz kaut ko taču balstās? Viņš tur augšā ieraudzīja kaut ko pilnīgi neticamu un uztvēra to savā interpretāvijā, ko pēc tam arī pastāstīja mums. Mums bija jāizmanto viņa aicinājums, doties augšā un iepazīties ar šo viņa atklājumu, kaut vai tikai tāpēc vien, lai pa ceļam izpētītu mjutu klājus.

- Milzīga vieglprātība!

- Un nepavisam ne. Acīmredzot starp mjutiem viņam ir liela ietekme, citādi kāpēc viņi to būtu atbrīvojuši un izglābuši? Ja viņš saka, ka garantē drošu pārvietošanos caur viņu klājiem, tad laikam jau zina, par ko runā.

- Kāpēc tu esi izmainījis savu viedokli?

- Manu viedokli izmainīja šis uzbrukums. Nekad dzīvē nebūtu noticējis, ka mjutu banda riskēs ar savu ādu, lai izglābtu vienu cilvēku. Bet tiklīdz tas notika, biju spiests pārskatīt savus uzskatus. Abstrahējot Hjū stāstu, es varu pateikt tikai vienu: mjuti gatavi par viņu cīnīties un, visticamāk, gatavi viņam paklausīt. Bet ja tā, tad uz viņa reliģisko fanātismu varētu paskatīties caur pirkstiem, bet pašu Hjū izmantot, lai izveidotu kontroli pār mjutiem, neuzsākot karu un asinsizliešanu.

Narbi paraustīja plecus.

- Tavā argumentācijā trūkst loģikas. Un vai ir vērts tērēt laiku spekulācijām par to, kas varētu būt noticis. Ja iespēja arī bija, tad tā jau ir palaista garām.

- Kas zina. Hoilands pārbēga pie mjutiem. Ja es kaut kā varētu ar viņu sazināties, varbūt mēs tomēr varētu sākt visu no jauna.

- Un kā tad tu ierosini to izdarīt?

- Pagaidām vēl nezinu. Mēs varam, piemēram, paņemt apsardzi, uzkāpt augšā, noķert kādu mjutu un aizsūtīt viņu pie Hoilanda.

- Riskants pasākums.

"- Bet man nebūtu iebildumu mēģināt.

Narbi pārdomāja. Viss šis plāns viņam šķita pilnīgi stulbs un nepamatoti riskants. Bet, ja Ertcs gatavs uzņemties risku ...

Izredzes, protams, ir mazas, bet ar ko Hafs nejoko? Ja Ertcam izdosies realizēt savu plānu, tad viņam, Narbi, būs brīvas rokas, lai īstenotu vislolotākos plānus. Lai nu kurš, kurš, bet Narbi saprata, ka mjutu iekarošana ar spēku būs ilgstošs un asiņains process, un diez vai realizējams vispār. Bet, ja Ertcam tas neizdodas, tad atkal Narbi neko nezaudēs, izņemot pašu Ertcu. Un pašreizējā spēles posmā diez vai ir vērts nožēlot Galvenā Inženiera dzīvību vai nāvi. Tā-a...

- Ķeries pie šīs lietas, Bill, - viņš teica. - Tu esi drosmīgs cilvēks, un lieta ir ko vērta.

- Labi, - Ertcs piekrita. - Labu ēdienu.

Narbi saprata mājienu.

- Labu ēdienu, - viņš atbildēja un, paņēmis grāmatas, aizgāja. Tikai atnākušam mājās, viņam ienāca prātā, ka Ertcs, nekādus paskaidrojumus par savu pazušanu un ilgo prombūtni, tā arī netika sniedzis.

Ertcs arī saprata, ka Narbi ar viņu nav pilnīgi atklāts. Bet, labi pazīstot Narbiju, viņš to uzskatīja par pašsaprotamu. Turpmākās darbības pamats bija ielikts.

Galvenais Inženieris veica tūlītēju Konvertera pārbaudi un iecēla Maiņas pienākumu izpildītāju. Pārliecinājies, ka viņa padotie tiks ar darbu galā, arī viņa iespējamāss prombūtnes laikā viņš pavēlēja izsaukt Alanu Mahoneju. Viņš iedomājās, lai satiktu Alanu aizbraukt nestuvēs, taču nolēma nepievērst sev uzmanību.

... Alans viņu vētraini apsveica. Vēl neprecētam kadetam, strādājošam veiksmīgāku cilvēku labā, kura visi vienaudži jau sen ir ieguvuši ģimenes un īpašumus, asins brālība ar vienu no galvenajiem kuģa zinātniekiem bija kļuvusi par izcilāko notikumu viņa dzīvē. Tas aizēnoja pat visus nesenos piedzīvojumus, kuru pilnīgo nozīmi viņa nezinošais prāts tā arī nespēja aptvert. Ertcs viņu pārtrauca un ātri aizvēra durvis.

- Sienām var būt ausis, - viņš klusiņām pateica, - bet ierēdņiem bez ausīm ir arī mēles. Tu laikam gribi, lai mūs iebāž Konverterā?

- Atvaino, Bill, es nepadomāju.

- Labi, lai paliek. Satiksi mani uz kāpnēm, no kurām nokāpām no Džo-Džima, desmit klājus virs šī. Skaitīt proti?

- Pat divreiz vairāk nekā līdz desmit. Viens un viens ir divi, vēl viens - trīs, vēl viens - četri ...

- Labi esi iemācījies. Pietiek. Es gan vairāk paļaujos uz tavu uzticību un prasmi rīkoties ar nazi, nevis uz tavām matemātiķa spējām. Tiksimies pēc iespējas ātrāk un centīsimies, lai mūs neviens nepamana.

Tikšanās vietā sardzē stāvēja Četrdesmitais. Ertcs viņu pasauca vārdā jau no tālienes, turoties tālāk no iespējamā naža vai lingas - nepavisam ne lieka piesardzības līdzekļa, sastopoties ar radījumu, kurš nodzīvojis tik ilgi tikai pateicoties spējām rīkoties ar šiem ieročiem.

Pavēlējis mutantam atrast un atvest Hoilandu, Ertcs apsēdās kopā ar Alanu atpūsties.

Džo-Džima mājoklī nebija ne paša īpašnieka, ne Hjū. Četrdesmitais tur atrada tikai Bobo, bet kāda jēga no viņa? Bobo pateica, ka Hjū aizgājis pašā augšā, tur, kur visi lido. Bet pašā augšā Četrdesmitais bija uzkāpis tikai vienu reizi mūžā un augšējos klājus īsti nepazina. Kur lai tur atrod Hjū? Četrdesmitais apjuka. Pārkāpt Džo-Džima pavēles nebija droši, un Četrdesmitais vienreiz par visām reizēm bija iekalis savā pārdrošajā galvā, ka Ertca pavēle ​​ir tāda pati, kā no Džo-Džima nākusī. Viņš atkal izgrūstīja Bobo.

- Kur ir Gudrās Galvas?

- Pie Ieroču Kalējas.

Bobo atkal aizvēra acis un turpināja krākt.

Tas jau bija labāk. Kur dzīvo Ieroču Kalēja, zināja visi. Ar viņu iznāca darīšanas visiem. Asmeņu Māte bija neaizstājama amatniece, tirgotāja un starpniece. Lieki piebilst, ka viņas persona bija neaizskarama, un darbnīca - neitrālā teritorija, kurā jebkādas cīņas aizliegtas. Četrdesmitais devās turp.

Durvis ar uzrakstu “Termodinamiskā laboratorija. Ieeja stingri aizliegta” bija atvērtas līdz galam. Četrdesmitais lasīt nemācēja, un, ja arī mācētu, tāpat neko nesaprastu. Izdzirdis Kalējas un viena no dvīņiem balsi, viņš iegāja iekšā.

- Saimniek, - viņš iesāka.

- Aizveries, - Džo attrauca.

Džims pat nepagriezās, iesaistījies sarunā ar Asmeņu Māti.

- Darīsi, kā tev liks, - viņš norēcās, - un pietiek te runāt pretī.

Kalēja skatījās uz viņu, iespiedusi visas savas četras tulznainās rokas sānos. Acis viņai bija sarkanas, jo visu laiku bija jāraugās kausēšanas krāsnī - sviedri pilēja no grumbām klātās sejas uz retajām, sirmajām ūsām un kailajām krūtīm.

- Es izgatavoju nažus, ja! - Viņa atcirta. - Godīgus nažus, nevis cūku duramos, kurus tu te man pieprasi. Re ko izdomās - nazis tik garš kā roka, tfu! - un viņa iespļāva sarkani kvēlošajā krāsnī.

- Paklausies, tu, maita, - Džims mierīgā balsī atbildēja, - vai nu tu darīsi to, ko tev liek, vai arī es apcepšu tavus papēžus tavā pašas krāsnī. Skaidrs?

Četrdesmitajam atkārās žoklis. Jā, par viņa saimnieku varenāka nebija! Neviens, izņemot viņu, nekad neuzdrošinātos tā runāt ar Asmeņu Māti!

Kalēja nekavējoties padevās.

- Bet tādus nažus taču neviens netaisa, tas ir pret noteikumiem, - viņa žēlīgi iešņukstējās. - Tādus taču nevarēs mest. Es tūlīt parādīšu. - Viņa paķēra nažu jostu no galda un visus četrus vienlaikus meta pār istabu krustveida mērķī. Asmeņi iecirtās četros krusta stūros. - Redzēji? Un vai to tavu duramo tā iemetīsi?

- Saimniek, - no jauna iesāka Četrdesmitais, bet Džo-Džims, neapgriezies, ar dūri aizsita viņam muti.

- Tev taisnība, - Džims sacīja Kalējai, - bet garos nažus mēs nemaz nemetīsim. Mēs gatavojamies durt un griezt ar viņiem no tuva attāluma. Ķeries pie darba un kamēr neuztaisīsi man pirmo nazi, ēst nedabūsi.

Vecene iekoda lūpā.

- Maksa parastā? - Viņa asi jautāja.

- Parastā. Desmitā daļa no katra, kuru nogalinājis tavs nazis, līdz tiek samaksātas visas tā izmaksas, un laba barība visā darba laikā.

Vecā paraustīja plecus.

- Labi.

Viņa no galda apakšas izvilka garu tērauda gabalu un iebāza to krāsnī.

Džo-Džims pagriezās pret Četrdesmito.

- Ko tu gribi? - Džo jautāja.

- Saimniek, Ertcs man lika sameklēt Hjū.

- Tad kāpēc tu viņu nemeklē?

- Bobo teica, ka Hjū uzkāpis Bezsvarā.

- Nu, tad meklē viņu tur. Lai gan nē, apmaldīsies. Pašam būs jāatrod. Atgriezies pie Ertca un pasaki, lai pagaida.

Četrdesmitais steidzās lejā. Saimnieks viņam bija tāds, ka saturies, tāpēc vilcināties viņa klātbūtnē nebija vēlams.

***

... Atradis Vepri un Sīko guļot pie durvīm, kas veda uz Galveno Vadības telpu, Džo-Džims saprata, ka Hjū ir tur - viņš pats abus bija nozīmējis par Hjū personīgajiem miesassargiem. Bet jau tāpat bija skaidrs, ka tad, ja Hoiands devies augšā, tad, visticamāk, uz Galveno Vadības telpu. Šī telpa viņu sev piesaistīja maģiski. Kopš brīža, kad Džo-Džims burtiski aiz apkakles ievilka Hjū Vadības telpā un iebāza degunā realitāti, uz faktu, ka Kuģis nav visa pasaule, bet tikai smilšu graudiņš, pazudis milzīgajā Visumā, Kuģis, kura kustību var vadīt, Hjū Hoilandam prātā bija tikai viena doma. Toreizējam Džo-Džima gūsteknim-vergam, bija tikai viena vēlme sēdēt pie Vadības Paneļa un vadīt Kuģi! Hjū sapņi bija tāli no zemes astronautu sapņiem. Ilgas pēc kosmosa, slāpes pēc lidojumiem kosmosa kuģos, romantisko varoņu-astronautu atdarināšana bija dabiska visiem Zemes bērniem kopš pirmās raķetes pacelšanās. Bet Hjū sapņoja vadīt Lidojumā ne jau vienkārši tikai kosmosa kuģi, bet visu savu pasauli! Ja Zemes iedzīvotāji plānotu apgādāt savu planētu ar dzinējiem un izlidot ar to cauri visai Galaktikai, viņu sapnis nebūtu drosmīgāks par Hjū nodomiem.

Jaunais Arhimēds bija atradis sviru. Tagad viņš meklēja atbalsta punktu.

Džo - Džims apstājās pie milzu Vadības telpas stellārija sliekšņa un paskatījās iekšā. Viņš neredzēja Hjū, bet bija pārliecināts, ka tas sēž galvenā navigatora krēslā, jo iedegās zvaigznes. Uz sienām spilgti mirgoja zvaigžņoto debesu attēls, to ar precīzu realitāti atveidoja teleskopi.

Hjū, sēdēdams navigatora krēslā, dzēsa sektoru pēc sektora, atstājot tikai vienu pretējā pusē, kas no pārējiem atšķīrās ar lielas mirdzošas ​​bumbas attēlu, kura ar savu spilgtumu aptumšoja kaimiņos esošās zvaigznes. Džo-Džims uzkāpa pie Hjū krēsla.

- A-a, tas esi tu, - paskatījās Hjū.

- Lien laukā, tevi gaida Ertcs.

- Labi, bet vispirms paskaties...

- Nu tak pasūti tu viņu vienreiz... - teica savam brālim Džo, bet Džims atbildēja:

- Beidz taču, tiešām, paskatīsimies. Nav taču ilgi.

Džo-Džims iesēdās krēslā blakus Hjū.

- Kas vēl tev tur ir? - Džo noburkšķēja.

- Paskaties uz šo zvaigzni, - Hjū norādīja uz spilgto bumbu. - Tā ir daudz lielāka nekā bija iepriekšējo reizi.

- Tā aug jau sen, - sacīja Džims. - Kad mēs šeit ieradāmies šeit pirmo reizi, to saredzēt nevarēja gandrīz pilnīgi nemaz.

- Tātad mēs tai tuvojamies.

- Protams, - Džo piekrita. - Fakts, kurš zināms jau sen. Vēl viens pierādījums tam, ka Kuģis kustas.

- Kāpēc jūs man iepriekš neteicāt?

- Par ko tad?

- Par zvaigzni. Par to, ka tā aug.

- Kāds mums labums no tā, ka tā aug?

- "Kāds mums labums!" Te taču ir visa Lidojuma būtība! Tās taču ir Lidojuma beigas, vietā, kuru norādījis pats Džordans!

Hjū vārdi samulsināja abas Džo-Džima galvas.

Dvīņu domas negāja tālāk par pašu drošības un komfortablu ērtību nodrošināšanu, viņiem bija grūti saprast, ka Hjū un Bils Ertcs vadās no pavisam citiem apsvērumiem - vēlmes atdzīvināt savu tālo senču zaudētos sasniegumus un pabeigt viņu darbu - sen aizmirsto, mistikā un reliģijā pārvērsto Lidojumu uz tālo Centauru.

Vispirms atjēdzās Džims:

- Kāpēc tu domā, ka tieši šī zvaigzne ir Tālais Centaurs?

- Man nospļauties vai tas ir Centaurs vai nav Centaurs. Bet mēs esam tai tuvāk nekā pārējām un turpinām tuvoties. Viena zvaigzne nav ne ar ko sliktāka par kādu citu, kad vienalga nezini, kura ir kura. Klausies, Džo-Džim, senie ļaudis prata zvaigznes atšķirt?

- Prata, - Džo atbildēja. - Bet kas mums no tā? Ja jau esi izvēlējies sev zvaigzni, nu tad laipni lūgti. Bet man jāiet lejā.

- Labi, es arī iešu lejā, - Hjū negribīgi piecēlās no krēsla.

***

Ertcs atstāstīja Džo-Džimam un Hjū sarunas ar Narbi saturu.

- Lūk ko es iesaku, - viņš turpināja. - Es aizsūtīšu Alanu atpakaļ pie Narbi un pateikšu, lai viņam pasaka, ka man izdevās satikties ar tevi, Hjū, un es lūdzu viņu atnākt šeit uz neitrālo klāju, kur es parādīšu viņam kaut ko ļoti svarīgu.

- Kāpēc tev pašam neiet kopā ar viņu un neatvest viņu uz šejieni? - Hjū jautāja.

