Trešā pakāpe

VLADIMIRS MIHAILOVS

TREŠĀ PAKĀPE

Fantastisks stāsts

RlGA «LIESMA» 1987

VELTĪJUMS HELĒNAI

Viņš skatījās uz indikatoru. Nebija nekādu šaubu, ka asis vairs neatbilda Eiklīda paralelitātei: tās nemitīgi tiecās krustoties. Un nevis kaut kur matemātiski izliektā telpā, bet šeit, speiskoordinatora ietvaros.

Pazaudēt līdztelpā abu asu paralelitāti — tas bija ļaunāk nekā nokļūt atklātā jūrā bez kompasa. Tur vismaz zvaigznes spīd noteiktajās vietās. Vari secināt, kur atrodies. Bet te ej nu izšķir, kur ir zvaigznes, kur — līdztelpas projekcija. Ir nu gan «paveicies»! Neveiksme piemeklēja tieši šeit, nevis dzimtajā telpā. Ja koordinatoram laikus neatgriezīšu sajēgu, iebraukšu tur, no kurienes pat trīs gados neizkļūšu.

Kas noticis? Viss it kā elpo normāli, resursu vairāk, nekā vajadzīgs, pat ja gribēsi, tik daudz neizmantosi, bet mašīna acīm redzami atšālējas. Ai, tehniķi — korifeji, ai, pagaidiet, nokļūšu pie jums, saules gaisma jums vairs nebūs mīļa…

Juniors tā murmināja reizi par visām reizēm piesavinātajā nevērīgajā manierē — sak, mums viss ir tikai nieki; šo to viņš murmināja skaļi, šo to klusībā. Skaļi galvenokārt izteiksmīgus vārdus, kurus domās vien minēt nav jēgas, jo tad tie nesniedz nekādu atvieglojumu. Pa to laiku rokas pašas darbojās: mierīgi, bez steigas ieslēdza vienu kontrolķēdi pēc otras, izsekoja vienu kontūru pēc otras, kamēr kuģa diagnostiķis, uguntiņām mirgojot, risināja to pašu uzdevumu ar savām metodēm. Šeit — viss kārtībā. Ari te. Kārtībā. Normā. Kārtībā. Taču kaut kur ir šķērsām: abas asis drebelējas it kā rituāldejā no Zindika planētas — un katra uz savu pusi. Atkal norma. Ar! šeit norma…

Kaut nu ātrāk izdotos atrast kļūmi, pēkšņā grūtsirdībā nodomāja Juniors. Lai būtu kā būdams, tikai ātrāk. Tikai ne pašās beigās. Tāpēc ka beigās ir Kristāls. Ja tas ir Kristāls, tad diemžēl bez piespiedu nosēšanās nekādi neiztikt. Kuģī ir maz tādu detaļu, ar kurām izlāpīties gan līdz- telpā, gan arī savā telpā, kurām nepieciešama precīzi fiksēta un virzīta gravitācija. Bet tādas ir. Un Kristāls no tām laikam taču ir visnejaukākais. Jo… jo Kristāls ir Kristāls, kas gan te ko skaidrot.

Jā, viņš nodomāja vēl pēc minūtēm desmit. To jau es zināju. Protams, Kristāls, kas gan cits? Viss pārējais ir tevis necienīgs. Citiem var bojāties kaut kādi sinhronizatori, magnētiskās lēcas, var tikt traucēta sinfazitāte… Kur nu Junioram tik sīkas ķibeles. Par to pēcāk pat nebūtu ko stāstīt. Ja jau Junioram kas lūst, tad tieši Kristāls. Toties runas klīst pa visu Tālo Izlūkdienestu. Kā gan citādi! Kurš ir TI ass? Juniors. Kurš ir slavenās izlūka dinastijas pārstāvis? Protams, Juniors. Tāpēc jau viņš ir Juniors, tas ir — jaunākais, jo ir ari vecākais, Seniors, vēl joprojām sveiks un vesels. Kurš nosēdās uz Medūzas? Juniors. Kurš, kurš, kurš?… Juniors, Juniors, Juniors. Un, beidzot, kuram uzticējuši uzņemt sakarus ar Kurjeru? Viņam, kam gan citam. Protams, kontaktu meklē arī citi. "Taču visi nez kādēļ pieraduši domāt, ka atradīs viņš. Nu, kā tad ir, vai atradīsi?

Ne velna neatradīsi, nodomāja Juniors. Ko gan citu, ja ne sirmus matus var iegūt, kad tev maitājas Kristāls? Lai nu dievs pagādā vietiņu, kur var izdarīt piespiedu nosēšanos. Kaut kādu vietiņu. Ar gravitāciju, kas būtu normas robežās. Lai gan gravitāciju viegli iegūt vienmērīgi paātrinātā lidojumā, tikai bez Kristāla lidot nevar, te tas suns ir aprakts. Kaut gadītos planētiņa ar pieņemamu grunti. Pats Kristāls nav liels, taču, lai to izaudzētu, nepieciešams milzums izejvielu. Grozies, kā gribi, bet nosēsties vajadzēs.

Prieka maz, Juniors nodomāja. Vēl neviens un nekad nav veicis piespiedu nosēšanos līdztelpā. Atkal tu esi pirmais. Bet, goda vārds, ne brīdi nešaubīdamies, būtu apmainījis šo prioritāti pret kaut vai vistālāko, visnemīlīgāko un nekam nederīgu planētiņu — lai tikai tā atrastos savējā telpā, bet nevis šajā piena ķīselī. Taču veikt Re-pāreju bez Kristāla, tas ir… Nē, to pat nav ar ko salīdzināt, jebkurš salīdzinājums būtu nevietā.

Tātad — sēdīsimies. Gravimetri uzrāda kaut kādu pievelkošu masu klātbūtni. Apspriedīsimies ar Gudrinieci. Dosim viņai uzdevumiņu. Proti: mainu Kristālu ar bojātiem sakariem pret planētu ar gravitācijas lauka spriegumu no viena līdz viens, komats, diviem «g»; šķidras un tikai klinšainas nepiedāvāt… Optimālo rekomendāciju ievadīsim tieši mašīnā. Izvēlei tik un tā neatliks laika: koordinators agonē. Vai nolemts? Nolemts. Un vairs nekādu emociju.

* * *

Nevienmērīga violeta dūmaka klājās pār līdzenumu, un šī dīvainā nevienmērība radīja nelīdzena reljefa iespaidu. Īstenībā plato bija gluds kā olimpiskā slidotava, to klāja smalka, čirkstoša un it kā pieķemmēta smilts; viscaur, cik tālu sniedzās skatiens, vīdēja biežas paralēlas līnijas — droši vien vēja pēdas. Pašlaik valdīja klusums, tumšās debesis šķita skaidras — taču tajās nebija redzama neviena zvaigznīte, nekā, kur acij pietverties. Nosēšanās antigravu svelpoņa it kā iesūcās smiltīs, un klusums piepildīja visu apkārtni. Tikai kuģī laiku pa laikam kaut kas klikšķēja: - tas piemērojās jaunajai videi, kurā bija nokļuvis, analizēja to, izdarīja secinājumus, izstrādāja režīmu, kādā tagad būs jādarbojas. Kuģis, kas bija radīts kustībai, ar katru mirkli aizvien ātrāk saauga ar apkārtni, kļuva par tās organisku sastāvdaļu. Tagad bez kuģa šeit izskatītos tukši; tas šajā planētas daļā tapa par centru, dabisku atskaites punktu, par bāku, pēc kuras varēja orientēties. Bet nebija jau kam.

Nomaļa vietiņa, nodomāja Juniors. Un, spriežot pēc tā, ko varēja saskatīt planētas lidojuma laikā, tāda svētlaime te valdīja visur. Mirusi pasaule. Ar neprecīzu sitienu aplam aiztriekta, pazudusi, uz visiem laikiem izgājusi no spēles dieva tenisbumbiņa. Par dzīvību te nebija pat dzirdējuši. Ne jau mirusi planēta, nē, — nedzimusi, tā būs precīzāk.

Viņš bija pietupies, ar cimdos iespīlētajām plaukstām rušināja irdenās smiltis, kuras dziļumā nekļuva miklākas. Sausums. Gaisā nav ne miņas no ūdens tvaikiem. Ideāls klimats plaušu slimniekiem, ja vien tie neelpo skābekli. Zem šīm smiltiņām — akmens pamats. Kuģis jau paņēmis paraugus. Nav jāuztraucas: mēs nekur neiegrūsim. Droša grunts. Saki, ko gribi, patīkami paklaiņot pa kaut ko tādur kas nav kuģa klājs.

Tātad — kas mums ir pilnīgai laimei? Gravitācija. Miers. Smilts. Tiesa, nav ūdens. Nekas, to mēs iegūsim, ja vajadzēs, — zem kājām pilns ar skābekli, analīzes uzrādījušas, ka ūdeņradis ir atmosfērā. Silts, pēc Kelvina skalas trīssimt grādu. 2ēl, bet bez skafandra iziet ārā nevar. Lai gan — to mēs vēl redzēsim. Tomēr bez elpošanas aparāta šeit ne soli nespersi. Tas nekas. Nav pirmā reize.

Kaut kāda dīvaina gaisma. Ne īsti diena, ne nakts. Kur tad spīdeklis? Nav redzams. Bet tam ir jābūt, uz to norāda temperatūra. Tiesa gan, lidodami klāt, mēs neredzējām neko tādu, ko varētu nosaukt par sauli. Iespējams, ka šī ir perifērijas planēta, no kuras saule izskatās pēc magones sēkliņas, gluži kā mūsu spīdeklis no Plūtona. Bet no kurienes tad radies siltums? Planēta it kā būtu par vecu vulkāniskām norisēm, arī virsma tad nebūtu tik gluda, bet kodolenerģētiskie procesi būtu sasnieguši tādu radiācijas līmeni, kāda šeit nav. Labi, kamēr planēta griezīsies, gra- vimetri kaut ko taču uztaustīs. Starp citu, ar kādu ātrumu tā griežas? Pagaidām nav zināms. Vienādojums, kurā visi lielumi nezināmie.

Un galu galā kāpēc tev tas vajadzīgs? Nosēdies esi labi. Neviens te netraucēs. Strādā, cik tik uziet! Un guli mierīgi. Briesmas uz nulles līmeņa. Ne tīģeru, ne mikrofloras. Viss sterils.

Juniors pavīpsnāja ar lūpu kaktiņu. Visbiežāk miegu zaudē ne jau briesmu dēļ. Jā gari…

Viņš atgāja nostāk, tad, paturēdams kuģi centrā un joprojām to novērodams, apmeta riņķi. Mīklainajā violetajā gaismā izskatījās, ka tas šūpojas, taču Junioram bija skaidrs, ka tā ir tikai muļķu baidīšana. Bez kuģa te būtu nāvīga garlaicība. Teiksim atklāti — vieta ir padrūma. Nomāc. Ari noskaņojums kļūst kaut kāds violets. Psihē novirzās kaut kādas ass līnijas tāpat kā koordinatorā. To nedrīkst pieļaut. Ne tādēļ lidojām šurp.

Tas nekas, mēs viens divi visu nokārtosim. Mēs — pa ieradumam pazibēja prātā, jo viņš domāja gan sevi, gan kuģi. Divos piegājienos. Katrs no tiem — septiņas Zemes diennaktis. Tik ilgi aug Kristāls: divas nedēļas. Tāpēc nezaudēsim laiku.

Netīkama puskrēsla. Tūlīt uzstādīsim pārnēsājamo gaismas aparatūru, sarīkosim ilumināciju. Tālākā programma šāda — nokārtot izejvielu ieguvi. Iestādīt sēkliņu. Demontēt veco Kristālu, pareizāk — to mannas biezputru, kurā tas pārvērties, vēl pietiks laika, kamēr augs jaunais.

Jāveic paredzētā mehānismu un iekārtu pārbaude. Varētu ari iztikt bez apkārtnes rekognoscēšanas, taču Juniors to izdarīs, viņš nav radis atkāpties no TI likumiem. Bet to visu — vēlāk, kad būs aizsākts galvenais darbs.

Protams, nebūtu par ļaunu kaut ko paziņot bāzei. 2ēl, ka no šejienes tas nav iedomājams. Pat visu caururbjošais paralauks un ar tā palīdzību iespējamie efektīvie sakari izplatījumā uz līdztelpas robežas atspoguļojas un neiet cauri. Pārliecinājies par to, ka viņš nav izniris paredzētajā laikā savā pasaulē, bāzē sāks uztraukties. Un uztrauksies divas nedēļas. Tur viņš nekādi nevar palīdzēt. Cilvēki nevar pierast pie tā, ka, lai arī kādas šausmas tiem rēgotos, ar Junioru nekas nevar notikt, izņemot sīkas nepatikšanas. Viņš ir no tēva rauga audzēts.

* 4 *

No kurienes vien nebija izkūlies tēvs, dižais Seniors. Tā viņš bija izaudzinājis arī dēlu: jāizkuļas vienmēr, neatkarīgi no tā, vai no turienes var vai nevar izkulties. Tēvs mācīja tā — citi nevar, bet tu varēsi. Kad TI atradās vēl bērna autiņos, Seniors viens no pirmajiem stāvēja pie tās šūpuļa, turot gatavībā pudelīti ar knupīti. Par spīti visām prognozēm, tēvs veiksmīgi lidoja līdz pat, maigi izsakoties, ļoti cienījamam vecumam. Kad viņš bija atgriezies no sava pēdējā lidojuma, viņu nebūt nepavadīja lejup pa trapu kā patriarhu, pieturot zem rokām, viņš, kā vienmēr, nodārdi- nāja pats pa kāpnītēm, tik tikko pieskardamies tām ar papēžiem, — maziņš, nekaunīgi atmestu galvu, dzēlīgu mēli. Tajā brīdī neviens neiedomājās, ka Seniors ir atgriezies no sava pēdējā reida: likās, spēka viņam pietiks vēl ilgam laikam. Taču viņš vairs nelidoja. Neviens tieši nezināja — kāpēc. Lai gan, protams, klīda leģendas. Pat tādas, it kā viņam sapnī būtu parādījusies mirusī māte un stingri pieteikusi: «Mitja, laiks arī godu prast…»

Droši vien, ka vistuvāk patiesībai bija stāsts par to, ka viņš esot ieradies pie TI šefa un, dzerdams tradicionālo kafijas tasīti, it kā starp citu pateicis: «Klau, Pirat, kur pašlaik atrodas mans huligāns, vai tālu?» Šefs parādījis, kur. Seniors sacījis: «Esi tik labs un izsauc viņu.» — «Kāpēc?» viegli satraucies, painteresējies šefs. «Gribu sava mašīnu nodot viņam. Ja vien tev nav iebildumu pret tādu kandidatūru.» Šefs piemiedzis acis, Seniors ari. Mirkli viņi raudzījušies viens otrā, tad Seniors sacījis: «Jā. Savu laika esmu nolidojis.» Šefs it kā nav sācis taujāt, kas un kāpēc, jo no šiem cilvēkiem nav pieņemts pieprasīt motivāciju, kā to neprasa no cilvēka, kurš dodas nāves briesmās. Seniors vienīgi piebildis: «Vajag par šo to mierīgi padomāt.» Tad Pirāts piedāvājis vecākā padomnieka vietu. «Nē,» Seniors atbildējis, «paldies, bet es pašlaik padomus nevaru dot, man pašam ar šo un to jātiek skaidrībā.» — «Vai tu psiho tādēļ, ka palaidi Kurjeru?» painteresējies šefs. «Viņš tik un tā ir jāmeklē.» Seniors paraustījis plecus: «Kas tad saka, ka nav jāmeklē? Taču es pieļauju, ka mans huligāns nepievils.» Pie tā ari palikuši. Tādas, lūk, klīda leģendas, un var jau būt, ka Juniors par to zināja mazliet vairāk. Bet tautas daiļradei viņš netraucēja: kā cilvēkiem labpatiks, tā viņi mēļos, un galu galā saruna taču netika ierakstīta. Patiesībā tā, protams, bija daudz nopietnāka un pēc tās programma kontakta meklējumiem ar Kurjeru tika pārskatīta un vienā otrā punktā pamatīgi izmainīta.

Pēc šīs patriarhu pārrunas Junioru izsauca no tās pašas Zindika planētas, uz kuras gudri cilvēki nu jau pāris gadu pūlējās nodibināt abpusēju saprašanos ar vietējiem iedzīvotājiem — un nekādi nevarēja, jo iezemieši uzvedās tā, it kā nekādu cilvēku pasaulē pat nebūtu, stūrgalvīgi tos ignorēja, ko nu te vēl domāt par kontaktiem. Juniors mazliet bija paguvis iepazīties ar apstākļiem un sācis kaut ko apjēgt, kad viņu atsauca, un viņš tā ari nepaguva neko līdz galam izdomāt.

Tēvs ilgi un rūpīgi skaidroja dēlam lietas būtību. Iepazīstināja ar mašīnu. Junioram ari agrāk bija brīvā meklējuma tiesības, taču augstākās klases kuģi saņēma pirmoreiz, tāpēc vajadzēja no jauna kļūt par skolnieku. Pēcāk Seniors jau pavisam atvaļinājās. Bet nevis lai cienīgi diktētu memuārus un atrastu literātu, kurš no šī materiāla izveidotu kaut kādu lasāmvielu, Seniors apmetās klusā nostūri un sāka audzēt puķītes un citus zaļumus. Atklāti sakot, šis tēva biogrāfijas pēdējais posms Junioram ne visai patika. Varbūt tāpēc, ka tas savā ziņā bija tāds standarts, bet tēvs visu mūžu bija rīkojies pretēji standartiem, vai iespējams, ka viņam rēgojas arī kādas vecišķas nevarības pazīmes, gandrīz vai vecuma plānprātība. Lai gan dēls lieliski zināja, ka Seniors nav mainījies uz slikto pusi ne par milimetru. Tas bija aizskaroši, ja kāds, kas pazina Senioru vairāk no leģendām nekā personīgi, smīnēdams paraustīja plecus, kad sarunās uzpeldēja veterāna vārds. Dažkārt arī pašu Junioru pārņēma šaubas, jo izskaidrot to visu viņš nespēja, nesaprata, kāpēc bija jāpamet iemīļotais darbs un jāuzvedas kā cilvēkam, kas ne uz ko vairāk nav spējīgs, bet treniņlidojumu laikā Juniors taču ne vienu reizi vien pieķēra sevi, ka apskauž tēvu, viņa pieredzi, pārliecinā- tību un precizitāti. Viņš mēģināja parunāt ar tēvu par šo tēmu nopietni — viņi abi tomēr bija viena dinastija, dzimta, slavens uzvārds. Seniors tikai smīkņāja un turpināja rakņāties pa zemi.

— Atradis arī, ko klausīties, — viņš bija teicis dēlam, kad Juniors bija atnācis to apraudzīt (vārdu «atvadīties» viņi nelietoja principā) pirms šī paša — pirmā nopietnā lidojuma uzdevuma. — Neklausies viņos, dēls. Viņi doma citā dimensijā.

— Tas nozīmē, ka arī es domāju ne jau šajā pašā dimensijā, — paziņoja Juniors, nevēlēdamies aizlidot, nenoskaidrojis pilnīgi visu, kas attiecas uz tēvu.

— Tas ir pilnīgi dabiski.

— Nu vai zini, tēt!

— Zinu, zinu.

— Vai tiešām tu nevēlies, lai es vismaz saprastu, kāpēc tu rīkojies tieši tā un nevis citādi?

Seniors atstiepa muguru, jo saruna notika dārzā, atbalstījās uz kapļa.

— Mani saprast nav grūti. Es tikai nevaru sajēgt, kāpēc tas tevi tā satrauc. Kā redzi, es atrodos pilnīgā drošībā, dzīvoju veselīgu un tikumisku dzīvi.

— Hm, — noburkšķēja Juniors.

— Tieši tā, — atteica tēvs. — Tikumisks, bet veselīgs dzīves veids. Tev to ir grūti saprast: tavā vecumā, kad vēl tālu līdz četrdesmit, tikumība nekotējas. Tu tomēr vari lidot ar pilnīgu pārliecību, ka pēc atgriešanās atradīsi mani šajā pašā vietā.

Taču šoreiz Juniors bija stingri nolēmis neatkāpties.

— Klausies, — viņš sacīja, — pamēģini izturēties pret mani nopietni. Iespējamais tikšanās rajons ar Kurjeru ir noteikts diezgan precīzi, un man ir iespēja pirmajam uzsākt meklējumus.

— Tikai necel degunu gaisā, — tēvs brīdināja. — Un, kā ir rakstījis kāds sens manis cienīts autors, labāk teikt nevis «es paveikšu», bet gan «es paveicu».

Pamācību Juniors palaida gar ausīm. Tēvam patika lasīt morāli.

— Tas nozīmē, — turpināja dēls, — ka man jābūt gatavam uz jebkuru pārsteigumu. Neviens taču nezina, kā noritēs kontakts ar Kurjeru, ja tāds notiks. Un svarīgs ir katrs sīkums.

— Dažkārt, — tēvs atzīmēja, — tu spried gluži jēdzīgi.

— Neapvainojies, bet man ir aizdomas, ka tava rīcība pēdējā laikā — gan tas, ka tu aizgāji no TI, gan tavas botāniskās aizraušanās — saistīta tieši ar Kurjeru.

— Domāt nevienam nav liegts, — nesatricināmā mierā atteica tēvs. — Es neslēpju neko no tā, kas tev varētu noderēt. Tu dodies meklējumos daudz labāk ekipēts nekā savā laikā es. Ja man toreiz būtu bijis kravas telpā Kombinators, iespējams, ka tev pašlaik nenāktos meklēt to, ko es toreiz pazaudēju.

— Tātad te tomēr iejaukts Kurjers!

— Es to nenoliedzu.

— Vai tevi aizskar tas, ka viņš toreiz nevēlējās ar tevi sarunāties?

— Varbūt es arī apvainojos, bet ne uz ilgu laiku. Pēcāk sāku domāt. Un nonācu pie dažiem slēdzieniem. Tos, kas varētu noderēt, es izklāstīju. Tie, ko nepateicu, attiecas tikai uz mani.

— Vai viens no taviem slēdzieniem iemiesojās Kombinatorā?

— Kombinators nepieder man, bet Georgam. Viņš sāka strādāt šajā virzienā ilgi, pirms mēs uzzinājām par Kurjeru. Taču man ienāca prātā, ka mēs varētu izmantot viņa pētījumus, lai nodibinātu kontaktus. Ne jau atrast Kurjeru ir galvenais — tu zini, ka viņš pazib ne jau tik reti. Galvenais — lai viņš iegribētu ar tevi sarunāties. Stāt! Ko tu dari!

Juniors neizpratnē atskatījās. Viņš bija tikai pakāpies soli atpakaļ.

— Bet tu neredzi, ko? Aug taču! Bet tu gandrīz vai ar papēdi uzkāpi.

— Tēt, — pēc iespējas mierīgāk teica Juniors, — vai kaut kāda zāles kušķīša dēļ ir vērts tā uztraukties? …

— Tā nav zāle, bet paparde. Tu pamēģini, izaudzē uz šiem akmeņiem kaut vai smilgu.

— Vai tu patiesi nevarēji atrast labāku zemi?

— Labāku? — pārvaicāja Seniors. — Uz labāku jau jebkurš muļķis … Nē, tu uz akmens, uz kaila akmens… Tā ka, dēliņ, esi uzmanīgāks. Lai arī tavs tēvs ir untumains, veču untumus vajag cienīt. Jā, par ko mēs runājām?

— Par secinājumiem, kurus esi paturējis sev. Es saprotu, ka tie ir, tā teikt, tavs personisks īpašums. Taču es tomēr esmu tavs dēls.

— Un mantinieks, — pavīpsnāja Seniors, — un pretendē … Man jau nav žēl. Atvaino, bet es tikai baidos, ka tev tie nederēs. Labi jau… Pamēģini kādreiz padomāt: kāpēc mēs tik alkatīgi esam pieķērušies pavīdējušai kontakta iespējai, kāpēc tik neatlaidīgi meklējam?

— Tas taču skaidrs… — mazliet apmulsis atbildēja Juniors.

— Un kas tad tev ir skaidrs?

Juniors mazliet padomāja.

— Progress, — viņš teica, — kustība uz priekšu.

— Līdz šim laikam mēs taču it kā atpakaļ nekustējāmies. Vai tad pašlaik mums ir kādas asas zinātniski tehniskās problēmas, kuras, mēs, cilvēce, nespētu paši atrisināt?

— Nav, — padomājis atbildēja Juniors.

— Vai ir kaut kādi kosmisku pārkārtojumu projekti, kurus mēs nevaram atrisināt vienatnē, bez kompanjoniem?

— No kurienes tad šie lai rastos? — Juniors pārvaicā ja. — Mēs projektējam, vadoties no savām iespējām un spēkiem.

— Kādēļ tad mums nepieciešams kontakts? Redzu, tu par to neesi padomājis. Un es arī ne. Jo mūsu, izlūku, uzdevums ir interesants pats par sevi, tajā — meklēt un atrast — ir pat krietns azarts. Tas tik ļoti aizrauj, ka vairs nedomā, kādēļ tu meklē.

— Pie kādiem secinājumiem tad tu esi nonācis?

— Pie dažādiem. No vienas puses — mēs dzīvojam labklājībā. Pagātnes problēmas atrisinātas, bet šodien ir atsevišķi problemātiski gadījumi, un ar tiem mēs veiksmīgi tiekam galā. Un tomēr …

Viņš paklusēja, pacēla zemes pikuci, saberza to pirkstos.

— Un tomēr mēs diez cik labi nejūtamies. Ar mums kaut kas nav lāgā.' Vai tu nekad to neesi matījis? Mēs esam radījuši tehniskā līmeņa ziņā ārkārtīgi sarežģītu civilizāciju. Kāpēc? Mēs par to diez cik dziļi neprātojam, galvenais bija radīt, bet pārējam, pēc mūsu ieskata, vajadzēja nākt pašam par sevi. Tas neatnāca. Pavairojot un sarežģījot mēs kaut ko esam pazaudējuši. Un nezinām — ko. Mēs dzīvojam neparasti sarežģītā pasaules modelī, kuru paši esam radījuši. Vienreizīgi, neattaisnoti sarežģītā. Pasaulei jābūt vienkāršākai, lai tās jēga būtu pieejama ikvienam. Tikai tāda pasaule var būt vienota. Lai ar! cik tas dīvaini, taču šajā mūsu ne nu īsti nelaimē, drīzāk — ne- sakarībā mums pašiem ļoti grūti orientēties. Jo cēloņi meklējami ne jau šīs pasaules modeļa konstrukcijā, bet ikvienā no mums! Katrs no mums ir mazs šīs pasaules nospiedums un nevar tāpat vien ņemt un saprast, kas ir tā. kā vajag, bet kas atkal — nav. Tas daudz vieglāk pamanāms no malas. Ar svaigu skatījumu. Bet, kamēr mēs esam vieni, uz mums nav kam skatīties. Un mēs meklējam to, kurš varētu …

— Tu domā, ka tas tik svarīgi?

— Kā tev liekas, vai cilvēka priekšstati par dieviem radās tukšā vietā? Nejusties vientuļam, lūk, kas viņam bija nepieciešams. Laiku pa laikam kādam paprasīt padomu: vai pareizi rīkojos, vai pareizi saprotu? Dievi pieder pagājībai. Taču nepieciešamība ir palikusi! Un tajā nav nekā pazemojoša vai nenormāla. Tu taču neuzskati par pazemojumu meklēt kāda draudzību vai mīlestību? Cilvēcei kopumā šīs jūtas ir tikpat dabiskas.

— Pagaidi, — Juniors iebilda. — Iespējams, ka tas viss ir taisnība. Bet kāds ir šo domu sakars ar tavu aiziešanu no TI?

— Es palaidu garām Kurjeru. Bet ne savas kļūdas dēļ. Iemesls ir nopietnāks. Savu lomu nospēlēja kaut kas tāds, kas mīt manī pašā, tāds, kas ir katrā cilvēkā. Tā kā potenciālais draugs šoreiz neko noteiktu nepateica, es sāku domāt pats. Un tas man likās tik ļoti svarīgi, ka to nevarēja darīt reidā. Jādomā ir mājās, uz Zemes.

— Nezinu, — noteica Juniors. — Droši vien, ka tas viss ir saprātīgi un nozīmīgi. Taču ne man. Mans uzdevums — atrast. Un vai tad tas ir tik svarīgi — kāpēc? Kāpēc cilvēki izdomāja Kombinatoru? Lai pārliecinātos, ka tas, ko mēs radām, dod mums kolosālas iespējas. Tas, ko mēs radām, ir lielisks. Mēs radām citu Visumu, dažkārt burtiski ne no kā. Varbūt tu teiksi, ka es pārlieku tīksminos par to? Kādēļ gan ne, un no kā būtu jākaunas? Mēs to esam veikuši, mēs mākam to mantot un apliecinām to paši sev, bet, ja satiksim citus, — pierādīsim arī viņiem. Ar tevi toreiz tāpēc nesāka runāt, ka neuzskatīja tevi par līdzīgu: tu biji pārāk nereprezentabii apgādāts. Mēs esam spējīgi uz kaut ko vairāk.

— Abi jūs ar Georgu — pār vienu kārti metami, — Seniors noburkšķēja, liekas, šauboties, vai vērts sarunu turpināt. Beigu beigās viņš tomēr piebilda: — Nezinu, vai tas ir bijis tā, kā tu iztēlojies. Man liekas, ka visa notikumu gaita vedina domāt citādi. Viss sākās ar to, ka mani izsauca caur paralauku — ļoti precīzi un nepārprotami. Tu taču pazīsti stāvokli, ko izsauc tādā veidā: neparasts iekšējs saspringums un pilnīgs ķermeņa atslābums. To nevar sajaukt ne ar ko citu.

