Viss, itin viss

и н й а й й

No: sugasvards033@gmail.com Kam: Madeline F. Vitīra Temats: (bez temata)

Lūdzu, nesatraucies, mammu. Un, lūdzu, nebrauc šurp. Man tiešām nekas nekait, un šī ir arī mana dzīve. Es mīlu tevi. Uz drīzu tikšanos.

Nospiežu “sūtīt” un atdodu telefonu Zakam. Viņš ieliek to kabatā un veras manī.

- Vai tu tiešām pirki tabletes internētā? - viņš prasa. Joprojām esmu tik ļoti satricināta par mammas

e-pasta vēstulēm un pārdzīvoju, ka mums ar Oliju neatliks pietiekami daudz laika pabūt divatā. Tā kā neesmu gatava dzirdēt savus melus no viņa lūpām, daru akurāt to, ko melojot nevajadzētu darīt: izvairos no viņa acu skatiena. Sāku nemierīgi grozīties un nosarkstu.

Paveru muti, lai paskaidrotu, bet nerodu skaidrojumu.

Kad beidzot sastopu Zaķa acu skatienu, viņš jau uzminējis patiesību.

- Vai tu teiksi viņam? - prasu.

- Nē. Es jau sen dzīvoju melos. Zinu, kā tas ir. Mani pāršalc atvieglojums. - Paldies, - nomurminu. Viņš tikai paloka galvu.

- Kas notiktu, ja tu visu atklātu saviem vecākiem? -pajautāju.

Viņš atbild nevilcinoties: - Viņi mēģinātu piespiest mani izvēlēties. Un es neizvēlētos viņus. Šādi visi ir ieguvēji.

Viņš atslīgst krēslā un strinkšķina. - Visu cieņu The Rolling Stones, bet manu pirmo albumu sauks “Starp rokenrolu un ciešanām”. Ko saki?

Smejos. - Briesmīgi.

Viņš atkal top nopietns. - Varbūt pieaugt nozīmē sarūgtināt tos, kurus mīlam.

Tas nav jautājums, un man tik un tā nebūtu atbildes.

Pagriežu galvu un vēroju Oliju nākam atpakaļ pie mums.

- Viss okei? - viņš vaicā un tad, visbeidzot, noskūpsta manu pieri, degunu un lūpas.

Izlemju nestāstīt viņam par gaidāmo mammas apciemojumu. Izbaudīsim mums atvēlēto laiku pilnīgi.

- Nekad mūžā neesmu jutusies labāk, - atbildu. Man prieks, ka vismaz šajā ziņā man nav viņam jāmelo.

KAD ATGRIEŽAMIES viesnīcā, ir jau vēla pēcpusdiena. Olijs ieslēdz visas lampas, griestu ventilatoru un tad ar kūleni iemetas gultā.

Viņš apguļas gultas vienā pusē, pēc tam otrā. - Šī ir manējā, - viņš paziņo, ar to domādams kreiso, durvīm tuvāko pusi. - Es guļu uz kreisā sāna, - viņš piebilst. - Tavai zināšanai. Nākotnē noderēs. - Olijs pieceļas sēdus un uzspiež ar plaukstām uz matrača. - Atceries, es teicu, ka Mērfija gultas ir komforta virsotne? Nāksies šos vārdus ņemt atpakaļ.

- Vai tu satraucies? - man izlaužas. Iededzu lampiņu gultas labajā pusē.

- Nē, - viņš attrauc pārāk strauji. Olijs apveļas, noripo pār gultas malu uz grīdas un paliek tur guļam.

Apsēžos savā pusē uz gultas malas un intereses pēc atsperīgi palēkāju. Matracis man uzčīkst.

- Kāpēc tu vienatnē guli uz kreisā sāna? - vaicāju. Ieraušos gultā un noliekos slīpi. Viņam taisnība. Te ir satriecoši neērti.

- Varbūt tās ir ilgas, - viņš novelk.

- Pēc kā?

Olijs neatbild, tāpēc aizveļos pāri gultai palūrēt lejup uz viņu. Viņš guļ uz muguras, vienu roku pārlicis pāri acīm.

- Pēc kompānijas, - viņš attrauc.

Es piesarkdama ierauju galvu plecos. - Tu esi viens neglābjams romantiķis, - saku.

- Protams. Protams.

Ieslīgstam klusumā. Virs galvas liegi dūc ventilators, maisīdams istabas silto gaisu. Aiz durvīm saklausu lifta tinkšķi un klusu garāmejošo balsu murdoņu.

Pirms pāris dienām šķita, ka pietiktu ar vienu pašu dienu laukā, bet nu, kad tādu esmu izbaudījusi, gribu vēl. Nezinu, vai būtu gana ar mūžību.

- Jā, - pēc brīža piebilst Olijs, - esmu satraucies.

- Kāpēc?

Viņš ievelk elpu, bet nedzirdu to izpūšam. - Nekad ne pret vienu neesmu jutis to, ko jūtu pret tevi. - Viņš to nesaka klusi. Varētu pat teikt, ka viņš runā pārāk skaļi un steidzīgi, it kā šie vārdi jau sen būtu gribējuši izlauzties laukā.

Pieslejos uz elkoņiem, atlaižos guļus, tad atkal pie-slejos. Vai mēs runājam par mīlestību?

- Es arī nekad neesmu tā jutusies, - čukstu.

- Bet tev tas ir citādi. - Viņa balsī skan nemiers.

- Kāpēc? Kā?

- Šī ir tava pirmā reize it visam. Bet man ne, Madij.

Nesaprotu. Vai tad tāpēc, ka tā ir pirmā reize, tā ir

mazāk īsta? Pat Visumam ir sākums.

Olijs klusē. Jo vairāk domāju par viņa teikto, jo piktāka kļūstu. Bet tad aptveru, ka viņš necenšas noliegt vai noniecināt manas jūtas. Viņš vienkārši baidās, ka esmu viņu izvēlējusies tikai tāpēc, ka man nebija citas izvēles iespēju.

Olijs ievelk elpu. - Prātā apzinos, ka jau agrāk esmu bijis iemīlējies, bet šoreiz sajūtas ir citas. Mīlēt tevi ir labāk nekā mīlēt pirmoreiz. Šī šķiet kā pirmā un pēdējā, un vienīgā reize vienlaikus.

- Olij, - saku, - dodu tev godavārdu, ka pazīstu savu sirdi. Та ir viena no retajām lietām, kas man nav pilnīgs jaunums.

Viņš ierāpjas atpakaļ gultā un izpleš rokas. Pieritinos Olijam cieši klāt un ielieku savu galvu “Madijveida” iedobītē starp viņa kaklu un plecu.

- Es mīlu tevi, Madij.

- Es mīlu tevi, Olij. Mīlēju tevi, pirms iepazinu.

Mēs ieslīgstam miegā, apvijušies viens otram, klusēdami un ļaudami, lai pasaule kādu mirkli trokšņo mūsu vietā, jo visi pārējie vārdi tagad ir nebūtiski.

ES MOSTOS gausi un gurdeni, līdz apjēdzu, ko esam izdarījuši. Ieskatos pulkstenī. Mēs esam gulējuši vairāk nekā stundu. Mums tikpat kā nav laika, un kādu tiesu no tā esam pavadījuši miegā. Vēlreiz ieskatos pulkstenī. Desmit minūtes, lai ieietu dušā, un vēl desmit, lai sameklētu pludmalē ideālo vietu, no kuras vērot, kā aizrit mūsu pirmā un pēdējā kopīgā diena.

Purinot pamodinu Oliju un steidzos apģērbties. Van-nasistabā uzslidinu savu tā saukto viens-izmērs-der-visām kleitu, kuras svārku daļa ir kupla, bet augšdaļa elastīgi sakrokota, lai pastiepjoties pielāgotos ikvienas valkātājas augumam. No lielās matu gumijas atsakos, ļauju matiem vaļu, un tie kupli un sprogaini noslīgst gar maniem pleciem un pār muguru. Spogulī mana āda zaigo silti brūna un acis mirdz.

Esmu veselības iemiesojums.

Olijs sēž uz lanai margu augšējā šķērskoka. Izvēlētā poza šķiet nedroša, kaut arī viņš turas reliņos ar abām rokām. Atgādinu sev, ka viņš lieliski pārvalda savu ķermeni.

Ieraugot mani, Olijs pasmaida, vairāk nekā pasmaida. Viņš atkal ir Olijs un nav Olijs, caururbjošu skatienu vērodams mani tuvojamies. Apzinos katru sava ķermeņa dzirksteļojošo nervu. Kā viņš to panāk ar skatienu vien? Vai es atstāju uz viņu līdzīgu iespaidu? Pie bīdāmajām stikla durvīm apstājos un aplūkoju viņu. Viņam mugurā ir cieši piegulošs melns T krekls, melni šorti un melnas sandales. Nāves eņģelis atvaļinājumā.

- Nāc šurp, - viņš aicina, un es iekārtojos starp viņa kājām. Olijs sastingst un sažņaudz margu ciešāk. Ieelpoju viņa spirgto aromātu un paskatos augšup. Puiša acis ir dzidri vasarzili ezeri, kuru dzīles nav saskatāmas. Skaru viņa lūpas ar savām. Viņš nolec no reliņiem, atspiezdams mani pret galdu. Pirms attopos, esmu pieplakusi Olijam un viņš kaislīgi mani skūpsta. Ļaujos viņam, un mēs skūpstāmies, līdz esmu bez elpas, līdz mans nākamais elpas vilciens ir viens no viņa elpas vilcieniem. Manas rokas ir uz viņa pleciem, uz viņa skausta, viņa matos. Manas rokas nespēj rimties. Esmu kā elektrizēta. Es gribu visu un reizē. Viņš aprauj mūsu skūpstu, un mēs stāvam tur, kampdami gaisu. Pieres un deguni saskārušies, viņa rokas pārlieku cieši aptvērušas manas gūžas, un manas plaukstas balstās pret viņa krūtīm.

- Madij. - Viņa acīs ir jautājums, un es saku “jā”. Jo tam vienmēr bija jābūt “jā”.

- Kā ar saulrietu? - viņš jautā.

Papurinu galvu. - Rīt arī būs.

Olijs izskatās atvieglots, un es nespēju apvaldīt smaidu. Viņš atmuguriski virza mani ārā pa lanai durvīm, līdz manas kāju locītavas atspiežas pret gultu.

Es apsēžos. Un tūliņ atkal pieceļos. Nolēkt no Melnās klints bija vieglāk nekā spert šo soli.

- Madij, mums tas nav jādara.

- Nē. Es gribu. Es to gribu.

Viņš pamāj ar galvu, tad aizmiedz acis, kaut ko atcerēdamies. - Man jāaiziet nopirkt...

Papurinu galvu. - Man daži ir.

- Kas tev daži ir? - viņš jautā nesaprazdams.

- Prezervatīvi, Olij. Man daži ir.

- Tev daži ir.

- Jā, - atbildu, visam ķermenim pietvīkstot.

- Pa kuru laiku?

- Suvenīru veikalā. Četrpadsmit deviņdesmit deviņi. Tur nopērkams pilnīgi viss.

Viņš lūkojas uz mani kā uz mazu brīnumu, bet tad viņa smaids pārtop par ko vairāk. Pēc mirkļa guļu uz muguras un viņa roka knibinās gar manu kleitu.

- Nost. Nost, - viņš dveš.

Uztraušos uz ceļiem un novelku kleitu pār galvu. Notrīsu siltajā gaisā.

- Arī šeit tev ir vasarraibumi, - viņš saka, slidinādams savu plaukstu pāri manām krūtīm.

Paskatos lejup, lai pārliecinātos, un mēs abi iesmeļamies.

Viņš uzliek savu roku manam kailajam viduklim. - Tevī viss labais ir kopā vienā brīnišķīgā iesaiņojumā.

- Mmm, tevī arī, - neartikulēti izdvešu. Visi vārdi manā prātā pārtapuši par vienu - Olijs.

Viņš norauj savu T kreklu pāri galvai, un mans ķermenis ņem virsroku pār manām smadzenēm. Pārskrienu ar pirkstu galiem viņa krūšu gludajiem, stingrajiem muskuļiem, iegremdējot tos mīkstajā ādā. Manas lūpas seko pa to pašu ceļu, izgaršodamas, apmīļodamas. Olijs atlaižas guļus un nekustas, ļaudams man sevi iepazīt, un es skūpstu sev ceļu pāri viņa ķermenim, - lejup līdz pirkstu galiem un atkal augšā. Vēlme iekosties ir nepārvarama, un es tai nepretojos. Kodiens ir kā pēdējais piliens, un nu vadību uzņemas viņš. Mans ķermenis kaist tur, kur viņš nepieskaras, un kaist tur, kur tiek aizskarts.

Mēs iepazīstam viens otru. Mēs esam lūpas un rokas, un kājas, un mūsu augumi ir savijušies vienā vijumā. Viņš paceļas virs manis, mēs kļūstam mēmi, tad saplūstam un klusi kustamies. Mēs esam saplūduši, un es zinu visu par Visuma noslēpumiem.

