Ugunīgo mākoņu valstībā

PURVā

Purvs uz Venēras. . Tas kosmonautiem šķita absurds. Lielāks absurds nekā palmu birzis uz Mēness vai govju ganāmpulki uz asteroīdu kailajām smailēm. Bālgana migla ugunīgu debesu vietā un šķidras dūņas — liesmaini sausu smiltāju vietā. Tas sagrāva sen un cieši iesakņojušos priekšstatu un pats par sevi bija ļoti svarīgs atklājums. Līdz ar to šis fakts neiedomājami sarežģīja stāvokli, jo nāca gluži negaidīts. Bet nekas tā neizjauc nopietnu pasākumu kā negaidīts pavērsiens. Pat Gobi tuķsneša transportieru drošsirdīgais vadītājs, kuram zinātniskās teorijas par Venēru bija maz pazīstamas un kuram līdz ar to nebija pilnīgi nekādu priekšstatu par šo planētu, jutās zaudējis pašpaļāvību: tas mazumiņš, ko viņš ieraudzīja caur vaļējo lūku, galīgi neatbilda tuksnešu speciālista lomai, kurai viņš bija gatavojies.

Pārējos komandas locekļos — par cik viņu uzskati par lietām un paradībam bija plašaki — negaidītais atklājums radīja daudz dziļākas bažas. Nevarētu sacīt, ka piloti un ģeologi nebūtu sagatavojušies dažāda veida sarežģījumiem un neveiksmēm. Nepavisam tā nebija. Visi zināja, teiksim, ka, ievērojot «Hiusa» ātrumu, nosēšanās vieta var atrasties vairākus tūkstošus kilometru attālu no Golkondas, «Hiuss» varēja nosēsties kalnos, apgāzties, varēja pat sašķīst pret klintīm. Taču tās bija jau iepriekš paredzētas neveiksmes un sarežģījumi un tādēļ bailes neradīja, pat ja arī draudēja ar bojā eju. «Lielā pasākumā vienmēr ir risks,» mēdza sacīt Krajuhins, «un tiem, kuri ļoti baidās nāves, ar mums nav pa ceļam.» Bet purvs uz Venēras!

Ar visu savaldību un milzīgo pieredzi kosmonauti,

tikai krietni piepūlēdamies, slēpa cits citam savu satraukumu. Viņu profesija bija iemācījusi savaldību šādos gadījumos. Tai pašā laikā visi viņi skaidri apzinājās, ka ekspedīcijas liktenis un viņu dzīvības tagad atkarīgas no daudziem, pagaidām nezināmiem apstākļiem. Katra apziņā cits pēc cita strauji iznira aizvien jauni un jauni jautājumi. Cik liels ir šis purvs? Kāds tas īstenībā ir? Vai «Mazulītis» varēs tikt tam pāri? Vai «Hiusam» nedraud briesmas, vai kuģis neiestigs vēl dziļāk vai arī neapgāzīsies un nenogrims? Vai varētu riskēt vēlreiz pacelt kuģi un nolaisties citā vietā?

īsi pirms starta Dauge bija teicis Krajuhinam: «Kaut tikai izdotos laimīgi nosēsties, tālāk mēs tiksim cauri kaut vai pašai ellei,» — bet kas būtu domājis, ka šī elle būs tāda — duļķaina, guldzoša, neizprotama?. .

Bikovu viņa nezināšanas dēļ satrauca pavisam citas dabas apsvērumi. Par ekspedīcijas likteni viņš neraizējās, jo ticēja «Hiusa» brīnišķīgajām spējām, bet pats galvenais — viņš ticēja saviem biedriem, it īpaši Jermako- vam, kura balsī nemanīja ne mazāko apjukumu. Bikovam negaidītais pavērsiens bija tikai piedzīvojums. Viņš jutās ļoti glaimots, kad Jermakovs nostājās viņa pusē nelielajā strīdiņā ar Jurkovski pie atvērtās lūkas.

Ar grūtībām vilkdams kājas ārā no lipīgās žurgas, Bikovs pagāja dažus soļus pakaļ Jermakovam. Tas apstājās, vērīgi ausīdamies. Viņus apņēma blīva, dzeltenīga pustumsa. Viņi redzēja pavisam nelielu taukaini vizošās slīkšņas daļu, toties dzirdēja daudz. Neredzamais purvs raidīja dīvainas skaņas — gārdzoši nopūtās, klepoja, krekšķēja. No tālienes plūda dobji vaidi, zemi rēcieni un stiepta, augsta gaudošana. Sīs skaņas droši vien radīja muklājs pats, bet Bikovam pēkšņi iešāvās prātā doma par fantastiskiem radījumiem, kas slēpjas miglā, un viņš steidzīgi aptaustīja aiz jostas aizbāztās granātas. «Ja stāstītu par to draugiem no Gobi ekspedīcijas,» viņš nodomāja, «tie neparko neticētu!» Viņu pārņēma nepatīkama.vientulības sajūta. Bikovs palūkojās atpakaļ uz tumšo «Hiusa» korpusu, paņēma automātu uz rokas un devās uz priekšu, pasteigdamies garām Jermakovam.

Tik. . tik-tik … tik. . — nedroši, tikko sadzirdami ietikšķējās dozimetra skaitītājs. «Nekas liels, nebūs vairāk par rentgena tūkstošdaļu,» viņš sevi mierināja un acumirkli aizmirsa to, sajuzdams zem kājām kaut ko cietu. Bikovs pieliecās, taustīdams ar brīvo roku. No rūsainās, eļļainās žurgas cauri iztvaikojumu dūmakai slējās kaut kādi stūraini, dūņām aplipuši bluķi.

— Kā jums, Aleksej Petrovič? — atskanēja Jermakova balss.

— Pagaidām nekā. . sevišķa, — Bikovs atsaucās, — viss kārtībā. Ļoti staigns. Zem kājām it kā akmeņi, it kā šķembas. .

Slīdēdams un klupdams viņš sāka rāpties pāri nenosakāmajiem bluķiem. Zem kājām šļakstēja, žļadzēja, čapstināja.

— Stipri stieg? — Jermakovs jautāja.

— Nē, — Aleksejs atbildēja un iestiga līdz jostas vietai.

«Ka tik nejauši nenoslīkstu. .» smadzenēs pazibēja satraukta doma. Tai pašā mirklī automāta stobrs noskrapstēja pret ko cietu. Bikovs pārsteigts mēģināja kaut ko saskatīt. Ceļu aizsprostoja grumbuļains, pelēks laukumiņš, kura šķautne lūzuma vietā spīguļoja.

— Anatolij Borisovič! — viņš pasauca.

— Jā?

— Tālāk purvs ir asfaltēts.

— Nesaprotu. Eju pie jums.

— Es saku: tālāk purvs pārklāts ar asfaltu.

— Vai tu murgo, Aleksej? — atskanēja Dauges satrauktā balss. Viņš kopā ar pārējiem komandas locekļiem stāvēja pie vaļējās lūkas un kāri tvēra katru izlūku vārdu.

— Goda vārds, īsts asfalts! Vai arī kaut kas līdzīgs takiram mūsu tuksnešos.

Bikovs atmeta automātu uz muguras un atbalstījās ar rokām. Šļurkstēdams muklājs to palaida vaļā. Bikovs nostājās uz ceļiem, četrrāpus aizlīda projām no slīkšņas un piecēlās stāvus.

. . Tik. . tik-tik. . tik. .

— īsts, izturīgs asfalts, Anatolij Borisovič. Es stāvu!

— Varbūt tas ir krasts? — ar slēptu cerību balsī jautāja Jermakovs pienākdams.

— Nezinu … nē, tas nav krasts. Tā ir it kā garoza virs purva.

Jermakovs noliecās.

— Tās biezums apmēram trīsdesmit līdz trīsdesmit pieci centimetri, — viņš sacīja.

— Es zinu, kas tas ir, — Krutikovs pēkšņi iejaucās. — «Hiuss» taču nosēdās, izmantojot fotoreaktoru. .

— Va velns! — Jurkovskis skaņi iegāza sev pa ķiveri. — Tas taču. .

— Bez šaubām, saķepušas dūņas, — Jermakovs apstiprināja. — Fotoreaktors iztvaicēja no tām ūdeni, un izveidojās garoza. Bet «Hiuss» nosēzdamies to ielauza.

— Liekas gan, — Bikovs piekrita. Viņš gāja gar slīkšņas malu, ziņkāri raudzīdamies. — Plaša kā Sarkanais laukums, līdzena, var dejot. Tikai stipri saplaisājusi gan.

— «Mazulītis» tiks pāri? — apjautājās Jermakovs.

Bikovs nevērīgi atbildēja:

— «Mazulītis» visur tiks pāri.

. . Tik-tik … tik … tik … tik..

— Ko tad vairāk, biedri … Es griežos atpakaļ. Manuprāt, komanda var kāpt ārā. Jurkovski un Spicin, dodieties pie Bikova.

— Tieši tā!

— «Uz priekšu, debesu iekarotāji!» — Jurkovskis zobgalīgi nodziedāja, kāpdams ārā pa lūku. — Ei, Bog- dan, piesargies!

— Bet es? — Dauge aizskarts vaicāja.

— Mēs ķersimies pie grunts paraugu un atmosfēras analīzes un šo to paskatīsimies.

— Labs ir, Anatolij Borisovič.

— Mihail Antonovič, — izrīkoja Jermakovs, ieradies kesonā, — ejiet uz vadības kabīni un mēģiniet iztaustīt apkārtni ar lokatoru. . Biedri Bikov, tūdaļ pie jums ieradīsies Jurkovskis ar Spicinu. Jūs būsiet vecākais. Pamēģiniet tikt līdz laukuma otrai malai. Tālāk neejiet.

— Klausos.

«Pareizi,» Bikovs nodomāja. «Muļķīgi būtu, līdz kaklam iestigstot, akli ložņāt pa šo staignāju, kad mums ir transportieris ar infrasarkaniem projektoriem. Tiesa gan, tas vēljānoceļ…»

Kaut kur netālu pusbalsī lādējās Jurkovskis. Bogdans apslāpētā balsī sacīja:

— Vairāk pa labi, pa labi, Volodja..

Pēc kāda brīža tuvumā iešmakstējās un no miglas iznira divi pelēki stāvi.

— Kur tu esi, Aleksej? Velns parāvis, nekā nevar redzēt.. Kā, tevi vēl nav aprijuši šejienes nezvēri?

— Dievs pažēloja, — Bikovs norūca, palīdzēdams abiem uzrāpties uz «takira».

Jurkovskis uzsita ar kāju, pārbaudīdams garozas izturību. Slaucīdams dubļiem notašķīto ķiveres priekšu, Bogdans teica:

— Pilnīgi aplam, es jums saku. .

— Kas aplam?

— Aplam viņu nosaukuši par Venēru.

— 1 Ko tad? Ak tā.. — Bikovs paraustīja plecus. — Saproti, nosaukums jau nav tas svarīgākais.

Jurkovskis nevaldāmi iesmējās.

Viņi sāka soļot bez steigas, lēkdami pāri platām plaisām, kurās kūpēja šķidras dūņas. .

— Bogdan! — Bikovs klusi sacīja. — Purvs taču izstaro.. Vai dzirdi?

.. Tik. . tik-tik-tik-tik. .

— Dzirdu. Sīkums. Mums ir ļoti jutīgi skaitītāji, Aleksej.

— Viss, kas nokļūst zem fotoreaktora, kļūst radioaktīvs, — pamācoši aizrādīja Jurkovskis. — Tas skaidrs pat. .

— Pag … — Bogdans pacēla roku.

Viņi apstājās. Trokšņi un sprakstoņa apslāpēja Jermakova un Dauges neskaidrās balsis, un tās bija tikko dzirdamas.

— Cik tālu mēs esam no «Hiusa», kā jums šķiet? — Spicins iejautājās.

— Būs metri septiņdesmit vai astoņdesmit, — Bikovs ātri atbildēja.

— Tā. Tātad mūsu radiotelefoni der tikai šajā attālumā.

— Tā kā par maz, — Jurkovskis piezīmēja. — Droši vien jonizācija? *

— Jā …

. . Tik. . tik-tik … tik … tik..

Viņi soļoja tālāk. Rēkoņa, burbuļošana un gaudas kļuva aizvien skaļākas. Kaut kur priekšā pa labi atskanēja skaļa krākšana.

— Klau! Es dzirdu lielgabalu dārdus … — nomurmināja Jurkovskis.

— Lūk — tā!

Fotoreaktors muklāja virsmā bija izdedzinājis milzīgu plāceni, kura ārējā mala bija ieapaļa un lēzeni ieslīga žurgā. Un tūlīt aiz tās no miglas iznira bāli pelēki, ķē- mīgi savādu augu silueti. Augi bija tepat pa tvērienam — ne tālāk par desmit soļiem, taču iztvaikojumu palsie virpuļi nepārtraukti mainīja un izkropļoja to izskatu, atsegdami vienas un ietīdami necaurredzamā miglā citas detaļas, un skaidri saskatīt augus nebija iespējams.

— Venēras mežs, — Jurkovskis nočukstēja tik dīvainā balsī, ka Bikovs neuzticīgi pašķielēja uz viņu.

— Jā.. Venēras. Manuprāt, draņķis, — noklepojies sacīja Bogdans.

— Klusē, Bogdan! Tu mels niekus … Tā taču ir dzīvība! Jaunas dzīvības lormas! Un mēs — mēs! — atklājām tās..

— Āre, šķiet, vēl viena jauna dzīvības forma, — Bikovs nomurmināja, satraukti vērodams lielu, tumšu plankumu, kas pēkšņi parādījās pie garozas malas netālu no viņiem.

— Kur? — Jurkovskis strauji pagriezās.

Plankums nozuda.

— Man likās… — Bikovs iesāka, bet viņu pārtrauca zems, dobjš rēciens. — Vai dzirdat?

— Tas ir kaut kur tepat blakus … — Spicins pameta ar roku pa labi.

— Jā, jā, pavisam tuvu. Tātad es patiesi redzēju. .

Bikovs lēni pavilka aiz jostas aizbāzto granātu, uztraukti raudzīdamies apkārt.

— Vai liels? — jautāja Spicins.

— Liels..

Atkal atskanēja rēciens, tagad jau pavisam tuvu. Neviens Zemes dzīvnieks nevarētu radīt tādas skaņas —

mehāniskas, līdzīgas tvaika sirēnas kaucienam un reizē tomēr draudīgas.

Bikovs nodrebēja.

— Rēc … — viņš klusi sacīja.

— Jā. . Iesim palūkoties? — Jurkovskis aizsmakušā balsī uzaicināja. — Ek, pavisam citādi ir uz Marsa! Ļoti devīga un pieklājīga planēta! Sanatorija!

. . Tik. . tik-tik.. tik-tik …

— Nē, iet nevajag, — Spicins sacīja. — Pārgalvība. .

Bikovs klusēja.

— Jūs baidāties? Tad es viens pats … — Jurkovskis apņēmīgi paspēra soli uz priekšu.

Viss notika ļoti ātri. Bikovs pagriezās pret Spicinu, un šai mirklī uz laukuma kaut kas smagi nogāzās, it kā uz asfalta būtu uzmests smags slapjas veļas sainis. Apaļīga, tumša masa krietnas govs lielumā, iznirdama no miglas, devās virsū cilvēkiem. Jurkovskis atstreipuļoja un, apslāpēti iekliedzies, iegāzās purvā. Spicins kāpās atpakaļ. Kādu mirkli Bikovam šķita, ka apkārt valda nāves klusums. Tad viņš sadzirdēja dozimetrā nedrošos tikšķus un atjēdzās.

— Gulties! — viņš ierēcās.

Nokritis pie zemes, Spicins ieraudzīja, ka Bikovs atlec atpakaļ un savicina labo roku — vienreiz, tad vēlreiz. Divi dobji, skanīgi plīkšķi apdullināja viņu. Divi oranži uzliesmojumi īsu mirkli apmirdzēja miglu, un divas reizes tumsā pavīdēja un tūlīt atkal izgaisa spīdošs, mitrs ķermenis — milzīgs, dziļām rievām izvagots ādas maiss. Spindzēdamas pārlidoja pāri šķembas. Tad viss apklusa.

— Komēdija beigusies, — Spicins mehāniski nomurmināja, ar grūtībām sliedamies kājās.

— Kur ir Jurkovskis? — Bikovs aizelsies iesaucās.

— Tepat. . Pasniedziet roku. .

Viņi izvilka uz asfalta Jurkovski, notašķījušos no galvas līdz kājām. Nesacījis ne vārda, «švauksts» metās uz to vietu, kur pirms trim minūtēm bija briesmonis.

— Ne miņas, — viņš sacīja vīlies.

Patiesi, nezvērs bija pazudis.

— Bet viņš taču bija? — Jurkovskis staigāja gar asfalta malu, tad apstājās, noliecās, atbalstījis rokas pret

ceļiem, un ielūkojās garaiņu dūmakas aizklāto, savijušos zaru un stumbru neskaidrajos apveidos.

— Bija. .

— Viņš… pazuda.

— Gluži kā izgaisa, — Spicins dusmīgi sacīja.

— Varbūt jūs netrāpījāt? — Jurkovskis naivi jautāja, apstādamies Bikova priekšā, kurš norūpējies aplūkoja automātu.

Bikovs nicīgi nosprauslojās.

— Ir jau labi, viņš aizgāja, un lai slavēts allahs, — noteica Spicins. — Interesanti, kas viņam no mums bija vajadzīgs? Varbūt gribēja mūs uzkodai?

— Bl-lēņas! — Jurkovskis sirdīgi noteica. — Apbrīnojamas blēņas! Un no kurienes rodas šis muļķīgais priekšstats par nezvēriem cilvēkēdājiem uz citām planētām! Es vēl varu saprast — romānu un scenāriju autori, bet tu, tu taču esi vecs kosmonauts, Bogdan!. .

Atpakaļceļu viņi mēroja klusēdami. Jermakova un Dauges balsis nebija sadzirdamas: acīm redzot, viņi jau bija atgriezušies «Hiusā». Pirms iekāpšanas kūpošajās dūņās Jurkovskis domīgi sacīja:

— Lai nu kā, bet dzīvas radības uz Venēras ir. Ļoti interesanti! Tikai. . vai jūs esat pārliecināts, Aleksej Petrovič, ka neaizmetāt garām?

Tas bija par daudz. Bikovs nikni iešņācās un aizsteidzās uz priekšu.

. . Tik. . tik-tik-tik.. tik-tik. .

Bikovs aizkavējās pie ieroča tīrīšanas un, ienākdams kopkabīnē, atrada visus nikni strīdamies. Jurkovskis un Dauge, stāvēdami katrs savā galda pusē un sirdīgi izslē- juši zodus, kliedza viens uz otru, bet Krutikovs un Bogdans Spicins ironiski klausījās viņos, laiku pa laikam izmetot kādu kodīgu piezīmi. Jermakova kabīnē nebija.

— Kā tad tu to izskaidrosi? — Dauge neatlaidīgi, redzams, ne jau pirmo reizi, jautāja.

— Es jau tev. .

— Tas man zināms. Es gribu zināt: kādēļ tādā gadījumā šis nezvērs metās jums virsū?

— Bet kas tev teica, ka viņš metās mums virsū?

— Bogdans teica. Un tu pats apstiprināji.

— Nekā tamlīdzīga. Nezvērs gluži vienkārši uzskrēja mums virsū. Vēl vairāk: esmu pārliecināts, ka, iekams brašais Aleksejs Petrovičs nepacienāja to ar savām bumbām, tam nebija par mums ne mazākās jausmas!

— Es persbnīgi, — Bogdans Spicins sacīja, — tādos gadījumos gatavojos uz pašu ļaunāko un tāpēc esmu ļoti pateicīgs Aleksejam Petrovičam.

— Bet es, — teica Bikovs, caur pieri raudzīdamies Jurkovski, — es citādi rīkoties nedrīkstēju. Arī uz priekšu es rīkošos tāpat, lūdzu, iegaumējiet to!

Jurkovskis augstprātīgi savieba lūpas.

— Mēs esam novirzījušies no temata, — viņš griezās pie Dauges. — Tātad..

— Tātad, — uztvēra Spicins, — tu, Vladimir, apgalvo, ka dažādu pasauļu, dažādu planētu radījumi sastapušies neizjūt tieksmi nogaršot viens otru. Dažāda organizācija, dažāda evolūcija un tā joprojām. Pareizi, jā?

— Primitīvi, bet tā tas ir, — Jurkovskis piekrita.

— Nezinu. . var jau būt, ka tev taisnība, bet. . Vai tu atceries Vaļu Bezuhovu no apkalpes grupas? Tev vajadzētu viņu labi atcerēties. Viņai bija suns.. nekas sevišķs, takša un buldoga krustojums, apbrīnojami stulbs suns. Kad Voronovs no Kalisto atveda balto ķirzaku, šis hibrīds — es runāju par suni — ielavījās krātiņā un — viens divi — nokoda ķirzakai kājas, neviens pat iekliegties nepaguva. Tiesa gan, pēc tam muļķis veselu nedēļu mocījās ar vēdergraizēm …

— Nu redzi… — Jurkovskis nedroši noteica.

Krutikovs un Bikovs sāka smieties.

— Redz, cik bēdīgi beidzās dažādu pasauļu radījumu sastapšanās, — Spicins nopietni pabeidza. — Zemes suņa un Kalisto ķirzakas sastapšanās.

— Tas taču pat ezim ir skaidrs … — Jurkovskis brīdi padomāja un atmeta ar roku. — Alu cilvēki!

Ienāca Jermakovs — kā vienmēr mierīgs, tikai mazliet bālāks nekā parasti. Viņš apsēdās pie galda, atvēra bloknotu ādas vākos un nolieca pār to pārsieto galvu. Visi apklusa, raudzīdamies uz viņu. Sagatavojies klausīties, Bikovs nosēdās ērtāk.

— Lūdzu, uzmanību, biedri, — Jermakovs sacīja. — Jāapspriež turpmākās rīcības plāns.

Iestājās klusums, bija dzirdami ledus skapja klikšķi.

— Man vēl trūkst informācijas no Bikova grupas … — Jermakovs aizsita bloknotu un atgāzās krēslā.

— Aleksej Petrovič, ziņojiet par izlūkošanas rezultātiem.

Bikovs piecēlās.

— Purvs, — viņš iesāka, — ļoti staigns purvs. Soļus desmit no «Hiusa». .

Bikovs stāstīja lēni, cenzdamies neizlaist nevienu sīkumu, un ar rūgtumu nodomāja, ka, uzklausījis tādu ziņojumu, ģeoloģiskās pārvaldes priekšnieks nosauktu viņu par tūļu. Bet Jermakovs klausījās uzmanīgi, mudinādams māja ar galvu un palaikam kaut ko atzīmēja bloknotā. Bikovu mazliet pārsteidza fakts, ka komandieris, dzirdēdams par nepazīstamā dzīvnieka parādīšanos, neizrādīja ne mazāko ziņkārību un tikai pasmaidīja, kad Jurkovskis nepacietīgi sāka grozīties, acīm redzot, protestēdams, ka pārāk naturālistiski tiek aprakstīta viņa — Jurkovska izturēšanās sadursmē ar Venēras riebekli.

— Tas ir viss, — Bikovs nopūtās.

— Tātad ar kājām gaisā … — Jermakovs atkārtoja.

— Paldies, biedri Bikov. Sēdieties.

Dauge pamirkšķināja ar aci Bikovam un pamāja uz sadrūmušā «švauksta» pusi. Bikova seja pārakmeņojās, un viņš novērsās.

— Tātad … — Jermakovs piecēlās, pataustīja apsēju un saviebās. — Rezumēsim visu, kas mums zināms. Visiem mums pilnīgi negaidot, «Hiuss» nosēdās purvā. Pēc maniem aprēķiniem, mēs atrodamies ne vairāk kā simt kilometru uz dienvidiem no Golkondas. Ne vairāk par simt. . Attālums, kā redzat, nav liels. Citos apstākļos mums pietiktu ar diennakti, lai to veiktu. Bet..

— Tā gan, — Spicins nočukstēja.

— … mēs sēžam purvā. Bez tam, ņemot vērā radiolokācijas datus — tiesa, tie nav pilnīgi droši, — purvu apņem kalnu grēda, tas ieslēgts klinšu gredzenā, un šinī gredzenā neizdevās uztaustīt ne pēdas no kādas spraugas.

— Vulkāns? — jautāja Dauge.

— Iespējams, ka mēs atrodamies gigantiska dubļu vulkāna krāteri. Šim vulkānam jābūt ārkārtīgi dīvainam, jo dūņainā ūdens analīze rāda … — Jermakovs atvēra bloknotu: — Lūdzu, te būs. Smagā un pārsmagā ūdens maisījums aptuveni vienādā proporcijā.

Jurkovskis pietrūkās:

— Tritija ūdens?

— T2 0, — Jermakovs apstiprināja.

— Bet..

— Jā. Tritija pussabrukšanas periods ir tikai kadi divpadsmit gadi. Tas nozīmē …

— Tas nozīmē, — Dauge nenocietās, — ka mūsu vulkāns radies vai nu ļoti nesen, vai arī pastāv kāds dabisks avots, kas papildina tritija zudumus..

Kādam īsti vajadzēja būt dabiskajam avotam, kur rodas pārsmagais ūdeņradis — ūdeņraža izotops, ko uz Zemes ražo speciāli iekārtotos reaktoros, Bikovs iedomāties nevarēja. Taču viņš klusēja un klausījās tālāk.

— Tas vēl nav viss, — sacīja Jermakovs. — Krāteris — ja tas vispār ir krāteris — ir īsts bezdibenis. Vismaz mūsu dzijuma mērītāji bija bezspēcīgi.

— Kāds ir krātera diametrs? — Jurkovskis ātri jautāja.

— Krāteris, acīm redzot, ir gandrīz apaļš, ta diametrs ap piecdesmit kilometru. «Hiuss» atrodas tuvāk tā ziemeļaustrumu malai: šinī virzienā no mums līdz grēdai pavisam tikai astoņi kilometri. Tāds ir stāvoklis, biedj-i.

Jurkovskis piecēlās, pieglauda matus:

— Vārdu sakot, zem mums simtiem metru dziļa slīkšņa. No mērķa mūs šķir simt kilometru, no tiem — desmit kilometru purva un klinšu grēda. Pareizi?

— Jā, tāds ir stāvoklis, — Jermakovs pamāja.

— Pusi purva veido tritija ūdens. Es atļaušos atgādināt, ka tritijs sairstot emitē neitronus, bet neitronu apstarojums — es runāju par ilgstošu neitronu apstaro- jumu, — tas nepavisam nav medus, pat tad, ja ir speciālie tērpi.

— Pilnīgi pareizi.

— Taču. . Bikovs apgalvo, ka «Mazulītis» tikšot purvam pāri. Bet kā būs ar klintīm?

— «Mazulītis» visam tiks pāri, — Bikovs stūrgalvīgi atkārtoja. — Ļaunākajā gadījumā es klintis uzspridzināšu.

— Hm. . Un tomēr es atzīstu par labāku nogādāt «Hiusu» drošākā vietā un tikai tad doties projām ar «Mazulīti». Ņemiet vērā..

Jurkovskis apsēdās.

— Nedomāju, ka klintis vajadzēs spridzināt, — Dauge iesāka, — klinšu grēda nevar būt nepārtraukta. Mums nāksies pameklēt pāreju, un mēs to atradīsim.

— Bez tam, lūdzu, ņemiet vērā, ka «Hiuss» nav domāts horizontālam lidojumam, — sacīja Spicins. — Ļoti viegli ir kļūdīties un aizšaut tālāk par vairākiem tūkstošiem kilometru. Mēs visi zinām, ko uz šīs mīļās planētas nozīmē atmosfēras plūsmas. Un beigu beigās — labāk sēdēt purvā nekā gulēt uz klintīm. .

Jurkovskis paraustīja plecus.

— Cik es saprotu, — visu laiku klusējis, Krutikovs beidzot ierunājās, — runa ir par to, kas riskantāk: atstāt visu, kā ir, vai mēģināt aizvākties no purva. Vai esmu pareizi sapratis?

— Kādas ir jūsu domas? — Jermakovs jautāja.

— Ja Aļoša … tas ir, Aleksejs Petrovičs, galvo par «Mazulīti» un ģeologi galvo par «Hiusu», visu var atstāt, kā ir.

— Ko tas nozīmē — galvo par «Hiusu»? — Jurkovskis jautāja.

— Tas nozīmē — ja viņi pierādīs, ka «Hiuss» neie- grims šinī bezdibenī un neapgāzīsies, — stūrmanis iebāza mutē tukšo pīpīti.

Jermakovs piecēlās.

— Tātad «Hiuss» paliks tepat, — viņš stingri noteica. — Mēs ar Daugi izdarījām nepieciešamos mērījumus, un, kā man šķiet, kuģis stāv pietiekami stabili. Katrā ziņā, lietojot Mihaila Antonoviča teicienu, risks nogrimt slīkšņā nav lielāks par risku nokrist uz klintīm, mēģinot mainīt vietu. Tātad «Hiuss» paliek šeit.

Bikovs pašķielēja uz Jurkovski. Tas pat aci nepamirkšķināja.

— Tālāk. «Hiusu» nevar atstāt bez uzraudzības. Tāpēc ar «Mazulīti» ceļā dosies pieci vīri. Viens no pilotiem paliks.

Spicins sarāvās un bažīgi paskatījās uz Jermakovu. Krutikovs izņēma pīpīti no mutes.

— Par «Hiusa» pastāvīgo dežurantu es atstāju Kru- tikovu. Iebildumu nav? Es domāju, būtisku iebildumu..

Platajā, labsirdīgajā stūrmaņa sejā skaidri varēja lasīt, ka iebildumi viņam ir, taču, diemžēl, tie nav būtiski.

— Lieliski. Nezaudēsim laiku, biedri. Mums jāizbrauc tuvākajās divdesmit četrās stundās. Tiesa, pēc Venēras laika pašreiz ir vakars un startēt nāksies naktī, tomēr es nedomāju, ka tumsa mūs traucēs vairāk, nekā šobrīd traucē migla. Iekodīsim, biedri. .

— … ko dievs devis, — Krutikovs nopūtās.

— … un ķersimies pie «Mazulīša». Vai jautājumi ir?

Apspriede beidzās. Bikovs ievēroja, ka visi cits par

citu sirsnīgāk centās izteikt savu līdzjūtību Krutikovam, kuram patiešām bija ļoti nelaimīgs izskats. Jurkovskis ielēja viņam kakao, Dauge ik brīdi noņēma no viņa tērpa neredzamas pūciņas, Spicins speciāli viņam atvēra kārbu ar attaukotu desu.

— Pie viena, — iedūris dakšiņu aukstas, vārītas vistas gabalā, sacīja Jurkovskis, — ir visai izdevīgi, ka no «Hiusa» kupola līdz purva līmenim ir tikai daži metri. Mums nevajadzēs noņemties ar bloku sistēmu, kurā es, atklāti sakot, tā arī ne velna nesaprotu.

— Sīkums, — Dauge paziņoja, — tas nav nemaz tik sarežģīti, un tev, Vladimir, vēl būs izdevība ar to iepazīties, kad mums būs jāuzvelk «Mazulītis» atpakaļ. Bet tagad, protams, tā ir mūsu laime. . Tavas domas, Aleksej?

— Vienā rāvienā, - Bikovs pilnu muti nobuldurēja.

Patiesi, «Mazulīti» nolaida «vienā rāvienā». Konteinera priekšējo sienu nocēla, un Bikovs svinīgi lūdza biedrus atgriezties kesona telpā.

— Tā būs. . khm. . drošāk, — viņš nenoteikti un izvairīgi sacīja.

Izbrīnā uzsmaidījuši cits citam, kosmonauti paklausīja.

Bikovs aizšāva visas «Mazulīša» lūkas, nosēdās pie vadības pults un uzlika pirkstus uz taustiņiem. «Mazulītis» ierūcās un klusītiņām nožvadzināja ar kāpurķēdēm. «Bet tagad …» Bikovs nodomāja, «tagad mēs viņus pārsteigsim.» Dzinējs apdullinoši ierēcās, un «Mazulītis» ar lēcienu devās uz priekšu. Kosmonauti ieraudzīja, ka plats, tumšs ķermenis, dārdēdams un metāliski šķindēdams, pazibēja un ienira miglā. «Hiuss» salīgojās kā laiva uz ūdens. Purvs iedrebējās no smagā trieciena. Kāpurķēdēm čerkstot pret asfalta garozas gabaliem, transportieris izrāpās no slīkšņas, negaidīti viegli ne īsti aizpeldēja, ne īsti aizvēlās, šļākdams sev apkārt dūņu šaltis, apmeta mazu loku un atkal sastinga pie «Hiusa» lūkas. Starmeša spoži baltā gaisma apspīdēja virmojošo izgarojumu mākoņus.

— Meistars! — Jurkovskis nomurmināja.

Krutikovs sajūsmā sasita plaukstas. Garš, neveikls

stāvs kā pelēks rēgs izauga pie lūkas, piespieda rokas pie sāniem, un austiņās nočīkstēja kokaina balss:

— Biedri komandieri, «Mazulītis» sagatavots braucienam!

Ja var runāt par sporta garu profesijā, tad Bikovs vienmēr bija mazliet sportists. Katrā ziņā viņa lēcieni bez ieskrējiena ar kāpurķēžu transportieriem ierindoja viņu virtuozu vadītāju pirmajās vietās. Viņš to zināja un bija lepns uz to. Doma «pārsteigt» biedrus viņam iešāvās prātā pavisam pēkšņi, kad viņš darbojās pie konteinera priekšsienas. Bikovs vēl nezināja, kā pret šo akrobātisko numuru izturēsies komandieris, un tas viņu mazliet satrauca. Taču Jermakovs tikai paspieda viņam roku.

— Jums, Aleksej Petrovič, tomēr vajadzēja mūs brīdināt.

— Tas nav iespējams, — Spicins iesmējās. — īsts meistars vienmēr ir drusciņ arī burvju mākslinieks. Viņam taču jāsaņem kāds gandarījums par savu meistarību!

Sākās «Mazulīša» piekraušana. Kosmonauti strādāja vairākas stundas bez pārtraukuma, stiepjot kastes ar pārtiku un ierīcēm, neilona maisus ar paskābinātu, vita- minizētu ūdeni no glabātavām uz kesonu un nO tā uz transportiera lūkām. Pāri purvam nolaidās nakts, un necaurredzama tumsa klāja visu apkārtni. No melnās miglas plūda dobjas, baismīgas skaņas. Tikko dzirdami, bet nepārtraukti un neatlaidīgi tikšķēja dozimetru skaitītāji:. . tik.. tik-tik. . tik. .

Beidzot viss bija galā. Bikovs ar Jermakovu vēl pēdējo reizi apskatīja transportieri, sākot ar periskopiem un beidzot ar kāpurķēdēm, parakņājās dzinēja telpā, pārbaudīja, vai krava, kas aizņēma gandrīz visu brīvo telpu pasažieru nodalījumā, ir kārtīgi nostiprināta, un tad izrāpās ārā. Pārējie viņus jau gaidīja, un mitrais sili- keta tērpu audums atmirdzēja starmeša gaismā.

Bikovs cieši noslēdza lūkas. Jermakovs pavēlēja:

— Tagad visi — gulēt! Pēc ceturtdaļstundas pārbaudīšu.

Nogurušie, bet apmierinātie kosmonauti jokodami iekāpa «Hiusā».

Tomēr no gulēšanas nekas neiznāca. Kad viņi, novilkuši speciālos tērpus, devās uz kopkabīni, lai uz ātru roku pavakariņotu, Krutikovs, kurš steidzīgi soļoja visiem pa priekšu, pēkšņi paslīdēja un visā sparā nosēdās uz grīdas.

— Tā ir netikumam atbilstoša alga! — Jurkovskis svinīgi pasludināja.

— Velns parāvis! — resnais stūrmanis pielēca kājās un paostīja delnu. — Kāds. . kurš te izlējis šo draņķi?

— Kādu draņķi?

— Pagaidiet, biedri… — Jermakovs satraukts ierunājās. — Patiešām, kas tas ir?

Kopkabīnes grīdu klāja plāna sarkanīgu, caurspīdīgu gļotu kārta. Tikai tagad Bikovs sajuta asu, nepatīkamu smaku, kas atgādināja pūstošu augļu smirdoņu. Viņam sāka kost kaklā. Jurkovskis skaļi paošņāja, nosprauslo- jās un nošķavājās.

— No kurienes tāda smirdoņa? — viņš jautāja, lūkodamies visapkārt.

Jermakovs pieliecās un uzmanīgi paņēma ar cimdu nedaudz gļotu. Kosmonauti neizpratnē saskatījās.

— Kas te īsti noticis? — Dauge nepacietīgi vaicāja.

— Skatieties! — Krutikovs norādīja uz bufeti. — Tur arī! Un tur!

No bufetes pavērtajām durtiņām nokarājās kaut kādu rūsganu pavedienu bārkstis. Kaktā pie ledus skapja bija redzams liels, rūsgans plankums. Uz galda aizmirstu šķīvi pārklāja rūsgani, pūkaini zirnekļa tīmekļi.

— Vai patiešām pelējums?

Jermakovs, riebumā slaucīdams pirkstus kabatas lakatiņa, pašūpoja galvu.

— Par to mēs aizmirsām… — viņš nomurmināja.