Juniors pamāja. Šo stāvokli viņš zināja lieliski.

— Viņš man paziņoja, ka ir gatavs ar mani runāt, ja es varu uzstāties kā civilizācijas reprezentētājs. Es atbildēju, ka neesmu viens no visautoritatīvākajiem. Viņš atteica, ka saprot to, bet sarunāties ar tiem, kas atrodas uz Zemes, ir grūti: pārāk daudz sakaru traucējumu, — un ka sarunai ar mani būs iepriekšējs raksturs. Protams, es piekritu. Viņš iedeva man Antoras koordinātes. Pietuvojies tai, es pārliecinājos, ka signāls tiešāk nāk no turienes, lai gan no augšas nekādas ekspedīcijas apmešanās pazīmes neievēroju. Taču signāli nāca no viena noteikta punkta. Un viņš palūdza mani nosēsties uz Antoras.

Seniors brīdi paklusēja.

— Tu taču esi bijis tur. Vēlāk.

— Jā. Redzēju «Seniora stigu».

Seniors sabozās.

— Par stigu nevajag. Pienāks laiks ari tai… Ar vienu vārdu sakot — ja tu tur esi bijis, tad sajēdz, ka uz Antoras nevarēja atrast ne pleķīti zemes, uz kurai neaugtu velns zina kas.

Runā, ka visi botāniķi sapņo pēc nāves nokļūt tieši tur. Dzīves laikā tas izdodas tikai dažiem izmeklētajiem.

— Jā, botāniska paradīze. Bet nosēsties tur grūti… Es tomēr nosēdos. Nokāpu no trapa — un uzdūros sienai. Stumbri, kas liānu apvīti, liānas, kam caurauguši kaktusi, atšiepuši savus dzelkšņus. Bet dzelkšņi kā ziloņa ilknis un asi kā lapsenes dzelonis, no stumbriem nokarājas ērmoti zari, kas pastāvīgi kustas … Iedomājies, ka savā laikā uz Zemes dinozauri neaizgāja bojā, bet palika dzīvi, ēdot un bradājot visu, kas būtu varējis kļūt par sākotni pilnīgākām sugām. Man liekas, ka uz Antoras tas pats ir noticis ar augiem. Tie sagrāba visu, un nekam citam vairs nepalika vietas. īsi sakot, es nosēdos un sapratu, ka ar manu bruņojumu un apgādi te nav ko darīt; ja es būtu nolaidies divdesmit metrus no meklējamā punkta, es,šo attālumu nepārvarētu pat pusgada laikā. Visu šo laiku viņš uzturēja ar mani sakarus. Es viņam atklāti atzinos, ka neredzu iespēju līdz viņam nokļūt. Viņš atbildēja tādā garā — ja mēs esot īsta civilizācija, tad šāda problēma mums nevarot pastāvēt. Pēc tam es startēju, ieniru līdztelpā un izniru pie bāzes. Tur man izsniedza visu, ko es lūdzu.

— Trešās pakāpes tilpni.

— Komplekts numurs trīs sarežģītu planētu apguvei.

— Es arī pašreiz to vedu sev līdzi.

— Ne gluži to pašu. Jau pēc tam es parūpējos, lai šo komplektu nedaudz izmainītu. īsāk — piebāzu ar mehānismiem visu kuģa telpu. Un domāju, ka ar to uzreiz atrisinu divus uzdevumus. Pirmkārt — nokļūt tur, pie viņiem. Un otrkārt — tādējādi parādīt viņiem, ka mēs esam pelnījuši cieņu, jo nemaz neesam vājiņi. Spēks, spēks pirmām kārtām — tāda ir mūsu devīze kopš seniem laikiem … Es atgriezos uz Antoru. Kurjers atradās tur. Pacentos nosēsties tuvumā. Taču ne tieši klāt, jo nācās domāt par prestižu, drošības sajūtu un tā tālāk. Bez tam vajadzēja parādīt, ka mums tāda veida problēmas neeksistē!

— Droši vien tev bija taisnība!

— Toreiz arī man tā likās. Nu varēju sev attīrīt laukumu jebkurā vietā. Ar to es arī sāku. Vari iedomāties, kā tas izskatījās …

* * *

Juniors to iztēlojās. Viņš gluži vai savām acīm redzēja, kā virs apokaliptiskā džungļu haosa, antigravu izlīdzsva- rots, karājas kuģis, kas tur bija nolaidies, kā tas deva paredzēto brīdinājumsignālu sēriju, nogaidīja — un tad no sprauslām, kas gredzenveidīgi aptvēra korpusa apakšējo daļu, viens pēc otra pret zemi triecās it kā ciešās barankās savīti lādiņi, apžilbinoši spilgti pat Antoras sarkanīgajā dienas gaismā. Nulles operācija, nosēšanās vietas iztīrīšana. Impulsi tika padoti viens pēc otra, uzsitās liesmas, to mēles pacēlās augstāk par visaugstākajiem kokiem, apakšā apdullinoši šņāca un sprakšķēja, kraukšķēja, dārdēja; augi, ugunī lokotiēs, uzvijās sapinoties vēl ciešāk, sāka vārīties sula, pēc tam viss pārogļojās, sakrita, melns pelnu pulveris nosēdās uz grunts, caur to ar svilpienu izrāvās nokaitēta tvaika geizeri, laiku pa laikam aizklājot visu ar melnbaltu šķidrautu. Tā turpinājās apmēram pusstundu. Pēc tam impulss beidzās. Šķidrauts pamazām izklīda, kļuva redzama saules atspīdumā apklususi, plaisu izvagota augsne — ciets segums, uz kura varēja bez mazākajām bažām nosēsties. Kuģis līgani noslīdēja lejup un mīksti nosēdās. Tā smaile pacēlās pār atlikušo mežu, k^s bija it kā godbijīgi atkāpies.

Pēc tam kā nozvanot atsprāga lūku vāki, lēni izlīda smagsvara pacēlāju balsta laukumi, nesot uz sevis to, kas uzreiz bija jāliek lietā. Nebija nekādu pārtraukumu, aprēķinu, ikviens mehānisms uzreiz iekļāvās darbā, jo tiem bija savas kristāliskās smadzenes, kuras darbojās pēc vienotas programmas. Virziens bija noteikts iepriekš, uzplaiksnīja gari stari, pie pamatnes pāršķeļot jebkura resnuma stumbrus kopā ar liānām, kas tos apvija. Cieši sapītie koki vēl nekrita, atbalstoties uz visu blakus stāvošo masu, bet stari precīzi iezīmēja stigas perimetru, šūpodamies vertikālā plaknē, atšķeļot visu nozīmētajā telpā, un galu galā tas, kas bija nolemts iznīcināšanai, sāka brukt, taču nepaguva sasniegt augsni: milzīgi žokļi iegrauzās varenajos bluķos, izrāva tos un svieda utilizatora alkatīgajā rīklē. Tur, bunkuram piepildoties, ritmiski uzliesmoja verdoša uguns, un dažās minūtēs saturs pārvērtās pelnos, kas tika iesūkti caurulēs un nokļuva nākošā posma mašīnu vēderos. Tās savukārt izsvieda zem priekšējo kāpurķēdēm melnu, gandrīz acumirklī sastingstošu masu, kas izveidojās reaktoros, kur tas viss tika sajaukts — gan pelni, gan nesadegušās koka daļas, sadalītas elementos un atkal sintezētas citās, nepieciešamās kombinācijās, — un kļuva par gatavu ceļa segumu.

Visā šajā tehnikā nekā principiāli jauna nebija, tā drīzāk satrieca iztēli ar visa mašīnu milzuma darbības vienotību un darbu vērienu. Visa sistēma, viss komplekts numurs trīs, veļot sev pa priekšu dārdoņas un liesmu vilni, virzījās, minūtē veikdama vairākus metrus, pa gatavu ceļu, kurš noklājās tai priekšā. Kolonnas beigās rāpoja mucvei- dīgie kriogēni, kas noklātā ceļa temperatūru samazināja līdz tādam līmenim, ka pa to varēja iet ar basām kājām. Tomēr ne jau tāds pārvietošanās veids šeit bija paredzēts — kad komplekta mašīnas bija iedziļinājušās džungļos kādus simt metrus, kuģa kravas celtnis, atkal nolaidies, atļāva izripot uz jaunā ceļa izveicīgam visurgājējam, un tā bija vienīgā mašīna visā komplektā, kuru vadīja tieši cilvēks. Vienīgais cilvēks visā kuģī: pats Seniors.

* * *

— Man bija nepieciešamas dažas stundas, lai tādā ceļā nokļūtu līdz vajadzīgajam punktam, — Seniors stāstīja dēlam. — Un pa visu šo laiku neradās ne mazākais šķērslis, ko varētu uzskatīt par saprātīgu pretdarbību. Es varēju darīt ar mežu, ar visu pianētu, ko vien gribu. Tikai tad, kad biju jau pie mērķa, Kurjers atkal ierunājās. Ļoti mierīgi viņš pateica apmēram tā: «Man ļoti žēl, bet mūsu saruna ir priekšlaicīga. Vajadzēs to atlikt.» Atklāti sakot, es apjuku. Nodomāju, ka esmu viņu nobaidījis. Sāku pārliecināt, ka mūsu varenība viņiem nav bīstama, ka mēs esam humāna, civilizēta rase… Uz to viņš atbildēja: «Pagaidām vēl ne. Bet mēs pagaidīsim.» Es paguvu tikai pavaicāt: «Kad, kur?…» Un izdzirdēju atbildi: «Kad būsim pārliecināti, ka jūs pārvaldāt arī procesa otru pusi.» Un viss.

— Atceros, par to tu ziņoji TI.

— Protams. Bet vairākums pie mums sliecas domāt, ka viņš nobijās un ka viņa vārdi jātulko tā: «Mācējāt nobaidīt — mākiet arī nomierināt.» Kopš tās reizes mēs visur cenšamies rīkoties ārkārtīgi uzmanīgi. No Zindika planētas vispār atsaucām savu misiju. Taču es domāju, ka Kurjeram prātā bija kas cits. Jūs parādījāt, ka mākat dedzināt, viņš man teica, parādiet, ka mākat arī izaudzēt.

— Un tu ar to sāki nodarboties, — Juniors neatturējās nepavīpsnājis. — Tēt, tu esi brīnišķīgs.

— Tā gluži nav. Tad es nolēmu nodarboties ar kaut ko citu. Parādījās «Anakola» projekts. Es atļāvu iekārtot kuģi tā izpildei. Uzradās Georgs ar savu Kombinatoru. Es uzreiz sapratu, kādas perspektīvas tas sola, un atbalstīju viņu. Bet tūlīt pat nolēmu, ka tas nav priekš manis. Jāsāk ar melno darbu, ar izmēģinājumiem, bet es jau esmu gados. Tas ir nākamās paaudzes uzdevums. Tad es palūdzu, lai izsauc tevi. Tiesa gan, es nebiju domājis, ka Georgs savu projektu realizēs tik ātri: viņam taču tikai viena puse bija uz papīra, bet otra — galvā. Taču viņš nav vienkāršs fanātiķis, viņš ir stūrgalvīgs fanātiķis. Daudzi viņu pamet, jo nevar sastrādāt. Taču uz katru vietu, kas atbrīvojas, pretendē divi vai trīs citi, labāki par iepriekšējiem.

— Jā, viņš ļoti ātri tika galā. Jau pilnā gaitā notiek montāža.

— Dēls, tad kāpēc tu esi šeit, nevis uz kuģa?

— Atmetot patmīlību, jāatzīstas — viņš mani vienkārši izdzina. Pateica, ka ārpus tilpnes numurs viens viņš netaisās iziet, bet tur viņam aukles neesot vajadzīgas. Spriežot pēc viņa vārdiem, uz tilpni man ceļš slēgts, jo tā būs aizzīmogota. Mans darbs — tikai pavadīt Kombinatoru pa izplatījumu, veikt dažas pārejas un Re-pārejas, lai pārbaudītu, kā šī viņa viituve iztur ceļojuma smagumu un vai pēc tam tajā vēl var izvārīt zupu. Tāpēc man atradās laiks apraudzīt tevi.

— Tātad tev par to nav nekāda priekšstata? …

— Nē, kāpēc gan. Es biju klāt poligonizmēģinājumos, kad tika realizētas atsevišķas, vienkāršas programmas. Šādas tādas zināšanas sagrābstījos. Citādi jau nedrīkstēja, jo Kombinators pieslēgts pie Gudrinieces, tas ietaupīja milzumu laika, viņiem nevajadzēja izgatavot vadošo skaitļotāju. Bet Gudriniece jau ietilpst manā saimniecībā, te bez manis viņi neko nedrīkstēja aiztikt.

— Tas nozīmē, ka tu viņu vēl .satiksi pirms starta. Pagaidi, nogriezīšu ziedus. Ne tik daudz viņam, kā viņa sievai. Vai tu esi to redzējis?

— Jā, — atturīgi atbildēja Juniors. — Skaista sieviete.

— Un tikai? Nu vai zini…

— Iespējams, ka mUjins atšķirīga gaume.

— Iespējams.,. Starp citu, — Seniors sacīja, — par sievietēm …

— Nevajag, — Juniors drūmi noteica.

— Pacieties. Tu zini, ka es nejaucos tavās darīšanās. Lai gan, kad es biju tavā vecumā, man jau sen biji tu. Bet nav neviena, kam ar laiku tu varētu pateikt to pašu. Lai gan tā ir tava darīšana. Mani šādi jautājumi interesē tikai no profesionālā viedokļa.

— Lūdzu, atšifrē.

— Vai tas tiešām ir nesaprotami? Tu aizlidosi. Ko tu atstāj? Ko ved sev līdzi? Ko vari atrast un atvest jaunu? To nezinot, grūti palaist cilvēku izplatījumā un būt par viņu mierīgam. Tāpēc es aizbraucu pie Ledas.

— Tu?

— Tieši tā — ņēmu un aizbraucu. Nekādi nevaru tevi iepriecināt.

— To es zināju arī tāpat. Es neesmu vainīgs un arī nenožēloju …

— Ko tad tu aizved sev līdzi? Savu brīvību? Bet ko tu ar to tur iesāksi? Uzklausi mani…

— Tēt, nevajag. Tu droši vien visu runāsi ļoti pareizi, pareizi priekš tevis. Taču ir arī kas tāds, kur svešai pieredzei nav nozīmes, kas jāapgūst pašam. Tā kā atļauj to darīt man.

— Ak tu muļķa cilvēk!

•— Lai tā būtu.

Viņi paklusēja, kamēr tēvs nogrieza ziedus.

— Tikai neaizmirsti pasniegt.

— Georgam. Sievu es diez vai redzēšu.

Seniors pamāja, un viņi atkal apklusa. Itin kā būtu pateikts viss, ko bija gribējuši. Tam, kas netika pasacīts, laikam arī nebija jāizskan.

— Tad nu .i. — teica Juniors, uzmanīgi paspēris soli uz priekšu.

Viņi apskāvās.

— Lido, — sacīja Seniors.

Un viņš aizlidoja.

* * *

Viņš sāka darboties ātri un mērķtiecīgi, kā bija radis. No caurspīdīga maisiņa iebēra analizatora uztvērējā sauju vietējo smilšu. Ieslēdza. Tas klusi iedūcās, un gandrīz acumirklī uz displeja kļuva redzami simboli un skaitļi.

— Tā-tā-tā-tā-tā, — Juniors prātodams murmināja. — Smiltiņas nav bagātas, pat vienkārši nabadzīgas, bet tas tikai nozīmē, ka to vajadzēs krietni daudz. Par laimi, tām tālu pakaļ nav jāiet. Būs nepieciešamas kaut kādas izmaiņas inkubācijas režīmā, tūlīt palūgsim izskaitļot, kādas tieši…

Juniors paklusu uzrunāja Gudrinieci un, kad tā atsaucās, piedāvāja tai šo uzdevumu. Viņš iztēlojās, kā tā būtu nicinoši sakniebusi lūpas, ja tādas būtu, un tā vispār būtu cilvēks, nevis tāda līdzība domājošai sēnei, kas atvesta no kādas tālas planētas. Mūsdienu elektronskaitļotājus šīs sēnes apsteidza par simt procentiem gan mazā apjomā, gan daudzpusības dēļ, bet izmaksāja briesmīgu naudu, tādas uzstādīja tikai uz augstākās klases meklētā jkuģiem. Gudriniece dzīvoja īpašā nodalījumā, kur bija radīta viņas dzimtās alas vide un kur Juniors nevarēja ielūkoties, lai ari kā vēlētos: Gudriniece un kuģis bija saistīti ar tās pašas tehnikas — adapteru, pastiprinātāju, pārveidotāju, ekrānu un pārējo līdzekļu palīdzību, kas vājos impulsus pārveidoja darbībā, taču sarunāties ar viņu varēja tieši, jo Gudriniecei piemita īpašība ģenerēt ļoti spēcīgu paralauku. Sēne nekad nepiedalījās abstraktās sarunās, iespējams — nevarēja, bet varbūt viņai cilvēks kā sarunu biedrs likās pārlieku primitīvs. Taču acīm redzami tāda dzīve to apmierināja, tā darbojās precīzi, un visdrīzāk jau nebija domājoša būtne — lai gan par to vēl joprojām strīdējās —f bet tikai bioloģiska domāšanas iekārta — neapdvē- seļota. Tādos smalkumos Juniors necentās ielaisties, tam neatlika laika un nebija ari vajadzības. Viņš noteikti zināja, ka Gudriniece nav cilvēks, ar to pietika.

Izrīkojis Gudrinieci, Juniors ieslēdza inkubatoru, lai tas iesildās. Viens kamielis izlīda caur adatas aci, viņš apmierināts konstatēja, savu iekšējo monologu visu laiku risinādams skautu žargonā, it kā patiešām vēl būtu puika. Šis ieradums pašam netraucēja, bet citu šeit nebija… Tagad tālāk. Detalizēta atmosfēras analīze. Atkal simboli un skaitļi. Tā-tā-tā-tā… Ūdeņraža šeit pietiks veselam Pasaules okeānam. Tas nozīmē, ka ūdens būs. Skābeklis — no smiltiņām, no dabiskā silīcija oksīda, bet silīcijs un ogleklis (no tā paša gaisa) ir visai noderīgi Kristāla veidošanai. Pamaz cietzemju elementa, to dēļ acīmredzot vajadzēs mazliet aizkavēties. Ģermāni ja nav nemaz, bet to dabūsim no vecā Kristāla, tā ka arī te viss ir pilnīgā kārtībā. Tātad — arī otrais kamielis ir izlīdis. Liela karavāna, laba karavāna…

Tā pats sev par prieku pļāpādams, Juniors ķērās pie smilšu krājuma izveides. Skaidri nodiktēja Gudriniecei uzdevumu. Iemirgojās tablo: trešā tilpne dehermetizēta, septiņpadsmitais mehānisms gatavs izejai; septiņpadsmitais uz celtņa; septiņpadsmitais uz grunts, stop. Brīnišķīgi, nodomāja Juniors. Atkal sākās uguntiņu deja: divdesmit pirmais uz grunts … astotais uz celtņa … Trīspadsmitais … Ar ūdens daudzumu, kuru dažās stundās varēja radīt trīspadsmitais mehānisms, būtu pieticis vidēja lieluma ezeram. Kristālam būtu gana ari ar desmit reizes mazāku. Tomēr prakse ieteica veidot ūdens rezervi, pēc tam to uzmanīgi sūknēt no augšas, bet ne no pašas virspuses, jo tas atviegloja attīrīšanu. Tas nozīmē, ka būs ezers. Iespējams, pirmoreiz šīs planētas vēsturē. Žēl, nebūs kam par to priecāties. Ja nu te vēl būtu kāds iedzīvotājs … Junioram kļuva jautri, atraisījās fantāzija … Viņš būtu visu ko sastādījis ap ezeru. Teiksim — palmas. Kokospalmas un visādas citādas, kādas nu mēdz būt. Bērzus, priedes, eikaliptus, arī lazdas, sēnes.. . Nu nē, viņš nodomāja, sēnes jau nav nekādi koki. Nospļauties par to — man būtu bijuši koki, kokveidīgas sēnes. .Piemēram, ar cepurīti desmit metru diametrā. Droši vien Gudriniecei būtu patīkami šeit satikt radus. Vai nav laba ideja? Planētu iecerējis un izveidojis TI uzticīgais kareivis Juniors, Seniora dēls. Juniorlenda. Bērniem ieeja brīva.

Apkārt noteikti jāaug zālītei. Gan garai, gan zemai, nebūtu par ļaunu ezerā audzēt zivis. Un ari vēžus. Kokos lai sēž un dzied putni. Pie tam palmās — turklāt vēl pērtiķi. Tad gan būtu jautri… Un noteikti runājošie papagaiļi, sasodīts, gandrīz aizmirsu, kā tad bez papagaiļiem? Nekādi nevar …

Jā, nodomāja Juniors. Tas nemaz nav tik sarežģīti. Mašīnas saraks bedrītes. Cik vajag un pat vairāk. Sēklu man ir gana, tikai žēl, ka nav īstās. Iestādīšu tās šeit — un sāks augt lēcas, gredzeni, aplikas, uzmavas, mikroshēmas, releji, atsperes, stangas, zobrati… Tad nu gan būs dārziņš, kāda droši vien visā pasaulē nav.

Var rīkoties ari citādi. Dot Gudriniecei komandu… Lai gan ezers tik un tā ir nepieciešams, bez tā neiztikt, viņš jau nopietni nodomāja, atgaiņājot kādu pieticīgu, bet rosinošu domu. Un nokomandēja: trīspadsmitajam — uzsākt. Pa to laiku septiņpadsmitais jau bijapiesūknējis pilnu bunkuru ar smiltīm. Tās bija tīras un sausas. Protams, tās vēl jāizsijā ne vienreiz vien. Kristāls ir neiedomājami kaprīzs .,, Gudriniece jau bija paguvusi aprēķināt režīmu atbilstoši izejmateriālu parametriem. Kā tur? Nekā īpaša. Tiesa, kā jau Juniors bija paredzējis, salīdzinājumā ar klasisko laboratorijas variantu proves aizkavējās. Vai uz ilgu laiku? Par piecdesmit procentiem. Tātad divu nedēļu vietā nosēdēsim šeit trīs, tas arī viss. Lai arī kāds būtu izlūks, bet pacietīgam viņam jābūt gan. Citādi dzīve būs īsa. Taču es neapšaubāmi dzīvoju, jo esmu objektīva realitāte, kas pati eksistē savās sajūtās …

Tāpat kā citiem, viņš nodomāja. Jā, dažam labam šī realitāte ari izpaudās sajūtās. Reiz Leda …

Stāt! — Juniors sevi aprāva. Nekādas Ledas nav. Viņa ir iedomu auglis. Labāk strādā, neķer mušas! Bezdarbībā rodas visas liekās domas.

Pa to laiku inkubators bija iekļāvies režīmā. Jau vārījās pirmais izejvielu sastāvs, kas bija bagātināts ar visām iespējamām piedevām no kuģa krājumiem. īstais brīdis sākt procesu.

Juniors atslēdza seifu. Lielu un superizturīgu seifu. Tajā glabājās galvenais: sēklas. Visam, kas atrodas pasaulē. Otrs kuģis. Vesela eskadra sēklās. Tūkstoši dažādu sēklu sugu. Junioram no tām bija nepieciešama viena vienīga. Kristāla sēkliņa. Pats Juniors pat nedēļas laikā netiktu gudrs visā šajā milzīgajā šauro penāļu lērumā. Bet tas nebija nepieciešams, vajadzēja tikai klaviatūrā nospiest īsto numuru, bet iepriekš atrast šo numuru pēc specifikācijas. Tā viņš ari rīkojās. Penālis izstūmās pats. Nospiedis pogu, Juniors to uzmanīgi atvēra. Sēklas gulēja katra savā ligzdiņā kā spīguļojošas uguntiņas, kā mazi briljanti. Divdesmit. Varētu izaudzēt divdesmit Kristālus, ja tikai būtu inkubators, izejmateriāls, kā arī nepieciešamais gravitācijas lauks. Bez tā Kristāls neaug tā, kā vajag. Viss pārējais aug, tikai šis tiepša nevēlas. Taču gravitācijas šeit — bāz kaut pilnus maisus …

No spailes seifa sienā Juniors izņēma nelielu pinceti. Ar to satvēra vienu sēkliņu. Atvēra pieņemšanas kameras durvis. Uzmanīgi iebāza tajā roku ar pinceti, sajūtot spriego lauka pretošanos. Virs durvīm iedegās uguntiņa, jo sēkliņa bija nokļuvusi zonā. Tad Juniors lēni atlaida pinceti, izstiepa roku, aizvēra durvis, pagrieza rokturīti līdz galam. Novēroja, pieplacis pie lēcas. Inkubatora iekšējā virsma lēni mainīja krāsu. Iekšējās kameras segmenti bija atvērušies, spīdēdama sēkliņa iepeldēja darba kamerā. Apstājās, tikko manāmi kustējās, meklēdama sfēriskās kameras ideālo centru. Atrada. Sastinga. Tad sēkliņai cauri iztriecās vissmalkākais iniciatora stars. Tas bija procesa sākuma mirklis, apstiprinājumam virs pieņemšanas kameras durvīm, arī virs šķērssienas iedegās matēti tablo: «Uzmanību! Notiek process!» Vienlaikus atskanēja tikko dzirdama šņākoņa: no kompozīcijas reaktora verdošais tvaiks stingri noteiktās dozās tika ievadīts darba kamerā.

Juniors atrāvās no lēcas. Tā. Viss kārtībā.

Taču ir vēl viens darbs. Tu esi saimnieks kuģim un visam, kas uz tā borta. Būt saimniekam — nozīmē būt īpašniekam visās šā vārda nozīmēs, pirmām kārtām — mācēt izlietot… Ja nu padomāt par Kombinatoru?

Jā, protams, šī lidojuma programmā ir tikai sistēmas un montāžas izturības mēģinājumi. Kombinators tev ir vienkārši jānogādā uz izvēlētās planētas, kur to gaidīs komisija un notiks visi programmā paredzētie izmēģinājumi. Tā tas tiešām ir.

Bet, no otras puses, Kombinators ir saaudzēts vienotā veselumā ar kuģi un nav paredzēts pielietojumam uz Zemes — tur tas nav vajadzīgs… Kas tad šajā gadījumā vadīs Kombinatoru? Tu, jo kuģis — tas esi tu un neviens cits.

Līdz tam brīdim tev būs ilgi jāmācās — gan teorētiski, gan praktiski. Bet tas tiešām ir tik ļoti nepieciešams. Varētu domāt, ka es zinu no galvas visu, kas rakstīts par šo kuģi. Nekā tamlīdzīga. Nezinu. Tomēr lidoju — un, kā saka, ne jau slikti. Es neesmu teorētiķis un pat ne īsts remontētājs, esmu pilots un navigators, un nekas vairāk. Tas pats ar Kombinatoru: es neesmu ne konstruktors, ne inženieris. Es esmu roka uz pogas — un viss. Un nekādas īpašas zināšanas nevajag.

Ko tad darīt? Pieklauvēt pie pirmās tilpnes? Pie tās tilpnes, kuru tu uz Zemes neesi ne piekrāvis, ne visu tajā iekārtojis un pat ne devis padomus un norādījumus. Pie tilpnes, kurā atrodas nevis zemesracēji un ūdenssmēlēji, bet daudz smalkākas mašīnas. Man vajag tikai izšķirties, un tad es šeit kaut ko tādu radīšu! Zemes paradīzi iekārtošu.

Man sagribējās palmu, un šajā paradīzē būs palmas. Vispār — īstas. Apskatāmas no visām pusēm. Varēs pieiet klāt un pataustīt. Kas veiklāks, varēs pat uzkāpt. Un, ja ūdenī, pieņemsim, peldēs zivis, tad tās būs visīstākās. Tās varēs iebarot. Ķert. Pat cept. Tikai ēst tās nevarēs, bet tāda nepieciešamība neradīsies, jo ēdamā uz kuģa ir gana, pietiks visai atlikušajai dzīvei. Ēst tās nevarēs nevis tāpēc, ka kaut kas neatbilstu ķīmiskajā sastāvā: viss ir kā īsts. Nē jau, pat ne «kā īsts». Vienkārši — īsts. Nevarēs cita iemesla dēļ… Kāpēc tikai palmas un zivis? Ar Kombinatora palīdzību tu vari radīt visu pasaulē. Precīzāk — to, kam ir programma Kombinatorā. Programma ir ļoti plaša. Vesels sējums nosaukumu. Mēs patiesi gatavojāmies īstajai tikšanās reizei ar Kurjeru, lai parādītu, ka arī radīt esam spējīgi vērienīgi, drosmīgi, ar izdomu. Paldies Georgam. Viņa izdomātā un realizētā tehnika, kas bija noslēpta pirmajā tilpnē, dara mūs gandrīz vai dieviem līdzīgus. Gandrīz — jo tomēr viss mūsu radītais būs ne gluži… Vai ne gluži īsts? Jā, droši vien, ka ne gluži. Un ne tikai tāpēc, ka zivis nebūs ēdamas. Bet tāpēc, ka man pēcāk atliek tikai nokomandēt — viss izgaisīs, atgriezīsies izejas punktā, kļūs par smiltīm, gāzi, niecīgiem mikroelementu piejaukumiem … Taču līdz tam brīdim, kamēr pēc manas pavēles mašīna nelikvidēs lauku, — viss eksistēs lauka vissmalkākās, vissarežģītākās kombinācijās, kuras liek elementārdaļiņām dzīvot stingri noteiktā, ieprogrammētā kārtībā, citu vārdu pat nesameklēsi: dzīvot.