- Tāpēc, ka to mēģināji izdarīt tu, kad atnāci pie manis un gribēji visu paskaidrot. - Ertcs samulsa. - Tu atgriezies no mjutiem ar neticamiem stāstiem, bet es tev nenoticēju, un nodevu tiesai apsūdzībā par ķecerību. Ja ne Džo-Džims, tu tagad būtu Konverterā. Un, ja tu nebūtu mani saņēmis gūstā un ievilcis Vadības telpā, kur es visu redzēju savām acīm, es nekad tev nebūtu noticējis. Saproti taču, ka Narbi ir vismaz tikpat ciets rieksts kā es. Mums viņš ir jāatvilina šurp un tad jāparāda zvaigznes, vai arī jāpiespiež tās ieraudzīt. Ar labu, ja iespējams, ar spēku, ja nepieciešams.

- Nesaprotu, - sacīja Džims, - kāpēc ar viņu jāķēpājas. Daudz vieglāk pārgriezt rīkli.

- Pārgriezt rīkli būtu jauki, bet diez vai praktiski. Jums nav ne jausmas, Džo-Džim, cik noderīgs mums var izrādīties Narbi. Padomē nav neviena autoritatīvāka virsnieka par šo Narbi. Turklāt viņš jau ilgu laiku vada Kuģi Kapteiņa vārdā. Pārvelkot viņu savā pusē, mēs vispār varēsim izvairīties no kara, par kura iznākumu, godīgi sakot, neesmu pilnīgi pārliecināts.

- Šaubos, ka Narbijs atnāks. Viņam ir oža uz slazdiem, - sacīja Hjū.

- Tieši tāpēc, jāiet Alanam, nevis man. Narbi tūlīt sāks mani "rakt", bet no Alana ko paņemsi? Viņš Narbi neko nepateiks, izņemot to, par ko mēs vienosimies.

- Tiešām. Neko nezinu, Neko neredzēju, - Alans sacīja un godīgi un atklāti piebilda: - Es jau arī patiešām neko daudz nezinu un nesaprotu.

- Džo-Džimu tu neesi ne acīs redzējis, neko neesi dzirdējis par zvaigznēm. Tu esi tikai mans miesassargs un ordinārs. Narbi tu pateiksi sekojošo. - Ertcs sīki izskaidroja Alanam, kā un ko teikt. Pārliecinājies, ka tas visu ir sapratis, novēlēja labu ēdienu.

- Labu ēdienu, - Alans atbildēja, sagrābis naža rokturi, un devās atceļā.

***

Alans čukstus pārstāstīja Narbijam Ertca ziņojumu, tā, lai kalps, kurš stāvēja aiz durvīm, nedzirdētu.

- Ertcs vēlas, lai es kopā ar tevi eju uz mjutu zemi? - Narbi apstulbis skatījās uz Alanu.

- Ne gluži uz turieni, ser. Uz neitrālo klāju, kur varēsim tikties ar Hjū Hoilandu.

- Kāds absurds! Vienkārši tūlīt aizsūtīšu apsargu vienību, lai viņu apcietina un atved šurp! - noskaitās Narbi.

Alans saprata, ka iestājies izšķirošais moments. Viņš apzināti pacēla balsi, lai viņu dzirdētu kalps aiz durvīm un, iespējams, ierēdņi:

- Ertcs pavēlēja paziņot, ka tad, ja jūs baidītos iet, varat šai idejai pārvilkt krustu. Viņš pats izvirzīs šo jautājumu Padomes sēdē.

Alans par savu turpmāko eksistenci bija parādā tikai tam, ka Narbijs bija intelekta, nevis rupja spēka cilvēks.

Nolūkojoties uz nazi pie Narbija jostas, Alans ar ilgām atcerējās savu ieroci, kuru bija nodevis apsardzes priekšniekam, ieejot Kapteiņa Palīga telpās.

Narbi aizturēja niknumu. Viņš bija pārāk gudrs, lai piedēvētu apvainojumu priekšā esošajam stulbiķim, kaut arī sev apsolīja, veltīt mazliet īpašas uzmanības, piemērotākā laikā, šim te lauķim. Tagad viņa lēmumu vienādā mērā ietekmēja aizskartais lepnums, ziņkāre un iespējamie autoritātes zaudēšanas draudi.

- Tu aizvedīsi mani pie Ertca, - viņš bargi teica, - un es pārbaudīšu, vai pareizi nodevi viņa vārdus.

Narbi grasījās sev līdzi paņemt konvoju, taču pārdomāja. Nebūtu pareizi lietu publiskot, neizprotot visus tās politiskos aspektus, un šajā gadījumā paņemt konvoju būtu tas pats kas neiet nemaz. Bet viņš nervozi pajautāja Alanam, kad tas saņēma atpakaļ savu ieroci:

- Ar nazi labi rīkojies?

- Pat ļoti, - Alans jautri atbildēja.

Narbi no visas sirds cerēja, ka Alans nav lielībnieks. Beidzamajā laikā viņš bieži nožēloja, ka agrāk bija pametis novārtā militārās apmācības. Sekojot Alanam, viņš pamazām nomierinājās.

Pirmkārt, nekas īpašs nebija noticis, un, otrkārt, Alans radīja pieredzējuša un uzticama izlūka iespaidu.

Kustējās viņš klusi, nekad neaizmirstot ar acīm rūpīgi pārskatīt klāju, pirms uzkāpa uz tā no lūkas. Narbi diez vai būtu saglabājis savu grūti iegūto mieru, ja būtu saklausījis to, ko dzirdēja Alans - tikko dzirdamus švīkstus slikti izgaismotajās ejās - no kā bija skaidrs, ka viņu gaitas kontrolē no sāniem. Alans bija satraukts par šo čaukstoņu, kaut arī tos gaidīja, saprotot, ka Hjū un Džo-Džims ir pārāk pieredzējuši, lai atstātu ejas nepiesegtas. Bet, palikdams uzmanīgs, viņš neizjuta nemieru - tas būtu jādara, ja viņš nebūtu šo piesegšanu spējis saklausīt. Sasnieguši norunāto vietu, abi apstājās un Alans nosvilpās. Atskanēja atbildes svilpiens.

- Tas esmu es, Alans, - viņš uzkliedza.

- Iznāc laukā un parādies!

Alans devās uz priekšu, tomēr nezaudējot modrību.

Pārliecinājies, ka viņu satiek draugi - Ertcs, Hjū, Džo-Džims un Bobo - viņš Narbijam deva zīmi sekot.

Ieraugot Džo-Džimu un Bobo, Narbi nosvērtība pazuda kā nebijusi. Viņš saprata, ka nokļuvis slazdā.

Izrāvis nazi, Pirmais Palīgs atsprāga atpakaļ, bet Bobo vēl ātrāk sagrieza lingu. Visi uz mirkli sastinga, bet Džo-Džims strauji izsita ieroci no Bobo rokām.

Narbi bēga cik bija spēka. Hjū un Ertcs velti viņu sauca atpakaļ.

- Bobo, ņem! Dzīvu! - Džims pavēlēja.

Bobo metās uz priekšu.

Drīz viņš atgriezās un, noguldījis Narbi uz grīdas, atzīmēja:

- Skrien ātri.

Narbija gulēja gandrīz nekustīgi, cenšoties atgūt elpu. Bobo no jostas izvilka nazi, ko bija atņēmis Kapteiņa Palīgam, un izmēģināja to uz kreisās rokas raupjajiem matiem.

- Labs asmens, - viņš atzinīgi norūca.

- Atdod nazi viņam atpakaļ, - Džo pavēlēja.

Bobo bija pārsteigts, taču pakļāvās pavēlei, no Džo-Džima saņemot savu lingu.

Narbi bija tikpat pārsteigts kā Bobo, par to, ka atguvis ieroci. Bet viņš daudz labāk kā punduris prata slēpt savas jūtas. Viņam pat izdevās, saņemot atpakaļ nazi, notēlot cieņu.

- Paklau, - Ertcs sāka raižpilnā balsī, - man ļoti žēl, ka tā sanāca. Bet nebija cita veida, kā tevi apturēt.

Ar gribas piepūli Narbi atguva auksto mieru, ar kādu viņš parasti uztvēra dzīvi, visos tās līkločos.

"Sasodīts", - viņš domāja, - "situācija ir vienkārši idiotiska. Nu labi".

- Aizmirsīsim par to, - viņš skaļi pateica. - Es gāju satikties ar tevi, bet ieraudzīju apbruņotus mjutus. Dīvainas spēles tu spēlē, Ertc.

- Ļoti atvainojos. Man, protams, vajadzēja tevi brīdināt, - Ertcs atļāvās nedaudz diplomātisku melu. - Tomēr atļauj man tevi iepazīstināt ar Džo-Džimu, viņš mjutiem ir tas pats, kas Ekipāžai Kapteinis. Bet ar Bobo tu jau iepazinies.

- Labu ēdienu, - Džo pieklājīgi sacīja.

- Labu ēdienu, - mehāniski atsaucās Narbi.

Iestājās neērta pauze. Narbi to pārtrauca pirmais.

- Ceru, Ertc, ka tev bija pamatoti iemesli pasaukt mani uz šejieni.

- Ļoti pamatoti, - Ertcs piekrita. - Tik ļoti, ka pat nezinu, ar ko sākt. Klausies, Narbi, tu man nenoticēsi, bet es savām acīm redzēju, ka viss, ko Hjū mums stāstīja, bija absolūta patiesība. Es biju galvenajā Vadības telpā. Es redzēju Zvaigznes.

Narbi blenza uz viņu.

- Ertc, - viņš mierīgi pateica, - tu esi jucis.

- Tu tā saki tāpēc, ka neredzēji, - Hjū satraukti izgrūda, - bet Kuģis kustas. Kuģis ...

- Pagaidi, Hjū, ļauj man pašam, - Ertcs viņu apturēja. - Klausies manī uzmanīgi. Narbi, pats izlem, kas ir kas, izdari savus secinājumus, bet tagad es gribu tev pastāstīt to, ko redzēju un sapratu. Mani aizveda uz Kapteiņa kajīti, telpu ar stikla sienu. Un aiz sienas ir milzīgs, melns tukšums, tik liels, ka nekas cits nevar būt lielāks; daudz reižu lielāks nekā Kuģis! Un tajā deg zvaigznes! Zvaigznes, par kurām mēs lasījām senajos mītos!

- Tevi taču uzskata par Zinātnieku. - Narbi sejā pārsteigums jaucās ar riebumu. - Kur palikusi tava loģika? "lielāks nekā Kuģis"! Absurds! Viens jēdziens ir pretrunā ar otru: Kuģis ir Kuģis. Pārējā pasaule ir tikai daļa no tā. Tu redzēji vai pārliecināji sevi, ka redzēji kaut ko neparastu, taču neatkarīgi no parādības, kuru redzēji, tā nevar būt lielāka par apjomu, kurā tā atrodas. Tāds taču ir pasaules fiziskās dabas elementārākais pamatlikums.

- Ar vārdiem to nevar izskaidrot ... - Ertcs atkal atsāka.

- Protams, ka nevar izskaidrot, arī es par to pašu.

Dvīņi ar pilnīgu riebumu sāka sačukstēties. Visbeidzot Džo skaļi pateica:

- Pietiks pļāpāt! Ejam!

- Pareizi, - Ertcs labprāt piekrita, - atliksim strīdu, Fin, līdz pārliecināsies pats savām acīm. Laiks doties ceļā, mums nāksies iet tālu.

- Iet? Kurp vēl iet?

- Līdz galvenajai Vadības telpai.

- Nesmīdini mani. Es eju lejā.

- Nē, Narbi. Lejā tu tagad neiesi. Es tevi šurp ataicināju tikai tāpēc, lai aizvestu uz Vadības telpu.

- Nemuļķojies. Man tur iet nav nekādas vajadzības, man jau tāpat pietiek saprāta, lai visu noskaidrotu. Neskatoties uz to, tu esi pelnījis uzslavu par draudzīgu kontaktu izveidošanu ar mjutiem. Es domāju, ka mēs ar viņiem varēsim izstrādāt labus sadarbības principus ...

Džo-Džims paspēra soli uz priekšu.

- Velti tērējat savu laiku, - Džims kategoriski sacīja. - Mēs iesim augšā, un tu nāksi mums līdzi.

- Par to nevar būt ne runas, - Narbi pakratīja galvu. - Bet iespējams, ka es tam piekritīšu vēlāk, kad izstrādāsim sadarbības principus.

No pretējās puses viņam pievirzījās Hjū Hoilands.

- Ja tu vēl nesaproti, kas ir kas, tad atļauj paskaidrot: tu iesi augšā kopā ar mums. Tagad un tūlīt.

Narbi paskatījās uz Ertcu. Ertcs pamāja ar galvu.

- Tieši tā visas lietas sastāv, Narbi.

Narbi nikni nolamājās pie sevis. Lielais Džordan! Nu gan iekūlies. Kur bija viņa galva, kad viņš piekrita doties uz tikšanos ar šo Ertcu? Idiotiska situācija, vienkārši idiotiska. Un šis divgalvainais tikai gaida, kad viņš, Narbi, sāks kautiņu. Viņš atkal pie sevis nolamājās un padevās, pēc iespējas saglabājot labu nostāju sliktā spēlē.

- Labi, aiziešu jau aiziešu, lai te nesāktu bezjēdzīgus strīdus. Parādiet ceļu.

- Turies aiz manis, - Ertcs atbildēja.

Džo-Džims ar skaļu svilpienu deva iepriekš norunātu signālu, un grupai tūlīt pievienojās pusducis mutantu, kas šķita vai nu izaugam no klāja, vai arī noripojuši lejā no griestiem kā zirņi.

Narbi pat slikti kļuva no izbailēm, kas viņu pēkšņi sagrāba ar jaunu sparu: viņš tikai tagad pilnībā saprata, cik tālu viņu aizvedusi paša lētticība.

Viņi gāja ilgi - Narbi, nepieradis, tik tikko vilkās aiz citiem. Tomēr kāpjot, gravitācijas vienmērīgā pavājināšanās viņam palīdzēja, taču izraisīja arī sliktas pašsajūtas uzbrukumus. Protams, tāpat kā visi, kas dzimuši uz kuģa, arī viņš zināmā mērā bija pielāgojies pavājinātajam smagumam, taču uz augšējiem klājiem nebija uzkāpis kopš savas vieglprātīgās jaunības laikiem, un tagad viņam nemaz nebija viegli. Neilgi pirms kāpiena beigām viņš bija pilnībā izsmelts. Džo-Džims aizsūtīja sargus lejā un pavēlēja Bobo viņu nest, bet Narbi atteicās. Pēc Hjū ieceres viņi devās tieši uz Kapteiņa kajīti. Zināmā mērā Narbi jau bija sagatavojies tam, kas viņu sagaida, gan no neskaidrajiem Ertca skaidrojumiem, gan no Hjū dzīvajiem stāstiem, kurš lielāko ceļa daļu turējās blakus. Hjū pat radās simpātijas pret Narbi - beidzot bija kāds jauns un uzmanīgs klausītājs!

Hjū pirmais iepeldēja pa durvīm, izdarījis gaisā kārtīgu salto un ar roku pieķērās krēslam. Ar otru roku viņš ar plašu žestu parādīja uz milzīgo logu.

- Paskaties, lūk te tās ir! Vai tas nav brīnumskaisti?

Narbi sejā saglabājās iepriekšējais miers, taču viņš ilgi skatījās uz zvaigznēm.

- Interesanti, ļoti interesanti, - viņš beidzot pateica. - Nekad neko tādu neesmu redzējis.

- "Interesanti", - Hjū iekliedzās. - Tas nav īstais vārds. Brīnišķīgi, lieliski!

- Nu labi. Lai būtu brīnišķīgi, - Narbi piekrita. - Šīs mazās uguntiņas arī ir tās zvaigznes, par kurām runāts mītos?

- Jā, - sacīja Hjū, jūtot kaut kādu neskaidru nemieru, - bet tās nebūt nav mazas. Tās ir tikpat milzīgas kā Kuģis. Gigantisko attālumu dēļ tās šķiet mazas. Redzi to, kura visspilgtākā? Viņa ir lielāka par citām, jo ​​atrodas tuvāk. Es domāju, ka tā arī ir Centaura Proksima, lai gan noteikti neesmu pārliecināts, - viņš atklātības uzplūdā atzinās.

Narbi uzmeta viņam ātru skatienu, tad atkal paskatījās uz lielo zvaigzni.

- Cik tālu ir līdz tai?

- Nezinu. Bet uzzināšu. Galvenajā Vadības telpā attāluma mērīšanai ir īpašas ierīces, tikai es tās vēl neesmu izpētījis. Ne jau tur tā lieta. Galvenais, ka mēs tur aizlidosim, Narbi!