Bezgalīgs, -ais; s. -a, -ā 1. Kad nezini, kur viens ķermenis beidzas un kur otrs sākas. Mūsu prieks ir bezgalīgs. (Vitlra 2015)

SASKAŅĀ AR Lielā Sprādziena teoriju, Visums radās vienā acumirklī - milzīgā eksplozijā, kas deva dzīvību melnajiem caurumiem, brūnajiem rūķiem, matērijai un tumšajai matērijai, enerģijai un tumšajai enerģijai. Та rezultātā piedzima galaktikas un zvaigznes, un mēneši, un saules, un planētas, un okeāni. Ir grūti saprast šo koncepciju - šo ideju, ka arī pirms mums bija laiks. Laiks pirms laika.

Sākumā nebija nekā. Un tad bija viss.

OLIJS SMAIDA. VIŅŠ nemitējas smaidīt. Viņš velta man katru iespējamo smaida versiju, un man neatliek nekas cits kā skūpstīt viņa smaidošās lūpas. Viens skūpsts ved pie nākamā, līdz mūsu skūpstīšanos pārtrauc Olija vēdera rūkoņa.

Aprauju skūpstu. - Mums laikam derētu mazliet uzēst.

- Kaut ko citu bez tevis? - Viņš noskūpsta manu apakšlūpu un tad maigi to pakoda. - Tu esi garšīga, bet neēdama.

Pieceļos sēdus, turēdama segu piespiestu pie krūtīm. Neskatoties uz mūsu tuvību, īsti neesmu gatava atkal atkailināties. Olijs atšķirībā no manis it nemaz nekautrējas. Viņš vienā lēcienā ir laukā no gultas un kustas pa istabu pilnīgi kails. Atspiežos pret gultas galvgali un gluži vienkārši vēroju viņu kustībā, tik graciozu un vieglu. Vairs nekāda nāves eņģeļa.

Viss ir citādi un tāpat. Es joprojām esmu Madija. Olijs joprojām ir Olijs. Bet mēs abi kaut kādā ziņā esam kas vairāk. Es pazīstu viņu no citas puses un arī pati jūtos iepazīta.

Restorāns atrodas pašā pludmalē, un mūsu galdiņš ir ar skatu uz okeānu. Ir vēls - deviņi vakarā -, tāpēc ūdens zilgme īsti nav saskatāma, redz tikai viļņu baltās cepures, tiem šļācoties pret piekrasti. Bangas ir dzirdamas, lai gan skan mūzika un apkārt visi čalo.

- Domā menutnenu var atrast arī humuhumu? - Olijs ķircinās. Viņš joko, ka gribot apēst visas zivis, kuras redzējām snorkelējot.

- Man šķiet, ka viņi neliek galdā nacionālo zivi, -saku.

Pēc daudzajām dienas aktivitātēm esam badā, tāpēc pasūtām visas ēdienkartē atrodamās uzkodas: poke (sojas mērcē marinētu tunci), krabju kūkas, kokosriekstu skaidiņās apceptas garneles, omāra tīteņus un cūkgaļu Kalua gaumē. Visu maltītes laiku turpinām pieskarties viens otram. Saskaramies pēc katra norītā ēdiena kumosa un ananasu sulas malka. Viņa pirkstu gali skar mana kakla sānu, manu vaigu, manas lūpas. Es pieskaros viņa pirkstiem, viņa apakšdelmiem, viņa krūtīm. Tagad, kad esam iepazinuši viens otru tik ļoti intīmi, nespējam rimties.

Sabīdām krēslus tā, lai sēdētu cieši blakus. Olijs tur manu roku savā klēpī vai es turu viņa roku savējā. Mēs skatāmies viens uz otru un smejamies bez iemesla. Vai varbūt ne bez iemesla, bet tāpēc, ka pasaule tieši tobrīd šķiet neparasta. Mūsu tikšanās, iemīlēšanās un kopā pavadītais laiks pārspēj it visu, ko jebkurš no mums kādreiz uzskatījis par iespējamu.

Olijs pasūta vēl vienu porciju omāra tīteņu. - Tu padari mani ārkārtīgi izsalkušu, - viņš dungo, uzacis cilādams. Viņš pieskaras manam vaigam, un es nosarkstu. Šo porciju ēdam jau lēnāk. Та ir mūsu pēdējā. Varbūt, ja vienkārši sēdēsim te, ja neapzināsimies laika ritējumu, šī pārāk perfektā diena nekad nebeigsies.

Promejot viesmīle teic, ka būsim gaidīti vēl, un Olijs apsola, ka atgriezīsimies.

Dodamies prom no restorāna gaismām uz satumsušo pludmali. Debesis mākoņi noslēpuši mēnesi. Noslidinām sandales, aizejam līdz pašai ūdens malai un iegremdējam pēdas dzestrajās smiltīs. Naktī viļņi pret krastu šķeļas spēcīgāk un skaļāk nekā dienā. Jo tālāk ejam, jo mazāk cilvēku redzam, līdz sāk šķist, ka esam pametuši civilizāciju. Olijs aizved mani līdz sausām smiltīm, un mēs atrodam pleķīti, kur piemesties.

Viņš satver manu roku un noskūpsta delnu. - Pēc tam kad tētis iesita viņai pirmoreiz, viņš mums atvainojās, - Olijs nober teikumu vienā elpas vilcienā. Paiet sekunde, iekams es attopu, par ko viņš runā.

- Viņš raudāja.

Nakts ir tik tumša, ka es drīzāk jūtu, nevis redzu, kā viņš šūpo galvu.

- Viņi apsēdināja mūs blakus un apzvērēja, ka nožēlo, levs apgalvoja, ka tas vairs nekad neatkārtosies. Atceros, Kara bija tik nikna, ka pat neskatījās uz viņu. Viņa zināja, ka tēvs ir melis, bet es viņam noticēju. Mamma arī. Viņa lūdza, lai mēs to visu aizmirstam. Viņa teica: “Jūsu tēvs daudz ir pārcietis.” Mamma apliecināja, ka esot viņam piedevusi, un mums vajagot darīt tāpat.

Olijs atdod man manu plaukstu. - Kādu gadu tēvs mammu nesita. Viņš dzēra pār mēru. Kliedza uz mammu. Kliedza uz mums visiem. Taču viņš vēl ilgi nepacēla roku.

Aizturu elpu un uzdodu jautājumu, kurš jau sen man nedod miera. - Kāpēc viņa neiet prom?

Olijs nosprauslājas, un viņa balss nocietinās. - Domā, es neesmu mammai to jautājis? - Viņš atlaižas smiltīs uz muguras un sakrusto rokas aiz galvas. - Es domāju: ja viņš sistu mammu biežāk, viņa aizietu. Ja viņš būtu tikai mazliet lielāks kretīns, varbūt mēs beidzot spētu aiziet. Bet tēvs vienmēr nožēlo, un mamma vienmēr piedod.

Uzlieku savu plaukstu uz Olija vēdera, juzdama vajadzību pēc saskarsmes. Varbūt arī viņam to vajag, taču viņš pieceļas sēdus, pierauj ceļgalus pie krūtīm un atbalsta uz tiem elkoņus. Viņa augums veido krātiņu, kurā es nespēju iekļūt.

- Ko viņa atbild, kad tu vaicā?

- Neko. Mamma vairs nerunā par to. Agrāk viņa teica, ka mēs sapratīsim, kad izaugsim un mums pašiem būs attiecības.

Mani pārsteidz dusmas Olija balsī. Nekad nebūtu domājusi, ka viņš ir dusmīgs uz mammu. Uz tēvu, jā, bet ne uz mammu.

Viņš atkal pavīpsnā. - Mamma apgalvo, ka mīla padarot cilvēkus neprātīgus.

- Vai tu tam tici?

- Jā. Nē. Varbūt.

- Visas atbildes nedrīkst izmantot, - iebilstu.

Viņš tumsā pasmaida. - Jā, es tam ticu.

- Kāpēc?

- Es esmu šeit, Havaju salās, kopā ar tevi. Man nenācās viegli atstāt viņas vienas ar tēvu.

Apslāpēju vainas apziņu, pirms tā pagūst uzjundīt.

- Vai tu tam tici? - Olijs jautā.

-Jā. Noteikti.

- Kāpēc?

- Es esmu šeit, Havaju salās, kopā ar tevi, - saku, atkārtodama viņa vārdus. - Ja nebūtu tevis, es nekad nebūtu izgājusi no savas mājas.

- Та, - Olijs novelk, nolaiž kājas un satver manu roku. - Ko mēs īsti zinām?

Atbildes uz šo jautājumu man nav. Skaidri zinu vienīgi to, ka atrasties šeit ar Oliju, spēt mīlēt viņu un būt viņa mīlētai ir pilnīgi viss.

- Tev vajadzētu pamest viņus, - ieminos. - Tu tur neesi drošībā, - saku, jo Olijs to neapzinās. Viņš ir iestrēdzis tajās pašās atmiņās par mīlestību un labākiem laikiem kā viņa mamma, bet ar to nepietiek.

Atbalstu galvu uz Olija pleca, un mēs abi veramies gandrīz melnajā okeānā. Vērojam, kā ūdens atkāpjas, tad ar milzīgu spēku veļas atpakaļ un triecas pret smiltīm, mēģinādams visu aizskalot. Un, lai arī neveiksmīgi, tas atkāpjas un brāžas pret krastu atkal un atkal, it kā nebūtu bijusi iepriekšējā reize un nebūtu nākamās reizes, un nozīmīga ir vienīgi šī.

SPIRĀLE

KĀDS IR IEBĀZIS mani karstā cepeškrāsnī un aizdarījis durtiņas.

Kāds ir iemērcis mani petrolejā un aizšķīlis sērkociņu.

Lēnām mostos, ķermenim degot vienās liesmās. Palags ir auksts un mikls. Es slīkstu sviedros.

Kas ar mani notiek? Paiet mirklis, līdz es aptveru, ka daudz, daudz kas ir slikti.

Es drebu. Vairāk nekā drebu. Es nevaldāmi kratos, un man sāp galva. Manas smadzenes ir iespiestas skrūvspīlēs. Sāpes atstarojas un ietriecas nervos dziļi aiz acīm.

Mans ķermenis ir kā vaļēja brūce. Man sāp pat āda.

Sākumā nodomāju, ka sapņoju, bet mani sapņi nekad nav tik spilgti. Mēģinu uzslieties sēdus, pieraust tuvāk segu, taču nejaudāju. Olijs joprojām ir aizmidzis un guļ virs segas.

Vēlreiz mēģinu uzslieties sēdus, bet sāpes ieurbjas dziļi līdz pat kauliem.

Skrūvspīles ap smadzenēm savelkas ciešāk, un tagad manu mīksto miesu nesaudzīgi kapā leduscirtnis.

Mēģinu iekliegties, bet rīkle ir jēla, it kā es būtu bļāvusi dienām ilgi.

Esmu slima.

Vairāk nekā slima. Es mirstu.

Ak Dievs. Olij.

Tas salauzīs viņa sirdi.

Tiklīdz es to iedomājos, viņš pamostas. - Madij? -viņš tumsā ievaicājas.

Olijs iededz naktslampiņu, un man aizsvilstas acis. Miedzu tās ciet un mēģinu novērsties. Negribu, lai viņš mani tādu ierauga, bet ir par vēlu. Redzu, kā viņa sejā apjukums mijas ar sapratni un neticību. Tad šausmām.

- Piedod, - ar grūtībām čukstu vai mēģinu izdvest, bet šķiet, ka vārdi netiek tālāk par lūpām.

Viņš tausta manu seju, kaklu, pieri.

- Jēziņ, - viņš atkārto vēl un vēl. - Jēziņ.

Viņš norauj segu, un man ir tik auksti, ka, šķiet, vēl aukstāk būt nav iespējams.

- Ak Dievs Madij, tu dedz kā ugunī.

- Auksti, - čerkstu, un viņš izskatās vēl vairāk pārbijies.

Olijs apsedz mani, aijā manu galvu, skūpsta manu miklo pieri, lūpas.

- Viss ir labi, - viņš mierina. - Ar tevi viss būs labi. Nebūs vis, bet ir jauki, ka viņš tā saka. Ķermenis

sāpēs pulsē, un man ir sajūta, ka rīkle tūkst ciet. Man trūkst gaisa.

- Jāizsauc ātrā palīdzība, - dzirdu viņu sakām. Pagriežu galvu. Pa kuru laiku viņš nokļuva istabas

pretējā pusē? Kur mēs atrodamies? Viņš runā pa telefonu. Viņš stāsta par kādu. Kāds ir slims. Kāds ir slims. Mirst. Ārkārtas situācija. Zāles nelīdz.

Viņš runā par mani.

Viņš raud. Neraudi. Ar Karu viss būs labi. Ar tavu mammu viss būs labi. Ar tevi viss būs labi.