Ko tad darīsim — vai nodarbosimies ar pasaules radīšanu? Paveiksim to pirms termiņa: nevis nedēļas laikā, bet, teiksim, divās trijās dienās.

Juniors pavīpsnāja un pakasīja pakausi.

— Nu, nu, — viņš skaļi noteica.

Kā tas notiek, to viņš vairākkārt bija redzējis poligonā. Nav nekā, tukša telpa, tīrs laukums. Dūc pēdējie brīdinā- jumsignāli. Noskan komanda. Un pēkšņi ne no kā rodas gabaliņš pasaules. Ne šķitums, ne hologrāfija, ne arī nedzīvs makets. Dzīvās pasaules gabaliņš. Un tu ieej tajā, aiztiec ar rokām, redzi, dzirdi, saod, dzīvo šajos reālajos apstākļos. Un jau otrā mēģinājuma laikā tu pārstāj sajust tādas pasaules mākslīgumu. Jo viss, kas tajā eksistēja, neizpildīja vis kādas iepriekš paredzētas darbības, bet vienkārši dzīvoja, un tu uztvēri savu acu priekšā visu radīto pasauli vienīgi iespējamā veidā: tikpat reālu kā tu pats.

Ar vienu atšķirību: pagāja kaut kāds laiks, atskanēja komanda — un viss izgaisa. Tu paliki. Un nez kāpēc kļuva neizsakāmi skumji…

Tur jau tas suns aprakts, Juniors sev teica. Pieļausim, ka tu to izdarīsi. Bet, kad pēc trim nedēļām nogatavosies Kristāls un tu to uzstādīsi kuģī, kas būs gatavs lidojumam, tev vajadzēs visu izslēgt, novākt, iznīcināt. Būs žēl. Jo būsi jau paguvis pierast pie jaunās pasaules, ko pēc tavas gribas radījis pirmajā tilpnē novietotais Kombinators. Bet atstāt šādu pasauli šeit nav iespējams — tiklīdz atskanēs tava komanda noturētājlauka izslēgšanai, acumirklī izgaisīs, pārstās eksistēt tevis radītā paradīze, un tu jutīsies kā slepkava, kas iznīcinājis, lai arī mazu, bet veselu pabeigtu pasauli, arī visu to, kas tajā dzīvoja, vai saprati — dzīvoja! — ar kokiem, zivīm un vabolēm, ar visu, kas paredzēts programmā. Vai tas nav pārlieku cietsirdīgi? …

Pagaidi, pagaidi, Juniors apsauca sevi. Ko tas nozīmē — cietsirdīgi? Tie visi taču ir tikai tehnikas produkti.

Bet tie taču būs dzīvi? Kur beidzas ilūzija un sākas dzīve?

Vai zini, Juniors sev pateica, nelauzi galvu. Tu sāc psihot. Apvaldies. Piesargies. Vientulība ir laba tikai nelielās ārstnieciskās devās. Kā inde. Ja par daudz — tad tā ir nāvējoša.

Pagaidām paklaiņosim, Juniors pats sev ieteica. Uzvilksim skafandru. Iziesim ārā, papriecāsimies — ko tur mūsu brontozauri no trešās tilpnes būs sakārpījuši.

Jo citādi patiesi var sajukt no bezdarbības.

1fe * *

Viņš izgāja no remontnodalījuma. Zem papēžiem nodunēja traps. Skafandrs. Ķivere. Sakari ar Gudrinieci. Tīri automātiski, katram gadījumam Juniors tos pārbaudīja.

Tātad — ejam pastaigāties. Vispirms uz apskates platformu. Šeit, uz kuģa, es pašlaik neesmu vajadzīgs. Mūsu civilizācijas brīnišķīgā īpašība: laiku pa laikam tu kļūsti tai nevajadzīgs. Un paldies par to, ka palaikam tomēr vēl gadās situācijas, kurās bez tevis nevar iztikt. Taču to nav nospriedusi civilizācija. Tie ir tevis paša pieņēmumi. Civilizācijai gar to nav daļas. Automātiem tas ir vienalga Tādu pasauli kopā ar daudziem citiem radīji tu pats. Un, atklāti sakot, tā tevi pilnīgi apmierina. Tikai pateicoties tādam pasaules iekārtojumam, tu atrodies šeit, TI pašā smailē, nevis rocies pa vagām un apstādījumiem kā tēvs un nesaki: ak! — pie katra vārga zāles stiebriņa. Un kāda jēga no tāda stiebriņa, ja es, pāris vārdos pateicis vajadzīgo komandu, dažās stundās radīšu šeit pasaulīti ar miljoniem zāles stiebru, desmitiem koku! Kas attiecas uz mūsu civilizāciju, tad tā līdzās visam pārējam, bet varbūt pat pirmām kārtām — esmu es pats. Uz nevienam nezināmas planētas līdztelpā es audzēju Kristālu, nevis puķītes aiz žoga. Tāda ir mana būtība. Ko vēl man vajag?

Viņš uzkāpa uz apskates platformas un aplūkoja apkārtējo pasauli.

Nebeidzama krēslas valstība, nodomāja Juniors. Un klusums. Monumentāls klusums. Dīvaini — kāpēc? Skaidrs, ka šeit nav dzīvības. Taču ir atmosfēra, jābūt gaisa plūsmām, vējiem. Tomēr arī gaiss šeit ir kā akmens — tikpat monolīts un nekustīgs. Vispār šeit ir pat skaisti. Savādi, bet skaisti. Un tomēr kļuva daudz jaukā^, kad radās šis — pagaidām vēl ļoti mazais ūdens spogulītis. Tajā ļoti ērmoti atspīd violetie gaismas kūļi…

Ezeriņš — tik sīciņš, ka, labi saņēmies, to varētu pat pārlēkt, — patiesi jau bija veidojies, jo trīspadsmitais mehānisms — Ūdensvīrs —, laiku nezaudējot, strādāja pilnā sparā, it kā priecādamies par to, ka ticis pie darba. Ja to izslēgtu, ūdens izzustu burtiski dažu minūšu, pat sekunžu laikā; to iesūktu smiltis, un arī sausajai atmosfērai nekas nebūtu pretī piebaroties ar tvaikiem. Juniors sev pārmeta, ka nav ienācis prātā vispirms izrakt krietnu bedri un ap- kausēt tās dibenu un malas, — tad jau te būtu bijusi jūra ne jūra, bet vismaz vieta, kur var ar jahtu pavizināties …

Viņam piepeši briesmīgi sagribējās izpeldēties, bet ne jau kuģa sterilajā baseinā.

Šī iegriba izrādījās neparasti spēcīga. Droši vien tieši tā arī bija iemesls, nevis pilnīgi saprātīgi apsvērumi par to, ka nav nekāda iegansta šeit, klusos un mierīgos apstākļos, nesarīkot izvērstu Kombinatora pārbaudi, bet uz oficiālo — ar komisiju un banketu — jau lidot pārliecībā, ka Kombinators labi iztur lidojumu un izvērsumu lauka apstākļos un tu pats proti ar to apieties. Jo tūdaļ uzrādīt autoritātēm iekārtu ekspluatācijā, kamēr pieredzes vēl pamaz, — tas ir bīstami. Nē, protams, šie apsvērumi ar tādiem pašiem panākumiem varēja tikt apšaubīti un pat noliegti, pat ar tādu argumentu — ja jau tādas superpro- grammas pārbaudes bez speciālistu pārbaudes nav ieplānotas, tātad arī nav jārīko. Tā ka, iespējams, ne jau dažādi apsvērumi šeit bija noteicošie, bet tieši šī pēkšņā un nepārvaramā vēlēšanās, kas arī Junioram lika izšķirties pilnīgi un galīgi.

* * *

Tātad rīkosimies stingri, mierīgi un konsekventi. It kā te sēdētu zinātniskā komisija, kas tevī noraugās ar zināmām šaubām.

Vispirms liksim Gudriniecei izveidot aizsarglauku. Izraudzīsim gabaliņu vides, izolēsim no apkārtnes iedarbības, sāksim tur ieviest savu kārtību. Kupolveidīgais lauks nosegs ne tikai kuģi, bet arī daļu no teritorijas. Kādu rādiusu izvēlēsimies? Minimālo — kuģa augstumu —, lai izveidotos precīza pussfēra. Tas ir — piecsimt metru.

Juniors pa sakaru līniju deva Gudriniecei komandu. Pagāja dažas sekundes, kamēr sēne to apguva un pārveidoja attiecīgajos impulsos. Pēcāk — to bija interesanti novērot — puskilometra lokā smilts sakustējās, it kā zem tās, neparādoties virspusē, sāktu līst kāda dzīva būtne. Līda strauji, tā ka dažu sekunžu laikā aptvēra kuģi kilometra diametrā, un atgriezās izejas punktā, iekoda pati savā astē un pamira. Gudriniece tikai pēc tam ziņoja, ka izveidotais lauks ir izturīgs, nekādas pretdarbības tam nav. Un kur gan tāda pretdarbība varētu rasties?

Uzreiz kļuva mājīgāk. It kā līdz šim Juniors būtu atradies klajumā, bet te piepeši — telpā, lai arī plašā, tomēr noslēgtā un izolētā. Lai arī cik tas dīvaini būtu, bet viņam, izlūkam, dvēseles dziļumos atklāts plašums nepatika. Ko lai dara, pilnīgas laimes, kā saka, nemēdz būt…

Sekoja otrs posms. Viņš atkal izsauca Gudrinieci. Ne jau velti komandēt mehānismus varēja tikai ar viņas palīdzību: cilvēks ir iekārta, uz ko ne vienmēr var paļauties, — dažkārt viņš var komandēt arī aplam, bet Gudriniece šādu rīkojumu tad uzreiz nobloķētu. Šoreiz Juniors pavēlēja: astotajam normalizēt atmosfēru, pēc normas sasniegšanas to stabilizēt, uzturot nepieciešamo sastāvu. Divdesmit pirmajam rakt bedri, pēc tam, lai novērstu ūdens zudumus, apkausēt tās dibenu un sienas. Pēdīgi, kad divdesmit pirmais būs pabeidzis, — trīspadsmitajam uzsākt bedres piepildīšanu.

Juniors uzdeva izmērus un kādu brīdi stāvēja, vērojot, kā mehānismi izvērsās un ieņēma jaunas pozīcijas. Vispirms darbu uzsāka divdesmit pirmais — ārēji smagnējs un neveikls, taču bez nevienas liekas kustības, kā ikviens mehānisms, kas ir kārtībā, jo bezmērķīgi rosīties var tikai cilvēks, nevis mašīna. Divdesmit pirmais bija ekspedīcijas veterāns, vēl no tā komplekta, kas strādāja ar Senioru uz neskūtās planētas. Varētu teikt, jau večuks. Tas nekas, viņš ir pilnīgā kārtībā un vēl pastrādās. Kad atgriezīsimies no reida, radīsim speciālu muzeju un noliksim viņu uz postamenta ar visām nagainajām ķepām, graujošajiem žokļiem, zvīņainajām caurulēm, pa kurām drīz aiztecēs izkausētā masa, lai zem krāvējagregāta slīpajiem ieveidņu nažiem iegultu un sastingtu uz visiem laikiem, pēcāk vien- alga — lej ūdeni vai slāpekļskābi, materiāls izturēs, nepadosies. Šis divdesmit pirmais mehānisms ir monumentāli izveidots. Ar kaut ko līdzīgs pašai civilizācijai: ārēji it kā sarežģīta un smagnēja iekārta, taču sarežģītība ir pārdomāta, tās pamatā veselais saprāts, un kustības, kuras dažbrīd liekas stihiskas, nekontrolējamas un šausmīgas, patiesībā ir aprēķinātas līdz centimetram. Vismaz, ja runa ir par mašīnu. Labi, divdesmit pirmais, dari vien savu darbu …

Ar tādu pašu patiku Juniors vēroja arī trīspadsmito un astoto. Tas jau pilnā spēkā dzina noslēgtajā pasaulītē no smiltīm iegūto skābekli, bet tīrs silīcijs kā gaiļa aste uzvijās gaisā, nepa gūdams nokrist, jo trajektorija bija precīzi aprēķināta — viens no divdesmit pirmā uztvērējiem uzsūca smilšu graudiņu straumi lielā, četrstūrainā piltuvē, un veterāns kausēja izejvielu. Trīspadsmitais sagatavojās, piesūca pilnas tilpnes ar tām pašām smiltīm, jo nekā cita te nebija, un nogaidīja, līdz radīsies trauks ūdenim, kuru viņš bija iemācīts saražot… Labi, viss kārtībā … Darba pirmais posms rit normāli.

Laiks ķerties pie galvenā.

Juniors mazliet pagaidīja, nez kāpēc noklepojās (lai gan Gudriniecei tas bija vienalga, viņa Junioru arī tāpat būtu sapratusi) un sacīja, cenšoties noslēpt uztraukumu balsī:

— Tilpni numurs viens dehermetizēt. Kombinatoru sagatavot darbam.

Un viss. Cik maz vārdu nepieciešams, lai uzsāktu pasaules radīšanu. Cik tas ir vienkārši!

Juniors beidzot atļāvās nokāpt no apskates platformas. Zem zābakiem čirkstēja smiltis. Juniors piegāja pie trīspadsmitā un atspiedās ar elkoni pret kāpurķēdi. Gribējās ne tikai uzmanīt, drīzāk vienkārši papriecāties par to, kā Kombinators gatavosies savam sarežģītajam darbam.

Tas patiesi bija skaisti. Tilpņu korpuss bija kuģī vidē- jais, tas bija izvietots virs dzinēj korpusa, bet vēl augstāk virs tā — dzīvojamais korpuss, tur dzīvo Juniors, tur arī — dzīvo, vai? — sēne Gudriniece, no turienes tiek vadīts viss milzenis. Dzīvojamais korpuss — vismazākais, dzinēja — visplatākais, toties tilpņu korpuss — visietilpīgākais. Tas, no augšas lejup, secīgi dalās trijos stāvos: pirmajā, otrajā un trešajā tilpnē. Šis tas no trešās tilpnes jau strādā, jo tur atrodas smagā tehnika. Viszemāko, otro tilpni, aizpilda ikdienā nepieciešamās lietas, pārtikas rezerves un vēl šāda tāda produkcija no Zemes civilizācijas, kas varētu noderēt tikšanās reizē ar kaut ko, kas būtu draudzīgi noskaņots. Pagaidām tādas nebija notikušas, taču pēc Kurjera parādīšanās neviens neuzdrīkstējās tādas noliegt. Tur glabājās arī ierīces, kas varēja būt noderīgas tikšanās reizē ar naidīgi noskaņotiem radījumiem, tiesa, arī tādas pagaidām nebija notikušas. Bet pirmajā tilpnē atradās vissarežģītākais un neticamākais — pat mēle necēlās nosaukt to par tehniku, un. tomēr: tā bija patiesās, reālās pasaules (varbūt ar kādu pavisam minimālu pieļāvumu «gandrīz») radīšanas tehnika.

Pēkšņi šī cilindriskā korpusa augšējā daļa — pirmā tilpne pārveidojās. Pārtapa neparastā ziedā. Atvērās borta ziedlapiņas, tās tikai raudzījās nevis augšup, bet lejup — kā puķe, kuras galviņa liecas pret zemi. No iekšpuses, lai mestos acīs, borti bija izkrāsoti spilgti sarkani — nedod dies uzsākt manevrus ar nehermetizētu tilpni — tur dzīvo pārlieku nervozi un maigi mehānismi. Zem katras ziedlapiņas izveidojās atvere, 110 kurām izbīdījās izliektas un mirdzošas antenas izstarojumam, tās izskatījās jautri pat šejienes drūmajā apgaismojumā. Gluži kā dzīvas, tās mazliet pakustējās šurpu turpu, nosakot horizontālajā un vertikālajā plaknē precīzu leņķi, lai ikviena no tām darbotos katra tieši savā noteiktajā telpā. Kapsulas ar antenām savienoja resni, izolēti vadi. Kad izstarojuma antenas nomierinājās, kā mežģīņveidīgi lietussargi izvirzījās un atvērās kontroles un atgriezenisko sakaru antenas. Te, no apakšas, Juniors nevarēja atšķirt, bet tik un tā zināja, ka ikviens no lietussargiem sastāvēja no desmitiem, varbūt pat simtiem smalku šūniņu, turklāt katrai no tām bija savi sakari ar kapsulu. Tas laikam arī bija viss.

— Kombinators darbam gatavs, — Gudriniece ziņoja.

— Sākt noskaņoties uz darba apjoma parametriem.

Tagad Kombinatoram bija jāpielāgojas telpai zem kupola, kurā tam nāksies darboties. Vai drīzāk zem lauka, nodomāja Juniors, kuram patika vārdu spēles. — Pakļauts lauka iedarbei, tātad «zem lauka».

— Noskaņošanās uzsākta.

Arēji nekas nemainījās, jo vissmalkākā mikrotronu shēmu noskaņošanās notika tur augšā. Tas prasīs noteiktu laiku. Pat uz Zemes, tajā pašā poligonā. Kombinators katru reizi noskaņojās no jauna, jo viņam telpā kaut kas arvien mainījās, lai gan cilvēkiem likās, ka viss palicis pa vecam.

Juniors nodomāja, ka, protams, tas viss ir sarežģīti un dārgi. Daudz vienkāršāk būtu, ja vien Kurjeram kādreiz labpatiktos ierasties, atvest un demonstrēt viņam kaut kādas krāsainās, trīsdimensiju, hologrāfiskās filmas, jo tās dotu nebūt ne sliktāko priekšstatu par to, ko mēs spējam, kad nevis iznīcinām, bet radām. Ja Kurjers būtu bijis viens no mums, mēs arī rīkotos. Taču filmas sniegtu atbilstošu priekšstatu tikai mums pašiem, Zemes iedzīvotājiem. Bet kā lai zina, kāds ir šis Kurjers un visi pārējie? Iespējams, ka viņi uztver pasauli pilnīgi citādi nekā mēs. Un mūsu projekcijas viņiem neko nedos. Viņi vienkārši neieraudzīs nevienu attēlu. Neizjutīs. Taču reāli eksistējošos priekšmetus ieraudzīs, tieši tāpēc, ka tā nav ilūzija, bet realitāte. Tātad pati šī komplicētā situācija un tēriņi ir attaisnoti, jo kas gan mūsu laikos maksā lēti? Ja nu tikai sapņi.

— Noskaņošanās uz objektu pabeigta.

Juniors nodomāja, ka tas ir vēsturisks brīdis. Te derētu orķestris un svinīga uvertīra. Interesanti, vai dievs tas kungs, kad ķērās pie darba, ari izjuta kaut ko līdzīgu? Lai gan, jādomā, jutās daudz neomulīgāk, jo viņa rīcībā nebija tādas mikrotronu tehnikas. Droši vien nebija.

— Uzsākt programmas realizāciju!

Juniors atcerējās, ka pēc šīs komandas bija jānotiek kaut kam tādam, pēc kā viņš pamanīs — ir sācies. Tā bija poligonā, taču tur komandēja Georgs. Tomēr pašlaik nekas nenotika. Kas tad tie par jaunumiem?

— Kāpēc nav uzsākta programmas realizācija?

Acumirklī atsaucās Gudriniece:

— Nav bijis rīkojuma ievadīt programmu.

Un vēl saucas Gudriniece! Vai tad nevarēja pateikt uzreiz? Vai tikai izlikās, vai arī tiešām sēnes balsī ieskanējās ironija? Lai gan, protams, tās ir muļķības, jo sēne nemāk runāt. Varbūt pārraidījusi to paralaukā? Būs jau labi. Esi pateicīgs, ka šeit nav komisijas, jo tad tev nāktos nosarkt.

— Ievadīt programmu!

Atkal nekas nenotiek.

— Apstiprināt programmas ievadīšanu!

— Programma nav ievadīta. Nav skaidra numerācija. Programmas numurētas no nulle nulle viens līdz deviņi deviņi deviņi.

Juniors apdomājās. Kombinators pacietīgi gaidīja, jo tam nekur nebija jāsteidzas. Programmas numurs. Jāpaceļas dzīvojamā korpusā, jāpaņem programmu sējums, jāmeklē un jāizvēlas. Pēc tam jāievada. Nē — pasaules radīšana nav grūta, bet apnicīga gan.

Tomēr pastāv vēl cita izeja. Bez simtiem atsevišķu programmu ir arī kopējās. Trīs programmas, Juniors to lieliski atceras. Tās saucas… tās saucas: pirmā apdzīvoja- mības pakāpe, otrā un trešā. Tajās ir viss nepieciešamais, bet atsevišķās programmas liek lietā tikai tad, kad rodas speciālas prasības.

Tātad — ko mēs pasūtīsim? Vai pastāvēsim uz palmām un pērtiķiem? Nē, nodomāja Juniors, to citreiz. Pašlaik man gribētos kaut ko tādu… mājīgu, ja jau reiz es varu izvēlēties. Palmas nevajag. Lai būtu priedes. Bērzi. Liepas. Ozoli. Apses. Un attiecīgi viss pārējais.

— Ievadīt pirmās pakāpes apdzīvojamības programmu, apakšprogramma «Mērenā josla».

Atkal pauze. Beidzot Juniors izdzirdēja:

— Programma ievadīta un pieņemta.

Viņš gaidīja, ka tūlīt pat…

Atkal nekā.

— Kāpēc nav uzsākta programmas realizācija?

Atbilde sekoja pēc tikko manāmas aizķeršanās:

— Darba apjoma traucējums.

Interesanti! Kāds gan te var būt traucējums?

Viņš nesteidzīgi palūkojās visapkārt. Tad pēkšņi saprata un iesmējās. Jo traucējums — tas bija viņš pats. Kad Kombinators rada, nekam dzīvam, ja vien tas grib palikt dzīvs, nav jāatrodas tā darbības zonā. Pēcāk — cik vēlies. Teču ne tagad.

— Traucējums tiek likvidēts.

Paši likvidējamies, viņš viegli nodomāja. Arī šeit mēs neesam vajadzīgi. Te lieliski iztiek bez mums. Mēs traucējam — mēs aiziesim. Un pat neapvainosimies. Bet neaiziesim tālu un ne uz ilgu laiku. Lai gan to paveiks bez mums, taču mūsu dēļ! Pēc manas vēlmes tiek radīta pasaule un šajā gadījumā — man vienam pašam. Un kāds gan brīnums, ka man pie tā nav jāsvīst, — kaut kam taču bija vajadzīgi cilvēces attīstības gadu tūkstoši, kaut kā dēļ taču dzima diži prāti un ne mazāk diži meistari! Prāts — prast, pat paši vārdi ir blakus… Tieši tādēļ viņi arī eksistēja ikviens savā laikā un savā vietā, lai es pašlaik šeit varētu radīt jaunu pasauli, pie kam pirkstu nepakustinājis, tikai komandēdams.

Tomēr esmu noguris, pats sev negaidīti nodomāja Juniors. Vai par to bija jābrīnās? Uztraukumu bija daudz, bet dienas režīms paliek dienas režīms, turklāt es esmu tikai cilvēks, un cilvēkiem laiku pa laikam jāpaguļ.

Viņš nesteidzīgi, piepeši sajutis augumā smagumu, piegāja pie celtņa. Pacēlās pašā augšā — līdz dzīvojamā korpusa apskates laukumiņam. Pirms atvērās lūka, Juniors pārlaida skatienu pasaules radīšanas vietai.

Telpā zem kupola bija kļuvis it kā gaišāks. Tas nozīmēja, ka daļa vietējās atmosfēras jau bija izsviesta ārpus kupola un tās vietu ieņēmis dzidrais, garšīgais Zemes gaiss. Rīt pamodies, Juniors bez skafandra nokāps lejā un ar baudu ieelpos.

Taču violetā dūmaka ārpus kupola joprojām aizsedza apvārsni. Apgaismojums nebija izmainījies, lai gan pēc nosēšanās pagājis krietns laiks. Acīmredzot planēta patiešām griežas ap savu asi bez īpašas steigas. Viens apgrieziens gadā nav nemaz tik rets variants. Nav zināms, cik ilgi šeit gads var turpināties. Vai tad mums nav vienalga?

Bet tajā pusē ir parādījies kaut kas tāds, kā tur iepriekš laikam nebija. Nē, noteikti nebija. Jo tad Juniors to būtu ievērojis, citādi — kas gan viņš par izlūku.

It kā paceltos mākoņu grēda. It kā jā, it kā nē. Atgādina mākoņus, bet var izrādīties, ka tas ir pavisam kas cits. Vai pārvietojas? Nav manāms. Varbūt tā ir kaut kāda ieapaļa kupolveida augstiene un iepriekš tā vienkārši nebija saskatāma, bet tagad redzamība šajā virzienā uzlabojusies. Iespējams. Nav izslēgts, ka tā ir nevis augstiene, bet ieplaka. Uz šīs planētas ir galīgi nejēdzīga atmosfēra — kā klimpu zupa.

Lai kā arī būtu, tas mūs nebaida. Un netraucēs izmantot pelnīto atpūtu.

Vai aizsarglauks ir ieslēgts? Ieslēgts, mīļumiņš. Tātad pēc visiem likumiem komandai atļauts atpūsties. Traki velk uz miegu. Bet savas vēlmes vajag apmierināt — kad tas nekaitē darbam.

Viņš iegāja tamburā. Atkal, šodien jau kuro reizi atkārtojās garlaicīgā procedūra. Divi soļi. Aiz muguras noslēdzās ārējās lūkas plātnes. Pieaug svelpoņa: sterilizācija. Šeit tai it kā nebūtu īpašas nozīmes, bet tā ir noteikts. Atkal svelpoņa: gaiss. Iegaismojas tablo: atļauts noģērbties. Pateicamies.., Iekšējā lūka. Tagad mēs esam mājās. Siltums un ērtības. Sveicināti!

Pavakariņot, vai? — viņš slinki nodomāja. Negribas. Taču kārtībai jābūt. Tātad vakariņosim.

Vakariņas viņš paēda bez kāda prieka. Iepriekš devis komandu laikus uzmodināt, nolikās gulēt. Lai gan zināja, ka tik un tā pamodīsies tieši tajā brīdī, kā pats būs sev licis. Bet nekad nevajag ignorēt rezerves pasākumus. Aizmiegot viņš vēlējās, lai sapnī redzētu kaut ko mierīgu un izklaidējošu.

Starp citu, viņš jau iepriekš zināja, ka sapņu nebūs. Vai arī, pareizāk, — pamodies viņš neko neatcerēsies. Laba nervu sistēma. Kam gan vajadzīgi sapņi? Pašā dzīvē jau visa kā ir gana. No rīta pamodīsimies, ap to laiku programma jau būs realizēta, un to, ko ieraudzīsim, ne salīdzināt nevarēs ar jebkādiem sapņiem …

* * *

33

Tomēr notika kaut kas tāds, kas agrāk nebija gadījies un arī pat nedrīkstēja notikt, — viņš pamodās nakts vidū. Tajā laikā, kas viņam bija nakts, — kad ir jāguļ, kad viņa

2-759

kajītē izslēgta gaisma, bet caur bruņām no ārpuses neiekļūs neviens stariņš.

Viņš pamodās tieši sapņa dēļ, kas pretēji tradīcijai viņam bija rādījies. Nosvīdis pielēca kājās, sirds dauzījās kā neprātīga. Pastiepa roku sāņus, uzgrūdās šķērssienai, jo nekas cits tur arī nevarēja būt. Sasita roku. Un galīgi noskaitās. Gaismu neiededzot, uztaustīja smēķus. Viņš smēķēja reti, sen jau bija no tā atradinājies. Taču reizumis atļāvās tādu mazu izvirtību. Aizsmēķēja. Pasēdēja, ieelpojot un izelpojot dūmus, cenšoties ātrāk nomierināties. Un saprast, kāda jēga sapnī redzētajam. Ja vien sapņos vispār ir kaut kāda jēga. Var jau būt, ka nav. Kādēļ tad ir kaut kas tāds jāredz — pat, ja sapnī. Cilvēks ir mīklaina būtne…

Sapnī viņš redzēja Ledu. Viņa stāvēja, cieši piespiedusies pie viņa, un viņš to skūpstīja. Tad viņa izrāvās un sāka skriet, visu laiku atskatīdamās. Juniors metās viņai pakaļ, bet nevarēja panākt. Tikai tālu priekšā, pacēlusi rokas pāri galvai, Leda apstājās. Kamēr viņš skrēja tai klāt, viņa nemitīgi pārvērtās, kļūdama citāda. Pieskrējis Juniors ieraudzīja, ka tā nav Leda, bet koks. Tas auga lielāks. «Tēt!» iekliedzās Juniors. Pienāca tēvs. «Tā ir Leda!» viņam teica Juniors. «Atdod!» — «Tā nav Leda,» mierīgi atbildēja tēvs. «Skaties taču!» iesaucās Juniors. Viņš apskāva stumbru, bet Leda izrāvās un atkal sāka skriet. «Paņem,» Junioram sacīja tēvs, sniedzot lejkannu. Bet Juniors lejkannu atgrūda, metās pakaļ bēgošajai Ledai, gribēja satvert — un, jau pamostoties, sasita roku pret kajītes šķērssienu, visapkārt bija nakts, un viņam bija vajadzējis mierīgi gulēt.