- Lūk, kā?

- Tā gan! Un pabeigsim Lidojumu!

Narbi saglabāja necaurejamu klusēšanu. Kapteiņa Palīgam bija labi disciplinēts un izcili loģisks prāts. Spējīgs administrators, kad tas bija nepieciešams, viņš varēja pieņemt acumirklīgus, nekļūdīgus lēmumus, taču pēc savas būtības, pēc iespējas sliecās atturēties no secinājumiem un spriedumiem, līdz pienācīgi nesagremoja un neasimilēja saņemto informāciju. Šeit Kapteiņa kajītē Narbi bija vēl klusāks nekā parasti. Viņš uzmanīgi vēroja un klausījās, bet gandrīz neko nejautāja. Hjū tam nepievērsa uzmanību. Kajīte bija viņa lepnums, mīļākā rotaļlieta. Viņš bija apmierināts ar to, ka varēja to parādīt jaunam skatītājam un runāt par to bez apstājas.

Pēc Ertca ierosinājuma, atgriežoties, visi iegriezās pie Džo-Džima. Asinsbrāļiem vienkārši bija nepieciešams iesaistīt Narbi savā pasākumā, pretējā gadījumā visa šī operācija būtu bezjēdzīga.

Kapteiņa Palīgs pret aizkavēšanos neiebilda, nonācis pie secinājuma, ka nekas viņa drošību neapdraud šajā bezprecedenta ceļojumā pa mjutu valstību.

Viņš uzklausīja Ertcu, kurš izklāstīja grupas nodomus. Bet klusēja, līdz pārējiem izsīka pacietība.

- Mēs gaidām atbildi!

- Jūs gaidiet manu atbildi?

- Protams. Daudz kas ir atkarīgs no tevis.

Narbi to saprata ļoti labi. Viņš saprata arī, kāda atbilde no viņa tiek gaidīta, taču aiz ieraduma vilcināja laiku.

- Nu ko, - Narbi nozīmīgi pastiepa lūpu un savija pirkstus. - Man šķiet, ka problēma jāsadala divos punktos. Ja es pareizi saprotu, Hjū Hoilands nevar īstenot savus plānus un izpildīt seno Džordana gribu, kamēr viss Kuģis nav apvienots zem vienas varas, līdz visur, no Ekipāžas klājiem, līdz Vadības telpai valdīs vienota kārtība un disciplīna. Tā?

- Protams. Mums jāapmāca dežūrējošie pie Galvenā Dzinēja un ...

- Atvaino, es vēl neesmu pabeidzis. Un, atklāti sakot, izglītības nepilnības neļauj man izprast jūsu Plāna tehnisko pusi. Tāpēc šeit es pilnībā paļaujos uz Galvenā Inženiera viedokli. Džordana Plāna tehniskā izpilde ir tiešs vispārējās problēmas otrais punkts. Ir dabiski pieņemt, ka lai to realizētu jūs neizbēgami interesēs pirmais.

- Protams.

- Tādā gadījumā, pagaidām aprobežosimies ar pirmo posmu. Šeit mēs saskaramies ar tīri politiska un administratīva rakstura jautājumiem, kuros es orientējos krietni labāk nekā inženierzinātnēs. Esmu sapratis, ka Džo-Džims meklē veidus, kā panākt mieru starp mjutiem un Ekipāžu. Mieru un labu ēdienu visiem, vai ne?

- Pareizi, - Džims piekrita.

- Lieliski. Es un lielākā daļa pārējo virsnieku, jau sen tiecamies pēc tā paša. Bet man jāatzīst, ka es nekad neesmu apdomājis citus veidus, kā sasniegt šo mērķi, izņemot spēka pielietošanu. Mēs gatavojāmies ilgam, smagam un asiņainam karam. Patiešām, mūsu senākajās hronikās, kuras Liecinieki nodod viens otram kopš neatminamiem sacelšanās laikiem, nav pieminētas nekādas citas attiecības starp mums un mjutiem, izņemot karu. Bet no visas sirds priecājos, ka paveras daudz gudrāku attiecību iespējas.

- Tātad, tu esi ar mums! - Ertcs iesaucās.

- Mierīgi, mierīgi, ne visu uzreiz. Šeit ir daudz kas jāapdomā. Gan tu, Ertc, gan es, gan Hoilands lieliski saprotam, ka ne jau visi kuģa virsnieki mums sekos. Kā rīkoties ar viņiem?

- Pavisam vienkārši, - pateica Hjū. - Pa vienam atvedīsim uz Vadības telpu, parādīsim zvaigznes un paskaidrosim, ko tas nozīmē.

- Tev sanāk otrādi, nestuves nes nesējus, - Narbi papurināja galvu. - Es jau teicu, ka visā šajā problēmā, saskatu divus posmus. Nav nepieciešams pārliecināt cilvēku par to, kam viņš tāpat nekad nenoticēs, kad mums pirmkārt nepieciešama viņa piekrišana praktiskākām darbībām, kas viņam ir pilnīgi saprotamas. Kad mēs patiešām apvienosim Kuģi zem vienas vadības, tad - un tikai tad - mēs mierīgi varēsim atklāt virsniekiem kajītes un zvaigžņu noslēpumu.

- Bet ...

- Viņam taisnība, - Ertcs apstādināja Hoilandu. - Nebūtu pareizi iesaistīties bezgalīgās reliģiskās diskusijās, kad priekšplānā ir tīri praktiska problēma. Daudzi virsnieki nostāsies mūsu pusē, ja mēs izvirzīsim Kuģa samierināšanas un apvienošanas programmu, taču viņi noteikti mums pretosies, ja mēs sāksim ar iejaukšanos reliģijas pamatkanonos un paziņosim, ka Kuģis kustas.

- Bet ...

- Nekādu "bet". Narbi ir taisnība. Viņa viedokli diktē veselais saprāts. Tagad es pateikšu Narbi mūsu viedokli par tiem virsniekiem, kurus mēs nespēsim pārliecināt. Nu, pirmkārt, protams, mūsu pienākums ir veikt skaidrojošu darbu viņu vidū, pieņemt darbā pēc iespējas vairāk atbalstītāju. Kas attiecas uz pārējiem, Konverteram arī visu laiku vajadzīgas izejvielas.

Narbi pamāja. Doma par slepkavībām un izrēķināšanos ar citādi domājošajiem, kā paņēmienu, kā virzīties uz politisko mērķi, viņu ne mazākajā mērā nesatrauca.

- Šī, protams, ir visdrošākā un lietderīgākā pieeja, taču tās realizēšanā būs zināmas grūtības.

- Un te nu noderēs Džo-Džims. Aiz viņa stāvēs labākie Kuģa kaujinieki.

- Skaidrs. Tātad Džo-Džims kontrolēs visus mjutus?

- Kāpēc tu tā domā? - uzrēca Džo, kurš nezin, kāpēc šķita aizskarts.

- Man radās tāds iespaids.

Narbi apklusa. Galu galā neviens viņam īsti nebija pateicis, ka Džo-Džims ir visu augšējo klāju pavēlnieks, viņš vienkārši tik pārliecinoši izturējās ... Narbi kļuva neomulīgi. Vai tiešām visas šīs sarunas būtu veltīgas? Kāda Hafa dēļ, viņam vajadzīga vienošanās ar šo divgalvaino monstru, ja tas nepārstāv visus mjutus?

- Man vajadzēja paskaidrot uzreiz, - Ertcs steidzīgi piebilda. - Pašlaik spēcīgākais līderis starp mjutiem ir Džo-Džims. Viņš mums palīdzēs sagrābt varu, bet tad ar mūsu atbalstu viņš kļūs par visu augšējo klāju pavēlnieku.

Narbi ātri izanalizēja situāciju, balstoties uz jaunajiem datiem. Iespējams, ka labākais veids, kā karot, būtu, ja mjuti karotu pret mjutiem, ar nelielu Ekipāžas līdzdalību. Turklāt šī iespēja būtu pieņemamāka par tūlītēju pamieru kaut vai tāpēc, ka līdz kara beigām mjutu skaits jebkurā gadījumā ievērojami samazinšasies. Un tos būs vieglāk pakļaut kontrolei, kas ievērojami samazinās iespējamo nemieru draudus.

- Šī ideja man ir skaidra, - viņš teica. - Kā jūs iedomāties turpmāko notikumu attīstību?

- Ko tu ar to domā? - jautāja Hoilands.

Ertcs lieliski saprata, kurp Narbi virza sarunu, savukārt Hoilands tikai neskaidri sāka nojaust.

- Kurš būs jaunais Kapteinis? - Narbi paskatījās Ertcam tieši acīs.

Ertcs šo jautājumu iepriekš nebija apdomājis un tikai tagad saprata tā nozīmi. Tikai atrisinot Kapteiņa jautājumu, var novērst asiņainu cīņu par varu pēc apvērsuma beigām. Pats Ertcs dažreiz cerēja uz Kapteiņa amatu, taču viņš labi zināja, ka uz to jau ilgu laiku tēmē Narbi. Tagad Ertcu, tikpat dziļi kā Hojlandu, bija pārņēmis romantiskais plāns atsākt kontrolēto Kuģa Lidojumu. Sapratis, ka viņa iepriekšējās ambīcijas varētu traucēt jaunā sapņa īstenošanu, viņš no tām gandrīz bez mazākās nožēlas atteicās.

- Kapteinis būsi tu, Fin. Piekrīti?

Fineass Narbi ar augstsirdību pieņēma piedāvājumu.

- Varbūt, jā, ja vien tas ir arī pārējo viedoklis. Tu arī pats būtu lielisks kapteinis, Ertc.

Ertcs papurināja galvu, labi zinādams, ka no šī brīža Narbi pilnīgi un galīgi ir kopā ar viņiem.

- Es palikšu Galvenā Inženiera amatā: es vēlos, kamēr turpinās Lidojums, izprast Dzinēju darbību.

- Paskat vien, kādi jūs te ātri, - Džo pārtrauca šo dialogu. - Bet es, starp citu, nepiekrītu. Kāpēc gan lai Kapteinis būtu Narbi?

Fineass viņu noskatīja no galvām līdz kājām.

- Vai arī jūs pretendējat uz šo amatu? - Viņš izteica savus vārdus ļoti uzmanīgi, izvairoties no mazākā mājiena uz sarkasmu. "Vajag taču iedomāties! Mjuts lien kapteiņos!"

- Nē, Hafs lai parauj! Bet kāpēc tad tieši tu? Kāpēc ne Ertcs vai Hjū?

- Es nevaru, - sacīja Hjū. - Man būs jātiek galā ar navigāciju, un galīgi neatliks laika administratīvajām lietām.

- Saproti taču, Džo-Džim, Narbi ir vienīgais no mums, kurš būs spējīgs pārvilkt citus virsniekus mūsu pusē, - sacīja Ertcs.

- Ja viņi nenāks pie mums ar labu, pārgriezīsim viņiem rīkles, un ar to viss beigsies!

- Ja Narbi kļūs par Kapteini, iztiksim bez asinsizliešanas.

- Nepatīk man tas, un viss, - Džo norēcās, bet viņa brālis iebilda:

- Ko tu te ārdies? Džordana dēļ, mums šāda atbildība nav vajadzīga it nemaz.

- Es pilnīgi saprotu jūsu bailes, - Narbi klusām iesāka, - bet domāju, ka tās nav pamatotas. Bez jūsu palīdzības es tik un tā nespēšu pārvaldīt mjutus. Es paturēšu apakšējo klāju vadību, kas man ir ierasta lieta, bet jūs, ja piekritīsiet, būsiet mjutu klāju Vice-Kapteinis. Būtu muļķīgi no manas puses mēģināt pārņemt tādas kopienas valdību, kuru nepazīstu, un kuras paražas nezinu. Nē, es nevaru pieņemt Kapteiņa amatu, ja vien jūs nepiekrītat man palīdzēt. Tātad, jūsu atbilde?

- Nē, - Džo atcirta.

- Ļoti žēl. Šajā gadījumā esmu spiests atteikties no Kapteiņa amata. Bez jūsu palīdzības tas man nebūs pa spēkam.

- Tak izbeidz, Džo, - Džims palika pie sava, - piekritīsim, kaut uz laiku. Nevaram taču visu atstāt pusceļā.

- Labi, lai tā būtu, - Džo piekāpās, - bet man tas viss galīgi nepatīk.

Nav vajadzības pārstāstīt turpmāko sarunu nogurdinošās detaļas. Tika nolemts, ka Ertcs, Alans un Narbi atgriezīsies lejā, pildīt savus parastos pienākumus, un uzņemsies slepenu apvērsuma sagatavošanu.

Hjū nozīmēja viņiem apsardzi līdz apakšējiem klājiem.

- Tātad, sūtīsi pie mums Alanu, kad viss būs gatavs? - viņš jautāja Narbi.

- Jā, bet negaidi viņu ātri. Mums ar Ertcu vajadzēs laiku, lai savāktu atbalstītājus. Pat pierunāt veco Kapteini sasaukt visu kuģa virsnieku kopsapulci nebūs viegli.

- Nu ko, tava darīšana. Labu ēdienu.

- Labu ēdienu.

***

Tajos retajos gadījumos, kad tika izziņota visu Kuģa Zinātnieku-priesteru un virsnieku kopsapulce, sanāksme notika lielā zālē, kas atradās uz civilizētās pasaules augšējā klāja. Sen atpakaļ, vēl pirms Sacelšanās, kuru vadīja jaunākais mehāniķis Rojs Hafs, senajos, aizmirstajos laikos, te atradās sporta zāle, izklaides un sporta vieta, par ko tās pašreizējiem saimniekiem nebija ne mazākās nojausmas.

Narbi, slēpjot trauksmi aiz bezkaislīgas sejas izteiksmes, vēroja, kā dežūrējošais klerks reģistrē ieradušos. Tiklīdz ieradīsies pēdējie aizkavējušies, viņam būs jāziņo Kapteinim, ka visi ir šeit, un viņš vairs nevarēs atcelt sapulces sākumu, bet signāla no Hjū un Džo-Džima kā nav, tā nav. Vai tiešām šis muļķis Alans atļāvis sevi nogalināt, kad devās augšā ar ziņojumu?

Vai arī nokritis no trapa un nolauzis savu nevērtīgo kaklu? Vai arī mjuta nazis uzšķērdis vēderu?

Pienāca Ertcs. Pirms ieņemt vietu starp augstākstāvošajiem oficieriem, viņš piegāja pie Narbi, kurš sēdēja Kapteiņa krēsla priekšā.

- Nu kā? - Viņš klusi jautāja.

- Viss ir gatavs, - Narbi atbildēja, - bet atbildes vēl nav.

Ertcs un Narbi pārskatīja zāli, skaitot savus atbalstītājus. Protams, ne jau vairākums, bet tomēr... Jo īpaši šajā gadījumā, kad jautājums taču netiks izlemts ar balsojumu, tāpēc ...

Dežurējošais klerks pieskārās Narbi piedurknei.

- Visi ir uz vietas, ser. Nav klāt tikai slimnieku un Konvertera dežurējošā virsnieka.

Narbi pavēlēja par to paziņot Kapteinim; viņu pašu pārņēma nelaimes nojauta - kaut kas bija nogājis greizi.

Kapteinis, kā parasti, nerēķinoties ne ar vienu, uz sapulci doties nesteidzās. Narbi tikai priecājās par šo kavēšanos, taču vienalga ļoti uztraucās par to.

Visbeidzot sirmgalvis iepeldēja zālē, atlaidies nestuvēs, kuras ielenca sargi.

Kā vienmēr, jau no pirmās sapulces minūtes viņš nepacietīgi gaidīja tās beigas, tāpēc, padevis signālu visiem apsēsties, nekavējoties pievērsās Narbi:

- Izklāstiet darba kārtību, Narbi. Ceru, ka jūs to sagatavojāt?

- Tieši tā, ser, Kapteini.

- Tad izziņojiet, izziņojiet! Ko jūs gaidiet?

- Klausos, ser. Narbi pagriezās pret klerku-lasītāju un pasniedza viņam paku pierakstītu papīru. Klerks paskatījās uz tiem, sejā uzplaiksnīja pārsteigums, bet, nesaņēmis no Narbi citus norādījumus, viņš sāka lasīt.

- lūgumraksts Padomei un Kapteinim. 9. sektora ciemata administrators Leitnants Brauns lūdz viņu atbrīvot no darba lielā vecuma un sliktās veselības dēļ ...

