Trešā pakāpe

— Bet ne visu patiesību?

— Visu. Citādi nav jēgas.

Juniors nopūtās.

— Grūti, Zoja.

— Man ir vēl grūtāk. Bet… dažkārt tas ir nepieciešams. Vai man vēl gadīsies tāda iespēja? Brīdinu uzreiz, ka nevienam no mums tāda atklātība nedod nekādas tiesības. Tenkojam, un viss. Piekrītiet! Es sākšu, lai jums būtu vieglāk. Un pat noņemšu aizliegumu. Klausieties, Junior, — patiesībā nekādu draugu man nav bijis. Jūs saprotat, ko es domāju. Nebija — lai gan no malas dažreiz kaut ko tādu varēja iztēloties. Es noņemu aizliegumu tādēļ, lai tad, kad jūs atgriezīsities uz Zemes un satiksiet Georgu, viņam to pastāstītu. Tad uzreiz kļūs vieglāk dzīvot tai man… tai Zojai, kas ir blakus viņam. Viņa to jums nekad nestāstīs. Kaut vai lepnības dēļ. Vai pateiksiet?

— Ja satikšu — jā.

— Redzat, cik es esmu atklāta. Tagad jūsu kārtā. Vai piekrītat?

Junioram negribējās piekrist. Bet viņš bija sapratis, lai arī ko viņa lūgtu, viņš izdarīs visu. Un ne tikai tāpēc, ka pat senatnē izpildīja uz nāvi notiesātā pēdējo vēlēšanos. Ne tikai tāpēc.

— Zoja, esmu gatavs.

— Tad atbildiet!

— Vaicājiet.

— Es jau pavaicāju. Par greizsirdību.

— Vai esmu greizsirdīgs uz jums?… Jā.

— Vai spēcīgi?

— Acīmredzot — pietiekami.

— Vai jums ir palicis kāds uz Zemes?

— Tēvs.

— Es domāju par sievieti.

— Nezinu.

— Junior!

— Vistīrākā patiesība. Es domāju, ka tur mani sieviete negaida. Bet neesmu pārliecināts, ka viņa domā tāpat.

— Vai jūs ar viņu strīdējāties?

— Mēs strīdējāmies ne vienreiz vien. Es gāju prom un atgriezos vai arī piespiedu aiziet viņu un pēcāk vilku atpakaļ.

— Un viņa atgriezās?

— Uz īsu laiku. Bet es jau arī nemēdzu ilgi uz Zemes atrasties.

— Vai viņa jūs mīl?

— Nē.

— Kāpēc tik pārliecināti?

— Cik es saprotu — ja mīl, pagātne atkāpjas.

— Jūsu vai viņas? Jūsu vai viņas dēļ?

— Viņas pagātnei — pašas dēļ.

— To nevar aizmirst. Ne vienmēr piekāpjas esamības priekšā.

— Viņa jau arī nespēja. Pagātne bija galvenais.

— Nabaga Juniors …

— Vai ironizējat?

— Ticiet man, es to saku nopietni. Nemāku par to smieties. Man jūsu žēl. Bet savā ziņā es priecājos.

— Tagad mana kārta vaicāt: kāpēc?

— Tāpēc, ka jūs esat mans pēdējais vīrietis. Neskatieties manī briesmīgām acīm. Es nedomāju par to, kas jums vīrieša tiešumā ienāca prātā. Ne jau tik primitīvi. Vienkārši ■— izņemot jūs, es vairs neviena neredzēšu, nebūs ar ko parunāt…

— Zoja!

— Vai tad tā nav taisnība?

Maitasgabali, nikni sažņaudzot dūres, nodomāja Juniors. Apses mietu rīklē katram no tiem, kas izdomāja šo dubultspīdzināšanu. Kurjeram tas ir ārkārtīgi vajadzīgs, kā tad! Būtu tad radījuši skaistu ķermeni, labāk pat nevis konkrētu, bet vispārinātu, būtu nokopējuši Milosas Venēru — un gana, bet kāda velna pēc tai bija jāpiešķir intelekts, emocijas, viss cilvēciskaisl Es neesmu salīdzis darbā par bendi! Tādas norunas nav bijis! Kosmiskais izlūkdienests nav teroristu banda! Lai paši lido šurp un sāk šo pasauli likvidēt. Bet es ar flāzeru rokās nostāšos to priekšā, un tad vēl redzēsim, kurš kuru likvidēs. Es jau nu šauju labāk nekā viss viņu zinātniskais sinklīts kopā! Es viņiem likvidēšu… degunus un pakaļkājas. Bet vispirms lai sameklē. Jo es te varu sēdēt ilgi, līdz laiks sāks tecēt atpakaļ. Enerģijas — milzums, to kuģis sev nodrošina un nodrošinās, kamēr nesabirs putekļos. Ar laiku kaut ko izdomāsim arī attiecībā uz pārtiku, nav jau pods galvas vietā… Nē, man neviens neko nevarēs pārmest: jebkurš uzdevums tiek atcelts, ja kļūst skaidrs, ka nevar iztikt bez upuriem, — pat tad, kad runa ir par mums — vīriešiem, izlūkiem, bet te ir sieviete. Dzīvība augstāka par visu. Un lai tikai kāds man pasaka, ka tā nav dzīvība: viņš pat nepagūs to nožēlot! Tā ir mana pasaule, lai arī ne es to esmu izdomājis, bet es esmu to radījis un aizstāvēšu līdz pēdējam!

— Zoja, — Juniors aizsmacis pateica, noklepojās un atkārtoja: — Zoja, es gribu jums pateikt… Mūsu likums ir tāds: sēru maršu sev nepasūtīt. Cilvēks, kamēr viņš dzīvo, ir dzīvs. Un aplam tas, ko jūs pateicāt… Tas ir — taisnība droši vien tā, ka jūs patiešām vairs neredzēsiet citus cilvēkus — nevienu, izņemot mani. Bet arī es neredzēšu nevienu, izņemot jūs. Jo mēs šeit nodzīvosim ilgi. Ļoti ilgi. Visu mūžu. Vai saprotat? Tas ir mūsu spēkos. Atkarīgs no mūsu gribas. No manas un jūsu. Vai saprotat? Es to esmu pārdomājis. Un nolēmis. Pilnīgi un galīgi. Šeit ir mūsu pasaule. Mūsu dzīve. Viss — mūsu. Citas es negribu. Bet jūs droši vien pat noteikti, jūs būtu gribējusi, bet tas jums nav iespējams. Tātad par to nav ko domāt. Vai saprotat? Lai jūs neuztrauc nekādas trīs nedēļas, tāda termiņa nav, vispār nav nekādu termiņu. Tikai nedomājiet neko tādu, — viņš piepeši izbijās, — es neizvirzu noteikumus, es neko no jums negaidu, mēs esam divi cilvēki, kas izsviesti uz neapdzīvotas salas, palīdzēsim viens otram, un tas ir viss. Un par to vairs nevajag runāt, jā?

Iespējams, ka Juniors gaidīja, lai atbildes vietā viņam mestos ap kaklu un ilgi un izjusti pateiktos, tomēr nekas tāds nenotika. Gluži otrādi — Zoja pat mazliet atvirzījās no viņa.

— Vai jūs man uzupurējaties, Junior?

— Kālab tādas frāzes?

— Tā, manuprāt, var precīzi atzīmēt jūsu rīcību. Bet man paliek tiesības pieņemt upuri vai arī — nepieņemt.

— Un jūs, protams, to noraidīsiet? Vai spēlēsim cēl- sirdību?

— Kāds tam sakars ar cēlsirdību? Junior, jūs vienkārši neesat padomājis. Pamēģiniet to apjēgt. — Zoja runāja auksti, pat asi. — Būtībā jūs upurējat sevi. Savu pagātni, tagadni un nākotni. Tas ir ļoti liels upuris. Vislielākais, nevis vienkāršs pakalpojums. Saprotiet taču, ka tieši sīku pakalpojumu var izdarīt katram un no katra var pieņemt, bet, jo tas ir lielāks, jo vairāk jūs par to domājat: vai vispār var atļaut šim cilvēkam izdarīt tādu pakalpojumu, nest tādu upuri? Jā, nevis pieprasīt no viņa pakalpojumu, bet tieši — atļaut. Jo ikviens pakalpojums jūs dara atkarīgu, bet vēl vairāk — upuri. Vai tad man nav tiesību izvēlēties, no kā es gribu vai negribu būt atkarīga — pat arī tīri morālā ziņā?

Juniors pielēca kājās. To viņš nebija gaidījis.

— Un es esmu atzīts par necienīgu, vai ne?

— Pagaidiet jel, ļaujiet pabeigt!

— Kas te ko pabeigt! Viss skaidrs.

— Junior!

Viņš attapās:

— Atvainojiet. Bet labāk neturpiniet. Tas ir apvainojoši, un vispār… tas viss, ko jūs pateicāt, ir galīgi nenopietni un uz mums neattiecas.

— Junior, tieši es varētu nopietni apvainoties. Vai tad tas, ko es teicu, ir blēņas?

— No sākuma līdz beigām. Kāds upuris? Kas te runā par upuri? Es pirmām kārtām rūpējos par sevi, nevis par jums. Es taisos nodzīvot vēl pietiekami ilgi. Un nevēlos dzīvot ar apziņu, ka esmu nogalējis cilvēku. Tas ir pirmkārt. Bet otrkārt — man te vispār patīk. Šī pasaule man ir tuva. Un es šeit gribu dzīvot. Par to, starp citu, es domāju jau tad, kad jūsu vēl šeit nebija.

— Kad manis nebija, jūs varējāt pieņemt jebkurus lēmumus. Tad tie attiecās tikai uz jums. Bet, ja jau es te esmu nokļuvusi, tad diez vai vajag tik kategoriski lemt par abiem, pat neprasot manas domas. Elementāra pieklājība prasa …

— Diemžēl es jau pēc dabas esmu galīgi nepieklājīgs. Zēl, ka nepaguvu jūs par to brīdināt.

— Junior, tā nevajag: ar jūsu muti runā aizvainojums un aizkaitinājums. Bet padomājiet mazliet un mēģiniet mani saprast. Jūs jau man paskaidrojāt, ka es te neesmu saimniece ne tikai par savu dzīvību, bet arī par savu nāvi. Tāpēc es nevaru tā — bez apdoma piekrist visam, ko jūs man piedāvātu. Jo mēs ar jums tomēr esam cilvēki, bet tas nozīmē, ka ne jau katra dzīve mums ir vienādi vērta. Trīs nedēļas — tas ir viens. Ilga dzīve — pavisam kas cits. Un es to nevāru izšķirt uzreiz.

— Nesaprotu, par ko te jāizšķiras, jums nebūs pat mazais pirkstiņš jāpakustina. Jādzīvo, un viss.

— Cik vienkārši! Bet diez vai jūs varēsit šeit ilgi eksistēt bez nopietna darba, bez tiem cilvēkiem, kuru dēļ jūs galu galā visu darījāt — pat ja tobrīd par viņiem nedomājāt —, tie savā garā vienalga stāvēja kopā ar jums. Nē, visticamāk, ka paies ļoti īss laiks, un jūs sāksit ilgoties, nožēlot, izsamist. Kā tad jutīšos es? Neesmu taču radusi būt par apgrūtinājumu. Un pagaidām es taču runāju tikai par jums. Bet es pati? Vai jūs domājat, ka esmu pieradusi pie tādas dzīves? Man apkārt vienmēr bijuši cilvēki, man bijis pietiekami daudz no mana viedokļa svarīga darāmā, lai ari tas nav bijis tik ievērības cienīgs un grūts kā tas, ko veicat jūs. Bez tam…

Zoja arī bija paguvusi pielēkt kājās un stāvēja vaigu vaigā ar Junioru, mazliet pacēlusi seju, lai raudzītos tieši viņam acīs. Pašlaik viņa novērsās un nopūtās.

— Bez tam … Junior, mēs taču esam pieauguši cilvēki, mēs lieliski saprotam, pie kā novedīs dzīve uz šīs zemes divatā. Jā, zinu, pašlaik tas jums liekas, protams, pat interesanti. Bet kas zina, kā tas var beigties? Droši vien, ka jums ir vieglāk: pēc jūsu paša vārdiem, jums uz zemes nav palicis nekas noteikts. Bet saprotiet, ka man tas ir citādi! Es Georgu mīlēju un iespējams, ka mīlu joprojām, lai gan pret mani viņš ir izturējies negodīgi un lai ari tur viņš pašlaik nav viens. Es arī esmu pie daudz kā vainīga — tagad, liekas, es sapratu: viņam ar mani bija ļoti grūti, ar manām kaprīzēm, manu koķetēšanu… Jūs taču negribat, lai starp mums kaut kas notiktu nepieciešamības dēj, nevis pēc jūtu aicinājuma — vai ari vismaz ne tam par spīti? Junior, vai jūs paguvāt par to padomāt?

Juniors lēni pašūpoja galvu. Protams, ka viņš nebija paguvis. Viņam bija licies, ka galvenais — pašam pilnīgi un galīgi izlemt. Taču viss bija iegrozījies daudz sarežģītāk.

Protams, ka viņai taisnība. Bet vai tad viņam nemaz nav taisnība? Droši vien daļēji ir …

— Labi, Zoja, — viņš lēni, it kā ar spēku izgrūžot vārdus, noteica. — Tagad neko neizlemsim. Lai notiek tā, kā jūs gribat. Es piekritīšu. Bet nedomājiet… ka es tik viegli, tik vieglprātīgi… nē.

Zoja atkal ieskatījās viņam acīs un pamāja. Pieliekusies pacēla savu pludmales somu, Juniors jau gribēja pasniegt roku, bet Zoja noraidoši pašūpoja galvu. Pagriezās un devās prom pa to pašu taciņu, pa kuru viņi bija gājuši no rīta, pa kuru bija atnākuši šurp pēcpusdienā. Nolaidis

galvu, Juniors caur pieri skatījās viņai pakaļ.

* * *

Sievietes mūs katastrofiski nesaprot, pie tāda secinājuma nonāca Juniors, stāvēdams uz apskates laukuma un pārlūkojot apkārtējo pasauli. Laikam Zoja noturējusi viņa labāko jūtu diktētos priekšlikumus par mēģinājumu vienkārši ātrāk ielīst viņas gultā. Tai brīdī nekā tamlīdzīga viņam pat domās nebija, un katrā ziņā viņu vadīja ne jau šādi apsvērumi. Viņš pilnīgi piekristu dzīvot šeit, Zoju pat nesatiekot, viņam tikai jāzina, ka viņa vainas dēļ nekas slikts ar Zoju nav noticis. Tīra sirdsapziņa — lūk, kas viņam bija nepieciešams. Jā, tieši tā viņš rīkosies. Bet viņa lai dzīvo, kā patīk. Lai pavada laiku atmiņās par Georgu, par Zemi vai ari lai nodarbojas vienalga ar ko; Juniors viņai nekādi netraucēs.

Labi, šobrīd diezgan. Laiks painteresēties, kas notiek visapkārt. Zem kupola it kā kārtībā. Kombinators darbojas priekšzīmīgi. Māja, kurā dzīvo Zoja, no šejienes nav redzama, to aizsedz koki, bet Juniors zina, ka ar to nekas nav noticis. Tātad iekšpusē viss ir kārtībā.

Bet kā ir tur — lielajā pasaulē? Grūti pateikt. Grēda ir vāji saskatāma. Vai ir izaugusi? Iespējams … Te jūtām uzticēties nedrīkst, nepieciešami aparātu bezkaislīgie rādījumi. Tagad ar to nodarbosimies. Kad aparāti uzrādīs kaut ko nepatīkamu vai draudošu, tad izvēdīsim ārā agra- plānu, aizlidosim turp un palūkosimies, kā tas izskatās dabā. Stingri ņemot, šāda rīcība ir pat nepieciešama. Bet ne šobrīd. Dabiski, ka tāds lidojums ir saistīts ar izeju ārpus kupola. Pirms lēmuma jāizsver visi par un pret, jāpadomā, kādā veidā uz iekšējās pasaules labklājību var atsaukties pat īslaicīga kupola dehermetizēšana.

Jā, nodomāja Juniors, atbalstījies pret apskates laukuma margām, pavisam citādi es izturos pret šo mazo pasaulīti, kad tā ir pilnīgi apdzīvota. Kad tajā dzīvo cilvēki. Kad tajā parādījusies sieviete …

Viņš pagriezās, lai ieietu kuģī, bet kaut kas tam lika vēl uz mirkli palikt. Kādas domas atplaiksnījums. Kas notiek? Viņš saviebās un paberza ar plaukstu seju. Nē, izgaisa. 2ēl. Tagad jābūt uzmanīgam. Juniors no pieredzes zināja: doma atgriezīsies vēl skaidrāka un tiešāka. Ja ari tad to pazaudēšu, tā vairs neatgriezīsies. Tā jau vairākkārt ir bijis.

Viņš iegāja kuģī, devās uz komandtelpu un uzrunāja Gudrinieci:

— Nodarbosimies ar Kristāla režīma pārbaudi. Ziņo tikai par novirzēm no normas. Un lēnā garā.

Gudriniece mazliet paklusēja un tikai tad paziņoja, ka noviržu no normas nav. Kristāls attīstījās tā, kā bija paredzēts.

— Ļoti apsveicami, — Juniors uzlielīja. — Tagad nolasi man ārējās apskates aparātu rādījumus. No paša rīta.

Gudriniece sāka lasīt rādījumus.

— Visu no gala un trīsreiz lēnāk. Es nepagūstu domāt.

Iespējams, ka Juniors to pateica mazliet asāk nekā parasti un cilvēks būtu apvainojies, bet Gudriniecei apvainoties nebija lemts. Tomēr tā mazliet paklusēja, tad sacīja: — Junior, mani uztrauc tava veselība.

— Sveiciens Gudriniecei! — atsaucās viegli šokētais Juniors. — Nesaprotu tavu uztraukumu. Roka sadzijusi, par to jau esmu aizmirsis …

— Ne jau roka. Psihe. Analizatori uzrāda, ka tu šodien esi pārāk uzbudināts. Nervu sistēmai jāiztur paaugstināta slodze. Iespējamas kaut kādas novirzes psihē. Domāju, ka tev nepieciešams profilakses kurss.

Ej tu pie velna, nelaimīgā mušmire, — gribēja atteikt Juniors, bet tomēr savaldījās: sēne nebija neko sliktu domājusi, teica to, kas viņai bija jāsaka, bet diez vai tai bija saprotami visi cilvēka psihes sarežģījumi, vēl vairāk — cilvēcīgas būtnes emocionālā puse. Lai gan — kas zina, sēnes bija gudras, un tomēr — ne jau cilvēki tās konstruējuši … Tāpēc Juniors miermīlīgi atbildēja:

— Lai tas tevi, Gudriniec, neuztrauc. Ārstēšanās nav nepieciešama. Iemesli man ir zināmi, un es tos kontrolēju.

— Vai nevēlies tos nodot manā kontrolē?

— Nav vajadzības, — atbildēja Juniors. — Gaidu aparātu rādījumus.

Juniors klausījās Gudrinieces nosauktajos skaitļos un domāja, aplēsa starpību, pārdomāja attīstības tendences. Skaitļi ir kaut kas fundamentāls: viss kļuvis uzreiz daudz uzskatāmāks. Kas tad mums ir? Kupola iekšpusē mazliet paaugstinājies gaisa miklums. Dabiski, arī pašlaik tas tik tikko sasniedz normu, tā ka var gaidīt vēl nelielu pieaugumu, bet tad, ja mitrums pieaugs vēl tālāk, varēs rīkoties. Jā, mazā pasaule uzvedas kā labi audzināts zēns. Bet ar ko mūs iepriecēs visa pārējā planēta?

Juniors uzmanīgi ieklausījās. Ārpus kupola atmosfēras spiediens bija mazliet krities. Būtu bijis muļķīgi domāt, ka tas allaž paliks nemainīgs. Nenozīmīgi bija pieaudzis enerģijas patēriņš kupola konfigurācijas uzturēšanai. Arī tas bija gluži dabiski: atmosfēras spiediena izmaiņas radīja vēju, gaisa masa no vienas puses spieda uz kupola virsmu, no otras radās zināms retinājums, kas arī izsauca enerģijas patēriņu. Vēja ātrums? Tas nav nopietni, to mēs varam līdzsvarot: te, zem kupola, organizēsim lokālu tāda paša ātruma vējiņu, kas atbalstītu kupolu no iekšpuses; šķiet, tas pat būtu patīkami. Labi, bet kas notiek ar grēdu?

Ar grēdu bija iznācis dīvaini: tās it kā vispār nemaz nebija. Citiem vārdiem — aparāti to nemaz neuztvēra. Tas nozīmēja, ka tie nevarēja uzrādīt, vai tā ir augusi vai ne, tuvojusies vai palikusi uz vietas. Ja var ticēt aparātiem, tad grēda vispār neeksistē. Ja tic paša acīm, tad tā ir pilnīgi reāla parādība. Lai par to pārliecinātos, Juniors dažas minūtes saspringti ieskatījās violetajā krēslā ārpus kupola. Kā vienmēr, pietiekami skaidri kaut ko atšķirt nebija iespējams, vajadzēja vismaz sagaidīt nakti, kad pašu spīdeklis vairs netraucētu. Bet arī pašlaik acis pilnīgi pārliecinoši rādīja, ka tā dēvētais objekts «grēda» patiešām eksistē. Ko tas varēja nozīmēt?

Juniors paraustīja plecus. Gribot negribot nācās pieņemt noteiktu un svarīgu lēmumu. Vai ticēt acīm, vai paļauties uz aparātiem. Ticēt acīm likās tā kā dabiskāk. No otras puses, tā bija sarežģītas sistēmas sastāvdaļa, kurā ietilpa psihe un Juniora vispārējais stāvoklis, kas uztrauca Gudrinieci, kā arī daudz kas cits. Kaut kas šajā sistēmā varēja kļūdīties, taču — kas tieši — grūti pateikt, jo atšķirībā no cilvēka radītajiem mehānismiem un aparātiem viņš pats nepakļāvās tik vieglai, ātrai un viennozīmīgai kontrolei. Tadai pakļāvās iekārtu un aparatūras komplekss. Tur viegli varēja atrast bojājumu, nomainīt detaļu vai bloku, kas izgājis no ierindas, un aparāti atkal atgūtu precizitāti, bet tu — ticību tiem. Tā ka droši vien tomēr vajadzēja uzticēties aparātiem. Tie nepazīst nekādas optiskas ilūzijas, tiem neeksistē mirāžas, viņi nav tik lētticīgi kā to radītājs — cilvēks; starp citu, tie jau arī tāpēc radīti, lai nevajadzētu paļauties uz paša nedrošajām sajūtām. Jā, mūsu tehnizētajā pasaulē pieņemts — un tas ir gluži pareizi — pirmām kārtām uzticēties aparātiem. Arī tagad mēs rīkosimies tāpat.

Pieņēmis tādu lēmumu, Juniors uzreiz kļuva jautrāks. Nolemts: uzskatīt, ka grēda neeksistē — un viss. Lai pilnīgi pārliecinātos, viņš tomēr pavēlēja Gudriniecei pārbaudīt visu ārējās novērošanas un kontroles sistēmu. Pārbaudīt to kārtību līdz pēdējam sīkumam. Pie reizes Juniors pavēlēja pasniegt viņam vakariņas. Kamēr viņš apēda savu devu, šoreiz nevēlējies nolaisties tuvāk dabai, Gudriniece visu bija pārbaudījusi un ziņoja, ka aparātu sistēma ir pilnīgā un absolūtā kārtībā. Tad Juniors tāpat vien, katram gadījumam pavaicāja:

— Kā tu domā — kas ir šī grēda?

Jautājums bija izteikti muļķīgs: ja jau aparāti neko neredz, tad kā gan Gudriniece vispār var zināt par grēdas iespējamo eksistenci? Tomēr Gudriniece atbildēja uzreiz un bez svārstīšanās:

— Tā ir ēna.

No negaidītības Juniors gandrīz vai palēcās.

— Tas nozīmē, ka tu redzi grēdu?

— Tiek novērota lokāla apgaismes izmaiņa. Ēna.

Patiešām — tā ir līdzīga ēnai! Kā tas Junioram pašam

nebija ienācis prātā?

— Kam pieder šī ēna? Kas met ēnu?

Gudriniece ar atbildi nesteidzās.

— Objekts ārpus redzamības.

Ja jau reiz ir ēna, tad, dabiski, jābūt arī gaismas avotam. Kas tas ir?

— Kas ir gaismas avots?

— Gaismas avots ārpus redzamības.

No tā jau nekļūst vieglāk.

— Gudriniece, ko tu pati par to domā?

Gudriniece, kā arvien, nesteidzās.

— Manā iedzimtajā un iegūtajā pieredzē tam nav analoga. Pieļāvumi var būt visdažādākie.

Pilnīgi profesoriska atbilde. Lieliski, Gudrinieci Uzreiz visu paskaidroji. Nekas, tūlīt mēs viņu palūgsim uzskaitīt visus šos iespējamos pieļāvumus. Steigties nav kur, var sēdēt kaut vai līdz rītam. Lai gan šī velna sēne neatļaus: aizdzīs gulēt, vienkārši pārstās sarunāties pēc režīmā noteiktā gulētiešanas laika. Tomēr mēs pagūsim kaut ko izanalizēt. Ja vien …

Juniors pamira. Jo tā doma, kas to bija tik tikko skārusi, kad viņš stāvēja uz apskates laukuma, kā viņš ari bija gaidījis, atgriezās un viņš paguva to notvert aiz astes galiņa. Doma likās viņam ļoti svarīga. Tāpēc Juniors pārstāja iztaujāt Gudrinieci, viņš atbalstījās ar elkoņiem uz galda, atspiedās ar zodu pret dūrēm un aizdomājās.

Pašlaik galu galā kaut kāda ēna nebija vissvarīgākā. Ir kaut kas nopietnāks. Tie ir cilvēki. Attiecības starp viņiem. Attiecības ir kā bērni: ja jau tie reiz piedzimuši, tad aug un attīstās. Kādi tie izaugs, labi vai slikti, atkarīgs no cilvēkiem. Protams, ka var šīs tikko radušās attiecības noslāpēt. Taču tas ir noziegums. Attiecības — tas ir pats cilvēks. Tās nogalināt — nozīmē nogalināt cilvēku.

Kas tad šajā jautājumā par attiecībām tevi pēkšņi tā satraucis? — Juniors vaicāja pats sev.

Tā pati vecā doma. Pasaulē parādījās sieviete. Bet kāpēc viena?

— Padomāsim loģiski. Ieslēgta trešās apdzīvotības pakāpes programma. Viss cilvēka dzīvei nepieciešamais ir kombinēts. Radīti paši cilvēki. Pēc loģikas — lai būtu pilnīga demonstrācija, bet tieši tāds pagaidām ir Kombinatora uzdevums — nepieciešami divi cilvēki. Bet parādījies viens. Un tieši sieviete. Kāpēc?

Doma, kas uzplaiksnīja un kuru Juniors notvēra, bija atbilde uz jautājumu.

Sieviete parādījās tāpēc, ka vīrietis jau bija. Un šis vīrietis nav neviens cits kā tu pats.

Trešās pakāpes programmas realizācijai Kombinatoram, protams, vispirms bija jāizanalizē situācija poligonā. Un tava klātbūtne, kad tu gulēji pie dīķa, nevarēja palikt neievērota. Tā tika ierēķināta. Taču Kombinatoram strādāt netraucēja. Kad kombinējās pirmā pakāpe — augi, tad tu nebiji vājadzīgs, iespējams pat, ka varēja noritēt pat kaut kādi bīstami procesi: teiksim, tu varētu kļūt par izejvielu zālei un kokiem, vai nu mazums par ko… Un kombinēšana nesākās, kamēr tu neaizvācies kuģa aizsardzībā. Trešā pakāpe — pavisam kas cits. Te tā vai citādi jāparādās cilvēkam. Tava klātbūtne vairs netraucēja, un tu biji iekļauts šis pašas trešās pakāpes shēmā: Kombinators vairs nevarēja tevi ņemt un izmest no tās. Kāpēc gan? Kombinators noteikti ir spējīgs izmantot ne vien atsevišķus atomus, bet ņemt ari gatavas kombinācijas (ja tādas ir) — lai nebūtu jārada pašam. Tā viņš arī atrada gatavu cilvēka kombināciju un nolēma to izlietot.

Tu jau pats pārliecinājies, ka Kombinatoram uzskaitē ir katrs ods, katra zālīte un zariņš. Jo vairāk — cilvēki, kuru te ir tikai divi…

Ja, aizmirsusi aizliegumu, Zoja ieskrietu kuģī, viņas vairs nebūtu. Bet, lai atjaunotu doto shēmu, Kombinators pēc iespējas ātrāk radītu citu Zoju. Kombinators nemaina programmas, viņš tās tikai izpilda. To jau tu saprati agrāk.

Bet, Junior, ja tu pats ieiesi kuģī?

Kombinatoram tas ir vienalga. Tu biji un izgaisi. Līdzsvars traucēts, programma nerealizējas. Kombinators nekavējoši aizpilda trūkstošo. Viņam ir jāizpilda. Jārada vīrietis.