Gulta grimst. Es atrodos plūstošajās smiltīs. Kāds cenšas izraut mani laukā. Viņa rokas ir karstas. Kāpēc tās ir tik karstas?

Viņa otrā rokā kaut kas mirgo. Tas ir viņa mobilais telefons. Viņš kaut ko saka, bet vārdi ir neskaidri. Kaut kas. Mamma. Tava mamma.

Jā. Mamma. Man vajag mammu. Viņa jau ir ceļā. Es ceru, ka viņa ir tuvu.

Aizveru acis un saspiežu viņa pirkstus.

Laiks ir iztecējis.

Mana.

Sirds.

Apstājas.

Un sāk pukstēt no jauna.

BRĪVĪBĀ. PIRMĀ DAĻA

DAUDZ ES NEATCEROS, tikai raibu ainu jūkli. Ātrā palīdzība. Kāds iedur man kājā vienreiz. Divreiz. Adrenalīna šļirce sirdsdarbības atjaunošanai. Tālumā gaudo sirēnas, pēc tam pārāk tuvu. Zili un balti zibšņi monitorā, augstu istabas stūrī. Aparāti pīkst un mirgo augu dienu un nakti, nerimstot ne brīdi. Sievietes un vīrieši baltos uzsvārčos. Stetoskopi un adatas, un antiseptiskie līdzekļi.

Tad lidmašīnas reaktīvo dzinēju degvielas smarža, tā pati, kas sveica mani pirms dažām dienām, un lei vītnes, un raupjā sega, divkārt aptīta man riņķī, un kāda nozīme sēdvietai pie loga, ja tas ir aizklāts?

Atceros mammas seju un viņas asaras, no kurām sanāktu vesela jūra.

Atceros Olija zilās acis, satumsušas melnas. Aizvēru savas, sastopot skumjas, atvieglojumu un mīlestību, ko tajās ieraudzīju.

Esmu ceļā uz mājām. Tur palikšu ieslodzīta uz mūžu.

Esmu dzīva, bet negribu tāda būt.

MAMMA PĀRVĒRTUSI manu istabu par slimnīcas palātu. Esmu ieriktēta gultā starp spilveniem un pieslēgta pie sistēmas. Visapkārt izvietota monitoringa aparatūra. Nedrīkstu ēst neko citu kā tikai želejas.

Ikreiz, kad pamostos, viņa ir man blakus. Viņa tausta manu pieri un runā ar mani. Dažreiz mēģinu koncentrēties, lai saprastu, ko viņa saka, taču skaņa ir ārpus mana uztveres lauka.

Kaut kad vēlāk (pēc vairākām stundām? Dienām?) pamostos atkal un redzu, ka viņa stāv, noliekusies pār mani, un raižpilni veras savā mapē. Aizveru acis un veicu ķermeņa inventarizāciju. Nekas nesāp vai, precīzāk sakot, nekas pārlieku nesāp. Pārbaudu galvu, rīkli, kājas. Viss ir, kā nākas. Atkal atveru acis un ieraugu, ka viņa grasās mani no jauna iemidzināt.

- Nē! - Pārāk strauji pieceļos sēdus. Man sareibst galva un uznāk nelabums. Gribu teikt viss kārtībā, bet skaņa nenāk laukā.

Nokremšļojos un mēģinu vēlreiz: - Lūdzu, neliec man atkal gulēt. - Ja reiz esmu dzīva, gribu vismaz būt nomodā. - Vai ar mani viss labi? - prasu.

- Ar tevi viss labi. Ar tevi viss būs labi, - viņa mierina. Mammas balss dreb, līdz aizlūst.

Uztraušos sēdus un paskatos uz viņu. Viņas āda ir bāla, gandrīz caurspīdīga, un pārāk cieši novilkta pār seju. No mammas matu līnijas līdz acu plakstiņam lejup stiepjas neglīta zila vēna. Zem viņas apakšdelmu un

roku locītavu ādas saskatāmas vēl citas zilas vēnas. Viņai ir tas izbiedētais, neticības pilnais acu skatiens, kāds raksturīgs cilvēkam, kurš pieredzējis kaut ko šausminošu un nu gaida nākamās šausmas.

- Kā tu varēji sev to nodarīt? Tu varēji nomirt, -viņa dveš.

Mamma sper soli tuvāk, piespiežot mapi pie krūtīm. - Kā tu varēji to nodarīt man? Pēc visa piedzīvotā?

Gribu kaut ko teikt. Paveru muti, lai runātu, bet vārdi nenāk pār lūpām.

Vainas sajūta ir okeāns, kurā man jānoslīkst.

Kad mamma aiziet, palieku gultā. Neceļos kājās izstaipīt stīvos locekļus. Novēršu skatienu no loga. Ko es nožēloju? Vispirms to, ka izgāju laukā. Ka redzēju pasauli un iemīlējos tajā. Ka iemīlējos Olijā. Kā lai tagad, kad apzinos visu, ko man jāpalaiž garām, atlikušo dzīvi pavadu šajā burbulī?

Aizveru acis un mēģinu gulēt. Taču pirmīt redzētā mammas seja, tā izmisīgā mīlestība viņas acīs neatstājas no manis. Tajā brīdī nospriežu, ka mīlestība ir briesmīga, briesmīga padarīšana. Mīlēt kādu tik kvēli, kā mamma mīl mani, noteikti ir tas pats, kas nēsāt savu sirdi ārpus ķermeņa: bez ādas, bez kauliem, bez nekā, kas to pasargātu.

Mīlestība ir briesmīga padarīšana, un pazaudēt to ir vēl ļaunāk.

Mīlestība ir briesmīga padarīšana, un mums nav pa ceļam.

»

Trešdiena, 18.56 Olijs: jēziņ, kur tu sabiji?

Olijs: tev viss ok?

Madelina: Jā.

Olijs: ko tava mamma saka?

Olijs: tev viss būs ok?

Madelina: Man viss ir ok, Olij.

Olijs: mēģināju apciemot tevi, bet tava mamma neļāva Madelina: Viņa sargā mani.

Olijs: zinu

Madelina: Paldies, ka izglābi man dzīvību.

Madelina: Piedod, ka tev nācās to visu piedzīvot.

Olijs: nevajag man pateikties Madelina: Tik un tā paldies.

Olijs: tu skaidri zini ka viss ok?

Madelina: Lūdzu, vairs neuzdod šo jautājumu.

Olijs: piedod

Madelina: Nevajag atvainoties.

Olijs: man prieks ka mēs atkal varam sarakstīties Olijs: tu biji briesmīgs mīms Olijs: saki kaut ko

Olijs: Madij es zinu ka tu esi vīlusies bet tu vismaz esi dzīva Olijs: kad atlabsi parunāsim ar tavu mammu, varbūt varēšu aiziet ciemos

Olijs: es zinu ka tas nav viss Madij bet tas vismaz ir labāk par neko

Q Vēlāk, 00.05

Madelina: Tas nav labāk par neko. Tas ir absolūti sliktāk par neko.

Olijs: kas?

Madelina: Tu tiešām domā, ka mēs varam atgriezties pie tā, kā bija agrāk?

Madelina: Tu gribi, lai atkal viss ir kā agrāk ar degazāciju un īsām tikšanās reizēm bez pieskaršanās, bez skūpstīšanās un bez nākotnes?

Madelina: Tu gribi teikt, ka tev ar to pietiek?

Olijs: tas ir labāk nekā nekas Madelina: Nav vis. Beidz to atkārtot.

Olijs: kā ar tabletēm?

Madelina: Kas ar tām?

Olijs: tās pāris dienu iedarbojās, varbūt ar laiku sastāvs tiks

uzlabots

Olijs: Madij?

Madelina: Nebija nekādu tablešu.

Olijs: kā to saprast?

Madelina: Nekad nav bijis nekādu tablešu. Es to teicu tāpēc, lai tu brauktu man līdzi.

Olijs: tu man meloji?

Olijs: bet tu varēji nomirt un tā būtu bijusi mana vaina Madelina: Tu neesi atbildīgs par mani.

Madelina: Es gribēju visu, Olij. Es gribēju tevi un visu plašo pasauli. Es gribēju visu.

Madelina: Es to vairs nespēju.

Olijs: ko nespēj?

Madelina: Nespēju sarakstīties. Nespēju sūtīt e-pasta vēstules. Tas ir pārāk smagi. Es nespēju atgriezties pagātnē. Manai mammai bija taisnība. Agrāk dzīve bija labāka.

Olijs: kuram labāka?

Olijs: nedari to Madij

Olijs: mana dzīve ir labāka kad tajā esi tu

Madelina: bet mana ne

< Madelina ir pametusi saraksti >

MADELINAS RECENZIļAS AR SATURA IZKLĀSTA ELEMENTIEM

RALFS ELISONS. “NEREDZAMAIS CILVĒKS”

Uzmanību! Satura izklāsts: tu neeksistē, ja neviens tevi neredz.

ESMU BEZGALĪGĀ sarkanu magoņu pļavā. Magones uz trausliem, zaļiem kātiņiem sniedzas līdz viduklim un ir tik sarkanas, ka, šķiet, krāsa asiņo. Tālumā ieraugu Oliju, tad divus, tad vēl vairākus Olijus maršējam man pretim. Viņiem ir gāzmaskas un rokās rokudzelži. Klusi un apņēmīgi soļodami arvien tuvāk, viņi ar melnos zābakos autām kājām samīda magones.

Sapnis nepamet mani. Planēju cauri dienai nomodā, tomēr sapņodama, cenzdamās nedomāt par Oliju. Cenšos nedomāt par pirmo reizi, kad ieraudzīju viņu. Kad šķita, ka viņš ir no citas planētas. Cenšos nedomāt par kēksiem un stāju uz rokām, par skūpstiem un samtainajām smiltīm. Par otro, trešo un ceturto skūpstu, kuri ir tikpat fantastiski kā pirmais. Cenšos nedomāt par to, kā viņš kustas manī un kā mēs kustamies kopā. Cenšos nedomāt par viņu, jo, ja domāšu, man nāksies domāt, cik vienota ar viņu un pasauli es biju tikai pirms dažām dienām.

Nāksies domāt par tām cerībām, kuras es loloju. Kā mānīju sevi, iedomādamās, ka esmu brīnums. Kā pasaule, kurai tik ļoti gribēju piederēt, mani atgrūda.

Man jāatlaiž Olijs. Esmu guvusi rūgtu mācību. Mīlestība var nogalināt, bet es labāk esmu dzīva, nevis tikai dzīvoju.

Reiz teicu Olijam, ka savu sirdi pazīstu labāk par visu citu, un tā joprojām ir patiesība. Pazīstu vietas savā sirdī, taču to nosaukumi ir mainījušies.

IZMISUMA KARTE

dzīve ir īsa™

MADELINAS RECENZIJAS AR SATURA IZKLĀSTA ELEMENTIEM

ALBĒRS KĀMĪ. “SVEŠINIEKS’'

SEMJUELS BEKETS. “GAIDOT GODO”

ŽANS POLS SARTRS. “NELABUMS"

Uzmanību! Satura izklāsts: viss ir nekas.

atzīmēt visu, izdzēst

AR KATRU AIZEJOŠU dienu kļūstu stiprāka. Nesāp nekas, izņemot sirdi, bet es cenšos to nelietot. Turu žalūzijas aizvērtas. Lasu savas grāmatas. Eksistenciālās vai nihilistiskās. Nespēju paciest grāmatas, kuras tiecas izskaidrot dzīves jēgu. Neciešu laimīgas beigas.

Par Oliju nedomāju. Viņš sūta man e-pasta vēstules, kuras es dzēšu neizlasījusi.

Pēc divām nedēļām esmu pietiekami vesela, lai atsāktu apgūt dažus mācību priekšmetus. Vēl divas nedēļas, un jau spēju mācīties it visus.

Par Oliju nedomāju. Izdzēšu vēl dažas viņa vēstules.

Mamma joprojām mēģina savest mani kārtībā. Viņa grozās apkārt. Un raizējas un rosās, un kontrolē. Nu, kad esmu spēcīgāka, viņa piedabū mani piedalīties mūsu mammas un meitas vakaros. Viņa, līdzīgi kā Olijs, grib, lai mūsu dzīve atgrieztos vecajās sliedēs. Mūsu kopīgie vakari mani nepriecē - patiesībā mani nepriecē nekas bet daru to viņas dēļ. Viņa novājējusi vēl vairāk. Tas mani satrauc, un es nezinu, kā palīdzēt viņai, tāpēc spēlēju fonētisko Scrabble, Godīgo Pictionary. Skatos kopā filmas un izliekos.

Olija e-pasta vēstuļu plūsma apsīkst.

- Esmu lūgusi Karlai, lai viņa atgriežas, - vienudien pēc vakariņām ieminas mamma.

- Man likās, ka tu viņai vairs neuzticies.

- Bet es uzticos tev. Tu guvi skarbu mācību. Ir lietas, kas jāpiedzlvo uz savas ādas.