— A! — Jurkovskis paņēma no galda šķīvi, pašķieba to un ar riebumu nolika atpakaļ. — Es saprotu.

Viņš piegāja pie bufetes, tad noliecās pie plankuma blakus ledus skapim. Izbijies un izbrīnījies Bikovs sekoja viņam ar skatienu.

— Kas noticis? — Dauge vēlreiz jautāja.

— Jums taču teica, — Jurkovskis atbildēja. — Mēs nebijām piesardzīgi. Mēs ielaidām ienaidnieku savā cietoksnī.

— Kādu ienaidnieku?

— Pelējumu.. sēnītes … — Jermakovs noteica it kā pie sevis. — Mēs ievazājām «Hiusā» Venēras Iloras sporas, un te nu ir. . Kā es varēju to piemirst? — Viņš spēcīgi saberzēja seju. — Tā, biedri. Lai nu paliek miegs un vakariņas! Jāapskata kuģis un rūpīgi jāizdezinficē ar ultraskaņu visas telpas. Pagaidām cerēsim, ka nav nekā bīstama. . taču katram gadījumam pavēlu visiem nekavējoties iet zem dušas un norīvēties ar spirtu.

— Varbūt vēlāk? — Jurkovskis jautāja.

— Vēlāk arī. Bet tagad arī obligāti. Pie darba, pie darba!

Šī jaunā pārsteiguma samulsināti un komandiera balss svešādā skanējuma satraukti, kosmonauti stājās pie apskates. Dažās kabīnēs ādas polsterējumu klāja bālgani pūslīši kniepadatas galviņas lielumā. Polimēru polste- rējums nebija bojāts. Priekšmeti, kas saturēja mitrumu, bija apauguši ar pelējuma pavedieniem. Uz vilnas paklājiņiem dušu telpā, uz dvieļiem un palagiem bija izveidojušies pūkaini rūsganu tīmekļu pauguriņi. Krutikovs ar šausmām atklāja, ka bufetē visi nekonservētie produkti, to skaitā arī viņa iecienītā šķiņķa gabaliņš, pārvērtušies nejēdzīgās, brūnās pikās, kas izplatīja asu, pretīgu smaku. Tā bija īsta sērga, un katru kaktiņu nācās apstrādāt ar ultraskaņu.

— Acīm redzot, vieglais ūdens vietējai mikrofaunai daudz labvēlīgāks nekā smagais, — Jurkovskis piezīmēja.

— Jā. . diemžēl … — Jermakovs atturīgi atbildēja.

Bikovs katram gadījumaiif aplaistīja ar dezinficējošo šķidrumu ari visus automātus un granātas un nokāpa lejā, lai palīdzētu Daugem, kurš pārskatīja polietilēna sainīšus ar «mūžīgo» maizi. Maize nebija cietusi.

— Vai tu nezini, kādēļ Jermakovs bija tik satraukts? — viņš jautāja.

— Nezinu. Pats par sevi saprotams, daudz mierīgāk būtu bijis bez visa šī draņķa.. Varu teikt tikai vienu: Jermakovs nav no tiem, kuri uztraucas nieku dēļ.

To Bikovs arī pats zināja. Galu galā Jermakovs apmierināja viņa ziņkāri. Kad pēc trim stundām neizsakāmi nogurušie «Hiusa» komandas locekļi beidzot sanāca kopkabīnē, lai iebaudītu, «ko dievs devis», kā ar rūgtu sarkasmu izteicās Krutikovs (gaļas buljonu un šokolādi), komandieris, nelūkodamies nevienā, sacīja:

— Pirms pieciem gadiem amerikāņu zvaigžņu kuģa «Astra-12» komanda, kas bija izcēlusies uz Kalisto, piecpadsmit stundu laikā gāja bojā no nezināmas slimības. Domāju, ka ar mums nekas tamlīdzīgs neatgadīsies. Man ir pamats tā domāt. Un tomēr. . esiet uzmanīgi. Tiklīdz jūtat mazāko savārgumu, nekavējoties ziņojiet man.

Brīdi viņš klusēja, bungodams ar pirkstiem pa galda virsu, tad piebilda:

— Pēc vakariņām — mazgāties, aprīvēties un gulēt! Jūsu rīcībā ir septiņas stundas miega. Jūs, biedri Kruti- kov, lūdzu, ienāciet pie manis.

— Pašreiz es ar baudu iedzertu glāzīti konjaka, — Bikovs nočukstēja.

Dauge īsi nopūtās.

SARKANAIS UN MELNAIS

Pa labi un pa kreisi lēni slīd garām stāvas, melnas klintis, gludas un spīdīgas kā antracīts. Priekšā viss grimst sarkanīgā krēslā — šķiet, bezgalīgā gaiteņa sienas tur sakļaujas kopā. Izvagoto un slīpi sagāzto aizas dibenu klāj bieza tumšu, smagu putekļu kārta. Putekļi paceļas aiz transportiera un atkal ātri nosēžas, aprak- dami kāpurķēžu pēdas. Bet augšā stiepjas šaura, izrobota, oranžsarkana debesu josla, un pa to trakā ātrumā slīd plankumaini, ugunīgi mākoņi. Savādi un baismīgi ir šinī taisnajā un šaurajā, it kā naža iešķeltajā ejā starp melnajam bazalta klintīm. Droši vien pa tādu pašu ceļu kādreiz Virgilijs veda uz elli «Dievišķās komēdijas» autoru. Sienu gludums liek domāt, ka spēki, kas to radījuši, bijuši apbrīnojami precīzi.. Varbūt pat saprātīgi. Ta. Vel viena Venēras mīkla, pārāk sarežģīta, lai to atrisinātu garām ejot.

Starp citu, Dauge un Jurkovskis, protams, nepalaida garām šo gadījumu, lai izveidotu dažas hipotēzes. Grūdienu šūpoti un svaidīti, atsizdami galvas pret zemo griestu polsterējumu, viņi spriedelēja par sinklinālēm un epeiroģenēzi, apvainoja viens otru elementārāko zināšanu trūkumā un ik brīdi meklēja atbalstu pie Jermakova un Bogdana Spicina. Beigu beigās komandieris uzlika ķiveri, atvienoja austiņas, bet Bogdans uz retorisku jautājumu — ko viņš domājot par iežu metamorfisma iespējām granīta intrūziju ietekmē uz Venēras — nopietni teica:

— Pēc manām domām, recesīvā allele ietekmē feno- tipu tikai tad, kad genotips ir homozegots..

Sī atbilde abos izraisīja vētrainu sašutumu, tomēr strīdu izbeidza. Bikovu, kurš tektonikā sajēdza tikpat daudz kā formālajā ģenētikā, strīda izbeigšana iepriecināja: maz saprotamā, ātrā ģeologu runāšana viņam nezin kāpēc šķita nepiemērota šās mežonīgās, bargās pasaules sarkani melnajai krēslai, kas valdīja aiz skat- lūkas.

Vakar, kad lipīgu dubju pārklātais transportieris, vilkdams aiz sevis garas bālganu purva augu stīgas, beidzot izrāvās no slīkšņas un miglas melnās kalnu grēdas akmeņainajā pakājē, nācās ilgi braukāt šurpu turpu, meklējot kaut ko līdzīgu pārejai. Ar brūnām, dzelzij līdzīgām, cietām efejām biezi apaugušās klintis šķita pavisam nepieejamas. Tad Jermakovam ienāca prātā izmantot radiolokatoru, un meklēto atrada dažās minūtēs — tā bija šī aiza, ko slēpa kailu zaru biezokņi ar pusmetru gariem dzeloņiem. Rēkdams un džerkstēdams transportieris ielauzās šinīs dzelzs džungļos un, palīdzēdams sev ar ieplestām atbalsta «kājām», lauzdams un piespiezdams pie zemes elastīgos stumbrus, ieripoja aizā. Izkāpuši ārā, kosmonauti klusēdami skatījās uz klinšu sienām, uz asiņaino debesu svītru. Dauge ierunājās:

— Bet zeme taču. . dreb zem kājām. .

Bikovs nekā nejuta, bet Jermakovs klusi atsaucās:

— Tā ir Golkonda … — un, pagriezies pret Bikovu, jautāja: — Tiksim cauri?

— Riskēsim, Anatolij Borisovič, — «Mazulīša» vadītājs apņēmīgi atbildēja. — Bet, ja aiza būs aizgruvusi vai beigsies strupceļā, griezīsimies atpakaļ un pameklēsim vēl, tas ir viss. Vai arī uzspridzināsim. .

«Mazulītis» devās uz priekšu. Stunda sekoja stundai, kilometrs — kilometram, bet nekā līdzīga nobrukumam vai strupceļam nemanīja, un Bikovs nomierinājās.

Vienmērīgi dūc dzinējs, čīkst un brīkšķ kastes un kravas saites. Visi aizmiguši, pat nemiera pilnais Jurkovskis. Spogulī virs infrasarkanā projektora Bikovs redz kabīnes iekšieni. Bogdans guļ, galvu atbalstījis uz rācijas vāka. Izstiepies uz saiņiem, guļ Georgs un viebj miegā labsirdīgo, zobgalīgo seju. Blakus sudrabaino ķiveri šūpo Jermakovs. Bet garām skatlūkai, šūpodamās uz sāniem un svērdamās, slīd melnas, spīdīgas sienas — gan labajā, gan kreisajā pusē. Lukturu gaisma dejo pa nekustīgo, melno putekļu kāpu izvagoto virsmu. Tālāk — krēsla, tumsa. Kaut kur tālumā sienas pašķirsies un «Mazulītis» izbrauks tuksnesī. Ja vien priekšā nav nepārvaramu šķēršļu.

. . Melnās sienas sasveras uz sāniem un gāžas, skat- lūkā ielūkojas kvēlojošas debesis. Transportieris rāpjas ārā no dziļas bedres, un atkal gaismas plankumi peld pa melno, sablīvēto putekļu viļņiem. Vēl viena bedre, vēl viena plaisa un vēl. .

Nobraukti divdesmit kilometri pa purvu un gandrīz tikpat daudz pa aizu. Bikovs pie vadības pults sēž jau piecas stundas. Kājas notirpušas, pakausī smeldz, no sasprindzinājuma vai arī no melnās un sarkanās krāsas asaro acis. Bet uzticēt transportieri uz tāda ceļa kādam citam, kaut vai komandierim, nedrīkst. Ar mašīnu, protams, nekas nenotiks, bet ātrums. . Pat Bikovs nevar atļauties vairāk par sešiem līdz astoņiem kilometriem stundā. Kaut taču ātrāk beigtos šīs nolādētās klintis!

Jermakovs izslējās un atmeta ķiveri uz muguras.

— Kāds ceļš, Aleksej Petrovič?

— Bez pārmaiņām.

— Piekusāt?

Bikovs paraustīja plecus.

— Varbūt nodosiet man vadību un pats mazliet no- snaudīsieties?

— Ceļš ir ļoti sarežģīts.

— Jā, ceļš patiesi nelāgs. Nekas, drīz iziesim tuksnesī.

— Labi būtu …

Jurkovskis piecēlās sēdus, berzēdams seju:

— Lieliski izgulējos! Dauge!

— M-m. .

— Celies augšā!

— Kas noticis? Fu.. Bet es, draugi, tādu sapni redzēju!. .

Dauge aizsmakušā balsī sāka stāstīt savu sapni, taču Bikovs neklausījās viņā. Ārpusē aiz «Mazulīša» izturīgajām bruņām bija kaut kas noticis. Kļuva daudz tumšāks. Debess tērpās netīri brūnā krāsā, un pēkšņi lukturu gaismā sāka virmot, guldamies aizas dibenā, miri- ādes melnu punktu. Melnais pulveris bira kaut kur no augšas, biezs kā sniegs krietnā puteni, un drīz nevarēja saredzēt ne ceļa, ne klinšu. Ārējo dozimetru signālspul- dzites iemirdzējās sārtā gaismā, alfa-beta-radiometra skalās rādītāji sāka nemierīgi lēkāt. Bikovs strauji nobremzēja. Transportieris ar labo ķēdi ieslīdēja bedrē, pagriezās un nostājās šķērsām aizai. Luktura gaisma — blāva putekļainajā atmosfērā — apstājās uz gludas ba- zalta virsmas.

— Kas noticis? — Jermakovs jautāja.

Bikovs klusēdams atvēra skatlūku.

Jermakovs raudzīdamies brīdi klusēja, tad teica:

— Melnā vētra. Es to esmu jau redzējis.

— Kas tur notiek? — Dauge satraukti jautāja.

Spicins, skatīdamies Bikovam pār plecu, norūca:

— Skursteņslauķu karnevāls.

— Kas tas ir, Anatolij Borisovič?

— Melnā.vētra. Tas vēlreiz apstiprina, ka mēs neesam tālu no Golkondas. Izslēdziet motoru, Aleksej Petrovič.

Bikovs paklausīja, bet «Mazulītis «joprojām sīki un nepatīkami drebēja. Kāds vaļīgi nostiprināts metālisks priekšmets smalki šķindēja.

— Izkāpsim? — Jurkovskis lika priekšā.

— Kādēļ? Putekļi ir radioaktīvi, vai jūs neredzat? Pēc tam vajadzēs zaudēt daudz laika dezaktivācijai.

— Labi būtu paņemt šī draņķa paraugu. .

— Var paņemt ar manipulatoriem, — Bikovs deva padomu. — Atļausiet, Anatolij Borisovič? — Viņš pagriezās pret Daugi: — Met ārā konteineru.

Jurkovskis un Dauge nozuda kesona telpā, kas veda pie augšējās lūkas, un brīdi vēlāk «Mazulīša» priekšā melnajos putekļos iekrita svina cilindrs ar vītņotu vāku. Bikovs uzlika plaukstas uz manipulatoru svirām. Garas, posmotas «rokas» izlīda no transportiera apakšas, lēni, it kā bīdamās, pataustīja pa gaisu un nolaidās uz cilindra. Bikovs neveikli pacēla labo plecu un asi parāva elkoņus. Manipulatoru spīles ieķērās konteinerā.

— Nu-nu! — jautri sacīja Spicins.

— Nečīksti pie auss, — Bikovs noburkšķēja caur zobiem.

Ciešās spīles atskrūvēja vāku, paturēja vaļējo konteineru zem melnajām pārslām, atkal aizskrūvēja vāku un ar precīzu kustību ielika konteineru augšējā lūkā.

— Gatavs! — Dauge nokliedza no kesona.

Bikovs ievilka manipulatorus ligzdās un noslaucīja no pieres sviedrus.

Jermakovs klusi sacīja:

— Man divas reizes nācās novērot melno vētru. Katru reizi pirms tās bija spēcīgi apakšzemes grūdieni.

— Bet šoreiz taču, manuprāt, nekādu grūdienu nebija, — Bikovs piezīmēja.

— Braucienā jūs tos varējāt arī nemanīt.

— Zeme dreb aizvien spēcīgāk … — Spicins ieklausījās. — Aizas sākumā drebēšana bija tikko manāma, bet tagad..

— Tagad esam tuvāk Golkondai..

Jurkovskis un Dauge atgriezās no kesona, sparīgi pārspriezdami iespaidus, un Jermakovs pavēlēja doties uz priekšu. Bikovs ieslēdza infrasarkano projektoru. Un atkal šūpodamās garām sāka slīdēt aizas sienas. Pēc pusstundas melnais putenis aprima, un debesu josla atguva agrāko oranžsarkano krāsu. Sasprindzināti rīkojoties ar vadības taustiņiem, Bikovs pa ausu galam klausījās balsu jūklī aiz muguras.

_ No Jurkovska un Dauges spraigās sarunas noskaidrojas, ka, pirmkārt, «melnais sniegs» neapšaubāmi ir vulkāniskie pelni; otrkārt, nopietni runāt par radioaktīviem vulkāniskiem putekļiem var tikai cilvēks, kurš «nespēj aprēķināt līklīnijas integrāli pa vienkāršu kontūru» (šāds zinātniska vājuma raksturojums Bikovam šķita visai apšaubāms, bet skaidrs bija tas, ka abi ģeologi nekādā ziņā nevar nopietni runāt par radioaktīvajiem vulkāniskajiem pelniem); treškārt, melno vētru rašanās droši vien saistāma ar Golkondas darbību; un, ceturtkārt, nekā noteikta par šo parādību pagaidām vēl nevar sacīt.

Par spīti stāvokļa nenoteiktībai kosmonauti pabrokastoja jautrā noskaņā. Bikovs samazināja gaitu, steigā norija divas šķiņķa maizītes un izdzēra veselu termosu šokolādes. Pēc mielasta Jermakovs, Dauge un Jurkovskis uzņēma automātiskās laboratorijas datus. Līdz ar attālināšanos no purva atmosfēras mitrums strauji samazinājās un nokrita gandrīz līdz nullei. Atmosfērā palielinājās inerto gāzu, oglekļa oksīda un skābekļa radioaktīvo izotopu saturs, temperatūra svārstījās no septiņdesmit pieciem līdz simt grādiem. Visiem par lielu pārsteigumu analīzes dati rādīja, ka atmosfērā manāmas dzīvās protoplazmas pazīmes — pat šinī sausajā, svelmainajā gaisā dzīvoja kaut kādi mikroorganismi, baktērijas vai vīrusi. Atklājuma tiešais rezultāts bija Jermakova pavēle divkāršot piesardzību, izejot no transportiera, un solījums pirmajā izdevīgajā gadījumā visai komandai injicēt spēcīgu antibiotiku kompleksu.

Dauge mazliet pagaudās un noteica, ka cer piedzīvot laikus, kad Venēra pārvērtīsies ziedošā dārzā un šinī dārzā varēs pastaigāties bez speciālajiem tērpiem un bez bailēm saķert kādu draņķīgu slimību.

— Cilvēka uzdevums vispār ir, — brīdi padomājis, viņš piemetināja, — katru vietu, kur viņš sper kāju, pārveidot ziedošā dārzā. Un, ja mēs nepiedzīvosim dārzus uz Venēras, tad mūsu bērni tos katrā ziņā piedzīvos.

Pēc tam viņš ilgi strīdējās ar Jurkovski par iespējām pārveidot dabu — pirmām kārtām atmosfēru un klimatu — visas planētas mērogā. Ir Dauge, ir Jurkovskis principā bija vienis prātis, ka nekā neiespējama te nav, taču attiecībā uz praktiskajām metodēm viņu domas stipri dalījās un abi gandrīz vai saķildojās.

Aiza beidzās pavisam negaidīti. Klinšu sienas pēkšņi saplaka un pašķirās, lukturu gaisma apdzisa plašo debesu sarkanīgajā blāzmā. Bikovs palielināja ātrumu. «Mazulītis» sasvērās uz sāniem, ienira pēdējā bedrē, kāpurķēdes nodārdēja pret akmeņiem, un kosmonautu skatienam pavērās bezgalīgs, melns līdzenums — gluds un līdzens.

— Tuksnesis! — Bikovs priecīgi paziņoja.

— Apturi, Aleksej! — Dauge lūdza aiz satraukuma drebošā balsi.

«Mazulītis» apstājās. Steigā sprādzēdami klāt ķiveres, kosmonauti metās pie lūkām. Bikovs izkāpa pēdējais.

Patiesi, kalni bija beigušies. Robaino, melno klinšu grēda, kas stiepās līdz apvārsnim, palika aiz muguras. Aiz muguras palika arī šaurā, apbrīnojami taisnā aiza. Taču sākumā par tuksnesi noturētais līdzenums atkal sagādāja pārsteigumu. Vismaz Spicinam, kurš nekad nebija redzējis tuksnešus. Viņš nevarēja iedomāties tuksnesi bez melnām vai rūsganām smiltīm un barhaniem. «Mazulīša» priekšā pletās melna virsma, tik līdzena kā galds, un pa to nevaldāmi traucās miglainas sīksīku, melnu putekļu straumes. Tālu pie apvāršņa, ko aizklāja sarkana dūmaka, lēni kustējās slaidas, graciozas, vijīgas ēnas, gluži kā milzīgas, uz astēm izslējušās čūskas. Un visam pāri oranžsarkans debesu jums ar haotiskiem, ugunīgiem mākoņiem, kas trakā ātrumā traucās pretim «Mazulītim».

— Kā jums patīk šāds ceļš? — Bikovs izdzirda Jermakova balsi.

— Tuksnesis … — viņš mierīgi noteica.

— Saprotams. Jums ierasta ainava. Tiesa gan, šeit nav saksaula, toties tas ir īsts Gobi, īstas melnās smiltis.

— Melnas gan tās ir, melnas … — Bikovs aprāvās. — Bet ceļš nav no sliktākajiem. Plats, līdzens. . Tagad mēs lidosim ar vēja spārniem.

— Urā! — Dauge azedamies iebļāvās. — Un palīk- smosim plašumā!

Jokodami un smiedami kosmonauti atgriežas transportierī. Garastāvoklis bija jūtami uzlabojies. Tikai Bogdans Spicins aizkavējās pie lūkas, vēlreiz paveras visapkārt un nopūzdamies sacīja:

— Gluži kā Stendalam.

— Tas ir? — Bikovs nesaprata.

— Viss sarkans un melns. Saproti, man Stendals nekad nav paticis..

Bikovs atkal apsēdās pie pults. «Mazulītis» nodrebēja un, uzņemdams ātrumu, traucās uz priekšu, līgani šūpodamies. Vējš satvēra un izkliedēja kāpurķēžu sacelto putekļu vērpeti. Pretim joņoja melns tuksnesis, vējš pa to dzenāja dūmakainas straumes, karstu putekļu puteni. Uz apvāršņa sarkanā fona klaiņoja lokani, pret smagajiem mākoņiem izstiepti stabi. Rau, kur uzburba mazs pauguriņš, uz augšu sāka celties virpuļojoša piltuve, saplūda ar mākoņiem — un vējš pa tuksnesi sāka dzenāt vēl vienu melnu stabu.

— Virpuļviesuļi, — sacīja Bikovs. — Cik to daudz..

— Nebūtu nekādas patikas iekļūt tādā piltuvē, — piezīmēja Dauge.

— Jā, labāk gan neiekļūt, — Bikovs nomurmināja, atcerēdamies, ka reiz virpuļviesulis — krietni vien mazāks par tiem, kuri klejo pa Venēru, taču arī milzīgs — viņa acu priekšā ģeologu nometni Gobi tuksneša centrā pārvērta smilšu barhanā.

Vējš pieņēmās. Tikko manāms bazalta sienas pakājē, tagad tas triecās pret transportieri un griezīgi svilpoja antenās. Ceļš gāja kalnup, to manīja aizvien vairāk. «Mazulītis» kāpa plašā plakankalnē. Vietumis smilšu kārtu bija nopūtis vējš, un tad transportiera kāpurķēdes smalki žvadzēja pret baltām, saplaisājušām kaila akmens plātnēm.

Spicins, piespraudis pie ķiveres dažādas krāsas vadu saišķi, noliecās pie raidstacijas, mēģinādams jau kuro reizi sazināties ar «Hiusu». Dauge un Jurkovskis ņēmās apspriest pētījumu plānu, laiku pa laikam pāriedami uz žestu valodu, lai nebūtu jākliedz un lai netraucētu pārējos.

Bikovs nodeva «Mazulīša» vadību Jermakovam, pateica pāris derīgu padomu, uzrāpās uz saiņiem un gatavojās aizmigt uz pāris stundām, kas, pēc Jermakova apgalvojuma, bija atlikušas līdz Golkondai. Taču aizmigt neizdevās.

Bogdans Spicins pēkšņi pacēla roku, dodams zīmi apklust.

Jurkovskis iepriecināts prasīja:

— Kas ir? Vai sakari?

— Nē. . Bet. . Palieciet brīdi mierā.

Viņš sāka steidzīgi grozīt noniusa robainās ripiņas, tad sastinga ieklausīdamies.

— Peilējumi.

— No kurienes? No «Hiusa»?

> — Nē. Klausieties.

Dauge un Jurkovskis pārliecās pār viņa plecu. Jermakovs pameta vadības pulti un arī noliecās pie raidītāja. Dauge stiepti iesvilpās:

— Izrādās, te kāds jau ir?

— Tā iznāk.

— Pa labi no mums. . Interesanti! — Jermakovs pagriezās pret Bikovu: — Aleksej Petrovič, pārņemiet uz brītiņu vadību.

— Klausos.

Jermakovs nosēdās blakus Spicinam un paņēma no viņa austiņas. Komandiera seja pauda uzbudinājumu.

— Trīs punkti svītra punkts. Kas tas varētu būt?

Viņš noņēma austiņas un piecēlās.

— Pēdējos desmit gados uz Golkondas rajonu nosūtītas sešas ekspedīcijas un vismaz ducis dažādu automātisku ierīču.

— Tad jau varbūt… — Dauges acis iepletās, — varbūt tur ir cilvēki? Cietuši avāriju un lūdz palīdzību?

— Apšaubu, — Jurkovskis pakratīja galvu. — Kā jūs domājat, Anatolij Borisovič?

— Krivickis uz Marsa noturējās trīs mēnešus savā raķetē. Bet viņš bija atradis ūdeni..

— Jā, ūdeni..

— Tā ka visticamāk, tas ir automātisks pelengators.

Bikovs, nepacietīgi grozīdamies uz sava sēdekļa,iejaucās:

— Vai pagriezīsim?

— Lai notiek. .

Jermakovs pārlika. Pirmoreiz Bikovs redzēja, ka komandieris šaubās. Bet iemesli šādām šaubām bija pietiekami svarīgi, un to visi zināja.

— Ūdens, — Jermakovs noteica.

— Ūdens, — kā atbalss atkārtoja Jurkovskis.

— Iespējams, ka tas tomēr nav tālu? — lūdzoši sacīja Dauge.

Jermakovs izlēma:

•— Labi! Divu stundu brauciena robežās esmu — ar mieru. Aleksej Petrovič, pagrieziet! Virzieties pēc žiro- kompasa, — viņš atkal noliecās pie raidītāja, — apmēram sešdesmit grādi. Tā. Un izspiediet no motora visu, ko var.

«Mazulītis» strauji traucās šķērsām putekļu strūklām, kas plūda no ziemeļiem. Vējš sitās kreisajos sānos, un reizēm tā brāzmas bija tik spēcīgas, ka Bikovs ar vadītāja «sesto prātu» juta, cik nestabila kļuvusi mašīna. Tad viņš nedaudz mainīja virzienu, cenšoties blīvajiem gāzes un smilšu viļņa triecieniem likt pretim priekšējās bruņas, vai arī izbīdīja labās puses atbalsta sviru. Uzlicis austiņas, Bogdans sēdēja pie rācijas un pusbalsī koriģēja virzienu. Spogulī šūpojās Dauges bālā seja- ar sakniebtām lūpām. Skrēja minūtes, skrēja ugunīgie mākoņi. . Reiz Jurkovskis pieliecās pie Alekseja un kliedza kaut ko nesaprotamu, rādot uz priekšu. Bikovs cauri putekļiem paguva samanīt dīvainu, stiklainu plankumu pāris desmitu metru diametrā, kura vidū rēgojās liels caurums ar nelīdzenām malām, tad kāpurķēdes īsi no- žvadzēja uz kaut kā cieta. Viņš jautājoši atskatījās uz Daugi, bet tas, acīm redzot, nebija nekā ievērojis un atbildēja viņam ar neizpratnes pilnu skatienu. «Vai gan mazums mīklu uz Venēras,» Bikovs nosprieda. «Uz priekšu, uz priekšu!» Spidometra trīsošā šautra svārstījās starp 100 un 120. Abās pusēs garām lidoja noslēpumainā, sarkani melnā pasaule. Acīs virmoja.

— Mudīgāk, Aleksej, mudīgāk! — Dauge čukstēja.

Bikovs samiedza acis un papurināja galvu. Šajā mirklī

Jurkovskis iekliedzās:

— Grieziet pā kreisi, pa kreisi! Tur viņš ir!

— Starpplanētu kuģis! — Dauge izdvesa vienā elpas vilcienā.

Jā, tas bija kuģis, un pat Bikovam, kura pieredze kosmonautikā bija visai maza, jau pirmajā acu uzmetienā kļuva skaidrs, kāda katastrofa piemeklējusi šo milzīgo metāla konusu. Acīm redzot, tas neiedomājamā spēkā bija triecies ar sāniem pret plakanā bazalta uzkalna virsu un tā arī palicis tur guļot starp izārdītā akmens ciklopiskajiem bluķiem. Stabilizatoru platās sloksnes bija salocītas kā skārda gabali, bet gar visu pakaļgalu līku ločiem stiepās melnām smiltīm aizblīvēta sprauga. Apakšā, pie pašas zemes, bija redzams apaļš caurums — līdz galam vaļā atrauta lūka.

— Jā, peilējumi ir automātiski… — Jurkovskis dobji sacīja.

Bikovs atskatījās uz biedriem. Dauge stāvēja, sakodis lūpas. Jurkovska skaistā seja bija sastingusi. Spicins pašūpoja galvu kā cilvēks, kurš ieraudzījis to, ko bija cerējis ieraudzīt. Jermakovs drūmi raudzījās skatlūkā.

— Brauciet tuvāk, Aleksej Petrovič, — viņš teica, — jāapskata…

Kad «Mazulītis», pārrāpies pāri šķembu kaudzēm, apstājās pie kuģa atvērtās lūkas, visi steigšus sāka nostiprināt ķiveres, gatavodamies izkāpt. Taču Jermakovs viņus apturēja:

— Visiem nav ko iet. Man līdzi nāks Bikovs un Spicins.

Pilnīgā tumsā, apgaismodami ceļu ar lukturīšiem, viņi četrrāpus aizlīda pa sāniski sagāzto gaiteni līdz sašķobītām tērauda durvīm. Bikovs dzirdēja, kā zem ceļiem čirkst silikets un deniņos ātri pulsē asinis.

— V-velns … — elsdams izmeta Jermakovs. — Nav spēka. Pamēģiniet jūs, Aleksej Petrovič.

Bikovs atbalstījās pret durvīm un spieda. Griezīgi čerkstēdamas, durvis padevās, izveidojot šauru eju.

— Nāciet, biedri..

Viņi nokļuva tukšā, kubiskā telpā, acīm redzot, ke- sonā. Lukturīšu gaismā iemirdzējās sadragāto aparātu atliekas. Jermakovs noliecās, pacēla zvīņainu metāla tērpu un uzmanīgi to aplūkoja.

— Skābekļa baloni tukši, — viņš nomurmināja, — viss ir skaidrs.

— Skatieties! — apslāpētā balsī iesaucās Spicins.

Bikovs atskatījās un pakāpās atpakaļ.. Zem kājām

kaut kas nograbēja. Aiz muguras rēgojās šaura gaismas svītra.

— Ieeja, — Jermakovs sacīja. — Ejam.

Viņi izgāja cauri apgaismotai kopkabīnei, uzmanīgi pārkāpdami salauztu mēbeļu atliekām un apogļotām, brūniem plankumiem pārklātām skrandām — droši vien kādreiz tās bija palagi, un iespraucās vadības kabīnē.

— Šeit. .

Uz sienas, kas kādreiz bija griesti, dega matēta spuldze. Šķērsām pārsprāgušais vadības dēlis bija nobīdīts sāņus, no tā apakšas rēgojās apdeguši vadi. Tomēr radioraidītājs darbojās, aiz saplēstiem, apaļiem stikliem mirgoja zaļas un zilas uguntiņas. Raidītāja priekšā, noliecis pinkainu, pelēkiem apsējiem aptītu galvu, sēdēja miris cilvēks.

— Sveicināts, pandit Bidhan Bondepadhaj, drošsirdīgais kalkutieti, — Jermakovs klusi noteica un izslējās, uzlicis roku uz krēsla atzveltnes. — Skat, kur man gadījās tevi sastapt… Tu miri, pildot savu pienākumu, kā īsts Cilvēks. .

Brīdi Jermakovs klusēja, cenzdamies pārvarēt uzbudinājumu. Tad pacēla sažņaugtu dūri un, uzsvērdams katru vārdu, izrunāja:

— Lai tev mūžīga piemiņa!

Viņi pacēla kosmonauta ķermeni un uzmanīgi noguldīja uz grīdas.

— Jā, labāku pieminekli par šo kuģi viņam grūti izdomāt, — Jermakovs nolieca galvu. — Atstāsim viņu šeit pat.

Bikovs skatījās uz vājo, sakropļoto ķermeni, kas steigā un nemākulīgi bija aptīts ar palagiem un veļas driskām, un domāja par to, ka šim cilvēkam, zinātnes cīnītājam, droši vien nebija bail mirt vienam, miljoniem kilometru tālu no Zemes. Tādi ļaudis nepazīst mazdūšību, neatkāpjas. Viņi ir cilvēces spēks.

Spicins atgāja no radioraidītāja.

— Viņš pats labojis aparatūru, — Spicins pusbalsī paziņoja, — un pats sakārtojis automātisko pelengatoru. Bet, kā viņš palicis dzīvs pēc tāda trieciena, to es nespēju saprast. Te itin viss ir sadragāts smalkās drumslās.

Jaunas domas satraukts, Bikovs nodrebēja:

— Anatolij Borisovič, bet kur pārējie?

— Kas?

— Nu. . viņa biedri.

Jermakovs atbildēja:

— Bondepadhajs lidoja uz Venēru viens pats.

Paņēmuši līdz kuģa žurnālu, automātisko laboratoriju

lentes un dienasgrāmatas, viņi rūpīgi aizvēra aiz sevis durvis un devās uz izeju. Izkāpis pa lūku, Jermakovs klusi sacīja:

— Viņiem «Mazulītī» nestāstiet daudz par to, ko redzējāt. Spicin, pāris kuģa lotouzņēmumu — un ejam.

«Mazulīša» kabīnē, nosēdies pie vadības pults, Jermakovs īsi un lietišķi pastāstīja ģeologiem par Bondepadhaj a bojā eju.

Dauge tikai ievaicājās:

— Vai tas ir tas pats Bidhans Bondepadhajs, kurš nodibināja observatoriju uz Mēness? Kalkutietis?

Neviens viņam neatbildēja, un tikai pēc krietna starpbrīža Jermakovs, nenovērsdams acis no skatlūkas, teica:

— Šī planēta ir briesmonis.. Taču mēs viņu iekarosim! Mēs viņu savaldīsim!

Jermakovam galvā bija ķivere, un Bikovs neredzēja komandiera seju, bet redzēja dūrēs sažņaugtās rokas, kas gulēja uz vadības pults, un zināja, ka zem siliketa auduma sažņaugtie pirksti ir auksti un bāli kā marmors.

«Mazulītis» droši virzījās uz ziemeļiem, pretim vējam, vairīdamies no virpuļviesuļiem. Piepeši priekšā, apdzēsdama debess sarkano spožumu, iekvēlojās apžilbinoši zila, neizsakāmi skaista blāzma. Uz tās fona skaidri iezīmējās tālu, violetu uzkalnu viļņota grēda. Lāsmodama baltiem un ziliem viļņiem, blāzma kādu brīdi trīsuļoja. Tad tā nobāla un pazuda pavisam.

— Golkonda veltīja mums viltus smaidu, — sacīja Jermakovs. — Nāk Melnā vētra. Aleksej Petrovič, pārņemiet vadību. Tūlīt, šķiet, mums būs nepieciešama visa jūsu māka.

VENĒRA ATŅIRDZ ZOBUS

Vēlāk Bikovs neparko nevarēja atcerēties visu, kas notika pēc komandiera vārdiem. Vēl mazāk varētu pastāstīt pārējie, kuri nevēlējās vai arī nepaguva piesprādzēties pie sēdekļiem. Golkondas Melnā vētra nesakas un neatbrāžas kā orkāns — tā rodas vienā mirklī kā attēls spogulī, uzreiz no visām pusēm: gan no labās, gan no kreisās, gan no priekšas, gan mugurpuses, gan no augšas, gan apakšas. Pametis skatienu uz infraek- rānu, Bikovs paguva ievērot tikai milzīgu, melnu sienu kādus simt metrus no «Mazulīša», un tai pašā mirklī iestājās tumsa. Ar šo arī beidzās iespaidi un sākās izjūtas.

Transportieri atsvieda atpakaļ ātrvilciena ātrumā, un Bikova galva ķiverē visā sparā triecās pret priekšējo sienu. Acu priekšā nošķīda dzirkstis. Bikovs sāpēs iešņācās un pēkšņi sajuta, ka «Mazulītis» ceļ priekšgalu uz augšu, slejoties stāvus. Jostas iegriezās miesā, nostrink- šķēja, taču nepārtrūka. Visapkārt gaudoja un dārdēja; krampjaini pieķēries pie vadības pults, kurls, akls, aizelsies no necilvēcīgās piepūles, Bikovs lika «Mazulītim» doties maksimālā gaitā uz priekšu un vienlaicīgi izsvieda visas četras atbalsta sviras. Labā pakaļējā svira mirkli vēlāk jau bija salūzusi. Tumsa virpuļoja ārprātīgā karuselī. «Mazulītis» novēlās uz sāniem, norāpoja tā dažus desmitus metru pa smiltīm un apgāzās augšpēdu. Atlikušās sviras to piecēla, bet vētra veica visu pārējo: transportieris atkal nostājās uz kāpurķēdēm.