Tāda nejēdzība bija rādījusies sapnī. Juniors sēdēja tumsā, smēķēja un šūpoja galvu. Labi, par tēvu viņš šodien bija domājis, laikam arī par Ledu, jo diez vai pagāja tāda diena, kad Juniors par viņu nebūtu domājis. Taču lejkanna, koks … Kaut kādas blēņas, jānospļaujas un jāaizmirst.

Lai aizmirstu, vajadzēja koncentrēties uz ko citu — kas vien pirmais ienāk prātā. Jāspēlē vārdu spēles. Labs vārds — kombinators. Ko mēs no tā varam izveidot? …

Kopā ar šo vārdu atmiņā ienāca Georgs, un Juniors aizdomājās par konstruktoru.

Viņš to pazina maz, taču likās — Georgu labi nepazina neviens, protams, ne jau kā darba kolēģi, bet kā cilvēku. Diez vai tas arī kādu interesēja. Viņš nebija pārāk sabied

risks, jo viņa sievu, kuru vienmēr kāds pavadīja, sabiedrībā varēja sastapt biežāk. Runāja, ka Georgam dzīvē ir tikai viena kaislība — darbs. Viņš patiešām bija izcils mikrotronikas konstruktors, viņa idejas vienmēr bija vērienīgas un oriģinālas. Kad Juniors vienīgo reizi ieraudzīja viņu kopā ar sieVu, tad saprata, ka Georgam ir vismaz divas kaislības, — uzreiz varēja ievērot, ka otrā ir Zoja. Gluži nesen, kārtējo reizi izšķīries ar Ledu, Juniors no sava viedokļa vērtēja katru laimīgu un nelaimīgu pāri. Viņš nevarēja pateikt, kāds bija šis. Likās, Zoja uzņēma vīra kaismīgo un aizrautīgo mīlestību — pēc tādas nekas cits vairs nemēdz būt — kā pašu par sevi saprotamu un to vērtēja ne pārāk augstu. Viņa koķetēja, pļāpāja ar citiem, dejoja, pat palika divatā — bet Juniors tikai reiz pārtvēra viņas Georgam uzmesto skatienu un saprata, ka viss ir daudz sarežģītāk, ka šie cilvēki dzīvo kādā dziļi apslēptā iekšējā satraukumā, tādā nemierā, kas cilvēkam viegli laupa paškontroli. Zoja sajuta Juniora skatienu, pagriezās, viņi palūkojās viens otram acīs, viņa iesmējās, pienāca klāt un aizveda viņu dejot —.tas notika banketā par godu institūta pabeigtajam darbam. Dejojot it kā pa jokam, bet patiesībā nopietni Zoja pateica Junioram: «Pēdējā laikā Georgs daudz runā par jums. Jūs viņam esat iepaticies.» — «Mēs esam nesen pazīstami,» mazliet apjucis atbildēja Juniors. «Tad arī kā jaunais draugs palūdziet, lai viņš vismaz dažreiz klausa sievai.» — «Es neticu, ka viņš runātu jums pretī.» — «Viņš nerunā ne par ko citu, izņemot darbu. Viņš ir pārpūlējies. Viņš … tas var slikti beigties. Dažreiz man liekas, ka viņš zaudē galveno — ticību sev. Bez tās viņš aizies bojā. Es viņu izklaidēju, kā protu. Bet te viņš ar mani nerēķinās … Vai pateiksiet?» — «Ja radīsies izdevība. Bet viņš taču teju, teju pabeigs, ja vien jau nav pabeidzis?» — «Dod dievs …» viņa nopūtās.

2*

35

Droši vien Juniors to arī būtu pateicis Georgam, ja vien nebūtu dzirdējis viņa runu tajā pašā banketā. Būtībā tas bija tosts. Georgs toreiz bija teicis: «Tas, ko mēs radām, visādā ziņā ir augstāks un nozīmīgāks par mums, tas ietilpst pilnīgi citā kategorijā. Ja mēs esam aklas evolūcijas auglis, tad mūsu radītās būtnes ir mērķtiecīga saprāta produkts, citiem vārdiem — jau ar savu izcelsmi viņas ir augstākas par mums, jo viņu sākotne ir ideja, bet mūsu — protoplazma. Vai jūs varbūt uzskatāt, ka tas, ko radījusi daba, ir skaistāks nekā mūsu radītais? Es apliecinu, ka nē.

Mēs radām ne sliktāk, bet dažkārt pat labāk nekā daba. Radām jau šodien. Tas nozīmē, ka mūsu pienākums ir un mēs varam upurēt savam darbam sevi un visu, kas mums pieder, bet mums nav tiesību upurēt.darbu sev un tam, kas mums pieder!» Visi sāka trokšņot, lielākā daļa — aplaudēt, kāds mēģināja aizsākt diskusiju, bet visi gribēja priecāties, viņi beidzot bija atbrīvojušies no kolosāla sasprindzinājuma, un viņiem nebija daļas gar «augstām matēri- jām».

Jā, Juniors toreiz šaubījās, vai Georgu var un vajag atraut no darba —- pat viņa paša labā. Izlūku pilnīgi par to pārliecināja saruna, kas norisa viņa kuģa pirmajā tilpnē — apaļā sešstāvu būvē. Tilpne bija gandrīz tukša, tehniķi un roboti beidza demontēt iepriekšējo aparatūru, kurai tā arī neizdevās pastrādāt gan tāpēc, ka no Zindika planētas kolonizācijas bija atteikušies, gan tāpēc, ka pasaulē bija piedzimis Georga Kombinators. Iepriekšējā programma bija saukusies «Anakols». Tās jēga bija tāda, ka jaunas planētas apguvei būtu nepieciešama tūkstošiem cilvēku transportēšana un tātad milzums reisu. Tas nebija rentabli. Kuģis taču varēja uzņemt ļoti ierobežotu pasažieru skaitu. Jālido būtu mēnešiem ilgi, un pasažieri taču nevarēja iztikt gandrīz pilnīgi bez kustībām: viņiem bija nepieciešama normāla dzīves telpa, teātris, sporta zāle, baseins, pastaigu vieta, un, ja tas viss būtu jāiebūvē pirmajā tilpnē, tad kuģis varētu uzņemt tikai dažus desmitus cilvēku. «Anakola» konstruktors piedāvāja pārvadāt cilvēkus it kā anabiozē, patiesībā tā bija nevis anabioze, bet kaut kas līdzīgs regulējamai letarģijai, kurā (kā bija pierādījuši izmēģinājumi) cilvēks varēja atrasties līdz pusgadam — nekustoties, minimāli patērējot un aizņemot maz vietas. Projektu pieņēma, tika pabeigta tilpnes iekārtošana ar daudzām šaurām vienvietīgām kabīnēm, kurām pievadīja komunikācijas un adapterus.

Tad parādījās «Kombinators». Jaunā projekta priekšrocības bija acīm redzamas: kāpēc gan vest cilvēkus, kaut kādā mērā riskējot ar tiem — pat ja ne lidojumā, tad pēcāk, jo pastāvēja iespēja nogādāt vajadzīgajā punktā tikai dažas iekārtas, lai arī ļoti sarežģītas, kuras tad arī tur radītu visu, ieskaitot darbaspēku, — visu, kas nepieciešams un noderīgs kolonizācijas pirmā, vissmagākā cikla realizācijai. īstie cilvēki varētu pēc tam lidot turp kā uz kaimiņ- pilsētu, ne nu obligāti tūkstošiem uzreiz, bet vismaz pa vienam.

Juniors, «Anakola» konstruktors un Georgs stāvēja tilpnē. Georgs atradās šeit pirmo reizi un rūpīgi aplūkoja telpas. «Tas man noderēs,» viņš atkārtoja, «lieliski, lieliski.» «Anakola» radītājs nomākts klusēja. Georgs uzlika viņam uz pleca roku. «Jūsu ideja bija asprātīga,» viņš sacīja, «bet mazliet novecojusi. Mūsu laikā nepieciešams operēt ar parītdienas kategorijām.» — «Es no šīs spēles izstājos,» atbildēja konstruktors, «man pietiek vilšanos.» Georgs gribēja kaut ko atbildēt, bet viņa'uzmanību novērsa kāds, kurš bija palicis pie lūkas. Cik varēja saprast., runa risinājās par to, ka kaut kāds uzdevums nebija vai nebūs izpildīts laikā. «Pasakiet viņam tūlīt pat,» nepaceļot balsi, teica Georgs, «ka tieši viņš man deva solījumu un tieši viņam es uzticējos. Mums nav lieka laika. Divi tūkstoši projektētāju un tūkstotis programmētāju nevar gaidīt, kamēr viņš pabeigs. Pasakiet manā vārdā: ja shēmas nebūs gatavas tieši laikā, es viņu izsviedīšu ārā ar tādu troksni, ka apdzīvotajā kosmosā pat visnaivākais cilvēks viņu neņems darbā pat par zālienu kopēju.» Georgs atkal pievērsās «Anakola» konstruktoram. «Es jūs nesaprotu. Jūs izvirzījāt sev mērķi. Cilvēks, kurš izvirzījis sev mērķi un nav spējīgs to sasniegt, nav cienīgs dzīvot. Mērķi eksistē, lai tos sasniegtu.» — «Taču mērķī var arī vilties.» — «Vilties var cilvēks, sapratis, ka mērķis bijis sīks, tad viņš izraugās citu — lielāku, nozīmīgāku par pirmo. Piemēram, es: vispirms gribēju panākt iespējami ātrāku apdzīvoto vietu izveidi kolonijās. Jo tālāk, jo vairāk. Esmu pārliecināts. ka arī jūs atradīsiet. Starp citu, pāris jūsu kabīņu varat atstāt, tās man ar kaut ko iepatikušās.» Konstruktors pamāja: «Ņemiet kaut visas. Tagad tie ir lūžņi. Georg, klausieties, cilvēks taču var vilties arī citu, piemēram, morāli ētisku apsvērumu dēļ.» — «Man ir viena ētika,» atteica Georgs. «Labs ir viss, kas ir labs cilvēcei.» — «Ja tas ir slikti cilvēkam, pat tikai vienam vienīgam?» — «Cilvēce stāv augstāk par jebkuru atsevišķu cilvēku. Jūs domājat par cilvēka ērtībām, bet es — par cilvēd kopumā; rezultāts ir viennozīmīgs.» — «Bet ja cilvēks pats tam nepiekrīt?» — «Tāds ir jānovāc. Kā ikviens, kas traucē.» — «Ikviens?» «Anakola» veidotājs piemiedza acis. Georgs pēc brītiņa atbildēja: «Ikviens. Lai cik grūti tas ari nebūtu. Jāmāk pārkāpt sev pāri!» Juniors klausījās un klusēja. Tikai tagad viņam ienāca prātā — Georga sieva var nolemt, ka viņš ir nobijies, nav uzdrošinājies pateikt to, ko viņa lūdza.

— Nu un velns ar viņu! — Juniors nikni noteica un uzsita dūri uz galdiņa tā, ka uz tā viss palēcās.

To gan darīt nevajadzēja, jo tā bija anormāla uzvedība. Un Juniors uz kuģa bija viens, tāpēc visu laiku atradās visstingrākajā uzraudzībā, arī medicīniskajā. Sēne Gudriniece — ja to kādreiz norakstītu no kuģa, varētu atrast darbu jebkurā, pat augstas klases klīnikā un strādāt tur jebkuru darbu, sākot ar diagnostiku un beidzot ar slimnieku kopšanu. Pašlaik sēne, protams, nepalaida garām iespēju un skaļi paziņoja:

— Testēju nervu sistēmu. Jautājums …

— Nevajag, — Juniors to pārtrauca, — labāk kaut ko iedod, lai varu ciešāk aizmigt.

Gudriniece pasvārstījās. Taču piekrita., droši vien vadoties no tā, ka miegs ir labākās zāles:

— Ieslēdzu hipnoradu …

Apgūlies Juniors nodomāja, ka miegā, kā zināms, laiks tek atpakaļ. Ko tas nozīmē? Ja visu laiku tikai gulētu vien, tad mēs ar Ledu …

Viņš neizturēja. Skaļi iekliedzās:

— Dod spēcīgāk! Ko tu gaidi?!

Tieši tajā brīdī hipnorads iedarbojās un Juniors iemiga, negaidīdams nekā slikta no tā, ka miegā laiks tek atpakaļ. Tātad nav izslēgts, ka daļa no tā, ko esi redzējis sapnī, īstenībā tev vēl priekšā.

* * *

Pamodies Juniors nevarēja uzreiz atgūties. Pēc nenormālās nakts galvā bija palikusi tāda kā viegla migliņa, kas gan ļāva saskatīt priekšmetus, bet izkropļoja to aprises. Sapņos kaut kas rādījās, liekas … Viņš atcerējās un pavīpsnāja. Labi vēl, ka sapnī nebija redzējis Kristālu, kas dejo, apskāvis Gudrinieci. Taču tas nav svarīgi. Gaidāma laba diena. Droši vien aiz borta jau saplaucis dārzs. Par vienu dienu mazāk atlicis līdz startam.

Viņš sakārtojās, kustības bija ne pārāk lēnas un ne pārāk ātras, bet ierastas — normālā tempā. Vajadzēja paēst brokastis, taču tirdīja nepacietība. No iekšienes ieraudzīt to, kas pašlaik atradās vai kam vajadzēja atrasties ierobežotajā telpā ap kuģi, varēja tikai ar videoiekārtām. Pilnīgi noderīgs paņēmiens, taču Junioram gribējās ko citu — pašam ar savām acīm redzēt un pārliecināties. Tam, ko viņš gatavojās ieraudzīt, pat ar visu zinātniski tehnisko nopamatojumu vajadzēja izskatīties kā brīnumam. Bet ar brīnumu jātiekas vaigu vaigā, nevis caur objektīvu.

Juniors painteresējās, kāds laiks aiz borta. Gudriniece atbildēja nekavējoties un bez kāda pārsteiguma: tīrs gaiss, silts, viegls vējš… Tas izlūku nez kāpēc īpaši iejūs- moja — vējš, jā? Viegls vējiņš — tas ir kaut kas! Taču, būdams uzmanīgs un pieredzējis cilvēks, viņš atkārtoja jautājumu konkrētāk: vai ir atļauts iziet bez skafandra un elpošanas aparāta? Atļauja tika dota nekavējoties, bez mazākās aizķeršanās.

Tad viņš devās uz lūku. Pasmīnēja, ievērojis, ka šoreiz no priekštelpas netika, kā parasti, izsūknēts gaiss, tāpat kā tas nenotika, atrodoties uz Zemes, jo apkārtējā vide bija normāla, galīgi pieņemama cilvēka eksistencei… Lūkas iekšējās plāksnes nodrebēja, atbīdoties sakustējās, un šaurajā spraugā ielauzās smarža, zemes pavasara smarža, un vēja pūsma cilāja matus. Juniors pamīņājās no vienas kājas uz otru, ar pūlēm atturēdamies no vēlēšanās palīdzēt lēnīgajām plāksnēm — uzspiest ar plecu, pagrūst. Tad — metās uz priekšu.

Viņš apstājās apskates laukumiņā. Un skatījās. Kādu brīdi vienkārši raudzījās. Ne par ko nedomādams. Raudzījās — un viss. Ja viņam agrāk būtu teikuši, viņš nekad nebūtu ticējis, ka tik saldu sāpi var izjust, tikai palūkojoties vien uz šķietami visvienkāršāko.

Jā, viņam vēlāk iešāvās prātā, kad jau bija atsācis domāt, šeit ir tas, kas nepieciešams cilvēkam. Cik maz, izrādās, vajag … Priežu iecietīgais miers. Bērzu garo bižu vieglā šūpošanās. Pelēko apšu lapu mirdzums. Lekna zāle ar biežiem vienkāršu lauku ziedu raibumiem. Tas ir vajadzīgais, viss pārējais — prāta jaukšana un iedomas. Un nospļauties par to, ka tas nav pats izaudzis, bet gan radīts atomlīmenī no matricēm, ko dažās stundās iemiesojusi cilvēkā izdomātā un izveidotā visviltīgākā tehnika. Nav svarīgi, ka tie bija otrās pakāpes produkti vai arī, kā tos Georgs bija nosaucis, — produktu produkti. Vienalga. Tā ir metafizika. Taču tie stāv un šūpojas, un met ēnu. Lai arī spīdeklis ir mākslīgs, toties ēna — īsta, arī siltums ir īsts un klusā šalkoņa, un vēja šalkas — tās jau nu nekādi nav mākslīgas.

Kāpēc gan, nodomāja Juniors, kad tu to pašu redzi mājās, uz Zemes, tad nepievērs tam īpašu uzmanību, uztverot to kā pašu par sevi saprotamu? Tīra psiholoģija, viņš atbildēja pats sev. Pat atgriežoties no reida, kad izsenis neesi neko tādu redzējis un jau iepriekš priecājies, ka gaidāma tikšanās ar to visu, atgriešanās un tikšanās nenotiek uzreiz: ekrānā pieaug Saule, tad parādās un palielinās Zemes piliens, tu lido garām ārējām joslām, Mēnesim, iekšējām joslām, Lielajam Kosmosstartam, kur visbiežāk ar! apstājies. Tur ir daudz kas no Zemes, bet no turienes vairs jau ne viens pats, bet kopā ar cilvēkiem — un arī tie ietilpst jēdzienā «Zeme» — beidzot dodies uz planētu — un pamazām pierodi pie tā, kas tev atklājas katrā nākošajā posmā. Tik daudz no dvēseles atdod tevi sagaidījušiem cilvēkiem, ka pārējam atliek maz, bet šim pārējam — arī bērziņiem tajā skaitā — tam taču jābūt uz Zemes, tu jau iepriekš zini, ka tas ir, bija un nekur nevarēja izgaist, un tu noteikti to visu redzēsi, bet tas, kas pienākas, vienmēr tiek uztverts citādi nekā uzdāvinātais, nopirktais vai atrastais. Šeit tā man ir dāvana, atradums, pilnīgi kas cits, nekā jābūt uz šīs planētas, kur ir nekustīgs gan gaiss, gan arī droši vien laiks. Paldies, Georg, tu mani iepriecēji. Protams, ka iedarbojas arī pats kontrasts ar to, kas palicis viņpus kupola, — ar violeto puskrēslu, tumšajām smiltīm, drūmo vienveidību, no kuras nav tālu līdz cilpai… To visu var jebkurā brīdī ieraudzīt, vajag tikai piemiegt acis, lai netraucē pašu spilgtā gaisma. Taču turp negribas un arī nevajag skatīties, jo šeit, iekšpusē, ir tik daudz kā tāda, kas priecē acis. Kur jūs esat, visi pasaules Kurjeri, kur esat noslēpušies, kāpēc neredzat? Skatieties, kā mēs, cilvēki, dižas civilizācijas pārstāvji, protam vienā acumirklī pārveidot mirušas planētas, tās atdzīvināt, darīt zaļas, ziedošas, priecīgas. Lai arī pašlaik ir pārveidota tikai maza daļa — mēs esam tikko sākuši, tas ir pirmais izmēģinājums, pirmā vēl nepilnīgā konstrukcija, bet kas vēl būs! Nē, Kurjer, man nav kauns ar tevi satikties pat šajā mirklī!

Darīsim tā, piepeši nolēma Juniors. Es neēdīšu brokastis savos kuģa apartamentos. Paēdīšu šeit. Enā zem koka, vējiņā… Un katru dienu visas nākošās trīs nedēļas brokastošu šeit. Iespējams, ka arī pusdienošu un vakariņošu te. Ja sagribēsies, tad arī nakšņošu zem koka, iekārtot guļvietu ir vienkāršāk par vienkāršu, Georgam tā noteikti ir ieprogrammēta — kāds parasts bungalo. Ja jau man ir iznācis tāds nepļ^nots atvaļinājums, tad es to pavadīšu, kā pienākas: pie dabas krūts, pludmalē …

Te viņš atcerējās un pagrieza galvu, bet borta izliekums traucēja saskatīt, un Juniors pagāja dažus soļus pa skata laukumiņu. No dīķa spoguļa, kas bija paguvis izveidoties pa nakti, gaisma tā iesvēla acīs, ka viņš tās samiedza. Stāvēdams pretējā krastā, trīspadsmitais vēl lēja klāt ūdeni — vai nu vēl nebija sasniegta vajadzīgā atzīme, vai arī kāda daļa tomēr sūcās cauri apkausētajam slānim. Diez vai — mašīnas savu darbu prot… Redz, nu ir arī ūdens… Pat nenosauksi par dīķi — mazs ezeriņš. Un ne jau tik maziņš, gadās daudz mazāki. Tā ir nebijusi veiksme — trīs nedēļas atvaļinājuma šādos apstākļos. Vārda pilnā nozīmē — lietderīgā un patīkamā apvienojums.

Juniors pagriezās un iegāja lūkā. Tūlīt pat pavēlēja Gudriniecei lūku neaizvērt, kamēr neradīsies acīm redzama nepieciešamība. Negribējās ik reizes mīņāties, kamēr neveiklie mehānismi darīja savu darbu. Lai vējiņš iepūš arī dzīvojamā korpusā. Vienīgais, kas tur jāpasargā no visa veida blakusiedarbībām, — inkubators ar tajā augošo Kristālu. Taču tajā nodaļā neba nu vējiņš, tur pat tropiskā viesuļvētra neiekļūs.

Juniors nosūtīja lejup no savas kajītes vienu galdiņu, divus krēslus. Būtu pieticis arī ar vienu, taču viņam iegribējās, lai būtu divi. Vai tad viņš to nevārēja atļauties? Atri pagatavojis brokastis, viņš nolaidās lejā. Neviļus sa- minstinājās, pirms uzkāpa uz zāles: kas zina, kā reaģē šī superzinātniskā, supertehniskā, pa atomam sintezētā, ārkārtīgi spēcīgu, lai arī nejūtamu izstarojumu lauku uzturētā zāle, lai gan tai bija visparastākais izskats… Zāle reaģēja kā jau zāle — tā paklausīgi nogūla zem cilvēka kājām. Otro soli Juniors spēra droši. Zāle bija uzticama. Kārtīga. Nemaz ne sliktāka par to, kas uz Zemes. Iespējams, pat labāka: bieza, līdzena, tieši tāda kā tā, kuru vajag reizi iesēt un pēc tam trīssimt gadu kopt un apcirpt…

Viņš ātri izvietoja mēbeles un izkrāva visu atnesto uz galda. Apsēdās, atspiedās pret krēsla atzveltni, nopūtās un piemiedza acis, ļaujot seju vējiņam. Un cilvēki vēl nez kāpēc strīdas par to, kas ir laime!

Juniors ēda un dzēra lēni, ar baudu, kādu sen nebija izjutis. Brokastis pēkšņi vairs nebija tikai dienas kārtības pastāvīgs elements, tās kļuva par notikumu, par svētkiem. Droši vien tas nozīmē — ņemt no dzīves visu, ko tā spēj dot. Dzīve dod, taču mēs neņemam, jo, kamēr clarām vienu, dzīvojam jau ar ko citu, mērķējot uz trešo. Tas ir muļķīgi, jādzīvo šajā brīdī, nevis nākamajā. Tas ari viss. Un uzreiz kļūst tik labi!

Bija tik labi, ka viņš pat nebija par slinku, lai pieceltos pēc otrās kafijas tases. Viņš nodomāja, ka rit paņems šurp visu kafijas kannu. Dzēra, izgaršojot katru malciņu. Brīnišķīgi, vienkārši apbrīnojami, cik viss ir brīnišķīgi… Un kas būs pēc tam?

Pēcāk, viņš nodomāja, apciemosim Kristālu. Prieki paliek prieki, bet pirmajā vietā ir darbs, un atvaļinājums nav tev dots visam mūžam. Vēlāk? Tad saņemsim morālas tiesības pastaigāties pa savu vasarnīcu, savu latifun- diju, savu pasauli — sakiet, kā gribat, — un palūkoties, ko tad mēs vedam sev līdzi pirmajā tilpnē kā programmu «Mērenā josla».

Viņš vēl pasēdēja, it kā kaut ko gaidīdams. Apķērās — ko tad? Un saprata, ka visu laiku ir neapzināti gaidījis, kad iečiepstēsies, iedziedāsies kaut kādi putniņi, aizzibēs tauriņš, aizdūks vabole. Tūlīt pat aprāva sevi: tu pārāk daudz gribi. Pirmā pakāpe — flora. Augu valsts. Tā arī ir parādījusies. Pilnā apjomā. Šajā posmā putni tev nepienākas.

Galdu un krēslus Juniors atstāja turpat, uzveda augšā tikai traukus un uzticēja tos attiecīgajām iekārtām. Pēc tam devās pie inkubatora. Tur viņš uzreiz aizmirsa visu, izņemot Kristālu. Ilgi neatrāvās no inkubatora, strikti pārbaudīja nodrošinājuma mehānismu darbu, caurskatīja paš- pieraksta lenti, it kā viņam par katru cenu vajadzētu kaut kur piekasīties. Bet, lai arī kā viņš to būtu vēlējies, viņš nevarēja izvirzīt nekādu pretenziju. Tā tam arī jābūt. Kristāls veidojas lēni, bet pareizi. Pagaidām nemanāmi, taču pēdējās divas trīs dienas tas briedīs acīm redzami. Kas mums vēl ir attiecībā uz kuģi? It nekas. Visus kārtējos darbus veic Gudriniece. Ja būs nepieciešama cilvēka iejaukšanās — brīdinās. Lai gan civilizācija var lieliski tikt galā pati. Ar to pašu Kristālu arī. Patiesi: planētu, kur nosēsties, atrada Gudriniece. Dabiski, ka arī mašīnu nosēdināja viņa. Juniors to vien izdarīja kā izvilka sēkliņu no penāļa un pārvietoja inkubatora kamerā. Iedomājieties tikai, cik tas bija sarežģīts darbs! Automāts, protams, ar tādu nekādi netiktu galā!…

Tā, pasmejoties pats par sevi, Juniors iznāca no re- montnodalījuma, aizvēra aiz sevis biezās durvis un pagrieza slēgratu. Arī to viņš atļāvās izdarīt ar rokām. Protams, ka vajadzēja tikai nokomandēt — un mazais motoriņš paveiktu to pašu. Taču cilvēkam kaut kas ir jādara ar paša rokām. Lai gan — tas ir skaidrs — viņš šeit eksistē ekstremāliem gadījumiem. Piemēram, lai tiktos ar Kurjeru. Paies vēl kāds laiks, un cilvēku sāks vadāt anabiozē un modināt tikai tad, kad gadīsies kaut kas ārkārtējs. Ja šī ārkārtējā nebūs, viņš tā arī nogulēs visu ceļu. Pamodīsies jau uz Zemes, kur viņam pateiks: «Apsveicam, jūs esat veicis nedzirdētu lidojumu, pabijis zvaigžņu sistēmā «Pie Velna Vecmāmiņas»,» — bet viņš nožāvājies un pastaipījies atbildēs: «Vai patiesi? Iespējams … Varu jums pateikt, ka tur var gulēt ne sliktāk kā jebkurā citā telpas punktā…»

Risinādams šīs domas, Juniors jau bija paguvis nolaisties zemē un tagad stāvēja zālienā, miedzot acis un neapzināti smaidīdams. Iesim pastaigāsim, kā tas arī bija ieplānots. Pastaiga jau nav vienkārša pastaiga, ja vēlaties, tas ir darbs: kompleksa «Kombinators» uzvedības pārbaude lauka apstākļos. Ārkārtēja pārbaude — tāpēc jo interesantāka.

Juniors devās uz priekšu, pa ceļam lūkojoties gan pa labi, gan pa kreisi. Viņš gāja, kurp acis rāda, citiem vārdiem — virzījās uz apdzīvotās telpas robežu, kas bija izpletušies puskilometrā no kuģa, tā ka varēja izvingrināt kājas.