NĀKAMAJĀ DIENĀ atsteidzas Karla. Viņas steiga ir vēl steidzīgāka nekā parasti, un viņa uzvedas tā, it kā nebūtu pagājis necik daudz laika.

Viņa nekavējoties apkampj mani. - Piedod, - Karla saka. - Es pie visa esmu vainīga.

Kokaini piespiežos pie viņas, negribēdama sašķīst gabalos. Ja raudāšu, viss pārtaps īstenībā. Man tiešām nāksies dzīvot šo dzīvi. Es patiesi vairs nekad neredzēšu Oliju.

Mēģinu turēties, bet nejaudāju. Karla ir tas mīkstais spilvens, kurā paredzēts izraudāties. Kā sāku, tā stundu nespēju rimties. Viņa ir izmirkusi, un manī vairs nav ne asaras. Prātoju, vai ir iespējams izsmelt visas asaras?

Atbildu uz savu jautājumu, paraudādama vēl mazliet.

- Kā tava mamma? - Karla noprasa, kad beidzot rimstos.

- Viņa neienīst mani.

- Mammas neprot ienīst savus bērnus. Viņas tos pārlieku mīl.

- Tomēr vajadzētu. Esmu briesmīga meita. Es izrīkojos briesmīgi.

Asaras turpina plūst, bet Karla tās noslauka ar plaukstas malu.

- Un tavs Olijs?

Papurinu galvu. Stāstītu Karlai jebko, tikai ne šo. Mana sirds ir pārāk cietusi, un gribu paturēt sāpes par piemiņu. Negribu izlikt sirdi saulītē. Negribu, lai tā

sadzist. Ja tas notiks, man var sakaroties likt to lieta vēlreiz.

Atgriežamies pie mūsu ierastā dienas ritma. Katra diena ir kā iepriekšējā un daudz neatšķiras no nākamās. Sile, putra, kartupelis. Strādāju pie bibliotēkas modeļa ar Escher tipa interjeru, kurā kāpņu laidieni beidzas pussolī un nekur neved. No ielas atskan dārdoņa un tad mašīnas taurēšana. Šoreiz es tūliņ saprotu, kas notiek.

Sākumā neeju pie loga. Taču Karla piesteidzas un atstāsta redzamo. Tas ir kravas furgons Two Brothers moving. Vīri izkāpj no furgona, izkrāmē platformas, tukšas kastes un pakošanas lenti. Viņi runā ar Olija mammu. Tur ir Kara un Olijs. Tēvs nav redzams, viņa piebilst.

Mana ziņkāre gūst virsroku, un es pieeju pie loga, lūrēdama gar aizkaru otru malu. Karlai taisnība. Olija tēvu nekur nemana. Olijs, Kara un viņu mamma izskatās satraukti. Viņi traucas mājā iekšā un ārā, nolikdami uz lieveņa sapakotas kastes vai uztūkušus plastmasas miskastes maisus, kurus krāvēji lādē iekšā furgonā. Neviens nerunā. Pat no šejienes manu, ka viņa mamma nervozē. Olijs ik pēc brīža apstājas un apskauj viņu. Viņa pieķeras dēlam, un viņš noglāsta mammas muguru. Kara stāv atstatus un nekautrīgi smēķē, nodzēsdama cigareti tieši uz lieveņa.

Mēģinu nepievērst visu uzmanību Olijam, bet tas ir neiespējami. Manai sirdij ir pilnīgi vienalga, ko domā smadzenes. Es redzu to konkrēto mirkli, kurā viņš sajūt manu acu skatienu. Viņš pārstāj darboties un pagriežas. Mūsu skatieni sastopas. Tas ir citādi nekā tajā pirmajā

reizē. Pirmā reize vēstīja par iespējām. Jau tad daļa no manis juta, ka es viņu mīlēšu.

Šoreiz ir noteiktība. Es jau zinu, ka mīlu viņu, un nu zinu, ka mīlēšu vienmēr.

Viņš paceļ roku, lai pamātu. Es palaižu vaļā aizkarus, aizgriežos un, smagi elpodama, piespiežu muguru sienai.

Kaut es varētu izdzēst no savas dzīves tos dažus pēdējos mēnešus, kopš iepazinu viņu. Es paliktu savā istabā. Es kaimiņos dzirdētu taurējam furgonu un sēdētu uz sava baltā dīvāna savā baltajā istabā, lasot savas tikko iegādātās grāmatas. Es atminētos savu pagātni un tad vēl atminētos neko no tās neatkārtot.

Viņa tēva dienas režīms

9.00 Dodas uz darbu

20.30 Grīļodamies uzlīgo uz mājas lieveņa un ieiet iekšā. Jau piedzēries?

21 .OO Iznāk uz lieveņa ar dzēriena glāzi rokā. 22.15 Atslēdzas zilajā krēslā.

Kaut kad vēlāk, lesteberē mājā.

Viņa mammas dienas režīms

Nezināms

Karas dienas režīms

Nezināms

Olija dienas režīms

Nezināms

PĒC MĒNEŠA, tūliņ pēc Ziemassvētkiem, izvācas arī viņa tētis. Pa logu vēroju, kā viņš aiznes līdz U-Haul furgonam tikai dažas kastes. Bezcerīgi domāju, ka viņš nedodas turp, kur dzīvo Olijs, Kara un viņu mamma.

Pēcāk dienām ilgi veros uz Olija māju, prātodama, kā gan tā var izskatīties tāda pati, šķist tik stabila un līdzīga jebkurai citai mājai, kaut gan tajā nav neviena, kas padarītu to par mājām.

Nogaidu vēl dažas dienas, līdz beidzot izlasu Olija sūtītās e-pasta vēstules. Kā jau domāju, tās joprojām atrodas miskastes mapē.

No: sugasvards033Kam: Madelinai F. Vitīrai madelina.vitira@gmail.com Temats: limeriks # I Nosūtīts: 16. oktobris, 20.07

reiz dzīvoja meitene madelina man caururba sirdi ar šķēpu viņa mirdams teicu (tā - starp citu)

vai vēl kas rīmējas ar madelina?

No: sugasvards033Kam: Madelinai F. VitTrai madelina.vitira@gmail.com Temats: limeriks #2 Nosūtīts: 17. oktobris, 20.03

reiz dzīvoja burbulī meitene viena

es jutu vairs nebūs man miera ne dienu

tomēr dāvāju tai savu sirdi

bet viņa to saspēra drumslās - vai dzirdi

nu stāvu pie sagrautas sienas

Smejos līdz asarām. Acīmredzot viņš bijis reāli nikns uz mani, ja haiku vietā atsūtījis limerikus.

Pārējās Olija vēstules nav tik dzejiskas. Viņš klāsta par centieniem pārliecināt mammu vērsties pēc palīdzības un pūliņiem glābt Karu no sevis pašas. Olijam nav skaidrs, kura saruna beidzot tomēr pārliecinājusi mammu. Iespējams, viņa teiktais, ka viņš vairs nespēs būt daļa no ģimenes, ja mamma paliks kopā ar tēvu. Olijs esot sacījis, ka reizēm nākas pamest tos, kurus mīli visvairāk. Vai, iespējams, palīdzējis tas, ka viņš beidzot izstāstījis mammai par mani, par to, cik slima esmu un kā biju gatava uz visu, lai tikai dzīvotu. Olijs raksta, pēc mammas domām, es esmu drosmīga.

No: sugasvards033

Kam: Madelinai F. Vitīrai madelina.vitira@gmail.com

Temats: haika # I

Nosūtīts: 31. oktobris, 21.07

te ir sešas zilbes tagad te vēl septiņas mīlu tevi madij

OLIJA MATEMĀTIKA māca, ka nākotni paredzēt nav iespējams. Izrādās, ka nav iespējams paredzēt arī pagātni. Laiks rit abos virzienos - uz priekšu un atpakaļ -, un tas, kas notiek šeit un tagad, izmaina tos abus.

No: Dr. Melisa Frānsisa

Kam: madelina.vitira@gmail.com

Temats: analīžu rezultāti - TIKAI JŪSU ACĪM

Nosūtīts: 29. decembris, 8.03

Mis Vitīra,

iespējams, jūs neatceraties mani. Mans vārds ir Dr. Melisa Frānsisa. Pirms diviem mēnešiem jūs uz pāris dienām bijāt manā aprūpē Maui memoriālajā slimnīcā.

Domāju, ka ir būtiski sazināties ar jums personiski. Jums jāzina, ka esmu ļoti rūpīgi izpētījusi jūsu saslimšanas gadījumu. Neuzskatu, ka jums ir vai jebkad ir bijis SKID.

Saprotu, ka šī ziņa var šķist šokējoša. Esmu vēstulei pievienojusi tikai dažus no analīžu rezultātiem un iesaku jums uzzināt otras (un trešās) puses viedokli.

Manuprāt, ir ļoti nepieciešams, lai vēl kāds cits mediķis, izņemot jūsu māti, apstiprina manus secinājumus. Ārstam nav vēlams ārstēt savas ģimenes locekļus.

Mans kā mediķa viedoklis ir tāds, ka pagājušajā mēnesī Havaju salās jums bija vīrusa infekcijas izraisīts miokardīts. Domājams, jūsu imūnsistēma ir sevišķi novājināta, spriežot pēc tā, ko zinu par jūsu augšanas apstākļiem.

Lūdzu, nekautrējieties vērsties pie manis ar jebkādiem jautājumiem. Vēlu veiksmi.

Ar visa laba vēlējumiem, Dr. Melisa Frānsisa

IZLASU VĒSTULI sešas reizes, līdz burti izveido vārdus un vārdi izveido man izprotamus teikumus, bet pat tad visu vārdu kopējā nozīme nedodas man rokā. Pievēršos pielikumam ar analīžu rezultātiem. Visi rādītāji ir nemainīgi viduvēji - ne pārāk augsti, ne pārāk zemi.

Skaidrs, ka tā ir kāda kļūda. Skaidrs, ka tā nav taisnība. Daktere Frānsisa sajaukusi manus analīžu rezultātus ar kāda cita pacienta rādītājiem. Ir vēl kāda Madelina Vitīra. Viņa ir nepieredzējusi ārste. Pasaule vienkārši ir nežēlīga.

Noticu visiem šiem izskaidrojumiem, un tomēr. Iz-printēju e-pasta vēstuli, analīžu rezultātus un visu pārējo. Es nekustos palēninājumā. Laiks nerit straujāk vai gausāk.

Vārdi uz izprintētās lapas ne ar ko neatšķiras no vārdiem ekrānā, taču šķiet nozīmīgāki, ar lielāku svaru. Tomēr tie nevar būt patiesi. Nav ne mazākās iespējas, ka tie varētu būt patiesi.

Pavadu stundu, iegūglēdama ikkatru analīžu rezultātu, cenzdamās izprast, ko tie visi apzīmē. Protams, internets nevar man atbildēt, vai tie ir pareizi, vai esmu pilnīgi normāla pusaugu meitene ar pilnīgi normālu veselību.

Un es zinu. Es zinu, ka tā ir kļūda. Tomēr kājas pašas nes mani lejā pa kāpnēm, cauri ēdamistabai uz mammas kabinetu. Viņas tur nav, nav arī atpūtas istabā. Dodos uz mammas guļamistabu un, rokām drebot,

viegli pieklauvēju. Viņa neatbild. Dzirdu tekam ūdeni. Droši vien viņa ir vannasistabā un gatavojas iet gulēt. Vēlreiz pieklauvēju, skaļi.

- Mammu! - saucu, pagriezdama durvju rokturi.

Mirkli, kad ieeju istabā, viņa nāk laukā no vannas-

istabas un izslēdz gaismu.

Ieraugot mani, viņas joprojām izkāmējusi seja atplaukst smaidā. Mammas vaigukauli ir izspiedušies un viņas jau tā šaurajā sejā izceļas vēl jo vairāk. Tumšie loki, kuri zem mammas acīm izveidojušies manis dēļ, šķiet, ir uz palikšanu. Mamma nav uzkrāsojusies, un viņas mati brīvi krīt pāri pleciem. Melna zīda pidžama nokarājas uz viņas kalsnā auguma.

- Sveika, saulīt, - mamma saka. - Vai atnāci uz pidžamu ballīti? - Viņas sejas izteiksme ir tik cerību pilna, ka gribas teikt “jā”.

Ienāku dziļāk istabā, purinādama lapas. - Tas ir no Maui dakteres. - Vēlreiz uzmeklēju vārdu, lai gan zinu to no galvas. - No dakteres Melisas Frānsisas. Vai jūs tikāties?

Ja nebūtu viņu tik acīgi vērojusi, iespējams, nepamanītu, bet mamma sastingst. - Es Maui satiku daudzus ārstus, Madelina. - Viņas balss ir saspringta.

- Mammu, piedod...

Viņa paceļ roku, likdama apklust. - Kas ir, Madelina?

Speru vēl vienu soli. - Šī vēstule. Viņa, daktere Frān-sisa, uzskata, ka es neesmu slima.