Kā parasti nāves briesmu brīdī, prāts darbojās ātri, vēsi un skaidri. Bikovs cīnījās, saaudzis kopā ar lielisko mašīnu, sasprindzinājis visus muskuļus, vērodams plati ieplestām, stiklainām acīm, kā uz ekrāna bezdibenīgajā tumsā rodas trīsoši, zilgani kamoli. «Noturēties, noturēties!. .» Uz ekrāna dejoja apžilbinošas lodes un bez skaņas eksplodēja, izšļakstīdamas uguni, vētras dārdos un gaudās smagās mašīnas kāpurķēdes griezās trakā ātrumā, izturīgās titāna sviras ieķērās iežos, un tomēr «Mazulītis» kāpās atpakaļ. Vētra to atkal apgāza un vilka līdzi. «Noturēties, noturēties!. .» Uau-ū, uau-ū … — vētra rēc, gaudo un dārd, plēšot vai pušu bungādiņas. Uz lūpām kaut kāds lipīgs šķidrums. . Asinis? A-ā! Bikovs nokaras jostās ar galvu uz leju, nemaņā spiež uz taustiņiem. . Bet uz ekrāna lēkā pinkaini uguns kamoli. . Lodveida zibeņi? Ā-ā!.. «Noturēties, lai tur vai.. tikai noturēties …» Un atkal «Mazulītis» saceļas uz pakaļgala..

Viss beidzās tikpat pēkšņi, kā bija sācies. Bikovs izslēdza motoru un ar grūtībām noņēma rokas no vadības pults. Skatlūkā atkal ieplūda sarkanīga gaisma, kas tagad šķita burvīga. Pēkšņajā klusumā steidzīgi un skaidri ietikšķējās radiācijas skaitītāji. Bikovs atskatījās. Jermakovs nepaklausīgiem pirkstiem mudžinājās ap jostām. Apžilbušais Bogdans Spicins, grozīdams galvu, bez ķiveres sēdēja uz grīdas blakus rācijai. Seja viņam bija notriepta tik melna, ka Bikovs pat izbijās, — pilotu bija grūti pazīt. Beidzot Jermakovs atsprādzēja jostas un piecēlās. Kājas viņam ļodzījās.

— Nu vai zināt, ja šitā jādzīvo … — ierunājās Bogdans. Baltie zobi pazibēja mierīgā smaidā. — Vai tiešām mūsu Zemes jaunība arī bijusi tikpat vētraina?

No galdiņa apakšas izrāpās Dauge, nostājās četrrāpus, mēģināja piecelties, pēc, tam, acīm redzot, pārdomājis, latviski nolamājās, atkal apsēdās, atbalstīdamies pret saiņiem, un novilka ķiveri. Viņu mocīja nelabuma sajūta. Jurkovski ilgi nevarēja atrast zem sagāztajām kastēm. Viņš bija bez samaņas, tomēr tūdaļ atjēdzās un, tikko atdarījis acis, apjautājās:

— Kur es atrodos?

Bikovs atviegloti pasmaidīja, bet Bogdans nopietni paskaidroja:

— «Mazulītī», «Mazulītī» — tas ir tāds transportieris..

— Pie velna visus sīkumus! Uz kādas planētas?

— Apbrīnojamas spējas, — Dauge ļauni iedzēla, — jebkuros apstākļos citēt vecas anekdotes! — Viņš sēdēja tāpat kā iepriekš, ņurcīdams ķiveri, kas gulēja uz ceļiem.

Jurkovskis tūdaļ pat piecēlās un pētoši paskatījās uz viņu.

— Mīļais Dauge, vai tu arī zini, kāda tev pašlaik krāsa?

— Domājams, dzeltena.

— Sarkana, draudziņ, tumši sarkana! Tu piemērojies planētai, mimikrija …

Negaidīti viņu pārtrauca Jermakova asā balss:

— Biedri kosmonauti! Nekavējoties uzlikt ķiveres! Trauksme!

Bikovs, tikko grasījies novilkt ķiveri, pārsteigts pagriezās.

— Putekļi! Radioaktīvie kvēpi! — Jermakovs saspringtā pozā noliecās pie sienas. — Uzlikt ķiveres! Spicin — nekavējoties mazgāties! Gatavoties dezaktivācijai!

Bikovs saprata. Sienas, grīda, kastes un saiņi, aparāti, uzvalki, Spicina seja — viss bija pārklāts ar ļoti plānu melna pūdera kārtu, ko briesmīgais vētras spiediens bija iepūtis mikroskopiskajās, gandrīz kapilārajās noslēgto lūku spraugās. Indikatora putekļu klātais apval- ciņš sārti mirdzēja, un visi uzreiz sadzirdēja radiometru tikšķus. Jurkovskis sāka steidzīgi taustīties gar speciālā tērpa ātrslēdzējiem. Bogdans metās mazgājamā telpā. Dauge mirkli šaubījās, taču komandiera smagā skatiena ietekmē apņēmīgi uzlika ķiveri.

— Aleksej Petrovič, apskatiet «Mazulīti» no ārpuses, — Jermakovs īsi pavēlēja un arī uzlika sudrabaino ķiveri.

Arā bija apbrīnojami kluss. Vējš, kas nemitīgi plūda no Golkondas, bija norimis. Nozuduši gigantiskie virpuļ- viesuļi, kas vēl pirms pusstundas šūpojās pie apvāršņa. Bikovs nolēca no «Mazulīša» un līdz ceļiem iestiga mīkstos, melnos putekļos. Zeme drebēja tik spēcīgi, ka Bikovam sāka klabēt zobi. Austiņās ik brīdi ielauzās dobja dārdoņa.

— Golkonda! — Bikovs acīm ieurbās paugurainajā apvārsnī.

Šūpodamās nokaitētu gāzu augšup plūstošās straumēs, ugunīgajā dūmakā te iezīmējās, te atkal izzuda tāla, ļoti tāla kalnu grēda. Bu-bu-bu-bu, — dunēja no turienes.

«Mazulītis» bija saslējies stāvus, mazliet sašķiebies uz labajiem sāniem, līdzīgs milzīgam, melnam, sakropļotam zirneklim. Zem tā bija sapūsts mīksts paugurs, posmotās «kājas» dziļi iegrimušas putekļos.

Apgājis apkārt transportiera priekšgalam, Bikovs ieraudzīja platas, pusaizbērtas vagas, kas aizstiepās vairāku desmitu metru tālumā, — tās bija atkāpšanās pēdas. Vagas nelikās dziļas, bet, iekāpis vienā, viņš iegrima līdz jostas vietai.

Labās puses pakaļējā atbalsta svira karājās «diedziņā». Vētras brāziens bija izgriezis titāna «kaulu» no locītavas, un tagad tas bija bezspēcīgi izstiepts, līdz pusei apbērts ar melnajiem putekļiem. To varēja salabot, bet tik izturīga tā vairs nebūs. Bikovs nopūtās un ķērās pie darba.

Remonts gāja uz beigām, kad Bikovs, darbā aizrāvies, izdzirda pie auss Jermakova balsi:

— Kā sokas? Mēs jau esam kārtībā. .

Komandieris nolēca no transportiera un aptupās

blakus.

— Šoreiz viegli tikām cauri. Es redzu, jūs arī esat galā.

— Jā-ā … — Bikovs noelsās. — Zēl «Mazulīša». Kāju savainojis, nabadziņš.

Notupies uz ceļiem, viņš kritiski pētīja sava darba rezultātus.

— Izpriecas braucieniem derēs. . Slikti, Anatolij Borisovič, paši redzat… — Bikovs nopūtās un sāka vākt kopā darba rīkus. — Man vajadzēja padoties. Viss būtu palicis vesels. .

Komandieris pasmaidīja.

— Vai jūs zināt, cik ilgi turpinājās viesuļvētra? — viņš pēkšņi iejautājās.

— Tā. . minūtes divdesmit. . Grūti pateikt, es nesekoju pēc pulksteņa.

— Bet es sekoju: trīsarpus minūtes.

— Kā-ā?

— Trīsarpus minūtes, Aleksej Petrovič. Un šinī laikā mūs atsvieda atpakaļ par tūkstoš metriem. Ja jūs būtu padevies, «Mazulītis» tagad atrastos simt kilometru no šejienes … Un turklāt — galīgi sadragāts. Jums pat jēgas nav, ko esat paveicis, Aleksej Petrovič! — Viņš maigi noglāstīja tērauda sviru. — Bet tagad — uz priekšu! Ceļš ir vaļā, Golkonda tepat blakus. Vai dzirdat? (Bu-bu-bu-bu. .) Kilometrus piecdesmit. Tā ir jau redzama — rau, kur tie melnie plankumi… Nē, tie nav kalni — tur mutuļo Golkonda.

Iekams Bikovs, sekojot komandierim, ielīda lūkā, viņš palūkojās visapkārt. Kā dīvainā miglā pie apvāršņa veidojās, izplūzdamas uz visām pusēm, platas, violetas svītras. Acīs ņirbēja. Bikovs samiedza acis, papurināja galvu. Svītras izzuda.

— Tā tik vēl trūka! — viņš nomurmināja, ķepurodamies pa bruņām augšup. — Halucinācijas.. Jauki gan!

«Mazulīša» kabīnes bija tīri izberztas, metāls un plastmasa laistīties laistījās, krava kārtīgi salikta un nostiprināta. Izspūris, izmazgātiem, mitriem matiem, Bogdans ņēmās pie rācijas. Ģeologi sēdēja savā nostūrī pie nolaižamā galdiņa. Svilpodams caur zobiem, Jurkovskis pavirši šķirstīja kādu rokasgrāmatu. Klusi, mierīgi, mājīgi. . Bikovam uzreiz iegribējās gulēt — pēdējo stundu pārcilvēciskais sasprindzinājums lika manīt sevi. Acis lipa ciet.

— Anatolij Borisovič. .

— Gulēt, gulēt! — Jermakovs viņu aši pārtrauca. — Nekavējoties gulēt.

— Klausos! — Bikovs priecīgi atbildēja un nosēdās uz saiņiem, ņemdams nost ķiveri.

Dauge vēroja viņu, draudzīgi smaidīdams. Bet, tikko ķivere bija noņemta, Dauge pielēca kājās un izdvesa savādu skaņu, kas pārsteidza Alekseju un lika visiem reizē atskatīties.

— K-kas ir? — Bikovs apmulsis jautāja, aplūkodams sevi.

— Pag, pag, Aleksej, kas tas? — Dauge stostīdamies vaicāja.

— Kas tad īsti?

— Jums visa seja asinīs, Aleksej Petrovič, — sacīja Jermakovs. — Jūs droši vien esat satriecis pieri.

— Vienu reizi atsitos, — Bikovs nomurmināja, taustīdams degunu.

— Neaizskariet rokām. . Tūlīt es jums apmazgāšu rētu.. Neaizskariet taču rokām, es jums saku!.. Vladimir Sergejevič, dodiet viņam spoguli!

Uz pieres melnoja milzīgs nobrāzums, deguns uztūcis, apakšlūpa neparasti pārvērtusies un joprojām asiņoja.

Vaigi bija notriepti asiņu švīkām. Bikovs dusmīgi atbīdīja spoguli.

— Nav nekā bīstama, — Jermakovs ātri un veikli apmazgāja ievainojumu. — Efektīgi, bet nav bīstami… Kā jūs varējāt to neievērot un nejust?

— Mazlietiņ jau smeldza. . Bet kas varēja domāt?..

— Es personīgi par to nemaz nebrīnos, — sacīja Dauge.

— Par ko tad?

— Par to, ka tu nekā neesi jutis. Es, piemēram, jutu tikai to, ka visu laiku stāvu ar kājām gaisā un ar mēli pieturu kuņģi. .

— Tu nevarēji visu laiku stāvēt ar kājām gaisā. Liels paldies, Anatolij Borisovič. Viss kārtībā.

Bikovs uzkarināja ķiveri uz āķa un, labpatikā krekšķinādams, uzrāpās uz saiņiem.

Jurkovskis sacīja kaut ko viņam nopakaļus, bet Bikovs jau gulēja. Liels, balts kuģis, līgani šūpodamies, nesa viņu pa platu, zilu upi. Spoži spīdēja saule, tālu tālu aiz zilganās dūmakas tumsa krasti, bet virs ūdens laidelējās žilbinoši balts, straujš putns. Šūpas kļuva aizvien stiprākas, klājs aizslīdēja kaut kur lejā. Kāds iekliedzās: «Bu-bu-bu! Tas tik ir ceļš!» Bikovs pārlidoja pāri bortam, sāka spārdīties un pamodās. Transportieri mētāja un svaidīja. Jermakovs vadīja mašīnu, bet pārējie pieķērušies cits pie cita, drūzmējās viņam aiz muguras un lūkojās ekrānā.

— Gluži kā ilkņi, — Bogdans Spicins piezīmēja. — Novecojusi skaistuma dieve, un mēs viņai starp zobiem.

Bikovs nokāpa no savas cietās guļvietas un, piegājis pie biedriem, iespraucās starp Bogdanu un Daugi. Tuksnesis bija izbeidzies. Vairīdamies no pelēka akmens krāvumiem, «Mazulītis» lauzās cauri gludu, taisnu stabu mežam. Pāri akmens kaudzēm daudzu metru augstumā slējās melnas, smailas klintis, tālumā bija redzami simti šādu klinšu. Visur rēgojās plaisas un bedres, aizaugušas cietām efejām. Ērkšķainie zari apvija zemajās debesīs atdūrušos klinšu torņus. Transportieri no visām pusēm ielenca akmeņu biezoknis. Bogdanam bija taisnība — klintis apbrīnojami atgādināja vecus, retus zobus.

Svaidīšana Kļuva neciešama. Jurkovskis pēkšņi iedī- cās un nopurināja galvu — viņš bija iekodis mēlē. Bikovs aizskāra Jermakova plecu:

— Jāapstājas, Anatolij Borisovič, te «Mazulītis» viegli var pāršķelt vēderu.

Jermakovs piekrītoši pamāja. Viņš pievirzīja mašīnu pie tuvākā staba un izslēdza dzinēju.

— Jāizlūko ceļš, — sacīja Bikovs, pieliecoties pie skatlūkas. - Varbūt vajadzētu griezties atpakaļ un tikt šai vietai apkārt.

— Nē! '— Jermakovs noraidīja. — Klinšu josla droši vien stiepjas krietni tālu. Mums nav laika.

— Klintis vajag spridzināt. Dažas mīnas, vairāk nekā, — ieminējās Bogdans Spicins.

Jermakovs padomāja, tad apņēmīgi piecēlās:

— Ejam izlūkot. Četratā. Vadītājs paliek pie mašīnas.

— Klausos.

— Izlūkos, izlūkos! — Dauge priecīgi iedziedājās, vicinādams ģeologu āmuru.

— Āmurs lai paliek, — pavēlēja Jermakovs. — Ņemt tikai ieročus!

— Anatolij Borisovič, mēs vēl ne reizes. .

— Nav laika. Jurkovski, Spicin, ātrāk! Bikov, neat- ejiet no mašīnas. Pat tad, ja dzirdēsiet šāvienus.. Visi gatavi? Ejam.

Bikovs izkāpa kopā ar visiem un atsēdās uz bruņām. Viņš sēdēja uz mazliet augšup paceltā komandiera tor- nīša un vēroja, kā dažādos virzienos attālinās cilvēki — tik mazi kā knišļi starp smagajiem, saplaisājušajiem bluķiem. Jurkovskis un Bogdans devās pa labi, Jermakovs un Dauge — taisni. Kādu laiku Bikovs vēl dzirdēja Jurkovski apgalvojam, ka šeit esot pasaulē labākais ģeoloģiskais rezervāts, Bogdana jautros smieklus, Daugi mundrā basā velkot dziesmiņu par argonautiem, pēc tam viss apklusa. Bikovs palika viens.

Debesīs joprojām traucās mākoņi, vējš gaudoja augšā starp melnajiem stabiem, vairākas reizes atskanēja aprauti spraksti — Bikovam šķita — tie ir signālšāvieni, viņš salēcās un lūkojās visapkārt. Pēc tam saprata, ka troksni rada vējš, triecot citu pret citu akmens bluķus, taču nokāpa mašīnā, sadabūja automātu un uzmeta to plecā. Zemi drebināja smagi triecieni.

Apbrīnojami nelāga vieta! Gan priekšā, gan aiz muguras drūmi, kaili stabi, it kā sagrautas milzu ēkas kolonas. Bikovs iedomājās: kādreiz te, iespējams, stāvējusi veclaiku pils. Istabu tanī nebija, tikai greznas melna akmens kolonas. Starp kolonām cienīgi staigāja cilvēki sniegbaltos tērpos — cēli, bārdaini gudrie, daiļas sievietes, karavīri vara bruņu cepurēs, ar vairogiem.. Gluži kā attēls, ko viņam bija nācies redzēt kādā vēsturiskā romānā par Atlantīdu.. Tad atbrāzās Melnā vētra un sagrāva velvi; velve sabruka un iegāzās starp kolonām. Viss gāja bojā, un tuksneša vidū palika vienīgi melnu, mēmu, gludu stabu mežs. .

Pēkšņi Bikovs pielēca kājās, satvēra automātu. Viņam šķita, ka aiz tuvākās kolonas klusām piezadzies milzīgs, tumšs cilvēks krietnas mājās augstumā un sastindzis glūnēdams. Nē, tas gluži vienkārši ir akmens bluķis. Akmeņi pārsteidza ar savām fantastiskajām formām. Nomierinājies viņš ņēmās pētīt pašus tuvākos, meklēdams pazīstamu priekšmetu līnijas. Rau, kur guļošs lauva, smejoša seja ar cepuri, milzīgs krupis, kaut kas vispār nesaprotams ar ragiem un izbolītām acīm.. Akmeņu biezoķnis dzīvoja savu nekustīgu, miegainu dzīvi. Sastingušie, dīvainie zvēri elpoja klusiņām, cilādami sānus, tā, lai nevarētu manīt, raudzījās zagšus, mazliet pavēruši cieši samiegtos plakstus uz atnācējiem no svešās pasaules. Tīģeri, milzu ķirzakas, pūķi — Venēras akmens meža akmens iemītnieki.

Bikovs nodomāja, ka šīs planētas dzīvības formas tomēr ir ļoti nabadzīgas. Zemes tuksnesī var redzēt čūsku, skorpionu, zirnekli falangu, tuksneša malā — antilopi.. Bet šeit? Tiesa gan, purvā dzīvu radību ir daudz, gandrīz vai pārāk daudz, toties kalnos un tuksnešos — tikai cieti dzelkšņi, kas aug tieši uz akmens. . Toreiz, kad «Mazulītis» vēl tikai lauzās ārā no kalnu gredzena, kas ietvēra purvu, Bikovam šķita, kāda ātra ēna aizslīd gar sienu un nozūd dzelkšņainajā audzē. Taču tas droši vien bija redzes māns.. Nolādēta vieta. .

Bikovs atcerējās pavasara zāles zaļo paklāju, nolīkušos karagača zarus, nomaļos, baltos māla namiņus, ūdens burbuļošanu arikā un skumji nopūtās: «Zeme, Zeme. .»

Tālumā starp akmens bluķiem iznira mazs, melns stāvs — viņi atgriežas! Bikovs izslējās visā augumā, lai labāk redzētu. Kāds nesteigdamies soļoja, rokas plātīdams, lai saglabātu līdzsvaru. Rau, paklupa, gandrīz nokrita. Bikova austiņās vāji nočerkstēja balss. Jurkovskis! Velnišķīgi patīkami tomēr šinī akmens kapsētā redzēt cilvēku. Nāk, nesteidzas, un balss dusmīga, acīm redzot, ceļa nav.. Slikti, nāksies spridzināt klintis. . garlaicīgs darbs.. Bikovs atkal nopūtās, tad nevilšus iesmējās: skat tik, kā viņu šūpo! Ģeologs neveikli pavicināja kāju, saliecās un noslīdēja no liela akmens, kam bija rāpies pāri, acīm redzot, gribēdams saīsināt ceļu. Austiņās skanēja sašutuma eksplozija. Bikovs smaidīja — patīkami, apbrīnojami patīkami redzēt šeit cilvēku! Galu galā Jurkovskis nepavisam nav slikts puisis un patiesībā nebūt nav «švauksts», tikai mīl celt degunu gaisā un vispār. . dzejnieks. Bikovs ne visai saprata dzeju un pret romantiku izturējās skeptiski.

Jurkovskis pienāca, smagi elpodams. Viņš nomauca pāri galvai automātu, ar riebumu nosvieda to uz mašīnas bruņām un atsēdās uz akmens. Brīdi nogaidījis, Bikovs jautāja:

— Kā ar ceļu?

Jurkovskis atmeta ar roku:

— Bluķi, visvisādas bedres, kaut velns tās parautu.. No smiltīm rēgojas klinšu gabali līdz pusotra metra augstumā, asi kā bārdas naži, bet tur, — viņš pamāja ar roku virzienā, no kurienes bija nācis, — metrus divsimt tālāk šie Venēras zobiņi sablīvējušies ciešā sienā, cilvēks cauri neizsprauksies. īsi sakot, strupceļš. Jums, vadītāj, nāksies griezt apkārt savas bruņotās ilksis. Kāds no gudrajiem ieteica ņemt līdzi uz «Hiusa» helikopteru. Jokupēteris! Te šo mašīnu sadragātu trīs sekundēs. .

— Varbūt Jermakovs ar Daugi atradīs ceļu..

— Iespējams, kaut gan šaubos; droši vien nāksies meklēt apkārtceļu: nevar taču visu no vietas spridzināt! Es jūsu vietā sāktu jau gatavoties.

Jurkovskis uzrāpās uz bruņām, nosēdās blakus Biko-

vam, izstiepa kājas un padauzīja kāju pēdas vienu pret otru.

— Bet Golkonda gan dzirdama! Jūtat, Aleksej Petrovič? Burvīga mīklu un noslēpumu zeme. . Mežonīga, pirmatnēja daba! Cilvēku elpas neapgānīts gaiss un ne- pārstaigāts plašums, ko?. .

Bikovs norūca kaut ko nenoteiktu. Jurkovska runāšanas veids viņu kaitināja. Un ģeologa lieliskais «romantisms» šķita nejēdzīgs, mākslots. Viņš, Bikovs, uzskatīja, ka «Hiuss» lauž ceļu tiem, kas sekos pēc viņiem, tiks galā ar šo «nepārstaigāto plašumu», pārveidos šeit klimatu, uzcels lieliskas pilsētas … un tad šinī pašā vietā varēs iebaudīt kausu vēsa alus, tāpat kā paviljonā uz Proletāriešu prospekta un Dzeržinska ielas stūra Aš- habadā..

— Rau, vēl viena mīkla …. — «švauksts» pastiepa roku. „

Virs klinšu galotnēm bez skaņas radās un izplūda pa debesīm pirmīt redzētās violetās, mirgojošās svītras. Bikovs pielēca kājās.

— Aha! Jūs arī tās redzat!

— Ko nozīmē «arī»? — Jurkovskis brīnījās. — Grūti būtu neredzēt…

Svītras lēni nodzisa, it kā izkusdamas ugunīgajā gaismā.

Tālumā parādījās vēl divi stāvi — viņi uzrāpās uz bluķa, viens no tiem pamāja ar roku. Bikovs pamāja atbildei.

— Are, arī Jermakovs ar Daugi. Kur tad Bogdans? Jūs ar viņu izšķīrāties, Vladimir Sergejevič?

— Jā, acīm redzot, esam izšķīrušies, — Jurkovskis izklaidīgi atbildēja, vērodams tuvojošos biedrus. — Te vienam otru viegli pazaudēt, desmit soļu atstatumā akmeņu dēļ neko vairs neredz, turklāt es atgriezos pa citu ceļu. Vai viņš sen kā aizgāja?

— Kā tā — aizgāja? Kopā ar jums …

— Ko? — Jurkovskis jautāja, laikam nesadzirdējis Bikova vārdus. Bikovs klusēja, prātodams pie sevis. Ko viņš, jokdaris, smejas, vai?

— Tur nieks vien bija, sūce skābekļa balonā. Nepilnīga hermetizācija …

— Ko? — Bikovu pārņēma dīvains nemiers. Viņš nesaprata Jurkovski.

Arī Jurkovskis, acīm redzot, bija pārsteigts:

— Bogdanam kaut kas atgadījās ar skābekļa balonu. Viņš man sacīja, lai es neaizkavējoties, bet pats devās atpakaļ pie «Mazulīša» paņemt jaunu.. Katram gadījumam. Jūs varbūt bijāt atgājis uz brītiņu, Aleksej Petrovič?

— Bogdans devās atpakaļ pie «Mazulīša»?

— Jā, lai paņemtu jaunu balonu. .

— Bogdans neatgriezās pie «Mazulīša», — Bikovs noteica ar grūtībām, visā ķermenī juzdams nelaimes priekšnojautas mokošo aukstumu.

— Neatgriezās?

Abi viņi vienlaikus pielēca kājās un vērās viens otrā, neskaidri apjauzdami tuvīnās nelaimes smagumu. Bikovs neredzēja Jurkovska seju, tikai pēkšņi nemaz vairs nedzirdēja viņa elpu.

— Uzmanīgāk, uzmanīgāk, Anatolij Borisovič. . Tā! … — atskanēja Dauges balss.

Bikovs atskatījās. Dauge un Jermakovs tuvojās transportierim.

Ģeologam kaklā karājās divi automāti, un viņš balstīja komandieri zem rokas. Jermakovs gāja lēni, klibodams uz labās kājas. Dažu soļu atstatumā no mašīnas viņš nošņāca caur sakostiem zobiem:

— Gatavojieties, vadītāj! Tur var tikt cauri! Visi mašīnā!

Piepeši Jurkovskis nolēca zemē, paķēra automātu un, nesacīdams ne vārda, metās projām, slīdēdams un klupdams pa akmens šķembām. Bikovs atpalika no viņa par sekundi.

— Dauge! — viņš ierēcās tādā balsī, ka tas nodrebēja un izstiepās taisns. — Vienu automātu komandierim — un pakaļ Jurkovskim, žigli. . Anatolij Borisovič, šķiet, ar Bogdanu nelaime. Atļausiet iet?

— Ejiet! — Jermakovs nokliedza.

Dauge jau skrēja pa priekšu, pīdamies efeju dzeloņainajās vijās. Bikovs metās viņam pakaļ. Kājas šļūca katra uz savu pusi, slīdēdamas pa gludo akmeņu virsu. Smiltīm un putekļiem apbirušas, rupjas šķembas un

laukakmeņi slīdēja zem kājām, visur slējās asas šķautnes. Bikovs uzreiz nosvīda. «Žiglāk, žiglāk,» dunēja deniņos. Domas darbojās ātri un skaidri. Vai nu Bogda- nam uzbrukuši («Nez vai — klintis taču nedzīvas. .»), vai viņš paslīdējis, sadauzījies un guļ nesamaņā («Tad mēs viņu atradīsim, noteikti atradīsim. .»), vai arī apmaldījies («Bet kāpēc tad viņš nešauj, nesauc palīgā?»). Griezīgi nosprakšķēja automāta kārta. Bogdans!. . Nē, tas ir Jurkovskis. Pareizi, apķērīgs, ieslēdzis signālma- gazīnu, uzrāpies uz klints bluķa, uz tā, kas atgādina krupi, un apdullinoši svilina no automāta zemajās debesīs. Pārstāj, ausās.. Atbildes nav, nav. . Akmeņi atbalso dīvainas, dārdošas grāvienu skaņas, un asajās klinšu smailēs gaudo vējš …

Bikovs sēdēja, atbalstījies ar muguru pret saiņu kaudzi, lēni košļāja presētu šķiņķi un kāri piedzēra augļu sulu no neilona glāzītes. Smagi krākdams, miegā elpoja Dauge. Viņš bija nokritis tur, kur sēdēja, tieši uz grīdas. Viņa tumšā seja bija vēl vairāk nomelnējusi, bārdas rugājiem apaugusi, vaigi iekrituši. Laiku pa laikam viņš kaut ko ātri un nesakarīgi murmināja latviešu valodā, krampjaini raustīdams lūpas. Pār rāciju nekustīgi noliecies Jermakovs. Acis aizvērtas, tikai baltie, kalsnējie pirksti kustējās pa spīdīgo kremaljeru. Viņš taustīja ēteru, mēģinādams nodibināt sakarus ar «Hiusu». Agrāk to vienmēr darīja Bogdans. Bogdans … Virs galvas uz plastmasas bruņām klaudz lēni, noguruši soļi. Tas ir Jurkovskis.

Jurkovskis vaino sevi Bogdana nelaimē. Dauge un Bikovs mēģina viņu pārliecināt, ka tā nav, taču veltīgi.

— Es nedrīkstēju laist viņu vienu, — Jurkovskis atkārtoja un raudzījās biedros tukšām acīm.

Nabaga Bogdans. . Nabaga Jurkovskis …

Divpadsmit stundas viņi bija klaiņojuši šais akmens džungļos. Dobja atbalss atsaucās uz šāvieniem, vienmērīgi dārdēja tālā Golkonda, skaļi plīsa kuprainie akmens bluķi, likdami viņiem satrūkties un lūkoties apkārt. Bogdans neatbildēja. Viņi uzgāja izšautas patronu čaulas — tur, kur iepriekš bija gājuši paši; pusizdzēstas soļu pēdas — paši savu soļu pēdas. Bogdans neatsaucās. , Viņi savā starpā gandrīz nemaz nesarunājās, tikai reizēm, kad Dauge vai Jurkovskis mēģināja nošķirties no nelielās grupiņas, Bikovs pavēlēja viņiem griezties atpakaļ tādā balsī, ko nepazina ne viņi, ne arī pats Aleksejs. Vairākas reizes viņiem šķita — kaut kur no tālienes atskan šāvieni. Pa galvu pa kaklu viņi šaudīdami traucās turp un vienmēr atklāja, ka kļūdījušies. Sviedri plūda acīs, kājas ļodzījās un trīcēja. Aizvien biežāk viņi klupa un krita, un aizvien grūtāk un grūtāk nācās celties augšā. Beidzot Jurkovskis nokrita, un Dauge, mēģinādams viņam palīdzēt, nogāzās blakus. Bikovs piegāja klāt un noslīga uz šķembām, ar grūtībām saliekdams kokainās kājas. Kādu brīdi viņš vēroja, kā Jurkovskis elsdams mēģina piecelties, tikko kustinot rokas, nespēdams pacelt smago galvu, tad sacīja:

— Ejam uz «Mazulīti». . Jāatpūšas..

— Nē-ē! — Jurkovskis nikni nosēca.

Tomēr viņi griezās atpakaļ, un Bikovs nesa visus trīs automātus un veda Jurkovski, pieturot viņu aiz pleciem. Dauge grīļodamies soļoja pa priekšu, nevērodams, kur sper kāju, un, kad viņš apstājās un atbalstījās pret klinti, Bikovs gāja viņam klāt un bikstīja mugurā. Ģeologs ar mokām atrāvās no klints un klupdams vilkās tālāk. Viņš šķita gluži akls aiz noguruma, bet tieši viņš pirmais ieraudzīja platu, melnu plaisu un uz tās malas — blāvi spīdošo Bogdana automātu. Dauge iekliedzās un nokrita uz ceļiem, neskaidri kaut ko murminādams un rādīdams ar drebošo roku uz bezdibeni. .

Kad «Mazulītis», smagnēji valstīdamies uz akmeņiem, pierāpoja pie plaisas, Bikovs apsēja ap vidu tērauda trosi un nolaidās lejā. Viņš dzirdēja, kā Jurkovskis augšā aizsmakušā balsī sauc: «Bogdan! Bogdan!. .» Plaisas dibenā elektriskā lukturīša gaismā Bikovs redzēja akmeņu kaudzes, smiltis, nolauztus dzeloņaino efeju zarus, šķembas. . Viņš maldījās pa tumsu pusstundu, aptaustīja katru akmeni, apskatīja katru spraugu.. Bogdana nebija. Bikovam vēl pietika spēka izrāpties no aizas un iekāpt mašīnā. Tur viņš saļima un aizmiga. .

Bikovs izdzēra glāzi, savāca drupatas un iemeta tās atkritumu novadītājā. Jermakovs nekustējās. Dauge pēkšņi piecēlās, blenzdams miglainām acīm, un metās viņam klāt.

— Bogdan! Bogdanovič! Atradies gan, mīļais! — balss aizlūza, viņš it kā sašjuka, atsēdās un sāka rokām berzēt seju. Brītiņu klusējis, sacīja: — Atvainojiet, Anatolij Borisovič. . Man izlikās, — un trīsošām rokām ņēmās uzlikt ķiveri.

Jermakovs tikai pārlaida viņam skatienu un aizgriezās.

— Mēs, jādomā, pamēģināsim vēlreiz, Anatolij Borisovič, — Bikovs neapņēmīgi sacīja.

— Jā, — Jermakovs neskanīgi pakustināja lūpas.

Pagāja vēl četrdesmit astoņas stundas, galēja sasprindzinājuma, cerību un rūgtas vilšanās stundas. Meklēšana bija veltīga.

Nekā! Nekādu pēdu. Viena kilometra rādiusā ap «Mazulīti» kosmonauti pārmeklēja katru spraudziņu. Plaisā, pie kuras atrada automātu, nolaidās četras reizes. Vairāk nekā viņi nevarēja izdarīt, un Jurkovskis, bezspēcīgā niknumā sažņaugdams lielās dūres, dobji rūca. Ja Bogdans būtu gājis bojā viņa acu priekšā, cīņā vai zem nogruvuma, ja viņi būtu atraduši vismaz tā līķi — būtu vieglāk.

Jermakovs klusēja. Katru reizi, kad biedri gāja meklēt, viņš, ar grūtībām vilkdams izmežģīto kāju, izrāpās ārā un stundām ilgi sēdēja pie transportiera, nolicis automātu uz ceļiem, — gaidīja signālu. Kamēr citi, ilgajā gājienā noguruši, atpūtās, komandieris dežurēja augšā vai arī mēģināja nodibināt sakarus ar «Hiusu». Jermakovs gaidīja un reizē baidījās no sarunas ar stūrmani, bet, kad beidzot reproduklorā atskanēja Mihaila Antonoviča priecīgā balss, ko reizēm pārtrauca kaitinošie traucējumu sprakšķi, komandieris runāja mierīgi, pat mazliet jokodamies. Teica, ka mērķis esot tuvu, viss kārtībā un noskaņojums možs. Sliktā ceļa dēļ mazliet aizkavējušies klintīs, bet tas neesot nekas bīstams. Visi ekspedīcijas locekļi sūtot sveicienu. Klausoties šajā sarunā, ģeologi piekrītoši klusēja: Mihailam nav viss jāzina. Viņam tāpat nav visai omulīgi vienatnē.

Tanī dienā Jurkovskis izdarīja vēl pēdējo neprātīgo mēģinājumu atklāt Bogdana nozušanas mīklu. Būdams piedzīvojis klinšu kāpējs, viņš pamanījās uzrāpties vienā no visaugstāko stabu virsotnēm kādu simt metru atstatumā no «Mazulīša». Trīsdesmit metrus augstā, melnā milzu klints bija pāršķēlusies gareniski, un, balstoties pret plaisas malām, ģeologam ar pārcilvēcisku veiklību izdevās uzrāpties augšā, lai pārlūkotu apkārtni.

Bikovs un skumīgais Dauge pacietīgi stāvēja klints pakājē. Kad Jurkovskis nolaidās lejā un atpūtās, atbalstījies ar muguru pret gludo akmeni, viņi tikpat pacietīgi gaidīja, ko sacīs ģeologs.

Bet Jurkovskis tikai noteica:

— Golkonda tepat tuvu … Kā uz delnas. .

Jermakovs gaidīja viņus pie «Mazulīša», ielaida lūkā, ielīda pats un, kad visi bija noņēmuši ķiveres, sacīja pavisam klusi:

— Pēc stundas dosimies ceļā.

Bikovs nebrīnījās, viņš šos vārdus bija gaidījis. Ja arī Spicina skābekļa balons būtu kārtībā, skābekļa krājumam tanī vajadzētu būt jau sen izsīkušam, bet skābeklis, ko no Venēras atmosfēras spēja iegūt skābekļa filtrs, varēja paildzināt noslāpšanas agoniju tikai par trīsdesmit līdz četrdesmit stundām. Bogdans Spicins bija miris.

Un tomēr, kad Jermakovs paziņoja, ka «Mazulītis» dosies ceļā, Jurkovskis sažņaudza dūres, bet Dauge pacēla tumšo seju ar nogurušām, iekritušām acīm.

— Mums nav laika. Uzkavēties šeit ilgāk es uzskatu par neiespējamu un.. nelietderīgu.

Jurkovskis grīļodamies piecēlās:

— Anatolij Borisovič! …

Jermakovs klusēja. Neskanīgi kustinādams lūpas, Jurkovskis spieda pie krūtīm trīsošās rokas. Dauge nodūra galvu. Klusums turpinājās bezgala ilgi, un Bikovs neizturēja. Viņš piecēlās un devās pie vadības pults. Tad spalga, aizlūzusi noskanēja Jurkovska balss:

— Es no šejienes projām neiešu!

Viņa acis šaudījās, bālajos vaigos iekvēlojās sarkani plankumi.

— Viņš ir te, kaut kur blakus.. varbūt viņš vēl.. Es neiešu … — balss aizlūza. — Anatolij Borisovič!

Jermakovs ierunājās maigi, pārliecinoši:

— Vladimir Sergejevič, mums jādodas tālāk. Bogdans ir miris. Viņam nav skābekļa. Mums jāizpilda savs pienākums. Mums nav tiesību … Jūs domājat, ka pirmajām ekspedīcijām Antarktīdā bija vieglāk? Un Nansens, Sedovs, Skots, Amundsens? … Un mūsu vecvectēvi pie Volgogradas?. . Neviens nāves gadījums nevar, nedrīkst apturēt mūsu uzbrukumu …

Jermakovs vēl nekad nebija teicis tik garu runu.