Jārada. Bet ne jau tevi. Jo tas jau nu ir skaidri zināms, ka tu neesi ieprogrammēts. Matrice ir noņemta no kāda cita. No Georga. Vai arī no kāda etalonam tuva vīriešu kārtas pārstāvja …

Nē, ne jau kaut kāda. Jo starp diviem cilvēkiem, kas radušies trešajā apdzīvotības pakāpē, jau no paša sākuma ir jābūt normālām, pat labām attiecībām. Viņi taču nav Ādams un Ieva — bez pagātnes, bez biogrāfijas. Tie ir cilvēki, kas par sevi atceras visu, — šeit nevar izveidot pāri, vadoties tikai no etalona principiem.

Tātad — jārodas vīrietim, kuru Zoja ne vien pazinusi iepriekšējā dzīvē, bet ar kuru piekristu atrasties kopā arī šajā dzīvē.

Tas ir Georgs.

Nu un tad? — nodomāja Juniors. Lieliski! Vairs nekādu rūpju! Lai abi dūdiņa. Bet tu būsi aizņemts ar saviem darbiem un raudzīsies uz viņiem no malas. Bet pēc trim nedēļām…

Jā, kas tad notiks pēc trim nedēļām?

Junior, kāpēc tu neesi sajūsmā?

Tam ir daži iemesli, Juniors pats sev godīgi atbildēja. Vispirms tāpēc, ka otrais Georgs būs pirmā Georga precīza kopija. Un neaizmirsti, ka arī šis Georgs būs izgudrotājs, tās pašas aparatūras, kas viņu radīja šeit, izveidotājs, Un ir jābūt galēji naivam cilvēkam, lai domātu, ka šeit viņš sāks atpūsties. Nē, viņš tūlīt pat vēlēsies iedziļināties darbā, bez jokiem, — tik lieliska iespēja: viņa Kombinatora virsprogrammas pārbaude, kurā Georgam neviens netraucēs, bet tevi, Junior, nav ko ņemt vērā … Tā ka mierīgu dzīvi tev, Junior, nav ko gaidīt. Tieši šeit viņam var rasties kārtējā ideja, un viņš to vēlēsies realizēt. Un tad viņam nospļauties par taviēm uzdevumiem, kur nu vēl tavām jūtām un pārdzīvojumiem.

Stop. Junior, ko tu teici par jūtām?

Vai es teicu? Vai tev neizlikās? — viņš pārvaicāja.

Nē jau, neizlikās, viņš pats sev atbildēja. Pilnīgi noteikti.

Ne velti Gudriniece bija runājusi par nervu sistēmu un psihi. Un tu to zināji jau toreiz, kad viņa teica. Kaut kas ar mani ir noticis. Kaut kas ir sācies. Un turpinās. Un es vēlos, lai tas turpinātos. Gribu. Un ne tikai tāpēc, ka… Bet arī tāpēc, ka šeit, šajā pasaulē, es viņai — tādai, kāda viņa ir, — esmu simtreiz vajadzīgāks par jebkuru Georgu, kas arī būs tikai fikcija. Šī ir mana pasaule, un tikai es esmu spējīgs to radīt un pilnībā kontrolēt. Un pilnīgi dabiski, ka savā pasaulē es nevēlos sāncenšus.

Bet tagad, pa šīm dažām stundām, ko esmu pavadījis uz kuģa, Juniors turpināja domāt, Kombinators ir paguvis ne tikai pamanīt manu prombūtni, bet pat veiksmīgi laist pasaulē nevis vienu, bet pat simt Georgus. Un, kamēr es sēžu šeit, Georgs mierīgā garā savas sievas sabiedrībā dzer tēju savā vasarnīcā.

Juniors sažņaudza dūres. Bet vēl neatjāvās pielēkt kājās un pa galvu pa kaklu mesties lejā. Pirms tam visu vajadzēja izdomāt līdz galam.

Pieļausim, viņš sev teica, ka tu esi izgājis laukā. Un atkal nokļuvis Kombinatora redzeslokā. Pēc viņa rādītājiem noticis jauns līdzsvara traucējums. Vispirms viena vīrieša trūka. Toties tagad viena ir par daudz.

Kombinators nav cilvēks, tas nedomā. Ja vīriešu par daudz, tas nozīmē, ka viens no tiem jālikvidē.

Nevar būt divu domu par to, kurš jālikvidē. Iespējams, ka vajadzētu likvidēt mani. Ne jau Kombinators mani laidis pasaulē, ne viņš mani nonāvēs. Rokas par īsām. Es neesmu fikcija. Tātad — likvidēs Georgu.

Atkal rodas jautājums. Vispirms — kā tas notiks. Labi, ja klusi un mierīgi. Bet ja ar troksni? Tā, ka cietīs arī visa apkārtne? Un Zoja tajā skaitā? Kas tad notiks? Radīsies jauna Zoja. Izbrīnīsies, ieraudzījusi tevi parkā. Viss sāksies no gala. Un tas jau būs velns zina kas. Tā būs komēdija. Nezinu, kā Zoja, bet tu pats, Junior, vari neizturēt. Sāksi psihot. Nerunājot jau par to, ka tu nevarēsi pret viņu izturēties tā kā šorīt, kad tu vēl…

Pieļausim, Kombinators Georgu novāks klusi un maigi Bet Zoja jau tik un tā viņu būs redzējusi. Runājusi ar to Un… vai nu mazums, kas vēl noticis. Kā viņa to pārcietīs? Palikušai šeit, tā viņai būs jauna traģēdija. Šodien viņa jau vienu pārdzīvoja, palikusi neziņā, kur un kas viņa ir Vai nav par daudz — divas traģēdijas vienā dienā? Ja pirmajā tu esi vainojams tikai netieši, tad otrā galvenokārt būs uz tavas sirdsapziņas.

Vai tas nozīmē, ka Georgs nav jānovāc?

Ko tad tas nozīmē — ka visu laiku jāsēž te, kuģī? Bet viņi abi lai tur dzīvojas?

Muļķīgi, Juniors nodomāja. Velnišķīgi muļķīgi. Bet neko citu nevar izdomāt. Tu negribēji kļūt par sievietes slepkavu, gods un slava tev. Toties noslepkavot vīrieti tu esi ar mieru? Pat ja arī viņš ir sāncensis? Kaut gan — būtībā ne jau viņš ir tavs konkurents, bet tu pats ar varēm gribi tāds kļūt.

Jā, Junior, neko citu neizdomāsi. Sēdi vien kuģī un izklaidējies sarunās ar sēni.

Ko lai dara, Juniors sev teica. Tā arī vajadzēs rīkoties. Pat degunu nebāzt laukā. Jo citādi vispār var iznākt velns viņu zina kas: tev tā vai citādi laiku pa laikam būs jāieiet kuģī. Un Kombinators katru reizi izšautu jaunu Georgu. Pēc kādas pusstundas vai stundas tu atkal parādītos uz skatuves. Un kārtējais Georgs ar vieglu troksni tūlīt pat pagaistu. Kaut kāds idiotisms …

— Gudrinieci — viņš pasauca. — Nepieciešama konsultācija attiecībā uz Kombinatoru. Divos jautājumos. Pirmais: vai viņš ir ar kaut ko papildinājis trešās pakāpes programmu? Un otrais: vai ir iespējams viņa trešās pakāpes programmu nobloķēt tā, lai nekas no tā, kas atrodas izvērstā stāvoklī, neatjaunotos, ja piepeši kaut kas iztrūktu. Ja kaut kas ciestu. Vai saprati? Lai Kombinators neatjaunotu zaudējumus, nepapildinātu līdz normai.

— Sapratu.

Tas patiešām nebija slikti izdomāts. Visādā ziņā — turpmākajam. Nositīsi odu, bet tas vairs augšā necelsies. Ieiesi kuģī, bet neviens neradīs jaunu Georgu. Viss paliks, kā bijis. Un tad skraidi uz kuģa kaut katras piecas minūtes — nekas nemainīsies.

— Junior, atbildu. Uz pirmo jautājumu saņēmu atbildi, ka dotā programma ir izpildīta un pilnībā realizēta. Nekādu sīkumu. Kombinators ir ļoti neattīstīta iekārta.

— Jā, — noteica Juniors, — tas jau ir tikai pirmais variants, tā teikt, uz ātru roku. Pagaidi vien. Georgs to vēl tā pilnveidos, ka Kombinators kļūs gudrāks par mums ar tevi, kopā ņemot. Kas tālāk?

— Otrais. Blokāde nav iespējama. Var tikai pilnīgi izslēgt programmu, kas nozīmē tās likvidāciju.

— To es saprotu, — Juniors nomurmināja. Labi. Tātad — nekas neiznāks.

Kas atliek? — viņš nodomāja. Nekas. Gulēt. Tiesa, ir viena iespēja: viņai var piezvanīt. Viņai taču ir telefons, kas saistīts ar Gudrinieci, ar kuģa sakaru sistēmu. Piezvanīt un uzzināt: vai Georgs ir tur? Vai piezvanīt?

Juniors palūkojās pulkstenī. Par vēlu. Pēc visiem labā toņa likumiem tik vēlu nezvana uz ģimenes māju, kur saimnieki jau varējuši likties gulēt.

Viņš skumji pavīpsnāja. Uzskatīsim, ka tavas problēmas ir atrisinātas, bet savējās lai viņi risina paši. Kas attiecas uz tevi, tad tu būsi kā piekomandēts viņiem, jo pašlaik jau esi sapratis: tev nepietiks spēka likvidēt pasauli ar dzīviem cilvēkiem. Un tevi gaida eksistence šajā citu labi izdomātajā un tevis iedzīvinātajā pasaulē dieva tā kunga lomā, kurš visu šo pasauli saglabā un uztur, var visu, bet sirdsapziņa tam neatļauj izdzīt jauno pāri no paradīzes, un no cilvēku mēroga tas turpināsies bezgalīgi. Jā, tevis paša, tavu roku radīts jautrs notikums. Ja jau šī pasaule bez uzraudzības nevar eksistēt, tad esi tik mīļš un strādā, parādi savu varenību.

— Gudriniec, — viņš uzsauca, it kā sēne atrastos citā istabā, it kā tās mikrofoni nebūtu izvietoti visās kuģa telpās. — Es eju gulēt. Savas nervu zāles vari pietaupīt labākiem laikiem. Bet izdari tā, lai es ātrāk aizmigtu. Un nemodini, lūdzu, ja vien nesāksies pasaules katastrofa. Vai

man nav tiesību mierīgi izgulēties?

* * *

Un tomēr viņu pamodināja. Tiesa, ne jau naktī: no rīta, kad, hipnorada ieaijāts, Juniors gulēja visciešākajā miegā. Skaņa un jautra balss atskanēja tepat, pie pašas auss:

97

— Kaptein! Jūs esat nogulējis visu pasauli! Uū! Junior, vai esat dzīvs? Feodāli tāds, taču parādieties! Es gribu brokastot, un man ir garlaicīgi!

4-759

Pirmais, ko Juniors izjuta, bija šausmas. Zoja šeit? Uz kuģa? Tūlīt būs sprādziens!…

Jau pielēcis kājās, viņš attapās. Protams, ka nebija kuģī ņekādas Zojas, bet viņas balss skanēja no ārpuses, caur kuģa ārējo noklausīšanās sistēmu. Lieliski, ļoti noderīga iekārta!

— Zoja! — viņš uzsauca, aizmirsis, ka viņa to nekādi nevar sadzirdēt. — Zoja, vienu sekundi, es tūlīt… acumirkli!

Viņš veica savu tualeti tādā ātrumā, it kā dzīvot būtu atlicis dažas sekundes un viņpasaulē neskuvies nekādi nevarētu ierasties. Pat nepaguvis sasveicināties ar Gudrinieci, izlēca uz apskates laukuma. Lejup laižoties, viņam likās, ka lifts šoreiz darbojas pārāk lēni. Beļdzot!

Viņš nolēca uz zemes un metās tai klāt. Zoja stāvēja — spirgta un jautra, it kā nekas nebūtu noticis — nekādu pārdomu, nekādu traģēdiju —, mierīga, laimīga, bezrūpīga. Viņa smējās.

— Junior, tagad es saprotu, kāpēc jūs lidojat vienatnē. Lai jums netraucētu gulēt!

Viņš pieskrēja tai klāt, gribēdams kaut ko izdarīt — satvert aiz rokas, varbūt apskaut… Pašā pēdējā brīdi saprata: nedrīkst! Nu un tad, ka viņa ir šeit; iespējams, tikai tāpēc Zoja izskatās tik apmierināta, ka ir atguvusi savu acuraugu Georgu, un atnākusi tikai, lai uzlūgtu Junioru uz ģimenes brokastīm: droši vien tā pieklājas… Viņš atcerējās visus savus vakardienas spriedumus. Velns rāvis, droši vien nevajadzēja nākt laukā! Pilnīgi zaudējis kontroli pār sevi…

Viņam bija jāpiepūlas, lai izliktos pilnīgi mierīgs, un viņš pārvaicāja it kā starp citu:

— Zoja, vai jūs esat viena?

— Vairs ne! — Viņa joprojām smaidīja. — Jūs atkal esat kopā ar mani.

— Es domāju par …

— Es saprotu, Junior, par ko jūs domājat, — viņa sacīja, tagad jau kļūdama nopietnāka. — Man bija pietiekami daudz laika, lai šo to saprastu. Kā teica senatnē — ne velti es tik ilgu laiku esmu tīrījusi sava vīra cepuri… Vai jūs domājat par Georgu? Neuztraucieties, Junior, — viņa nebūs.

— Kāpēc jūs esat tik pārliecināta? — viņš neviļus noprasīja, jau ar pašu intonāciju parādot, cik ļoti viņu šis jautājums interesēja.

— Ir nekļūdīga pazīme. Junior, neraizējieties, tā neattiecas ne uz zinātni, ne uz tehniku, tā ka jūs to tik un tā neatklāsiet. Ja šeit būtu jāparādās Georgam, tad te jau no paša sākuma noteikti būtu bijis klāt Binoms.

Es nesaprotu, — Juniors atklāti sacīja.

— Binoms ir pūdelis. Es galvoju: ja Georgs kādā situācijā varētu arī aizmirst mani, tad Binomu — nekad. Man liekas, tāda mīlestība • kā viņiem starp cilvēkiem nav iespējama. Ja Georga parādīšanos kaut kas varēja aizkavēt, tad uz suni tas taču neattiecas? Bet Binoma nav. Nav arī nekā no viņa mantām: ne matrača, ne servīzes … Mani tas pilnīgi pārliecina.

— Arī mani, — atbildēja Juniors, beidzot pasmaidīdams, kā arī būtu jāsmaida cilvēkam, redzot sievieti, kas viņam nemaz nav vienaldzīga. — Esmu jūsu rīcībā.

— Jūs būsiet man vajadzīgs un negaidiet žēlastību. Ak, Junior, jūs negaida salda dzīve. Jūs pagūsit simtreiz nolādēt likteni par to, ka tas jums devis kaimiņos skaistu sievieti.

«Kaimiņos» — Juniors sevī atzīmēja. Mans statuss ir apzīmēts pilnīgi viennozīmīgi. Un viņai ir tūkstoškārt taisnība. Kaimiņš paliek kaimiņš un nekas vairāk. Man patīk skaidrība.

— Gluži otrādi, — viņš skaļi teica, — būšu pateicīgs savam liktenim. Atļaujiet kaimiņam painteresēties — kā jūs pavadījāt nakti?

— Man bija bail.

— Ej nu ej! No kā tad šeit jābaidās?

— No vientulības. Es tai galīgi neesmu piemērota. Neesmu pieradusi. Nē, — viņa pašūpoja galvu, — tas nebūt nenozīmē, ka zem viena jumta kopā ar mani kādam ir jāatrodas. Es domāju par citu vientulību — garīgo. Man vajag, lai kāds par mani domātu. Lai es zinātu: ja būs nepieciešams, varu pasaukt palīgā, un kāds atnāks un izdarīs visu, ko palūgšu … — Viņa uz brīdi apklusa. — Redziet, Junior, es brīdināju, ka jums neklāsies saldi. Ko jūs par to teiksit?

Viņš pasmaidīja.

— Teikšu — paldies, Zoja, par to, ka jūs man noticējāt.

Tā viņi pastāvēja vēl kādu brīdi. Tad Zoja viegli un

saulaini pasmaidīja.

4»

99

— Medniek, kur ir medījums? Nāvīgi gribu ēst… — No Viņas lūpām šis vārds — «nāvīgi» — nolidoja nevē

rīgi un nenozīmīgi kā veca metafora, par kuras būtību nemaz nav jādomā.

— Vai burvju ledusskapis izsīcis?

— Taupība ir jebkuras saimnieces labākā īpašība. Bez tam šodien ir jūsu kārta mazgāt traukus. Pat ja tie ir mani, jūs tik un tā tos gribētu nomazgāt, vai ne?

Protams, — steidzīgi piekrita Juniors.

— Tad ejam. Ak jā, jūs, vēlais putniņ, jau vēl neesat paguvis izbadēties. Tad iesim tāpat vien — kurp acis rāda, galu galā jau mēs nonāksim tur, kur vajag, vai ne?

Kur vajag, viņš nodomāja, es būtu gribējis precīzi zināt — kur mums vajag …

Viņi ilgi klīda pa mazo, labi iekārtoto pasauli, lai ari cik tā bija ierobežota, tomēr viņiem visu laiku atklājās kaut kas jauns, negaidīts, brīnišķīgs, un viņi nekautrējās no savas sajūsmas. Iespējams, ka tā kādreiz bija staigājuši pa paradīzes dārzu pirmie cilvēki vēl pirms grēkā krišanas … Juniors bez kādas divdomības un simbolikas piedāvāja Zo- jai ābolu no koka. Viņa kritiski aplūkoja augli, paoda un pašūpoja galvu.

— Jūs esat nepieredzējis dārznieks, — viņa sacīja. — Gluži zaļi. Nemaz nešaubos, ka tie ir briesmīgi skābi.

Viņš paņēma ābolu no tās pirkstiem un aizsvieda pēc iespējas tālāk.

— Neapvainojieties, — viņa pasmaidīja, — jūs jau tur neesat vainīgs. Droši vien mēs te ieraudzīsim arī gatavus. Starp citu, kāds pašlaik mēnesis?

To Juniors nezināja. Nebija ienācis prātā painteresēties.

— Spriežot pēc āboliem, — Zoja teica, — jūnija beigas, jūlija sākums. Mans mīļākais gadalaiks. Paldies par to, Junior.

Bet tūlīt viņi aizmirsa ābolus, jo koki pašķīrās un skatienam atklājās ar zāli vienmērīgi noaugusi noriņa, zāliens bija it kā speciāli sēts un kopts, vidū kā uzzīmēts auga koks — tik gleznains un pilnīgs tas likās. Nevis meža pļaviņa, bet īsts paraugs. Viņi reizē apstājās un nopūtās — nevis no skumjām, bet no jūtu pārpilnības. Nē, šeit nekad neapniks dzīvot…

— Par to Georgs nav padomājis, — Zoja klusi noteica.

— Par ko?

— Es tāpat vien … Nedrīkst izsūtīt uz tik brīnišķīgām vietām.

— Izsūtīt?

— Vai tad viņš mani nav izsūtījis? Vai zināt, Junior, es taču visu sapratu. Viņam likās, ka es tam vairs nepievēršu uzmanību, vērtēju zemāk, un viņš man piesprieda zināmu vientulības termiņu. Viņš tikai nav aprēķinājis, ka jūs būsit tāds, kāds esat. Un to, ka te būs ļoti skaisti. Pēc tam es viņam pateikšu, kur viņš ir pārrēķinājies.

— Ahā… — nomurmināja Juniors. Nevarēja taču viņai sākt atkal no gala pierādīt…

— Es saprotu, Junior, ka jūs gribat teikt… es viņu nekad vairs neredzēšu. Iespējams, ka tā arī ir. Es saprotu. Lai jūs nepārmestu man nekonsekvenci, padomājiet: es nevaru un negribu atteikties no savas pagātnes. Tāpēc ka citas man nav, tā ir mana vienīgā. Un tāpēc manas domas bieži aizklīdis tādos ceļosr kuru sākums ir šajā pagātnē. Neapvainojieties. Ja viņu neredzēšu — neko nevar darīt. Tad jūs viņam to pateiksit'. Bet es… Vai zināt, esmu jau to atlaidusi.

— Atlaidusi?

— Uz visām četrām pusēm. Man labpatīk domāt, ka pati esmu gribējusi aizbraukt. Es viņu pametu, nevis otrādi. Šķīros no viņa. Un šeit atrodos nevis tāpēc, ka būtu izsūtīta, bet gan tāpēc, ka man sagribējās kādu laiku padzīvot — varbūt pat līdz mūža beigām — brīnišķīgā zemes stūrītī, kas ir tālu no pasaules burzmas un trauksmes, turklāt pieauguša, atturīga un neuzbāzīga cilvēka sabiedrībā. — Viņa jautri pasmaidīja. — Piekrītat, ka trijos vārdos es jūs precīzi raksturoju, vai ne?

— Ne ko pielikt, ne ko atņemt, — Juniors piekrita. — Varu tikai apskaust jūsu meistarību.

Viņi pārgāja pāri klajumam, un zāle atkal iztaisnojās viņu pēdās, iegāja birzī — un likās: burtiski pēc dažiem metriem apkārtne pārmainījās — kļuva krēslains, viņus apstāja vareni stumbri, koki sakļāva milzīgus vainagus, kuros neapklusdami sasaucās putni. Zoja izbīlī satvēra Junioru aiz rokas un parāva sāņus. Viņš pasmaidīja.

— Nebaidieties, tā nav čūska, bet zalktis.

— Tik un tā man bail… Iesim prom no šejienes.

Viņi pagriezās uz citu pusi un vēl kādu mirkli bija sadevušies rokās. Pēc tam Zoja savējo uzmanīgi atbrīvoja.

Viņi atkal iznāca pie strauta, tas laikam līkumoja pa visu viņu pasauli, un Juniors nebūtu varējis pateikt, vai to ierīkojušas viņa mašīnas no trešās tilpnes vai tāda bijusi Kombinatora programma, vai arī tas ir tikai planētas — šīs apkārtnes mikroreljefs. Vienā vietā strauts veidoja līci, tur bija redzamas vilkābelīšu tumšās galvas. Zoja sacīja:

— 2ēl, ka visi cilvēki tā nevar dzīvot. Vai tiesa, Junior?

Juniors padomājis pašūpoja galvu:

— Zoja, lielākā daļa neizturētu pat mēnesi.

— Vai jūs tā domājat?

— Šeit ir paradīze tikai filozofam. Vai arī, — viņš nenoturējās, — mīlētājiem. Tiem, kas ir garīgi aktīvi. Pārējiem šeit būtu šauri un garlaicīgi.

— Nezināju gan, ka jūs esat filozofs, — Zoja pasmaidīja. — Vai jūs pats to zinājāt?

— Nē. Taču domāju, ka šeit varu kļūt par jebko.

Viņa iesāņus pavērās Juniorā.

— Šeit ir tāds gaiss. Nesteidzieties kļūt citāds. Jūs esat ļoti labs tāds, kāds esat. Uzticams. Pats. Bet mūsu brīnišķīgā pasaule, kurā ir tik jauki… Iespējams, ka tas jums liksies aizskaroši, bet es tai diez kā neticu. Man tā neliekas noturīga. Pasaule, kas balstās uz kaut kādiem ļoti sarežģītiem tehnikas sasniegumiem …

— Tad arī jūs, Zoja, neapvainojieties, ja es teikšu, ka jūsu spriedumi šajā jomā ir nekompetenti.

— Es jau neslēpju. Un tomēr … Uzticama ir tikai daba,

— 2ēl, ka jūs nedzird mans tēvs. Viņš jums aplaudētu. Mani uzskati ir citādi. Daba ir tik daudzveidīga un mainīga, un ar visiem mūsu atsevišķiem panākumiem kopumā tomēr tik nevadāma, ka arī šodien mūsu iespējas iepriekš paredzēt tās uzvedību ir visai ierobežotas. Pie tam tā ir pārlieku nesteidzīga, šī jūsu daba. Tās priekšstati par laiku nav samērojami ar mūsējiem. 2ēl, ka jūs neredzējāt to, kas šeit bija, kad es nosēdos. Melna smilts un violeta tumsa. Tas, kas pašlaik ir ārpus kupola. Iedomājieties, ka mans kuģis būtu līdz augšai piedzīts ar sēklām, mēslojumiem, demontētām siltumnīcām stādu audzēšanai un tamlīdzīgi. Mērķis — pārveidot planētu līdz šīs pasaulītes līmenim. — Juniors plaši izpleta rokas. — Vai šodien es būtu tālu ticis? Bet viss, kas ap mums, radies trijās naktīs. Mēs savu pasauli izveidojām paši, iepriekš zinādami tās iespējas un to, kā rīkoties, ja tehnika kļūs kaprīza. Šo mūsu pasauli pilnībā ir konstruējuši cilvēki, bet vai tāpēc tā sliktāka?

Viņš it kā izveda Zoju ārpus šīs pasaules iekavām, pielīdzināja sev, jo cilvēks paliek cilvēks, viņš stāv pāri šai pasaulei. Liekas, Zoja tomēr to neievēroja.

— Jā, ļūs radījāt trijās dienās, — viņa teica, — bet ne jau pasauli. Mazu pasaulīti diviem. Bet jūs neesat spējīgs paveikt to pašu uz visas planētas. Vai es maldos?

— Nē, — piekrita Juniors. — Bet mēs ar jums atrodamies pie jaunas, diženas tehnikas nozares pirmsākumiem. Tā darbojas. Bet tas nozīmē, ka paies ļoti īss laiks — un eksistēs ne vien portatīvie Kombinatori, kurus var samontēt uz kuģa, bet gigantiskas iekārtas, ja ne planetārā, tad vismaz kontinentālā mērogā. Un cilvēki uz jebkuru, lai arī cik nemīlīgu planētu nogādās tieši šīs iekārtas, jo pēc tam visas pārējās problēmas atrisināsies pašas no sevis. Varu jums pateikt, ka principā šī problēma tika atrisināta, kad cilvēki atrada paņēmienu, kā iegūt no izplatījuma praktiski neierobežotu enerģiju. Jo visai Kombinatora aparatūrai tā nepieciešama milzīgā daudzumā. Bet bez enerģijas — arī viela. Vienalga kāda. Kombinators var uzbūvēt pasauli no jebkā. Lielisku, krietnu, drošu pasauli.

— Kurā dzīvos, — piebilda Zoja, — lieliskas, krietnas, uzticamas cilvēku kopijas. Vai es nekļūdos? Jūs radīsit pasauli, lai vairotu cilvēku kopiju skaitu?

— Kāpēc? Ā, lūk, kas jūs mulsina. Nē, Zoja, pilnīgi citādi. Nāksies tikai ražot īstu pārtiku. Izaudzēt. Vai arī sintezēt, tas būtu pat vienkāršāk. Starp citu, jūs diez vai esat ēdusi sintētisku pārtiku …

— Nav bijis vajadzības.

— Zoja, kādēļ tik nicinoši. Es to esmu lietojis. Kuģī atrodas pat sintezators. Katram gadījumam. Taču neuztraucieties: man ir ļoti daudz dabiskas pārtikas. Jūs jau zināt, ka mūs apgādā uz to labāko.

— Ai, Junior, — iesmējās Zoja, — es tāpat gandrīz mirstu badā. Bet jūs vēl aizskārāt gastronomisku tēmu…

— Atvainojiet, Zoja, es esmu stulbenis. Aizrunājos … Ejam! Vai zināt, es domāju, sāksim uzreiz gatavot no maniem krājumiem. Kāpēc jānoņemas ar divām brokastīm, divām pusdienām ..,

— Ak, jūs bezgalīgi atvieglosit manu dzīvi. Lai gan man patīk gatavot.

Viņi ātri gāja gar strautu, gan attālinoties, kad ceļā stājās alkšņu krūmi, gan atkal tuvojoties ūdenim, kas vizēja kā perlamutrs.

— Cik daudz zivju!

— Vai saķert jums pusdienām?

— Jā… Lai gan — nevajag. Mēs taču nupat vienojāmies, ka pusdienas būs kopējas. Bez tam — man to ir žēl.

Juniors pavīpsnāja un tikko manāmi paraustīja plecus. Sieviete paliek sieviete. Nu ko, arī tas ir brīnišķīgi.

Priekšā, mazliet iesāņus no strautiņa, parādījās māja. . — Zoja, vai tūdaļ sāksit saimniekot? Varbūt pēc pastaigas mazliet atpūtīsities? Es tikmēr aizskrietu pēc produktiem.

— Medībās, — viņa pasmaidīja.

— Jā. Kuģa mežonīgajā pasaulē.

* * *

— Gudrinieci Man vajadzīgi produkti… Labi, es pats

atlasīšu.

Juniors devās uz noliktavu un ilgi tur rakņājās. Tā sa- vandīja, ka pēc tam ilgi nāksies visu savākt un automāti laikus neizsniegs to, ko Juniors Gudriniecei būs pasūtījis. Bet tas — vēlāk. Pašlaik galvenais — Zoja grib ēst.

Viņš piepildīja krietnu mugursomu no jaunu teritoriju pētīšanai paredzētā komplekta.

— Gudriniec, kā tur jūtas mūsu Kristāls? Vai aug?

Bet kam tev, ja tā padomā, nepieciešams Kristāls? — viņš pēkšņi nodomāja. Tu jau nekur nelidosi. Kuģis tev tagad ir enerģētiskā un tehniskā bāze uz ilgiem gadiem, nekas vairāk. Ja nu vēl dzīvojamā telpa. Bet Kristāls vajadzīgs tikai lidojumā, pārejot no viena izplatījuma citā. Tu bez tā iztiksi.

