Visuma pabērni

I. DAĻA VISUMS

- Uzmanīgi, mjuts!

Dzelzs gabals ietriecās starpsienā tieši virs Hjū galvas ar tādu spēku, ka tad, ja lingotājs būtu trāpījis, tas noteikti būtu izdūries cauri galvaskausam. Hjū Hoilands strauji pieliecās, ar kājām atgrūdās no grīdas un, aizlidojis pa koridoru vairākus metrus, izrāva nazi.

Pie pagrieziena pārmetis gaisā kūleni, viņš nostājās uz kājām. Koridors aiz pagrieziena bija tukšs. Viņu panāca abi biedri.

- Aizgāja? - jautāja Alans Mahonejs.

- Aizgāja, - Hoilands atbildēja. - Redzēju, kā ienirst lūkā. Šķiet, viņam bija četras kājas.

- Četras vai divas, mums tagad vienalga, to mjutu nenoķert, - pateica Morts Tailers.

- Ko vēl ne, tvarstīt te viņu! - Mahonejs atsaucās. - Kāda Hafa dēļ viņš mums vajadzīgs!

- Es gan labprāt būtu viņu noķēris, lai pēc tam par šo to aprunātos, - atbildēja Hoilands. - Zvēru pie Džordana, ja viņš būtu trāpījis divas collas zemāk, būt man Konverterā.

- Beidz te zaimot ik pēc diviem vārdiem, - Tailers pārmetoši sacīja. - būtu tevi dzirdējis Kapteinis! - Un viņš godbijīgi pielika plaukstu pie pieres, kā jau tas pienākas pie Kapteiņa pieminēšanas.

- Džordana dēļ, - Hoilands asi atcirta, - nekļūsti pārgudrs, Mort. Tevi vēl nav paaugstinājuši par Zinātnieku, un es diez vai esmu mazāk dievbijīgs par tevi, un neredzu grēku, ja reizēm ļauju vaļu jūtām. Pat Zinātnieki tā izsakās, kad sadusmojas, pats esmu dzirdējis.

Tailers jau atvēra muti, bet tomēr paklusēja.

- Klausies, Hjū, - Mahonijs saķēra Hoilanda roku. - Labāk iesim no šejienes prom. Mēs vēl nekad neesam uzkāpuši tik augstu. Es gribu atgriezties tur, kur ir normāls smagums.

Hoilands, žnaudzot naža rokturi, ar nepacietību skatījās uz lūku, kurā pazuda ienaidnieks.

- Labi, mazais, - viņš piekrita. - Priekšā garš ceļš, patiešām laiks atgriezties.

Viņš pagriezās un devās uz lūku, caur kuru viņi bija uzkāpuši šajā līmenī. Augšup bija jākāpj pa stāvām kāpnēm, bet tagad Hjū vienkārši atgrūdās no lūkas vāka un sāka lēnām nolaisties uz klāja piecpadsmit pēdas zemāk.

Tailers un Mahonejs sekoja viņam. Tā viņi laidās lejā - caur desmitiem lūku un draudīgiem, vāji apgaismotiem klājiem. Ar katru reizi lēciens nedaudz paātrinājās, un viņi piezemējās nedaudz smagāk. Beidzot Mahonejs neizturēja:

- Hjū, beigsim lekt. Es sadauzīju kāju. Tālāk kāpsim pa kāpnēm.

- Labi, bet tas prasīs vairāk laika. Starp citu, vai mums vēl tālu?

- No šejienes līdz fermai kādi septiņdesmit klāji, - atbildēja Tailers.

- Kā tu to zini? - Mahonejs aizdomīgi apjautājās.

- Zinu, jo skaitīju, tu, muļķagalva.

- Stāsti vien! Skaitīt prot tikai Zinātnieki. Domā, ja tevi māca lasīt un rakstīt, tu jau zini visu?

Hoilands iejaucās, pirms arguments pārvērtās strīdā:

- Aizveries, Alan. Varbūt viņš tiešām prot skaitīt. Morts šādās lietās ir meistars. Un, spriežot pēc smaguma, viņam taisnība.

- Bet vai saskaitīt asmeņus manā nazī viņš nevēlas? - Alans negribēja piekāpties.

- Aizveries, tev saka. Tu ko. Likumu nezini? Ārpus ciemata dueļi ir aizliegti.

Klusēdami viņi turpināja savu ceļu, viegli skrienot pa kāpnēm, līdz pieaugošā gravitācija viņus piespieda pāriet soļos. Drīz parādījās spilgti apgaismots līmenis, kur attālums starp klājiem bija divreiz lielāks nekā augšā. Gaiss šeit bija mitrs un silts.

- Beidzot... - sacīja Hjū. - Tomēr es neredzu mūsu fermu. Laikam atnācām no otras puses.

- Lūk, tur ir kāds fermeris, - norādīja Tailers. Iebāzis mazos pirkstiņus mutē, viņš uzsvilpa un tad uzkliedza: - Ei, draugs? Kur mēs esam atnākuši?

Zemnieks bez steigas aplūkoja visus trīs, pēc tam paskaidroja, kā atrast Galveno Ceļu, kas ved uz viņu ciematu. Viņi enerģiskā solī nostaigāja pusotru jūdzi pa plašu, diezgan ļaužu pilnu tuneli. Pārsvarā viņiem pretī nāca zemnieki, stumdami sev pa priekšu piekrautus ratus. Tad viņi ieraudzīja nestuvēs cienīgi šūpojamies kādu zinātnieku, kuras nesa četri liela auguma kalpi. Viņa ieroču nesējs gāja pa priekšu, izgrūstīdams no ceļa vienkāršos ļautiņus ... Bet drīz visi trīs ieradās sava ciemata kopīgajā pulcēšanās vietā - plašā telpā, kas bija trīs klāju augstumā. Šeit viņi izšķīrās. Hjū devās uz kadetu kazarmām, neprecētajiem jauniešiem, dzīvojošiem atsevišķi no vecākiem.

***

Viņš nomazgājās, pēc tam devās pie sava tēvoča Edvarda Hoilanda, pie kura strādāja par ēdienu. Kad Hjū ienāca pa durvīm, tante uz viņu paskatījās, taču neko neteica: sievietei pienācās klusēt.

- Sveiks, Hjū, - sacīja tēvocis. - Atkal klaiņo apkārt?

- Labu ēdienu, tēvoc ... Protams, klaiņoju ...

Eduards Hoilands, solīds, līdzsvarots cilvēks, iecietīgi pasmīnēja:

- Nu, kur tad bijāt, ko redzējāt?

Tante klusi izslīdēja pa durvīm un atgriezās ar vakariņām priekš Hjū, nolika viņam priekšā šķīvi, taču viņam pat prātā nenāca pateikties par šīm rūpēm. Pirms atbildēt, viņš norija kodumu.

- Bijām augšā. Nokļuvām gandrīz līdz bezsvaram. Bet tad mjuts gandrīz izšķaidīja man galvaskausu.

Tēvocis pasmīnēja:

- Lauzīsi kaklu šajos graustos, puis. Būtu labāk darījis mājas darbus un gaidījis dienu, kad nomiršu, un atstāšu visu tev.

Hjū sejā parādījās spītīga sejas izteiksme.

- Vai tad tev nebūtu interesanti, tēvoc?

- Man? Nu, kad biju jauns, es arī daudz klaiņoju. Izstaigāju visu Galveno Ceļu, pēc tam atgriezos ciematā... Un vēl esmu bijis Tumšajā Sektorā, kur mjuti bezmaz ķēra pie papēžiem. Redzi rētu?

Hjū bija redzējis šo rētu ne reizi vien, un tēvoča stāsts viņam jau bija apnicis līdz nelabumam. Padomājies tik, kāds varoņdarbs, reiz pagājies pa Galveno Ceļu! Pats Hjū gribēja pabūt visur, visu apskatīt un visu iemācīties. Vismaz augšējos līmeņos. Ja jau cilvēkam nebūtu lemts kāpt tik augstu, kāpēc tad Džordanam vajadzēja tos radīt?

Bet šīs domas viņš paturēja pie sevis un turpināja ēst. Edvards Hoilands nomainīja tēmu:

Man vajag apmeklēt Liecinieku. Džons Bleks paziņoja, ka esmu viņam parādā trīs cūkas. Gribi doties kopā ar mani?

- Vispār, laikam jau ne. Lai gan jā, aiziešu.

- Tad pasteidzies.

Pa ceļam viņi iegāja kazarmās, un Hjū atprasījās, lai dotos kopā ar tēvoci, darīšanās.

Liecinieks dzīvoja mazā, smirdīgā telpā komūnas malā, kur viņš bija viegli pieejams visiem, kam bija vajadzīgi viņa pakalpojumi. Viņš sēdēja uz sliekšņa, ar nagu rakājoties zobos. Viņa māceklis, pūtains, tuvredzīgs pusaudzis, tupēja aiz viņa uz ceļgaliem.

- Labu ēdienu, - sacīja tēvocis.

- Un arī tev labu ēdienu, Edvard Hoiland. Ieradies darīšanās vai vienkārši sastādīt kompāniju vecam vīram?

- Gan tā, gan citādi, - diplomātiski atbildēja tēvocis un pēc tam izklāstīja savas vizītes būtību.

- Tātad, kur te problēma? - teica Liecinieks. - Līgumā skaidri pateikts:

"Džons Bleks iedeva Edvardam auzas, lai Eds atvestu viņam cūkas.

Kad sivēni paaugsies, divi no viņiem Džonam tiks piešķirti."

- Sivēni ir paaugušies, Edvard Hoiland?

- Paaugušies, - tēvocis atbildēja. - Bet Bleks prasa trīs, nevis divus.

- iesaki viņam aukstu kompresi uz galvas. Liecinieks ir pateicis savu vārdu, - un večuks smalki iesmējās.

Abi mazliet papļāpāja. Edvards Hoilands pēc iespējas labāk centās apmierināt sirmgalvja negausīgās slāpes pēc visdažādākajām detaļām. Vecāko cilvēku sarunas laikā Hjū glabāja cieņpilnu klusēšanu. Bet, kad tēvocis beidzot piecēlās, teica:

- Es mazliet uzkavēšos.

- Kā vēlies. Labu ēdienu, Lieciniek.

- Labu ēdienu, Edvard Hoiland.

Kad tēvocis bija aizgājis pietiekami tālu, Hjū ierunājās:

- Es tev atnesu dāvanu, Lieciniek.

- Parādi.

Hjū izņēma tabakdozi, ko bija paņēmis, kad iegāja kazarmās. Liecinieks, neteicis ne vārda, to pieņēma un pasvieda māceklim, lai tas paslēpj.

- Nāc iekšā, - sacīja Liecinieks un pagriezās pret mācekli: - Bet tu atnes kadetam krēslu.

Hjū uzsāka savu stāstu, un večuks rūpīgi iztaujāja par visu, kas attiecas uz viņa pēdējiem klejojumiem, vienlaikus lamājot Hjū par nespēju atcerēties notikumus līdz sīkākajām detaļām.

- Neko jūs, jaunieši, neprotat. Pat šis te puņķutapa, - Liecinieks norādīja ar pirkstu uz mācekli. - Pat viņš neko neprot, kaut arī ir spējīgāks par tevi reizes desmit. Tici vai nē, viņš nevar atcerēties pat tūkstoš rindiņu dienā, bet viņam taču jāieņem mana vieta, kad es nomiršu. Kad es biju māceklis, ar tūkstoš rindām tik tikko pietika, lai varētu aizrunāt sevi un ātrāk aizmigt. Svilpji jūs visi bez zirņa.

Hjū neiebilda, viņš pagaidīja, līdz večuks izrunāsies.

- Tu gribēji man kaut ko jautāt, puis?

- Vispār jā, Lieciniek.

- Nu, tad nāc klajā. Mēli noriji, vai?

- Vai jūs kādreiz esat uzkāpis līdz bezsvaram?

- Kas, es? Protams, nē. Es taču mācījos par Liecinieku. Man bija jāiegaumē viss, ko citi Liecinieki bija uzrakstījuši pirms manis, un man nebija laika zēnu vaļaspriekiem.

- Es biju iedomājies, ka varbūt jūs varētu man pastāstīt, kas tur ir.

- Ā, nu tā ir pavisam cita lieta. Nē, es pats nekad neesmu tur uzkāpis, bet dzirdēju daudzu citu cilvēku stāstus, kas tur pabijuši. Ļoti daudzu cilvēku, tik daudzu, ka visā dzīvē tev neredzēt. Esmu jau vecs. Atceros pat tava tēva tēvu un viņa tēvu arī. Ko tieši tu vēlies zināt?

Ko tieši? Kā uzdot jautājumu? Kā izteikt vārdos šīs neskaidras sāpes krūtīs? Un tomēr:

- Kāds ir visa mērķis. Lieciniek? Kāpēc virs mums ir visi šie klāji?

- Ko? Džordans ar tevi, dēls, es esmu tikai Liecinieks, nevis Zinātnieks.

- Es domāju, ka jūs varētu zināt ... Atvainojiet ...

- Bet es patiešām zinu. Rindas no Iesākuma Grāmatas - lūk ko tev vajag ...

- Tās esmu dzirdējis ne reizi vien.

- Tad noklausies vēlreiz. Šajās rindās ir atbildes uz visiem jautājumiem, ja tikai cilvēkam ir gudrība tās saprast. Uzklausi mani! Lai gan nē, dosim iespēju sevi parādīt māceklim. Hei, tu! Nolasi mums no "Iesākuma", un pielūko, ar izteiksmi.

Māceklis aplaizīja lūpas un sāka:

Sākumā Džordans bij iegrimis domās,

Sākumā Džordans bij vientuļā tumsā,

No bezļaužu tumsas piedzima vēlme,

Vēlme pamazām pārtapa gaidās.

No gaidām vēlāk piedzima Plāns -

Džordams bij lēmis, un pienāca stunda:

No tumsas, no drūmas, Viņš radīja Kuģi!

Jūdzi pēc jūdzes daudz mājīgu vietu

Un augļiem domātas, zeltītas velves.

Klājus, lūkas, gaismu un gaisu -

Visu priekš cilvēkiem, vēl neradītiem.

Lūk, Viņš radīja cilvēku arī,

Noteica viņam pildāmu likumu:

Godināt Radītāju cilvēkam būs,

Veltīt dzīvi lielajam Plānam.

Katram ir stingri noteikta vieta,

Katram ir stingri noteikts Mērķis.

Cilvēkam izzināt Mērķi nav dots,

Galvenais - godāt būs Radītāju,

Pakļauties viņa noteiktam Plānam.

Vieniem - runāt, citiem - klausīties.

Tā radās kārtība cilvēku vidū.