Ejot viņš veica atklājumus, un katrs tam lika priecāties, pievienoja kaut ko jaunu tai laimes sajūtai, kura viņā dzīvoja no pašām pirmajām šīsdienas minūtēm. Ak dies, te taču stāv ābelītes! Viena, divas… sešas! Bet šī te ir bumbiere. Un vēl viena. Plūme. Kādu dārzu Georgs ieprogrammējis! Patiesi, nav jākaunas parādīt jebkuram Kurjeram! Juniors gandrīz pastiepa roku, lai norautu ābolu. Baltie dzidrie — šo šķirni viņš pazina un cienīja. Roka sastinga pēdējā brīdī. Neaizraujies, Juniors sev teica. Georgs tevi brīdināja, ka tie ir īsti — īsti, tomēr ēst tos nedrīkst. Georgs pat paskaidroja, kāpēc. Juniors koncentrējās un atcerējās. «Tāpēc,» Georgs viņam bija teicis, «ka tu pats esi pietiekami jaudīgs tā lauka ekrāns, kas uztur visas šīs konstrukcijas un bez kura tās tūlīt pat pazudīs. Tā izgaisīs arī ābola kumoss, nokļuvis tev mutē. Tā kā tas patiesi ir tikai atomu daudzums, starp kuriem tiek uzturēti mākslīgi sakari, pastāvīgi tērējot krietnu enerģiju, — jo šī taču nav vis ķīmiska sintēze, bet gan laicīgas kombinācijas —, tātad šis ābols tevī iedarbosies kā diezgan jutīgs lādiņš, jo cilvēkam nemaz tik daudz nevajag, lai pats sadalītos molekulās. Tā ka ēst šeit nedrīkst neko. Pārējo — lūdzu, aiztiec, plēs, rauj…»

Viņš tomēr gribēja noraut ābolu, jo juta šādas darbības nepieciešamību, bet pažēloja — ja nevar apēst, kāpēc jārauj? Juniors nepadomāja, ka, vēlākais, pēc trim nedēļām visa šī greznība un arī āboli izzudīs, pasaule pārstās eksistēt un viņš būs tas, kas iznīcinās šo brīnišķīgo pasauli. Tiklīdz Kristāls nostāsies savā vietā, vajadzēs visu izslēgt, sakārtot pārlidojumam un doties tālāk, turp, kur notiks oficiālais izmēģinājums un kur Kombinatoram droši vien uzdos radīt gabaliņu no kādas citas pasaules, pieticīgās priedītes diez vai kādu interesēs… Stingri runājot, protams, šī pasaule netiks iznīcināta. Tā atkal pārtaps portatīvā jeb, kā saka, transportablā stāvoklī. Un līdz brīdim, kad jauna komanda to izsauks dzīvē, eksistēs kā programma un enerģijas rezerve. Lai ari vājš, tomēr mierinājums. Tāpat kā būs ar tevi pašu, kad tu pēc tam paliksi kādam atmiņā. Tas, protams, ir labi, tomēr patīkamāk palikt dzīvam, nevis saglabāties atmiņā …

Līdz tam vēl ir laiks, Juniors sevi mierināja, — veselas trīs nedēļas! Milzums laika! Un visu šo laiku pasaule pastāvēs, zaļos un šalks… Un Juniors, kā pašlaik, pastaigāsies pa to. Kā antīks domātājs nez kādos tur dārzos. Kā viduslaiku feodālis. Patiešām: kuģis nav peļamāks par jebkuru pili, bet aizsardzības iespēju ziņā ir pārāks par jebkuru cietoksni. Visapkārt — muiža. Mana zeme. Mans paradīzes dārzs, mani Elizejas lauki. Lai tikai kāds pamēģina atņemt, Juniors pēkšņi nodomāja, spēcīgi saspiežot dūres un lūkojoties apkārt. Lai tikai pamēģina… Viņš tūlīt pat apjēdza, ka te nevajadzēs cīnīties par savu zemi un tiesībām, jo viņš šeit ir vienīgais un, kā saka, pirmais dieva vietnieks. Dūres lēni atslāba, Juniors pat pasmaidīja, viegli samulsis, taču sirds joprojām sitās stiprāk un biežāk nekā parasti, un viņš pašūpoja galvu it kā izbrīnā, it kā nosodījumā: cik dziļas, izrādās, šīs jūtas pat mūsdienu cilvēkā — cilvēkā bez saknēm, uz gaisa spilvena …

Viņš nogūlās zālē, atbalstīja galvu dūrēs un skatījās sev priekšā. Pie pašas sejas šūpojās dažāda zāle. Juniors pat nezināja, kā to sauc, botānika nebija viņa stiprā puse, bet atcerējās, ka arī uz Zemes ir gadījies satikt visus šos audziņus; vidējās joslas flora, pirmās pakāpes apdzīvoja- mība šeit bija pārstāvēta bez izskaistinājumiem un muļķošanās — viss, kā nākas. Juniors iedomājās, kāds milzīgs darbs jāveic, lai sagatavotu šādu programmu, kas pašlaik realizējās Kombinatora neiedomājami sarežģītajās shēmās, un neviļus sajuta lepnumu par cilvēkiem, par visu civilizāciju, taču bija žēl, ka nebija kam to izteikt. Nē, viņš nodomāja, Kurjers jāatrod par katru cenu. Jāatrod un jāparāda: te mēs esam! Skaties! Viņš ir jāatrod, lai ari cik daudz laika tas prasītu. Pat ja es viņu atradīšu tikai vecumdienās, šīs ieprogrammētās pasaules arī tad būs zaļas un šalcošas. Bet ja nepagūšu …

Te viņš aprāvās. Aizvēra acis. Ja nepagūsi. Tavs tēvs nepaguva atrast. Un uzticēja tev. Dēlam. Kādreiz mantojumā pārgāja īpašums. Tagad — mērķi un novēlējumi. Kam nodosi tu? Nav taču neviena.

Ja nu ar Ledu būtu …

Juniors atkal pārtrauca sevi — rupji un asi. Stāt! Aizveries! Nekādas Ledas nav bijis. Nekad nav bijis. Domā tā!

Taču tā domāt neizdevās. Ja Leda neeksistētu, tad, jādomā, būtu bijusi cita. Viņš, Juniors, ir normāls cilvēks, un viņam nav raksturīga tieksme visu mūžu pavadīt vientulībā. Nē, būt viņa bija. Ja vien …

Ar smagu, trulu piepūli viņš piespieda sevi atvairīt atmiņas par to, ko nevajadzēja atcerēties, lai neizjauktu iekšējo līdzsvaru. Tomēr tas jau bija iedragāts, un, kad Juniors piecēlās no sagulētās zāles, visa apkārtne viņam vairs nelikās tik bezrūpīgi laimīga kā pirms dažām minūtēm.

— Labi būs, — viņš skaļi noburkšķēja. — Taču putni lai dzied. Vai tad man galu galā nepienākas tiesības uz putniem?

Protams, ka pienākas arī uz putniem. Zāliens izskatījās mazliet tā kā neīsts, ja tajā nelidoja un nelēkāja vabolītes, zirneklīši, skudras un kāpuri — visi mums tik ļoti pierastie steidzīgie sīkuļi, kas neļauj cilvēkam justies absolūti vientuļam, kad tam nav līdzās citu cilvēku. Jā, šāds parks ir skaists, taču tā ir tikai pirmā apdzīvojamības pakāpe. Kā uz Antoras. Šeit ir īsta pasaule, nevis Antora, bet gabaliņš no manis apdzīvojamās vides, un tajā ir jālido spārēm, jāspurdz tauriņiem, smagajām kamenēm jāturas virs ziedu kausiņiem …

Viņš devās atpakaļ pie kuģa. Pa ceļam norāva vienu ziedu, otru. Rūpīgi apskatīja — lauzuma vietā izspiedās sulas piliens. Dzīvs. Tas nav ne atlējums, ne arī imitācija. Dzīvs… Viņš saplūca veselu pušķi. Ieliks kajītē. Vakarā iemiegot raudzīsies ziedos un smaidīs. Jau sen viņš nav plūcis ziedus. Sev pašam — vispār nekad. Uz Zemes nebija atļauts tos plūkt, lai neizjauktu vides līdzsvaru. Uz Zemes vajadzēja rēķināties ar visu, līdz pat sīkumiem.

Šeit viņš var to sev atļaut. Ziedos slēpjas liela jēga, Juniors domāja, tuvojoties kuģim. Tikai tagad tā, liekas, sāk atklāties…

Uzmanīgi nesot ziedus, izlūks uzkāpa uz apskates laukuma. Iegāja lūkā. Kaut kas spalgi iešņācās. Uzplaiksnīja. Rokā iesitās asa sāpe. Tikai pieradums savaldīties, māka pārvarēt sāpes neļāva Junioram iebļauties pilnā rīklē. Aizmugurē ātri kā avārijas situācijā aizcirtās lūka. Viņš paskatījās uz roku. Ziedu tajā nebija, plauksta, apdegusi sarkana, acu priekšā uzblīda, pārklājās ar čulgām. Ir gan izlūks! — Juniors nikni nodomāja, vaibstoties no sāpēm, un skriešus devās uz medicīnisko kajīti. Tikko pats pieminēja, ka nedrīkst ēst ābolus. Bet kuģis ekranē kombinētāj- laukus daudz spēcīgāk nekā tu pats. Kuģī nedrīkst ienest neko no šīs kvazidabas. Aizsapņojies — un saņēmi pēc nopelniem.

Šķendēdamies viņš ļāva Gudriniecei nodarboties ar cietušo roku — lai parāda savu talantu, Hipokrata pēctece … Gudriniece izmantoja iespēju pierādīt, ka orientējas kā medicīnā, tā arī pirmās palīdzības sniegšanā. Labi, Juniors viebdamies domāja, ka man nevajag darboties ar rokām, jo Kristāls aug arī bez manas palīdzības. Skaisti gan es būtu izskatījies… Un viss paša muļķības dēļ. Kā teikts, mūžu dzīvo, mūžu mācies …

Viņam apstrādāja roku, ko viņš paklausīgi turēja, iebāzis necaurspīdīgā it kā metāla cilindrā, — tur iekšā rokai kaut ko uzlēja, ar kaut ko smērēja. Gudriniece reizēm komandēja — pagriezt roku uz vienu vai otru pusi. Pēc tam uzlēja kaut kādu sintētiku, kas, izveidojusi caurspīdīgu plēvi, acumirklī sastinga. Sāpēja tik un tā, lai arī mazāk nekā sākumā. Garastāvoklis sabojājās. Negribējās pat uz parku, tas vairs nelikās jauks, draudzīgs un uzticams. Par laimi, šajā brīdī Gudriniece paziņoja savu spriedumu ar tādu profesorisku pārliecību, ka medicīnu uz pieci zina tikai kungs dievs, uz četri — viņa pati, bet visi pārējie — labi ja uz divi ar krustu.

— Lai audi ātrāk sadzītu un atjaunotos, ne mazāk kā uz diennakti noteikts gultas režīms.

Suņusēne tāda, bez īpaša ļaunuma nodomāja Juniors, pa roku galam vilkdams nost bikses, jo bija pienākusi kārta gurnam. Sprādziena brīdī roka bija nolaista, un, lai gan visvairāk tika plaukstai, šis tas trāpīja arī gurnam, kas pašlaik sāka pieteikt savu esamību. Sasodīts, noliek gultā uz veselu diennakti. Pat nevar pastrīdēties, jo no strīda mēģinājumiem viņa vienmēr izvairās, apklust — un viss, nevēlas domājoša sēne diskutēt ar domājošu niedres stiebru… Par ko lai arī īpaši strīdētos? Man patiešām nekaitētu pagulēt.

Juniors nejutās sevišķi labi, jo apdegumi lika sevi just, delna vispār nederēja nekam. Atmetis segu, viņš apgūlās. Arī gultā mēdz būt labi. Var domāt, lasīt, sapņot. Diennakti mēs izturēsim tāpat vien, arī ēdinās mūs šeit pat uz vietas — augstākā mērā aizkustinoši. Var mierīgi slimot — neviens neielauzīsies, nesamīdīs zāli, nenoplūks ābolus. Bet rīt…

Jā, starp citu, — rīt.

Viņš pasauca Gudrinieci un pavēlēja:

— Uzdot Kombinatoram otrās pakāpes apdzīvojamības programmu. Apakšprogramma: vidējā josla.

Tā gan, viņš apmierināti nodomāja. Rīt mēs pamodīsi- mies veseli. Iziesim parkā. Un no zariem mūs korī sveiks dažādi putniņi. Un tas būs ļoti, ļoti patīkami. Ir taču zināms, ka, lai arī cik labi bija šodien (bija taču labi, bet pie savainotās rokas — pats vainīgs), vajag, lai rīt būtu vismaz mazliet, mazliet labāk. Citādi dzīvot ir garlaicīgi. Rīt celsimies reizē ar putniem…

* * *

Pēdējo uz Zemes pavadīto pirmsstarta dienu viņš uzsāka tā: vēl nepaguvis, kā nākas, pamosties, pa ceļam izberzēdams acis, izdrāzās no istabas, noskrēja no pazemā lieveņa — un pēc dažiem ašiem soļiem metās ūdenī. Viņš jutās kā vāja strāvas lādiņa trāpīts, un uzreiz kā straumes aiznesta nolobījās gan miegainība, gan tas viss, kas varēja Junioru traucēt vismaz kādu laiku justies laimīgam, un katra kustība pēkšņi kļuva par prieka avotu, kur zemais, miesiskais ir neatdalāms no augstā, garīgā. Negaidīti rīts izdevās tāds, kāds paliek atmiņā uz ilgu laiku, ja ne uz visu mūžu. Iespējams, arī vēl tāpēc, ka no ūdens, no tāluma viņš ieraudzīja, kā uz lieveņa uzkāpa baltā kostīmā tērpusies sieviete, un, lai gan viņš nevarēja to saskatīt, taču bija pārliecināts, ka tā ir skaista, jo tādā rītā viņa nevarēja būt citāda. Kad viņš uzzināja, ka sieviete ir bijusi Zoja, kas atbraukusi pie vīra, kurš nakšņoja turpat pirmsstarta bāzē, lai pavadītu Junioru, tas nesamazināja iespaidu, lai arī Junioram Zoja nebija simpātiska. To, ka tā ir bijusi viņa, viņš uzzināja vēlāk, kad brīnišķīgā rīta iespaids bija jau izkristalizējies un ieņēmis dvēselē savu vietu.

Un šeit, pašlaik vēl nepaguvis, kā nākas, pamosties, Juniors nedomādams, iepriekš neko neparedzēdams, izdarīja tāpat: metās pie savlaicīgi atvērtās lūkas (sēne mācēja pie vajadzības būt arī uzmanīga), ātri nolaidās lejā, skrēja, vicinot dvieli, basām kājām pa zāli, visu laiku vēl kā apdullis mirkšķinādams acis, un, neļaudams sev apstāties, apdomāties, metās ūdenī. Šļakatas pašķīda uz visām pusēm. Ūdens bija silts. Galvenais — tas bija īsts, no tā nebija jābaidās, ja pēkšņi iegribētos, to varētu arī dzert. Juniors, laikus neizniris, neviļus norija malku un pārliecinājās, ka ūdens ir normāls, tikai bezgaršīgs kā lietus- ūdens, jo tajā pietrūka kaut kādu sāļu smalko piemaisījumu. Taču peldēt varēja lieliski, un Juniors baudīja šo seno, vienkāršo, bet viņam ne vienmēr pilnā mērā pieejamo labsajūtu, vēl un vēlreiz nira un izniris ar zināmu izbrīnu ieraudzīja blakus nesatricināmi paceļamies kuģa puskilometru augsto bultu: viņam nekad vēl nebija gadījies peldēt dažus metrus no varenajiem, ķepainajiem amortizatoriem. Jā, arī šis rīts solījās uz ilgu laiku palikt atmiņā.

Pēc tam viņš ilgi gulēja, sildoties zālienā, gozēdamies gan uz vēdera, gan uz muguras, pagriežot sānus pret spīdekli, kas, lai arī bija mākslīgs un atradās neredzamā kupola iekšpusē, savā spektrā neatšķīrās no Saules. Pēkšņi kaut kas sāpīgi iedūra kājā, droši vien jo sāpīgāk tāpēc, ka negaidīti. Juniors nepaguva apdomāt darbību, roka reaģēja pati, skanīgi noplaukšķot ar atvērto plaukstu. Uz kājas bija sarkans plankumiņš, un tajā saplacināts ods bija izpletis kājiņas. Tā, lūk, Juniors vispirms apmierināts nodomāja, ikkatra agresija tiks sodīta! Un tikai pēc tam apķērās un padomāja par odu — kā tad tā? Izrādās, ka arī odi šeit ir uzradušies?

«Bet kā ar pārējiem?» viņš gribēja pats sev pavaicāt, taču norija jautājumu, sapratis, ka tas ir lieks. Jo pašlaik ne tik vien līdz viņa dzirdei, bet pat līdz apziņai nonāca paklusais, bet skaidrais putnu koris. Juniors tam uzreiz nebija pievērsis uzmanību, jo bija aizmirsis, ka vakar tāda nebija, bet tagad atcerējās un sāka ieskatīties un ieklausīties. Un ieraudzīja daudz. Kā atvēries zieds aizspurdza taurenis, aizšalca liela un eleganta spāre, netālu dīca ods, un Junioram pamāžojās, ka no viena krūma otrā ienira kāds, kas jau noteikti bija piederīgs četrkājaiņiem. Juniors tagad atcerējās savu komandu otrās pakāpes apdzī- vojamībai, bet tas notika kaut kā garāmejot, it kā komanda nebūtu svarīgs apstāklis, bet viss, kas te kustējās un skanēja, kas šodien piepildīja mazo pasaulīti, būtu radies pats no sevis kā dāvana viņam nez no kā. Viņš svētlaimīgi pasmaidīja. Nē, tomēr ir labi, ai, cik labi… Acis pašas pievērās no baudas.

Atkal iedzēla turpat, kur iepriekš. Šoreiz pirms sitiena Juniors pavēra acis: patiesi, tur sēdēja ods. Tātad, viņš nodomāja, divi agresori un abi vienā vietā. Viņš palūkojās. Nosistais ods bija viens. Acīmredzot to pirmo Juniors ar sitienu bija nogrūdis. Droši vien … Viņš nekustēdamies sēdēja un skatījās uz iedzimtās asinskāres upuri. Satriektais ods vēl kustināja vienu kājiņu, pēc tam arī tā pamira. Un sīkais ķermenītis sāka ātri kust — ātri kā sausā ledus drumsla uz karstas plīts. Viens divi — un izzuda pavisam. Vēl pēc mirkļa — šoreiz Juniors skaidri sadzirdēja — klusu noklikšķēja, un ods atkal no kaut kurienes uzradās tajā pašā vietā. Suņi tādi, Juniors nodomāja, bet tagad odu nesodīja, tikai pavicināja plaukstu, ods atrāvās un aizlidoja. Labi, nolēma Juniors, ja jau tā — dzīvo vien …

Viņš piecēlās, pametis dvieli uz krasta. Palūkojās visapkārt. Ne tikai putni un odi parādījušies — bija izmainījusies arī viņa pasaules, Svētlaimības zemes, ģeogrāfija. Juniors tikko bija izdomājis šādu nosaukumu šim stūrītim, lai, pēcāk atceroties, nebūtu ilgi sev jāskaidro, kas un kā, pietiktu nosaukt šo vārdu — un viss ataustu atmiņā. Vakar šeit nebija strauta, taču trešās tilpnes mašīnas bija pa- centušās — nez kāpēc tas Kombinatoram vajadzīgs —, un tagad strautiņš tecēja, tā gultne meta skaistus līkločus, augštece bija paslēpusies aiz kokiem, bet tur, protams, stāvēja trīspadsmitais mehānisms, vienīgā ūdens ādere uz planētas. Pasmīnējis par vēl vienu pārsteigumu, Juniors lēni, izbaudot katru soli, sāka iet prom no strauta. Viņa parādīšanās nemaz nesamulsināja putnus, tie turpināja savu pavasara sasauksmi, kā iesirma bārda, kas aizmukusi no sava saiittnieka, aizlipināja ezis. No strauta pa galvu pa kaklu metās nost kāda būtne, ne lielāka par suni, bet šis biia kas garkājains un lielacains, jautru saules zaķīšu izraibināts, lai arī to neviens nebija dzemdējis, šim radījumam jau piemita instinkts, kas lika vispirms mukt un pēcāk — tikt skaidrībā. Juniors pavīpsnāja, pašūpoja galvu — it kā brīnīdamies, it kā nosodīdams — nē, nosodīt nebija par ko. Vēl šādi tādi kustoņi aizskrēja un aizrā- poja garām. No turienes, kur koki auga biežāk, kļuva dzirdamas īstas meža skaņas, arī šajā pasaulē avij nebija lemts sadzīvot ar vilku, gluži otrādi, šeit viss bija pirmatnīgi dabisks, tāds, kādu droši vien vairs neredzēsi īstajā Zemes pasaulē. Viss likās mūžīgs, radies sen pirms mums, un negribējās domāt, ka tā visa vēl nesen nebija un eksistēja tikai kristālos iešifrētas programmas, planētas smiltis un vēl mazumiņš tīru elementu Kombinotra autonomajās glabātavās. Cik nabadzīgi dažkārt izskatās cēloņi salīdzinājumā ar to sekām, kā tie neatbilst viens otram, bet lavīna iesākas ar mazu akmentiņu, un daudzinātais salmiņš lauž kamieļa muguru. Kāpēc par to jādomā, jāmaitā sev garastāvoklis?

Lai izkliedētu šīs domas, Juniors vispirms apstājās, bet pēc tam apsēdās zālē zem koka. Uz Zemes viņš būtu sācis skatīties debesīs, bet šeit nebija īstas debess, un viņš sāka aplūkot kokus, zāli un visu citu, kas piepeši parādījās redzes laukā, bet, kad tas pazuda, Juniors centās uzminēt, kas parādīsies nākošais, un ne reizi neuzminēja. Tas bija lieliski — atklāt jau atklāto, uzzināt jau zināmo un tajā pašā laikā noslēpumaino, neviena neredzēto, jauno.

Tas bija tik burvīgi, ka viņš pēkšņi nodomāja: paklau, vai man nepalikt šeit ilgāk? Kaut ko tādu jau vairs nekur un nekad nebūs lemts piedzīvot. Vai es patiesi to nebūtu nopelnījis no Mātes Zemes? Lai allāhs ar to Kurjeru, ja neesam līdz viņiem izauguši, tātad — nodzīvosim arī bez viņiem, vienalga, ja mēs tos neatradīsim, tie atnāks pie mums, kad uzskatīs par vajadzīgu. Neba indiāņi atklāja Veco pasauli, un ne jau havajieši atpeldēja pie Albiona krastiem, visam jānotiek likumsakarīgi. Palikt šeit. Protams, ne jau uz visu mūšu — apniks. Bet, ja neapniks, tad var arī pavisam. Viens pats? Nu un tad, ka viens pats, jo visa disharmonija, neiekārtotība un nelīdzsvarotība dzīvē nāk no sievietēm. Pat no labākajām. Citiem vārdiem, pat Leda dzīvē ienesa jukas un šaubas. Bet droši vien labākas par Ledu nevienas nav. Man nav, domāja Juniors. Neaptveramā attālumā no Ledas un no visa, ko viņš zināja un būtu varējis kādreiz uzzināt, tagad un šeit varēja sev pateikt: nē, tik un tā tu nemetīsies pie viņas, jo viņas nav visā šajā izplatījumā, bet tas ir bezgalīgs — tāpat kā jebkurš cits izplatījums. Lai gan viņa ir vislabākā, es nevarēju … Katru reizi viss sākās no gala, un bija nevis vienkārši labi, bet gan neiedomājami labi, bet pēc tam, pašā visīstākajā brīdī… Asaras, asaras … Nē, tā nevarēja dzīvot. Negribu un nedzīvošu.

Juniors pārtrauca pats sevi un atkal sāka domāt par to, cik lieliski būtu bijis palikt šeit uz visiem laikiem. Ar prātu viņš saprata, ka nevarēs, bet dvēselē — gribēja un ticēja, ka tas pašlaik un vienmēr viņam būs vajadzīgs. Tādas domas bija patīkamas ar savu noteiktību un mieru.

Patiešām, kas ir nepieciešams Svētlaimības Zemes eksistencei? Tikai enerģija. Shēmas noteikti Junioru pārdzīvos. Arī visa pārējā aparatūra. Pēc ilga pārtraukuma uz Zemes atkal bija iemācījušies darināt kārtīgas lietas. Visam, kas pašlaik bija ap viņu, piemita garantēti ilgs mūžs. Tiesa, tas nespēja ne nodrošināt, ne uzturēt paša Juniora eksistenci: viņš šeit nav ne mednieks, ne zvejnieks, ne arājs un pat ne ražas novācējs. Taču krājumu uz kuģa pietiks ilgiem gadiem ducim tādu ēdāju kā viņš, bet gan gadu gaitā izdomās vēl kaut ko. Te ir ūdens. Nē, šeit var dzīvot. Pilnīgā drošībā. Planēta ir neparasti mierīga — liekas, šeit nekad nekas nenotiek pat aiz nesagraujamā aizsargkupola. Vai pietrūks cilvēcisku kontaktu? Ak dies, otrajā tilpnē glabājas, ierakstīta Kristālos — vārdos un attēlos —, gandrīz vai visa pasaules kultūra, simt mūžu nepietiks, lai to visu izmantotu. Jo vairāk grāmatniekam. Eet Juniors, neraugoties uz profesiju, bet, iespējams, tieši pateicoties tai, bija grāmatnieks un nereti ar ironiju domāja, ka viņa draugu un labu paziņu lokā ir daudz vairāk literāru varoņu nekā reāli dzīvojošu cilvēku, ka tos, literāros, viņš gan vairāk pazīst, gan labāk saprot un var no tiem iemācīties vairāk nekā no dzīvajiem. Tā ka par kontaktu trūkumu vai sliktu sabiedrību viņš nekādi nevar žēloties.

Juniors to pārdomāja ilgi, grūti pateikt, cik tieši, iespējams, dažas stundas. Atkal iedzēla ods, kas bija viņu sameklējis arī šeit. Juniors automātiski iznīdēja nemierīgo kukaini, un ods tūlīt atkal radās no jauna. Tad viņa domas aizklīda citur.

Ko tas nozīmē? Es nositu odu, bet tas izveidojies atkal. Kāpēc? Atbilde nāca pati. Programma paredz noteiktu, galīgu odu daudzumu, to nebūs ne par vienu mazāk un ne vairāk, bet tieši tik, cik pēc šīs programmas nolikts dotajā apjomā. Un ne tikai odu, bet arī koku, ežu un spāru, un zāles stiebru, un ābolu ābelē. Šeit ir nevis varbūtību un nejaušību pasaule, bet precīzi aprēķināts noteiktības un stabilitātes novads. Vilki var rīt avis, cik uziet, — tāpēc avju nekļūs mazāk. Un tas nez kāpēc ir nepatīkami. Jo jāizdara secinājums, ka tu šajā pasaulē neesi saimnieks, tu neko un nekad nevarēsi tajā izmainīt, tikai dzīvot, taču šī pasaule eksistē neatkarīgi no tavām vēlmēm. Neraugoties uz to, ka tu šo pasauli radīji pēc savas gribas, liki, pat pavēlēji tai realizēties un jebkurā brīdī ar tādu pašu vieglumu vari to iznīcināt. Neko teikt, interesants visvaris, nodomāja Juniors, vari radīt un iznīcināt, bet neesi spējīgs to izmainīt pat par vienu pašu odu, par vienu pašu nieka zālīti…

Starp citu, varbūt tā nemaz nav? Iedomājies tikai — ods!

Juniors piecēlās, pastiepās līdz zaram, apņēmīgi to nolauza un tūlīt pat, it kā baidoties apdedzināties, nosvieda zālē. Zars gulēja, it kā nekas nebūtu noticis. Viņš pārlaida skatienu no tā uz lūzuma vietu un atpakaļ. Viss palika pa vecam. Juniors kļuva mundrāks: kā redzi, ne viss ir tik briesmīgi. Ods — tas vēl nekas, taču koks tā arī palicis ar nolauztu zaru, un zars guļ zemē. Tātad kaut ko tu spēj arī šeit. Protams, ja būtu zinājis tikpat, cik zināms visam milzīgajam institūtam, kas radījis Kombinatoru, jautājumi atkristu, bet tu nezini, un paldies dievam, ka tā.

Tomēr sēdēt zem koka Junioram vairs negribējās. Pie tam viņš apķērās, ka visu dienu nav ēdis, bet laika aiztecējis, ai, ai, cik daudz. Viņš nevis gar strautu, bet pa visīsāko ceļu devās uz kuģi. Tepat visapkārt kaut kas lidoja, dziedāja, kustējās un zaļoja. It kā viss būtu kārtībā, bet nez kādēļ piezagās skumjas. Juniors pacēlās uz apskates laukuma, gribēja ieiet lūkā, bet aizkavējās, pieskārās ar plaukstu pie kuģa apvalka. Viņš nodomāja, ka šeit viss ir pareizi un droši. Ja gadīsies kaut kādi traucējumi, tad var būt vajadzīga arī mana iejaukšanās. Kā tas bija ar Kristālu. Interesanti. Ja es radu mašīnu dzīvā pasaulē, tad esmu tās saimnieks. Bet, ja es ar šīs mašīnas palīdzību radu citu pasauli, vai tad tajā esmu bezspēcīgs?

Viņš pēkšņi noskaitās pats uz sevi. Galu galā ko tu gribi? Ja nebūtu šīs tevis radītās pasaules, tu būtu sēdējis sanīcis, bet apkārt plestos tikai tumšās smiltis violetā dūmakā, un viss, ko tu būtu varējis, — kā bērns paspēlēties smiltiņās. Tad tev būtu bijis labāk? Pasaki paldies civilizācijai, kas tevi sūtījusi, un esi apmierināts. Cik gan nelāga būtne ir cilvēks: dod viņam visu — un vēl būs par maz!

Pēc šīm pārdomām Juniors beidzot iegāja lūkā, pa ceļam pasūtīja Gudriniecei pusdienas, nolēmis lejup tās nenest, bet apēst šeit. Vēlāk, kad būs pienācis vakariņu laiks, tad arī varēs lejā, svaigā gaisā pavadīt krēslas stundu. Pēc tam Juniors devās uz remontnodalījumu un ilgi un rūpīgi pārbaudīja, kā aug Kristāls, un salīdzināja saņemtos datus ar grafiku. Kamerā bija migla, un Kristālu vairs nevarēja saskatīt, tā izklīdīs tikai pašās procesa beigās, taču aparāti pārliecināja izlūku, ka viss kārtībā. Kā tam arī jābūt, nodomāja Juniors. Tā jums nav nekāda brīnumu pasaka, vienkārši iestādījām sēkliņu, un no tās aug Kristāls, noliktajā laikā izaugs un nostāsies ar mūsu aktīvu palīdzību savā vietā, un noturēs asis tik paralēli, kā nebūtu turējis pat Eiklīds.

Juniors paēda pusdienas un neizturējis "atkal nolaidās parkā. Sēdēt un atpūsties lejā bija daudz labāk nekā kajītē, jo citādi iznāk, ka putni dzied velti, bet tā viņiem ir nepieciešamība, un viņi dzied, taču neviens neklausās. Tas būtu tāpat kā piespiest aktierus spēlēt tukšā zālē — muļķīgi un cietsirdīgi. Viņš sēdēja klausīdamies putnu balsīs. Varbūt uz nakti arī lakstīgala iedziedāsies? Gaisma kļuva blāvāka, jo Kombinators bija nomodā arī par normālu dienas garumu, un, lai gan spīdeklis nekustējās, tomēr stingri pēc pulksteņa palielināja un samazināja gaismas spilgtumu. Protams, pēc Zemes laika.

