Spēle ar uguni

19

— Dāmas un kungi, lai sākas Septiņdesmit piektās Bada Spēles! — ausīs nodun Bada Spēļu paziņotāja Klaudija Templsmita balss. Man ir mazāk par minūti, lai savāktos. Tūlīt noskanēs gongs un pārstāvji drīkstēs pamest savas metāla platformas. Bet kurp doties?

Nespēju saprātīgi spriest. Visas manas domas aizņem sadauzītais, asinainais Sinnas ķermenis. Kur viņš ir tagad? Ko ar viņu dara? Vai viņu spīdzina? Nogalina? Pārvērš par eivoksu? Uzbrukums viņam acīm redzami bija inscenēts tā, lai laupītu man savaldīšanos, tieši tāpat kā Dārija klātbūtne manos apartamentos. Un tas ir laupījis manu savaldīšanos. Man gribas vienkārši sabrukt uz savas metāla platformas. Bet pēc tā, ko tikko redzēju, es nedrīkstu to atļauties. Man ir jābūt stiprai. Es esmu parādā Sinnam, kurš riskēja ar visu, izjaukdams prezidenta Snova plānus un pārvērzdams manu līgavas kleitu par zobgaļsīļa apspalvojumu. Un es esmu parādā dumpiniekiem, kuri, Sinnas piemēra iedrošināti, varbūt šai pašā brīdī cīnās par Kapitolija krišanu. Par manu pēdējo dumpību ir jākļūst tam, ka es nepiedalīšos Spēlēs pēc Kapitolija noteikumiem. Tāpēc sakožu zobus un saņemu visu savu gribasspēku, lai cīnītos.

Kur tu esi? Joprojām nesaprotu, kur atrodos. Kur tu esi?! Uzstājīgi pieprasu sev atbildi, un lēnām pasaule kļūst skaidrāka. Zils ūdens. Rozā debesis. Balti nokaitēta saule tajās. Tā, apmēram četrdesmit metrus tālāk ir spīdīgais zelta Pārpilnības rags. Sākumā izskatās, ka tas atrodas uz apaļas salas. Bet sasprindzinoties redzu, ka no apļa stiepjas šauras zemes strēles, kas līdzinās riteņa spieķiem. Šķiet, to ir kādi desmit vai divpadsmit un tie ir vienādā attālumā cits no cita. Starp spieķiem ir tikai ūdens. Ūdens un pa pārim pārstāvju.

Tas arī viss. Kopā ir divpadsmit spieķu, un starp tiem — divi pārstāvji uz metāla platformām. Manā ūdens gabalā otrs pārstāvis ir vecais Vūfs no Astotā apgabala. Viņš ir apmēram tikpat tālu uz labo pusi, kā uz kreiso atrodas zemes strēmele. Ūdensmalā visur, kur paskatos, ir šaura pludmale un aiz tās — bieza koku audze. Pārlaižu skatienu pārstāvju lokam, meklēdama Pītu, bet viņu laikam aizsedz Pārpilnības rags.

Iesmeļu saujā ūdeni, kas skalojas uz manām kājām, un pasmaržoju to. Pielieku to pie mēles. Man jau tā likās — sāļūdens. Tieši tāpat kā viļņi, ko mēs ar Pītu redzējām īsajā ekskursijā uz pludmali Ceturtajā apgabalā. Bet vismaz ūdens šķiet tīrs.

Nav ne laivu, ne virvju, pat ne koka gabaliņa, pie kā pieturēties. Nē, uz Pārpilnības ragu var tikt tikai vienā veidā. Kad atskan gongs, es nevilcinādamās nirstu pa kreisi. Attālums ir lielāks, nekā esmu pieradusi pārvarēt, un peldēt viļņos ir mazliet grūtāk nekā mūsu rāmajā ezerā, bet mans ķermenis ir savādi viegls un es bez piepūles šķeļu ūdeni. Varbūt tas ir sāls dēļ. Pilēdama izrāpjos uz zemes strēmeles un metos pāri smiltīm uz Pārpilnības ragu. No manas puses nevienu nemana, bet lielāko daļu skata aizsedz rags. Es neļauju, ka bažas par sāncenšiem liktu man kavēties. Tagad es domāju kā karjeriste un vispirms gribu dabūt ieroci.

Pagājušajā gadā vajadzīgās lietas bija izbārstītas krietnā gabalā ap Pārpilnības ragu un vērtīgākās bija tam vistuvāk. Bet šogad viss guvums ir sakrauts pie septiņus metrus augstās atveres. Manas acis uzreiz atduras pret zeltainu loku tepat, rokas stiepiena attālumā, un es to izrauju no kaudzes.

Aiz manis kāds ir. Es nejēdzu, kā to nojaušu, varbūt no klusā smilšu čirksta vai varbūt vienkārši gaisa plūsmas dēļ. Izrauju bultu no maka, kas vēl ir iespiests kaudzē, un pagriezdamās uzvelku loku.

Dažus metrus tālāk slapji mirguļojošs un trakoti skaists stāv Finiks ar uzbrukumam paceltu trijžuburi. No otras rokas karājas tīkls. Viņš it kā smaida, bet ķermeņa augšdaļas muskuļi ir gaidās saspringti. — Tu proti arī peldēt, — viņš saka. — Kur tu Divpadsmitajā apgabalā to iemācījies?

— Mums ir liela vanna, — atcērtu.

— Laikam gan. Vai tev patīk arēna?

— Ne īpaši. Bet tev gan noteikti. To laikam uzbūvēja īpaši tev, — ar nelielu rūgtumu novelku. Tā jau tiešām arī liekas, jo te ir tik daudz ūdens, un varu derēt, ka tikai saujiņa uzvarētāju prot peldēt. Treniņu centrā nebija baseina, nebija nekādu iespēju to iemācīties. Vai nu pārstāvis prata peldēt jau pirms nonākšanas arēnā, vai arī viņam tas būs ļoti ātri jāmācās. Pat dalība sākotnējā asinspirti ir atkarīga no tā, vai pārstāvis spēj nopeldēt divdesmit metrus. Tādējādi Ceturtajam apgabalam ir milzīgas priekšrocības.

Mēs stāvam sastinguši un ar skatienu nomērām viens otru un mūsu ieročus, un izsveram prasmes. Un tad Finiks pēkšņi plati pasmaida. — Labi gan, ka mēs esam sabiedrotie. Vai ne?

Sajutusi slazdu, jau grasos atlaist bultu, cerot, ka tā iedursies viņam sirdī ātrāk, nekā mani ķers trijžuburis, bet viņš sakustina roku un saulē atmirdz kaut kas uz viņa plaukstas locītavas. Masīva zelta rokassprādze ar liesmu rotājumu. Tā pati, ko atceros redzējusi uz Heimiča rokas torīt, kad sākās treniņi. Ātri apsveru, ka Finiks varbūt to nozaga, lai mani apmānītu, taču tā jau nav. Heimičs viņam to ir iedevis. Lai dotu man zīmi. Patiesībā pavēli. Uzticēties Finikam.

Dzirdu tuvojamies kādu citu. Man ir jāizlemj tūlīt. — Pareizi! — es noskaldu, jo, kaut arī Heimičs ir mans padomdevējs un mēģina nosargāt manu dzīvību, tas sadusmo. Kāpēc viņš nepateica, ka izkārtojis šādu vienošanos? Droši vien tāpēc, ka mēs ar Pītu negribējām sabiedrotos. Heimičs pats vienu ir izvēlējies.

— Pieliecies! — Finiks iekliedzas tik skalā balsī, kas loti atšķiras no viņa parastās pavedinošās murrāšanas, ka es tiešām paklausu. Viņa trijžuburis nošņāc gaisā man virs galvas un ar šķebinošu troksni ietriecas kāda miesā. Vīrietis no Piektā apgabala, tas pats dzērājs, kas vēma zobenu cīņas nodaļā, noslīgst uz ceļiem, kad Finiks izvelk trijžuburi no viņa krūtīm. — Neuzticies Pirmajam un Otrajam, — Finiks pamāca.

Man nav laika apšaubīt viņa teikto. Izrauju bultu maku. — Katrs pieskata vienu pusi? — ierosinu. Viņš pamāj, un es metos uz kaudzes otru pusi. Četrus spieķus tālāk Inobārija un Mirdzūms nupat ir sasnieguši zemi. Vai nu viņi lēni peld, vai arī bija cerējuši, ka ūdenī var slēpties vēl kādas briesmas, kas varētu būt taisnība. Dažreiz nav labi apsvērt pārāk daudz iespēju. Bet nu viņi ir uz sauszemes un pēc dažām sekundēm būs klāt.

— Vai ir vēl kaut kas derīgs? — sadzirdu Finika uzsaucienu.

Ātri pārlūkoju kaudzi savā pusē un atrodu vāles, zobenus, lokus un bultas, trijžuburus, nažus, šķēpus, cirvjus, metāla priekšmetus, kuriem nezinu nosaukumu… bet neko citu.

— Ieroči! — atsaucos. — Te ir tikai ieroči!

— Šeit tāpat. Pagrāb, ko gribi, un tinamies!

Izšauju bultu uz īnobāriju, kura jau ir pārāk tuvu, lai justos droši, bet viņa to jau ir gaidījusi un ienirst atpakaļ ūdenī, pirms bulta viņu sasniedz. Mirdzūms nav tik žigls, un man izdodas viņam iešaut stilbā, kad viņš metas atpakaļ viļņos. Sev es šķērsām uzmaucu vēl vienu loku un bultu maku, ieslidinu aiz jostas divus garus nažus un īlenu un kaudzes priekšpusē satiekos ar Finiku.

— Dari kaut ko, ja? — viņš mudina. Ieraugu, ka uz mūsu pusi rībina Bruts. Viņš ir noņēmis jostu un izstiepis to rokās kā vairogu. Izšauju uz viņu, bet šim izdodas uztvert bultu ar jostu, pirms tā ieurbjas viņa aknās. Vietā, kur bulta caurdur jostu, izšļācas purpurkrāsas šķidrums un notraipa viņa seju. Kad es atkal uzvelku loku, Bruts pieplok pie zemes, aizripo metru līdz ūdenim un iegrimst tajā. Aiz manis atskan metāliska šķindoņa. — Lasāmies prom, — es saku Finikam.

Sadursmes laikā Inobārija un Mirdzūms ir paspējuši tikt līdz Pārpilnības ragam. Bruts ir tikai šāviena attālumā, un kaut kur tuvumā noteikti ir arī Kašmira. Četri klasiskie karjeristi noteikti ir sabiedrotie. Ja man būtu jādomā tikai par savu drošību vien, es varbūt gribētu stāties viņiem pretī kopā ar Finiku. Bet es domāju par Pītu. Un es viņu pamanu; puisis joprojām bezpalīdzīgi stāv uz savas metāla platformas. Metos turp, un Finiks bez vārda runas man seko, it kā zinādams, kāds būs mans nākamais gājiens. Kad esmu tik tuvu, cik vien spēju tikt, sāku ņemt ārā aiz jostas aizbāztos nažus, gribēdama peldēt pie Pītas un kaut kā savākt viņu.

Finiks uzliek man uz pleca roku. — Es viņu atvedīšu.

Manī mostas aizdomas. Vai tā varētu būt kāda viltība? Ka Finiks iegūs manu uzticību un tad aizpeldēs, un noslīcinās Pītu. — Es pati to varu, — uzstāju.

Bet Finiks jau ir nometis visus ieročus zemē. — Labāk nepārpūlies. Ne jau tavā stāvoklī, — viņš saka un noliekdamies papliķē manu vēderu.

A, pareizi. Es it kā esmu stāvoklī, atceros. Kamēr mēģinu izdomāt, ko tas nozīmē un kā man vajadzētu izturēties — varbūt izvemties vai izdarīt kaut ko tamlīdzīgu -, Finiks jau ir ūdensmalā.

— Piesedz mani, — viņš saka un nevainojami viegli ienirst.

Paceļu loku, brīdinot iespējamos uzbrucējus no Pārpilnības raga puses, bet neizskatās, ka jebkuru interesētu mūsu vajāšana. Mirdzūms, Kašmira, Inobārija un Bruts, protams, jau ir sapulcējušies kopā, viņu banda jau ir izveidojusies, un četrotne izvēlas ieročus. Pārlaižu skatienu arēnai un redzu, ka lielākā daļa pārstāvju joprojām ir ieslodzīti uz savām platformām. Nē, paga, kāds stāv uz spieķa pa kreisi no manis, tieši pretī Pītam. Tā ir Megsa. Bet ne viņa dodas uz Pārpilnības ragu, ne mēģina bēgt. Viņa ielec ūdenī un sāk airēties uz manu pusi, un viņas sirmā galva šūpojas viļņos. Jā, veca viņa ir, bet laikam jau pēc astoņdesmit dzīves gadiem Ceturtajā apgabalā viņa arvien spēj noturēties virs ūdens.

Finiks ir pie Pītas un velk viņu šurp, pārlicis vienu roku pār puiša krūtīm un ar otru nepiespiesti irdamies uz priekšu. Pīta nepretodamies peld līdzi. Nezinu, ko tieši Finiks pateica vai izdarīja, kas lika Pītam uzticēt viņam savu dzīvību, — varbūt viņš parādīja rokassprādzi. Vai arī varbūt pietika ar to, ka Pīta redzēja mani gaidām. Kad abi sasniedz krastu, palīdzu izvilkt Pītu uz sauszemes.

— Sveika atkal, — viņš saka un noskūpsta mani. — Mums ir sabiedrotie.

— Jā. Tieši tā, kā Heimičs bija iecerējis.

— Atgādini man — vai mēs vienojāmies ar vēl kādu? — Pīta pajautā.

— Man šķiet, ka tikai ar Megsu. — Norādu uz veco sievieti, kas stūrgalvīgi tuvojas mums.

— Es nevaru pamest Megsu, — ierunājas Finiks. — Viņa ir viena no nedaudzajiem, kam es tiešām patīku.

— Man pret Megsu nav nekādu iebildumu. īpaši tagad, kad redzu arēnu. Viņas āķi droši vien būs mūsu labākā iespēja dabūt kaut ko ēdamu.

— Katnisa viņu gribēja jau pirmajā dienā, — piebilst Pīta.

— Katnisai ir apbrīnojami laba spriestspēja, — Finiks paslavē. Viņš ar vienu roku pasniedzas ūdenī un izvelk

Megsu tā, it kā viņa nesvērtu vairāk par kucēnu. Viņa kaut ko nošļupst, man šķiet, tajā ir vārds "plosts", un papliķē savu jostu.

— Paskatieties, viņai ir taisnība. Viens to ir izštukojis. — Finiks norāda uz Bltiju. Viņš peras pa viļņiem, bet kaut kā tomēr notur galvu virs ūdens.

— Ko tad? — es nesaprotu.

— Jostas. Tās ir peldēšanai, — Finiks paskaidro. — Jāairējas gan ir pašam, bet josta neļauj noslīkt.

Es jau gandrīz gribu ieteikt, lai Finiks pagaida, lai viņš atved Bītiju un Stiepuli šurp, ka varam paņemt viņus līdzi, bet Bītijs ir trīs riteņa spieķus tālāk un Stiepuli es neredzu vispār. Nav nekāda iemesla, kāpēc lai Finiks viņus nenogalinātu tikpat ātri kā Piektā apgabala pārstāvi, tāpēc vienkārši ierosinu kustēties. Iedodu Pītam loku, bultu maku un nazi, pārējo paturu sev. Bet Megsa rausta manu piedurkni un kaut ko vāvuļo, līdz atdodu viņai īlenu. Viņa apmierināti iespiež tā spalu bezzobainajās smaganās un pasniedz rokas pretī Finikam. Viņš uzmet plecā savu tīklu, Megsu pa virsu un brīvajā rokā paņem savus trijžuburus, un mēs skriešus metamies prom no Pārpilnības raga.

Tur, kur beidzas pludmales smiltis, augstu slejas meža biezoknis. Nē, vispār tas nav īsts mežs. Vismaz ne tāds, kādu es pazīstu. Džungļi. Man prātā ienāk svešais, reti lietotais vārds. Par džungļiem esmu dzirdējusi no citām Bada Spēlēm un vārda nozīmi iemācījos no sava tēva. Zeme zem kājām ir ļoti melna un irdena, un bieži to sedz samudžinājušies ložņājoši augi ar košiem ziediem. Saule ir karsta un spoža, un gaiss ir silts un smags no mitruma, un man ir sajūta, ka es nekad neizžūšu. Jūras ūdens ātri vien izgaro no plānā, zilā kombinezona auduma, bet tas jau sāk lipt pie sviedrainās miesas.

Pīta iet pa priekšu un ar savu garo nazi izcērt taku augu biežņā. Lieku Finikam iet aiz Pītas, jo, kaut arī viņš ir spēcīgākais, Finikam vēl ir jānes Megsa. Lai gan ar trijžuburi viņš rīkojas kā īsts burvis, tāds ierocis džungļiem ir mazāk piemērots nekā manas bultas. Ejot uz augšu pa stāvo nogāzi, tādā karstumā jau drīz vien sāk trūkt elpas. Bet mēs ar Pītu esam krietni trenējušies un Finiks ir apbrīnojamā Fiziskā formā. Kaut arī viņam uz pleca ir Megsa, mēs žigli pārvaram apmēram jūdzi, pirms viņš lūdz atpūtu. Tas drīzāk ir Megsas nekā viņa paša dēļ.

Biezā lapotne ir noslēpusi skatienam riteni, tāpēc es uzkāpju kokā ar gumijai līdzīgiem zariem, lai varētu kaut ko ieraudzīt. Un vēlos, kaut nebūtu neko redzējusi.

Izskatās tā, it kā zeme ap Pārpilnības ragu asiņotu; ūdenī skalojas tumšsarkani plankumi. Līķi guļ zemē un šūpojas viļņos, bet tādā attālumā un tāpēc, ka visi ir ģērbušies vienādi, nevaru noteikt, kurš tur ir dzīvs un kurš — miris. Tikai redzu, ka vēl daži sīki, zilā tērpti stāvi cīnās. Un ko tad es gaidīju? Ka vakar vakarā sadotās uzvarētāju rokas arēnā nozīmēs kaut kādu vispārēju pamieru? Nē, tam es nemūžam neticēju. Bet laikam biju cerējusi, ka pārējiem būs mazliet… kā? Savaldības? Vismaz gribas trūkuma. Pirms mesties slaktiņā. Un jūs visi cits citu pazināt. Jūs izlikāties par draugiem.

Šeit man ir tikai viens īsts draugs. Un viņš nav no Ceturtā apgabala.

Ļauju vieglajai, miklajai vēsmai glāstīt manus vaigus un pieņemu lēmumu. Vajadzētu vienkārši ķerties pie lietas un nošaut Finiku, neliekoties ne zinis par rokassprādzi. Mūsu savienībai nav nākotnes. Un viņš ir pārāk bīstams, lai neliktos ne zinis. Nē, tagad, kad mēs it kā uzticamies cits citam, šī varbūt ir mana vienīgā iespēja Finiku nogalināt. Ejot es viegli varētu viņu nošaut no aizmugures. Tas, protams, būtu nicināmi, bet vai nebūs vēl nicināmāk, ja gaidīšu? Ja iepazīšu viņu labāk? Būšu viņam vairāk parādā? Nē, ir īstais brīdis. Pēdējo reizi paskatos uz cīnītājiem un asiņaino zemi, lai stiprinātu savu apņemšanos, un nošļūcu zemē.

Bet nolēkusi es ieraugu, ka Finiks ir uzminējis manu domu gājienu. It kā viņš zinātu, ko esmu redzējusi un kā redzētais mani ietekmējis. Viņš ir pacēlis vienu no saviem trijžuburiem bezrūpīgā aizsardzības pozīcijā.

— Kas tur lejā notiek, Katnis? Vai visi ir sadevušies rokās? Zvērējuši nebūt vardarbīgi? Iemetuši ieročus jūrā, lai izaicinātu Kapitoliju? — Finiks ironizē.

— Nē.

— Nē, — Finiks atkārto. — Tāpēc, ka tas, kas noticis, ir noticis. Un neviens no tiem, kas atrodas arēnā, neuzvarēja sagadīšanās pēc. — Viņš nopēta Pītu. — Varbūt izņemot Pītu.

Finiks tātad zina to, ko zina Heimičs un es. Par Pītu. Ka viņš ir patiesi un līdz sirds dziļumiem labāks nekā mēs pārējie. Finiks Piektā apgabala pārstāvi nogalināja, ne aci nepamirkšķinājis. Un cik ilgu laiku tad man pašai vajadzēja, lai kārotu nāves? Kad mērķēju uz īnobāriju un Mirdzumu, un Brutu, es šāvu, lai nogalinātu. Pīta būtu viņus vismaz mēģinājis iesaistīt pārrunās. Pārbaudījis, vai ir iespējams plašāks sabiedroto pulks. Bet kāda no tā būtu jēga? Finikam ir taisnība. Man ir taisnība. Cilvēki šajā arēnā neiegūst kroni līdzjūtības dēļ.

Lūkojos Finika acīs un izsveru, kurš no mums būs zibenīgāks. Cik laika vajadzēs, lai iešautu viņam galvā bultu, un cik -, lai viņa trijžuburis sasniegtu mani. Redzu, ka viņš gaida, kad izdarīšu pirmo kustību. Lēš, vai vispirms bloķēt manu triecienu vai arī uzbrukt uzreiz. Es jau jūtu, ko mēs abi esam izdomājuši, kad Pīta tīšām nostājas starp mums.

— Cik tad ir pagalam? — viņš pajautā.

Kusties, muļķi! Bet viņš nelokāmi stāv starp mani un Finiku.

— Grūti pateikt, — atbildu. — Man šķiet, ka vismaz seši. Un vini vēl cīnās.

— Dosimies tālāk. Mums nepieciešams ūdens, — viņš saka.

Līdz šim mēs neesam manījuši ne zīmes no kāda saldūdens strauta vai dīķa, un sāļūdeni dzert nevar. Jau atkal iedomājos par iepriekšējām Spēlēm, kurās es gandrīz nomiru no atūdeņošanās.

— Būtu labi to atrast drīz, — ierunājas Finiks. — Mums ir jābūt kaut kur aizsegā, kad pārējie šonakt nāks mūs medīt.

Mēs. Mūs. Medīt. Labi, varbūt nogalināt Finiku būtu pārsteidzīgi. Līdz šim viņš ir bijis noderīgs. Un Finikam ir Heimiča uzticības apliecinājums. Un kas lai zina, kāda būs nakts? Ļaunākajā gadījumā varu viņu nogalināt miegā. Tāpēc liekos mierā. Un Finiks tāpat.

Ūdens trūkums pastiprina slāpes. Turpinām ceļu augšup, un es vērīgi skatos apkārt, bet neko neieraugu. Aptuveni pēc kilometra koki beidzas, un es nospriežu, ka būsim sasnieguši pakalna virsotni. — Varbūt otrā pusē mums veiksies labāk. Varbūt atradīsim kādu avotu vai kā.

Bet otras puses nav. Es to ieraugu ātrāk par visiem pārējiem, kaut arī esmu vistālāk. Mani piesaista dīvaini viļņots pleķis gaisā, kas izskatās kā pakārta izlocīta stikla rūts. Sākumā domāju, ka tas ir no saules svelmes vai arī no zemes versmo karstums. Bet trīsuļojošais laukums ir noteiktā vietā un, man sakustoties, paliek turpat. Un es apjēdzu saistību starp šo vietu un sarunu ar Stiepuli un Bītiju Treniņu centrā, un saprotu, kas atrodas mūsu priekšā. Mans brīdinājuma kliedziens jau ir man uz lūpām, kad Pītas nazis pašaujas uz priekšu, lai nocirstu kaut kādus staipekņus.

Atskan ass sprakšķis. Vienu mirkli koki pazūd un es ieraugu atklātu lauku aiz nelielas kailas zemes strēmeles. Tad Pītu no spēka lauka atmet atpakaļ un viņš notriec zemē Finiku un Megsu.

Steidzos turp, kur viņš nekustīgi guļ vīnstīgu mudžeklī. — Pīta? — Gaisā jaušas viegls apsvilušu matu smārds. Atkal saucu viņa vārdu un viegli sapurinu, bet viņš nereaģē. Ar pirkstiem aptaustu viņa lūpas, starp kurām nav jaušama silta elpa, kaut arī vēl tikko viņš smagi elsa. Piespiežu ausi viņa krūtīm tur, kur vienmēr pieglaužu galvu, un zinu, ka sadzirdēšu viņa spēcīgos, ritmiskos sirdspukstus.

Bet to vietā dzirdu tikai klusumu.

20

— Pīta! — es iekliedzos. Sapurinu viņu stiprāk un, ķer— damās pie pēdējā salmiņa, pat iepļaukāju, bet nekas nelīdz. Viņa sirds ir apstājusies. Es pļaukāju tukšu čaulu. — Pīta!

Finiks iekārto Megsu pie koka un pagrūž mani nost. — Palaid! — Viņš ar pirkstiem iztausta kaut kādas vietas Pītas kaklā un pārlaiž rokas ribām un mugurkaulam. Tad viņš aizspiež puisim degunu.

— Nē! — iebrēcos un gāžos Finikam virsū, jo viņš noteikti grib tikai pārliecināties, vai Pīta ir miris, viņš grib iznīcināt jebkādu cerību, ka dzīvība varētu atgriezties. Finika roka pašaujas uz priekšu un tik stipri, tik tieši ietriecas man krūtīs, ka atsprāgstu atpakaļ un atsitos pret tuvējā koka stumbru. Mani pilnīgi apdullina sāpes, un es ar mokām pūlos atgūt elpu, bet ieraugu, ka Finiks atkal aizspiež Pītam degunu. Palikdama, kur esmu, izrauju bultu, uzvelku loka stiegru un jau grasos laist to vaļā, kad mani aizkavē savāds skats — Finiks noskūpsta Pītu. Tāda izturēšanās pat no Finika puses ir tik dīvaina, ka mana roka sastingst. Nē, viņš Pītu neskūpsta. Viņš ir aizspiedis Pītas degunu, bet pavēris muti un pūš gaisu puiša plaušās. Es to pat redzu, es tiešām redzu, kā Pītas krūtis ceļas un krīt. Tad Finiks atvelk Pītas kombinezona rāvējslēdzēja augšpusi un ar plaukstu pamatni sāk masēt sirds apvidu. Kad pirmais šoks ir pāri, es saprotu, ko viņš mēģina panākt.

Vienreiz gan man ir gadījies redzēt, ka kaut ko tādu mēģināja izdarīt māte, bet tā negadījās bieži. Ja Divpadsmitajā apgabalā kādam apstājas sirds, tad ģimene, vienalga, nevar pagūt viņu laikā atvest pie manas mātes. Tāpēc parasti viņa ārstē apdegumus, brūces un slimības. Vai bada atstātās sekas.

Bet Finiks dzīvo citādā pasaulē. To, ko viņš dara tagad, viņš ir darījis jau agrāk. Viņš darbojas ierastā ritmā un metodiski. Uzvilktās bultas smaile noslīgst lejā, un es izmisusi pieliecos tuvāk, meklējot kādu zīmi, ka viņam izdodas. Lēni aizrit mokpilnas minūtes, un manas cerības izgaist. Kad esmu jau nospriedusi, ka ir pārvēlu, ka Pīta ir miris, aizgājis viņsaulē un nekad vairs nebūs man sasniedzams, viņš mazliet ieklepojas, un Finiks izslienas taisni.

Nometu ieroci zemē un metos pie Pītas. — Pīta? — es viņu klusi uzrunāju. Atglaužu no puiša pieres miklās, gaišās matu šķipsnas un sataustu pulsu, kas kakla dzīslā sitas pret maniem pirkstiem.

Viņš samirkšķina plakstus un ielūkojas man acīs. — Uzmanies, — viņš vārgi ierunājas. — Priekšā ir spēka lauks.

Iesmejos, bet pār vaigiem man rit asaras.

— Šis laikam ir daudz stiprāks nekā tas — uz Treniņu centra jumta, — viņš turpina. — Bet ar mani viss ir kārtībā. Esmu tikai drusku satricināts.

— Tu biji miris! Tev bija apstājusies sirds! — man pasprūk, pirms pagūstu aptvert, vai ir labi to teikt.

Aizšauju mutei priekšā roku, jo mani sagrābj žagas, kā jau vienmēr, kad es šņukstu.

— Nu, patlaban rādās, ka tā darbojas. Ir labi, Kat— nis. — Pamāju, bet šņuksti nerimstas. — Katnis? — Tagad Pīta raizējas par mani — tas ir vēl trakāk.

— Viss kārtībā. Tas ir no hormoniem, — saka Finiks. — Mazuļa dēļ. — Paceļu galvu un paskatos uz runātāju — Finiks tup uz ceļiem un joprojām mazliet elso no kāpiena un karstuma. Un pēc pūliņiem uzmodināt Pītu no mirušajiem.

— Nē. Tas nav… — izspiežu, bet manu rīkli aizžņaudz vēl histēriskāki šņuksti, kas it kā apstiprina Finika teikto par mazuli. Viņš palūkojas man acīs, un es nikni glūnu cauri asarām. Muļķīgi, ka viņa pūliņi mani tā kaitina. Gribēju izglābt Pītam dzīvību, bet to nespēju, un Finiks spēja, un man vajadzētu būt tikai un vienīgi pateicīgai. Un es tāda esmu. Bet esmu arī pārskaitusies, jo tas nozīmē, ka vienmēr palikšu Finika Odēra parādniece. Vienmēr. Tad kā lai es viņu nogalinu miegā?

Cerēju, ka viņš rādīs pašapmierinātu vai sarkastisku ģīmi, bet viņš lūkojas dīvaini jautājoši. Viņš skatās uz mani un Pītu tā, it kā gribētu kaut ko saprast, un tad viegli pakrata galvu, laikam taču, lai noskaidrotu domas. — Kā jūties? — viņš jautā Pītam. — Vai varēsi kustēties?

— Nē, viņam ir jāatpūšas, — iejaucos. Man aumaļām tek deguns, un nav ne strēmelītes auduma, ko varētu izmantot par kabatlakatu. Megsa noplēš no koka zara vīkšķi nokarenu ķērpju un pasniedz man. Esmu pārāk nopuņķojusies, lai vispār par kaut ko strīdētos. Skaļi izšņaucu degunu un noslauku no sejas asaras. Ķērpji ir patīkami. Tie labi uzsūc mitrumu un ir pārsteidzoši mīksti.