Taču uzvarēja ieradums cienīt kārtību un drošību. Ja Kristālam jābūt, tātad — tam ir jābūt. Un punkts. Juniors apmierināti uzklausīja ziņojumu par to, ka Kristāls ir kārtībā. Un pamāja ar galvu.

— Gudriniec, ja gadīsies kaut kas steidzams, mani varēsi sameklēt pa jauno telefona līniju.

— Junior, tas ir radiotelefons.

— Vienalga, meklē pa to. Es aizeju droši vien līdz vakaram. Līdz naktij atgriezīšos.

Viņš brīdi pastāvēja, iekams pacēla somu. "Atkal pamāja ar galvu.

— Jā. Nakšņot es atgriezīšos.

* * *

Viņi paēda brokastis. Viss notika kā pasakā, vismaz Junioram tā likās, kurš ļoti sen, bet varbūt vispār nekad kaut ko tādu nebija piedzīvojis. Plaša veranda. Viegls, silts vējiņš. Putni. Ziedi. Miers. Garšīgs ēdiens. Pie galda sēž sieviete — viešņa un saimniece vienlaikus. Kaimiņiene …

Viņi ilgi dzēra kafiju un pļāpāja par to, kas bija visapkārt: par puķēm, putniem un kokiem. Zoja pasūrojās, ka nebija paķērusi sev līdzi (tieši tā viņa arī pateica, galīgi noticējusi tam, ka ir ieradusies šeit pati pēc savas gribas, lai atpūstos un izklaidētos) ne krāsu, ne otas, ne studiju kasti — nekā no visa tā, kas viņai bija uz Zemes; šeit viņa labprāt būtu gleznojusi dabasskatus. Juniors apsolīja par to padomāt — iespējams, ka izdosies palīdzēt. Viņš nekad nebija mēģinājis pilnībā uzzināt, kas tad atrodas kuģa tilpnēs — pirmkārt jau otrajā: nepietika laika, Junioram no turienes arī nekas nebija vajadzīgs, pie kam vairums kravu tur glabājās vēl kopš tēva laikiem; acīmredzot tādas kravas nevarēja ātri bojāties …

Kopā ar Zoju viņši aiznesa uz virtuvi traukus, ielika tos mazgātuvē, kuru Juniors ieslēdza, un tā sāka kārtīgi darboties. Mājā atradās viss nepieciešamais — arī elektrība un pat karsts ūdens (Kombinators izmantoja kuģa ģeneratoru un dīķi). Viss bija kā īsts. Vai arī — vienkārši īsts. Šajā pasaulē vispār viss rodas vai arī tiek izveidots tikai uz laiku, nodomāja Juniors. Nav nekā mūžīga. Izņemot pašu galveno.

Juniora līdzatnesto pārtiku izvietoja, kur varēja, — daļu ledusskapī, bet pārējo — pieliekamajā un skapīšos. Virtuve tagad bija pilnīgi apdzīvota. Un arī visa māja kļuva tāda. Varēja pat piezvanīt pa telefonu Gudriniecei.

— Izdomāsim taču kaut kol Ejam staigāt, ja vēl nav apnicis. Vai arī kaut ko uzspēlēsim. Starp citu, mums bija tenisa laukums. Varbūt tas ir saglabājies? Es gribu teikt…

— Saprotu. Iesim un pameklēsim.

Juniors vislabprātāk nekur nebūtu steidzies. Būtu sēdējis blakus Zojai, skatījies uz viņu, uz apkārtējiem kokiem, no šejienes saskatāmo dīķa stūrīti, būtu klausījies putnu tirgū. Bet tās būtu tikai viņa vēlmes. Juniors jau sen bija pieradis nesteigties, bija sapratis, ka tas, kam jānotiek, ar laiku notiks, bet savukārt to, kam nav jānotiek, pat ar dzīšanu nesadzīsi. Protams, ka ar Zoju viss bija citādāk, viņa arī noteikti bija jaunāka un viņai radusies tā asā aizejošā laika sajūta, kas nebija apslāpējama, lai kā arī viņa censtos. Ja tāda vispār ir, tad tikai jaunībā, vēlāk šādai sajūtai nepietiek laika, kura toties ir gana, lai mierīgi pasēdētu ,,, Zoja steidzās — vienalga kurp un kāpēc, lai

tikai kustētos, darītu, redzētu, piedalītos. Un šajā ziņā viņu nedrīkstēja traucēt. Ja reiz solīts meklēt tenisa laukumu, tad arī to meklēsim.

Vispirms viņi tomēr devās pie dīķa. Vienkārši tāpēc, ka tas bija redzams no mājas. Viņi pastaigājās gar nelielo krastu. Zoja nopūtās:

— Tur stāvēja mūsu kuteris.

Kuteris, nodomāja Juniors, pie sevis pasmīnējis. Kāpēc tik pieticīgi? Kāpēc lai te neatrastos jahta? Skaidrs, šeit nav kur būrāt, tomēr varētu vismaz pabraukāties gar krastu, jo vairāk tāpēc, ka pūš vējiņš. Zilais sapnis: jahta, baltas buras, sieviete …

Viņš pēkšņi nodomāja, ka otrajā tilpnē taču jābūt kaut kam izmantošanai noderīgam! Ja arī tur neatradīsies tieši jahta, tad sēkliņu veidā tur var izrādīties pat okeāna laineris. Un droši vien arī Kombinatoram ir pa spēkam kaut ko tādu realizēt, kāda nebūt sile noteikti ir viņa programmā. Tiesa, rakņāšanās pa tām aizņems milzum laika. Nē, vispirms lai Gudriniece pameklē otrās tilpnes speci- fikācijās, kaut ko peldošu viņa tur noteikti atradīs.

Juniors pastāstīja šo ideju Zojai. Viņa uzreiz iedegās:

— Tiesa, tas būtu tik brīnišķīgi! Un jūs tiešām varat to nokārtot?

Juniors no lepnības vai piepūtās. Lieliska iespēja parādīt sevi kā brīnumdari, pie kam bez mazākās piepūles.

— Ejam! — viņš pavēlēja.

Viņi atgriezās mājās. Juniors piezvanīja Gudriniecei, un Zoja plaši ieplestām acīm skatījās, kā viņš noceļ telefona klausuli, it kā tas būtu dievs zina kāds brīnums.

— Gudriniec, paskaties otrās tilpnes specifikāciju.

— Ir ieslēgta.

— Atrodi peldošos līdzekļus.

— Ir atrasti.

— Sameklē ar burām, kā arī ar airiem pārvietojamos.

Šoreiz pauze ieilga.

— Ir atrasti.

— Cik nosaukumu?

— Trīs.

— Cik atrodas gatavībā?

— Viens.

— Vai pārējie ir sēklās?

— Jā.

— Cik ilgs ir izaudzēšanas laiks?

— Viena un trīs diennaktis.

Ilgi, Juniors nodomāja. Brīnumi jāveic ātri, kad brīnums ieilgst, tas vairs nav brīnums, bet gan parasta ražošana.

— Kas atrodas gatavībā?

— Mazā švertlaiva ar pilnu uzkabi.

— Vai izkraušana ir sarežģīta?

Gudriniece atkal atbildēja pēc brīža:

— Izkraušanai vajadzēs zināmu kravas pārvietošanu tilpnes iekšpusē, nepārkraujot ārā. Tas aizņems stundu — stundu un desmit minūtes.

— Izkraut!

Juniors nolika klausuli un pagriezās pret Zoju.

— Tā. Vēl šovakar pat pagūsim peldēt zem burām.

Viņa sasita plaukstas.

— Junior, jūs esat varonis! Kas jums vēl pietaupīts?

Viņam pašam par to nebija ne jēgas. Nāksies vismaz

šodien pirms miega padzenāt Gudrinieci pa specifikācijām. Bet Zojai visas šīs dāvanas būs jāpasniedz pakāpeniski, tā, lai ikviena no tām sievietei patiešām liktos brīnums un uzrastos tieši tajā brīdī, kad būtu nepieciešamība. Kā šobrīd laiva. Jo patiešām netaisni: ūdens ir, bet laivas nav. Kaut vai plosts jātaisa… Tagad Juniors pacentās noslēpumaini pasmaidīt.

— Ar laiku, Zoja, viss būs ar laiku. Pagaidām iesim pastaigāsimies, varbūt uzdursimies tenisa laukumam. Katrā ziņā tiekamies pēc stundas mūsu Lagomadžores krastā.

— Piekrītu, Junior. Ja tas izdosies, jūs manās acīs kļūsit divkāršs kapteinis.

— Visu izplatījumu kapteinis! — viņš lepni paziņoja.

* * *

Notika tikai viens mazs starpgadījums: švertlaiva nešūpojās viļņos, bet stāvēja uz zemiem četrriteņu ratiem blakus kuģim. Juniors atcerējās, ka bija nokomandējis tikai izkraut, bet par nolaišanu ūdenī runas nav bijis. Slikti, — Juniors pats sev pārmeta, — tu zaudē kontroli pār savu rīcību, komandai jābūt precīzai un izsmeļošai… Tomēr pārāk ilgi viņš sevi nešaustīja, jo pati nepieciešamība pārvilkt laivu pie dīķa jau bija sods. Bija ko noņemties. Varēja, protams, uzsvilpt jebkuram mehānismam, un tas būtu aizvilcis, bet nez kāpēc iegribējās to paveikt pašam, pieķerties ar rokām, atsperties ar kājām, sasprindzināt visu augumu … Mūsu laikos tas izskatās smieklīgi.

Un tomēr viņš to izdarīja. Jo patiešām, nav vārdam vietas, — labi būt burvim un radīt ne no kā vismaz tādu laivu; tomēr, ja tu veic brīnumus sievietes dēļ, kura tev stāv blakus, tad būt tikai par burvi vien — tas ir par maz, tevi droši vien cienīs un pat mazliet no tevis bīsies, bet ne vairāk. Pavisam kas cits, ja bez tiem spēkiem, pār kuriem tu spēj valdīt, tev piemīt arī savs paša spēks. Tad nu arī parādi, ka tev tāds ir.

Viņš nolaida švertlaivu, papriecājās par to, ka dīķis izrādījās pietiekami dziļš, lai izbīdītu švertu pēc visiem noteikumiem, lai viss ir, kā nākas. Toties kā dīķis pārvērtās, kad uz tā parādījās vieglais kuģītis! Juniors ar galminieka žestu uzaicināja dāmu ieņemt vietu, atgrūdās, uzvilka buru, krasi pagrieza pret vēju, lai pārbaudītu kuģīša spējas; nekas, tīri pieklājīgi, varēs Zojai parādīt klasi.

Bet, kad viņi bija nokļuvuši dīķa vidū, Junioram pēkšņi pārgāja vēlēšanās dižoties. Pārlieku kluss un rāms bija visapkārt, un Zoja sēdēja švertlaivas priekšgalā nesatricināmi mierīgi kā dievietes skulptūra, it kā viņai būtu zināma gan pagātne, gan arī tas, kam vēl jānotiek. Juniors novāca buru un arī sastinga, raudzīdamies vilnīšos, bet vairāk — uz Zoju: uz viņas matiem, kas brīvi krita pār iedegušajiem pleciem, uz mazajām, basajām kājām un nekustīgo seju ar nolaistajiem plakstiņiem — tā, ka nevarēja saprast, kurp viņa pašlaik skatās, — uz mazliet iekritušajiem vaigiem, taisno degunu un smaidošajām lūpām; Juniors viņu uztvēra kopumā: lejupslīdošo plecu līniju, rokas, kuras brīvi gūlās uz bortiem, visu kopā kā kaut ko veselu, vārdos neizsakāmu, bez kā nevar dzīvot. Viņš pirmo reizi iepazina šādas sajūtas: kad viņš agrāk bija atradies blakus sievietei, kuru, kā viņam likās, mīlēja, domas, jūtas un vēlmes bija konkrētākas, tiešākas, raupjākas … Juniors klusēja, bet klusums kļuva aizvien smagāks, it kā gaisā savilktos negaiss. Vajadzēja kaut ko teikt, bet trūka gan vārdu, gan domu, tikai kaut kas nenoteikts un izplūdis kā pērkona gaidās elektrizēts gaiss. Pēkšņi viņš saprata, kas jādara pašlaik: jāpāriet uz priekšgalu, kur Zoja sēdēja — gaidīja? — jāapsēžas blakus uz borta, jā- apskauj viņas pleci. Sirds sāka nevaldāmi joņot…

Atskrējusī vēja brāzma iesita ar vilni pa bortu, sašūpoja laivu un apšļāca viņus. Atskanēja Zojas dzidrie smiekli, un, raudzīdamies viņai acīs, iesmējās arī Juniors. Atkal vēja brāzmas. Juniors lēni novērsa skatienu no sievietes. Vējš. Tas nebija vienkārši vējš. Te nekas nevarēja notikt

tāpat vien. Un nebija nekā tāda, kam drīkstētu nepievērst uzmanību.

Atjēgdamies viņš dziļi nopūtās, tad pagrieza švertlaivu uz krastu.

— Jau tik ātri? — vīlusies noteica Zoja.

— Vai jūs mākat būrāt? Tad palieciet. Bet man ir steidzami jāparunā ar kuģi.

— Vai tad jūs tur neesat viens? — Zoja saspringti paskatījās.

— Izņemot mani, cilvēku tur nav. Bet mūsu laikos sarunājas ne tikai ar cilvēkiem …

— Vai tas ir steidzami? Šeit bija tik brīnišķīgi…

— Nedrīkst, — atteica Juniors, paceļot švertu, — var izrādīties, ka tas ir nopietni…

Laiva nošvīkstēja pa smiltīm. Juniors palīdzēja Zojai izkāpt krastā. Līdz mājai viņi aizgāja klusēdami. Liekas, Zoja bija mazliet apvainojusies: droši vien uz Zemes bija pieradusi, ka visas viņas vēlēšanās tika izpildītas bez ierunām. Bet pats Juniors jau arī ar prieku būtu …

Nokļuvis mājā, Juniors devās pie telefona.

— Gudriniec! Ziņo par stāvokli! Kas noticis?

— No ārpuses pastiprinājies spiediens uz kupolu. Es to līdzsvaroju, pastiprinot gaisa plūsmu iekšpusē.

— Kā tu domā, kāpēc pastiprinājās vējš no ārpuses?

— Pagaidām nav nekādu pieņēmumu. Atzīmēta tikai nenozīmīga ēnas palielināšanās.

Ēna… Kā tā ir saistīta ar vēja pastiprināšanos? … Zoja stāvēja blakus un satraukti vērās Juniorā; viņa nezināja, kas tiem draud, taču arī viņai pielipa Juniora uztraukums. Viņš uzsmaidīja sievietei un nodomāja: nē, nekas nopietns nevar būt, tas būtu pārāk nežēlīgi… pret Zoju.

— Gudriniec, vai vējš parādījās pēkšņi? Vai arī spiediens pieauga pakāpeniski, un tu …

— Pēkšņi.

Juniors pārdomās paklusēja.

— Gudriniec, es tūlīt atnākšu.

Viņš nolika klausuli. Zoja piegāja viņam tuvāk.

— Junior … Vai jūs gribat aiziet?

— Uz īsu brīdi, Zoja. Man pašam jāpalūkojas uz aparātiem … Un, iespējams, jādod dažas komandas.

— Vai mums kas draud?

— Nē. Nav ko baidīties. Aiz mums stāv tāds spēks, ka … Es drīz atgriezīšos.

— Es nezinu, bet man nez kāpēc kļūst bail.

Juniors piegāja viņai klāt, pacēla rokas un saņēma sievieti aiz pleciem.

— Es apsolu, Zoja: ja būs no kā baidīties — pateikšu. Neslēpšu. Tomēr domāju, ka tas nekad nenotiks. Iztēlojieties, ka ir mainījies laiks — un nekas vairāk. Vai jūs man ticat? — viņš ieskatījās tai acīs.

Zoja pamāja.

— Tad viss kārtībā, — Juniors sacīja. — Es atgriezīšos, un mēs tūlīt pat ēdīsim pusdienas. Liekas, mēs tik maz pa- bijām uz ūdens, bet tāda apetīte radusies!

Viņš atkal tai uzsmaidīja, pagriezās un ātri izgāja laukā.

* * *

Piegājis pie kuģa, viņš vispirms apskatīja amortizatorus. Taču kuģis stāvēja droši, tāds vējiņš tam neko nenozīmēja. Kuģis bija kapitāla celtne. Juniors uzbrauca augšā un tūlīt devās pie aparātiem, kas kontrolēja ārējo pasauli. Dažas minūtes viņš tos saspringti pētīja, ieskatījās, pārdomāja, aprēķināja. Salīdzinot ar pēdējiem novērojumiem, ēna tiešām bija palielinājusies, bet joprojām slikti saskatāma. Tikai vienu nevarēja saprast: aizēnotās virsmas temperatūru. Ēnā tai bija kaut mazliet jāatšķiras no tās, kāda bija apgaismotajā daļā. Tiesa, tikai tajā gadījumā, kad gaismas avots vienlaicīgi ir arī siltuma avots. Ja pieļausim, ka siltums plūst no dzīlēm, tad nekādas temperatūras izmaiņas nevar būt. Vai arī tās būs tik nenozīmīgas, ka no šejienes, no meža, aparāti tās nefiksēs. Un tie arī neko neuzrāda. Iespējams, ka tā nemaz nav ēna. Tas jau ir tikai tāds pieņēmums ,..

Tomēr, ja temperatūra nemainās, kur rodas vējš? Bet vējš pūš, par to nav šaubu. Pirms stundas tas pēkšņi pastiprinājās un tagad atkal pūš vienmērīgi. Ļoti iespējams, ka pēc kāda laika tas kļūs vēl stiprāks. Cik lielā mērā? Grūti atbildēt., nezinot iemeslus; skaidrs tikai, ka uz šāda reljefa — plakana līdzenuma — tas var sasniegt arī or- kāna spēku. Nekas, mums ari orkāns nav īpaši bīstams. Tomēr, ja jau mēs esam uz kuģa, veiksim dažus drošības pasākumus.

Sākumā Juniors nokomandēja izvest no tilpnes otru su- perkompresoru — gadījumam, ja vajadzēs no iekšpuses palielināt spiedienu. Tā kā inkubatorā lēni augošajam Kristālam bija vajadzīga kuģa absolūta stabilitāte un ne- kustība, Juniors pēc tam izlaida kuģa enkuru: garš un varens urbjamstienis ar kaut ko līdzīgu Arhimēda skrūvei galā izbīdījās no kuģa dibena un ieurbās zemē, drošajā klints pamatnē; urbis iegāja klintī kā sviestā, un tagad, lai kuģi kaut mazliet izkustinātu , būtu nepieciešama vismaz zemestrīce. Pēc tam Juniors pārbaudīja visas novērošanas un sakaru ķēdes. Iespējams, ka viņš zināmā mērā pat pārspīlēja, bet tas atbilda viņa raksturam: risks paliek risks, bet nevērība pret drošības pasākumiem ir pavisam kas cits un nopietnam cilvēkam nav raksturīga.

Ko vēl var izdarīt? Laikam neko… Pēkšņi un neapzināti Juniors pastiepa roku un ieslēdza lielo uztvērēju, kuru pat savā izplatījumā gandrīz nekad neizmantoja sakariem, dodot priekšroku paralauka starpniecībai. Uztvērējam piemita visaugstākā jutība, tas atmosfērā fiksēja ikvienu mikroizlādēšanos, tāpēc to ieslēgt uz planētas vispār nebija nekādas jēgas; un tomēr Juniors to izdarīja. Piepeši uzmācās dīvainas skumjas, likās, ka viņš ir pilnīgi vientuļš visā pasaulē, ne tikai šajā mazajā, bet arī visā Kosmosā un visos citos izplatījumos viņš ir vienīgais cilvēks, un nekad viņš vairs nedzirdēs citas balsis kā vien savējo un Gudrinieces, bet pēdējā tomēr nepiederēja cilvēkam un tāpēc nekliedēja vientulību, bet gan to sabiezēja. Gribējās izdzirdēt vismaz kaut ko, lai ari ne balsi, ne mūziku, vismaz metronoma vienmērīgos klauvējienus — jebkuru kaut kur vēl eksistējošas dzīvības pazīmi. Taču nebija nekā tamlīdzīga — ne vārda, ne melodijas, ne ritma; elpoja planētas atmosfēra, elpoja bezgalīgais izplatījums, murmināja starpzvaigžņu ūdeņradis, bet šeit tā starojumu uztvēra kaut kā vāji, apslāpēti, it kā no tālienes; savā izplatījumā ūdeņradis skanēja pavisam citādi — pārliecinoši un saimnieciski. Pie tam šeit. tas bija dzirdams gan stiprāk, gan pavisam vāji — līdz pilnīgam klusumam, un, spriežot pēc augšējās antenas indikatora, šis pulsācijas skaļums bija saistīts ar pilnu antenas apgriezienu ap savu asi: vai ūdeņraža starojums būtu orientēts izplatījumā? Dīvaini… Padomāsim par to vaļas brīdī.

Juniors izslēdza aparātu. Protams, viņš saprata, no kurienes radusies šī asā vientulības izjūta: viņš vairs negribēja, nevarēja būt viens, jau otro dienu viņš bija atradies Zojas sabiedrībā, un tā viņam jau bija kļuvusi nepieciešama.

Neredzot viņu sev blakus, Juniors uzreiz noskuma. Viņš ilgojās pēc Zojas, bet tomēr uztvēra to kā ilgas pēc visas pasaules. Vai sieviete var aizstāt visu pasauli? Juniors tam nekad nebija ticējis; tomēr tagad bija gatavs atzīt, ka tas ir iespējams.

Viņam ļoti gribējās pielēkt kājās un nekavējoties traukties pie viņas. Lai ieraudzītu, kaut ko pateiktu un par atbildi saņemtu kādus vārdus. Juniors izgāja uz apskates laukuma. Apstājās.

Vējš pūta vienmērīgi, un, lai gan to radīja Junioram zināmas un no viņa atkarīgas mašīnas, tas tomēr likās esam stihijas elpa, dabiska kustība, un bija patīkami, ka tāda ir. Tālu violetajā miglā aiz kupola pāris reižu kaut kas uzliesmoja gluži kā zibens. It kā tur māktos negaiss. Tagad zibeņi bija saskatāmi pietiekami labi, jo šeit, iekšpusē, jau metās krēsla, velns parāvis — kur gan palicis laiks? Vai tiešām diena pagājusi? Pa kuru laiku? Ir gan dzīve: viņš ir pilnīgi atradinājies lūkoties pulkstenī! Juniors ieklausījās: caur vēja svelpu varēja sadzirdēt lapu kluso čaboņu, viļņu šļakstus krastmalā, kas gan bija mākslīga, taču ne sliktāka par jebkuru citu. Lai nu kā, šī pasaule tomēr bija laba pasaule, kaut arī prasīja pastāvīgu uzmanību. Un šī pasaule kļuva vēl labāka tādēļ, ka tajā dzīvoja Zoja. Jā, vientulībā šeit ilgi nenodzīvosi, toreiz viņš tā velti fantazēja. Divatā — pavisam kas citsl

Lai pilnīgi nomierinātos, vajadzēja kaut ko paveikt. Kaut ko nopietnu, pamatīgu, svarīgu. Varbūt pat riskantu. Juniors pats sev pamāja. Sen jau to vajadzēja izdarīt. Iespējams, ka tieši tagad tam ir īstais laiks. Tieši tagad, kad ārējā pasaulē noris kādas pārmaiņas.

— Gudriniec! — viņš pasauca. — Vai agraplāns ir kārtībā?

Saņēmis apstiprinošu atbildi, viņš atkal iegāja kuģī un ārējā liftā pacēlās uz augšu. Pastāvēja blakus vieglajam agraplānam. Nekas, vējš vēl nav tik stiprs, lai lidojums būtu bīstams. Bet iepriekš mašīna jāizmēģina tepat zem kupola.

Viņš ielīda kabīnē, apsēdās, piemērojās. Tad deva komandu atvērt angāru. Bortā atvērās vārti. Viņš brauca mašīnu ārā. Antigravi strādāja droši, enerģijas resurss bija pilns. Juniors palaida aparātu dažās asās virāžās, tomēr turoties godbijīgā attālumā no kuģa. Nē, ieradumi nebija zuduši, reakcija saglabājusies, mašīna klausīja, lai gan pēdējo reizi lidojis viņš bija diezgan sen. Beigās Juniors četrsimt metru augstumā virs zemes braši ievadīja agraplānu angāra atvērtajos vārtos. Un apmierināti pavīpsnāja.

Dažas sekundes Juniors pastāvēja pie skapīša, kurā karājās hermētiskais kostīms. Negribējās to vilkt mugurā. Agraplānam bija hermētiska kabīne. Taču nebija ari ne vismazākās vēlēšanās riskēt. Vai nu mazums kas varēja gadīties. Viņš ielīda kostīmā. Aizsaitēja, aizpogāja, pārbaudīja ķiveri.

— Sakari ar mani — caur ārējo sistēmu, — viņš pateica Gudriniecei. — Aizlidoju izlūkot.

Sen jau viņš nebija dzirdējis un pats nebija izrunājis šo vārdu: izlūkot. Uz mirkli iesmeldzās sirds — varbūt tāpēc, ka visi izlūkgājieni būtu palikuši pagātnē? Ko darīt? Vai mēs tomēr neesam vairāk ieguvuši nekā zaudējuši?

— No kupola mani izlaid uzmanīgi, — viņš teica Gudriniecei. — Nezaudē pārāk daudz gaisa. Izveido lokālu plūsmu, lai mani ātrāk izsviež ārā. Kad atgriezīšos, lidošu tieši uz sienu, atver laikus, citādi man slikti klāsies.

Viņš zināja, ka uz Gudrinieci var paļauties: tā nekļūdīsies pat par sekundes simtdaļu, šīs sēnes tomēr bija apbrīnojami radījumi.

— Sapratu, — Gudriniece īsi atbildēja.

Juniors startēja kā iepriekš — tieši no angāra. Taisni kā svece uzgāja gaisā. Zem kupola bija kļuvis tumšs, un Juniors cerēja, ka Zoja viņu neredz debesīs un tai nebūs lieku uztraukumu. Tāpēc viņš arī aizlidoja, nepiegājis pie viņas un nebrīdinājis, lai nedotu sievietei lieku iemeslu bailēm… Ārpusē svilpa vējš. Kupols droši vien jau bija pavisam tuvu, kad mašīnu parāva. Kupolā bija atvērusies eja, tikpat neredzama kā pats kupols, bet gaisa strūkla traucās izejā — šī bija aizvēja puse, un spiediens ārpusē bija mazāks par iekšējo —, agraplānu iznesa klajumā, un pārsegs atkal kļuva necaurejams.

Juniors, uzmanīgi raudzīdamies lejup, nolidoja apli. Viņš gandrīz jau bija aizmirsis, kā izskatījās melnās smiltis. Pēc zaļās pasaules — netīkami. Un violeta migla. Viss kā agrāk. Toreiz, kad Juniors pirmoreiz bija izkāpis no kuģa, nebija šāda vēja. Un ari šīs ēnas — nebija.

113

Viņš pamēģināja noteikt attālumu līdz ēnai. Lokators to joprojām nefiksēja, tāpēc nācās tikai minēt. Cik daudz laika manā rīcībā? — Juniors padomāja. Vadoties no agra- plāna resursiem — pat diennakts. Arī savējie atļautu ne mazāk. Bet vēl eksistēja Zojas laika limits. Tu negribēji, lai viņa pārmērīgi uztrauktos. Tad arī neliec viņai to darīt. Tas nozīmē, ka jāatgriežas ne vēlāk… kā pēc divām stundām. Tagad es lidoju pa vējam, atgriezties nāksies

6-759

pretvējā. Tūlīt palūkosimies, cik ātri es varu kustēties pretvējā… Viņš slaidi pagrieza lidaparātu pretējā virzienā. Grūti noteikt. Mēraparāti man uzrāda ātrumu attiecībā pret vidi, bet uz planētas nav itin neviena orientiera. Labi, ka kuģis pagaidām redzams. Uztversim viņa antenu … Tā. Tagad ir apmēram skaidrs. Trīs pret divi. Tātad atgriezīšos par vienu trešdaļu ilgāk. Tad es varu lidot virzienā uz ēnu četrdesmit minūtes, jo atpakaļceļš aizņems veselu stundu, un vēl divdesmit minūtes man būs nepieciešamas uz vietas: ievest mašīnu, pārģērbties, aiziet līdz Zojai. Tā, ar pilnu ātrumu …

Mašīnu gandrīz nekratīja, jo nebija gaisa bedru: viss bija viendabīgs — gan atmosfēras blīvums, gan spiediens, gan ātrums … Kas notiks augstāk? Uzzināsim … Lidaparāts sāka uzņemt augstumu, Dīvaini, vējš te ir nevis stiprāks, bet vājāks. Gaisa blīvums ātri samazinās. Atpakaļ lidosim augstāk, būs ātrāk. Tātad — vējš galvenokārt pūš gar planētas virsmu. Kāpēc debesīs nav nevienas uguntiņas? Vai tie būtu mākoņi? Sen jau laiks tiem izlidot cauri, bet to joprojām nav, un nav arī redzamības …

Agraplāns kāpa aizvien augstāk. Juniors sekoja spiedienam aiz borta. Atmosfērai jau sen esam cauri, laiks nolaisties zemāk, jo šis tomēr nav kosmiskais lidaparāts, būtu zinājis — būtu paņēmis kuteri, nevis šo rotaļlietu. Tāds iespaids, ka necaurskatāmais slānis palicis lejā: virsma vairs nemaz nav redzama. Joprojām — nevienas pašas zvaigznītes. Nepatīkams izplatījums. Dīvaina planēta: no gaismas avota ne miņas, bet no šejienes es to būtu ieraudzījis, ja ne pašu, tad atspīdumu, asumu… Tātad — autonoma planēta, bārene, mūžīga violeta migla un tomēr krēsla, nevis tumsa — un ap trīsdesmit grādu pēc Celsija…

Gan jau, viņš nodomāja. Kas tad man pašlaik ir svarīgi? Jāuzzina, vai ir iespējami sarežģījumi un briesmas. Gaismeklis mums pašiem savs, gaiss — arī. 2ēl, protams, ka nav zvaigžņu, bet šajā atmosfērā mēs tās no apakšas — zem kupola tik un tā nesaskatītu. Pagaidām nekādas briesmas neredzu. Tomēr interesanti: virsma no šejienes nav redzama, bet ēnu var uztvert. Uz kā tad gulstas šī tā saucamā ēna? Uz virsmas? Uz atmosfēras? Vai arī tā tomēr nav ēna, bet kaut kas pavisam cits?