Jurkovskis, balstīdamies pret sienu, pievirzījās pie Jermakova:

— Es visam uzspļauju … Es uzspļauju Golkondai! Tas ir zemiski, biedri Jermakov! Es neiešu projām! Pie velna! Es palikšu viens …

Bikovs ieraudzīja, ka Jermakova seja kļūst pelēka. «Hiusa» komandieris pat nepakustējās, bet balss zaudēja draudzīgo skanējumu:

— Biedri Jurkovski, izbeidziet histēriju, savediet sevi kārtībā! Pavēlu uzlikt ķiveri un sagatavoties braucienam!

Viņš asi pagriezās un nosēdās pie vadības pults. Jurkovskis sakņupa un sabruka sēdeklī. Viņa pleci drebēja. Viņš izskatījās nožēlojams un baismīgs.

— Vajag, vajag, vajag! — Dauge stāvēja blakus viņam, turēdamies pie līganajām sienām. Sašķobīta, pelēka seja. Izdzisušas acis. Nedzīva, sveša balss: — Vajag, Volodja, vajag … Tas ir nenovēršami! Ciņa!

DŪMU JURAS KRASTOS

— Izkāpsim šeit.

— Klausos, Anatolij Borisovič. Atļaujiet, es jums palīdzēšu … Tā … Georg, atbalsti…

Bikovs izliecās no lūkas, nevilšus samiedza acis, izkāpa uz bruņām un pastiepa roku Jermakovam. Pēc komandiera izkāpa drūmais Dauge, un tikai Jurkovskis palika guļot transportierī, pagriezis seju pret sienu.

Te nu tā ir — Golkonda! … Kādu kilometru no «Mazulīša» virs zemes virmoja pelēks dūmu un putekļu šķidrauts, kas aizstiepās pa labi un pa kreisi līdz pat apvārsnim. Šķidrauts mutuļoja, pletās plašumā un šūpojās milzu viļņiem. Tālumā, aizsedzot pusi debess, slējās milzīga, ogļumelna klints, ap kuru vijās apžilbinoši daudzkrāsainas uguns uzliesmojumi. Klints virsotne tinās skrejošos, ugunīgos mākoņos. Apdullinoša dārdoņa vēlās no šī baismīgā, nepārtraukti mutuļojošā katla dziļumiem, un zeme drebēja, slīdēdama no kāju apakšas gluži kā dzīva būtne. Bikovs sakniebis lūpas, steidzīgi atvienojās no ārpasaules.

— Izslēdz ārējo telefonu! … Vai tu dzirdi, Aleksej? — Dauge iekliedzās pie pašas auss tā, ka Bikovs pat salēcās. — Aļoša-a-a! …

— Ko tu auro! Es jau sen izslēdzu.

— A, izslēdzi, — Dauge turpināja klusākā balsi. — Citādi es tev kliedzu pilnā rīklē, un nekādas atbildes..

Bu-bu-bu-bu. . No virpuļojošā šķidrauta izšāvās ugunīga lode, uzlidoja gaisā un ar apdullinošu sprādzienu pārplīsa.

— Skaisti! — Dauge jūsmīgi noteica. — Es iešu pasaukt Vladimiru …

— Nevajag viņu traucēt, — Jermakovs nelabprāt izspieda caur zobiem.

Bikovs nespēja atraut acis no neiedomājami milzīgā, melnā kalna pie apvāršņa. Beidzot viņš saprata — viņa priekšā dūmu stabs. Negribējās ticēt, ka šis drūmais veidojums sastāv no tvaika, nokaitētām gāzēm un putekļu daļiņām. Tikai, labi ieskatoties, no šāda attāluma varēja samanīt tikko jaušamu, lēnu, bet tai pašā laikā nemitīgu gludo sienu kustību augšup, pretī zemajām debesīm. Uz mirkli viņam kļuva neomulīgi. Neaptverami lielā caurule, it kā ieurbusies planētas ķermeni, iesūca sevi tūkstošiem tonnu smilšu, putekļu un šķembu un izsvieda to visu atmosfērā. Tur, pie melnā «kalna» nogāzēm, briesmīgā ātrumā joņoja debesīs neiedomājami sakvēlinātu akmens drumslu mākoņi.

Bikovs atjēdzās.

— Ko tagad, Anatolij Borisovič? Kāds būs maršruts?

Apsēdies uz tornīša, Jermakovs pētīja Golkondu ar

binokli.

— To pateiks ģeologi. Droši vien iesim gar Golkondas krastu vākt paraugus… Pa ceļam sastādīsim karti. . Jāsameklē vieta kosmodromam.

No lūkas izlīda ģeologi. Dauge satraukti vicināja rokas:

— Tu tikai paskaties, Vladimir! Tā taču ir ģeoloģiska katastrofa! Kataklizma! Ieknieb man! Tas, velns lai parauj, ir lieliski! …

Jurkovskis gurdi atsēdās blakus komandierim. Varēja just, ka viņam viss vienaldzīgs. Dauge nolēca lejā, viņa ķivere noliecās zemu pie zemes. Brīdi viņš vērīgi raudzījās, tad ielaida cimdos tērptās rokas dziļi melno putekļu slānī un, pagrābis sauju, pacēla to pie Jurkovska ķiveres:

— Piķa rūdas smiltis! Skaties!.. Anatolij Borisovič, mēs sāksim tepat.. Nē!

Viņš atkal uzrausās uz bruņām:

— Nē, dosimies turp, tālāk! — Dauge pamāja ar notriepto cimdu uz dūmainā šķidrauta pusi. — Tā ir dārgumu glabātava! Jūs saprotat? Kas gan ir zelts! Tās taču ir nedzirdēti bagātas atradnes! Ātrāk uz turieni, uz priekšu!

— Bīstami, Georg, — piezīmēja Bikovs. — Velns zina, kas tur notiek …

— Bīstami? — kliedza Dauge. — Kāpēc tad mēs uz šejieni triecāmies? Savādnieks! Kā tad strādās tie, pēc mums? … Bīstami! Izlūkošana vienmēr ir bīstama..

— Riskēt… — Bikovs iesāka un aprāvās.

Kāda pusotra kilometra attālumā no «Mazulīša» izauga pelēku dūmu stabs, ko caurstrāvoja spoža, balta uguns. Tas izstiepās uz melnā kalna fona, pieplūzdams ar žilbinošu gaismu un uztūkdams pie virsotnes spurainā, zilā kamolā. Un atkal cauri vienmērīgajai rūkoņai izlauzās dārdi. «Mazulītis» sašūpojās. Bikovs zaudēja līdzsvaru, pieķērās Daugem pie pleca un krītot paguva ievērot, ka smagais, zilais kamols atraujas no dūmu staba, uzlido debesīs un atkal nogrimst mutuļojošajā dzīlē.

— Tu redzēji? — Bikovs iesaucās, cenzdamies piecelties. — Tas jau vairs nav tikai bīstami..

— Noteikti! — Dauge papurināja sažņaugtās dūres.

— Mums tur noteikti jānokļūst! Par katru cenu!

Tā sākās ekspedīcijas «ikdienas» darbs.

Jermakovs kategoriski atsacījās izpildīt Dauges lūgumu: «Mazulītis» virzījās atstatu no dūmu sienas malas, turoties metrus trīssimt no tās.

— Iekams nebūs iekārtots kosmodroms ar bākām, — sacīja komandieris, atbildēdams uz ģeologa uzmācību,

— es neatļaušu, Georg Johanovič, riskēt ar mašīnu un cilvēkiem. Mēs vēl neesam izpildījuši nevienu uzdevumu. Aprobežojieties ar ģeoloģisko izlūkošanu Golkondas apkaimē un meklējiet vielu nosēšanās laukumam. Kad kosmodroms būs gatavs un «Hiuss» atlidos šurp, tad redzēsim. Viss.

Pēc katriem diviem vai trim kilometriem «Mazulītis» pieturēja un izsēdināja izlūkus. Jermakovs palika mašīnā, bet pārējie devās darbā. Dauge un Jurkovskis gāja pa priekšu, vāca iežu paraugus, vēroja apvidu, uzstādīja ģeofizikālus instrumentus, kurus nesa Bikovs un kurus savāca atceļā. Bikovs aizvien vilkās nopakaļus, drausmīgi garlaikodamies un lādēdams ģeologus, kuri apkrāvuši viņu ar saviem «krāmiem». «Krāmi» bija nejēdzīgi smagi. Arī speciālos saiņus un konteinerus uzkrāva tam pašam nelaimīgajam transportiera vadītājam. Turklāt pētījumu laikā ģeologi sarunājās vienīgi savā starpā un pie Bikova griezās tikai pavēles izteiksmē.

Katram bija automāts. Ģeologus tas traucēja, un Dauge reiz mēģināja atdot savu Bikovam. Šoreiz tas protestēja. Katram jābūt apbruņotam. Ja nāksies stiept divus automātus, tad viņš nepieciešamības gadījumā nespēs aizstāvēties un uzreiz divi būs cīņas nespējīgi. Ļoti iespējams, ka automāts ģeologus traucē, taču neko darīt. Grūti. Bet kāpēc tad mēs uz šejieni vilkāmies?

— Aleksej, manu draudziņ! — Dauge centās viņu pārliecināt. — Bet kas mums te uzbruks? Ko tu mels niekus! Piesardzīgais!.. Atdari taču acis — apkārt viss nedzīvs! Pie tādas radiācijas neviena dzīva būtne nevar eksistēt, atskaitot vienīgi tevi, kāpostgalva! …

Bikovs bija nepielūdzams. Beigu beigās Dauge zaudēja pacietību un ar visindīgāko dzēlību apvaicājās, ko Bikovs iesākšot, ja viņš, Dauge, tomēr atteikšoties stiept sev līdzi «šito dzelzs kruķi».

Bikovs paskatījās uz viņu, zobgalīgi piemiedza aci un nicinoši izstiepa apakšējo lūpu. Dauge tikai nospļāvās aiz niknuma.

Uzvarētājs palika Bikovs.

Smailo klinšu — «Venēras zobu» — mežs piegāja gandrīz pavisam klāt pie «Dūmu jūras», kā Dauge nosauca pelēķo šķidrautu, kas aizsedza Urāna Golkondas katla krāteri. Šeit bieži gadījās klintis, grupās un atsevišķi, zeme bija bedraina, visur plaisas un akmeņu krāvumi. Attīrīt vietu īstam kosmodromam te nebija iespējams. Ekspedīcijas rīcībā bija desmit atommīnas un kādas divdesmit granātas, bet ar to nepietika. Būtu vajadzīga vesela armija celtnieku, turklāt apgādāta ar vismodernākajiem spridzināšanas līdzekļiem un ceļu būves mašīnām, lai ar sekmēm varētu doties uzbrukumā Golkondai. Kādreiz šeit uzbūvēs milzīgus kosmodromus, ko apgādās ar spēcīgām, precīzām radiobākām, ierīkos apakšzemes kombinātus kodolu degvielas ražošanai, izbūvēs platus jo platus autoceļus, kas šķērsos klinšu grēdu un melno tuksnesi, bet pagaidām. . Bet pagaidām Golkondas krātera tuvumā, kilometrus divdesmit no tā, jāatrod pietiekami plats un pietiekami līdzens laukums, ko varētu iekārtot pirmo Zemes kuģu uzņemšanai. Šo uzdevumu varētu veikt arī ar kādām desmit vidēja kalibra atommīnām. Tomēr atrast kādu atbilstošu vietu pagaidām vēl nebija izdevies. Reiz pēc īsas apspriedes Jermakovs teica:

— Ģeologi nespēj vien sagaidīt, kad varēs ienirt Dūmu jūrā. Viņiem taisnība — varbūt Golkondas mīkla slēpjas tieši tur. Tā tas ir. Bet mēs te esam pirmoreiz. Mūsu uzdevums — izlūkošana. Aizvest nelielu iežu un botānisku paraugu kolekciju. Novērtēt Golkondu un pierādīt tās izmantošanas rentabilitāti. Dažās vietās aptuveni noteikt Venēras garozas raksturu. Es ļoti lūdzu jūs izprast to pareizi. Starp citu, uz Zemes jūs to sapratāt.. Skaidrs: «zelta drudzis».. Bet ir vēl viens uzdevums — kosmodroms, kaut arī primitīvs. Tas ir ļoti svarīgi. Bez tā mēs neaiziesim no šejienes, lai kas arī notiktu. Nosēšanās laukumam jābūt! Ūdens trūkums saīsina mūsu termiņus. Ja pēc desmit Zemes diennaktīm mēs neatradīsim vietu nosēšanās laukumam brauciena virzienā, es aizvedīšu «Mazulīti» viņpus klinšu grēdas un iekārtosim laukumu tur.

Jā, ūdens saīsināja termiņus. Tā patēriņš dezakti- vācijai izrādījās neparedzēti liels. Katru reizi pēc atgriešanās transportierī izlūkiem vajadzēja rūpīgi nomazgāties kesonā. Ļoti smalki radioaktīvie putekļi, lipīgi un visuresoši, izlūkgājienu laikā iespiedās siliketa tērpu krokās, un, lai no tiem atbrīvotos, nācās pa ceturtdaļstundai grozīties zem dezaktivācijas dušas blīvajām strūklām. Jermakovs pats personīgi ar radiometru rokā pārbaudīja tērpu tīrību, un gadījās, ka paviršos aizsūtīja atpakaļ uz kesonu. Dezaktivācijas šķidruma krājumi strauji mazinājās. Filtri un jonu apmaiņas absorbētāji līdzēja maz. Bikovs izmēģināja desmitiem absorbētāju kombināciju, bet neviena nedeva vajadzīgo efektu. Dezaktivācijas ūdens pēc attīrīšanas joprojām palika aktīvs, un to vajadzēja izliet. Kā redzams, Golkondas piķa rūdas putekļu sastāvā bija kaut kādi radioaktīvi koloīdi, kas nepakļāvās pazīstamajiem jonu apmaiņas procesiem. Tvertne ar dezaktivācijas ūdeni, kas bija aprēķināta četrdesmit darba dienām, ātri tukšojās. Kārta nāca dzeramajam ūdenim no neilona maisiem. .

«Mazulītis» joprojām virzījās uz rietumiem, pa labi atstādams mutuļojošos Dūmu jūras viļņus. Tāli, smagi grūdieni bieži lika zemei trīsēt un šūpoties. Vēja brāzieni atnesa pelēkas miglas mākoņus — radioaktīvus putekļus un tvaikus. Aiz apvāršņa, ugunīgajās debesīs iegrimis, draudīgi rēca baismīgais dūmu stabs, kas pletās virs trakojošā urāna katla krātera. Tur nepārtraukti veidojās transuranīdi: tie radās sīciņām ligzdām, kurās sākās strauja ķēdes reakcija, — eksplodēja maza atombumba ar vairākus desmitus tonnu lielu trotila ekvivalentu. Raugoties ar tālskati, šķita, ka milzīgajā mākonī plaiksnās simtiem uzliesmojumu. Dabiskais urāna katls simtiem kilometru diametrā vārījās un mutuļoja tūkstoš eksplozijās.

— Interesanta vieta, — sacīja Dauge. — Grūti iedomāties, kas notiktu, ja tur nebūtu milzum daudz dažādu piemaisījumu, kas absorbē neitronus. Simt miljonu tonnu smaga atombumba un darbojas nepārtraukti!

Tā patiesi bija baismīga vieta. Dūmu sienā reizēm uzliesmoja mīklainas, violetas svītras — apžilbinoša, pulsējoša gaisma, uzburba un pacēlās pret zemajām debesīm mirdzošu putekļu strūklas. No drausmīgās dārdoņas neglāba pat speciālo tērpu akustiskā aizsardzības iekārta.

Reiz no dūmu sienas izlīda smags, zilgani melns mākonis un pāri līdzenumam vēlās tieši uz transportieri. Lēkdams lūkā, Bikovs paguva ievērot, ka virs Golkondas uzliesmo apžilbinoši zila blāzma. Jermakovs vadīja transportieri prom, bet mākonis to panāca un uzvēlās virsū. Pa bruņām nodārdēja smagi sitieni — mākonis nesa sev līdzi akmens šķembas un smilšu masas. Bultiņa termometrā pacēlās līdz četrsimt. Uz ekrāna, tāpat kā toreiz tuksnesī, sāka lēkāt pinkaini lodveida zibeņu kamoli, attēli bija izkropļoti. Tad ekrāns kļuva akls. Jermakovs apturēja mašīnu, un visi ilgi sēdēja klusēdami, ieklausoties čaboņā, radiācijas skaitītāju tikšķēšanā, savas sirds pukstos. Mākonis aizgāja. Izrāpušies no «Mazulīša», viņi redzēja to aizveļamies aiz apvāršņa uz kalnu grēdas pusi.

— Tā, redz, dzimst Melnā vētra, — Jurkovskis sacīja, pavadot mākoni acīm.

Golkonda elpoja. Dažreiz «Mazulītim» pēkšņi uzlidoja neredzami radiostarojuma virpuļi. Tādās reizēs indikatoru spuldzītes iekvēlojās neredzētā spožumā, skaitītāju tikšķi, kas šeit neapklusa ne uz mirkli, saplūda nepārtrauktā tarkšķi. Par laimi, šādas vētras pārgāja ātri un radās ne visai bieži. Tika lietoti visi drošības līdzekļi. Tika pastiprināta speciālo tērpu aizsardzība. Jermakovs katru dienu visai komandai injicēja aradiatīnu — preparātu, kas aptur staru slimības attīstību. Ģeologi strādāja, paslēpušies aiz smagiem vairogiem, kas nelaida cauri radiāciju. Un tomēr «Mazulīša» komandai draudēja staru slimība. Parādījās mazasinlba, pazuda ēstgriba. Cilvēki kļuva gurdi, ātri uzbudināmi. Jermakovs klusēja un turpināja vadīt «Mazulīti» gar Dūmu jūras krastu.

Ļoti drīz pēc iziešanas Dūmu jūras rajonā Bikovs ievēroja kaut ko, kas viņam šķita visai dīvains. Pēc katrām divdesmit četrām stundām, tieši divdesmitos nulle nulle pēc kuģa laika (Venēras mūžīgajā, ugunīgajā krēslā kosmonauti lietoja Zemes laika skaitīšanas sistēmu), Jermakovs, pievilkdams savainoto kāju, uzrausās komandiera tornīša sēdeklī un, pavērsis platleņķa tālmēru pret dienvidiem, neatraudamies ilgi skatījās tuksneša virzienā, it kā gaidot kaut kādu signālu. Bikovs nevarēja saprast, ko īsti Jermakovs gaida, taču jautāt neuzdrošinājās.

Tikām ģeoloģiskā izlūkošana deva lieliskus rezultātus. Golkonda patiešām bija Golkonda — neskaitāmu, neizsmeļamu bagātību zeme. Urāns, torijs, rādijs.. Transurāna elementi — plutonijs, kalifornijs, americijs, kirijs: vielas, kuru ražošanai uz Zemes izlietoja milzu enerģiju un līdzekļus, vielas, ko ieguva ar ļoti sarežģītām iekārtām un niecīgos daudzumos,* te mētājās tieši zem kājām. Bez īpašiem izdevumiem tās varēja iegūt rūpnieciskos mērogos, tonnām. Dauge kliedza aiz sajūsmas, un pat Jurkovskis, kurš pēdējā laikā bija pavisam drūms, sāka dziedāt pie darba, kas deva atklājumu pēc atklājuma. Tos nebija iespējams pārvērtēt. Tie nozīmēja neredzētu progresu enerģētikā, tehnikā, rūpniecībā un medicīnā. Zeme, ko no pola līdz polam klāj mūžam zaļi meži, zaigojoša miriādēs uguņu, ko apdzīvoja veselīgi, stipri cilvēki, kas nepazina slimības, pārpilnība, lieliskas pilsētas, varenas elektrostacijas, gaiša, laimīga dzīve — par visu to domāja «Hiusa» komandas locekļi. Un šai dzīvei bija jāsaņem varens papildinājums no šejienes, no Golkondas melnajām piķa rūdas smiltīm. Zem ļaunajām, ugunīgajām Venēras debesīm, bezgalīgu, drūmu tuksnešu vidū maza cilvēku saujiņa gāja, nevērojot mokas, meklējumu sāpes, biedru bojā eju, — gāja pretim lielai uzvarai. Lai daudz gūtu, vajadzēja arī daudz riskēt.

Daugem sāka izkrist mati. Pēc gulēšanas viņš atstāja sukā melnas šķipsnas. Ģeologs izdēdēja un kļuva bezspēcīgs, tikai acīs viņam pastāvīgi gailēja spītīga uguntiņa. Temperatūra sakāpa līdz trīsdesmit deviņiem grādiem.

— Gripa? Tā ir māksla — nokļūt caurvējā, neizlienot no speciālā tērpa! — Dauge brīnījās, raudzīdamies termometrā. — Tā taču ir tipiska gripas temperatūra! Vai nav tiesa, Anatolij Borisovič?

Jermakovs tikai šūpoja gavu. Viņš pats arī nejutās visai labi — sāpēja izmežģītā kāja. Tas bija mokoši neērti. Jurkovskim uzmetās augoņi, viņš kļuva aizvien mazrunīgāks.

Bikovs jutās labāk par citiem, taču ievēroja, ka kaut kas nav kārtībā ar acīm. Redzes spēja pasliktinājās, ātri progresēja tuvredzība. Jermakovs viņu rūpīgi apskatīja, iepilināja katrā acī pa pilienam eļļaina šķidruma un noteica īpašu diētu. Bikovs ievēroja, ka no šīs dienas komandieris sāk injicēt viņam divkāršu aradiatīna devu.

Par spīti spēcīgai iežu radioaktivitātei un temperatūrai, kas sakāpa līdz simt grādiem, apvidus, acīm redzot, bija apdzīvots. Kādā izlūkošanas gājienā Bikovs nedaudz atpalika no ģeologiem, aplūkodams skaista, sudrabaina metāla ieslēgumus saplaisājušu akmens bluķu krokainajās šķautnēs, kad pēkšņi sadzirdēja tālus kliedzienus.

Noknikšķinājis automāta drošinātāju, viņš metās uz trokšņa pusi, skrējienā aptaustīdams granātu aiz jostas. Viņam pretim no klintīm izlēca ģeologi. Jurkovskis visu laiku skatījās atpakaļ, vicinot automātu. Dauge vilka viņu aiz jostas. Pēc dažiem mirkļiem viņi visi stāvēja jau blakus, un Dauge juceklīgi stāstīja, ik mirkli lūkodamies apkārt:

— īsts mošķis! Šausmīgs rāpulis! … Tu redzēji, Volodja?. . Vari iedomāties, Aleksej, tieši no klints izslējās piecus metrus garš kakls ar knābi, lielu rīkli… Es paķēru automātu … Tu redzēji, Volodja?

— Ne velna es neredzēju, — Jurkovskis drūmi noteica, kārtodams mantu maisu plecā. — Tu nelabi iebļā- vies, palaidi staru kārtu un laidies mukt, un mani arī aizvilki sev līdz.. Nekā es neredzēju …

Kādu laiku viņi stāvēja un klusēdami raudzījās uz melnajām klintīm, pēc tam Dauge atkal sāka stāstīt, kā viņi gājuši, vākdami materiālus, kā viņš, Dauge, noliecies, lai paceltu «vienu interesantu akmentiņu», un pēkšņi uz smiltīm ieraudzījis garu, izlocītu ēnu. Viņš pacēlis acis un tikai paguvis saskatīt, ka virs Jurkovska, kurš stāvējis pret viņu sāniski, tieši no klintīm izslien garu, lokanu kaklu kāds dzīvnieks, līdzīgs čūskai, ar milzu rīkli, bez acīm. Viņš tīri mehāniski pacēlis automātu un atklājis uguni, un, kad nezvērs salēcies no apdegumiem gandrīz vai augstāk par klintīm, satvēris Jurkovski un sācis skriet, vilkdams to sev līdzi.

— Visvairāk mani pārsteidz tas, ka šis rāpulis izslējās tieši no akmens, — viņš piemetināja, nedaudz nomierinājies.

— Tev tikai tā rādījās! — Jurkovskis atmeta ar roku. — Gluži vienkārši šis radījums sēž apakšā pie klints, tad skatās un redz, ka Dauge dižciltīgā izklaidībā grib uzmīt šim uz galvas. Tad arī šis nolēma … tā sakot..

— Beidz muļķoties! — Georgs sadusmojās. — Iesim labāk paskatīsimies, kas tas bija.. Vai tev ir granāta, Aleksej?

— Granāta man ir, bet iet gan varbūt nav vērts..

— Kādēļ nav vērts? Trijatā — tiksim taču galā? Turklāt es, goda vārds, viņu sašāvu. Ko tu saki, Volodja?

Jurkovskis stāvēja šaubīdamies, knikšķinot automāta drošinātāju. Bikovs teica lūdzoši:

— Nav vērts, biedri! Man kaut kā nepatīk šīs klintis. Labāk atgriezīsimies šeit ar transportieri… ar «Mazulīti».

— Ejam, — Jurkovskis pēkšņi sacīja. — Ja tu esi viņu nošāvis, tas būs varen interesanti. Mūsu biologi gavilēs. Bet Bikovs galu galā var atgriezties pie sava transportiera.

Bikovs gribēja iebilst, ka šeit komandē viņš, bet tad nolēma nestrīdēties: varbūt tas patiešām ir vērtīgs atradums zinātnei.

Viņi gāja uzmanīgi, vērīgi lūkodamies visapkārt un turēdamies tuvāk cits pie cita. Bikovs turēja gatavībā granātu.

— Seit, — teica Dauge. >

Viņš piegāja pie klints pakājes, nezin kādēļ paplikšķināja pa tās akmens ķermeni, noliecās, pacēla no zemes akmentiņu un iebāza to somā.

— Spriežot pēc visa, tu, mīļais, esi aizšāvis garām! —

Jurkovskis dzēlīgi teica. — Iesim mājās, laiks pusdienot …

Bikovs aplūkoja apvidu: klintis, akmeņi, smiltis, šķembas. Uz klints trīs četru metru augstumā izdedzinātas līkloču svītras — šāvienu pēdas. Milzīgs, jādomā, bijis rāpulis — skaidrs, kāpēc Dauge tā laidās prom.

— Jā, es tiešām neesmu trāpījis! — Dauge sacīja nopūzdamies. — Žēl gan! Būtu brīnišķīgs eksponāts mūsu muzejam. .

Atceļā Jurkovskis zobojās par Daugi, dēvējot viņu par «pūķu pieveicēju», bet pie pusdienu galda visi neparasti daudz runāja, pirmo reizi kopš vairākām dienām. Klausoties, cik jautri smejas Georgs, Bikovs nevilšus nodomāja, ka nav ļauna bez laba: pēdējā laikā noskaņojums transportierī nebija nekāds labais. Notikums ar ģeologiem it kā izlādēja slimīgo saspīlējumu un atkal padarīja visus par draugiem. Tomēr, kaut arī Jurkovskis divas reizes īsti draudzīgi pajokoja par Bikova izskatu un pat lūdza viņu pasniegt konservu nazi (ar ko Bikovu neizsakāmi pārsteidza), Jermakovs pēc pusdienām neaizmirsa atzīmēt, ka mazā nodaļa pēdējo notikumu gaitā rīkojusies bez apdoma. Cieši raudzīdamies Jurkovski, komandieris uzsvēra (tiesa, draudzīgā tonī), ka par cilvēku drošību, kuri strādā ārpus «Mazulīša», pilnīgi atbild Bikovs. Dauge, plati smaidīdams, atteica: «Tieši tā,» — bet Jurkovskis sabozās.

Stundu vēlāk, kad Bikovs vadīja transportieri, uzmanīgi apbraukdams milzīgos akmens tēlus, bet Jermakovs sēdēja pie savām piezīmēm, Dauge pēkšņi ierunājās skaļā čukstā:

— Paskaties šurp, Volodja! Tas tik ir atradumiņš!

— J-jā, Georg! — brītiņu klusējis, Jurkovskis sajūsmināts pievienojās. — Tā ir sensācija! Kur tu to atradi?

— Pie tās pašas klints, kur mitinās pūķis. Skaties, pēc ārējā izskata ļoti vienkāršs akmentiņš, bet mani uzreiz pārsteidza tā forma.

— Trilobīts.. Izspļauts trilobīts! Mūsu zēni uz Zemes kļūs vai traki!

— Trilobīti uz Venēras? — atskanēja pārsteigtā Jermakova balss. — Vai jūs esat par to pārliecināts, Vladimir Sergejevič?

— Būsim precīzi: gluži trilobīts tas nav, — Dauge ņēmās skaidrot. — Jau raugoties ar neapbruņotu aci, redzama atšķirība, bet es taču neesmu nekāds speciālists. Taču līdzība apbrīnojama, un vispār pats fakts — pārakmeņojumi uz Venēras! Cik man ir zināms, vēl nekur un nekad uz citām planētām pārakmeņojumi nav atrasti. .

Dīvainais atradums gāja no rokas rokā. Iedeva pa- tīksmināties arī Bikovam. Tas bija neliels, pelēks akmentiņš ar skaidri saskatāmu zīmējumu — lielgalvains, iegarens dzīvnieks ar daudzām izlocītām kājiņām. Dauge paskaidroja, ka šis daudzkājis nogulējis daudzus miljonus gadu un pārakmeņojies un ka uz Zemes nereti atrod pārakmeņojušās būtnes, kas ļoti līdzīgas šai te. Tie ir trilobīti. Pirms simtiem miljonu gadu šie mazulīši dzīvojuši Zemes okeānos, bet pēc tam, nabadziņi, izmiruši nezināmu iemeslu dēļ.

— Mīklas, mīklas! — viņš turpināja, acīm spīdot. — Golkonda — liela mīkla; «Venēras zobi» — mīkla; ugunīgie mākoņi — noslēpums; purvs, kur sēž «Hiuss», Melnās vētras, blāzmas uzliesmojumi virs Golkondas. . Tagad vēl šis trilobīts.. Vai tiešām šeit kādreiz bijusi jūra?

— Un kur vel tavs pūķis, «Ofidijs Dauge», — Jurkovskis pievienojās.

— «Tahmasiba mīkla», — atgādināja Jermakovs.

— Mīklas, mīklas. .

Bikovs nekā neteica, bet atcerējās Bogdanu. Droši vien arī pārējie iedomājās par viņu, jo jautrais noskaņojums pēkšņi izgaisa un saruna pārtrūka kā nogriezta.

Aizritēja vēl viena diennakts. «Mazulītis» raiti virzījās uz rietumiem, meklējot vietu nosēšanās laukumam. Un atkal sevi lika manīt noslēpumainās būtnes, kuras šeit, acīm redzot, mita. Dauge, kurš kārtējā pieturas vietā bija pirmais izkāpis no lūkas, ar izbaiļu kliedzienu metās atpakaļ, ieraudzījis milzīgu čūsku izlienam no «Mazulīša» kāpurķēžu apakšas. Bikovs pagrieza transportieri un, pēc Jurkovska izteiciena, nodejoja trepaku, izrak- dams ar kāpurķēdēm smiltīs milzīgu bedri aizdomīgajā vietā, bet briesmonis, redzams, paguva noslēpties.

Jermakovs pavēlēja Bikovam būt divkārt modram, un

viņš tagad ne soli neatkāpās no ģeologiem, ņēma lidz četras granātas un turēja automātu padusē, gatavs to laist darbā kuru katru mirkli. Taču dienas gāja, «pūķis» nerādījās, un saspīlējums pamazām norima.

Bikovs ievēroja, ka ģeologi kļuvuši mierīgāki un jautrāki. Brīžiem pie darba viņi pat sāka draiskot kā zeņķi: cīkstēties, smieties pilnā kaklā, labsirdīgi ķircināt Bikovu, izlikdamies, ka slepeni, bez Jermakova ziņas, taisās kājām iet uz Dūmu jūru. Bikovs dusmojās uz viņiem un pat nikni kliedza, bet dvēseles dziļumos juta lielu, priecīgu atvieglojumu. Pirmo reizi pēc Bogdana bojā ejas viss atkal kļuva pa vecam.

«Vakaros», ēzdami vakariņas pēc desmit stundu garas darba dienas, Jurkovskis un Dauge, pārtraukdami viens otru, sajūsmā sapņoja par ekspedīcijām uz Golkondas rīkli, strīdējās par šī gigantiskā krātera izcelšanos, tad pilnīgi negaidot pārlēca uz jaunu starpplanētu pētījumu problēmām. Spiezdams dūres pie krūtīm, Jurkovskis zvērēja un dievojās, ka pēc tam, kad viss būšot pabeigts ar Golkondu, viņš panākšot, ka sarīkos ekspedīciju uz baismīgo Jupiteru, kur gājis bojā Pols Danžē. Dauge dusmīgi atbildēja, ka Jupiters ir tikai gigantisks ūdeņraža burbulis un ģeologam uz Jupitera nav nekā ko darīt, ka Jupiters vispār vēl nav pa zobam, pat izmantojot fotonu raķeti, un ka tieši par šādiem gadījumiem ķīnieši senatnē sacījuši: «Kad degunradzis raugās uz mēnesi, viņš veltīgi zaudē savas liesas ziedus.» Jurkovskis augstprātīgi sprauslāja un ņēmās pierādīt savu taisnību, locīdams pirkstus: «Pirmkārt. . Otrkārt..»

Bikovs klausījās viņos pussnaudā, baudīdams draudzības un labklājības silto atmosfēru. Visi atkal bija labi biedri, pilni enerģijas un sapņu, ekspedīcijas panākumi šķita tuvi un droši.

Negaidīts gadījums atkal visu pārvērta.

Reiz Bikovs ar Daugi devās izlūkgājienā. Jurkovskis palika kārtot materiālus un uzmest atskaiti par Golkondas ģeoloģisko bagātību pirmo pētījumu rezultātiem.

Bikovs nelabprāt piekrita gājienam divatā. Sastapšanās ar pūķiem viņam nebūt nelikās iepriecinoša.

Draugi bija klaiņājuši jau stundas divas, un ceļā nekas neparasts negadījās. Atceļā Bikovam, kurš bez kurnēšanas visu šo laiku bija pacietis gan Dauges priekš- niecisko toni, gan konteineru ellišķīgo smagumu, gan smago granātu diezgan jūtamo sišanos pret gurniem, kļuva slikti.

Viebdamies no galvas sāpēm, viņš vilkās aiz plati soļojošā Dauges, gurdi pūlēdamies ērtāk nolikt uz muguras smago nastu. («Cik ilgi viņi vēl domā stiept uz mašīnu savus bruģa akmeņus? Jau tā vairs nav vietas, kur gulēt. .») Acis sāpēja. Visapkārt šūpojās līdz kaklam apriebušās klintis, akmens bluķu ķaudzes, dūmu šķidrauts ziemeļos.. «Šķiet, es saslimšu,» viņš vienaldzīgi nodomāja. Gribējās nogulties un aizvērt acis. Bu- bu-bu, — ierasti, miegaini dunēja Golkonda.

— Rau, atkal! — Dauges balss lika Bikovam atjēgties. — Man it nemaz nepatīk šādi veidojumi!

Viņi stāvēja plašas piltuves malā. Tās dziļumā mel- noja bezdibenis, no kura tālu uz visām pusēm aizvijās plaisas.

— Skaties, kā apkusušas piltuves malas, — rādīja Dauge. — Drausmīga temperatūra, tūkstošiem grādu!

— Apakšzemes sprādziens? — Bikovs gurdi ievaicājās, juzdams, ka viņam sāk mežģīties mēle. («Slikti. . Pēc iespējas ātrāk mašīnā, gulēt. .»)

— Apakšzemes atomsprādziens … — Dauge vēl kaut ko piemetināja čukstus latviski. — Man absolūti nepatīk šādi veidojumi. Man nepatīk iežu krāsa.

Apkārt viss bija pārklāts it kā ar sarkanu kārtiņu.

— Šeit viss ir sarkans. Sarkans un melns … — Bikovs atcerējās Bogdanu. — Iesim, Dauge. Es emu ļoti noguris.

Viņi nogāja dažus soļus, un pēkšņi Dauge iekliedzās — mežonīgi un negaidīti. Bikovs atžilba un sāka griezties uz vietas, murminādams:

— Kas? Kur?..

— Granātu! Granātu, Aleksej! — Dauge kliedza, purinādams viņu aiz pleca. — Ātrāk, ātrāk!

Bikovs izvilka granātu, vēl aizvien nesajēgdams, kur lai sviež. Dauge, atbalstījis automātu pret vēderu, sāka svilināt savā priekšā.

Visapkārt bija tās pašas klintis, un Bikovs redzēja, ka šņācošais stars uz saplaisājušā akmens atstāj garas, melnas svītras.

— Pūķis! — Dauge kliedza. — Granātu!

Viņš joprojām spieda un spieda automāta mēlīti, pavērsis automāta stobry uz kaut kādu neredzamu mērķi metrus desmit atstatu no sevis.

Bikovs nekā neredzēja.

— Dauge, — viņš murmināja, — Georg mīļais.. Kas ar tevi notiek?

Beidzot Dauge nolaida automātu.

— Aizmuka, — viņš noteica savādā balsī. — Aizmuka. . Kāpēc tu netrieci viņam ar granātu?. .