Viss bija kā īsts. Tikai saules pulksteni šeit nevarēja izmantot, un kam tas būtu vajadzīgs šajā civilizācijas attīstības posmā? Juniors nesteidzīgi pārsprieda, ka būtībā vispār nav nekādas starpības, vai pasaule ir radusies pati vai arī cilvēks to ir izveidojis un tajā apmeties. Pati par sevi bija radusies tikai ola, māja nevarēja tapt bez cilvēka, un cilvēki dzīvo mājās, nevis alās un tāpēc jūtas vēl labāk. Nē, cilvēks vispār un konkrēti Juniors pats ir muļķīgi iekārtots. Viņam redziet, nepieciešama apziņa, ka šī pasaule ir organiska un dabiska. Bet dzīvo taču nevis apziņā, bet pasaulē!

Starp citu, viņš nodomāja, par putniņiem. Aiz kupola eksistē neapšaubāmi dabiska, lai arī ne pārāk viesmīlīga pasaule. TI noteikumi obligāti prasa pastāvīgi novērot to, kas notiek ap tevi. Šajā ziņā tu jau nu esi pārāk izlaidies. Kupols paliek kupols un Kombinators — Kombinators, bet vēlāk, kad pienāks laiks ziņot, neviens nesapratīs, kā izlūkam izdevies sveikam un veselam trīs nedēļas nosēdēt uz nezināmas planētas un neatrast laiku painteresēties, kas īsti uz tās notiek. Nē, uz viņu vienkārši rādīs ar pirkstiem! Labāk jau painteresēsimies.

Vispirms Juniors reģistrēja to aparātu mērījumus, kas sekoja situācijai aiz kupola. Temperatūra, spiediens un atmosfēras sastāvs, izmaiņas sastāvā… Reiz Junioram ļoti tālu no šejienes izdevās pēc izmaiņām atmosfēras sastāvā (kas tik un tā bija nederīgs elpošanai) paredzēt izvirdumu turpat burtiski zem kājām, no tā nebūtu paglābis nekāds aizsarglauks, lai gan ārēji viss bija pilnīgā kārtībā un apkārtnē nebija saskatāms ne vismazākais pauguriņš. Bet pašlaik šeit daba it kā būtu izvirzījusi sev uzdevumu neticīgajam cilvēkam demonstrēt savu miermīlību un stabilitāti — kaut vai par simto daļu kaut kas būtu pārvērties! It kā tā būtu nevis daba, bet termostats. Labi jau, daba, paldies.

Pienāca kārta tiešajiem novērojumiem. Ko lai šeit novēro? Un kādā veidā? Lai arī iekšējā gaisma bija nodzisusi, zem kupola bija daudz gaišāk nekā ārpusē. Lokatori pašā kuģa priekšgalā uz masta, kas atradās ārpus kupola, darbojās nepārtraukti, bet arī tie nebija reģistrējuši nekādas pārmaiņas. No optikas un vēl jo vairāk no tiešas novērošanas ar neapbruņotu aci diez vai būs kāds labums. Juniors tomēr apzinīgi skatījās violetajā pustumsā, kas no šejienes jau vispār likās melna tumsa, raudzījās, kamēr iesāpējās acis, un tā arī nespēja nonākt pie galīgā secinājuma: vai tumšais plankums, ko viņš bija novērojis pagājušajā reizē, tiešām eksistē. Un, ja tas nerēgojas, vai ir kaut kādā veidā pārvērties, vai arī, kā viss pārējais, — jāuzskata par nemainīgu un pastāvīgu šīs pasaules daļu. Vai vajadzētu aizlidot turp palūkoties, kā nākas, lai pēcāk jau būtu miers? — Juniors pats sev vaicāja. Varbūt nav vērts? Galu galā viņš nolēma, ka padomās par to mazliet vēlāk. Šķiet, laikam te nebija lielas nozīmes, jo nekādi tuvāki, ne arī attālāki draudi no tumšā plankuma puses nebija paredzami.

Pabeidzis tā dēvētos novērojumus no skatu laukuma, Juniors atkal nolaidās lejā. Pastaigā, viņš ironiski nodomāja. Dzīvoja veselīgu un augsti tikumisku dzīvi kā atvaļināts admirālis. Tagad pastaigāšos, pēc tam pavakariņošu, pirms miega izpeldēšos un viegli un bezrūpīgi aizmigšu. Kāda dzīve, citas nevajag! … Pats to gandrīz neapzinādamies, viņš tomēr gāja nevis, kur pagadās, bet pa noteiktu maršrutu un drīz vien nonāca tur, kur dienā bija atpūties un kur zālē gulēja — bija jāguļ — nolauztais alkšņa zariņš. Tā nebija. It kā būtu kaut kur iekritis. Vai kāds zvērs būtu to aizvilcis? Taču Juniors saprata, ka tas nekur nav iekritis un to neviens nav aizvilcis. Viņš paskatījās turp, kur bija jābalo svaigajam lūzumam. Nekāda lūzuma nebija, neviena lauzta, savainota zara. Juniors ar skatienu pārbaudīja koku un drīz vien bez grūtībām starp pārējiem pazina to pašu nolauzto zaru, kurš pēc izskata atgādināja skrejošu cilvēciņu. Tas auga, it kā nekas nebūtu noticis. Juniors saprata — atkal «oda efekts». Tevis radītā pasaule tevi pacieš, taču nepakļaujas, iztiek bez tevis, lai arī ir atkarīga no tavas gribas, un, ja tu pašlaik nomirtu, tā nenožēlotu, jo tu tai neesi vajadzīgs kā pārvērtību avots un ievadītājs, kā tās progresa, pilnveidošar nās elements, jo šajā pasaulē nav ne progresa, ne pilnveidošanās, tā ir pastāvības pasaule, bet tu, cilvēk, lai arī kur parādītos, nes sev līdzi pārmaiņu nepieciešamību un alkas pēq tām. Lai arī kā apdauzītu savas kājas šai ceļā, tu skriesi, iesi, klibosi, līdīsi tieši pa šo ceļu, pat nezinot, vai šis ceļš un pārvērtības ir īstās, vai jārāpo šurp vai arī tieši pretējā virzienā. Tāpēc šī pasaule noliedz tevi un atjauno visu, ko mēģini pārmainīt, un, tiklīdz reālijā pēc tavas iejaukšanās izgaist pēdējā dzīvības atblāzma, — tā atjauno visu it kā ņirgājoties. Vēl vairāk — ja ar tevi kaut kas notiks, šī pasaule vēl ilgi eksistēs, nelaižot savās robežās nevienu cilvēku, pat ja kāds šeit parādītos. Atnācējs vārgs melnajās smiltīs, bet šī pasaule blakus zaļos un smaržos, tā neielaidīs nevienu, un izsisties cauri tādas jaudas aizsarglaukam ir praktiski neiespējami. Tātad tu, Junior, esi savā ziņā izņēmums. Samierinies, pārstāj nīgro- ties un apmierinies ar esošo. Šeit jūs esat divi, tu un pasaule, kamēr eksistējat, esat neatkarīgi viens no otra, nav svarīgi, ka pamatā tā ir atkarīga no tevis, jo arī tu esi atkarīgs no tās, tev var uzkrist koks vai uzbrukt plēsoņa — ne jau tāpēc, ka tas būtu ieprogrammēts, bet tāpēc, ka te radušies visādi koki: gan jauni, gan savu mūžu nodzīvojuši, kā jau tam dabā jābūt, un neviena programma nevar paredzēt, zem kura no tiem tu stāvēsi katrā konkrētajā brīdī. Tā ka apmierinies, dzīvo un izmanto!

Ne, iesākumam parādīsim šai pasaulei, ka mēs no tās nebaidāmies. Tūlīt mēs pavakariņosim: tepat, pie dabas krūts. Tā vēl par maz. Mēs šeit šodien arī nakšņosim. Krastmalā. Kuģī atrodas ceļojuma komplekts — vai tad kāds izlūkdienests var bez tā iztikt? Paņemsim guļammaisu … Nē, nevis pasaule izmanto mani, bet es — pasauli .., Tas ir pirmkārt. Un otrkārt — pagaidām realizētas tikai divas apdzīvotības pakāpes. Kā zināms, to ir trīs.

Un augstākajā — trešajā pakāpē ir jābūt ieprogrammētam ari kaut kam man nepieciešamam. Trešā pakāpe poligonos netika izmēģināta, jo Georgs steidza pabeigt kaut kādas pēdējās programmas. Tad nu mēs tās pārbaudīsim. Un palūkosimies, ko šī pasaule dod cilvēkam, kad tā klātbūtne kļūst vairs nevis nejaušība, bet likumsakarīgs, ieprogrammēts fakts. Jo tikai ar cilvēka parādīšanos tiek sasniegta pilna apdzīvotība. Jā, pieprasīsim trešo pakāpi. Un izrādīsies, ka šī pasaule mani ne vien apkalpos, bet arī luncinās astīti kā klēpja sunītis …

* [1] *

Juniors pamodās nakts vidū. Pasauli bija pārņēmusi dīvaina gaišzila gaisma. Kas notiek? — viņš noskurinājās, pēc tam saprata — mēness! Programmisti bija paredzējuši arī mēnesi. Braši puiši!

Viņš atbalstījās uz elkoņa. Mēness gaisma nez kāpēc satrauca, sirds sāka klauvēt spēcīgāk. Tur augšā kaut kas bez skaņas pazibēja — vai sikspārnis? Pūce? Dzīvība neguļ … Tālienē noskanēja apslāpēta šķindoņa un apklusa. Nošalca un pierima čaboņa. Kaut kas notiek. Vai realizējas trešā pakāpe? Starp citu, vai es tiem netraucēju? Nē, jo tad Kombinators būtu brīdinājis par traucējumiem. Diez vai trešajā pakāpē ir kaut kas cilvēkam bīstams — tajā taču viss ir domāts tieši cilvēkam. Man. Jo citu cilvēku šeit nav, aizmiegot nodomāja Juniors.

* *

Vēl nepamodies, viņš sajuta sev pievērstu skatienu. Ciešu. Vērtējošu. Acumirklī iedarbojās izlūka reflekss, un ar zibenīgu kustību Juniors aizvēlās metrus trīs sāņus, vienlaicīgi atbrīvojoties no guļammaisa un meklējot ieroci, kura nebija. Pieplacis zālei un gatavs lēcienam — vai nu ienaidniekam virsū, vai prom no tā —, viņš paskatījās.

Sieviete smējās.

Sieviete.

Karstas tirpas pēkšņi pārskrēja ķermenim. Aizrāvās elpa. Sirds sāka neprātīgi dauzīties. Sejā… Juniors nezināja, kāda izteiksme pašlaik bija viņa sejā. Un labi vien, ka nezināja.

Sieviete gandrīz pārstāja smieties, spriežot pēc pagaisušā smaida un rūpju pilnajām acīm, pat mazliet izbijās. Taču tūlīt pat neizturēja un no jauna sāka smieties. Bet apjukušais Juniors joprojām nekustēdamies gulēja, pie- placis zālei. Sieviete, kas bija pietupusies uz ceļgaliem, piecēlās un izslējās — gara un slaida, vieglās, baltās drānās, basainītēs, kas pilnībā atbilda laika apstākļiem. Tā nebija Leda. Cita, bet pazīstama. Kas?

Viņa piegāja pie Juniora, noliecās un sniedza roku.

— Kā jūs izbijāties! Tas bija smieklīgi. Celieties taču augšā! Vai jūs esat nolēmis tā arī nomirt pie manām kājām?

Juniors neveikli piecēlās. Viņš bija tikai peldbiksītēs (labi, ka vismaz tās nebija novilcis, viņš novēloti sapriecājās, kas gan varēja kaut ko tādu paredzēt?…). Piecēlās un nostājās viņas priekšā un, skatienu nenovērsdams, pamazām sāka pazīt. Tomēr viņa to pazina pirmā.

— Junior! … Vai tad jūs mani nepazīstat? Es esmu Zoja! Pamostieties taču! Labrīt!

— Jā, — lēni, it kā šaubīdamies atbildēja Juniors. —Jūs esat Zoja. Protams.

Viņš iekšēji saspringa, gaidot veselu virkni jautājumu, kurus viņas vietā būtu uzdevis jebkurš, — kur un kāpēc viņi te atrodas, ko vispār tas viss nozīmē, vai nu mazums jautājumu var rasties tādā situācijā. Un ko viņš atbildēs? Ka tā ir Kombinatora neparedzēta virsprogrammas pārbaude, ka viss notiekošais ir Kombinatora darbības rezul-' tāts? Vai apliecinās, ka pats neko nesaprot un nemaz nav gaidījis viņu šeit satikt (tā būtu tīrā patiesība), tāpēc pats nav spējīgs neko paskaidrot? Vai improvizēs vēl kaut ko? Vienā sekundē galvā noplaiksnīja šīs domas, pēc tam patiešām atskanēja jautājums, taču tāds, kādu Juniors pat paredzēt nebija varējis:

— Junior, kā jūs šeit nokļuvāt? Es briesmīgi brīnījos, ieraudzījusi jūs guļam dārzā. Un tas… — viņa slaidi pamāja ar roku uz kuģa pusi, kas stāvēja savā likumīgajā vietā, būdams visas šīs pasaules centrs un esamības avots. — Kāpēc jūs nolēmāt nolaisties tik tuvu mājai? Vai kaut kas ļoti steidzams? Manuprāt, tāda nolaišanās ir atļauta tikai ārkārtējos gadījumos. Vai jums tik neatliekami kļuva vajadzīgs Georgs? Nabadziņš droši vien vēl guļ, domāju, ka tikai rīta pusē likās gulēt, viņam bija tik daudz jezgas ar visu aparatūru… Jā, ko tad mēs stāvam? Jūs varat man pārmest viesmīlības trūkumu, bet, goda vārds, tas tā

nav. Ejam, Junior. Esmu izbadējusies, laiks brokastot, Priecājos, ka iegriezāties pie mums, pie tam tik neparastā veidā. Jo mēs līdz šim taču vēl neesam pa īstam iepazinušies, vai ne?

Joprojām runādama, viņa viegli paņēma Junioru zem rokas un uz viņa lūdzošo skatienu (velns dīdīja vakar atstāt apģērbu augšā kajītē) tikai papurināja galvu:

— Ko jūs, Junior, izbeidziet. Mēs visi te tā staigājam. Vasara paliek vasara, reizē ar temperatūru mainās arī pieklājības normas, vai ne?

Viņas siltās, mīkstās rokas pieskāriens bija kā pletnes cirtiens, taču Juniors nesaprata tādas reakcijas iemeslu — vai tāpēc, ka sieviete pa ilgiem laikiem pirmo reizi atradās blakus un pieskārās viņam? Varbūt arī pavisam kas cits: ja padomā, tad vai tā maz ir sieviete …

Viņi gāja pa labi iemīdītu taciņu, skaidrs, ka pa to staigāts ne jau pirmo dienu. Pirms dažām stundām seit nebija nekādu taku, jo pats Juniors tās nepaguva iestaigāt, bet cits neviens to izdarīt nevarēja. Sievietes tikai vēl trūka mūsu pasaulē. Ievas. Jaukus pārsteigumus sagādā Svētlai- mības zeme … Junior, tu esi izdomājis draņķīgu nosaukumu, labāk to nelietosim.

Taču tā nav nekāda sieviete, viņš mēģināja sevi nomierināt. Fikcija. Tāpat kā viss pārējais. Un nav ko brīnīties. Ja tu vakar, kā nākas, būtu padomājis, tad uzreiz būtu sapratis: trešā apdzīvotības pakāpe nav tikai cilvēkam paredzētā vide vien. Tas ir arī pats cilvēks. Neviens taču nebrīdināja, ka tev būs jātēlo šīs pasaules iedzīvotājs, ja to nāksies demonstrēt Kurjeram vai vienalga kam. Tas nozīmē, ka jābūt arī citiem figurantiem — tikpat nosacīti reāliem kā visa šī pasaule. Ja jau reiz cilvēki, tad saprotams, arī sievietes. Ne jau nu, protams, obligāti Zoja. Taču tas jau attiecas tikai uz Georgu: gribējis izmantot savu sievu — lūdzu, vai Junioram nav vienalga? Jauns pārbaudes posms, nekas vairāk.

Tā jau gan, bet kad tad veselais saprāts ir uzvarējis sievietes klātbūtnē? Ja arī visos citos līdzīgos gadījumos būtu klausījuši veselam saprātam, tad par cilvēku dzimumu pat atmiņas sen jau būtu izgaisušas… Un Juniors joprojām cieši raudzījās Zojā un nespēja novērst acis, lai gan saprata, ka tas ir vienkārši nepieklājīgi.

Tāpēc viņš ne uzreiz ievēroja māju, kas bija takas galā: plašu, vieglu, modernu — no tālaika viedokļa, kāds pašlaik bija uz Zemes. Lieliska celtne. Ja programmisti bija gribējuši sniegt Kurjeram precīzu priekšstatu par vidusmēra dzīves līmeni uz Zemes, tad, protams, viņi bija mazliet pārcentušies, jo Zemes iedzīvotāju lielākā daļa tik brīvās, plašās, šalcošo koku ēnu apņemtās ēkās nedzīvoja. Bet šādu demonstrāciju rīkotājiem līdzīgi pārspīlējumi bijuši raksturīgi visos laikos. Labi, gan jau noderēs — parādīsim Kurjeram šo māju, jo galu galā to nevar nosaukt par tukšu izdomu.

Tikai tagad līdz Juniora apziņai nonāca, ka viņam kaut kas bija jautāts.

— Jūs esat iegrimis domās, Junior. Es saprotu, par nopietnām lietām. Citādi es varētu uzskatīt, ka esat neuzmanīgs.

— Piedodiet, Zoja.

— Es vaicāju, kāpēc jūs nepieklauvējāt pie durvīm, lai saņemtu normālas naktsmājas, bet iekārtojāties tik primitīvā veidā? Vai tiešām jūsu profesionālajos pienākumos ietilpst nakšņošana guļammaisā pat tad, kad iespējams no tā izvairīties? Baidījāties traucēt? Vai apgrūtināt?

— Jā, — atbildēja Juniors. — Apgrūtināt. Tieši tā.

— Veltīgi. Un apvainojoši. Vai tiešām jūs domājat, ka šajā mājā jums neatrastos vieta?

Māja jau bija pavisam tuvu, un Junioram bija jāatzīst, ka vietas viņam tur patiešām būtu pieticis.

— Es, goda vārds, tūdaļ apvainošos. Ko tas galu galā nozīmē? Es jūs satiku tikai pirms dažām minūtēm, un jūs jau paguvāt tā nogrēkoties manā priekšā. Neuzmanība, nevērīga attieksme pret manu viesmīlību — ai, jums ilgi nāksies lūgties, lai atlaižu jūsu grēkus.

— Esmu gatavs, — Juniors padevīgi nolieca galvu un, ieraudzījis viņas kājas vasaras kurpītēs, steidzīgi novērsās.

— Kāds klusums, — Zoja stiepti noteica. — Vai nav tiesa, Junior, — pie mums ir brīnišķīgi.

— Jā, — viņš piekrita, — jūs pat nezināt, cik brīnišķīgi.

— Ai nē, — Zoja klusi iesmējās, — es jau nu gan zinu…

Pa lieveni viņi uzkāpa plašā, vaļējā verandā. Te atradās zems, ovāls galds, attiecīga augstuma krēsli, vēl dažas mēbeles. Junioram ļoti gribējās šajā iekārtojumā katru priekšmetu aplūkot uzmanīgāk, taču blenzt bija neērti. Labi, viņš nolēma, vēl pagūšu, tie nekur neaizmuks … Jā, fikcija, uz viena no savrup atbīdītiem krēsliem nokarājās viegla šalle, ar apvāku augšup uz galda gulēja atvērta grāmata, blakus — smaga māla vāze ar ziediem. Fikcija?

— Junior, piesēdiet. Neapvainojieties, ka es visu laiku jūs tā — pēc iesaukas. Taču es patiešām nezinu jūsu vārdu.

— Es pats ari esmu aizmirsis, — Juniors nopietni atbildēja. — Turklāt man vienmēr paticis būt jaunākajam. Manuprāt, tāda situācija sola mūžīgu jaunību.

— Ak, ja dzīvē piepildītos viss, kas apsolīts. — Zoja iesāņus palūkojās viņā. — Bet vai pats izpildāt solīto?

— Cenšos. — Juniors neviļus pieskaņojās viņas tonim — nepiespiestam, mazliet nenopietnam, nekādā veidā nesaistošam un tomēr… Viņš nevēlējās tādu sarunu, bet nespēja mainīt noskaņojumu, jo no paša sākuma attiecību līmeni un raksturu noteica Zoja.

— To es atcerēšos. Apsēdieties taču. Priecātos, ja varētu piedāvāt jums avīzes vai arī kādu izklaidēšanos, bet šeit mēs principiāli izvairāmies no visa tamlīdzīga. Ja reiz atpūta, tad atpūta. Lai gan mēs no jums neslēpāmies… Jūs taču startējat šodien?

— Vai šodien?

— Vai tad kaut kas ir mainījies?

— Nē, — atbildēja Juniors. — Viss pa vecam.

— Kāpēc tad jūs brīnāties? Es domāju, ka neesmu kļūdījusies. Georgs gatavojās braukt no jums atvadīties, pamāt ar roku …

Jā, Georgs bija klāt starta brīdī. Tas nozīmē, ka burtiski pēdējā brīdī viņš ir nokopējis savas sievas matrici. Un izdarījis tā, ka viņas atmiņā nekas nav saglabājies, citādi viņa noteikti būtu pieminējusi…

— Visu mūžu lepošos ar to, ka jūs pēdējo reizi pirms starta brokastojāt pie manis. Vēl vairāk: pēdējo nakti uz mūsu planētas jūs pārgulējāt manā dārzā … — Viņa pasmaidīja. — Lai gan nē. Nebaidieties. Es to nevienam nestāstīšu. Gluži otrādi. Klusēšu. Kas gan noticēs, ka tas noticis vienkārši tāpat. Pietiktu, ja Georgs no kāda padzirdētu pat vismuļķīgāko tenku, lai… — Viņa krasi pārmainīja tēmu.

— Jūs jau saprotat, es jokoju. Teku jau, teku. Varu iedomāties, cik jūs esat izsalcis, bet es te pļāpāju. Mīļais Junior, neapvainojieties. Tātad — kafiju, sviestmaizes… Bet vispirms — salātus.

Juniors tikai pamāja.

— Vai jums būtu kādi iebildumi pret zivi? Mums ir lieliska zivs.

■— Zivs? …

— Tātad — nolemts. Vārdu sakot — jūs kapitulējat. Pa- dodaties uzvarētāja žēlastībai.

Juniors pacēla rokas:

— Ar prieku.

— Jūs rīkojaties pareizi — tik un tā nāktos atzīt sakāvi, tikai pēc veltīgiem upuriem. Jums par balvu es tūlīt pat pēc brokastīm uzmodināšu Georgu, ja jau viņš tik nepieciešams. Un jūs nemaz nezaudēsiet laiku. Ēdienreizēs Georgs tik un tā nekad nerunā par darbu.

Viņa apveltīja Junioru ar vēl vienu smaidu un nozuda namā. Skaista sieviete, nodomāja Juniors. Atceros, kā viņa toreiz uzkāpa uz lieveņa. Gandrīz tāpat kā tagad. Jocīgi. Satikt pazīstamu cilvēku tur, kur negaidi nevienu citu kā tikai Kurjeru, pie tam arī to patlaban negaidi.

Taču ne jau cilvēku, kas gan viņa par-cilvēku! — viņa galvā atkal uzplaiksnīja doma un atkal apdzisa, jo ienāca Zoja, sev priekšā stumdama galdiņu, uz kura viss jau bija sagatavots brokastīm. Dažnedažādi trauki, pilni un tukši, bet vidū — porcelāna kafijas kanna, no kuras izplatījās patīkama smarža. Zoja ātri visu, kā pienākas, uzklāja, apsēdās un pasmaidīja.

— Jūs esat mans ciemiņš, tāpēc es jūs apkalpošu.

Juniors tikai pamāja, nez kādēļ plati pasmaidīja, nezinādams, ko tādā situācijā pieņemts atbildēt: mežonis, aizmirsis visu… Zoja kaut ko uzlika uz viņa šķīvja, pēc tam vēl un vēl, ielēja kafiju — nāsīs ieplūda garšīga smarža. Juniors nedomādams pasniedzās pēc tasītes, pacēla to pie lūpām. Nesen apdedzinātās delnas virspuses sārtā švīka atradās acu priekšā. Roka notrīcēja. Lēni izslējies, viņš nolika tasīti vietā.

— Paldies, Zoja …

Viņa aizvainoti savilka uzacis.

— Vai ijr kādas pretenzijas pret recepti? Bet varbūt jūs vispār kafiju nedzerat? Varbūt tēju, sulas …

— Nē, Zojiņ. Jūsu burvīgums gandrīz vai piespieda mani aizmirst… (ko tad aizmirst, velns parāvis?) manu diētu. Tā ir neizbēgama pirms tāda starta, kas gaida mani…

— Vai patiešām starta dienā jāgavē?

— Tieši tā! Vai tad Georgs jums nav stāstījis?

— Nē. Bet es viņam pavaicāšu. Cik muļķīgi… Vismaz pagaršojiet kaut ko, Junior. Lai man neliktos, ka jūs esat nez par ko apvainojies.

— Zoja, ko jūs. Par ko gan es būtu varējis apvainoties?

•— Nezinu. Gadās … Varbūt jūs mulsina tas, ka es jūs pieņemu bez Georga? Bet viņš taču ir mājās, viņš tikai guļ.

Kā tad, nodomāja Juniors, viņš jau nu guļ. Lai gan ari tā varēja būt — Georgs varēja Kombinatoram uzdot arī pats savu matrici, no viņa bija sagaidāms viss, tagad es to esmu sapratis …

— Un tad? — viņš skaļi atbildēja. — Kāpēc gan viņa prombūtnei būtu mani jāmulsina? — Viņš pacentās iespējami apburošāk pasmaidīt. — Iespējams, gluži otrādi, ka tas dara mani drosmīgāku! Bet jūs ēdiet, Zoja, lai jūs nemulsina mana atteikšanās: tāda ir nepieciešamība. Goda vārds, es ar vislielāko prieku būtu jums pievienojies.

— Es patiesi esmu izsalkusi… — Viņa uzlika uz sava šķīvīša kaut ko zaļu un baltu.

— Atļaujiet jums pakalpot.

— Ar prieku … Jā, lūdzu … Nē, to — vēlāk …

Juniors viņai ielēja kafiju. Roka netrīcēja. Taču sirds

joprojām mežonīgi sitās krūtīs. Kas tā par pasauli! Tādas provokācijas! Vēl sekunde — un es būtu izdzēris. Un visam beigas. Nē, ne jau visam, tikai man. Izdedzinātu. Lai arī ūdens šeit ir dabīgs, taču kafija droši vien tāda pati kā viss pārējais. Būtu saraustīts gabaliņos. Un Zojai brokastu vietā vajadzētu šeit iztīrīt…

— Par ko jūs smaidāt, Junior?

— Tāpat vien, varbūt par to, ka jūs mani turat aizdomās, it kā es būtu apvainojies. Vai arī par pieķeršanos etiķetei.

— Nezinu … Jums varēja būt kādas … personiskas attiecības ar Georgu. Vai zināt, viņam nav viegls raksturs. Dažkārt pat man mēdz būt grūti kopā ar viņu. Reizēm arī darbā.

— Darbā viss var gadīties.

— Un tomēr raksturs viņam nav no vieglajiem… Vai jums nav bijis ar viņu nekādu sarežģījumu?

— Kādēļ gan?

— Vai atceraties — ballē mēs ar jums dejojām, pēcāk mazliet papļāpājām …

— Un tad?! Vai tas, jūsuprāt, varēja viņam nepatikt? Vai viņš jums šajā sakarā ir kaut ko teicis?

Pēc brīža Zoja atbildēja:

— Pašlaik ir tieši tāds posms, kad mēs ne pārāk daudz sarunājamies. Ja viņš ir aizņemts ar nopietnu darbu, tad mājās kļūst gandrīz vai mēms. Nē, viņš man nav bildis ne vārda. Es domāju — par mums abiem.

— Piedodiet.

— Par ko gan?

— Vai jums vēl kaut ko piedāvāt?

— Paldies, esmu paēdusi. Es neatļaujos daudz ēst. Ak, šī līnija …

— Es teiktu, ka jums tā ir ideāla.

— Paldies par komplimentu, patiešām cenšos, lai man tāda būtu.

— Vai tas ir tik svarīgi?

— Vīrietim to nekad nesaprast.. Neuztveriet to kā pārmetumu, jo mums no dabas ir atšķirīga domāšana.

Mīļot skuķīt, Juniors nodomāja, kāds gan tev sakars ar dabu? Jo tu esi pat ne otrās, bet trešās kārtas produkts, bet daba šeit ir tas, kas atrodas ārpus kupola. Toties — cik tu esi tīkamāka par to dabu!

— Jā, — viņš nopūties atbildēja, — šajā ziņā mēs esam daudz zaudējuši. Un tomēr — vai tad mēs neprotam novērtēt skaistumu?