Radīja Apkalpi smagajiem darbiem

Zinātņu vīrus, kas glabātu Plānu.

Džordana svaidītais - Kapteinis -

Sāka valdīt pār cilvēku cilti.

Tik Džordans bez vainas, bet cilvēki grēcīgi.

Skaudība, ļaunums un lepnums pārņēma prātus.

Hafs bija pirmais, kas iekrita grēkā,

Nolādēts viņš uz mūžīgiem laikiem!

Cilvēks šīs dziņas guva no viņa.

Izcēlās dumpis, un Kapteinis mira.

Mocekļu asinīm...(šeit un citur atdzejojis tulkotājs)

Zēns apklusa un večuks viņam iesita pa seju.

- Sāc visu no jauna!

- No paša sākuma?

- Nē, no rindiņas, ar kuru saputroji.

Zēns turpināja monotoni deklamēt pantu pēc panta, pamatīgi atstāstot seno stāstu par sacelšanās, grēka un tumsības laikiem.

Kā galu galā gudrība ņēma virsroku un kā sacelšanās vadoņu ķermeņi tika samesti Konverterā. Kā dažiem nemierniekiem izdevās izbēgt no Lidojuma un likt pamatus mjutu ciltij. Kā pēc ilgām lūgšanām un ziedojumu upuriem tika ievēlēts jauns Kapteinis.

Hjū nemierīgi triņājās, šļūcinot uz grīdas kājas. Bez šaubām, Svētās Rindas ietvēra atbildes uz visiem viņa jautājumiem, jo ​​tās taču ir svētas, taču acīmredzot viņam pietrūka prāta tās saprast. Bet kāpēc? Kāda vispār ir jēga šai dzīvei? Vai tiešām dzīve nozīmē tikai ēst, gulēt un beidzot doties Tālajā Lidojumā? Vai tad Džordans negribēja, lai viņu saprot? No kurienes rodas šīs sāpes krūtīs? Šis izsalkums, kuru nevar apmierināt pat ar ļoti labu ēdienu?

***

No rīta pie tēvoča mājokļa durvīm pienāca ziņnesis.

- Hjū Hoilandu vēlas redzēt Zinātnieks, - viņš noskandēja.

Hjū saprata, ka viņu izsauc Leitnants Nelsons, Zinātnieks, kurš atbildīgs par Kuģa sektora, kurā atradās Hjū mājas ciemats, garīgo un fizisko stāvokli. Viņš ātri savācās un steidzās aiz ziņneša.

- Kadets Hoilands ieradies, - viņš ziņoja.

Zinātnieks pacēla skatienu no brokastīm un sacīja:

- Ā, jā. Ienāc, mans puikiņ. Apsēdies. Tu esi ēdis?

Hjū apstiprinoši pamāja ar galvu, neatraujot acis no dīvainajiem augļiem, guļošiem uz šķīvja. Nelsons izsekoja viņa skatienam.

- Pagaršo šos firziķus. Jauna mutācija. Es pavēlēju tos atgādāt no tālākās nomales. Lūdzu, uzēd. Tavā vecumā vienmēr var uzēst vēl mazliet.

Hjū ar lepnumu pieņēma ielūgumu. Viņam vēl nebija nācies dalīties maltītē ar pašu Zinātnieku. Leitnants atgāzās krēslā, noslaucīja pirkstus gar kreklu, paglaudīja bārdu un ķērās pie lietas:

- Pēdējā laikā es tevi nemaz vairs neesmu redzējis, mans dēls. Pastāsti man, ko tu dari.

Pirms Hjū paspēja atbildēt, Zinātnieks ierunājās atkal:

- Vai gribi, es pats tev to pateikšu? Tu, bez liela satraukuma, ka tā ir aizliegtā teritorija, izpētī augšējos līmeņus. Vai tā ir, vai nav?

Hjū mēģināja kaut ko murmināt, bet Zinātnieks atkal pārtrauca:

- Nu, nekas, nekas. Es nemaz neesmu dusmīgs. Bet tas viss man lika padomāt par to, ka tev ir pienācis laiks izvēlēties dzīvē savu vietu. Vai tev ir kādi nākotnes plāni?

- Patiesību sakot, noteiktu plānu nav, ser.

- Un kas ir ar to meiteni Idrisu Baksteri? Gatavojaties precēties?

- Nezinu, ser. man nekas nav pretī, un arī viņas tēvam, cik zinu. Tikai lūk...

- Kas "tikai"?

- Viņš grib, lai es eju uz viņa saimniecību par mācekli. Piedāvājums, protams, nav slikts. Viņa saimniecība un mana tēvoča ziedojums - tā būs laba saimniecība.

- Bet tu neesi pārliecināts, ka tieši to vēlies darīt ...

- Patiesību sakot, nezinu.

- Pareizi. Tu neesi tam radīts. Man attiecībā uz tevi ir citi plāni. Saki man, vai kādreiz esi aizdomājies, kāpēc es iemācīju tev lasīt un rakstīt? Aha, esi domājis? Bet paturēji savas domas pie sevis? Pareizi darīts. Tagad klausies mani uzmanīgi. Es tevi vēroju kopš tavas dzimšanas.

Tava iztēle ir daudz labāk attīstīta nekā citiem cilvēkiem. Tevī ir vairāk ziņkārības nekā pārējos, vairāk enerģijas. Tu esi dzimis vadonis un jau bērnībā izcēlies starp pārējiem bērniem. Kad tu piedzimi, tava pārāk lielā galva uzreiz izraisīja tenkas. Daži pat ieteica lietu pabeigt Konverterā. Bet es nepiekritu. Mani ļoti interesēja, kas no tevis iznāks. Tev nederēs Zemnieka dzīve, tā nav domāta tev. Tavs liktenis ir būt Zinātniekam.

Leitnants apklusa un cieši paskatījās uz apmulsušo, runas spējas zaudējušo Hjū. Tad atkal ierunājās:

- Tādas lūk, tās lietas. Tava rakstura cilvēkam jābūt vienam no Vadītājiem, vai arī tevi jāsūta uz Konverteru.

- Ja es jūs pareizi sapratu, ser, tad izvēles man nav?

- Atklāti sakot, tā ir. Domājošu cilvēku atstāšana Ekipāžas rindās nozīmē sēt ķecerību. Tas ir nepieļaujami. Reiz jau tā notika, un cilvēku rase gandrīz iznīka. Tu ar saviem talantiem esi izdalījies no pūļa. Tagad tava domāšana jāvada uz patiesības ceļa, jāatklāj brīnumainie noslēpumi, lai tu kļūtu par pamatu sargātāju, nevis par neskaidrību un satraukuma cēlāju.

Ienāca ar saiņiem apkrāvies ziņnesis un salika tos stūrī.

- Bet tās taču manas mantas! - Hjū iesaucās.

- Pilnīgi pareizi, - Nelsons apstiprināja. - Es aizsūtīju tām pakaļ. Tagad tu dzīvosi šeit, mācīsies manā uzraudzībā, ja vien, protams, tev nav prātā kaut kas cits.

- O nē, ser, ko jūs! Jāatzīst, tikai esmu nedaudz apjucis. Sakiet, tagad es... Nu, tas ir, jūs esat pret manām precībām?

- Ā, tu par to... - vienaldzīgi novilka Nelsons. - Ja vēlies, vienkārši paņem to meiteni sev. Tēvs tagad neuzdrošināsies iebilst. Bet atļauj man tevi brīdināt, tev priekš viņas neatliks laika.

***

Hjū citu pēc citas lasīja senās grāmatas, kuras viņam iedeva mentors, viņš pat aizmirsa par Idrisu Baksteri un savām tālajām ekspedīcijām. Bieži vien viņam šķita, ka viņš uzkļuvis uz kāda noslēpuma pēdām, taču katru reizi nonāca strupceļā un jutās vēl apjukušāks nekā pirms tam. Izprast Zinātnes gudrību un Zinātnieku noslēpumus bija grūtāk, nekā viņš bija gaidījis.

Reiz, kad viņš neizpratnē lauzīja galvu par nesaprotami dīvainajiem un nesaprotamajiem senču raksturiem un mēģināja saprast šo viņu mulsinošo retoriku un neparasto terminoloģiju, viņa mazajā istabiņā iegāja Nelsons un ar tēva žestu uzlika roku viņam uz pleca.

- Kā sokas mācības, manu zēn?

- Pašam šķiet, ka labi, ser, - Hjū atbildēja, noliekot malā grāmatu. - Bet ir kaut kas, ko es īsti nesaprotu. Un patiesību sakot, vispār neko nesaprotu.

- Kas arī bija sagaidāms, - Nelsons mierīgi atbildēja. - Es apzināti atstāju tevi vienu ar Gudrību, lai tu varētu saskatīt slazdus, izliktus dabiskajam prātam, ​​kas nav apbruņots ar zināšanām. Lielu daļu no tevis izlasītā nevar izprast bez skaidrojumiem un interpretācijām. Ar ko tagad nodarbojies? Viņš paņēma grāmatu un paskatījās uz vāku: - "Mūsdienu fizikas pamati".

Šis ir viens no vērtīgākajiem senajiem rakstiem, taču nezinātājs bez palīdzības to nevar saprast. Vispirms tev jāsaprot, manu zēn, ka mūsu senči ar visu savu garīgo pilnību turējās pie citādiem pasaules uzskatiem nekā mēs. Atšķirībā no mums, līdz sirds dziļumiem racionālistiem, viņi bija nelabojami romantiķi, un tās nesatricināmās patiesības, kuras mēs esam saņēmuši mantojumā, bieži tika izteiktas alegoriskā valodā.

Piemēram, vispasaules gravitācijas likums. Vai tu jau esi par to lasījis?

- Jā, es lasīju par to.

- Vai tu to saprati? Man rādās, ka nē.

- Es nesaredzēju tam nekādu jēgu, - Hjū kautrīgi sacīja. - Atvainojiet, ser, bet man tas viss šķita kaut kādas bezjēdzīgas muļķības.

- Šeit ir izcils piemērs tam, ko es tev jau teicu. Tu šo likumu esi uztvēris burtiski: "Divi ķermeņi pievelk viens otru proporcionāli attāluma kvadrātam starp tiem." Šķiet, ka šī formula izklausās kā likums, norādot fizisko ķermeņu elementāro stāvokli. Bet nē! Nekas tamlīdzīgs! Mūsu priekšā nav nekas cits kā sena poētiska tuvības likuma ekspozīcija, kas ir mīlestības jūtu pamatā. Attiecīgie ķermeņi ir cilvēku ķermeņi. Masa ir viņu mīlestības spējas. Jauniešiem ir daudz lielāks mīlestības potenciāls nekā veciem cilvēkiem; ja viņus savedīs kopā, viņi iemīlēsies, bet, ja viņus izšķirs, mīlestības jūtas ātri pāries. Viss ir ļoti vienkārši. Bet tu mēģināji atrast kādu apslēptu dziļu nozīmi tur, kur tās nemaz nav.

Hjū pasmīnēja.

- Šāda interpretācija man pat neienāca prātā...

- Tāpēc, ja tev kaut kas nav skaidrs, pajautā man.

- Man ir tik daudz jautājumu, tā uzreiz es ar visiem pat netikšu galā. Bet lūk ko es gribētu zināt, mans audzinātāj. Vai mjutus var uzskatīt par cilvēkiem?

- Tā... redzu, ka esi saklausījies dīkas pļāpāšanas... Gan jā, gan nē. Ir taisnība, ka mjuti reiz cēlušies no cilvēkiem, taču viņi jau sen vairs nepieder pie Ekipāžas, jo ir sagrēkojuši un pārkāpuši Džordana likumus. Oho, tas ir ļoti smags jautājums, - aizrāvies, turpināja skolotājs. - Šeit varam strīdēties un strīdēties. Pat tiek diskutēts par vārda "mjuts" etimoloģiju. Daži Zinātnieki uzskata, ka pareizāk būtu šīs radības saukt par "muļķiem", jo, - un tas noteikti ir taisnība - viņu cilts sākumu ielika nemiernieki, kuri izbēga no Konvertera. Bet taisnība ir arī tā, ka viņu dzīslās plūst daudzu mutantu asinis, kuri tika savairojušies Tumšajos Laikos. No šejienes arī "mutants" ir tas pats "mjuts". Tajos senajos laikos, kā jau pats saprati, vēl nepastāvēja mūsu gudrā paraža - pārbaudīt katru jaundzimušo un nosūtīt uz Konverteru tos, kas apzīmēti ar grēka zīmogu, un norāda, ka viņi ir dzimuši mutanti.

Hjū apsvēra dzirdēto un pēc tam jautāja:

- Kāpēc tad starp mums, cilvēkiem, joprojām parādās mutanti?

- Tieši to gan ir viegli saprast. Grēka sēkla joprojām ir dzīva mūsos un reizēm iemiesojas cilvēkos. Iznīcinot šīs melnās avis, mēs aizsargājam ganāmpulku, un tādējādi tuvinām Džordana lielā Plāna īstenošanu - Lidojuma pabeigšanu mūsu Debesu Mājās. Tālajā Centaurā.

Hoilands saspringti savilka uzacis.

- Arī tas man nav skaidrs. Daudzi senie raksti runā par Lidojumu kā par faktisku kustības procesu, lai kaut kur nonāktu. It kā pats Kuģis būtu kaut kādi rati, kas var pārvietoties no viena ciemata uz otru. Kā to saprast?

Nelsons pasmīnēja.

- Kā saprast? Tas tiešām ir jautājums. Kā var pārvietoties tas, kurā pārvietojas viss pārējais? Atbilde rodas pati no sevis. Tu atkal esi saputrojis seno alegoriju ar realitāti. Pats par sevi saprotams, ka Kuģis ir nekustīgs. Kuģis - tas ir Visums.

Bet, protams, tas kustas šī vārda garīgajā nozīmē. Ar katru mūsu taisnīgo darbu mēs arvien vairāk tuvojamies Džordana Plāna dievišķajam piepildījumam.

- Man šķiet, ka saprotu, - Hjū pamāja.

- Redzi, Džordans varēja izveidot Visumu, arī ne Kuģa formā. Viņš varēja tam piešķirt jebkādu formu. Cilvēces rītausmā, kad mūsu senči bija poētiskāki nekā mēs, svētie sacentās savā starpā, konstruējot hipotēzes par iespējamām pasaulēm, kuras Džordans varētu radīt, ja tāda būtu Viņa griba. Bija pat skola, kas izstrādāja veselu mitoloģiju par otrādi apgrieztu pasauli, kas sastāvēja no neskaitāmām tukšām telpām, kurās tikai šur tur uzmirgoja gaismas un dzīvoja bezķermeniski mitoloģiski briesmoņi. Viņi šo izdomāto pasauli nosauca par "debesīm" jeb "debesu pasauli", acīmredzot pretstatā faktiskajai Kuģa realitātei. Es domāju, ka tas viss tika darīts, lai atdotu Džordanam lielāku godu. Un kurš var spriest, vai Viņam patika šie sapņi vai nē? Bet mūsu apgaismotajā laikmetā mums tiek uzticēts nopietnāks darbs, nekā mūsu senčiem.