Bikovs vēl pēdējo reizi palūkojās visapkārt. Viņam ļoti gribējās ieraudzīt kaut ko aizdomīgu, taču tuvumā nekā tāda nebija, un viņš aizbāza granātu aiz jostas.

— Georg, iesim. . Iesim, mīļais..

Viņi lēni devās tālāk. Dauge gāja, manāmi grīļodamies, un runāja, jaucot krievu un latviešu vārdus.

Pie «Mazulīša» viņus sagaidīja biedri.

— Kas noticis? — Jermakovs jautāja.

— Absolūti savādi dzīvnieki, — Dauge nesakarīgi iesāka. — Milzīgi zvēri. . melni, metrus desmit gari.. Ada spīd, it kā būtu valga. . Kāpēc tu nesviedi viņam ar granātu, Aleksej?. .

Daugem palīdzēja ierāpties mašīnā, palīdzēja noņemt ķiveri. Ģeologa seja bija nosvīdusi slapja, acis šaudījās.

— Bet kāpēc tie ir caurspīdīgi? — viņš sacīja bēdīgi un iekrita ar seju spilvenos.

1 Viņu noguldīja iespējami ērtāk, un viņš acumirkli aizmiga smagā, akmenscietā miegā. Jermakovs noklausījās Bikova ziņojumu un ilgi klusēja, pēc tam vienīgi

ievaicājās:

—; Bet vai jūs, Aleksej Petrovič, esat pilnīgi pārliecināts, ka nekāda pūķa tur nebija?

— Nekāda pūķa nebija, — pārliecināti atbildēja Bikovs.

— Bēdīgi… — kodīdams lūpas, nomurmināja Jurkovskis.

Jermakovs pārkliboja pāri kabīnei, paņēma kasti ar medicīniskajiem instrumentiem un nosēdās pie guļošā. Jurkovskis iekārtojās blakus. Kļuva dzirdamas kaut kādas savādas skaņas, līdzīgas klusai sprakstoņai, iesmaržojās ozons, tad Dauge stiepti un žēli ievaidējās.

— Viss, viss, — Jurkovskis maigi sacīja.

Jermakovs piecēlās.

— Ļoti slikti, — viņš noteica. — Dauge ir slims un…

Jurkovskis gaidoši pacēla galvu.

— … es atceros Tahmasibu, — Jermakovs sacīja dobji. — Simptomi tādi paši. Līdzīgi halucinācijām..

Kad «Mazulītis» atkal devās tālāk, Dauge pamodās, apsēdās, pieglauda matu cekulu un mierīgi sacīja:

— Šķiet, braucam?

Bikovs, kurš bija snaudis blakus, mazliet paslējās. Dauge atskatījās uz viņu smaidīdams:

— Bet tu, Ļoša, guli! Piedod, es tevi pamodināju..

Jurkovskis pie sava galdiņa sastinga, pagriezis pret

viņu priecīgi pārsteigto seju. Jermakovs apturēja transportieri, spēcīgi paberzēja rokām vaigus un atviegloti noteica:

— Šķiet, garām gan..

DZIMŠANAS DIENA

Bikovs gribēja noslaucīt sviedraino pieri un sirdīgi atrāva roku atpakaļ. Mūžīgi aizmirstas tā ķivere! Reizēm pirksti paši no sevis lien pie pakauša — pakasīt grūtā brīdī vai arī izklaidības mirklī iebāzt mutē šokolādes gabaliņu un atduras pret gludo, caurspīdīgo šķērsli. Agrāk pārdomu brīžos viņam bija paradums knibināt apakšlūpu — nācās atradināties. Dauge to ievēroja un nepalaida garām izdevību nolasīt īsu lekciju par tematu: «Astronautu speciālo tērpu loma cilvēces atbrīvošanā no sliktiem ieradumiem».

Jau otru diennakti zemā debess bārstīja melno putekļu pārslas. Melnais sniegs virpuļoja viegla vēja brāzienos, pārklādams plašo, pauguraino līdzenumu, kura vidū stāvēja «Mazulītis». Bikovs pavērās apkārt. Laimējies, patiešām laimējies! Priekšā pletās lielisks, dabas veidots kosmodroms — ap divtūkstoš kvadrātkilometru liels laukums, gluži līdzens, ja neskaita kādu desmitu klinšu, kas slējās no piķa rūdas smiltīm. No dienvidiem, no tuksneša puses, līdzenumu apjoza Venēras zobu pusaplis; tālumā, ziemeļos, aiz Dūmu jūras šķidrauta, dunēja Golkonda. No šejienes līdz tai bija kādi četrdesmit kilometri — ne pārāk daudz, ne pārāk maz. Iežu radioaktivitāte bija pietiekama, lai spētu barot se- lēna-cerija baterijas — radiobāku enerģijas avotus. Ra- diobākas vajadzēja uzstādīt milzīga, pēc iespējas vienādmalu trijstūra virsotnēs nosēšanās laukuma malās. Taču vispirms vajadzēja uzspridzināt klintis, kas traucēja. Iespēja, ka kuģis var nosēsties uz tām, bija diezgan liela: klintis slējās divās grupās gandrīz pašā kosmodroma centrā. Sis uzdevums bija pa spēkam. Bikovs ar ģeologu palīdzību ielika divas mīnas ziemeļu klinšu grupas centrā — sprādzienam vajadzēja izgāzt akmens stabus un sasmalcināt tos putekļos. Otru — dienvidu grupu, kas sastāvēja no sešām klintīm, nolēma spridzināt «no augšas». Mīnu uzstādīja viena bluķa virsotnē — sprādziens iznīcinās tās visas — iedzīs zemē, kā teica Dauge.

— Uz kādu vilni noskaņot? — sauca Jurkovskis. Viņš sēdēja iznīcībai nolemtās klints virsotnē, kur tikko ar grūtībām bija uznesta mīna.

— Indekss astoņi! — atsaucās Bikovs, paslējis galvu augšup.

— Tā … skaidrs … — Jurkovska siluets sakustējās uz sarkano mākoņu fona melno putekļu virpuļos. — Gatavs! Tā, viss, šķiet? …

— Kāpiet zemē! — Aleksejs Petrovičs sauca.

— Interesanti, kādu ģīmi tu rādīsi, ja klintis noturēsies, — piezīmēja Dauge, apsēdies blakus Bikovam uz transportiera tornīša.

— Nekas.. nenoturēsies, — Aleksejs izklaidīgi atbildēja, bažīgi vērodams Jurkovski, kurš veikli rāpās lejā pa stāvo, gludo sienu. — Kāda velna pēc viņš lien bez virves? … Ir taču trose … Bet kur nu! Bez trikiem nevar.. Ko viņš tur ķēpājas — ne uz priekšu, ne atpakaļ. .

Jurkovskis it kā pielipa pie melnā akmens metrus sešus septiņus virs zemes. Viņš šķita nekustīgs, un tikai nedabiskā poza un īsā, sēcošā elpa liecināja par viņa drausmīgo piepūli.

Dauge uztraucies pielēca kājās:

— Vladimir, kas tev ir?. .

Jurkovskis neatbildēja un pēkšņi, gluži kā atrāvies akmens, slīdēja lejup. Bikovs sarāvās, it kā pats kristu, un nevilšus aizmiedza acis, bet, atkal tās atdarījis, ieraudzīja, ka ģeologs karājas rokās metrus trīs zemāk, pieķēries kādam izcilnim, ko no apakšas nevarēja saredzēt.

— Volodja! … — Dauge nolēca zemē un pieskrēja pie klints.

— Mierīgi, Dauge! — Jurkovska balss tikai mazliet raustījās sasprindzinājumā. — Cik līdz zemei?

— Metri četri! … — novaidējās Dauge. — Sadauzīsies, draņķi tāds! …

— Paej nost! — sacīja Jurkovskis un laidās lejā.

Viņš nokrita klasiski, kā klājas pēc visiem priekšrakstiem, elastīgi palēcās un nogāzās uz sāniem. Bikovs nolēca no mašīnas, bet bezbailīgais ģeologs jau sēdēja uz zemes. Bikovs atguva balsi.

— Kas tas par huligānismu, biedri Jurkovski? — viņš ierēcās. — Kā jūs iedrošinājāties tā riskēt? Nekavējoties dodieties pie komandiera un ziņojiet. .

— Kāpēc uzreiz tā, Aleksej Petrovič! … — Jurkovskis veikli piecēlās, noskurinājās, pārbaudīdams, vai viss kārtībā; balss viņam bija padevīga. — Četri metri — tas taču nieks! Spriediet pats..

Bet Bikovs ārdījās:

— Jūs itin mierīgi varējāt nolaisties pa trosi! Jūs izturējāties kā puika! Atradis laiku sportam! … Velns zina kas! …

— Beidz taču, Aleksej! — Dauge mīlīgi apskāva Jurkovska plecus. — Skaidrs, ka puika! Bet ko tu ar viņu darīsi — drosminieks! …

— «Drosminieks»! … Bet, ja būtu lauzis sprandu, ņemies ar tādu …

— Esmu vainīgs, Aleksej Petrovič, — Jurkovskis pēkšņi sacīja, un Bikovs uzreiz aprima.

— Ziņojiet komandierim par savu rīcību, — viņš norūca un piegāja pie klints, lai saritinātu trosi.

Ģeologi ņēmās palīdzēt viņam.

— Zēl spridzināt, — Dauge sacīja, norādīdams uz klinti, kas tinās vējā virpuļojošu smilšu putenī, kad, pabeiguši darbu, viņi sapulcējās pie vaļējās lūkas. — Tas ir barbarisms — iznīcināt pieminekli par godu Vladimira Jurkovska lielajam varoņdarbam., s

Un viņš tā uzsita ar plaukstu pa drauga muguru, ka tas acumirkli nozuda kesona tumsā.

Jermakovs vadīja transportieri uz dienvidiem un apturēja tikai pie pašas Venēras zobu grēdas. Iznīcībai lemtās klintis nozuda, aizslēpušās aiz apvāršņa melnajā putenī.

— Vai sākt, Anatolij Borisovič? — Bikovs jautāja.

— Sāciet…

Bikovs uzlika roku uz radiotālspridzinātāja svirslēdža un nospieda. Ekrāns atspīdēja spožā, baltā gaismā, pēc tam tikpat pēkšņi satumsa, — vējā smagi šūpodamies, tālumā pacēlās trīs asinssarkani ugunīgu dūmu stabi un izplūda sēņveidīgos mākoņos. No apvāršņa, apslāpēdams tālās Golkondas dunoņu, atlidoja pērkona grāviens, pārvēlās pāri «Mazulītim» un dārdēdams aiz- trauca tālāk.

Tanī pašā dienā melnais sniegs pārstāja krist, un pēkšņi sabiezēja neizprotama tumsa. Negaidot apdzisa ugunīgie mākoņi. Pāri tuksnesim nolaidās dziļa nakts. Piķa rūdas smiltāji vāji fosforiscēja, no plaisām pacēlās un peldēja pa vējam zilgana, vizoša dūmaka.

Sākās radiobāku uzstādīšana. Strādāja tumsā, gaismojot ar lukturīšiem, kas bija nostiprināti pie ķiverēm, vai arī «Mazulīša» starmešu gaismā. Samontēt un uzstādīt bākas nebija grūti — palīdzēja rūpīgais treniņš Septītajā poligonā, toties milzīgo selēna-cerija elementu auduma gabalu izklāšana aizņēma daudz laika. Simtiem kvadrātmetru elastīgās, plānās plēves vajadzēja vispirms izsaiņot, tad izvilkt no transportiera, pēc tam izklāt un apbērt ar smiltīm. Darbs bija garlaicīgs un nogurdinošs. Darba dienas beigās cilvēki jutās galīgi nomocījušies un iekrita dziļā miegā, tikko piespiezdami sevi notiesāt tasi buljona ar maizi.

Strādāja tikai ģeologi un Bikovs. Jermakovs gandrīz nemaz nevarēja staigāt un ilgas stundas nosēdēja transportierī, uzturēdams sakarus ar «Hiusu» un mēģinādams sakārtot televīzijas iekārtu, rakstīja dienasgrāmatu, atzīmēja automātiskās laboratorijas datus, strādāja pie Golkondas apkārtnes kartes, rūpīgi uznesdams uz neilona ar melnu un krāsainu tušu svītras un apzīmējumus; sakniebis pelēkās lūpas, taustīja ļenganos ūdens maisus un kaut ko pie sevis rēķināja, pievēris sarkanīgos plakstiņus. Tāpat kā agrāk, pēc katrām divdesmit četrām stundām, piecas minūtes pirms divdesmitiem nulle nulle pēc «Hiusa» laika, viņš nodzēsa transportierī gaismu, uzrausās komandiera tornītī un, pieplacis tālmēra okulāriem, neatraudamies ilgi skatījās uz dienvidiem. Kad bākas apkaimē pabeidza «segas» izklāšanu, viņš, Bikovam piepalīdzot, izlīda ārā, pārbaudīja iekārtu un pats personīgi to iedarbināja.

Palaikam sakari ar «Hiusu» bija apbrīnojami labi — Venēras ētera kārtējais untums. Tādās reizēs Jermakovs sarunājās ar Mihailu Antonoviču ik pēc trim vai četrām stundām. Krutikovs iztaujāja, sūtīja sveicienus. Viņš teica, ka jūtoties lieliski, ka viss esot pilnīgā kārtībā, tomēr viņa balsī bieži vien atskanēja tādas ilgas pēc Zemes un biedriem, ka Bikovam kjuva smagi ap sirdi. Bet stūrmanis taču vēl nekā nezināja par Bogdanu …

Un tomēr tie bija lieliski, ļoti jauki mirkļi.. Atlaisties uz saiņiem, pilnīgi atbrīvot smeldzošo, izmocīto ķermeni un klausīties — gluži tāpat kā klausīties mūziku — tālo, mazliet aizsmakušo stūrmaņa balsi; domāt, ka palicis pavisam maz darba, ka labais Mihails Antonovičs ir dzīvs un vesels, ka «Hiuss» drīz būs šeit, jaunajā kosmodromā, lai viņus paņemtu un aiznestu no šejienes.

Komandas veselības stāvoklis atkal pasliktinājās. Visi rūpīgi centās noslēpt savārgumu, taču tas ne vienmēr izdevās. Pamostoties naktī no acu sāpēm, Bikovs bieži redzēja, ka Jermakovs, noāvis kājas, aplūko uztūkušo potīti un klusītēm vaid caur sakostiem zobiem. Jurkovskis slepus no citiem pārsēja augoņus uz rokām un kājām. Sevišķi slikti jutās Dauge. Viņš šķita gandrīz vesels, bet kaut kāda neizprotama, slēpta kaite viņu sūktin izsūca. Ģeologs novājēja, visu laiku viņam turējās augsta temperatūra. Jermakovs darīja, ko spēja: deva nomierinošus līdzekļus, lietoja elektroterapiju, bet tas viss maz līdzēja. Slimība nerimās, dažreiz radīja savādu murgu lēkmes, un tad ģeologs kliegdams bēga no iedomātām čūskām. Tas bija drausmīgi, un neviens nezināja, ko lai dara. Tādos brīžos Dauge neievēroja nevienu, bet atjēdzies neatcerējās, kas ar viņu noticis. .

Otrās radiobākas ierīkošana tuvojās beigām. Bija palikušas dažas stundas darba, kad, pārāk piepūlējis rokas, Bikovs ieskrēja transportierī noslaucīt sviedrus no pieres un mazliet atvilkt elpu. Ģeologi bija palikuši ārpusē izklāt selēna-cerija «segas» pēdējos simt kilogramus. Ai īdzīgu, neapmierinātu seju Jermakovs ņēmās pie rācijas. Brīdi nogaidījis, Bikovs klusi apjautājās:

— Nopietna kļūme?

Jermakovs sarāvās un apgriezās.

— A, tas esat jūs, Aleksej Petrovič … Jā, sakaru pārtraukums. Negaidīts un. . diezgan savāds. .

Viņš izslējās, slaucīdams notrieptās rokas ar sūkli. Bikovs nogaidīdams vērās viņā.

— Es runāju ar Mihailu … un.. — komandieris brīdi šaubījās, — un pēkšņi sakari pārtrūka.

— Kaut kas ar aparatūru?

— Nē, rācija ir kārtībā. Acīm redzot, vienkārši neveicas. Līdz šim sakari bija pavisam labi.

Kaut kas komandiera tonī Bikovam likās neparasts. Kādu laiku viņi klusēdami vērās viens otrā, tad Jermakovs jautāja:

— Vai vēl daudz palicis?

— Nē. Stundas divas darba. Ne vairāk..

— Labi, — komandieris paskatījās rokas pulkstenī, tad nevērīgi iejautājās: — Vai jūs, Aleksej Petrovič, neesat kādreiz ievērojis dienvidos uzliesmojumus?

— Dienvidos? «Hiusa» pusē? Nē, Anatolij Borisovič. Dienvidos, purva rajonā, nekad neredz rūsas zibšņus. Vismaz līdz šim nekad nav bijis.

— Jā, jā, jums taisnība … — tagad Jermakova balss skanēja pavisam mierīgi. — Pēc iespējas ātrāk pabeigsim — un atpūtā! Palicis maz ko darīt.

Bikovs atkal piesprādzēja ķiveri un piecēlās. Pēkšņi viņš jutās pilnīgi atpūties un spirgts. Pie durvīm viņš aizkavējās:

— Es drīz atgriezīšos, Anatolij Borisovič, un palīdzēšu jums izkļūt ārpusē.

Jermakovs pacēla galvu, atkal paskatījās pulkstenī un neizprotami sacīja:

— Vajag vērot apvārsni, Aleksej Petrovič.

— Apvārsni?

— Jā, dienvidos, purva pusē. .

— L-labi..

Pamodies naktī, Bikovs ieraudzīja, ka Jermakovs sēž pie uztvērēja. Sakaru nebija. «Hiuss» klusēja visu nakti. Visu nakti un visu nākamo dienu. .

Trešo, pēdējo, radiobāku uzstādīja ļoti ātri, nepilnās desmit stundās. Jermakovs izrāpās no «Mazulīša»; stipri klibodams, viņš pagājās pa elastīgo, ar smiltīm un granti apbērto selēna-cerija audumu, pārbaudīja slēguma shēmu un iedarbināja iekārtu.

Kosmonauti stāvēja ap blāvi spīguļojošo tornīti un klusēja. Nekas nebija pārvērties. Tur, kur, mutuļodams sprādzienos, verda Golkondas urāna katls, atkal cēlās, tāpat kā agrāk, ugunīgas gaismas siena. Zeme drebēja zem kājām. Dienvidos virs melnā tuksneša necaurredzamā tumsā drāzās virpuļviesuļi. Bāka svilpoja tikko dzirdami, un neredzams, smalks radiostars sāka trauksmaini riņķot pie debesīm — no apvāršņa līdz zenītam un no zenīta līdz apvārsnim, — it kā atritinādams bezgalīgu, milzīgu spirāli.

Darbs paveikts. «Mazulītis» aizies, «Hiuss» pacelsies no milzīgā purva un aizlidos uz Zemi. Daudz reižu melnās debesis uzliesmos ugunīgā gaismā, atlidos un aizlidos desmiti starpplanētu kuģu, bet trīs zemi, izturīgi tornīši neatlaidīgi raidīs ēterā savus signālus: «Šeit nosēšanās laukums, šeit Golkonda, šeit jūsu mērķis, Kosmosa okeānu uzvarētāji!»

— Tā … Kosmodroms «Urāna Golkonda viens» gatavs uzņemt pirmos kuģus, — sacīja Jermakovs augstā, skanīgā balsī. — 19. . gada sešpadsmitajā oktobrī, septiņpadsmitos četrdesmit piecās..

Visi klusēja. Jermakovs pacēla roku un svinīgi, skaļi un skaidri pasludināja:

— Mēs, padomju starpplanētu kuģa «Hiuss» komanda, Padomju Komunistisko Republiku Savienības vārdā pasludinām Urāna Golkondu un visas tās bagātības par cilvēces īpašumu!

Bikovs piegāja pie bākas un pie tās sešstūrainās kārts piestiprināja platu karogu. Vējš satvēra un atritināja sarkanu karogu (ugunīgajā krēslā tas šķita gandrīz melns) ar zelta zvaigzni un cildenu, senu emblēmu — sirpi un āmuru, — Dzimtenes karogu.

— Urā! — iesaucās Jurkovskis, bet Dauge sasita plaukstas.

Ar to svinīgā ceremonija beidzās.

Atgriezies transportierī, Jermakovs tūdaļ piesēdās pie uztvērēja, bet Jurkovskis noņēma ķiveri, izstaipījās un, vareni nožāvājies, atkrita savā guļvietā.

— Nu, Georg, ar ko tu uzcienāsi? — viņš apjautājās.

Šai brīdī Bikovs atcerējās: šodien taču Georga dzimšanas diena! Vēl tad, kad uzstādīja pirmo bāku, Dauge bija ieminējies par to un svarīgi ielūdzis «nosvinēt šo ievērojamo dienu ar iespējami lielāku dzeramā un ēdamā devu uzņemšanu un atbilstošu runu noturēšanu». Viņš bija uzaicinājis dzejā:

Uz svētkiem, kur par godu man Tiek lepni galdi klāti, Es lūdzu jūs, bet visupirms Der krietni nomazgāties.

Bikovs jautri pasmaidīja un jautāja:

— Bet kur solītais mielasts?

Dauge sarosījās, sāka rakņāties savā ceļasomā un izvilka no turienes rūpīgi papīrā ietītu pudeli, divas kārbas ar rolmopšiem un biezu gabalu žāvēta Latvijas speķa. Šo gardumu nebija kosmonautu ikdienas pārtikas devā. Dauge bija iemanījies iedabūt tos transportierī kontrabandas ceļā. Bikovs izklāja salveti, izņēma no bufetes glāzītes, dakšiņas un maizi polietilēna iesaiņojumā. Jurkovskis nokrekšķinājās, daudznozīmīgi pateica: «Tomēr!» — un piesēdās tuvāk pie improvizētā mielasta galda. Bruņu mašīnas iekšiene uzreiz ieguva svētku izskatu. Kļuva labi un neparasti. Dauge attina pudeli, nolika to salvetes vidū un kārīgi paberzēja rokas. Jurkovskis sasukāja matus. Bikovs brīdi padomāja un tad virs speciālā tērpa uzsēja kaklasaiti, ar to radīdams jubilārā priecīgu izbrīnu.

Kamēr turpinājās šī daudzsološā gatavošanās, Jermakovs, nenoņēmis ķiveri, sēdēja pie rācijas. Pabeidzis kaut kādus aprēķinus, viņš sāka izsaukt «Hiusu». Taču ēters klusēja. Reproduktors gaudoja, gārdza un ķērca. Mihails Antonovičs neatsaucās. Jermakovs izslēdza iekārtu, ar noguruma pilnu kustību novilka ķiveri un kārtīgi pakarināja pie sienas. Bikovs pārsteigts ievēroja, cik drūma un barga kļuvusi komandiera seja. Kaut kas Jermakovam darīja nopietnas rūpes. Tagad, kad smagais, grūtību pilnais ceļš jau aiz muguras, kad atliek vienīgi dot Krutikovam rīkojumu un gaidīt «Hiusa» ierašanos jaunajā kosmodromā? Dīvaini. . Aleksejs Petrovičs sāka knibināt apakšlūpu.

— Biedri, lieku priekšā visiem atpūsties un.. — Jermakovs apklusa, izbrīnā vērdamies jautrajos draugos; viņa uzacis pacēlās. — Ko jūs esat sadomājuši?

— Uz svētkiem, kur par godu man… — Dauge iesāka aizlauztā balsī. Komandiera sejas izteiksme viņu pārsteidza. — Anatolij Borisovič! Šodien taču ir svētku diena. . zināmā mērā — nobeigums …

— Viņš ir dzimšanas dienas bērns, Anatolij Borisovič! — Jurkovskis jautri sacīja, ņemdamies gar pudeli.

— Iedzersim pa lāsītei konjaka, papļāpāsim.

Jermakovs paskatījās uz viņu, uz apmulsušo Daugi,

uz brašo Bikovu (Aleksejs steigšus aizsedza ar delnu muļķīgo kaklasaiti). Komandiera acis atmaiga.

— Lai notiek, — viņš teica un salocīja karti, kas bija izklāta uz galdiņa blakus rācijai.

Visi svinīgi sasēdās apkārt salvetei.

— Tosts būs? — Jermakovs jautāja, paņemdams no Jurkovska rokām dzeltenu glāzīti.

— Noteikti, — tas atbildēja un svinīgi noskandināja:

— Šodien mēs svinam divkāršus svētkus! Šodien ir dzimis lielais Georgs Dauge un mazais kosmodroms «Urāna Golkonda». Abiem priekšā liela nākotne, abi mums mīļi. Dzīvojiet, audziet un vairojieties! Urā-urā-urā!

Aiz sienas svilpoja svelmains vējš, sadzīdams ap «Mazulīti» tumšu smilšu vālus. Sveša, melna nakts apskāva no visām pusēm šo mazo, omulīgo dzīvības un gaismas stūrīti.

— Labs rolmopsis, — sacīja Jurkovskis, uzmanīgi uz dakšiņas tīdams garšīgo zivs pusīti. - Es dievinu rol- mopšus …

Dauge pašūpoja galvu un, griezdamies pie Jermakova, sacīja:

— Starp citu, reiz man ar rolmopšiem atgadījās interesants piedzīvojums. Īstenībā ne ar rolmopšiem, bet.. Iedomājieties — Gobi tuksnesis, teltis — ģeologu ekspedīcija. Trīssimt kilometru apkaimē — nevienas cilvēku mītnes, medījumi, es jums saku — pasaka. Mums, jaunajiem praktikantiem, līdzi bija arī pudelīte konjaka un trauciņš ar rolmopšiem, pēc kuriem visi kāroja. Mēs gaidījām kaut kādu sevišķi svinīgu gadījumu, lai, tā sakot… — Dauge nozīmīgi papliukšķināja pirkstus. — Beidzot arī sagaidījām. Tāpat kā tagad, dzimšanas dienu kādai… kādam biedram. Visi mēs, seši cilvēki, sapulcējāmies pie mūsu telts. Attaisījām konjaku, sagriezām maizi, nomazgājām rokas. Visu salikām uz teo- dolīta futrāļa, un, kā šodien atceros, puišiem kārīgi vērojot, es sāku taisīt vaļā rolmopšu trauciņu. Saprotiet — visu laiku jēra gaļa, šķiņķis.. Gribējās kaut ko asāku — varen gribējās! Un tikko es biju atvēris …

Dauge apklusa. Bikovs nepacietīgi ieklepojās un sacīja:

— Atvēri — un tālāk?

— Saprotiet, es pat neatceros, kā tas īsti notika. Es nevilšus paraudzījos pāri biedru galvām — viņi visi, protams, bija noliekušies pie trauciņa — un redzu: pa kaimiņu barhana nogāzi locīdamies lien milzīgs, zilgans tārps. . īsta žņaudzējčūska. . Visa pārklāta tādiem gredzeniem. .

— Melo! — Jurkovskis pārliecināti sacīja.

— Pagaidiet, Vladimir Sergejevič! — Bikovs dusmīgi viņu pārtrauca. — Ļaujiet izstāstīt.

— Nemeloju, Volodja. Tas bija olgojs-gorgojs.

— Olgojs.. kas? — brīnījās Bikovs.

— Olgojs-gorgojs, — Dauge atkārtoja. — Šķiet, vienīgais sauszemes dzīvnieks uz Zemes, kas apbruņots ar elektrību.

Jurkovskis sarauca uzacis, rakņādamies atmiņā.

— Olgojs-gorgojs … Ja nemaldos, pirmo reizi aprakstīts kādā no Ivana Jelremova Gobi tuksneša stāstiem pirms pusgadsmita. Tiesa?

— Tā ir, — Dauge piekrita. — Pēc tam tika noskaidrots, ka šajā pusgadsimtā mēs bijām it kā trešā, it kā ceturtā ekspedīcija, kas to redzējusi.

— Un kas notika tālāk? — Bikovs nenocietās.

Dauge nopūtās:

— Nekas sevišķs, protams. Es iekliedzos un pielēcu kājās. Rolmopši izgāzās smiltīs. Mēs aizskrējām uz telti pēc ieročiem, bet kad atgriezāmies… — Viņš noplātīja rokas. — Viss vējā. Elektriskais tārps bija nozudis.

— Tad tu laikam gan dabūji no puišiem, — noteica Jurkovskis un atkal pasniedzās pēc rolmopša.

— Nepavisam ne! Līdz pašām ekspedīcijas beigām tikai par olgoju-gorgoju vien runājām.

— Es gan nekā tamlīdzīga tuksnesī neesmu redzējis, — Bikovs piezīmēja.

Dauge paskaidroja, ka olgojs-gorgojs droši vien sastopams tikai pašos karstākajos un tuksnešainākajos Mongolijas Gobi novados.

— Man ir priekšlikums … — ieminējās Jurkovskis.

— Atvainojiet mani, — Jermakovs viņu pārtrauca. Viņš piecēlās un ieslēdza uztvērēju.

Telpu uzreiz piepildīja svilpšana un čerkstoņa.

Ģeologi saskatījās.

— Sakari pārtrūkuši? — Dauge satraukti jautāja.

— Jau otro diennakti kā pārtrūkuši, — Bikovs klusi atbildēja, šķielēdams uz komandieri.

Jermakovs pagrieza uztvērēja rokturi — čerkstoņa uzreiz apklusa.

— Mēs dosimies uz «Hiusu» … — viņš paskatījās pulkstenī, — apmēram pēc stundas. Protams, ja līdz tam nebūs nekādu pārmaiņu..

Kosmonauti apjukuši saskatījās.

— Atļaujiet, — Jurkovskis samācās, — bet Dūmu jūra?

— Vai tad mēs nedosimies uz Dūmu jūru? — izbrīnījies jautāja Dauge.

Komandieris klusēja.

— Bez tam.. Mihails Antonovičs, kā mēs norunājām, atgādās «Hiusu» uz šejieni. Kosmodroms gatavs uzņemšanai. . Mihails gaida tikai jūsu pavēli. .

— Nav sakaru … — Jermakovs dobji noteica.

— Kas tur liels! — Jurkovskis paraustīja plecus. — Tas notika ari agrāk. Pagaidīsim.

— … un tikmēr izpētīsim Dūmu jūru, — Dauge turpināja. — Tā būs apvienots derīgais ar,,

Jermakovs papurināja galvu:

— Nē, mēs dosimies uz «Hiusu».

Viņš to pateica ļoti maigi, un balsī ieskanējās pavisam nepazīstami toņi: šķita, komandieris lūdz.

— Sakari var atjaunoties, bet var arī pilnīgi pārtrūkt. Mēs nedrīkstam gaidīt. Mums nekavējoties jāatgriežas pie «Hiusa». Ūdens atlicis nepilnām četrām dienām. Ar rītdienu es samazinu devu.

Jurkovskis pielēca kājās:

— Aiziet? Tagad, kad padarīta tikai puse darba? Aprobežoties ar nožēlojamām drupatām, kad divus soļus no mums atrodas noslēpumu un miklu bagātības? Mums uzticēts visatbildīgākais uzdevums..

Bikovs saprata, ka tā ir izšķiroša saruna. Tā sākās ne pirmo reizi — ģeologi jau sen un izmisīgi pastāvēja, ka nepieciešams pamatīgi izlūkot Dūmu jūru. Tomēr Jermakovs tādās reizēs cieta klusu vai arī viņa atbildes bija tik nenoteiktas, ka ģeologi, nedrīkstēdami pārkāpt disciplīnu, slāpa gandrīz nost aiz niknuma un tikko valdīja smagus vārdus.

Tiesa gan, Bikovs nebija gaidījis, ka izšķirošā saruna notiks tagad, kad viņi nolēmuši pavadīt pāris omulīgu stundu. Vakars galīgi sabojāts.. Atliek tikai viens — samierināties un klausīties. . Un runāt, ja būs vajadzīgs. Bet par to, ka vajadzība būs, viņš bija pārliecināts: atliķa tikai paraudzīties uz šīm bālajām, novājējušām sejām. Abas puses bija pilnas apņēmības un pārliecības par savu taisnību.

Jermakovs pārtrauca Jurkovski:

— Vai savāktās ziņas par Golkondas apkaimes ģeoloģiju jūs uzskatāt par pietiekami pilnīgām?

— Par tālāko apkaimi? — Jurkovskis piemiedza acis.

— Jā, par tālāko.

— Ziņas ir relatīvi pilnīgas, — Dauge. piesardzīgi ieminējās, — bet…

— Jūs esat pabeiguši Urāna Golkondas apkaimes derīgo izrakteņu kvalitatīvā un kvantitatīvā sastāva aptuvenus pētījumus. — Tagad Jermakovs runāja skaļi un asi. — Jūs esat pierādījuši, ka Golkondas apkaimē var izmantot atradnes. Esat savākuši materiālus par rajona dabas apstākļiem. Noteikuši radioaktivitātes režīmu. Sastādījuši ģeoloģisku un topogrāfisku karti. Izdarījuši Venēras dzīļu ģeofizikālu izlūkošanu šinī rajonā …

— Bet ziņas ir neprecīzas un nepietiekami pilnīgas, — Jurkovskis iejaucās. — Var iegūt daudz pilnīgākus datus. .

— Mums nav tādas iespējas! — Jermakovs noskaldīja.

— Kā tā — nav?

— Es jau teicu. Esmu ar mieru vēlreiz atkārtot. Ūdens atlicis tikai četrām diennaktīm. Sakaru nav. «Hiusa» stāvoklis purvā nedrošs. Doties Dūmu jūrā mūsu apstākļos būtu avantūra! Kura katra nopietnāka kļūme transportierī var iznīcināt visu pasākumu. Bez tam. .

— Kas tā par avantūru, ja runa ir par valdības uzdevumu? — Jurkovskis pielēca kājās. — Mums uzticēja visatbildīgāko uzdevumu, bet mēs to izpildām tikai daļēji. Tas ir kauns! Kas zina, kad nākošreiz te ieradīsies cilvēki!. .

— Ja mēs atgriezīsimies atpakaļ uz Zemes, cilvēki būs klāt ļoti drīz, bet, ja paliksim šeit, — nekad. . Vai arī pēc divdesmit gadiem! Riskēt ar ekspedīcijas rezultātiem es neesmu ar mieru.

— Risks! Atkal risks! — Jurkovskis ārdījās. — Es nebaidos riska! Sakiet, ko gribat, Anatolij Borisovič, bet par gļēvuļiem jūs nespēsiet mūs padarīt! (Jermakovs nevilšus sarāvās: tie bija viņa paša vārdi.) Ekspedīcijas galvenais uzdevums nebūs izpildīts!

— Tā nav, — Bikovs iejaucās strīdā.

Viņš piepeši atcerējās savu sarunu ar Jermakovu pašā lidojuma sākumā un uzreiz saprata iemeslus, kas lika komandierim rīkoties piesardzīgi. Ģeologi, pieraduši pie tā, ka Bikovs parasti nejaucas šādās sarunās, pārsteigti blenza uz viņu. Vienīgi Jermakovs pat nepakustējās.

Bikovs turpināja:

— Tas nav ekspedīcijas galvenais uzdevums. Jūs

slikti atceraties komitejas pavēli. «Hiusa» pārbaude — tas ir galvenais uzdevums.

— Aleksejam Petrovičam taisnība. Mūsu galvenais uzdevums ir pierādīt, ka tikai «Hiusa» tipa raķetes var atrisināt Venēras iekarošanas problēmu. Tas mums jāpierāda! Bez tam — jānogādā uz Zemi izlūkošanas rezultāti. Mēs tos ieguvām. Kosmodroms ierīkots. Tagad atliek pats galvenais — atgriezties.

Neveiksmīgais jubilārs negribot sāka košļāt rol- mopsi — varēja redzēt, ka viņš padodas.

Jurkovskis sarūgtināts iesaucās:

— Pamest pusceļā tādu darbu!

— Labāks ir laba ienaidnieks, Vladimir Sergejevič. Turklāt mēs savu darbu esam padarījuši..

— Jūs neesat speciālists, — Jurkovskis teica izaicinoši.

— Es esmu komandieris! — Jermakova sejā sakustējās.muskuļu kamoli, tomēr viņš savaldījies sacīja: — Es atbildu par visa pasākuma gaitu. Es varēju vienkārši pavēlēt, tomēr noklausījos jūsu iebildumus un.. uzskatu tos par nepārliecinošiem. Izbeigsim šo sarunu … Bez tam, ja Mihails stundas laikā nodibinās ar mums sakarus un nogādās «Hiusu» šurp, es došu jums vēl divas trīs dienas. .

Vakars neapšaubāmi bija sabojāts. Ģeologi, nodūruši galvas, apsēdās blakus. Jermakovs atkal sāka nodarboties ar uztvērēju. Reproduktors gaudoja un aizgūtnēm ķērca. Minūtes skrēja. Sakarus nodibināt neizdevās. Aizmirstā pudele vientuļi stāvēja uz baltās salvetes.

«Kr-ra, kr-ra, ti-in-n, fju-i. .» iesvilpās uztvērējs. Indikatori- pie sienas lēni kļuva sarkani. Radiācijas skaitītāji iečirkstējās.

— Tevi sveic Venēra, Georg, — Jurkovskis neskanīgā balsī paziņoja.

— Ak dievs, ak dievs! … — jubilārs noteica neizsakāmās skumjās un sāka klusiņām latviski lamāties.