Interesanti, viņš pats sev atzīmēja, būtu vērts kādreiz vēlāk par to parunāt ar speciālistiem. Noteikti zinādams, ka viņa ir tikai fikcija, es uzvedos tā, it kā viņa būtu visīstākā sieviete. Vai tas būtu skaistuma iespaids? Jo patiesībā viņa ir īsta, tikai citas izcelsmes, un viņas eksistences apstākļi ir ļoti ierobežoti — līdz tam brīdim, kamēr nav likvidēts lauks. Bet citādi viņa ir sieviete. Un ar viņu var…

Šī vienkāršā doma viņam trāpīja kā boksera trieciens saules pinumā, un viņam aizrāvās elpa.

— Protat, lai gan ne visi. Un bieži vien ne tā, kā vajadzētu, bet pārlieku utilitāri. Jūs taču neprātojat, kāda būtu Venēra jums blakus gultā?

— Nē, — viņš pasmaidīja.

— Bet parasta sieviete, ja viņa ir skaista?

— Viņa taču ir dzīva!

— Jā. Un tāpēc jūsu pielūgsme viņai ir vēl nepieciešamāka.

— Jums taisnība, — noteica Juniors.

— Tā ir jāmāca. Es sacītu, tāpat kā sajūsma par Venēru. — Atbīdījusi krēslu, viņa piecēlās. — Atļaujiet jums pateikties…

Zoja pastiepa roku, Juniors to noskūpstīja un kārtējo reizi nobrīnījās par programmistu darba precizitāti. Viss

sakrita, burtiski viss, pat smaržas, kuras tiek lietotas gadiem ilgi, līdz tās it kā ieēdas ādā… Taču vēl pirms dažām stundām šīs sievietes nebija pasaulē.

— Mani tomēr moka sirdsapziņa, — sacīja Zoja, — ka jūs tā arī palikāt neēdis.

— Tā nav jūsu vaina. Priecājos, ka nav arī mana, jo es sev nepiedotu, ja būtu jūs apvainojis kā namamāti.

— Pasēdiet vēl. Es pamēģināšu uzmodināt Georgu, viņš jau jums vajadzīgs …

Zoja atkal iegāja mājā. Juniors, iegrimis pārdomās, skatījās viņai nopakaļ. Nebija tik viegli saprast, kas pamudinājis Georgu izveidot tieši savas sievas matrici. Vai vēlēšanās, lai to ieraudzītu arī citās pasaulēs, apjēgtu, kas ir skaistums Zemes iedzīvotāju izpratnē (pareizāk, paša Georga izpratnē; bet šajā gadījumā droši vien viņu neviens neapstrīdētu)? Iespējams. Vai arī… pats matricēša- nas process nemaz nav tik nekaitīgs, kā apgalvo speciālisti, un Georgs negribēja riskēt ar svešu cilvēku. Traģiskās medicīnas laiki, liekas, sen pagājuši. Pie kam Georgs ar visiem viņa patiesajiem un izdomātajiem trūkumiem tomēr bija kārtīgs cilvēks: par pretējo nav nekādu pierādījumu. Pirmām kārtām viņš būtu izveidojis matrici pats no sevis. Iespējams, ka viņš tā arī ir izdarījis. Tādā gadījumā durvīs drīz parādīsies Georgs, samiegojies un mazliet nikns. Veidojās dīvaina situācija: Georga fikcija pārbaudītu, kā viss darbojas, un tai rastos idejas par to, kā uzlabot aparatūru, kas radījusi viņu pašu … Bet ja nu neder neviena no šīm versijām? Vai būtu kādi daudz personiskāki iemesli? Klīst baumas, ka viņš ir nāvīgi greizsirdīgs. Tas būtu bijis asprātīgi — radīt visiem pielūdzējiem savas sievas fikciju, toties oriģinālu turēt tuvāk pie mājām. Jā', domāja Juniors, fantāzija draiski lēkā kā neskartā pļavā izlaists kumeļš. Bet iedomājies, ka fikcija atgriežas mājās. Un viņa noteikti atgriezīsies mājās, vairāk nav kurp iet, jo viņa ir Georga sieva un par pretējo nav pārliecināma, tagad eksistē divas absolūti vienādas sievietes; viņa ir atgriezusies — vai Georgs pats tās spēs atšķirt? Droši vien ne, jo būtībā tās ir dvīneš. Tad Georgam nāktos steidzīgi izslēgt lauku — tā, kura paliks, tad arī būs īstā. Jā, lūk, kādas kolīzijas varētu rasties. Nē, te, protams, nav iejauktas nekādas personiskas intereses. Te ir…

No istabas iznāca Zoja, viņa likās viegli pārsteigta.

— Dīvaini, guļamistabā viņa nav…

Juniors paraustīja plecus. v

— Varbūt ir jau piecēlies. Iegājis vannā.

— Nē. Es paskatījos.

— Vai viņš vēl gulēja, kad jūs piecēlāties?

— N-nezinu… — Zoja mazliet saminstinājās. — Mums ir atsevišķas guļamistabas. Vakar viņš atbrauca, pavakariņoja, devās uz savu istabu un, manuprāt, uzreiz likās gulēt. Varbūt devies peldēties? Tad mēs viņu būtu satikuši. Iespējams, ka viņš pastaigājas pa parku …

— Iespējams.

— Es aiziešu paskatīšos.

Zoja noskrēja no lieveņa. Juniors pamāja pats savām domām. Nekādas traģiskās medicīnas. Georgs nav kopējis sevi. Viņš atrodas uz Zemes kopā ar īsto, bet tagad jau ne vairs vienīgo Zoju pasaules telpā.

Kāds lielisks darbs, nenobrīnīties! Ne tikai ķermeņa, organisma struktūra — par to galu galā var spriest tikai pats Georgs, bet arī apziņa ir atveidota līdz neticamai līdzībai, gandrīz netveramiem sīkumiem. Tātad ņemti vērā visi smadzeņu potenciāli, viss ir aprēķināts, pareizāk — ģeniāli uzminēts. Tomēr… Georg, man tas ne visai patīk. Jo Zoja, atklājusi, ka tevis nav, neizbēgami būs satriekta, smagi pārdzīvos visu, ko viņa uzzinās par sevi kā par fikciju … Konstruktor, vai tev neliekas, ka tas ir cietsirdīgi? Lai arī kā viņu nosauktu — par fikciju vai kā citādi —kamēr lauks nav novākts, viņa eksistē: jūt un pārdzīvo … Vai tā būtu atriebība? Atriebība tai Zojai, kas palikusi tur, kopā ar tevi? Atriebība kopijai, kas atveido to, ar kuru cilvēks baidās sabojāt attiecības, un, tā teikt, tagad ar rungu dauza lelli? Runā, esot bijis tāds stresa situāciju likvidēšanas paņēmiens … Tas ir cietsirdīgi. Nabaga jaunajai sievietei nebūs viegli. Un man ar viņu — arī ne.

65

Tomēr, Juniors domāja tālāk, labi, Georga šeit nav. Kas tad ir? Esmu es. Kāpēc? Vēl viena problēma. Ja cilvēka fikcija, kā arī viss pārējais domāts demonstrēšanai Kurjeram, tad loģiski jābūt ieprogrammētiem diviem cilvēkiem. Vīrietim un sievietei. Divvienībai, uz kuras viss balstās. Bet pagaidām eksistē tikai sieviete. Jābūt vēl kādam. Es tas neesmu. Es atrodos ārpus iekavām. Es neesmu eksponāts … Taču iespējams, ka patiešām eksistē vēl cits. Kādu kilometru no šejienes, tādā pašā mājiņā parka pretējā pusē. Interesanti — kas? Vai no paziņām? Tfu, velns, ja būtu laikus padomājis par visiem šiem sarežģījumiem, droši vien nebūtu realizējis trešo pakāpi, būtu izticis arī bez bungalo …

3 — 759

Pa kāpnītēm noskanēja aši soļi. Steidzīgi ienāca Zoja. Viņa bija satraukta.

— Junior, viņa nekur nav …

— Vai jūs labi apskatījāties?

— Viņš taču nav kniepadata! Apgāju visu parku, saucu — nekādu pēdu.

— Neviena cita arī nav?

— Mēs šeit esam tā kā nomaļus, pie mums reti ieklīst nejauši ļaudis. Nē, neviena nebija.

— Tā gan … — Juniors nomurmināja.

— Kas tad ir? — Zoja uztraukti lūkojās viņā. — Vai jūs domājat — kāds varēja iekļūt un… Junior, tas nav iespējams, mēs taču nedzīvojam akmens laikmetā! — Viņa pacēla plaukstas pie deniņiem. — Kā piepeši iesāpējās galva… Pagaidiet, es iedzeršu kādas zāles. Tikai, lūdzu, neaize j iet…

Zoja, vēl netikusi līdz durvīm, pēkšņi apstājās, pagriezās, viņas acis iepletās, un tajās pazibēja šausmas.

— Junior, liekas, es saprotu …

— Runājiet, Zoja.

— Tas ir šausmīgi, šausmīgi.. Vai patiesi jūs varējāt? …

— Nesaprotu.

— Kad Georgam dažkārt nenāca miegs, viņš mēdza iziet parkā — pastaigāt, padomāt…

— Un tad? Vai jūs domājat, ka viņš ir iekritis dīķī un noslīcis?

— Kā jūs varat jokot tādā brīdī?

— Es nejokoju.

— Viņš nevarēja noslīkt, jo lieliski peld… Ne par to ir runa. Junior, jūs nosēdāties naktī! Protams, no augšas jūs viņu varējāt nepamanīt — tāds milzenis un mazs cilvēciņš …

Tagad viņš beidzot saprata.

— Zoja, Zoja! Vai jūs patiešām nodomājāt…

— Vai tad nemēdz būt nelaimes gadījumu? Mans nabaga Georgs…

Tūlīt viņa sāks raudāt, nodomāja Juniors, to es ciest nevaru, ar raudošiem es netieku galā. Vai nepietiek ar Ledu?…

— Zoja! — Viņš gandrīz izkliedza tās vārdu stingrā komandiera balsī. — Jūs bijāt blakus kuģim! Vai jūs vismaz pacentāties to apskatīt?

— Tas ir tik milzīgs, ka es nolēmu to izdarīt vēlāk..,

— Jūs pieļaujat, ka es nosēstoties būtu nonāvējis Georgu? Aizejiet turp un pārliecinieties, ka tas nav iespējams. Kuģis balstās uz trim amortizatoriem un pats atrodas augstu virs zemes. Amortizatorus izlaiž tikai tad, kad tas «karājas» gaisā un aparāti pārliecinās, ka lejā nav nekādu traucēkļu. Ne tikai cilvēku — peli nebūtu varējis nospiest, pat ja būtu gribējis! Kuģis nolaižas ar antigra- viem, nevis raķešu dzinējiem, nekādas izplūdes nav. Un bez tam …

Viņš gandrīz vai pateica: «Un bez tam, kad es nosēdos, šeit vispār nekā nebija, izņemot melnas smiltis!» Laikus aptvēra. Būtu pateicis, nāktos izpostīt arī visu pārējo. Es jau neesmu bende, viņš drūmi nodomāja. Nu, Georg, no tavas puses tas jau ir kaut kāds sadisms. Pagaidi, kad satiksimies …

Zoja raudzījās Juniori, un šausmas viņas acīs pamazām izgaisa. Viņa pat mēģināja pasmaidīt.

— Junior, vai jūs domājat, ka ar viņu nekas nav noticis?

— Esmu vairāk nekā pārliecināts, — viņš izjusti sacīja.

— Kur … kur tad viņš ir?

— Vai nu mazums kur … Piemēram, institūtā …

— Jā? Vai zināt, es neiedomājos. Patiešām, viņš var pat nakts vidū, pat miegā atcerēties kaut ko, pie kā vēl jāpiestrādā … Es tūlīt piezvanīšu uz institūtu!

Viņa metās istabā. Juniors gaidīja. Pēc pāris minūtēm Zoja atkal parādījās.

— Visi gluži kā sazvērējušies … Kaut kas noticis ar telefonu. Tāds iespaids, ka mūs atvienojuši: nav pat signāla … Junior, vai jūs nepalūkotos?

— Labi, — viņš piekrita, tai sekodams. Telefons atradās pašā pirmajā — plašā un patumšā istabā, jo aizkari vēl nebija atvērti. Juniors saskatīja lielu galdu, dīvānu, sienas atmirdzēja stiklos, droši vien grāmatplaukti… Telefons stāvēja uz maza galdiņa. Juniors nocēla klausuli. Klusums. Tad noskanēja pazīstamais klikšķis. Atkal klusums. Atkal klikšķis. Telefons bija pieslēgts kuģa sakaru tīklam. Ja būtu vēlēšanās, varēja parunāt ar Gudrinieci. Pašlaik Junioram tāda vēlēšanās neradās. Viņš nolika klausuli.

— Te, Zoja, neko nevar darīt. Bojājums nav šeit, bet

centrālē.

3*

67

— Ko darīt?

— Jāpagaida. Telefons nevar ilgi nedarboties. — Sājā brīdī viņš sevi gandrīz vai nicināja, saprotot, ka nespēs izvairīties no smagā pienākuma paskaidrot Zojai — vai ne-Zojai — visu. Taču paskaidrojot vien par maz, vajag, lai viņa vēl noticētu, bet sievieti grūti pārliecināt par to, kam tā pati negrib ticēt.

— Junior, kā jūs mani nesaprotat, es nevaru gaidīt. Man jāapjēdz, kas notiek, jāpārliecinās, ka viss kārtībā. Izdomājiet kaut ko, jūs taču esat pieredzējis cilvēks!

— Zoja, mana pieredze… Kāds sakars tam ar manu pieredzi? — Juniors pagriezās, izgāja verandā, Zoja tam sekoja. — Padomāsim kopā …

— Nekas jēdzīgs nenāk prātā.

— Netaktisks jautājums: vai jums ar viņu viss bija labi?

Liekas, Zoja sadusmojās, augstprātīgi pacēla galvu,

nolaida skropstas. Tomēr atbildēja:

— Ko jūs ar to domājat?

— Sadzīvisks jautājums, — noteica Juniors. — Sadomāja un aizgāja. Varbūt jūs sastrīdējāties, sabārāties. Varbūt…

— Cita «varbūt» nav, — viņa augstprātīgi atbildēja. — Georgam neeksistēja citas sievietes, izņemot mani. Ticiet tam. Strīdējāmies, bārāmies! Vai tad bez tā var nodzīvot? Tikai… — Viņa cieši pavērās Juniorā, sapurināja galvu. — Ja kāds arī aizietu, tad tā būtu es, nevis viņš, vai saprotat?

— Kas gan te nesaprotams? — Juniors paraustīja plecus. — Vai viņš to zināja?

— Ko?

— To, ka jūs varat aiziet.

Zoja brīdi skatījās Juniorā, it kā nesaprotot, ko no viņas grib. Tad sarauca uzacis.

— Es neiedomājos… Atzīstieties — viņš jums kaut ko ir teicis!

— Pat ne pusvārda.

— Zvēriet… pie visa, kas jums svēts! Pie mīļotās sievietes. Pie bērniem …

Junioram nebija ne viena, ne otra. Tik un tā viņš, pacēlis divus pirkstus, nopietni teica:

— Zvēru.

Liekas, tas mazliet nomierināja satraukto sievieti. Dažas sekundes viņa klusēja, acīmredzot cenšoties sakārtot domas, uz kurām to bija ievirzījis Juniors. Pēc tam paskaidroja:

— Es nedomāju, ka manas… iespējamās aiziešanas draudi varētu likt viņam tā rīkoties. Georgs nav no tiem, kas dosies pretī briesmām. Kur nu vēl mēģinās paātrināt sev nevēlamu notikumu gaitu! Otrādi, lai cik maza būtu varbūtība sasniegt mērķi, viņš veiks visu iespējamo un neiespējamo, lai to sasniegtu, un galu galā panāks savu. Ticiet, jo es viņu pazīstu labāk nekā jebkurš cits.

— Nešaubos, — Juniors pieklājīgi piekrita. Lai gan sevi šaubījās, jo sievietes māk sevi pašas apvārdot un sāk ticēt tam kā patiesībai. Galu galā runa bija par reāla Georga attiecībām ar viņa reālo sievu, arī tāpēc, šķiet, bija pat nepieklājīgi ielauzties šajās attiecībās. Interesanti, vai Georgs ir iedomājies par šādu sava izgudrojuma pielietojumu? Diez vai. Pirmām kārtām Georgu interesēja tehniskas problēmas.

— Ticiet, ka tāds viņš ir. Neviens un nekad nav to redzējis uzvarētu. Ja viņš ķērās pie kādas problēmas, viņš to atrisināja, neatceros gadījumu, kad tas viņam nebūtu izdevies. Vienalga — zinātniska, tehniska vai personiska problēma. Tā kā jūsu minējums, Junior, ir nepamatots! — Liekas, Zojai izdevās sevi galīgi pārliecināt, viņa atdzīvojās, sejā atgriezās iepriekšējais smaids. — Ai, kas man tikko ienāca prātā! Ja viņš ir aizgājis, tad taču nav darījis to kājām! Es aiziešu palūkošos, vai garāžā nestāv viņa mašīna, — tad arī padomāsim …

Juniors nepaguva pateikt ne vārda, kad viņa jau bija noskrējusi pa lieveni un nogriezušies aiz stūra. Garāža, nodomāja Juniors. Interesanti, vai garāža te ir ieplānota? Kāpēc gan ne? Ja jau demonstrē dzīves līmeni, tad visā pilnībā. .. Cik mašīnu viņiem bija — viena, divas? Patiešām, asprātības trūkumu Georgam pārmest nevar …

Viņš saausījās. Aiz mājas stūra atskanēja negaidīts troksnis, tūkstoš reižu dzirdēts, bet tik un tā neticams. Dūca automobiļa motors, tas darbojās ar lieliem apgriezieniem — tā uzsāk braukšanu nemākulīgi vadītāji. Juniors paspēra dažus soļus un sāka kāpt lejup pa lieveni. Mašīna izšāvās aiz stūra — krēmkrāsas sporta kabriolets ar atbīdītu jumtu. Zoja strauji nobremzēja.

— Georga mašīnas nav! — viņa iesaucās. — Es — uz pilsētu, uz institūtu un mājup. Man viņš ir jāatrod! Nē, nē! Jūs palieciet šeit, ja viņš atbrauks — paskaidrojiet, sakiet, ka es drīz atgriezīšos! — Un mašīna aizjoņoja.

Drīz, Juniors nodomāja. Jūs atgriezīsities daudz ātrāk, nekā jums šķiet. Puskilometrs — pusminūte, bet tālāk — kupols … Tā, Zoja, ceļojums beidzies … — Viņš dzirdēja, kā attālāk vairākas reizes iekaucas motors — Zoja, neko nesaprotot, pūlējās izrauties ārpus kupola, nabaga izmisusī būtne … Ja sajūgs sadegs, viņai nāksies atgriezties kājām, bet arī tas nebūs ilgi…

Sajūgs tomēr bija izturējis, jo motora troksnis tuvojās. Juniors nokāpa no lieveņa un devās pretim. Tagad būs grūti kaut ko noslēpt, jārunā atklāti. Jā, tas nu ir, teiksim, superprogrammas uzdevums… Viņš ieklausījās — motora troksnis apklusa. Apstājusies. Ka tikai viņa trakumā sev kaut ko nepadara. Lai gan, Juniors tūlīt pat sevi nomierināja, viņa pieder Kombinatoram, tas viņu acumirklī atjaunos, ja notiks visļaunākais, Juniors nodrebinājās, sapratis, ka Kombinators to atjaunos tajā pašā veidā, kāda viņa bija savas eksistences sākumā, jo tas, kas notika pēcāk, vairs nepiederēja Kombinatoram, bet tikai šai fikcijai jeb sievietei, lai nu kas viņa būtu, — un jaunajai Zojai atkal būs jāmeklē Georgs, jābrīnās par Juniora klātbūtni un tā tālāk. Nē, labāk to nepieļaut! Viņš pielika soli.

Viņš atrada Zoju kādus pārsimt metrus no mājas, aiz ceļa pagrieziena, lai arī ne visai iebraukts, tas tomēr bija ceļš, acīmredzot tas veda līdz pašam kupolam un piederēja pie trešās apdzīvotības pakāpes. Zoja apjukusi stāvēja pie mašīnas un apskatīja visu, kas bija apkārt, — krūmus, kokus un zāli. Arī uz Junioru viņa palūkojās tā, it kā redzētu pirmoreiz mūžā.

— Zojiņ, nomierinieties.

— Junior, varbūt tas viss man tikai rādās? Varbūt es esmu jukusi?

— Nē, Zoja, jūs ..,

— Es neko nevaru saprast. Tā nemēdz būt! Es mazliet pabraucu, pēc tam mašīna nez kāpēc sāka buksēt un neparko negāja tālāk. Gribēju iet kājām, bet tur ir kaut kas melns, kam nekādi netiku cauri. Vai zināt, kā gadās, ja pretī pūš ļoti spēcīgs vējš un nelaiž …

— Klausieties, es jums …

— Pagaidiet. Tas vel nav viss. Es tikai tagad pievērsu uzmanību. Saprotiet, kaut kas ir noticis. Vietām es nepazīstu mūsu parku. Daudz kas ir kaut kur pazudis. Lapene, dārza skulptūras, kas Georgam bija tik dārgas… Nav dažu koku — to vietā ir pavisam citi. Georgam ir aizraušanās — stādīt retus, eksotiskus kokus. Ziemā ar tiem ir daudz ķēpas … To nav. Es braucu uz dīķi — manuprāt, tas ir kļuvis mazāks, un arī apveids …

— Jā, — teica Juniors, iekšēji saņemot spēkus. — Vai viss pārējais ir kārtībā?

— Ko jūs ar to domājat?

— Piemēram, sauli.

— Junior, pašlaik nav vietas jokiem… Kas var notikt

ar sauli? *

— Tātad jūs uz to neesat pat paskatījusies. Vai es pareizi sapratu?

— Ne jau uz saules man jāmeklē Georgs!

— Nē. Bet iespējams, ka tajā virzienā.

— Asprātība nevietā!

— Tā nav nekāda asprātība, Zoja. Tūlīt es jums pamēģināšu paskaidrot, kas notiek. Bet jūs pacentieties manus vārdus uztvert nopietni. Un saprast. Vai jūs esat spējīga klausīties, mani nepārtraucot, desmit minūtes?

— Pacentīšos, — viņa vārgi pasmaidīja.

— Ja kaut ko nesaprotat — vaicājiet. Taču no paša sākuma jums jāzina, ka tas, ko es jums stāstīšu, ir reāla patiesība, lai arī kāda fantāzija tā jums izliktos. Tātad — klausieties. Pieļausim, ka Georgs ir bijis šeit un izzudis. Vai tad, jūsuprāt, viņš arī lapeni būtu paķēris sev līdzi? Ari skulptūras un pat kokus? Izrāvis, aizvedis, bet to vietā iestādījis citus — un visu paveicis dažās stundās?

— Es jau saku jums, ka tas ir mīklaini…

— Bez tam izmainījis dīķa apveidus un tā izmērus?

— Protams, tas liekas neticami, bet kā to izskaidrot?

— Mēs vispār neatrodamies jūsu vasarnīcā, kā tas jums šķiet.

— Piedodiet, Junior, bet tās ir blēņas. Vai tad es nepazīstu savu vasarnīcu?

— Šī ir precīza kopija.

— Tādas nav. Māja ir celta pēc speciāli pasūtīta projekta …

— Nokopēta tieši jūsu māja.

— Kādā veidā? Un kāpēc?

— Kādā veidā — par to mums vislabāk varētu pastāstīt Georgs, ja viņš būtu sasniedzams. Kāpēc — uz to es varu atbildēt. Tam pašam eksperimentam, kura dēļ Georgs tik daudz strādāja, kura dēļ es lidoju un kurā acīmredzot kaut kādā veidā piedalījusies arī Georga sieva.

— Kāpēc jūs ar mani runājat trešajā personā?

— Acumirkli… Vispārējos vilcienos Georga uzdevums bija radīt precīza un funkcionējoša kāda mūsu zemes stū- rīsa modeli, taču pilnīgi citos apstākļos un no tā neatkarīgi. Uz jebkuras citas planētas …

— Jā, Georgs par to tika runājis.

— Tad jums viss ir jāsaprot.

— Gluži otrādi, tagad es vispār neko nesaprotu. Jūs taču negribat teikt, — viņa pamāja ar roku, — ka tā nav Zeme?

— Tieši tā. Tas ir Zemes gabaliņa modelis. Precīzāk — daļa no jūsu parka. Georgam acīmredzot bija vieglāk strādāt ar pazīstamu materiālu. Lai gan te var radīt ne vien šo modeli, bet arī daudzus citus. Dažādus.

— Pagaidiet. Citi mani neinteresē. Jūsuprāt, mēs neatrodamies uz Zemes. Bet kur tad?

— Nezinu. Ne jau šurp es lidoju. Ja gribat zināt vēl vairāk — mēs pat neatrodamies mūsu izplatījumā. Es nezinu, vai jūs saprotat, ko tas nozīmē.

— Mēs ar Georgu iepazināmies, kad es sāku strādāt pie viņa laboratorijā. Tāpēc nevarētu teikt, ka esmu absolūta analfabēte. Ja nekļūdos, tas nozīmē, ka mums nav pat sakaru?

— Pilnīgi pareizi.

— Labi, lai tā būtu. Bet kāda tur daļa man? Kē es šeit esmu nokļuvusi? Jūs sakāt, ka māja ir modelis. Labi,< nestrīdos, varu noticēt. Bet es taču neesmu modelis!

Juniors nopūtās.

— Protams, ka jums būs visgrūtāk noticēt. Un es būtu ļoti priecīgs, ja man nenāktos neko tādu jums teikt. Taču jūs arī pati saprotat…

— Pagaidām es neko nesaprotu. Es lieliski zinu, kas es esmu. Zinu, ka vēl vakarvakarā viss bija kārtībā.

— Starp citu, kas vakar notika?

— Nekas īpašs. Gandrīz vai visu dienu pavadīju kopā ar Georgu viņa institūtā. Vispār es turp bieži nebraucu — lai viņu netraucētu. Taču vakar tas bija tieši sakarā ar darbu. Mani izmeklēja. Vazāja no kameras kamerā, apkrāva ar adapteriem, pierakstīja… Tas bija ļoti nogurdinoši, bet es izturēju. Ne jau pirmo reizi piedalījos tādās procedūrās. Manuprāt, jau ceturto, vai pat piekto ..,

— Vai jūs zināt, kāpēc?

— Protams, Georgs gribēja radīt cilvēka modeli, viņš to arī neslēpa. Taču tas viņam neizdevās un. katru reizi bija nepieciešami jauni ieraksti. Ja tu esi ģeniāla cilvēka sieva, nākas paciest. Baidos, ka viņam arī vakar nekas prātīgs neiznāca — katrā ziņā viņš bija diezgan drūms.

— Bet pēc tam?

— Pēc tam? — Zoja pārdomāja. — Es aizbraucu mājās, bet viņš, kā jau teicu, atgriezās vēlu. Man ļoti gribējās gulēt… No rīta pamodos, iznācu pie dīķa — un ieraudzīju kuģi un jūs.

— Jūs atgriezāties šurp vai ari, iespējams, savā pilsētas dzīvoklī?

Zoja sadrūma. Pēc brīža atbildēja:

— Neatceros. Liekas turp. Bet, ja es esmu šeit, tātad — šurp. Dīvaini, ka es neatceros, kā nokļuvu te. Lai gan pati biju pie stūres.

— Vai arī — jums bija jābūt.

— Jūs gribat teikt…

— Pagaidām tikai to, ka jūs neatceraties, kādā veidā un kurp atgriezāties. Vienkārši jūs zināt, ka jums bija jāatgriežas, reiz jūs šodien atrodaties šeit. Patiesībā, Zoja, jūs neatgriezāties.

— Jūs gribat teikt, ka Georgs …

— Georgs pašlaik droši vien atrodas savā vasarnīcā, tieši tādā pašā mājiņā. Kopā ar savu sievu Zoju.

— Piedodiet, Junior, bet jūs esat traks. Kas tad, jūsuprāt, esmu es?

— Jūs, Zoja, esat kopija. Brīnišķīgi, ar lielu precizitāti izgatavota tās — īstās Zojas kopija.

— Nē, Junior, — viņa atmeta ar roku. — Jūs sākat nesakarīgi runāt. Es tāpat varu pateikt, ka jūs esat nevis Juniors, bet Juniora kopija. Kas no tā mainīsies?

Viņš piemiedza acis.

— Nekas, izņemot vienu apstākli. Viss, ko jūs redzat visapkārt, — un jūs pati, Zoja/ — eksistē, tikai pateicoties laukam, ko ģenerē Georga izdomātās iekārtas. Tās atrodas manā kuģi. Pietiek man tikai izslēgt šo lauku, lai viss izzustu: māja, koki, zāle, — viss, izņemot planētu, kuģi un mani pašu. Lūk, pierādījums tam, ka es neesmu kopija, bet gan reāls cilvēks.

— Es ari neizzudīšu. Pamēģiniet kaut vai tūlīt.

— Ticiet, Zoja…

— Tam es nevaru noticēt. Labāk noticiet jūs, ka es esmu tāds pats reāls cilvēks. Es esmu Zoja, Georga sieva. Jūsuprāt, iznāk, ka es neesmu spējīga saprast, vai esmu cilvēks vai kopija. Piedodiet, Junior, bet jūs neko nesaprotat.