Pamanu, ka Pītam uz krūtīm kaut kas zeltaini mirdz. Pasniedzos un aptaustu apaļo plāksnīti, kas karājas ķēdītē viņam ap kaklu. Uz plāksnītes ir iegravēts mans zobgaļsīlis. — Vai tā ir tava piemiņa no apgabala? — pajautāju.

— Jā. Vai tev ir kādi iebildumi, ka izmantoju tavu zobgaļsīli? Gribēju, lai mēs esam saskaņoti.

— Nē, protams, man nav iebildumu. — Es izmoku smaidu. Tas, ka Pīta ir iznācis arēnā ar zobgaļsīli ap kaklu, ir reizē mūsu svētība un lāsts. No vienas puses, tas iedvesmos dumpiniekus apgabalos. No otras puses, ir grūti iztēloties, ka prezidents Snovs to nepamanīs, un tādējādi izglābt Pītas dzīvību būs sarežģītāk.

— Jūs tātad gribat apmesties šeit? — Finiks jautā.

— Nedomāju, ka šī būtu laba izvēle, — Pīta atsaucas. — Palikt te. Bez ūdens. Bez jebkādas aizsardzības. Es tiešām jūtos gluži labi. Varbūt vienīgi iesim lēnām.

— Iet lēnām būs labāk nekā neiet vispār. — Finiks palīdz Pītam piecelties, un es tikmēr savācos. Kopš šorīt piecēlos, esmu jau redzējusi, kā līdz nemaņai piekauj Sinnu, esmu nokļuvusi jaunā arēnā un redzējusi mirstam Pītu. Bet es priecājos, ka Finiks visu laiku uzsvērti atgādina par manu grūtniecību, jo, no sponsoru viedokļa, esmu uzvedusies ne īpaši priekšzīmīgi.

Pārbaudu savus ieročus, kaut arī zinu, ka tie ir nevainojamā kārtībā, bet tā man rodas izjūta, ka visu kontrolēju. — Es iešu pa priekšu, — paziņoju.

Pīta sāk iebilst, bet Finiks viņu pārtrauc. — Nē, ļauj viņai! — Sarauktām uzacīm viņš paskatās uz mani. — Tu zināji, ka tur ir spēka lauks, vai ne? Pēdējā brīdī? Tu jau gribēji brīdināt. — Pamāju. — Kā tu to zināji?

Es svārstos. Atklāt to, ka man ir zināma Bītija un Stiepules viltība, kā ieraudzīt spēka lauku, varētu būt bīstami. Nezinu, vai Spēļu rīkotāji treniņā pamanīja brīdi, kad abi man to parādīja. Lai nu kā, man ir ļoti vērtīga informācija. Un, ja viņi uzzinās, ka man tāda ir, tad varbūt kaut kā izmainīs spēka lauku, lai es vairs neredzētu tā vājo vietu. Tāpēc sameloju. — Nezinu. Es to tā kā sadzirdēju. Paklausieties! — Mēs visi saspringstam. Var dzirdēt kukaiņu sīkšanu, putnus, vējā čabošās lapas.

— Es neko nedzirdu, — Pīta saka.

— Jā gan, — neliekos mierā, — tā skaņa ir tāda pati kā tad, kad ir ieslēgts Divpadsmitā apgabala žogs, tikai daudz, daudz klusāka. — Visi atkal uzmanīgi ieklausās. Arī es, kaut dzirdams nav it nekas. — Nu! — iesaucos. — Vai tad jūs nedzirdat? Skaņa nāk tieši no tās vietas, kur Pīta dabūja sitienu.

— Es arī neko nedzirdu, — Finiks novelk. — Bet, ja jau tu dzirdi, tad noteikti ej pa priekšu.

Nolemju izspēlēt savus melus vēl vairāk. — Jokaini, — runāju un, izlikdamās izbrīnīta, grozu galvu. — Es to saklausu tikai ar kreiso ausi.

— Ar to, kuru tev izārstēja? — Pīta jautā.

— Aha, — attraucu un paraustu plecus. — Varbūt viņi pastrādāja labāk, nekā paši bija gribējuši. Zināt, dažreiz es tajā pusē dzirdu dīvainas lietas. Tādas, par kurām parasti domā, ka tām nav skaņas. Piemēram, kukaiņu spārnu vēdas. Vai to, kā sniegpārslas atsitas pret zemi. — Nevainojami. Tagad visu uzmanība pievērsīsies ķirurgiem, kas pēc pagājušā gada Spēlēm operēja manu kurlo ausi, un šiem būs jāpaskaidro, kāpēc varu dzirdēt kā sikspārnis.

— Tu, — mudina Megsa, bikstīdama mani uz priekšu, un tā es uzņemos vadību. Tā kā taisāmies pārvietoties lēni, Megsa izlemj iet pati saviem spēkiem, balstoties uz zara, no kā Finiks viņai aši iztaisījis spieķīti. Viņš uztaisa kruķi arī Pītam, un tas ir labi, jo man šķiet, ka, par spīti protestiem, Pīta vēlas vienīgi atgulties. Finiks iet pēdējais, tā ka vismaz mūs piesedz kāds, kurš ir modrs.

Eju uz priekšu tā, ka spēka lauks paliek man kreisajā pusē, jo tajā pusē vajadzētu būt manai pārcilvēciski dzirdīgajai ausij. Bet, tā kā tas viss ir tikai samelots, nošķinu no tuvējā koka ķekaru cietu riekstu, kas karājas kā vīnogas, un ejot metu tos pa priekšu. Un labi vien ir, jo ir tāda sajūta, ka es biežāk nepamanu nekā pamanu nelielos laukumiņus, kas norāda uz spēka lauku. Kad rieksts trāpa pa lauku, uzvērpjas dūmu mākonītis un rieksts — pārogļojies un ar sadragātu čaumalu — nokrīt man pie kājām.

Pēc dažām minūtēm aiz sevis sadzirdu čāpstināšanu un pagriezusies ieraugu, kā Megsa noloba vienam riekstam čaumalu un iemet kodolu jau pilnajā mutē. — Megs! — iebrēcos. — Spļauj laukā! Rieksti var būt indīgi!

Viņa kaut ko nomurmina un neliekas par mani ne zinis, acīm redzamā labpatikā aplaizīdama lūpas. Palūkojos uz Finiku, meklēdama palīdzību, bet viņš tikai pasmejas. — To mēs ar laiku noskaidrosim.

Eju tālāk, un manas domas vijas ap Finiku, kurš izglāba veco Megsu, bet nu ļauj viņai ēst dīvainos riekstus. Kuram Heimičs iedeva savu uzticības zīmi. Kurš izrāva Pītu no nāves. Kāpēc viņš neļāva Pītam vienkārši nomirt? Viņu nekādi nevarētu vainot. Nemūžam nebūtu iedomājusies, ka viņa spēkos bija Pītu izglābt. Kāpēc lai viņš būtu gribējis viņu atdzīvināt? Un kāpēc viņš ir tik cieši apņēmies būt mans sabiedrotais? Un arī gatavs mani vajadzības gadījumā nogalināt. Bet atstādams man iespēju izvēlēties, vai mēs cīnīsimies.

Turpinu iet pa priekšu, sviežu riekstus, dažreiz sajūtu spēka lauku un mēģinu virzīties pa kreisi, lai atrastu vietu, kur mēs varētu izlauzties tam cauri, tikt tālāk no Pārpilnības raga un, cerams, atrast ūdeni. Bet apmēram pēc stundas aptveru, ka veltīgi. Mēs nemaz nevirzāmies pa kreisi. Spēka lauks spiež mūs virzīties pa apli. Apstājos un paskatos uz klibojošo Megsu un sviedros mirkstošo Pītu. — Atpūtīsimies. Man vēlreiz ir jāpaskatās no augšas.

Izvēlos koku, kas šķiet slienamies augstāk par pārējiem, un rāpjos augšā, turēdamās pēc iespējas tuvāk stumbram. Nav iespējams noteikt, cik viegli var salūzt tādi gumijaini zari. Bet es, vienalga, uzrāpjos augstāk, nekā būtu prātīgi, jo kaut ko gribu ieraudzīt. Pieķeros stumbram, kas nu jau ir tik tievs kā jauna atvase un šūpojas miklajā vējā, un redzu, ka manas aizdomas izrādījušās pareizas. Ne bez iemesla mēs nevaram pagriezties pa kreisi un nekad to nevarēsim. No savas bīstamās pozīcijas pirmo reizi ieraugu visu arēnu. Tā ir nevainojami apaļa. Un centrā ir ritenis. Debesis virs džungļiem ir vienmērīgi rozā. Un man pat šķiet, ka es samanu pāris viļņainu lauciņu, ko Stiepule un Bītijs nosauca par plaisām bruņās, jo tie atklāj it kā neredzamo un tāpēc ir spēka lauka vājās vietas. Lai pilnīgi pārliecinātos, izšauju bultu debesīs virs kokiem. Uzplaiksni gaisma, uz mirkli parādās īstas, zilas debesis, un bulta iekrīt atpakaļ džungļos. Norāpjos lejā un izstāstu pārējiem nelāgos atklājumus.

— Spēka lauks mūs iegrožo pa apli. Tas ir tāds kā kupols. Nezinu, cik augstu tas sniedzas. Arēnā ir Pārpilnības rags, jūra, un visapkārt — džungļi. Viss ir ļoti precīzi. Un ļoti simetriski. Jo arēna nav ļoti liela, — es stāstu.

— Vai tu redzēji ūdeni? — Finiks pajautā.

— Tikai sāļūdeni tur, kur mēs sākām Spēles.

— Ir jābūt citam avotam. — Pīta sarauc pieri. — Vai arī mēs visi jau pēc dažām dienām būsim pagalam.

— Lapotne ir bieza. Varbūt kaut kur ir dīķi vai strauti, — šaubīdamās ieminos. Instinktīvi jūtu, ka Kapitolijs gribēs, lai šīs neviena nemīlētās Spēles būtu galā pēc iespējas ātrāk. Varbūt Plūtarham Hevensbī jau ir dots rīkojums mūs visus novākt. — Jebkurā gadījumā nav nekādas jēgas censties noskaidrot, kas ir aiz pakalna kores, jo nekā tur nav.

— Starp spēka lauku un riteni ir jābūt dzeramajam ūdenim, — Pīra neatstājas. Mēs visi zinām, ko tas nozīmē. Ir jādodas atpakaļ lejā. Jādodas atpakaļ pie karjeristiem un asinsizliešanas. Un Megsa tik tikko var paiet, un Pīta ir pārāk vārgs, lai cīnītos.

Nolemjam paiet dažus simtus metru lejup pa nogāzi un turpināt iet pa apli. Paskatīties, vai tur varbūt ir ūdens. Es joprojām eju pa priekšu un laiku pa laikam metu kādu riekstu uz kreiso pusi, bet tagad mēs esam jau krietni patālu no spēka lauka. Saule karsē, pārvērš gaisu tvaikā un izspēlē trikus ar mūsu redzi. Kad pēcpusdiena pāriet vakarā, ir skaidrs, ka Pīta un Megsa nespēs turpināt ceļu.

Finiks izvēlas apmetnes vietu apmēram desmit metrus no spēka lauka, sakot: ja mums uzbruks, mēs to varam izmantot kā ieroci, piemānot uzbrucējus. Tad viņi ar Megsu saplūc asos zāles stiebrus, kas te aug div— metrīgos puduros, un sāk no tiem aust pīteņus. Rieksti Megsai neko nav nodarījuši, tāpēc Pīta norauj vairākus ķekarus un apcep, metot pret spēka lauku. Viņš rūpīgi noloba čaumalas un sakrauj kodolus uz lapas. Es stāvu sardzē drudžaina, nokarsusi un vēl nesadzijušām atmiņām pēc šodienas pārdzīvojumiem.

Slāpes. Esmu tik izslāpusi. Beidzot vairs nevaru izturēt. — Finik, varbūt pastāvi sardzē un es pameklēšu ūdeni, — iesakos. Nevienu nesajūsmina doma, ka iešu viena, bet mums visiem draud atūdeņošanās.

— Neuztraucies, neiešu tālu, — apsolu Pītam.

— Es iešu līdzi, — viņš piesakās.

— Nē, es arī pamedīšu, ja varēšu, — atrunājos. Es ne— piebilstu: "Un tu nevari nākt līdzi tāpēc, ka esi pārāk skaļš." Bet tas būtu mājiens. Viņa smagie soļi gan aizbaidītu medījumu, gan apdraudētu mani. — Nekavēšos ilgi.

Zagšus ieslīdu biezoknī un nopriecājos, ka zeme padodas un kājas var likt bez trokšņa. Eju pa diagonāli uz leju, bet neatrodu neko citu kā vien leknu, zaļu augu biežņu.

Mani apstādina lielgabala šāviens. Pirmā asinspirts pie Pārpilnības raga laikam ir galā. Izskan mirušo pārstāvju nāves zalve. Saskaitu šāvienus, kas nozīmē mirušos uzvarētājus. Astoņi. Mazāk nekā pagājušajā gadā. Bet liekas, it kā būtu vairāk, jo lielākajai daļai es zinu vārdus.

Pēkšņi sajūtos vāja un atspiežos pret koku atpūsties; karstums kā sūklis izsusē mitrumu no mana ķermeņa.

Jau tagad ir grūti norīt siekalas un mani pārņem nogurums. Mēģinu ar plaukstu paberzēt vēderu, cerot, ka varbūt kāda līdzjūtīga grūtniece kļūs par manu sponsori un Heimičs varēs atsūtīt ūdeni. Nekā. Es noslīgstu zemē.

Sēžot mierīgi sāku saskatīt dzīvniekus — savādus putnus ar košām spalvām, koku ķirzakas ar šaudīgām, zilām mēlēm un kaut kādu radījumu, kas karājas koka zaros tuvu stumbram un izskatās pēc žurkas un oposuma krustojuma. Vienu tādu es nošauju, lai apskatītu tuvāk.

Dzīvnieks ir ļoti neglīts — prāvs grauzējs ar raibu, pelēku spalvu un diviem nejaukiem ilkņiem, kas sniedzas pāri apakšlūpai. Tīrot iekšas un velkot nost ādu, pamanu vēl kaut ko. Zvēra purniņš ir slapjš. Kā dzīvniekam, kas rikko dzēris no strauta. Satraukta sāku meklējumus no koka, kur to nošāvu, un lēnām eju pa spirāli. Ūdens nevar būt tālu.

Nekā. Neko neatrodu. Pat ne rasas lāsi. Zinādama, ka Pīta par mani raizēsies, dodos atpakaļ uz nometni, vēl vairāk sakarsusi un dusmīga nekā jebkad.

Pārnākusi redzu, ka pārējie mūsu apmetni pilnīgi pārvērtuši. Megsa un Finiks no zāles pīteņiem ir uzbūvējuši tādu kā būdu — no vienas puses tā ir vaļā, bet tai ir trīs sienas, grīda un griesti. Megsa ir nopinuši arī vairākas bļodas, ko Pīta piepildījis ar grauzdētiem riekstiem. Viņi cerīgi paskatās uz mani, bet es papurinu galvu. — Nē. Ūdens nav. Bet kaut kur tam ir jābūt. Šitais zināja, kur. — Es paceļu noģērēto grauzēju, lai visi to varētu apskatīt. — Kad es to nošāvu, viņš nesen bija dzēris, bet nevarēju atrast, kur. Zvēru, ka pārmeklēju katru kvadrātcentimetru zemes trīsdesmit metru rādiusā.

— Vai to var ēst? — Pīta jautā.

— Īsti nezinu. Bet gaļa neizskatās īpaši citāda kā vāverei. To vajadzētu pagatavot… — Vilcinos, iedomādamās, kā iekurināt uguni bez jebkādiem palīglīdzekļiem. Pat ja man tas izdotos, ir jāuzmanās no dūmiem. Šajā arēnā mēs visi esam tik tuvu cits citam, ka nebūs nekādu izredžu tos noslēpt.

Pītam iešaujas prātā cits risinājums. Viņš paņem gabaliņu grauzēja gaļas, uzdur uz iesmiņa un met pret spēka lauku. Atskan ass čūksts, un iesmiņš atlec atpakaļ. Gaļas gabals no ārpuses ir pārogļojies, bet iekšā labi iz— cepies. Sākam aplaudēt, bet tūdaļ to pārstājam, jo atceramies, kur atrodamies.

Baltā saule riet sārtajās debesīs, un mēs savācamies būdā. Rieksti man joprojām liekas aizdomīgi, bet Finiks apgalvo, ka Megsa tos esot atcerējusies no citām Spēlēm. Treniņos pat nepapūlējos uzkavēties ēdamo augu nodaļā, jo pagājušajā gadā tas neprasīja nekādu piepūli. Tagad vēlos, kaut būtu to darījusi. Tur noteikti būtu bijuši kādi no nepazīstamajiem augiem, kas ir visapkārt. Un varbūt es būtu varējusi kaut mazliet iztēloties, kur nonākšu. Bet izskatās, ka Megsai nekas nekaiš, un viņa riekstus ēd jau vairākas stundas. Tāpēc paņemu vienu un nedaudz nokožu. Kodolam ir maiga, mazliet saldena garša, kas atgādina kastaņus. Nospriežu, ka būs labi. Grauzēja gaļa garšo spēcīgi un izteikti pēc medījuma, bet ir pārsteidzoši sulīga. Pirmajai naktij arēnā maltīte nemaz nav slikta. Ja vien to ar kaut ko varētu noskalot.

Finiks mani izprašņā par grauzēju, kuru nolemjam saukt par kokžurku. Cik augstu tā bijusi, cik ilgi es to vēroju, pirms nošāvu, un ko tā darīja? Neatceros, ka tā žurka būtu darījusi kaut ko sevišķu. Varbūt viņa ošņājās pēc kukaiņiem vai kaut kā tamlīdzīgi.

Nakts mani biedē. Cieši savītā zāle mūs vismaz pasargā no tā, kas pēc dažām stundām sāks ložņāt pa džungļu zemi. Bet īsi pēc tam, kad saule pazūd aiz apvāršņa, uzlec blāvi balts mēness, kura gaismā var saskatīt lietu apveidus. Mūsu sarunas pieklust, jo zinām, kas gaidāms. Sastājamies rindā pie būdas ieejas, un Pīta saņem manu roku.

Debesis izgaismojas, un tajās parādās it kā gaisā peldošs Kapitolija zīmogs. Klausoties himnu, es domāju: Finikam un Megsai tas būs smagāk. Bet arī man pašai ir ļoti smagi. Noskatīties, kā debesīs parādās astoņu mirušo uzvarētāju sejas.

Pirmais ir vīrietis no Piektā apgabala, tas, kuru Finiks nogalināja ar trijžuburi. Tas nozīmē, ka visi pārstāvji no pirmajiem četriem apgabaliem ir dzīvi — visi četri karjeristi, Bītijs un Stiepule un, protams, Megsa un Finiks. Pēc Piektā apgabala vīrieša parāda morflinga atkarīgo tipu no Sestā, Sesīliju un Vūfu no Astotā, abus pārstāvjus no Devītā, sievieti no Desmitā un Sīderi no

Vienpadsmitā apgabala. Atkal parādās Kapitolija zīmogs, mūzika izskan, un debesis satumst, tikai bālais mēness turpina liet palsu gaismu.

Neviens neko nesaka. Nevaru izlikties, ka no mirušajiem kādu būtu labi pazinusi. Bet es atceros tos trīs bērnus, kas pieķērās Sesīlijai, kad viņu aizveda. Un cik laipni pret mani tiekoties izturējās Sīdere. Pat iedomājoties, kā narkomāns ar stiklainajām acīm gleznoja man uz sejas dzeltenas puķes, sajūtu sirdī dūrienu. Viņi visi ir miruši. Neviena vairs nav šaisaulē.

Nezinu, cik ilgi mēs tā būtu sēdējuši, ja caur lapotni mūsu priekšā nenolaistos sudrabots izpletnis. Neviens pēc tā nepasniedzas.

— Kā jums šķiet, kuram tas ir domāts? — beidzot iejautājos.

— Nevar zināt, — Finiks nosaka. — Varbūt ļausim to paņemt Pītam, jo viņš šodien gandrīz nomira?

Pīta atsien aukliņu un atritina zīda apli. Uz izpletņa ir neliels metāla priekšmets, kura pielietojums man nav zināms. — Kas tas tāds ir? — es jautāju. Neviens neatbild. Mēs to padodam no rokas rokā un pēc kārtas apskatām. Tas ir metāla stobriņš, kam viens gals ir nedaudz nosmailināts. Otrā galā ir mazliet uz leju noliekta maliņa. Priekšmets liekas attāli pazīstams. Tā varētu būt kāda divriteņa detaļa, aizkaru stienītis — jebkas.

Pīta iepūš vienā stobriņa galā, pārbaudīdams, vai nāk kāda skaņa. Nenāk. Finiks uzslidina to mazajā pirkstiņā, izmēģinādams kā ieroci. Nekā.

— Vai tu varētu ar to zvejot, Megs? — pajautāju. Bet Megsa, kas spēj zvejot gandrīz ar jebko, tikai papurina galvu un noņurd.

Paņemu stobriņu un paripinu to plaukstā. Tā kā esam sabiedrotie, Heimičs noteikti darbojas kopā ar Ceturtā apgabala padomdevējiem. Viņš palīdzēja izvēlēties dāvanu. Tas nozīmē, ka tā ir vērtīga. Ka tā pat varētu izglābr dzīvību. Atceros pagājušo gadu, kad man tik Joti gribējās ūdeni, bet viņš nesūtīja, jo zināja, ka atradīšu to pati, ja pacentīšos. Heimiča dāvanas vai to neesamība vienmēr ir ļoti iezīmīga. Es teju vai dzirdu, kā viņš man uzrūc: Domā ar galvu, ja tev tāda ir. Kas ir?

Izslauku no acīm sviedrus un izstiepju dāvanu sev priekšā mēness gaismā. Visādi to grozu, apskatu no dažādām pusēm, aizsedzu un atsedzu atsevišķas daļas. Mēģinu piespiest priekšmetu atklāt man savu pielietojumu. Galu galā bezspēcīgās dusmās iecērtu stobriņa galu zemē. — Es padodos. Varbūt, ja mēs savāksim Bītiju vai Stiepuli, viņi varēs to izdomāt.

Izstiepjos un, piespiedusi sakarsušo vaigu zāles pīte— nim, drūmi blenžu uz stobriņu. Pīta masē saspringumā stīvo vietu starp maniem pleciem, un es atļaujos mazliet atslābināties. Kāpēc it nemaz nav kļuvis vēsāks? Kas notiek mājās?

Prima. Mana māte. Geils. Medža. Aizdomājos, kā viņi sēž mājās un skatās uz mani. Ceru vismaz, ka viņi ir mājās. Ka Treds nav viņus apcietinājis. Ka viņi nav sodīti tāpat kā Sinna. Kā Dārijs. Sodīti manis dēļ. Visi.

Sāku ilgoties pēc saviem mīļajiem, pēc sava apgabala, pēc sava meža. Pēc kārtīga meža ar izturīgiem, cietiem kokiem, lērumu ēdamā, ar normālu medījumu. Pēc čalojošiem strautiem. Vēsa vēja. Nē, pēc saltas brāzmas, kas aizpūstu smacējošo tveici. Domās sajūtu šo vēju un ļauju tam apraut manus vaigus un padarīt nejutīgus pirkstus, un pēkšņi es atrodu vārdu metāla stobriņam zemē.

— Rene! — izsaucos, uztrūkdamās sēdus.

— Kas? — Finiks nesaprot.

Izrauju stobriņu no zemes un noslauku tīru. Sakļāvusi plaukstu ap aso galu, es to noslēpju un palūkojos uz nošļaupto galu. Jā, kaut ko tādu esmu redzējusi jau agrāk. Kādā tālā, aukstā, vējainā dienā, kad kopā ar tēvu bijām mežā. Tas bija ērti ielikts kļavas sānā izurbtā caurumā. Tas kalpoja kā rene sulai, kas tecēja mūsu spainī. Ar kļavu sīrupu pat mūsu bezgaršīgā maize bija gardums. Nezinu, kas pēc tēva nāves notika ar tām dažām renēm, kas viņam piederēja. Tās droši vien ir noslēptas kaut kur mežā. Tās vairs nekad neviens neatradīs.

— Tā ir rene. Kaut kas līdzīgs krānam. To ieliek kokā, un no tā iztek sula. — Paskatos uz stiegrainajiem, zaļajiem stumbriem visapkārt. — Nu vismaz ja tas ir pareizais koks.

— Sula? — Finiks jautā. Pie jūras viņiem nav arī pareizo koku.

— Sīrups, — Pīta paskaidro. — Bet šajos kokos jābūt kaut kam citam.

Mēs visi uzreiz esam kājās. Mūsu slāpes. Strautu neesamība. Kokžurkas asie priekšzobi un slapjās ūsas. No šiem kokiem mēs varētu gribēt tikai vienu. Finiks jau grasās ar akmeni iedzīt reni liela koka zaļajā mizā, bet es viņu apturu. — Pagaidi. Tu to vēl sabojāsi. Mums vispirms ir jāizurbj caurums.

Mums nav nekā, ar ko urbt, tāpēc Megsa piedāvā savu īlenu, un Pīta to iedur tieši mizā, iegremdējot aso smaili piecu centimetru dziļumā. Viņi ar Finiku pēc kārtas paplašina caurumu ar īlenu un nažiem, līdz tur var ielikt reni. Es uzmanīgi iespiežu to caurumā, un mēs nogaidot atkāpjamies. Sākumā nekas nenotiek. Tad no stobriņa notek ūdens piliens un ierit Megsai plaukstā. Viņa to nolaiza un pastiepj roku, gaidot vēl.

Grozot un iekārtojot reni, mums izdodas izdabūt nelielu tērcīti. Pēc kārtas atveram muti zem renes un samitrinām izkaltušo mēli. Megsa atnes groziņu, un tas ir tik blīvi savīts, ka tajā turas ūdens. Mēs piepildām groziņu un padodam cits citam, dzerdami lieliem malkiem un pat atļaudamies greznību noskalot sejas. Ūdens ir siltens, kā jau viss šajā vietā, bet šis nav īstais brīdis, lai mēs būtu izvēlīgi.

Kad mūsu uzmanība ir novērsta no slāpēm, atskār— šam, ka esam pārguruši, un sagatavojamies naktij. Pagājušajā gadā es vienmēr mēģināju visu salikt pa rokai gadījumam, ja man naktī nāktos ātri atkāpties. Šogad man nav mugursomas. Tikai ieroči, kurus es tomēr neizlaidīšu no rokām. Tad iedomājos par reni un izrauju to no koka stumbra. Nobrauku lapas izturīgam vītenim, izveru to caur stobriņa tukšo vidu un pamatīgi piesienu reni pie savas jostas.

Finiks piedāvājas sargāt pirmais, un es viņam to neliedzu, jo, kamēr Pīta nebūs atpūties, tāpat jāsargā ir vienam no mums. Apgulos blakus Pītam uz būdas grīdas un pasaku Finikam, lai viņš mani pamodina, kad jutīsies noguris. Bet no miega mani dažas stundas vēlāk izceļ kaut kādas zvanu skaņas. Bang! Bang! Zvans skan citādi nekā tas, ko Tiesas ēkā zvana Jaungadā, bet pietiekami līdzīgi, lai to atpazītu. Pīta un Megsa nepamostas, bet Finiks ir tikpat piesardzīgs kā es. Zvans apklust.

— Es saskaitīju divpadsmit sitienus, — viņš saka.

Pamāju. Divpadsmit. Ko tas nozīmē? Viens sitiens par katru apgabalu? Varbūt. Bet kāpēc? — Domā, tam bija kāda jēga?

— Nav ne jausmas, — viņš atbild.

Gaidām turpmākos rīkojumus, varbūt kādu ziņu no Klaudija Templsmita. Ielūgumu uz dzīrēm. Vienīgais, kas notiek, — notiek tālumā. Žilbinošs zibens iesper augstā kokā, un sākas pamatīgs negaiss. Laikam tā bija norāde uz lietu, uz ūdens avotu tiem, kam nav tik gudru padomdevēju kā Heimičs.

— Ej gulēt, Finik. Tāpat ir mana kārta sargāt.

Finiks vilcinās, bet neviens nevar palikt nomodā mūžīgi. Sažņaudzis vienā rokā trijžuburi, viņš iekārtojas pie ieejas būdā un ieslīgst nemierīgā miegā.

Sēžu ar uzvilktu loku un vēroju džungļus, kuri mēnesnīcā izskatās spokaini un palsi zaļgani. Pēc kādas stundas zibeņošana norimst. Bet es dzirdu, kā sākas lietus, kas kapā lapotni dažus simtus metru tālāk. Visu laiku gaidu, kad tas atnāks līdz mums, bet — nē.

Salecos no lielgabala šāviena, bet uz maniem guļošajiem biedriem tas neiedarbojas. Nav vērts viņus modināt. Vēl viens uzvarētājs ir miris. Neļauju sev minēt, kurš tas ir.

Attālais lietus izbeidzas tikpat pēkšņi kā vētra arēnā pagājušajā gadā.

Dažus mirkļus pēc tam, kad lietus ir mitējies, redzu, ka no tās puses sāk plūst viegla migla. Tā ir tikai reakcija.

Vēss lietus uz sakarsētas zemes. Migla tuvojas vienmērīgā ātrumā. No tās izstiepjas tādi kā taustekļi, kas saliecas kā pirksti, it kā velkot kaut ko sev līdzi. Es vēroju, un man uz skausta uzmetas zosāda. Ar to miglu nav tā, kā vajag. Tās mala ir pārāk līdzena, lai būtu dabiska. Un ja tā nav dabiska…

Man nāsīs iesitas šķebinoši saldena smaka, un es stiepju roku pēc pārējiem un kliedzu, lai viņi ceļas.

Tajās dažās sekundēs, kas vajadzīgas, lai viņus pamodinātu, man uz ādas uzmetas čulgas.

21

Sīki, sūrstoši dūrieni. Vietās, kur miglas pilieni saskaras ar manu ādu.

— Bēdziet! — es uzkliedzu pārējiem. — Bēdziet!

Finiks pamostas uzreiz, gatavs stāties pretī ienaidniekam. Bet, ieraudzījis miglas sienu, viņš uzrauj mugurā vēl guļošo Megsu un skrien prom. Pīta ir piecēlies, bet nav atžirdzis. Sagrābju viņa roku un metos kopā ar viņu džungļos pakaļ Finikam.