Klerks sīki pārlasīja attiecīgo oficieru un departamentu rekomendācijas. Kapteinis aizkaitināmi triņājās krēslā un, beidzot, neizturējis, pārtrauca lasītāju:

- Ko tas nozīmē, Narbi? Vai pats nevarat tikt galā ar tekošajām lietām?

- Man radās iespaids, ka Kapteinis bija neapmierināts ar lēmumu, kuru es iepriekšējo reizi pieņēmu par līdzīgu jautājumu. Es taču nedrīkstu iejaukties Kapteiņa prerogatīvās.

- Kādas blēņas! Varbūt jūs vēl sāksiet man mācīt Noteikumus? Par šo jautājumu jāpieņem lēmums Padomei un jāiesniedz man apstiprināšanai.

- Tieši tā, ser.

Narbi paņēma no klerka lapas un iedeva citas, kas saturēja tikpat nenozīmīgu lietu. 3. sektora ciemats, atsaucoties uz negaidītu slimību, kas skārusi tā hidroponisko saimniecību augus, lūdza palīdzību un nodokļu pagaidu atvieglojumus. Kapteinis uzsprāga jau pēc pirmajiem ierēdņa vārdiem. Un, ja šajā mirklī Narbi nebūtu saņēmis gaidītās ziņas, viņam būtu klājies slikti. Kāds cilvēks no viņa apsardzes, šķērsoja zāli un ielika rokā papīra lapu tikai ar vienu vārdu: "Sāc." Narbi īsi palūkojās uz to, deva Ertcam zīmi un pagriezās pret Kapteini:

- Ser, tā ka jūs nevēlaties uzklausīt savas Ekipāžas lūgumus, es nekavējoties pāreju pie darba kārtības galvenā jautājuma. - Šo vārdu vāji slēptā nekaunība lika Kapteinim ieurbties ar skatienu viņa sejā, bet Narbi turpināja, it kā nekas nebūtu noticis: - Jau sen, daudzas jo daudzas Ekipāžas paaudzes, cieš no mjutu naidīgās attieksmes. Mūsu lopi, mūsu bērni, visbeidzot, mēs paši tiekam pastāvīgi apdraudēti. Augšējos klājos netiek ievēroti Džordana Noteikumi. Pat pašam Svaidītajam Kapteinim tur nav brīvas piekļuves. No paaudzes paaudzē mēs dzirdam, ka tāda bijusi Džordana griba - bērniem jāmaksā par savu tēvu grēkiem. Tomēr es nekad nevarēju pieņemt šo ticības postulātu, ka Ekipāžai jādzīvo mūžīgās mokās.

Narbi ieturēja pauzi.

Vecais Kapteinis neticēja savām ausīm. Pacēlis roku un ar grūtībām atguvis balsi, viņš iesaucās:

- Tu ko, apstrīdi Mācību?

- Nepavisam. Es tikai domāju, ka Noteikumu saturs būtu jāattiecina arī uz mjutiem.

- Jūs, jūs ... Jūs esat atbrīvots no pienākumiem, ser...

- Nu, nē, - atbildēja Narbi, šoreiz pat nedomājot slēpt izsmieklu. - Neiznāks. Vispirms, es izteikšos līdz galam.

- Arestēt viņu!

Bet Kapteiņa sargi nekustējās, lai gan jutās nelāgi. Kapteiņa apsargus vienmēr izvēlējās pats Narbi. Vēršoties pie apstulbušās Padomes un pārtvēris Ertca skatienu, Narbi pateica:

- Sāciet.

Ertcs piesteidzās pie durvīm. Narbi turpināja:

- Daudzi no šeit esošajiem ir vienisprātis ar mani, bet mēs vienmēr esam pieņēmuši, ka par šo uzskatu realizēšanu mums būs jākaro un jālej asinis. Bet lūk, pēc Džordana gribas man izdevās nodibināt kontaktus ar mjutiem un noslēgt mieru. Viņu vadoņi ieradušies, lai ar mums uzsāktu sarunas. Laipni lūgti. - Un viņš norādīja uz durvīm.

Ertcs atgriezās zālē, viņam sekoja Hjū Hoilands, Džo-Džims un Bobo. Hoilands nogriezās pa labi. Viens aiz otra, Džo-Džima izraudzītie, spēcīgākie mjuti sekoja viņam, apņemot zāli pusgredzenā. Zāles kreisajā pusē līdzīga līnija izrindojās aiz Džo-Džima un Bobo. Zāle izrādījās ielenkta.

Džo-Džims, Hjū un pusducis kaujinieku abās kolonnās bija ietērpti rupji izgatavotās dzelzs bruņās, kas apņēma ķermeni no pleciem līdz jostasvietai. Galvas aizsargāja neveiklas ķiveres, sejas pusē aizsegtas ar tērauda režģi, kas netraucēja skatīties. Bruņās ietērptie kaujinieki, tāpat kā daudzi citi, bija apbruņoti ar vēl neredzētiem nažiem rokas garumā.

Virsnieki, pie zāles šaurajām durvīm būtu varējuši viegli apturēt ielaušanos, taču, pārsteigti, zaudējuši drosmi un apjukuši, viņi bija bezpalīdzīgi, it īpaši tāpēc, ka negaidītos viesus ieveda viņu pašu autoritatīvākie vadītāji. Nemierīgi triņājoties krēslos, ķerot pie nažiem, virsnieki meklēja padomu viens otra acīs. Bet nevienam nebija drosmes spert soli, kas dotu signālu sākt kauju.

- Tātad, vai jūs esat gatavs pieņemt mjutu miera delegāciju? - Narbi pagriezās pret Kapteini.

Likās, ka vecums un pieradums pie dzīves ērtībām atturēs kapteini no atbildes, vispār atturēs viņu no jebkādām atbildēm nākotnē, bet viņš noķērcās:

- Novākt tos! Novākt! Bet tu, tu par to dosies Lidojumā!

Pagriezies pret Džo-Džimu, Narbi pacēla uz leju pavērstu īkšķi.

Džo-Džims kaut ko pačukstēja Bobo - un nazis nožļerkstot ieurbās resnajā kapteiņa vēderā līdz pat rokturim. Tas pat neiekliedzās, tikai nožēlojami nošņukstēja, un viņa sejā parādījās ārkārtīgs pārsteigums un apjukums. Viņš neveikli taustījās gar naža rokturi, it kā gribēdams pārliecināties, ka viņa vēderā tiešām ietriecies asmens.

Kapteinis noelsās: "Dumpis, Sa ..." - un smagi nokrita ar seju uz galda.

Narbi ar kāju nogrūda līķi uz grīdas un pavēlēja diviem sargiem to aizvākt. Tie paklausīja bez ierunām, priecājoties, ka beidzot ir kāds saimnieks, kas viņiem pavēlēs. Narbi pagriezās pret apklusušo zāli: - Kurš vēl iebilst pret mieru ar mjutiem? Kurš te grib asinsizliešanu?

Vecs virsnieks, kurš mierā un labklājībā bija nodzīvojis savu dzīvi nomaļā ciematā, piecēlās un izstiepa kaulaino pirkstu Narbi virzienā. Viņa sirmā bārda drebēja sašutumā.

- Džordans tevi sodīs par to! Grēks un dumpis! Tu esi pārdevis savu dvēseli Hafam!

Narbi padeva zīmi, un vecā vīra vārdi iestrēga viņam kaklā.

Naža asmens caururbis kaklu, iznāca pie auss. Bobo varēja lepoties ar savu precizitāti.

- Pietiks, parunāja, - paziņoja Narbi. - Labāk izliet nedaudz asiņu tagad, nekā lielu daudzumu, pēc tam. Tie, kas man piekrīt, pieceļas kājās un panāk soli uz priekšu.

Ertcs rādīja piemēru, pirmais sperot soli un velkot sev līdzi uzticīgākos atbalstītājus. Viņš pacēla nazi ar asmeni uz augšu.

- Lai sveicināts Fineass Narbi, Svaidītais Kapteinis!

Viņa atbalstītājiem neatlika nekas cits kā pievienoties šim apsveikumam.

Arī Narbi kliķes atbalsta grupa - Zinātnieku-priesteru racionālā bloka mugurkauls - korī salutēja jaunajam Kapteinim. Redzot, kurp nosliecas svaru kauss, viņiem sāka pievienoties pārējie. Vietā palika tikai neliela saujiņa virsnieku, galvenokārt sirmgalvju un reliģisku fanātiķu.

Redzēdams, ka Narbi pavēl visiem sanākt kopā un grasās dot zīmi Džo-Džima rīkļurāvējiem, Ertcs satvēra viņa roku.

- Viņu ir maz un viņi vairs nav bīstami, - viņš teica. - Varbūt atbruņosim un atlaidīsim?

Narbi ar naidu paskatījās uz viņu.

- Atstāt viņus dzīvus nozīmē sēt nesaskaņu un dumpja sēklu. Pats esmu spējīgs pieņemt pareizus lēmumus, Ertc.

- Labi, Kaptein, - Ertcs iekoda lūpā.

- Tā būs labāk, - Narbi pamāja Džo-Džimam.

Garie naži darbojās ātri. Hjū turējās sānis no slaktiņa vietas. Nogalināto vidū bija arī viņa vecais skolotājs leitnants Nelsons, viņu ciema administrators, kurš reiz bija pamanījis Hjū spējas un izvēlējies viņu apmācībai. Šādu notikumu pavērsienu Hjū nebija paredzējis.

***

Pēc pasaules iekarošanas seko tās apvienošana. Ticībā, vai ar zobenu. Džo-Džima kaujinieki, kurus pastiprināja kapteiņa Narbi vīri, izķemmēja vidējos un augšējos klājus. Mjutiem, pēc sava dzīvesveida pilnīgiem individuālistiem, kas nav spējīgi paklausīt nevienam, izņemot savas mazās bandas vadītāju, nebija pa spēkam pretoties sistemātiskai Džo-Džima ofensīvai, un viņu ieroči nebija nekas pret garajiem nažiem, kas nonāvēja mirklī, kad aizstāvis vēl tikai gatavojās atvairīt triecienu.

Visā mjutu zemē izplatījās baumas, ka vislabāk būs bez cīņas pakļauties divu Gudro Galvu armijai - tiem, kas padosies, tiks nodrošināta laba pārtika. Citādi - droša nāve.

Tomēr lieta uz priekšu virzījās lēni - bija tik daudz klāju, jūdžu jūdzes tumšu gaiteņu, neskaitāmi mājokļi, kuros varēja paslēpties nepakļāvušies mjuti. Operācija savā virzībā uz priekšu palēninājās, arī tādēļ, ka Džo-Džims ieviesa patruļas un iekšējo apsardzi katrā iekarotajā sektorā, uz katra klāja un pie katras lūkas.

Narbi par dziļu nožēlu, Divgalvainais no visām šīm kaujām iznāca dzīvs un neskarts. Džo-Džims no savām grāmatām bija uzzinājis, ka pašam ģenerālim nav nekādas vajadzības personīgi iesaistīties tiešās kaujās.

***

Hjū neizgāja no Vadības telpas. Un ne tikai tāpēc, ka bija aizrāvies ar mīklaino ierīču izpēti, kuru vadību mēģināja aptvert. Leitnanta Nelsona nāve viņā izraisīja riebumu pret asiņaino tīrīšanu. Pie vardarbības viņš bija pieradis jau sen, tā bija lietu kārtībā uz apakšējiem klājiem, bet tagad viņu mocīja kaut kas neskaidrs, lai gan viņš apzināti nevainoja sevi večuka nāvē. Viņš vienkārši būtu vēlējies, lai varētu iztikt bez tā.

Bet ierīces, ierīces! Jā, te nu bija tas, kam dāvināt savu sirdi! Galu galā viņš bija ķēries pie lietas, kuras priekšā būtu kapitulējis jebkurš Zemes zinātnieks, iepriekš zinot, ka zvaigžņu kuģa vadīšanai nepieciešama dziļa sagatavošanās un bagātīga lidojumu pieredze ar vienkāršākiem kuģiem.

Bet Hjū Hoilands to nezināja. Tāpēc viņš drosmīgi ķērās pie lietas un sasniedza savu mērķi.

Ik uz soļa viņam palīdzēja šī kuģa radītāju ģēnijs.

Lielākās daļas mehānismu vadība vienmēr balstās uz vienkāršākajām kustībām: uz priekšu un atpakaļ, pa labi un pa kreisi, uz augšu un uz leju un neskaitāmām to kombinācijām. Patiesās grūtības darbā ar mehānismiem un mašīnām ir to ekspluatācija, remonts, profilaktika un apkope.

Tomēr kosmosa kuģa "Avangards" instrumentiem un dzinējiem nebija vajadzīgs remonts vai nolietotu daļu nomaiņa. To izsmalcinātība un izgatavošanas tehnoloģijas pārsniedza parasto līmeni, šeit vispār neizmantoja kustīgas detaļas, un berzei nebija nozīmes; aparātus nevajadzēja pieregulēt. Hjū nekad nebūtu ticis skaidrībā ar šiem mehānismiem, viņš nekad nebūtu spējis to salabot. Bet tas arī nebija vajadzīgs.

"Avangardam" remonts nebija vajadzīgs. Izņemot, iespējams, palīgierīces - liftus, konveijerus, pārtikas piegādes līnijas, automātiskos masierus un citas mazāk svarīgas ierīces. Visas šīs iekārtas, kur bija neizbēgama kustīgo daļu izmantošana, bija nolietojušās un kļuvušas nederīgas ilgi pirms pirmā Liecinieka parādīšanās. Daļas un veseli mehānismi, kas bija zaudējuši savu nozīmi un jēgu, vai nu tika aizgādāti uz Konverteru kā bezjēdzīgi atkritumi, vai arī tika pielāgoti praktiskām vajadzībām. Hjū nemaz nezināja, ka tādi vispār pastāvējuši; dažu demontētu ierīču paliekas dažās kuģa telpās viņa acīs bija dabas parādība.

"Avangarda" projektētāji pieņēma, ka tas savu mērķi sasniegs ne agrāk kā pēc divām paaudzēm. Viņi izvirza sev uzdevumu, cik vien iespējams, atvieglot nākotnes, vēl nepiedzimušo pilotu darbu, kas aizvadīs "Avangardu" uz Centaura Proksimu. Lai arī projektētāji neparedzēja tādu tehniskās kultūras lejupslīdi, kāda tā izrādījās realitātē, viņi tomēr centās pēc iespējas vienkāršot kuģa vadību, lai padarītu to skaidru un viegli aptveramu.

Zemes pusaudzis, ar viduvēju intelektu, kurš uzaudzis attīstītā valstī un jau no bērnības pārzina pašu kosmosa lidojumu ideju, dažu stundu laikā aptvertu "Avangarda" vadības paneļa nozīmi. Hjū, kurš bija uzaudzis neziņā, pārliecībā, ka Kuģis ir visa pasaule, kurš daudzus gadus savā iztēlē nespēja iziet ārpus klājiem un gaiteņiem, bija spiests tam veltīt daudz vairāk laika. Galvenais klupšanas akmens bija divi viņa uztverei absolūti svešie jēdzieni - dziļā telpa un metriskais laiks. Viņš iemācījās apieties ar tālmēru - ierīci, kas bija īpaši paredzēta "Avangardam" - un no tā saņēma datus par attālumu līdz vairākām tuvumā esošajām zvaigznēm, taču tas viņam vienalga neko neizteica. Šie attālumi tika mērīti parsekos, bet tāds jēdziens viņa prātā nepastāvēja. Ar Svēto grāmatu palīdzību pamēģinājis tos pārtulkot lineārās vienībās, viņš saņēma skaitļus, kas viņam šķita smieklīgi, neticami un apzināti nepareizi. Pārbaude pēc pārbaudes mijās ar garām pārdomām, pirms viņa prātā parādījās vismaz kāda neskaidra ideja par astronomiskajiem attālumiem.

Šie attālumi viņu apstulbināja un nobiedēja. Viņu pārņēma izmisuma un bezcerības sajūta. Viņš atstāja Vadības kabīni un nolēma izvēlēties sev sievu. Pirmo reizi kopš tā laika, kad Džo Džims viņu sagūstīja, viņš izjuta interesi par sievietēm un ieguva iespēju to apmierināt. Izvēle bija liela. Bija izaugusi jauna lauku meiteņu paaudze, turklāt Džo-Džima militārās operācijas bija padarījušas daudzas sievietes par atraitnēm. Hjū izmantoja savu augsto stāvokli jaunajā Kuģa hierarhijā un izvēlējās sev divas sievas: jaunu atraitni, spēcīgu un izveicīgu sievieti, kas pieradusi vīrietim radīt mājas komfortu. Viņš nomitināja to savās jaunajās mājās, deva viņai rīcības brīvību mājās un ļāva saglabāt savu iepriekšējo vārdu - Hloja.