Hjū neinteresēja astronomija. Pat viņa neapmācītajam prātam bija skaidrs, cik tā ir nereāla un tāla no šīs pasaules. Viņš bija aizņemts ar praktiskākiem jautājumiem.

- Ja mjuti ir grēka auglis, tad kāpēc mēs nemēģinām tos iznīcināt? Vai šādas darbības nepaātrinātu Plāna īstenošanu?

Pēc nelielas pauzes Zinātnieks atbildēja:

- Tu uzdevi tiešu jautājumu un esi pelnījis tiešu atbildi. Padomā pats: kuģī ir pietiekami daudz vietas tikai noteiktam Ekipāžas locekļu skaitam. Ja mēs sāksim vairoties bez jebkādiem ierobežojumiem, tad pienāks brīdis, kad laba ēdiena visiem nepietiks. Tātad, vai nav labāk, ja daži, vājākie, iet bojā sadursmēs ar mjutiem, nekā pieļaut situāciju, kurā mūsu saradīsies tik daudz, ka mēs būsim spiesti pārtikas dēļ sākt nogalināt viens otru? Redzi, Džordana Plānā pat mjutiem ir sava vieta.

Argumentācija šķita pārliecinoša, bet tomēr ne līdz galam.

Katrā ziņā priekš Hjū.

***

Bet, kad viņu, kā jaunāko Zinātnieku pielaida pie praktiskajām darbībām, saistītām ar Kuģa sadzīves vadīšanu, viņš atklāja, ka eksistē arī citas teorijas. Saskaņā ar izveidojušos tradīciju viņš kādu laiku apkalpoja Konverteru. Darbs nebija ne smags, ne apgrūtinošs. Pamatā bija nepieciešams pieņemt atkritumus, ko no visiem ciematiem piegādāja Nesēji, un veikt uzskaiti un reģistrāciju. Bet te strādājot, viņš satika Bilu Ertcu, galvenā inženiera vietnieku, kurš nebija daudz vecāks par viņu.

Hjū ar viņu apsprieda no sarunām ar Nelsonu izveidotās teorijas, taču Ertca reakcija viņu vienkārši šokēja.

- Iekal savā paurī, puis, - Ertcs viņam paziņoja, - mūsu darbs ir praktiska nodarbe, praktiski domājošiem cilvēkiem. Aizmirsti visas šīs romantiskās blēņas. Atraduši tur kaut kādu Džordana Plānu! Visas šīs pasakas ir noderīgas tikai tam, lai turētu pakļautībā Zemniekus, bet tu uz to neuzķeries. Nekāda tur Plāna vispār nav, izņemot, protams, mūsu pašu plānus. Kuģim ir nepieciešama gaisma, siltums un enerģija, par ko atbildam mēs, Zinātnieki. Ekipāža nevar bez tā izdzīvot, bet, kas attiecas uz to mīkstmiesīgo iecietību pret mjutiem, tad, atceries manus vārdus, drīz daudz kas mainīsies. Turi mēli aiz zobiem un pats centies būt tuvāk pie mums.

No šīs sarunas Hjū saprata, ka viņam būtu jāpievienojas jauno zinātnieku grupējumam. Jaunie izveidojuši savu, praktiski domājošu, strādājošu cilvēku apvienotu organizāciju, un bija apņēmības pilni uzlabot dzīves apstākļus visā Kuģī. Viņi bija cieši apvienoti, jo katrs jauns Zinātnieka kandidāts, kurš nespēja pieņemt viņu uzskatus, vai nu drīz atgriezās Zemnieku vidū, vai, kas notika vēl biežāk, tika apsūdzēts par nopietnu dienesta pārkāpumu un nonāca Konverterā.

Un Hoilands sāka saprast, ka jaunajiem zinātniekiem ir taisnība.

Viņi bija reālisti. Kuģis ir Kuģis. Fakts, kas neprasa izskaidrojumus. Bet kas attiecas uz Džordanu, nu kurš Viņu ir redzējis? Kurš ar Viņu kādreiz ir parunājies? Un kāds tad galu galā ir tas Viņa nesaprotamais Plāns? Dzīves jēga ir lai dzīvotu. Cilvēks piedzimst, nodzīvo un dodas uz Konverteru ... Viss ir ļoti vienkārši, bez jebkādiem noslēpumiem, Dievišķiem Lidojumiem un Centauriem. Visi šie mīti un pasakas ir nekas cits kā paliekas no cilvēces bērnības, no tiem laikiem, kad cilvēks vēl nespēja izprast eksistences realitāti un nebija pietiekami drosmīgs, lai paskatītos patiesībai acīs un to uztvertu objektīvi.

Hjū pārstāja sev piebāzt galvu ar astronomiju, mistisko fiziku un citu mitoloģiju, ko agrāk bija vērtējis ļoti augstu.

Svētās rindas no Iesākuma Grāmatas un visas šīs vecās pasakas par Zemi - kas tas par hafismu, kaut kāda “Zeme”? - tagad viņu tikai uzjautrināja. Viņš saprata, ka tam visam ticēt var tikai bērni un stulbeņi.

Un arī darba viņam tagad bija līdz kaklam. Jaunie izstrādāja savus projektus, starp kuriem pirmo vietu ieņēma plānveidīga mutantu iznīcināšana. Viņi paši īsti nespēja iedomāties, ko darīs pēc tam, bet cerēja ka tad pilnībā izmantos visus kuģa resursus, ieskaitot augšējos līmeņus.

Jaunajiem izdevās īstenot savus plānus, nenonākot atklātā konfliktā ar vecākajiem, jo ​​vecāko Zinātnieku paaudzi ne īpaši interesēja kuģa ikdienas dzīves jautājumi. Pašreizējais Kapteinis bija tik resns, ka reti atstāja savu rezidenci, un visas lietas Kapteiņa vārdā kārtoja jauno Zinātnieku grupas loceklis Pirmais Palīgs. Pa visu šo laiku, Hjū bija redzējis Galveno Inženieri tikai vienu reizi - reliģiskajā ceremonijā, kad pie Konvertera nodeva maiņu.

Mjutu iznīcināšanas projektam bija nepieciešama sistemātiska augšējo līmeņu izpēte. Vienā no šādām izpētēm Hjū uzskrēja slēpnim.

Šis mjuts ar lingu meta trāpīgāk nekā pirmais. Hoilanda līdzgaitnieki uzskatīdami viņu par mirušu, atstāja kaujas laukā, atkāpjoties zem daudzskaitlīgāko ienaidnieku spēku spiediena.

***

Džo-Džims Gregorijs spēlēja dambreti pats ar sevi. Agrāk viņš mēdza spēlēt ar sevi arī kārtis, bet Džo, labā galva, sāka turēt aizdomās, ka kreisā galva Džims, šmaucas. Viņi sastrīdējās, bet pēc tam salaba, jo jau sen bija sapratuši, ka divām galvām uz vieniem pleciem tomēr ir jāspēj atrast kompromisus.

Dambrete bija daudz labāka. Abas galvas labi pārredzēja dēli, un konfliktiem nebija nekāda pamata.

Spēli pārtrauca skaļš klauvējiens pie durvīm. Džo-Džims izvilka savu metamo nazi un atvēzēja roku metienam.

- Nāc iekšā! - Džims uzkliedza.

Durvis atvērās, un klauvētājs ienāca ar muguru pa priekšu - visi zināja, ka pie Džo-Džima drīkst ienākt tikai tā, citādi ienākušo nekavējoties uzcienāja ar nazi.

Ienākušais bija ļoti maza auguma - ne vairāk kā četras pēdas - bet ļoti drukns. Viņā bija jūtams milzīgs fiziskais spēks. Uz viņa platajiem pleciem gulēja ļengans cilvēka ķermenis. Džo-Džims nolika nazi.

- Noliec viņu uz grīdas, Bobo, - Džims pavēlēja.

- Un aizver aiz sevis durvis, - Džo piebilda.

- Apēdīsim, ja? - no Bobo pusatvērtām lūpām izlija siekalas.

- Varbūt arī apēdīsim, - Džims nedroši sacīja. - Tu viņu notrieci?

Bobo pamāja ar savu mazo galviņu.

- Labi, Bobo, - atzinīgi pateica Džo. - Kur trāpīji.

- Bobo viņam trāpīja šeit, - punduris ar resnu pirkstu parādīja tieši uz gūstekņa krūtīm.

- Precīzi, - Džims atzinīgi pamāja. - Mēs, iespējams, arī ar nazi labāk nebūtu trāpījuši.

- Bobo ir precīzs, - punduris labprāt piekrita. - Parādīt? Un viņš paņēma lingu.

- Liecies mierā, - Džo labsirdīgi sacīja. - Mums parādīt nevajag. Bet būtu labi likt viņam sākt runāt.

- Bobo izdarīs, - piekrita sīkulis un savas dvēseles vienkāršībā mēģināja iegrūst bezsamaņā guļošajam ribās nazi.

Džo-Džims ar kājas spērienu viņu padzina nost un pats sāka rūpēties par ķermeni, izmantojot metodes, kaut arī sāpīgas, bet daudz mazāk radikālas nekā Bobo. Jaunais vīrietis atvēra acis.

- Apēdīsim, ja? - neatlaidās Bobo.

- Nē, - Džo atbildēja.

- Kad tu pēdējo reizi ēdi? - pajautāja Džims.

Bobo paberzēja vēderu un skumji pakratīja galvu, ar visu izskatu parādot, ka tas, diemžēl, bijis sen. Džo-Džims atvēra skapi un izņēma gaļas gabalu, Džims to paostīja, Džo ar riebumu novērsās. Džo-Džims pameta gabalu Bobo, kurš, priecīgā palecienā, noķēra to lidojumā.

Bet tagad lasies prom, - Džims pavēlēja.

Bobo rikšiem metās uz izeju un aizvēra aiz sevis durvis.

Džo-Džims pagriezās pret gūstekni un iespēra tam ar kāju.

- Runā, - teica Džims, - kas tu esi, Hafs tevi rāvis?

Jauneklis nodrebēja, lēnām pārbrauca ar roku pār seju, tad, pēkšņi ieraudzījis Džo-Džimu, ar rāvienu mēģināja uzlēkt kājās, bet neparasti mazais gravitācijas spēks izjauca kustību koordināciju.

Piecēlies kājās, viņš tomēr ķēra pie naža maksts. Pie jostas naža vairs nebija. Bet Džo-Džims izvilka savējo.

- Uzvedies pieklājīgi un tev pāri nedarīs. Tavs vārds? - Džo jautāja.

Jauneklis aplaizīja sažuvušās lūpas un palūkojās apkārt.

- Ko te ar viņu daudz ņemties? - Džims teica. - der tikai gaļai. Labāk pasauksim Bobo.

- To paspēsim vienmēr, - Džo attrauca. - Es gribu ar viņu parunāties. Kā tevi sauc?

Gūsteknis atkal paskatījās uz nazi un nomurmināja:

- Hjū Hoilands.

- Tas mums neko neizsaka, - Džims sacīja. - Ar ko tu nodarbojies? No kāda ciemata esi? Un ko te meklēji mjutu zemē?

Uz šiem jautājumiem Hoilands neatbildēja pat tad, kad viņam ar nazi iedūra ribās.

- Hafs ar viņu, - Džo norūca. - Viņš acīmredzami ir tikai stulbs Zemnieks. Uzspļauj viņam.

- Tad ko, piebeigsim?

- Ne tagad. Pagaidām vienkārši ieslēgsim.

Džo-Džims atvēra neliela skapja durvis, iebāza Hjū tajā un aizslēdzis atgriezās pie spēles.

Hjū nokrita uz grīdas un iegrima drūmās un neauglīgās pārdomās, jo viņam laika tagad bija vairāk nekā pietiekami. Cik ilgi viņš bija ieslodzīts, Hjū vairs nevarēja saprast.

Daudzas reizes viņš aizmiga un pamodās, nomocīts no izsalkuma un slāpēm.

Kad Džo-Džims atkal ieinteresējās par ieslodzīto un atvēra durvis, Hjū gulēja stūrī pussamaņā. Džo-Džims viņu izvilka ārā.

Kratīšana Hjū nedaudz atdzīvināja. Viņš apsēdās un paskatījās apkārt.

- Varbūt tagad runāsi? - Džims jautāja.

Hoilands atvēra muti, bet nespēja izdvest ne skaņas.

- Viņš ir tik dehidrēts, ka mēle pielipusi aukslējām, - Džo sacīja savam dvīnim. Tad viņš pagriezās pret Hjū: - Ja mēs tev iedosim ūdeni, sāksi runāt?

Hoilands stulbi paskatījās uz viņu un sāka māt ar visiem atlikušajiem spēkiem.

Džo-Džims pasniedza viņam krūzi ar ūdeni. Hjū alkatīgi tai pieplaka.

- Pietiks pagaidām, - Džo-Džims beidzot izrāva krūzi no rokām. - Runā!

Hjū sāka un izlika visu līdz sīkākajām detaļām.

Viņš gaidīja, ka viņa izglītība un Zinātnieka rangs atstās uz Džo-Džimu iespaidu. Bet šīs cerības nepiepildījās.

Dvīņi bija dzimuši skeptiķi un debatētāji. Īpaši Džims. Viņi ātri izsūca no Hjū visu, ko vien varēja, un atmeta ar roku. Hoilands jutās apvainots. Vai tad viņš nav Zinātnieks? Vai viņš neprot lasīt un rakstīt?

- Aizveries, tu! - Džims viņam pavēlēja. - Lasīšana ir sīkums. Es pratu lasīt pirms vēl bija dzimis tavs tēvs. Vai tu iedomājies, ka esi mūsu pirmais gūsteknis-zinātnieks? Tad nu gan brīnums - kaut kādi zinātnieki!

- Nezinīšu bars!

Cenšoties iedvest cieņu pret savu intelektuālo "ego", Hjū sāka izklāstīt jauno zinātnieku teorijas, kuras atmeta malā visas reliģiskās interpretācijas un uztverot Kuģi tādu, kāds tas ir.

Viņš gaidīja, ka Džo-Džimam šī pieeja patiks, taču dvīņi viņu tikai vēl vairāk sāka izsmiet.

- Nu gan, tik tiešām, - Džims nomurkšķēja, klepodams no smiekliem, - jūs, jaunie, idioti, esat vēl stulbāki par vecajiem.