Mamma raugās mani, it kā es neko nebūtu teikusi. Viņa klusē tik ilgi, ka sāku šaubīties, vai tiešām esmu ko sacījusi.

- Par ko tu runā?

- Daktere apgalvo, ka, viņasprāt, man nav SKID. Viņa domā, ka man tāda slimība nekad nav bijusi.

Mamma noslīgst uz gultas malas. - Ak nē. Vai tāpēc tu atnāci pie manis?

Viņas balss ir maiga, līdzjūtīga. - Viņa iedvesa tev cerību, ja?

Mamma pamāj, lai nāku un sēžos viņai blakus. Viņa izņem vēstuli man no rokām un apskauj mani. - Piedod, bet tā nav taisnība, - viņa saka.

Es sagumstu mammas rokās. Viņai taisnība. Es sacerējos. Viņas apskāviens ir tik patīkams. Es jūtos siltumā, drošībā un pasargāta.

Mamma glāsta manus matus. - Man žēl, ka tev nācās to izlasīt. Tas ir ļoti bezatbildīgi.

- Viss kārtībā, - saku, piespiedusies pie viņas pleca.

- Es zināju, ka tā ir kļūda. Es pat necerēju.

Mamma atraujas un ieskatās man acīs. - Protams, tā ir kļūda.

Viņas acis piepildās ar asarām, un viņa atkal ievelk mani savos apskāvienos. - SKID ir ļoti reta un sarežģīta slimība, pelīt. Ne visi to izprot. Tai ir tik daudz paveidu, un katrs izpaužas mazliet atšķirīgi.

Viņa atkal atraujas un uzmeklē manu skatienu, lai pārliecinātos, ka klausos un saprotu. Mamma runā lēnāk, un izteiksme kļūst iecietīga - viņas ārsta balss:

- Tu pati to redzēji, vai tad ne? Vienu brīdi tev bija labi, bet jau nākamajā tu nokļuvi slimnīcā gandrīz mirusi. Imūnsistēma ir sarežģīta.

Viņa drūmi paskatās uz papīriem rokā. - Un šī daktere Frānsisa nepārzina tavu slimības vēsturi. Viņa redz tikai sīku fragmentu. Viņa nav bijusi tev līdzās visu šo laiku.

Rūpju rievas padziļinās. Šī kļūda viņu satrauc vairāk nekā mani.

- Mammu, viss kārtībā, - es apliecinu. - Es tāpat īsti tam nenoticēju.

Šķiet, ka viņa mani nedzird. - Man vajadzēja pasargāt tevi, - mamma turpina.

- Es zinu, mammu. - Īstenībā es vairs negribu par to runāt. Atgriežos viņas apskāvienos.

- Man vajadzēja pasargāt tevi, - viņa čukst manos matos.

Un šis pēdējais “man vajadzēja pasargāt tevi” apklusina daļu no manis.

Viņas balsī ieskanas negaidīta un neizskaidrojama nedrošība.

Cenšos izrauties, lai redzētu mammas seju, bet viņa tur mani cieši.

- Mammu, - murminu, raudamās prom spēcīgāk.

Viņa palaiž mani vaļā un ar brīvo roku noglāsta manu

seju.

Saraucu pieri. - Vai varu tos paņemt? - prasu, ar to domādama papīrus viņai rokā.

Mamma palūkojas lejup un izskatās apjukusi, kā tie tur gadījušies. - Tev tos nevajag, - viņa bilst, bet tik un tā atdod papīrus man.

- Gribi pidžamu ballīti? - viņa vēlreiz jautā, papliķē-dama pa gultu. - Es jutīšos labāk, ja tu paliksi ar mani.

Taču es neesmu pārliecināta, vai jutīšos labāk.

Aizdomas, -u, s.; tikai dsk.

1. Patiesība, kam tu netici, nespēj noticēt, nekad neticēsi. Uz māti krītošās aizdomas liedz viņai naktī gulēt. / Viņā brieda aizdomas, ka pasaule par viņu smejas. (Vitīra 2015)

KARLA KNAPI PAGUVUSI IENĀKT pa durvīm, kad es jau klupu viņai virsū ar vēstuli. Viņa to lasa, un viņas acis ar katru teikumu ieplešas arvien vairāk.

Viņa sagrābj mani aiz apakšdelma. - Kur tu to dabūji?

- Lasi tālāk, - skubinu. Viņa, izpētot tabulas un mērījumus, sapratīs vairāk nekā es.

Vēroju viņas seju un pūlos saprast, kas norisinās manā pasaulē. Biju gaidījusi, ka viņa izsviedīs vēstuli no rokām līdzīgi kā mamma, bet Karlas reakcija ir... citāda.

- Vai tu to parādīji savai mātei?

Mēmi pamāju ar galvu.

- Ko viņa teica?

- Ka tā ir kļūda, - čukstu, slēpdamās no savas balss skaņas.

Karla ilgi pēta manu seju. - Mums tas jānoskaidro, -viņa nosaka.

- Kas jānoskaidro?

- Vai tā ir patiesība vai nav.

- Kā gan tā varētu būt patiesība? Tas nozīmētu, ka...

- Kuš, kuš. Pagaidām mēs neko nezinām.

Mēs neko nezinām? Protams, zinām. Mēs zinām, ka esmu slima. Ka nedrīkstu iziet no mājas, citādi miršu. Vienmēr esmu to zinājusi. Tā esmu es.

- Kas notiek? - es uzstāju. - Ko tu slēp no manis?

- Nē, nē. Es neko neslēpju.

- Ko tas nozīmē?

Viņa nopūšas, un nopūta ir gara, smaga un paguruma pilna. - Goda vārds, es neko nezinu. Bet reizēm man uzmācas aizdomas.

- Kādas aizdomas?

- Reizēm man šķiet, ka varbūt tavai mammai gluži nav taisnība. Varbūt viņa tā ari nav atguvusies pēc negadījuma ar tavu tēti un brālīti.

Skābekļa vietā istabā ieplūst kaut kas cits, kaut kas retināts un neelpojams. Pēkšņi laiks palēnina ritējumu, un man parādās tāda kā tuneļa redze. Sienas šķiet pārāk tuvu, bet Karla attālinās no manis - sīks tēls ļoti gara koridora galā. Tuneļa redze izraisa reiboni. Kājas saļogās, tad piemetas slikta dūša.

Aizskrienu uz vannasistabu un nesekmīgi rīstos virs izlietnes. Karla ienāk mirklī, kad apslaku seju ar ūdeni.

Viņa uzliek savu roku man uz muguras, un es sagumstu zem tās svara. Esmu iluzora. Atkal esmu Olija rēgu meitene. Atbalstos ar rokām pret porcelāna izlietni. Nespēju paraudzīties spogulī, jo nepazīšu to meiteni, kura skatīsies pretim.

- Man jāzina skaidri, - noņurdu, likdama lietā svešu balsi.

- Dod man dienu laika, - saka Karla un mēģina mani apskaut, bet es neļaujos. Es negribu mierinājumu vai aizsardzību.

Es gribu vienīgi patiesību.

VISS, KAS MAN jādara, - jālaižas miegā. Jāapklusina prāts, jāatslābina ķermenis un jācenšas iemigt. Tomēr, lai kā es to gribētu, miegs nedodas rokā. Mans prāts ir sveša telpa, un it visur ir lūkas. Man galvā riņķo Karlas vārdi. Varbūt viņa tā arī nav atguvusies pēc negadījuma. Ko tas vispār nozīmē? Paskatos pulkstenī. 1.00. Septiņas stundas, līdz atgriezīsies Karla. Mēs noņemsim dažus asins paraugus un nosūtīsim tos manis atrastam SKID speciālistam. Septiņas stundas. Aizveru acis. Atkal atveru. 1.01.

Nespēju gaidīt, kad beidzot iegūšu atbildi. Man pašai tā jāatrod.

Pielieku visas pūles, lai lēnām aizietu, nevis aizskrietu līdz mammas kabinetam. Esmu pārliecināta, ka mamma guļ, taču nedrīkstu riskēt un pamodināt viņu. Satveru rokturi un vienu šaušalīgu mirkli iztēlojos, ka durvis būs aizslēgtas un man nāksies gaidīt, bet es nespēju gaidīt. Taču rokturis pagriežas, un istaba ielaiž mani gluži kā gaidījusi, gluži kā nojautusi.

Viņas kabinets ir pilnīgi normāls, ne pārlieku kārtīgs, ne pārlieku juceklīgs. Nekas uzskatāmi neliecina par aptumšojušos prātu. Katru sienas sprīdi neklāj ārprātīgi, nesakarīgi, haotiski kricelējumi.

Aizeju līdz lielajam rakstāmgaldam istabas vidū. Tajā ir iebūvēts dokumentu plaukts, ar to tad nu es sāku. Man dreb rokas. Nevis trīs, bet patiesi dreb, gluži kā zemestrīcē, ko sajūtu vienīgi es.

Mammas dokumentu uzglabāšanas metode ir pedantiska un neparasta. Viņa ir sakrājusi it visu, un izurb-šanās cauri saujai papīru vien prasa man vairāk par stundu. Tur ir lielu un mazu pirkumu čeki, nomas līgumi, nodokļu atskaites, garantijas taloni un lietošanas instrukcijas. Viņa nav izmetusi pat kino biļešu aprautās strēmeles.

Beidzot plaukta dziļumā atrodu to, ko meklēju: biezu, sarkanu mapi ar uzrakstu “Madelina”. Uzmanīgi izvelku to laukā un atbrīvoju vietu uz grīdas.

Manas dzīves dokumentācija sākas ar mammas grūtniecību. Atrodu rekomendācijas par vitamīnu lietošanu, sonogrāfijas attēlus un katras ārsta vizītes apraksta fotokopiju. Ir arī ar roku rakstīta kartotēkas kartīte ar diviem lodziņiem - vienu zēnam, otru meitenei. Atķeksēta meitene. Un mana dzimšanas apliecība.

Pētot dokumentus, ātri vien aptveru, ka esmu bijusi slimīgs mazulis. Atrodu pediatra mājas vizīšu atskaites -izsitumi, alerģijas, ekzēma, vairākas reizes saaukstēšanās, drudzis un divreiz ausu infekcija. Un tas viss tikai līdz četru mēnešu vecumam. Pievienoti arī nosūtījumi pie zīdīšanas un bērnu miega speciālistiem.

Aptuveni sešu mēnešu vecumā, tikai mēnesi pēc tēta un brālīša bojāejas, esmu ievietota slimnīcā ar respi-ratori sincitiālo vīrusu (RSV). Nezinu tādu un prātā atzīmēju, ka vēlāk gūglē jāizpēta. Tas bijis pietiekami smagā formā, jo esmu paturēta slimnīcā trīs dienas.

Turpmāko datu apkopojums nav tik pedantisks. Atrodu no internēta izprintētu informāciju par RSV. Mamma apvilkusi rindkopu, kur skaidrots, ka cilvēki ar vāju imūnsistēmu RSV pārcieš smagākā formā. Ir arī

fotokopija pirmajai lappusei no raksta par SKID kādā medicīnas žurnālā. Viņas ķeburi uz lapas malām ir nesalasāmi. Pēc tam seko dokumenti par vienu vienīgu aler-gologa apmeklējumu un vizītēm pie trim dažādiem imu-nologiem. Visi noslēdzas ar secinājumu, ka nav atrasta nekāda saslimšana.

Un tas ir viss.

Rokos cauri plauktam, meklēdama vēl kādus dokumentus. Nešķiet loģiski, ka te nekas cits nav atrodams. Kur ir analīžu rezultāti? Noteikti bijis arī ceturtais imu-nologs. Kur ir diagnoze? Kur ir konsultāciju slēdzieni un atkārtoti diagnozes apstiprinājumi? Vajadzētu būt vēl vienai biezai, sarkanai mapei. Caurskatu dokumentus trešo reizi. Un ceturto. Nosviežu zemē citas mapes un rakājos pa tām. Vandos pa dokumentiem uz mammas galda. Velku ar pirkstu pāri viņas medicīnas pierakstu klažu lapām, meklēdama izceltas rindkopas.

Piesteidzos pie mammas grāmatu plauktiem, elpodama pārāk strauji. Velku laukā grāmatas, purinu aiz vākiem, gaidīdama, ka kaut kas izkritīs - aizmirsti analīžu rezultāti, oficiāla diagnoze. Taču neatrodu nekā.

Bet nekas nevar tikt uzskatīts par pierādījumu.

Varbūt pierādījums ir kaut kur citur. Ar pirmo piegājienu atminu mammas paroli - Madelina. Aizvadu divas stundas, caurskatīdama ikkatru dokumentu viņas datorā. Izpētu arī internēta meklētāja vēsturi. Ielūkojos miskastē.

Nekā.

Nekā.

Kur ir pierādījums tai dzīvei, kādu esmu dzīvojusi?