Atbildes tam joprojām nebija — atlika tikai lidot. Juniors turējās maksimālajā augstumā, kur motoriem — ne antigraviem, bet raķešu dzinējiem — vēl pietika gaisa.

Viņš tomēr te ietaupa ātruma ziņā. Cik ilgi mēs lidojam? Pusstundu. Ena likās tikpat tāla, taču bija it kā sabiezējusi, skaidrāk saskatāma uz violetā fona. Nē, Juniors nodomāja, tā nav ēna. Drīzāk to var nosaukt par sienu, kas no pašas virsmas paceļas augšup, cauri un pāri atmosfērai. It kā kaut kāda plakne, kas pāršķeļ gan gaisu, gan, iespējams, arī pašu planētu. Bet tā nevar būt siena. Tad turp neplūstu gaiss — tomēr tas plūst… Un šī siena jeb plakne nav cieši saistīta ar planētu, citādi tā netuvotos mums, kupolam, mūsu pasaulei… Jā, lai arī ļoti lēni, bet siena tuvojas, tās leņķiskie izmēri pieaug. Vai arī tā stāv uz vietas, bet palielinās. Uzreiz nepateiksi, te nepieciešams ļoti precīzi izmērīt attālumu starp kupolu un ēnu, bet kā to paveikt, ja neviens mēraparāts neuztver sienu, vai kas tas arī nebūtu, kā materiālu ķermeni. Jā, patiesi — cik garš, tik plats!

Oho, kā paķēra! Te vējiņš daudz stiprāks, tagad es lidoju uz skaņas ātruma robežas.

Ja ļoti uzmanīgi izanalizē virsmu kontrolējošā lokatora rādījumus, tad var pietiekami precīzi noteikt ātrumu. Atpakaļceļš būs grūtāks… Jo vējš pūš turp, uz sienu. Nē, protams, tā nav sienā. Visdrīzāk — caurums. Un turp joņo gaiss. Kas gan tas ir? Vai kosmiska katastrofa? Vai arī kāda mums nezināma sezonas parādība? Pagaidām mums ir tikai novērojumi, to interpretācija nāks vēlāk. Izlūk, vai zini, kas jādara pašlaik? Jāgriežas atpakaļ. Tavs laiks beidzas. Vai nu tu esi ticis caurumam tuvāk vai ne, bet kaut ko tomēr esi uzzinājis, izlūklidojums bija noderīgs, vari atgriezties ar mierīgu sirdsapziņu.

Juniors koncentrējās: manevrs nebija no vieglajiem. Pēdējā brīdī viņš atkal paraudzījās uz melno «neko» un tikai tad ķērās pie stūres. Un viņam likās, ka viņš ieraudzīja. Viņš nenoticēja savām acīm, bet vēlreiz pagriezties un pārbaudīt bija par vēlu. Taču viņš bija pārliecināts, ka nav kļūdījies: tik daudz reižu mūžā tas jau bija redzēts!

Divas mirdzošas, mazītiņas uguntiņas. Sienas jeb cauruma, vai arī kas tas bija, dažādos galos. Vai divas zvaigznes?

Agraplāns saņēma tādu triecienu, it kā mašīna būtu ietriekusies sienā. Uz brīdi pat apstājās — Vai arī tā likās? Jaudu, jaudu! Juniors izbīdīja vilkmes sektoru līdz galam. Un — augstāk, cik iespējams augstāk, tur ir mierīgāk…

Atpakaļ viņš lidoja nevis par trešdaļu, bet droši vien pat uz pusi lēnāk: motoriem tādā augstumā trūka gaisa. Bet, attālinoties no ēnas, vējš kļuva vājāks, varēja nolaisties zemāk, ātrums pieauga un agraplāns joņoja aizvien ātrāk. Lieliski. Bija jau laiks atgriezties pie Zojas un to nomierināt. Bet patiesi — ar ko gan? Ja nu vienīgi ar to faktu, ka tu esi sveiks un vesels? Ja šis caurums mums tuvosies, tad var sagaidīt, ka… ko īsti, nav zināms, bet vējš ar laiku droši vien pastiprināsies. Un tad? Nekas īpašs. Pašlaik kupola uzturēšanai tiek tērēta ne pārāk liela enerģija, ja būs vajadzīgs — palielināsim vēl, mums nav jāskopojas. Ja izturēs kupols, tad — arī viss, kas atrodas zem tā. Neko pat nesajutīsim. Vai mums gadījumā nevajadzētu izmainīt kupola konfigurāciju, gadījumā ja vējš sāks celties? Pārveidot to izstieptāku, nolaidenu, plūdlīnijā … Enerģijas, protams, pietiks, bet kā būs ar jaudu? Parēķināsi, padomāsi. Galu galā — manā rīcībā atrodas varena tehnika, manā pusē — visa civilizācija, vai tad patiešām arī tā būs par maz, lai izglābtu sievieti, vienu vienīgu sievieti?

* * *

Droši vien drīz šeit būšu iestaigājis taciņu, nodomāja Juniors, nogājis pusceļu un nokļuvis starp kokiem, kur taku drīzāk varēja instinktīvi nojaust, nevis atcerēties. Vajadzēs pavēlēt, lai šeit izkar ķīniešu lukturīšus — uzreiz kļūs jautrāk, arī staigāt būs vieglāk. Un Zojai patiks…

Doma par to, ka lukturīši Zojai patiks, Junioram pašlaik bija nepieciešama, lai vismaz nedaudz mazinātu vainas apziņu, kas piepeši bija viņā uzliesmojusi un kvēloja arvien karstāk. Kā gan viņš varēja doties lidojumā, pat nebrīdinājis sievieti, kā gan nepadomāja par to, kas Zojai, gaidot no viņa ziņas, būs jāpārdzīvo, — jo viņš taču bija aizgājis kaut kādu satraucošu jaunumu dēļ… Tieši tāpēc Juniors pašlaik pie viņas skrēja, lai gan apciemojumam tā bija pārāk vēla stunda. Jā, nelāgi iznācis. Bet es taču gribēju, lai būtu labāk …

Logi bija tumši. Guļ, Juniors nodomāja, jūtot, kā viņā aug maigums pret neaizsargāto būtni, kurai tagad visā pasaulē nebija neviena, izņemot Junioru, un kurai Juniors bija vajadzīgs ne mazāk kā Zoja viņam pašam; starpība tikai tā, ka viņš to jau saprata, bet Zoja vēl ne. Viņš iespējami klusāk uzkāpa verandā. Māja bija krietni būvēta — neviens dēlis neiečīkstējās. Veranda bija tumša. Juniors piegāja pie durvīm, kas veda uz iekštelpām. Nospieda rokturi. Durvis nevērās. Vai klauvēt? Nē, miegs ir svēts, miegā cilvēks krāj spēkus. Ja guļ, tas nozīmē, ka viss kārtībā, Zoja nemaz tik ļoti nav gaidījusi tevi, nav pārmērīgi uztraukusies, nevajag, dārgais Junior, pārspīlēt paša personības nozīmi.

Viņš nokāpa no verandas un nolēma katram gadījumam apiet apkārt mājai, protams, ne jau tādēļ, lai ielīstu pa atvērtu logu, bet tāpat vien — sirdsmiera labad. Kāds gan te miers, viņš iekšēji pasmīnēja sevī. Tev jau nebūs miera līdz rītam, kamēr viņu nesatiksi. Bet kāpēc tu esi tik pārliecināts, ka viņa guļ? Ja nu ar viņu kaut kas noticis? Ja nu viņa zaudējusi samaņu? Vai mazums, kas var notikt? Kombinators var augšāmcelt, taču neārstē. Durvis aizslēgtas? Vai tu atceries, kāds tur bija slēdzis? Ar sprūdu, kas varēja arī nejauši noslēgties, un vispār… Nē, nevar tāpat vien aiziet brīdī, kad tava iejaukšanās, iespējams, ir ļoti nepieciešama …

Viņš atkal uzkāpa verandā, piegāja pie durvīm. Pamēģināja vēlreiz. Tās joprojām bija aizslēgtas. Viņš nogaidīja kādu mirkli un uzmanīgi pieklauvēja. Ar tādu klauvējienu nevar uzmodināt cilvēku, kas guļ kaut kur mājas dziļumā, Juniors to saprata uzreiz un gribēja pieklauvēt vēlreiz — apņēmīgāk. Taču iekšienē kaut kas nočabēja. Tad Juniors skaļi un skaidri teica:

— Zoja, vai tā esat jūs? Atveriet, lūdzu …

Viņam ienāca prātā, ka viņa aizvainojumā ir ieslēgusies, ka viņa negrib to ielaist, un iespējams, pašlaik tas arī nav vajadzīgs.

— Ja negribat, nelaidiet. Es neapvainošos. Pasēdēšu tepat verandā. Silts, gulēt arī negribas. Es atnācu tāpēc, lai jums pateiktu, ka nav nekā draudoša vai bīstama. Varat gulēt mierīgi. — Viņš paklusēja. — Tāds mēnsss…

Joprojām stāvēdams pie durvīm, viņš izdzirdēja divus klusus, kā zagšus, soļus, pēc tam balsi — tikko sadzirdamu, drebošu, pārbiedētu:

— Junior, vai tiesa — tas esat jūs?

Viņam pēkšņi kļuva jautri, un viņš nolēma būt asprātīgs:

— Vai jūs gaidāt kādu citu?

— Es nevienu negaidu, — tikpat klusu un lēni viņa atbildēja, — tūdaļ atvēršu …

Droši vien viņai drebēja ne vien balss, bet ari rokas, jo viņa nespēja uzreiz atrast slēdzi. Verandā iedegās gaisma. Juniors neviļus piemiedza acis. Atvērās durvis. Juniors iegāja iekšā. Zoja tūlīt pat ar spēju pieplaka viņam pie krūtīm un sāka raudāt.

— Zoja … Ko jūs, kāpēc …

— Junior… Es tik ļoti nobijos, Junior …

— … Es taču teicu, ka viss kārtībā. Un ne no kā nav jābaidās. Vai jūs mani nepabarotu? Briesmīgi gribas ēst. Vai jūs pati pusdienojāt? Vismaz vakariņojāt?

— Neatceros. Laikam ne… Es jūs gaidīju. Pēcāk man vairs negribējās. Es biju ļoti aizvainota. Un man bija bail. Es nodomāju, ka esmu palikusi gluži viena. Un nevaru neko. Pat gribēdama nevaru nomirt. Tas ir briesmīgi. Jūs nevarat iztēloties, cik tas viss ir briesmīgi! Domāt, ka tu esi ne tikvien neīsta, bet turklāt vēl palikusi uz visiem laikiem viena …

— Zoja, piedodiet. Man vajadzēja iepriekš jums visu paskaidrot. Laiku pa laikam mūsu brīnišķīgā pasaulīte prasa sev pievērst uzmanību. Ko darīt…

— Un tomēr jūs varējāt… — jau nomierinādamās, Zoja iešņukstējās. — Vai zināt, es visu vakaru jūs ienīdu. Par to, ka jūs pazudāt. Neuzskatījāt par vajadzīgu brīdināt. Ne mirkli par mani nedomājāt nopietni. Par to, ka es jūsu acīs tā arī paliku lelle, modelis, fikcija, vienalga kas, tikai ne sieviete, un tieši tā jūs pret mani izturējāties. Junior, man bija ļoti briesmīgi būt vienai un droši vien būs vēl briesmīgāk, bet, ja tas tā ir, tad ejiet prom, es jūs negribu vairs redzēt, ejiet un neuzdrošinieties parādīties man acīs …

— Zoja! — Juniors beidzot atrada iespēju bilst kaut vārdu. — Zoja, ticiet man … Es esmu pie visa vainīgs, bet gribu pateikt… Es dzīvē nekad neesmu pazinis tādu sievieti kā jūs .,. tik mīļu!

Zoja pacēla uz viņu acis.

— Vai tiesa?

— Esmu gatavs to atkārtot četrdesmittūkstoš reižu!

Viņa pirmoreiz pasmaidīja.

— Es gaidu, — viņa teica.

— Ko tad? — Juniors apjucis pārvaicāja.

— Atkārtojiet! Četrdesmittūkstoš reižu — iesākumam pietiks.

Juniors atkārtoja to vēl un vēl. Tad iestājās klusums. Pēc tam Zoja sacīja:

— Vai tad tu mani nepametīsi? Nekad, nekad?

— Nekad. Nekādā ziņā.

Un atkal iestājās klusums.

* * *

Juniors pamodās nakts vidū. Mēness gaisma spīdēja logā, gūlās uz grīdas, un tā likās zeltaina. Blakus klusi elpoja Zoja. Juniors piecēlās. Piegāja pie loga. Ilgi stāvēja un skatījās uz aizmigušo pasauli. Tas ir atnācis, viņš nodomāja. Noticis. Man bija licies, ka visu jau zinu un saprotu. Bet kaut kas tāds — pirmo reizi… Vai viņa nav sieviete? Tad arī es neesmu cilvēks. Nav svarīgi, kādā veidā katrs no mums ir radies, bet svarīgi, ka ir. Zemu klanos visiem, kas šajā radīšanā piedalījušies. Lai slavēts Kristāls, kas sabojājās ceļa vidū un piespieda mani šeit nolaisties. Paldies tai Zojai, kas atrodas uz Zemes, ka ļāvusi sevi nokopēt. Bet vislielākais paldies tev, īstajai Zoji- ņai, par to, ka tu esi mana. Uz visu mūžu, lai cik garš tas arī būtu …

Viņš atcerējās Ledu. Mierīgi, kā no malas, it kā tas nebūtu noticis ar viņu, bet kādā citā dzīvē. Nē, droši vien tev tikai likās, ka mīlēji. Jā, kaut kas bija — iespējams, žēlums pret jauko un nelaimīgo sievieti. Nelaimīga, jo kādreiz atteikusies no savas pirmās mīlestības, kas patiesībā bija viņai vienīgā īstā, Leda to vēlāk nekādi nevarēja aizmirst un pašā mīlas svētku kvēlumā piepeši sāka raudāt, jo blakus trūka tā — pirmā un vienīgā. Bet es viņu žēloju, domāja Juniors, un centos mierināt, taču viņai vajadzēja nevis žēlastību, bet gan to otru, bet tam jau sen viss bija izveidojies citādi… Es biju greizsirdīgs uz cilvēku, kuru nekad nebiju pazinis, pat redzējis netiku, ne- norimusi kremta greizsirdība, bet, pat ja mēs ar Ledu nebūtu izšķīrušies, neviens ņo mums šajā kopībā nebūtu atradis laimi. Man būs ļoti žēl, ja viņas mīlestība nekad nepiepildīsies. Bet manējā ir piepildījusies. Tur, kur negaidīju, kur, likās, neko tamlīdzīgu nevar pat gaidīt. Esmu atradis. Un tagad vairs nepazaudēšu. Interesanti — kad es Zoju satiku uz Zemes, viņa ma,n gluži vienkārši nepatika. Ne tāpēc, ka viņ§ bija sieVa citam, varēja vismaz, no malas skatoties, patikt… Nē, nebija nekā. Bet šeit… Kāpēc? Tāpēc, Juniors pats sev atbildēja, ka tā ir cita Zoja. Cita sieviete. Jo es taču neesmu viņas dēļ greizsirdīgs kaut vai uz to pašu Georgu. Manas Zojas dzīvē nekad nav bijis nekāda Georga. Tā Zoja ir palikusi tur, un ar to man arī pašlaik nav nekā kopīga. Viņa arī paliks uz Zemes. Ar savu vīru un saviem draugiem. Bet te divatā būsim mēs. Lai gan mēs droši vien ne jau mūžīgi būsim divatā. Jo viņa ir normāla sieviete, tas nozīmē, ka viņai būs arī bērni, un lai to būtu daudz… Tikai bērnu trūkst mūsu mazajā un lieliskajā pasaulē, bet tie būs. Pat ja izrādīsies, ka mūsu dažādā izcelsme kaut kādā veidā mums traucē, tik un tā mēs izdomāsim, kā to apiet. Mēs visi kopā esam tāds spēks: Zoja, es, Gudriniece, Kombinators, kuģis ar tā enerģētiku … Interesanti gan: gatavojos meklēt Kurjeru, bet atradu sev sievu, un neviens visā pasaulē mani nepārliecinās, ka tas ir mazāk svarīgi.

Zoja miegā kaut ko nočukstēja, Juniors novērsās no loga, piegāja pie viņas un ilgi skatījās uz aizmigušo sievieti, klusumā pateikdamies viņai par visu, ko viņa tam šodien bija dāvājusi un ko vēl dāvās. Iespējams, ka viņa skatiens Zoju uzmodināja, — pacēlusi plakstus, viņa palūkojās Juniorā, un skatienā pārsteiguma nebija. Viņa pasmaidīja, lēni pastiepa roku, viņš nogūlās tai blakus, un atkal atnāca aizmirstība.

* * *

Viņi vienlaicīgi atvēra acis. Bija gaišs, aiz loga dziedāja putni. Viņi ilgi klusēdami raudzījās viens otrā; viss bija skaidrs tāpat, visi zvēresti tika doti klusējot. Rīta stunda aizritēja tā, it kā viņi abi neatrastos pasaules telpas bezgalīgos dziļumos, bet vasarnīcu ciematā, kur izpletušies koki palīdz saglabāt izolētības ilūziju no civilizācijas, lai gan īstenībā pāris simtu soļu attālumā atrodas maģistrāle, bet aiz dzīvžoga stāv vēl viens tāds pats namiņš un tajā dzīvo citi cilvēki. Zoja uzlika vārīties ūdeni kafijai. Pēc tam abi dzēra kafiju un sarunājās — tāda jauka ģimeniska mēļošana par sadzīves sīkumiem, par to, cik viņiem ir labi un kas ir jāpaveic, lai kļūtu vēl labāk un interesantāk. Zoja fantazēja, bet Juniors, iekšēji smaidot par viņas brīnišķīgo iztēli, solījās visu izdarīt, uzlabot, iekārtot… Dažkārt sarunā iespraucās atmiņas, bet tās bija nekaitīgas un nemaz netraucēja abu mieru — atmiņas par bērnību un jaunību.

Un līdz pašam vakaram visa šī diena bija kā viņu nākošās — ne īsti bezdarbīgās, bet pietiekami bezrūpīgās un nesteidzīgās, cilvēka cienīgas dzīves modelis. Viņi fantazēja par to, kā no viņiem aizsāksies uz šīs dīvainās planētas cilvēce, viņi kļūs par tās pamatlicējiem, un vēlāk, pēc gadu simtiem un tūkstošiem, par viņiem stāstīs leģendas. Juniors visā nopietnībā pieļāva (pagaidām bez aprēķiniem, tikai vispārīgā veidā), ka pamazām, gadu gaitā, apdzīvotības zonu varēs paplašināt, bet pēcāk, kad cilvēku kļūs vairāk, — paplašināt vēl, tā ka galu galā, protams, ne jau viņu dzīves laikā, bet daudz vēlāk apdzīvojama kļūs visa planēta. Un visur dzīvos cilvēki — viņu pēcteči. Mūsdienu, tehnika, — Juniors ne bez lepnuma skaidroja savai uzmanīgajai klausītājai, — ne uz to vien vēl spējīgai Patiešām, kas gan te ir nereāls? Enerģija ir visa pamats un avots; kuģa agregāti saņem enerģiju, izmantojot paralēlo izplatījumu enerģētisko līmeņu starpību; pie kam iekārtas praktiski nenolietojas, katrā ziņā ne vairāk kā nerūsējoša caurule, pa kuru tek ķīmiski tīrs ūdens; pat ja būs nepieciešams remonts, uz kuģa atrodas sēklas visam, kas vien varētu ievajadzēties. Vēl vairāk — ar laiku no sēklām, tiklīdz tas būs nepieciešams, varēs izaudzēt ne vienu vien tādu iekārtu. Arī Kombinators ir aprēķināts ilgai darbībai: tajā nav nevienas kustošas detaļas, kā arī nevienas, kas darbotos pie augstām temperatūrām. Tomēr nevajag paļauties uz to vien. Eksistē pilnīgs Kombinatora apraksts, protams, tas velnišķīgi sarežģīts, bet Gudriniece tiks galā, viņai tādi uzdevumi — vienkārša izklaidēšanās kā šaha spēle cilvēkiem. Kuģa atmiņas blokos glabājas neierobežota informācija par tehnoloģiju un medicīnu, par gandrīz visu pasaulē, un Gudriniece to var izsniegt pēc pirmā pieprasījuma. Jācer, ka pati Gudriniece, kā jau visas sēnes, var atražot sev līdzīgas būtnes, tā ka arī Gudrinieces dinastija ir jāturpina. Tiks radīti jauni aizsarg- lauka ģeneratori, un galu galā kupols aptvers visu planētu, kura pamazām pārvērtīsies no nedzīva melna tuksneša zaļā un skanošā paradīzē.

Viņiem, jaunās cilvēces pirmsācējiem un pamatlicējiem, bija labi sapņot. Kafijas dzeršana ievilkās līdz dienas vidum. Pirms pusdienām viņi nolēma izpeldēties, lai rosinātu apetīti; visu vajadzīgo uzlika uz plīts, ieslēdza automātu, bet paši gandrīz neapģērbti devās prom, jo te nebija no kā kaunēties un arī klimats bija piemērots. Viņi negāja pa īsāko ceļu, kaut kur iemanījās nogriezties, nokļuva brikšņos, kas bija kā radīti tam, lai šeit skūpstītos. Pēc tam, kā izrādījās, bija izgājuši gluži citā pusē, nokļuvuši pie kupola robežas un jau no turienes devās uz dīķi.

Taisni pa garo zāli, saķērušies rokās. Zoja uz brīdi pagāja sāņus, lai noplūktu kādu īpaši iepatikušos puķi, galu galā viņa savāca veselu buķeti. Tad abi metās ūdenī, ilgi peldējās, pēc tam sauļojās. Juniors pārliecinājās, ka gaismeklis, kuru Kombinators bija radījis vienlaicīgi ar pārējām mākslīgās dabas sastāvdaļām, ne vien spīdēja un sildīja, bet arī deva ultravioleto starojumu. Viņi nesteidzās. Viņi domāja tikai viens par otru. Bez tam vakardien vizināšanās ar laivu bija tik pēkšņi pārtraukta, ka to noteikti vajadzēja turpināt.

Pēc pusdienām abi galīgi pagura. Gluži kā kūrortā, Juniors slinki nodomāja. Nedrīkst tā atslābināties, cilvēks ir viltīgi iekārtots — bez darba var ātri vien pavisam palaisties slinkumā… Viņš pacēla telefona klausuli, un Gudriniece, kas neatslābinājās un neslinkoja, tūlīt atsaucās:

— Viss atrodas normas robežās.

— Lai tad arī turpmāk tā būtu.

— Sapratu. — (Vai Gudriniece patiešām saprot jokus?)

— Kā ar Kristālu?

— Saskaņā ar grafiku.

Kāda velna pēc viņam nepieciešams Kristāls? Tagad, kad viss jau ir nolemts. Ja nu vienīgi kārtības labad. Juniors nolika klausuli un nožāvājās. Palūkojās pulkstenī. Redz nu — jau vakars klāt. Laiks lidot lido, bet kāds ir teicis, ka bezdarbībā tas velkoties neciešami ilgi. Izrādās, melojis vai arī tam nav nācies pavadīt laiku ar baudu īstā bezdarbībā. Lai gan — mums ir medus mēnesis, mums nav jākaunas. Bet tuvākajās dienās mēs sāksim ar kaut ko nodarboties: nav labi vienkārši dīki sēdēt un neko nedarīt. Jāparāda nākamajai cilvēcei darba mīlestības paraugs, bet, lai parādītu, kaut kas jāprot…

Juniors pēkšņi pieķēra sevi domās, ka, iespējams, ar baudu būtu paskatījies televizoru. Taču šeit tā nav. Lai gan otrajā tilpnē droši vien atrastos, bet visādu ierakstu tur ir tik daudz, ka pat līdz vecumdienām visus neizskatīsi.

Vecums, viņš nodomāja. Vismaz es pats šādos paradīzes apstākļos nemaz tik ātri nenovecošu, protams, ja vien ne- aptaukošos.

Ar viņu viss skaidrs. Bet kā ar Zoju? Doma viņam likās tik svarīga, ka Juniors atraisījās no uzmākušās miegainības. Patiešām, viņš vēl nezina kaut ko ārkārtīgi svarīgu. Vai Kombinatora radītajai pasaulei ir jāattīstās laika gaitā? Vai āboliem ir jākļūst sarkaniem, kokiem — jākrīt, bet cilvēkiem — jānoveco? Vai arī visu laiku tā atradīsies vienā un tajā pašā stāvoklī, vienā līmenī? Ja otrais pieņēmums ir pareizs, tad Zoja nekad nekļūs veca un — vēl jo vairāk — nenomirs. Tas nozīmē, ka pēc kāda laika viņa kļūs atraitne, pie kam — uz mūžiem. Tātad nebūs nekādu bērnu un attiecīgi nebūs arī cilvēces: ja nav attīstības laikā, tad par pēcnācējiem vispār nav ko runāt. Bet kāpēc gan šāda attīstība laikā izpaliktu? Pēc struktūras un funkcijām viss šeit ir īsts; tas nozīmē, ka visiem procesiem ir jānoris tāpat kā visīstākajos, dabiskajos kokos, zvēros un cilvēkos. Vai loģiski? Loģiski. Un tomēr šis jautājums būs jānoskaidro. Pie Gudrinieces, kas itin kā stāv vēl pāri dabai, lai tā izanalizē problēmu un sniedz savu secinājumu. Bez tam — jāveic novērojumi, ļoti nopietni jānodarbojas ar daudz ko tādu, ka bezdarbībai, šķiet, vairs neatliks laika. Pilnībā jāapgūst Kombinators, lai nebūtu tam jāpakļaujas, bet varētu to vadīt, jo citādi tomēr nebūs nekāda cilvēces pieauguma: Kombinators necietīs nevienu, kas tam nav iepriekš ieplānots. Pagaidām šeit, izņemot mani, visi ir Kombinatora padotie, bet tas nav pareizi; cilvēkam, lai arī Kombinatora radītam, jāiemācās viņu komandēt tieši tāpat, kā dabas radītais cilvēks pamazām sāka to pārvaldīt un, jāteic, šo to ir sasniedzis. Jā, darbības programma noskaidrojas…

* * *

Tā bija lieliska diena, jau pēcāk, laižoties miegā, domāja Juniors, jūtot blakus Zoju — vienīgo un tuvo. Brīnišķīga diena. Lai tā būtu vienmēr. Bez jebkādiem pārsteigumiem. Lai nebūtu jālec agraplānā un pa galvu pa kaklu kaut kur jālido tad, kad tev gribas apskaut sievieti un arī viņa vēlas, lai tu to darītu. Ļoti muļķīgi ir tādā brīdī kaut kur lidot. Nē, lai vienmēr ir tā kā šodien …

•k * *

Dienas patiešām bija brīnišķīgas. Pagāja nedēļa. Mēnesis. Aizsākās nākošais… Un neapnika. Raksturi, vai, viņiem bija tādi?

Tur jau sen mani ir apglabājuši, dažkārt viņš domāja. Uz Zemes. Un vispār pareizi. Kas ir vainīgs? Kā es pats negribu atgriezties — tas ir viens, bet — pat ja ļoti būtu gribējis, tik un tā nevarētu. Lai startētu no šejienes, jālikvidē šī pasaule, bet tas nozīmē nogalināt Zoju. Kurš būtu varējis to izdarīt? Es — ne.

Tēvs, protams, bēdājas, domāja Juniors. Ja būtu bijusi iespēja paziņot… Tādas nav. 2ēl tēva. Bet viņš ir stiprs večuks. Daudz ko saprot. Iespējams arī, ka nojauš, — te viss nav tik vienkārši: ņēma un aizgāja bojā. Pat ja viņš nenojauš, ko tas tur dara: tēviem viens liktenis, dēliem cits.