- Bet tu pats teici, - aizvainots sacīja Hjū, - ka visas mūsu reliģiskās dogmas ir tīrās blēņas. Tieši no tā veido savu teoriju mani draugi. Viņi vēlas izbeigt visas šīs novecojušās blēņas.

Džo sāka atbildēt, bet Džims viņu pārtrauca.

- Ko tu ar viņu te ņemies, Džo? Viņš taču ir bezcerīgs.

- Nē, viņš nemaz nav bezcerīgs. Man patīk ar viņu strīdēties. Pirmo reizi mēs esam sastapuši cilvēku, kuram vismaz ir daži prāta uzdzirkstījumi. Vienkārši ir interesanti palūkot, vai viņam ir galva uz pleciem vai tikai pods ar ausu turekļiem.

- Labi, strīdies vien ar viņu, - Džims piekrita. - Var jau būt ka viņš sapratīs, kas ir kas. Bet, lūdzu, dari to klusītēm. Es mazliet nosnaudīšos.

Kreisā galva aizvēra acis un sāka pēc brītiņa sāka pat krākt. Džo un Hjū turpināja sarunu pusčukstus.

- Jūs visi esat stulbeņi, gan vecie, gan jaunie, - paziņoja Džo, - bet katrs savā veidā. To, ko jaunie nespēj saprast, to vienkārši ņem un noliedz. Tas nepastāv un visa darīšana. Bet veči - tieši pretēji. Nesaprotamo nenoliedz, tikai to pielāgo savām izdomātajām dogmām un pēc tam apgalvo gan sev, gan jums, ka visu sapratuši pareizi un ka tā visas lietas arī veidotas. Bet neviens no jums nekad nav pamēģinājis vienkārši noticēt lasītajam un visu uztvert tā, kā tas ir uzrakstīts. Kā tad, jūs tak esat pārāk gudri, lai vienkāršotu! Ja jūs kaut ko nesapratāt, tātad jāmeklē pilnīgi pretējā nozīme!

- Ko tu ar to domā? - Hjū aizdomīgi jautāja.

- Ko es domāju? Nu ņemsim šo te bēdīgi slaveno Lidojumu. Kā tu to iedomājies?

- Nekā. Lidojums, manuprāt, vispār neko nenozīmē. Tāda fabula Zemniekiem.

- Nu labi, lai arī būtu fabula. Bet kas ar to pateikts?

- Lidojums ir vieta, kur cilvēks nonāk, kad nomirst, vai pat tas, ko viņš dara pēc nāves. Cilvēks nomirst un dodas Lidojumā uz Centauru.

- Un kas ir Centaurs?

- Centaurs ir ... Bet ņem vērā, ka es tev tikai izskaidroju ortodoksālās doktrīnas. Es pats jau sen tām vairs neticu. Tātad. Centaurs ir vieta, kur cilvēks nonāk pēc nāves Lidojuma beigās, kur vienmēr visi ir laimīgi un kur ir ļoti daudz laba ēdiena.

Džo nosmīkņāja. Džims pārtrauca krākšanu, atvēra vienu aci, tad aizvēra un atkal aizmiga.

- Tā jau arī domāju, - Džo turpināja čukstus. - Nevēlies tu pakustināt smadzenes. Vai tev nekad neienāca prātā, ka Lidojums ir tieši lidojums, un nevis kaut kas cits? Un ka vecās grāmatas jāuztver burtiski: tā kā tajās ir rakstīts. Kuģis kopā ar Ekipāžu vienkārši kaut kur lido, pārvietojas telpā.

Hoilands pārdomāja Džo vārdus.

- Tu tagad par mani smejies. Tas, ko tu saki, ir fiziski neiespējami. Kā gan Kuģis var pārvietoties telpā, kad pats jau arī ir telpa? Mēs varam pārvietoties Kuģa iekšienē, bet, runājot par Lidojumu, mēs, protams, šim vārdam piešķiram tīri garīgu nozīmi.

Džo pat piesauca Džordana vārdu.

- Klausies, - viņš teica, - beidzot iedzen savā stulbajā paurī šādu domu. Iedomājies vietu, kas ir daudzkārt lielāka par mūsu Kuģi. Un ka Kuģis pārvietojas caur to. Hjū godīgi centās iedomāties šādu ainu. Tad viņš pašūpoja galvu.

- Blēņas, - viņš teica. - Kā var būt kaut kas lielāks par Kuģi? Kuģis jau arī ir Viss.

- Hafs tevi rāvis! Bet ja ārpus Kuģa, vai tu beidzot sapratīsi vai nē? Iedomājies vietu ārpus Kuģa. Domās dodies uz leju līdz pašam pēdējam līmenim un tad iedomājies, ka esat tam izgājis cauri.

- Bet tālāk par zemāko līmeni nav kur iet. Tāpēc jau tas ir zemākais.

- Iedomājies, ka esi paņēmis nazi un sāki urbināt caurumu apakšējā līmeņa grīdā. Kas notiks?

- Kas tad notiks? Salauzīšu nazi, tas arī viss. Grīda taču ir ļoti cieta.

- Bet tu iedomājies, ka grīda ir mīksta. Iedomājies, ka iztaisīji caurumu. Ko tu tur ieraudzīsi? Padomā!

Hjū aizvēra acis un mēģināja iedomāties, kā viņš izgriež caurumu apakšējā līmeņa grīdā. Blāvi, ļoti blāvi, viņa prātā parādījās attēls, kas apgāza dvēselē visu, visas saprastās, izlolotās idejas. Viņš iekāpj izveidotajā caurumā un krīt, krīt, krīt šajā bezgalīgajā tukšumā.

- Nē, nē, es tam neticu, - viņš izelsa. - Tas ir šausmīgi!

Džo-Džims piecēlās.

- Labi, es likšu tev noticēt, - viņš drūmi sacīja. - Es to izdarīšu, pat ja man par to man būs jāapgriež tev spranda. - Viņš piegāja pie durvīm un uzkliedza: - Bobo, hei, Bobo!

Džims sarāvās un atvēra acis.

- Kas notiek? Kas noticis?

- Mēs tūlīt aizvedīsim Hjū līdz bezsvaram.

- Priekš kam ta to vajag?

- Iedzīt viņa stulbajā galvā mazliet saprāta.

- Nākamreiz.

- Nē, tagad.

- Hafs ar tevi, labi. Nekraties taču, es jau tāpat pamodos.

Džo-Džima Gregori garīgās spējas bija tikpat unikālas kā viņa fiziskais izskats. Citos apstākļos viņš būtu bijis ārkārtīgi izcila personība, un nebija pārsteidzoši, ka sevi uzskatīja par saimnieku un lika mutantiem sev kalpot.

Ja viņam slāptu pēc varas, viņam neko nemaksātu sapulcināt mutantu karaspēku un pakļaut Kuģa Ekipāžu. Bet Džo-Džims necieta no varaskāres. Viņš bija dzimis intelektuālis, atturīgs malāstāvētājs-novērotājs. Viņa rīcības centieni aprobežojās ar mājīgas un ērtas, pārdomām labvēlīgas vides iekārtošanu.

Ja viņš būtu dzimis kā divi parastie dvīņi, Ekipāžā, viņus noteikti būtu gaidījusi Zinātnieku pakāpe. Tagad Džo-Džimu mocīja intelektuālajiem vingrinājumiem piemērota partnera trūkums un viņš pēc iespējas mierināja sevi, lasot savu kalpu, kuru trīs paaudzes viņš jau bija pārdzīvojis, sazagtās grāmatas.

Lasīto vienmēr spilgti pārdzīvoja un apsprieda viņa dubultās personības abas puses. Rezultātā Džo un Džims izstrādāja ļoti saprātīgu un saskaņotu pasaules fiziskās dabas un tās vēsturiskās attīstības koncepciju. Daiļliteratūras jēdziens, iespējams, bija vienīgais, ko viņi uztvert nevarēja, romānus, kurus savulaik nodrošināja Džordana fonda bibliotēka, viņi uztvēra kā tikpat ticamu informāciju kā izziņu grāmatas un zinātnisko literatūru. Pamatojoties uz to, viņi nopietni atšķīrās uzskatos. Džims uzskatīja Alanu Kvortermeinu par dižāko personību cilvēces vēsturē. Džo bija tajos pašos uzskatos par Džonu Henriju.

Abi dedzīgi mīlēja dzeju un pēc atmiņas deklamēja veselām lappusēm. Gandrīz vienā līmenī ar Kiplingu abi godināja Railingu, šo "kosmisko ceļu aklo dziedātāju".

Ienāca Bobo. Džo-Džims norādīja uz Hjū.

- Viņš tūlīt izies no šejienes, - Džo teica. Bobo priecīgi uzsita vēderu.

- Ir nu gan rīma, - Džo ietrieca dūri viņam sānos. - Nē, tu viņu neaiztiksi. Tu un viņš - asinsbrāļi. Saprati?

- Nevar ēst?

- Nevar. Tu kausies par viņu, viņš par tevi.

- Labi. - Punduris paraustīja plecus, samierinoties ar neizbēgamo. - Asinsbrāļi. Bobo zina.

- Tad ejam. Tur kur viss lido. Tu iesi pirmais.

Viņi viens aiz otra līda augšup. Punduris gāja pirmais un uzmanīgi izpētīja ceļu. Hoilands sekoja aiz viņa.

Džo-Džims noslēdza gājienu. Džo skatījās uz priekšu, Džims pār plecu, atpakaļ.

Ar katru noieto klāju, samazinājās svars. Un lūk, viņi sasniedza līmeni, virs kura ceļa tālāk nebija - griesti bija noslēgti, bez lūkas. Gravitācijas spēks šeit gandrīz nebija jūtams.

No šīs ekspedīcijas Hjū lielu prieku neizjuta - no apstākļu maiņas viņam sāka palikt slikti. Toties Bobo manāmi patika peldēt bezsvara stāvoklī. Viņš pārvietojās gaisā kā liela neveikla zivs, satverot sienās iestrādātās margas.

Tāpat, noteiktā secībā pārķerot margas, uz priekšu kā zirneklis tīklā virzījās Džo-Džims. Hjū mēģināja viņu atdarināt. Pamazām viņš pierada atgrūsties, nolidot ievērojamu attālumu, atgrūsties atkal.

Viņi apstājās, kad tālāko ceļu viņiem nobloķēja siena. Džo-Džims aizpeldēja gar sienu pa labi, aptaustot to ar roku. Beidzot viņš atrada to, ko meklēja - durvis, kas bija cilvēka augumā, tik cieši noslēgtas un nomaskētas, ka tās varēja atrast tikai pēc sarežģītā ģeometriskā raksta uz virsmas. Džo-Džims paskatījās uz durvīm un pakasīja labo galvu. Tad labā un kreisā galva klusi par kaut ko sāka sačukstēties. Džo-Džims neizlēmīgi pacēla roku.

- Nē, nē, - sacīja Džims. Džo-Džims atkal paskatījās uz durvīm.

- Kā tā? - Džo jautāja.

Viņi atkal sāka sačukstēties. Beidzot Džo piekrītoši pamāja, un Džo-Džims atkal pacēla roku. Viņš ar pirkstiem izsekoja durvju zīmējuma kontūrai, tai tomēr nepieskaroties. Tad atbalstīja plaukstu pret sienu, atgrūdās no durvīm un sastinga gaidās. Sekundi vēlāk caur spraugu ieplūstoša tikko dzirdams gaisa svilpiens.

Durvis nodrebēja pavērās vaļā apmēram sešas collas un apstājās.

Džo-Džims bija acīmredzami apjucis. Viņš uzmanīgi iebāza pirkstus spraugā un pavilka durvis aiz malas. Durvis nekustējās.

- Bobo, atver tās! - uzkliedza Džo.

Saraucis pieri, Bobo nopētīja spraugu. Tad atspērās ar kājām pret sienu, ar rokām satvēra durvis, sasparojās un vilka. Pār viņa seju ritēja sviedri, mugura saspringa, vēnas uz kakla piepampa. Hjū dzirdēja pundura locītavu sprakšķēšanu. Likās, ka viņš grasās pārsprāgt no sasprindzinājuma, jo viņam nepietika prāta atteikties no šīs neiespējamās misijas.

Bet durvis pēkšņi nočīkstēja un atbrīvojās no cieši sažņaugtajiem Bobo pirkstiem. Pundura kājas, kas balstījās pret sienu, aizmeta viņu sānis kā ar atsperi, un viņš izpleta rokas, mēģinot lidojumā satvert margu. Pēc sekundes Bobo atgriezās, berzējot sastiepto kājas muskuli. Pirmais pa durvīm ienāca Džo-Džims. Viņam sekoja Hjū.

- Kur mēs tagad esam? - Hjū pieprasīja paskaidrojumu. Viņa ziņkāre uzliesmoja tik ļoti, ka pat lika aizmirst par šim gadījumam piemērotām manierēm.

- Galvenajā Vadības telpā, - atbildēja Džo.

Galvenā Vadības telpa! Vissvētākā un aizliegtākā telpa uz Kuģa, kuras atrašanās vieta sen bija aizmirsta un kļuvusi par noslēpumu!

Vecajiem zinātniekiem tā bija vai nu aklas ticības dogma, vai arī mistisku interpretāciju priekšmets, bet jaunie zinātnieki vispār pārstāja ticēt tās pastāvēšanai.

Lai arī Hjū sevi uzskatīja par apgaismotu cilvēku, šie vārdi vien viņā izraisīja bijīgas trīsas. Galvenā vadības telpa! Runā taču, ka šeit mājo pats Džordana gars!

- Ko stāvi kā stabs? Ejam! - atskatījās Džo galva.

- Bet Džordana gars...

- Še tev nu! - Džo aizkaitināti iesaucās. - Tu taču stāstīji, ka jūs, jaunie, vairs neticat Džordanam.

- Protams, bet re kur...

- Beidz muļķoties. Ej uz priekšu, vai arī es pateikšu Bobo, lai viņš tevi velk.

Hjū negribīgi sekoja Džo-Džimam. Viņi izgāja caur pietiekami platu koridoru, lai te varētu izmainīties divi cilvēki, un nonāca arkā, kas veda tieši uz Galveno Vadības telpu.

Ziņkāre pārvarēja bailes, un Hjū palūkojās pāri Džo-Džima plecam. Viņa acīm pavērās plaša, divsimt pēdu gara, labi apgaismota sfēriskas formas telpa; milzīgas bumbas iekšējā telpa. Šīs bumbas virsma mirdzēja ar blāvu, matētu sudrabu. Sfēras ģeometriskajā centrā Hjū ieraudzīja instrumentu kopumu piecpadsmit pēdu garumā. Viņa nepieredzējušajai acij redzētais neko neizteica, viņš to nevarētu pat aprakstīt. Instrumenti vienkārši karājās gaisā, nekustīgi un bez jebkāda atbalsta.