Istabas vidū apgriežu gausu pirueti. Nespēju noticēt tam, ko rāda manis pašas acis. Nespēju noticēt tam, ko neredzu. Kā gan var nebūt nekā? Itin kā mana slimība būtu izpūsta no tā pārāk retinātā gaisa, kuru es elpoju.

Та nav taisnība. Nevar būt.

Vai iespējams, ka es neesmu slima? Mans prāts saraujas no šīs domu gaitas.

Varbūt pārējos dokumentus viņa glabā savā guļamistabā? Kāpēc es to neiedomājos ātrāk? 5.23. Vai spēšu gaidīt, līdz viņa pamostas? Nē.

Kad tuvojos durvīm, tās atveras.

- Te tu esi, - mamma saka ar manāmu atvieglojumu balsī. - Es satraucos. Tu nebiji savā istabā. - Viņa nāk iekšā, un, ieraugot apkārt valdošo nekārtību, viņas acis ieplešas. - Vai te bijusi zemestrīce? - mamma vaicā. Galu galā viņa aptver, ka juceklis ir cilvēka roku darbs. Viņa apjukusi pagriežas pret mani. - Sirsniņ, kas notiek?

- Vai es esmu slima? - prasu. Ausīs pārāk skaļi dun asinis.

- Ko tu teici?

- Vai es esmu slima? - šoreiz jautāju skaļāk.

Viņas briestošās dusmas pagaist, un to vietā nāk

raizes. - Vai tu jūties slima?

Mamma pastiepj roku, lai pataustītu mani, bet es to atgrūžu.

Sāpes viņas sejā uzdzen man vieglu nelabumu, bet es neatstājos. - Nē, es tā to nedomāju. Vai man ir SKID?

Viņas raizes mijas ar aizkaitinājumu un nelielu žēlumu. - Vai runa joprojām ir par to vēstuli?

-Jā, - saku. - Un arī Kārlu. Viņa ieminējās, ka varbūt ar tevi nav labi.

- Kā tas būtu jāsaprot?

Par ko es viņu īsti apsūdzu? - Kur ir visi papīri? -uzstāju.

Viņa dziļi ievelk elpu, lai nomierinātos. - Madelina Vitīra, par ko tu runā?

- Tev ir dokumenti par visu, bet nav nekā par SKID. Kāpēc es neko nevaru atrast? - Es pagrābju no grīdas sarkano mapi un vicinu viņas virzienā. - Viss pārējais tev ir.

- Ko tu runā? - mamma prasa. - Protams, tas viss ir tur.

īsti nezinu, kādu atbildi gaidīju no viņas, taču šādu ne. Vai viņa tiešām domā, ka tas viss tur ir?

Viņa piespiež mapi pie krūtīm, kā cenzdamās padarīt to par daļu no sevis. - Vai tu rūpīgi apskatījies? Es visu saglabāju.

Mamma aiziet līdz savam galdam un atbrīvo vietu. Vēroju, kā viņa caurskata dokumentus, pārkārto tos, ar plaukstām gludina lapas, ko nav vajadzības gludināt.

Pēc brīža viņa palūkojas augšup uz mani. - Vai tu tos paņēmi? Es zinu, ka tie te bija. - Viņas balsī milzt apjukums un arī bailes.

Un tad es saprotu skaidri un gaiši.

Es neesmu slima un nekad neesmu bijusi.

IZSKRIENU NO kabineta. Man priekšā stiepjas koridors, un tam nav gala. Atrodos hermētiskajā telpā, un tajā nav gaisa plūsmas. Esmu laukā, un manai elpai nav skaņas.

Manai sirdij nav pukstu.

Izvemju visu to neko no sava kuņģa. Žults svilina rīkles galu.

Raudu, un spirgtais rīta gaiss atvēsina asaras uz maniem vaigiem.

Smejos, un dzestrums pārņem manas plaušas.

Es neesmu slima. Nekad neesmu bijusi slima.

Man pāri gāžas visas tās emocijas, kuras pēdējo divdesmit četru stundu laikā esmu turējusi grožos. Cerība un izmisums, gaidas un nožēla, prieks un dusmas. Kā gan iespējams vienlaikus just kādu emociju un tās pretstatu? Es ķepurojos melnā okeānā ar glābšanas vesti mugurā un enkuru pie kājas.

Mamma panāk mani. Viņas seja ir baiļu vraks. - Ko tu dari? Ko tu dari? Tev ir jāiet iekšā.

Mana redze pārtop tunelī, un es koncentrēju skatienu vienīgi uz viņu. - Kāpēc, mammu? Kāpēc man jāiet iekšā?

- Jo tu esi slima. Te, laukā, ar tevi var notikt kaut kas slikts.

Viņa izstiepj rokas, lai pievilktu mani sev klāt, bet es raujos prom no viņas.

- Nē, es neatgriezīšos iekšā.

- Lūdzu, - viņa neatlaidīgi prasa. - Es nevaru pazaudēt arī tevi. Ne jau pēc visa.

Mammas skatiens ir piekalts man, bet es nešaubīgi zinu, ka viņa mani nemaz neredz.

- Es zaudēju viņus. Es zaudēju tavu tēti un zaudēju tavu brāli. Es nevarēju pazaudēt arī tevi. Nevarēju, un viss.

Viņas seja sairst, pilnībā sadrūp. Pēkšņs un katastrofāls misēklis liek sagrūt tām konstrukcijām, kas to saturēja.

Viņa ir salauzta. Viņa jau sen ir salauzta. Karlai bija taisnība. Mamma nav atguvusies pēc viņu nāves.

Saku kaut ko. Nezinu, ko, bet viņa turpina runāt.

- Neilgi pēc viņu nāves tu ļoti, ļoti smagi saslimi. Tu nespēji normāli paelpot, es aizrāvu tevi uz slimnīcu, un mums nācās tur pavadīt trīs dienas. Neviens nesaprata, kas tev kait. Ārsti teica, ka, visticamāk, tā ir alerģija. Man iedeva sarakstu ar lietām, no kā izvairīties, bet es zināju, ka tas ir kas nopietnāks.

Viņa paloka galvu. - Es biju pārliecināta, ka tas ir kas nopietnāks. Man vajadzēja pasargāt tevi. Te, laukā, ar tevi var notikt jebkas.

Viņa paraugās apkārt. - Te, laukā, ar tevi var notikt jebkas. Te, pasaulē.

Man vajadzētu just viņai līdzi. Bet tas nav tas, ko es jūtu. Manī briest dusmas un pārmāc visu citu.

- Es neesmu slima! - kliedzu. - Nekad neesmu bijusi slima. Tu pati esi slima. - Šķeļu gaisu viņas acu priekšā. Redzu, kā viņa ieraujas sevī un izzūd.

- Nāc iekšā, - mamma čukst. - Es sargāšu tevi. Paliec ar mani. Man bez tevis nekā cita nav.

Viņas sāpes ir bezgalīgas. Tas aizveļas pāri pasaules malai.

Viņas sāpes ir nāves jūra.

Viņai sāp par mani, bet es vairs nespēju to izturēt.

REIZ DZĪVOJA meitene, kuras visa dzīve bija meli.

VISUMS, KAS SPĒJ rasties acumirkli, acumirkli spēj ari izzust.

AIZRIT ČETRAS DIENAS. Es ēdu. Es pildu mājasdarbus. Es nelasu. Mamma klīst apkārt kā atmiņu zaudējusi. Šķiet, viņa nesaprot, kas ir noticis. Izskatās, ka viņa apzinās, ka ir pie kaut kā vainīga, taču īsti neapjēdz, pie kā. Palaikam viņa mēģina uzsākt ar mani sarunu, bet es viņu ignorēju. Tik tikko spēju viņu uzlūkot.

Nākamajā rītā pēc patiesības aptveršanas Karla aizveda manus asins paraugus SKID speciālistam dakterim Čeisam. Pašlaik sēžam viņa birojā, gaidām, kad mūs pieņems. Un, lai arī es nojaušu, ko viņš teiks, baidos no pamatota, uz faktiem balstīta medicīniska apstiprinājuma.

Kas es būšu, ja neesmu slima?

Medmāsa nosauc manu vārdu, un es lūdzu Kārlu pakavēties uzgaidāmajā telpā. Nez kāpēc gribu uzzināt šos jaunumus vienatnē.

Man ienākot, dakteris Čeiss pieceļas kājās. Viņš izskatās akurāt kā fotogrāfijās internētā - baltādains kungs gados ar iesirmiem matiem un spoži melnām acīm.

Viņš paskatās uz mani ar vienlaikus līdzjūtības un ziņkāres pilnu skatienu.

Dakteris norāda, lai apsēžos, un, nogaidījis, līdz to izdaru, apsēžas arī pats.

- Jūsu gadījums, - viņš iesāk un tad apraujas.

Dakteris ir satraukts.

- Viss kārtībā, - saku. - Es jau zinu.

Viņš atšķir uz galda esošo dokumentu un pagroza galvu, it kā rezultāti viņu joprojām mulsinātu. - Esmu vairākkārt pārskatījis šos rezultātus. Palūdzu kolēģu apstiprinājumu, lai būtu pilnīgi pārliecināts. Jūs neesat slima, mis Vitīra.

Viņš apklust un gaida manu reakciju.

Pašūpoju galvu. - Es jau to zināju, - atkārtoju.

- Karla - medmāsa Floresa - izklāstīja man jūsu apstākļus. - Viņš rūpīgi pašķirsta vēl pāris lapu, cenzdamies izvairīties no tā, kas seko. - Jūsu mātei, kā jau ārstei, to vajadzēja zināt. Lai gan SKID ir ārkārtīgi reta slimība un tai ir daudz paveidu, jums nav neviena, absolūti neviena no slimības simptomiem. Ja viņa veica jebkādu izpēti, jebkādas analīzes, viņai tas bija zināms.

Istaba izgaist, un es atrodos baltā, neizteiksmīgā ainavā, ko izraibina atvērtas durvis, kuras neved nekur.

Viņš nogaidoši veras manī, līdz beidzot atgriežos savā ķermenī. - Atvainojiet, vai jūs ko teicāt? - prasu.

- Jā. Jums noteikti ir kādi jautājumi.

- Kāpēc es Havaju salās saslimu?

- Cilvēki slimo, Madelina. Normāli, veselīgi cilvēki nemitīgi saslimst.

- Bet man apstājās sirds.

- Jā. Pieļauju, ka tas bija miokardīts. Runāju arī ar Havaju salu ārstējošo ārsti. Viņa bija tādās pašās domās. Kaut kad dzīves laikā jūs esat piedzīvojusi vīrusa infekciju, kas ir vājinājusi jūsu sirdi. Vai Havaju salās jūs sajutāt sāpes krūškurvī un elpas trūkumu?

-Jā, - lēni novelku, atcerēdamās sirds sažņaugšanos, ko tīši ignorēju.

- Njā, miokardīts izklausās pēc ticamas versijas.

Citu jautājumu man nav, vismaz ne viņam. Pieceļos kājās. - Liels paldies jums, dakteri Čeis.

Viņš arī pieceļas, saviļņots un šķietami vēl nervozāks nekā pirmīt. - Pirms aizejat, ir vēl kas.

Atkal apsēžos. - Ņemot vērā jūsu dzīves apstākļus, mums ir bažas par jūsu imūnsistēmas stāvokli.

- Ko tas nozīmē?

- Mūsuprāt, tā, iespējams, ir neattīstīta, līdzīgi kā mazam bērnam.

- Mazam bērnam?

-Jūsu imūnsistēma dzīves gaitā nav tikusi pakļauta parastiem plaši izplatītiem vīrusiem un bakteriālām infekcijām. Tai nav bijis laika uzkrāt pieredzi, cīnoties ar šīm infekcijām. Tai nav bijis laika kļūt stiprākai.

- Tātad es tomēr esmu slima?

Viņš atlaižas krēslā. - Nevaru jums sniegt apmierinošu atbildi. Mēs patlaban atrodamies svešos ūdeņos. Pirmoreiz dzirdu par šādu gadījumu. Varbūt tas nozīmē, ka jūs slimosiet biežāk nekā cilvēki ar stipru imunitāti. Vai varbūt tas nozīmē, ka saslimstot slimība noritēs ārkārtīgi smagā formā.

- Kā lai es to zinu?

- Diezin vai ir kāds ceļš, kā to uzzināt. Es iesaku būt piesardzīgai.

Mēs vienojamies par iknedēļas apskatēm. Dakteris uzsver, ka man vajadzētu sākt iepazīt pasauli palēnām -nekādas piepūles, nekādu svešu ēdienu, nekādu nogurdinošu fizisko aktivitāšu.

- Pasaule nekur nepazudīs, - viņš piebilst, man aizejot.