«Fju-i-i-u-u,» skanēja no reproduktora.

Vai dzirdi, cik skumiga dziesma mostas?

Tu nedzirdi? Paraugies šurp!

Trauc projām Miglas Bērni no ostas.

Trauc projām. Vai tālu? Un kurp? —

piepeši Jurkovskis paklusām nodziedāja pazīstamas liriskas dziesmas melodijā.

— A, tas ir kaut kas jauns! — Dauge sarosījās. — Un tālāk?

— Dziedāsi līdzi? — mazliet apmulsis jautāja Jurkovskis.

— Noteikti! Turpini!

Jurkovskis atkārtoja, un Dauge briesmīgā balsī sāka vilkt līdzi:

Trauc projām Miglas Bērni no ostas. Trauc projām. Vai tālu? Un kurp?

Tu dzirdi, cik skumji skan kaiju balsis, Tās šķiršanās sāpes jūt, Aiz lietus un mākoņu aizkara palsā Kad draudīgie masti zūd.

Bet jūra kuļ vērpetes negantā spītā Un putu palagus auž, Kur mierīgi cilvēki miglainā rītā Ar kuģiem sev ceļu lauž.

Tie stingri tur stūri, kad negaisi plosās, Starp klintīm kad jāatrod ceļš, Kad devītais vilnis tos aprakt jau rosās Un vētra par nāvi jau elš.

Šalc bangas, ko maigākie vēji glāsta,

Māj galotnēm piekrastes mežs,

Un tvanīgās naktīs no zvaigznāju stāstiem

Dīvs burvīgums pretī dveš.

Bet kuģi auž ūdeņos mirdzošas jostas,

Un aizpeld aiz gada gads.

Trauc projām Miglas Bērni no ostas

Kad mājās tie pārbrauks? Kad?

— «Kad mājās tie pārbrauks? Kad?» — domīgi atkārtoja Dauge. — Ļoti labi, Volodja, labi…

Viņi ielēja un izdzēra pa glāzītei. Jurkovskis grūtsirdīgi atbalstīja rokās skaisto, jau mazliet sarmas skarto galvu. Jermakovs par kaut ko saspriegti domāja, ik pa brīdim mehāniski paraugoties pulkstenī. Bikovam kļuva pavisam skumji, viņš atlaidās sēdekļa atzveltnē un aizvēra acis. Atmiņā atausa sirdij dārgi, drausmīgi tāli tēli — augstas, zilas debesis, viegls, maigs, silts vējiņš,

balti mākoņu kamoliņi tumšā, ņirbuļojošā peļķē … Zeme …

Pēkšņi Jermakovs piecēlās. Pavisam mierīgi, neatraudams skatienu no pulksteņa ciparnīcas, viņš teica:

— Atvainojiet, es izslēgšu gaismu. Jāaplūko apkārtne. Palīdziet man, Aleksej Petrovič.

Viņi uzkāpa komandiera tornītī. Jermakovs nodzēsa gaismu, pagrieza tālmēru pret dienvidiem un pieplaka pie okulāriem. Bikovs pieliecās pie otra tālmēra. Viņa \ acu priekšā melnajā aplī, ko krustoja fosforizējošas svītras, piepeši viena pēc otras uzliesmoja divas spožas, asinssārtas zvaigznītes — ne visai augstu virs melnā, bezdibenīgā apvāršņa joslas.

— Nolasījumu, — Jermakovs negaidot aizsmakušā balsī ierunājās tieši pie auss. — Nolasījumu, Bikov! Netūļājieties, velns…

Nedomādams, mehāniski un steidzīgi, Bikovs noteica virzienu uz savādajiem uzliesmojumiem. Sarkanās zvaigznītes nobāla un izdzisa. Jermakovs izslēdza gaismu tornītī un drudžainā steigā sāka norakstīt skaitļus no sava tālmēra iedaļu ripas.

— Cik jums? — viņš ātri jautāja

— Augstums — desmit grādi nulle astoņas minūtes, azimuts — trīspadsmit grādi divdesmit sešas minūtes.. Bet kas…

— Klusējiet, Aleksej Petrovič … — Jermakovs pierakstīja skaitļus bloknotā. — Klusējiet. Par to vēlāk. .

Bikovs satvēra pirkstiem apakšlūpu.

— Gaismu! — Jurkovskis pēkšņi iekliedzās. — Iededziet gaismu! Daugem atkal slikti! …

GOLKONDAS PĒDĒJAIS VĀRDS

«Mazulītis» rāpoja gausi. Ekrānā nepārtraukti slīdēja klintis, akmeņu haoss. Golkondas tālās blāzmas atspī- dumi dejoja uz milzīgu akmeņu bluķu baltajiem, saplaisājušajiem stāviem.

Tomēr pat tādā ceļā «Mazulīša» vadītājs varētu attīstīt divtik lielu ātrumu, taču ik reizi, kad kārtējā bedrē transportieris salīgojās, Jurkovskis nepamodies skaļi

ievaidējās kabīnes tumsā, un vadītājs sakoda zobus, it kā viņam pašam mokoši degtu augoņiem pārklātais ķermenis.

Cauri vienmērīgai motora dūkoņai lauzās klusināta uztvērēja sēkšana; tagad komandieris to neizslēdza ne uz mirkli: pie nolaižamā galdiņa viņš čaukstināja kādus papīrus. Grūdieni, acīm redzot, Jermakovu stipri traucēja, bet viņš klusēja.

Cik tas viss ir savādi, cik atšķirīgi no tā, ko Bikovs tik bieži bija sev iztēlojies. Pabeigti pētījumi, uzbūvēts kosmodroms, attīrītajā līdzenumā svinīgi nolaižas «Hiuss», lieliska, brīnišķīga sastapšanās, omulīgas kabīnes, labais, mīļais Mihails Antonovičs un — beidzot! — mājup … Bet tā vietā: dīvaini uzliesmojumi dienvidos, ārprātīga traukšanās pa izvagoto apvidu un savādi auksta, sasprindzināta komandiera seja. Nekad vēl Bikovs nav redzējis viņu tādu.. Riskanti, protams, gaidīt, kamēr atjaunosies sakari ar «Hiusu», kad mašīnā smagi slims Dauge un ūdens krājumi tikai trim četrām diennaktīm. Skaidrs, kāpēc Jermakovs nolēma atgriezties pie «Hiusa». Bet kādēļ tāda steiga? Kāpēc tik lielu nozīmi komandieris piešķīra uzliesmojumiem dienvidos? Skaidrs kā diena — viņš tos ir gaidījis. Vai tiešām tas būtu Mihails? Vai tiešām. .

— Aleksej Petrovič, man ar jums jāaprunājas, — paklusi teica Jermakovs.

Nepagriezdamies atpakaļ — visu viņa uzmanību saistīja ceļš, — Bikovs atbildēja:

— Es klausos, Anatolij Borisovič.

Bedre. Grūdiens. Skaļi vaid guļošais Jurkovskis.

— Apturiet mašīnu.

— Klausos …

Jermakovs sēdēja bez ķiveres pie nolaižamā galdiņa. Zila, maiga gaisma krita uz kartes, uz slaidajiem, baltajiem komandiera pirkstiem, kas rotaļājās ar zīmuli.

— Uzklausiet mani uzmanīgi, Bikov. Tas ir ļoti svarīgi. Divi uzliesmojumi dienvidos — jūs atceraties?

— Jā.

— Es noteicu to koordinātes, pieņemot, ka tās ir signālraķetes. .

— «Hiuss»?!

— To es nezinu. Skatieties …

Tā bija izpētītā apgabala karte. Bikovs saskatīja gandrīz apaļo, milzīgo purvu, dubļu krāteri un krustiņu tā vidū — «Hiusa» nosēšanās vietu. «Mazulīša» ceļš pāri tuksnesim un klinšu grēdai uz kosmodromu «Gol- konda-1» bija rūpīgi iezīmēts ar punktētu līniju. Acīs dūrās melnais Golkondas plankums, ko apņēma bāli pelēkā Dūmu jūras josla.

Jermakovs ar zīmuļa galu norādīja uz mazu, sarkanu aplīti dienvidaustrumos no purva:

— Rau, šis punkts. Jūs redzat, tas ir iesāņus no purva … Tieši no šejienes tika palaistas raķetes, ja tās tiešām bija raķetes. Noteikšanas precizitāte — pieci līdz septiņi kilometri.

— Bet kā un kādēļ uz turieni varēja aizlidot «Hiuss»?

— Es neteicu, ka tas ir «Hiuss». Taču …

— Kas?

Jermakovs saguma un noglauda slimo kāju.

— Tā, Bikov. Pašlaik mēs dodamies uz «Hiusa» nolaišanās vietu. Uz purvu. Raķetes varēja palaist arī kāda cita ekspedīcija, kura zināja, ka mēs esam kaut kur šinī rajonā. Iespējams, ka tā bija vienkārši automātiski vadāmā kravas raķete ar pārtiku. Vai arī tur vispār nekā nav. Mēs varējām redzēt arī atmosfēras uzliesmojumus. Tomēr tie savādā kārtā sakrīt ar mūsu norunāto signālu.

— Tieši divdesmitos nulle nulle? — Bikovs jautāja.

— Divdesmitos divpadsmit, — Jermakovs vēsi precizēja.

— Bet Mihailam vajadzēja, ja. . vajadzēja signalizēt tieši divdesmitos?

— Jā.

Bikovs krūtīs sajuta ļauna paredzējuma auksto dvesmu.

— Sakari pārtrūka ļoti savādi, — Jermakovs turpināja, it kā skaļi domādams. — Reproduktorā sāka dunēt, un es gandrīz vairs nemaz nedzirdēju Krutikovu. Tomēr maij šķita, ka viņš sauc mani kaut kā.. satraukti. Pārāk satraukti.. Pēc tam iestājās klusums. Un tagad jau trešo diennakti klusums.

Viņš pieliecās Bikovam pie auss. Uz mirkli kabīnes pustumsā viņa acis iespīdējās kā kaķim.

— Lai nu kā, vienu karti es atdodu jums. Noslēpiet un turiet pie sevis. Visu laiku turiet pie sevis. Otra paliks pie manis, es ielieku to šeit, galdiņā. Lai kas arī notiktu, virzieties uz purvu. Jaunu ceļu nemeklējiet. Mēs nedrīkstam zaudēt laiku. Dodieties uz «Hiusu». Un tikai tad, ja «Hiusa» purvā nebūs …

Bikovs aizturēja elpu.

— Taču es ceru to labāko, — Jermakovs pabeidza tādā tonī, ka Bikovs saprata: komandieris ne uz ko labu necer.

Dažus mirkļus viņi klusēja.

— Tas arī viss, ko es gribēju jums teikt. Virzieties uz purvu! — Jermakovs klusi nokāsējās un pavērsās pret uztvērēju.

Šķiezdams akmens drumslas, «Mazulītis» atkal devās ceļā. Bikovs vairs nepiegrieza vērību Jurkovska vaidiem. Spidometra bulta pacēlās virs trīsdesmit. Transportieris uzņēma ātrumu.

««Hiuss»,» domāja Bikovs. «Mihails Antonovičs … Vai tiešām nelaime? Vai tiešām kuģis gājis bojā?»

Nelaimīgais Dauge krāc, atpakaļ atmetis novājējušo seju, ko klāj slimīga sārtuma plankumi. Drausmīga, neizprotama slimība. Kas tas ir? Nelīdz nekādi preparāti. «Drudzis, kas iedzina nāvē čehu kuģa komandu,» teica Jurkovskis. Tuksnešu drudzis. Bet kādēļ ar to saslima vienīgi Georgs? Šeit, «Mazulītī», viņi visi bija vienādos apstākļos. Tiesa gan, tur, klintīs, kad viņi meklēja pazudušo Bogdanu, Dauge vienreiz izlīda ārā bez skafandra un sarijās putekļus. . Bet… ja tas ir tas pats tuksneša drudzis, tad Georgam, labajam, godīgajam Daugem, klāsies ļoti slikti. Jermakovs teica: «Zilās debesis dziedina visas kaites labāk par kuru katru ārstu.» Bet ja viņi ne tik drīz, pat vēl ļoti ilgi neredzēs zilās debesis?… Nabaga Georgs!

Sāka sāpēt acis. Bikovs atrāva kreiso roku no taustiņiem un uzmanīgi paberza uztūkušos plakstus.

— Sāp? — Jermakovs negaidīti jautāja.

— Jā. Traucē…

Jermakovs uzmanīgi pārvietojās uz blakus sēdekļa un paraudzījās uz spidometru. Četrdesmit pieci kilometri stundā. Maz. Transportieris salēcās, drupinādams akmeņus un žvadzinādams kāpurķēdēm.

«Ak velns!» Jurkovskis ievaidējās aiz muguras. Spidometra bulta trīsēja jau pie septiņdesmit…

«Mazulītis» atradās netālu no klinšu grēdas, kad Bikovs priekšā kustības virzienā ievēroja sarkanus plankumus un svītras, virs kurām mirdzēja smagi, violeti tvaiki. «Mazulītim» ceļu šķērsoja neparasta uguns straume. Bikovs apturēja transportieri un klusām pasauca Jermakovu. Brīdi viņi abi, noliekušies pie skat- lūkas, nerunādami ne vārda, vēroja savādo parādību.

— Pamēģināsim tikt pāri? — Bikovs beidzot jautāja.

Jermakovs nenoteikti pakratīja galvu:

— Nē … Nav vērts. Labāk jāmēģina apkārt.

— Kas tas varētu būt?

— Es nezinu.. Piebrauciet tuvāk.

«Mazulītis» lēnītiņām norāpoja kādus divsimt metrus un apstājās. Uz melnajiem iežiem spožā, sarkanā gaismā mirgoja līkloču joslas. Tālumā, aiz violetās dūmakas šķidrauta, tās saplūda nepārtrauktā, ugunīgā plankumā. Šķita, no kaut kurienes izplūst, pārklādama tuksnesi, nokaitēta lava. Bikovs ievēroja, ka sarkanais lauks lēni, gandrīz nemanāmi tuvojas melnam klinšu bluķim. Bluķa pakājē lauks uzbrieda, pacēlās uz augšu un rāpās tam virsū …

— Tas pārvietojas, — Jermakovs nomurmināja.

Klints bluķis nozuda zem sarkanās, kustīgās mīklas.

— Kas par velnu!

— Izkāpsim ārā, paskatīsimies, — Jermakovs apņēmīgi lika priekšā. Viņš ātri piecēlās un, nevilšus ievaidējies, atkal sabruka krēslā. — Nē, es neesmu gājējs … Uzmodiniet ģeologus, Aleksej Petrovič.

Ne uzreiz viņi izgāja no transportiera. Kaut kas draudīgs dvesa no šīs aveņsarkanās, spīdošās masas. Pat Jurkovskis nekā nebilda, kad Bikovs piesardzīgi sacīja:

— Var piebraukt tuvāk un ar manipulatoriem izpētīt šo joku …

— Var, — Dauge ne visai pārliecināti apstiprināja. — Man šķiet, tā nav lava …

Jermakovs pieliecās un viebdamies pataustīja kāju.

— Esiet uzmanīgi! Tiklīdz draud mazākās briesmas, atgriezieties transportierī. Jūs katrā laikā pagūsiet aiziet. Tā kustas lēni.

Pie kesona durvīm Bikovs atskatījās. Jermakovs sa- kņupis sēdēja pie pults, nenovērsdams acu no ugunīgās joslas skatlūkas priekšā. Viņš nebija uzvilcis speciālo tērpu, un Bikovs ekrāna rožainajā gaismā redzēja viņa pirkstus, kas bija sažņaugti dūrēs..

Trīsošā masa virzījās no sāniem, ielenkdama transportieri milzīgā pusaplī. Garas, šauras plūsmas slīdēja uz priekšu, it kā aptaustīdamas iežus. Mirgujojošā, violetā migla pletās virs visa šī viļņojošā, kvēlojošā paklāja. Austiņās dunēja tālā Golkonda, bija dzirdams vienmērīgs, čerkstošs troksnis: sārtā straume vēla sev līdzi akmeņus, bluķu šķembas.

— Apbrīnojami līdzīga dzīvai būtnei, — Dauge nomurmināja.

— Nerunā blēņas, Georg, — sacīja Jurkovskis.

— Tā ir dzīva būtne — paskaties uz taustekļiem, tie meklē ceļu klinšu starpā …

— Nekā tie nemeklē..

Dauge pieliecās, pacēla akmeni un, pasacījis: «Lai iet, kas būs — būs!» — iemeta to sarkanajā masā. Bikovs, nepaguvis viņu apturēt, viss saspringa, sagatavojies jebkurai kļūmei. Tomēr nekas nenotika. Akmens nokrita uz kvēlojošās virsmas, palēcās, paripoja mazliet un apstājās. Visapkārt tam pacēlās rožainu dūmu strūkliņas. Tad akmens nozuda, it kā būtu izkusis, — sarkanā masa to bija iesūkusi.

— Temperatūra normāla, — Jurkovskis paziņoja, palūkodamies rokas termometrā, — piecdesmit četri un trīs. Sīm vietām pilnīgi normāla temperatūra. Tā nav lava.

Viņi piegāja pavisam tuvu. Violetās miglas siena cēlās augšā tieši viņu acu priekšā; vēl daži soļi — un viņi būtu uzkāpuši uz apbrīnojamā, aveņsārtā paklāja.

— Nav vērts iet tālāk, — teica Bikovs, — manā ķiverē radiācijas skaitītājs tikšķ kā ārprātīgs.

— Jā-ā-ā, — Dauge noteica apstājoties. — Radiācija pieaug. Šis joks izstaro, Volodja. .

— Redzu, — Jurkovskis atrūca, pieliekdamies un vērīgi aplūkodams ugunīgās plūsmas malu.

Iežus klāja bieza, spīdoša plēve — loti elastīga pēc izskata, poraina kā sūklis. Tā lēni plūda pa zemi, vietām uzbriezdama un no smiltīm izveldama akmeņus.

— Biezums — centimetri piecpadsmit, — Jurkovskis noteica, vērojot, kā plēve uzrāpjas uz asas akmens šķembas. — Tā nav dzīva būtne, Griša! Tā ir pilnīgi vienaldzīga pret ārējās vides kairinājumiem.

— Tāds kā joks! — Dauge paraustīja plecus. — Sūklis ari ir pilnīgi vienaldzīgs pret ārējiem kairinājumiem … Tā droši vien ir kaut kādu mikroorganismu kolonija.

— Mikroorganismu kolonija. . Pie tāda radiācijas līmeņa šinī rajonā? — Jurkovskis it kā domāja balsī. — Kaut gan, protams, dzīvais var piemēroties jebkuriem apstākļiem. Un jo vairāk tāpēc, ka tā pati izstaro … Tur tev taisnība, Georg. Bet kā tu pierādīsi… Paņemsim paraugu un mājās izpētīsim.

— Tātad jūs domājat, ka «Mazulītis» varētu šķērsot šo sarkano lauku? — Bikovs jautāja.

Ģeologi kādu brīdi klusēja, tad Dauge sacīja:

— Drīzāk jā nekā nē. Katrā ziņā lava tā nav.

— Tad ejam uz mašīnu. Jermakovs gaida.

— Tūlīt, Aleksej. Jāpaņem tikai paraugs.

Transportieris stāvēja kādus simt metrus atstatu no

viņiem, spīguļodams sarkanajā gaismā. Melnoja atvāztais lūkas caurums. Aveņsārtā plēve it kā tecēja ap mašīnu — tālumā tumsā jau varēja saskatīt violetos tvaikos tinušās svītras. Plēve bija ielenkusi «Mazulīti» no trim pusēm. Bikovam kļuva neomulīgi.

— Kustieties ātrāk, biedri, — viņš sacīja. — Man kaut kā ne visai patīk šīs interesantās dabas parādības izturēšanās.

— Es tūdaļ aizskriešu pēc konteinera, uzgaidiet mirkli … — Dauge nomurmināja un ļodzīgā riksītī devās uz «Mazulīti».

Bikovs pavadīja viņu acīm un, pagriezies pret Jurkovski, ieraudzīja, ka tas ar somu duncīti cenšas nogriezt gabalu plēves.

— Nevajag, Vladimir Sergejevič, kādēļ? Paņemsim to ar manipulatoru.

Jurkovskis dusmīgi šņāca, darbojoties ar asmeni. Nazis viegli grima elastīgajā masā, taču tā tūlīt pat atkal saplūda kopā. Ģeologs nikni plēsa un šķaidīja blīvo, trīcošo recekli. Beidzot viņam izdevās atdalīt biezu, sarkanu gabalu. No tā sāka kūpēt spīdoši tvaiki. Jurkovskis izslējās un ar kāju aizvēla nogriezto gabalu tālāk — melnajās smiltīs spoži iemirdzējās kvēlojošs plankums. Aiz muguras norībēja. Viņi atskatījās un ieraudzīja Daugi, kurš, nokritis no «Mazulīša», neveikli sēdēja uz zemes.

— Ir gan ar.. — Jurkovskis noteica ērcīgi.

Dauge steidzīgi piecēlās un noliecies sāka taustīt sev

pie kājām: kaut ko meklēja. Tai pašā mirklī Bikovs pamanīja, ka ugunīgie taustekļi jau ielenkuši transportieri, saplūduši kopā kādu trīssimt metru atstatumā no tā. Tie izveidoja gandrīz ģeometriski pareizu apli.

«Aplis. .» Bikovam pēkšņi ienāca prātā. «Ugunīgs aplis.. Kur es esmu dzirdējis par šādu apli?»

Dauge jau nāca, pa zemi aiz siksnas vilkdams metālisku tvertni — konteineru radioaktīviem paraugiem. Padusē viņš nesa smagu vairogu.

— Redz, kas par sātanu! — Jurkovskis sacīja pārsteigts.

Bikovs pavērās zem kājām un ieraudzīja, ka nogrieztais plēves gabals izplūdis zvaigznē un izlaidis garus, tievus izaugumus uz sarkanā paklāja pusi. Piepeši viņš atcerējās: «Sarkanais aplis! Sargies no sarkanā apļa! «Tahmasiba mīkla» …»

Šai mirklī zeme nodrebēja. Bikovs zaudēja līdzsvaru un bezmaz pakrita. Viņš ieraudzīja, kā, izlaidis no rokām visu, ko turēja, nogāžas Dauge, kā Jurkovskis, mēģinot piecelties, uzslienas četrrāpus.

Melnajās debesīs uzplaiksnīja apžilbinoša, balti zila rūsa. Otrais grūdiens nogāza Bikovu zemē. Zem kājām apdullinoši nobrakšķēja. Visapkārt sāka dārdēt.

— A-ā-ā! — drausmīgajā troksnī tikko dzirdami iekliedzās Jurkovskis.

Krampjaini pieķēries pie akmeņiem, Bikovs ieraudzīja, ka blakus «Mazulītim» paveras zeme un gaisā uzšaujas ugunsstabs. Liesmojošā dūmakā bija redzams, ar kādu traku ātrumu sāk griezties uz augšu saslietā transportiera kāpurķēdes, ka pieceļas un atkal nokrīt pie zemes Dauge. Bikovam uzdvesa neciešama svelme, spiezdamās cauri tērpa siliketa audumam. Gandrīz zaudēdams samaņu, Bikovs piecēlās kājās, ar grūtībām turoties līdzsvarā, paspēra dažus nedrošus soļus pretim sašķiebtajam transportierim un atkal nogāzās — zeme kaut kur aizslīdēja zem kājām. Dārdoņa vienā mirklī aprima. Cauri sviedriem, kas plūda acīs, Bikovs ieraudzīja, ka trīcošā, saplaisājusī zeme lēni pielīst ar blāvi sarkanu, pelnu sarkanu gaismu, ka kūstošajās smiltīs grimst līdz sarkankvēlei nokaitētais transportieris.

— A-ā-ā! — aiz muguras kliedza Jurkovskis.

Sakodis zobus un pārvarējis uznākūšo vājumu, Bikovs piespieda sevi rāpot žēlā kliedziena virzienā. Viņš ieraudzīja melnās, gluži kā pārogļotās Jurkovska rokas, kas sniedzās viņam pretim. Saņēmis pēdējos spēkus, Bikovs satvēra tās, atspērās pret zemi un pavilka ģeologu tālāk no aveņkrāsas muklāja.

Pēc tam viņš tomēr zaudēja samaņu, bet, šķiet, uz neilgu laiku, jo atguvies ieraudzīja, ka Jurkovskis guļ blakus, neveikli saliecis rokas zem sevis, ka nokaitētie ieži ap «Mazulīti» vēl nav satumsuši, ka transportieris stipri sašķiebies, dziļi iegrimis apkausētajā zemē un tā plastmasas bruņas kūp, kļūst pelēkas un ātri tumst.

Apžilbinošās, zili baltās svītras debesīs bija nodzisušās. Ausīs nemitīgi zvanīja, un Bikovs kādu brīdi neapjēdza, ka tas ir izstarojuma skaitītājs. «Desmitiem, simtiem rentgenu,» smadzenēs pazibēja un atkal izzuda ātra doma. Viņš uzslējās kājās, saķēra zem padusēm nekustīgo Jurkovski (tas bezspēcīgi noslīga viņa rokās) un sāka vilkt to tuvāk «Mazulītim», tālāk no burzguļojošās, sārtos tvaikos tītās, sarkanās plēves. Pēc kādiem četrdesmit soļiem viņš uzdūrās Daugem. Georgs gulēja uz muguras, sažņaugtiem pirkstiem krampjaini ieķēries tērpa audumā uz krūtīm. Noguldījis Jurkovski blakus, Bikovs noliecās pie drauga. Dauge bija bez samaņas un elpoja strauji, krācoši. Viņa speciālā tērpa apakšdaļa bija vienās driskās. Aleksejs steidzīgi, trīsošiem pirkstiem atgrieza skābekļa pievadu, noņēma no automāta siksnu un stingri savilka ap vidukli nekustīgajam ķermenim, lai pārtrauktu sakarsētā, ārējā gaisa piekļūšanu — tas bija piesātināts radioaktīviem putekļiem un skābekļa nabags. Dauge ievaidējās un ar šņukstu ievilka plaušās dzīvinošo gāzi. Jurkovskis atžilba pats. Viņš nodrebēja atjēdzoties, strauji pacēlās, apsēdās. Dauge aizvien vēl smagi krāca.

— «Mazulītis» … Anatolijs Borisovičs… — Jurkovskis nomurmināja. — Veicīgāk..

Bikovs palīdzēja Jurkovskim nostāties uz kājām, un viņi abi grīļodamies sāka soļot uz simt metru atstato, dziestošo transportieri. Tikuši pāri platai, melnējošai plaisai, viņi sāka skriet. Jurkovskis pirmais gribēja līst lūkā, bet atslīdēja atpakaļ.

Bikovs atstūma viņu un rāpās pats.

Lūka bija stipri apkususi, kļuvusi ovāla. Bruņas aizvien vēl bija nokaitētas, karstums spiedās cauri tērpam un neciešami svilināja. Tumšajā kesonā Bikovs veltīgi meklēja elektrisko slēdzi un neatradis iededzināja ķiveres lukturīti. Kesona durvis neizdevās atvērt.

— Anatolij Borisovič! Biedri Jermakov! — Bikovs izmisumā iesaucās un pēkšņi saprata: veltīgi. Komandieris gājis bojā!

Sprādziena temperatūra bijusi pārāk augsta, viss apkusis. Krietnu brīdi «Mazulītis» bija nokaitēts līdz baltkvēlei, bet Jermakovs, kad viņi gāja prom, bija bez ķiveres. Tur, transportiera iekšienē, viss bija sadedzis. Viss — un komandieris ari.. Beigas …

— Lūka, lūka, ātrāk, pie joda! — Jurkovskis ielīda kesonā, metās pie iekšējās lūkas, grūda to.

Viņš uzgūlās ar visu ķermeni lūkai, un Bikovs pievienojās. Veltīgi! Jurkovskis nikni sāka dauzīt dūrēm.

— Jāgriež … — Bikovs noķērca.

— Ar ko, Petrovič? Ātrāk uz rezerves lūku, ātrāk! …

Bikovs izlēca ārā. Otra, rezerves lūka, ko nekad nelietoja, atradās transportiera pakaļgalā. Taču apgājis apkārt, viņš saprata, ka visam beigas. «Mazulītis» bija dziļi iestidzis iežos, ko augstā temperatūra bija padarījusi mīkstus, un iekusis tajos. Lūka atradās zem cietās, saķepušās garozas, un piekļūt tai vairs nebija iespējams. «Mazulītis» bija pārvērties mirušā cietoksnī — dzīvajiem nepieejamā cietoksnī. Jermakovs ir atšķirts no pasaules un miris. Miris! Komandieris miris!

Bikovs gurdi noslīga uz svelmaini dvesmojošās, izkropļotās zemes un pacēla rokas pie sejas. Viņa pirksti atdūrās pret ķiveres gludo virsmu …

Viņi aizvilka Daugi pie «Mazulīša» un noguldīja pēc iespējas ērtāk. Pirms tam Bikovam nācās palīdzēt Jurkovskim atjēgties. Ģeologs staigāja ap mirušo transportieri, nekā nedzirdēdams, neatbildēdams un nekā neredzēdams. Bikovs satvēra viņu aiz pleciem, stingri sapurināja, tad Jurkovskis atjēdzās un paklausīgi sekoja.

Dauge joprojām atradās bezsamaņā. Nebija medikamentu, pārsēju. Nebija ar ko apsegt drauga apdedzinātās kājas. Nevarēja pat noņemt viņam ķiveri, lai padzirdinātu ar ūdeni: gaisa temperatūra pēc sprādziena bija vēl pārāk augsta, vairāk nekā 80 grādi. Jurkovskis ar Bikovu klusēdami pārvietoja Daugi, rakņājās kravas maisos, aptina ar skrandām viņa ievainotās kājas. Viņi centās Georgu mākslīgi elpināt, paši nezinādami, kādēļ, un ar tērpa driskām mēģināja aizsargāt kailo miesu no svelmainā vēja. Bikovs ik brīdi lūkojās rokas termometrā, bet temperatūra krita lēni.

— Nomirs, — ierunājās Jurkovskis. — Otrās pakāpes apdegums. Slikti. .

— Ciet klusu! — saniknots ieaurojās Bikovs.

— Aleksej! Viņa lien, — Jurkovskis nomurmināja it kā murgos. — Skaties, lien. .

— Kas? — Aleksejs atskatījās un uzreiz saprata.

Sarkanās plēves gredzens ap «Mazulīti» lēni, bet manāmi savilkās. Ugunīgā masa līda no visām pusēm uz centru, kur bija noticis drausmīgais pazemes sprādziens, kas sadedzināja «Mazulīti», un kur tagad rēgojās izgāzti, apkausēti akmens bluķi. Virs dziļās, melnās sprādziena piltuves cēlās dūmu mutuļi.

— Noslīcinās, — Jurkovskis turpināja. — Nospiedīs, sašķaidīs. . Jābēg..

— Kurp? — Bikova skatiens pārslīdēja apvārsnim: no visām pusēm līda virsū aveņsarkanā plēve.

Jurkovskis smagi piecēlās, noliecās pie Dauges un uzmanīgi saņēma viņu zem pleciem:

— Ķeries klāt, Aleksej … Ieslēgsimies «Mazulītī». Varbūt tur nogaidīsim …

Dauge žēli ievaidējās, kad viņi spraucās cauri šaurajai lūkai. Kesonā bija vēl ļoti karsts, daudz karstāks nekā ārpusē.

— Ak dievs! — izmisis noteica Aleksejs, paskatījies termometrā. — Deviņdesmit!

Viņš apgūlās uz nokaitētās grīdas un uzvilka sev virsū Daugi. Jurkovskis steigā pūlējās dabūt lūku ciet. Nekādi neizdevās: ir lūkas atvere, ir vāks bija zaudējuši savu pirmatnējo formu. Kaut kā nostiprinājis smago, karsto plastmasas bruņu gabalu, viņš palūkojās pa spraugu:

— Tūdaļ līdīs virsū tankam … Tā neiet apkārt šķēršļiem … Iet pāri. . Paskatīsimies.

Viņš atkāpās no spraugas un tumsā kaut kur nosēdās. Aleksejs klusēja, ieklausīdamies ārpasaules trokšņos, Dauges krākšanā, un juta, ka neciešama svelme grauž viņam muguru. Viņi nolemti iznīcībai. «Mazulītis» ir miris, nav ne pārtikas, ne skābekļa, ne ūdens.. Dauge jūtas slikti, ļoti slikti. Ko varētu darīt viņa labā? Kaut vai kādu nieku, kaut vai nelietderīgu, ja nekas cits neatliek. .

«Mazulītis» nodrebēja, sarkanā gaisma, kas spiedās iekšā pa lūkas spraugām, kļuva spožāka. Atskanēja čīksti un džerkstoņa — sarkanā plēve rāpās virsū sakropļotajam transportierim…

Pēc pusstundas temperatūra nokrita līdz sešdesmit grādiem, un Bikovs, uzmanīgi noņēmis Daugem ķiveri, ielēja pavērtajā mutē malku apelsīnu sulas. Dauge aizrijās un atdarīja acis, pilnas ciešanu. Bikovs noglāstīja viņa neskūto vaigu un atkal uzlika ķiveri.

— Kur mēs esam?

— «Mazulītī», Georg, draudziņ … Tu esi ievainots.

— Vai, kā sāp. . Kājas.. Kas noticis, kādēļ tumšs? Kāpēc nebraucam? …

— Bija sprādziens, Georg, — Jurkovskis atbildēja un apklusa: pietrūka spēka pateikt visu līdz galam.

— Jā. . sprādziens. . Atceros. Mani nogāza no kājām un apdedzināja.. Vladimir, vai tu saproti, kas tas

ir?.. Apakš zemes eksplodēja atomkatls.. Atceries, mēs … strīdējāmies … par to … Nelaimējās … Tieši zem mums …

Dauges elpa kļuva ātra, saraustīta. Bikovs līdz galam atgrieza vaļā skābekļa pievadu.

— Labi, labi … Vēl… — Dauge elpoja dziļi, kāri. — Kur Jermakovs? Ko jūs klusējat, Aleksej! Kas noticis? …

— «Mazulītis» pagalam, Griša … — Jurkovskis brīdi klusēja, tad lēni pateica visu: — Jermakovs pagalam..

Dauge iešņukstējās un atkal zaudēja samaņu. «Mazulītis» drebēja, uz bruņām kaut kas čerkstēja, vaļīgi aiztaisītās lūkas spraugas sarkani spīdēja. Pēkšņi Jurkovskis ne visai skaļi ierunājās:

— Griša, Griša, atjēdzies… Mēs iesim prom no šejienes. . Nesīsim tevi uz rokām. . Griša!

Brīžiem Dauge nodrebēja, karsonī sauca Mašu, raudāja.

Bikovs saņēma plaukstas viņa bezspecīgo galvu un piespieda sev klāt. Dauge apklusa.

— Miris? — Jurkovskis jautāja svešā balsī.

Bikovam nočirkstēja zobi:

— Nē, Dauge nav miris. Mēs viņu nesīsim, saprati? Kamēr vien būsim dzīvi..

— Nesīsim …

Jurkovskis piegāja pie lūkas, piespiedās pie tās un tikko dzirdami izdvesa:

— Seši gadi kopā. . Mēness, Marsa tuksneši.. Seši gadi…

Ar strauju, negaidīti spēcīgu kustību viņš atgrūda lūku vaļā. Apkārt bija nakts, tumsa. . Tālu tālu, drebēdama savā spēkā un varenībā, dārdēja Urāna Golkonda, paceļot virs apvāršņa dūmainu, uguns uzliesmojumu cauraustu atblāzmu …

SIMT PIECDESMIT TŪKSTOŠI SOĻU

Viņi palika trijatā.

Dauge neatguva samaņu. Bikovs un Jurkovskis ar grūtībām izvilka viņu ārā no «Mazulīša» un kādu laiku stāvēja kā sastinguši, nespēdami atstāt šo baismīgo vietu. Zeme drebēja, kā parasts. Sarkanā plēve bija nozudusi. Ugunīgā paklāja atliekas viņi pamanīja vēl vienīgi pie piltuves drausmīgā apakšzemes sprādziena vietā, metrus divdesmit no «Mazulīša»: plēve drudžaini, steidzīgi sūcās bezdibeņa plaisā, lēni dzisa violetais spožums. Satumsa. Bikovs jau pacēla automātu pēdējam sveicienam, bet pārdomājis nolaida. Bija palikusi tikai viena signālaptvere — sešdesmit lādiņi, bet priekšā — simt kilometru garš ceļš pa smilšu tuksnesi, pa aizu un purvu.. Simt kilometru, simt tūkstoši metru, simt piecdesmit tūkstoši soļu, un katrs no tiem draud ar nezināmām briesmām.

— Salūtu! — Jurkovskis aizsmacis pieprasīja, un Bikovs, pacēlis automātu, izšāva īsu, skopu kārtu..

No selēna-cerija auduma atliekām, ko bija atraduši kesonā, viņi pagatavoja kaut ko līdzīgu nestuvēm un noguldīja uz tām Daugi. Labs, izturīgs audums; tā vēl pietika, lai ietītu Georgu no galvas līdz kājām.