Otrā bija meitene, nevaldāma un mežonīga kā mjuts. Hjū pats nezināja, kāpēc izvēlējās viņu. Darīt viņa neprata neko, bet kaut kā viņu piesaistīja. Viņš tā arī neizdomāja viņai vārdu.

Metriskais laiks lika viņam palauzīt galvu ne mazāk kā astronomiskie attālumi, taču tas neizraisīja emocionālus satricinājumus. Kuģa pasaulē šāda jēdziena nebija vispār. Apkalpei bija ideja par ikdienas pamatjēdzieniem: "tagad", "pirms", "bija", "būs", pat tādiem kā "lēns" un "ātrs", taču ideja par izmērīto laiku bija pazaudēta. Uz Zemes pat primitīvām ciltīm bija jēdziens - izmērāms laiks, vismaz kā diennakts mija un gadalaiki, taču visi zemes izmērītie laika jēdzieni bija balstīti uz astronomiskām parādībām, bet Ekipāža no tām jau sen bija izolēta.

Uz vadības paneļa Hjū atrada vienīgo elektronisko pulksteni, kas bija saglabājies Kuģī, taču viņam nācās ilgi pārdomāt, pirms viņš saprata tā mērķi un savienojumu ar citām ierīcēm. Kamēr viņš to nebija aptvēris, kuģa vadība viņam nebija pieejama vispār, jo ātrums un tā atvasinājums - paātrinājums - balstās uz izmērītā laika jēdzienu.

Bet, pienācīgi sagremojis un asimilējis abus jaunos jēdzienus un jau kuro reizi pārlasījis Svētās grāmatas, to gaismā, viņš, kaut arī šī vārda ļoti ierobežotā nozīmē, kļuva par astronautu.

Hjū meklēja Džo-Džimu, lai paprasītu padomu. Džo-Džima galvas vienmēr domāja apbrīnojami ātri, it īpaši, ja uznāca vēlme tās sasprindzināt. Bet, tā ka tas notika visai reti, viņš bija un palika amatieris it visā.

Pie Džo-Džima Hjū satika Narbi, kurš jau gatavojās doties prom.

Narbi un Džo-Džimam bieži nācās sadarboties, lai veiksmīgi realizētu mjutu pakļaušanas kampaņu. Par lielu pārsteigumu pašiem, viņi sapratās labi. Narbi bija veikls administrators.

Uzticējis kādam noteiktu atbildību, viņš nestāvēja virs dvēseles un nepieprasīja pārskatu par katru nieku. Džo-Džims savukārt pārsteidza un iepriecināja Narbi, ka ir daudzkārt spējīgāks pret visiem viņa Ekipāžas virsniekiem. Simpātijas viens pret otru viņi nejuta, bet saglabēja savstarpēju cieņu pret partnera prātu un saprata, ka viņu personiskās intereses sakrīt.

- Labu ēdienu, Kapteini, - Hjū sveicināja Narbi pēc visiem Noteikumiem.

- Ā, sveiks, Hjū, - Narbi atbildēja un pievērsās Džo-Džimam. - Tātad es gaidīšu ziņojumu.

- Jā, mēs tādu sagatavosim, - Džo atbildēja. - Maz ticams, ka viņu ir palicis vairāk kā ducis. Mēs viņus vai nu apsitīsim, vai arī nomērdēsim badā.

- Es netraucēju? - Hjū jautāja.

- Nē, es jau dodos prom. Kā tev iet ar taviem grandiozajiem plāniem, draugs? - Viņš pasmaidīja, un šis smaids saniknoja Hjū.

- Lietas iet labi, bet uz priekšu virzās lēnām. Vai iesniegt ziņojumu?

- Nav nekādas steigas. Starp citu, es uzliku tabu uz abām telpām un Dzinēju, vispār uz visu bezsvara līmeni. Gan Ekipāžai, gan mjutiem.

- Domāju, ka tā būs pareizāk. Nevienam, izņemot virsniekus, pagaidām tur klaiņot nevajadzētu.

- Tu mani nesaprati. Es domāju visus, arī virsniekus. Protams, izņemot mūs pašus.

- Nē, tā nederēs. Vienīgais reālais veids, kā pārliecināt virsniekus, ka mums ir taisnība, ir parādīt viņiem zvaigznes!

- Tāpēc arī esmu uzlicis tabu. Tagad, kad esmu aizņemts ar varas nostiprināšanu, es nevaru atļauties jaukt savu virsnieku prātus ar tik radikālām idejām. Atkal uzliesmos reliģiskās kaislības, bet tas grauj disciplīnu.

Hjū bija tik ļoti nomākts un satraukts, ka pat uzreiz neatrada atbildi.

- Bet tas taču ir mūsu mērķis, - viņš beidzot ierunājās. - Tāpēc jau jūs iecēla par Kapteini.

- Un man kā Kapteinim bija jāpieņem galīgie lēmumi par politiskiem jautājumiem. Šis jautājums ir atrisināts un nediskutējams. Tev tiek aizliegts vest cilvēkus uz bezsvaru, kamēr es to neuzskatīšu par iespējamu. Nāksies paciesties.

- Viņam taisnība, Hjū, - sacīja Džims. - Nav vajadzības radīt pamatu domstarpībām, kamēr nav beidzies karš.

- Un tomēr noskaidrosim visu līdz galam, - sacīja Hjū. - Vai šie pasākumi ir pagaidu?

- Vari uzskatīt ka tā.

- Nu ko, labi. Bet pagaidiet, mums ar Ertcu nekavējoties jāsāk apmācīt palīgi.

- Labi, iedosiet man apstiprināšanai kandidātu sarakstu. Kurus jūs īsti domājat?

Hjū apdomājās, ka viņam tiešs palīgs tagad nav vajadzīgs. Lai gan Vadības telpā ir sešas sēdvietas, viens cilvēks navigatora krēslā varētu viegli tikt galā ar visu Kuģa vadīšanu. Tas pats attiecās arī uz Ertcu ...

Ertcam būs vajadzīgi nesēji, lai piegādātu masu galvenajam Dzinējam.

- Lai sastāda sarakstu. Es parakstīšu. Paseko tam, lai visi nesēji tiktu uzvēlēti no to mjutu vidus, kas jau iepriekš pabijuši aizliegtajā zonā.

Narbi pagriezās un ar valdnieka, kurš beidzis audienci, izskatu, izgāja. Hjū noskatījās viņam pakaļ.

- Nepatīk man tas viss, - viņš teica Džo-Džimam. - Nu bet pagaidām, lai būtu. Es atnācu parunāt par kaut ko pavisam citu.

- Kas tev prātā, draugs?

- Klausies, kā mēs ... Nu, saproti, mēs pabeigsim Lidojumu. Mēs nogādāsim Kuģi līdz planētai, bet kā... - Viņš savilka dūres.

- Pareizi, turpini.

- Tātad, kad mēs to izdarīsim, kas notiks tālāk? Kā mēs tiksim no Kuģa laukā?

Šis jautājums dvīņus pārsteidza un izraisīja starp viņiem strīdu. Beidzot Džo pārtrauca brāli.

- Pagaidi, Džim. Padomāsim loģiski. Ja Kuģis tika uzbūvēts Lidojumam, tad jābūt arī durvīm, vai ne?

- Pareizi.

- Bet augšējos klājos durvju nav. Tātad tām jābūt lejā.

- Bet arī tur to nav, - iebilda Hjū. - Mēs tur pārmeklējām visu. Durvis ir kaut kur mjutu zemē.

- Tādā gadījumā, - Džo turpināja, - tās jāmeklē vai nu Kuģa priekšā, vai aizmugurē. Bet aiz galvenās mašīntelpas, nav nekā cita, kā sienas. Tādēļ jums jāpameklē priekšējā daļā:

- Stulbi, - Džims sacīja. - Tur ir Galvenā un Kapteiņa kajīte, un nekā cita...

- Nekā? Bet par bloķētajiem mājokļiem esi aizmirsis?

- Tur nu noteikti nav durvju uz ārpusi.

- Tieši uz ārpusi nav, bet varbūt caur šiem mājokļiem var līdz tām nokļūt, glupjā galva.

- No glupjas galvas dzirdu. Pat ja tev ir taisnība, kā tu tās atvērsi, gudriniek?

- Kas ir “bloķētie mājokļi”? - Hjū jautāja.

- Vai tad tu nezini? Starpsienā, kurā ir durvis, kas ved uz Galveno Dzinēju, ir vēl septiņas durvis. Tikai mums neizdevās tās atvērt.

- Ejam paskatīties. Varbūt tieši to mēs meklējam.

- Atkal laiku velti jāšķiež, - Džims nomurmināja.

Bet viņi tomēr gāja, paņēmuši līdzi Bobo. Te varēja noderēt viņa spēks. Bet pat Bobo pietūkušie muskuļi nespēja tikt galā ar svirām, kas acīmredzot iedarbināja durvis.

- Pārliecinājies? - Džims ironiski pajautāja savam brālim.

Džo paraustīja plecus.

- Tev bija taisnība. Ejam prom.

- Pagaidiet mazliet, - Hjū lūdzās. - Šķiet, ka otro durvju rokturis nedaudz pagriezās. Pamēģināsim vēlreiz.

- Tas viss ir bezjēdzīgi, - Džims attrauca.

- Ja jau esam šeit, pamēģināsim vēlreiz, - Džo iebilda.

Bobo iekrampējās, piespiedis plecu zem sviras un atbalstījis kājas uz grīdas. Pēkšņi svira padevās, bet durvis neatvērās.

- Salauzi, - Džo teica.

- Tā izskatās, - Hjū piekrita un paspieda durvis ar roku.

Durvis atvērās.

Par laimi visiem trim, tās neveda atklātā kosmosā. Viņu dzīves pieredzē nebija kur rasties idejai par vakuumu un tā briesmām.

Īss, šaurs koridors veda pie citām, šoreiz ne tik cieši noslēgtām, durvīm. Spēkavīrs Bobo tās atvēra bez grūtībām.

Vēl sešas pēdas koridora, un viņi piegāja pie vēl vienām durvīm.

- Nesaprotu, - Džims raustīja plecus, kamēr Bobo bija aizņemts ar tām, - kāpēc šīs bezgalīgās durvis?

- Pagaidi, varbūt sapratīsi, - brālis attrauca.

Aiz trešajām durvīm atvērās telpa, kas sastāvēja no vairākiem dīvainiem, maziem, neparastas konfigurācijas mājokļiem.

Bobo, ar nazi zobos, devās uz priekšu, izlūkos. Hjū un Džo-Džims gāja lēnāk, šī dīvainā vieta viņus darīja uzmanīgus.

Bobo atgriezās, samazināja lidojuma ātrumu, atsities pret starpsienu, izņēma nazi no zobiem un paziņoja:

- Nav durvju. Vairāk nav. Bobo apskatīja.

- Bet vajadzētu būt, - Hjū uzstāja, nokaitināts, ka punduris sagrāvis viņa cerības.

- Bobo apskatījās labi, - mutants paraustīja plecus.

- Pārbaudīsim paši.

Hjū un Džo-Džims izšķīrās pretējos virzienos, rūpīgi izpētot un pārbaudot telpu.

Tas, ko Hjū atrada durvju vietā, viņu ļoti ieinteresēja.

Atradums šķita vienkārši neiespējams. Viņš grasījās saukt Džo-Džimu, bet Džims tieši šajā brīdī iekliedzās:

- Hjū, nāc šurp!

Hoilands negribīgi novērsās no sava atraduma un devās pie dvīņiem.

- Klausies, es tur atradu ko tādu...

- Nospļaujies uz to, ko atradi - Džo pārtrauca. - Apskati šo te.

Hjū paskatījās. Viņa priekšā bija Konverters. Neliels, bet neapšaubāmi Konverters.

- Kaut kāds absurds, - Džims teica. - Kāpēc nepieciešams Konverters tik mazā telpā? Galu galā šī konstrukcija var nodrošināt enerģiju un apgaismojumu puskuģī. Ko tu par to domā, Hjū?

- Nezinu pat ko domāt, bet, ja jūsu atradums jums šķiet dīvains, tad apskatīsim manējo.

- Ko tu atradi?

- Ejam, parādīšu.

Hoilands aizveda Džo-Džimu uz mazo telpu, kuras viena siena bija no stikla. Stikls bija tumšs, it kā kaut kas aizsegtu skatu uz ārpusi. Pie pretējās sienas bija divi atzveltnes krēsli, kuru roku balstos un uz paneļiem bieži uzmirgoja tādi paši mazu kvadrātiņu laukumi kā galvenajā Vadības telpā.

Džo-Džims mēģināja atrast ierīci, kas atveidotu zvaigžņoto debesu panorāmu uz stikla sienas viņu priekšā. Mēģinājumi bija neveiksmīgi. Viņš nevarēja zināt, ka šis stikls nav ekrāns, bet gan iluminators, kuru aizsedz pats kuģa korpuss.

Nejauši ar pirkstiem spaidot visas pogas pēc kārtas, Džo-Džims ieslēdza instrumentus, virs kuriem iedegās vārds "Starts". Šis vārds viņam neko neizteica, un viņš tam nepievērsa uzmanību. Turklāt nekas nozīmīgs nenotika, izņemot to, ka iedegās sarkana lampiņa un sarkaniem burtiem sāka mirgot vēl viens uzraksts: "Atvērtas hermētiskās slūžas".

Džo-Džimam, Hjū un Bobo bija ļoti paveicies, ka slūžu kameras durvis bija palikušas vaļā.

Ja viņu būtu aiz sevis durvis aizvēruši un ja Konverterā tālie senči būtu atstājuši kaut dažus gramus masas, piemērotas pārvēršanai enerģijā, visi trīs pavisam negaidīti būtu Kuģa glābšanas laivā izmesti kosmosā, bez jebkādas sagatavotības lidojumam: nelielajā kuģītī, kura vadības sistēmu viņi tikai vāji sāka aptvert pēc analoģijas ar Galvenās kabīnes instrumentu paneli.

Diez vai viņi būtu spējuši laiviņu atkal nogādāt atpakaļ dokā, visticamāk, viņi būtu to sadauzījuši pret Kuģi.

Nevienam no viņiem nebija ne jausmas, ka atrastais "mājoklis" pats par sevi ir mazs kosmosa kuģis. Viņiem nekad pat prātā nenāca, ka Kuģis varētu būt apgādāts ar glābšanas laivām.

- Izslēdziet gaismu, - paprasīja Hjū.

Džo-Džims izpildīja viņa lūgumu.

- Tātad? ... - Hjū turpināja. - Ko jūs domājat par šo atradumu?

- Skaidra lieta, - Džims atbildēja. - Šī ir otrā Vadības kabīne. Iepriekš mēs par to nezinājām, jo ​​nevarējām atvērt durvis.

- Neloģiski, - Džo teica. - Kāpēc Kuģim vajadzīgas divas Vadības kabīnes?

- Kāpēc cilvēkam vajadzīgas divas galvas? - viņa brālis atbildēja uz jautājumu ar jautājumu. - No mana viedokļa tavēja acīmredzami ir lieka.

- Nesalīdzini, mēs esam tādi piedzimuši. Bet Kuģi taču būvēja pēc projekta.

- Nu un kas? Mēs nēsājam divus nažus, vai ne? Mēs ko, ar tiem piedzimām? Krājums kabatas nepārslogo.

- Bet kā vadīt Kuģi no šejienes? - Džo protestēja. - Neko nevar redzēt. Ja jau dublēt vadības ierīces, tad no kapteiņa kajītes vismaz var redzēt zvaigznes.

- Bet kas ir šis te? - Džims jautāja, norādot uz stikla sienu.

- Pakustini smadzenes, - Džo teica. - Šī siena iziet kuģa iekšienē, nevis ārā. Šeit nav ierīču, kas atveidotu zvaigžņotās debesis.

- Varbūt vienkārši neatradām.

- Labi, bet kāpēc tad šeit tas Konverters? Esmu pārliecināts, ka to neuzstādīja nejauši.

- Nu un kas?

- Protams, tas kaut kādā veidā ir saistīts ar visām šīm ierīcēm...

- Kāpēc tu tā domā?

- Bet tāpēc! Kāpēc gan ierīces, gan Konverteru uzstādīt vienā telpā, ja tiem nav nekā kopīga?

Hjū visu laiku apjukumā klusējis pacēla galvu. Brāļu argumentos pat pretrunas šķita pamatotas un loģiskas. Mulsinoša situācija. Bet Konverters, Konverters ...