— Kas ir? Kas notika? — viņš apjucis taujā.

— Tur ir kaut kāda migla. Indīga gāze. Ātrāk, Pīta! — Jūtu, ka sekas no saskaršanās ar spēka lauku būs ļoti smagas, lai kā viņš to dienā būtu noliedzis. Pīta kustas gausi, daudz lēnāk nekā parasti. Un visu laiku sapinas vīnstīgu un citu augu mudžeklī, aiz kā man tikai šad tad aizķeras kāja.

Pametu acis atpakaļ, kur migla taisnā līnijā stiepjas uz abām pusēm, cik vien tālu sniedz skats. Mani sagrābj drausmīgs impulss bēgt, pamest Pītu un glābties. Būtu tik viegli skriet, ko kājas nes, varbūt pat uzrāpties kokā virs miglas, kura, šķiet, nepaceļas augstāk par kādiem divpadsmit metriem. Atceros, ka toreiz, kad iepriekšējās Spēlēs uzradās mutanti, es tieši tā arī izdarīju. Metos bēgt un par Pītu iedomājos tikai tad, kad biju sasniegusi

Pārpilnības ragu. Bet šoreiz es apspiežu savas bailes, savaldu tās un palieku pie viņa. Šoreiz mans mērķis nav izdzīvot pašai. Jāizdzīvo ir Pītam. Iešaujas prātā, ka apgabalos visi ir kā piekalti ekrāniem un skatās, vai bēgšu, kā vēlas Kapitolijs, vai arī palikšu kopā ar Pītu.

Cieši sakļauju pirkstus ap viņa roku un pavēlu: — Skaties uz manām kājām! Vienkārši mēģini likt kājas tur, kur eju es. — Tas palīdz. Liekas — mēs kustamies mazliet ātrāk, bet ne pietiekami, lai varētu atļauties atvilkt elpu, turklāt migla joprojām skalojas mums uz papēžiem. No tvaika masas uzsprakst pilieni. Tie dedzina, bet citādi nekā uguns. Tas nav karstums, bet asas sāpes vietās, kur ķimikālijas pieskaras mūsu ādai, pieķeras un iesūcas dziļi zem tās. Mūsu kombinezoni neko nepalīdz. Tie nepasargā vairāk kā plāns papīrs.

Finiks, kurš sākumā skrēja prom, ir apstājies un aptvēris, ka mums ir sarežģījumi. Bet pret miglu nevar cīnīties, no tās var tikai izvairīties. Viņš izkliedz uzmundrinājumus, mēģinādams vilkt mūs līdzi, un viņa balss kalpo kā ceļa rādītājs, bet citādi nekas nelīdz.

Pītas protēze ieķeras ložņaugu mezglā, un viņš nokrīt uz sejas, pirms pagūstu viņu saķert. Palīdzu viņam piecelties un pamanu kaut ko, kas ir vēl briesmīgāks par čulgām un novājina vēl vairāk par apdegumiem. Puiša kreisā sejas puse ir nošļukusi tā, it kā visi muskuļi būtu atmiruši. Plakstiņš nokarājas, gandrīz aizsedzot aci. Viņa mute ir dīvaini greizi sašķiebusies uz leju. — Pīta… — es iesāku. Un tajā brīdī sajūtu spazmas rokā.

Ķimikālijas, kas rada miglu, nav tikai dedzinošas — tās iedarbojas uz mūsu nerviem. Mani sagrābj pilnīgi jaunas bailes, un es rauju Pītu uz priekšu tā, ka viņš atkal paklūp. Kad izdodas uzdabūt viņu kājās, manas rokas jau raustās it kā pašas no sevis. Migla ir mūs panākusi, un galvenā masa ir mazāk nekā metra attālumā. Ar Pītas kājām kaut kas nav tā, kā vajag. Viņš mēģina paiet, bet kājas kustas rausteklīgi — kā lellei.

Jūtu, ka viņš paraujas uz priekšu, un attopos, ka Finiks ir atgriezies pēc mums un velk Pītu aiz sevis. Iespiežu Pītam zem rokas savu plecu, kuru, šķiet, joprojām spēju kontrolēt, un pūlos turēties līdzi Finika ātrajam tempam. Kad starp mums un miglu ir apmēram desmit metri, Finiks apstājas.

— Nekas nesanāks. Man būs viņš jānes. Vai varēsi panest Megsu? — viņš man jautā.

— Jā, — braši atsaucos, bet mana sirds pamirst. Megsa gan noteikti nesver vairāk par trīsdesmit pieciem kilogramiem, bet es pati neesmu nekāda dūšīgā. Tomēr es ticu, ka savā dzīvē esmu nesusi arī smagākas nastas. Kaut nu manas rokas beigtu raustīties. Pietupstos, un večiņa iekārtojas uz manējā, tāpat kā parasti — uz Finika pleca. Lēnām iztaisnoju kājas un redzu, ka ar kopā saspiestiem ceļiem spēšu viņu panest. Finiks ir uzmetis Pītu uz muguras, un ar viņu pa priekšu mēs kustamies tālāk; es sekoju pa taku, ko viņš izlauž vīteņaugos.

Migla nāk arvien tuvāk — klusi, vienmērīgi un blīvi. Manas dziņas liek skriet prom, bet ievēroju, ka Finiks pa diagonāli dodas lejā no kalna. Viņš mēģina turēties pa gabalu no gāzes un vienlaikus virzīties uz ūdeni, kas skalojas ap Pārpilnības ragu. Jā, ūdens, domāju, kad skābes pilieni ieurbjas arvien dziļāk manā ādā. Jūtos tik pateicīga, ka nenogalināju Finiku, jo kā gan es būtu izglābusi Pītu? Jūtos priecīga, ka ar mani ir vēl kāds, kaut arī tikai īsu laiku.

Megsa nav vainīga pie tā, ka pakritu. Viņa dara, ko var, lai man būtu vieglāk, bet es tomēr nevaru panest tik lielu svaru. īpaši tagad, kad man laikam sāk stingt kreisā kāja. Pirmās divas reizes man izdodas atkal pieslieties kājās, bet trešajā nevaru piespiest kāju kustēties. Pūlos piecelties, bet kāja saļimst un Megsa noveļas zemē manā priekšā. Vicinu rokas, mēģinādama tikt augšā, turoties pie vīteņiem un kokiem.

Finiks atkal ir man blakus ar Pītu mugurā. — Nav jēgas, — izdvešu. — Vai tu vari nest viņus abus? Ejiet vien, es jūs panākšu. — Piedāvājums ir šaubīgs, bet izsaku to tik pārliecinoši, cik vien spēju.

Redzu Finika acis, kuras mēness gaismā izskatās zaļas. Es tās redzu tikpat skaidri kā dienā. Tās ir gandrīz kā kaķim, savādi atstarojošas. Varbūt tāpēc, ka tajās mirdz asaras. — Nē. Es nevaru nest viņus abus. Man neklausa rokas. — Tas ir tiesa. Viņa rokas nekontrolēti raustās pie sāniem. Pirkstos nekā nav. No viņa trim trijžuburiem ir palicis tikai viens, un to tur Pīta. — Piedod, Megs. Nevaru.

Un pēkšņi kaut kas notiek tik ātri un bezjēdzīgi, ka es pat nevaru izkustēties, lai to aizkavētu. Megsa uzraušas kājās, uzspiež Finikam uz lūpām skūpstu un aiztenterē taisnā ceļā miglā. Viņas ķermeni uzreiz sagrābj šaušalīgi krampji, un viņa nokrīt zemē, kur sāk drausmu deju.

Man gribas kliegt, bet rīkle deg kā liesmās. Velti pasperu soli uz viņas pusi. Dzirdu lielgabala šāvienu un zinu, ka viņas sirds ir apstājusies, ka viņa ir mirusi. — Finik! — aizsmakusi iesaucos, bet viņš jau ir aizgriezies un turpina ceļu — tālāk no miglas. Kluburēju viņam pakaļ, vilkdama aiz sevis stingo kāju un nejēgdama, ko lai citu iesāku.

Laiks un telpa zaudē nozīmi; migla iesūcas manās smadzenēs, saduļķo domas un liek visam izskatīties neīstam. Dziļi iesakņojies dzīvniecisks izdzīvošanas instinkts klupšus krišus dzen mani pakaļ Finikam un Pītam, liek kustēties, kaut arī droši vien jau esmu mirusi. Daļa mana ķermeņa ir mirusi vai vismaz noteikti mirst. Un Megsa ir mirusi. To es zinu noteikti. Vai varbūt tikai domāju, ka zinu, jo tas nepavisam nav loģiski.

Mēnesnīcas atspulgi Finika bronzas krāsas matos, asi sāpju dūrieni, kokā pārvērtusies kāja. Sekoju Finikam, līdz viņš sabrūk zemē ar Pītu sev virsū. Šķiet, es nespēju apstāties un vienkārši steberēju uz priekšu, paklūpu pār viņu nekustīgajiem ķermeņiem un pievienojos šai kaudzei. Tad redz, kur un kā, un kad mēs mirsim. Bet mana doma ir abstrakta un ne tik biedējoša kā agonija, ko pašlaik sajūtu ķermenī. Dzirdu Finiku iekunkstamies, un man izdodas norāpties no abiem pārējiem. Es ieraugu miglas sienu, kas ir kļuvusi pērļaini balta. Varbūt man jau rādās vai varbūt mēness gaisma izspēlē kādus jokus, bet rādās, ka migla pārveidojas. Jā, tā kļūst biezāka, it kā būtu atspiedusies pret stiklu un sāktu kondensēties. Sa— miedzu acis ciešāk un pamanu, ka no tās vairs nestaipās pirksti. Migla ir apstājusies pavisam. Tāpat kā citas šausmas, ko esmu piedzīvojusi arēnā, arī šīs ir sasniegušas savu robežu. Vai nu tā ir, vai arī Spēļu rīkotāji izlēmuši mūs pagaidām vēl nepiebeigt.

— Tā ir apstājusies, — cenšos pateikt, bet no aizpampušās mutes iznāk tikai šausmīgs ķērciens. — Tā ir apstājusies, — atkārtoju, un šoreiz tas laikam skan skaidrāk, jo Pīta un Finiks pagriež galvu uz miglas pusi. Gāze sāk celties uz augšu, it kā to pamazām iesūktu debesīs. Mēs skatāmies, līdz tā pazūd pavisam un nepaliek pat ne sīks garainītis.

Pīta noveļas nost no Finika, un viņš pagriežas uz muguras. Mēs guļam, tverdami pēc elpas un raustīdamies; mūsu prātu un ķermeni ir pārņēmusi inde. Pēc dažām minūtēm Pīta vārgi pamāj uz augšu. — Pētiki. — Palūkojos augšup un ieraugu pāri dzīvnieku, kas laikam ir pērtiķi. Es vēl nekad neesmu redzējusi dzīvu pērtiķi — mūsu mežā nekā tamlīdzīga nav. Bet laikam esmu tos redzējusi attēlos vai varbūt Spēlēs, jo, atpazīstot šos radījumus, arī man prātā ienāk tas pats vārds. Šķiet — šiem pērtiķiem ir oranža spalva, lai arī ir grūti to saskatīt skaidri, un tie ir apmēram uz pusi tik lieli kā pieaudzis cilvēks. Uzskatu pērtiķus par labu zīmi. Ja gaiss būtu indīgs, viņi noteikti te netupētu. Kādu laiku mēs un pērtiķi, neizdvešot ne skaņas, vērojam cits citu. Pīta ar pūlēm uzslienas ceļos un sāk rāpot lejup pa nogāzi. Mēs visi rāpojam, jo iešana šobrīd būtu tikpat neiespējams sasniegums kā lidošana. Mēs rāpojam, līdz vīteņaugu segu nomaina šaura, smilšaina pludmale un mūsu sejas apskalo siltais ūdens, kas viļņo ap Pārpilnības ragu. Atraujos tā, it kā būtu pieskārusies atklātai liesmai.

Kaisīt sāli vaļējā brūcē. Pirmo reizi es pa īstam saprotu šo izteicienu, jo no sāļūdens manas sāpes kļūst tik nepanesamas, ka gandrīz paģībstu. Bet sāpes pavada vēl kāda sajūta — it kā kaut kas aizplūstu. Izdaru eksperimentu — piesardzīgi ielieku ūdenī tikai plaukstu. Tas ir mokoši, jā, bet tad sāpes mazinās. Un es redzu, kā zilajā ūdenī no manām brūcēm izplūst pienains šķidrums. Kad baltums pagaist, vairs nav arī sāpju. Atsprādzēju jostu un norauju kombinezonu, kurš tagad ir tikai sacaurumota skranda. Manas kurpes un apakšveļa neizskaidrojamā kārtā ir vesela. Mazpamazām, likdama ūdenī locekļus tikai pa posmiņam, izmērcēju no brūcēm indi. Izskatās, ka Pīta dara to pašu. Bet Finiks atkāpās no ūdens pēc pirmā pieskāriena un nu guļ ar seju smiltīs, negribēdams vai nespēdams attīrīties.

Pēc tam kad esmu pārdzīvojusi ļaunāko, atverot acis zem ūdens, ūdeni iešņaucot degunā un tad to izspraus— lājot, un pat vairākas reizes izskalojot rīkli, esmu gana atkopusies, lai palīdzētu Finikam. Mana kāja ir kļuvusi mazliet jutīgāka, bet rokas joprojām raustās krampjos. Nespēju ievilkt Finiku ūdenī, un droši vien trakās sāpes viņu, vienalga, nogalinātu. Tāpēc drebošām rokām smeļu ūdeni un leju uz viņa dūrēm. Tā kā viņš neatrodas zem ūdens, tad inde atstāj viņa ķermeni tāpat, kā tajā iesūkusies — nelieliem miglas mutulīšiem, ar kuriem es ļoti sargājos saskarties. Pīta ir gana atguvies un man palīdz. Viņš pārgriež Finika kombinezonu un kaut kur uzmeklē divus gliemežvākus, ar ko var darboties daudz labāk nekā ar plaukstām. Vispirms mēs mērcējam Finika rokas, jo tās ir cietušas visvairāk, taču viņš neko nemana, kaut arī no viņa delmiem paceļas daudz garaiņu. Viņš vienkārši guļ aizvērtām acīm un laiku pa laikam iekunkstas.

Palūkojos apkārt arvien pieaugošā briesmu apziņā par situāciju. Jā, ir nakts, bet šis mēness ir pārāk spožs, lai tumsa mūs apslēptu. Ir paveicies, ka neviens vēl nav uzbrucis. Mēs gan redzētu, ja tie nāktu no Pārpilnības raga, bet, ja uzbruktu visi četri karjeristi reizē, viņi būtu spēcīgāki par mums. Ja arī viņi sākumā nepamanīja, tad mūs drīz vien nodos Finika vaidi.

— Viņš ir jāiedabū dziļāk ūdenī, — es čukstu. Bet mēs nevaram Finiku tajā likt ar seju, kamēr viņš ir tādā stāvoklī. Pīta norāda uz Finika kājām. Katrs paņemam viņu aiz vienas kājas, apgriežam otrādi un sākam vilkt iekšā sāļūdenī. Vienā reizē tikai par dažiem centimetriem. Papriekš līdz potītēm. Dažas minūtes nogaidām. Tad līdz puslielam. Nogaidām. Līdz ceļiem. No jaunekļa miesas griežas balti virpuļi, un viņš vaid. Mēs turpinām viņu mazpamazām atindēt. Atklāju: jo ilgāk es sēžu ūdenī, jo labāk man kļūst. Uzlabojas ne tikai ādas, bet arī smadzeņu un muskuļu darbība. Redzu, ka Pītas seja pamazām atkal kļūst normāla — acs plakstiņš atveras un mute vairs netiecas uz leju.

Arī Finiks sāk lēnām atdzīvoties. Viņš atver acis, paskatās uz mums un saprot, ka viņam palīdz. Ielieku viņa galvu sev klēpī, un mēs ļaujam viņam mērcēties kādas desmit minūtes visā augumā uz leju no kakla. Mēs ar Pītu sasmaidāmies, kad Finiks paceļ roku virs ūdens.

— Ir palikusi tikai tava galva, Finik. Ar to ir visļau— nāk, bet, ja varēsi paciest, pēc tam būs daudz labāk, — Pīta mierina. Mēs palīdzam viņam piecelties sēdus un ļaujam satvert savas rokas, kamēr viņš iztīra acis un degunu, un muti. Viņa rīkle vēl ir pārāk jēla, lai runātu.

— Pamēģināšu izurbt koku, — ierosinu. Aptaustu savu jostu un atrodu reni joprojām karājamies vīnstīgā.

— Es vispirms izurbšu caurumu, — Pīta piesakās. — Paliec pie viņa. Tu esi dziedniece.

Tu laikam joko. Bet skaļi to nesaku, jo Finikam jau tāpat ir gana nepatikšanu. Viņš no miglas ir cietis visvairāk, es gan īsti nesaprotu, kāpēc. Varbūt tāpēc, ka viņš ir vislielākais, vai varbūt tāpēc, ka viņam bija visvairāk jāpiepūlas. Un vēl, protams, gadījums ar Megsu. Joprojām nesaprotu, kas notika. Kāpēc viņš pameta Megsu, lai nestu Pītu? Un kāpēc viņa ne tikai nepretojās tādai izvēlei, bet ne mirkli nešauboties devās nāvē? Vai tāpēc, ka bija jau tik veca, ka viņas dienas šā vai tā bija skaitītas? Vai Megsa domāja, ka Finikam būs lielākas izredzes uzvarēt, ja mēs ar Pītu būsim viņa sabiedrotie? Finika izmocītajā sejā redzu, ka nav īstais brīdis to noskaidrot.

Jautāšanas vietā es cenšos kaut cik apkopties. Sameklēju kombinezona skrandās savu piespraudi ar zobgaļsīli un piespraužu to pie apakškrekla lencītes. Peldošā josta laikam ir no materiāla, uz ko skābe neiedarbojas, jo izskatās kā jauna. Es protu peldēt, tāpēc tāda josta man īsti vajadzīga nav, bet Bruts ar to atvairīja manu bultu, tāpēc sasprādzēju to atpakaļ ap vidukli, cerot, ka varbūt ar to varēs aizsargāties. Izjaucu matus un ar pirkstiem tos izķemmēju, reizē krietni izretinot, jo tos ir sabojājuši miglas pilieni. Tad sapinu bizē to, kas ir atlicis.

Pīta ir atradis derīgu koku apmēram desmit metrus no šaurās pludmales. Mēs viņu gandrīz neredzam, bet ir dzirdams, kā viņš ar nazi cērt stumbrā. Kur palika īlens?

Megsa to laikam vai nu nometa, vai paņēma līdzi miglā. Jebkurā gadījumā tā vairs nav.

Aizpeldu mazliet tālāk seklajā ūdenī un airējos pamīšus uz vēdera un uz muguras. Jūras ūdens varbūt palīdzēja man un Pītam, bet Finiku tas, šķiet, pilnīgi pārvērš. Viņš sāk lēnām kustēties, pārbaudīdams savus locekļus, un pamazām metas peldus. Bet viņš nepeld tā kā es — ritmiskiem vēzieniem un vienmērīgā ātrumā. It kā es vērotu kaut kāda dīvaina jūras dzīvnieka atdzīvošanos. Finiks nirst un sprauslā ūdeni no mutes, un griežas loti dīvainā veidā — kā korkvilkis, un man noreibst galva, jau skatoties vien. Un vienubrīd, kad viņš ir sabijis zem ūdens tik ilgi, ka jūtos teju pārliecināta — viņš ir vienkārši noslīcis, Finika galva uzrodas man tieši blakus un es satrūkstos.

— Nedari tā!

— Kā tad? Vai es nedrīkstu iznirt vai arī nedrīkstu palikt zem ūdens? — viņš pajautā.

— Ne to, ne to. Neko no abiem. Vispār neko. Vienkārši mērcējies un uzvedies godīgi. Vai arī iesim palīgā Pītam, ja jau tu tik labi jūties.

Pavisam īsajā brīsniņā, kāds mums ir vajadzīgs, lai nokļūtu līdz džungļiem, ievēroju kādu pārmaiņu. Varbūt tas ir daudzgadīgās medību pieredzes dēļ, vai arī mana saārstētā auss tiešām darbojas labāk, nekā bija gribēts. Bet es jūtu virs mums daudzus siltus ķermeņus. Tiem nav jāčalo vai jāklaigā. Pietiek jau ar to, ka tik daudzi elpo.

Pieskaros Finika delmam, un viņš seko manam ska— tienam uz augšu. Nezinu, kā viņi tur sapulcējās tik klusi. Varbūt tas nemaz nebija klusi. Mēs visi bijām aizņemti, dziedinot savas miesas. Un pa to laiku viņi sapulcējās. Džungļu koku zaros karājas nevis pieci vai desmit, bet neskaitāmi pērtiķi. Tas pārītis, ko pamanījām, kad bijām paglābušies no miglas, likās kā laipni sagaidītāji. Bet šis bars izskatās draudīgs.

Ielieku lokā divas bultas, un Finiks satver ciešāk trijžuburi. — Pīta, — ierunājos, cik vien mierīgi spēju. — Ir vajadzīga tava palīdzība.

— Labi, tūdaļ. vSķiet, ka esmu jau pabeidzis, — viņš atsaucas, joprojām darbodamies ap koku. — Jā! Tā! Vai tev rene ir?

— Ir. Bet mēs atradām kaut ko, uz ko tev vajadzētu paskatīties, — rāmi turpinu. — Bet nāc netrokšņodams, lai tos neizbiedētu. — Man nez kāpēc negribas, lai viņš pamanītu pērtiķus vai vispār uz tiem skatītos. Ir dzīvnieki, kas acu kontaktu vien uztver kā agresiju.

Pīta pagriežas pret mums, elsdams no piepūles darbā ar koku. Mana prasība ir izteikta tik dīvainā tonī, ka viņš nojauš — kaut kas nav kārtībā. — Nu labi, — viņš bezrūpīgi nosaka. Pīta sāk nākt cauri džungļiem un, kaut arī zinu, ka viņš ļoti cenšas, klusa pārvietošanās nekad nav bijusi viņa stiprā puse, pat tad, kad viņam veselas vēl bija abas kājas. Bet viss ir labi — Pīta kustas un pērtiķi paliek savās vietās. Viņš tos sajūt, kad ir tikai piecu metru attālumā no pludmales. Viņš uzmet tiem tikai vienu acumirkli, bet efekts ir tāds, it kā būtu aizdedzinājis bumbas degli. Pērtiķi pēkšņi pārvēršas aurojošā oranžas vilnas masā un gāžas viņam virsū.

Vēl nekad neesmu redzējusi dzīvniekus tik ātri kustamies. Pērtiķi šļūc lejā pa vīnstīgām tā, it kā tās būtu ieeļļotas. Viņi pārlec neiedomājamus attālumus no koka uz koku. Viņu ilkņi ir atiezti, spalva sabozta un nagi izlaižas kā atvāžami naži. Var jau būt, ka es neko nezinu par pērtiķiem, bet dabā neviens dzīvnieks tā neuzvedas. — Mutanti! — es izgrūžu, un mēs ar Finiku glābjamies mežā.

Katrai bultai ir jātrāpa, un tās trāpa arī. Spokainajā gaismā nošauju pērtiķus citu pēc cita, mērķēdama acīs un sirdī, un rīklē, lai katrs trāpījums būtu nāvējošs. Bet ar to nepietiktu, ja Finiks nedurtu zvērus kā zivis un nemestu prom un Pīta nevēzētu savu nazi. Sajūtu kājā un uz muguras nagus, un tajā brīdī kāds uzbrucēju novāc. Gaisā sabiezē sabradātu augu, asins smārds un pērtiķu zvēra smaka. Mēs ar Pītu un Finiku nostājamies trijstūrī ar dažiem metriem starpā un mugurām citam pret citu. Sažņaudzas sirds, kad uzvelku stiegru ar pēdējo bultu. Taču es atceros, ka arī Pītam ir bultu maks. Viņš nešauj, viņš tikai cērt ar nazi. Es arī izrauju nazi, bet pērtiķi ir žiglāki, viņi var pielēkt klāt un atsprāgt nost tik ātri, ka nepagūsti noreaģēt.

— Pīta! — uzkliedzu. — Tavas bultas! Pīta pagriežas, ierauga, kādā ķezā esmu, un jau ņem nost bultu maku, kad tas notiek. Pērtiķis no koka lec tieši viņam krūtīs. Man nav bultas, es nevaru izšaut. Dzirdu, kā Finika trijžuburis ar būkšķi iecērtas citā zvērā, un jaušu, ka viņa ierocis ir aizņemts. Pūloties nonemt maku, Pītas roka ar nazi arī ir aizņemta. Metu uzbrucējam ar savu nazi, bet tas apmet kūleni, izvairās un turpina lidot.

Palikusi bez ieroča un neaizsargāta, daru vienīgo, ko varu iedomāties. Steidzos pie Pītas, lai notriektu zemē un paglābtu viņa augumu ar savējo, kaut arī zinu, ka nepagūšu.

Bet viņa paspēj. Uzradusies kā no zila gaisa. Viņas nebija, un jau nākamajā mirklī viņa izšaujas Pītam priekšā. Viņa jau ir noplūdusi asinīm, atplētusi muti spalgā kliedzienā, un ieplestajās acīs zīlītes ir tik lielas, ka redzokļi gail kā melni caurumi.

Vājprātīgā narkomāne no Sestā apgabala pamet gaisā kaulainās rokas, it kā gribēdama pērtiķi apskaut, un tas iegremdē ilkņus viņas krūtīs.

22

Pīta nomet bultu maku un iedur nazi pērtiķim mugurā, un dur vēl un vēl, līdz dzīvnieks atlaiž kodienu. Paspēris mutantu nost, viņš sagatavojas nākamajam. Tagad man ir viņa bultas, uzvilkts loks un Finiks stāv man aiz muguras un elš, taču šobrīd neko nedara.

— Panāciet šurp! Panāciet! — Pīta niknumā kliedz. Pērtiķiem kaut kas ir noticis. Viņi atkāpjas, uzlien atpakaļ kokos un nozūd džungļos, it kā tos sauktu kāda nedzirdama balss. Spēļu rīkotāja balss, kas saka: nu jau pietiek.

— Paņem viņu, — es saku Pītam. — Mēs tevi piesegsim.

Pīta saudzīgi paceļ rokās morflinga novārdzināto sievieti un aiznes dažus metrus līdz pludmalei, un mēs ar Finiku tikmēr turam gatavībā ieročus. Bet pērtiķi ir pagaisuši, izņemot oranžos līķus. Pīta noliek narkomāni zemē. Es pārgriežu audumu uz viņas krūtīm un atklāju četras dziļas durtas brūces. No tām lēnām sūcas asinis, lai gan ievainojumi neizskatās tik nāvējoši, kā ir patiesībā. Lielākais ļaunums ir nodarīts ķermeņa iekšpusē. Spriežot pēc dūrienu atrašanās vietas, zvērs ir trāpījis kādam dzīvībai svarīgam orgānam — plaušām vai varbūt pat sirdij.

Sieviete guļ smiltīs un plāta muti kā sausumā izmesta zivs. Viņai ir nokarena āda slimīgi zaļganā tonī un ribas tik izspiedušās kā badā mirstošam bērnam. Viņa noteikti varēja atļauties nopirkt ēdienu, bet laikam jau izvēlējās morflingu, tāpat kā Heimičs izvēlas alkoholu. Pilnīgi viss vēsta par postažu — viņas miesa, viņas dzīve un tukšais skatiens. Es turu viņas trīcošo roku, īsti nesaprazdama, vai tā raustās no tās pašas indes, kas sabojāja mūsu nervus, vai no šoka pēc uzbrukuma, vai no tā, ka viņas ķermeni atstāj narkotikas, kas viņu uzturēja. Mēs neko nevaram darīt. Neko, tikai palikt kopā, līdz viņa nomirs.

— Es pieskatīšu kokus, — Finiks nosaka un aiziet. Man arī gribētos iet prom, bet sieviete sažņaudz manu roku tik cieši, ka nāktos noraut viņai pirkstus, un tādai nežēlībai man nav spēka. Atceros par Rū un prātoju: varbūt nodziedāt kādu dziesmu. Bet es pat nezinu, kā narkomāni sauc, nemaz nerunājot par to, vai viņai patīk dziesmas. Zinu tikai to, ka viņa mirst.

Pīta notupstas otrā pusē un glāsta sievietes matus. Viņš sāk klusi runāt, un es viņa teikto gandrīz nesaprotu, bet vārdi arī nav domāti man. — Ar krāsām no tās kastes, kas man ir mājās, es varu sajaukt jebkuru toni, kādu vien iespējams iedomāties. Rozā. Tik maigu kā zīdaiņa āda. Vai tik košu kā rabarbers. Zaļu kā pavasara zāle. Zilu, kas laistās kā ledus uz ūdens.

Narkomāne lūkojas Pītas acīs, it kā pieķerdamās viņa vārdiem.

— Reiz es trīs dienas jaucu krāsas, līdz atradu īsto toni saules gaismai uz balta kažoka. Redzi, es visu laiku domāju, ka tā ir dzeltena, bet izrādījās, ka ir daudz sarežģītāk. Tur bija kārtu kārtām visādas krāsas. Cita pēc citas, — Pīta runā.

Narkomānes elpa pāriet seklos elsienos. Brīvā roka ķēpājas asinīs uz krūtīm un veido apļus, kādus viņai tik ļoti patika gleznot.

— Varavīksni man vēl nav izdevies uzgleznot. Varavīksnes krāsas uzrodas tik pēkšņi un pazūd tik ātri. Man nekad nepietiek laika tās notvert. Tikai mazliet zilā vai mazliet purpura. Un tad tās atkal izdziest. Izgaist, — Pīta turpina.

Pītas vārdi ir nobūruši narkomāni. Viņa ir kā transā. Pacēlusi roku, viņa uzglezno Pītam uz vaiga kaut ko līdzīgu ziedam.

— Paldies tev, — viņš čukst. — Tas ir skaisti.

Narkomānes seja izgaismojas smaidā, un viņa mazliet iepīkstas. Tad asinīm notrieptā roka atkrīt atpakaļ uz krūtīm, viņa pēdējo reizi izpūš elpu un nodārd lielgabala zalve. Viņa atlaiž manu roku.