Tā domāja Tālā Izlūkdienesta pilots. Droši vien bijušais pilots. Tādas pārdomas gan viņu bieži nenodarbināja. Tikai tad, kad to atļāva laiks un Zoja.

Bezdarbībā viņš nesēdēja. Tam bija milzums iemeslu. Pirmām kārtām nācās izpildīt Zojas daudzās prasības un vēlējumus. Arī viņa negribēja dzīvot dīkā. Šeit nebija sabiedrības, kuras dzīvē viņa būtu varējusi darbīgi piedalīties, kā to darīja Zoja uz Zemes. Pagaidām nebija arī neviena audzināmā. Saimniecība daudz laika neatņēma, un neapmierināja arī šo darbu ierobežotais un vienveidīgais raksturs. Un Zoja nolēma audzēt puķes. Ne jau tās, kas pašas aug zem kupola, bet retās, eksotiskās. Nācās pilnībā apgūt otro tilpni. Tas aizņēma gandrīz veselu nedēļu. Tās saturs bija bagātīgs. Šo to Juniors paņēma mājas iekārtas uzlabošanai, šo to — dažādiem lauku darbiem, viņš pieļāva, ka tiem agri vai vēlu pienāks kārta. Atradās arī sēklas. Kārtīgās kārbiņās ar latīniskiem uzrakstiem. Par nelaimi, ne viņš, ne Zoja šo seno valodu nezināja un nevarēja tikt skaidrībā. Sēklas nācās sadalīt daudzās grupās un iesēt vairākos laukumiņos, bet pēc tam iekārtot arī apūdeņošanu, jo lietus šajā pasaulē nemēdza līt, un uzmanīgi raudzīties, vai neparādās augu kaitēkļi un vai nenāksies ar tiem cīnīties, jo cīņa būtu īpaši apgrūtināta tāpēc, ka Kombinatoram piemita īpašība tūlīt pat atjaunot visu iznīcināto. Labi vēl, ka viņš samierinājās ar paša neražoto priekšmetu klātbūtni, kuri nebija uzskaitē viņa programmā. Tos Kombinators it kā neievēroja un tāpēc neaiztika. Juniors šo to nespēja saprast: kāpēc tad Kombinators rēķinājās ar viņu? Bet, ja nerēķinājās, tad kāpēc dienas gaismā neparādījās vīrietis, Zojas partneris pasaules modeļu demonstrācijā? Un kāpēc viņš neparādījās pat tad, kad, ieejot kuģī, Juniors izgaisa no Kombinatora redzes lauka? Acīmredzot Kombinatoru vadīja Junioram nepieejama loģika. Par to viņš mēģināja aprunāties ar Gudrinieci viņu īsajās, bet regulārajās sarunās.

— Es nevaru runāt ar Kombinatoru kā ar tevi, — Gudriniece paskaidroja. — Viņam nav tādu iekārtu, kuras varētu nosaukt par domājošām. Tas ir ārkārtīgi sarežģīts automāts ar skaitļotāju, kas vada tikai programmu izpildi. Manai saziņai ar Kombinatoru eksistē tikai dažas standart- atbildes, un tās visas attiecas tikai uz programmām un to realizācijas apstākļiem. «Kāpēc» tipa jautājumus tas neuztver. Tā kā tev precīzi atbildēt nav manos spēkos. Es pieļauju, ka tādas sarežģītības pakāpes automātam — viņa skaitļotājam ir plaša atmiņa, kas fiksē arī apkārtējo vidi, citādi Kombinators nevarētu tai piemēroties, bez kā programmas realizācija kļūtu neiespējama. Es domāju, ka pat tad, kad tu izzūdi, informācija atmiņā traucē Kombinatoram tevi izslēgt no dispozīcijas — varbūt tāpēc,-ka signāls par tavu nāvi nav saņemts. Tomēr varbūt eksistē ari kādi pavisam citi iemesli.

— Bet vīrietim taču jābūt ieprogrammētam! Principā! Kā tu domā?

— Loģiski spriežot — ir jābūt. Tavu loģiku es pazīstu pietiekami labi. Un nemaz nepazīstu tā cilvēka loģiku, kuru radījis Kombinators un viņa programmas.

— Vai tu gribi teikt, ka mēs to nekad neuzzināsim?

— Ko nozīmē mēs? Tu neuzzināsi, bet es, iespējams, — uzzināšu.

— Kāpēc? Kad tu uzzināsi?

— Kad tu nomirsi, es redzēšu, vai radīsies cits cilvēks.

— Gudriniec, man nemaz negribas mirt.

— Cilvēki bieži spriež, ka man to esot grūti saprast. Ko nozīmē — gribēsies vai negribēsies, ja tas ir neizbēgami? Te vēlējumu kategorija nespēlē nekādu lomu.

— Vai tad jums, sēnēm, ir vienalga — dzīvot vai mirt?

— Tev ir ļoti daudz kas jāsaprot, iekams tu spēsi domāt mūsu kategorijās. Vai tu vari atrasties vismaz gadu vienā vietā bez kustības?

— Es šaubos.

— Bet mēs tā pavadām visu dzīvi. Un mēs taču dzīvojam ilgāk par jums. Lielu tiesu no tā, ko jūs apgūstat vai izsakāt fiziskā kustībā, mēs realizējam pavisam citādos veidos, kas jums nav pieejami. Bet es jau tevi neinteresēju, tu ar mani runā tāpēc, lai uzzinātu kaut ko jaunu par Kombinatoru, vai ne? Kas tevi uztfauc, izņemot jautājumu par vīrieti?

— Vai Kombinatora radītā sieviete var dzemdēt bērnus?

— Citiem vārdiem — vai viņa fikcijas attīstās laikā? Es pacentīšos uzzināt.

— Un vēl. Vai viņš pacietīs šeit dzīvu būtņu rašanos, kuru nav viņa programmā, bet kas arī nav bijušas iekļautas, kā biju es, šajos apstākļos, kuros viņam jārealizē programmas?

— Junior, tu daudz domā par bērniem.

— Varbūt tu uzskati, ka es tam esmu pārāk jauns?

— Nē. Labi, ka tu vēl tam neesi pārāk vecs. Es izpildīšu arī šo tavu uzdevumu, pamēģināšu noskaidrot. Es tomēr pārāk nepaļaujos uz to, ko nosakām teorētiski. Nepieciešams eksperiments.

— Gudriniec! Saproti savā sēnes prātā: iekams dzemdēt bērnu, ir jāzina, ka viņam nedraud nekas tāds, ar ko tu nevarētu tikt galā.

— Jā, protams. Šajā brīdī es piemirsu, ka jūs neizkaisāt miljoniem sporu, kā to darām mēs. Jums ir jādomā par katru pēcnācēju.

— Tieši tā.

— Labi, es padomāšu.

* * *

Nākamajā reizē:

— Gudriniec, man ienākusi prātā gaiša doma.

— Es klausos.

— Nokopē no manis matrici.

— Kāpēc?

— Ja ar mani gadījumā kaut kas notiks, lai… Kombinators varētu mani atjaunot.

— Tas ir loģiski. Paskaidro, kā to izdarīt.

— Es nezinu.

— Es arī nezinu.

— Bet tu vari uzzināt. Mums ir visi Kombinatora dati. Viss par viņa iekārtu un darbību. Ir gatavas programmas. Tu ar savu nevainojamo loģiku un darbaspējām salīdzinot un analizējot varētu saprast, kas, pirmkārt, viņam ir vajadzīgs kādi dati un kādā veidā, otrkārt — kā mēs varētu šos datus iegūt. Pēcāk mēs varētu padomāt par nepieciešamās aparatūras radīšanu. Nedomāju, ka tā mums būtu pārlieku sarežģīta.

— Labi. Tas nav vienkāršs uzdevums, bet es to risināšu.

— Paldies. Ko tu uzzināji par to, ko es tev iepriekš lūdzu?

— Pilnīgi ticamu — gandrīz neko. Šo to — ar deviņdesmit procentu varbūtību. Lai šeit varētu rasties un eksistēt jaunas būtnes, nepieciešams Kombinatora darbību noteiktā veidā koriģēt. Diez vai citādi kaut kas būtu iespējams.

— Kā to paveikt?

— Ja tu dosi uzdevumu to noskaidrot — es pacentīšos.

— Lūdzu, izdari to.

— Junior!

— Klausos.

— Kristāls ir gatavs jau sen. Bet līdz šim brīdim nav izņemts no inkubatora un uzstādīts vietā. Kuģis nav kārtībā.

— Es nekur netaisos lidot.

— Kuģis nav kārtībā. Tā nedrīkst būt.

— Nav svarīgi.

— Ir svarīgi. Es nevaru tikmēr risināt tavus uzdevumus, kamēr mani kaitina sajūta, ka nav kārtībā kuģis. Saproti, Junior, es to sajūtu ar sava ķermeņa turpinājumu. Ja tu gribi saņemt atbildes — uzstādi Kristālu.

— Labi. Ja tu tā vēlies.

— Es nevaru vēlēties vai nevēlēties. Tas ir nepieciešams — tātad tas ir jādara.

— Es to izdarīšu.

sfr * flr

Taču Juniors arī pēc šīs sarunas tūlīt neķērās pie Kristāla. Pārāk daudz bija visādu citādu darbu. Viņi ar Zoju vija savu ligzdiņu. Juniors turklāt vēl tēloja tik kaislīgu zemkopi, ka patiesi varēja nodomāt — rakņāšanās pa zemi viņam vienmēr sagādājusi baudu. Viņš sagatavoja Zojai, viņas puķēm, vēl vienu lauciņu; tomēr no tā, kas bija iesēts pirmajā, neuzdīga neviens stādiņš. Viņiem, nezinošiem ne botāniku, ne agronomiju, neizdevās saprast — kāpēc, bet viņi cītīgi turpināja darbu, lai gan aizvien mazāk ticēja panākumiem.

— Junior, — Zoja reiz teica, — sēklām joprojām nedīgst asni, es dažas izraku, tās nemaz nav pārmainījušās: sapuvušas nav, bet nav ari sākušas dīgt.

— Diemžēl, — iztaisnojies un atbalstījies pret lāpstu, piekrita Juniors. — Kombinators tās acīmredzot kaut kā neitralizē un šeit var eksistēt nevis īstie, bet tikai viņa radītie augi.

Zoja novērsās.

— Ko tu? Vai tas tevi tik ļoti sarūgtina? — Juniors satraucās.

— Ne jau tas vien. Es jau arī neesmu īsta … Esmu pieradusi pie šīs domas, jo pilnībā tev uzticos. Bet reiz tu sāksi man to pārmest.

— Zojiņ, padomā! Pārmest tev? Tu esi miljonreiz labāka par visām, kā tu saki, īstajām. Es nekad un neko tev nevarēšu pārmest.

Zoja pagriezās pret viņu. Tās acīs mirdzēja asaras.

— Protams, šeit ne. Bet ja te kaut kas notiks…

— Neliekas vis, — Juniors atbildēja, — ka te varētu notikt kaut kas tāds, ko mēs nevēlētos.

— Vai tas ir pavisam izslēgts?

Juniors padomāja.

— Principā nav …

— Redzi nu. Un tad — viens no diviem: vai nu tev nāksies aizlidot un pamest mani šeit…

— Nekad!

— Vai arī palikt ar mani, nokļūt briesmās un, iespējams, iet bojā. Vai gan tad tu nesāksi man pārmest!

— Nē, mīļā. Bet tev ir taisnība, ka mums patiešām jāsagatavojas uz visādām nejaušībām. Atklāti sakot, es joprojām uzskatu, ka nekas briesmīgs šeit nevar notikt. Taču vajag … gan tava, gan mūsu miera dēļ.

— Ko nozīmē — «sagatavoties uz nejaušībām»? Tik un tā tev būs tikai divas iespējas: vai nu palikt ar mani, vai arī aizlidot…

— Kopā ar tevi!

— Es — uz kuģa?

— Tieši tā!

— Bet tu taču teici… Vai arī tas tā nav?

— Viss ir tieši tā, kā es teicu: pašlaik tu nevarēsi ieiet kuģī. Bet esmu pārliecināts, ka te kaut ko var mainīt. Kaut ko izdomāt.

— Pasaki — ko.

— Pagaidām vēl nevaru. Man vajag kārtīgi padomāt un aprunāties ar Gudrinieci. — Juniors aplūkoja uzrakto lauciņu: augsnes virskārta bija plāna, zem tās atradās tā pati melnā smilts. — Liekas, šodienai pietiks. — Iedūris lāpstu zemē, Juniors piegāja pie Zojas un apskāva to ap pleciem. •— Mazā, vai neiesim vakariņot? Jāteic tev, ka tāds darbs labvēlīgi ietekmē apetīti. Vai tev neliekas, ka vīrieši vispār ir ārkārtīgi rijīgas būtnes?

— Liekas gan, — atbildēja Zoja. — Vienkārši nesaprecu, ka līdz šim esmu varējusi ar to samierināties. Taču vienīgais veids, kā puslīdz saglabāt ģimenes vienprātību, ir — jūs paēdināt.

— Tev taisnība, — sacīja Juniors. — Bez barības es kļūstu vārgs. — Viņš satvēra Zoju pie rokas un pļāpāja tālāk: — Baidos, ka tā es nevarētu noiet pat ne trīsdesmit kilometru. Bet pēc pusdienām — varētu gan.

— Pagaidām aiznes mani līdz mājai, — apskāvusi viņu ap kaklu, teica Zoja. — Lai tā būtu, pēc vakariņām es tev atļauju nēsāt mani uz rokām, kamēr neapniks — man.

— Piekrītu!

Kad viņi jau tuvojās mājai, Juniors, kas visu laiku tā arī bija nesis Zoju, klusi pavaicāja:

— Vai tāpēc sāki runāt par iespējamām nepatikšanām, lai nebūtu kājām jāiet mājās? Ak, sievišķīgā viltība!

Zoja pavērās viņā ar nopietnām acīm.

— Nē. Tikai… Vai zini, Junior, mani nez kādēļ māc nemiers.

— Vai vari paskaidrot — kāpēc?

— Nē. Paskaidrot nevaru neko. Bet… kaut kas nav labi. Un dažkārt man atkal kļūst baigi. Kā pašā sākumā. Droši vien tās ir tikai manas iedomas un tu par tām smiesies!

Juniors klusēdams uzkāpa pa kāpnītēm verandā un atļāva Zojai nostāties uz grīdas, taču vēl turēja apskautu.

— Nē, — tikai tagad viņš atbildēja, — es nesmiešos. Pie mums — TI — intuīcija ir lielā cieņā, mēs nekad ne- smejamies par sajūtām, pat ja tām nav loģiska pamatojuma. Vai zini, kas man būs jāizdara, iespējams, rīt pat? Atkal nepieciešams izlūklidojums — turp, uz melno caurumu — vai kā tas saucas.

— Es ļoti uztraukšos, — klusi noteica Zoja. — Cik žēl, ka es nevaru lidot ar tevi.

— Tad jau briesmas nedraudētu? — Juniors smaidot noprasīja.

— Nē, — viņa nopietni atbildēja.

— Tu būsi kopā ar mani, — viņš sacīja. — Vai gan es tagad varu eksistēt viens? Tu vienmēr esi blakus.

— Es zinu, — pamāja Zoja.

* * *

Kamēr gaisa strāva nebija izsviedusi agraplānu ārpus kupola, Junioram likās — šis lidojums diez vai atšķirsies no iepriekšējā. Jo patiešām: cik varēja spriest no iekšpuses, vējš nebija cēlies, bet kas gan cits varēja apdraudēt viņu dārzu?

Vējš patiešām bija palicis vienmērīgs, bez rāvieniem un pauzēm, blīvs kā bezgalplaša upe bez salām un sēkļiem. Nokļuvis brīvā izplatījumā, Juniors necentās tūlīt uzņemt augstumu, lai gan atcerējās — jo augstāk, jo gaisa plūsma vājāka. Viņš pašlaik netaisījās atkal lidot uz melno grēda jeb ēnu, lai gan parādība joprojām viņu interesēja; Juniors nolēma veikt dažus aizvien plašākus lokus, lidot kā pa augošu spirāli, centrā atstājot kupolu. Junioram tāds lidojums likās nepieciešams vismaz tāpēc, lai pārliecinātos, ka visapkārt kupolam, izņemot šo grēdu, nav nekā nesaprotama vai draudoša.

Pilots uzreiz saprata, ka ir notikušas izmaiņas kupola tuvumā. Kādas? To viņš apjēdza tikai otrajā lokā. Jo tālāk no kupola, jo biežāk starp melnajām smiltīm kļuva redzami gaiši plankumi. Vispirms Juniors nodomāja, ka tās arī ir smiltis, tikai citā krāsā — baltas, bet, nolaidies zemāk un nolidojis dažus simtus metru gandrīz virs pašas zemes, viņš saprata, ka tas tā nav: gaišākie plankumi bija no smiltīm tīra klinšaina pamatne. Ļoti iespējams, ka smiltis pakāpeniski izpūta vējš. Trešajā lokā Juniora skatienam šādi plankumi atklājās jau biežāk, lieli klints laukumi bija nopūsti, šur tur vēl smiltis tecēja padziļinājumos. Varēja nodomāt, ka melnās smiltis tagad palikušas tikai diezgan plašā, apaļā laukumā, kura centrā jautās kupols — caurspīdīgs un no šejienes it kā spilgti zaļš traips uz krēslaini violeta fona. Iespējams, ka arī pats kupols aizturēja smiltis — ne tikai vēja necaurlaidības dēļ, bet arī pats spēka lauks kaut kā iespaidoja, aizturēja smiltis savā tuvumā, varbūt piešķīra tām statisku lādiņu? Juniors nepaguva, kā nākas, par to padomāt: viņa uzmanību piesaistīja kaut kas jauns, tas viņu galīgi neiepriecēja, bet, gluži otrādi, lika sadrūmt un pat sakniebt lūpas.

Tā bija plaisa. Melna josla, šaura un draudīga kā nazis, pāršķēla gaišāko virsmu, abi tās gali sākās un beidzās aiz pārredzamās telpas robežām. Protams, ka plaisa te varēja būt, likās, pati par sevi tā nav nekas briesmīgs: akmens monolīts taču nevar būt bezgalīgs. Bet Junioram izlikās, ka plaisa ir svaiga. Viņš par to pārliecinājās, nolaidies zemāk un nolidojis gar to dažus simtus metru, samazinājis ātrumu, lai sekotu visiem tās izlocījumiem. Juniors saprata, ka plaisa radusies pavisam nesen, jo, zemu lidojot, viņš skaidri redzēja, cik tā ir milzīgi dziļa.

Ja vien akmens plato struktūra arī agrāk būtu bijusi tāda, smiltis plaisu sen būtu aizpildījušas, nolīdzinājušas to līdz ar klints virsmu. Taču smilšu plaisā nebija. Gluži otrādi, likās — no dziļuma nāca kāda augšupejoša strāva, jo lidaparātu vairākas reizes viegli sakratīja, kad tas atradās virs šaurās, apmēram metru platās plaisas. Juniors pēkšņi pieliecās pie paša stikla: vai nedrošajā gaismā viņam tikai rēgojās, vai arī plaisas malas patiesi svārstījās viena pret otru, tikko manāmi elpoja? Ja tiešām elpoja, tad tā ir ļoti satraucoša zīme: vairs nevarēja rēķināties ar tā pamata nesatricināmību, uz kura stāvēja un ar kuru pašlaik it kā bija saaudzis kuģis; bet cilvēkiem kuģis bija viss — spēks, dzīvība un cerība — visa avots šajā pasaulē. Un pašas viņu pasaules avots.

Lai pārliecinātos par novērojumu pareizību, Juniors nolēma nosēdināt lidaparātu blakus plaisai. Viņš bija pārliecināts, ka šāds manevrs viņam nekādi nedraud: pie pašas virsmas vējš nav tik stiprs, lai mašīnu apgāztu; galu galā tā bija Juniora profesijas būtība — izkāpt uz nepazīstamas planētas, dzīvot pat diezgan nelabvēlīgos apstākļos, nevis tikai vadīt nebeidzamas dienas lidojošā kuģī… Doma par Zoju viņam lika tikai acumirkli aizkavēties — ja ar viņu kaut kas notiks, tā aizies bojā —, tagad viņš atbildēja ne tikai par sevi vien! … Šis acumirklis viņu izglāba.

Atskanēja zema, varena, rūcoša dārdoņa, mašīnu pasvieda augšup, un, tikai pateicoties vecajām iemaņām, Juniors paguva savlaicīgi pārņemt vadību. Tur, kur viņš tikko bija gatavojies nosēsties, atvērās bezdibenis. Plaisa izplētās pēkšņi, vienā rāvienā, it kā kāds visvarenais būtu negaidīti parāvis vienu akmens masīva malu un atvirzījis vēl par pieciem metriem. Gaiss sāka virmot, pēkšņais virpulis sāka vilkt lidaparātu augšup. Vējš uzreiz pieņēmās spēkā, kā būtu uzlidojis neredzams gaisa cunami, un vēlās tālāk, ieraujot sevī visu, kas bija apkārt. Melno smilšu paliekas priekšā, tuvāk kupolam, pacēlās gaisā, sāka virpuļot un izstieptā iesmveidīgā mākonī aizlidoja pa vējam — uz tālo, bet nesaprotamā kārtā visu iespaidojošo melno caurumu. Laiks doties mājup, nodomāja Juniors. Tur pašlaik var izrādīties nepieciešama mana iejaukšanās. Lidot bija grūti. Lidaparāts klausīja sliktāk nekā agrāk: pārāk neliels bija ātrums attiecībā uz gaisa masu, kas nesa agraplānu. Lidot ātrāk bija bīstami: atmosfērā atradās smiltis, ar tām varēja piesērēt gaisa filtrs. Vai pacelties augstāk?

Riskanti: var aizjoņot garām kupolam vai pāri tam, bet atgriezties pret tādu gaisa plūsmu būs daudz sarežģītāk.

Tikai daudzos gados iegūtā lidaparāta vadīšanas pieredze sarežģītos apstākļos līdzēja Junioram veiksmīgi nobeigt lidojumu. Kā arī pienācās, Gudriniece atvēra caurumu aizsarglaukā tikai uz sekundes daļu, bet arī pa šo brīdi zem kupola iebrāzās smilšu strūkla, sāka riņķot iekšējā, pretējā virziena vējā un lēnām nosēdās. Arī šeit vējš bija cēlies, Juniors to sajuta uzreiz un nemaz nevadīja agraplānu angārā, bet nosēdās laukumiņā starp kokiem, kur brāzmas bija vājākas. Izlīda ārā un gāja mājup. Noskrējusi no verandas, viņam pretī metās Zoja. Viņi apskāvās un ilgi stāvēja. Pat nepārmijuši ne vārda, abi saprata kopīgo apņēmību: būt gatavībā, lai izturētu tuvojošās briesmas, un, ka tādas būs, to viņi nojauta.

* * *

Tajā pašā dienā Juniors ķērās pie Kristāla uzstādīšanas. Viņš strādāja koncentrēti un cītīgi, nevēlēdamies zaudēt ne minūti laika. Tagad viņš pa īstam saprata — kuģis vēl var noderēt un ne tikai kā enerģētiskā iekārta vien.

Zoja skuma.

Pa vakariem Juniors centās ar maigumu izkliedēt domas, kuras acīmredzot arvien vairāk pārņēma Zoju, lai gan skaļi viņa par tām neteica ne vārda. Tikai reiz viņai paspruka:

— Tu esi kļuvis tāds, ka es pat sāku baidīties …

— Veltīgi. Nekas nav mainījies.

— Man liekas, tu it kā atvadies no manis.

— Muļķības, — Juniors viņai patiesi atbildēja. — Es nekad no tevis nešķiršos. — Viņš pasmaidīja. — Es, gluži otrādi, jūtos mierīgs. Jo šeit tu nevienā citā neiemīlēsies.

— Pat ja šeit būtu miljons citu… — viņa sacīja.

— Tomēr labi, ka nav. Apsveic mani: es uzstādīju Kristālu. Tagad mūsu rati ir pilnīgā kārtībā.

— Tavi, — Zoja izlaboja.

— Mūsu. Jo, ja mēs tos izlietosim, tad tikai divatā.

— Vai tu tomēr atradi paņēmienu? — Zoja atplauka.

— Uzklīda doma. Es pamēģināšu. Šķiet, ka izdosies. Un tad … tad mums vispār ne no kā nebūs jābaidās.

— Junior… — Viņa tam piekļāvās. Viņš paslēpa seju tās matos. Pēc tam maigi atvirzījās un piecēlās.

— Vai tu aizej?

— Gribu tūlīt pat apspriesties ar Gudrinieci. Citādi ne- aizmigšu.

— Ir jau vēls.

— Gudriniecei vienalga. Viņa strādā divdesmit četras stundas diennaktī.

— Vai zini, tu tik daudz par viņu runā, ka arī es gribētu ar viņu iepazīties.

— Apsolu. Tiklīdz izpildīšu savu plānu.

— Tu pārāk nogursti.

— Nebaidies. Esmu izgatavots pēc augstākā izturības etalona. Mazliet pagarlaikojies, mazais. Palasi, paklausies mūziku. Drīz atgriezīšos.

Viņš sajuta Zojas satraukumu, un tas viņam lika steigties, it kā laika vairs nemaz nebūtu atlicis. Kāds laiks? Kam būtu jānotiek? Kas viņus apdraudēja? Viņš nezināja. Monolītais pamats, uz kura balstījās viņa pasaule, bija nekustīgs. Ja arī kaut kas notiks, tad, iespējams, viņpus plaisas. Pūta spēcīgs vējš — un tas arī viss. Taču Juniors steidzās.

•A & *

— Kā ir, Gudriniec, vai padzenāji Kristālu?

— Izmēģināju. Ciktāl var spriest, atrodoties uz vietas, speiskoordinators ir kārtībā.

— Brīnišķīgi. Tātad es savu solījumu esmu izpildījis. Bet vai tu manus uzdevumus atrisināji?

— Iespēju robežās.

— Ziņo!

— Junior, runājot par tavas matrices nokopēšanu…

— Jā?

— Es pūlējos tikt skaidrībā un domāju, ka pietiekami daudz sapratu no tā, kā ir iekārtots Kombinators un kas viņam nepieciešams darbam. Pašlaik es varētu tev pat detalizēti paskaidrot, kā jānokopē dati, teiksim, matricei no suņa un kā šo matrici izgatavot.

— Paldies, Gudriniec. Tiklīdz man būs vajadzīgs suns, noteikti izmantošu tavu palīdzību. Bet suņiem droši vien ir arī gatavas programmas?

— Ir.

— Es gan, cik atceros, izteicu tev lūgumu nevis par suņa, bet par cilvēka matrici.

r— Te es nekādi nevaru tev paKdzēt.

— Kāpēc? Vai tas ir tik sarežģīti?

— Nē. Nav sarežģīti un nav vienkārši. Vispār — nekādi.

— Kāpēc tu pēkšņi esi sākusi izskaidroties ar tādām frāzēm? Ko tām jānozīmē?

— Es neatradu nevienu programmu cilvēka radīšanai. Ja tāda eksistē, tad pašlaik tā atrodas Kombinatora rīcībā un ir iekļauta trešās apdzīvotības pakāpes kopīgajā programmā.

— Tas nozīmē, Zojas programmā …

— Es saku — ja eksistē. No Kombinatora var saņemt programmu, tikai iepriekš viņam pavēlot likvidēt pasauli.

— Pilnīgi izslēgts.

— Ja man nav programmas, es neko nevaru izanalizēt. Piekriti, ka cilvēks taču ir mazliet sarežģītāks par suni.

— Nestrīdos. Labi, Gudriniec, iztikšu arī bez sevis paša matrices. Liekas — pašlaik tas vairs nav tik aktuāli. Ir cits uzdevums. Tu zini — kāds. Es tev teicu no rīta.

— Esmu izdomājusi. Principā uzdevums ir atrisināms. Nepieciešams: pirmkārt lai telpā nebūtu pilnīgi nevienas atkailinātas metāliskas virsmas. Citādi radīsies lauku savstarpējs atstarojums un pārklājums, bet tas novedīs pie …

— Sapratu. Kāda izolācija ir vajadzīga?

— Tādām iekārtām — standartveida. Tā ir izmantota pirmajā tilpnē.

— Neder. Tu taču zini visus noteikumus. Tilpne ir aizzīmogota, bez galvenā konstruktora klātbūtnes tur visiem citiem ieeja kategoriski aizliegta. Pat es, kuģa kapteinis un pilots, ne reizi neesmu iegājis tilpnē pēc tam, kad speciālisti tur beidza montēt Kombinatoru.

— Man tas neliekas saprātīgi.

— Neaizmirsti, ka es lidoju ne jau tāpēc, lai lietotu Kombinatoru: tādā gadījumā es noteikti būtu saņēmis rūpīgāku instruktāžu un daudz nopietnāk būtu iepazinies ar sistēmu. Mans uzdevums bija — tikai aizvest kuģi līdz izmēģinājuma vietai. Tāpēc ari nestrīdos.

— Taču pašlaik ir īpašs gadījums.

— Saproti, ka es vienkārši nezinu, kas tur iekšā ir! Ne tā pagriezīšos, kaut ko aizķeršu — un pēkšņi pasaule izzudīs! Nē, Gudriniec, tas būtu nepārdomāts risks. Un izolējošo slāni es tai neņemtu nost nekādā gadījumā.

— Labi. Mēģināšu izdomāt, ar ko to aizvietot. Bet tas nav pats galvenais.