Tagad viņi^gāja, saliekušies smagā, blīvā vēja brāzienos, necaurredzamā tumsā, ko paretam apblāzmoja aukstas, zilas rūsas plaikšņi. Tādos mirkļos Bikovs savā priekšā redzēja Dauges ķiveri uz nestuvēm un melno Jurkovska muguru, nedzīvas smiltis un zemus, smagus mākoņus ar spožām gaismas dzīsliņām. Rūsa lēni apdzisa, un atkal tumsa, staignas smiltis zem kājām un vēja gaudi austiņās..

Viņi nesarunājās. Grūti bija elpot, jo, taupīdami sašķidrināto skābekli, viņi izmantoja tikai āra gaisu, kas pirms tam tika izlaists caur skābekļa filtru. Šis gaiss bija karsts un skābekļa nabags, smacēja, lika krampjaini žāvāties, alkatīgi ieplest sauso muti…

Slāpes! Šķiet, rīkle piebērta smiltīm un putekļiem, bet mēle — smags, sauss akmens. Un tepat pie pašas mutes — jāpastiepj tikai lūpas — vēsa citronsula. . skābena, aromātiska.. Jāpaliec tikai mazliet galva. . jāsatver sakaltušajās lūpās vēss ebonīta uzgalis… un jāievelk.. Bikovs pat jūt, kā viņa zobi saspiež gludo ebonītu … Pavisam maz … Malku, tikai vienu malku … Tikai saslapināt mēli..

Nedrīkst! Ir jāveic simt piecdesmit tūkstoši soļu. Vēl atlicis ne mazāk par simt tūkstošiem … un Griša …

Bikovs nolaiza lūpas. Piecus centimetrus no sejas melns, vēss uzgalis..

Galu galā kam tas viss vajadzīgs? Iet, mocīties … Darbs ir veikts. Tālu aiz muguras Golkondas blāzmas atspīdumi dejo uz bāku tornīšu gludā tērauda. Drīz, iespējams, jau ļoti drīz šeit nolaidīsies starpplanētu kuģi un moži, jautri cilvēki sāks īsto uzbrukumu Venērai. Viņi būs spēcīgi, veseli, viņi dzers daudz svaigas, vēsas citronsulas … Un Golkonda padosies. Tas vairs nav atkarīgs no divām pārgurušu cilvēku ēnām siliketa tērpos. Kas liedz viņiem nokrist, sadzerties līdz sātam auksto veldzi un aizmigt tepat smiltīs?

Tas būtu tik.. Cik labi būtu apgulties, izstiept nogurušās kājas, nodzerties un aizmigt! Lai melnais vējš sapūš virs viņiem smilšu pauguriņu.. Bet vispirms jānoņem no kakla automāts. Lai parauj to velns! Kam te vajadzīgs automāts, šajos nedzīvajos smiltājos? Jau sen te viss miris: katram skaidrs, ka vislabākais šai tuksnesī — atgulties, nodzerties, cik gribas, — termosā ir vairāk par puslitru sulas! — un gaidīt, kamēr ieputina smiltīs.

Tiesa gan, priekšā ir purvs, tur nevar bez ieroča. Un tur «Hiusā» sēž Mihails Antonovičs. Viņš gaidīs, mocīsies bezmiegā un stundām ilgi sēdēs pie rācijas. Mihails Antonovičs neaizlidos bez viņiem, neaizlidos, kamēr nesagaidīs kaut kādas ziņas. . iespējams, ka viņš pat, pārkāpjot visas instrukcijas, dosies meklēt viņus. Viņš taču nezina, ka šeit nav iespējams dzīvot, ja nav liela, ļoti liela krājuma svaigas, vēsas veldzes..

Nedrīkst atgulties! Griša jāaiznes līdz «Hiusam». Mihails Antonovičs gaida. Gaida Krajuhins, gaida Mahovs, gaida arī tas aukstasinīgais inženieris no «Ciolkovska».. gaida meitene Ašhabadā.. Un visi cilvēki, visa mīļā, tālā planēta gaida! Būs pavisam nejēdzīgi, ja viņi šeit apgulsies un aizmigs … Ir iespējams tikt galā, ir iespējams, ir iespējams. . «Negribas, bet vajag!» mēdza teikt Dauge.

Jau vairāk nekā dienu viņi brien pa staignām smil- tjm, bet vējš pūš tik spēcīgi, ka grūti noturēties kājās. Ēduši divu pēdējo dienu laikā viņi tikai vienu reizi. Un

dzēruši arī tikai vienu reizi. Jurkovskis krīt, izlaiž Daugi no rokām. Bikovs pūlas viņam palīdzēt. «Pie velna!» sēc ģeologs. Kā «pie velna», ja viņi nedrīkst nesasniegt mērķi? … Ja atlicis tikai simttūkstoš soļu.. vai mazliet vairāk. . Bikovs nosēžas blakus un gaida. Bet gaidīt nedrīkst! Laiks — tas ir ūdens, bet ūdens — tā ir dzīvība. Bikovs grūsta Jurkovski. Tas rūc.

— Ejam, ejam, Vladimir Sergejevič! Nieks vien palicis!

Jurkovskis tikai rūc un nekustas. Tad Bikovs noliecas pie viņa, taustīdams sameklē skābekļa pievadu un uz dažiem mirkļiem atgriež vaļā. Jurkovskis kāri elpo, pēc tam lēni, grīļojoties ceļas augšā. Aleksejs viņam palīdz …

Viņi iet jau ceturto dienu. Pirmā diena — tuksnesis, Jurkovskis pirmo reizi nokrita un negribēja celties augšā. Bikovs deva _viņam skābekli. Otrā diena … mmm. . otrā diena? A-ā, tas bija tad, kad viņš gandrīz iegāzās plūstošu smilšu bedrē un Jurkovskis tikko viņu izvilka. Vēl ilgi, gandrīz stundu, viņi tur atpūtās un dzēra sulu. Un Griša elpoja it kā vieglāk, kaut gan samaņu tā arī neatguva.. Laba diena … Bet trešā diena? Jā, tas bija tad, kad rokas tā nogura, ka kļuva pilnīgi nejūtīgas. Nestuves nebija iespējams nedz pacelt, nedz nest.. Griša bija kļuvis trīsreiz, piecreiz smagāks.. Tad viņi iztaisīja cilpas un uzkāra nestuves kaklā. Bet pēc tam, kamēr viņi gulēja, vējš ap viņiem bija sanesis smilšu kāpu. Un šodien pirms gājiena sākuma arī bija sanesis. Jurkovski un Daugi nācās atrakt… Pareizi — trīs dienas! Bet dienā viņi vidēji nosoļo trīsdesmit tūkstošus soļu. Bikovam ir pedometrs. Noieti simttūkstoš soļi, bet pavisam ir simt piecdesmit tūkstoši. Tātad atlikuši tikai piecdesmit tūkstoši.

Šodien viņi aplūkoja Dauges apdegumus — āda bija nogājusi, asiņojošas vātis.. Bikovs pārsien kā prazdams. Tad Bikovs atņem Jurkovskim nesamo maisu, kurā atrodas Dauges termosi. Viņam šķiet, ka Jurkovskis divas reizes slepus dzēris.

Bikovs stiepj visu pats. Jurkovskis atkal pakritis, — zila rūsa met nedrošu, trīsošu gaismu uz melno, izstiepušos ķermeni.

— Celies!

— Nē …

— Celies, es tev saku!

— Nevaru …

— Celties! Nositīšu! — sasprindzinājis spēkus, Bikovs auro.

— Atstāj mani un Grišu! — naidīgi sēc Jurkovskis. — Ej viens pats.

Viņš tomēr ceļas augšā.

Nogurumā pusaizvērtām acīm Bikovs redz savu ēnu — gara un neveikla tā grīļojas un raustās. Vējš maina virzienu, tagad tas pūš no muguras, palīdzēdams iet, bet, kad aprimst, ķermenis šķiet neizturami smags. Labi vēl, ka nav Melnās vētras.. Jurkovskis atkal pakrīt un guļ nekustīgi, ieracis pirkstus rupjajās smiltīs. Ziemeļos lēni apdziest blāzma.

— Celties!

Atpūtas laikā Bikovs, galīgi nomocījies un bezspēcīgs, aizmiga, atstājot sardzē Jurkovski. Ceturtajā dienā viņi bija nogājuši ne vairāk par divpadsmit tūkstošiem soļu, un, kamēr Bikovs gulēja, Jurkovskis noņēma savus termosus ar šķidrās šokolādes un limonādes paliekām, noņēma balonu ar skābekli, salika to visu kārtīgi uz pustukšā maisa blakus nestuvēm un, kaut kā uzlicis ķiveri, aizrāpoja tumsā — mirt tuksnesī. Bikovs pamodās īstā laikā. Viņš atrada ģeologu brīdī, kad tas, sajutis pietrūkstam spēka aizlīst tālāk, pūlējās novilkt ķiveri: tā bija aiz kaut kā aizķērusies un negribēja klausīt. Bikovs uzvēla Jurkovski sev mugurā, — abi nesacīja ne vārda, — aizstiepa līdz apmetnes vietai, palīdzēja nostiprināt ķiveri un visus balonus, tad sacīja:

— Man gribas gulēt, es esmu ļoti noguris. Dod goda vārdu, ka tu neaizbēgsi, kamēr es gulēšu…

Jurkovskis klusēja.

— Man ļoti gribas gulēt, ļoti. . Kāpēc tu neļauj man gulēt, Volodja. .

Jurkovskis stūrgalvīgi klusēja, tikai naidīgi sēca mikrofonā.

— Ļauj man aizmigt, Volodja! … Parunāsimies par visu, kad es pamodlšos. Es tevi lūdzu, Vladimir Sergejevič …

— Labi, — Jurkovskis pēkšņi sacīja. — Guli, Aleksej, viss kārtībā …

Bikovs gribēja vēl pateikt kaut ko uzmundrinošu, bet nepaguva — viņš jau gulēja.

Debesis atkal tinušās ugunīgos mākoņos. No ziemeļiem pūš spēcīgs vējš, tas palīdz iet. Mākoņi sapūsti no Golkondas puses, kamēr Bikovs gulēja. Pie apvāršņa svaidās šausmīgas virpuļviesuļu ēnas, gluži tāpat kā pirms trim nedēļām, kad «Mazulītis» aši traucās iešķērsām vējam pretim Urāna Golkondai, pretim bojā ejai. Tagad «Mazulītis» sastindzis nedzīvs, iekusis stiklaini saķepušajās smiltīs, varens, milzīgs. Lielā gājiena piemineklis dūmainās bruņās. Mūžīgā miegā ieslīdzis tā komandieris; kaut kur klintīs savu dīvaino nāvi atradis Bogdans Spicins.. Taču gājiens vēl nav beidzies. Nav beidzies!

Katru reizi, kad Bikovs pamodās pēc mokpilnā miega, viņš juta asu naidu pret Jurkovski. Ģeologs vairs nevarēja nest nestuves. Viņš visu laiku krita un meta Daugi zemē. Viņš vēl vienu reizi bija mēģinājis bēgt tuksnesī. Taču Jurkovski nedrīkst zaudēt! Kopā ar viņu aizies zudumā nenovērtējamas zināšanas — tā cilvēka zināšanas, kurš izpētījis Golkondas apkaimi. Viņam jānokļūst galā — šim drošsirdim, dzejniekam un «švaukstam», viņš dāvās cilvēkiem Golkondu, tās pasakainos smilšu klajumus, kuru smiltis dārgākas par zeltu, dārgākas par platīnu …

Bikovs ar grūtībām pieceļas. Viņš atver skābekļa balona pievadu, kāri rīdams, steigšus skaita līdz desmit. Tā ir nepieciešama deva, citādi kājas gluži vienkārši vairs neklausīs. Tad viņš lēni noslīgst uz ceļiem un krekšķinot uzveļ uz pleciem Dauges ļengano ķermeni. Jurkovskis paliek sēžot smiltīs, vējš dažās stundās ap viņu sapūtis mazu, melnu valnīti.

— Zināt, Bikov, tā tas neiet… — Balss čerkstoša, bet mierīga. — Tā es neesmu ar mieru …

Bikovu sagrābj spēlēšanās saplosīt Jurkovski gabalos, bet nav spēka, un tādēļ, draudīgi ieķērkdamies piesmakušā balsī, viņš bļauj:

— Klusu!.. Celties!

— Atstājiet mūs. Kāpēc jūs sevi mokāt? Pats aiziesiet bojā un …

— Nav tava darīšana! Celties! Uz priekšu!

Jurkovskis svārstās.

— Ko tu iedomājies? Varoņa oreolu sagribējies? … Moceklis!. . Neies cauri! Es tevi dzīšu uz priekšu, dzīšu, kamēr vien spēšu! Bet, ja nokritīšu, — tu pats rāposi tālāk! Skaidrs?! Celties!

Un Jurkovskis ceļas. Labs, lielisks zēns! Mūsu padomju cilvēks, kaut arī reizēm mazliet pārspīlē… Pēc piektā kilometra Bikovs vairs nenīst viņu, bet pēc desmitā sāk mīlēt kā brāli. Cieš klusu, velns tāds, ne pušplēsta vārdiņa, ne mazākās sūkstīšanās, bet pašam mati krīt ārā šķipsnām, āda vienās plaisās un seja melnāka par tuksnesi. Grīļojas. . Mīļais draugs, mēs aiziesim, noteikti aiziesim! Skaties, vēl desmit kilometru esam-nokātojuši. Tikai uz priekšu, uz priekšu!.. Solis, divi, trīs. .

Jurkovskis murmina:

— Klausies, Aleksej.. Gadījumā, ja es tomēr neaiziešu. . Par «Tahmasiba mīklu», par Sarkano apli… Es domāju.. esmu pārliecināts. . Tās ir baktērijas. Baktēriju kolonijas. Bet tās nav mūsu baktērijas… Pavisam svešāda dzīvība. . neorgāniskā dzīvība. Dzīvo, izmantojot starojumus. Absorbē radioaktīvos izstaro- jumus un dzīvo no to enerģijas. . Vai tu dzirdi, Bikov?

Jā, jā, viņš dzird. «Baktērijas un izstarojumi..»

— Tās salasās ap to vietu, kur jānotiek atomsprā- dzienam, — Jurkovskis turpina. — Savelkas aplī.. Sarkanā aplī… un gaida. «Mazulītis» nokļuva tādā vietā. Un zem tā sprādziens. Apakšzemes atomsprādziens. Bet tās jūt, kur notiks sprādziens, salasās un gaida … Sabrukšanas produkti ir ļoti aktīvi… tās mielojas.. Vai tu dzirdi? Es esmu gandrīz pārliecināts..

Jā, Bikovs dzird. Viņš iet gar klinšu grēdu un visu dzird. Kur tad galu galā aiza? Vajadzēja būt tepat kaut kur…Ūdens …

— Pasaki visiem, lai sargās no Sarkanā apļa. Kur ir Sarkanais aplis, tur — apakšzemes sprādziens. Paziņosi? Tu dzirdi?

— Jā, jā, pateikšu … Tu pats pateiksi! …

Solis, divi. . desmit. . piecpadsmit..

Sestajā dienā viņi sasniedza aizu. Ieeju uzreiz atrast neizdevās. Atstājis Jurkovski un Daugi pie akmens sienas, Bikovs ilgi klaiņoja, meklēdams eju. Melnais iegru- vums bija aizaudzis dzelkšņiem un ugunīgo debesu sarkanajā gaismā izskatījās draudīgs. Bikovs atgriezās pie Jurkovska, uzvēla sev uz muguras Daugi, aizsoļoja gar sienu līdz aizai un nokrita pie pašas ieejas. Apziņa it kā lidoja — te uzplūda, te atkal aizplūda, līdzīgi vēja brāzieniem, un cauri virmojošai miglai viņš dzirdēja, kā Jurkovskis, rīdams vārdus, ķērkstoši kliedza:

— Neliete! Mēs vēl atgriezīsimies. . Atnāksim šurp! Par mūsu nāvi, par mokām … tu vēl samaksāsi! Nolādētā planēta! … Tu vēl strādāsi mūsu Zemes cilvēku labā, dosi gaismu, dzīvību … Mēs iekalsim tevi betonā, tēraudā! Tu strādāsi!

— Pietiek, — sacīja Bikovs un piecēlās, balstoties pret grubuļainu akmeni..

Nē, iet vairs nav iespējams. Toties var rāpot. Līst četrrāpus un vilkt aiz sevis Daugi. Tas ir daudz vieglāk nekā nest viņu uz muguras. Jurkovskis arī rāpo …

Bikovs apstājas, ieslēdz lukturīti un atskatās. Jurkovskis ir tepat. Guļ aiz Georga nekustīgā ķermeņa, izplestiem elkoņiem atbalstījies pret smiltīm, un raugās ar ķiveres aklo puslodi. Viņi sasaistījušies kopā ar siksnu, kas noņemta no nesamā maisa. Siksna jāuzmana: vienreiz jau tā bija atraisījusies un Bikovs aizrāpojis tālu uz priekšu. Nācās griezties atpakaļ un meklēt Jurkovski, kurš bezpalīdzīgi riņķoja aizas vidū. Šķiet, viņš kļuvis akls. Bet, kad turas pie siksnas, neatpaliek …

Redz, kur «Mazulīša» pēdas — nomelnējušas, sakro- kojušās zaru vijas, ko transportieris izrāvis no klints kopā ar akmens bluķiem. Aiza atkal aizaugusi, tomēr cauri tikt vēl var. Atlikuši tikai daži tūkstoši soļu …

Bikovs atsēžas un pavelk zem sevis notirpušās kājas.

Ada uz ceļgaliem pilnīgi noberzta, bet sāpes nez kādēļ nejūt. Tas ir ļoti labi.

— Tur mūsu purvs, Volodja. Nieks vien atlicis. . Aiziet!

— Aiziet! — Jurkovskis piebalso.

— Tātad uz priekšu? — jautā Bikovs.

— Uz priekšu! — atbild Jurkovskis.

Spīdošas miglas tīti, purvā līgojas ķēmīgu, palsu augu džungļi. Tie ļoti cieši saauguši, un vajadzēja ar spēku spiesties starp resnajiem, glumajiem stumbriem. Slīkšņa čapstināja, ļurdzēja, rāva iekšā savā slapjajā, netīrajā rīklē. Pirms pēdējā, izšķirošā gājiena viņi nolēma atpūsties ilgāk, un Bikovs izvilka saglabāto dārgumu — Dauges termosu, viņu pēdējo cerību un balstu. Termosā bija gandrīz divi litri apelsīnu sulas, un Jurkovskis pat neskanīgi iesmējās, kad raupjais, melnais baloniņš iešūpojās lukturīša gaismas starā. Bikovs atļāva Jurkovskim un sev iedzert pa pieciem malkiem dzīvības sulas un Dauges izkaltušajā mutē ielēja veselu glāzi. Tad viņi pēc kārtas gulēja trīs stundas un izdzēra vēl pa pieciem malkiem katrs …

Pēc tam Bikovs ar Daugi uz muguras iegāzās slīkšņā, un Jurkovskis izvilka viņus virspusē. Bet pats brīnišķīgākais — viņi uzreiz atrada vietu, kur pirms mēneša bija nosēdies «Hiuss».

Tomēr.. «Hiusa» šeit nebija.

Tā vietā pletās metrus sešdesmit plats klajumiņš, ko sedza stingra asfalta garoza. No tā centra uz visām pusēm aizlocījās garas plaisas, no kurām augšup stīdza kupla saaudzē ar resniem, glumiem stumbriem …

«HIUSS» VERSUS VENUS [2]

Vairāk par visu pasaulē Mihailam Antonovičam Kru- tikovam patika sēdēt savas Altaja vasarnīcas dārziņā, kur zem liela, sulīgi zaļa alkšņa speciāli viņam nolikts neliels galdiņš, apkrauties ar grāmatām un strādāt — bez steigas, metodiski, baudot darba prieku. Viņu saistīja daži teorētiskās astronautikas jautājumi, un jau sen viņš loloja sapni — uzrakstīt nelielu, bet saturīgu grāmatu, kas sistematizētu visus galvenos sasniegumus šai nozarē pēdējos divdesmit gados.

Pēc specialitātes viņš bija matemātiķis; matemātikas- mehānikas fakultāti beidzis Ļeņingradas universitātē un pirmo laiku strādājis Kosmonautikas institūtā. Savu darbu viņš mīlēja ar visu sirdi un dvēseli, un vislielākais baudījums viņam bija redzēt, kā uz papīra rindojas ļoti sarežģītu, bet tai pašā laikā skaistu un dziļi nozīmīgu formulu rindas. Viņš bija lielisks darbinieks un kļūdījās reti.

Pašam nemanot, viņš aizrāvās ar toreiz vēl jauno atomdegvielas impulsu raķešu automātiskās vadības matemātiskām problēmām. Un tas noteica viņa turpmāko likteni. Neatlaidīgais Krajuhins iesaistīja viņu savā plašajā darbības sfērā, piespieda beigt stūrmaņu- kosmonautu skolu un kā vienu no pirmajiem sūtīja izmēģinājuma lidojumos aiz asteroīdu joslas. Tas notika pirms gadiem piecpadsmit.

Krutikovs pabija gan uz Mēness, gan uz Marsa, gan pat asteroīdu joslā, kļuva par lielisku stūrmani, piedzīvoja daudz ko tādu, par ko pat sapņot nevarētu Kosmonautikas institūta zinātniskais līdzstrādnieks, strādājot praktiskās matemātikas nozarē. Un tomēr vairāk par visu pasaulē viņam patika sēdēt kupla koka ēnā, rakņāties biezās grāmatās raupjos ap vākos, pārklāt baltas papīra loksnes ar gleznām matemātisko hieroglifu rindām un, pašam neapzinoties, klausīties lapotnes šalkoņā, kad žilbinoša saule, šķiet, nekustīgi kavējas dzidrajā zilgmē. 2ūžo maigs, silts vējiņš, zem galda spainītī ar mākslīgo ledu dziest pudele narzana, pie jāņogu krūmiem sieva ar meitiņu lasa ogas ievārījumam, bet dēlēns — apbrīnojami nadzīgs puika — nosēdies, protams, pie skudru pūžņa un, skaļi čalodams, pauž savu izbrīnu. . Debesis tīras, bez mākoņiem, zilas, un spāre, spārniem varavīkšņaini spīguļojot, rāpo pa gaišzilās krūzītes malu … Ir tik labi!

Atsveicinājies no biedriem, Mihails Antonovičs, elkoņiem atbalstījies pret vaļējās lūkas malu, vēl ilgi stāvēja kesonā un vēroja, kā mutuļojošā miglā purvāja džungļos izgaist «Mazulīša» uguntiņas. Transportieris izzuda, un uzreiz kļuva tumšāks — «Hiusa» stūrmanis palika viens.

Aizritēja laiks, un virs purvājiem vāji ieblāzmojās diena. Krēsla vērtās sārta. Taču joprojām visapkārt gūlās purva migla. Lipīga, blīva tā lēniem, neskanīgiem viļņiem cēlās virs burbuļojošā dubļu krātera, ar smagu segu pārklāja kuģi, biezām vērpetēm ietina gigantisko augu palsos stāvus — tur redzēja blāvas sēnes, ļodzīgi trīsošas rasenes un vēl kaut kādus pavisam svešādus augus — bezkrāsainus, neparasti izlocītus, izlauzītus. Sarkanīgajā krēslā to stublāji te iznira, te atkal nozuda, un šķita, ka tie gluži kā sapnī peld, peld un nekādi nevar aizpeldēt un izzust. Reizēm uzsmidzināja silts lietus, migla sabiezēja, un karsto avotu īdzīgo guldzoņu pārskanēja vienmuļā lietus lāšu čaboņa.

Mihails pārlūkoja visu kuģi, nomainīja dažus aparātus, kas bija cietuši nosēšanās laikā, pārbaudīja, vai aparatūra kārtībā, rūpīgi uzkopa biedru kabīnes. No Dauges spilvena apakšas izkrita zilganas lapiņas ar sarkanu maliņu — tās bija uz rakstāmmašīnas rakstītas vēstules, Marijas Sergejevnas vēstules. Krutikovs tās kārtīgi salika galdiņa atvilktnē. Jurkovska kabīnē mētājās bieza burtnīca melnā ādas iesējumā. Mihails to pazina: nu jau vairākus gadus Volodja ierakstīja tanī savas dzejas. Piešvīkātās lappuses greznoja fregatu attēli un lepni profili ar vienveidīgi kumpiem deguniem. Pēdējais dzejolis sākās tā:

Mījotā! Pelēko rudeņu draudziņ!

Vai gaidi? Vai atceries vēl?

Un, kaut arī visi četri panti (tai pašā garā) bija pārsvītroti ar treknu svītru un papildināti ar paša autora kategoriskiem komentāriem (viskorektākie vārdi šajos komentāros bija «draņķis», «slienāšanās»), Mihails nopūtās, apsēdās uz gultas malas, pārskrēja acīm dažas rindiņas un iebāza burtnīcu kombinezona kabatā T būs ko palasīties pirms gulēšanas. Jurkovskis nekad neslēpa savas dzejas, kur nu vēl no saviem tuvākajiem draugiem.

Pirmajās dienās sakari bija slikti, uztvērējs klusēja, un Mihails Antonovičs veltīgi stundām ilgi nokvernēja pie mikrofona, griezdams variometra rokturi un ar cerībām murminādams:

— «Mazulīt», «Mazulīt» … Šeit «Hiuss»! Atbildiet! Kāpēc jūs neatbildat? «Mazulīt», «Mazulīt», šeit «Hiuss»! Es klausos..

«Mazulītis» neatsaucās, bet reiz ēters līdz «Hiusam» atnesa noslēpumainus signālus: trīs punkti, svītra, punkts, trīs punkti, svītra, punkts.. Satrauktais stūrmanis ilgi un neatlaidīgi pūlējās nodibināt sakarus ar nepazīstamajiem, kuri nonākuši briesmās, un tikai daudzas dienas vēlāk Jermakovs viņam paskaidroja, ka tie bijuši bojā gājušā Bondepadhaja automātiskie peilējumi.

Kad beidzot cauri trokšņiem, kaucieniem un sprak- šķiem reproduktorā ieskanējās Jermakova mierīgā, nosvērtā balss, Krutikovs iegavilējās kā bērns. No šī brīža sakari kļuva regulāri. Komandieris paziņoja, ka viss kārtībā. Mērķis sasniegts. Golkonda pretojoties visiem pekles līdzekļiem, tomēr pētījumi risinoties veiksmīgi. Ģeologi strādājot augas dienas un savākuši daudz materiālu. Spicins un Bikovs palīdzot kā vien prazdami.

— Tā gan, tā gan.. — bubināja Mihails Antonovičs, priecīgi mādams ar galvu. — Sveiciniet viņus, Anatolij Borisovič, nododiet sveicienus!

«Mazulīša» komanda tagad esot tik ļoti aizņemta ar pētījumiem, ka visbiežāk ar Mihailu Antonoviču runāšot pats Jermakovs. Viņš mazliet savainojis kāju un tāpēc nevarot piedalīties darbos ārpusē.

— Ai-ai! — Mihails Antonovičs uztraucās. — Kā tad jūs tā? Tik neuzmanīgi! …

Reizēm ar stūrmani runāja Aleksejs Bikovs. Kā viņš apgalvoja, Bogdanam savu dežūru laikā nekādi neizdodoties nodibināt sakarus ar «Hiusu». Ir gan neveiksme! Mihails Antonovičs par to ļoti bēdājās un lūdza nodot Spicinam sevišķi sirsnīgus sveicienus: viņš ļoti mīlēja Bogdanu, vairāk par visiem. Veci draugi! Piecpadsmit gadu — tas nav joks!

Taču ļoti bieži ēters klusēja, un nemierīgajā atmosfērā sprakstēja tikai elektriskie lādiņi. Mocīja skumjas un vientulība. Ļoti grūti, kad nav ar ko parunāt, pasmieties, pastrīdēties. Arī pusdienot vienam pašam kaut kā skumīgi, kumoss mutē nelien. Krutikovs mēģināja strādāt, tomēr neuzrakstīja ne rindiņas. Viņš mēģināja lasīt. Sākumā tas viņu aizrāva; «Hiusa» bibliotēkā atradās daudz labu, jaunu grāmatu, un Mihailam Antonovičam pēdējos gados reti bija nācies lasīt daiļliteratūru: darbs paņēma visu laiku, pat brīvo. Taču šī aizraušanās neturpinājās ilgi: traucēja domas par biedriem, par ģimeni.,

Skumjas izdzina viņu ārā. Reiz, pārkāpjot komandiera visstingrāko pavēli, kas liedza atstāt kuģi bez sevišķas vajadzības, viņš paņēma automātu un izlīda pa lūku mutuļojošajā miglā. Vairāk nekā stundu viņš klaiņoja pa kosu džungļiem, bailīgi vērdamies apkārt ikreiz, kad slīkšņa nopūtās, savāca dažus interesantus vietējās floras paraugus: palsu ūdensaugu gabaliņus, apaļas, fosfo- riscējošas jaunu sēņu cepurītes, speciālā traukā derdzīgas dūņas. Vēlāk viņš visu pazaudēja, kad, iestidzis slīksnājā, pūlējās tikt ārā, ķerdamies pie gigantisko augu glumajiem, trauslajiem stublājiem. Ar mokām izķepurojies un noslīcinājis automātu, viņš ilgi meklēja sarkanīgajā miglā pazudušo kuģi. Pēc šī pārdzīvojuma viņš nozvērējās neatstāt savu mitekli un apmierināties ar to, ko varēja redzēt un dzirdēt no «Hiusa» sliekšņa. Taisnību sakot, žēloties par jaunu iespaidu trūkumu nevarēja. .

Reiz kaut kas masīvs, blāvi spīdošu ādu, smagi elsdams un krākdams, izrāpās no slīkšņas un baltiem, pretīgiem redzokļiem ieurbās no bailēm pamirušajā stūrmanī. Atjēdzies Mihails sniedzās pēc ieroča, bet tikām dīvainais ciemiņš bija jau pazudis, izgaisis miglā. Pa kuģa bruņām rāpoja milzīgi, violeti gliemji, smagi vēlās lejup un ierakās dūņās. Virs galvas sarkanīgajā dūmakā reizumis šūpojās kaut kādas platas ēnas. Zoofagi augi plosīja gabalos milzīgu kāpuru, kas izmisīgi locījās; cauri miglai atplūda aizsmacis, žēls kliedziens; dūmakā garām aizslīdēja virkne saķērušos, sarainu kamolu: lipīgās šķiedras trīsot kustējās, milzīgā virkne likās bezgalīga. Blīvi noslēdzis lūku, Krutikovs aizgāja gulēt, tā arī neredzējis briesmoņa asti. Reiz, snaužot pie aparātiem, stūrmanis sajuta, ka kuģis vieglītiņām sašūpojas. Viņš pamodās un izlīda ārā paskatīties. Blakus kuģim melnēja platas, ovālas bedres, kuras ātri piepildīja duļķaina žurga: kāds briesmonis bija gājis garām, aizķerdams «Hiusu» un atstādams šīs milzīgās pēdas un platu stigu līdzenajā džungļu sienā.

Ievilcis signālsistēmu no radiouztvērēja kesonā, lai nepalaistu garām draugu izsaukumus, Mihails Antonovičs tagad stundām sēdēja, turēdams pirkstu uz automāta pārslēdzēja, skatījās, ausījās. Asfalta laukumu ap «Hiusu» ātri aizauda baltganie ūdensaugi. Pirmās dienas stūrmanis vēroja, kā aizvien ciešāk savelkas augu cilpa. Vēlāk, iekams sāka novērojumus, viņam katru reizi nācās izcirst lodziņu augu sienā, kas cieši jo cieši apvija «Hiusa» korpusu. Dūksnājā smagi ieslīgušo kuģi bija aplenkuši šīs planētas (tikai aiz pārpratuma tā bija nosaukta mīlas un skaistuma dieves vārdā) dīvainā, baismīgā pasaule. Atmosfēra, kas sastāv no ogļskābās gāzes, slāpekļa un karsta tvaika; indīgs smagais ūdens, kas satur lielu procentu deiterija un tritija ūdens; mikls karstums, kas sasniedz simt grādu; flora un fauna, kuras izskats vien jau atvaira jebkuru domu par tās izmantošanu pārtikai…

— Labi vismaz, ka jūsu Golkonda nav līdzīga šiem purvājiem, — Mihails Antonovičs sacīja Jermakovam.

Tas atbildes vietā tikai nokāsējās.

Venēras dienas svelmainā puskrēslā, spilgti uzliesmodamas un atkal apdzisdamas, klaiņoja tālas uguntiņas, smagi elsa slīkšņa, ar troksni sprāga pušu baismīgu sēņu kāti, izmēzdami lipīgu, spīguļojošu sporu krusu. Varbūt tās nebija sporas, bet Mihails Antonovičs pats savām acīm redzēja, ka šīs elastīgās, violetās lodītes dūres lielumā, iekritušas dūksnājā, sāka apaugt baltiem taustekļiem. Vējš atdzina spoži blāzmojošu miglu, tās līķa zilie, mutuļojošie mākoņi smagi nogūla biezokņos. Reiz sacēlās negaiss. Migla pielija ar trīsošu, zaļganu blāzmu, pērkona grāvieni saplūda nebeidzamā dārdoņā, starp sa- kritušajiem stublājiem, uguni šķiezdami, sāka lēkāt zili zibens kamoli, uzdvesa tveice, un piepeši uzbrāza svelmains viesulis. «Hiuss» līgojās. Turēdamies aiz lūkas malām, Mihails Antonovičs pārsteigts ieraudzīja, ka termometra šautra strauji pacēlusies, pārkāpdama divsimt grādu iedaļai. Dūņu vilnis triecās pret kuģi, atmezdams stūrmani krietnu gabalu no lūkas. Ķepurodamies biezajā žurgā, viņš, kājām slidot pa dubļiem, ilgi nevarēja piecelties, un, kad beidzot bija kājās, viņam pietrūka spēka aiztaisīt lūku. Pēc trešā vai ceturtā mēģinājuma smagais vāks, vēja spiediena triekts, nogāza viņu no kājām, un viņš zaudēja samaņu. Mihails atžilba pēc pusstundas, bet varbūt pēc stundas. Viesuļvētra bija aprimusi, ke- sons pieplūdis dūņām, ap «Hiusu» sadzītas pūstošu ūdensaugu grēdas.

Nākamajā dienā Jermakovs paziņoja par Dauges slimību. Šī ziņa stūrmani satrieca. Viņam šķita, kas tas ir pirmais trieciens, ļaunu vēstoša zīme. Sākas neveiksmes … Venēra uzsāk cīņu pret drosmīgajiem Zemes ļaudīm. Vairākas stundas Mihails Antonovičs nogulēja kojā, vērdamies griestos, kurus klāja dzeltens, porains polimērs. Atmiņā nāca dīvainie, murgos teiktie Tahmasiba vārdi. Stūrmani kratīja drudzis. Termometrs rādīja 39° — tieši slimā Dauges temperatūru. Nokratījis termometru, stūrmanis apsēdās uz gultas un pilnīgā apjukumā sakoda zobos ierastās tukšās pīpes iemuti. Kas tas varētu būt? Iespējams, slimība ir jau šeit, jau mīt viņā, slepeni glūn, gaida. . Biedri atgriezīsies pie tukša, izmiruša kuģa un pat nevarēs iekļūt tanī. Katram gadījumam vajadzētu turēt vaļā ārējo lūku. . Jā, bet, ja ķe- sonā ielien kaut kāds nešķīstenis, nevarēs taču izdzīt..

Mihails Antonovičs grūti pūta un sūca savu tukšo pīpi. Pēc tam, pirmoreiz pa visu laiku, devās uz arsenālu un aplūkoja signālraķetes. Divi pusmetru gari tērauda cigāri, pārklāti ar biezu smērvielas kārtu, un palaišanas ierīces — smagi trijkāji ar stieni. Raķete jāuzmauc uz šī stieņa, jāieslēdz mazs aparātiņš pie stabilizatora — un raķete gatava palaišanai. Bet, rau, šeit — ierīce palaišanai no atstatuma … To nebūs grūti izdarīt. Stūrmanis mēģināja pacelt raķeti, sasprindzināja spēkus — jā, tā nav pārāk smaga, var arī viens pats … Ja sāksies stipras lēkmes un pēc pirmās viņš paliks dzīvs, vajadzēs palaist raķetes. «Divdesmitos nulle nulle pēc «Hiusa» laika,» kā viņi bija vienojušies ar Jermakovu. Bet pēc tam, lai notiek kas notikdams, — atvērs ārējo lūku un gaidīs. Mihails Antonovičs uzstādīja trijkājus;

nosvīdis viņš uzmauca uz stieņiem raķetes, patīksminā- jās ap šo skatu — un viņam kļuva vieglāk.

Pagājusi garā Venēras diena, iestājās nakts. Pāri purviem atkal noklājas dūmakainā tumsa. «Mazulītis» jau beidz savu braucienu, puiši uzstāda pelengatorus jaunajā nosēšanās laukumā, vāc pēdējos paraugus. Drīz Mihails pacels «Hiusu» un lidos uz peilējumiem, drīz salikšanās! Atpakaļceļš līdz «Ciolkovskim» — un atkal satikšanās! Atpakaļceļš līdz Zemei — un atkal satikšanās, pati priecīgākā no visām!