Pīta ienes sievieti ūdenī. Atgriezies viņš apsēžas pie manis. Kādu laiku narkomāne peld uz Pārpilnības raga pusi, bet uzrodas helikopters, saķer viņu spīlēs ar četriem zobiem un aiznes nakts debesīs, un viņa ir prom.

Finiks atkal atnāk pie mums, un viņam rokā ir sauja manu bultu, no kurām vēl pil pērtiķu asinis. Viņš nomet bultas man blakus smiltīs. — Man likās, ka tu tās gribēsi.

— Paldies. — Iebridusi ūdenī, es nomazgāju visu ķēpu no saviem ieročiem un brūcēm. Kad atgriežos džungļos, lai savāktu ķērpjus un noslaucītos, pērtiķu līķi ir nozuduši.

— Kur tie palika? — es nesaprotu.

— Mēs nezinām. Vīteņi sakustējās, un tie pazuda, — Finiks saka.

Nejūtīgi un pārguruši lūkojamies džungļos. Klusumā es pamanu, ka tās vietas, kur miglas pilieni bija pieskā— rušies manai ādai, ir pārvilkušās ar kreveli. Tās vairs nesāp, bet ir sākušas niezēt. Ļoti. Mēģinu to uzskatīt par labu zīmi. Ka brūces dzīst. Pametu skatienu uz Pītu, tad uz Finiku un redzu, ka viņi abi kasa saskrambātās sejas. Jā, pat Finika skaistumu ir sabojājusi šī nakts.

— Nekasieties, — es pavēlu, kaut man pašai ļoti gribas darīt to pašu. Taču tādu padomu dotu mana māte. — Tā jūs tikai saķersiet infekciju. Kā jums šķiet, vai ir droši atkal mēģināt dabūt ūdeni?

Aizejam atpakaļ pie koka, kurā Pīta mēģināja izurbt caurumu. Es un Finiks stāvam ar ieročiem rokās, kamēr Pīta ieliek reni, bet nekas bīstams neparādās. Pīta ir atradis labu dzīslu, un no renes straumē sāk gāzties ūdens. Mēs remdējam slāpes un ļaujam siltajam ūdenim apskalot niezošos augumus. Piepildījuši dažus gliemežvākus ar dzeramo ūdeni, mēs dodamies atpakaļ uz pludmali.

Vēl ir nakts, bet ausma vairs nevar būt tālu. Ja nu vienīgi Spēļu rīkotāji to aizkavētu. — Varbūt jūs abi pa— guliet? — ierosinu. — Es kādu laiku pastāvēšu sardzē.

— Nē, Katnis, es labāk gribētu stāvēt sardzē, — Finiks ierunājas. Ielūkojos viņam acīs un sejā un aptveru, ka viņš tik tikko valda asaras. Megsa. Ļaut Finikam palikt vienam un viņu apraudāt ir mazākais, ko es varu darīt.

— Labi, Finik, paldies, — nosaku un apgulos smiltīs blakus Pītam, kurš uzreiz aizmieg. Blenžu tumsā, domādama, cik daudz kas var mainīties vienas dienas laikā. Vēl vakar Finiks bija manā nogalināmo sarakstā, bet nu es taisos gulēt, kad viņš stāv sardzē. Viņš izglāba Pītu un ļāva Megsai nomirt, un es nezinu, kāpēc. Es nekad nevarēšu atlīdzināt savu parādu Finikam. Šobrīd varu tikai ļaut viņam mierīgi Megsu apraudāt un gulēt. Tāpēc es tā arī daru.

Kad atkal atveru acis, ir jau vēls rīts. Pīta man blakus vēl guļ. Virs mums zaros karājas zāles pītenis, kas pasargā sejas no saules. Pieceļos sēdus un redzu, ka Finiks nav tērējis laiku lieki. Divas pītas bļodas ir pilnas ar svaigu ūdeni. Trešajā rēgojas gliemeņu raibums.

Finiks sēž smiltīs un ar akmeni lauž gliemenes vaļā. — Svaigas tās garšo labāk, — viņš saka, izraudams no gliemežvāka gaļas gabalu un iemezdams mutē. Viņa plaksti vēl ir pietūkuši, bet es izliekos, ka to neredzu.

No ēdiena smaržas man sāk rūkt vēders, un es pasniedzos pēc gliemenes. Mani aptur asiņu pilnās panadzes. Guļot esmu līdz asinīm sakasījusi ādu.

— Vai tu zini, ka, šitā kasoties, var dabūt infekciju? — Finiks ironizē.

— Tā jau runā, — attraucu un, iegājusi sāļūdenī, nomazgāju asinis, mēģinādama izdomāt, vai man vairāk riebjas sāpes vai niezēšana. Kad apnīk, aizslāju uz pludmali, pavēršu seju augšup un nobļaujos: — Ei, Heimič, ja tu neesi pārāk piedzēries, tad mūsu ādai kaut kas derētu!

Tas ir apbrīnojami un savādi, cik žigli virs manis uzrodas izpletnis. Pasniedzos augšup, un man rokā iegulst tūbiņa. — Bija jau laiks, — nomurminu, bet nespēju vairs būt sadrūmusi. Heimičs! Ko tik es neatdotu, lai varētu ar viņu piecas minūtes aprunāties.

Nometos smiltīs pie Finika un noskrūvēju tūbiņai vāku. Iekšā ir bieza, tumša ziede ar nejauku smaku, kas ož pēc darvas un skuju sajaukuma. Saraucu degunu, iespiežu ziedi plaukstā un sāku ierīvēt kāju. Tā remdē niezēšanu, un man pār lūpām izlaužas labpatikas nopūta. Tā arī nokrāso manu ādu spokaini pelēkzaļā tonī. Ieziedusi otru kāju, es pametu tūbiņu Finikam, kurš mani nomēra ar šaubpilnu skatienu.

— It kā tu pūtu, — Finiks novaikstās. Bet nieze tomēr ir stiprāka, jo jau pēc mirkļa arī viņš sāk ieziest ādu. Kreveles kopā ar ziedi tiešām izskatās atbaidoši. Es nespēju nepriecāties par viņa nepatiku.

— Nabaga Finik, vai tu pirmo reizi mūžā esi nesmuks?

— Jā gan. Tas ir kaut kas pilnīgi jauns. Kā tu to paciet jau tik daudzus gadus? — viņš atspēlējas.

— Vienkārši izvairies no spoguļiem. Tad jau to aizmirsīsi, — es pamācu.

— Ne jau tad, ja skatīšos uz tevi.

Mēs sasmērējamies no galvas līdz kājām un pat pēc kārtas — viens otra muguru tur, kur to nesedz apakš— krekls. — Pamodināšu Pītu, — es saku.

— Nē, pagaidi, — Finiks mani apstādina. — Izdarīsim to kopā. Piebāzīsim sejas viņam klāt.

Manā dzīvē ir atlicis tik maz izdevību uzjautrināties, ka esmu ar mieru. Iekārtojamies Pītam abās pusēs un pieliecamies dažus centimetrus no viņa sejas, un es viņu sapurinu. — Pīta… Pīta, mosties, — maigi lalinu.

Viņš paver plakstus un salecas ta, it kā mēs būtu viņam iedūruši. — Aā!

Mēs ar Finiku atkrītam smiltīs un smejamies kā kutināti. Ikreiz, kad cenšamies nesmieties, paskatāmies uz Pītu, kurš mēģina skatīties nosodoši, un viss sākas no gala. Kad beidzot savaldāmies, es jau domāju, ka varbūt Finikam Odēram nav ne vainas. Vismaz viņš nav tik iedomīgs un uzpūtīgs, kāds likās sākumā. Viņam patiesībā tiešām nav ne vainas. Kolīdz esmu nonākusi pie šāda secinājuma, mums blakus nolaižas izpletnis ar svaigu maizes klaipu. No pagājušā gada atceros, ka Heimiča dāvanas parasti pienāca brīdī, kam varēja būt kaut kāda jēga, tāpēc domās atzīmēju: draudzējies ar Finiku. Tā tu dabūsi ēdamo.

Finiks pagroza maizi rokās un aplūko garozu. Viņš izturas pārāk privātīpašnieciski. Tas nav vajadzīgs. Maize ir zaļgana no aļģēm, kā jau allaž, ja maize ir no Ceturtā apgabala. Mēs visi zinām, ka klaips pieder Finikam. Varbūt viņš nupat ir aptvēris, cik vērtīgs tas ir un ka varbūt viņš maizi vairs nekad mūžā neieraudzīs. Varbūt garoza izraisa kādas asociācijas ar Megsu. Bet viņš tikai nosaka: — Tā labi garšos kopā ar gliemenēm.

Es palīdzu Pītam ieziesties, un Finiks tikmēr veikli izloba gliemenes no čaulām. Mēs sanākam vienkopus un ēdam gardo, saldeno gaļu ar sāļo maizi no Ceturtā apgabala.

Mēs visi izskatāmies drausmīgi — no ziedes kreveles sāk lobīties -, bet es priecājos, ka dabūjām zāles. Ne tikai tāpēc, ka tās mazina niezēšanu, bet arī tāpēc, ka tās pasargā no svelmaini baltās saules sārtajās debesīs. Spriežot pēc saules stāvokļa, lēšu, ka pulkstenis drīz būs desmit, ka esam arēnā apmēram vienu diennakti. Vienpadsmit no mums ir miruši. Trīspadsmit ir dzīvi. Desmit slēpjas kaut kur džungļos. Trīs vai četri no šā desmita ir karjeristi. Nemaz negribas atcerēties, kas ir pārējie.

Manās acīs džungļi no patvēruma ir kļuvuši par ļaunu slazdu. Vienubrīd mums nāksies atkal doties biezoknī, vai nu lai medītu, vai arī lai kļūtu par medījumu, bet pašlaik es taisos palikt mūsu mazajā pludmalē. Un Pīta un Finiks arī neko citu neierosina. Džungļi liekas gandrīz sastinguši, tie zum un čab, bet neatklāj tajos apslēptās briesmas. Un tad tālumā atskan kliedzieni. Džungļu apgabals mums pretī sāk drebēt. Uz pakalna sariešas milzīgs vilnis, kas paceļas augstāk par koku galotnēm un rēkdams gāžas lejup pa nogāzi. Vilnis ar tādu spēku triecas jūrā, ka pat mums, kaut arī esam no tā tik tālu, cik vispār iespējams, ūdens uzskalojas līdz ceļiem un mūsu nedaudzās mantas pašķīst visapkārt. Trijatā izdodas tās savākt, pirms ierauj jūrā, izņemot ķimikāliju saēstos kombinezonus, kuri ir tik sapluinīti, ka to zaudējums ir pavisam vienaldzīgs.

Izšauj lielgabals. Mēs redzam, ka virs tās vietas, kur vilnis sākās, parādās helikopters un savāc no koka līķi. Divpadsmit.

Ūdenstilpe pamazām norimst un uzsūc milzīgo vilni. Mēs atkal sakārtojam mantas slapjajās smiltīs un jau taisāmies apsēsties, kad es kaut ko ieraugu. Trīs stāvus, kas apmēram divus riteņa spieķus tālāk steberē pa pludmali. — Paskatieties, — klusi ierunājos, norādīdama uz jaunpienācēju pusi. Pīta un Finiks seko manam skatienam. Mēs kā sarunājuši paraujamies atpakaļ džungļu ēnā.

Nācēju trijotne ir bēdīgā stāvoklī — to var redzēt uzreiz. Viens gandrīz vai velk otru, un trešais visu laiku met cilpas kā vājprātīgs. Visi trīs ir vienmērīgā, ķieģeļ— sarkanā tonī, it kā būtu bijuši iemērkti krāsā un izlikti žāvēties.

— Kuri tie ir? — Pīta jautā. — Vai arī — kas? Mutanti?

Uzvelku loku, gatavodamās uzbrukumam. Bet tas, kuru velk, pašlaik sabrūk pludmalē. Vilcējs dusmās piecērt kāju un, acīmredzami dusmu lēkmes sagrābts, pagriežas un grūsta vājprātīgo.

Finiks atplaukst. — Džoena! — viņš izsaucas un metas sarkanajiem stāviem pretī.

— Finik! — dzirdu atsaucamies Džoenas balsi.

Es pārmiju skatienu ar Pītu. — Ko nu?

— Mēs nedrīkstam pamest Finiku.

— Laikam jau ne. Nu tad nāc. — Esmu kļuvusi ērcīga, jo pat tad, ja man būtu bijis saraksts ar sabiedrotajiem, tajā noteikti nebūtu Džoenas Meisones. Abi soļojam uz pludmali, kur Finiks nupat ir saticis Džoenu. Pienākusi tuvāk, ieraugu viņas ceļabiedrus un apmulstu. Zemē uz muguras guļ Bītijs un Stiepule, kas tagad ir atkal piecēlusies un iet pa riņķi. — Ar viņu kopā ir Stiepule un Bītijs.

— Trakā un Volts? — Arī Pīta izklausās tikpat pārsteigts. — Man ir jādzird, kā tas gadījās.

Kad pieejam abiem klāt, Džoena pašlaik rāda uz džungļiem un kaut ko aizgūtnēm stāsta Finikam. — Mēs domājām, ka tas ir lietus, nu, tā zibens dēļ, un mēs visi bijām tik izslāpuši. Sāka līt, bet izrādījās, ka tās ir asinis. Biezas, siltas asinis. Neko nevarēja redzēt un nevarēja sarunāties, nedabūjot tās mutē. Mēs vienkārši steberē— jām uz priekšu un mēģinājām tikt laukā no tām. Un tad Blaits atdūrās pret spēka lauku.

— Man žēl, Džoena. — Finiks nopūšas. Paiet kāds brīdis, kamēr es izdomāju, kas ir Blaits. Man šķiet, ka viņš bija Džoenas partneris no Septītā apgabala, bet neatceros, ka būtu viņu redzējusi bieži. Ja tā padomā, man liekas, ka viņa nebija pat treniņos.

— Aha, nūjā, nekādas jēgas jau no viņa nebija, tomēr — viņš bija no mājām, — Džoena saka. — Un viņš mani pameta vienu ar šitiem abiem. — Viņa ar kurpi iebaksta gandrīz bezsamaņā gulošajam Bītijam. — Viņš pie Pārpilnības raga dabūja nazi mugurā. Un viņa…

Visi paskatāmies uz Stiepuli, kura, viscaur noziedu— sies ar sakaltušām asinīm, riņķo apkārt un murmina: — Tik-tak… Tik-tak…

— Jā, mēs zinām. Tik-tak. Trakajai ir šoks. — Džoena saviebjas. Izskatās, ka viņas teiktais Stiepuli pievilina, un viņa metas virsū Džoenai, kas rupji nogrūž to smiltīs. — Paliec mierā, ja?

— Novāc rokas no viņas, — es noskaldu.

Džoena paglūn uz mani ar naidā samiegtām brūnām acīm. — Novākt rokas? — viņa iešņācās. Džoena panākas uz priekšu, pirms es pagūstu attapties, un iecērt man tādu pļauku, ka gar acīm pašķīst dzirksteles. — Kā tu domā, kurš viņus tevis dēl izvilka no tiem sasodītajiem džungļiem? Tu… — Finiks uzmet meiteni plecā, nelikdamies ne zinis par viņas plosīšanos, ienes ūdenī un vairākas reizes iegremdē, ber viņa pa ro laiku izkliedz man dažādus apvainojumus. Bet es nešauju. Jo viņa ir kopā ar Finiku un viņa teica, ka esot tos abus atvedusi man.

— Ko viņa ar to gribēja teikt? Ka atveda viņus man? — jautāju Pītam.

— Nezinu. No sākuma tu taču viņus gribēji, — viņš atgādina.

— Aha, gribēju. Sākumā. — Tas nav nekāds izskaidrojums. Palūkojos lejup uz Bīrija nekustīgo ķermeni. — Bet ilgi man viņu vairs nebūs, ja mēs kaut ko nepasāksim.

Pīta paceļ Bītiju rokās, es saņemu Stiepules roku, un mēs aizejam uz mūsu nelielo apmetni pludmalē. Apsēdinu Stiepuli seklumā, lai viņa var drusku nomazgāties, bet šī tikai sažņaudz rokas un laiku pa laikam nomurmina: — Tik-tak. — Atāķēju Bītija jostu un atrodu pie tās ar vīnstīgām piestiprinātu metāla cilindru. Nezinu, kas tas tāds ir, bet, ja viņš domāja, ka to ir vērts glabāt, es to paturēšu acīs. Nometu cilindru smiltīs. Bītija drēbes ir salipušas asinīs, tāpēc Pīta viņu tur ūdenī un es tās atmērcēju. Paiet kāds laiks, līdz dabūjam nost kombinezonu, un mēs redzam, ka arī viņa apakšveļa ir piesūkusies ar asinīm. Nekas cits neatliek kā izģērbt viņu pavisam, lai dabūtu tīru, bet jāteic, ka tas mani vairs īpaši nesatrauc. Šogad uz mūsu virtuves galda jau ir pabijis tik daudz kailu vīriešu. Pie tā ar laiku pierod.

Noliekam zemē Finika novīto pīteni un noguldām Bītiju uz vēdera, lai varētu apskatīt muguru. No lāpstiņas līdz pat miesai zem ribām stiepjas apmēram astoņpadsmit centimetrus gara brūce. Laimīgā kārtā tā nav pārāk dziļa. Bet pēc bālās ādas var noprast, ka viņš ir zaudējis daudz asiņu, turklāt ievainojums asiņo joprojām.

Izslējusies atbalstos uz papēžiem un mēģinu domāt. Kas ir manā rīcībā? Jūras ūdens? Jūtos kā mana māte, kad viņas pirmās zāles visiem bija sniegs. Palūkojos uz džungļiem. Varu derēt, ka tur ir vesela aptieka, ja vien es zinātu, kā to lietot. Bet tur nav manu augu. Tad atceros ķērpjus, ko Megsa man deva deguna izšņaukšanai. — Es tūlīt, — pasaku Pītam. Par laimi, izskatās, ka tādi ķērpji džungļos aug vairumā. Norauju vīkšķi no tuvējiem kokiem un eju atpakaļ uz pludmali. Uztaisījusi no ķērpjiem biezu polsteri, uzlieku to uz Bītija brūces un ar vīnstīgām piesienu pie ķermeņa. Mēs padzirdām viņu ar lāsi ūdens un ievelkam koku paēnā.

— Man šķiet, ka neko vairāk darīt vina labā mēs nevaram, — es novelku.

— Ir jau labi. Tev padodas dziedināšana, — Pīta slavē. — Tā tev ir asinīs.

— Nē. — Papurinu galvu. — Manī rit mana tēva asinis. — Tādas, kas sāk riņķot straujāk medībās, nevis apkopjot slimniekus. — Paskatīšos, kā klājas Stiepulei.

Paņemu kušķi ķērpju, ko varēšu izmantot kā lupatu, un apsēžos seklumā blakus Stiepulei. Viņa nepretojas, kad novelku viņas drēbes un noberžu no ādas asinis.

Bet acīs plaiksnī bailes, un, kad es viņu uzrunāju, viņa neatbild, tikai arvien drudžaināk atkārto: — Tik-tak. — Liekas — viņa cenšas man kaut ko pateikt, bet es neko nesaprotu bez Bītija, kas izskaidrotu viņas domas.

— Jā, tik-tak. Tik-tak, — atsaucos. Tas viņu mazliet nomierina. Mazgāju viņas kombinezonu, līdz asiņu vairs gandrīz nav, un palīdzu viņai uzvilkt to atpakaļ. Tas nav saplosīts kā mūsējie. Josta ir vesela, un es uzsprādzēju atpakaļ arī to. Tad viņas apakšveļu kopā ar Bītija drēbēm nostiprinu zem akmeņiem un atstāju ūdenī mērcēties.

Kad esmu izskalojusi Bītija kombinezonu, pie mums pienāk arī spīdīga, tīra Džoena un Finiks, kam viscaur lobās āda. Kādu laiku Džoena dzer ūdeni un mielojas ar gliemenēm, bet es pūlos iemānīt kādu kumosu Stiepulei. Finiks sausi, gandrīz bezkaislīgi pastāsta par miglu un pērtiķiem, nepieminēdams pašu svarīgāko.

Visi piedāvājas stāvēt sardzē, kamēr pārējie uzkrāj spēkus, beigās nomodā paliekam mēs ar Džoenu. Es — tāpēc, ka esmu labi atpūtusies, bet viņa — tāpēc, ka vienkārši negrib gulēt. Mēs abas klusēdamas sēžam pludmalē, kamēr citi iemieg.

Džoena drošības labad pamet skatu uz Finiku un tad pagriežas pret mani. — Kā jūs zaudējāt Megsu?

— Miglā. Finiks nesa Pītu. Es kādu laiku nesu Megsu. Un tad es vairs nevarēju viņu pacelt. Finiks teica, ka nevarot nest viņus abus. Megsa viņu noskūpstīja un taisnā ceļā iegāja nāvīgajā gāzē.

— Tu zināji, ka viņa bija Finika padomdevēja, — Džoena apsūdzoši saka.

— Nē, es to nezināju.

— Viņa bija gandrīz visa Finika ģimene, — viņa pēc brīža piebilst, bet vairs ne tik indīgi.

Mēs vērojam, kā ūdens skalojas ap iemērkto apakšveļu. — Pastāsti: kāpēc tev līdzi bija Trakā un Volts?

— Es jau teicu — atvedu viņus tev. Heimičs teica: ja es gribot būt tava sabiedrotā, tad man ir jāatved viņi tev, — Džoena paskaidro. — Tā tu viņam sacīji, vai ne?

Nē, es domāju. Bet apstiprinoši pamāju. — Paldies. Es to novērtēju.

— Cerams. — Viņa man uzmet tik naidīgu skatienu, it kā es būtu pretīgākais, ko viņai dzīvē nācies redzēt. Interesanti: vai tā skatās vecākā māsa, kas no sirds ienīst jaunāko?

— Tik-tak, — izdzirdu sev aiz muguras. Pagriežos un ieraugu, ka pie mums ir atrāpojusi Stiepule. Viņas skatiens urbjas džungļos.

— Ak kungs, viņa ir pamodusies. Labi, es eju gulēt. Jūs ar Trako varat sargāt kopā, — Džoena izmet un aizgājusi apmetas blakus Finikam.

— Tik-tak, — Stiepule čukst. Es viņu piedabūju apgulties un mierinoši glāstu roku. Viņa iesnaužas, nemierīgi kustēdamās un laiku pa laikam nopūzdamās: — Tik— tak…

— Tik-tak, — klusiņām atsaucos. — Laiks gulēt. Tik— tak. Guli.

Saule ceļas arvien augstāk debesīs, līdz atrodas tieši virs galvas. Laikam ir pusdienlaiks, izklaidīgi nodomāju. Tam gan nav nozīmes. Otrā ūdenstilpes pusē mazliet pa labi es pamanu uzliesmojumu, kad zibens iesper kokā un atkal sākas elektriskā vētra. Tajā pašā vietā, kur pagājušajā naktī. Kāds laikam tur iegāja un ar to ir izraisījis negaisu. Kādu laiku sēžu un vēroju negaisu, aijādama Stiepuli, kas no ūdens vienmērīgās skalošanās ir mazliet nomierinājusies. Atceros, ka pagājušajā naktī zibens spēra pēc tam, kad bija izskanējuši zvani. Divpadsmit sitieni.

— Tik-tak, — Stiepule, uz mirkli pamodusies, no— pukst, bet atkal iemieg.

Divpadsmit sitieni pagājušajā nakti. It kā būtu pusnakts. Tad iespēra zibens. Tagad saule ir tieši virs galvas. It kā būtu pusdienlaiks. Un atkal sper zibens.

Lēnām pieceļos un pārlaižu skatienu arēnai. Zibens bija tur. Nākamajā nodalījumā sākās asins lietus, kurā iekļuva Džoena, Stiepule un Bītijs. Kad parādījās migla, mēs bijām kaut kur trešajā nodalījumā turpat blakus. Un, tiklīdz migla uzsūcās, ceturtajā nodalījumā sāka pulcēties pērtiķi. Tik-tak. Pacērtu galvu uz otru pusi. Pirms pāris stundām, apmēram ap desmitiem, otrajā nodalījumā pa kreisi no turienes, kur tagad iespēra zibens, gāzās tas vilnis. Pusdienlaikā. Pusnaktī. Pusdienlaikā.

— Tik-tak, — miegā atkārto Stiepule. Kad zibeņošana norimst un pa labi no tās sākas asins lietus, es pēkšņi saprotu, ko viņa saka.

— Ā, tik-tak, — neskanīgi nomurminu. — Pārskatu vēlreiz visu arēnu un nojaušu, ka Stiepulei ir taisnība. — Tik-tak. Tas ir pulkstenis.

23

Pulkstenis. Es gandrīz redzu rādītājus, kas kustas pa divpadsmit iedaļās sadalīto arēnu. Katra stunda sākas ar jaunām šausmām, iedarbina jaunu Spēļu rīkotāju ieroci un izslēdz iepriekšējo. Zibens, asins lietus, migla, pērtiķi — tās ir pirmās četras stundas pēc arēnas pulksteņa. Un desmitos nāk vilnis. Nezinu, kas notiek pārējās septiņās stundās, bet Stiepulei ir taisnība.

Pašlaik līst asins lietus un mēs esam pludmalē pie pērtiķu iedaļas, pārāk tuvu miglai, lai es justos mierīga. Vai dažādās briesmas draud tikai džungļos? Ne vienmēr. Vilnis pārskalojās pāri visam. Ja migla izplūst no džungļiem vai arī atgriežas pērtiķi…

— Celieties! — es pavēlu, uzpurinādama Pītu un Finiku, un Džoenu. — Celieties — mums ir jākustas! — Bet man vēl pietiek laika viņiem izskaidrot pulksteņa teoriju. Kāpēc Stiepule visu laiku skaitīja "tik-tak" un kā neredzamo rādītāju kustība katrā iedaļā ieslēdz nāvējošu ieroci.

Man būs izdevies pārliecināt visus nomodā esošos, izņemot Džoenu, kas jau no sākta gala ir pret visu, ko ierosinu es. Bet pat viņa atzīst, ka labāk ir būt drošībā nekā vēlāk nožēlot.

Kamēr pārējie savāc mūsu nedaudzās mantas un uzvelk Bītijam viņa kombinezonu, pamodinu Stiepuli.

Viņa uztrūkstas ar izbaiļu kliedzienu uz lūpām: — Tik— tak!

— Jā, tik-tak, arēna ir pulkstenis. Arēna ir pulkstenis, Stiepul, tev bija taisnība, — es mierinu. — Tev bija taisnība.

Sievietes sejai pārslīd atvieglojums — laikam jau tāpēc, ka beidzot kāds ir sapratis to, ko viņa droši vien jau zināja, kopš pirmo reizi sāka dunēt zvans. — Pusnakts.

— Tis sākas pusnaktī, — piekrītu.

Neskaidri uzpeld kādas atmiņas. Redzu pulksteņa ciparnīcu… Nē, tas bija kabatas pulkstenis, un tas gulēja Plūtarha Hevensbī plaukstā. Un uz tā ciparnīcas uzmir— dzēja un pazuda mans zobgaļsīlis. Kad tagad tā pagudroju, viņš it kā deva man mājienu par arēnas formu. Bet kāpēc lai viņš to darītu? Tobrīd es no kļūšanas par pārstāvi biju tikpat tālu kā viņš. Varbūt viņš bija domājis, ka tas man palīdzēs kā padomdevējai. Vai arī viņš visu bija izplānojis jau sen.

Stiepule pamāj uz asins lietus pusi. — Pusdivi.

— Tieši tā. Pusdivi. Un divos tur izplatās drausmīga, indīga migla, — es papildinu, norādīdama uz džungļiem tuvumā. — Tāpēc mums ir jādodas uz kādu drošu vietu. — Viņa pasmaida un paklausīgi pieceļas. — Vai esi izslāpusi? — Pasniedzu viņai pīto bļodu, un viņa izdzer vismaz litru ūdens. Finiks Stiepulei iedod pēdējo maizes gabalu, un viņa sāk košļāt. Tagad, kad ir atrisināta nespēja sazināties, viņa atkal var normāli darboties.

Pārbaudu savus ieročus. Ietinu izpletnī reni un ziedes tūbiņu un ar vīteni piesienu abus pie savas jostas.

Bītijs vēl nav pilnībā atguvies, bet, kad Pīta mēģina viņu piecelt, pretojas. — Stieple, — Bītijs saka.

— Viņa ir tepat, — Pīta mierina. — Stiepulei klājas pavisam labi. Viņa arī nāks.

Bet Bītijs vēl ķepurojas. — Stieple, — viņš neliekas mierā.

— Ai, es zinu, ko viņš grib, — Džoena nepacietīgi iesaucas. Viņa aiziet uz krastmalu un paceļ no zemes cilindru, ko mēs noņēmām no Bītija jostas, pirms viņu mazgājām. To klāj biezs sarecējušu asiņu slānis. — Šito krāmu. Tā ir stieple vai kaut kas tamlīdzīgs. Tā jau viņš dabūja savu cirtienu. Jo joza uz Pārpilnības ragu pēc šitā. Nesaprotu, kas tas ir par ieroci. Droši vien varētu kādu gabalu noraut un izmantot kā žņaudzamo, vai. Bet vai jūs spējat iztēloties, ka Bītijs kādu žņaugtu?

— Ar stiepli viņš uzvarēja Spēlēs. Viņš izveidoja elektrisku slazdu, — ierunājas Pīta. — Viņam tas ir labākais ierocis, kāds vien var būt.

Tiešām savādi, lai Džoena to nebija sapratusi. Viņas teiktajā bija kaut kāda neīsta nots. Kaut kas aizdomīgs. — Es būtu domājusi, ka tu gan esi to sapratusi, — saku meitenei. — Galu galā tu viņu iesauci par Voltu.

Džoena paskatās uz mani ar bīstami samiegtām acīm. — Aha, es nu gan esmu stulba, vai ne? — viņa atcērt. — Laikam jau manu uzmanību novērsa tas, ka bija jāmēģina glābt tavu drauģeļu dzīvību. Bet tu pa to laiku… ko tu tur īsti darīji? Piebeidzi Megsu?

Mani pirksti sažņaudzas ap naža spalu pie jostas.

— Uz priekšu! Pamēģini tikai! Man vienalga, ka tu esi stāvoklī, es tev pārplēsīšu rīkli! — Džoena draud.

Es nedrīkstu viņu šobrīd nogalināt. Bet man un Džo— enai tas ir tikai laika jautājums. Līdz viena no mums nobeigs otru.