— Labi, esmu gatavs jums piekrist, ja jūs paskaidrosiet man, kādā veidā esat nokļuvusi uz šīs planētas kopā ar

mani, ar manu kuģi. Paskaidrojiet tā, lai es varētu noticēt, un es ar prieku jums piekritīšu.

— Ja es to pati saprastu… Bet ne viss ir tā, kā jūs domājat. Ja mēs ar jums atrodamies uz citas planētas, tas nozīmē, ka jūs kaut kādā veidā ir piemānījuši un jūs, domādami, ka vedat kopiju, esat atvedis mani šurp.

— Tas ir neiespējami. Vai jūs varat iedomāties, cik ilgi es biju lidojumā?

— Es arī lidoju kopā ar jums. Droši vien mani kaut kā iemidzināja un es visu laiku nogulēju.

— Pat ja neizmanto anabiozi, tas būtu saistīts ar ļoti lieliem sarežģījumiem, to jau nu es zinu. Protams, arī jūs lidojāt šurp ar to pašu kuģi. Tikai citā — programmas veidā. Ļoti sarežģītā, bet tomēr tikai Kombinatora programmas veidā. Būtībā tā ir matrice atomu līmenī, tās izvērsums …

— Es nevēlos neko tamlīdzīgu dzirdēt. Junior, jūs kaut ko jaucat. Vai arī mānāties. Jebkurā gadījumā es jums nevaru noticēt. Un ari negribu.

Jā, nodomāja Juniors, tas nav viegls darbs — pārliecināt sievieti par kaut ko tamlīdzīgu. Sievietes kopiju, viņš tūlīt pat izlaboja, bet tas nemaz nav labāk. Tomēr jau var izdarīt secinājumus, ka kopija ir precīza un tai, cik es varu spriest, piemīt visas oriģināla īpašības. Bet būtībā… si- tuatīvā ziņā viņai ir taisnība: kāda tam nozīme, kas viņa ir? Kamēr viņa eksistē — tā nav problēma, bet, kad pārstās eksistēt, — arī no problēmas nekas nepaliks pāri. Velns, cik vienkārši: kad pārstās eksistēt!

— Kāpēc jūs klusējat, Junior? Runājiet, citādi jums pašlaik ir tāda seja, ka man kļūst baigi.

— Nu, ko jūs, Zoja, — viņš noteica, pārlaižot roku pār pieri, — baidīties te nav no kā. Mēs ar jums esam nokļuvuši mazā, ērtā, ļoti krietni iekārtotā pasaulē. Mums neviens un nekas nedraud, izņemot mūsu pašu neuzmanību. Es tūlīt paskaidrošu jums dažus noteikumus, kādi būs jāievēro, vai jūs to gribat vai ne. Par ko jūs aizdomājāties?

— Par Georgu. Kas viņu varēja pamudināt tā rīkoties ar mani?

— Jūs atkal par to pašu. Atkārtoju: attiecībā pret savu sievu viņš nav izdarījis nekā slikta. Tikai noņēmis tās matrici. Kā tas notika — ir palicis jūsu atmiņā,

— Ahā, redzat nu — manējā!

— Par to nav jēgas runāt. Iedomājieties, ka tajā mirkli Zoja dubultojusies, radušās divas vienādas Zojas, bet tiesības būt īstai palikušas tai pirmajai, pieļausim, ka tā ir nolēmusi Augstākā tiesa. Bet jūs liktenis ir atnesis šurp. Vai tāds variants jūs neapmierina?

— Nezinu. Es padomāšu. Baidos, ka es Georgu pārāk nogurdināju. Droši vien, ka daudz kas varēja būt citādi. Bet es negaidīju …

— Zoja! Būs labāk, ja jūs par to domāsit vēlāk. Bet tagad pacietieties un uzklausiet to, ko es teikšu. Vispār var būt, ka es neveiksmīgi izteicos: tie nav noteikumi, bet — drīzāk — mūsu eksistences piespiedu apstākļi. Pirmais: jūs necentīsieties mani cienāt, ja nu vienīgi ar tīru ūdeni no dīķa. Es nevaru ēst jūsu ēdienu. Jums te ir pieejams viss. Man — ne. Katrā ziņā tas attiecas uz visu ēdamo.

— Nabadziņš! Jūs mirsit badā, bet es pārēdīšos jūsu acu priekšā!

— Man kuģī ir pietiekami daudz krājumu.

— Tad var iznākt gluži otrādi. Jo man ir tikai tas, kas ledusskapī. Vai te ir kādi veikali? Neesmu pārliecināta, lai gan nauda man ir līdzi.

— Domāju, ka izsalkusi jūs nepaliksit. Galu galā mani krājumi der jums tikpat labi kā man.

— Izdevīgi būt modelim, vai ne?

— Iespējams. Zoja, vai šis noteikums jums ir saprotams?

— Tas nav pārāk sarežģīts.

— Vai to izpildīsiet?

— Nav nekāda prieka palikt šeit vienai. Ar jums vismaz var parunāt…

Nevarētu teikt, ka sacītais būtu apvainojošs, un tomēr Junioram Zojas pēdējie vārdi ne visai patika. Tiem piemita tāda kā nevērības pieskaņa. Viņa salīdzina to ar Georgu, vai? Georgam piemīt varens prāts, bet pārējā ziņā Juniors droši vien ir vairāk piemērots, lai pārstāvētu cilvēku dzimumu visādu Kurjeru priekšā.

Viņš tomēr pacentās aizvainojumu neizrādīt.

— Un otrais. Jūs varat iet, kur vēlaties, un darīt, ko gribat. Tikai kuģis jums ir tabu. Pie tā var pieiet klāt, bet nekādā gadījumā nedrīkst iet iekšā kuģa lūkā!

— Vai jums tur ir briesmīgi noslēpumi? Varbūt jūs esat Zilbārdis? Un kuģī atrodas jūsu nomaitāto sieviešu ķermeņi?

— Es lūdzu izturēties pret maniem vārdiem nopietni. Nedrīkst. Tur jūs uzreiz izkļūsit ārpus lauka kontroles, un… būs slikti jums, man, visai šai pasaulei.

— Tas ir pārāk nenoteikti. Kas tad ar mani notiks?

Juniors nopūtās. Viņš skumji nodomāja, ka sarunām ar

sievietēm vajadzīga daudz lielāka pacietība nekā planētu izpētei.

— Jūs acumirklī aiziesit bojā.

— Patiešām? Tādā gadījumā — paldies.

— Nesaprotu.

— Jūs man parādījāt izeju — gadījumā, ja es kritīšu galīgā izmisumā.

— Zoja!

— Vai jūs nobijāties manis dēļ? Cik aizkustinoši… Tomēr ne, diez vai. Jūs nobijāties par savu kuģi. Un pats par sevi. Tas ir tuvāk patiesībai, vai ne? Junior, es saprotu — enerģijas atbrīvošanās, ļoti spēcīgs sprādziens un tā tālāk. Bet kāpēc man jādomā par visu, kas būs pēc manis? Jūs pats un visi pārējie, kas mani nostādījuši šādā stāvoklī, — vai esat daudz domājuši par mani? Ne pārāk daudz, vai ne? Vēl pareizāk — nedomājat nemaz.

— Zoja, jūsu pārmetums ir taisnīgs, taču pirmām kārtām to pelnījis Georgs. Ticiet man, es viņu neesmu lūdzis modelēt tieši jūs, droši vien ari neviens cits to nav darījis. Bet, ja jau dzīve mums ir izvirzījusi tādus noteikumus, tad kaut kā dzīvosim — tas ir viss, ko es varu pateikt. Kas attiecas uz kuģi, tad … Vai tiešām jūs nesaprotat? Jā, kuģis kaut kādā mērā cietīs, iespējams, ka arī es, ja atradī- šos blakus. Bet tas nav galvenais. Tas, par ko jūs domājat, — jums nav izeja. Ne šis, ne arī kāds cits mēģinājums aiziet, jo Kombinators acumirklī jūs radīs no jauna. Un jūs šeit parādīsities tāda pati, kādu es jūs ieraudzīju pirms divām stundām …

— Jums taisnība, — pēc brīža atbildēja Zoja. — Es par to nepadomāju. Labi, mans drosmīgais kapteini! Apsolu pat netuvoties jūsu klosterim. Ar noteikumu, ka jūs mani neatstāsiet uz ilgu laiku vientulībā. Esmu pieradusi, ka man apkārt ir cilvēki. Kad man gribēsies palikt vienai, es jums to īpaši palūgšu.

— Labi, Zoja. Es šeit neesmu pārāk aizņemts, un ..,

— Vai pašlaik jums ir kaut kas darāms kuģī?

— Pašlaik? Liekas — nav.

— Tad atrodiet. Vai esat pārsteigts? Tieši pašlaik man jāpaliek vienai. Piekrītiet — man ir par ko padomāt.

— Es saprotu. Labi. Es sev darbu atradīšu. Kad gribēsit mani redzēt, atnāciet… atnāciet pie dīķa. Tur es jūs ieraudzīšu, neizejot no kuģa.

— Labāk tā: atnāciet pie manis pusdienās. Varat paķert līdzi jūsu krājumus. Bet līdz pusdienām nodarbosimies katrs ar savu darāmo. Norunāts? Tādā gadījumā es neatvados.

* * *

Tādā saimniecībā kā kuģis, ja vien ir vēlēšanās, darbu var atrast vienmēr. Pirmām kārtām nepieciešams pārbaudīt Kristāla stāvokli: vai ar augošo mazuli viss ir kārtībā, vai nav nepieciešama cilvēka iejaukšanās. Mazulim tā nebija vajadzīga. Jo labāk. Juniors tomēr nosēdēja vairāk nekā stundu remontnodaļā pie inkubatora: šeit viņš neatļāvās ne mazāko paviršību, jebkura nolaidība vēlāk varēja maksāt pārāk dārgi. No remontnodaļas viņš devās uz aparātu telpu. Atplombēja durvis, kas pēdējo reizi bija noslēgtas vēl uz Zemes, un tūlīt pat nodiktēja ierakstu žurnālā, kas un kāpēc tas ir izdarīts: jāsāk sagatavošanas darbs Kristāla nomaiņai. Nodalījums bija šaurs, tur vajadzēja pārvietoties uzmanīgi, iepriekš apdomājot katru soli, katru kustību. Lai piekļūtu vien Kristāla kapsulai, bija vajadzīgas ne mazāk kā desmit minūtes. Pagaidām bija jāveic ne jau pats sarežģītākais uzdevums. Kapsula bija jāiztīra no vecā Kristāla paliekām, no putriņas, kurā tas pārvērties, — to vajadzēja pārsūknēt mazā metāliskā konteinerā, kas pēcāk jāatdod Gudriniecei analīzēm un atlikuma utilizācijai. Kosmoss nav tā vieta, kur kaut kas var pazust tāpat vien, to var atjauties tikai Zemes apkaimē. Pēc tam vajadzēja kapsulu izmazgāt, lai tā būtu gatava pieņemt jauno iemītnieci. Darbs nebija pārlieku steidzams, bet, ja reiz iegadījies brīvs laiks, kāpēc tad nepaveikt visu savlaicīgi?

Pirms mazgāt kapsulu, Juniors atcerējās, ka šodien vēl nav brokastojis. Un velti. Pusdienas paliek pusdienas, bet ēst gribas pašlaik. Viņš palūdza Gudrinieci sagatavot kaut ko vieglu un brokastoja savā kajītē: viņu bija lūguši atrasties kuģī, un viņš bija nolēmis no tā neiziet līdz pusdienām. Vienīgais, ko viņš brokastlaikā atļāvās, — ieslēgt apskates ekrānus. Tajos bija redzams vai viss parks. Gandrīz tūlīt viņš ieraudzīja Zoju — iznākusi no mežiņa, viņa lēni, nolaidusi galvu un vicinot kaut kur nolauztu zariņu, devās pie dīķa, iemeta tajā zariņu un apsēdās pie pašas ūdens malas, uzvilka kleitu pār ceļiem un, ar rokām atbalstījusi galvu, neatraudamās lūkojās ūdenī. Junioram kļuva viņas žēl, neizturami žēl. Georgs bija kaut ko izdomājis aplam, un apbrīnojami, ka tāds eksperiments vispār bija atļauts. Lai gan… Ja to izstāsta vispārējos vilcienos, tas viss sanāk gludi un jauki: kopā ar floras un faunas pārstāvju modeļiem tiks radīti ari cilvēku modeļi, lai mūsu pasaules aina būtu pilnīga. Ļoti pieklājīgi. Kam gan ir žēl modeļu? Tie taču nav dzīvi. Tā domā visi, lai gan neviens nezina, kur beidzas nedzīvais un sākais dzīvais. Nē, teorijā viss ir pilnīgi pieļaujams. Bet praksē — pašlaik tas Junioram bija pirmais gadījums. Un viņš, atklāti sakot, tagad nezināja, ko lai iesāk.

Zoja joprojām sēdēja, kad viņš nopūties Izslēdza ekrānus un devās uz aparātu nodalījumu. Tur viņš noņēmās līdz pašām pusdienām. Tad pieprasīja Gudriniecei uztura

devu un gandrīz skriešus metās pie lūkas.

* * *

Zoja viņu sagaidīja mājas priekšā. Juniors ieskatījās viņas sejā, bet tā arī nevarēja saprast, cik smagas bijušas viņas domas un pārdzīvojumi, vai daudz viņa raudājusi, ko un kā nolādējusi. Bet iespējams, ka, apsvērusi visu, ir samierinājusies ar modeļa lomu — mākslīgi radītā būtne ar īsu mūžu. Sievietes sejas izteiksme bija bezrūpīga, acis — skaidras, runa — nosvērta un rāma.

— Ak, Junior, vai jūs esat ielūdzis viesus? Kāpēc tad šī pārpilnība? Saprotu, mūžsenais vīrieša — ieguvēja un apgādnieka — instinkts. Nekas, pārpalikumu ieliksim ledusskapī, noderēs nākamreiz. Es redzu, ka jums te viss ir pagatavojams uz ātro. Protams, ceļā jums nav laika ar to noņemties. 2ēl, tas neļaus man pilnībā pierādīt savu mākslu. Es gatavoju garšīgi. Diemžēl jūs uz Zemes neesat bijis pie mums ciemos. Nekas, pēc tam kad atgriezīsities, noteikti atnāciet. Mēs jūs lieliski pamielosim. Es… vai viņa, nezinu, kā lai tagad saka. Bet jums nekādas starpības nebūs.

Tā pļāpādama, Zoja uzkāpa pa lieveni un iegāja virtuvē, Juniors tai sekoja kā piesiets. Tur, uz plīts, kaut kas bija gandrīz gatavs, vilinoši smaržoja, Juniors norija siekalas. Patiešām žēl, ka neko nevarēja nogaršot.

— Jūs neiebildīsit, ja es aplūkošu jūsu krājumus?

Viņš atvēra ledusskapi un apskatīja tā saturu. Viss izskatījās tieši kā uz Zemes. Lieliski nostrādāts. Tiesa, produktu nemaz nebija tik daudz.

— Vai tas ir viss?

— Es jums jau teicu. Junior, sakiet — cik ilgi mēs šeit dzīvosim?

Juniors atbildēja pēc brīža:

— Līdz remonta beigām vēl… vēl aptuveni trīs nedēļas.

— Bet pēc tam? Jums taču būs jālido tālāk?

— Ē… Nu, stingri sakot…

— Vai šī pasaule tā arī paliks? Piedodiet, es jau aizmirsu: visa šī pasaule un es tās ietvaros — mēs varam eksistēt tik ilgi, kamēr jūs ar savu kuģi mūs uzturat. Tātad aizbraucot jūs iznīcināsit šo lielisko zemes stūrīti?

Juniors klusēja.

— Vai arī mani? Un jums nebūs manis žēl?

Novērsies viņš raudzījās pa logu.

— Junior, nogalināt sievietes — tas ir ļoti slikti.

«Tu jau neesi sieviete!» viņš gribēja atcirst, bet tā vietā iesaucās:

— Dieva dēļ, izbeidziet taču!

Zoja apmierināta pasmaidīja. Likās, tieši tas viņai bija vajadzīgs. Junioru nokaitināt. Velna Pigmalions, Juniors par sevi nodomāja, neveiksmīgais Krētas valdnieks …

— Labi, kaptein, es tā vairs nedarīšu, — viņa lēnprātīgi noteica un uzsmaidīja ar acīm. — Lūdzu pie galda. Un nedusmojieties uz mani. Uz sievietēm vispār ir bezjēdzīgi dusmoties. Mēs nekad nemēdzam būt vainīgas. Vai jūs neapvainojāties? Piedodiet, es negribēju jums nodarīt pāri.

— Nekas, — Juniors noburkšķēja.

— Tātad — nedusmojaties? Tad es jums atļauju noskūpstīt man roku.

Zoja pastiepa roku. Velns viņu sazina kas notiek, Juniors nodomāja, paklausīgi skūpstot roku un neviļus ieelpojot tās smaržu. Interesanti, vai visi institūta kretīni ar Georgu priekšgalā — vai tad viņi nevarēja iepriekš padomāt par to, ka šo pasauli likvidēt būs ļoti sarežģīti? Lai gan nav jau tā obligāti jālikvidē… Velns parāvis, nekas nav tā, kā vajadzētu … Lai gan — priekšā trīs nedēļas, tās vēl ir jānodzīvo, uzkritīs man vēl kāds koks uz galvas, vai nu mazums kas vispār var notikt…

— Gana, kaptein, gana. — Zoja atņēma roku. — Ticu, ka jūs esat man piedevis.

Kādu laiku viņi klusēdami pusdienoja. Beigās Zoja atnesa kafiju.

— Kaptein, šī ir jūsu. — Zoja piebīdīja viņam otru ka- fijkannu. — Nebaidieties, tur nekas nav pielikts no maniem krājumiem. Es netaisos apdraudēt jūsu dzīvību. Un vispār — pieņemu visus jūsu noteikumus. Taču man ir arī savi.

— Jau iepriekš tos pieņemu, — steidzīgi bilda Juniors.

— Neuztraucieties, tajos nav nekā tāda, kas jums nebūtu pa spēkam. Jūsuprāt, es esmu modelis jeb fikcija — atcerējos, ka Georgs tieši tā to dēvēja. Teikšu atklāti: ari pašlaik esmu pārliecināta, ka tas tā nav, ka es — esmu es pati… Taču nezinu, kā jūs pārliecināt. Tāpēc gribu, lai trīs nedēļas, vai cik arī ilgi mēs šeit būsim, jūs izturētos pret mani nevis kā pret modeli, bet kā pret sievieti.

— Pacentīšos, — Juniors nolieca galvu, — tikai baidos, ka mana audzināšana šajā jomā …

— Nebaidieties, šo to es jums pateikšu priekšā. Un nevajag saīgt — trīs nedēļas nemaz nav tik ilgs laiks. Ticiet — es paguvu daudz ko pārdomāt. Un pagaidām redzu tikai vienu izeju: dzīvot tā, it kā nekas nebūtu noticis. Vai jūs gribat kaut ko iebilst?

—. Neko, Zoja. Es priecājos …

— Vai priecājaties, ka es jums nesarīkoju histēriju? Junior, to es nevaru garantēt, viss var gadīties. Taču apsolu, ka centīšos, lai tas nenotiktu. — Viņa piecēlās. — Traukus es nomazgāšu vēlāk. Starp citu, nākošreiz traukus mazgāsit jūs. Kā esat nolēmis pavadīt pēcpusdienu un vakaru? Vai ir kaut kādi steidzami darbi?

— Nav.

— Tad pavadiet mani. Es vēlos sauļoties un peldēties.

— Ar prieku.

— Ko tad jūs stāvat kā sālsstabs? Dodiet taču man roku!

Viņš paklausīgi pasniedza roku.

— Bet otrā rokā paņemiet šo te.

Juniors pārtvēra lielu, bet vieglu somu.

— Ejam!

Un viņi nokāpa no lieveņa.

* * *

Juniors uzskatīja peldēšanos pēc pusdienām par kaitīgu. Paplunčājies viņš izlīda ārā un apgūlās, atslābinājās, svētlaimīgi pārdzīvoja iespēju nekur nesteigties un neko nedarīt — vienkārši gulēt, sajūtot, kā nesteidzīgi plūst laiks. Zoja peldējās ilgi un centīgi, it kā izpildot uzdevumu, riņķoja pa mazo dīķi kā vāvere riteni. Viņa iznāca no ūdens, jau galīgi pārguruši un pārsalusi, lai gan ūdens bija silts. Atvelkot elpu, viņa pienāca pie Juniora un mazliet pastāvēja, raudzīdamās uz viņu no augšas, viņas ķermenis trīsēja, un Juniors neizturēja nepārmetis:

— Zoja, vai tad tā var…

— Var. — Viņa apgūlās zālē blakus viņam. — Es izsalu līdz kaulam.

Juniors izdarīja instinktīvu kustību, lai atvirzītos, bet Zoja teica:

— Sasildiet taču mani, es drebu!

Juniors sajuta, kā viņa piekļāvās klāt ar visu savu vēso ķermeni un piespieda sevi nedomāt par to, kas, gribi vai negribi, pats līda galvā.

— Vai jums tā patīk peldēties? Noteikti līdz krampjiem?

Zoja brīdi klusēja.

— Patika… Kaut gan… Ne jau tā. Toties tagad — gluži kas cits.

— Kāpēc?

To droši vien nevajadzēja vaicāt. Viņš par vēlu attapās.

— Jāpagūst…

— Zoja … — Juniors gandrīz lūdzoši teica.

— Nekas. Lai tas jūs neuztrauc. Vai zināt, Junior, ka šajā situācijā ir pat kaut kas labs. Protams, tikai tādā gadījumā, ja jums ir taisnība. Tajā ir kaut kas nomierinošs. Zini, ka nenodzīvosi līdz vecumam, ka tev nedraud nevarība, kad pats sev kļūsti par nastu. Droši vien ir savs jaukums — nomirt jaunai.

— Zoja!

— Labi, vairāk par to nerunāšu. Labāk parunāsim par ko citu. Par kaut ko jautru. Jūs mani, Junior, atvainojiet, bet saprotiet — tāds dīvains dvēseles stāvoklis, jo es taču zinu, ka kļūdāties jūs un es neesmu ne modelis, ne kopija, ne fikcija, es zinu, ka esmu Zoja, parasta sieviete, nevis zinātnes un tehnikas produkts. Un tomēr kādā dvēseles stūrītī ticu jums. Muļķīgi, vai ne? Kas var pazīt mani labāk par mani pašu? Bet es neviļus sāku domāt un uzvesties tā, kā būtu jāuzvedas tikai fikcijai. Iespējams, tāpēc, ka esmu ļoti jūtīga un mani vienmēr ir bijis viegli par kaut ko pārliecināt.

— Saprotiet…

— Un vēl. Iznāk tā, ka es varu runāt par sevi jau it kā no malas, kā par to, kas palikusi uz Zemes kopā ar Georgu un dzīvo pati par sevi. Varu pat mazliet, patenkot. Smieklīgi, vai ne? Vai negribat patenkot?

— Ja tas jums sagādā prieku …

— Milzīgu! Būtībā esmu briesmīga tenku vācele, tikai vienmēr centos sevi apvaldīt, jo tenkot ir nepieklājīgi. Bet pašlaik… Mūs neviens trešais nedzirdēs, bet jūs jau nevienam nestāstīsit, vai ne?

— Nevienam, — Juniors godīgi nosolījās. — Par ko tad mēs tenkosim?

— Par mani, vai tad jūs nesapratāt? Kurš pirmais? Sāciet jūs.

— Zoja, ko tad es par jums varu pateikt? Es taču jūs galīgi nepazīstu!

— Nav tiesa. Mēs ar jums jau esam pazīstami vairākas dienas, šodien jau visu dienu esam kopā, sarunājamies — nevar būt, ka jums nav radušās kādas domas, kāds viedoklis par mani. Es taču tomēr neesmu tukša vieta!

— Ko jūs! Protams, ka ne.

— Tad arī pasakiet visu, ko jūs par mani domājat.

— Lai notiek. Pamēģināšu.

— Es gaidu!

— Zoja, es domāju.

— Jūs ļoti lēni domājat, Junior! — vēl mazliet pagaidījusi, viņa noteica.

Taču Juniors joprojām klusēja. Viņš pēkšņi saprata, saprata skaidri un gaiši, ka viņam ir līdz sāpēm žēl šīs neaizsargātās sievietes, kura, izjūtot nāves bailes, tomēr cenšas būt drosmīga. Tieši sievietes, nevis modeļa vai kaut kādas fikcijas. Jo viņa patiešām ir sieviete. Visīstākā. Galu galā — kāda gan nozīme veidam, kā viņa parādījusies pasaulē. Lai arī viņu nav auklējusi māte, viņa nav bērnībā spēlējusies, nav pārdzīvojusi savu pirmo mīlestību — tikai citu acīs viņa to nav pārdzīvojusi un uzradu- sies šodien, bet viņai pašai tas viss ir bijis, viņa to saņēmusi reizē ar atmiņu, un vienīgi tur var glabāties viss, kas bijis. Un kas par to, ja kaut kur citā pasaulē dzīvo vēl viena sieviete ar to pašu atmiņu, kas glabā tādu pašu pagātni? Viņas nekad nesatiksies, viņu ceļi nešķērsosies, un neatkarīgi no tā, vai Zoja pēc trim nedēļām aizies bojā vai nodzīvos vēl gadu desmitus, — no šī brīža abu sieviešu dzīvesceļi iet dažādos virzienos, un jau tāpēc vien viņas abas ir īstas. Šī, tā sakot, ir civilizācijas ārlaulības meita, bet vai tad tādiem bērniem mazāk tiesību dzīvot kā tiem, kas dzimuši likuma paspārnē?

Nabaga bērns, cik gan viņa šeit briesmīgi vientuļa, cik gan skumji viņai apzināties, ka ir viena un tāda paliks līdz pašam galam. Viņai nav nākotnes, ir tikai pagātne, pie kam bez jebkādas pašas vainas, tikai tāpēc, ka Georgam iegribējās, lai Kurjeram cilvēci pārstāvētu tieši viņa sieva. Lai gan — ko citu Georgs varēja darīt? Mīļotā sieviete būtu izjutusi to pašu, un tādā gadījumā godīgs cilvēks … Velns to zina, kas tādā gadījumā jādara cilvēkam! Atteikties no uzdevuma? Bet tas ir tik grūti tam, kam visa dzīve — šajā uzdevumā …

— Zoja, Georgs droši vien jūs loti mīlēja?

— Jā. īpaši sākumā.

— Nē. Ari tagad.

— Droši vien… Pa savam. Ja jūs viņu kaut mazliet pazināt, tad jums bija jāsaprot, ka viņam viss un vienmēr bija citādi. Ne tā kā citiem.

Vai arī mīlestībā?

— Arī. Viņš bija loti noslēgts un baidījās ārēji izrādīt jūtas.

— Tomēr jūs zinājāt.

— Protams, jo katra sieviete zina, ja tās ir… Lai ari cik tas liktos savādi, Georgā ari bija loti daudz kas no sievietes.

— Vai jūs domājat, ka no mātes? Jūs viņu pazināt?

— Nē. Es domāju dažas tīri sievišķīgas rakstura īpašības. Viņam patīk galējības. No neparasti plašiem uzskatiem — galējā šaurībā. No mīlestības — uz naidu. Vienā mirklī, un dažkārt pat varēja likties — bez iemesla. Patiesībā jau no viņa redzesviedokļa iemesli bija vienmēr. Vai jums neliekas, ka tas biežāk ir raksturīgs sievietēm?

— Es, Zoja, neesmu sieviešu raksturu zinātājs!

— Tad ticiet man, ka tas tā ir.

— Vai jūs domājat viņa zinātnisko uzskatu plašumu?

— Te ir mana kārta teikt — ko gan es saprotu zinātnes problēmās! Nē, es domāju vispār dzīvē. Ari attiecībās ar mani. Un vēl viena iezīme, kuru es uzskatu par sievišķīgu: ja viņš paguva sevi par kaut ko pārliecināt, tad tas viņam kļuva par neapstrīdamu patiesību. Domāju, ka tas bieži palīdzēja darbā, tāpēc viņš dažkārt arī guva panākumus tur, kur citi atkāpās. Bet dzīvē… — Zoja paklusēja. — Piemēram, liekas, viņš pārliecināja sevi par to, ka man bez viņa ir vēl kāds. Ar vienu vārdu — draugs.

— Hin, — noteica Juniors. — Bet vai tāds patiesi bija?

— Tam taču nav nozīmes! Svarīgi tas, ka viņš tam noticējis. Ko jūs būtu darījis viņa vietā?

— Es nezinu, Zoja. Es neesmu speciālists ne ētikā, ne mūslaiku ieražās. Man ir pamaz pieredzes, jo es lielāko dzīves daļu pavadu vientulībā. Vispār negribējās par šo tēmu runāt. Galu galā jūs pati labāk zināt, kā jums dzīvot.

— Junior! Kāpēc jūs pēkšņi kļuvāt tik sauss?

— Sauss? Nezinu, man likās, ka es …

— Vai jūs esat greizsirdīgs uz mani? Uz to, kas varēja būt?

— Klausieties, Zoja! Es taču… Mēs ar jums . *»

— Tam nav nekādas nozīmes. Vai tad greizsirdīgs mēdz būt tikai uz to, kas tev pieder? It nemaz. Un nekāda loģika te nepalīdz. Arī jūs tā neglābs. Vai zināt ko, Junior? Ja mēs tik un tā tenkojam divatā, bez tiesībām un iespējas pastāstīt kādai trešajai personai, tad būsim atklāti un patiesi viens pret otru. Runāsim patiesību un tikai patiesību …