PĀRIS NĀKAMĀS dienas pavadu, meklēdama vairāk informācijas, jebko, kas izskaidrotu, kas notika ar mani un kas notika ar manu mammu. Gribu viņas dienasgrāmatu, kurā pārdomas būtu izklāstītas salasāmā rokrakstā. Gribu skaidri uzskicētu viņas ārprātu, lai varu izsekot gan tā, gan sevis pašas vēstures gaitu. Gribu detaļas un paskaidrojumus. Gribu zināt, kāpēc un kāpēc, un kāpēc. Man ir jāuzzina, kas notika, bet viņa nespēj to pastāstīt. Viņa ir pārāk salauzta. Un ja spētu? Vai tas ko mainītu? Vai es saprastu? Vai es spētu saprast, cik milzīgas bija skumjas un bailes, kas lika viņai atņemt man visu manu dzīvi?

Dakteris Čeiss apgalvo, ka, pēc viņa domām, mammai ir vajadzīgs psihoterapeits. Viņaprāt, tas varētu prasīt ilgu laiku, līdz mamma spēs - ja jebkad maz spēs -precīzi paskaidrot man, kas notika. Viņš izsaka minējumu, ka pēc mana tēta un brālīša nāves viņa ir piedzīvojusi kaut ko līdzīgu nervu sabrukumam.

Karla liek lietā visas savas pārliecināšanas prasmes, pūlēdamās pierunāt mani nepamest mājas. Ne tikai mammas, bet arī manis pašas labad. Mans veselības stāvoklis vēl aizvien ir neskaidrs.

Apsveru domu aizrakstīt Olijam e-pasta vēstuli, bet ir pagājis tik daudz laika. Es meloju viņam. Droši vien viņa dzīve turpinās. Droši vien viņš atradis kādu citu. Neesmu pārliecināta, vai jaudāju izturēt vēl vairāk sirdssāpju. Un ko es teiktu? To, ka gandrīz neesmu slima?

Galu galā Karla pierunā mani palikt pie mammas. Viņa apgalvo, ka esmu labāks cilvēks. Neesmu nemaz par to tik pārliecināta. Та, kura es biju, pirms uzzināju patiesību, ir mirusi.

MANA PIRMĀ iknedēļas vizīte pie daktera Čeisa. Viņš rekomendē piesargāties.

Iemontēju savas guļamistabas durvīs slēdzeni.

DIVAS NEDĒĻAS A.D.

MAMMA MĒĢINA ienākt manā istabā, bet durvis ir aizslēgtas un es esmu iekšā.

Viņa aiziet.

Uzrakstu Olijam vēl vairākus vēstuļu melnrakstus, taču nenosūtu.

Dakteris Čeiss joprojām iesaka ievērot piesardzību.

NOKRĀSOJU KATRU savas istabas sienu citā krāsā. Loga puses siena ir sviesta dzeltena. Plaukti ir saulrieta oranži uz zaļzilas sienas fona. Siena aiz manas gultas galvgaļa ir lavandu tonī, bet ceturtā - nokrāsota ar melnu tāfeles krāsu.

Mamma klauvē pie manām durvīm, bet es izliekos, ka nedzirdu viņu.

Viņa aiziet.

PASŪTU ZIEMAS DĀRZAM īstus augus. Atslēdzu gaisa filtrus un atveru logus. Nopērku piecas zelta zivtiņas, visām dodu vārdu Olijs un ielaižu strūklakas baseinā.

DAKTERIS ČEISS uzstāj, ka man vēl ir par agru mēģināt iestāties vidusskolā. Pārāk daudz bērnu un pārāk daudz slimību. Mēs ar Kārlu pierunājam viņu atļaut dažiem privātskolotājiem apmeklēt mani klātienē, protams, ar nosacījumu, ka viņi ir veseli. Kaut arī negribīgi, viņš tomēr piekrīt.

Ģimenes psihiatra pakalpojumi

Blafa avēnija 33, Santamonika Kalifornija

Mārgarcta Stīvensone Dr. med., ABPN

23/2/15 16.19 Iesniegts 26/2/15 20.30

1 no 1

PACIENTS

Pauline Vitlra (Siev. 51)

KOPSAVILKUMS

Paciente beidzot spēj runāt par vakaru, kad gāja bojā viņas vīrs un dēls. Viņa vēl aizvien stāsta par to tagadnes formā. Skaidri redzams, ka mums darba būs daudz.

KOPIJA

Vai jūs zinājāt, ka policisti nervozējot aizskar savu ieroci? Tas ir tiks. Ievēroju to slimnīcā ikreiz, kad viņi ieveda kādas bandas locekļus vai laupītājus. Man liekas, ka, pieskaroties ierocim, viņi nomierinās. Pēc tam, kad tas notika, divi policisti atnāca uz mūsu mājām. Viens vīrietis, viena sieviete. Vai tas ir apzināti? Viens vīrietis. Viena sieviete. Runātāja bija sieviete, un viņa nepārtraukti turēja roku pie ieroča. Viņa uzrunāja mani par kundzi. Policiste laikam gribēja, lai es pati uzminu, kas noticis, jo tad to nenāktos teikt viņai. Es esmu ārste. Esmu radusi pavēstīt sliktas ziņas, bet viņa nebija. Viņa runāja vienā laidā. Kad viņa man pateica, kas noticis, es jau biju prom. Biju atgriezusies bērnistabā pie Madijas. Masēju viņai vēderiņu. Meitiņa atkal bija slima. Viņa vienmēr bija slima. Ausu infekcijas. Caureja. Bronhīts. Policiste turpināja runāt, bet es tikai gaidīju, kad viņa apklusīs. Gribēju, lai viss beidzas. Vairs nekāda raudoša mazuļa, vairs nekādu slimību, vairs nekādu slimnīcu, vairs nevienas nāves.

Ja vien viss izbeigtos, reizi par visām reizēm izbeigtos.

PĒC NEDĒĻAS mēs ar Kārlu noraugāmies, kā misters Vo-termens aizsoļo pāri mauriņam uz savu mašīnu, lai dotos prom. Pirms skolotājs aizgāja, apskāvu viņu. Viņš bija pārsteigts, bet neuzdeva jautājumus, tikai atbildēja manam apskāvienam, it kā tas būtu pilnīgi normāli.

Kad viņš ir prom, uzkavējos dažas minūtes laukā, un Karla nogaida kopā ar mani. Viņa cenšas atrast veidu, kā maigāk salauzt manu jau tāpat lauzto sirdi.

- Tad nu... - viņa iesāk.

Es zinu, ko viņa sacīs. Viņa jau visu dienu mēģina saņemties, lai to pateiktu. - Lūdzu, neatstāj mani, Karla. Tu man vēl aizvien esi vajadzīga.

Kārla veras manī, bet es nespēju paskatīties uz viņu.

Viņa nenoliedz manis teikto, tikai saņem manu roku savā.

- Ja tev tiešām no sirds vajag, lai es palieku, es palikšu. - Karla saspiež manus pirkstus. - Bet tev mani nevajag.

- Man vienmēr tevi vajadzēs. - Nemēģinu aizturēt asaras.

- Bet ne tā kā agrāk, - viņa liegi piebilst.

Protams, viņai taisnība. Vairs nav nepieciešams, lai

viņa būtu šeit kopā ar mani astoņas stundas dienā. Man nevajag pastāvīgu aprūpi. Bet ko es iesākšu bez viņas?

Manas asaras pārtop milzīgos šņukstos, un Karla tur mani savās rokās un ļauj man izraudāties, cik vēlos.

- Ko tu darīsi?

Viņa noslauka manu seju ar savām plaukstām.

- Iespējams, atgriezīšos darbā slimnīcā.

- Vai tu jau pateici manai mammai?

- Šorīt.

- Ko viņa sacīja?

- Pateicās, ka rūpējos par tevi.

Nepūlos apslēpt pūcīgo skatienu.

Karla satver manu zodu. - Kad tu reiz atradīsi savā sirdī piedošanu?

- Viņas rīcība ir nepiedodama.

- Viņa bija slima, sirsniņ. Viņa joprojām ir slima. Papurinu galvu. - Viņa atņēma man visu dzīvi. - Pat

tagad, iedomājoties visus tos gadus, ko esmu zaudējusi, jūtos kā neizmērojama bezdibeņa malā, it kā varētu iekrist tajā un nemūžam nespētu izrāpties laukā.

Karla piebiksta un atgriež mani realitātē. - Ne visu dzīvi, - viņa nosaka. - Tev vēl daudz atlicis.

Mēs atgriežamies iekštelpās. Sekoju Karlai, noskatīdamās, kā viņa pēdējoreiz sapako savas mantas.

- Vai tu galu galā izlasīji “Puķes Aldžernonam”? -prasu.

-Jā.

- Vai tev patika?

- Nē. Tas nav priekš manis. Tajā grāmatā ir pārāk maz cerību.

- Lasot apraudājies, vai ne?

Viņa noliedzoši papurina galvu, bet tad atzīstas:

- Labi jau labi, jā, kā bērns.

Abas smejamies.

PĒC NEDĒĻAS pie durvīm klauvē mamma. Palieku turpat uz dīvāna, kur bijusi. Viņa klauvē vēlreiz, jau uzstājīgāk, un manī mostas aizvainojums. Neesmu droša, vai mūsu attiecības jebkad kļūs labākas. Man ir grūti piedot, ja viņa pilnībā neapzinās savu noziegumu.

Atsperu vaļā durvis mirklī, kad viņa grasās klauvēt vēlreiz.

- Nav īstais brīdis, - noskaldu.

Viņa saraujas, bet man vienalga. Gribu darīt viņai pāri vēl un vēl. Manas dusmas nekad nav sevišķi tālu jāmeklē. Paredzu, ka laika gaitā tās gaisīs, bet pagaidām tās tepat vien gruzd zem šķietamā miera.

Mamma ievelk elpu. - Atnesu tev kaut ko. - Viņas balss ir trausla un apjukusi.

Nobolu acis. - Domā, ar dāvanām būs līdzēts?

Zinu, ka atkal esmu sāpinājusi viņu. Dāvana viņas rokās dreb. Pieņemu to tikai tāpēc, ka gribu izbeigt šo sarunu. Gribu no viņas noslēgties un nejust ne žēlumu, ne līdzjūtību, ne iecietību, neko.

Viņa pagriežas uz promiešanu, bet tad apstājas. - Es joprojām mīlu tevi, Madelina. Un tu joprojām mīli mani. Tev priekšā ir visa dzīve. Neiznieko to. Piedod man.

ATVERU MAMMAS iedoto dāvanu. Tas ir telefons. Tajā atvērta laikapstākļu aplikācija ar laika prognozi nedēļai -skaidrs un saulains laiks, katru dienu.

Man ir jātiek laukā no mājas. Izeju ārā, nezinādama, kurp eju, līdz nonāku tur. Par laimi, trepes ir turpat, kur Olijs tās atstāja. Uzkāpju augšā uz viņa mājas jumta.

Telūrijs joprojām ir tur un tikpat skaists. Folija saules, mēneši un zvaigznes šūpojas, griežas un atstaro saules starus plašajā Visumā. Piebakstu vienai no planētām, un visa sistēma sāk lēni rotēt. Saprotu, kāpēc Olijs to uzmeistaroja. Ir mierinoši ieraudzīt visu pasauli kopumā - ieraudzīt fragmentus un aptvert, kā tie cits ar citu savienojas kopā.

Vai tiešām pagājuši tikai pieci mēneši, kopš es pēdējoreiz biju te augšā? Tas šķiet kā pirms veselas mūžības, pirms vairākām mūžībām. Un tā meitene, kura te bija? Vai tā tik tiešām biju es? Vai man ir kas kopējs ar to agrāko Madiju, ja neskaita izteiktu vizuālo līdzību un to pašu vārdu?

Kad biju jaunāka, viena no manām iemīļotākajām nodarbēm bija iztēloties versijas par sevi alternatīvā Visumā. Dažreiz es biju pa lauku skrejošs meitēns rožainiem vaigiem, kas pagaršoja puķes un vienatnē klejoja kalnos jūdzēm tālu. Vai ar izpletni lecoša, dragreisā joņojoša adrenalīna dzīta pārgalve. Vai bruņukreklā tērpusies, zobenu vicinoša pūķu nonāvētāja. Bija jautri to visu iztēloties, jo es tāpat zināju, kas esmu. Tagad es nezinu neko. Es nezinu, kam man ir jābūt manā jaunajā pasaulē.

Nemitīgi mēģinu apjaust to mirkli, kad viss mainījās. To mirkli, kas ievirzīja manu dzīvi šajās sliedēs. Vai tas bija tad, kad nomira tētis un brālītis, vai agrāk? Vai tas bija tad, kad viņi savā nāves dienā iesēdās automašīnā? Vai tas bija tad, kad piedzima brālītis? Vai tad, kad mamma un tētis iepazinās? Vai tad, kad mamma piedzima? Varbūt neviens no šiem nav īstais mirklis. Varbūt tas bija tad, kad kravas auto šoferis nosprieda, ka nogurums nav tik liels un viņš var turpināt stūrēt. Vai tad, kad viņš vispār izlēma kļūt par kravas auto šoferi. Vai tad, kad viņš piedzima.