— Varbūt vajadzētu uzmanīties ar izteicieniem, — Finiks iejaucas un uzmet man skatienu. Paņēmis stieples rituli, viņš noliek to Bītijam uz krūtīm. — Te tev būs tava stieple, Volt. Skaties, kur to iespraudīsi.

Pīta paceļ Bītiju, kurš nu ir pilnīgi padevīgs. — Kur mēs iesim?

— Man gribētos tikt līdz Pārpilnības ragam un pavērot. Pārliecināties, ka mums ir taisnība par to pulksteni, — ierosina Finiks. Tads plāns nav sliktāks par jebkuru citu. Turklāt man nebūtu iebildumu vēlreiz pārskatīt ieroču kaudzi. Un tagad mēs esam seši. Pat ja neskaita Bītiju un Stiepuli, esam četri labi cīnītāji. Viss ir pavisam citādi nekā pagājušajā gadā, kad visu mēģināju paveikt viena pati. Jā, sabiedrotie ir laba lieta, ja vien var nedomāt par to, ka viņi būs jānogalina.

Bītijs un Stiepule droši vien paši kaut kur atradīs galu. Ja mums būs jābēg, cik tad tālu viņi tiks? Džoenu es, godīgi sakot, pavisam viegli varētu piebeigt, ja būtu jāaizstāv Pīta. Vai arī varbūt vienkārši tāpēc, lai viņa aizvērtos. Man tikai ļoti vajag, lai kāds manā vietā nogalinātu Finiku, jo es pati to laikam nevarēšu. Ne jau tagad, kad viņš ir tik daudz darījis Pītas labā. Varbūt varētu viņu aizvilināt pie karjeristiem. Jā, tas ir auksts aprēķins. Bet kādas ir manas iespējas? Tagad, kad mēs zinām par pulksteni, viņš droši vien neies bojā džungļos, tāpēc kādam viņš būs jānogalina cīņā.

Par to ir tik riebīgi prātuļot, ka manas domas drudžaini mēģina mainīt virzienu. Bet vienīgais, kas spēj novērst uzmanību no pašreizējās situācijas, ir fantāzijas par prezidenta Snova nogalināšanu. Septiņpadsmitgadīgai meitenei tādi sapņi laikam nav ļoti piemēroti, toties tie sniedz dziļu apmierinājumu.

Izvēlamies tuvāko smilšu strēmeli un piesardzīgi tuvojamies Pārpilnības ragam — ja nu tur būtu paslēpušies karjeristi. Šaubos, ka viņi tur ir, jo mēs esam pludmalē jau daudzas stundas un nav manītas nekādas dzīvības pazīmes. Kā jau biju domājusi, uz salas ap Pārpilnības ragu neviena nav. Tikai lielais zelta rags un savandīta ieroču kaudze.

Kad Pīta nogulda Bītiju pavēnī pie Pārpilnības raga, viņš pasauc pie sevis Stiepuli. Sieviete notupstas Pītam blakus, un viņš ieliek tai rokās stieples rituli. — Notīri to, labi? — viņš palūdz.

Stiepule pamāj un aizšļūc uz krastu, un iemērc stiepli ūdenī. Viņa sāk klusiņām dziedāt kaut kādu jokainu dziesmiņu par peli, kas skrien augšup pa pulksteni. Tā laikam ir bērnu dziesma, bet izskatās, ka viņai patīk.

— Ā, tikai ne atkal to dziesmu, — Džoena gaužas un pārgriež acis. — Viņa to dungoja stundām ilgi un vēlāk sāka tikšķēt.

Pēkšņi Stiepule izslienas pavisam taisni un norāda uz džungļiem. — Divi, — viņa saka.

Es paskatos turp, kur rāda viņas pirksts, un redzu, ka miglas siena nupat sāk izplūst pludmalē. — Jā, paskatieties, Stiepulei ir taisnība. Pulkstenis ir divi, un sākas migla.

— Kā pēc pulksteņa, — Pīta piekrīt. — Tas bija ļoti gudri, ka tu to izdomāji, Stiepul.

Stiepule pasmaida un atsāk dziedāt un mērcēt stieples rituli. — Ā, viņa ir vēl vairāk nekā gudra, — ierunājas Bītijs. — Viņai ir intuīcija. — Mēs visi pagriežamies un paskatāmies uz Bītiju, kurš, šķiet, atgūstas. — Viņa visu sajūt ātrāk nekā citi. Tā kā kanārijputniņi jūsu ogļu raktuvēs.

— Kas tie tādi? — Finiks man pajautā.

— Kanārijputniņi ir tādi putni, ko ienesam raktuvēs, lai tie mūs brīdinātu, ja tur ir slikts gaiss, — paskaidroju.

— Ko tad tie dara — nomirst, vai? — Džoena iedzeļ.

— Vispirms tie vairs nedzied. Tad ir jātaisās, ka tiec. Bet, ja gaiss ir pārāk slikts, tad, jā, tie mirst. Un cilvēki tāpat. — Negribu runāt par mirstošiem dziedātājputniem. Tas liek atcerēties mana tēva nāvi un Rū nāvi, un Meizilī Doneres nāvi, un to, kā mana māte mantoja viņas dziedātājputnu. Lieliski — atkal es domāju arī par Geilu, kurš strādā dziļi raktuvēs, un prezidenta Snova draudi karājas virs viņa galvas. Raktuvēs viņa nāvi viegli varētu nomaskēt kā nelaimes gadījumu. Apklusis kanārijputniņš, dzirkstele… nekas vairāk nav vajadzīgs.

Atgriežos pie fantāzijām par prezidenta nāvi.

Kaut arī Džoenu kaitina Stiepule, tik apmierinātu kā tagad es viņu arēnā vēl neesmu redzējusi. Kamēr papildinu savus bultu krājumus, viņa rakājas kaudzē, līdz atrod pāri nāvējoša izskata cirvju. Man tā šķiet savāda izvēle, bet tad viņa vienu met ar tādu spēku, ka tas paliek saules mīkstinātajā Pārpilnības raga zelta sānā. Nu protams. Džoena Meisone. Septītais apgabals. Kokrūpniecība. Varu derēt, ka viņa mētājas ar cirvjiem, jau kopš sāka rāpot. Viņa ar cirvi ir tas pats, kas Finiks ar trijžuburi. Vai Bītijs ar savu stiepli. Un Rū ar viņas zināšanām par augiem. Aptveru, kāpēc Divpadsmitā apgabala pārstāvji katru gadu no jauna ir neizdevīgākā situācijā nekā pārējie. Mēs sākam strādāt raktuvēs tikai astoņpadsmit gadu vecumā. Taču lielākā daļa pārējo pārstāvju jau agri iemācās kaut ko no sava apgabala amatiem. Raktuvju darbā arī apgūst iemaņas, kas Spēlēs varētu noderēt. Laužņa vēzēšanu. Spridzināšanu. Izturību — to man deva medības. Bet mēs visu iemācāmies pārāk vēlu.

Pa to laiku, kamēr es darbojos ar ieročiem, Pīta tup zemē un ar naža galu kaut ko zīmē uz lielas, gludas lapas, ko ir paņēmis līdzi no džungļiem. Paskatos viņam pār plecu un ieraugu, ka draugs zīmē arēnas karti. Vidū ir Pārpilnības rags uz smilšainās salas un divpadsmit līnijas, kas tai pievienojas. Izskatās pēc pīrāga, kas sagriezts divpadsmit vienādos gabalos. Apkārt ir vēl viens aplis, kas iezīmē krastmalu, un mazliet lielāks, kas parāda, kur sākas džungļi. — Paskaties, kā ir novietots Pārpilnības rags, — Pīta man saka.

Aplūkoju Pārpilnības ragu un saprotu, ko viņš grib teikt. — Aste rāda uz divpadsmitiem.

— Pareizi, tātad tā ir mūsu pulksteņa augšpuse, — viņš piekrīt un ātri ieskrāpē apkārt pulkstenim ciparus no viens līdz divpadsmit. — No divpadsmitiem līdz vieniem ir zibens zona. — Viņš sīkiem burtiem ieraksta atbilstošajā iedaļā zibens un tad nākamajās pulksteņa rādītāju kustības virzienā asinis, migla un pērtiķi.

— Un no desmitiem līdz vienpadsmitiem ir vilnis, — es piebilstu. Viņš to pieraksta. Mums pievienojas Finiks un Džoena, līdz zobiem apbruņojušies ar trijžuburiem, cirvjiem un nažiem.

— Vai jūs manījāt kaut ko neparastu pārējās iedaļās? — jautāju Džoenai un Bītijam, jo viņi būtu varējuši redzēt kaut ko tādu, ko neredzējām mēs. Bet viņi ir redzējuši tikai asinis. — Tajās iedaļās laikam varētu būt jebkas.

— Es iezīmēšu tās vietas, par kurām mēs zinām, ka Spēļu rīkotāju ieroči darbojas ārpus džungļiem, lai varam izvairīties, — Pīta ierosina un ar diagonālām līnijām iesvītro miglas un viļņa pludmales. Tad viņš izslienas taisni. — Vismaz tagad mēs zinām daudz vairāk nekā no rīta.

Visi piekrītoši pamājam, un es kaut ko sadzirdu. Klusumu. Mūsu kanārijputniņš vairs nedzied.

Es negaidu. Pagriežoties jau uzvelku loku un vēl pamanu, kā slapji spīdīgais Mirdzūms ļauj atslīgt zemē Stiepulei, kuras rīkle ir pāršķelta kroplā, koši sarkanā smīnā. Mana bulta ieurbjas viņam deniņos, un īsajā mirklī, kas man vajadzīgs, lai atkal uzvilktu loku, Džoena ietriec cirvi Kašmirai krūtīs. Finiks atvaira šķēpu, ko Bruts met uz Pītu, bet Inobārija tikmēr iecērt Finikam stilbā nazi. Ja nebūtu bijis Pārpilnības raga, aiz kā paslēpties, abi Otrā apgabala pārstāvji būtu pagalam. Metos uz priekšu viņus vajāt. Bum! Bum! Bum! Lielgabala šāvieni apstiprina, ka Stiepulei vairs palīdzēt nevar un nav vajadzības piebeigt līdz galam Mirdzūmu vai Kašmiru. Mēs ar sabiedrotajiem skrienam apkārt ragam pakaļ Brutam un īnobārijai, kuri pa smilšu strēli aulekšo uz džungļiem.

Pēkšņi zeme man zem kājām izraujas un es sāniski nokritu smiltīs. Apaļā sala, uz kuras stāv Pārpilnības rags, sāk ļoti ātri griezties, un es redzu, ka džungļi visapkārt saplūst neskaidrā traipā. Jūtu, kā centrbēdzes spēks velk mani uz ūdens pusi, un iecērtu rokas un kājas smiltis, pūloties noturēties pie irstošās zemes. Apkārt vērpjas smiltis un viss griežas, tāpēc spiežu ciet acis. Neko vairāk nevaru izdarīt, tikai turēties, līdz mēs bez jebkādas palēnināšanās pēkšņi apstājamies.

Lēnām un drebelīgi ceļos sēdus, kāsēju un manu, ka mani biedri ir tādā pašā stāvoklī. Finiks, Džoena un Pīta ir noturējušies. Trīs līķi ir iemesti ūdenī.

Viss kopā, sākot ar Stiepules apklusušo dziesmu un beidzot ar šo karuseli, noteikti nenoritēja ilgāk par minūti vai divām. Visi elšam un pūlamies izdabūt no mutes smiltis.

— Kur tad Volts? — Džoena ieprasās. Pielecam kājās. Apmetuši vienu ļodzīgu loku ap Pārpilnības ragu, mēs secinām, ka viņš ir prom. Finiks ierauga pazudušo kādus divdesmit metrus no krasta, kur viņš tik tikko turas virs ūdens, un aizpeld izvilkt.

Atceros par stiepli un to, cik viņam tā bija svarīga. Drudžaini paskatos apkārt. Kur tā ir? Kur tā ir? Un tad es to pamanu — joprojām Stiepulei rokās un tālu ūdenī. Iedomājoties, kas tagad būs jādara, man iekšā viss sažņaudzas. — Piesedziet mani! — iesaucos un, nometusi ieročus, brāžos uz zemes strēli, kas viņai ir vistuvāk. Neapstādamās ienirstu un peldu pie viņas. Ar acs kaktiņu redzu, ka virs mums parādās helikopters un no tā sāk laisties lejā spīles, kas viņu savāks. Bet es neapstājos. Peldu, cik vien ātri varu, un beigās ietriecos Stiepules ķermenī. Iznirstu un tveru pēc elpas, pūlēdamās neie— rīt asiņaino ūdeni, kas skalojas ap vaļējo brūci sievietes kaklā. Viņa peld uz muguras; virs ūdens to notur josta un nāve, un viņa stingi blenž svelmainajā saulē. Ar kājām kuļu ūdeni, un stiepli man nākas izplēst viņai no pirkstiem, jo pirmsnāves tvēriens ir ļoti ciešs. Pēc tam pagūstu tikai aizspiest viņas plakstus, nočukstēt ardievas un peldēt prom. Kad izmetu stiepli smiltīs un izkāpju no ūdens, viņas līķa vairs nav. Bet es vēl jūtu jūras ūdenī izšķīdušo asiņu garšu.

Eju atpakaļ pie Pārpilnības raga. Finikam ir izdevies dabūt Bītiju uz salas dzīvu, bet viņš ir pilnīgi izmircis, sēž un sprauslā ūdeni. Viņam gan pietika prāta nosargāt brilles, un viņš vismaz var redzēt. Ielieku Bītijam klēpī stieples spoli. Tā ir spīdīga un tīra, bez piliena asiņu. Viņš attin gabaliņu un paslidina pirkstos. Es to redzu pirmo reizi, un tā nelīdzinās nevienai citai stieplei, kādu esmu redzējusi. Tā ir bāli zeltainā krāsā un tik smalka kā mats. Interesanti: cik tā ir gara? Uz tik lielas spoles noteikti satilpst daudzas jūdzes tādas stieples. Bet es neko nejautāju, jo zinu, ka viņš domā par Stiepuli.

Palūkojos pārējo drūmajās sejās. Tagad gan Finiks, gan Džoena, gan Bītijs ir zaudējuši savus partnerus no apgabala. Pieeju klāt Pītam, apskauju viņu, un mēs klusējam.

— Tinamies prom no sitās sasodītās salas, — Džoena beidzot iesaka. Mums ir tikai jāsavāc ieroči, no kuriem lielāko daļu esam paturējuši. Laimīgā kārtā šejienes vīteņi ir izturīgi un izpletnī ietītā rene un zāļu tūbiņa aizvien ir droši piesietas pie manas jostas. Finiks norauj apakškreklu un pārsien brūci, ko īnobārija iecirta viņa lielā; ievainojums nav dziļš. Bītijs domā, ka nu jau

varēšot paiet, ja kustēsimies lēnām, tāpēc palīdzu viņam piecelties. Izlemjam doties uz pludmali tur, kur pulkstenis rāda divpadsmit. Tur mums vajadzētu vairākas stundas atpūsties un mēs būsim pasargāti no visādām indēm. Bet Pīta, Džoena un Finiks dodas katrs savā virzienā.

— Uz divpadsmitiem, pareizi? — Pīta jautā. — Aste rāda uz divpadsmitiem.

— Pirms mūs sagrieza, — nepiekrīt Finiks. — Es eju pēc saules.

— Pēc saules var pateikt tikai to, ka drīz būs četri, Finik, — aizrādu.

— Man šķiet: Katnisa grib teikt, ka zināt, cik ir pulkstenis, vēl nenozīmē, ka mēs zinām, kur četri atrodas uz šī pulksteņa. Tas tikai dod aptuvenu nojausmu par virzienu. Ja vien jūs nedomājat, ka varbūt sagriezti tika arī džungļi, — iejaucas Bītijs.

Nē, Katnisa gribēja pateikt kaut ko daudz vienkāršāku. Bītijs tikko pauda teoriju, kas sniedzas daudz dziļāk nekā mans komentārs par sauli. Bet es tikai pamāju, it kā visu laiku būtu tā domājusi. — Jā, tāpēc uz divpadsmitiem varētu vest jebkura zemes strēmele, — piebilstu.

Mēs izmetam loku ap Pārpilnības ragu, uzmanīgi apskatīdami džungļus. Tie ir satriecoši vienveidīgi. Atceros lielo koku, kuram divpadsmitos trāpīja pirmais zibens spēriens, bet katrā iedaļā ir līdzīgs koks. Džoena iesaka izsekot Inobārijas un Bruta pēdas, bet tās ir aizpūstas vai aizskalotas. Nekādi nav iespējams noteikt, kas kur atrodas. — Man vispār nevajadzēja pieminēt pulksteni, — rūgti novelku. — Tagad mums vairs nav arī šo priekšrocību.

— Tikai kādu laiku, — mierina Bītijs. — Desmitos mēs redzēsim vilni un atkal visu sapratīsim.

— Jā, visu arēnu jau nevar pārbūvēt, — piebalso Pīta.

— Tam nav nozīmes, — nepacietīgi iejaucas Džoena.

— Tev vajadzēja mums pateikt, stulbene, citādi mēs vispār nebūtu pārvietojuši nometni. — Ironiskā kārtā viņas saprātīgā, kaut arī nicīgā piezīme ir vienīgā, kas mani nomierina. Jā, man bija viņiem tas jāpasaka, lai piedabūtu kustēties. — Nāciet, man vajag ūdeni. Vai kādam ir laba intuīcija?

Uz labu laimi izvēlamies vienu zemes strēmeli un ejam pa to, nenojauzdami, kāds ir tās skaitlis. Nonākuši līdz džungļiem, palūram iekšā, mēģinādami uzminēt, kas tur gaida.

— Vajadzētu būt pērtiķu stundai. Bet te es nevienu neredzu, — Pīta prāto. — Iešu izurbt koku.

— Nē, ir mana kārta, — Finiks nepiekrīt.

— Es vismaz tevi piesegšu, — Pīta piesakās.

— To var izdarīt Katnisa, — atkal iejaucas Džoena.

— Mums vajag, lai tu uztaisi jaunu karti. Veco aizskaloja. — Viņa norauj no kāda koka prāvu lapu un pasniedz Pītam.

Mirkli man rodas aizdomas, ka viņi mēģina mūs izšķirt un pēc tam varēs nogalināt. Bet tas nebūtu loģiski. Ja Finiks urbs koku, man salīdzinājumā ar viņu būs priekšrocības, savukārt Pīta ir daudz lielāks par Džoenu. Tāpēc sekoju Finikam apmēram piecpadsmit metrus dziļāk džungļos, kur viņš uzmeklē labu koku un ar nazi sāk urbināt caurumu.

Es sargāju ar sagatavotiem ieročiem, un man visu laiku ir nelāga nojausma, ka te kaut kas notiek un ka tam ir sakars ar Pītu. Meklēdama sava nemiera avotu, atsaucu atmiņā visu, ko esam darījuši, kopš izskanēja gongs. Finiks atvilka Pītu no viņa platformas. Finiks atdzīvināja Pītu, pēc tam kad no saskaršanās ar spēka lauku viņam apstājās sirds. Megsa metās miglā, lai Finiks varētu nest tikai Pītu. Narkomāne nostājās viņam priekšā, lai atvairītu pērtiķa uzbrukumu. Cīņa ar karjeristiem norisinājās ļoti strauji, bet Finiks taču neļāva Bruta šķēpam trāpīt Pītam, kaut arī tas nozīmēja, ka viņš dabūs kājā Inobārijas nazi? Un tagad Džoena liek viņam zīmēt uz lapas karti, lai viņš neriskētu doties džungļos…

Nav nekādu šaubu. Man galīgi nesaprotamu iemeslu dēļ daži no uzvarētājiem cenšas glābt Pītas dzīvību visiem iespējamiem līdzekļiem, pat upurējot paši sevi.

Apstulbstu. Pirmkārt, tas ir mans pienākums. Otrkārt, tas nav loģiski. No šejienes var izkļūt tikai viens no mums. Kāpēc viņi ir izvēlējušies sargāt Pītu? Ko Heimičs viņiem tādu būtu varējis sastāstīt, ko viņš tādu deva pretī, ka viņi Pītas dzīvību tur lielākā vērtē nekā savējo?

Zinu, kādi ir mani iemesli glābt Pītas dzīvību. Viņš ir mans draugs, un es tādējādi metu izaicinājumu Kapitolijam, izjaucot viņu drausmīgās Spēles. Bet, ja mani ar Pītu nekas nesaistītu, kāpēc lai es gribētu viņu glābt, kāpēc lai es viņu uzskatītu vērtīgāku par sevi pašu? Protams, viņš ir drosmīgs, bet mēs visi esam bijuši gana drosmīgi, lai izdzīvotu Spēlēs. Viņam ir laba sirds, to ir grūti nepamanīt, bet vienalga… Un tad es atceros, ko Pīta spēj daudz labāk par mums pārējiem. Viņš spēj izteikties. Abās intervijās viņš pilnīgi aizēnoja citus.

Un varbūt tieši labās sirds dēļ viņš spēj dabūt savā pusē pūli — nē, valsti — ar vienu vienīgu teikumu.

Atceros, ka pati uzskatīju: tieši tādām spējām vajadzētu piemist mūsu revolūcijas līderim. Vai Heimičs būtu par to pārliecinājis pārējos? Ka Pītas mēlei pret Kapitoliju būs daudz lielāka vara nekā jebkura cita fiziskajam spēkam? Nezinu. Man tomēr liekas, ka no dažiem pārstāvjiem tas būtu par daudz prasīts. Piemēram, kurš tad nepazīst Džoenu Meisoni? Bet kāds cits izskaidrojums iespējams viņu apņēmīgajiem pūliņiem sargāt viņa dzīvību?

— Katnis, vai tev ir tā rene? — Finiks jautā, liekot man atgriezties īstenībā. Pārgriežu vīteni, ar ko rene ir piesieta pie manas jostas, un pasniedzu viņam metāla stobriņu.

Un tajā brīdī sadzirdu kliedzienu. Kāds kliedz tādās bailēs un sāpēs, ka asinis sastingst dzīslās. Un tik pazīstami! Nometu stobriņu, aizmirstu, kur esmu un kas ir gaidāms, es tikai saprotu, ka man ir pie viņas jātiek, man ir viņa jāpasargā. Kā ārprātīga skrienu balss virzienā, nemaz neuzmanīdamās, aplauzdama vīteņus un zarus — visu, kas mani kavē tikt pie viņas.

Pie manas mazās māsas.

24

Kur vina ir? Ko ar vinu dara? — Prima! — es iesaucos. — Prima! — Par atbildi atskan tikai vēl viens mokpilns kliedziens. Kā viņa te nokļuva? Kāpēc viņa ir Spēlēs? — Prima!

Vīnstīgas cērtas man sejā un rokās, un ložņaugi ķersta kājas. Bet es tuvojos viņai. Tuvojos. Nu jau esmu pavisam tuvu. Pār seju gāžas sviedri un sūrst skābes atstātajās dzīstošajās brūcēs. Elšu, mēģinādama izvilkt kādu labumu no siltā, miklā gaisa, kurā, šķiet, vispār nav skābekļa. Prima izdveš tik vārgu, gaistošu skaņu, ka es pat nevaru iedomāties, kas viņai ir nodarīts, lai tādu izdabūtu.

— Prima! — Caur augu biežņu izlaužos nelielā klajumā, un skaņa atkārtojas tieši virs manis. Virs manis? Strauji atmetu galvu. Vai viņa ir uzvilkta kokos? Izmisusi pētu zarus, bet neko neredzu. — Prima? — lūdzoši jautāju. Es viņu dzirdu, bet nevaru ieraudzīt. Māsas nākamais kunksts ir dzidrs kā zvana škinda, un nav ne— kādu šaubu, no kurienes tas nāk. Tas nāk no neliela, cekulaina, melna putna, kas tup zarā kādus trīs metrus man virs galvas.

Pļāpusīlis.

Nekad agrāk neesmu redzējusi pļāpusīli; man likās, ka tie vairs neeksistē. Atspiežos pret koka stumbru, saķeru sāpošo vietu sānos un nopētu putnu. Mutautu, priekšteci, tēvu. Domās redzu zobgaļstrazdu, apvienoju to ar pļāpusīli un tiešām saprotu, kā viņi varēja sapāroties un radīt manu zobgaļsīli. Putnā nav nekā tāda, kas norādītu, ka tā ir mutācija. Nekā, izņemot drausmīgi ticamo Primas balsi, kas plūst no tā rīklītes. Apklusinu putnu ar bultu kaklā. Tas nokrīt zemē. Izrauju bultu un — drošs paliek drošs — vēl apgriežu radījumam kaklu. Tad aizmetu pretekli džungļos. Nekāds izsalkums mani nepiespiestu to ēst.

Tas nebija īsts. Tieši tāpat kā mutētie vilki pagājušajā gadā patiesībā nebija mirušie pārstāvji. Tas ir tikai sadistisks Spēļu rīkotāju triks.

Finiks izlaužas izcirtumā un ierauga mani tīrām bultu ar ķērpju vīkšķi. — Katnis?

— Viss kārtībā. Man ir labi, — atsaucos, kaut arī patiesībā nepavisam nejūtos labi. — Man likās, ka dzirdu savas māsas balsi, bet… — Mani pārtrauc asinis stindzinošs kliedziens. Tā ir cita balss, nevis Primas, varbūt kādas jaunas sievietes. Es to nepazīstu. Bet Finiks reaģē uzreiz. Viņš nobāl, un es redzu, kā viņa acu zīlītes šausmās ieplešas. — Finik, pagaidi! — izsaucos un pasniedzos viņu nomierināt, bet viņš jau ir prom. Viņš ir prom un meklē upuri tikpat bezprātīgi, kā es nule meklēju Primu. — Finik! — saucu, bet zinu, ka viņš neatgriezīsies un negaidīs, kamēr visu paskaidroju. Tāpēc vienkārši sekoju viņam.

Kaut arī viņš skrien ļoti ātri, viņu nav grūti izsekot, jo aiz viņa paliek skaidri redzama nomīdīta taka. Bet putns ir vismaz puskilometra attālumā un lielāko gabalu ceļš ved kalnā, tāpēc, nonākot tur, esmu palikusi bez elpas.

Finiks riņķo ap milzīgu koku. Tā stumbrs ir vairāk nekā metru caurmērā, un zemāk par sešiem metriem zaru nav vispār. Sievietes kliedzieni nāk no kādas vietas lapotnē, bet pļāpusīli redzēt nevar. Finiks arī kliedz, atkal un atkal: — Enij! Enij! — Viņš ir galīgi pārbijies un nekādi nav ietekmējams, tāpēc daru to, ko darītu jebkurā gadījumā. Uzrāpjos blakuskokā, atrodu pļāpusīli un nošauju to ar bultu. Putns nokrīt lejā un piezemējas Finikam pie kājām. Viņš to paceļ, lēnām apjēgdams notiekošo, bet, kad es nošļācu lejā pie viņa, izskatās vēl vairāk izmisis nekā iepriekš.

— Ir labi, Finik. Tas ir tikai pļāpusīlis. Ar mums spēlējas. Tas nav pa īstam. Tā nav tava… Enija.

— Nē, tā nav Enija. Bet tā bija viņas balss. Pļāpusīli atdarina to, ko dzird. Kur viņi dabūja tos kliedzienus, Katnis?

Jūtu, ka pati nobālu, aptverot, ko viņš grib teikt. — Vai, Finik, tu taču nedomā, ka…

— Jā. Domāju gan. Tieši tā es domāju.

Iztēlojos Primu piesprādzētu pie galda baltā istabā, un maskās un virsvalkos tērpti stāvi izspiež no viņas šādas skaņas. Kaut kur viņu spīdzina vai spīdzināja, lai tās dabūtu. Mani ceļi saļimst, un es atslīgstu zemē. Finiks mēģina man kaut ko pateikt, bet es viņā neklausos. Tad sadzirdu vēl vienu putnu kaut kur pa kreisi. Un šoreiz tas kliedz Geila balsī.

Finiks saķer manu roku, pirms es metos skriet. — Nē. Tas nav viņš. — Viņš stumj mani lejā pa nogāzi uz pludmali. — Mēs tinamies! — Bet Geila balss ir tik sāpīga, ka nespēju necensties tikt pie viņa. — Tas nav viņš, Katnis!

Tas ir mutants! — Finiks man uzbrēc. — Nāc! — Viņš stiepj mani līdzi pusvilkšus, pusnešus, un galu galā es aptveru viņa sacīto. Viņam ir taisnība, tas ir tikai vēl viens pļāpusīlis. Geilam neko nelīdzēs tas, ka putnu nomedīšu. Bet tā tomēr bija Geila balss, un kaut kur kaut kad kāds ir licis viņam tā kliegt.

Bet es vairs nepretojos Finikam un tāpat kā tajā miglas naktī bēgu no tā, pret ko nevaru cīnīties. Kas man var tikai kaitēt. Tikai šoreiz ievainojumi rodas manā sirdī, nevis ķermenī. Tas noteikti ir vēl viens pulksteņa ierocis. Laikam pulksten četros. Kad rādītāji aizslīd līdz ceturtajai iedaļai, pērtiķi aiziet mājās un spēlēties iznāk pļāpusīļi. Finikam ir taisnība — vienīgā izeja ir doties prom. Kaut arī Heimičs nevarēs ar izpletni atsūtīt neko, kas Finikam vai man palīdzētu atgūties no putnu radītajām brūcēm.

Ieraugu mežmalā stāvam Pītu un Džoenu un izjūtu reizē atvieglojumu un dusmas. Kāpēc Pīta nenāca man palīgā? Kāpēc neviens mums nesekoja? Pat tagad viņš stāv malā ar paceltām un pret mums pavērstām rokām un viņa lūpas kustas, bet vārdus mēs nedzirdam. Kāpēc?

Siena ir tik caurspīdīga, ka mēs ar Finiku tajā ieskrienam un atkrītam atpakaļ džungļos. Man paveicas. Es ietriecos sienā ar plecu, bet Finiks gan tieši ar seju, un viņam pa degunu straumē plūst asinis. Tāpēc jau Pīta un Džoena, un par Bītijs, kurš tagad stāv aiz viņiem un skumīgi šūpo galvu, nenāca mums palīgā. Neredzama barjera bloķē ceļu uz priekšu. Tas nav spēka lauks. Cietajai, gludajai virsmai var pieskarties pavisam droši. Bet Pītas nazis un Džoenas cirvis nespēj tajā iecirst ne roba.