No arkas, kurā viņi stāvēja, augšup bija tikai viens ceļš - no metāla režģa izgatavots tunelis.

Džo-Džims pavēlēja Bobo palikt uz vietas, bet pats iekāpa tunelī. Viņš kāpa augšup pa restēm kā pa kāpnēm. Hjū sekoja viņam šajā neizprotamajā veidojumā. Pamazām no Vadības paneļa iekārtu masas kļuva redzamas atsevišķas detaļas, taču tās Hjū joprojām neko neizteica. Viņš novērsās un sāka aplūkot viņus apņemošās bumbas virsmu.

Tā bija kļūda. Matēta balta virsma nedeva perspektīvas izjūtu. Varbūt tā atradās tikai simts pēdu attālumā no viņa, bet varbūt visas simts jūdzes. Hjū nekad nebija redzējis augstumu, kas būtu lielāks par attālumu starp diviem klājiem, kā arī atklātu telpu, kas būtu lielāka par sava ciemata koplietošanas zonu.

Viņu sagrāba šausmas, vēl jo lielākas no tā, ka viņš nevarēja izprast šīs sajūtas cēloņus. Viņā pamodās sen aizmirsto mežonīgo senču gars, un pirmatnējās bailes savilka krampjos vēderu. Hjū pieķērās Džo-Džimam.

Džo-Džims spēcīgi iesita viņam pa seju.

- Tu ko te grābsties?! - Džims uzkliedza.

- Es nesaprotu, kas ar mani notiek, - Hjū beidzot izspieda. - Nezinu, bet man šeit kļūst ļoti slikti. Ejam no šejienes prom.

Džims paskatījās uz Džo un ar pretīgumu sacīja:

- Varam arī aiziet. Tērējam te laiku ar šito rāpuli, viņš tāpat neko nesapratīs.

- Visu viņš lieliski sapratīs, - Džo atbildēja. - Sēdies krēslā, Hjū, lūk šajā te.

Kamēr brāļi strīdējās, Hjū rūpīgi aplūkoja tuneli, pa kuru viņi bija uzkāpuši līdz vadības panelim, izsekojot ar skatienu visu noieto ceļu līdz arkas ejai. Sfēra pēkšņi koncentrējās viņa acīs, un bailes izzuda. Joprojām drebēdams, viņš paklausīja Džo pavēlei.

Vadības pults sēdekļi bija iemontēti tā, lai visi instrumenti un paneļi būtu astronautu sasniedzamības zonā, taču Hjū, protams, par to neko nezināja. Viņš atspiedās krēslā, priecājoties, ka beidzot iekārtojies stingri un droši.

Uz paneļa Džo-Džima krēsla priekšā notika kaut kas noslēpumains. Pēkšņi iedegās sarkani burti: "Otrais navigators pieņēmis dežūru." Kas tas ir "otrais navigators"?

Pēkšņi Hjū ieraudzīja tos pašus vārdus uz paneļa sava krēsla priekšā un aptvēra, ka tas ir cilvēks, kam tieši šeit vajadzētu sēdēt. Bet ko nozīmē "otrais navigators"? Burti uz paneļa Džo-Džima priekšā nodzisa. Tikai kreisajā stūrī dega liels sarkans punkts.

- Sagatavojies, - Džo teica. - Tūlīt nodzisīs gaisma.

- Nē, nevajag, neizslēdz,- Hjū protestēja.

- Bet es pat negrasos. Tu pats to izslēgsi. Paskaties pa kreisi. Vai redzi mazās baltās uguntiņas?

Hjū pagriezās un kreisajā roku balstā ieraudzīja astoņas mazas lampiņas, kas bija izvietotas divās grupās pa četrām, viena virs otras.

- Katra kontrolē viena kvadranta apgaismojumu, - Džo paskaidroja. - Pārklāj tās ar roku, un nodziest gaismas.

Hjū negribīgi, bet nespēdams apspiest pieaugošo ziņkāri, paklausīja. Matētās sienas satumsa, un tad to spīdums izgaisa pilnībā. Pīķa tumsā mirguļoja tikai paneļa uguntiņas. Hjū drebināja nervozs drudzis. Viņš noņēma roku, astoņas mazās lampiņas tagad mirdzēja zilā krāsā.

- Tagad tūlīt parādīšu tev zvaigznes, - teica Džo. Tumsā Džo-Džima roka uzgūla uz vēl viena astoņu uguntiņu raksta.

Pasaules telpa...

No stellārija sienām uz Hjū nolūkojās miljoni zvaigžņu atspulgu, kurus ar skrupulozu precizitāti atveidoja teleskopu spoguļi; zvaigznes izstaroja vienmērīgu, mierīgu gaismu.

Dimanti, kas ar nevērīgu dāsnumu izkaisīti pa mākslīgajām debesīm - viņam priekšā, virs viņa, no visām pusēm apkārt, gulēja neskaitāmi zvaigžnu putekļi. Viens pats zvaigžņotā Visuma vidū!

- O-o-o? - Hjū neviļus izdvesa un ieķērās krēsla balstā, gandrīz aplaužot nagus, bet pat nepamanīja sāpes. Baiļu vairs nebija. Viņu pārņēma tikai viena sajūta. Raupjā kuģa ikdiena nebija viņā nogalinājusi tieksmi pēc skaistuma, un tagad viņš pirmo reizi mūžā piedzīvoja neciešami saldās, tikšanās ar šo skaistumu, mokas. Viņu apņēma skaistums un sagādāja sāpes.

Tikai tad, kad beidzot atjēdzās, Hjū pamanīja sardonisko smīnu un izdzirdēja Džo izsmiekla pilno krekšķināšanu.

- Pietiek, vai vajag vairāk? - Džo jautāja. Negaidot atbildi, Džo-Džims ar iekārtas dublikātu, kas atradās viņa krēsla kreisajā roku balstā, ieslēdza gaismu.

Hjū nopūtās. Sāpēja krūtis un mežonīgi dauzījās sirds.

Viņš pēkšņi saprata, ka visu šo laiku bija aizturējis elpu.

- Nu, gudriniek, - Džims sacīja, - pārliecinājies?

Hjū atkal nopūtās, nezinot, kāpēc. Kad iedegās gaisma, viņam atkal kļuva labi un ērti, taču neatstāja neatgriezeniska zaudējuma sajūta. Ar sirdi viņš sajuta, ka vienreiz redzējis zvaigznes, viņš nekad vairs nebūs laimīgs kā iepriekš. Trulas sāpes krūtīs, neskaidras, neapzinātas ilgas pēc zudušā viņu neatstās nekad, kaut arī savā neziņā Hjū to vēl nespēja saprast.

- Kas tas bija? - Viņš klusi jautāja.

- Tas pats, - Džo atbildēja. - Pasaules telpa, Visums. Tieši tas, par ko es tev stāstīju.

Hjū izmisīgi mēģināja saprast, ko Džo ar to domā.

- Skaistās mazās uguntiņas ārpus Kuģa - ir tā pasaules telpa?

- Pilnīgi pareizi, tikai tās nav mazas. Tās vienkārši ir ļoti tālu no mums, desmitiem tūkstošu jūdžu bet varbūt vēl vairāk.

- Ko?!

- To ko tu dzirdēji, - Džo pasmīnēja. - Kosmoss ir milzīgs. Dažas no šīm zvaigznēm ir Kuģa lieluma, lai gan es domāju, ka daudz lielākas.

- Lielākas par Kuģi? - Hjū noelsās.

- Bezjēdzīgi tas viss, - Džims nepacietīgi sacīja. - Tikai veltīgi iztērējām laiku viņam, šitam ēzelim.

- Vieglāk, brāl, vieglāk, - Džo teica. - Nevajag piespiest bērnu sākt skriet, pirms viņš iemācījies rāpot. Arī mēs uzreiz visu nesapratām. Cik atceros, tu pats vēl ilgi negribēji ticēt savām acīm.

- Meli, - Džims dusmīgi atcirta. - Tevi pašu vajadzēja ilgi pārliecināt.

- Labi, tas ir pagātnē, - Džo piekrita. - Tomēr arī mums abiem bija vajadzīgs laiks, lai saprastu, kas un kā.

Hoilands dvīņos klausījās pa ausu galam. Viņu savstarpējie strīdi jau bija kluvuši par ikdienu. Hjū tagad pārdomāja tikai par to, kas noticis ar viņu pašu.

- Džo, - viņš jautāja, - kas notika ar Kuģi, kad mēs ieraudzījām zvaigznes? Vai tas ir kļuvis caurspīdīgs?

- Ne īsti tā, - Džo atbildēja. - Tu redzēji nevis pašas zvaigznes, bet gan to attēlus. Ir speciālas iekārtas ar spoguļiem. Un es iedošu tev vēlāk par tām izlasīt grāmatu.

- Bet var paskatīties arī uz īstām zvaigznēm, - iejaucās sarunā Džims, jau atdzisis no mirkli atpakaļ uzsāktā strīda. - Šeit ir viena vieta ...

- Ak tā, pareizi, - Džo apstiprināja. - Es pavisam aizmirsu par Kapteiņa kajīti. Tajā ir stikla logi, un no turienes viss pārredzams skaidri un saprotami.

- Kapteiņa?

- Protams, ne jau pašreizējā Kapteiņa. Tas šeit savu kāju nav spēris. Vienkārši tur uz durvīm ir uzraksts: "Kapteiņa kajīte".

- Vai mēs aiziesim uz turieni?

Džo gribēja piekrist, bet Džims sāka protestēt:

- Nākamreiz. Tagad laiks atgriezties. Man ēst gribas.

Viņi nolaidās pa tuneli lejā, arkā, pamodināja Bobo un devās garajā ceļojumā lejup.

***

Ne pārāk drīz Hjū izdevās pierunāt Džo-Džimu jaunā ekspedīcijā, taču viņš nebija sarūgtināts - laiks netika tērēts velti.

Džo - Džims viņu ielaida savā bibliotēkā. Hjū nekad dzīvē nebija redzējis tik daudz grāmatu. Un dažas no tām, kuras viņš iepriekš jau bija lasījis, tagad tika piepildītas ar dzīvu jēgu un tika uztvertas pilnīgi citādi.

Hjū nevarēja atrauties no bibliotēkas. Viņš ar nepacietību iepazina jaunās domas, sagremoja tās, mēģināja izprast. Hjū aizmirsa par ēdienu, no viņa bēga miegs, tikai galva, kas no sāpēm vai plīsa un sāpes tukšajā kuņģī, atgādināja par ķermeņa vajadzībām. Apmierinājis izsalkumu viņš atkal ķērās pie grāmatām un lasīja, līdz acu priekšā sāka aizmigloties burti.

Kalpot Džo-Džimam nebija nemaz tik grūti. Lai arī Hjū bija pavēlēts visu laiku atrasties kopā ar saimnieku, tas atļāva viņam lasīt cik tik gribas, ja vien gūsteknis vienmēr bija pie rokas. Hjū tika uzdots par galveno pienākumu spēlēt dambreti ar vienu no galvām, kad otrai galvai spēle bija apnikusi. Bet pat šo laiku nevarēja uzskatīt par pilnībā zaudētu, jo, spēlējot, Hjū gandrīz vienmēr sarunu pievērsa diskusijai par kuģa vēsturi, tā struktūru un iekārtām.

Viņi runāja arī par cilvēkiem, kuri to izgatavojuši devās ceļojumā, par savu pagātni, par Zemi - šo viņiem dīvaino un nesaprotamo pasauli, kur cilvēki dzīvoja ārpusē, nevis iekšā.

Hjū centās saprast, kā cilvēki tiek noturēti uz Zemes, kāpēc neaizlido Pasaules telpā. Viņš par to iztaujāja Džo un beidzot ieguva priekšstatu par gravitāciju.

Bet ar dvēseli viņš tai tā arī nenoticēja - tas šķita pārāk neticami, bet vēlāk, kad viņa priekšā parādījās pirmie neskaidrie priekšstati par kosmosa navigācijas un kuģu vadības mākslu, viņš beidzot to pieņēma ar prātu.

Beidzot, viņam izdevās pierunāt Džo-Džimu vēlreiz aiziet uz Galveno Vadības telpu. Džo pastāstīja Hjū to mazumiņu, ko zināja par vadības ierīcēm.

Sen aizmirstajiem Džordana fonda inženieriem-projektētājiem tika uzdots uzbūvēt kuģi, kas darbotos pat tad, ja lidojums ilgtu vairāk nekā aplēstie sešdesmit gadi. Zinātnieki šo uzdevumu bija izpildījuši izcili. Veidojot galveno dzinēju, vadības sistēmas un mehānismus, kas paredzēti normālu dzīves apstākļu nodrošināšanai, tika izstrādāts princips, kas būtiski atšķīrās no visiem, kādi jebkad pastāvējuši. Kuģis - šis cilvēka ģēnija produkts - bija uzbūvēts tā, lai tas darbotos ja ne mūžīgi, tad vismaz ārkārtīgi ilgi. Pat ja tiktu nogalināta, vai ietu bojā visa ekipāža, tas turpinātu lidojumu, joprojām apgaismots, joprojām ar svaigu, labi attīrītu gaisu, ar dzinējiem, kas kuru katru mirkli gatavi startam. Un arī tagad, kad lifti, konveijeri un citas palīgierīces jau sen bija aizmirstas un pamestas, visas kuģa pamatiekārtas turpināja kalpot savai tumsonīgo cilvēku kravai un gaidīja pietiekami asa prāta atmodu, lai tas atrastu atslēgu Kuģa atdzīvināšanai.

Tāpēc, kad Hjū nepieredzējusī, bet meklējošā roka tika uzlikta uz gaismas laukuma zem uzraksta "Paātrinājums", nekavējoties pienāca atbilde. Virs Galvenā pilota sēdekļa uzmirgoja sarkani burti, un displejā iedegās uzraksts: "Galvenais dzinējs - nav sardzes apstiprinājuma"

- Ko tas nozīmē? - Hjū jautāja.

- Grūti pateikt, - Džo atbildēja. - Mēs reiz to pašu izdarījām Galvenā dzinēja nodalījumā, un tur parādījās uzraksts:

"Galvenā Vadības telpa - nav sardzes apstiprinājuma."

Hjū apsvēra un pēc tam jautāja:

- Interesanti, kas notiktu, ja tu aizietu uz motoru nodalījumu, pie Galvenā dzinēja, kamēr es šajā laikā atrastos Galvenajā Vadības telpā?

- Grūti pateikt,- Džo atkārtoja.

Hoilands klusēja. Viņa prātā nobrieda lēmums. Viņš to rūpīgi pārdomāja.