— Pieļausim, ka mēs visu esam izolējuši.

— Pēc tam nāksies dotajā telpā izvietot emiterus. Izvietojuma shēmu var izstrādāt tikai pēc tam, kad kļūs zināmi precīzi telpas izmēri un konfigurācija.

— To es tev paziņošu rīt no rīta. Cik emiteru nāksies izvietot?

— Atkarībā no telpas apjoma — no trīssimt līdz trīssimt sešdesmit, sešos blokos, katram jābūt precīzi orientētam, pieļaujamā novirze — ne vairāk kā viena leņķa sekunde.

— Tā … Kas vēl?

— Pēc emiteru izvietošanas jānoskaņo viss komplekss. Šim nolūkam Kombinators būs jāatvieno no ārējiem aparātiem un antenām.

— Citiem vārdiem — jālikvidē pasaule? Es jau teicu, ka tas nav iespējams. Meklē citu paņēmienu, kā paveikt noskaņošanu, neatslēdzot ārējo kompleksu.

— Tas ir iespējams, bet būs vajadzīgs papildu sagatavošanās. Vajadzēs katru iekšējo emiteru, izņemot pastāvīgo paneli, uz laiku pieslēgt pie ārējo aparātu kanāliem.

Vēl trīssimt, ja ne visi trīssimt sešdesmit pieslēgumi, — nodomāja Juniors. No katra emitera atsevišķs vads stingri noteiktā kārtībā, lai tie viens otru neekranētu, neradītu traucējumus … Bet vispirms jāizvēlas telpa. Varena būve, bet apdzīvojamu telpu tajā nav daudz: kuģis aprēķināts tikai vienam cilvēkam. Tā ka īpaša izvēle nepastāv.

— Gudriniec! Es domāju, ka ar montāžas shēmu tu vari nodarboties jau pašlaik. Objekts — dzīvojamā telpa. Visi trīs tās elementi: salons, guļamtelpa, vannas istaba …

Gudriniece sekundi pakavējās savā atmiņā, kurā glabājās visa kuģa arhitektūras plāns.

— Sarežģīti. Tā kā telpu starpsienas ir metāliskas, katra no tām jāizstrādā kā atsevišķs objekts.

— Vai tas būs trīsreiz pa trīssimt? … Labi, pirmām kārtām divas telpas: salons un vannas istaba. Ar laiku — arī pārējo.

— No salona nav izejas uz vannas istabu.

Velns parāvis …

— Labi. Aprēķini visas trīs. Var būt, ka nevajag trīssimt emiteru, bet mazāk? Apjoms jau nav liels.

— Var, tomēr nebūs garantijas programmas precīzai izpildei.

— Tad ne, — sacīja Juniors. — Tad jāveic visi trīssimt sešdesmit. Gudriniec, ķeries pie programmas izpildes.

— Bet man tevi jābrīdina, ka ar to mana palīdzība arī aprobežosies. Tāds darbs nekad nav bijis paredzēts, un man nav nekādu ierīču tā izpildīšanai.

— Zinu. Strādāšu es. Būtu labi, ja mēs varētu sākt rīt pat.

— Sapratu. Es pagūšu. Nekā sarežģīta nav.

Juniors pamāja. Un apķērās:

— Jā! Bet vai mums rezervē ir tik daudz emiteru?

— Iespējams, ka ir, — atbildēja Gudriniece. — Trešajā tilpnē.

— Sātans! Kur tad lai tos ņem?

— Ārējās iekārtās. Cik es varu spriest, pašlaik Kombinators realizē ne jau sarežģītāko no savām programmām. Un kāda emiteru daļa nav noslogota.

— Kā gan es uzzināšu, kurus var un kurus nevar aiztikt?

— Ar testera palīdzību.

Varēju jau arī pats iedomāties. Jā, paredzams smalks darbs, katrs emiters ir kniepadatas galviņas lielumā, bet lielos kompleksos to ir tūkstošiem. Vismaz labi, ka tie ir tipveida — gan kokiem, gan cilvēkiem. Juniors to zināja sen; Georgs reiz bija minējis sērijveidā ražoto detaļu vienkāršību. Konstruktoram jau rēgojās Kombinators visur — kur vajag un arī, kur nevajag. Šeit gan Kombinators bija pašā laikā.

* * *

Juniors strādāja kā apsēsts. Vēlu vakarā atgriezās mājās, apsēdās uz dīvāna blakus Zojai, apskāva viņas plecus.

— Vai noguri?

— Ko tu! Esmu nenolietojams.

— Junior, varbūt nevajag tā steigties? Patiešām nekā briesmīga…

— Jā, protams, Zoja, nekā briesmīga. Saproti — es tikai gribu pilnīgi nodrošināties. Gribu, lai no briesmām pat ēnas nebūtu. Un lai tev nekad nerastos šaubas… Es domāju, ka mums šeit nekas nedraud. Vējš uzpūta — un pārstās. Bija taču pilnīgs bezvējš — pat ne vienu dienu un ne divas!

— Mums taču šeit ir labi, vai ne?

— Man nekad un nekur nav bijis tik labi.

— Man arī…

Zoja tagad reti izgāja no mājas. Joprojām bija silts, bet vējš pūta pārāk stipri, lai pastaiga varētu sagādāt baudu. Protams, vēju varēja likvidēt: dot pavēli kompresoriem — un iestātos klusums un miers. Bet tādēļ uz kupolu gultos daudz lielāka slodze. Tas bija risks. Juniors nolēma, ka var paciest, cerot, ka tur, ārā, agri vai vēlu pieklusls. Zoja viņam piekrita.

— Iespējams, ka šeit uz planētas tāda ir ziema, — viņa sprieda. — Vējš sasniedz noteiktu spēku, pēc tam kļūst vājāks, un galu galā viss kļūst kā sākumā: kluss un brīnišķīgs.

Iespējams, ka reiz pieklusīs. Bet pagaidām — ceturtajā dienā pēc Juniora otrā lidojuma — tas atkal ar joni pieauga. Un vairs nepalika vienā līmenī: no šīs dienas vējš pamazām, bet pastāvīgi pastiprinājās.

Juniors nodomāja: notiek skriešanās ar dabu. Bet vēl nav zināms, kas būs pirmais. Mēs neesam vāji. Mēs esam ļoti stipri. Mēs cīnīsimies. Pat ja nāksies atkāpties — atkāpsimies pilnā kārtībā. Mēs pagūsim!

* * *

Naktī viņš pamodās un saprata: nepagūs. Viņu pamodināja savāda skaņa: smaga, dobja, ritmiska dārdoņa jaucās ar vāju, bet spalgu zvanīšanu, kas arī bija ritmiska un nez kāpēc skanēja tieši tajos brīžos, kad dārdoņa mazliet pierima. Juniors tikai pēc brīža saprata, ka vājā skaņa nāca no telefona.

Zoja negulēja. Viņa sēdēja gultā, aptvērusi ar rokām ceļus, un izbiedēti lūkojās Juniorā.

Dārdēja vējš. Tieši dārdēja — nevis kauca vai gaudoja. Likās, kaut kas smags, bet ar kaut ko piesegts, kā cimds piesedz boksera dūri, brīdi pa brīdim atkāpjas un atkal metas mājai virsū, cenšoties to izkustināt vai pat sagraut, un katru reizi māja drebēja un čīkstēja, un logos dobji šķindēja stikli.

Palaikam, kad sitieni rimās, no ārpuses skanēja arī citi trokšņi. Gaudoja kompresori, krakšķēja koki. Dažbrīd pa logiem bungoja lāses: acīmredzot vējš bija pacēlis gaisā daļu dīķa ūdens.

Vienā acumirklī Juniors novērtēja apstākļus. Pagaidām vēl koku grupa, šķeļot gaisa straumi, piesedza māju. Bet koki nevarēs ilgi pretoties orkānam.

Viņš pārlaida roku pār sievietes matiem.

— Nekas, Zoja, — viņš sacīja. — Mēs tiksim galā. Nekā briesmīga.

Zoja iešņukstējās. It kā atbildot viņai, blakusistabā izlidoja stikls un saplīsa ar žēlu skaņu.

Juniors nocēla klausuli.

— Kompresori atrodas uz robežas, — īsi ziņoja Gudriniece.

— Cik ilgi tie vēl izturēs?

— Pie tādas slodzes ne vairāk par stundu.

— Labi, — atbildēja Juniors. — Lai turas līdz pēdējam.

— Sapratu, — atteica Gudriniece.

Juniors nolika klausuli un ātri apģērbās.

Kuģī visi Kombinatora emiteri jau bija izvietoti tieši pēc shēmas. Taču to pieslēgšana vēl nebija uzsākta. Sistēma nedarbojās. Un paslēpt Zoju kuģī nebija iespējams. Atlika paļauties uz māju. Juniors saprata, ka māja nav aprēķināta tādiem apstākļiem. Un tomēr citas izejas nebija.

— Apģērbies, Zojiņ, — viņš teica. — Pie tam pamatīgāk. Diez vai tādā vējā būs ļoti karsti.

— Man šeit gandrīz nekā nav… — apjukusi sacīja Zoja.

■— Paņem manu kombinezonu.

— Bet tu?

— Man ir tur — uz kuģa. Apģērbies un gaidi mani šeit. Neej klāt pie logiem — tevi var ievainot stikla šķembas.

— Vai tu aizej?

— Uz īsu brīdi. Uz kuģi. Jāizprot, kas notiek ārpusē.

—• Junior, nepamet mani, lūdzu …

Viņš uz mirkli viņu spēcīgi piekļāva sev klāt.

— Nebaidies. Es nepametīšu. Drīz atgriezīšos.

Verandas durvis vērās uz ārpusi. Juniors mēģināja tās

atvērt un nespēja. Pārāk spēcīgs bija gaisa spiediens. Lai gan vēju radīja tikai mašīnas, grūti bija iedomāties, ka šīs jaudas valdniece nebija stihija, bet gan tehnika. Un tomēr šī doma iedvesa kaut kādu pārliecību, Cilvēks sarunājās ar stihiju kā līdzīgs ar līdzīgu. Tiesa, pie tam viņš pats varēja iet bojā.

Juņiors nogaidīja, līdz kārtējā brāzma kļuva vājāka, un, uzgūlies durvīm ar visu auguma svaru, strauji tās atgrūda. Durvis atvērās un tūlīt pat aiz viņa muguras aizcirtās. Nākošajā brīdī vējš satvēra Junioru un svieda pret durvīm. Juniors nodomāja, ka plīsusi tomēr durvju plāksne, nevis viņa kauli. Vismaz tik daudz bija veicies.

Par iešanu visā augumā nebija ko domāt. Viņš sāka līst pa slapjo zāli. Netālu ar sausu krakšķi nogāzās koks. Labi vēl, ka attālāk. Ej nu sazini, kurš nogāzīsies nākošais.

Juniors, vēl nepārvarējis pat pusceļu līdz kuģim, saprata, ka pasaule iet bojā. Taču šajā pasaulē viss nebija vienlīdz vērtīgs. Zojai bija jāpaliek veselai.

Viņš līda. Zem viņa no kompresoru izmisīgā darba radītās vētras sīki drebēja zeme. Ilgi tie nenoturēsies. Pat stundu ne.

Galu galā arī šīs mašīnas kalpoja tikai pirmajai aizsardzības līnijai. Eksistēja arī citas iespējas.

Kuģi sasniedzis, Juniors saprata, ka liftu izmantot neizdosies. Vējš bija sašķiebis platformas vadotnes. Kā nokļūt augšup? Līst augšup pa lifta trosēm būtu neprāts.

Bija vēl viens paņēmiens. Uz kaut kādu brīdi izslēgt kompresorus. Vējš acumirkli apklusīs. Vai izturēs kupols? Ja ne… viss uzreiz beigsies: nebūs ko elpot. Taču kompresori tik un tā vairs ilgi nevilks.

No augšas atskanēja tik asa čerkstoņa, ka pat vējš to nespēja noslāpēt. Juniors pacēla galvu. Viena no Kombinatora antenām bija norāvusies un bezpalīdzīgi šūpojās. Juniors sastinga. Nepaceļoties no zemes, viņš uz rokas sataustīja sakaru rokassprādzi.

— Gudriniec! — viņš sauca. — Gudriniec!

Viņš pacēla rokassprādzi pie auss. Gudrinieces balss skanēja kā no cita pasaules gala.

— Gudriniec! Izslēdz vēju!

Tas bija kā brīnums. Pagāja vēl sekunde — un dārdoņa apklusa. Pār Junioru pārvēlās vēl pāris gaisa viļņu: atstarojoties no kupola iekšējās virsmas, viņa pasaules atmosfēra nevarēja uzreiz nomierināties. Bet tie jau bija sīkumi.

— Lieliski! — pielecot kājās, nomurmināja Juniors. Tagad varēja aplūkoties, cik stipri ir cietis lifts.

Viņš uzkāpa uz platformas. Nē, n^kā briesmīga, tikai sašķiebies … Pieķēries vadotnes stienim, Juniors palēcās — vienu, otru, trešo reizi, cenšoties ar paša svaru piespiest sašķiebto stūri nostāties vietā. Tas izdevās pēc minūtēm divdesmit. Lēni, ar nepazīstamu čerkstoņu platforma sāka braukt augšā. Beidzot klāt arī lūka. Tamburā, norauts no turētājiem, uz grīdas gulēja skafandrs: droši vien to nosvieda pirmā vēja brāzma un tikai pēc tam Gudriniece aizvēra lūku. Viss pārējais bija kārtībā.

Juniors aplūkoja savu pasauli no skata laukumiņa augstuma.

Pasaule jūtami samazinājās. Dzīvības zaļo apli šķērsoja melna švīka. Planēta uzbruka. Pūlējās atgūt atņemto.

— Ne velna! — caur zobiem noskaldīja Juniors.

Viņš ātri iegāja kabīnē.

— Ko uzrāda Kombinators?

— Salauzta viena antena.

— Redzēju. Kā jūtas lauka ģeneratori?

— Pieaugusi slodze uz kupola. Ģeneratori darbojas ar septiņām desmitdaļām jaudas.

■— Enerģētika?

— Bez traucējumiem.

— Kupols?

— Zem spiediena no ārpuses — ieliecas. Centrā — desmit metrus.

Tie nu ir sīkumi — desmit metru, ja kupola rādiuss — piecsimt…

— Vējš no ārpuses?

— Joprojām pieņemas.

Juniors uzmanīgi pārlūkoja aparātus. Lēni, bet neatlaidīgi pieauga jauda, kas bija nepieciešama kupolam. Rezerve pamaza. Tas nekas. Mēs jau nesēdēsim un negaidīsim.

Viņš atkal aplūkoja pasauli — šoreiz vērodams to ekrānos. Trijās vietās bija saskatāmas mašīnas. Viņš pazina ūdenslīdēju, celmlauzi, trešo tādā attālumā nevarēja noteikt. Tēva kompleksa mašīnas. Tur tās vairs nav vajadzīgas. Jo acīmredzot kaut ko tomēr nāksies ziedot…

— Gudriniec! Visas mašīnas, izņemot kompresorus, koncentrēt pie kuģa.

Sakari ar mašīnām nebija traucēti. Juniors to saprata, ieraudzījis, ka neveiklie dinozauri viens pēc otra lēni sakustējās un sāka līst uz priekšu. Aptverdams savu lēmumu, Juniors vēl mazliet nogaidīja. Beidzot saprata: pašlaik neko citu izdomāt "nevarēs. Jātaupa spēki.

— Dod Kombinatoram pavēli: samazināt darbības rādiusu par divsimt metriem. Un attiecīgi izmaini aizsarg- lauku.

— Sapratu.

Tā, lūk, dārgā planēta, paņem atpakaļ daļu no savas teritorijas. Mēs neesam alkatīgi. Toties samazināsies kupols, tā virsma būs mazāk pakļauta vējam, samazināsies enerģijas patēriņš, bet pieaugs pretestības spēja! Ko, vai sagremoji? Nē, ar mums nav tik vienkārši tikt galā.

— Gudriniec! Kompresorus novieto pozīcijā tieši zem kupola ieliekuma, atbilstoši jaunajai konfigurācijai. Ieslēgsi pēc manas komandas.

Pagaidām mēs tos vēl neieslēgsim, Juniors nodomāja. Lai pastāv rezervē. Ar samazinātu kupolu arī ģeneratori tiks galā. Bet mēs izdomāsim atelpu, lai kuģī visu savestu kārtībā.

— Junior!

— Ko tev vajag, Gudriniec?

— Vai saglabāt kupola augstumu?

Jāpadomā. Ja saglabāsim, tā augstums būs pusotras reizes lielāks par balsta rādiusu. Kupola stabilitāte samazināsies. Nē, kupolam jākļūst zemākam. Trīssimt metru — pilnīgi pietiekams augstums. Tomēr ieeja dzīvojamajā korpusā tad atradīsies jau ārpus kupola — tas neder.

— Augstumu samazināt par simt piecdesmit metriem.

— Sapratu.

— Kā pastiprinās vējš, Gudriniec?

— Stundas laikā — desmit metru sekundē.

Tas nozīmē, ka vēl dažas stundas varēsim darboties nosacītā mierā. Varbūt pat veselu diennakti. Diennakts — tas ir bezgalīgi daudz. Pašlaik visi drošības pasākumi it kā būtu veikti. Jāķeras pie darba — emiteru pieslēgšanas. Diez vai izdosies tos, kā nākas, izmēģināt. Bet arī pieslēgšana jau būtu milzīgs panākums. Tad atliks tikai tīrie sīkumi. Bet iepriekš — vēl viens darbs.

— Gudriniec! Izskaitļo atkāpšanās iespēju no pieņemtā kupola konfigurācijas. Izveidosim to ovālu. Vai pat pilien- veidīgu. Plūdlīnijas. Kādēļ mums būtu jātēlo viļņlauzis? Lai vējiņš mūs apiet.

— Sapratu.

— Tā. Tagad …

Tagad vispirms jāatgriežas mājās. Jānomierina Zoja. Jā- iedveš viņai, ka visbriesmīgākais jau garām. Jāpabrokasto kopā. Kas tad galu galā ir noticis? Slikts laiks — nekas vairāk. It kā uz Zemes nekas tāds negadītos.

Tā spriežot, Juniors skriešus pārvarēja attālumu līdz mājai. Uz ceļa daži koki gulēja, izrauti ar visām saknēm, lauzuma baltie zobi atgādināja galvaskausa ņirdzienu. Tas nekas, toties pārējie noturējās … Ieraudzījis mājas, Juniors iesvilpās. Mjā-ā… Jumts vietumis šķita parauts uz augšu, vēja pusē logos nebija neviena stikla. Noskopoju- sies Kombinatora programmisti: būtu varējuši ieprogrammēt arī neplīstošu stiklu. Lai gan diez vai kāds paredzēja tādu ķibeli.

Viņu satiekot, Zoja centās izskatīties mierīga. Lieliski, tā arī vajag. Bija taču iemesli, lai uzlabotos garastāvoklis: auka bija aprimusi. Citādi kupols diez vai nakti izturētu …

— Saimniecīt! — vēl skrienot iekliedzās Juniors. — Alkstu asiņu! Esmu izsalcis!

Zoja pasmaidīja, un viņas smaidā bija kaut kas vairāk par vienkāršu reakciju uz neveiklu humoru. Paldies par to, ka mēs joprojām esam dzīvi, — tā viņas smaidu saprata Juniors. Un jau nopietni pateica:

— Nekas, viss ir kārtībā. Tiesa, daudz darba. Bet vai tad mēs kādreiz esam no darba baidījušies?

Pēc brokastīm Zoja sacīja:

— Man tā gribētos vismaz kaut kā tev palīdzēt. Tu visu dari viens pats…

— Tu tikai nedomā, — Juniors bargi atteica, — ka tā būs vienmēr. Tiklīdz izlīdīsim no šīm nepatikšanām, redzēsim — es uzreiz pārstāšu strādāt. Man briesmīgi patīk slinkot! Bet pagaidām — ir ko norauties …

— Bet es gribu palīdzēt.

— Tu jau arī palīdzi, — Juniors nopietni teica. — Tu pat iedomāties nevari, kā tu man palīdzi. Ar to, ka tu esi. lūdzu tevi: neriskē. Jā? Galvenais — esi. Ar pārējo es kāut kā pacentīšos tikt galā.

— Es būšu, — viņa apsolīja.

— Vairāk man arī nekas nav vajadzīgs.

* * *

Tievie vadiņi bija savīti kūlīšos, katrs — no vairākām daudzkrāsainām dzīslām; tās jāpievieno stingrā secībā, pēc tam kārtīgi jāpievada kabeļi pie šķērssienām, jāizurbj caurumi, tur, kur tie nekad nav bijuši paredzēti; katra kūlīša dēļ jāizurbj sešas šķērssienas, viena no tām kapitālā. Tas viss bija gan juveliera cienīgs, gan arī garlaicīgs un nogurdinošs darbs. Juniors pirmajiem emiteriem ziedoja gandrīz vai desmit minūtes katram. Vēlāk viņš pielāgojās, darbs sāka ritēt ātrāk, lai gan viņš laiku pa laikam joprojām šķēndējas par tehniku, kas lieliski izpildīja visu ieprogrammēto, bet, tiklīdz gadījās kas neparedzēts, tā pārgāja skatītāja lomā. Līdz vakaram Junioram izdevās tikt galā tikai ar piekto daļu darba. Tā strādājot, viņam būs nepieciešama gandrīz vai nedēļa. Bet viņš saprata, ka apstākļi var viņam šo nedēļu ari neatvēlēt. Pusdienot mājup viņš negāja, Zoja atnesa kaut ko ēdamu pie kuģa, un viņi ieturēja azaidu zālienā divatā. Pikniks mēra laikā, viņš klusībā pavīpsnāja. Viņi tāpat arī pavakariņoja. Juniors palūdza Zoju izvārīt kafiju, krietni daudz un stiprāku: viņš izlēma, ka strādās arī naktī. No rīta Juniors tomēr klupdams pārradās mājās un pāris stundu nogulēja ciešā miegā. Piecēlies viņš ar smagu galvu devās uz dīķi. Vēja izžāvētā ūdenstilpne tagad pildījās no jauna, bet ūdens netecēja tik strauji kā agrāk — laikam mehānismā kaut kas bija sabojājies. Juniors nepeldējās, tikai paskatījās uz pus- nogrimušo laivu un atkal gāja strādāt. Kad dienas vidū viņš saprata, ka vairāk nevar — emiteri sāka dubultoties un lēkāt acu priekšā —, viņš iekāpa kuģī un pieprasīja tonizāciju. Gudriniece gribēja atteikt: viņai nepatika Juniora stāvoklis. Izlūks tomēr palika pie sava un līdz vakaram nostrādāja normāli. Liekas, puse jau bija paveikta. Juniors juta, ka pašlaik vajag izgulēties: protams, varētu arī šo nakti pavadīt darbā, un viņš to arī būtu darījis, ja vien visu izdotos pabeigt līdz rītam. Tomēr tādu cerību nebija, spēkus vajadzēja aprēķināt vismaz vēl uz divām dienām. Nē, nodomāja Juniors, izgulēsimies, jo, kas guļ, tas veseļojas, es vienmēr esmu turējies pie šīs patiesības …

Viņš nolikās gulēt mājās. Zoja atradās blakus, un, kā vienmēr, kad viņa bija blakus, Junioram likās, ka nekas

briesmīgs nenotiek un nevar notikt. Tā viņš aizmiga.

* * *

Viņu pamodināja telefons. Vēl nepacēlis klausuli, Juniors saprata, ka mierīgā dzīve beigusies.

Gudriniece ziņoja, ka vēja ātrums uz planētas ir krasi kāpis — kārtējais lēciens, un ģenerators pat pie samazinātā kupola strādā ar astoņām desmitdaļām jaudas.

Tas vairs nebija vienkāršs vējš. Uz kupola nespieda gaiss, bet kā siena gāzās melnās smiltis. To graudiņi, drā- žoties lodes ātrumā — turklāt katrs no tiem vēl nesa līdzi elektrisko lādiņu —, taranēja neredzamo barjeru ne tikai ar savu masu, bet arī ar lauku, un ģeneratoriem nācās strādāt, ik sekundi mainot režīmu un ievactot aizvien jaunas jaudas, tā ka rezerve kusa.

Juniors pavēlēja ieslēgt kompresorus. Tomēr varenās mašīnas šoreiz gandrīz neko nespēja palīdzēt. Pēc pusstundas viena no tām izgāja no ierindas. Atbalstot kupola sienu no iekšpuses, pretvējš tai atņēma elastību. Un tagad, kad uz sienu gāzās nevis gaiss, bet smiltis, tāds atbalsts tikai kaitēja. Kompresorus nācās izslēgt.

Pa to laiku kupola pakājē krājās aizvien vairāk un vairāk smilšu. Ja siena būtu bijusi cilindriska, tas droši vien tai nāktu par labu: augstās kāpas to pasargātu no vēja sitieniem. Taču siena bija slīpa, un smiltis ar desmitiem, bet vēlāk ari ar simtiem tonnu smagumu sāka to spiest, un siena lēni, bet neatvairāmi izliecās. Bet vējš visu laiku pastiprinājās, un likās, ka tā spēks augs tik ilgi, kamēr ar smiltīm sajauktā gaisa molekulas neiegūs kosmisku ātrumu un nesāks atrauties no planētas un aizjoņot tumšajā bezzvaigžņu izplatījumā.

Vienīgais glābiņš, kā pasargāt kupolu, bija atkāpšanās. Un, paklausot Juniora komandām, kupols atkāpās. Katru reizi par dažiem desmitiem metru. Un atkāpies tas atviegloti iztaisnojās. Tomēr ne uz ilgu laiku: vējš pieauga, smiltis atkal pielīda klāt un sāka neatvairāmi rāpties pa sienu augšup, tā no jauna ieliecās — un atkal dažus soļus vajadzēja atkāpties.

Juniors ar Gudrinieci bez grūtībām aprēķināja, ka tāda taktika garantē ne vairāk kā desmit stundas, ja nerodas jauns lēcienveidīgs vēja ātruma palielinājums vai kas cits neparedzēts. Pēc desmit stundām kupols būtu tiktāl sa- šaurinājies, ka iekļautu sevī tikai kuģi un dažus metrus telpas ap to. Tā vēl būtu puse nelaimes. Taču kārtējo reizi nāksies samazināt arī kupola augstumu. Tad Juniors izrādīsies nogriezts no ieejas dzīvojamā korpusā — ja būs palicis lejā. Un no Zojas — ja atradīsies kuģī. Bet viņam vajadzēja būt gan te, gan tur.

Lai gan viņš saprata, ka nepagūs, tomēr turpināja maksimāli ātri strādāt. Juniors centās pabeigt vismaz vienu telpu — salonu un to daļu, kas Zojai būtu jānoiet no lūkas līdz salonam. Pārējo varēs pagūt arī pēcāk. Lai tikai viņa nokļūtu šeit.

Bet arī to viņš varēja nepagūt.

Pasaule sašaurinājās acu priekšā. Cilvēks kapitulēja. Taču negribēja padoties. Zoja neizrādīja, ka saprot notiekošā jēgu. Juniors gan zināja, ka viņa saprot. Pasaule kusa. Kupola virsotne atradās tikai metru virs lūkas. Pamatne turpināja samazināties. Kupols, kas sen jau bija

pārstājis būt pussfērisks, izejot caur hiperboloīda un paraboloīda stadijām, kļuva par rotācijas elipsoīda pusi, un šis elipsoīds joprojām stiepās garumā. Drīz vien tas gandrīz precīzi atkārtos kuģa aprises …

* * *

— Gudriniec! — Juniors pasauca. — Vai tev ir gatavs plūdlīnijas aprēķins?

— Sen jau.

Juniors vēl kavējās. Viņam negribējās dot komandu, jo tad mājai būtu jāpaliek aiz jaunās formas kupola robežas. Mājai, kurā viņi bijuši laimīgi. Mājai, kuras esamībā slēpās visa pasaules jēga. Taču nekas cits neatlika. Kad Juniors saprata, ka no tā neizdosies izvairīties, viņš uzcēla ceļojuma telti Zojai starp amortizatoriem, blakus enkuram; pārstiepa no mājas visu, bez kā viņai būtu grūti iztikt, kamēr viņš to pārvedīs uz kuģi. Un atkal Zoja stāvēja blakus Junioram pie kuģa un raudzījās uz to pusi, kur vēl turējās koki, bet aiz tiem vēl pacēlās māja, kurai pēc dažām minūtēm bija jānozūd. Juniors saprata, ka pašlaik viņam ir jāatrodas tai blakus.

Viņš apskāva Zoju ap pleciem un teica pie pašas auss:

— Nekas. Lai tikai būtu mēs. Tas viss kādreiz beigsies. Un tad mēs ar tevi vēl ne tādu vien uzbūvēsim…

Zoja klusēdama pamāja, un Juniors uzsauca:

— Sāc!

Skaļi nobrakšķēja. Kupola sienas no divām pusēm sa- kļāvās, un viss, kas bija nokļuvis ārpus tām, sienām atvirzoties, pamazām izzuda. Neparasti un baigi bija redzēt, kā bez liesmas, bez dzirdama trokšņa (tas nogrima ārējā vēja rūkoņā) koks vai krūms, vai putns, vai vēl kaut kas. reāls un dzīvs, pēkšņi — tiklīdz kupols pārtrauca kombinējošo lauku pieeju — uzblīda baltā mutulī, zaudēja apveidu un pārvērtās mākonītī, kas, vētras pārtverts, uzvijās gaisā un diezin kur aizjoņoja … Par laimi, Juniors un Zoja neredzēja, kā izgaisa māja: tas notika, kad to vēl aizsedza koki, — aiztraucās apaļš mākonis, uri viss. Tad izzuda arī koki. Sienas apstājās.