Man pat nevajag pārbaudīt tālāk par metru uz katru pusi, lai zinātu, ka barjera pilnīgi ierobežo visu pulksteņa iedaļu no četriem līdz pieciem. Ka līdz stundas beigām mēs būsim kā žurkas slazdā.

Pīta piespiež plaukstu pie sienas, un es pielieku savējo otrā pusē, it kā varētu to sajust. Redzu, ka viņa lūpas veido vārdus, bet neko nedzirdu, es nedzirdu neko no tā, kas ir ārpus mūsu būra. Cenšos saprast, ko viņš saka, bet nespēju koncentrēties, tāpēc vienkārši lūkojos viņa sejā, pūlēdamās saglabāt veselo saprātu.

Un tad sāk pulcēties putni. Cits pēc cita. Tie satupst apkārtējo koku zaros. Un no viņu rlklītēm atskan rūpīgi iestudēts šausmu koris. Finiks uzreiz padodas un sagumst zemē, aizspiezdams ar rokām ausis, it kā gribēdams saspiest galvaskausu. Es kādu laiku mēģinu pretoties. Iztukšoju bultu maku uz nīstajiem putniem. Bet ikreiz, kad viens nokrīt beigts, nākamais ieņem tā vietu. Beigās padodos un sakņūpu blakus Finikam, un pūlos piespiest sevi nedzirdēt, kā mokās kliedz Prima, Geils, mana māte, Medža, Rorijs, Viks un pat Pouzija, mazā, bezpalīdzīgā Pouzija…

Jaušu, ka viss ir galā, kad sajūtu ap sevi Pītas rokas, kas mani paceļ un iznes no džungļiem. Bet es, vienalga, palieku samiegtām acīm, aizspiestām ausīm, un mani muskuli ir tik stīvi, ka nevaru tos atslābināt. Pīta tur mani klēpi, saka mierinošus vārdus un viegli šūpo. Tikai pēc krietna laika pamazām dzelžainais saspringums atstāj muskuļus. Es sāku drebēt.

— Viss ir beidzies, Katnis, — Pīta čukst.

— Tu neko nedzirdēji.

— Es dzirdēju Primu. Pašā sākumā. Bet tā nebija viņa. Tas bija pļāpusīlis.

— Tā bija viņa. Kaut kur. Pļāpusīlis to tikai atcerējās, — pretojos.

— Nē, viņi tikai grib, lai tu tā domā. Tieši tāpat es pagājušajā gadā domāju, ka tajā mutantā tiešām ir Spigalas acis. Bet tās nebija Spigalas acis. Un tā nebija Primas balss. Vai arī, ja bija, tad to vienkārši paņēma no intervijas un izkropļoja. Lika izldiegt to, ko tā kliedza, — viņš stāsta.

— Nē, viņu spīdzināja. Viņa droši vien ir mirusi.

— Katnis, Prima nav mirusi. Kā gan varētu nogalināt Primu? Mūsu ir atlicis gandrīz tikai astoņi. Un kas notiek tad, kad paliek astoņi pārstāvji? — Pīta jautā.

— Mirst vēl septiņi mūsējie, — bezcerīgi nomurminu.

— Nē, mājās. Kas notiek tad, kad Spēlēs paliek pēdējie astoņi pārstāvji? — Pīta paceļ manu zodu, tā ka gribot negribot man ir jāskatās uz augšu, piespiežot sevi ielūkoties viņam acīs. — Kas tad notiek? Kad paliek tikai astoņi?

Saprotu, ka viņš cenšas man palīdzēt, tāpēc sasprindzinu prātu. — Kad paliek tikai astoņi? — atkārtoju. — Tad mājās intervē ģimeni un draugus.

— Tieši tā, — Pīta piekrīt. — Intervēs tavu ģimeni un draugus. Un vai to varētu, ja viņi visi būtu miruši?

— Nē? — joprojām neesmu pārliecināta.

— Nē. Tāpēc mēs zinām, ka Prima ir dzīva. Viņu intervēs pašu pirmo, vai ne?

Man gribas viņam ticēt. Ļoti. Bet… tās balsis…

— Vispirms Primu. Tad tavu māti. lavu brālēnu Geilu. Medžu, — viņš uzskaita. — Tie bija māņi, Katnis.

Drausmīgi. Bet tie var nodarīt pāri tikai mums. Mēs piedalāmies Spēlēs. Nevis viņi.

— Tu tiešām tam tici? — pajautāju.

— Tiešām, — Pīta apliecina. Vilcinos, domādama par to, kā Pīta spēj likt jebkuram noticēt jebkam. Paskatos uz Finiku, lai būtu pavisam droša, un redzu, ka viņš cieši vēro Pītu un tver katru vina vārdu.

— Vai tu tam tici, Finik?

— Tā varētu būt. Nezinu, — viņš šaubās. — Vai tas būtu iespējams, Bītij? Paņemt kāda parasto balsi un iztaisīt no tās…

— O jā. Tas pat nav sarežģīti, Finik. Mūsu bērni līdzīgu tehniku mācās skolā, — Bītijs paskaidro.

— Protams, Pītam ir taisnība. Karnisas mazo māsu dievina visā valstī. Ja viņu tiešām tādā veidā būtu nogalinājuši, droši vien sāktos sacelšanās, — sausi nosaka Džoena. — To taču neviens negribētu, vai ne? — Viņa atmet galvu un iekliedzas: — Dumpis visā valstī? Neko tādu jums negribētos vis!

Man pārsteigumā atkaras žoklis. Spēlēs neviens un nekad neko tādu nesaka. Džoenai noteikti izslēdza mikrofonu, un to visu izgriezīs. Bet es dzirdēju, ko viņa teica, un vairs nespēšu uz viņu skatīties tā kā agrāk. Viņa nekad neizcelsies ar laipnību, bet pilnīgi noteikti ir ļoti drosmīga. Vai arī traka. Viņa paņem dažus gliemežvākus un dodas džungļos. — Sadabūšu ūdeni.

Kad Džoena iet man garām, neviļus saķeru viņas roku. — Neej tur. Tie putni… — Atceros, ka putni nu jau būs prom, tomēr negribu, ka tur kāds iet. Pat vina ne.

— Man viņi neko nevar nodarīt. Neesmu tāda kā jūs pārējie. Man nav palicis neviena, ko es mīlētu, — Džoena noskalda un nepacietīgi nopurina manu roku. Kad viņa man atnes gliemežvāku ar ūdeni, es tikai klusēdama pateicīgi pamāju, zinot, cik ļoti viņai riebsies žēlums manā balsī.

Kamēr Džoena savāc ūdeni un manas bultas, Bītijs ķimerējas ar savu stiepli un Finiks dodas ūdenī. Arī man būtu jānomazgājas, bet es palieku Pītas rokās, joprojām pārāk satricināta, lai izkustētos.

— Ko izmantoja pret Finiku? — Pīta pajautā.

— Kādu, vārdā Enija.

— Tā noteikti ir Enija Kresta, — viņš nosaka.

— Kas? — es nesaprotu.

— Enija Kresta. Viņa bija tā meitene, kuras vietā pieteicās iet Megsa. Enija uzvarēja laikam pirms pieciem gadiem, — Pīta paskaidro.

Tātad — vasarā pēc mana tēva nāves, kad sāku apgādāt savu ģimeni un biju pilnīgi pārņemta ar cīņu pret badu. — Es slikti atceros tās Spēles.Vai togad bija zemestrīce?

— Aha. Enija ir tā meitene, kas sajuka prātā, pēc tam kad viņas apgabala partnerim nocirta galvu. Viņa viena pati aizbēga un paslēpās. Bet zemestrīce sagrāva dambi un lielākā daļa arēnas applūda. Viņa uzvarēja tāpēc, ka bija vislabākā peldētāja, — Pīta pastāsta.

— Vai viņai pēc tam kļuva labāk? Tas ir, garīgi?

— Nezinu. Es pat neatceros, ka būtu viņu kādreiz vēl redzējis pirms Spēlēm. Bet šogad izlozes laikā viņa neizskatījās īpaši līdzsvarota, — Pīta atbild.

Tātad redz, ko mīl Finiks. Nevis neskaitāmos smalkos pielūdzējus Kapitolijā, bet nabaga vājprātīgo mājās.

Lielgabala dārds liek mums visiem sanākt kopā pludmalē. Tur, kur, mūsuprāt, ir iedaļa no sešiem līdz septiņiem, parādās helikopters. Mēs redzam, ka spīles nolaižas piecas reizes, lai savāktu vienu saplosītu ķermeni. Nav iespējams noteikt, kurš tas bijis. Nezinu un negribu zināt, kas notiek sešos.

Pīta uz lapas uzzīmē jaunu karti un pievieno iedaļā no četriem līdz pieciem PS, tas nozīmē pļāpusīļus, un vienkārši uzraksta zvērs tajā iedaļā, kur redzējām, kā pārstāvi salasa pa gabaliem. Tagad mēs diezgan labi apjau— šam, ko var sagaidīt septiņās stundās. Un, ja no pļāpu— sīļu uzbrukuma vispār ir bijis kāds labums, tad tāds, ka atkal zinām, kurā vietā atrodamies uz pulksteņa.

Finiks nopin vēl vienu grozu ūdenim un zvejas tīklu. Es žigli izpeldos un uzziežu ādai vēl ziedi. Tad sēžu krastmalā, tīru Finika noķertās zivis un vēroju, kā saule nogrimst aiz apvāršņa. Jau lec spožais mēness un arēnā iestājas savāds mijkrēslis. Taisāmies iekārtoties un ieturēties ar jēlām zivīm, kad atskan himna. Un parādās sejas…

Kašmira. Mirdzūms. Stiepule. Megsa. Sieviete no Piektā apgabala. Narkomāne, kas atdeva savu dzīvību par Pītu. Blaits. Vīrietis no Desmitā.

Astoņi ir miruši. Un vēl astoņi pirmajā naktī. Divas trešdaļas no mums ir pagalam pusotras dienas laikā. Tas noteikti ir jauns rekords.

— Vini tiešām steidzas, — nosaka Džoena.

— Kurš ir palicis? Izņemot mūs un Otro apgabalu, — Finiks jautā.

— Čafs, — Pīta nedomājot atbild. Varbūt viņš Čafu uzraudzīja Heimiča dēļ.

Nolaižas izpletnis ar kaudzi kantainu maizīšu viena kumosa izmērā. — Tās ir no tava apgabala, vai ne, Bī— tij? — Pīta jautā.

— Jā, no Trešā apgabala, — uzrunātais apstiprina. — Cik tur ir?

Finiks saskaita maizītes, katru uzmanīgi apgrozīdams, un tad glīti tās izkārto. Nezinu, kas Finiku maizē tā saista, bet izskatās, ka viņš ir apsēsts ar pieskaršanos tai. — Divdesmit četras.

— Tātad tieši divi duči? — Bītijs pārjautā.

— Precīzi divdesmit četras, — Finiks atkārto. — Kā lai mēs tās sadalām?

— Apēdīsim katrs pa trim, un tie, kas rīt uz brokastīm vēl būs dzīvi, varēs pieteikties uz pārējām, — ierosina Džoena. Nezinu, kāpēc, bet viņas teiktais mani mazliet sasmīdina. Laikam jau tāpēc, ka tas ir tiesa. Kad pasmejos, Džoena man uzmet gandrīz atzinīgu skatienu. Nē, atzinīgu ne. Bet varbūt mazliet apmierinātu.

Nogaidām, kamēr iedaļā no desmitiem līdz vienpadsmitiem saceļas milzīgais vilnis, pakavējamies, kamēr ūdens atkāpjas, un aizejam apmesties turienes pludmalē. Teorētiski apaļas divpadsmit stundas būsim pasargāti no džungļos glūnošajām briesmām. No iedaļas starp vienpadsmitiem un divpadsmitiem nāk nepatīkama klikšķināšanās, droši vien no kāda riebīga kukaiņa. Bet tas, kas to skaņu rada, paliek džungļos, un mēs turamies tālāk no tās biezokņa daļas, ja nu šis kaut kas varbūt tikai gaidītu vienu nevērīgu soli, lai uzbruktu.

Nesaprotu, kā Džoena vēl spēj palikt nomodā. Kopš Spēļu sākuma viņa ir gulējusi tikai aptuveni stundu. Mēs ar Pītu piesakāmies stāvēt sardzē pirmie, jo esam vislabāk atpūtušies un gribam kādu laiku pabūt vienatnē. Pārējie uzreiz iemieg, vienīgi Finiks guļ nemierīgi. Laiku pa laikam dzirdu viņu murminām Enijas vārdu.

Mēs ar Pītu sēžam miklajās smiltīs un skatāmies pretējos virzienos; mans labais plecs un gurns ir piespiesti viņam. Es vēroju ūdeni, bet viņš — džungļus, un tā ir labāk. Mani joprojām vajā pļāpusīļu balsis, kuras diemžēl nespēj pārmākt kukaiņu ņudzināšanās. Atbalstu galvu uz Pītas pleca un jūtu, ka viņš noglāsta man matus.

— Katnis, — viņš klusi uzrunā mani. — Nav nekādas jēgas izlikties, ka mēs nezinām, ko otrs mēģina panākt. — Nē, laikam jau ne, bet arī apspriest to nav nekāda prieka. Vismaz ne mums. Kapitolieši sēdēs pie ekrāniem kā pielīmēti, lai nepalaistu garām nevienu pašu vārdu.

— Nezinu, ko tu esi iedomājies norunājusi ar Heimiču, bet tev būtu jāzina, ka viņš arī man šo to apsolīja. — To es, protams, zinu. Viņš pateica Pītam, ka pūlēsies glābt manu dzīvību, lai viņam nerastos aizdomas. — Tāpēc mēs varam pieņemt, ka vienam no mums viņš ir samelojis.

Kļūstu uzmanīga. Divkosīgas norunas. Nodevīgi solījumi. Un tikai Heimičs zina, kurš solījums ir patiess. Paceļu galvu un ielūkojos Pītam acīs. — Kāpēc tu to tagad saki?

— Jo es negribu, ka tu aizmirsti, cik dažādās situācijās atrodamies. Ja tu mirsi un es dzīvošu, man

Divpadsmitajā apgabalā vispār nebūs nekādas dzīves. Tu esi visa mana dzīve. Es vairs nekad nejustos laimīgs. — Gribu iebilst, bet viņš pieliek pirkstu man pie lūpām. — Ar tevi ir citādi. Es nesaku, ka tas nav grūti. Bet tev būtu citi, kas padarītu tavu dzīvi dzīvošanas vērtu.

Pīta paceļ apaļo zelta plāksnīti, kas karājas ķēdītē viņam ap kaklu. Viņš izstiepj to mēness gaismā, lai es varētu saskatīt zobgaļsīli. Viņš ar īkšķi piespiež āķīti, ko iepriekš nepamanīju, un plāksnīte atveras. Tā nav viengabalaina, kā es biju domājusi, tas ir medaljons. Un medaljonā ir fotogrāfijas. Labajā pusē manas mātes un Primas smejošās sejas. Un kreisajā pusē Geils. Un smaida pa īstam.

Patlaban nekas nespētu mani ievainot dziļāk kā šīs trīs sejas. Pēc tā, ko es dzirdēju šajā pēcpusdienā… tas ir nevainojams ierocis.

— Tu esi vajadzīga savai ģimenei, Katnis.

Manai ģimenei. Manai mātei. Manai māsai. Un manam viltus brālēnam Geilam. Bet Pītas nolūks ir nepārprotams. Viņš grib teikt, ka Geils tiešām ir mana ģimene vai vismaz kādu dienu būs, ja izdzīvošu. Ka es viņu apprecēšu. Tāpēc Pīta man vienlaikus atdos savu dzīvību un Geilu. Lai es zinātu, ka nekad nedrīkstu par to šaubīties. Visu. Pīta grib, lai es no viņa pieņemu visu.

Gaidu, ka Pīta pieminēs mazuli, piespēlēs kamerām, bet viņš to nedara. Un tāpēc nekas no sacītā nav Spēļu dēļ. Viņš runā to, ko jūt.

— Mani nevienam īsti nevajag, — Pīta turpina, un viņa balsī nav dzirdams nekāds žēlums pret sevi. Ir tiesa, ka savai ģimenei viņš nav vajadzīgs. Viņi sēros un tāpat arī

saujiņa draugu. Bet tiks tam pāri. Pat Heimičs ar krietnu devu alkohola tiks tam pāri. Aptveru, ka Pītas nāve līdz sirds dzīlēm ievainos tikai vienu cilvēku. Mani.

— Man vajag. Tu esi vajadzīgs man. — Pīta izskatās satraukts un dziļi ieelpo, it kā taisītos uzsākt garu strīdu, un tas nav labi, nepavisam nav labi, jo viņš sāks runāt par Primu un manu māti, un visu pārējo un mani tikai samulsinās. Tāpēc, pirms viņš pagūst kaut ko pateikt, apklusinu viņu ar skūpstu.

Es to atkal sajūtu. To, ko iepriekš esmu jutusi tikai vienu reizi. Pagājušogad alā, kad mēģināju Heimiču piespiest atsūtīt mums ēdienu. Tajās Spēlēs un pēc tam Pītu esmu skūpstījusi tūkstoš reižu. Bet tikai viens skūpsts iekustināja kaut ko sevišķu. Tikai pēc viena es vēlējos vēl. Taču man sāka asiņot ievainojums galvā, un Pīta lika man apgulties.

Šoreiz mūs nekas nevar pārtraukt, ja to nevēlamies. Un Pīta pēc dažiem mēģinājumiem vairs neatsāk runāt. Siltums manī sakarst un izplūst no krūtīm visā ķermenī, rokās un kājās, līdz pašiem sirds dziļumiem. Skūpsti mani neapmierina, gluži otrādi, manas alkas kļūst tikai vēl stiprākas. Man likās, ka par izsalkumu es zinu visu, bet šis te ir kaut kas pilnīgi jauns.

Mūs atžirbina pirmais negaisa dārds — zibens spēriens kokā pusnaktī. Tas pamodina arī Finiku. Ar asu kliedzienu viņš uzlec sēdus. Redzu, kā viņa pirksti iecērtas smiltīs, pārliecinoties, ka redzētais murgs nav bijis īstenība.

— Es vairs nevaru pagulēt, — viņš saka. — Vienam no jums vajadzētu atpūsties. — Viņš laikam tikai tagad pamana mūsu sejas izteiksmes un to, kā esam savijusies. — Vai arī jums abiem. Varu sargāt viens.

Bet Pīta neļauj. — Tas ir pārāk bīstami. Es neesmu noguris. Atgulies, Katnis. — Neiebilstu, jo man tiešām ir jāpaguļ, ja gribu kaut kā glābt viņa dzīvību. Ļauju viņam sevi aizvest pie pārējiem. Viņš apliek man ap kaklu ķēdīti ar medaljonu un uzliek roku tur, kur it kā ir mūsu bērns. — Vai zini, tu būsi lieliska māte. — Pēdējo reizi mani noskūpstījis, Pīta aiziet atpakaļ pie Finika.

Atsaukšanās uz mazuli ir signāls, ka mūsu Spēļu pārtraukums ir galā. Ka viņš zina: skatītāji nesapratīs, kāpēc netika izmantots pārliecinošākais arguments, kāds bija viņa rīcībā. Ar sponsoriem ir jāmanipulē.

Bet es, izstiepusies smiltīs, prātoju, vai viņa vārdos varētu slēpties kaut kas vairāk. Piemēram, atgādinājums, ka man un Geilam kādu dienu varētu būt bērni? Ja tā, tad viņš kļūdījās. Jo, pirmkārt, tas man nekad nav bijis ne prātā. Un, otrkārt, ja tikai vienam no mums būtu lemts sagaidīt pēcnācējus, pat aklajam ir skaidrs, ka tam jābūt Pītam.

Iemiegot mēģinu iztēloties pasauli kaut kad nākotnē, kad nebūs Spēļu un nebūs Kapitolija. Tādu vietu kā tā pļava dziesmā, ko es dziedāju mirstošajai Rū. Kur Pītas bērns būtu drošībā.

25

Pamostoties mani īslaicīgi pārņem salda laimes izjūta, kas kaut kādā veidā saistās ar Pītu. Šobrīd laime, protams, ir pilnīgs absurds, jo tādā tempā, kā viss notiek pašlaik, es jau pēc vienas dienas būšu mirusi. Un tas vēl būs labākajā gadījumā — ja man izdosies iznīcināt pārējos un sevi pašu un panākt, ka Pītu kronē kā Ceturkšņa Spaidu uzvarētāju. Bet izjūta ir tik negaidīta un patīkama, ka es tai pieķeros kaut vai uz šiem dažiem acumirkļiem. Pirms netīrās smiltis, svelmainā saule un niezošā āda liek man atgriezties īstenībā.

Visi jau ir augšā un skatās, kā pludmalē nolaižas izpletnis. Nešļava ir tieši tāda pati, kādu saņēmām vakar vakarā. Divdesmit četras Trešā apgabala maizītes. Kopā ir trīsdesmit trīs. Katrs paņemam piecas un astoņas atstājam rezervē. Neviens to nesaka, bet astoņas varēs labi sadalīt, kad viens būs pagalam. Dienas gaismā joks par to, ka dzīvi palikušie varēs pieteikties uz pārējām, kaut kā vairs neliekas smieklīgs.

Cik ilgi mēs spēsim noturēt savu savienību? Manuprāt, neviens nebija paredzējis, ka pārstāvju skaits saruks tik strauji. Ja nu esmu kļūdījusies, cerēdama, ka pārējie sargā Pītu? Ja nu viss notikušais ir tīrā sagadīšanās vai arī tā bija stratēģija, lai iegūtu mūsu uzticību un padarītu par vieglu medījumu, vai arī es vispār neko nesaprotu? Paga, nekādu ja te nav. Es tiesām nesaprotu notiekošo. Un, ja tā, tad man un Pītam ir laiks nozust.

Apsēžos Pītam blakus smiltīs un ēdu savas maizītes. Man nez kāpēc ir grūti skatīties uz viņu. Varbūt tas ir vakarnakts skūpstīšanās dēļ, kaut arī mums abiem skūpstīšanās nav nekas jauns. Varbūt viņam tas arī nemaz nebija citādi. Varbūt tas ir tāpēc, ka ir atlicis tik maz laika. Un tāpēc mums ir pilnīgi pretēji uzskati par to, kuram šajās Spēlēs būtu jāizdzīvo.

Pēc maltītes saņemu puiša roku un pavelku viņu uz ūdens pusi. — Nāc! Es tev iemācīšu peldēt. — Man ir viņš jādabū tālāk no pārējiem, lai mēs varētu apspriest atda— līšanos. Tas nebūs viegli, jo, tiklīdz pārējie sapratīs, ka mēs pārraujam savienību, uzreiz kļūsim par mērķi.

Ja es tiešām mācītu viņam peldēt, tad liktu noņemt jostu, jo tā tur virs ūdens, bet kāda gan tam tagad ir nozīme? Tāpēc vienkārši parādu viņam pamata vēzienu un ļauju trenēties, peldot šurpu turpu dziļumā līdz viduklim. Sākumā redzu, ka Džoena mūs vērīgi uzmana, bet beigās viņa zaudē interesi un aiziet nosnausties. Finiks vij no ložņaugiem jaunu tīklu, un Bītijs spēlējas ar savu stiepli. Ir īstais brīdis.

Kamēr Pīta peldēja, es kaut ko atklāju. Manas atlikušās kreveles ir sākušas lobīties. Piesardzīgi paberzējot roku ar sauju smilšu, notīru palikušās ādas plēksnes un atsedzu jauno ādu apakšā. Pārtraucu Pītas treniņu, sakot, ka gribu parādīt, kā atbrīvoties no niezošajām krevelēm, un, kamēr beržamies, ierunājos par bēgšanu.

— Paklau, ir palikuši tikai astoņi pārstāvji. Manuprāt, mums ir pienācis laiks notīties, — runāju pavisam klusām, kaut arī šaubos, vai kāds mani dzird.

Pīta pamāj, un es redzu, ka viņš apsver priekšlikumu. Apdomā, vai tas nāks mums par labu. — Vai zini ko? Paliksim vien, līdz Bruts un Inobārija būs pagalam. Šķiet, ka Bītijs pašlaik mēģina viņiem uztaisīt kaut kādas lamatas. Un es apsolu, ka tad mēs aiziesim.

Nejūtos pilnīgi pārliecināta. Bet, ja mēs aiziesim tagad, mūs vajās divi dažādi ienaidnieki. Varbūt trīs, jo nevar jau zināt, kas ir padomā Čafam. Un vēl būtu jārēķinās ar pulksteni. Un vēl ir jādomā par Bītiju. Džoena viņu atveda man, un, ja mēs aiziesim, viņa to noteikti nogalinās. Tad man iekrīt prātā: es nevaru sargāt arī Bītiju. Uzvarētājs var būt tikai viens, un tam ir jābūt Pītam. Man ar to ir jāsamierinās. Man ir jāpieņem lēmumi, rēķinoties tikai ar viņa izdzīvošanu.

— Nu labi, — piekāpjos. — Mēs paliksim, līdz karjeristi būs pagalam. Bet tas tad arī viss. — Pagriežos un pamāju Finikam. — Ei, Finik, nāc ūdenī! Mēs izdomājām, kā tevi atkal pataisīt smuku!

Mēs trijatā noberžam no augumiem kreveles, palīdzam cits citam notīrīt muguru un iznākam no ūdens tikpat sārti kā šejienes debesis. Uzklājam kārtu ziedes, jo jaunā āda ir pārāk maiga atklātai saules gaismai, bet uz gludas ādas tā neizskatās ne uz pusi tik ļauni un džungļos labi noderēs kamuflāžai.

Bītijs sauc mūs pie sevis, un izrādās, ka pēc daudzajām stundām, ķimerējoties ar stiepli, viņš tiešām ir izdomājis plānu. — Mēs tak visi būsim vienisprātis, ka nākamais darbiņš ir novākt Brutu un Inobāriju, — viņš saudzīgi ierunājas. — Šaubos, ka viņi vēlreiz uzbruks atklāti, jo mūsu ir daudz vairāk. Droši vien mēs varētu viņus sameklēt, bet tas būtu bīstami un nogurdinoši.

— Kā tev šķiet, vai viņi ir sapratuši to — par pulksteni? — pajautāju.

— Ja arī nav, tad drīz vien sapratīs. Varbūt ne tik detalizēti kā mēs. Bet viņi noteikti zina, ka vismaz dažas iedaļas ir sagatavotas uzbrukumiem un ka viss notiek pa apli. Ari tas, ka mūsu iepriekšējo cīņu pārtrauca Spēļu rīkotāju iejaukšanās, viņiem nebūs paslīdējis garām nepamanīts. Mēs zinām, ka tas bija mēģinājums atņemt mums spēju orientēties, bet viņi noteikti prāto, kāpēc tā notika, un arī tas varētu viņiem likt izdarīt secinājumu, ka arēna ir pulkstenis, — Bītijs skaidro. — Tāpēc es domāju, ka vislabāk būtu, ja mēs izliktu paši savu slazdu.

— Pagaidi, es pamodināšu Džoenu, — Finiks pārtrauc Bītiju. — Viņa pārskaitīsies, ja aptvers, ka ir palaidusi garām kaut ko tik svarīgu.

— Vai arī ne, — nomurminu, jo Džoena jau parasti ir pārskaitusies, bet nekavēju Finiku, jo arī pati dusmotos, ja šādā brīdī man neizstāstītu par plānu.

Kad Džoena mums pievienojas, Bītijs mazliet padzen mūs nost, lai varētu darboties smiltīs. Viņš žigli uzzīmē apli un sadala to divpadsmit iedaļās. Tā ir arēna nevis precīzajā Pītas izpildījumā, bet tāda vīra vilktām līnijām, kura prātu nodarbina citas, daudz sarežģītākas lietas. — Ja jūs būtu Bruts un Inobārija un zinātu to, ko jūs zināt par džungļiem, kur jūs justos visdrošāk? — Bītijs jautā.

Viņa balsī nav nekā tēvišķa, bet es neviļus iedomājos par skolotāju, kurš iesaista nodarbībā bērnus. Varbūt tas ir vecuma starpības dēļ vai arī vienkārši tāpēc, ka Bītijs, šķiet, ir miljons reižu gudrāks par mums.

— Tur, kur mēs esam tagad. Pludmalē, — atsaucas Pīta. — Te ir visdrošāk.

— Tad kāpēc viņu nav pludmalē? — tincina Bītijs.

— Jo te esam mēs, — Džoena nepacietīgi noskalda.

— Tieši tā. Mēs esam te un sargājam pludmali. Kur jūs tādā gadījumā ietu? — Bītijs prašņā.

Domāju par nāvi nesošajiem džungļiem un aizņemto pludmali. — Es paslēptos pašā džungļu malā. Lai uzbrukuma gadījumā varētu aizbēgt. Un lai varētu izspiegot mūs.

— Un arī lai paēstu, — Finiks piebilst. — Džungļos ir pa pilnam dīvainu radījumu un augu. Bet, novērojot mūs, es zinātu, ka jūras veltes var ēst droši.

Bītijs mums uzsmaida tā, it kā mēs būtu pārspējuši viņa cerības. — Jā, labi. Jūs saprotat. Un redz, ko es lieku priekšā: sitienu pulksten divpadsmitos. Kas notiek precīzi pusdienlaikā un pusnaktī?

— Kokā iesper zibens, — iesaucos.

— Nūja. Es ierosinu: pēc tam kad zibens būs spēris pusdienlaikā, bet vēl pirms tam, kad tas spers pusnaktī, novilkt manu stiepli no tā koka līdz pat sāļūdenim, kurš, protams, ļoti labi vada elektrību. Kad zibens iespers, strāva pa stiepli nokļūs ne tikai ūdenī, bet arī pludmalē, kas vēl būs mitra no viļņa pulksten desmitos, jebkurš, kas tajā brīdī saskarsies ar kādu no tām virsmām, mirs no elektrošoka, — Bītijs skaidro.

Krietni ilgi ir klusums, kamēr mēs visi sagremojam Bītija plānu. Man tas liekas mazliet safantazēts un pat neiespējams. Bet kāpēc? Pati esmu izlikusi tūkstošiem cilpu. Vai šī nav vienkārši prāvāka — ar zinātnisku pieeju? Vai tas varētu izdoties? Kā gan mēs, pārstāvji, kas esam mācījušies zvejot, cirst kokus un rakt ogles, vispār varam to apšaubīt? Ko gan mēs zinām par bīstamo debesu spēku?