- Paklau! - Hjū pēkšņi izsaucās.

- Ko tur vēl esi sadomājis?

- Bet ja nu ... ja nu šī Kuģa daļa pārvietojas atsevišķi?

- Dabiski. Viss kuģis taču pārvietojas.

- Nē, nē, - Hjū nepacietīgi sacīja. - Es runāju par kaut ko citu. Ja nu šī kuģa daļa spēj pārvietoties pati? Vadības panelis un Konverters! Lūk, noslēpuma atrisinājums - šī Kuģa telpa varēs atdalīties no Kuģa un lidot pati!

- Apšaubāmi.

- Iespējami. Bet, ja man ir taisnība, tad mēs atradām to, ko meklējām. Tā ir izeja uz ārpasauli.

- Kā tā? - Džo jautāja. - Kādas blēņas! Šeit taču nav durvju.

- Bet, ja šo telpu atstumtu no Kuģa, varētu iziet ārā pa durvīm, pa kurām iegājām!

Abas galvas vienlaikus pagriezās pret viņu, tad paskatījās viens uz otru. Džo-Džims atkārtoja savu eksperimentu ar paneli.

- Redzi? - Džims teica. - "Starts". Starts nozīmē palaist Kuģi kustībā.

- Kāpēc tad nekas nenotiek?

- "Atvērtas hermētiskās slūžas". - Tas attiecas uz durvīm, visām durvīm, pa kurām mēs esam te iegājām.

- Pamēģināsim aizvērt?

- Vispirms jāieslēdz Konverters.

- Nu tad ieslēgsim!

- Nesteidzies, nesteidzies. Kas zina, kas notiks tad? Izlidosim, bet atpakaļ nevarēsim atgriezties, ja kas. Tepat arī nomirsim badā.

- Hmm, pareizi. Vajag visu labi apskatīt, visu labi apdomāt.

Klausoties dvīņu strīdā, Hjū uzmanīgi pētīja vadības paneli, mēģinot saprast, kas ir kas.

Ieraudzījis krēsla priekšā, uz paneļa atvilktni, viņš tajā iegrūda roku.

- Paskat, ko es atradu!

- Grāmata? - Džo pajautāja.

- Jā, pie Konvertera vesela kaudze.

- Parādi, - Džims teica.

Hjū atvēra atrasto grāmatu.

- "Zvaigžņu kuģa "Avangards" borta žurnāls" - viņš izlasīja. - "2172. gada 2. jūnijs. Lidojums turpinās ar iepriekšējo kreisēšanas ātrumu. "

- Ko?! - Džo iekliedzās. - Dod apskatīties!

- “3. jūnijs. Lidojums turpinās ar iepriekšējo kreisēšanas ātrumu."

“4. jūnijs. Lidojums turpinās ar iepriekšējo kreisēšanas ātrumu. Plkst.13.00 kapteinis izziņoja apbalvojumu un disciplināro pārkāpumu sarakstu. Skat. Administratīvo žurnālu."

“5. jūnijs. Lidojums turpinās ar iepriekšējo kreisēšanas ātrumu. "

- Iedod man!

- Pagaidiet, - sacīja Hjū. -

“6. jūnijs. 04.31 izcēlās dumpis. jaunākais mehāniķis Hafs ieņēma vairākus klājus un, pasludinājis sevi par Kapteini, pieprasīja sardzei padoties. Sardzes virsnieks pasludināja viņu par arestētu un izsauca uz kajīti Kapteini. Atbilde netika saņemta."

"04.35. Nav sakaru. Sardzes virsnieks aizsūtīja trīs kurjerus, lai brīdinātu Kapteini, kā arī atrastu virssardzes komendantu un Hafu arestētu."

"04.41. Konverters ir atslēgts, esam pārgājuši brīvā lidojumā."

"05.02. Izsūtāmais Leslijs, viens no trim agrāk aizsūtītajiem, atgriezās Vadības kabīnē. Viņš ar vārdiem pateica, ka pārējie divi - Malkolms Jangs un Artūrs Ojers - nogalināti, bet viņu atlaiduši tikai tāpēc, lai piedāvātu sardzei padoties. Nemiernieki mums dod laiku pārdomām līdz 05.15."

Nākamais žurnāla ieraksts bija ar citu rokrakstu.

"05.45, izdarīju visu iespējamo, lai sazinātos ar citām kuģa sardzes maiņām un virsniekiem, taču mani mēģinājumi bija neveiksmīgi. Pamatojoties uz apstākļiem, uzskatu par savu pienākumu atstāt Vadības telpu, nesagaidot maiņu, un pamēģināt atjaunot kārtību apakšējos līmeņos. Tā kā mēs esam neapbruņoti, mans lēmums var izrādīties kļūdains, bet man nav citas izejas. Džims Boldvins, trešās klases pilots, sardzes virsnieks."

- Tas ir viss? - Džo jautāja.

- Nē, - atbildēja Hjū.

"2172. gada 1. oktobris (Aptuveni). Es, Teodors Meisons, bijušais intendantūras dienesta karavīrs, šodien tiku ievēlēts par "Avangarda" kapteini. Kopš pēdējā ieraksta šajā žurnālā daudz kas ir mainījies. Dumpis tika apspiests, vai pareizāk sakot, beidzās pats no sevis. Tā sekas ir traģiskas. Nogalināts viss komandējošais sastāvs, nogalināti visi piloti un inženieri. Tāpēc par kapteini ievēlēja mani - neviena piemērotāka vairs nebija.

Mēs esam zaudējuši apmēram 90 procentus apkalpes. Kopš sacelšanās dienas, jaunie kultūraugu sējumi netika veikti, hidroponiskās saimniecības tika nolaistas, un pārtikas krājumi tuvojas beigām. Starp nemierniekiem, kuri joprojām nav padevušies, jau atzīmēti kanibālisma gadījumi.

Mans galvenais uzdevums ir nodibināt vismaz nelielu kārtību un disciplīnu starp ekipāžas locekļiem. Būs jāatjauno kultūraugu sējumi un jāizveido pastāvīga sardze pie palīgkonvertera, kas tagad ir kļuvis par mūsu vienīgo gaismas, siltuma un enerģijas avotu."

Nākamajam ierakstam datums nebija norādīts.

"Pēdējā laikā man nebija iespējams veikt kārtīgus žurnāla ierakstus. Patiesību sakot, man nav ne mazākās nojausmas, kāds šodien gads un datums. Kuģa pulkstenis jau sen apstājies. Vai nu palīgkonvertera nepareizas darbības, vai ārēja starojuma rezultātā, Konverters nedarbojas pareizi mēs esam zaudējuši radiācijas aizsardzības lauku ap Kuģi. Mans galvenais inženieris apliecina, ka galveno Konverteri varētu atkal iedarbināt, taču mums nav navigatoru. Es mēģināju iemācīties navigāciju pēc saglabātajām grāmatām, bet matemātika man izrādījās par grūtu. Radioaktīvā starojuma dēļ, katrs divdesmitais bērns piedzimst kropls. Esmu ieviesis Spartas kodeksu - šādiem bērniem nevajadzētu dzīvot."

Tālāk atkal:

"Kļūstu vecs un nespēcīgs, pienācis laiks meklēt pēcteci. Esmu pēdējais uz kuģa, kas piedzimis uz Zemes, taču arī pats par to neko daudz neatceros - man bija tikai pieci gadi, kad mani vecāki devās Lidojumā. Es nezinu, cik man tagad ir gadu, bet skaidri saprotu vienu - man līdz Konverterim atlicis pavisam maz."

vēl:

"Ekipāžas cilvēku psiholoģijā notiek kuriozas izmaiņas. Viņi nekad nav dzīvojuši uz planētas, tāpēc laika gaitā viņiem kļūst arvien grūtāk uztvert jebkādus jēdzienus, kas nav tieši saistīti ar Kuģi, vai iedomāties dabas parādības, kas nav saistītas ar dzīvi uz tā. Es atteicos no visiem mēģinājumiem atmodināt viņu iztēli un domas; maz ticams, ka tie būs noderīgi, ja man tāpat nav cerību kādreiz izvest savu ekipāžu no tumsonības. Manu cilvēku dzīve ir smaga, viņi audzē labību tikai tāpēc, lai vēlāk par to karotu, karotu pret atkritēju, kas joprojām slēpjas augšējos klājos, uzbrukumiem. Tad kāpēc sagandēt viņu dvēseles ar stāstiem par labāku dzīvi?"

"Esmu pieņēmis lēmumu nenodot šo žurnālu savam pēctecim. Es labāk to paslēpšu vienīgajā glābšanās laivā, kas palikusi pēc nemiernieku bēgšanas. Tur tas būs drošībā, bet šeit kāds idiots, bez vilcināšanās izmantos to degvielai konverterā. Nesen pieķēru sargu tajā brīdī, kad viņš konverterā iemeta nenovērtējamās "Ārpuszemes enciklopēdijas" pēdējo eksemplāru. Nolādētais muļķis ir analfabēts, nemāk ne lasīt, ne rakstīt. Nepieciešams izdot likumu par grāmatu aizsardzību."

“Šis ir mans pēdējais ieraksts. Es ilgu laiku atliku nākšanu uz šejieni, lai paslēptu kuģa žurnālu drošā vietā - uzkāpt augšējos klājos kļuvis ļoti bīstami. Bet manai turpmākajai dzīvei vairs nav nozīmes, un es gribu nomirt pārliecībā, ka tiks saglabāta patiesā notikumu hronika. Teodors Meisons, Kapteinis. "

Kad Hjū pabeidza lasīt, dvīņi, pretēji savam paradumam, ilgi klusēja. Beidzot Džo ievilka elpu un teica:

- Lūk, kā tas viss bija.

- Žēl viņa, nabadziņa, - Hjū klusi sacīja.

- Kā? Kapteiņa Meisona? Kāpēc?

- Nē, ne jau viņa. Es domāju pilotu Boldvinu. Varat iedomāties, kā viņam bija iziet pa durvīm, aiz kurām viņu gaidīja Hafs.

Hjū nodrebinājās. Viņš bija izglītots cilvēks, taču, neskatoties uz visu savu uzskatu plašumu, viņš neapzināti iztēlojās Hafu - "Hafs bija pirmais, kas iekrita grēkā, Nolādēts viņš uz mūžīgiem laikiem!" - kā būtni, kas ir divu Džo-Džimu augumā, tikpat spēcīgu kā divi Bobo, un ar ilkņiem zobu vietā.

***

Hjū aizņēmās no Ertca vairākus nesējus, kuri piegādāja galvenajam Konverteram karadarbības upuru līķus degvielai, un lika viņiem sanest glābšanās laivā ūdens, pārtikas un masas krājumus konverteram. Viņš par to Narbi neinformēja un arī par atrasto laivu nepateica ne vārda. Kāpēc - nesaprata pats, tikai Narbi viņš vairs neuzticējās.

Tikmēr zvaigzne uz Vadības telpas ekrāna auga un auga, līdz pārvērtās par spilgti mirdzošu disku. Tik spožu, ka sāpēja acis uz to skatoties. Bija mainījusies arī tās atrašanās vieta - tā bija pārvietojusies gandrīz uz centru. Ja kuģis turpinās savu nekontrolējamo dreifu, tas ap zvaigzni aprakstīs hiperbolu un atkal pazudīs kosmosa dziļumos.

Hjū ilgu, ļoti ilgu laiku, aprēķināja lidojuma trajektoriju.

Ja uz kuģa būtu saglabājusies Zemes laika skasitīšana, viņš būtu redzējis, ka viņam ši nolūkam bijušas vajadzīgas vairākas nedēļas. Vēl ilgāk Ertcs un Džo-Džims pārbaudīja viņa aprēķinus un ar grūtībām piespieda sevi noticēt iegūto skaitļu pareizībai - tie šķita vienkārši neiespējami un smieklīgi. Un vēl vairāk laika vajadzēja, lai pārliecinātu Ertcu, ka, lai tuvinātu divus ķermeņus telpā, ir jāpieliek spēks, kas vērsts pretēji vēlamajam, tas ir, no visa spēka jābalstās uz papēžiem, jābremzē un jāsamazina ātrums, jānodzēš inerce. Lai Ertcs tam noticētu, bija nepieciešami vairāki eksperimenti brīvā lidojumā bezsvara stāvoklī. Pats Ertcs vienkārši grasījās palielināt kuģa ātrumu un pilnā gaitā novirzīt to uz zvaigzni.

Hjū un Džo-Džims aprēķināja bremzēšanas spēku, kas būs nepieciešams, lai samazinātu "Avangarda" ātrumu un ievadītu to orbītā ap zvaigzni, lai pēc tam sāktu planētu meklēšanu. Ertcam bija grūti iemācīties uztvert atšķirību starp zvaigzni un planētu. Savukārt Alans nesaprata vispār neko.

- Ja mani aprēķini ir pareizi, - Hjū teica Ertcam, - pienācis laiks paātrināt Kuģa gaitu.

- Galvenais dzinējs gatavs, - Ertcs atbildēja. - Mums jau savākts pietiekami daudz masas.

- Būs jāiet pie Narbi pēc atļaujas.

- Kāpēc tad tas vēl vajadzīgs?

- Viņš taču ir Kapteinis, - Hjū paraustīja plecus.

- Labi. Sauc Džo-Džimu un iesim.

Džo-Džima mājoklī viņi satika Alanu. - Īsais pateica, ka Divgalvis aizgājis pie Kapteiņa, - Alans viņiem paziņoja.

- Lieliski. Mēs tieši gribējām viņu aicināt līdzi. Alan, vecīt, mēs sākam!

- Jau? Nu tad lieliski! - Alans izbolīja acis.

- Nāc mums līdzi pie Kapteiņa.

- Pagaidiet, es tikai brīdināšu savu veceni. - Un viņš aizskrēja uz savu netālo mājokli.

- Galīgi izlaidis to savu sievu, - atzīmēja Ertcs.

- Dažreiz tas no mums nav atkarīgs, - Hjū atbildēja ar promesošu izskatu.

Alans ātri atgriezās, paspējis arī pārģērbties.

- Ejam! - Viņš satraukti iesaucās.

Alans lepni soļoja uz Kapteiņa kabinetu. Tagad viņš kļuvis par nozīmīgu cilvēku - soļo blakus ietekmīgiem draugiem, un apsardze, saproties, sveicina, atdod godu. Sen pagājis laiks, kad viņš bija vienkāršs izsūtāmais.

Bet sargs pie durvīm nepakāpās malā, lai gan, kā parasti, sveicināja.

- Nost no ceļa! - Ertcs asi pavēlēja.

- Klausos, ser, - sargs atbildēja, nekustēdamies no vietas. - Lūdzu, jūsu ieročus.

- Tu ko, nepazīsti Galveno Inženieri, idiots tāds?

- Tieši tā, ser, pazīstu. Lūdzu, atdot ieroci. Tāda ir pavēle.

Ertcs pagrūda viņu ar plecu. Sargs atspērās ar kājām pret grīdu.

- Atvainojiet, ser. Kapteinis stingri pavēlēja visiem, kas ierodas pie viņa, atstāt ieročus pie ieejas. Visiem bez izņēmuma.

- Nolādēts!

- Viņš labi atceras, kas notika ar iepriekšējo Kapteini, - klusi piebilda Hjū. - Viņš ir gudrs, šis mūsu Narbi. - Ar šiem vārdiem viņš izņēma nazi un. atdeva to sargam.

Ertcs paraustīja plecus un izdarīja to pašu. Apjukušais Alans sekoja viņu piemēram, nomērot sargu ar negantu skatienu.

Kad viņi iegāja kabinetā, Narbi sarunājās ar Džo-Džimu.

Dvīņu sejas bija sastingusi drūma izteiksme. Bobo likās kails bez parastajām lingām un nažiem.

- Jautājums slēgts, Džo-Džim, - turpināja Narbi. - Tāds ir mans lēmums. Es jums izrādu pretimnākšanu, norādot iemeslus, kas mani pamudina to darīt, taču jūsu piekrišanai vai noraidījumam nav nozīmes.

- Kas par lietu? - pajautāja Hjū. Narbi pacēla acis.

- Labi, ka tu atnāci, Hjū, citādi tavs draugs mjuts sāk aizmirst, kurš te ir Kapteinis.

- Kas par lietu? - Hjū atkārtoja. - Kas šeit notiek?

- Viņš, - Džims norēcās, bakstīdams ar pirkstu uz Narbi, - izdomājis atbruņot visus mjutus.

- Bet karš taču ir beidzies, vai ne?