Vai jebkurš cits no bezgalīgi daudzajiem mirkļiem, kas noveda pie šī.

Tāpēc, ja es varētu mainīt vienu mirkli, - kuru es izvēlētos? Un vai es sasniegtu vēlamo rezultātu? Vai es joprojām būtu Madija? Vai es būtu dzīvojusi šajā namā? Vai puisis, vārdā Olijs, būtu ievācies kaimiņu mājā? Vai mēs būtu iemīlējušies?

Haosa teorija vēsta, ka pat niecīgas izmaiņas sākotnējā izkārtojumā var izraisīt pilnīgi neparedzamu rezultātu. Patlaban taurenis noplivina spārnus, bet nākotnē var rasties vētra.

Un tomēr.

Man šķiet, ja vien es spētu atrast to mirkli, es varētu to izjaukt fragmentu pa fragmentam, molekulu pa molekulai, līdz nonāktu līdz atomiem, līdz būtiskajam un neskartajam kodolam. Ja es varētu izjaukt un izprast to, tad varbūt spētu veikt tās vienas, pareizās izmaiņas.

Es varētu savest kārtībā mammu un panākt, ka viņa nekad nesalūst.

Es varētu aptvert, kā tas nākas, ka visa sākumā un beigās es sēžu uz šī jumta.

Kam: sugasvards033@gmail.com No: madelina.vitira@gmail.com Temats: Future Perfect NR. 2 Datums: 10. marts 19.33

Kad tu šo lasīsi, būsi man piedevis.

PACELŠANĀS

ES VEROS laukā pa lidmašīnas logu, un jūdžu jūdzēm tālu viss ir zaļš, sadalīts nevainojami precīzos kvadrātos. Lejā vīd dučiem noslēpumainu, zaļganzilu baseinu, mir-dzinot apmales. Raugoties no tāda augstuma, pasaule šķiet sakārtota un nesteidzīga.

Bet es zinu, ka tur ir kas vairāk. Un mazāk. Та ir strukturēta un haotiska. Skaista un svešāda.

Dakteri Čeisu neiepriecināja mans lēmums tik drīz doties ceļojumā ar lidmašīnu. Taču jebkad var notikt jebkas. Drošība nav visa sākums un gals. Dzīve nesastāv no eksistēšanas vien.

Mammai par labu jāteic, ka viņa nemēģināja mani atturēt, kad vakar to paziņoju. Viņa apslāpēja visas savas bailes un paniku, kaut gan joprojām nav pilnīgi pārliecināta, ka es neesmu slima. Viņas ārstes smadzenes ar pūlēm atsakās no tā, kam viņa tik ilgi ticējusi par spīti pārāk daudzu citu ārstu slēdzieniem, pārāk daudzu analīžu rezultātiem. Mēģinu iejusties viņas ādā, spēlēdamās nevis ar cēloņiem un sekām, bet ar sekām un cēloņiem. Tinu notikušo atpakaļ, atpakaļ, atpakaļ un vienmēr atduros pret vienu un to pašu.

Mīlestība.

Mīlestība padara cilvēkus trakus.

Mīlestības zudums padara cilvēkus trakus.

Mamma mīlēja manu tēti. Viņš bija mammas mūža mīlestība. Un viņa mīlēja manu brālīti. Viņš arī bija mammas mūža mīlestība. Un viņa mīl mani. Es esmu viņas mūža mīlestība.

Visums atņēma manu tēti un brālīti. Mammai tas bija kā Lielais sprādziens atpakaļgaitā - viss pārtapa par neko.

Es spēju to saprast.

Gandrīz.

Es cenšos.

- Kad tu atgriezīsies mājās? - viņa prasīja.

Un es pateicu viņai patiesību: - Es nezinu, vai šīs vairs ir mājas.

Tad viņa raudāja, bet tik un tā palaida mani, un tas jau kaut ko nozīmē.

Galu galā mākoņi samilst pārāk lieli un noklāj debesis tik blīvi, ka neko nevar saskatīt. Ieslīgstu savā krēslā un pārlasu “Mazo princi”. Un, tāpat kā ikreiz, kad vien to lasu, stāsta jēga mainās.

MADELINAS RECENZIJAS AR SATURA IZKLĀSTA ELEMENTIEM

ANTUĀNS DE SENT-EKZIPERĪ. "MAZAIS PRINCIS"

Brīdinājums! Satura izklāsts: mīlestības dēļ mēs esam gatavi uz visu. Visu.

PAT DEVIŅOS VAKARĀ, turklāt sestdienā Ņujorka ir tieši tik trokšņaina un pārblīvēta, kā to daudzina. Ielas ir pilnas ar taurējošām, lēni ripojošām mašīnām. Ietves ņudz no cilvēkiem, kuri nesaduroties slīd cits citam garām tik tuvu, it kā viņu kustības būtu horeogrāfa iestudētas. Sēdot taksometrā, ļaujos, lai mani pārskalo pilsētas trokšņi un smaržas. Plati ieplešu acis, lai aptvertu visu redzamo pasauli.

Es nerakstīju Olijam, kas man padomā, vien to, ka lietotu grāmatu veikalā netālu no viņa mājām viņu gaida dāvana. Gandrīz visu lidojuma laiku iztēlojos mūsu atkalsatikšanos. Katrā scenārijā paredzēju skūpstu pirmo trīsdesmit sekunžu laikā.

Vadītājs izlaiž mani laukā pie “tās vecās grāmatbo-des". Iespraucos iekšā pa durvīm un uzreiz apjaušu, ka pavadīšu šeit daudz laika.

Veikals ir viena vienīga maza telpa ar plauktiem no grīdas līdz pat griestiem, kuri pārpildīti ar grāmatām. Telpu vāri apgaismo mazi pie plauktiem piestiprināti lukturīši, tāpēc grāmatas ir teju vienīgais, kas te saskatāms. Gaiss smaržo pēc kaut kā tāda, ko nekad neesmu iztēlojusies. Tas smaržo pēc senatnes. It kā tas ļoti ilgi būtu turējies te, vienuviet.

Man ir piecpadsmit minūtes laika, līdz ieradīsies Olijs. Klīstu pa ejām, pārsteigumā lūkodamās uz daudzajām grāmatām. Gribu pieskarties tām visām reizē. Gribu pievienot savu vārdu visiem tiem, kuri lasījuši šīs grāmatas pirms manis. Ar pirkstiem noglāstu to muguriņas. Dažas ir tik nodeldētas, tik nolietotas, ka knapi saburtoju nosaukumu.

Palūkojos telefonā, cik rāda pulkstenis. Tas mirklis gandrīz ir klāt. Aizeju pa eju līdz S-U plaukta galam un noslēpjos. Mani tauriņi ir atgriezušies.

Pēc minūtes redzu, kā viņš lēni virzās pa eju, pētīdams plauktus.

Viņa mati ir izauguši garāki. Biezas, krītošas cirtas dara maigākus viņa stūrainos sejas vaibstus. Turklāt viņš vairs nav ģērbies melnā. Jā, viņa džinsi un tenisa kurpes ir melni, taču T krekls - pelēks. Un man šķiet, ka viņš kaut kādā ziņā ir garāks.

Pāris pēdējo nedēļu laikā esmu pieredzējusi daudz -atvadījusies no Karlas, devusies prom no mājām, neņemot vērā daktera Čeisa ieteikumus, pametusi mammu viņas bēdās -, taču, ieraugot Oliju tik citādu, mani pārņem milzīga panika.

Nezinu, kāpēc biju iedomājusies, ka viņš būs tāds pats kā agrāk. Es neesmu.

Viņš izvelk telefonu, lai vēlreiz pārlasītu manas norādes.

Viņš ieslidina telefonu kabatā un lūkojas atpakaļ uz plauktiem. Grāmatu ar atvērtu vāku esmu novietojusi priekšā visām pārējām, lai viņš nekādā gadījumā neaizietu tai garām. Un Olijs to ierauga. Tomēr nevis paņem to, bet gan iebāž rokas kabatās un blenž.

Pirms dažām dienām, kad sarunājos ar telūriju, es cītīgi pūlējos atrast to vienu izšķirošo mirkli, kas uzvedis manu dzīvi uz šīs takas. Mirkli, kas atbildētu uz jautājumu “Kā es te nokļuvu?”.

Taču tas nekad nav viens vienīgs mirklis. Та ir mirkļu virkne. Un tava dzīve tūkstoš dažādos veidos var izplaukt no ikviena mirkļa. Varbūt katra izvēle, kuru tu izdari, un katra izvēle, kuru neizdari, rada citādu tavas dzīves versiju.

Varbūt manai dzīvei ir versija, kurā es tomēr esmu slima.

Versija, kurā es Havaju salās nomirstu.

Un vēl viena, kurā mans tētis un brālītis joprojām ir dzīvi un mamma nav garīgi salūzusi.

Pastāv pat versija manai dzīvei bez Olija.

Taču tā nav šī.

Olijs izņem rokas no kabatām, izceļ grāmatu no plaukta un lasa. Viņš smaida un viegli līgojas uz pēdu spilventiņiem.

Es iznāku no slēptuves un pa eju tuvojos viņam.

Та smaida dēļ, kuru viņš man velta, ir vērts dzīvot. - Atradu tavu grāmatu, - viņš saka.

BEIGAS

TU NUDIEN ESI cītīgs lasītājs, ja kopā ar mani esi ticis te, līdz pateicībām. Un, kā jau patiesi rūpīgs grāmatu (un pateicību) lasītājs, zini, ka grāmata tās autora juceklīgajā prātā nerodas tūliņ gatava.

Vispirms es gribētu pateikties mammai, kura vienmēr sapņojusi ar vērienu, pietiekami plašu mums abām. Nē, mammu, Opra vēl nav izraudzījusies mani savam grāmatu klubiņam. Bet! Tas ir iespējams.

Bērnībā, kad dzīvoju Jamaikā, tētis rakstīja filmu recenzijas vietējai avīzei. Man šķita, ka tas (rakstīšana) un viņš (mans tētis) ir īsteni forši. Tāpēc. Man jāteic paldies tētim. Viņš parādīja man, ka var izlikt uz papīra to, kas top tavā galvā, un tas var iespaidot citus cilvēkus.

Man ir jāpateicas Emersona koledžas Ceturtdienas vakaru dzeršanas un rakstīšanas komandai. Jūs paši zināt, kas esat. Draugi, jūs bijāt mana pirmā rakstnieku sabiedrība-talantīgu, jukušu, uzmundrinošu, lielākoties skaidrā esošu cilvēku grupējums! Sevišķi man jāpateicas Vendijai Vanderei. Tu esi augstsirdīga un smieklīga, un viena no labākajām man zināmajām rakstniecēm.

Paldies Džoelai Hobikai, Sārai Šandlerei, Natālijai Sūzai un Džošam Benkam no Alloy. Jūs visādā ziņā padarījāt grāmatu labāku. īpaši vēlos pateikties Sārai par to, ka bija ķerta, ģeniāla zinātniece, un Džoelai (arī ģeniālai), ka smīdināja mani un ļāva justies labi, pat atdodot atpakaļ pārstrādāšanai divpadsmit no abām pusēm ar single-space atstarpi aprakstītas lapas ar piezīmēm.

Un tad vēl Vendija Lodžija. Es tiešām izvilku laimīgo lozi, kad viņu nozīmēja par manu redaktori. Paldies tev par redzējumu, aizrautību un iejūtību. Tu ticēji šai grāmatai no pirmajiem vārdiem, un tas man nozīmējis neizsakāmi daudz. Paldies tev un visai Delacorte komandai, ka piepildījāt manu lielāko, senāko, neprātīgāko sapni.

Visbeidzot pateicība manam vīram Deividam Jūnam. Paldies, ka zīmēji man skaistas ilustrācijas četros no rīta starp bučām un kafijas malkiem. Paldies par visu, visu. Par mīlestību. Par piedzīvojumu. Par ģimeni. Par šo dzīvi. Es tevi mīlu.

NIKOLA JŪNA augusi Jamaikā (salā) un Bruklinā (Long-ailendā). Patlaban viņa dzīvo Kalifornijā, Losandželosā, kopā ar vīru un meitu, mīlot abus bez gala un bez malas. “Viss, itin viss” ir viņas pirmais romāns.

DEIVIDS JŪNS ir rakstnieks un dizainers. Viņš dzīvo Kalifornijā, Losandželosā, kopā ar sievu Nikolu Jūnu, kur abi vada dienas, tērzēdami par stāstiem un lasīdami priekšā savai trīsgadīgajai meitai Penijai. Deivids radījis ilustrācijas Nikolas grāmatai “Viss, itin viss”.

Nikola Jūna VISS, ITIN VISS

Apgāda vadītāja Vija Kilbloka Projekta vadītāja Bārbala Simsone Redaktore Gunta Šustere

Apgāds Zvaigzne ABC, SIA, K. Valdemāra ielā 6, Rīgā, LV-1010. Red. nr. L-3803.

Jelgavas tipogrāfija