Pīta ierunājas pirmais. — Vai tā stieple tiešām varēs novadīt tik daudz strāvas, Bītij? Tā izskatās tik trausla un varētu vienkārši sadegt.

— Jā, tā jau arī būs. Bet tikai pēc tam, kad strāva būs aizplūdusi. Patiesībā stieple būs tāds kā deglis. Tikai pa to plūdīs strāva.

— Kā tu to zini? — Ir skaidrs, ka Džoena nejūtas pārliecināta.

— Tāpēc, ka es to izgudroju. — Bītijs izklausās mazliet pārsteigts. — Tā nav stieple parastajā šī vārda nozīmē. Un zibens nav dabisks zibens, un koks nav dabisks koks. Tu kokus pazīsti labāk par jebkuru no mums, Džoena. Nu jau tas būtu iznīcināts, vai ne?

— Jā, — viņa drūmi piekrīt.

— Par stiepli nebēdājiet — tā izdarīs tieši to, ko apgalvoju, — Bītijs mierina.

— Un kur būsim mēs, kad tas notiks? — grib zināt Finiks.

— Mēs būsim gana augstu džungļos, lai būtu drošībā, — Bītijs atbild.

— Tad jau arī karjeristi būs drošībā, ja neatradīsies ūdens tuvumā, — aizrādu.

— Tiesa, — Bītijs piekrīt.

— Bet jūras veltes būs izvārītas, — Pīta spriež.

— Droši vien vairāk nekā tikai izvārītas, — Bītijs piebalso. — Šo pārtikas avotu mēs droši vien iznīcināsim vispār. Bet jūs džungļos atradāt citas ēdamlietas, vai ne, Katnis?

— Jā. Riekstus un žurkas, — pastāstu. — Un mums ir sponsori.

— Nu redziet. Es to neuzskatu par problēmu, — Bītijs saka. — Bet, tā kā mēs esam sabiedrotie un mana plāna īstenošanā roku vajadzēs pielikt visiem, tad lēmuma pieņemšana, vai mēs to mēģināsim vai ne, ir jūsu četru ziņā.

Mēs tiešām esam kā skolnieki. Mēs nebūt neesam spējīgi apspriest Bītija teoriju, izņemot pašus vienkāršākos argumentus. Un vairumam no tiem ar viņa plānu nav nekāda sakara. Palūkojos uz pārējo mulsajām sejām. — Kāpēc gan ne? Ja plāns izgāzīsies, nekāds ļaunums no tā necelsies. Ja izdosies, tad ir liela iespēja, ka mēs viņus nogalināsim. Un pat tad, ja nenogalināsim un vienkārši iznīcināsim jūras veltes, tad vismaz arī Brutam un īno— bārijai vairs nebūs šī pārtikas avota.

— Es saku, ka jāriskē, — Pīta piekrīt. — Katnisai ir taisnība.

Finiks paskatās uz Džoenu un paceļ uzacis. Bez Džoenas viedokļa viņš neizteiksies. — Nu labi, — viņa beigās nosaka. — Tā, vienalga, būs labāk nekā medīt viņus pa džungļiem. Un es šaubos, ka viņi uzminēs mūsu plānu, jo mēs jau paši to nemaz nesaprotam.

Bītijs grib lielo koku vispirms apskatīt un tikai tad aprīkot. Spriežot pēc saules, ir apmēram deviņi no rīta.

Mums tāpat drīz ir jādodas prom no šīs pludmales. Tāpēc novācam apmetni, pārejam uz pludmali pie tās iedaļas, kur ir gaidāms zibens, un dodamies džungļos. Bītijs vēl ir par vārgu, lai pats uzkāptu kalnā, tāpēc Finiks un Pīta pēc kārtas viņu nes. Es ļauju Džoenai iet pa priekšu, jo ceļš uz koku ir diezgan taisns un, jādomā, mēs neapmaldīsimies. Turklāt ar veselu maku bultu esmu daudz bīstamāka nekā viņa ar diviem cirvjiem, tāpēc ir labi, ka eju aizmugurē.

Nospiež blīvais, tveicīgais gaiss. Kopš Spēļu sākuma no tā nav bijis ne mirkļa atelpas. Vēlos, kaut Heimičs izbeigtu mums sūtīt Trešā apgabala maizi, bet atsūtītu to — no Ceturtā, jo pēdējās divās dienās esmu svīdusi spaiņiem, un, kaut arī mēs ēdām zivi, es ļoti ilgojos pēc sāls. Nenāktu par sliktu arī kāds gabals ledus. Vai auksts dzeramais ūdens. Priecājos, ka no kokiem tek šķidrums, bet tas ir tikpat silts kā jūras ūdens un gaiss, un pārējie pārstāvji, un es pati. Mēs esam viens liels, silts sautējums.

Kad tuvojamies kokam, Finiks ierosina, lai eju pa priekšu. — Katnisa dzird spēka lauku, — viņš paskaidro Bītijam un Džoenai.

— Dzird? — Bītijs pārjautā.

— Tikai ar to ausi, ko izārstēja Kapitolijā, — es meloju. Un kuru tāds apgalvojums nepiemuļķo? Bītiju. Jo viņš noteikti atceras, ka pats man parādīja, kā var ieraudzīt spēka lauku, un droši vien to dzirdēt nemaz nevar. Bet kaut kāda iemesla dēļ Bītijs tomēr neapšauba manas spējas.

— Tad noteikti jāļauj Katnisai iet pa priekšu, — viņš atzīst un apklust, lai noslaucītu no brillēm tvaiku. — Ar spēka laukiem nav nekādi joki.

Koku, kurā sper zibens, nevar sajaukt ne ar vienu citu, jo tas paceļas pāri visiem pārējiem. Sameklēju sauju riekstu, lieku visiem gaidīt un pati lēnām kāpju augšup, mezdama pa priekšu riekstus. Bet spēka lauku ieraugu gandrīz uzreiz, vēl pirms iemetu ar riekstu, jo tas atrodas tikai kādu piecpadsmit metru attālumā. Visu laiku vēroju zaļo meža audzi un pamanu augstu labajā pusē viļņoto kvadrātiņu. Es sviežu riekstu sev tieši priekšā, un tas nočukst, apstiprinot to, ko jau redzu.

— Nenāciet aiz koka, — brīdinu pārējos.

Mēs sadalām pienākumus. Finiks sargā Bītiju, kamēr tas izpēta koku, Džoena izurbj kādā citā kokā caurumu, lai dabūtu ūdeni, un es tuvumā medīju. Kokžurkas acīmredzot no cilvēkiem nebaidās, tāpēc pavisam viegli nomedīju veselas trīs. Izdzirdējusi krācam vilni pulksten desmitos, atceros, ka jāiet atpakaļ, tāpēc atgriežos pie pārējiem un notīru medījumu. Tad metru no spēka lauka novelku zemē līniju, lai visi ievērotu, ka tai nedrīkst tuvoties, un mēs ar Pītu tur iekārtojamies un sākam grauzdēt riekstus un cepināt kokžurkas kumosus.

Bītijs turpina darboties ap koku, darīdams sazin ko — mērīdams un tamlīdzīgi. Kādā brīdī viņš atšķeļ gabaliņu mizas, pievienojas mums un met to pret spēka lauku. Mizas gabals atlec un kvēlodams nokrīt zemē. Pēc dažiem acumirkļiem tas atkal ir iepriekšējā krāsā. — Mjā, tas daudz ko izskaidro, — Bītijs novelk. Saskatos ar Pītu, un man ir jāiekož lūpā, lai nesmietos, jo nevienam, izņemot Bītiju, tas vis neko neizskaidro.

Apmēram tai pašā brīdī mēs sadzirdam klikstoņu no iedaļas blakus. Tas nozīmē, ka pulkstenis ir vienpadsmit.

Džungļos skaņa izklausās daudz skaļāka nekā vakar pludmalē. Visi vērīgi saausāmies.

— Šī skaņa nav mehāniska, — Bītijs noteikti paziņo.

— Man šķiet, ka tie ir kukaiņi, — es prātoju. — Varbūt kaut kādas vaboles.

— Kaut kas ar spīlēm, — piebilst Finiks.

Skaņa pieņemas spēkā, it kā mūsu klusās valodas tai būtu likušas pamanīt dzīvas miesas tuvumu. Lai kas tur klikšķinātos, varu derēt, ka tas dažu sekunžu laikā noģērētu mūs līdz kaulam.

— Mums tāpat jākopjas prom, — Džoena saka. — Līdz zibens spērienam ir palicis mazāk par stundu.

Bet nekur tālu mēs neejam. T ikai līdz tādam pašam lielam kokam asins lietus iedaļā. Es pēc Bītija lūguma uzkāpju kokā, kad klikšķēšana sāk rimties. Iesperot zibenim, tā šautra ir žilbinoši spoža, pat no šejienes skatoties, un pat spilgtajā saules gaismā. Zibens pilnībā ietver tālo koku un kvēlo zili balts, un gaiss tam apkārt sprakšķ no strāvas. Nošļūcu lejā un izstāstu savus novērojumus Bītijam, kurš rādās apmierināts, kaut arī es neizsakos īpaši zinātniski.

Pa apkārtceļu aizejam atpakaļ uz pludmali iedaļā starp desmitiem un vienpadsmitiem. Tur smiltis ir gludas un miklas, nesenā viļņa noskalotas. Bītijs mums praktiski iedod brīvu pēcpusdienu, kamēr pats darbojas ar stiepli. Tā kā tas ir viņa ierocis un mums pārējiem ir pilnīgi jāpaļaujas uz viņa zināšanām, ir tāda sajūta, it kā mēs būtu ātrāk atlaisti no skolas. Sākumā mēs pa kārtai snaužam džungļu paēnā, bet vēlā pēcpusdienā esam atpūtušies un nemierīgi. Izlemjam sarīkot dzīres ar jūras veltēm, jo tā varētu būt mūsu pēdējā iespēja tādas baudīt. Finika vadībā duram zivis un vācam gliemenes, un pat nirstam pēc austerēm. Pēdējais man patīk vislabāk, bet ne jau tāpēc, ka man ļoti kārotos austeru. Esmu tās ēdusi tikai vienu reizi Kapitolijā, un man galīgi nepatika to gļotainā struktūra. Bet dziļi ūdenī ir jauki, tur ir kā citā pasaulē. Ūdens ir ļoti dzidrs, un smilšaino gultni izraibina košu zivju bari un savādu jūras ziedu audzes.

Džoena stāv sardzē, un mēs ar Finiku un Pītu tikmēr iztīrām un izkārtojam sazvejoto. Pīta atver gliemeni, un es dzirdu, kā viņš iesmejas. — Ei, paskatieties uz šito! — Viņš paceļ gaisā nevainojamu, mirdzošu pērli apmēram zirņa lielumā. — Vai zini: ja ogles pietiekami stipri saspiež, tās pārvēršas pērlēs, — viņš nopietni saka Finikam.

— Nē, nepārvēršas, — Finiks nepiekrīt. Bet es iespurdzos, atcerēdamās, ka tieši tā naivā Efija mūs prezentēja kapitoliešiem pagājušajā gadā, kad mūs vēl neviens nepazina. Kā ogles, ko grūta dzīve ir saspiedusi pērlēs. Kā skaistumu, kas rodas sāpēs.

Pīta noskalo pērli ūdenī un pasniedz man. — Tā tev. — Ielieku pērli plaukstā un saules gaismā aplūkoju tās vizošo virsmu. Jā, to es paturēšu. Dažas atlikušās savas dzīves stundas es to paturēšu. Pēdējo Pītas dāvanu. Vienīgo, ko tiešām varu pieņemt. Varbūt tā man dos gana spēka beidzamajiem mirkļiem.

— Paldies. — Sakļauju plaukstu ap pērli. Vēsi ielūkojos tā cilvēka zilajās acīs, kurš tagad ir mans lielākais ienaidnieks — cilvēks, kurš glābtu manu dzīvību, nesaudzējot savējo. Un sevī nosolos, ka izjaukšu viņa nodomu.

Smiekli Pītas acīs izdziest, un viņš tik cieši veras ma— nējās, it kā spētu nolasīt manas domas. — Medaljons nenostradaja, vai ne? — Pīta jautā, kaut arī Finiks ir tepat blakus. Kaut arī visi vinu dzird. — Katnis?

— Nostrādāja, — atsaucos.

— Bet ne tādā veidā, kā es gribēju, — viņš saka un novēršas. Pēc tam viņš skatās tikai uz austerēm.

Kad mēs jau taisāmies ēst, nolaižas izpletnis ar divām piedevām mūsu maltītei. Tur ir mazs podiņš asas, sarkanas mērces un vēl viena porcija Trešā apgabala maizīšu. Finiks tās, protams, uzreiz saskaita. — Atkal divdesmit četras, — viņš paziņo.

Mums tātad ir trīsdesmit divas maizītes. Katrs paņemam pa piecām un atstājam septiņas, ko nemūžam nevarēs sadalīt līdzīgi. Maizes pietiks tikai vienam.

Ēdam sāļu zivs gaļu un sātīgās gliemenes. Pat austeres liekas gardas, to garšu ievērojami uzlabo mērce. Mielojamies, līdz neviens vairs nevar norīt ne kumosa, un šis tas pat paliek pāri. Bet uzglabāt pārpalikumus nevar, tāpēc sametam tos ūdenī, lai, mums aizejot, tos nedabūtu karjeristi. Par gliemežvākiem neviens nesatraucas. Gan jau tos aizskalos vilnis.

Tagad varam tikai gaidīt. Mēs ar Pītu rokrokā sēžam ūdensmalā un klusējam. Viņš savu sakāmo pateica vakar vakarā, bet tas negrozīja manu prātu, un patlaban es nevaru pateikt neko, kas mainītu viņa nodomu. Pārliecināšanas dāvanu laiks ir beidzies.

Bet man pie jostas ir izpletnī droši iesietā pērle kopā ar reni un zālēm. Ceru, ka pērle nokļūs līdz Divpadsmitajam apgabalam.

Mana māte un Prima taču to noteikti atdos Pītam, pirms mani apbedīs.

26

Sākas himna, bet šodien debesīs neparādās neviena seja. Skatītāji noteikti ir nemierīgi un alkst asiņu. Bet Bītija slazds ir pietiekami daudzsološs, tāpēc Spēļu rīkotāji nav mums uzbrukuši. Varbūt viņus vienkārši māc ziņkārība, vai tas nostrādās.

Kad mums ar Finiku šķiet, ka pulkstenis ir apmēram deviņi, pametam savu ar gliemežvākiem piemētāto pludmali, aizejam uz krastmalu iedaļā starp divpadsmitiem un vieniem un mēness gaismā sākam klusi kāpt kalnā uz koku, kur iespers zibens. Ar pilniem vēderiem kāpiens ir nepatīkamāks, un mums pietrūkst elpas ātrāk nekā no rīta. Sāku nožēlot pēdējo apēsto austeru duci.

Bītijs lūdz Finiku palīgā, un mēs pārējie stāvam sardzē. Pirms piestiprināt stiepli kokam, Bītijs izritina vairākus metrus. Viņš liek Finikam to droši aptīt ap nolauztu zaru un nolikt zemē. Tad viņi nostājas tā, lai koks atrastos abiem pa starpu, un pamīšus tin stiepli apkārt stumbram. Sākumā viņu kustības liekas patvaļīgas, bet mēness gaismā ieraugu, kā Bītija pusē iezīmējas stieples raksts, kas līdzinās smalkam labirintam. Prātoju, vai tam, kā stiepli aptin, tiešām ir kāda nozīme vai arī viņš to dara, tikai lai skatītājus vēl vairāk samulsinātu. Vtru derēt, ka vairums par elektrību zina apmēram tikpat daudz, cik es.

Darbs pie stumbra jau ir pabeigts, kad izdzirdam vilni. Tā arī neesmu sapratusi, kad tieši pēc pulksten desmitiem tas sākas. Laikam vispirms pamazām uzbriest, tad nāk pats vilnis un seko plūdi. Bet pēc debesīm var spriest, ka ir pusvienpadsmit.

Bītijs izklāsta atlikušo plāna daļu. Tā kā mēs ar Džo— enu biezoknī pārvietojamies visātrāk, viņš grib, lai mēs paņemam rituli un ejot izritinām džungļos. Mums jānostiepj stieple pār pludmali iedaļā starp divpadsmitiem un vieniem un jāiemet metāla spole ar atlikušo stiepli dziļi ūdenī, lai tā noteikti nogrimtu. Un jābēg atpakaļ uz džungļiem. Ja mēs iesim tūlīt, tad mums vajadzētu paspēt nokļūt drošībā.

— Es gribu iet līdzi un sargāt, — Pīta uzreiz piesakās. Pēc sarunas par pērli zinu, ka viņš negrib izlaist mani no acīm.

— Tu ej pārāk lēni. Turklāt tu man būsi vajadzīgs te. Katnisa sargās, — Bītijs iejaucas. — Diskusijām nav laika. Piedod. Ja meitenes grib tikt prom dzīvas, viņām ir jāsāk kustēties. — To pateicis, viņš pasniedz rituli Džoenai.

Man tāds plāns nepatīk tikpat ļoti kā Pītam. Kā lai es viņu sargāju no attāluma? Bet Bītijam ir taisnība. Ar savu kājas protēzi Pīta iet pārāk lēni, lai laikā tiktu lejā pa nogāzi. Mēs ar Džoenu džungļos esam visātrākās un visdrošāk turamies uz kājām. Nespēju izdomāt nekādu citu variantu. Un, ja vispār uzticos kādam, izņemot Pītu, tad tas ir Bītijs.

— Būs jau labi, — mierinu Pītu. — Mēs iemetīsim spoli un uzreiz nāksim atpakaļ augšā.

— Tikai ne zibens iedaļā, — Bītijs atgādina. — Nāciet uz koku iedaļā no vieniem līdz diviem. Ja redzat, ka pietrūkst laika, paejiet vēl vienu iedaļu tālāk. Bet pat nedomājiet par iešanu atpakaļ uz pludmali, pirms neesmu novērtējis bojājumus.

Saņemu plaukstās Pītas seju. — Neuztraucies. Tiksimies pusnaktī. — Es viņu noskūpstu un, pirms viņš pagūst kaut ko iebilst, palaižu vaļā un pagriežos pret Džoenu. — Gatava?

— Kāpēc ne? — Džoena parausta plecus. Ir skaidrs, ka viņa par iešanu pāri ar mani nav lielā sajūsmā tāpat kā es. Bet mēs visi esam Bītija slazdā. — Tu sargā, es atritināšu. Vēlāk varam apmainīties.

Bez turpmākām diskusijām kāpjam lejā pa nogāzi. Patiesībā mēs vispār ļoti maz sarunājamies. Ejam diezgan ātri, viena izliek stiepli, otra sargā. Apmēram pusceļā sadzirdam klikšķēšanu, kas norāda, ka ir vienpadsmit.

— Labāk pasteigsimies, — Džoena mudina. — Gribu, lai tad, kad spers zibens, starp mani un ūdeni ir krietns gabals. Ja nu Volts būtu kaut kur pārrēķinājies.

— Es uz brīdi paņemšu spoli, — piesakos. Izlikt stiepli ir grūtāk nekā sargāt, un Džoena to dara jau ilgi.

— Ņem. — Džoena padod rituli man.

Mūsu abu rokas vēl tur spoli, kad sajūtam vieglu vibrāciju. Pēkšņi smalkā zelta stieple lec mums virsū no augšas un, samudžinājusies cilpās, saritinās ap rokām. Pārgrieztais gals nokrīt mums pie kājām.

Vajag tikai sekundi, lai aptvertu straujo notikumu pavērsienu. Mēs ar Džoenu saskatāmies, bet nevienai nekas nav jāsaka. Kāds mazliet augstāk ir pārgriezis stiepli. Un jebkurā brīdī šis kāds būs pie mums.

Atbrīvoju roku no stieples un sakļauju ap spalvu bultas galā, bet man galvā ietriecas metāla spole. Atjēdzos uz muguras ložņaugos un ar drausmīgām sāpēm kreisajos deniņos. Ar manām acīm kaut kas nav tā, kā vajag. Viss te izplūst, te noskaidrojas, un es nopūlos fokusēt skatienu uz diviem mēnešiem, kas debesīs saplūst vienā. Ir grūti elpot, un es pamanu, ka Džoena sēž man uz krūtīm, ar ceļiem piespiedusi zemei manus plecus.

Sajūtu dūrienu kreisajā apakšdelmā. Pūlos izrauties, bet vēl esmu pārāk apdullusi. Džoena laikam ar naža asmeni rakņājas manā miesā. Drausmīgs, plīstošs rāviens, un kaut kas silts līst lejup pa roku un satek manā plaukstā. Džoena nobrauka manu savainoto delmu un nosmērē man pusi sejas ar asinīm.

— Paliec mierā! — vina šņāc. Tad viņas svaru vairs nejūtu, un es palieku viena.

Palikt mierā? Ko? Kas te notiek? Aizveru acis, lai neredzētu grīļīgo pasauli, un mēģinu saprast notiekošo.

Spēju domāt tikai par to, kā Džoena nogrūda pludmales smiltīs Stiepuli. "Paliec mierā, ja?' Bet Stiepulei viņa neuzbruka. Ne jau tā. Un es neesmu Stiepule. Es neesmu Trakā. "Paliec mierā, ja? atkal un atkal atbalsojas manās smadzenēs.

Tuvojas soļi. Tur nāk divi kāju pāri. Tie kustas smagi, necenšoties apslāpēt savu tuvošanos.

Bruta balss. — Viņa ir gandrīz beigta! Nāc, īnobārij! — Soļi pazūd naktī.

Vai tā tiešām ir? Svārstos starp nomodu un nemaņu, meklēdama atbildi uz šo jautājumu. Vai esmu gandrīz beigta? īsti apgalvot pretējo nevaru. Patiesībā jau domāt racionāli ir grūti. Kaut ko es zinu. Džoena man uzbruka. Viņa iegāza man pa galvu ar to spoli. Iegrieza man rokā, droši vien nodarīdama neatgriezenisku ļaunumu vēnām un artērijām, un Bruts un Inobārija vienkārši uzradās ātrāk, nekā viņa paspēja mani piebeigt.

Alianses vairs nav. Finiks un Džoena laikam vienojās, ka šonakt mums uzbruks. Es nojautu, ka aiziet vajadzēja šorīt. Nezinu, kāda ir Bītija pozīcija. Bet es noteikti esmu mērķis un Pīta tāpat.

Pīta! Mani plaksti izbailēs atsprāgst vaļā. Pīta gaida augšā pie koka, neko nenojauzdams un nepiesargāda— mies. Varbūt Finiks viņu jau ir nogalinājis. — Nē… — es čukstu. Stiepli pārgrieza karjeristi netālu no mums. Finiks un Bītijs, un Pīta nevar zināt, kas notiek te lejā. Viņi var tikai brīnīties, kāpēc stieple vairs nav nostiepta vai varbūt pat ir saritinājusies atpakaļ pie koka. Tā taču pati par sevi nevarētu būt zīme nogalināšanai, vai ne? Skaidrs: Džoena pati izlēma, ka ir pienācis laiks šķirties no mums. Nogalināt mani. Izbēgt no karjeristiem. Tad pēc iespējas ātrāk iesaistīt cīņā Finiku.

Es nezinu. Nezinu. Saprotu tikai to, ka man ir jātiek pie Pītas un jāglābj viņa dzīvība. Man vajag visu gribasspēku līdz pēdējam pilienam, lai uzslietos sēdus un, atbalstoties pret koka stumbru, pieceltos kājās. Labi, ka ir pie kā pieturēties, jo džungļi manās acīs šūpojas uz priekšu un atpakaļ. Pilnīgi negaidot saliecos un atvemju mūsu jūras velšu mielastu un tikmēr rīstos, kamēr manī noteikti nav palikusi ne austere. Drebēdama un slidena no sviedriem, novērtēju savu Fizisko stāvokli.

Kad paceļu ievainoto roku, sejā iešļācas asinis un apkārtne atkal bīstami sagrīļojas. Aizmiedzu acis un pie— spiežos kokam, kamēr viss mazliet nomierinās. Pasperu dažus piesardzīgus soļus uz blakuskoka pusi, noplēšu mazliet ķērpju un cieši apsienu roku. Tā ir labāk. To neredzēt noteikti ir labāk. Atļaujos viegli aptaustīt ievainojumu galvā. Tur ir liels izcilnis, bet asiņu nav īpaši daudz. Man, bez šaubām, ir kādi iekšēji ievainojumi, bet neliekas, ka draudētu noasiņošana. Vismaz ne no brūces galvā.

Noslauku rokas ķērpjos un drebelīgi satveru loku ar ievainoto kreiso roku, un ielieku tajā bultu. Un piespiežu sevi kāpt augšup pa nogāzi.

Pīta. Mana pēdējā vēlēšanās. Mans solījums. Glābt viņa dzīvību. Mans noskaņojums mazliet uzlabojas, kad aptveru, ka viņš noteikti ir dzīvs, jo nav bijis lielgabala šāviena. Varbūt Džoena rīkojās viena, zinot, ka tad, kad viņas nodomi kļūs skaidri, Finiks nostāsies viņas pusē. Kaut gan ir grūti uzminēt, kas starp tiem abiem notiek. Atceros, kā viņš paskatījās uz Džoenu, meklējot apstiprinājumu, pirms piekrita palīdzēt izlikt Bītija slazdu. Starp viņiem ir daudz dziļāka savienība, kas balstās uz gadiem ilgu draudzību un vēl sazin ko. Ja Džoena ir pavērsusies pret mani, vairs nav nekādas vajadzības uzticēties Finikam.

Es to izdomāju dažus mirkļus pirms tam, kad izdzirdu, ka lejup pa nogāzi kāds skrien uz manu pusi. Ne Pīta, ne Bītijs nespētu kustēties tik ātri. Notupstos aiz vīteņaugu aizkara un pēdējā brīdī paslēpjos. Finiks pašaujas man garām, ar savu sasmērēto ādu izskatīdamies kā ēna, lēkādams pamežā kā briedis. Drīz vien viņš nokļūst uzbrukuma vietā un laikam ierauga asinis. — Džoena! Katnis! — viņš sauc. Palieku, kur esmu, kamēr viņš jož tajā virzienā, kur nozuda Džoena un karjeristi.

Kustos uz priekšu, cik vien ātri varu, lai pasaule nesagrieztos vienā virpuli. Galvā dun mani straujie sirdspuksti. Kukaiņi, kurus droši vien uzbudina asiņu smārds, klikšķinās arvien stiprāk, līdz tā kļūst par pastāvīgu rēkoņu ausīs. Nē, paga. Varbūt man ausīs zvana no sitiena. Kamēr kukaiņi neizbeigs, to nebūs iespējams noteikt. Bet, kad viņi pārtrauks, sāksies negaiss. Ir jākustas ātrāk. Ir jāsavāc Pīta.

Mani apstādina lielgabala dārds. Kāds ir miris. Zinu, ka tagad, kad visi skraida apkārt apbruņoti un izbijušies, tas varētu būt jebkurš. Bet, lai kurš tas arī būtu, man šķiet, ka nāve šonakt sarīkos slaktiņu. Visi vispirms nogalinās un tikai pēc tam domās, kāpēc. Piespiežu sevi mesties skrējienā.

Aizķeras kāja, un es nokritu zemē. Jūtu, ka man apkārt kaut kas apvijas un ieskauj asos pavedienos. Tīkls! Tas noteikti ir viens no smalkajiem Finika tīkliem, un viņš pats ir tuvumā ar trijžuburi rokā. Kādu brīdi vicinu locekļus, tikai savilkdama tīklu vēl ciešāk, un mēnesnīcā pamanu, kas tas ir. Mulsi paceļu roku un redzu, ka tā ir iepinusies spīdīgos zelta pavedienos. Tas nemaz nav nekāds Finika tīkls, tā ir Bītija stieple. Piesardzīgi pieceļos kājās un redzu, ka esmu iekūlusies gabalā, kas pa ceļam ir aizķēries pie kāda koka. Lēnām izdodas izpiņķerēties no stieples, paeju tālāk un turpinu ceļu augšup.

Labā ziņa ir tāda, ka esmu uz pareizā ceļa un ievainojums galvā nav mani tik ļoti apdullinājis, lai nezinātu, kurā virzienā doties. Bet sliktā ziņa ir tāda, ka stieple atgādināja par tuvojošos negaisu. Es vēl dzirdu kukaiņus, bet vai tie jau sāk pieklust?

Skrienot turos kādu metru pa labi no stieples, lai varētu orientēties, bet ļoti sargājos tai pieskarties. Ja kukaiņu čirkstoņa tiešām sāk pagaist un tūlīt kokā iespers pirmā zibens šautra, tad visa strāva nāks lejā pa stiepli un jebkurš, kas tai pieskarsies, mirs.

Manā redzeslokā parādās koks ar zeltā izrakstīto stumbru. Palēninu gaitu un mēģinu iet zagšus, bet tik vien spēju kā noturēties stāvus. Meklēju kādu zīmi no pārējiem. Neviena nav. Te neviena nav. — Pīta? — klusinām saucu. — Pīta?

Atsaucas kluss kunksts, un es apcirtusies ieraugu stāvu, kas guļ zemē mazliet augstāk pa nogāzi. — Bītij! — izsaucos. Piesteigusies viņam klāt, nometos ceļos. Kunksts laikam bija neapzināts. Viņš ir bezsamaņā, kaut arī nav redzami nekādi citi ievainojumi, izņemot brūci apakšdelmā pie elkoņa iedobes. Pagrābju turpat tuvumā augošu ķērpju vīkšķi un aplieku ap viņa roku, vienlaikus cenzdamās atmodināt. — Bītij! Bītij, kas te notiek? Kas tevi sagrieza? Bītij? — Es viņu purinu tā, kā nekādā gadījumā nevajadzētu purināt ievainoto, bet nezinu, ko lai vēl iesāku. Viņš atkal iekunkstas un īsi paceļ roku, lai atgaiņātos.

Pamanu, ka viņam rokā ir nazis, šķiet, tas pats, kas iepriekš bija Pītam un tagad ir vaļīgi satīts stieplē. Pārsteigumā pieceļos un paceļu stiepli, un redzu, ka tā tiešām ir piestiprināta kokam. Tikai pēc mirkļa atceros otro, daudz īsāko stieples gabalu, ko Bītijs satina ap zaru un atstāja zemē, pirms sāka ievīstīt koku. Man likās, ka tam ir kāds sakars ar elektrību, ka viņš to nolika malā, lai izmantotu vēlāk. Bet tā nemaz nebija, jo tajā gabalā ir savi divdesmit vai divdesmit pieci metri.