Hjū ilgi gaidīja īsto brīdi - viņam bija jārunā ar dvīņiem kad tie būs labvēlīgā garastāvoklī. Kādu dienu, kad viņi atkal sēdēja Kapteiņa kajītē, viņš beidzot nolēma riskēt. Džo-Džims tikko bija kārtīgi paēdis, ērti izlaidies krēslā un pa iluminatoru raudzījās uz rāmajām zvaigznēm. Hjū lidinājās viņam blakus.

- Paklau, Džo-Džim, - Hjū iesāka.

- Kas ir puis? - Džo atbildēja.

- Skaisti, vai ne?

- Kas skaisti?

- Zvaigznes ... - Hjū pamāja ar roku pret iluminatoru un uzreiz saķēra krēsla atzveltni, lai neaizlidotu sānis.

- Protams, skaisti. No šī skata kļūst labi dvēselei.

Dīvainā kārtā to pateica Džims. Hjū saprata, ka pienācis īstais brīdis, kuru viņš bija gaidījis. Sakopojis drosmi, viņš izgrūda:

- Kāpēc mums neizdarīt lietu līdz galam?

- Kādu lietu? - Džo jautāja.

- Lidojumu. Kāpēc mums neiedarbināt Galveno Dzinēju un nepārņemt vadību? Galu galā kaut kur tur, - Hjū runāja ātri, lai viņu nepaspētu pārtraukt, - kaut kur ir Zemei līdzīgas planētas, katrā ziņā mūsu senči tā domāja. Mums tās ir jāatrod.

Džims izplūda smieklos, Džo papurināja galvu.

- Puis, - viņš teica, - vai tu esi pie pilna prāta? Kaut ko tādu, pat no Bobo nedzirdēsi. Aizmirsti par to pat domāt.

- Bet kāpēc?

- Tāpēc, ka mums tas nebūs pa spēkam. Šādam uzdevumam nepieciešama kompetenta apkalpe, kas apmācīta Kuģa vadībai.

- Vai tad mums vajag daudz cilvēku? Kuģī taču ir ne vairāk kā desmit kontrolpunkti. Es domāju, ka desmit līdz divpadsmit cilvēki to varētu pavisam labi vadīt. Ja vien viņi, protams, būtu tikpat zinoši kā jūs abi, - viņš ar apdomu piebilda.

- Kas ir, Džo, pieķēra gan tevi? Bet puisim, protams, taisnība, - Džims pasmīnēja.

Džo palaida mājienu gar ausīm.

- Tu pārvērtē mūsu zināšanas un iespējas, Hjū, - viņš teica. - Es atzīstu, ka mēs varētu iemācīties vadīt Kuģi, bet ko pēc tam? Mēs nezinām pat to, kur atrodamies. Tikai Džordans zina, cik gadsimtu Kuģis ir dreifējis viens pats. Mums nav ne jausmas ne par tā kursu, ne ātrumu.

- Bet tu pats man parādīji navigācijas instrumentus, - Hjū stingri stāvēja pie sava. - Esmu pārliecināts, ka jums abiem nebūtu nekādu grūtību tos izprast, Džo, ja tikai jūs gribētu.

- Vispār jau tev taisnība, - Džims piekrita.

- Nelepojies nu, brāl, - Džo viņu aprāva.

- Bet es nemaz nelepojos, - Džims atcirta. - Es tikšu galā ar jebkuru ierīci, ja tikai tā vispār darbosies.

Džo tikai pasmīkņāja.

Pirmā mazā uzvara. Viņi jau strīdas savā starpā, un tas arī vajadzīgs Hjū. Un labi, ka tas no viņiem, ar kuru visgrūtāk kaut ko sarunāt, jau ir viņa pusē. Tagad panākumi būtu jānostiprina ...

- Es zinu, kur dabūt cilvēkus, ja jūs piekristu viņus apmācīt.

- Kur tad? - Džims neuzticīgi jautāja.

- Atceries, es jums stāstīju par jaunajiem zinātniekiem?

- Ā, par tiem kretīniem ...

- Bet viņi jau nezina to, ko zinām mēs. Bet citādā ziņā viņi ir saprātīgi domājoši cilvēki. Ja es varētu atgriezties pie viņiem un pastāstīt par to, ko uzzināju, tad savāktu pilnīgi piemērotu komandu apmācībai.

- Paskaties uz mums tā uzmanīgi, Hjū, - Džo pārtrauca. - Un pasaki, ko tu redzi savā priekšā?

- Džo-Džimu, ko tad vēl?

- Nē, tu redzi mutantu, mjutu - Džo viņu izlaboja sarkasma pilnā balsī. - Tu redzi mjutu, vai tev tas pieleca? Ar mums Zinātnieki nekad nesāks pat runāt, kur nu vēl sadarboties.

- Nav taisnība, - Hjū protestēja. - Es neiesaku sākt sarunas ar Zemniekiem. Viņi, protams, neko nesapratīs, bet Zinātnieki, par kuriem runāju, ir visgudrākie no visiem tur lejā. Viņi sapratīs. Viss, kas jums jāizdara, ir jānodrošina drošu pārvietošanos caur mjutu klājiem. Galu galā tā jums vispār nebūtu nekāda problēma, - viņš piebilda, instinktīvi pārnesot strīda būtību uz stingrāku pamatu.

- Tas gan mums būtu kā nospļauties, - Džims piekrita.

- Tūlīt izbeidz, - Džo uzkliedza.

- Protams, protams, - Hjū pasteidzās, redzot, ka viņa neatlaidība ir nopietni sadusmojusi Džo. - Bet vispār jau būtu interesanti pamēģināt...

Ar šiem vārdiem viņš attālinājās no brāļiem. Viņš varēja saklausīt, kā viņi dzīvi par kaut ko sačukstas, bet izlikās, ka tālākā saruna neinteresē. Šī dualitāte vienmēr bija bijusi Džo-Džima galvenā problēma. Būdams vairāk grupa, nekā indivīds, viņš vienmēr ar grūtībām pārgāja no vārdiem pie darbiem, jo ​​katrai viņa darbībai bija nepieciešams abu kopīgais lēmums.

Pēc kāda laika Hjū dzirdēja, kā Džo paceļ balsi:

- Labi, labi, lai jau būtu pēc tava prāta! Hjū, panāc šurp!

Hjū atgrūdās no sienas un vienā lēcienā nonāca pie Džo-Džima, abām rokām ieķeroties kapteiņa krēsla atzveltnē, lai nobremzētu.

- Mēs te nolēmām ļaut tev aiziet lejā un dot iespēju pamēģināt, - Džo teica. - Bet vienalga, tu esi idiots, - viņš drūmi piebilda.

***

Bobo pavadīja Hjū cauri bīstamajiem mjutu klājiem un atstāja viņu neapdzīvotā pierobežas zonā.

- Paldies, Bobo, - Hjū atvadījās no viņa. - Labu ēdienu tev.

Punduris pasmaidīja, pamāja un metās augšā pa kāpnēm, pa kurām viņi tikko bija nokāpuši. Hjū cerēja atrast Bilu Ertcu, galvenā inženiera vietnieku, jauno zinātnieku grupas vadītāju. Pirms sarunas ar viņu, Hjū vēlējās pēc iespējas izvairīties no jebkāda veida izskaidrošanās ar pārējiem.

Hoilands drīz nonāca pazīstamajā koridorā. Pagrieziens pa kreisi, vēl simts jardi, un viņš nonāca pie durvīm, kuras apsargāja sardze. Hjū devās uz priekšu, bet sargs viņam aizšķērsoja ceļu.

- Pagaidi, uz kurieni tu ej?

- Man vajag Bilu Ertcu.

- Galveno inženieri? Viņa šeit nav.

- Bils Ertcs - jau Galvenais Inženieris? Un kas tad notika ar veco? - Hjū uzreiz saprata, ka sevi nodevis, bet sargs bija pastulbs un slinks.

- Ar iepriekšējo? Nu, viņš jau sen devās Lidojumā, - sargs nožāvājās. - Bet Galvenais Inženieris Ertcs ir savā rezidencē.

- Paldies. Labu ēdienu.

- Labu ēdienu.

Hjū bija jāpagaida uzgaidāmajā telpā, pirms viņu palaida pie Galvenā Inženiera. Ieraugot Hjū, Ertcs piecēlās no galda.

- Tātad atgriezies, - viņš teica. - Tas nu gan ir pārsteigums. Bet mēs domājām, ka tu jau sen esi miris, un norakstījām, kā aizgājušu Lidojumā.

- Tas būtu dabiski.

- Apsēdies, pastāsti. Man tagad ir mazliet laika. Tu esi stipri izmainījies, es tevi nemaz nepazītu. Kļuvis pavisam sirms. Acīmredzot nebija viegli?

Sirms? Hjū par to nebija ne jausmas. Bet arī Ertcs bija pamatīgi izmainījies. Grumbas, vēders. Ah Džordan, cik gan ilgi viņš ir bijis nebrīvē?

Ertcs, savilcis seju grimasē, bungoja ar pirkstiem uz galda.

- Tagad būs problēma, - viņš teica. - Baidos, ka nevarēšu tevi nozīmēt vecajā amatā, to ieņem Morts Tailers. Bet mēs pameklēsim tev vietu, kas atbilstu tavam rangam.

Par Mortu Taileru Hjū nebija nekādu jauku atmiņu . Liekulis. Viņam rūpēja tikai saglabāt visas pieklājības dogmas un pielīst varas pārstāvjiem. Tā-tā, tas nozīmē, ka Tailers tomēr iekļuvis Zinātniekos un ieņēmis iepriekšējo Hjū amatu. Bet tagad tam vairs nav nozīmes.

- Klausies, Bill, - viņš iesāka. - Es gribētu parunāt ar tevi par...

- Protams, radīsies arī ranga problēma, - turpināja Galvenais Inženieris. - Laikam jau lieta būtu jānodod Padomei kā jautājums, kam nav precedenta. Mjuti arī agrāk, gadījās, noķēra pa kādam mūsu Zinātniekam, bet, cik es zinu, tu būsi pirmais, kuram izdevies atgriezties no gūsta dzīvam.

- Sarunai ir daudz svarīgāka tēma, - atkal viņu pārtrauca Hjū. - Es redzēju daudz pārsteidzošu lietu, Bill. Apbrīnojamu un vitāli svarīgu. Tev tas viss noteikti jāzina. Tāpēc es atnācu tieši pie tevis. Klausies, es...

Ertcs pēkšņi koncentrējās:

- Protams, protams! Un kā es uzreiz neiedomājos? Tev taču radās vēl nebijusi iespēja rūpīgi izpētīt mjutu zemi. Stāsti nu visu, ko zini!

- Vispār es ne par to, - sacīja Hjū. - Viss ir daudz sarežģītāk nekā tikai informācija par mjutiem, lai gan jautājums attiecas arī uz viņiem. Es domāju, ka mums tagad attiecībā uz viņiem būs jāizmaina visa politika.

- Runā, runā, es klausos.

Hjū sāka stāstīt par lielo atklājumu, par Kuģa patieso būtību, pēc iespējas uzmanīgāk izvēloties vārdus un cenšoties runāt pārliecinoši. Viņš tikai īsi pieskārās grūtībām, kas saistītas ar kuģa dzīves pārkārtošanu, bet toties nožēloja krāsas, attēlojot godu un cieņu, kas pienāksies tam, kurš vadīs šo procesu.

Runājot Hjū vēroja Ertca seju. Kad viņš izlika galveno - ka Kuģis ir tikai kustīgs ķermenis neierobežotā telpā -, Ertca seja pauda ārkārtēju apjukumu.

Tomēr pēc tam tā sastinga bezkaislīga mierīguma maskā, pēc kuras neko nevarēja saprast. Tikai acīs uzplaiksnīja dzirkstis, kad Hjū pateica, ka Ertcs ir tieši tas, kurš varētu vadīt jauno kustību, balstoties uz savu autoritāti kā pelnīts līderis un progresīvi domājošo zinātnieku atzīts vadītājs.

Pabeidzis runāt, Hjū saspringti gaidīja atbildi. Ertcs klusēja, turpinot bungot ar pirkstiem pa galda virsmu. Visbeidzot pateica:

- Tie ir ļoti svarīgi jautājumi, kuri jāizvērtē bez steigas, Hoiland. Man dzirdētais rūpīgi jāpārdomā.

- Protams, - Hjū piekrita. - Tikai es vēlos piebilst, ka jau ir noslēgta vienošanās par drošu pārvietošanos pa augšējiem klājiem. Es varu tevi aizvest turp, lai tu visu redzētu savām acīm.

- Jā, tas laikam būtu labākais, - atbildēja Ertcs. - Esi izsalcis?

- Nē.

- Tad mums abiem jāatpūšas. Pagulēsim, un tad padomāsim ar svaigu prātu. Vari iekārtoties šeit, istabā aiz mana kabineta. Bet tev nevajag runāt ne ar vienu, kamēr es visu neapdomāšu pats. Ja tavas ziņas sākt izplatīt bez pienācīgas sagatavošanās, var sākties nekārtības.

- Tev taisnība, - Hjū atkal piekrita.

Ertcs ieveda Hjū telpā aiz sava kabineta, kurā viņš acīmredzot reizēm atpūtās, un sacīja:

- Izgulies, un pēc tam mēs parunāsimies.

- Paldies, - sacīja Hjū.

- Labu ēdienu.

- Labu ēdienu.

Tikai palicis viens, Hjū sajuta, cik ļoti ir noguris.

Nervu satraukumu sarunā ar Ertcu nomainīja depresija. Viņš izstiepās gultā un uzreiz aizmiga.

Kad Hjū pamodās, viņš atklāja, ka istabas durvis no ārpuses ir aizslēgtas. Turklāt bija pazudis viņa nazis.

Pagāja ļoti ilgs laiks, līdz viņš saklausīja pie durvīm soļus. Ienāca divi drūmi sargi.

- Celies, nāksi mums līdzi, - sacīja viens no viņiem.

Hjū noskatīja viņus no galvas līdz papēžiem un atzīmēja, ka abi ir neapbruņoti. Tātad, tas nozīmē, ka iespējas noraut nazi no viena no viņu jostas, nebūs. Bet, ja no neapbruņotiem sargiem nav iespējams dabūt ieroci, tad var pamēģināt atbrīvoties un aizbēgt. Tomēr blakus telpā bija vēl divi, tikpat masīvi un drūmi. Šie bija apbruņoti. Viens turēja nazi gatavu metienam, otrs katru mirkli bija gatavs no neliela attālumā iegrūst savējo zem Hjū ribām.