Stūrmanis atceras savu pirmo atgriešanos no Kosmosa. Ziedi, mūzika, ļaužu jūra un tur — arī Zoja. Vēl pavisam jauniņa — toreiz vecākā laborante Krajuhina institūtā. «Vecākā laborante,» smējās Mihails Antonovičs un ķircināja viņu: «Ja tu esi vecākā laborante, kādi tad izskatās jaunākie?» Lielisks, tas bija lielisks laiks — impulsu atomraķešu ziedu laiks, laiks, kas izvirzīja tādus kā Krajuhins, Privalovs, Sokolovskis … Laiks, kad večuks Šraibers Novosibirskā attīstīja «absolūtā atstarotāja» ideju — brīnišķīgu ideju. Bet kā šo ideju saņēma! «Trakais vecis! Tumsonis, alķīmiķis! Ideālists! Fantasts!» Pa kaktiem dzirdēja čukstam: «Hi-hi!. . Absolūtais atstarotājs — tas nozīmē to pašu, ko mest zirņus pret sienu?» — «Muļķi, ja ne ļaunāk!» toreiz par viņiem sacīja saniknotais Krajuhins. Tolaik bija briesmīga cīņa. Krajuhinu gandrīz vai atcēla par tirāniju. Bet rezultātā — te nu ir «absolūtais atstarotājs»: ««Hiuss» versus Venus!» (Mihails Antonovičs ar to bija izlietojis divas trešdaļas savu latīņu valodas zināšanu un žirgti saberzēja rokas.) ««Hiuss» versus Venus!» Pagaidām viss iet tīri labi! Tfu-tfu, ka tik nenoskauž..

Deviņpadsmitās dienas rītā pēc «Mazulīša» aizbraukšanas Mihails Antonovičs jutās slikti. Viņu uzmodināja kāda nepazīstama balss, un, pielēcis no kojas, viņš ilgi raudzījās kabīnes pustumsā, kamēr beidzot saprata, ka tā bijusi viņa paša balss. Galva likās briesmīgi smaga, pirkstu galos dūra tūkstošiem adatu. Gribējās no jauna atgulties. Viņš iesnaudās, taču ne uz ilgu laiku, atmodies sameklēja termometru un pārbaudīja temperatūru. Šoreiz tā, izrādās, bija normāla.

«Uz cīņu mostiet, darbaļaudis. .» stūrmanis iedziedājās nepareizā melodijā, un pēkšņi viņam ienāca prātā, ka šo dziesmu viņš dzied vienmēr no rītiem, kad jūtas slikti, lai iemidzinātu sievas modrību, un ka nekad viņam nav nācies dziedāt to ekspedīcijās. Kas var būt vēl ļaunāk — sasirgt tagad, pilnīgā vientulībā, tukšā kuģī.

Viņš piespieda sevi uzcelties, pieturēdamies ar roku pie «Hiusa» tērauda ribām gaitenī, iegāja vadības kabīnē un nosēdās pie raidītāja. «Mazulītis» neatbildēja.

— Jāiet laukā, jāizkustas, — balsī noteica stūrmanis. — Es esmu slims, jāiziet, jāizkustas.

Nedrošā gaitā viņš devās pa gaiteni uz priekšu un apstājās pie kabīnes, kur glabājās speciālie tērpi. Viņš atskatījās: maigā gaismā spīdēja matētie lampu kupoli, uz smagajām metāla sienām vēl šur tur rēgojās brūni plankumi — tos bija atstājis sarkanais pelējums, kas pirms trim nedēļām ielauzās kuģī. Mihails piepeši gandrīz fiziski sajuta nospiedošo klusumu, kas glūnēja tukšajos gaiteņos un kabīnēs — gaidīšanas klusumu, vientulības klusumu …

— Uz augšu, uz augšu, izkustēties… — stūrmanis murmināja, vilkdams speciālo tērpu.

Ar lielām pūlēm viņš aizkļuva līdz augšējam kesonam. Ķivere gūlās uz pleciem neparasti smagi, rokas ar grūtībām atvēra lūku. Vāks atkrita, un Mihails Antonovičs drīzāk saļima nekā atspiedās uz platās atveres malas.

Miglas nebija. Virs galvas pletās necaurskatāma tumsa, bet apkārt, cik tālu vien sniedza acs, klājās vāji mirdzošs līdzenums.

Viņš atbīdīja ūdensaugu lipīgos stublājus, kas bija apvijušies ap kuģi, nikni tos plēsa — tie traucēja skatīties. Tumsa, tukšums …

— Tukšums … — stūrmanis izdvesa.

Pēkšņi pie apvāršņa viņš pamanīja ugunīgu blāzmu. Tā tuvojās, auga, aprija melno tumsu. Iekliedzies Mihails Antonovičs tieši savā priekšā saskatīja smilšu tuksnesi. Šī vēju plosītā līdzenuma vidū stāvēja gigantisks virpuļviesulis, pilnīgi nekustīgs, draudīgs, mutuļojošs. Parādība nostājās atlēkušā stūrmaņa priekšā, pēc tam sašūpojās, iedrebējās un acumirklī nozuda. Tikai tālumā virs kalnu smailēm, kas bija kļuvušas ugunssarkanas, uzliesmoja un nodzisa gaismas plankums …

. . Virs purvāja atkal iedegās blāzma. Krutikovs soli atkāpās. Tagad mirdzošajā dūmakā gaisā uzšāvās gigantiskas klints veidols, tās virsotne apžilbinoši spīguļoja baltā, sudrabainā mirdzumā. «Sniegs? Simt grādu lielā karstumā?» Klints pakājē nekustīgi kuploja sarkanīgi koki ar plakaniem, neparastiem vainagiem — daudz, ļoti daudz koku — veseli meži. . Tie pārklāja visas kalnu nogāzes. Skaisti..

Stūrmanis cieši samiedza acis un atkal lēnītēm atvēra. Tumsa. Tukšums. «Mirāža?. .» viņš nodomāja. «Mirāža vai halucinācijas?..»

Mihails Antonovičs neatcerējās, kā viņš bija nokļuvis lejā, dzīvojamās telpās. Galva bija kļuvusi skaidrāka. «Mirāža vai halucinācija?» Viņš paņēma kinoaparātu un atgriezās augšējā kesonā. Dīvainā parādība atkal šūpojās lūkas priekšā, un viņš to uzņēma, izlietojot vairākus desmitus metru filmas.

Filmu viņš attīstīja nekavēdamies. Jutīgās lentes kadros skaidri bija iezīmējušies koku vainagi, klints. . Jā, viņš atcerējās: Zemes tuksnešu mirāžas arī var fiksēt uz filmas. Tātad uz šīs planētas ir vēl kaut kas bez šiem pretīgajiem purviem un melnajiem tuksnešiem.

Mihails Antonovičs atlaidās krēslā un ilgi sēdēja, raudzīdamies taisni sev priekšā. Griezīgs zvans lika viņam satrūkties: draugi! Viņš skriešus metās pie raidītāja. Jermakova vienmērīgā balss, kā allaž, sasparoja viņu. Labāk klusēt par visiem šiem uztraukumiem. Mirāža ir mirāža, bet šorīt pamodies viņš sajuta vājumu. Kas to lai zina, kas tā par slimību. . Varbūt tomēr brīdināt Jermakovu, apspriesties ar viņu? Taču viņš to neizdarīja. Viņi sāka runāt par Bogdanu: atkal viņš nevarot pienākt pie rācijas— ir gan neveiksme! Galu galā tuvojās jau beigas. . Tālākās darbības plāns?. . Vislabākais būtu …

Šai mirklī grīda zem stūrmaņa kājām sašūpojās un sāka grimt lejup, ausīs iespiedās smalka, svilpjošā skaņa. Mihails Antonovičs, šķiet, iekliedzās, jo Jermakovs jautāja, ko viņš sacījis. Reproduktorā iegaudojās sirēnas, sāka ķērkt, tarkšķēt. . Krutikovs mēģināja piecelties no krēsla, taču otrs grūdiens viņu notrieca no kājām. Krizdams viņš pieķērās pie radioiekārtas un pa

rāva to sev līdzi — kaut kas nošķindēja gāzdamies un šķīzdams. . Zemestrīce! Stūrmanis piecēlās un piesteidzās pie mikrofona, sauca Jermakovu. Atbildei skanēja sēkšana, rūkšana, auri. . Sienas nodrebēja, sašķiebās. . Savicinājis rokas, stūrmanis atkal nogāzās uz grīdas, pašļūca gabalu, kamēr atdūrās ar muguru pret vadības pults vēso metālu. Asais, ilgstošais svilpiens pārgāja varenā basa dūkoņā un aprāvās ar dobju dārdu.

Kopš tā laika, kad kuģis nosēžoties ar reaktoru gredzeniem bija dziļi ieurbies staignajos, dūņainajos iežos, ūdens piesātinātie, elastīgie dūņu slāņi zem «Hiusa» milzīgās tērauda masas nepārtraukti blīvējās un liecās. Dūņas atkāpās mikronu pa mikronam, centimetru pa centimetram un beidzot neizturēja. Un tagad milzīgais «Hiuss» smagi gāžas bezdibeņa dūņu atvarā.. Biedri atgriezušies veltīgi meklēs to. Tai vietā, kur stāvēja kuģis, viņi atradīs vienīgi melnu, platu klajumu … Viņi aizies bojā, zaudējuši visu — ūdeni, skābekli, pārtiku un — pats galvenais — signalizācijas līdzekļus … Viņi nevarēs izsaukt palīdzību no «Ciolkovska». .

Stūrmanis pieķērās pie vadības pults malas, cenzdamies piecelties. Kuģis spēcīgi sašķiebās un sāka gāzties uz sāniem. . Pēc dažiem mirkļiem «Hiuss» nogulsies uz sāniem. . varbūt pat apgāzīsies ar sprauslām uz augšu… Tā būtu nāve! Beidzot Mihails Antonovičs sasniedza galveno pulti, uzlika rokas uz svirām.. Daudzkrāsainā varavīksnē uzliesmoja ierīču spuldzītes…

Un slīkšņa nodrebēja. Palsie džungļi sašūpojās. No melnā purva karstās žurgas uzšāvās zilu tvaiku mutuļi. . apžilbinoša spožuma apņemts, pērkonīgi dārdēdams un kaukdams, līdzīgs milzīgam posmkājim, piec- kājainais «Hiuss» iznira no sēcošā muklāja, pavisam īsu mirkli it kā apstājās virs purvāja un uzšāvās melnajās debesīs, atstādams aiz sevis platu — metrus sešdesmit diametrā — asfalta laukumu, no kura centra sākās līkloču plaisas.

— «Mazulīt», «Mazulīt», šeit «Hiuss»! Klausos jūs! Šeit «Hiuss»! «Mazulīt», «Mazulīt»! «Mazulīt»! «Hiuss» klausās jūs. Šeit «Hiuss», klausos. Pāreju uz uztveršanu.

Mihails Antonovičs pagaidīja, brīdi klausījās gaudošanu ēterā un izslēdza rāciju. Neatbild. Jau piekto diennakti klusē. Kas noticis? Kāpēc nav signāla lidojumam uz jauno kosmodromu? Vai tiešām..

Balstīdamies ar visām piecām kolonām uz stingriem, melniem, smiltīm klātiem akmens iežiem, «Hiuss» stāv necaurredzamā tumsā. «Hiuss» — tā ir brīnišķīga mašīna. Tikai «Hiuss», tā apbrīnojami vienkāršā vadīšanas sistēma, lieliskā stabilitāte lidojumā, tā varenie dzinēji deva iespēju veikt šo varoņdarbu — pārdrāzties pāri klintīm un nosēsties tik precīzi par spīti niknajiem viesuļiem, par spīti tam, ka to vadīja kaut arī pieredzējis, taču apmulsis un nobijies pilots. Veltīgas nav bijušas Krajuhina, Privalova un daudzu citu desmitu un simtu cilvēku bezmiega naktis, cilvēku, kuri visu savu māku, visu savu milzīgo pieredzi, visu savu sapņotāju un radītāju dvēseli bija ielikuši fotonu raķetes radīšanā. «Hiuss» uzvarēja tur, kur jebkurš cits kuģis būtu nolemts bojā ejai un tagad sadragāts un izkropļots mētātos kā tērauda lūžņu kaudze..

Bet «Hiuss» necaurredzamajā tumsā stāv vesels un neskarts, ja neskaita dažu nenozīmīgu aparātu bojājumus un vienu radioiekārtas komplektu, ko sadauzījis, acīm redzot, pats Mihails Antonovičs …

«Hiuss» stāv, jā, bet kur? To stūrmanis nezina. Galu galā tas nav svarīgi. Stundām un dienām viņš kvern pie rācijas, izsaukdams «Mazulīti», viņš gaida signālu lidojumam uz jauno kosmodromu. Taču signāla nav. Bet ko tad, ja signāla vispār nebūs? Mihails Antonovičs pieceļas un sāk soļot pa vadības kabīni, neapzinīgi kārtodams slīdošos, netīros apsējus uz sagraizītajām rokām.

Ja sakari netiks atjaunoti, «Mazulītis» dosies uz agrāko nosēšanās vietu. Viņi meklēs «Hiusu». Viņi neatradīs to purvā. Viņiem ļoti maz ūdens. . Bet kāpēc tādā gadījumā viņi nedod signālu? Vai varbūt signāls bijis?

Mihails Antonovičs sasprindzināja visus savus spēkus, cenzdamies pārvarēt nodevīgo vājumu. Mierīgi! Mierīgi, velns parāvis! No katra stāvokļa ir vismaz divas izejas, kā mēdz sacīt Georgs Dauge. Kuģis ir vesels un nebojāts — tātad Mihailam Antonovičam nekas nedraud.. Galu galā ne jau tas ir galvenais. . Varbūt doties uz purvu? Atstāt tur kādu zīmi? Blēņas! Desmitiem kilometru neiedomājami grūta ceļa, «Hiuss» paliek bez uzraudzības … Un vispār — kur ir šis purvs? Kurp iet?

Viņš iebelza sev pa pieri. Kā viņš bija varējis aizmirst? Abas signālraķetes «divdesmitos nulle nulle pēc «Hiusa» laika jebkurā dienā» — tā bija teicis Jermakovs. Mihails Antonovičs nolaidās apakšējā kesonā un, atvēris lūku, nokļuva stīgrā vējā un tumsā. Sevišķi grūti bija nolaist lejā signālraķetes. Vajadzīgas abas divas, noteikti abas! Vienu Jermakovs var nepamanīt, tā viņš toreiz bija sacījis.

Stūrmanis aizstiepa abas raķetes metrus simt no «Hiusa»; sasprindzinādams visus spēkus, grīļodamies niknajā vējā, viņš tās vilka un beidzot uzstādīja. Pēc tam pārbaudīja pulksteni un ieslēdza starta mehānismus. Drošības labad vajadzēja patverties «Hiusā», taču viņš nevarēja atrast trapu: vējš elastīgās kāpnītes bija aizpūtis kaut kur sāņus. Zaudēdams samaņu, Mihails Antonovičs nogūlās aiz resnās reaktora kolonas. Viņš neredzēja un nedzirdēja, kā signālraķetes viena pēc otras līdzīgi baltiem zibšņiem uzšāvās debesīs un tur, augstu virs mākoņiem, sašķīda apžilbinošās, ugunīgās lodēs. .

.. Beidzot atgriezies «Hiusā», stūrmanis ar grūtībām piespieda sevi novilkt tērpu, aizvilkās līdz savai kabīnei un nokrita uz kojas. Vairākas stundas viņš nogulēja pusnesamaņā, pēc tam pilnīgā vienaldzībā izdzēra krūzi vēsa buljona, uzkāpa vadības kabīnē. Un tikai tur viņš pamanīja, ka viņa rokas pulkstenis atpaliek no lielā hronometra — nevainojami precīza mehānisma, kas darbojās uz metāla molekulu disociācijas principa, — par divpadsmit minūtēm! Viņš bija palaidis signālraķetes divpadsmit minūtes vēlāk par norunāto laiku! Jermakovs signālus varēja ievērot, bet tikpat labi varēja arī neievērot.. Taču stūrmanim vairs nebija spēka prātot par kļūdas iespējamām sekām. Tagad atlika tikai viens: gaidīt..

Mihails Antonovičs pielēca kājās. Jābūt īstam ēzelim … nē, drausmīgi pārbaidītam, lai pilnīgi aizmirstu otru iespēju — pašu vienkāršāko! Var taču ieslēgt lokatorus! Agri vai vēlu Jermakovs tos nopeilēs un atradīs «Hiusu»! Pavisam vienkārši!. .

Krutikovs noliecās pār pretmeteorītu iekārtas vadības pulti. Kad apaļie ekrāni iespulgojās pelēkā gaismā, viņš pat sāka dungot kādu vieglprātīgu dziesmiņu..

Kopš tā laika bija pagājušas četras dienas.

— «Mazulīt», «Mazulīt», šeit «Hiuss». . Uztveriet manus peilējumus. Viļņa garums. .

Venēras atmosfēra ir untumaina. Tā ne vienmēr laiž cauri lokatora radioimpulsus. Pacietību, pacietību..

— Šeit «Hiuss», šeit «Hiuss»! Uztveriet manus peilējumus. .

Bet ko nodomājuši uz «Ciolkovska», ja pamanījuši signālraķetes? Droši vien staigā sērās, Mahovs gatavo automātiskās glābšanas raķetes, Krajuhins novecojis un sadrūmis sēž savā kabinetā: bojā gājis viņa sapnis, viss viņa dzīves mērķis — bojā gājis «Hiuss»! Nē, tikai ne «Hiuss»! Lieliska, brīnišķīga mašīna!. .

— … Klausos jūs! «Mazulīt», «Mazulīt», «Mazulīt»..

Diena sekoja dienai. «Mazulītis» neieradās, neatsaucās. Tātad nelaime. Tātad viņš veltīgi gaida, mokās. . Nē! Viņam ir jāgaida, viņi nevar neatgriezties. .

— «Mazulīt», šeit «Hiuss»! Klausos jūs. Šeit «Hiuss». … Uztveriet manus peilējumus..

Devītajā dienā viņš pārbaudīja lokatoru, pārbaudīja barības komplektu speciālajā tērpā, paņēma automātu un nokāpa lejā, uz cietajiem, akmeņainajiem iežiem zem «Hiusa». Debesīs trauca ugunīgi mākoņi. Smilts šeit bija rūsgana un smalka. Vējš dzina to, auroja austiņās, šūpoja sauso augu biežņu kādus divsimt metrus no kuģa. Tie bija tie paši koki ar plakanajiem vainagiem. . Daudzi no tiem izskatījās it kā apdeguši, kaut gan no «Hiusa» atradās tālāk par puskilometru.

Stūrmanis pavērās visapkārt, sakārtoja uz kakla automātu, noglāstīja raupjo, sažuvušiem dubļiem pārklāto, milzīgo reaktora kolonu un soļoja uz priekšu, pretī biezoknim. Ilgāk gaidīt viņš vairs nevarēja. Draugi gājuši bojā — tas ir skaidrs, taču viņš neaizies no šejienes, neaizvedīs «Hiusu» tikmēr, kamēr neuzies viņu līķus. .

Iegājis apsvilušajā mežā, viņš gandrīz tūdaļ pat uzdūrās trim cilvēkiem. Viens, milzīgs, līda, locīdamies kā tārps, ķerdamies pie katra izcilnīša, un vilka uz muguras otru — pārsietu netīrām skrandām, nekustīgu, bezpalīdzīgu, ļenganu. Trešais līda nopakaļus. Ap vidukli viņam bija sasieta siksnas cilpa, siksnas gals viņu saistīja ar pirmo. Viņi rāpoja taisni virsū sastingušajam stūrmanim. Pēkšņi zaudējis valodu, smakdams no šausmām un prieka, Mihails Antonovičs ieraudzīja, ka pirmais, kurš līdzīgi zalktim līda pa priekšu, visā spēkā atsitas ar sudrabaino ķiveri pret koka stumbru, ievaidas, aprāpo apkārt kokam un dodas uz priekšu — neatlaidīgi un nikni. .

Beidzot Mihails Antonovičs iekliedzās un metās pretī viņiem. Tad pirmais apbrīnojamā ātrumā piecēlās uz ceļiem, un viņa rokās nozibēja automāts.

— Kas? — viņš iesēcās.

— Aleksej! — iekliedzās Mihails Antonovičs un nokrita blakus uz ceļiem, pieplaka un ieraudājās sāpīgām, niknām un priecīgām asarām. .

Zem viņa zābaka, iemīts putekļos, iečaukstējās papīrs — kādreiz balts, tagad notriepts dzeltenīgiem dubļiem, saņurcīts, ieplēstām, driskainām malām. Taču uz tā vēl varēja atšķirt gan melno Golkondas plāceni, gan purvāja gredzenu, gan mazu, sarkanu aplīti uz dienvidaustrumiem no dubļu krātera. Ja Mihails Antonovičs zinātu savas koordinātes, viņš uzreiz ieraudzītu, ka šai aplītī stāv «Hiuss». Anatolijs Borisovičs Jermakovs, pasaulē labākā kosmosa kuģa komandieris, kļūdījās reti. Arī šoreiz viņš bija kļūdījies tikai par dažiem kilometriem. .

Kad Bikovs bija beidzis savu stāstu, Mihails Antonovičs iešņukstējās:

— Biedri! Mani brāļi! Bogdans, Jermakovs… — lielas, straujas asaru lāses tecēja pa viņa apaļajiem, labsirdīgajiem vaigiem, aizķērās biezajos bārdas rugājos.

— Nevajag. . raudāt, — ar grūtībām izrunāja Jurkovskis.

Viņš gulēja krēslā blakus pienaini baltam, slēgtam cilindram, kurā snauda, peldēdams dziedinošā šķidrumā, pārsiešanas un injekciju izmocītais, kailais Dauge.

Rīdams asaras, Mihails Antonovičs skatījās te uz cilindra izliekto vāku, te uz Jurkovska seju, kas bija melna kā ogle, te uz Bikova seju, ko gandrīz pilnīgi aizsedza tumšas aizsargbrilles.

— Neraudi, Mihail, — atkārtoja Jurkovskis, — labāk vēlreiz noskaņojies uz Golkondu …

Kad vadības kabīni piepildīja augstas un neatlaidīgas «tū-ūt, tū-ūt, tū-ūt» skaņas, Aleksejs Petrovičs Bikovs noņēma brilles.

— Bākas, — viņš nomurmināja, miedzot acis. — Mūsu bākas!. .

«Tū-ūt, tū-ūt, tū-ūt..»

— Vai tu, Mihail, varētu lidot pēc šiem peilēju- miem? — čukstēja Jurkovskis. Ass, gavilējošs lepnums zaigoja viņa iegrimušajās acīs.

— Protams … Skaidrs, ka varētu! — Resnais stūrmanis berzēja vaigus, bet asaras joprojām lielām lāsēm bagātīgi krita uz vadības pults. — Un ne tikai es, kurš katrs iesācējs varēs! … Uzliec taču brilles, Aleksej! — viņš pēkšņi iesaucās žēlabainā balsī. — Atkal gribi kļūt akls? …

«Tū-ūt, tū-ūt, tū-ūt,» skanēja Kosmosā virs bezdibenī grimstošajiem tuksnešiem un purviem, virs ugunīgajiem mākoņiem, virs sadragātajiem kuģiem, virs sakropļotā «Mazulīša», virs Bogdana nezināmā kapa, virs mūžīgi dārdošās Golkondas krātera..

— Līdz «Ciolkovskim» palicis pusotra tūkstoša kilometru, — sacīja Mihails Antonovičs un pasniedzās beidzot pēc kabatas lakatiņa.

— Tu nedrīksti raudāt, Mihail, — čukstēja Jurkovskis. — Darbs ir paveikts. . Mēs … nespējām veikt vairāk. . Bet ceļš tagad ir brīvs. Un mēs atgriežamies. Bikovs … es … un Georgs.

Bikovs atkal uzlika brilles.

«Tū-ūt, tū-ūt, tū-ūt,» dziedāja tālās bākas.

Trešās daļas beigas

EPILOGS

Aleksejam Petrovičam Bikovam, Zemes un Venēras tuksnešu uzveicējam un tā tālāk un tā tālāk, Augstākās Kosmonautikas skolas trešā kursa ziedam no necienīgā planetologa Volodjas Jurkovska sveiciens!

Vai Tev, mans sarkanādainais brāli, nešķiet, ka mūsu sarakstei ir mazliet konvulsīvs raksturs? Pēdējos divarpus gados (izlabo, ja es kļūdos) esmu nosūtījis Tev četras vēstules, uz kurām saņemta tikai apmēram viena. Un arī šī vienīgā bija rakstīta plašā rokrakstā uz pus- lappuses. Vēsturei ir zināms tikai vēl otrs tikpat intensīvas sarakstes gadījums, proti, cara Ivana Bargā korespondence ar aizbēgušo kņazu Kurbski. Vēsture apliecina, ka abas augstās puses septiņpadsmit gadu laikā pamanījušās uzrakstīt tikai sešas vēstules. Ivans Bargais uzrakstījis divas, Kurbskis savukārt četras, pēc tam nomiris, droši vien no pārpūles. Mūsu laikos cilvēki ir stiprāki, un tā es rakstu Tev piekto. Tiesa, lai tas notiktu, bija vajadzīgs liels gribas spēks un zināmu apstākļu sagadīšanās.

Vakar medicīniskajā apskatē vecākais ārsts Ļeontjevs, atbalstījis savu pirmo zodu uz otrā, otro — uz trešā, bet pārējos — uz krūtīm, paziņoja, ka aizliedz man piedalīties trešajā ekspedīcijā ap Golkondu un ieteic nodarboties ar ārstniecisko vingrošanu un sulīgiem (iedomājies tikai!) bifštekiem! Miegs, sporta zāle, baseins, jonu duša, bibliotēka, pēc tam redzēs, kā būs. Es nestrīdējos. Katrs strīds ar Ļeontjevu noved vienīgi pie tā, ka rodas iespēja aplūkot viņa zodus, kurus viņš paceļ pret griestiem, un dzirdēt domīgu repliku:

«Hm.. Nekādi nevaru atminēties, kad nākamais kuģis dosies uz Zemi!»

Tā es pirms stundas pavadīju zēnus ekspedīcijā un aiz lielām bēdām nolēmu izlādēties, rakstot vēstuli. Savā laikā Tu lūdzi mani pastāstīt, kā tas notika. Cik atceros, vaļas trūkuma dēļ toreiz es ieteicu Tev lasīt laikrakstus un skatīties populāras televīzijas pārraides. Tagad man laika diezgan.

Pirms astoņpadsmit mēnešiem, tas bija apmēram tais dienās, kad Tu mocījies ar eksāmeniem, pēc Krajuhina pavēles bez svinīgām runām un orķestra no starpplanētu bāzes «Ciolkovskis» pacēlās trīs «Hiusa» tipa fotonu raķetes un ar pusotras stundas intervāliem cita pēc citas ienira Venēras atmosfēras sārtajā dūmakā. Pirmais kuģis gāja ar Bezūdens Okeānu Admirāļa Mihaila Antono- viča Krutikova vimpeli. Admirālis, korpulents un nevainojami noskuvies, pats personīgi stājās pie vadības pults. Viņa acis staroja. Spļaudams violetas ugunis, varenais kuģis traucās pēc otrās klases kosmodroma «Urāna Golkondas» bāku peilējumiem. Trīsreiz ugunīgās debesis ieblāzmojās violetos uzliesmojumos. Trīsreiz pāršķēlās smagie mākoņi. Trīsreiz nodrebēja piķa rūdas smiltāji. Smagi iepletušies un ar reaktoru kolonām šķembās ierakušies, pieckājainie tērauda giganti beidzot nostājās blakus.

No tiem izkāpa cilvēki spektrolīta ķiverēs, izkrāva automātiskas tanketes, zemes rokamos agregātus, kā- purķēžu transportierus ar hermētiskām kabīnēm. Cilvēki sadalījās grupās. Astoņi ar diviem transportieriem, kurus piekrāva ar mīnām, devās uz austrumiem spridzināt klintis, paplašināt kosmodromu, uzstādīt papildu bākas. Viņi nozuda melnajā dūmakā, un drīz vien aiz apvāršņa atskanēja dobja dārdoņa un uzšāvās pinkainas sprādzienu sēnes.

Divdesmit celtnieki Viktora Gaidadimova vadībā (tas, kurš uz Marsa būvēja Lielā Sirta ostu) iesēdās savās savādajās mašīnās un nesteigdamies devās uz dienvidiem, pretī kalnu grēdai, lai tur plānotu un attīrītu būvlaukumu nākamajai pilsētai un raktu būvbedres. Tai pašā virzienā četru kilometru lieliem lēcieniem aizjoņoja divi raķetomobiļi ar astrobiologiem: svešu planētu floras un faunas cienītāji steidzās uz Karsto purvu, aiz satraukuma kratīdamies uz saviem formalīna traukiem un paraugu kastēm.

Kā pēdējie — solīdi un ar cieņu — aizgājām mēs, ģeologi. Mēs zinājām savu vērtību. Grupas vadītājs — Pavels Nikolajevičs Lins deva komandu, un mēs, sasēdušies transportieros, virzījāmies uz ziemeļiem, pretī Dūmu jūras krastiem, dzīdami sev pa priekšu daudzroku robotu barus — tur bija divkājaini, seškājaini un uz kāpurķēdēm. Roboti, kas bija ietrenēti uz aktīvām vielām, virzījās izklaidus ķēdē, pa ceļam apostīdami iežus, izvēloties paraugus, pierakstot, aprēķinot, saglabājot atmiņā un laiku pa laikam paziņojot mums savu pētījumu rezultātus. Viņi darbojās metodiski un noteikti, un mums jau likās, ka mēs tikai krausim somās gatavus atklājumus. Taču Dūmu jūrā notika aizķeršanās.

Roboti sastapās ar nolādētās aveņsārtās plēves laukiem, kuri tur aizņem burtiski tūkstošiem hektāru. Radiācija bija pārāk spēcīga robotu programai, un viņi izlēca no Dūmu jūras gluži kā applaucēti un ilgi kvernēja uz vietas, kā apdulluši kustinādami taustekļus. Uz ātru roku nācās pārkārtot programu, un roboti atkal varonīgi metās uzbrukumā un sanesa sarkano plēvi tādā daudzumā, ka mēs nezinājām, kur to likt. Astrobiologiem bez atlīdzības tika nodotas desmit tonnas šī sarkani violetā draņķa. Starp citu, izrādījās, ka mūsu minējums bijis pareizs: tās patiešām ir mikroorganismu kolonijas, kuras saviem dzīvības procesiem izmanto radioaktīvās sabrukšanas enerģiju. Pierādīta arī sarkanās plēves neapšaubāma tieksme uz apakšzemes sprādzienu centriem. Viens otrs šeit cer to izmantot kā indikatoru, kas brīdinātu no briesmām. Ja mēs toreiz būtu zinājuši!. .

Sākās uzbrukums Golkondai. Rēca dzinēji, skraidīja cilvēki, drāzās transportieri, saceldami melnu putekļu mākoņus. Šur tur jau strīdējās, viens otrs jau brēca ēterā, brīdinādams, ka nav lidojis uz šejieni niekoties, bet vecākais ārsts Ļeontjevs vienam otram jau sāka injicēt aradiatīnu un sirdīgi vaicāja, kad aties nākamais kuģis uz Zemi. . Pēc dažām stundām «Hiusi» aizlidoja un atgriezās ar pastiprinājumu: pēc «Hiusiem» no ugunīgajiem mākoņiem sāka birt automātiskās kravas raķetes, bāztin piebāztas ar materiāliem, ierīcēm, pārtiku, grāmatām, apģērbu. Ar katru minūti Cilvēka roka aizvien spēcīgāk sažņaudza Golkondas melno rīkli.

Un Golkonda padevās. Golkonda pacēla ķepiņas. Viņa vēl kauc, mutuļo, biedē ar ugunīgajiem mākoņiem un visvisādu pirotehniku, taču tagad tas vairs nevienu, izņemot jauniņos, neietekmē. Pat Melnās vētras mums vairs nav bīstamas — mūsu meteorologi ar ūdeņraža bumbām iznīcina tās jau dīglī. Tur, kur mēs kādreiz izklājām selēna palagus, tagad izpleties augstākās klases kosmodroms. Tas pieņem un nosūta līdz simt kuģiem mēnesī. Apmēram piecdesmit kilometru uz dienvidiem pie kalnu grēdas atzarojuma — pilsēta. Uz to ved astoņas lieliskas stikla masas šosejas. Pilsētas centrā stāv mūsu «Mazulītis». To atrada, izgrieza no zemes un kopā ar apkusušo akmeni uzlika uz plastmetāla pamata. Uz bruņām iekalts īss uzraksts: «Pirmajiem». Tas ir piemineklis Anatolijam Jermakovam, Bogdanam Spicinam, Tahmasibam Mehti un viņu biedriem.

Jā, Aļoša, Golkonda padevās! Ko nu par Golkondu! Drīz vien visa Venēra atradīsies pie uzvarētāja kājām. Pašlaik tiek pētīts smagā ūdens ezeru un purvu gredzens Golkondas apkārtnē (vēl līdz šim nav skaidrs, no kurienes tanīs rodas ūdens; sākumā domāja, ka šie ezeri un purvi kaut kādā veidā saistīti ar Golkondu, bet pirms diviem mēnešiem tāds pats liels smagā ūdens ezers tika atklāts otrā Venēras puslodē, vairāku tūkstošu kilometru attālumā no mums). Irgensens nosēdās dienvidpolā. Tur atklāta pilnīgi jauna pasaule — nepārskatāmi sarkanu koku meži, zaļi ezeri, dīvaini dzīvnieki, zem trakojošas stratosfēras kupola noslēpies neparastas dzīvības rezervāts. Tiek gatavota ekspedīcija uz ziemeļpolu. Ja Venēras ziemeļu polārā cepure būs kaut mazliet līdzīga savai dienvidu māsai, es šai planētai daudz ko piedošu. Šeit, uz vietas, mūsu ekspedīcijas laužas aizvien dziļāk un dziļāk melnajos smiltājos viņā pusē Karsto purvu gredzenam. Bet man, vai saproti, paraksta vannas un ieteic rīt bifštekus.

Starp citu, par bifštekiem.

Nesen es sastapu Mihailu Antonoviču. Viņš stāstīja, ka Augstākās Kosmonautikas skolas priekšnieks atsaucoties par Tevi ļoti labi. Tais pašās domās par Tevi ir arī pats Mihails. Tu jau zini viņa runāšanas manieri: «Aļo- šeņka? No viņa iznāks lielisks stūrmanis, 1-lielisks, tu redzēsi!» Es par Tevi no visas sirds priecājos, sarkan- ādaini!

Man nācās uz pusstundu atrauties no vēstules un uzklausīt mana kaimiņa kibernētiķa Ščerbakova sūrošanos. Tu droši vien zini, ka uz ziemeļiem no kosmodroma ceļ grandiozu apakšzemes kombinātu, kur pārstrādās urānu un transuranīdus. Cilvēki strādā sešās maiņās. Roboti — bez pārtraukuma; lieliskas mašīnas — praktiskās kibernētikas pēdējais vārds. Bet, kā mēdz sacīt japāņi, arī pērtiķi krīt no koka. Tikko pie manis atnāca Sčerbakovs, nikns kā pats velns, un paziņoja, ka tā mehānisko idiotu banda (tieši viņa vārdi) šonakt izvazājusi vienu no lielajām rūdas noliktavām, noturēdama to, acīm redzot, par neparasti bagātu atradni. Programas robotiem bijušas dažādas, tāpēc uz rīta pusi daļa noliktavas satura atradusies kosmodroma noliktavās, otra daļa — pie Ģeoloģiskās pārvaldes ieejas, bet pārējais vispār nezin kur. Meklēšana turpinoties. Es kā vien prazdams nomierināju Ščerbakovu (gandrīz vai nomiru aiz piepūles, cenzdamies saglabāt nopietnu sejas izteiksmi) un atgriezos pie vēstules.

Taisnību sakot, laiks beigt. Spalva lūdzas atpūtā, un mani sauc uz procedūrām. Gribu vēl tikai Tev pavēstīt, ka Mihails pašlaik aizsūtīts uz Amalteju. Amalteja — tas ir piektais Jupitera pavadonis. Šo patiesību Tu droši vien uzzināji skolā, bet, protams, aizmirsi. Tur pašlaik gatavo kaut ko interesantu. Un vispār — Tu būsi stūrmanis, vēlāk būsi arī kuģa kapteinis, es Tevi pazīstu. Taču «Aspice hoc sublimē candens, quem invocant omnes Iovem», tas būtu: «Paraugies uz šo cēlo spožumu, ko visi sauc par Jupiteru.» Sirsnīgi lūdzu — paraugies! Nākamais, lielais uzbrukums notiks Jupiteram.

Jā, Miša man sacīja, ka Dauge esot pilnīgi izveseļojies un nedodot Krajuhinam miera ar saviem nemitīgajiem lūgumiem nosūtīt viņu uz šejieni. Cēla rīcība, protams, bet Tu pie pirmās satikšanās tomēr mēģini viņu atrunāt. Lai pagaida, kamēr mēs šeit iedēstīsim dārzus. Runājot nopietni, es gluži vienkārši baidos par drudža atkārtojumiem. Un tomēr ellišķīgi gribas Jūs redzēt, sasodītie velni!

Paliec sveiks, sarkanādaini! Ceru, ka nepaies ne divi gadi, kad Tu man uzrakstīsi.

Sirsnīgs sveiciens sievai un dēliņam. Un noskūpsti, brāl, sievai roku.

Tavs V. Jurkovskis.

Venēra, Golkondas osta 19 … g. 7. II