Zoja iešņukstējās.

145

— Nekas, maziņā, — Juniors mierināja, — tagad mēs ar tevi skaidri saprotam, kas dzīvē ir galvenais, kas —

6-769

blēņas… Starp citu, smieklīgi: tava mašīna palika iekšpusē — un vesela… Ej uz telti, uztaisi ko ēdamu. Vējš

aiznes laiku …

* * *

Pirmā izzuda gaisma.

Bija dienas vidus, un Kombinatora radītajai saulei būtu vēl dažas stundas jāstrādā. Kupola izmēriem samazinoties, arī tā bija sarāvusies un tagad atradās gandrīz vai virs pašas galvas. Taču apgaismojums nemazinājās, joprojām bija diena. Un piepeši tā — uzreiz un bez krēslas — nodzisa. Kļuva tumši un baigi.

Juniors strādāja kuģī. Līdz viņam tik tikko atlidoja Zojas izbiedētā balss:

— Junio-or! Junio-o-o-r!

Viņš izskrēja uz apskates laukumiņa. Un nokļuva tumsā.

— Zoja!

— Kas noticis? — viņš izdzirdēja no apakšas. — Kāpēc ir tumšs? Es baidos …

— Zojiņ, nebaidies! Tūlīt uzzināsim!

Viņš metās pie pults. Vispirms gandrīz vai nodomāja, ka Gudriniece nolēmusi samazināt enerģijas patēriņu: spīdeklis, kā arī visa Kombinatora sistēma barojās no kuģa resursiem, bet enerģija pašlaik pirmām kārtām bija nepieciešama kupola uzturēšanai. Gandrīz visa — izņemot tā, ko patērēja Kombinators.

— Gudriniec, kāpēc tu nodzēsi sauli?

— Ne jau es. Kombinators pats.

— Ieslēdz kuģa prožektorus. Un noskaidro, kas noticis.

Viņš izskrēja uz apskates laukumiņa. Ārā bija kļuvis

gaišāks: trīs spēcīgi prožektori šķēla tumsu tur, kur tika virzīti to stari, taču ārpus tiem bija gandrīz vai pavisam tumšs, droši vien, ka no aplamās gaismas Junioram pēkšņi likās — atlikušie koki sāk lēnām kustēties. Viņš pārliecinājās, ka Zoja joprojām sēž pie kuģa, un ātri atgriezās kabīnē.

— Kas notiek ar Kombinatoru?

— Gaismu izslēgusi automātika, bet Kombinatorā — traucējumi.

— Tā tik vēl trūka! Kas par iemeslu?

— Darba apjoma samazināšanās.

Juniors saprata. Kombinatoram kļuva šauri. Viņa sistēma varēja darboties telpā, kas nav mazāka par noteikto. Citādi vissarežģītākās konfigurācijas lauki sāka klāties cits uz cita, pastiprināt vai pavājināt, radīt savstarpējus traucējumus. Spīdekļa izslēgšana visdrīzāk bija sistēmas pašsaglabāšanās akts. Pirmā tāda veida darbība. Kas tai sekos?

— Gudriniec, ko darīt?

— Likvidēt sistēmu.

— Nekādā gadījumā! — iekliedzās Juniors. — Izslēdz tādu iespēju! Pārņem sistēmas vadību!

— Tāds gadījums nav paredzēts.

Protams, viņa nevar, Juniors noguris nodomāja. Gudriniece tikai dod Kombinatoram komandas, ne vairāk. Var vēl atslēgt enerģiju. Tas arī viss.

— Ko darīt?

— Darba telpu sašaurināt nedrīkst. Citādi Kombinators pavisam izslēgsies. Saglabāt pasauli — nozīmē saglabāt t§ļpu.

Pacentīsimies, nodomāja Juniors. Izturēsim līdz galam. Un cerēsim uz Kombinatora stabilitāti. Lai gan — kuram no viņa radītājiem varēja ienākt prātā šādi darba apstākļi? Tie neietilpst neviena oficiāla izmēģinājuma robežās. Tehnika mūs neiegāž, nē. Tai tikai nav pa spēkam pieveikt šīs planētas dabu. Man nepieciešamas vēl dažas stundas. Dažas nožēlojamas stundas… Cik daudzas šeit ir pagājušas mierīgi un laimīgi. Un tagad pietrūkst tikai dažu. Nabaga Zoja, cik viņai pašlaik ir skumji un baigi. Taču jāstrādā. Paļauties var tikai uz darbu. Uz savām rokām. Acīm. Un uz to, ka vēl šīs dažas stundas Kombinators izturēs.

Juniors tomēr atrāvās no darba uz dažām minūtēm. Viņš nolaidās lejā, lai pabūtu kopā ar Zoju. Viņai tas pašlaik bija ļoti nepieciešams. Un viņam arī.

Viņi apskāvušies stāvēja. Spīdēja prožektori. Gūlās asas ēnas. Nepārtrauktais troksnis līdzinājās jūras šalkoņai: smiltis sitās pret kupolu, tecēja zemē, nosēdās, uzbērums auga aizvien augstāks.

— Junior! — pēkšņi izmisīgi iekliedzās Zoja, cieši spiežoties pie viņa un slēpjot seju. — Es laikam … Kas tur notiek?!

6*

147

Viņš pats jau bija ieraudzījis. Patiešām: koki kustējās. Un arī krūmi. Palēkdamies, kā dejodami, mājot ar zariem. īsti koki nekad nebūtu kaut ko tādu atļāvušies. Fik

cija.,.. Notika tā pati lauku savstarpējā uzklāšanās un kropļošanās, no kuras bija baidījies Juniors. Lauki deformējās — un viss, ko viņi šeit bija radījuši, arī deformējās, kustējās, pakāpeniski tuvojoties šīs pasaules centram — kuģim.

— Es baidos… — čukstēja Zoja. — Junior… man bail!

Viens koks izrāvās no zemes un uzlidoja gaisā. Sagriezās, aizķerot te ar saknēm, te ar galotni kupola sienu. Nogāzās. No nekā, krampjaini vicinot zarus, radās vairāki jauni. Krūmi kā cīnoties saķērās, cenšoties izraut viens otru ar visām saknēm. Juniors, velkot līdzi Zoju, atkāpās tuvākā amortizatora aizsardzībā.

— Gudriniec!

— Var tikai izslēgt Kombinatoru. Bet es pagaidām, kā tu pavēlēji, nepārtraukti sūtu viņam komandu strādāt.

— Tā arī turpini.

Haoss pieauga. Juniors stāvēja, ar vienu roku sev pie- kļāvis Zoju, ar otru turoties pie amortizatora. Pēkšņi varenā ķepa, kas stingri turējās pie zemes, — kuģa amortizators nodrebēja. Juniors skaidri izjuta šo kustību. Iedīcās rokassprādzes zummers.

— Kas tur notiek, Gudriniec?

— Spiediens uz kupolu pārsniedzis normu. Kuģis zaudē stabilitāti.

— Palielini jaudu.

— Visas rezerves izsmeltas.

— Ko darīt?

— Nepieciešams startēt.

Nevijus Juniors pavērās augšup. Tagad, kad gaismeklis bija nodzisis un kupola virsotne atradās zemāk nekā agrāk, labāk varēja saskatīt to, kas notiek ārpusē. Juniors saprata, kas tur notiek. Kupola augšējā daja svārstījās, vējš ar mežonīgiem rāvieniem centās to noārdīt, piespiest pie zemes, gāzās desmitiem tonnu smilšu. Kupols svārstoties nevijus spieda uz kuģi. Un tā gigantiskais korpuss sāka lēni, pagaidām vēl tikko manāmi šūpoties. Nebija tādu spēku, kas to varētu noturēt. Bet vēl augstāk karājās — pienākusi pavisam klāt, liekas, pat viļņodamās kā okeāna vilnis — neiedomājama izmēra melna ēna vai grēda, vai caurums pasaules telpā kā visu iespējamo pasaules šausmu iemiesojums …

Un šajā melnumā dega zvaigznes.

Briesmīgs vēja rāviens. Amortizators nodrebēja vēl jū- te.māk. Neatraudamās no Juniora, Zoja kaut kā nevienmērīgi, grūdieniem, sēcot elpoja. Kaut kas bija jādara. Tā nedrīkstēja stāvēt un gaidīt beigas. Un Juniors izšķīrās. Viņš zināja, ka tas ir neprāts. Ka tā ir kuģa ūn viņa paša bojāeja. Bet tādas beigas pašlaik viņam nelikās briesmīgas. Kopā… Un tomēr kaut kur pretēji jebkurai loģikai klauvēja — trīsēdama — cerība: ja nu? Notiek taču brīnumi! Ja nu?

— Zoja! — viņš iekliedza tai pašā ausī. — Uz kuģi! Skriešus!

Zoja, nepaceļot acis, pašūpoja galvu. Juniors nolēma, ka viņa nav sapratusi.

— Lai notiek kas notikdams, Zoja! Šeit tik un tā jāiet bojā. Bet tur, iespējams, pietiks ar to, ko es paguvu…

Viņš izdzirdēja, ka Zoja nomurmināja:

— Nē… Ja nu ne? Viss aizies bojā, arī tu… Es negribu.

Viņš strauji pacēla viņu uz rokām, bet Zoja ar negaidītu spēku izrāvās un cieši pieķērās amortizatora stienim.

— Junior, mīļais, steidzies! … Neaizmirsti — tu esi cilvēks! Bet es … Tu taču teici, ka mani var atkārtot vēlreiz!

Uz mirkli Juniors sastinga. Ar to pietika, lai Zoja mestos prom un izgaistu tumsā, nokļuvusi ārpus prožektora stariem. Juniors neapdomājies metās tai pakaļ. Rokassprādzē pīkstēja tikko dzirdama Gudrinieces balss:

— Kuģis … Stabilitāte … Amplitūda …

— Gudriniec! — viņš uzkliedza, skrējienā pacēlis rokassprādzi pie lūpām. — Samazini kupola augstumu par divsimt metriem!

Viņš zināja, ka tad vairs nevarēs iekļūt kuģī. Bet viņš to arī vairs negribēja. Viņam bija jāatrod Zoja, pārējais — nav svarīgi! Juniors izlauzās cauri dejojošiem krūmiem, kas viņu sita un skrāpēja ar saviem zariem. Viņam metās virsū sajucis koks, un Juniors parāvās sāņus. Viņš nezināja, kurp skriet, jo zem kupola vēl palika pietiekami daudz vietas,, lai paslēptos. Vairākas reizes Juniors apstājās un sauca. Taču diez vai kāds būtu varējis viņu sadzirdēt pat divdesmit soļu attālumā, jo ausis bija pilnas ar vēja rēkoņu, smilšu triecieniem un koku brakšķēšanu.

— Gudriniec! — viņš iekliedza rokassprādzē. — Pagriez prožek.,.

Viņš nepabeidza. Acu priekšā uzšāvās spilgta liesma. Sprādziens. Grūdiens krūtīs. Tas apdullināja. Viņš nokrita. Atsitās ar pakausi. Zaudēja samaņu.

Juniors lēni atvēra acis. Sajuta stipras galvassāpes. Tās pārvarēdams, viņš pacēlās uz elkoņiem. Attālāk rēca vējš. Spīdēja kuģa prožektori. Kuģis joprojām stāvēja. To Juniors atzīmēja automātiski. Kuģis stāvēja uz melnajām smiltīm. Nebija nekā: ne zāles, ne krūmu, ne koku. Bija melnas smiltis un daži smagie mehānismi, no kuriem vietām atspoguļojās stari. Juniors aizvēra un atkal atvēra acis. Nekas nemainījās. Smiltis. Viss. Beigas.

Ar piepūli viņš pacēla rokassprādzi pie mutes.

— Gudriniec! — viņš gribēja sacīt, taču nevis izrunāja vārdu, bet kaut kā nošņāca, izspieda. Viņš noklepojās. — Gudriniec! — Šoreiz iznāca labāk. — Kas noticis? Vai izslēdzies Kombinators?

— Kombinators sadedzis, — bezrūpīgi atbildēja Gudriniece; viņai jau tā nebija nekāda traģēdija. — Sadegusi pamatshēma.

— Tā, — noteica Juniors, — skaidrs … — Viņš uzslējās četrrāpus, tad piecēlās kājās, sāka šūpoties, galvā izmisīgi klaudzēja. Līdzsvaru viņš tomēr noturēja, saspringa, paspēra soli, atkal sašūpojās, tad, atvelkot elpu, pastāvēja uz vietas. «Tātad — esmu dabūjis triecienu tajā pašā brīdī,» viņš nodomāja. Kombinators ir sadedzis. Ja viņš likvidētu pasauli, tad būtu pamazām samazinājis jaudu un viss būtu kusis pakāpeniski. Bet viņš sadega un atslēdzās uzreiz. Un viss uzsprāga. Viss.

Jēdziens «viss» iekļāva arī Zoju, bet viņš par to negribēja un neatļāva sev domāt. Viņas vairs nebija. Gājuši bojā. Viņš pat pašlaik to nevēlējās pielīdzināt ārprātīgajiem kokiem un mākslīgajai zālei.

Lēnām, soli pa solim pārvarēdams attālumu, viņš gāja uz kuģi. Kājas stiga smiltīs. Labi, ka turas kupols, Juniors vienaldzīgi domāja. Labi, ka gaisu nav radījis Kombinators, bet gan vecie, labie mehānismi. Būtībā arī tam pašlaik nebija nozīmes. Pat pret vecajām mašīnām viņš neizjūta nekādu maigumu. Dvēsele bija tukša. Viena no mašīnām — Ūdensvīrs — stāvēja viņam ceļā, to nācās apiet. Juniors apgāja, pieturēdamies pie tās metāliskā korpusa. Aiz mašīnas gulēja Zoja. Ar seju augšup. Deniņos bija asinsizplūdums. Acis atvērtas. Seja bija nopietna, skumja un daiļa.

Esmu sajucis prātā, vienaldzīgi nodomāja Juniors. Zojas nav, viņa ir izgaisusi. Viņš svārstījās. Šoreiz viņam neizdevās noturēties kājās. Viņš noslīga blakus Zojas ķermenim: Zojiņ, viņš nodomāja, tātad esam kopā? Tas nozīmē …

* * *

Pēc kāda laika viņš atkal atjēdzās un pacēla galvu — Zoja bija blakus. Juniors aizvēra acis, spēcīgi paberzēja ar pirkstiem plakstus un deniņus. Paskatījās vēlreiz. Zoja bija tepat. Viņš paņēma tās roku un pūlējās sataustīt pulsu. Pulsa nebija. Viņš atpogāja uz Zojas krūtim savu kombinezonu, ko viņa bija nēsājusi kopš tās nakts, un pielika ausi. Juniors apsēdās un ilgi sēdēja aizvērtām acīm, neapzināti glaudot Zojas galvu. Viņa skatiens bija vērsts augšup, kur atradās kupols, bet aiz tā — zvaigznes.

Zummers sen pīkstēja, bet Junioram bija vienalga: viņš netaisījās kaut ko darīt vai kaut kur iet. Viņa vieta bija šeit. Līdz pašām beigām. Zummers sāka apnikt. Juniors laiski nodomāja, ka rokassprādzi var aizmest, lai tā netraucētu. Taču viņš bija aizmirsis, kā jāatver slēdzis un kā jānoņem no rokas aparātiņš. Juniors pacēla to pie mutes.

— Ko tev vajag?

— Vējš pierimst, — Gudriniece ziņoja.

— Ko?

— Vējš pierimst.

— Kāds vējš? Ak jā …

Pierima kaut kāds vējš. Nu, pierima, vai tad Zoja pēc tam uzcelsies? Nē. Neuzcelsies. Viņas vairs nav. Lai gan viņa neizgaisa kopā ar Kombinatora pasauli. Lai gan …

Kāpēc gan viņa neizgaisa? — ar smagu piepūli nodomāja Juniors. Kombinators viņu bija radījis. Un viņai bija jāizgaist. Bet neizgaisa. Ja viņa neizgaisa, tas nozīmē, ka Kombinators to nebija radījis. Jo viss, ko viņš bija radījis, izgaisa. Bet Zoja — šeit…

Domas sajuka, pēc tam kādu laiku to vispār nebija. Juniors sēdēja, turot Zojas roku.

Kas tad viņa ir, ja to nav radījis Kombinators? — atkal uzplaiksnīja domas. Tātad viņa var būt tikai cilvēks. Mani, piemēram, Kombinators nav radījis. Tātad es esmu cilvēks. Un viņu arī. Tātad viņa ir cilvēks. Mēs abi esam cilvēki. Tas nozīmē, ka viņa būtu varējusi atrasties kuģī tādā pašā drošībā kā Juniors. Būtu varējusi. Viņš to nebija laidis. Jo viņš nezināja, ka arī viņa ir cilvēks.

Juniors atkal līdz sāpēm spēcīgi saberzēja pieri ar pirkstiem. Prātā grozījās kāda grūti notverama doma. Ļoti vienkārša, dabiska. Lūk… Nē… Jā — kā gan viņa te nokļuvusi, ja ne no Kombinatora programmas? Cita ceļa taču nebija? Ko? Nebija, vai ne?

Viņš piecēlās un brīdi zvāļojoties pastāvēja, nostiprinādamies stabilā stāvoklī. Vajadzēja doties uz kuģi un ļauties Gudrinieces mehāniskajai gādībai. Un vēl kaut ko vajadzēja paveikt, aizmirsties, velns parāvis … Juniors, lēni stumjot kājas pa smiltīm, gāja uz kuģi. Piegāja klāt, apstājās. Nē, ne jau te vajadzēja nokļūt. Kādā citā vietā. Kur gan? Galva strādāja ar lielu piepūli, ar sāpēm, ar nedzirdētu čerkstoņu. — Gudriniec! — nelietojot rokassprādzi, Juniors to pasauca caur paralauku, pat iepriekš nepadomājis, tas iznāca it kā pats no sevis. Gudriniece tomēr tādā pašā veidā atsaucās. — Gudriniec, — viņai sacīja Juniors, — droši vien vajag atjaunot kupolu līdz sākotnējiem izmēriem. — Gudriniece neizbrīnījās, sēne vispār nekad nebrīnījās, tā atbildēja tikai ar parasto īso — «sapratu». Tā, — noteica pie sevis Juniors. Pagriezās ar muguru pret kuģi un devās pa daudzreiz ieto taku, — tikai tagad te nebija zāles, tātad nebija arī taciņas, te gulēja smiltis, bet priekšā nebija redzami koki, un aiz tiem nestāvēja māja, kurā gaidīja sieviete. Mājas vietā pacēlās nosēdušos smilšu paugurs, kas tagad atradās atjaunotā kupola iekšpusē. Kur bija stāvējusi māja? Pa kreisi, pa labi? Nekādu pēdu. Viss uzsprādzis, iztvaikojis, aizlidojis. Tas ir skaidrs, bet… Juniors notupās uz ceļiem. Nebija nekādu instrumentu, un viņš sāka grābt smiltis vienkārši ar rokām, uzreiz kļūdams slapjš no sviedriem — no pazemojošajiem vājuma sviedriem. Juniors atpūtās un grāba atkal, īsti labi pat nesaprazdams, kāpēc to dara. Pēkšņi pirksti uzdūrās kaut kādam svešķermenim smiltīs. Tā bija konservu kārba. Juniors to rūpīgi apskatīja, pagrozīja acu priekšā. Kārba nebija no kuģa, no viņa krājumiem, viņš labi atcerējās, ko bija nesis šurp. Viņš nemitējās grābt. Vēl dažas kārbiņas, plastikāta paketes,/ko nokritušās smiltis bija pasargājušas no vēja. Viņa mantu te bija mazāk par pusi. Pārējais piederēja Zojai. īsts ēdiens, nevis Kombinatora radīts. Kāpēc gan Zoja neteica ne vārda, kāpēc piekrita viņam, ja pati saprata? … Tālāk grābt droši vien nevajadzēja, arī spēka nebija atlicis. Viņš klimta atpakaļ uz kuģi, pēc tam pagriezās tur, kur gulēja Zoja, tad — atkal uz kuģa pusi un pavēlēja Gudriniecei sagatavot Zojai tīru veļas komplektu. Bridi pastāvēja. Uzlīda uz lifta plāt- formas un brauca augšā. Apturēja platformu pirmās tilpnes līmenī, pasauca Gudrinieci un pavēlēja tilpni atvērt. Gudriniece atteicās: tas bija stingri aizliegts. Juniors nesāka strīdēties. Pacēlās kabīnē un atvēra tilpni ar avārijas slēdzi — avārijas gadījumā visi aizliegumi tiek likvidēti. Paņēma padusē sagatavotos palagus. Nolaidās lejā, piegāja pie Zojas un apklāja to. Atgriezās. Pacēlās līdz tilpnei. Lūka bija atvērta. Juniors iegāja iekšā. Plašajā sešstāvu tilpnē bija kluss, viegli oda pēc deguma. Juniors, neizjūtot ne mazāko ziņkārību, paraudzījās apkārt. Citā reizē viņu noteikti būtu interesējusi plākšņu, apvalku un kabeļu daudzkrāsainā mozaīka, aiz kuras nebija saskatāma šķērssiena; pašlaik viņš tai vienaldzīgi pagāja garām. Juniors uzreiz nesaprata, kurp iet, to apjēdza tikai pusceļā. Savā laikā Georgs — šeit, stāvot šajā pašā tilpnē, — bija lūdzis «Anakolas» konstruktoram atstāt viņam pāris kabīņu, kas te bija iepriekš samontētas, lai pārvadātu cilvēkus dezak- tivētā stāvoklī. Kur palikušas kabīnes? Ja cilvēks ir pamodies tikai mājās, tad no kabīnes līdz mājām kādam viņš ir jānogādā. Kādam vai kaut kam. Kādam mehānismam. Juniors paraustīja plecus: mehānismu, kas bija izņēmis cilvēku no kabīnes, varēja arī nemeklēt: Kombinators to noteikti bija radījis tepat uz vietas citu programmu realizācijas palīgiekārtu skaitā un nākošajā tās pašas programmas posmā — likvidējis, iznīcinājis. Bet pašas kabīnes eksistēja neatkarīgi no Kombinatora… Tāpēc Juniors, uzdūries tām, nebrīnījās. Blakus stāvēja divas kabīnes, tās pašas, kādu agrāk te bija milzum daudz. Vienai no tām bija atvērts vāks, iekšā — guļamvieta ar spilvenu, uz jumta — milzums kaut kādu cauruļvadu, spirāļu, mikroelementu … Spīdēja vāja lampiņa. Juniors pieliecās, ieraudzīja kaut ko uz spilvena: tā bija matu sprādze. Viņš to paņēma un iebāza kabatā. Aizvēra acis. Ievilka gaisu. Oda smaržas — tās pašas, deguma smaka šeit atkāpās. Vairāk laikam nav ko meklēt. Kas noticis un kādā veidā — bija skaidrs. Kāpēc? To Juniors nezināja. Kāpēc — vai tas maz bija svarīgi? Zoja vairs neeksistēja — tas bija svarīgi. Bet viņa jau no paša sākuma bija pārliecināta par savu īstumu. Juniors bija tas, kas neticēja. Viņš zināja, ka Zojai jāparādās uz burvju mājiena. Viņš bija noticējis lielā tehnoloģiskā laikmeta un tā dižo konstruktoru visvarenībai.

r— Esi tu nolādētsl — viņš skaļi teica, ielicis šajos

vārdos visas savas jūtas. Viņš pat nezināja, vai lāsts adresēts Georgam vai pašam sev, vai visai pasaulei, visai dižajai civilizācijai, kas atļauj un pat liek domāt par dzīvu cilvēku kā par tehnikas ražojumu — un ne vairāk; liek ne vien domāt, bet piespiež arī pašu cilvēku noticēt tam, ka viņš ir ne vairāk kā tehnikas produkts vai, kā mēdza izteikties Georgs, — idejas produkts, nevis mīlestības rezultāts.

— Lai mēs visi esam nolādēti! — vēlreiz sacīja Juniors, pametot tilpni.

Likās, lāstā izteiktais naids piešķīra viņam spēkus. Viņš nolaidās lejā, piegāja pie Zojas un, lai gan ne uzreiz, tomēr spēja viņu pacelt uz rokām. Tagad tas bija grūtāk nekā agrāk: viņa nepalīdzēja, neaptvēra viņu ap kaklu. Juniors, sēcoši elpojot, aiznesa viņu līdz lifta platformai Pacēlās ar viņu augšup. Ienesa vējtverī. Noteica, atvelkot elpu: «Gudriniec, šeit ir cilvēks. Gājis bojā. Jāsaglabā. Izdari visu, kas pienākas.» — «Sapratu,» atsaucās Gudriniece. Kad medicīniskais aparāts uz ratiņiem jau bija pieripojis klāt un noguldījis Zoju, Juniors gribēja palīdzēt, bet automātam palīdzība nav vajadzīga, izlūks pateica Gudriniecei: «Tu pārbaudi uzmanīgi. Protams, es saprotu, ka nav iespējams — pārāk ilgi… Tomēr… Tu taču mums visu māki!» Sēne, kā vienmēr, nesatricināmi atbildēja: «Visas analīzes tiks veiktas šeit un uz Zemes.» — «Paldies,» atbildēja Juniors, nezinādams, ko darīt tālāk. Atkal nolaidās lejā. No apakšas paskatījās uz Kombinatora antenām, kas bezpalīdzīgi karājās, taču tās nepārstāvēja dzīvību. Tās bija tikai triku meistara līdzekļi. Juniors nospļāvās un aizgriezās. Viss bija tāpat kā pirms pusstundas, pirms stundas. Gulēja melnās smiltis, stāvēja mašīnas. Kādai caurulei no paplašinātā gala bija iztecējusi ūdens strūkliņa. No otras pūta viegls, tikko jūtams vējiņš: atjaunojās gaiss. Spīdēja kuģa prožektori. Abās pusēs no viņu gaismas konusiem biezēja tumsa.

Viņš klīda, ar zābakiem uzarot smiltis. Viss, kas bija atlicis 110 mazās, lieliski izdomātās pasaules. Jo pasaule — tā bija dzīvība. Bet šeit nebija dzīvības. Tās imitācija, nekas vairāk. Sveiciens tev, imitācijas civilizācija! — viņš truli nodomāja. Ha! Un, kad tevī rodas, parādās patiesa dzīvība, tu atļaujies to pat neievērot. Tā rezultātā šeit palikusi vienīgā būtne melnajās smiltīs — es. Nevienam nevajadzīga pagaidām dzīva būtne. Pagaidām.

Pēc tam viņš apstājās.

Jt * *

Pēkšņi Junioram prožektoru sāņus gaismā kaut kas pavīdēja zem kājām. Kaut kas mazs un trausls, kam viņš gandrīz vai bija uzkāpis ar zābaku.

Viņš noliecās. Pēc tam nogūlās, pietuvoja seju un sāka šo «kaut ko» cieši apskatīt.

Vienkārši apbrīnojami, kā viņš bija varējis ievērot. Tādu sīkumu, blēņas. Iespējams, tikai tāpēc, ka šis sīkums spilgti atšķīrās no smiltīm. Sīkums bija gaiši zaļš.

Mazs, tievs, smalks, tik tikko pacēlies virs smiltīm zāles stiebriņš. Un tā galā — nupat atvērušās divas lapiņas.

Juniors ilgi gulēja un raudzījās uz stādiņu, elpodams sāņus, lai nejauši tam nekaitētu.

Nē, tas nebija, tas nevarēja būt Kombinatora pasaules pārpalikums. Viss, kas atradās tajā pasaulē, bija izzudis. Viss palikušais bija īsts. Kuģis. Mehānismi, Juniors. Zojas ķermenis reanimācijā.

Un vēl — stiebriņš un divas lapiņas.

Dzīvība. īsta. Pastāvīga. Lai arī bezgala nevarīga, tomēr — dzīvība.

No kurienes? — domāja Juniors, joprojām neticēdams savām acīm.

Un saprata: sēkliņu varēja šurp ievest viena no mašīnām. No Zemes, kur tās tika izmēģinātas. Vai arī no Antoras, kur šīs mašīnas dragāja un samala simtiem tūkstošu augu. Ne jau šādus, bet varenus, karaliskus augus. Kaut kur iestrēga sēkliņa. Pārlidoja neaptveramus attālumus. Nokrita šeit. Nokļuva vidē, kur ir gaiss un ūdens. Un izdīga …

— Izrādās, ka mēs šeit esam divi dzīvie, — Juniors skaļi sacīja, it kā stiebriņš varētu viņu saprast. — Tev jau nu es neļaušu iet bojā!

Ak dievs, viņš vēlāk nodomāja, cik gan mēs — tēvs, es pats, visi citi — esam rupji, cietsirdīgi, nežēlīgi un muļķīgi iznīcinājuši tādas un ne jau tādas vien dzīvības! Iztēlodamies, ka mums ir tiesības spriest tiesu par tām un spriedumu izpildīt, ja tās traucē sasniegt kādu no mūsu acumirklīgajiem sapņiem. Bet mūsu mērķi — vai tie maz pasaulei ir tik nepieciešami?