Tagad Hoilands saprata, ka nav kur sprukt. Viss ir pārdomāts. Sen pieradis nepretoties neizbēgamajam, viņš mierīgi devās uz priekšu. Pamanījis Ertcu un pārliecinājies, ka tieši viņš komandē sargus, kas viņu arestēja, Hjū sacīja:

- Nu tad sveiks Bill. Kāpēc pēkšņi tādi piesardzības pasākumi? Kas noticis?

Ertcs nedaudz saminstinājās ar atbildi:

- Tūlīt tu stāsies Kapteiņa priekšā.

- Labi, Bill, paldies, - Hjū atbildēja, - bet vai būtu prātīgi runāt ar viņu par šo lietu, iepriekš nevienu citu nesagatavojot?

Ertcs pat nesāka apslēpt aizkaitinājumu, ko izraisīja tik acīmredzams stulbums:

- Ja tu to vēl neesi sapratis, atļauj paskaidrot, ka tiksi aizvests Kapteiņa priekšā uz tiesu par ķecerību!

Hjū reaģēja tā, it kā viņam nekad nekas tāds nebūtu ne prātā nācis.

- Tad mani neved pēc īstās adreses, Bill, - viņš mierīgi sacīja. - Apsūdzība par ķecerību un tiesa, iespējams, būtu pareizā pieeja pašreizējā situācijā, taču es neesmu kaut kāds Zemnieks, lai mani vilktu zem konvoja pie Kapteiņa. Mani apgalvojumi jāizvērtē Padomei, es esmu Zinātnieks.

- Vai tu esi par to pārliecināts? - Ertcs smīnēja. - Es jau pakonsultējos par šo jautājumu. Hjū Hoilands jau sen izslēgts no sarakstiem. Kas tu tāds esi, tagad izlems Svaidītais Kapteinis.

Hjū saglabāja vienaldzīgu mieru. Situācija neveidojās viņa labā, un Ertcu kaitināt nebija jēgas. Galvenais Inženieris padeva zīmi, neapbruņotie sargi saķēra Hjū aiz rokām, un viņš, nepretojoties, devās viņiem līdzi.

***

Hjū ar interesi aplūkoja Kapteini. Vecis bija maz izmainījies, tikai varbūt kļuvis vēl resnāks.

Kapteinis ērti iekārtojās krēslā un paņēma no galda ziņojumu.

- Kas par lietu? - Viņš nicinoši pajautāja. - Es te neko nesaprotu.

Pret Hoilandu kā apsūdzības liecinieks uzstājās Morts Tailers. Šādu notikumu pavērsienu Hjū nebija paredzējis, un šis fakts nevarēja nesaasināt viņa bailes. Viņš pat parakņājās atmiņā, mēģinot atrast vismaz kādu pavedienu, kas varētu pamodināt Tailera simpātijas pret sevi, taču šoreiz neko neatrada. Morts noklepojās un sāka:

- Runājam par kādu Hjū Hoilandu, Kapteini, kurš bija viens no jūsu jaunākajiem Zinātniekiem.

- Zinātnieks? Kāpēc viņa lietu neizskata Padome?

- Tāpēc, ka viņš vairs nav Zinātnieks, kaptein. Viņš pārbēga pie mjutiem, bet tagad ir atgriezies, lai sētu ķecerību un nemierus un grautu jūsu varu.

Kapteinis uzmeta Hjū atklāti naidīgu tāda cilvēka skatienu, kurš nevarēja pieļaut mēģinājumus graut viņa prerogatīvas.

- Tā ir taisnība? - Viņš uzrēca. - Ko tu pats teiksi, Hoiland?

- Tie ir meli. Kapteini, - Hjū atbildēja. - Viss, ko es esmu teicis, tikai apstiprina mūsu seno uzskatu, ar kuriem mēs dzīvojam, patiesīgumu. Es nekad neesmu mēģinājis noliegt mūsu Mācību, gluži pretēji, man izdevās atrast vēl dziļākus pierādījumus par tās pareizību...

- Vairs neko nevaru saprast, - kapteinis viņu pārtrauca. - Viņu apsūdz ķecerībā, bet viņš apgalvo, ka tic Mācībai. Ja neesi vainīgs, kā tu nokļuvi šeit?

- Es varu paskaidrot, - ierunājās Ertcs.

- Ceru, ka vismaz tu to izdarīsi, - kapteinis noburkšķēja. - Nu tad liec galdā.

Ertcs ziņoja par Hoilanda atgriešanos un viņa dīvainajiem stāstiem. Pieturēdamies pie faktiem. Galvenajam Inženierim tomēr izdevās tiem piešķirt vajadzīgo nokrāsu. Hjū uzreiz ierunājās:

- Manu izteikumu būtība, Kapteini, ir tajā, ka augstākajos klājos ir vietas, kur var tiešā veidā aplūkot mūsu ticības patiesīgumu: ka Kuģis patiešām pārvietojas; kur var redzēt Džordana plānu darbībā. Tas ir nevis ticības noliegums, tas ir ticības apliecinājums. Es neprasu, lai jūs ticētu maniem vārdiem, pats Džordans apstiprinās manu patiesīgumu.

Sajutis Kapteiņa neizlēmību, sarunā iesaistījās Morts Tailers:

- Kapteini, es uzskatu par savu pienākumu analizēt un iesniegt visas iespējamās šī neticamā gadījuma versijas. Hoilanda neticamajam un smieklīgajam stāstam ir divi vispamatotākie izskaidrojumi: vai nu viņš ir vienkārši iesīkstējis ķeceris, vai arī slepens mjuts un sazvērestības dalībnieks, lai mūs iemānītu lamatās un nodotu mjutu rokās. Bet ir vēl trešais izskaidrojums, kas ir žēlsirdīgāks pret apsūdzēto, un dziļi sirdī man šķiet, ka tas ir pareizais. Hoilanda lietas materiālos teikts, ka piedzimstot, inspektors bijis nopietni noraizējies par mazuļa galvas izmēriem un izvirzījis jautājumu par tā nosūtīšanu uz Konverteru. Bet, tā kā novirze no normas bija neliela, inspektors tomēr Hoilandu palaida. Man šķiet, ka šausmīgās mokas, kuras viņš piedzīvoja nebrīvē pie mjutiem, galīgi sagrāva viņa jau tāpat pēc dabas nestabilo saprātu. Nabags vienkārši nesaprot, ko viņš stāsta.

Hoilands paskatījās uz Taileru ar zināmu cieņu. Šitas gan pilnībā reputāciju attīrīja, gan apsūdzību ķecerībā atcēla un, piedevām, simtprocentīgi nodrošināja Lidojumu!

Kapteinis atmeta ar roku.

- Pietiek tērēt manu laiku. - Viņš pagriezās pret Ertcu. - Ir kādas rekomendācijas šajā lietā?

- Tieši tā, ser Kapteini. Konverters.

- Nu tad labi. Bet es nesaprotu, Ertc, kāpēc mani jātraucē šitādos te sīkumos? Tev savā nodaļā jāspēj uzturēt disciplīna pašam.

- Klausos, Kapteini.

Kapteinis novērsās no galda, gatavojoties piecelties.

- Rekomendācija pieņemta un apstiprināta. Visi brīvi.

Par tik stulbu netaisnību Hjū kļuva nikns. Viņi pat nevēlējās iepazīties ar reālajiem pierādījumiem par viņa taisnību un nevainību. Viņš sadzirdēja, kā kāds uzkliedz:

- Pagaidiet! - un saprata, ka kliedz pats. Kapteinis paskatījās uz viņu.

- Pagaidiet, - Hjū turpināja. Vārdi radās paši no sevis:

- Pagaidiet! Tas nemaina lietas būtību, jo jūs esat tik pārliecināti par savu gudrību, ka pat acis neatverat, kad jums vienkārši tiek lūgts paskatīties! Bet vienalga, vienalga, tas lido!

***

Hjū bija daudz laika pārdomām. Viņš atkal sēdēja ieslēgts un gaidīja, kad Konverteram ievajadzēsies kārtējā masas porcija, lai ražotu enerģiju, un viņam pašam vajadzēja kļūt par šīs masas porciju. Hjū atkal un atkal izanalizēja savas kļūdas. Tas, ka viņš nekavējoties, bez sagatavošanās, visu izlika Billam Ertcam, izrādījās vislielākā kļūdas daļa. Nu nevajadzēja paļauties uz seno draudzību, kas, atklāti sakot, nekad nebija īpaši tuva. Vispirms bija vajadzīgs to pārbaudīt, nevis līst pa galvu pa kaklu ar savu stāstu. Otrā kļūda aprēķinos bija Morts Tailers. Izdzirdot Tailera vārdu, Hjū tūlīt vajadzēja noskaidrot, cik daudz Ertcs ieklausās viņa viedoklī un kāda ir Morta ietekme uz viņu.

Viņš bija pazīstams ar Taileru jau sen un viņam vajadzēja atcerēties, ka no šī cilvēka jāuzmanās.

Hjū tagad šeit sēž, apzīmēts vai nu kā mutants, vai kā ķeceris. Etiķete tomēr nemaina lietas būtību - ir taču vienalga, par ko iemetīs Konverterā. Hjū apdomāja, ka varētu mēģināt tiesnešiem paskaidrot, no kurienes cēlušies mutanti. Pats par to viņš bija uzzinājis, lasot vecos žurnālu ierakstus Džo-Džima rūpīgi sazagtajā bibliotēkā. Nē, šo ideju nāksies noraidīt ... Mutantu dzimšanu izraisīja kosmiskais starojums, bet kā cilvēkiem pateikt par starojumu no ārpuses, ja viņi vispār nespēj saprast, kas ir šī “ārpusē”? Nē, viņš pats visu bija sabojājis, vēl pirms viņu aizvilka pie Kapteiņa.

Durvju čīkstoņa pārtrauca garīgo paššaustīšanu. Hjū nebaroja bieži, un bija par agru kārtējai maltītei. Vai tiešām jau atnākuši viņam pakaļ? Hjū bija nolēmis, ka uz Konverteru nedosies viens.

Vismaz vienu no šiem stulbeņiem paņems sev līdzi.

Bet viņš kļūdījās. Atskanēja mīksta, mīlestības piepildīta balss:

- Dēliņ, dēliņ, kā tad tā?

Pār viņu noliecās viņa pirmais skolotājs, leitnants Nelsons, novājējis un novecojis.

Tikšanās abus ļoti saviļņoja. Vecītis, kuram nebija bijis savu bērnu, ļoti cerēja uz savu skolnieku, pat loloja sapni, ka kādreiz Hjū sēdīsies Kapteiņa vietā. Viņš nekad to nebija teicis pašam Hjū, nevēlējās jaunekli sabojāt ar iedomību. Večuks šausmīgi skuma, kad viņa zēns pazuda. Un tagad viņš atgriezies kā cilvēks, kurš apkaunots un notiesāts uz nāvi.

Hjū bija tikpat sarūgtināts kā vecais. Viņš ļoti mīlēja savu skolotāju, viņam bija vajadzīgs atbalsts un viņš vēlētos sagādāt prieku, taču, stāstot par saviem piedzīvojumiem, viņš ar rūgtumu pārliecinājās, ka Nelsons to vienkārši nespēj uztvert par neko citu kā par ārprātu, un drīzāk gribētu, lai Hjū nomirst ātrā nāvē Konverterā, nekā dzīvo un izsmej senās ticības dogmas.

Tikšanās abiem bija tik sāpīga, ka drīz večuks piecēlās, lai dotos prom.

- Vai es varu tev kaut kā palīdzēt, dēliņ? Vai tevi baro labi?

- Pietiekoši, - Hjū sameloja.

- Atsūtīt kādu?

- Nē, paldies. Vispār, vai jūs varētu atsūtīt man nedaudz tabakas? Jau sen neesmu košļājis.

- Labi. Vai vēlies redzēt kādu no saviem tuviniekiem?

- Vai tad tas ir iespējams? Es domāju, ka satikšanās šeit ir aizliegtas.

- Vispār jau aizliegtas, bet es varu panākt izņēmumu.

Tikai dod man savu vārdu, ka nevienam nestāstīsi par savu ķecerību.

Hjū ķērās pie jaunās iespējas. Tēvocis? Nē, tas nederēs. Viņi nekad nestrīdējās, bet arī nekad nesaprata viens otru. Draugi? Viņš slikti sapratās ar cilvēkiem un sadraudzējās ar grūtībām. Bez tam arī Ertcu uzskatīja par draugu! Hjū pēkšņi atcerējās savas ciemata bērnības draugu, ar kuru kopā bieži rotaļājās. Alanu Mahoneju.

Tiesa, kopš pārcelšanās pie Nelsona viņš ar Alanu gandrīz vairs nesatikās, bet tomēr ...

- Vai Alans Mahonejs joprojām dzīvo mūsu ciematā?

- Jā.

- Ja viņš piekritīs atnākt, es būšu priecīgs viņu redzēt.

Ejot pie Hjū, Alans nervozēja, jutās ne savā ādā, bet atklāti sakot, ļoti priecājās redzēt savu veco draugu un bija ļoti sarūgtināts, kad uzzināja par spriedumu. Hoilands uzsita viņam pa muguru.

- Labi darīji! Nemaz nešaubījos, ka atnāksi.

- Tiklīdz uzzināju. Ciematā neviens par tevi neko nezina, pat Liecinieks ne.

- Pastāsti, kā tu visu šo laiku dzīvoji. Esi apprecējies?

- Nē. Labāk netērēsim laiku, runājot par mani. Saki labāk, par ko tevi apsūdz?

- Nevaru, Alan. Es devu vārdu Leitnantam Nelsonam.

- Ko vērti vārdi, kad vajag izkļūt no nelaimes! Tu esi iestrēdzis pamatīgi.

- It kā nu pats nezinātu.

- Vai kādam ir zobs uz tevi, Hjū?

- Redzi ... Jebkurā gadījumā, teiksim tā: mūsu vecais draugs Morts Tailers nepakustināja ne pirkstu, lai man palīdzētu.

Alans nosvilpās un pamāja.

- Tas izskaidro lietu.

- Tas ir? Tev kaut kas zināms?

- Kā tev pateikt ... pēc tam, kad tu pazudi viņš apprecēja Idrisu Baksteri.

- Jā, patiešām izskaidro.

Hjū paklusēja.

- Klausies, Hjū, - teica Alans. - Nesēdi un negaidi, līdz tevi aizvilks uz Konverteru. It īpaši, ja te iesaistīts Morts Tailers. Tevi jāizvelk no šejienes laukā.

- Kādā veidā?

- Vēl nezinu. Noorganizēt uzbrukumu, vai kā citādi. Tur ir daži labi puiši, kuriem nebūs iebildumu pavicināt nažus.

- Baidos, ka tad tu un tavi labie puiši kopā ar mani dosies uz Konverteru. Nē, tas nederēs.