- Šādas vienošanās nebija. Mjutiem vajadzēja pievienoties Ekipāžai. Ja tagad atbruņos mjutus, tad Ekipāža visus nogalinās. Ekipāžai naži paliks.

- Pienāks laiks, visus atbruņosim, - pārliecināti noņurdēja Narbi, - bet es to izdarīšu tad, kad uzskatīšu par vajadzīgu. Ko tev vajag, Ertc?

- Pajautā Hjū.

Narbi pagriezās uz Hoilandu.

- Atnācu jums paziņot, kaptein, - Hjū pēc Noteikumiem noskaldīja, - ka mēs plānojam iedarbināt Galveno Dzinēju un pāriet uz kontrolētu lidojumu.

Ja Hjū vārdi arī pārsteidza Narbi, tie nekādā veidā neizraisīja apjukumu.

- Baidos, ka jums būs jāpagaida. Es joprojām neuzskatu, ka būtu lietderīgi ielaist bezsvarā virsniekus.

- Nav arī nekādas vajadzības, - sacīja Hjū. - Sākumā mēs ar Ertcu varam tikt galā paši. Ilgāk gaidīt nedrīkst. Ja mēs nesāksim tagad, tad mūsu paaudzes dzīves laikā, Lidojums netiks pabeigts.

- Nu, un? Ja netiks, tad netiks.

- Ko?! - Hjū iekliedzās. - Narbi, tu ko, nevēlies pabeigt Lidojumu?

- Es negribu neko sasteigt.

- Kas tās par muļķībām, Fin? - jautāja Ertcs. - Kas tev uznācis? Mums patiešām jāsāk.

Narbi klusēdams bungoja ar pirkstiem pa galdu. Tad paziņoja:

- Tā kā šeit tiek izteiktas kaut kādas šaubas par to, kam pieder vara, man jums būs jāpaskaidro, kas ir kas. Hoiland, ciktāl tavas izklaides man netraucēja vadīt Kuģa dzīvi, es biju gatavs pievērt uz tām acis un ļaut tev spēlēties, jo savā veidā tu biji ļoti noderīgs. Bet, tā kā tavas maldīgās idejas kļūst par Ekipāžas disciplīnas grāvējām, kas apdraud Kuģa cilvēku morālo veselību, mieru un drošību, man tās jāpārtrauc.

No pārsteiguma Hjū zaudēja valodu. Beidzot, viņš izspieda:

- Maldīgās? Tu teici "maldīgās"?

- Tieši tā. Tikai psihs vai tumsonīgs reliģisks fanātiķis var noticēt, ka Kuģis pārvietojas. Bet, tā kā gan tev, gan Ertcam bija tas gods saņemt zinātnisko izglītību, un jūs nevaram uzskatīt par tumsoņām, jūs abi neapšaubāmi esat sajukuši prātā.

- Džordana vārdā! - Hjū iesaucās. - Tu taču pats savām acīm redzēji nemirstīgās zvaigznes, un tomēr mūs sauc par prātā jukušiem!

- Ko tas viss nozīmē, Narbi? - Ertcs auksti pajautāja. - Ko tu te veido? Un neskrūvē mums smadzenes, mēs taču zinām, ka pats biji augšā un pārliecinājies, ka Kuģis pārvietojas.

- Es ar interesi vēroju tevi, Ertc, - teica Narbi - Bet nekādi nevarēju saprast: vai tu esi nolēmis izmantot Hoilanda psihozi savās interesēs, vai arī pats esi vājprātīgs, tāpat kā viņš. Tikai tagad man kļuvis skaidrs, ka arī tu esi vājprātīgs.

Erts aizturēja pieaugošo niknumu.

- Esi tik laipns, paskaidro. Tu biji Vadības telpā, un kā tu vari tagad apgalvot, ka Kuģis nekustas?

- Es biju par tevi, kā inženieri, labākās domās, - pasmaidīja Narbi. - Vadības telpa nav nekas cits kā gudra mistifikācija, fokuss. Tu pats redzēji ka gaismas tajā gan ieslēdzas, gan izslēdzas - man jāsaka, ka no inženiertehniskā viedokļa tā ir ļoti ģeniāla ierīce. Acīmredzot, kalpoja kulta grupām, lai ticīgajos pamodinātu bijību pret senajiem mītiem. Bet mums tas nav vajadzīgs. Ekipāžas ticība ir stipra arī bez tā. Tagad Vadības telpa var izraisīt tikai neveselīgas kaislības, tāpēc es to vispār iznīcināšu un durvis kas uz to ved, aizzīmogošu.

Ja Ertcs viņu neapturētu, Hjū būtu sagrābis Narbi aiz rīkles.

- Nomierinies, Hjū, - Ertcs sacīja un turpināja: - Pieņemsim pat, ka Galvenais dzinējs ir tikai mulāža, bet ko tu teiksi par Kapteiņa kajīti? Tur taču tu redzēji īstas zvaigznes, nevis to attēlu.

- Ertc, tu esi vēl stulbāks, nekā es biju domājis! Narbi iesmējās. - Tomēr jāatzīst, ka sākumā kapteiņa kabīne arī mani ieinteresēja, lai gan es nekad neticēju visām šīm zvaigznēm! Bet galvenā vadības telpa man palīdzēja saprast arī to. Kapteiņa kajītē ir tāds pats fokuss. Protams, ļoti atjautīgs inženiertehniskais risinājums. Aiz tā iluminatora ir vēl aptuveni tāda paša izmēra, bet neapgaismota telpa. Uz šīs tumsas fona mazās uguntiņas patiešām rada bezdibenīgas telpas efektu. Princips ir tāds pats kā galvenajā Vadības telpā. Es vienkārši brīnos, ka pats to neesi sapratis. Ja acīmredzamie fakti ir pretrunā ar loģiku un veselo saprātu, tas nozīmē, ka tu tos nepareizi interpretē, tie jums tikai šķiet acīmredzami. Vienīgais patiesi acīmredzamais dabas pamatfakts ir Kuģa realitāte, cieta, nesatricināma, nekustīga pasaule. Viss, kas ir pretrunā ar šo objektīvo realitāti, nav nekas cits kā ilūzija, pašapmāns.

Bruņojies ar šo Mācību, es sāku meklēt man parādītā fokusa noslēpumu un to atradu!

- Tu gribi teikt, - Erts pajautāja, - ka patiešām atradi ceļu uz telpu aiz stikla sienas un savām acīm redzēji mehānismus, kas rada zvaigžņu ilūziju?

- Nē,- Narbi atbildēja, - nebija nekādas vajadzības. Nav jāpārgriež sev pirkstu, lai pārliecinātos, ka nazis ir ass.

- Tā-a, - nostiepa Ertcs. Bet pēc nelielas pauzes pateica:

- Piedāvāju kompromisu. Ja mēs ar Hjū patiešām esam jukuši prātā, tad no mums nekāds kaitējums neradīsies, ja tikai ​​mēs turam mēli aiz zobiem. Bet mēs pacentīsimies iedarbināt Dzinēju un pierādīt, ka Kuģis tomēr pārvietojas. Ja nekas neiznāks, tev bija taisnība, un mēs kļūdījāmies.

- Kapteinis nekaulējas, - atcirta Narbi. - Tomēr es pārdomāšu tavu priekšlikumu. Jūs esat brīvi.

Ertcs, aizturēdams sašutumu, pagriezās, lai dotos prom, bet viņa skatiens atdūrās uz Džo-Džima akmenscietajām sejām.

- Bet kā tad ar mjutiem? - pajautāja Galvenais Inženieris. - Kāpēc tu atļaujies tā izturēties pret Džo-Džimu? Neaizmirsti, ka kļuvi par kapteini, tikai pateicoties viņa vīriem.

Uz mirkli Narbi zaudēja savaldību, un viņa sejā pazuda pašapzinīgā pārākuma maska.

- Nejaucies manās darīšanās, Ertc. Es neļaušu šeit turēt bruņotu mežoņu bandas. Tas ir mans galīgais lēmums.

- Ar sagūstītajiem vari darīt ko gribi, - sacīja Džims, - bet mana vienība ieročus nenoliks. Tāds ir mans galīgais lēmums. Viņiem visiem tika solīts labs ēdiens līdz mūža galam, ja viņi karos par tevi. Mēs neatbruņosimies.

Narbi nomērīja viņu ar skatienu.

- Džo-Džim, - viņš teica. - Es vienmēr esmu domājis, ka labs mjuts ir miris mjuts. Tu tagad dari visu, lai mani nostiprinātu šajā atzinumā. Es domāju, ka jums būs interesanti uzzināt, ka uz šo brīdi jūsu banda jau ir atbruņota un iznīcināta.

Vai sargi ielauzās pēc kādas zīmes vai pēc iepriekš dotas pavēles, bija grūti saprast. Nažu asmeņi iebakstīja pārsteigto neapbruņoto asinsbrāļu mugurās.

- Arestēt viņus, - Narbi pavēlēja. Bobo iespiedzās un ar skatienu pajautāja Džo-Džimam, ko darīt.

- Ņem, Bobo! - iekliedzās Džo. Iespēris sargam, kurš turēja viņu, punduris lēca uz cilvēku, kurš turēja nazi pie Džo-Džima muguras.

Apjukumā tas pazaudēja dārgu pussekundi. Notriecis viņu uz grīdas ar dūres sitienu vēderā, Džo-Džims izrāva no viņa rokām nazi.

Hjū vārtījās pa grīdu, ar savu pretinieku, sagrābis roku, kas turēja ieroci. Džo-Džims ietrieca sargā nazi, un Hjū pielēca kājās, jau ar nazi rokā. Divgalvis paskatījās apkārt un ieraudzīja četru cilvēku kaudzi - Ertcu, Alanu un vēl divus.

Dūra viņš izdarīja uzmanīgi, lai nesajauktu, kura galva pieder pie kāda ķermeņa.

- Paņemiet viņu nažus, - viņš pavēlēja draugiem, kuri piecēlās kājās.

Viņa vārdi noslīka mežonīgā kliedzienā. Bobo, kuram nebija izdevies ienaidniekam atņemt ieroci, ķērās pie sava dabiskā ieroča.

Ar zobiem sadragātā sarga seja, pārplūda asinīm.

- Kur ir viņa nazis? - Džo jautāja.

- Nevaru aizsniegt, - Bobo vainīgi atbildēja. Iemesls bija acīmredzams - nazis rēgojās no pundura labās lāpstiņas.

Džo-Džims viegli pavilka aiz roktura. Asmens bija iesprūdis dziļi un laukā nenāca.

- Vari paiet?

- Protams, - Bobo noķērcās.

- Lai pagaidām paliek brūcē. Alan! Aiz manis! Hjū un Bill piesedziet no aizmugures. Bobo - centrā.

- Kur Narbi? - pajautāja Ertcs, piespiežot roku pie pāršķeltā vaiga.

Bet Narbi bija pazudis - izslīdēja pa durvīm aiz sava galda.

Un šīs durvis izrādījās aizslēgtas no ārpuses.

Klerki aizbēga kur kurais, kad asinsbrāļi ielauzās uzgaidāmajā telpā. Džo-Džims iegrūda krūtīs nazi sargam pie durvīm, pirms tas paspēja sacelt trauksmi. Ātri savākuši ieročus, viņi metās uz augšējiem līmeņiem.

Divus klājus virs neapdzīvotām teritorijām Bobo sāka streipuļot un pakrita. Džo-Džims piecēla viņu kājās. - Izturēsi?

Punduris klusēdams pamāja, uz lūpām viņam parādījās asiņu burbuļi. Pēc vēl divdesmit klājiem kļuva skaidrs, ka Bobo nevar tālāk paiet, lai gan viņu balstīja visi pēc kārtas. Gravitācija jau bija manāmi zemāka. Alans saņēmās un pacēla stiprinieku kā bērnu. Viņi turpināja kāpt augšup. Alanu nomainīja Džo-Džims. Viņi turpināja kāpt augšup. Džo-Džimu nomainīja Ertcs. Tad Ertcu nomainīja Hjū.

Visbeidzot viņi sasniedza līmeni, uz kuru bija pārcēlušies pēc apvērsuma. Hjū, nolicis Bobo uz grīdas, devās mājokļu virzienā, bet Džo-Džims viņu apturēja.

- Uz kurieni tu?

- Uz mājām, kurp tad vēl?

- Paskat kāds muļķis. Tieši tur viņi tevi arī meklēs.

- Kurp tad lai dodas?

- Kuģī mums vairs vietas nav. Pienācis laiks no šejienes pazust.

- Iesim uz laivu.

- Pareizi, - Ertcs piekrita. - Tagad pret mums pavērsīsies viss Kuģis.

- iespēja uz glābiņu visai apšaubāma, bet citas tāpat nav, - Hjū padevās. Un atkal viņš pievērsās mājokļiem.

- Mums taču uz citu pusi! - Džims uzkliedza.

- Jāpaņem mūsu sievietes.

- Pie Hafa sievietes! Tevi taču noķers. Nedrīkst tērēt ne mirkli!

Bet Ertcs un Alans jau skrēja aiz Hjū.

- Labi, - Džims nošķaudīja viņiem pakaļ, - skrieniet pakaļ savām sievietēm. Bet pasteidzieties.

Džo-Džims apsēdās, balstīdams pundura galvu klēpī, un uzmanīgi viņu apskatīja. Bobo seja bija kļuvusi pelēka, un asinis, kā milzīgs sarkans plankums, izplūda zem viņa labās lāpstiņas. Viņš nopūtās un paberzēja galvu pret Džo-Džima augšstilbu.

- Bobo noguris, saimniek.

Džo-Džims noglāstīja viņa galvu, - Pacieties, - teica Džo, - tagad sāpēs.

Pacēlis ievainoto, Džo-Džims izvilka nazi. Uzreiz straumē izplūda asinis.

Džo-Džims paskatījās uz nāvējoši garo asmeni un novērtēja brūces dziļumu.

- Viņam neizdzīvot, - Džo nočukstēja.

Džims ieskatījās brālim acīs.

- Tātad?

- Jā, - Džo pamāja.

Džo-Džims pabakstīja ar no brūces izvilkto nazi sev augšstilbā, taču bija neapmierināts un izvēlējās vienu no savējiem ārkārtīgi asajiem. Ar kreiso roku viņš pacēla Bobo zodu un pavēlēja:

- Skaties uz mani, Bobo.

Bobo pacēla acis uz viņu, mēģinot kaut ko pateikt. Džo nenovērsa no viņa skatienu.

- Bobo ir lielisks, Bobo ir stiprs. Bobo ir pats labākais...

Punduris vāji pasmaidīja. Nazis pārcirta kakla vēnu, neskarot rīkli.

- Bobo ir pats labākais, - Džo atkārtoja.

Bobo atkal smaidā atdarīja lūpas. Kad pundura skatiens aizmiglojās un viņš pārstāja elpot, Džo-Džims piecēlās un devās virzienā, no kura gaidīja atgriežoties pārējos. Pa ceļam viņš pārlūkoja visus savus ieročus, pielāgojot tos tā, lai būtu ērtāk ar tiem rīkoties.

Hjū aizelsies izskrēja viņam pretī.

- Iznāca aizkavēties, - viņš paskaidroja, atvilkdams elpu. - Sīkais ir miris. Un neviena no jūsu cīnītājiem arī tur vairs nav. Acīmredzot Narbi nemeloja, viņi tiešām nogalināti. Paņem šo. Un viņš pasniedza Džo-Džimam garo nazi un speciāli izgatavotās bruņas ar lielo režģu ķiveri, kas spēja aizsegt abas galvas uzreiz.

Ertcs, Alans un Hjū arī uzvilka bruņas. Džo Džims pamanīja svaigu zilumu uz Hjū jaunākās sievas lūpas. Viņa izturējās mierīgi, bet viņas acīs plosījās vētra. Vecākā sieva Hloja visu uztvēra mierīgāk. Ertca sieva klusi šņukstēja, Alana sieva bija tikpat drosmīga kā viņas saimnieks.

- Kā Bobo? - pajautāja Hjū, palīdzot Džo-Džimam uzvilkt bruņas.

- Bobo vairs nav.

- Saprotu. Nu ko, ejam.

Viņiem bija grūti iet, sievietes nebija pieradušas pie bezsvara. Starpsienā, kas atdalīja laivas slūžas no kuģa, slēpņa nebija, lai gan Džo šķita, ka viņš pamanījis cilvēku, kurš ienira caur lūku. Bet viņš to nevienam, izņemot brāli, nepateica.

Durvis atkal iestrēga, bet Bobo vairs nebija ar viņiem. Vīrieši atspiedās pret tām visi kopā. Beidzot durvis padevās.