Nē, es tevi izaudzēšu. Pie velna visu. Es šeit palikšu tik ilgi, kamēr te sāks zaļot meži. Pēc tam mēs noņemsim kupolu. Un jūs sāksit pārveidot atmosfēru, Iedzīvināt planētu. Jo ikkatra dzīvība tomēr ir dzīvība, un mēs sevi nostādām augstāk par jums tikai tāpēc, ka mākam jūs nogalināt daudz veiksmīgāk nekā jūs — mūs. Taču bez jums mēs paši aiziesim bojā, bez jums mēs nevaram iztikt un dažkārt tikai to aizmirstam. Aizmirstam, ka dzīvība nenodod un nejauši neizgaist, ja pēkšņi sabojājas kaut kādas kontūras…

Es tevi izaudzēšu, stiebriņ. Enerģija, ūdens, gaisma ir. Arī — dižā Gudriniece, kam noteikti ir informācija ne tikai par to, kā iznīcināt, bet arī — kā tos izaudzēt. Ja saslimsi — atkopsim. Vai tiešām tāda metālu un kristālu masa kopā ar daļiņu veselā saprāta nebūs spējīgi saglabāt dzīvību vienam stiebriņam? Mēs taču mākam — ja gribam. Mums tikai brīžiem ir grūti saprast. Gadsimtu gaitā mēs esam pārlieku noskaņojušies nomainīt dabisko ar mākslīgo …

Es izaudzēšu tevi. Nekas, Zeme pagaidīs. Iztiks bez sava sadegušā Kombinatora. Kāds ir pateicis labus vārdus par vienu vienīgo bērna asariņu — ka par tādu cenu laime mums nav vajadzīga. Agrāk es domāju, ka tā ir puņķoša- nās un blēņas. Tagad es domāju: ja kāda iemesla dēļ vajadzētu uzkāpt ar papēdi uz tāda kā tu — pavisam sīka stiebriņa ar divām lapiņām —, es to neizdarīšu. Es vispirms pacentīšos saprast: ja nu ļaunuma, kaut arī attāla, no tādas rīcības būs vairāk nekā tūlītēja labuma? Stiebriņ, mēs esam pieraduši domāt — ja arī pašlaik kaitējam, tad vēlāk… šajā svētītajā «vēlāk» mums būs pietiekami daudz laika, lai visu izlabotu un atjaunotu, par visu norēķinātos. Taču mums šī laika nebūs, jo nebūs šī svētlaimīgā «vēlāk», kad atliks tikai izlabot kļūdas: mūsu kļūdas un cietsirdība arī dzīvo pašas savu dzīvi, satiekas un vairojas, nes augļus un pēkšņi izdīgst tur, kur mēs to vispār negaidām, nereti — mūsu pašu kaulos, mūsu miesā un asinīs, bet vēl pirms tam — mūsu saprātā. Tā, lūk, stiebriņ, tas notiek …

Turēsimies viens pie otra. Tam ir jākļūst par mūsu dzīves galveno likumu: turēties vienam pie otra, mēs ar tevi esam viens un tas pats, mēs esam dzīvība; un ne mūsu darbs, ne mūsu tiesa — ievest dzīvē līnijas un robežas, dalīt to vēlamajā un nevēlamajā, vajadzīgajā un nevajadzīgajā. Saudzēsim viens otru! …

Juniora dzīve kļuva tukša, pavisam drīz tā kļuva līdzīga tai dīvainajai planētai, uz kuras izlūks, kā viņam pašam likās, bija nolēmis pamatīgi iekārtoties: tukšuma vilinājums aizņēma droši vien deviņsimt deviņdesmit deviņas tūkstošdaļas, taču pēdējā — kā kupols uz planētas — glabāja sevī vēl kaut ko: vāro zaļo stiebriņu ar divām lapiņām. To nekādi nevarēja salīdzināt ar bojā gājušo Zoju, ja nu vienīgi tas, ka stāds, tāpat kā viņa, bija dabas un dzīves radīts, nevis idejas rosināts; apkārtnē viss atgādināja par sievieti, atgādināja tas, kas bija ar viņu kaut kādā veidā saistīts, — dīķis, tajā nogrimusī laiva, telts zem kuģa, arī pats kuģis, kas tā arī nebija viņu izglābis, jo Juniors nebija sapratis, kas viņa ir. Juniors zināja, ka šī sāpe viņam dota uz visu mūžu un nekas viņa dzīvē vairs nevarēs būt tā, kā bijis līdz šim; kāda viņa dzīve būs turpmāk — par to viņš nedomāja: kāda būs, tādu nu viņš pieņems.

Lai arī sākumā mazu, toties savu vietu stiebriņš ieņēma noteikti. Un Juniors pamazam sāka katru dienu pamosties ar domām par to un neaizmiga ātrāk, kamēr nebija pārdomājis visu, kas attiecas uz stādiņu, kas ar to bija noticis šodien un ko tā labā vajadzēja darīt rīt.

Vispirms Juniors pacentās noskaidrot, ko viņam var jaunajā un neierastajā darbā palīdzēt Gudriniece. Sēne pieņēma jauno darbošanos ja ne tuvu sirdij, kuras tai nebija, tad vismaz zināšanai. Starp citu, kā jau Juniors bija domājis, nekādas informācijas par nezināmas sugas augu kopšanu, pie kam vēl tik neparastos apstākļos, sēnei nebija. Gudriniece varēja paziņot, kā izaudzēt kuģa apstākļos jeb citā vidē ar tiem pašiem parametriem lokus, redīsus un citus dārzeņus; ar to arī viņas erudīcija izrādījās izsmelta. Nācās darboties ar meklējumu metodi, tomēr cenšoties pielaist iespējami mazāk kļūdu.

No šā un tā atkal it kā nevajadzēja baidīties: piemēram — no kaitēkļiem. Juniors šajā ziņā tomēr nebija pilnīgi drošs: ja jau sēkliņa bija palikusi dzīva, tad arī kaut kādas sporas varēja saglabāties. Tāpēc viņš vārgo stiebriņu katru dienu rūpīgi apskatīja, izmērīja tā garumu un gandrīz vai demontēja hromogrāfu no remontnodalījuma, lai to pārvilktu šurp un sekotu katrai lapiņu nokrāsas izmaiņai. Gudriniece, starp citu, ieteica to nedarīt. Toties Juniors samontēja ultravioleto lampu, kuru, neraugoties uz

Gudrinieces protestiem, bija izņēmis no medicīniskās iekārtas. Juniors paziņoja, ka viņam paredzēto apstaro- jumu saņems kopā ar augu un nekā citādi. Jāteic, ka Gudriniece vairāk iebilda principa pēc: kā viņa vēlāk atzinās, sēne izjuta pret stādiņu zināmu vājību viņu tālās, tomēr neapšaubāmās radniecības dēļ,

Gudriniece pievadīja augam ūdeni un pakāpeniski atrada vislabāko laistīšanas režīmu: laiku pa laikam viņa sarīkoja pat lietutiņu — ne jau ar lejkannas, bet ar tā paša vecā trīspadsmitā mehānisma palīdzību. Vietai, kui auga stādiņš, Juniors apvilka krāsaina kabeļa žogu, ko bija nežēlīgi norāvis no pirmās tilpnes šķērssienām.

Gandrīz veselu mēnesi viss noritēja lieliski. Stiebriņš auga. Juniors saprata, ka, gādājot par vārgulīgo augu, pirmām kārtām palīdz pats sev: kā viņš citādi dzīvotu šeit pēc visa notikušā, pēc Zojas nāves? Zoju viņš neapmeklēja, jo zināja, ka viņa tā arī guļ, nemaz neizmaini ju- sies, — Gudrinieces izveidotais režīms nepieļāva nekādas pārmaiņas. Taču Juniors nebija pārliecināts, vai, atkal viņu ieraudzījis un pārdzīvojis visu no paša sākuma, tiks galā pats ar sevi. Iespējams, ka šajā situācijā stiebriņš bija vienīgais glābiņš. Arī uz Zemes Juniors negribēja un nevarēja atgriezties: juta, ka viņam pašlaik nav pa spēkam satikt pat tēvu, kur nu vēl Georgu. Būtībā viņam nebija ko teikt arī cilvēkiem no TI. Neko viņš nebija paveicis, neko viņš nebija izpildījis. Iznīcinājis viņam uzticēto iekārtu un nogalinājis cilvēku. Ar to nebija vērts atgriezties. Bet augs vismaz paša acīs viņam deva stingru pamatojumu: Juniors bija apsolījis to šeit nepamest un netaisījās pārkāpt savu vārdu.

Tā viņš nodzīvoja gandrīz mēnesi. Tad stiebriņš saslima. Lapu galiņi sāka dzeltēt. Juniors nobijās. It kā patiešām mirtu kāds ļoti tuvs cilvēks, bet Juniors nespētu palīdzēt — nezinātu, kas un kāpēc notiek un kā ar to cīnīties.

Pāris dienu Juniors nostaigāja izmisis. Augs vārguļoja. Droši vien tas skaidri signalizēja par iemeslu, bet Juniors nesaprata viņa valodu. Un, par spīti visiem viņa pūliņiem, šī mazā dzīvība dzisa. Vai tiešām visam, pie kā vērsās viņa mīlestība, bija lemts iet bojā?

Viņš vienojās ar Gudrinieci, iekāpa agraplānā un izlidoja ārpus kupola robežām. Vienkārši tāpat. Lai ar kaut ko nodarbotos un izklaidētos. Lai kaut uz mirkli tiktu vaļā no smagajām domām.

* * *

Ārpus kupola bija klusums un miers. Valdīja tumsa, taču nevis tā violetā puskrēsla, kas bija Junioru sagaidījusi, viņam atlidojot uz planētu, bet blīva, melna tumsa, kāda mēdz būt jauna mēness naktī uz Zemes. Debess bija zvaigžņu pilna. Droši vien vajadzēja padomāt par to, kāpēc viena tumsa ir nomainījusi otru un aprimis arī or- kāns — nebija pat ne mazākā vējiņa. Juniors par to pārliecinājās, nosēdinājis mašīnu dažus kilometrus no kupola. Vajadzēja palauzīt galvu arī par to, no kurienes radušās zvaigznes un kāpēc to nebija agrāk. Bet Junioram pašlaik negribējās domāt par to, kas tieši neattiecās uz šodienu, uz viņa stādiņu un uz to, kas stādiņam draudēja.

Tāpēc, nolaidies un skafandrā izgājis no agraplāna, Juniors palūkojās zvaigznēs un tikai nodomāja, ka, būtu tās bijušas savas, dzimtā izplatījuma zvaigznes, tad, saņēmis spēkus, viņš pamēģinātu ar paralauku izsaukt tēvu, un vecais jau nu noteikti noskaidrotu, kur Juniors pieļāvis kļūdu un kā tā jāizlabo. Ja vien tās būtu savas zvaigznes…

Pagaidi! — Juniors, pārtraucis savu spriedelēšanu, pats sev teica. Kas tad tās ir par zvaigznēm? Vai tad tu esi aizmirsis, kā tās izskatās? Tās jau arī ir mūsējās! Vai nu es jau tiktāl piederu izplatījumam, ka sāku citādi redzēt, vai arī…

Kas — «vai arī», viņš nepaguva izdomāt. Jo pēkšņi vāji iedžinkstējās ausis, un Juniors izjuta pazīstamu apziņas sašķelšanās sajūtu, kad līdzās tam, ko viņš darīja pats, smadzenēs radās arī kaut kas cits no ārpasaules, kas visbiežāk tika formulēts vārdos, dažkārt izpaudās sajūtās, kas tomēr saturēja jaunu informāciju. Tieši tā izpaužas para- lauka iespaids, iekams jūs uzsākat dialogu. Junioram sāka drebēt kājas, un viņš apsēdās smiltīs, bet pēc tam nogūlās uz muguras, maksimāli atbrīvojoties un vienlaicīgi izjūtot iekšēju spriegumu.

— Tad nu beidzot — viņš uztvēra tēva vārdus. — Pagodināji. Varbūt paskaidrosi, ko tas nozīmē? Mēs jau veselu mēnesi fiksējam tevi mūsu izplatījumā, bet tu sēdi zem kupola, caur kuru kontaktēties tādā attālumā mēs neesam spējīgi. Kas ar tevi noticis?

— Man nebija pat nojēgas, ka atrodos mūsu izplatījumā, — atbildēja Juniors. — Es veicu piespiedu nosēšanos virstelpā. Tas ir ļoti labi, ka mēs varam aprunāties.

— Es ceru, — sacīja tēvs, — jo arī man tas sagādā gandarījumu. Ja tu pastāstīsi, kas noticis, es būšu vēl apmierinātāks. Vai mēs varam tev palīdzēt?

— Tu vari.

— Priecājos. Kādā veidā?

— Iedomājies, ka tev ir saslimis augs …

— Kāds?

— Velns viņu zina. Es taču neesmu botāniķis. Vienkāršs augs. Stiebriņš un divas lapiņas …

— Izsmeļoši. Kas tam kait?

Juniors paskaidroja. Tēvs teica:

— Ja tevi turētu tādā diētā; tad tev ne tikai lapiņas vien, bet arī sakne nodzeltētu. Gaisma, ūdens — tas ir lieliski, bet viņam jau tajās sterilajās smiltīs nav ko ēst! Labi vēl, ka tas ir tik ilgi noturējies. Viņam nepieciešams minerālmēslojums. Zinu, ka tev tāds nav. Tas nekas. Jūs abi ar Gudrinieci izgatavosit. Klausies …

Dzirdamība bija vāja, bet skaidra. Juniors noklausījās īsu lekciju. Pateicās. Tēvs sacīja:

— Redzu, ka tavs pasaules uzskats ir mazliet mainījies.

— Jā, — Juniors īsi atbildēja.

— Priecājos. Tagad jautājums tev. Tikai nebrīnies. Tilpnē, kur samontēts Georga Kombinators… Tev tur nāksies ieiet… Vienā no «Anakola» kabīnēm …

— Tēt, tur nekā nav, — Juniors viņu pārtrauca. — Tur nav neviena. Zoja guļ reanimatorā. Ne tāpēc, ka vēl ir kāda cerība. Vienkārši es nezinu, kur vēl varētu novietot…

— Kā tas notika?

— Nē, tēt. Tu pasaki man: kā tas varēja notikt? Lai normāla, dzīva, brīnišķīga sieviete (pēdējos vārdus viņš nemaz negribēja izrunāt — tie izrāvās paši no sevis)… pret savu gribu nokļūtu uz kuģa, tiktu iemidzināta, pie kam man tas nebija zināms… Vai tad mēs būtu atgriezušies viduslaikos vai kaut kādā piecpadsmitajā—divdesmitajā gadsimtā?

— Atbildēt ir vienkārši, lai arī smagi, — viņš saklausīja Senioru. — Georgs … Viegli ir noteikt, kur beidzas viduvējība un sākas neprāts. Eet kas ņemsies precīzi norobežot ģeniālu ideju no ārprātīgas? Cik reižu tās abas nav tikušas jauktas. Būtība ir tāda: Georgs pārāk daudz strādāja pie cilvēka kombinēšanas problēmas. Visiem bija zināms, ko viņš grib panākt. Viņš mēģināja reizi, trešo, divdesmito — izdevās fiziski precīzas kopijas, bet cilvēka

Iespējams, ka process nebeidzas pat atomārā līmenī… Taču viņam likās — viss teju, teju izdosies, darbam nepieciešamas tikai dažas absolūti mierīgas nedēļas, lai varētu atrast trūkstošo posmu. Bet šāda miera viņam nebija. Viņam traucēja. Tu jau vari iedomāties — kas?

— Zoja.

— Pat ne tik daudz viņa, cik domas par to, bailes par viņu attiecībām, par nākotni…

-— Viņa stāstīja.

— Viņš nespēja izdarīt to, ko, iespējams, viņa vietā būtu izdarījis cits: nosūtīt Zoju uz kādu mēnesi izklaidēties patīkamā sabiedrībā kaut kur uz Okeāniju vai citur. Domas par Zoju, greizsirdība nedotu viņam iespēju mierīgi pavadīt pat dažas stundas, kur nu vēl nedēļas.

— Un viņš …

— Georgam likās — viņš ir atradis lielisku izeju: izslēgt Zoju uz dažām nedēļām no dzīves un bez jebkādām bažām par viņu strādāt. Viņš zināja, ka ar tevi nekad nekas nenotiks. Mēs gan sapratām, ka avārija var gadīties pat superpilotam — visbiežāk ne jau viņa vainas dēļ, jo tehnika ir nejūtīga un tāpēc tai nedrīkst uzticēties līdz galam. Aizsūtījis Zoju prom, Georgs ar mierīgu sirdi iedziļinājās darbā — un saprata, ka šāds uzdevums pirmām kārtām atrodas zem morāles «tabu», bet ne tikai tās vien.

— Kā tu zini visus sīkumus?

— No Georga. Kad tu nozudi un pēc dažām nedēļām visi nolēma, ka kuģis gājis bojā, Georgs neizturēja. Viņš saprata, ka pats nolēmis Zoju nāvei.

— Tā arī notika. Ja viņš būtu devis man vismazāko mājienu …

— Ja viņš būtu to paredzējis! Jā, viņš atnāca pie manis, jo uz kuģa tuvinieks bija vienīgi man. Un arī viņam, bet par to zināja tikai viņš pats. Ja agrāk uz jautājumu, kur atrodas viņa sieva, Georgs varēja pārākuma sajūtā atbildēt ar noslēpumainu smīnu, tad pašlaik tas jau bija pāri viņa spēkiem.

— Tev viņu vajadzēja nomierināt. Pateikt, ka es tik viegli nevaru aiziet bojā …

— Tā vai citādi, bet Zoja būtu mirusi: viņa varēja tikai noteiktu laiku atrasties «Anakola» kabīnē, un šis laiks bija pagājis. Georgs ilgi ar mani runāja. Nepateicīgs pienākums — uzklausīt pirmsnāves grēksūdzi no cilvēka, kas cietis divkāršu katastrofu…

— Es tā ari domāju, — Juniors lēni noteica, un viņa vārdi, skaļruņu pārveidoti paralauka impulsos, acumirkli pārvarēja neiedomājamu attālumu, lai skaidri noskanētu Seniora apziņā.

— Viņam jebkurā gadījumā tā bija labākā izeja. Pat ja Zoja būtu palikusi. Viņa …

— Es saprotu, — viņš izdzirdēja. — Droši vien neviens no jums nav vainīgs. Katrā ziņā — ne jau nu viņa.

— Es netaisnojos. Ja es būtu vismaz zinājis, ka viņa eksperimenti ar cilvēkiem …

— To nezināja neviens. Būdams pārliecināts, ka nokļūs izmēģinājumu vietā ātrāk par tevi — jo viņam, tāpat kā visai komisijai, vajadzēja lidot tieši, bet tev bija jāveic montāžas mēģinājumi pie pārejas līdztelpā —, Georgs cerēja satikt sievu jau tur un, izmantodams tādu nedaudz ekstravagantu viņas ierašanās veidu, atzīties savā sakāvē, pārvērzdams to jokā: šis ir, tā teiktf pagaidām vienīgais ceļš, kāds viņam ir zināms. Kā tu zini, viņš bija ļoti godkārīgs.

— Labi. Beigsim par to runāt.

— Kad tu posīsies mājup?

— Nezinu. Izaugs mans stādiņš …

— Vai tagad tu saproti?

— Atvaino mani par muļķībām, ko es tev agrāk esmu sarunājis … un ko neesmu runājis, bet domājis.

— Tev tiek piedots. Esmu ar mieru — steigties laikam nav vērts… ja vien nav kādu cerību attiecībā uz Zoju.

— Gudriniece saka …

— Gudriniece vēl nav planētas galvenais mediķis. Es domāju par Zemi. Kas attiecas uz mani, tad es tev dotu padomu…

— Aizvest augu sev līdzi? Kāda jēga tad …

— Nē, dēls. Nekādā gadījumā. Viņa vieta, iespējams — arī tava, ir tur. Taču šurp ir jānogādā vismaz Zoja. Lai arī neko nevar izdarīt, taču jāguļ viņai ir šeit. Nevajag sākt planētas vēsturi ar kapiem. Labāk — ar jaunu dzīvību, pat arī ar tādu: stiebriņš un divas lapas.

— Kā man to atstāt?

— Vienkārši. Minimāls kupols — gaiss, ūdens, vienkāršs regulācijas automāts. Bāka — lai pēcāk nenāktos ilgi meklēt planētu. Gudriniece ieteiks, kuru energobloku labāk un vieglāk demontēt, lai pēc tam savāktu kopā uz planētas visa energobarošanai. Stādiņš izdzīvos … Iespējams, ka tas tevi sagaidīs jau kā kociņš. Tomēr, dēis, beigsim saruna, esmu piekusis. Vairs nav spēka.

— Piedod, tēt. Es vienkārši nezināju, ka esmu nokļuvis mūsu izplatījumā. Līdz šim brīdim nesaprotu, kā tas noticis.

— Jā, dīvaini. Varbūt ar laiku arī tas noskaidrosies.

* * *

Pagāja trīs dienas, kamēr viņiem ar Gudrinieci pēc Seniora receptes izdevās izveidot tādu kombināciju, ka tās kontrolanalīzes laikā sēne neatrada kur piesieties. Juniors ar saņemto pulveri uzmanīgi nokaisīja smiltis ap augu, kas jau bija noliecis galviņu. Aplēja ar ūdeni. Soli atkāpās.

— Ceru, mazuli, ka tas tev patiks, — viņš teica augam.

— Jā, — aiz muguras kāds nosacīja, — to tu izdarīji laikus. Tagad tas atspirgs.

Juniors asi pagriezās.

Smiltīs sēdēja cilvēks. Vai cilvēks? Jā, neapšaubāmi. Un tomēr… Nē, protams, — cilvēks. Taču — ne mūsējais. Ne no mūsu ģints. Ne no mūsu planētas. Kas viņš varēja būt? Juniors gandrīz vai uzdeva šo jautājumu, bet laikus aprāvās un pats pasmaidīja par to naivitāti, ar kādu jautājums būtu izskanējis. Tas ir skaidrs, ka uz šīs planētas cilvēku nav, te vispār nav dzīvības. Pagaidām. Pat ja uz planētas būtu cilvēki — kas gan no viņiem varētu pārvarēt kupola necaurlaidīgās, neredzamās bruņas, kas tāpēc nebija mazāk varena, — kas gan varētu pienākt klāt bez apbrīna, bailēm vai naidīguma un ieklausīties Juniora domās? Nē, tas varēja būt tikai tas, ar ko Juniors kādreiz cerēja satikties.

— Sveicināts, Kurjer! — viņš teica.

— Jā, — cilvēks nopietni atbildēja, — jūs nez kāpēc mani tā saucat, lai gan pareizāk būtu mani uzskatīt par emisāru.

— Es domāju, man ilgi nāksies jūs meklēt.

— Nē, jūs visi nez kāpēc aplam uztverat stāvokli. Mūs nevajag meklēt, jo tas ir bezjēdzīgi. Jūs varat tikai vai nu būt gatavi tikties ar mums, vai arī nebūt. Jo mēs paši atnākam. Kā es pašlaik.

— Vai tu nolēmi, ka mēs tagad esam gatavi?

— Jūs visi kopā — vēl ne. Tu — esi gatavs. Jo tu esi daudz ko zaudējis — un sapratis un daudz arī ieguvis. Tu esi apjēdzis, ka tas viss, — Emisārs pamāja uz kuģa pusi, — ne tuvu nav pats galvenais. — Viņš uzlika roku uz sirds. — Lūk … — Norādīja ūz stiebriņu. — Un tas… Bet tu jau zini pats. Es dzirdēju, ko tu šeit runāji, kad ar to satikies.

— Vai jūs sen jau mani novērojat?

— Diemžēl nē. Citādi mēs daudz ko būtu paguvuši novērst. Mēs nepaguvām. Tikai tavas bēdas izrādījās tik spēcīgs signāls, ka mēs nevarējām to palaist garām. Bet tu esi sapratis, ka nekas nevar aizstāt dzīvību, lai ari tā liktos tev niecīga, nederīga un nevajadzīga… Tu esi sapratis, ka var rīkoties tikai ar to, ko esi pats izveidojis ar savām rokām, — bet ne vairāk! Un tu sāc saprast, ka daudz grūtāk ir koku izaudzēt nekā nocirst, ka nekāda cirsma pasauli nerada, vienalga, vai cērt kokus vai cilvēkus. Pasaule rodas tikai tad, kad ar prieku stāda kokus un dzemdē bērnus.

— Jā, — piekrita Juniors, — to es laikam esmu sapratis.

— Vai vēlies vēl kaut ko pavaicāt?

— Nē… ja nu… kā es esmu nokļuvis savā izplatījumā? Es no pieredzes zinu, ka pat speciāli iekārtotam kuģim tas nav tik vienkārši.

— Saprotams. Vai tiešām tu domā, ka, ja saprāta radītais ir spējīgs veikt tādu pāreju, vai tad dabā, kur netrūkst ne līdzekļu, ne pacietības, — kaut kas līdzīgs nav radies daudz agrāk? Tu nejauši nosēdies uz klejojošas planētas; pēc jūsu laika rēķina reizi vairākos gadu desmitos tā pāriet no viena izplatījuma citā, vai teiksim tā — viņa piedzimst citā izplatījumā. Šīs dzemdības ir mokošs process — tu pats biji tām liecinieks. Kad sākas pāreja caur izplatījumu robežu, planēta zaudē pusi no savas atmosfēras …

— Melnā siena, — saprata Juniors.

— Jā, tā tas laikam izskatās. Plaisā virsma, mainās reljefs, daudz kas notiek šajos periodos. Tāpēc dzīvībai ir ļoti grūti uz planētas nostiprināties. Mums ir zināmas vairākas tādas planētas, tās visas ir nedzīvas. Jo lielāks gods — ķerties pie tāda uzdevuma un, pat ja neizdodas to atrisināt, tad vismaz pierādīt tiem, kas tev sekos, ka atrisinājums principā ir iespējams. Ja vien tu nepārdomāsi.

— Es nepārdomāšu, — sacīja Juniors. — Tikai uz īsu laiku aizlidošu uz Zemi. Tāpēc vispirms vajag nodrošināt mazuli. — Viņš pamāja uz augu. — Vai zini, es pēkšņi sāku ticēt, ka tas aug no sēklām, kuras mēs ar Zoju stādījām. Pēc tam sapratu, ka nav. Tie laukumiņi palika visbriesmīgākajās stundās ārpus kupola, un tos droši vien aiznesa vētra.

— Taču tie nepazudīs un, iespējams, lai arī ilgus gadus, bet gaidīs tevi. Kas attiecas uz tavu stādiņu, tad es to varētu pieskatīt tavā prombūtnē. Es negribu, lai tu dalītos ar mani nopelnos un… mīlestībā. Tajā, ko tu pret viņu jūti un ko viņš jūt pret tevi.

— Viņš?

— Kas gan tur neparasts? Viņš ir dzīvs! Bet mīlestība piemīt dzīvībai un ne tikai tās saprātīgajām formām vien … Par ko tu aizdomājies?

— Tu noteikti zini. Par to, ja es būtu nosēdies uz normālas planētas, nebūtu vētras un Zoja …

— Un Zoja, — Emisārs sausi teica, — būtu kopā ar tevi. Un tu pieļauj, ka jūs vienmēr būtu laimīgi, zinādams, ka viņa nav cilvēks, bet tikai cilvēka modelis. Tu jau nekad nesaprastu patiesību, pat necenstos to atrast, pārbaudīt sa vu pārliecību. To var saprast, bet, cilvēk, nevaino laika apstākļus, kad vainīgs esi pats, — tad varbūt mēs varēsim satikties tur pie jums, uz Zemes, daudz ātrāk, nekā to šodien var paredzēt.

Beigas

Владимир Михайлов СТЕБЕЛЁК И ДВА ЛИСТКА Фантастическая повесть

Рига «Лиесма» 1987 На латышском языке Серия «Приключения, путешествия, фантастика» С русского перевел Петерис Зирнитпс Художница Инара ЕгереVladimirs Mlhailovs TREŠA PAKSPO Redaktors Andrejs Rijnieks Mākslinieciskā redaktore Maija Dragūne Tehniskā redaktore Ingrīda Barviģe Korektore Ligita Smilga

Nodota salikšanai 11.06.96. Parakstīta iespiešanai 17.10.86. Formāts 84X108/32. Tipogrāfijas papīrs A*9 2. Baltikas garnitūra. Augstspiedums. 9,24 uzsk. iespiedi.; 9,98 uzsk. krāsu nov.; 10,23 izdevn. 1. Metiens 65 000 eks. Pašūt. Ns 759-5. Cena 80 kap. Izdevniecība «Liesma», 226256 Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Ka 55/325537/J-2893. Iespiesta Latvijas PSR Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā «Cīņa», 226011 Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40. Vāks un priekšlapa iespiesti Rīgas Paraugtipogrāfijā 226004 Rīgā, Vienības gatvē 11.

Mihailovs V.

Mi 292 Trešā pakāpe: Fantastisks stāsts / No kr. vai. tulk. P. Zirnītis; Māksi. I. Jēgere. — R.: Liesma, 1987. — 165 lpp.r il. — (Piedzīvojumi, fant., ceļoj.).

M 47002010200-55 ļ40 _8? 84K7-44

M801(lij—87

[1]