- Tad ko, lai viņi tevi iemet Konverterā?

Hjū paskatījās uz Alanu. Vai viņam ir tiesības lūgt viņam kaut ko tādu? Un viņš izlēma:

- Klausies, vai esi gatavs izdarīt visu, lai man palīdzētu?

- Tu taču zini, - tas aizvainoti atbildēja.

- Tad tu dosies uz augšējiem klājiem un atradīsi punduri vārdā Bobo...

***

Alans kāpa arvien augstāk. Viņš tik tālu viņš netika pat jaunībā, kad Hjū gāja savās pārdrošajās, neapdomīgajās ekspedīcijās. Tagad viņš bija vecāks, mazkustīgāks un būt šeit nejuta vēlmi. Reālo briesmu draudiem, pievienojās bailes, ko izraisīja aizspriedumi un neziņa.

Bet tomēr viņš turpināja iet uz priekšu.

Punduris viņu ieraudzīja pirmais. Lingas raidītais dzelzs gabals trāpīja Alanam tieši pa vēderu, viņam izdevās tikai izkliegt: "Bobo, Bobo!" - un viņš zaudēja samaņu.

Bobo ar muguru pa priekšu iegāja atpakaļ Džo-Džima mājoklī un nometa savu nastu saimniekam pie kājām.

- Svaiga gaļa? - Viņš lepni paziņoja.

- Nu, tad savāc to sev, - Džims vienaldzīgi attrauca.

Punduris ar grubuļainu pirkstu parakājās ausī.

- Smieklīgi, - viņš teica. - Pazina Bobo.

- Paga-paga, - Džo pacēla skatienu no grāmatas.

Hjū bija Alanu sagatavojis priekš tikšanās ar divgalvaino mutantu, tāpēc viņš, kad atjēdzās, tūlīt pastāstīja par visu notikušo.

Džo-Džims klusi un bezkaislīgi klausījās. Arī Bobo uzmanīgi klausījās, bet neko nesaprata.

Kad Alans bija beidzis, Džims atzīmēja:

- Tev bija taisnība Džo. Nekas no tā neiznāca. - Pagriezies pret Alanu, viņš piebilda: - Paliksi Hjū vietā. Spēlēt dambreti proti?

Alans paskatījās no vienas galvas uz otru.

- Jūs pat nemēģināsiet viņam palīdzēt? - viņš jautāja.

- Bet kāda Hafa pēc? - Džo bija pārsteigts.

- Viņš taču paļāvās uz jums. Viņam vairs nav no kā gaidīt palīdzību. Tāpēc jau es atnācu, Jūs ko, nesaprotat, vai?

- Pat ja mēs piekristu, - Džims atcirta, - ko tad mēs varētu izdarīt, tu stulbā galva? Atbildi!

- Vienkārši uzbruksim un atņemsim Hjū!

- Kāpēc mums riskēt ar savu ādu, lai izglābtu tavu draugu?

- Ko, kausimies? - saspicēja ausis Bobo.

- Nē, Bobo, nē. Vienkārši sarunas, - Džo atbildēja.

- A-a... - Bobo vīlies novilka un apklusa.

Alans paskatījās uz viņu.

- Nu, vismaz palaid kopā ar mani Bobo?

- Nē, - Džo atcirta. - Par to nevar būt ne runas.

Alans sēdēja stūrī, aklā izmisumā apkampis ceļgalus. Kā no šejienes izkļūt? Lejā viņš, iespējams, varētu atrast palīdzību. Likās, ka punduris guļ, lai gan neviens to nevarēja pateikt droši. Ja kaut Džo-Džims aizmigtu.

Bet dvīņi nemaz nedomāja gulēt. Džo mēģināja koncentrēties uz grāmatu, bet Džims viņu nepārtraukti atrāva no lasīšanas. Par ko viņi runāja, Alans nedzirdēja. Pēkšņi Džo skaļi pateica:

- Tev gan labas idejas, kā izklaidēties!

- Viss viens jautrāk nekā dambrete, - Džims atbildēja.

- Ak jautrāk, ja? Bet, ja nazi acī dabūsi tu, kas notiks ar mani?

- Sāc novecot, Džo. Asinis tev kļuvušas šķidras.

- Neesmu vecāks par tevi.

- Bet domas man jaunākas.

- Zini ko, tās man ir galīgi apriebušās. Labi, lai jau būtu tavs ceļš, bet pēc tam mani nevaino. Bobo!

Punduris uzlēca augšā:

- Klausos, saimniek!

- Atved šurp Kuili, Garroci un Sīko.

Džo-Džims piegāja pie skapja, paņēma nažus.

***

Pie pašām cietuma durvīm radās kaut kāds jūklis. Hjū saspicēja ausis. Vai tiešām ieradušies pēc viņa, lai aizvestu uz Konverteru?

Maz ticams, ka konvojs sacels tik lielu troksni. Vai varbūt šim troksnim gaitenī vispār nav nekāda sakara ar viņu? Bet varbūt…

Patiešām! Alans, kurš ielidoja atvērtajās durvīs, iegrūda Hjū rokā jostu ar nažiem, tajā pašā laikā izgrūžot ieslodzīto pa durvīm.

Džo-Džims, stāvēdams koridorā, uzreiz pat nepamanīja Hjū, jo bija ļoti aizņemts - metodiski un mierīgi meta nažus, it kā trenētos savā istabā. Bobo smaids šķita platāks nekā parasti, pateicoties naža griezumam pie pašas mutes, kas tomēr neietekmēja viņa lingas precizitāti.

Hjū atpazina vēl trīs rīkļurāvējus no Džo-Džima ierastās svītas.

- Ātri tinamies prom! - uzkliedza Alans. - Tūlīt te saskries vesels bars! - un iemetās labajā koridorā. Džo-Džims sekoja viņam. Hjū uz labu laimi, netēmējot, meta ar nazi sargam, kurš parādījās no kreisā koridora, un pat nepamanīja, vai trāpīja vai nē. Bobo, no aizmugures piesedzot atkāpšanos un saīdzis par pārāk ātrajām kautiņa beigām, skrēja pakaļ pārējiem. Alans atkal nogriezās pa labi.

- Šeit ir kāpnes! - Viņš uzkliedza. Bet apmēram desmit jardu attālumā no kāpnēm tieši viņa priekšā aizcirtās hermētiskas durvis, par kuru esamību Alans bija pilnīgi aizmirsis: šīs kāpnes gandrīz nekad netika izmantotas. Bobo ieķērās durvīs, bet tikai aplauza nagus.

- Iekritām, - klusi pateica Džo. - Ceru, Džim, ka vismaz šī izklaide beidzot būs tavā gaumē.

No aiz pagrieziena stūra izbāzās kāda vajātāja galva. Hjū meta nazi, bet attālums bija pārāk liels: nazis atsitās pret sienas tēraudu. Galva pazuda.

Garrocis, turēdams gatavībā lingu, nenovērsa no koridora acis.

- Redzi to kvēlojošo cauruli pie griestiem? - Hjū saķēra Bobo aiz pleca.

Bobo pamāja ar galvu. Hjū norādīja uz apgaismes cauruli, kas sazarojās virs gaiteņiem, pa kuriem viņi tikko bija izskrējuši.

- Vari trāpīt tai vietā, kur šī caurule savienojas ar otru?

Bobo ar aci novērtēja attālumu. Patālu. Viņš neko neatbildēja. Hjū dzirdēja tikai lingas šņācienu un krakšķi. Koridorā kļuva tumšs.

- Aiz manis! - Hjū uzkliedza un skrēja pa koridoru atpakaļ.

Tuvojoties krustojumam, viņš uzkliedza: - Neelpojiet! Esiet uzmanīgi! Gāze!

No sašķaidītās caurules slinki izplūda zaļgani radioaktīvo tvaiku mākoņi.

Hjū varēja tikai pateikties liktenim par to, ka savulaik tika pastrādājis arī par apgaismojuma sistēmu inženieri un labi pārzināja šīs iekārtas. Viņš izvēlējās pareizo virzienu - šī koridora apgaismojuma līnija nāca tieši no savienojuma, kuru izšķaidīja Bobo, un tāpēc šeit tagad bija tumšs. Visapkārt varēja dzirdēt tikai skrienošu cilvēku - viņš nezināja, draugu, vai ienaidnieku - soļu dipoņu.

Beidzot viņi izskrēja apgaismotā zonā, kur nebija neviena cita, kā tikai līdz nāvei nobiedēts Zemnieks, kurš nekavējoties metās bēgt. Visi bija uz vietas, tikai Bobo streipuļoja un smagi elsa. Džo paskatījās uz viņu.

- Gāzi saelpojies, - viņš teica. - Kuili, uzdod viņam pa muguru.

Kuilis labprāt paklausīja.

- Pāries, - Džo norūca.

Šī mazā aizķeršanās ļāva vienam no vajātājiem viņus panākt. Viņš izlidoja no tumšā koridora tieši virsū Kuilim, vai nu neapzinoties, ka tagad palicis viens pret visu grupu, vai nepiešķirot tam nekādu nozīmi.

Kuilis pacēla lingu, bet Alans, kurš atpazina Mortu Taileru, satvēra Kuili aiz rokas:

- Neaiztiec viņu! Šitas ir mans!

- Viens pret vienu? - Alans uzkliedza Taileram, spiežot ar pirkstu uz naža asmens.

Tailers metās uz priekšu. Alans bija smagāks un nepārprotami spēcīgāks.

Toties Tailers bija elastīgāks un ātrāks. Viņš mēģināja ietriekt Alanam vēderā ceļgalu, bet Alans izvairījās un nogāza Taileru no kājām, nokrītot uz grīdas līdz ar viņu. Pēc mirkļa Alans piecēlās un uz augšstilba noslaucīja nazi.

- Ejam, - viņš pateica.

Viņi kāpa uz augšu. Katrā jaunajā klājā vispirms iznāca Kuilis un Garrocis, paskatījās apkārt un sargāja kāpnes no sāniem, līdz visi pārējie uzkāpa augšā.

Sīkais piesedza atkāpšanos no aizmugures.

Hjū jau domāja, ka viņi ir pilnībā atrāvušies no vajātājiem, bet negaidītie kliedzieni un naža svilpiens, kas aizlidoja tieši virs galvas, kad viņš izkāpa no lūkas uz nākamo klāju, pārliecināja viņu par pretējo. Turklāt šis nazis, lai arī ne stipri, ieskrambāja viņam vaigu.

Nazis palika rēgojamies no Garroča labā pleca, taču tas viņu netraucēja turpināt vicināt lingu. Kuilim naži bija beigušies, viņš uzlasīja no grīdas viņam mestos asmeņus un meta tos atpakaļ. Šīs viņa darbošanās sekas bija acīmredzamas: trīs līķi koridorā un divdesmit pēdu attālumā no tiem, kājā ievainots vīrietis atspiedās ar roku pret sienu, veltīgi taustīdamies ar otru tukšajā jostā. Hjū atpazina Bilu Ertcu.

Sev par nelaimi Ertcs bija gājis augšup pa citām kāpnēm, lai nogrieztu bēgļiem ceļu un noorganizētu slazdu. Bobo pacēla lingu, bet Hjū viņu apturēja.

- Šito mums vajadzēs dzīvu. Trāpi viņu vēderā, bet tā, lai paliek dzīvs, - viņš pavēlēja.

Bobo bija pārsteigts, bet darīja, kā teikts. Ertcs pārliecās uz pusēm un nokrita uz grīdas.

- Precīzi, - Džims uzslavēja.

- Bobo, stiep viņu līdzi, - Hjū pavēlēja un pārlūkoja visu grupu. - Uzmanību! Visiem doties augšā un veicīgāk! Skatīties uz visām pusēm!

Grupa devās tālāk, saglabājot to pašu kārtību. Tikai Džo izskatījās pārskaities. Notika kaut kas dīvains - Hjū pēkšņi bija sācis komandēt viņa cilvēkus un arī viņu pašu.

"Lai gan tagad strīdiem nav laika," viņš nodomāja.

Savukārt Džims likās pret to visu vienaldzīgs. Viņam bija jautri.

Nesaskaroties ar pretestību, viņi uzkāpa vēl desmit klājus.

Hjū pavēlēja zemniekus nevajadzīgi netramdīt. Visi trīs rīkļurāvēji lēnprātīgi paklausīja, bet Bobo bija pārāk aizņemts ar Ertcu, lai pārkāptu disciplīnu. Tikai trīsdesmit klājus augstāk, kad viņi atradās neitrālajā zonā, Hjū atļāva apstāties un tikt galā ar brūcēm.

Nopietni cietuši bija tikai Garrocis un Bobo. Džo-Džims pārsēja viņu brūces, ar iepriekš sagatavotiem pārsējiem. Hjū, ievainots tikai vaigā, no pārsēja atteicās.

- Asinis jau apstājušās, - viņš teica, - un nav vērts tērēt laiku skrāpējumiem. Mums tagad darba līdz kaklam.

- Kāda vēl darba? Ejam mājās, un pietiek blēņoties, - Džo iebilda.

- Tu, kā vēlies, - Hjū sacīja, - bet Alans, es un Bobo dosimies pašā augšā, uz Kapteiņa kajīti.

- Ko vēl ne? Ko jūs tur darīsiet? - Džo jautāja.

- Nāc kopā ar mums, tad pats redzēsi. Puiši, atpūta beigusies. Uz priekšu!

Džo gribēja kaut ko iebilst, bet Džims klusēja, tāpēc arī Džo neteica neko. Dvīņi sekoja Hjū. Viņi iepeldēja pa Vadības telpas durvīm.

- Lūk, - teica Hjū Alanam, - norādīdams uz iluminatoru, - te ir tas, par ko es teicu.

Un Alans ieraudzīja zvaigznes.

- Lielais Džordan! - Viņš novaidējās. - Mēs taču izkritīsim! - Un aizvēra acis.

Hjū viņu sapurināja. - Nebaidies, paskaties, cik te ir skaisti.

Džo Džims satvēra Hjū aiz rokas.

- Ko tu esi izdomājis un kāpēc tu šeit atstiepi šito? - viņš norādīja uz Ertcu.

- Kad viņš attapsies un ieraudzīs zvaigznes, mēs viņam pierādīsim, ka Kuģis pārvietojas telpā.

- Priekš kam?

- Kad viņš pārliecināsies pats, es aizsūtīšu viņu pārliecināt pārējos.

- Un ja ar viņu notiks tas pats, kas ar tevi?

- Tādā gadījumā, - Hjū paraustīja plecus, - tādā gadījumā mēs visu sāksim no jauna. Un tā darīsim, līdz pārliecinām visus. Tu taču redzi, mums vienkārši nav citas izvēles