- Grūd iekšā sievietes, - Džims pavēlēja.

- Un ātrāk, ātrāk, - Džo piebilda. - Viesi ieradušies.

Viņš skatījās apkārt, kamēr brālis noņēmās ar durvīm. Kliedzieni no koridora dzīlēm apstiprināja viņa vārdus.

Džo-Džims piesedza aizmuguri, kamēr pārējie sagrūda sievietes laivā. Alana jaunākā sieva, kā vienmēr, vispiemērotākajā brīdī kļuva histēriska un centās skriet atpakaļ, taču bezsvarā to bija grūti izdarīt. Hjū viņai no sirds iespēra un iegrūda laivā.

***

Džo-Džims meta nazi, lai apstādinātu uzbrūkošos ienaidniekus. Pusducis uzbrucēju atsprāga atpakaļ. Tad, acīmredzot pēc komandas, vienlaikus gaisu pāršķēla seši naži.

Džims sajuta triecienu, taču sāpju nebija. Viņš nodomāja, ka nazis trāpījis pa bruņām.

- Šķiet, ka tiksim cauri Džo! - Viņš uzkliedza, bet atbildi nedzirdēja. Džims pagrieza galvu pret brāli. Dažas collas no acīm no ķiveres režģa rēgojās nazis. Tās asmens bija dziļi ietriecies Džo sejā. Džo bija miris.

Pa durvīm izliecās Hjū.

- Pasteidzies, Džo-Džim!

- Aizver durvis! - Džims atcirta.

- Bet ...

- Taisi ciet durvis, tev saka! - Ar šiem vārdiem Džims viņu atgrūda un pats aizcirta durvis.

Hjū tikai pa acu galam pamanīja sejā iestrēgušo nazi. Tad viņš dzirdēja, kā pagriežas svira.

Džims uzbrucējus sagaidīja aci pret aci. Ar neparasti smagām kājām atgrūdies no starpsienas, viņš metās pret ienaidniekiem, ar abām rokām sagrābis savu briesmīgo asmeni. Uz viņu bira ienaidnieku naži, bet atlēca no tērauda bruņām. Viņš sagrieza savu asmeni un vienu sargu gandrīz pārcirta uz pusēm.

- Par Džo!

Trieciens viņu atsvieda malā. Viņš apgriezās gaisā, iztaisnojās un atkal atvēzējās.

- Par Bobo!

Ienaidnieki nāca pār viņu no visām pusēm. Aplenkts, viņš cirta kam pagadās, lai tikai trāpītu.

- Un šis, uzkodām, par mani!

Nazis ietriecās augšstilbā, bet viņš to pat nepamanīja.

- Viens par visiem!

Kāds uzlēca viņam uz muguras. Nav svarīgi, re kur vēl viens viņam priekšā, tērauds viņu paņems ne sliktāk, kā jebkuru citu.

- Visi par vie... - viņš nepabeidza.

***

Hjū mēģināja atvērt durvis, kas bija aizslēgtas no ārpuses, bet tas viņam neizdevās. Ja šeit arī bija mehānisms, kas kontrolē durvis, tad kur to lai atrod? Viņš pielika ausi pie tērauda plāksnes, bet hermētiskās durvis skaņas cauri nelaida. Ertcs parāva viņu aiz rokas.

- Kur ir Džo-Džims?

- Palika tur.

- Ko?! Ātri atver durvis, ievilksim viņu šeit.

- Nevaru, tās vairs nepadodas. Viņš gribēja palikt tur, pats aizcirta durvis.

- Bet mums viņš jāizglābj, mēs taču esam asins brāļi!

Pēkšņi Hjū saprata.

- Tāpēc jau arī viņš palika, - Hjū klusi sacīja un izstāstīja Ertcam redzēto. - Priekš viņa Lidojums beidzies. Ej pie Konvertera, Vill. Mums būs vajadzīga enerģija.

Viņi izgāja caur slūžām un aizvēra aiz sevis pēdējās durvis.

- Alan, - uzkliedza Hjū, - sadzen sievietes stūrī, lai nemaisās pa kājām!

Sēdēdams pilota sēdeklī, viņš izslēdza gaismas. Iedegās uzraksts: "Dzinējs gatavs startam". Ertcs savu darbu bija padarījis.

- Aiziet! - Hjū sev pateica un nospieda pogu zem uzraksta "Starts".

Trieciens, sliktas pašajūtas lēkme, un viņš ar šausmām sajuta, ka viss sāka griezties. Kā viņš varēja zināt, ka atveras palaišanas šahta?

Logs viņu priekšā piepildījās ar zvaigznēm. Viņi lidoja! Bet daļu ekrāna aizsedza milzīga, bezveidīga masa, kuru Hjū nekad nebija redzējis, skatoties uz zvaigznēm caur kapteiņa kajītes iluminatoru. Sākumā viņš nespēja saprast, kas tas ir, bet, kad beidzot to aptvēra, viņu pārņēma bijība - tas bija Kuģis, un viņš skatījās uz to no ārpuses! Kaut arī viņa prāts jau sen bija aptvēris kuģa patieso būtību, doma, ka viņš redzēs Kuģi no ārpuses, nekad nebija ienākusi prātā. Zvaigznes - jā, planētas virsmu - jā, viņš tam bija gatavs, bet Kuģa ārējā virsmu... Hjū ar grūtībām atguvās no šoka.

- Kas tas ir? - pajautāja Alans.

Hoilands mēģināja paskaidrot. Alans tikai papurināja galvu.

- Nesaprast man to.

- Nekas. Pasauc Ertcu. Un arī sievietes, mēs parādīsim viņiem.

- Labi. Bet tikai, - pēkšņi Alanā sāka runāt veselais saprāts, - sievietēm to rādīt nedrīkst. Nobīsies, muļķes, viņas taču nekad nav redzējušas zvaigznes.

Veiksme, senču inženierijas ģēnijs un zināšanu druskas. Laimējās, ka Kuģis atradās pie zvaigznes ar planētu sistēmu, paveicās, ka viņi spēja startēt laivu; paveicās, ka Hjū spēja aptvert vadības paneļa nozīmi, pirms viņi būtu aizmaldījušies dziļajā kosmosā un nomiruši badā.

Senču ģēnijs nodrošināja viņu laiviņu ar milzīgu enerģijas daudzumu un lielu ātrumu. Tās veidotāji paredzēja, ka zvaigžņu ceļotājiem tas viss būs vajadzīgs izpētes ekspedīcijām zvaigznes sistēmā, uz kuru devās "Avangards". Viņi bija uzbūvējuši glābšanas laivu ar maksimālu drošības rezervi, un Hjū šo rezervi izmantoja līdz galam.

Viņiem arī paveicās, ka viņi startēja no Kuģa, planētu pievilkšanas sfērā, un orbīta, pa kuru Hjū virzīja laivu, sakrita ar planētu orbītām. Aprakstot elipsi, viņš stūrēja uz milzīgu planētu. Hjū ilgi manevrēja, aizmirsist par miegu un ēdienu, lai nokļūtu orbītā ap to, bet beidzot pienāca tik tuvu, ka ieraudzīja tās pavadoņus. Veiksme viņu pavadīja līdz galam. Savā neziņā viņš bija iecerējis nolaisties uz šīs gigantiskās planētas. Ja viņam tas izdotos, viņi visi nodzīvotu tieši tik ilgi, cik nepieciešams, lai atvērtu ārējo lūku. Bet izmisīgie manevri, mēģinot nokļūt orbītā ap planētu, bija apēduši gandrīz visu degvielu Konverterā.

Ieracies senajās grāmatās, Hjū bez atpūtas risināja un risināja senču sastādītos vienādojumus, lai noteiktu ķermeņu kustības likumus, skaitīja un pārstāstīja, izvedot no pacietības pat vienmēr mierīgo Hloju. Otrā sieva, kas tā arī bija bez vārda, turējās no viņa pa gabalu.

Bet visās saņemtajās atbildēs tika pateikts, ka, lai sasniegtu lielo planētu, degvielai viņam būs jāziedo dažas no šīm nenovērtējamajām grāmatām, pat ja viņi sabāztu Konvertrā visus savus apģērbus un ieročus. Viņš drīzāk iebāztu Konverterā savas sievas. Galu galā Hjū nolēma nosēdināt kuģīti uz viena no planētas pavadoņiem.

Un atkal veiksme, tik neticama sagadīšanās, ka grūti tam noticēt. Milzu planētas pavadonis izrādījās apdzīvojams. Bet padomājiet paši - tādas planētas, kā mūsu Zeme, parādīšanās arī prasa tikpat neticamu apstākļu kombināciju. Arī mūsu pašu pasaule zem kājām pieder kategorijai "Tā nemēdz būt!". Tās pastāvēšanas varbūtība ir smieklīgi maza.

Tātad Hjū Hoilandu pavadīja tieši šāda veida veiksme - neticama veiksme.

Zemes senču ģēnijs pabeidza darbu. Lai gan Hoilands bija apguvis manevrēšanu kosmosā, viņš, nolaižoties, noteikti būtu sadragājis jebkuru kuģi, kas bija būvēts pirms "Avangarda". Tomēr "Avangarda" konstruktori zināja, ka šos kuģīšus vadīs labākajā gadījumā otrās paaudzes piloti, un būvēja tos balstoties uz šī pieņēmuma.

Hjū iestūrēja kuģīti atmosfērā un ar uzvarētāja izskatu ievadīja to kursā, kas visus būtu nogādājis tieši kapā, ja kontroli nebūtu pārņēmis autopilots.

Hjū triņājās krēslā un lamājās tā, ka pat Alanam lika novērsties no iluminatora un pārnest savu pārsteiguma pilno planētas apbrīnu uz draugu. Bet draugs, par laimi, vairs nespēja atgūt kontroli pār kuģīti. Lai ko viņš mēģinātu darīt, laiva lidoja pati un tūkstoš pēdu augstumā iegūla kursā, kas bija paralēls planētas virsmai.

- Hjū, zvaigznes vairs nav redzamas.

- Pats redzu.

- Džordan, kas tagad notiks? Kur tās pazuda, Hjū?

Hjū uzkliedza Alanam.

- Nezinu, un negribu zināt! Lasies uz aizmuguri pie sievietēm un neuzbāzies ar idiotiskiem jautājumiem.

Alans negribīgi aizgāja, skatoties iluminatorā uz skaidrām debesīm un planētas virsmu. Viņam bija interesanti, bet ne vairāk, viņš jau sen bija zaudējis spējas brīnīties.

Tikai pēc kāda laika Hjū saprata, ka instrumentu grupa, ar kuru viņš nekad iepriekš nebija mēģinājis manipulēt, nesaprotot to mērķi, arī dod autopilotam rīkojumu piezemēties. Kā izrādījās pēc izmēģinājumiem un kļūdām, Hjū nolaišanās vietu izvēlējās gandrīz nejauši. Bet nemirkšķinošās autopilota stereo acis nepārtraukti padeva informāciju selektora ierīcei, kas to pārbaudīja un pieņēma lēmumu. Kuģis klusi piezemēsies prērijā netālu no meža malas. Ertcs metās pie Hoilanda.

- Kas notika, Hjū?

Hjū ar nogurušu roku pamāja iluminatora virzienā.

- Esam ieradušies.

Viņš bija pārāk izsmelts gan garīgi, gan fiziski, lai atzīmētu nosēšanos ar kaut kādu svinīgu ceremoniju. Cīņu gadi, kuru būtību viņš pats saprata vairāk nekā neskaidri, izsalkums un slāpes, gadiem ilgie centieni,bija aprijuši viņa dvēseli, gandrīz neatstājot spējas piedzīvot prieku, kad viņš beidzot panāca savu un sasniedza savu mērķi. Bet viņi bija nolaidušies un pabeiguši Džordana uzsākto lidojumu. Hjū jutās ne gluži laimīgs, bet apmierināts un bezgalīgi noguris.

- Iziesim? - pajautāja Ertcs.

- Labi.

Alans piegāja, kad viņi vēra vaļā lūku, aiz viņa drūzmējās sievietes.

- Esam atlidojuši, Kapteini?

- Aizveries, - atcirta Hjū.

Sievietes skatījās iluminatorā. Alans lepni un nepareizi viņām skaidroja, kas un kā. Ertcs atvēra ārdurvis. Viņi ieelpoja svaigo gaisu.

- Auksts, - sacīja Ertcs.

Patiesībā temperatūra labākajā gadījumā bija piecus grādus zemāka par nemainīgo temperatūru uz "Avangarda" klāja. Bet no kurienes Ertcam bija zināt, kas ir laika apstākļi?

- Muļķības, - nomurmināja Hjū, neapzināti noskaities par vismazāko “savas” planētas kritiku.

- Tev tikai tā šķiet.

- Varbūt, - Ertcs nestrīdējās.

Iestājās neērta pauze.

- Iesim, - viņš beidzot pateica.

- Iesim.

Pārvarot neizlēmību, Hjū viņu atgrūda un nolēca lejā. Līdz zemei bija tikai piecas pēdas.

- Leciet, šeit ir lieliski!

Viņam pievienojās Ertcs. Abi neviļus piespiedās Kuģim.

- Pasaule ir milzīga, - Ertcs nočukstēja.

- Mēs taču zinājām, ka tā ir tieši tāda, - norūca Hjū, uztraucoties par viņu sagrābušo zaudējuma sajūtu.

- Hei! - Alans uzmanīgi paskatījās ārā. - Var kāpt lejā?

- Lec!

Alans vienā lēcienā pievienojās viņiem.

- Tas tik ir ko vērts! - Viņš nosvilpās. Viņu pirmā izkāpšana beidzās apmēram piecdesmit pēdu attālumā no kuģa. Viņi gāja barā, skatoties sev zem kājām, lai nepakluptu un nenokristu uz šī dīvainā, nelīdzenā klāja. Viss bija normāli, bet Alans pacēla galvu un pēkšņi pirmo reizi mūžā vairs neredzēja griestus virs savas galvas. Reibonis un akūta agorafobijas lēkme. Viņš ievaidējās, aizvēra acis un nokrita no kājām.

- Kas noticis? - pajautāja Ertcs un arī pacēla acis.

Lēkme nogāza arī viņu.

Hjū cīnījās ar reiboni. Bailes un sāpes nometa viņu uz ceļiem, bet, atbalstījis roku uz zemes, viņš centās piecelties. Viņam bija vieglāk - viņš tik ilgi caur iluminatoru bija skatījies uz planētas bezgalīgajiem plašumiem.

- Alan! - Atspiedusies uz lūkas malas uzkliedza sieva. - Alan! Atgriezies!

Alans atvēra vienu aci, paskatījās uz Kuģi un uz vēdera rāpoja uz to.

- Alan! - Hjū pavēlēja. - Beidz! Apsēdies!

Alans paklausīja ar cilvēka izskatu, no kura tiek prasīts pārāk daudz.

- Atver acis!

Alans piesardzīgi atvēra acis, bet steigšus atkal aizmiedza.

- Pasēdi mierīgi, un atjēgsies, - piebilda Hjū. - Man jau pārgāja.

Lai to pierādītu, viņš iztaisnojās pilnā augumā. Joprojām reiba galva, bet viņš stāvēja. Ertcs, kurš iepriekš gulēja ar seju pret zemi, piecēlās un apsēdās.

Saule bija izgājusi caur zenītu. Bija pagājis tik daudz laika, lai labi paēdušais justos atkal izsalcis, bet viņi nekad nebija paēduši labi. Izkāpt sievietes viņi pierunāja ārkārtīgi vienkāršā veidā - izmetot tās ar kājas spērienu.

No Kuģa attālināties viņi baidījās un saspiedās barā. Bet vīrieši jau bija pieraduši un pastaigājās apkārt pat vieni paši. Sievietēm redzot, Alanam nebija bail attālināties no kuģa pat piecdesmit jardu. Vienā no šīm demonstrācijām viņš pamanīja mazu dzīvnieciņu, kurš ļāva ziņkārībai pārvarēt piesardzību. Alana nazis viņu notrieca, un dzīvnieks nogāzās zālē. Paķēris trekno liemeni aiz ķepām, Alans ar lepnumu pieskrēja pie Kuģa.

- Skaties, Hjū, skaties! Labs ēdiens!

Hjū atzinīgi paskatījās uz viņu. Pirmais bailes bija pagājušas, un tagad viņu pārņēma silta sajūta, it kā viņš beidzot būtu atgriezies savās tālajās mājās.

- Pareizi, - viņš piekrita. - Labs ēdiens. Tagad, Alan, mums vienmēr būs daudz laba ēdiena.