Samiegtām acīm cieši veros uz augšu un ieraugu, ka esam tikai dažu metru attālumā no spēka lauka. Augstu labajā pusē, tāpat kā no rīta, ir nodevīgais kvadrātiņš. Ko Bītijs izdarīja? Vai viņš tiešām mēģināja iedurt nazi spēka laukā tā, kā Pīta izdarīja sagadīšanās pēc? Un kas ir ar to stiepli? Vai tas bija viņa rezerves plāns? Vai viņš gribēja iespert ar zibeni spēka laukam, ja neizdotos elektrizēt ūdeni? Ko vispār tā varētu panākt? Neko? Daudz ko? Vai mēs visi izceptos? Laikam jau spēka lauks arī pamatā sastāv no enerģijas. Tas, ko redzējām Treniņu centrā, bija caurspīdīgs. Šis te kaut kādā veidā atspoguļo džungļus. Bet esmu jau redzējusi, kā tas pašķiras — tad, kad tajā iecirtās Pītas nazis vai es iešāvu bultu. īstā pasaule ir tepat blakus.

Man ausīs nezvana. Vainīgi tomēr bija kukaiņi. Tagad to zinu, jo knikstoņa žigli apklust un es vairs nedzirdu neko citu kā vien džungļu trokšņus. No Bītija nav nekāda labuma. Nevaru viņu dabūt pie samaņas. Es nevaru viņu izglābt. Nezinu, ko viņš gribēja panākt ar nazi un stiepli, un viņš nespēj to paskaidrot. Ķērpju apsējs uz manas rokas ir pievildzis asinīm, un nav nekādas jēgas sevi muļķot. Man tā reibst galva, ka jau pēc dažām minūtēm zaudēšu samaņu. Man ir jātiek prom no tā koka un…

— Katnis! — Sadzirdu Pītas balsi, kaut arī viņš vēl ir tālu. Bet ko gan viņš dara? Pīta noteikti ir sapratis, ka pašlaik visi mūs vajā. — Katnis!

Es nevaru viņu pasargāt. Es nevaru pakustēties ne ātri, ne tālu, un manas spējas šaut labākajā gadījumā ir apšaubāmas. Es daru vienīgo, ko varu, un mēģinu novērst uzbrucēju uzmanību no viņa un atvilināt tos pie sevis. — Pīta! — iekliedzos. — Pīta! Es esmu te! Pīta! — Jā, atvilināšu visus tuvumā esošos uzbrucējus pie sevis, prom no Pītas un pie koka, kas drīz būs ierocis pats par sevi. — Es esmu te! Es esmu te! — Viņš nepaspēs. Ne jau ar protēzi un naktī. Viņš nemūžam nepaspēs laikā. — Pīta!

Tas nostrādā. Dzirdu viņus tuvojamies. Divus. Viņi laužas cauri džungļiem. Man sāk ļimt ceļi, un es sa— brūku blakus Bītijam, balstīdamās uz papēžiem. Paceļu loku ar uzvilktu bultu. Ja viņus nogalināšu, vai Pīta tiks galā ar pārējiem?

Inobārija un Finiks sasniedz koku, kurā spers zibens. Viņi neredz mani sēžam augstāk nogāzē ar ziedes nomaskēto ādu. Tēmēju īnobārijai kaklā. Ja paveiksies, tad nogalināšu viņu un Finiks paslēpsies aiz koka tieši tad, kad spers zibens. Un tas notiks kuru katru brīdi. Kukaiņu klikšķi ir gandrīz apklusuši. Tagad es varu viņus nogalināt. Es varu nogalināt viņus abus.

Atskan vēl viens lielgabala dārds.

— Katnis! — Pīta ieaurojas. Bet šoreiz neatbildu. Bītijs vēl vārgi elpo man blakus. Mēs ar viņu drīz mirsim. Finiks un Inobārija mirs. Pīta ir dzīvs. Ir izskanējuši divi lielgabala šāvieni. Bruts, Džoena, Čafs. Divi no viņiem jau ir pagalam. Pītam paliks tikai viens pārstāvis, ko nogalināt. Un tas ir labākais, ko varu darīt. Viens ienaidnieks.

Ienaidnieks. Ienaidnieks. Vārds atsauc kādu nesenu atmiņu. Liek man kaut ko atcerēties. Heimiča sejas izteiksme. "Katnis, kad būsi arēnā…" Viņš drūmi, nosodoši glūn. "Kas irr Dzirdu savu balsi, kas kļūst skarbāka, sabožoties par neizteikto apvainojumu. " Vienkārši atceries, kas ir tavs ienaidnieks," Heimičs saka. " Tas arī viss."

Heimiča pēdējais padoms. Kāpēc lai man būtu vajadzīgs atgādinājums? Es vienmēr zinu, kas ir ienaidnieks. Tas, kurš mūs mērdē badā un moka, un nogalina arēnā. Tas, kurš nogalinās visus manus mīļos.

Nolaižu loku, sapratusi, ko viņš gribēja teikt. Jā, es zinu, kurš te ir ienaidnieks. Un tā nav Inobārija.

Beidzot es skaidri saprotu, ko Bītijs gribēja darīt ar nazi. Ar drebošām rokām noslidinu stiepli no asmens, aptinu to ap bultu tieši virs spalvām un nostiprinu ar treniņos mācītu mezglu.

Pieceļos un pagriežos pret spēka lauku, nostājoties pilnīgi atklāti, bet man ir vienalga. Raizējos tikai par to, kurp tēmēju, kur Bītijs būtu triecis savu nazi, ja varētu izvēlēties. Pavēršu loku pret viļņojošo kvadrātu, trūkumu, to… kā viņš to toreiz nosauca? Uz plaisu bruņās. Es palaižu bultu vaļā un redzu, kā tā ietriecas mērķī un pazūd, aizvelkot līdzi zelta pavedienu.

Mani mati saslienas stāvus, un tajā pašā brīdī sper zibens.

Balta dzirksts uzšaujas augšup pa stiepli, un vienā mirklī kupols uzliesmo žilbinoši zilā gaismā. Mani atmet atpakaļ zemē, mans ķermenis ir ļengans un paralizēts, un acis ir plati ieplestas, kad man virsū sāk snigt kaut kādas pūkas. Es nespēju aizsniegt Pītu. Es pat nevaru aizsniegt savu pērli. Es pūlos vēl saskatīt kaut ko skaistu, ko paņemt līdzi.

Pirms sākas sprādzieni, es ieraugu zvaigzni.

27

Liekas, ka viss eksplodē vienlaikus. Zeme uzsprāgst un nolīst atpakaļ smilšu un augu daļiņu lietū. Kokus ieskauj liesmas. Pat debesīs izplaukst koši gaismas ziedi. Nesaprotu, kāpēc bombardē debesis, bet tad aptveru, ka Spēļu rīkotāji rīko uguņošanu, uz zemes ir sākusies īstā iznīcība. Ja nu kādam neliktos gana interesanti skatīties postažā uz zemes un uz atlikušajiem pārstāvjiem. Vai arī varbūt, lai izgaismotu mūsu drausmo galu.

Vai kādam vispār ļaus izdzīvot? Vai Septiņdesmit piektajām Bada Spēlēm būs uzvarētājs? Varbūt arī ne. Galu galā šie Ceturkšņa Spaidi ir domāti, lai… ko prezidents Snovs tur nolasīja no kartītes?

"…lai atgādinātu dumpiniekiem, ka pat stiprākie no viņiem nespēj uzveikt Kapitoliju…"

Pat stiprāko no stiprajiem negaida triumfs. Varbūt jau no paša sākuma bija izlemts, ka šīm Spēlēm nebūs uzvarētāja. Vai arī varbūt viņiem lika rīkoties mana pēdējā nepakļaušanās izpausme.

Piedod, Pīta. Piedod, ka nevarēju tevi izglābt. Izglābt? Sagraujot spēka lauku, es drīzāk atņēmu viņam pēdējo iespēju izdzīvot, nolēmu viņu nāvei. Varbūt tad, ja mēs visi būtu spēlējuši pēc noteikumiem, viņam ļautu dzīvot.

Virs manis bez brīdinājuma parādās helikopters. Ja būtu kluss un tuvumā būtu kāds zobgaļsīlis, es būtu dzirdējusi, kā džungļi sastingst un aizkliedzas putns, ziņojot par Kapitolija lidaparāta parādīšanos. Bet sprādzienos manas ausis nespēja izšķirt kaut ko tik smalku.

No helikoptera apakšas tieši virs manis nolaižas spīles. Metāla zobi paslīd zem manis. Gribas kliegt, bēgt, izlauzties ārā no dzelzs skavām, bet esmu sastingusi un bezpalīdzīga, un nespēju neko kā vien cerēt, ka nomiršu, pirms nokļūšu nagos ēnainajiem stāviem, kas gaida augšā. Mana dzīvība tiek saudzēta nevis tāpēc, lai kronētu kā uzvarētāju, bet gan tāpēc, lai mana nāve būtu tik lēna un publiska, cik vien iespējams.

Ļaunākās izbailes piepildās, kad pirmais, ko ieraugu helikopterā, izrādās galvenā Spēļu rīkotāja Plūtarha Hevensbī seja. Esmu pilnīgi sagandējusi viņa skaistās Spēles ar viltīgi izdomāto pulksteni un uzvarētāju sacensību. Par tādu izgāšanos Plūtarham nāksies ciest, un droši vien arī viņš zaudēs dzīvību, bet vispirms noskatīsies, kā mani soda. Viņš pasniedzas man pretī, un es jau domāju, ka man sitīs, bet viņš izdara vēl kaut ko ļaunāku — ar īkšķi un rādītājpirkstu aizspiež manus plakstus un liek iegrimt tumsā, kur esmu vieglāk ievainojama. Tagad ar mani varēs izdarīt jebko un es to pat neredzēšu.

Sirds sitas tik stipri, ka no izmirkušā ķērpju apsēja apakšas sāk sūkties asinis. Prāts kļūst miglains. Varbūt tomēr varēšu noasiņot līdz nāvei ātrāk, nekā mani paspēs atdzīvināt. Domās nočukstu paldies Džoenai Mei— sonei par lielisko brūci un zaudēju samaņu.

Kad pa pusei atgūstos, jūtu, ka guļu uz polsterēta galda. Kreisajā rokā iedurtas kaut kādas caurulītes. Mani mēģina noturēt pie dzīvības, jo tā būs uzvara, ja es nomiršu klusi un vienatnē, joprojām gandrīz nespēju pakustēties — ne atvērt plakstus, ne pacelt galvu. Bet mazliet varu pakustināt labo roku. Tā lokās pa manu ķermeni kā spura, nē, kaut kas mazkustīgāks — mētājas kā nūja. īsti nekoordinēju savas kustības, un nav nekādu pierādījumu, ka man vēl būtu pirksti. Bet es tikmēr vicinu roku, līdz izdodas izraut caurulītes. Kaut kas sāk pīkstēt, bet nespēju palikt nomodā, lai redzētu, ko pīkstoņa izsauks.

Nākamajā reizē, kad atgriežos no nemaņas, rokas ir piesietas pie galda un caurulītes ir atpakaļ savās vietās. Bet es varu atvērt acis un mazliet pacelt galvu. Atrodos plašā telpā ar zemiem griestiem un sudrabainu gaismu. Telpā viena otrai pretī ir divas rindas gultu. Dzirdu elpas vilcienus, droši vien tie ir pārējie uzvarētāji. Tieši pretī redzu Bītiju, kas ir pieslēgts kādiem desmit dažādiem aparātiem. Ļaujiet mums mirt!es domās kliedzu. Spēcīgi atsitu galvu atpakaļ uz galda un atkal krītu bezsamaņā.

Kad beidzot pamostos pa īstam, saišu vairs nav. Paceļu roku un redzu, ka man ir pirksti, kas atkal kustas pēc manas pavēles. Pieceļos sēdus un turos pie polsterētā galda, līdz telpa kļīist skaidri saskatāma. Kreisā roka ir apsieta, bet caurulītes nokarājas no statīviem blakus gultai.

Esmu viena, izņemot Bītiju, kurš joprojām guļ man priekšā un kuru uztur viņa daudzie aparāti. Kur tad ir pārējie? Pīta, Finiks, īnobārija un… un… bija vēl viens, vai ne? Vai nu Džoena, vai Čafs, vai Bruts — viens no viņiem vēl bija dzīvs, kad sākās bombardēšana. Esmu pārliecināta, ka mūs visus gribēs iztaisīt par biedinājumu. Bet kurp viņi ir aizvesti? Pārvesti no slimnīcas uz cietumu?

— Pīta… — es čukstu. Es tik ļoti vēlējos viņu pasargāt. Joprojām esmu apņēmusies to darīt. Tā kā man neizdevās sagādāt viņam drošu dzīvi, tad tagad man ir viņš jāatrod, jānogalina uzreiz, kamēr Kapitolijs nav izvēlējies kādu mokošu paņēmienu viņa nāvei. Noslidinu kājas no galda un palūkojos apkārt, meklēdama ieroci. Uz galda netālu no Bītija gultas stāv vairākas adatas sterilos plastmasas iesaiņojumos. Nevainojami. Man vajadzēs atrast telpu un precīzu dūrienu viņa vēnā.

Brīdi vilcinos, domādama, vai nebūtu jānogalina Bītijs. Bet, ja es to izdarīšu, sāks pīkstēt monitori un mani noķers, pirms tikšu pie Pītas. Klusībā nosolos atgriezties un Bītiju nonāvēt, ja vien varēšu.

Izņemot plānu naktskreklu, man mugurā nekā nav, tāpēc iebāžu adatu aiz apsēja uz rokas. Pie durvīm nav sargu. Es, bez šaubām, esmu vairākas jūdzes zem Treniņu centra vai kādā Kapitolija cietoksnī, un iespēja izbēgt nemaz nepastāv. Tam nav nozīmes. Es netaisos bēgt, tikai pabeigt uzdevumu.

Žogos pa šauru gaiteni līdz metāla durvīm, kas ir mazliet pavērtas. Aiz tām kāds ir. Izņemu adatu un sažņaudzu to plaukstā. Piespiedusies pie sienas, ieklausos balsīs aiz durvīm.

— Septītajā, Desmitajā un Divpadsmitajā ir pārrautas komunikācijas. Bet Vienpadsmitajā viņiem ir izdevies pārņemt transportu, tāpēc var cerēt, ka izdosies izsūtīt vismaz nedaudz pārtikas. Plūtarhs Hevensbī. Tā šķiet. Kaut arī ar vinu esmu runājusi rikai vienu reizi. Kāda piesmakusi balss uzdod jautājumu.

— Nē, piedod. Nekādi nevaru tevi aizvest uz Ceturto. Bet es esmu devis īpašu rīkojumu viņu no turienes izvest, ja tas būs iespējams. Neko vairāk darīt es nevaru, Finik.

Finiks. Sasprindzinu prātu, lai saprastu viņu sarunu — saprastu, kā tāda var norisināties starp Plūtarhu He— vensbī un Finiku. Vai viņš kapitoliešiem būtu tik tuvs un mīļš, ka nodarījumus attaisnos? Vai arī viņš tiešām nenojauta, ko Bītijs gribēja izdarīt? Plūtarhs Hevensbī izmoka vēl kaut ko. Kaut ko ļoti izmisīgu.

— Nemuļķojies. Tas būtu vissliktākais, ko tu varētu darīt. Tad viņu noteikti nogalinātu. Kamēr tu esi dzīvs, saudzēs arī viņas dzīvību — vina būs ēsma, — noskalda Heimičs.

Heimičs! Ar blīkšķi atsitu vaļā durvis un iesteberēju telpā. Heimičs, Plūtarhs un krietni cietušais Finiks sēž pie klāta galda, bet neviens neēd. Pa noapaļotajiem logiem ieplūst dienas gaisma, un tālumā es redzu koku galotnes mežā. Mēs lidojam.

— Vai esi beigusi laupīt sev sajēgu, sirsniņ? — Heimičs noprasa nepārprotamā aizkaitinājumā. Bet, kad es klūpu uz priekšu, viņš panāk pretī un sagrābj manas plaukstu locītavas un notur mani kājās. Viņš uzmet skatienu manai rokai. — Tu tātad gribēji ar adatu uzveikt Kapitoliju? Redzi, tieši tāpēc neviens tev neļauj neko plānot. — Neizpratnē pablenžu uz viņu. — Met zemē! — Jūtu, kā viņš arvien ciešāk saspiež labās plaukstas locītavu, līdz esmu spiesta atlaist adatu. Viņš iekārto mani krēslā blakus Finikam.

Plūtarhs noliek man priekšā bļodiņu buljona. Maizīti. Ieliek rokā karoti. — Ēd, — viņš saka daudz laipnāk, nekā runāja Heimičs.

Heimičs nosēžas man tieši priekšā. — Katnis, es paskaidrošu, kas tur notika. Negribu, ka tu uzdod jautājumus, kamēr neesmu pabeidzis. Vai tu saproti?

Es truli pamāju. Un tad viņš man pastāsta.

Jau sākot ar bridi, kad izsludināja Spaidus, radās plāns izdabūt mūs no arēnas. Uzvarētāji no Trešā, Ceturtā, Sestā, Septītā, Astotā un Vienpadsmitā apgabala par to vairāk vai mazāk zināja. Plūtarhs Hevensbī jau vairākus gadus ir pagrīdes biedrībā, kas grib gāzt Kapitoliju. Viņš gādāja par to, lai starp ieročiem atrastos stieple. Bītijam bija uzdots izspridzināt spēka laukā caurumu. Maize, ko mēs saņēmām arēnā, nozīmēja bēgšanas laiku. Apgabals, no kura tā nāca, norādīja uz dienu. Trešā diena. Maizīšu skaits bija stunda. Divdesmit četras maizītes. Helikopters pieder Trīspadsmitajam apgabalam. Bonijai un Tvi— lai no Astotā apgabala, kuras es satiku mežā, bija taisnība par tā eksistenci un aizsardzības spējām. Pašlaik mēs ar lielu likumu dodamies uz Trīspadsmito apgabalu. Un lielākā daļa Panemas apgabalu pa šo laiku ir pilnībā sacēlušies.

Heimičs apklust, lai pārbaudītu, vai es visu saprotu. Vai arī varbūt viņš pagaidām ir pārtraucis stāstīt.

Nav nemaz vienkārši sagremot smalko plānu, kurā es biju tikai bandinieks, tieši tāpat kā man vajadzēja būt bandiniekam Spēlēs. Mani izmantoja bez manas piekrišanas, pašai neko nezinot. Bada Spēlēs vismaz zināju, ka ar mani spēlējas.

Tie, kurus domāju esam savus draugus, bija daudz noslēpumaināki.

— Tu man nepateici. — Mana balss ir tikpat piesmakuši kā Finikam.

— Neko neteica ne tev, ne Pītam. Mēs nevarējām riskēt, — paskaidro Plūtarhs. — Es pat raizējos, ka tu Spēlēs pieminēsi manu nepiesardzīgo gājienu ar pulksteni. — Viņš izvelk savu kabatas pulksteni un pārlaiž īkšķi stiklam, izgaismojot zobgaļsīli. — Protams, kad es tev to rādīju, tā bija tikai norāde uz arēnu. Tev kā padomdevējai. Likās — tas varētu būt pirmais solis ceļā uz tavas uzticības iegūšanu. Man ne sapņos nerādījās, ka tu atkal būsi pārstāve.

— Joprojām nesaprotu, kāpēc mēs ar Pītu neko nezinājām par plānu. — Esmu vīlusies.

— Kad uzsprāgtu spēka lauks, jūs abi būtu paši pirmie, ko mēģinātu sagūstīt, tāpēc, jo mazāk jūs zinājāt, jo labāk, — Heimičs apgalvo.

— Pirmie? Kāpēc? — Jautāju, mēģinādama izsekot viņa domu gājienam.

— Tā paša iemesla dēļ, kāpēc mēs pārējie piekritām mirt, lai jūs paliktu dzīvi, — ierunājas Finiks.

— Nē, Džoena mēģināja mani nogalināt, — pretojos.

— Džoena tevi apdullināja, lai izgrieztu no rokas raidītāju, un aizvilināja prom Brutu un Inobāriju, — Heimičs paskaidro.

— Ko? — Man ļoti sāp galva, un es gribu, lai viņi izbeidz runāt aplinkus. — Nesaprotu, ko jūs…

— Mums bija tevi jāglābj, jo tu esi zobgaļsīlis, Katnis, — saka Plūtarhs. — Kamēr esi dzīva tu, dzīvo arī revolūcija.

Putns, piespraude, dziesma, ogas, pulkstenis, cepums, uzliesmojusī kleita. Es esmu zobgaļsīlis. Radība, kas izdzīvoja par spīti Kapitolija plāniem. Revolūcijas simbols.

Tādas aizdomas man radās jau mežā, kad atradu izbēgušās Boniju un T viļu. Kaut arī toreiz nesapratu, cik lielā mērogā viss notiek. Bet man arī nevajadzēja saprast. Iedomājos par to, kā Heimičs izņirgājās par maniem nodomiem bēgt no Divpadsmitā apgabala, sākt pašai savu sacelšanos, un par to, ka es vispār pieļauju tādu domu: Trīspadsmitais apgabals varētu pastāvēt. Maldi un meli. Un, ja viņš ar savu sarkastisko dzērāja masku to spēja tik pārliecinoši un tik ilgi, ko tad vēl viņš ir samelojis? Es zinu, ko vēl.

— Pīta, — nočukstu, un mana sirds kļūst smaga.

— Pārējie glāba Pītas dzīvību, jo mēs zinājām, ka viņa nāves gadījumā tevi nebūtu iespējams noturēt savienībā, — Heimičs turpina. — Un mēs nevarējām riskēt atstāt tevi bez aizsardzības. — Vārdi skan vienaldzīgi, un viņa sejas izteiksme nav mainījusies, bet viņš nespēj noslēpt viegli pelēcīgo sejas krāsu.

— Kur ir Pīta? — es viņam uzšņācu.

— Viņu kopā ar Džoenu un īnobāriju savāca kapitolieši, — Heimičs atbild un beidzot kaunā nolaiž acis.

Teorētiski es neesmu apbruņota. Bet nekad nevajadzētu par zemu novērtēt nagu nodarīto ļaunumu, īpaši, ja upuris ir nesagatavots. Metos pāri galdam un iecērtu nagus Heimičam sejā, līdz asinīm saskrāpējot ādu un sagandējot vienu aci. Abi izkliedzam viens uz otru visbriesmīgākos apvainojumus, un Finiks mēģina mani aizvilkt prom, un es zinu, ka Heimičs knapi valdās, lai mani nesaplosītu gabalos, bet es— esmu zobgaļsīlis. Es esmu zobgaļsīlis, un manu dzīvību jau tāpat ir grūti nosargāt.

Finikam palīdz vēl citi, un es atkal esmu piesprādzēta uz sava galda ar piesietām plaukstu locītavām un dusmās atkal un atkal triecu pakausi pret galdu. Rokā ieduras adata, un man tik ļoti sāp galva, ka pārtraucu plosīties un vienkārši gaudoju drausmīgā, dzīvnieciskā balsī, kamēr aizsmoku.

Zāles mani tikai nomierina, nevis iemidzina, tāpēc sastingstu miglainā, truli sāpīgā stāvoklī tik ilgi, ka tā liekas esam mūžība. Rokās atkal sasprauž caurulītes, un kaut kādi cilvēki uzrunā klusās balsīs, kuru teikto es nesaprotu. Spēju domāt tikai par Pītu, kas kaut kur guļ uz līdzīga galda, un no viņa cenšas izdabūt informāciju, kuras viņam nemaz nav.

— Katnis. Katnis, piedod. — Finika balss atskan no blakusgultas un sasniedz manu apziņu. Varbūt tāpēc, ka mūs abus moka vienas un tās pašas sāpes. — Es gribēju atgriezties pēc viņa un Džoenas, bet nevarēju pakustēties.

Neatbildu. Finika Odēra labie nodomi nav ne graša vērti.

— Viņam nebūs tik traki kā Džoenai. Vini ātri vien sapratīs, ka Pīta neko nezina. Un viņu nenogalinās, ja domās, ka varētu izmantot pret tevi, — Finiks runā.

— Kā ēsmu? — jautāju griestiem. — Tāpat kā tev par ēsmu izmantos Eniju, Finik?

Dzirdu, kā viņš raud, bet man ir vienalga. Enija ir tik plānprātīga, ka viņu droši vien nemaz nepratinās. Viņas prāts aptumšojās jau pirms vairākiem gadiem Spēlēs. Ļoti iespējams, ka tas pats sagaida arī mani. Varbūt jau tagad jūku prātā un neviens neuzdrošinās to pateikt. Vismaz jūtos diezgan traka.

— Es vēlētos, kaut viņa būtu mirusi, — Finiks saka. — Es vēlētos, kaut viņi visi būtu miruši un mēs paši arī. Tā būtu vislabāk.

Uz to neko nevar atbildēt. Diez vai varu ko piebilst, jo atradu viņus tad, kad biju ceļā pie Pītas ar šļirci rokā. Vai tiešām gribu, lai Pīta mirst? Es gribu… es gribu viņu atpakaļ. Bet tagad es viņu nekad nedabūšu atpakaļ. Pat tad, ja dumpiniekiem kaut kā izdotos gāzt Kapitoliju, pats pēdējais, ko prezidents Snovs vēl izdarītu, būtu pārgriezt Pītam rīkli. Nē. Es viņu nekad nedabūšu atpakaļ. Tad jau būtu labāk, ja viņš ir miris.

Bet vai Pīta to zinās vai arī turpinās cīnīties? Viņš ir tik stiprs un tik labs melis. Vai viņš domā, ka varbūt varētu izdzīvot? Vai viņam vispār nav vienalga? Viņš jau to nemaz neplānoja. Viņš jau bija atteicies no dzīves. Ja viņš uzzinās, ka esmu izbēgusi, viņš varbūt pat jutīsies laimīgs. Jutīsies tā, it kā būtu izpildījis savu misiju glābt manu dzīvību.

Man šķiet, ka ienīstu vinu vēl vairāk nekā Heimiču.

Es padodos. Es vairs nerunāju, neatbildu, atsakos no ēdiena un ūdens. Man rokā var pumpēt, ko grib, bet, lai noturētu meiteni pie dzīvības tad, kad viņa to nevēlas, ar to nepietiek. Pat iešaujas prātā jokaina doma: ja tiešām nomiršu, varbūt Pītam ļaus dzīvot. Nevis kā brīvam cilvēkam, bet kā eivoksam vai kam tamlīdzīgam, kā nā kamo Divpadsmitā apgabala pārstāvju apkalpotājam. Varbūt tad viņš atrastu kādu veidu, kā izbēgt. Mana nāve viņu tiešām vēl varētu izglābt.

Ja tā nenotiks, tas nekas. Pietiks ar to, ka nomiršu par spīti. Lai ieriebtu Heimičam, kurš pilnīgi negaidīti ir mani un Pītu pārvērtis par bandiniekiem savā spēlē. Es viņam uzticējos. Visu, kas man kaut ko nozīmēja, ieliku viņa rokās. Un viņš mani nodeva.

"Redzi, tieši tāpēc neviens tev neļauj neko plānot," Heimičs sacīja.

Tas ir tiesa. Neviens, esot pie pilna prāta, neļautu man neko plānot. Jo es acīmredzot neprotu atšķirt draugus no ienaidniekiem.

Pie manis nāk runāties daudzi, bet vinu teikto dzirdu tāpat kā kukaiņu čumēšanu džungļos. Kā kaut ko bez nozīmes un tālumā esošu. Kā kaut ko bīstamu, bet tikai tad, ja pieej klāt. Ikreiz, kad sāku atšķirt vārdus, es vaidu, līdz man iedod vēl vienu devu pretsāpju līdzekļa, un tas visu nokārto.

Bet vienreiz es atveru acis un ieraugu uz mani raugāmies kādu, ko nevaru izlikties neredzam. Kādu, kurš neaizbildināsies, neko neskaidros un neuzskatīs, ka manus nodomus varētu mainīt lūgšanās, jo tikai viņš zina, kā rīkošos.

— Geil, — es nočukstu.

— Sveika, Kaķumētra. — Viņš pasniedzas lejup un atglauž man no acīm matu šķipsnu. Vienā sejas pusē viņam ir nesens apdegums. Roka ir iekārta saitē, un zem viņa ogļrača krekla es redzu apsējus. Kas viņam ir noticis? Kā viņš vispār tika tc? Mājās ir noticis kaut kas ļoti nelāgs.

Neesmu aizmirsusi Pītu, bet pēkšņi atceros arī visus pārējos. Pietiek uzmest vienu skatienu Geilam, un viņi visi ir tepat un prasa manu atzīšanos.

— Prima? — izdvešu.

— Viņa ir dzīva. Tava māte arī. Es viņas dabūju prom laikā, — viņš saka.

— Viņas nav Divpadsmitajā apgabalā? — es nesaprotu.

— Pēc Spēlēm atsūtīja lidmašīnas. Meta degbumbas. — Viņš apklust. — Tu jau zini, kas notika ar Centru.

Es to zinu. Es pati redzēju, kā tas dega. Tā vecā, ogļu putekļiem piesērējusī noliktava. Sodrēji klāj pilnīgi visu mūsu apgabalā. Manī mostas pavisam svaigas šausmas, iedomājoties, kā degbumbas krīt Vīlē.

— Viņas nav Divpadsmitajā apgabalā? — atkārtoju, it kā, to sakot, varētu kaut kādā veidā atvairīt patiesību.

— Katnis, — Geils mani saudzīgi uzrunā.

Pazīstu šo toni. Tādā balsī viņš runā, tuvojoties ievainotiem dzīvniekiem, pirms tos nogalina. Instinktīvi paceļu roku, lai aizkavētu vārdus, bet viņš to saķer un cieši tur.

— Nevajag, — es čukstu.

Bet Geilam no manis nav noslēpumu. — Katnis, Divpadsmitā apgabala vairs nav.

OTRĀS GRĀMATAS BEIGAS

Suzanne Collins

CATCHING FIRE

Sūzena Kolinsa

SPĒLE AR UGUNI

No angļu valodas tulkojusi Ieva Elsberga

Noskanējis grāmatu Imants Ločmelis